Fokusa grupu atskaite. Pētījumam „Darba tirgus specifisko reģionālo problēmu identificēšana un pasākumu izstrādāšana reģionālā darba tirgus konkurētspējas stiprināšanai”

SIA „Baltijas Konsultācijas” ir biznesa konsultāciju kompānija, kuras pamatnodarbošanās ir:

(1) privātā un publiskā finansējuma piesaistīšana;

(2) pētījumi (ekonomikas pētījumi,tirgus apskati un attīstības tendenču modelēšana);

(3) stratēģiskās konsultācijas (biznesa plānošana, biznesa stratēģiju izstrāde, nozaru darbības izvērtēšana un ieteikumi, finanšumodelēšana);

(4) korporatīvās finanses (uzņēmumu novērtēšana, pirkšana, pārdošana).

Projektos līdzdarbojamies no ideju izstrādes fāzeslīdz finansējuma piesaistei un projekta ieviešanai. Latvijas tirgū

SIA „Baltijas Konsultācijas”

Fokusa grupu atskaiteNodarbinātības valsts aģentūras

Pētījumam

„Darba tirgus specifisko reģionālo problēmu identificēšana un pasākumu izstrādāšana reģionālā darba tirgus konkurētspējas stiprināšanai”

Identifikācijas Nr. NVA 2013/93_ESF

darbojamies kopš 2001. gada. Esam realizējuši vairāk nekā 500 projektus privātajā, publiskajāun nevalstiskajā sektorā. Kopējā piesaistīto līdzekļu summa uz 2012.gada sākumu pārsniedz 150 milj. EUR.

Rīgā, 2014. gada 3. martā

Satura rādītājs1. PĒTĪJUMA TEHNISKĀ ATSKAITE...........................3

2. GALVENĀS ATZIŅAS UN IETEIKUMI........................8

3. PĀRSKATS PAR FOKUSGRUPU DISKUSIJĀM..................13

3.1 Diskusijas ar darba devējiem...................13

3.1.1 Darba devēji Rīgā........................13

3.1.2 Darba devēji Vidzemē.....................16

3.1.3 Darba devēji Zemgalē.....................19

3.1.4 Darba devēji Kurzemē.....................22

3.1.5 Darba devēji Latgalē.....................25

3.2 Diskusijas ar darba ņēmējiem...................27

3.2.1 Darba ņēmēji Rīgā........................27

3.2.2 Darba ņēmēji Vidzemē.....................29

2

3.2.3 Darba ņēmēji Zemgalē.....................33

3.2.4 Darba ņēmēji Kurzemē.....................36

3.2.5 Darba ņēmēji Latgalē.....................39

3.3 Diskusijas ar pašvaldības pārstāvjiem..........42

3.3.1 Rīgas pašvaldības pārstāvji..............42

3.3.2 Vidzemes pašvaldību pārstāvji............45

3.3.3 Zemgales pašvaldību pārstāvji............48

3.3.4 Kurzemes pašvaldību pārstāvji............50

3.3.5 Latgales pašvaldību pārstāvji............54

3

1. PĒTĪJUMA TEHNISKĀ ATSKAITE

Pētījuma mērķi: darba tirgus, tā reģionālās problēmas un pasākumi tā

stiprināšanai

Uzdevums identificēt un analizēt specifiskās darba tirgus

reģionālās problēmas, kā arī izstrādāt priekšlikumus

pasākumiem reģionālā darba tirgus konkurētspējas

stiprināšanai.

Pētījuma metode un apjoms: fokusa grupu diskusija

Diskusiju laikā tika veikts video ieraksts, kas izmantots

pētījumā atskaites sagatavošanā. Pētījuma gaitā tika

organizētas 15 fokusa grupu diskusijas (FGD) dažādās

Latvijas pilsētās - Rīgā, Valmierā, Jelgavā, Daugavpilī un

Liepājā. Vidējais diskusijas ilgums 80-90 minūtes. Fokusa

grupu diskusijas tik vadītas saskaņa ar SIA ”Projektu

kvalitāte un vadība” izstrādāto fokusa grupu diskusiju

metodiku1.

Mērķa grupas: darba devēji, darba ņēmēji, pašvaldību pārstāvji

Fokusa grupu dalībnieku atlases kritēriji: (1) ekonomiski

aktīvie nodarbinātie Latvijas iedzīvotāji (vecums 20 – 64

gadi); (2) atbilstība mērķa grupai (darba ņēmējs, darba

devējs, pašvaldības vadītājs/ pārstāvis); (3) dzīvesvieta.

1 ”17.3. DARBA TIRGUS SPECIFISKO REĢIONĀLO PROBLĒMU IDENTIFICĒŠANA UN PASĀKUMU IZSTRĀDĀŠANA REĢIONĀLĀ DARBA TIRGUS KONKURĒTSPĒJAS STIPRINĀŠANAI FOKUSGRUPU DISKUSIJU METODIKA” un ”17.3-2. DARBA TIRGUS SPECIFISKO REĢIONĀLO PROBLĒMU IDENTIFICĒŠANA UN PASĀKUMU IZSTRĀDĀŠANA REĢIONĀLĀ DARBA TIRGUS KONKURĒTSPĒJAS STIPRINĀŠANAI . FOKUSGRUPUDISKUSIJU METODIKA PAŠVALDĪBU VADĪTĀJI / PĀRSTĀVJI”.

4

Grupu sadalījums un norises laiks un vieta:

Mērķa

grupa

Datums Vieta

Darba

devēji

29.01.2013 SIA Baltijas Konsultācijas,

Rīga, Vīlandes iela 6-117.02.2013 Kurzemes Biznesa Inkubators,

Vecā Ostmala 40, Liepāja)19.02.2013 Daugavpils pilsētas dome,

Mazā sēžu zāle, K. Valdemāra

1, Daugavpils21.02.2013 Jelgavas Biznesa inkubators,

Peldu iela 7, Jelgava25.02.2013 Valmieras Biznesa un

inovāciju inkubators, Purva

iela 12A, ValmieraDarba

ņēmēji

29.01.2013 SIA Baltijas Konsultācijas,

Rīga, Vīlandes iela 6-127.02.2013 Kurzemes Biznesa Inkubators,

Vecā Ostmala 40, Liepāja)19.02.2013 Daugavpils pilsētas dome, K.

Valdemāra 1, Daugavpils21.02.2013 Jelgavas Biznesa inkubators,



iela 12A, ValmieraPašvaldība 24.01.2013 SIA Baltijas Konsultācijas,

5

s Rīga, Vīlandes iela 6-127.02.2013 Kurzemes Biznesa Inkubators,

Vecā Ostmala 40, Liepāja)19.02.2013 Daugavpils pilsētas dome,

Mazā sēžu zāle, K. Valdemāra

1, Daugavpils21.02.2013 Jelgavas Biznesa inkubators,



iela 12A, Valmiera

Darba devēju fokusa grupas

1. Darba devēju fokusa grupā Rīgā piedalījās pieci

dalībnieki. Trīs no tiem pārstāvēja mazus uzņēmumus,

divi – vidēja lieluma uzņēmumus. Visu dalībnieku

dzīves vieta ir Rīga. Papildus tam tika veiktas

padziļinātās intervijas ar vienu vidēja lieluma

uzņēmumu un diviem lielu uzņēmumu pārstāvjiem, kuru

dzīvesvieta bija Rīga.

2. Fokusa grupā Valmierā piedalījās seši dalībnieki;

divi dalībnieki pārstāvēja mazos uzņēmumus, divi –

vidēja lieluma uzņēmumus, divi – lielus uzņēmums.

Dalībnieku dzīves vietas bija Valmiera, Smiltene,

Salacgrīva, Sigulda, Limbaži un Līgatne. Papildus tam

tika veiktas padziļinātās intervijas ar vienu liela

6

uzņēmuma pārstāvi un vienu maza uzņēmuma pārstāvi,

kuru dzīvesvietas bija Valmiera.

3. Fokusa grupā Jelgavā piedalījās seši pārstāvji, trīs

dalībnieki pārstāvēja mazus uzņēmumus un trīs –

vidēja lieluma uzņēmumu. Dalībnieku dzīves vietas –

Jelgava, Ozolnieki, Dobele, Bauska. Papildus tam tika

veiktas padziļinātās intervijas ar diviem lielu

uzņēmumu pārstāvjiem, kuru dzīvesvietas bija Rundāle

un Tukums.

4. Fokusa grupā Liepājā piedalījās seši pārstāvji; divi

dalībnieki pārstāvēja mazus uzņēmumus, divi – vidēja

lieluma un divi – lielus uzņēmumus. Dalībnieku dzīves

vietas – Liepāja, Grobiņa, Talsi, Vaiņode. Papildus

tam tika veiktas padziļinātās intervijas ar vienu

maza uzņēmuma pārstāvi un vienu vidēja uzņēmuma

pārstāvi, to dzīvesvietas bija Ventspils un Kuldīga.

5. Fokusa grupā Daugavpilī piedalījās deviņi pārstāvji;

trīs dalībnieki pārstāvēja mazus uzņēmumus, trīs

dalībnieki pārstāvēja vidēja lieluma uzņēmumus, trīs

– lielus uzņēmums. Dalībnieku dzīves vieta –

Daugavpils, Krāslava, Līvāni, Preiļi, Kārsava,

Rugāji, Viļaka.

Darba ņēmēju fokusa grupas

1. Rīgā piedalījās astoņi dalībnieki. Trīs no tiem ir

pašnodarbinātas personas, trīs ir nodarbināti mazos

7

uzņēmumos un divi ir lielos uzņēmumos. Visu

dalībnieku dzīves vieta ir Rīga.

2. Valmierā piedalījās deviņi dalībnieki: trīs

dalībnieki – pašnodarbinātas personas, trīs ir

nodarbināti mazos uzņēmumos, trīs – lielos uzņēmumus.

Dalībnieku dzīves vietas bija Valmiera, Ķegums,

Sigulda, Smiltene, Limbaži, Līgatne un Strenči.

3. Jelgavā piedalījās deviņi darba ņēmēji: trīs

dalībnieki ir pašnodarbinātas personas, trīs ir

nodarbināti mazos un vidēja lieluma uzņēmumos, trīs –

lielos uzņēmumos. Dalībnieku dzīves vietas bija

Jelgava, Ozolnieki, Iecava, Bauska, Auce, Tukums un

Rundāle.

4. Liepājā piedalījās astoņi pārstāvji: trīs dalībnieki

ir pašnodarbinātas personas, divi ir nodarbināti

mazos un vidējos uzņēmumos, trīs ir nodarbināti

lielos uzņēmums. Dalībnieku dzīves vieta – Liepāja,

Grobiņa, Ventspils, Talsi, Vaiņode, Skrunda.

5. Daugavpilī piedalījās astoņi pārstāvji; divi

dalībnieki ir pašnodarbinātas personas, trīs ir

nodarbināti mazos un vidējos uzņēmumos, trīs ir

nodarbināti lielos uzņēmumos. Dalībnieku dzīves vieta

– Daugavpils, Līvāni, Ludza, Preiļi, Dagda, Kārsava.

Pašvaldību pārstāvju fokusa grupas

8

1. Rīgā piedalījās četri dalībnieki. Diskusijā tika

pārstāvēts Rīgas domes Labklājības departaments;

Izglītības, kultūras un sporta departaments, Rīgas

Pārdaugavas izpilddirekcija un Rīgas Ziemeļu

izpilddirekcija. Papildus tam tika veiktas

padziļinātās intervijas ar četriem pārstāvjiem no

Rīgas domes Īpašuma departamenta, Labklājības

departamenta, Rīgas Sociālā dienesta Pārdaugavas un

Ziemeļu rajona nodaļām, kas bija pieteikuši savu

dalību, bet dažādu apsvērumu dēļ nevarēja ierasties.

2. Valmierā piedalījās deviņi dalībnieki. Diskusijā tika

pārstāvēta Ķekavas novada pašvaldība, Salacgrīvas,

Limbažu, Gulbenes, Strenču, Ķeguma, Smiltenes novada

un Valmieras pilsētas pašvaldības.

3. Jelgavā piedalījās seši pārstāvji. Diskusijā tika

pārstāvēta Dobeles novada pašvaldība, Tukuma novada

pašvaldība, Jelgavas pilsētas pašvaldība, Ozolnieku

novada pašvaldība un Zemgales plānošanas reģions, jo

Jelgavas pilsētas pašvaldību varēja pārstāvēt tikai

viens dalībnieks un viņi ieteica uzklausīt arī

Zemgales plānošanas reģiona pārstāvju viedokli.

Papildus tam tika veiktas padziļinātās intervijas ar

pašvaldību pārstāvjiem no Auces, Jaunjelgavas,

Vecumnieku un Rundāles novadiem, kas bija pieteikuši

savu dalību, bet dažādu apsvērumu dēļ nevarēja

ierasties.

9

4. Liepājā piedalījās trīs pārstāvji. Diskusijā tika

pārstāvēta Skrundas novada pašvaldība, Kuldīgas

novada pašvaldība un Liepājas pilsētas pašvaldība.

Papildus tam tika veiktas padziļinātās intervijas ar

Aizputes novada un Liepājas pilsētas domes pašvaldību

pārstāvjiem, kā arī pārstāvjiem no Ventspils

pilsētas, Grobiņas un Saldus novadiem, kas bija

pieteikuši savu dalību, bet dažādu apsvērumu dēļ

nevarēja ierasties.

5. Daugavpilī piedalījās astoņi pārstāvji. Tika

pārstāvēta Balvu novada, Dagdas novada un Daugavpils

pilsētas pašvaldība, kā arī Latgales plānošanas

reģions. Papildus tam tika veiktas padziļinātās

intervijas ar pašvaldību pārstāvjiem no Viļakas,

Preiļu un Kārsavas novadiem, kas bija pieteikuši savu

dalību, bet dažādu apsvērumu dēļ nevarēja ierasties.

10

2. GALVENĀS ATZIŅAS UN IETEIKUMI

Darba tirgus vērtējums

1. Rīgas, Vidzemes, Zemgales, Kurzemes un Latgales darba

devēju diskusijās dominēja viedoklis, ka ir grūti

atrast labus darbiniekus. Grūtības ir gan atrast

kvalificētus speciālistus (jo īpaši inženierus), jo

to ir ļoti maz, gan mazāk kvalificētus darbiniekus,

kuri atbildīgi izturas pret savu darbu un kuriem nav

”kaitīgu ieradumu”. Līdzīgs viedoklis dominēja arī

Rīgas, Vidzemes, Zemgales, Kurzemes un Latgales

pašvaldību pārstāvju diskusijās;

2. Zemgales, Kurzemes un Latgales darba devēju, Zemgales

un Latgales darba ņēmēju, kā arī Rīgas, Vidzemes,

Zemgales, Kurzemes un Latgales pašvaldības pārstāvju

diskusijās dominēja uzskats, ka bezdarbnieku pabalstu

sniegšana nemotivē bezdarbniekus atgriezties darba

tirgū un tādējādi tiek „kropļots” darba tirgus;

3. Zemgales un Kurzemes darba devēji uzskata, ka

atbildīgākie un uzņēmīgākie darba ņēmēji ir devušies

strādāt uz ārzemēm, tāpēc ir samazinājies kvalitatīvs

piedāvājums darba tirgū;

4. Vidzemes, Zemgales, Kurzemes un Latgales darba

ņēmējiem ir izveidojies stereotips, ka labu darbu ir

ļoti grūti atrast un to lielākoties var dabūt tikai

ar paziņu starpniecību. Savukārt uzņēmumi izmanto

11

dažādus veidus darbinieku meklēšanai - sludinājumi,

sadarbība ar Nodarbinātības valsts aģentūru, prakses

vietu nodrošināšana, paziņu un darbinieku ieteikumi

utt.;

5. Vidzemes, Latgales un Kurzemes darba ņēmēji uzskata,

ka grūtības atrast darbu ir pirms pensijas vecuma

cilvēkiem. Savukārt, Rīgas pašvaldības pārstāvji –

sievietēm ar bērniem un cilvēkiem ar invaliditāti.

Darba tirgū nepieciešamās zināšanas, prasmes un profesionālas kvalifikācijas

paaugstināšana

1. Vidzemes, Zemgales, Kurzemes un Latgales darba devēji

meklē darbiniekus ar atbilstošu izglītību, darba

pieredzi un bez kaitīgiem ieradumiem. Svarīgākais

atlases kritērijs (arī Rīgas darba devējiem) ir darba

meklētāja motivācija strādāt;

2. Vidzemes, Zemgales un Latgales darba devēji bieži

minēja, ka trūkst gados jaunu un kvalificētu

inženiertehnisko speciālistu;

3. Rīgas, Vidzemes, Kurzemes un Latgales darba devēju,

kā arī Rīgas, Kurzemes un Latgales darba ņēmēju

diskusijās dominēja viedoklis, ka apmācību kursu ir

daudz, bet daļa ir zemas kvalitātes vai pilnībā

neatbilstoši vietējā darba tirgus vajadzībām;

4. Darba ņēmēji apmācības kursus apmeklē, lai

pilnveidotu sevi un paaugstinātu savu vērtību darba

tirgū;

12

5. Latgales darba ņēmēju un Kurzemes pašvaldību

pārstāvju diskusijās bezdarbnieki tika raksturoti kā

tādi, kuri nevēlas mācīties un apmācības kursus

apmeklē stipendiju dēļ.

Darba apstākļi un darba vietas

1. Darba devēji un darba ņēmēji gan Rīgā, gan Latvijas

reģionos darba apstākļus vērtē kā labus. Iespējams,

šāds vērtējums, tiek sniegts tāpēc, ka darba apstākļi

netiek uzskatīti par svarīgiem un tiem netiek

pievērsta liela uzmanība;

2. Vidzemes un Zemgales darba devēju diskusijās

izskanēja tēze – jo tuvāk uzņēmums atrodas Rīgai vai

citai lielākai pilsētai, jo uzņēmumam ir vairāk

uzmanības jāpievērš darba apstākļiem un jāmaksā

lielākas darba algas. Šīs novērojums tika skaidrots

šādi – atrodoties tuvāk lielākām pilsētām, pieaug

uzņēmumu savstarpējā konkurence par darba ņēmējiem;

3. Rīgas, Vidzemes un Zemgales darba ņēmēju diskusijās

bija novērojama akceptējoša un saprotoša attieksme

pret darba devēju prasībām maksāt „aplokšņu algas”;

4. Darba ņēmējus vairāk par „aplokšņu algām” uztrauc

laikus neizmaksātas algas un neapmaksātas

virsstundas. Bieži laikus neizmaksātas algas

asociējās ar būvniecības nozari;

5. Rīgas darba devēju un Kurzemes darba ņēmēju

diskusijās bija novērojams stereotips, ka darba

13

devēji ir skopi un nevēlās maksāt „labas” algas.

Mobilitāte

1. Vidzemes, Zemgales, Kurzemes un Latgales reģionos ir

novērojama liela iekšējā mobilitāte, cilvēki dodas uz

savu darba vietu līdz pat 70 km attālumā. Vairāk gan

iekšējā mobilitāte tika saistīta ar augsti

kvalificētiem speciālistiem, kuri šādi meklē iespējas

savai karjeras izaugsmei, un viņu alga kompensē

transporta izdevumus;

2. Liela daļa darba ņēmēju Vidzemē, Zemgalē, Kurzemē un

Latgalē ir mainījuši profesiju savas dzīves laikā.

Tas ir noticis piespiedu apstākļu dēļ, jo viņi ir

zaudējuši darbu. Gados vecāki un pesimistiskāk

noskaņoti darba ņēmēji par profesiju maiņu ir

domājuši retāk, jo viņi nezina, uz kādam profesijām

vajadzētu pārkvalificēties, lai atrastu labāku darbu;

3. Kopumā diskusijās dominēja pozitīva attieksme pret

emigrantiem, jo īpaši jauniešiem. Iedzīvotāji dodas

prom strādāt uz ārvalstīm, lai (1) atrastu darbu savā

profesijā; (2) saņemtu lielāku algu; (3) iegūtu

izglītību; (4) saņemtu lielākus sociālos pabalstus;

(5) „restartētu” savu dzīvi; (6) iegūtu jaunu

pieredzi, iepazīstot pasauli un (7) veidotu savu

profesionālo karjeru;

4. Skeptiska attieksme bija pret iespēju, ka

aizbraukušie augsti kvalificētie speciālisti varētu

14

atgriezties Latvijā un savā dzīves vietā;

5. Diezgan bieži diskusijās tika minēti gadījumi, kad

iedzīvotāji re-emigrē uz savām dzīves vietām. Darba

devējiem bija dažāda attieksme pret šiem darbiniekiem

– pozitīva attieksme saistās ar pārliecību, ka viņi

ārvalstīs ir iemācījušies strādāt (piemēram, Vidzemes

darba devēji), bet negatīva attieksme saistās ar

bažām par viņu attieksmi pret darbu, ja reiz viņi nav

spējuši ilgstoši noturēties ārvalstu darbā (piemēram,

Latgales darba devēji).

Sadarbība

1. Uzņēmumi, lai pilnveidotu savu darbinieku zināšanas

un iemaņas, sadarbojas ar pašvaldībām, apmācību

kompānijām, izglītības iestādēm, zinātniskajiem

institūtiem un Nodarbinātības valsts aģentūru;

2. Uzņēmumu sadarbība ar izglītības iestādēm, jo īpaši

profesionālām izglītības iestādēm, tika vērtētā

pozitīvi, kuru vajadzētu attīstīt. Augstskolas ne

vienmēr ir gatavs produktīvai sadarbībai ar

uzņēmumiem, piemēram, Zemgales darba devēji

uzskatīja, ka atsevišķām augstskolām ir nepamatoti

augstas prasības pret prakšu atskaitēm.

3. Sadarbība ar Nodarbinātības valsts aģentūru

lielākoties noris zemākā līmeņa darbinieku

meklēšanai. Bieži tika minēts, ka aģentūrā strādā

atsaucīgi darbinieki (piemēram, Vidzemes darba

15

devēji, Rīgas un Vidzemes pašvaldību pārstāvji). Būtu

nepieciešams uzlabot sadarbību apmācību, jo īpaši

bezdarbnieku jomā. Šo apmācību vajadzētu pakārtot

vietējo uzņēmēju vajadzībām. Šādu vajadzību minēja

Latgales darba devēji, Vidzemes, Zemgales, Kurzemes

un Latgales pašvaldību pārstāvji.

4. Pašvaldību pārstāvji sadarbību ar Nodarbinātības

valsts aģentūru vērtēja kritiskāk. Viņi biežāk

izteica kritiskas piezīmes par aģentūras apmācības

kursu neatbilstību vietējā darba tirgus vajadzībām;

5. Pašvaldību pārstāvji „100 latnieku” programmu vērtēja

kā pārlieku birokrātisku un brīžiem pat vietējo darba

tirgu „kropļojošu”.

Atbalsts darba tirgus attīstībai

1. Vidzemes, Zemgales un Latgales pašvaldību pārstāvji

uzskata, ka atbalsts darba vietu radīšanai un

emigrācijas mazināšanai nav pašvaldības uzdevums. Šī

funkcija būtu jāuzņemas valsts institūcijām.

Pašvaldībām ir maz instrumentu gan kā atbalstīt jaunu

darbu vietu radīšanu, gan kā mazināt emigrāciju;

2. Atbalsta sniegšanā imigrējošiem darba meklētājiem

pašvaldības nesaskata vērtību, jo no viņu pieredzes

cilvēks atrod darbu, un tikai tad viņš vai viņa

pieņem lēmumu par dzīves vietas maiņu;

3. Pašvaldības jaunu darba vietu radīšanu saskata

uzņēmējdarbības veicināšanā. Galvenokārt pašvaldības

16

uzņēmējdarbību veicina (1) attīstot infrastruktūru,

piemēram, ceļus un komunikācijas; (2) ņemot dalību ES

finansētos projektos; (3) iznomājot uzņēmējiem

pašvaldības īpašumu;

4. Zemgales un Vidzemes pašvaldības vēlētos lielāku ES

finanšu un funkciju decentralizāciju uzņēmējdarbības

veicināšanai. Pašvaldību pārstāvji uzskata, ka viņi

vislabāk zina gan vietējo darba devēju un darba

ņēmēju vajadzības, gan kā attīstīt uzņēmējdarbību

savos novados un pilsētās.

Ieteikumi

1. Ieteikumi Nodarbinātības valsts aģentūrai: (1)

veidot īsākus bezdarbnieku apmācību kursus, kuros

tiktu sagatavoti speciālisti konkrētu uzņēmumu

vajadzībām; (2) samazināt ierobežojumus

eksportējošiem uzņēmumiem piedalīties apmācības

programmās; (3) ciešāk sadarboties ar uzņēmumiem;

2. Ieteikumi labklājības jomā: (1) samazināt

bezdarbnieku pabalstu izsniegšanas termiņu; (2)

paaugstināt minimālo darba algu; (3) subsidētu darba

vietu ieviešana, (4) mobilitātes pabalsta

nodrošināšana;

3. Ieteikumi izglītības jomā: (1) attīstīt un celt

prestižu profesionālajai izglītībai; (2) veidot

ciešāku sadarbību starp uzņēmumiem un profesionālās

izglītības iestādēm; (3) ciešāk sasaistīt augstāko

17

izglītību ar prakses vietām uzņēmumos; (4) attīstīt

izglītības programmas, pēc kurām ir pieprasījums

vietējā darba tirgū; (5) duālās izglītības sistēmas

ieviešana;

4. Ieteikumi uzņēmējdarbības attīstības jomā: (1) darba

spēka nodokļa sloga samazināšana, ieviešot progresīvo

darba algas nodokli; (2) draudzīgākus nodokļus

jaunajiem uzņēmējiem; (3) diferencēt uzņēmuma nodokļa

apjomu dažādam pilsētām un reģioniem; (4) ēnu

ekonomikas apkarošana; (5) lielāku līdzekļu

piešķiršana reģionu attīstībai; (6) ilgā termiņā

prognozējama nodokļu politika; (7) veicināt ražošanas

uzņēmumu attīstību.

18

3. PĀRSKATS PAR FOKUSGRUPU DISKUSIJĀM

3.1 Diskusijas ar darba devējiem

3.1.1 Darba devēji Rīgā


Dalībniekiem bija krasi atšķirīgi viedokļi. Viena daļa

uzskata, ka ir grūti darba tirgū atrast labus darbiniekus,

jo īpaši tādus, kuriem piemistu atbildības sajūta,

iniciatīva un kompetence. Jo īpaši grūti ir atrast labus

pārdevējus un vadītājus. Savukārt otra daļa uzskata, ka

nav grūti atrast labus darbiniekus, jo īpaši ņemot vērā,

ka var meklēt darbiniekus arī citās ES valstīs. Līdzīgi

viedokļi dalījās par Rīgas darba tirgus vērtējumu, t.i.,

viena daļa uzskata, ka labi darbinieki ir deficīts darba

tirgū, savukārt otra daļa – piedāvājums un pieprasījums ir

sabalansēts.

….Pēdējā laikā novērotas problēmas atrast darbiniekus vidējā līmeņa

administratīvajam personālam, piemēram, juristiem. Pieteikumu ir ļoti

daudz, bet pretendentu reālās zināšanas savā jomā ir ļoti zemas,

augstskolas diploms negarantē darba tirgum nepieciešamo līmeni. Tad

nākas izvēlēties labāko no tā, kas ir, un pašiem darbiniekus apmācīt….

Diskusijas dalībnieki izveidoja “laba darbinieka”

portretu. Labs darbinieks ir darbinieks, (1) kuram ir

iekšēja motivācija strādāt izvēlētajā profesijā, (2) kurš

ir gatavs ieguldīt uzņēmumā vairāk nekā viņam maksā, (3)

kurš atbildīgi izturas pret savu darbu.19

Darba tirgū nepieciešamās zināšanas un prasmes

Darba devēji uzsvēra, ka darba tirgū trūkst darbinieku,

kuriem ir labas zināšanas un prasmes pārdošanas jomā.

Kopumā darba tirgū ir nepieciešami divu tipu darbinieki –

(1) darbinieki ar daudzveidīgām kompetencēm, kuri var

veikt dažādus darbus un (2) speciālisti, kuriem piemīt

augsts kompetences līmenis kādā noteiktā jomā. Šie dažādie

darbinieku tipi ir pieprasīti atšķirīgos uzņēmumos.

Darbinieki ar daudzveidīgām kompetencēm ir pieprasīti

mazos uzņēmumos, jo īpaši konsultāciju un reklāmas jomā.

Savukārt speciālisti – ja uzņēmumā ir vairāk par 25

darbiniekiem un ja uzņēmums savu darbību balsta uz kādu

specifisku tehnoloģisku procesu.

Domas dalījās, vai izglītība ir būtisks priekšnosacījums

labam darbiniekam. Darba ņēmēji, kuri meklē darbiniekus ar

daudzveidīgām kompetencēm, uzskata, ka izglītība nav

prioritāra labu darbinieku atlasei, bet tie, kuri meklē

speciālistus, uzskata, ka izglītība ir prioritāra. Krievu

valodas zināšanas ir obligātas apstrādes rūpniecības

jomās, jo liela daļa pasūtītāju ir no Krievijas vai

bijušajām padomju valstīm, un krievu valoda ir pārdošanas

un nereti arī iekšējā tehniskā darba valoda.

Diskusijas dalībnieki uzskatīja, ka esošais apmācību kursu

piedāvājums ir ļoti plašs. Taču vienlaikus lielai daļai

kursu ir zema kvalitāte, jo ir maz profesionālu

pasniedzēju. Turklāt darba ņēmēji norādīja, ka ir arī

grūti orientēties kursu plašajā piedāvājumā, lai spētu20

atrast kvalitatīvus kursus. Viens no dalībniekiem

ierosināja, ka būtu nepieciešama interneta vietne, kurā

darba ņēmēji un kursus apmeklējošie darbinieki varētu

vērtēt un sniegt atsauksmes par kursu kvalitāti. Šī

interneta vietne varētu darboties pēc līdzīgiem principiem

kā viesnīcu rezervācijas interneta vietne booking.com.


Darba devēji kopumā darba apstākļus Rīgas uzņēmumos

vērtēja kā labus vai apmierinošus, vienlaikus piebilstot,

ka tie dažādos uzņēmumos var būtiski atšķirties. Viņi

minēja arī problēmas, ko ir dzirdējuši biežāk no darba

ņēmējiem. Tās ir: (1) neapmierinātība ar sociālajam

garantijām un veselības apdrošināšanas neesamība; (2)

nenormēts darba laiks; (3) neapmaksāts virsstundu darbs un

(4) darba devēji piespiež darbiniekus saņemt „aplokšņu

algas”. Sabiedrībā ir izveidojies stereotips, ka darba

devēji ir skopi un nevēlas maksāt „labas algas”.

Ko nozīme “laba darba vieta”? Dalībnieki vienojās par

četriem faktoriem: (1) darba vieta, kurā darbiniekiem ir

perfekta skaidrība par saviem pienākumiem un atbildību;

(2) kurā valda labas saprašanās spējas starp darba devēju

un darba ņēmējiem; (3) ir iedibināta godīga atalgojuma

sistēma par padarīto darbu un (4) laba saderība starp

darbinieku un uzņēmuma vērtībām.

Mobilitāte

Diskusijas dalībnieki nav nopietni apsvēruši emigrācijas

21

iespējas uz citām valstīm. Tomēr viņi identificēja

vairākus iemeslus, kāpēc cilvēki izvēlas strādāt citu

valstu darba tirgos. Tie ir: (1) nepieciešamība mainīt

savu dzīvi jeb “restartēt” to; (3) saņemt lielāku algu;

(3) iespēja pašrealizēties – veidot karjeru profesijās,

kurās Latvijā nav atrodams darbs.

Mazās algas, kas ir būtisks emigrācijas faktors, ir cieši

saistīts ar darbinieku zemo produktivitāti. Valstīs, uz

kurieni dodas emigranti, darba organizācija un darba

disciplīna ir augstāka (citāts: „...Vācijā visi darbinieki ierodas

darbā laikus, tādējādi darba uzsākšana netiek kavēta un tādējādi darba

produktivitāte ir augstāka..”).

Sadarbība

Uzņēmumi, lai pilnveidotu savu darbinieku zināšanas un

iemaņas, sadarbojas ar apmācību kompānijām, zinātniskajiem

institūtiem, piedalās LIAA apmācības programmās un aktīvi

apmeklē konferences un seminārus. Uzņēmumi sadarbojas ar

Latvijas un ārvalstu apmācības kompānijām (piemēram,

tehnoloģiju piegādātājiem). Vienam no uzņēmumiem apmācību

kompānija pielāgo apmācību saturu tā vajadzībām.

Tikai viens uzņēmums sadarbojas ar pētniecības institūtiem

Latvijā, Krievijā un Vācijā. Šī sadarbība ir vērsta uz

tehnoloģisko kompetenču pilnveidošanu. Viens uzņēmums

(konsultācijas) ir apmeklējis LIAA apmācības programmu, jo

tika sniegtas bezmaksas apmācības iespējas. Lielākā daļa

22

no darba devējiem regulāri apmeklē savai darbības tēmai

atbilstošas konferences un seminārus.

Sadarbība ar Nodarbinātības valsts aģentūru ir reta.

Lielākoties sadarbība noris zemākā līmeņa darbinieku

meklēšanai. Tik izteikts ieteikums Nodarbinātības valsts

aģentūrai sadarboties ar uzņēmējiem tiem nepieciešamo

darbinieku apmācībai.

….NVA varētu vienoties ar uzņēmumu par konkrētu darbinieku apmācīšanu,

piemēram, slimnīcā ļoti vajadzīgi liftnieki, kurus nekur nesagatavo –

slimnīcai nav laika ar šādu apmācību organizēšanu nodarboties, tā labprāt

to uz ticētu NVA. Un šo apmācību izgājušos slimnīca varētu algot….

Ieteikumi darba tirgus attīstībai

Diskusijas nobeigumā dalībnieki izteica savus ieteikumus

darba tirgus attīstībai. Tie ir: (1) izglītības iestādēm

būtu jāievieš praktisks teorijas pielietojums mācību

vielas apguvē; (2) jāveicina prakses vietu rašanās, īpaši

Rīgas pašvaldību uzņēmumos; (3) sniegt informāciju

skolniekiem par profesiju pieprasījumu un atalgojuma

līmeņiem, lai tie varētu pieņemt informētākus lēmumus

savas profesijas izvēlē; (4) samazināt darba spēka

nodokļus; (5) Nodarbinātības valsts aģentūrai būtu

jāsadarbojas ar uzņēmumiem bezdarbnieku apmācības kursu

sagatavošanā.

23

3.1.2 Darba devēji Vidzemē


Darba ņēmēji uzskata, ka Vidzemē kopumā darbiniekus atrast

nav grūti, bet motivētus darbiniekus gan. Grūtības ir

atrast darbiniekus pilsētās ar mazāku iedzīvotāju skaitu,

kurās atrodas vairāki vienas nozares uzņēmumi, piemēram,

kokapstrādē Smiltenē. Lielākoties bez darba ir tieši

sievietes pirms pensijas vecumā (citāts: „... visbiežāk tieši no viņām

tiek saņemti CV – uz sekretāres amatu pat 70 CV tika saņemti..”)

Mazkvalificētus darbiniekus atrast ir salīdzinoši viegli,

tikai uzņēmumam ir jārēķinās ar lielāku kadru mainību.

Faktori, kas nosaka lielāku mazkvalificētu darbinieku

mainību, ir alkoholisms un zemā darba motivācija vai

attieksme pret darbu. Administrācijas darbiniekus arī ir

viegli atrast, jo ir vesela paaudze, kura ir studējusi

sociālās zinātnes. Uz administratīvajiem amatiem kandidē

jauni cilvēki ar izglītību, bet bez darba pieredzes,

problēma ir atrast darbiniekus, kuri zinātu gan angļu, gan

krievu valodu. Lielas grūtības ir atrast kvalificētus

inženierus, kuriem piemīt specifiskas kompetences. Šādu

speciālistu Vidzemē ir ļoti maz.

Darbinieki tiek meklēti dažādi. Ir uzņēmumi, uz kuru

vakancēm darba meklētāji paši piesakās darbā. Liela daļa

darba devēju izvieto savus darba vakanču sludinājumus un

sadarbojas ar Nodarbinātības valsts aģentūru. Viens darba

devējs pats meklē un uzrunā potenciālos darba gribētājus.

24

Uzņēmumi arī izmanto paziņu un esošo darbinieku

ieteikumus, meklējot darbiniekus vakancēm. Ja darba devējs

lūdz pieteikties elektroniski, tad lielākoties piesakās

tikai gados jauni cilvēki, ja atstāj telefona numuru, tad

piesakās arī vecākas paaudzes darba meklētāji.

Darbā tirgū nepieciešamās zināšanas un prasmes

Darba devēji meklē darbiniekus vismaz ar vidusskolas

izglītību, darba pieredzi un bez kaitīgiem ieradumiem.

Svarīgākais viņu atlases kritērijs ir darba meklētāja

„degsme un motivācija strādāt. Specifisko tehnisko iemaņu

apmācības nodrošina uzņēmumi paši. Vidzemē pieprasītas ir

dažādas profesijas – galdnieki, inženieri, ārsti,

programmētāji un pārdevēji.

Darba devēji uzskata, ka apmācību kursu piedāvājums

Vidzemē ir ļoti plašs. Taču diskusijas dalībnieki minēja

gadījumus, kad kursu kvalitāte ir bijusi zema. Ne vienmēr

darbinieki iegūst papildus zināšanas, apmeklējot apmācību

kursus (citāts: „Ir bijuši gadījumi, kad mūsu darbinieki ir mācījuši

pasniedzēju”). Viena no diskusijas dalībniecēm ir bijusi

uzaicināta kā lektore pasniegt Nodarbinātības valsts

aģentūras kursus. Viņa uzskata, ka kursa programma ir

bijusi sastādīta “no augšas”, un tā pilnībā neatbilda

uzņēmēju vajadzībām.


Darba devēji darba apstākļus savos uzņēmumos novērtēja kā

normālus vai teicamus. Izskanēja viedoklis, ka Rīgā varētu25

būt labāki darba apstākļi biroju darbiniekiem, bet Vidzemē

– ražošanā. Kopējais viedoklis, ka algas Rīgā ir augstākas

par 20 līdz 30%. Būtiska problēma ir mājokļu trūkums

Valmierā.

Darbiniekiem problēmas sagādā došanās uz attālāku darba

vietu, jo ne visiem darbiniekiem ir savs transports, un

arī sabiedriskais transports Vidzemes reģionā nav

attīstīts. Jo īpaši grūtības tas sagādā darbiniekiem, kuri

strādā maiņu grafikā un kuriem darbs sākas pl. 6.00 no

rīta.

Mobilitāte

Darba devēji ir novērojuši lielu iekšējo mobilitāti, tas

ir, iedzīvotāji dodas strādāt līdz pat 40 km attāluma no

savām dzīves vietām. Šī iezīme tika uztverta pozitīvi.

Ārējā migrācija jeb došanās strādāt ārpus Latvijas ir

plaši skārusi Vidzemes reģionu. Lielākoties brauc

jaunieši, kuri strādā mazkvalificētus darbus, jo viņi

vēlas iepazīt pasauli, nopelnīt vairāk un izmantot citās

valstīs sniegtās sociālās garantijas. Dodas prom arī

jaunieši ar labu izglītību, lai veidotu savu profesionālo

karjeru ārpus Latvijas. Cilvēki atgriežas strādāt Latvijā

ģimeņu dēļ – bērnu vai vecāku dēļ.

Darba devējiem bija dažāda attieksme pret re-emigrējušiem

darbiniekiem. Viens uzskats, ka šie cilvēki ārzemes ir

iemācījušies strādāt. Otrs uzskats, ka tie, kas

atgriezušies ļoti ātri, nav bijuši spējīgi integrēties

26

citu valstu darba tirgos, un šī nespēja tika uztverta kā

trūkums. Trešais uzskats, ka nav lielu atšķirību starp re-

emigrējušiem darbiniekiem un citiem.

Sadarbība

Lielākā daļa darba devēju paļaujas tikai uz iekšējām

darbinieku apmācībām. Uzņēmumi, kuri ir sadarbojošies ar

izglītības iestādēm, šo sadarbību vērtē pozitīvi vai arī

kā tādu, kuru vajadzētu vēl vairāk attīstīt.

„…Mums ir sadarbība ar profesionālo vidusskolu, kuras audzēkņi nāk praksēs un

nereti turpina darba attiecības..”

Lielākā daļa darba devēju ir sadarbojušies ar

Nodarbinātības valsts aģentūru. Sadarbība tika vērtēta

pozitīvi, jo īpaši uzsverot, ka šajā valsts iestādē strādā

atsaucīgi darbinieki.


Diskusijā tika izteikti vairāki ieteikumi. Tie ir: (1)

Nodarbinātības valsts aģentūrai vajadzētu veidot īsākus

bezdarbnieku apmācību kursus, kuros tiktu sagatavoti

speciālisti konkrētu uzņēmumu vajadzībām; (2) samazināt

ierobežojumus eksportējošiem uzņēmumiem piedalīties

Nodarbinātības valsts aģentūras apmācības programmās, (3)

samazināt ierobežojumus mobilitātes pabalstu saņemšanai;

(4) attīstīt un celt prestižu profesionālajai izglītībai;

(5) veidot ciešāku sadarbību starp uzņēmumiem un

profesionālās izglītības iestādēm, un Nodarbinātības

valsts aģentūru.27

3.1.3 Darba devēji Zemgalē


Diskusijā dominēja viedoklis, ka Zemgalē ir grūti atrast

labus darbiniekus. Grūtības ir gan atrast kvalificētus

speciālistus, jo to ir ļoti maz, gan mazāk kvalificētus

darbiniekus, kuri ir atbildīgi, spēj ievērot disciplīnu un

higiēnas normas. Diskusijas laikā tika minēti vairāki

iemesli, kāpēc ir grūtības atrast labus darbiniekus. Viens

no tiem – pieaug uzņēmumu konkurence par darbinieku

piesaisti, otrs – krīzes laikā atbildīgākie un ar

iniciatīvu apveltīti darbinieki ir devušies darba gaitās

ārpus Latvijas, trešais – daļa bezdarbnieku nav motivēti

strādāt, jo izvēlas bezdarbnieku pabalstu nevis darbu.

Kopumā darbinieku vidē dominē attieksme, ka, ja darbinieks

ir ieradies darbā, tad darba devējam pats fakts jau

jāuzskata par lielu vērtību. Daudzi bez darba esošie, kuri

meklē darbu, nav noturējušies darbā ilgāk par 9 mēnešiem.

Viņu mērķis varētu būt nevis darba atrašana, bet

bezdarbnieka pabalsta iegūšana.

Neviens no darba devējiem neiesaka meklēt darbiniekus ar

Nodarbinātības valsts aģentūras palīdzību, jo tie ir

ieguvuši sliktu pieredzi ar šīs aģentūras nosūtītiem

kandidātiem, jo tiem nav motivācijas strādāt. Salīdzinoši

negatīvi tiek vērtēta arī darba vakanču sludinājumu

ievietošana sludinājuma portālos, jo šādos gadījumos

piesakās daudz, bet reāli strādāt grib maz. Piemēram, mēdz

28

būtu gadījumi, kad ir panākta vienošanās par daba

uzsākšanu, bet nākamajā dienā darba gribētājs tā arī

neatnāk uz darbu. Pozitīvi tiek vērtēta darbinieku

meklēšana savā un esošo darbinieku paziņu lokā. Šī

darbinieku meklēšanas stratēģija tika uzskatīta par

efektīvāko. Salīdzinoši augsti tiek vērtēti tie darbinieki

kuri paši ir izrādījuši interesi strādāt, piemēram, paši

interesējušie par darba iespējām uzņēmumā vai paši

ielikuši sludinājumu, ka meklē darbu.

Darbā tirgū nepieciešamās zināšanas un prasmes

Zemgalē trūkst inženiertehnisko speciālistu, jo īpaši IT

jomā, un labu pārdevēju. Darbā tiek pieņemti darbinieki,

kuriem galvenais ir vēlme strādāt. Priekšroka tiek dota

tiem darbiniekiem, kuriem ir augstākā izglītība un darba

pieredze.

..ir precedenti, kad atbildīgākajiem amatiem tiek pieņemti darbā mazāk

kvalificēti darbinieki, bet kuriem ir augsta darba atbildība, tehniskā

domāšana un izturība..

Paši darba devēji ir gatavi apmācīt tos darbiniekus,

kuriem ir patiesa vēlme strādāt. Uzņēmumi darbiniekus uz

apmācības kursiem sūta reti, lielākoties tikai tādēļ, lai

darbinieki saņemtu dažādus sertifikātus atbilstoši

likumdošanas prasībām. Dominējošais viedoklis – darba

ņēmējiem pašiem ir jāapmāca darbinieki atbilstoši savai

specifikai, jo kursos to apgūt nevar.

Darba apstākļi un darba vietas29

Zemgales uzņēmumu darba apstākļi ir līdzīgi kā Rīgas

uzņēmos. Būtiska atšķirība ir starp Zemgales un Latgales

uzņēmumiem – darba alga Latgales uzņēmumos ir būtiski

zemāka nekā Zemgalē vai Rīgā. Daudzi cilvēki brauc strādāt

uz Jelgavu no Mārupes novada, jo Rīgā ir lieli satiksmes

sastrēgumi, tādejādi darba ņēmēji dod priekšroku strādāt

uzņēmuma Jelgavas filiālē.

Uzņēmumi ir spiesti uzlabot darba apstākļus, jo Rīgas

tuvums rada papildus konkurenci ar Rīgas uzņēmumiem.

Uzņēmumi, lai konkurētu par labiem darbiniekiem,

paaugstina darba algas, apmaksā veselības apdrošināšanu,

ierīko atpūtas telpas savos birojos un cenšas veidot

draudzīgākus darba kolektīvus.

Mobilitāte

Darba devēji norādīja, ka Zemgales reģionā plaši ir

izplatīta iekšējā mobilitāte, jo īpaši kvalificētu

speciālistu līmenī. Darbinieki dodas strādāt ārpus sava

novada teritorijām, tai skaitā uz Rīgu. Un arī no Rīgas

speciālisti dodas strādāt Zemgalē esošajos uzņēmumos.

Daudzi iedzīvotāji, jo īpaši jaunieši, dodas meklēt darbu

ārpus Latvijas. Tam ir vairāki iemesli – lielāks

atalgojums, jaunas pieredzes iegūšana, izglītības

studijas, profesionālas karjeras veidošana un savas dzīves

„restartēšana”. Jaunieši dodas darba gaitās arī tāpēc, lai

nopelnītu naudu, par kuru varētu apmaksāt augstākās

izglītības studijas Latvijā. Darba devēji bija pozitīvi

30

noskaņoti pret jauniešiem, kuri vēlas izmēģināt savus

spēkus citā valstī. Un viņi cer, ka viņi atgriezīsies ar

jaunu pieredzi un attieksmi pret darbu. Arī paši darba

devēji ir apsvēruši iespēju veidot savu karjeru vai

uzņēmumu citā valstī. Pamata motivācija ir profesionāla

izaugsme lielākā tirgū, kurš sniedz lielākas izaugsmes

iespējas.

Sadarbība

Lielākā daļa darba devēju paļaujas tikai uz iekšējām

darbinieku apmācībām. Tie uzņēmumi, kuri ir sadarbojošies

ar izglītības iestādēm prakses jautājumos, ir vīlušies,

jo, piemēram, Latvijas Lauksaimniecības Universitātei ir

nepamatotas prasības pret prakšu atskaitēm. Atskaitēs tiek

prasīta uzņēmumam konfidenciāla informācija. Tāpēc viņi

neiesaka uzņēmumiem sadarboties ar augstākajām izglītības

iestādēm prakses jautājumos.

Līdzīga ir attieksme pret sadarbību ar zinātniekiem vai

augstskolu mācībspēkiem. Viņi tika raksturoti kā „lidinās

tālēs zilajās un viņiem ir maz sakara ar reālo dzīvi..”. Uzņēmums, kurš,

savukārt, sadarbojas ar profesionālās izglītības iestādi

prakses jautājumos, bija ļoti apmierināts ar sadarbību un

cer, kā šādi tas iegūs sev labus darbiniekus.



darba spēka nodokļa sloga samazināšana; 2) ēnu ekonomikas

apkarošana; (3) samazināt bezdarbnieku pabalstu31

izsniegšanas termiņu; (3) nepieļaut, ka bezdarbnieku kursu

apmeklēšana kļūst par atalgotu „profesiju”.

Kritiskāka attieksme bija pret Nodarbinātības valsts

aģentūru. Diskusijas dalībnieks bija novērojis, ka

bezdarbnieku apmācību kursi tiek rīkoti profesijās, kurās

nav reāla darba pieprasījuma, kā arī šo kursu kvalitāte ir

ļoti zema (citāts: „Pie manis darbu meklēt bija atnācis bezdarbnieks,

kurš bija pabeidzis elektriķa kursus. Es ātri sapratu, ka viņš ir ļoti tālu no

elektrības un elektriķa profesijas kā tādas”).

32

3.1.4 Darba devēji Kurzemē


Dalībnieki uzskata, ka Kurzemē ir novērojams darba spēka

trūkums, jo atrast labus darbiniekus ar atbilstošu darba

pieredzi ir ļoti grūti. Tam ir vairāki iemesli: (1) liela

uzņēmumu konkurence par darbiniekiem; (2) liela daļa

darbinieku, jo īpaši atbildīgākie un uzņēmīgākie, ir

devušies strādāt uz ārzemēm, tāpēc ir samazinājies

piedāvājums; (3) jaunieši nevēlas apgūt “tehniskās”

profesijas, kā arī (4) pabalsti nemotivē cilvēkus meklēt

darbu (citāts: “Daudzi pie manis nāk, lai es parakstītu lapu, ka mēs tevi

nepieņemam darbā.”).

Labs darbinieks tika raksturots ar atbildības sajūtu pret

darbu, kuram piemīt nepieciešamā darba pieredze. Būtiska

problēma ir atrast darbiniekus ar atbildības sajūtu,

fokusgrupas dalībnieki minēja šādus gadījumus: “..Šodien no

četriem maniem darbiniekiem darbā ir tikai divi..”, “Divas dienas atnāk uz

darbu un tad pazūd, nav iespējams pat sazvanīt viņu”. Viens dalībnieks

izteica viedokli, ka darba devējiem ir jāsamierinās, ka

nevarēs atrast atbildīgus darbiniekus.

Uzņēmumi problēmu ar labu darbinieku atrašanu risina

dažādi. Atsevišķi uzņēmumi pārvieto savu darbību tuvāk

lielākām pilsētām, tātad, lielākam darba tirgum, mēbeļu

rūpnīcu tiek plānots pārvietot no Vaiņodes tuvāk Liepājai

ar mērķi piesaistīt kā darbiniekus Liepājas iedzīvotājus.

Cits risinājums – pieņemt darbā nespeciālistus un apmācīt

33

šos darbiniekus pašiem.

Darbinieki tiek meklēti vairākos veidos. Plaši tiek

izmantota darbinieku meklēšana paziņu lokā, tajā skaitā

tiek iesaistīti esošie darbinieki labu darbinieku

meklēšanā viņu paziņu lokā. Papildus tam tiek izmantota

Nodarbinātības valsts aģentūras interneta vietne, likti

sludinājumi interneta darba portālos, interneta portālos

un laikrakstos, kā arī tiek izmantoti sociālie tīkli

internetā.


Dalībnieki uzskatīja, ka Kurzemes darba tirgū ir

pieprasīti salīdzinoši mazkvalificēti darbinieki ar

specifiskām nozares zināšanām. Īpaši trūkst darbinieku ar

zināšanām un prasmēm tekstilrūpniecībā, celtniecībā un

kokapstrādē, trūkst arī apkopēju un apsardzes darbinieku.

Kursi Kurzemes reģionā ir plaši pieejami, bet darba devēji

uzskata, ka cilvēki nevēlas mācīties, un liela daļa

apmeklē Nodarbinātības valsts aģentūras kursus tikai

pabalstu dēļ. Viens uzņēmums, sadarbojoties ar

Nodarbinātības valsts aģentūru, trīs reizes izveidoja

šuvēju kursus, atsaucība bija salīdzinoši maza un, apmācot

vairāk nekā 10 cilvēku, tikai viens darbinieks tika šādi

atrasts. Turklāt tika ierosināts Nodarbinātības valsts

aģentūrai mainīt pieeju kursu dalībnieku atrašanā, jo “...

nav loģiski, ka cilvēks ar grāmatvedības pieredzi nāk mācīties par šuvēju..”.

Savukārt viens darba ņēmējs ierosināja Kurzemē izveidot

kursus, kuros tiktu apmācītu zvanu centru speciālisti.34


Darba devēji savos uzņēmumos darba apstākļus novērtēja kā

labus. Darba devējiem bija grūtības novērtēt un raksturot

darba apstākļus Kurzemes uzņēmumos kopumā. Diskusijas

dalībnieki uzskata, ka darba apstākļi atšķiras dažādos

uzņēmumos, turklāt dažādiem uzņēmumiem ir dažāda

specifika, tāpēc darba apstākļus salīdzināt nav iespējams.

Viens dalībnieks gan izteica viedokli, ka Kurzemē valda

attieksme, ka darba apstākļi nav tik svarīgi vai arī tiem

nepievērš lielu uzmanību.

Problēma, par kuru diskusijas dalībnieki ir dzirdējuši

biežāk no iedzīvotājiem, ir laikus neizmaksātas algas, jo

īpaši būvniecības nozarē. Bet šī problēma ir atkarīga gan

no uzņēmuma vadītāja godaprāta, gan prasmēm saplānot

apgrozāmos līdzekļus.

Mobilitāte

Kurzemes reģionā ir izplatīti trīs mobilitātes veidi.

Pirmais, iedzīvotāji, kuri dzīvo mazākās pilsētās, ikdienā

dodas strādāt uz lielākām pilsētām, piemēram no Vaiņodes

vai Aizputes uz Liepāju. Otrais, iedzīvotāji dodas strādāt

uz Rīgu; trešais, dodas strādāt uz ārzemēm. Iedzīvotāji

dodas uz Rīgu, ja tiem piedāvā ļoti labi apmaksātus darbus

vai arī viņiem ir vēlme strādāt profesijā, kurā nav

iespējams atrast darbu Liepājā. Diskusijā izskanēja

viedoklis, ka algu atšķirības starp Kurzemi un Rīgu nav

tik lielas, lai kompensētu izdevumus, kuri ir nepieciešami

otrās mājvietas uzturēšanai.35

Cilvēki dodas meklēt darbu ārzemēs divu iemeslu dēļ.

Pirmais, pelnīt lielāku atalgojumu. Tie lielākoties ir

jaunieši, kuri ir pabeiguši pamatskolu vai vidusskolu.

Viņi ārzemēs veic vienkāršus darbus. Šī iedzīvotāju daļa

iespējams atgriezīsies Kurzemē. Tie kuri atgriežas, ir

kļuvuši par labiem darbiniekiem, jo ir ”iemācījušies

strādāt”. Otrie brauc studēt augstskolās, lai iegūtu jaunu

pieredzi. Viņi ārzemēs veic kvalificētus darbus, un šī

iedzīvotāju daļa visdrīzāk Kurzemē neatgriezīsies.

Sadarbība

Daļa dalībnieku paši apmāca savus darbiniekus un neizmanto

ārējus resursus darbinieku zināšanu un prasmju

pilnveidošanai. Viena daļa uzņēmumu sadarbojas ar privātām

apmācību kompānijām, jo īpaši apmāca “biroja darbiniekus”,

otra – piesaista atsevišķus speciālistus savu darbinieku

apmācībai. Šo sadarbību uzņēmumi vērtēja kā labu.

..Apmācības nepieciešamas – uzņēmumam trūkst labu grāmatvežu,

lietvežu – kuri varētu paralēli teorijai iziet NVA apmaksātu praksi

uzņēmumā. Nepieciešamas mācību programmas par daudz

šaurākām specialitātēm, ne uzņēmējdarbību, ko nedrīkstētu mācīt 18

gados jaunietim, jo uzņēmējdarbību nevar iemācīt – uzņēmēja spējas

var attīstīt, aktīvi darbojoties reālajā dzīvē...

Starp diskusijas dalībniekiem bija uzņēmumu pārstāvji,

kuri sadarbojas ar Nodarbinātības valsts aģentūru. Arī šī

sadarbība tika vērtēta kā laba. Par problēmu tika

uzskatīta pēdējā gadā paaugstinātais iedzīvotāju

līdzfinansējums “kuponu” kursiem.36



darba tirgus attīstībai. Tie ir: (1) atbalsts no

pašvaldības puses uzņēmumiem, kuri ir gatavi pārvietot

daļu no sava uzņēmuma darbības operācijām uz šo

pašvaldību; (2) pašiem cilvēkiem būtu jābūt motivētākiem

atrast darbu; (3) jāveic pētījums par bezdarbniekiem

Kurzemē, to prasmēm, zināšanām un iegūto izglītību; (4)

jāaudzina lemt spējīgus jauniešus; (5) ieviest subsidētas

darba vietas 6 mēnešu garumā.

37

3.1.5 Darba devēji Latgalē


Kopumā Latgales darba ņēmēji ir pesimistiski, viņi

uzskata, ka dzīve un arī darba tirgus Latgalē ir bez

perspektīvas. Valda uzskats, ka Latgalē ir novērojams

darba spēka trūkums, jo atrast labus darbiniekus ar vēlmi

strādāt maz atalgotus darbus, ir grūti. Tikai lielam

uzņēmumam, kurš sadarbojas ar mācību iestādēm, nav grūtību

atrast kvalificētus darbiniekus. Tam ir vairāki iemesli:

(1) bezdarbnieku pabalsti nemotivē cilvēkus meklēt darbu;

(2) jauniešiem nav vēlmes pēc profesionāliem sasniegumiem;

(3) nav atbilstošas izglītības un profesionālo iemaņu, jo

izglītības iestādes sagatavo profesijās, kas neatbilst

darba vajadzībām.

Labs darbinieks tika raksturots ar atbildības sajūtu pret

darbu, kurš vēlas gan strādāt, gan mācīties un

pilnveidoties savā darba vietā. Šie darbinieki ir deficīts

Latgalē. Uzņēmumi meklē darbiniekus dažādi. Lielākā daļa

uzņēmumu sadarbojas ar Nodarbinātības valsts aģentūru. Vēl

uzņēmumi meklē darbiniekus, ievietojot sludinājumus

internetā un balstoties uz darbinieku ieteikumiem.


Diskusijas dalībnieki uzskata, ka Latgales darba tirgū ir

pieprasīti darbinieki ar inženiertehniskām zināšanām.

Lielākā daļa uzņēmumu savus darbiniekus apmāca paši.

Apmācību kursu ir daudz, bet pilnībā neatbilstošs darba38

tirgus vajadzībām (citāts: “..Cilvēkus apmāca franču valodā un

datorzinībās, bet vajag tak' šuvējas. Kāds labums uzņēmumiem no šiem

kursiem?”).

Dalībnieki izteica viedokli, ka Nodarbinātības valsts

aģentūras kursi ir formāli veidoti, – ja ir saplānots, tad

tādiem ir jābūt. Viņi bija sašutuši par šādu valsts

līdzekļu izlietojumu. Nodarbinātības valsts aģentūrai būtu

regulāri jāsadarbojas ar vietējiem uzņēmējiem apmācību

kursu veidošanai.


Darba devēji uzskata, ka būtiskas atšķirības starp

uzņēmumu darba apstākļiem Latgalē un Rīgā nepastāv.

Uzņēmumu pārstāvji savos uzņēmumos darba apstākļus

novērtēja kā ”normālus”. Kā liels trūkums tika uzsvērtas

mazās darba algas. Turklāt lielie uzņēmumi spēj nodrošināt

labākas sociālās garantijas par maziem un vidēja lieluma

uzņēmumiem.

Latgales reģionā ir uzņēmumi ar labiem un sliktiem darba

apstākļiem, tas lielākoties ir atkarīgs no uzņēmuma

finansiālajām iespējām un vadības attieksmes pret saviem

darbiniekiem. Tik uzsvērts, ka uzņēmumos, kuros ir jaunāka

ražošanas infrastruktūra (telpas, tehnoloģijas), ir labāki

darba apstākļi nekā uzņēmumos, kuros tā ir iegūta kā

vēsturisks mantojums no padomju laikiem.

Mobilitāte

Cilvēki dodas meklēt darbu vai nu uz Rīgu, vai ārzemēm.

39

Īpaši izteikta ir jauniešu emigrācija uz ārvalstīm:

“..Jaunieši gatavo sevi, lai dotos prom strādāt ārpus

Latvijas..”. Kāpēc iedzīvotāji emigrē? Jaunieši dodas

prom, lai saņemtu lielāku atalgojumu, strādājot

mazkvalificētus darbus, vai iegūtu augstāko izglītību un

pēc tam atrastu darbus savā profesijā.

Darba devēji ir novērojuši, ka iedzīvotāji sāk re-emigrēt.

Darba devējiem ir dažāda attieksme pret re-emigrējušiem

darba meklētājiem. Pozitīva attieksme saistās ar

pārliecību, ka viņi ārvalstīs ir iemācījušies strādāt.

Negatīvā attieksme – bažas par viņu attieksmi, ja reiz

viņi nav spējuši ilgstoši noturēties ārvalstu darbā.

Sadarbība

Lielie uzņēmumi attīsta savus apmācības centrus. Lielākā

daļa uzņēmumu plaši sadarbojas ar augstskolām un

profesionālās izglītības iestādēm, nodrošinot jauniešiem

prakšu vietas. Sadarbība ar izglītības iestādēm kopumā

tika vērtētā pozitīvi. Diskusijā izskanēja viedoklis, ka

Daugavpilī trūkst arodskolu.

Daļa uzņēmumu ir sadarbojušies arī ar Nodarbinātības

valsts aģentūru. Uzņēmumi pašu sadarbību vērtēja pozitīvi.

Labus darbiniekus ar šīs aģentūras starpniecību atrast ir

grūti, jo lielākoties pieteikties darbā nāk “klaidoņi,

kuri bieži maina darba vietas”. Diskusijā tika izteikts

priekšlikums, ka pašai aģentūrai vajadzētu nākt pie

uzņēmumiem un jautāt, kādus darbiniekus aģentūrai būtu

jāsagatavo uzņēmumu vajadzībām.40


Diskusijas nobeigumā dalībnieki minēja savus ieteikumus

darba tirgus attīstībai. Tie ir: (1) valstij būtu jākļūst

par sava likteņa noteicējiem, mazāk paļaujoties uz Eiropas

Savienību; (2) jāattīsta saites starp izglītības iestādēm,

uzņēmējiem, valsts institūcijām un pašvaldību; (3) jāveido

valsts ilgtermiņa attīstības plāns, balstoties uz valsts

konkurētspējas priekšrocībām; (4) Nodarbinātības valsts

aģentūrai regulāri ir jāsadarbojas ar uzņēmējiem; (5)

jāveicina ražošanas attīstība; (6) jāpiešķir lielāki

līdzekļi reģionu attīstībai.

3.2 Diskusijas ar darba ņēmējiem

3.2.1 Darba ņēmēji Rīgā

Pieejamība darbam un darba meklēšana

Fokusa grupā dominēja viedoklis, kā atrast darbu nav

grūti, bet atrast darbu labā darba vietā gan. Tas ir

atkarīgs gan no izvēlētās profesijas, gan no paša darba

ņēmēja vēlmes ieguldīt laiku un enerģiju labas darba

vietas atrašanā. Katrā profesijā var atrast gan labākas,

gan sliktākas darba vietas. Tomēr ir profesijas, kurās ir

vieglāk atrast labu darbu, jo tās ir pieprasītākas.

Piemēram, programmētajiem ir lielākas iespējas par reklāmā

strādāt gribošajiem.


41

četriem faktoriem: (1) labs atalgojums – tas ir,

atalgojums, kas nodrošina darbinieka šā brīža vajadzības;

(2) laba darba vide – jeb psiholoģiskais klimats uzņēmumā,

ko veido darbinieku savstarpējās attiecības; (3) uzņēmumam

ir labs tēls, laba reputācija un (4) sociālā drošība –

darbinieki ir pārliecināti par uzņēmumu un savu vietu tajā

nākotnē. Kā būtiskākie faktori tika minēts atalgojums un

laba darba vide.


Diskusijas dalībnieki uzskatīja, ka darba tirgū ir

pieprasīti speciālisti vai nu ar ļoti augsti kvalificētām

zināšanām un prasmēm, piemēram, programmētāji, vai

mazkvalificēti, piemēram, pārdevēji. Iztrūkst pieprasījuma

pēc vidēji kvalificētiem speciālistiem. Viens dalībnieks

izvirzīja tēzi, ka mazkvalificētos darbos uzņēmumi piekopj

lielu darbinieku rotāciju: “...Darba devēji visu laiku meklē savu

ideālo pārdevēju, tāpēc to sludinājumu ir tik daudz...”.

Diskusijas dalībniekiem bija grūti minēt faktorus

pieņemšanai “labā darba vietā”. Tomēr dominējošais

viedoklis – darba devējiem svarīgākais atlases kritērijs,

pieņemot darba jaunu darbinieku, ir tā motivācija,

“degsme” strādāt. Šis faktors ir svarīgāks par izglītību

un darba pieredzi. Ideālā darba pieredze ir pieci gadi,

kuros ir apgūta kāda profesija.

Gatavība un iespējas paaugstināt profesionālo kvalifikāciju

Lielākā daļa fokusa grupas dalībnieku bija apmeklējuši

42

kursus profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanai. Grupa

uzskatīja, ka apmācības kursu piedāvājums ir liels, bet

bieži vien kursiem ir zema kvalitāte. Viens no pamata

iemesliem, kāpēc kāds apmācību kurss tiek vērtēts kā zemas

kvalitātes, ir vājš tā pasniedzējs.

...Izvēloties, kurus kursus apmeklēt, man svarīgs ir pasniedzējs.

Izvēloties kādu apmācību kursu, es noskaidroju, kas ir

pasniedzējs, un uzzināju, ka viņš ir labs savas jomas profesionālis

un nodomāju, ka viņš būs arī labs skolotājs. Bet izrādījās, ka viņš

kā pasniedzējs ir vājš vai arī nav ieinteresēts nodot zināšanas

citiem....

Dalībnieki minēja arī citus kritērijus, kā tiek izvērtēta

kursu kvalitāte. Tie ir: (1) jo specifiskākas tēmas tiek

apskatītas kursos, jo kursi tiek vērtēti augstāk (kursi

par vispārīgām tēmām netiek vērtēti augstu); (2) augstāk

tiek vērtēti kursi, kuri ir gan īsāki, gan intensīvāki;

(3) kā arī kursu saturs ir pielāgots reālām dzīves

situācijām.


Visi dalībnieki uzskata, ka viņi strādā labos darba

apstākļos un ir labi nodrošināti ar nepieciešamo

tehnoloģisko aprīkojumu. Dalībnieki arī minēja problēmas,

kuras ir dzirdējuši no citiem. Tās ir: (1) neregulāras

algas; (2) „aplokšņu algas’; (3) neadekvāti maza samaksa

un (4) “nedraudzīgi priekšnieki” un kolēģi. Tieši pēdējo

problēmu dalībnieki savas sarunās uzsvēra visvairāk.

43

Darba ņēmējiem ir konformistiska attieksme pret darba

devēju prasībām maksāt „aplokšņu algas”. „Aplokšņu algas”

tiek uzskatītas par normālu parādību, un darba ņēmēji ir

iecietīgi pret darba devēju skaidrojumiem, kāpēc tie maksā

„aplokšņu algas” (citāts: ”..Galvenais, lai maksā..”). Darba

ņēmējus daudz vairāk uztrauc, lai algas tiktu izmaksātas

paredzētāja laikā.

Mobilitāte

Neviens no dalībniekiem nav domājis par profesijas maiņu.

Uz jautājumu, kāpēc cilvēki maina profesiju, dalībnieki

vienojās par trim iemesliem: (1) lai nopelnītu vairāk; (2)

lai piepildītu sevi – gūtu prieku no darba un (3) “dzīve

piespiež”, jo savā profesijā nevar atrast darbu. Fokusa

grupas dalībnieki minēja arī argumentus, kāpēc profesiju

nevajadzētu mainīt. Tie ir: (1) fokusēšanās uz vienu

profesiju sniedz labākas profesionālās izaugsmes iespējas

un labākas atalgojuma iespējas vidējā termiņā; (2)

uzņēmumiem nepatīk darbinieki, kuri bieži maina profesiju

un darba vietu.

Diskusijā izskanēja salīdzinoši negatīva attieksme pret

emigrāciju. Dalībnieki minēja šādus ar emigrāciju

saistītus viedokļus: “Cilvēki brauc labākas dzīves meklējumos” un

“emigrācija ir vieglākā izeja no situācijas”. Dalībnieki uzskata, ka

iedzīvotāji brauc strādāt uz citu valsti lielāka

atalgojuma dēļ. Turklāt diskusijas dalībnieki nebūtu

gatavi arī strādāt tālāk par 50 km no Rīgas.

Ieteikumi darba tirgus attīstībai44


darba tirgus attīstībai. Tie ir: (1) jāveido sadarbības

platforma starp darba devējiem un darba ņēmējiem; (2)

Nodarbinātības valsts aģentūrai vajadzētu paaugstināt

bezdarbnieku motivāciju strādāt; (3) Nodarbinātības valsts

aģentūrai vajadzētu uzlabot apmācības kursu kvalitāti; (4)

būtu jāsamazina darba spēka nodokļi; (5) būtu jāceļ

prestižs gan mazkvalificētām profesijām, gan profesionālām

izglītības iestādēm; (6) uzņēmējiem būtu jāizlīdzina algas

starp dažāda līmeņa darbiniekiem.

3.2.2 Darba ņēmēji Vidzemē


Fokusa grupas dalībnieki bija pesimistiski noskaņoti –

dalībnieki uzskatīja, ka darbu var atrast, bet labu darbu

ir ļoti grūti atrast. Labu darbu, tas ir, labi atalgotu

darbu lielākoties var atrast tikai ar paziņu starpniecību.

Bez paziņu starpniecības darbu var atrast vai nu augsti

kvalificēti speciālisti ar labu reputāciju, vai maz

atalgotā darbā, kurā nav nepieciešama iepriekšējā pieredze

(piemēram, zaru nesējs meža darbos).

Darbs ir pieejams tirdzniecībā, skolās, kā arī sezonālos

darbos lauksaimniecībā un celtniecībā (piemēram, māju

siltināšanā). Taču arī šajās nozarēs ir pieprasītas un

nepieprasītas specialitātes (Citāts: ”...latviešu valodas skolotāju

ir papilnam, bet trūkst fizikas skolotāju...”). Laukos trūkst gan darba

vietu, gan trūkst darbinieku, kuri varētu veikt

45

mazkvalificētus darbus, t.i., piekristu mazam atalgojumu

un būtu bez kaitīgiem ieradumiem (nebūtu alkoholiķi).

Darbu vieglāk ir atrast pilsētās, bet laukos dzīvojošiem

strādāt maz atalgotu darbu pilsētā neatmaksājas augstu

transporta izmaksu dēļ, tādēļ ir būtiski attīstīt

reģionālo transportu.

Kas ir “labs darba devējs”? Dalībnieki minēja četras

pazīmes, t.i., uzņēmums, kas: (1) ir ilgtspējīgs (vēlams –

liels uzņēmums); (2) nodrošina sociālās garantijas, (3)

maksā labu atalgojumu, (4) ir labs kolektīvs. Daudzi

diskusijas dalībnieki tieši kolektīvu uzskatīja par

būtiskāko faktoru labas darba vietas raksturojumā. Kā

piemēri tika minēti Valpro un Milda. Par “sliktiem

uzņēmumiem” tika dēvēti uzņēmumi, kuri nav ilgtermiņā

stabili vai maksā algas neregulāri.

Darba tirgū nepieciešamo zināšanu un prasmju raksturojums

Dalībnieki uzskata, ka darba devēji pieprasa darba

pieredzi – ikviens darba devējs skatās, kur potenciālais

kandidāts ir strādājis iepriekš. Īpaši pieprasīti ir

inženieri, jo viņiem nav lielas konkurences. Izskanēja arī

pretējs viedoklis, ka “blata” sistēmai nav vajadzīgas

zināšanas un darba pieredze, ir vajadzīgi tikai paziņas

(citāts: ”..Laukos, lai dabūtu pat apkopējas darbu ir nepieciešami paziņas,

kuri tevi varētu iekārtot darbā..”). Liela daļa darba devēju paši

apmāca darbiniekus, tāpēc izglītībai un pieredzei nav tik

liela nozīme kā vecumam, veselībai un ģimenes stāvoklim.

Tāpēc grūtāk darbu ir atrast cilvēkiem ar veselības46

traucējumiem, sievietēm, jo īpaši ar maziem bērniem, un

pirms pensijas vecuma cilvēkiem.

Kā būtiska problēma tika minēta darba tirgus iezīme, ka

jauniešiem ir grūti atrast labu darbu, jo darba devēji

pieprasa darba pieredzi. Jaunieši bez darba pieredzes var

atrast darbu marginālās un maz atalgotās jomās (piemēram,

zaru savācēji mežos). Papildus izskanēja doma, ka

augstākās izglītības iestādes sabojā jauniešus, sniedzot

tiem pārlieku lielas ekspektācijas un prasības pret darbu

un atalgojumu (citāts: ”..Es zinu augstskolas, kurās visu laiku stāsta

studentiem, cik vērtīgi viņi ir, un ka viņiem noteikti nav jāstrādā par

sekretārēm, bet gan jāvada uzņēmumi..”)


Daļa dalībnieku ir apmeklējuši kursus, piemēram,

grāmatvežu un skolotāju, profesionālās kvalifikācijas

paaugstināšanai. Lielākoties kursu apmeklēšanu ierosina

darba devēji. Apmācību kursu piedāvājums Vidzemē ir plašs

un lielākā daļa kursu ir bezmaksas. Turklāt darba ņēmēji

izmanto arī interneta iespējas, piemēram, vebinārus. Lai

atrastu labu darbu, jaunieši izmanto vecāku uzņēmumus, lai

apmeklētu kursus, kuri uzlabotu viņu vērtību darba tirgū.

Piemēram, viena jauniete apmeklē grāmatvežu un personāla

apmācības kursus, apmeklējot tos, it kā būdama darbiniece

savas mātes uzņēmumā.

Kursu kvalitāti lielā mēra nosaka kursu pasniedzēji.

Pozitīvi tika izcelti Valsts ieņēmuma dienesta piedāvātie

47

bezmaksas kursi grāmatvežiem, jo tur strādā kvalificēta

speciāliste, kur var atbildēt uz visiem jautājumiem.

Iepriekš strādāja cits darbinieks un šie kursi tika

vērtēti kā zemas kvalitātes. Apmācības kursu sakarā tika

minētas divas problēmas. Pirmā, nepieejamās telpas un vide

apgrūtina cilvēkiem ar invaliditāti piedalīties apmācības

kursos. Otrā, valodas kursos ir grūti nokomplektēt

grupas, bet lai tiktu uz Nodarbinātības valsts aģentūras

valodas kursiem, ir jāstāv garās rindās.

Darba apstākļu un darba vietas raksturojums

Diskusijas dalībnieki savus darba apstākļus vērtē kā

labus. Darba devēji ir saprotoši, pretimnākoši, darba

algas tiek izmaksātas laikus un darbiniekiem ļauj pašiem

plānot savu darba laiku. Darba apstākļi būtiski

pasliktinājās krīzes laikā, šobrīd tie ir uzlabojušies.

Krīzes laikā strauji tika samazināts darbinieku skaits un

palielināts darba apjoms darbā palikušajiem darbiniekiem.

Tāpēc tikai daži dalībnieki bija saskārušies ar darba

devēju prasībām strādāt ārpus darba laika bez papildus

atlīdzības (citāts: ”..Mēs tikām izspiesti kā citroni..”). Kā viena

no problēmām tika uzsvērtas sliktas attiecības ar kolēģiem

un jo īpaši kolēģu nievājošā attieksme pret pirms pensijas

vecuma darbiniekiem.

Aplokšņu algas netiek uzskatītas par problēmu, bet gan par

sociālu normu, ka uzņēmēji maksā “aplokšņu algas” vai

“optimizē” nodokļus ar mikro uzņēmuma palīdzību (citāts:

48

”Aplokšņu algas nav tikai Saeimā, gandrīz visi citi uzņēmumi maksā aplokšņu

algas”). Dominējošais viedoklis – Vidzemē “aplokšņu algas”

ir visnotaļ izplatītas. Dalībniekiem ir saprotoša

attieksme pret darba devēju vēlmi maksāt ”aplokšņu algas”,

jo uzņēmēji citādāk nevarētu izdzīvot.

Mobilitāte

Divi no diskusijas dalībniekiem ir mainījuši profesiju

savas dzīves laikā. Tas ir noticis piespiedu apstākļu dēļ

– zaudēts darbs vai iegūta invaliditāte. Daži diskusijas

dalībnieki gribētu mainīt profesiju, bet viņi netic, ka ir

iespējams atrast darbu laukos. Vel daži dalībnieki ir

tikai uzsākuši savas darba gaitas, tāpēc pārdomas par

profesijas maiņu viņiem šobrīd nav aktuālas.

Diskusijas dalībnieki minēja, ka cilvēki no Vidzemes brauc

strādāt uz ārzemēm. Tika izteikti novērojumi, ka pēdējos

divos gados emigrācija apjomi samazinās. Dalībnieki

uzskata, ka cilvēki dodas uz ārzemēm četru iemeslu dēļ:

(1) lielāka iespēja dabūt darbu; (2) saņemt lielāku

atalgojuma, (3) iegūt bezmaksas augstāko izglītību un (4)

baudīt labākus sadzīves apstākļus.

Daļa no diskusijas dalībniekiem ir bijuši vai apsvēruši

iespēju doties strādāt uz citu valsti. Valsts izvēlē ir

divi būtiski faktori: (1) valodas zināšanas un (2)

paziņas, kuri strādā šajā valstī. Pēdējā laikā pieaug to

cilvēku skaits, kuri ir re-emigrējuši. Cilvēki visbiežāk

atgriežas bērnu un vecāku dēļ. Piemēram, bērniem ir jāiet

49

skolā un vecāki izvēlas Latvijas skolas, nevis Īrijas, jo

Latvijā ir kvalitatīvākas skolas.



jāsasaista augstākā izglītība ar prakses vietām uzņēmumos;

(2) ieviest progresīvo darba algas nodokli; (3)

paaugstināt minimālo darba algu; (4) darba devējiem

nebaidīties ņemt darbā jaunus cilvēkus; (5) piedāvāt

izglītības programmas, pēc kurām ir pieprasījums vietējā

darba tirgū; (6) veicināt ražošanas uzņēmumu attīstību.

3.2.3 Darba ņēmēji Zemgalē


Kopumā Zemgalē ir plašs pieejamo darba vietu klāsts –

darba vietas var atrast dažādās nozarēs un dažādās

profesijās. Kopumā darba ņēmēji uzskata, ka Zemgalē atrast

labi atalgotu darbu ir salīdzinoši grūti (citāts: “..Ir

daudz piedāvājumu, bet kopumā atalgojums ir zems. Es pat ietu strādāt par

apkopēju, ja vien atalgojums būtu labs..”). Kā problēma tika minēta

darba ņēmēju vēlme atrast darbiniekus ar attiecīgu darba

pieredzi, šādas pieredzes nav daudziem darba meklētājiem.

Diskusijas laikā tika izteikts viedoklis, ka daudzi darba

ņēmēji neiztur pārbaudes laiku, jo viņu iegūtā izglītība

neatbilsts nepieciešamajām darba iemaņām.

Kopumā dalībnieki vienojās, ka, lai atrastu labu darba

vietu, ir nepieciešama izglītība, darba pieredze, paziņu

50

tīkls, patiesa motivācija strādāt un psiholoģiskā gatavība

uzņemties iniciatīvu. Diskusijas dalībnieki iesaka arī

skatīties sludinājumus internetā un sūtīt CV, un mācīties.

Labākā stratēģija, lai atrastu labu darbu, ir izmantot

paziņu loku.

Dalībnieki vienojās, ka “labu darba vietu” raksturo pieci

faktori: (1) labs atalgojums; (2) labs kolektīvs; (3) labi

darba apstākļi; (4) sociālās garantijas un (5)

pašrealizācijas iespējas. Par šo faktoru svarīgumu domas

dalījās. Viena grupa uzskatīja, ka labs kolektīvs ir

noteicošais faktors ”labas darba vietas” raksturojumā.

Otra grupa – svarīgākais ir labs atalgojums. Dalībnieki

izvirzīja arī vairākas tēzes, kā mainās svarīgums, ko

darba ņēmēji piešķir šiem faktoriem. Pirmā tēze –

pirmskrīzes laikā svarīgākais faktors bija apstākļi, bet

pēc krīzes laika – labs atalgojums. To var izskaidrot

tādējādi, ka, samazinoties ieņēmumiem, svarīgāks kļūst

atalgojums. Otra tēze – pieaugot darba ņēmēju ieņēmumiem,

arvien svarīgāks kļūst labs kolektīvs, jo algas pieaugums

vairs nerada būtiski lielāku gandarījumu.


Zemgalē īpaši trūkst pedagogu un inženieru. Darba tirgū ir

pieprasīti darbinieki ar labu izglītību un darba pieredzi,

bet svarīgākā iezīme, ko meklē darba devējs, ir atbildīga51

attieksme pret darbu un motivācija strādāt. Diskusijas

laikā tika minēts piemērs, ka galdnieks, lai izvērtētu

potenciālo darbinieku, uzdod tam saslaucīt grīdu – ja šis

darbinieks šo uzdevumu paveic kārtīgi, tad sarunas tiek

turpinātas.

Diskusijas dalībnieki uzskata, ka darbu nevar atrast tie,

kuriem nav motivācijas strādāt. Šo motivāciju mazina zemo

algu piedāvājums; iespēja saņemt bezdarbnieka pabalstu,

kas dod iespēju nestrādāt; cilvēku nevēlēšanās mainīt savu

profesiju; kā arī jaunākās paaudzes domāšanas veids, kam

raksturīga iezīme – “..Mums ir tiesības, bet pienākumu nav.”.

Dalībnieki uzskata, ka vieglāk ir atrast darbu tiem darba

ņēmējiem, kuri ir izveidojuši labu reputāciju par sevi.

Šādus darbiniekus uzņēmumi atrod paši (citāts: ”..Mani darbs

vienmēr pats ir atradis..”), turklāt šādus darbiniekus Zemgalē

meklē ne tikai Zemgales uzņēmumi, bet arī ārvalstu

(citāts: ”..Šodien man bijušais kolēģis, kurš šobrīd strādā Norvēģijā,

atsūtīja man SMS, kurā man tika piedāvāts darbs..”).


Diskusijas dalībnieki uzskata, ka Zemgalē ir ļoti plašs

apmācības kursu piedāvājums. Tomēr kā trūkums tika

norādīts, ka pietrūkst Nodarbinātības valsts aģentūras

kuponu dažādu kursu apmeklēšanai. Lielākā daļa dalībnieku

ir apmeklējuši apmācību kursus. Viņi to darījuši, lai

pilnveidotu valodas, datora prasmes un uzņēmējdarbības

zināšanas, kuras varētu uzlabot viņu potenciālo vērtību

52

darba tirgū. Tie, kuri nav apmeklējuši kursus, norādīja,

ka to nav darījuši laika trūkuma dēļ.

Viens dalībnieks, kurš pasniedz kursus bezdarbniekiem, ir

novērojis, ka lielai daļai bezdarbnieku motivācija nav

zināšanu iegūšana, bet gan naudas atalgojums par kursu

klausīšanos (citāts: “..Es lasu NVA bezdarbniekiem, un daudzi no

viņiem tur sēž 70 latu dēļ..”).


Darba ņēmēji savus darba apstākļus raksturoja kā labus.

Visi dalībnieki uzsvēra, ka viņu darba vietas ir labi

tehnoloģiski aprīkotas. Viens diskusijas dalībnieks

izteica provocējošu viedokli, ka darba ņēmēji Zemgalē ir

pieticīgi un nepieprasa labus darba apstākļus. Uz šo

apgalvojumu neviens no diskusijas dalībniekiem nereaģēja.

Dalībniekiem bija arī grūti salīdzināt savus darba

apstākļus ar Rīgā esošo uzņēmumu darba apstākļiem.

Problēmas, ar ko saskaras darba ņēmēji Zemgalē, tika

minētas kā neizmaksātas algas un uzņēmumi, kuri regulāri

pieņem darbiniekus darbā tikai uz pārbaudes laiku, t.i.,

beidzoties pārbaudes laikam, šie uzņēmumi atlaiž

darbiniekus un to vietā tiek meklēti jauni.

Neizmaksāto algu problēmai tika piedāvāti divi

skaidrojumi. Pirmais, šī problēma piemīt atsevišķām

nozarēm, piemēram, būvniecībai, lauksaimniecībai un

53

konditorejām. Otrs, tas piemīt atsevišķu cilvēku grupai,

kuri regulāri sūdzas par neizmaksātām darba algām pie

dažādiem darba devējiem. Šādi tika izvirzīta slēpta tēze,

ka slikti darbinieki attaisnojas citiem par savām darba

neveiksmēm, stāstot, ka darba devēji neizmaksā viņu

nopelnītās algas.

Mobilitāte

Liela daļa no diskusijas dalībniekiem ir mainījuši

profesiju savas dzīves laikā. Profesija mainīta piespiedu

kārtā, jo mazinājās pieprasījums pēc iepriekš apgūtās

profesijas. Bieži tika minēti gadījumi, kad profesija

tika mainīta 20. gs. 90. gados.

Zemgalē ir izplatīta emigrācija uz ārvalstīm. Lielākā daļa

no dalībniekiem ir bijuši vai apsvēruši doties strādāt

ārpus Latvijas. Cilvēki emigrē labāka atalgojuma dēļ,

iespējām veidot savu profesionālo karjeru, iegūt jaunu

pieredzi un “iepazīt pasauli”. Tika uzsvērts, ka krīzes

laikā iedzīvotāji devās prom, jo citādāk izdzīvot nebija

iespējams (citāts: ”..Ko lai citu dara, neies tak' pakārties..”).

Diskusiju pārstāvju attieksme pret emigrāciju ir pozitīva,

jo tā ir iespēja dabūt darbu, un tā kopumā mazina sociālo

spriedzi. Viens dalībnieks bija skeptiskāks pret

emigrantiem. Viņš uzskata, ka šie cilvēki neprot strādāt

un vēlas neadekvāti augstu atalgojumu.


54


duālās izglītības sistēmas ieviešana; (2) subsidētu darba

vietu ieviešana; (3) radīt pārliecību, ka ir vērts meklēt

darbu; (4) ilgā termiņā prognozējama nodokļu politika; (5)

pieprasījuma stimulēšana darba vietu radīšanai (piemēram,

valsts finansējums ēku energoefektivitātes uzlabošanai);

(6) minimālās darba algas paaugstināšana.

3.2.4 Darba ņēmēji Kurzemē


Fokusa grupas dalībnieki sadalījās divās grupas – trīs

optimisti un pieci pesimisti. Optimisti ir gados jauni

augsti kvalificēti speciālisti (mediķis un būvinženieri)

un viņi uzskata, ka darbu Kurzemes reģionā var atrast.

Savukārt pesimisti – pirms pensijas vecuma darba ņēmēji,

lielākoties mazkvalificēta darba darītāji (šoferis,

remontdarbu veicējs, pārdevēja, vecu cilvēku aprūpētāja,

bijusī grāmatvede), uzskata, ka darbu ir ļoti grūti

atrast. Pesimisti uzskata, ka grūtības dabūt darbu ir

saistītas ar to, ka nav vairs ražošanas uzņēmumu, kuros

strādāt, kā arī darba devēji pieprasa izglītību un darba

pieredzi. Savukārt, optimisti minēja piemērus, kuros darbu

var dabūt bez izglītības un darba pieredzes, kā svarīgāko

minot bezdarbnieka vēlmi apgūt jaunu profesiju.

Dalībnieki minēja pieejamos darbus Kurzemes reģionā. Tie

ir būvniecībā (lielākoties tikai vasarās), tirdzniecības

jomā, veselības aprūpē. Optimisti norādīja, ka ir

55

pieprasījums pēc augsti kvalificētiem ārstiem un

būvinženieriem. Šos darbiniekus darba devēji piesaista no

citiem Latvijas reģioniem. Kā kopīga problēma tika minētas

mazas algas (citāts: “..banku tīrīju par 46 latiem mēnesī..”), kuras

nemotivē bezdarbniekus meklēt darbu. Tā vietā, lai meklētu

pastāvīgu darbu, bez darba esošie veic neregulārus darbus

un “haltūras”, bieži vien saņemot par to “aplokšņu algas”.

Diskusijā dominēja viedoklis, ka darbu var atrast ar

paziņu starpniecību.

Dalībniekiem bija grūtības nosaukt “labus” un “sliktus”

darba devējus Kurzemē. Kas ir “labs” uzņēmums – darba

devējs? Dalībnieki minēja piecas pazīmes, t.i., uzņēmums,

kurš: (1) nodrošina sociālās garantijas, (2) pienācīgu

atalgojumu saviem darbiniekiem un (3) dzīves vietu tiem,

kuri ir atbraukuši strādāt no vietām, kuras ir tālu no

darba vietas (piemēram, Rīgas), (4) nenodarbina

darbiniekus ārpus darba laika; (5) kuros ir labs

tehniskais nodrošinājums. Par “sliktiem” uzņēmumiem tika

minēti tirdzniecības uzņēmumi, kuri pārslogo savus

darbiniekus, piemēram, Maxima.


Optimisti uzskata, ka viņus darbā pieņem viņu izglītības

un darba pieredzes dēļ, savukārt, pesimisti – paziņām,

kuri palīdzējuši iekārtoties darbā. Optimisti uzsvēra, ka,

lai tiktu darbā, ir nepieciešama iniciatīva, savukārt,

56

pesimisti – augstākā izglītība, kuras, iespējams, lielākai

daļa no viņiem nav.

Tika izteikts ieteikums studentiem jau studiju laikā

uzsākt darba gaitas, jo jauniešiem ir grūti atrast darbu

bez darba pieredzes (citāts: „Manā darba vietā jauniešiem ir gūti

atrast darbu, jo ir liela konkurence, un darbā tiks tie, kuriem ir darba

pieredze..”).


Gandrīz visi dalībnieki ir apmeklējuši kursus

profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanai. Optimisti ir

mācījušies valodu, apguvuši jaunus būvinženieru standartus

un specifiskas ārstu zināšanas. To viņi ir darījuši, lai

pilnveidotu savas zināšanas un prasmes, kuras ir

nepieciešamas darbā.

Pesimisti ir apguvuši valodu, viesnīcas istabenes, kravas

autovadītāju un namu apsaimniekotāja kursus. Viņi to ir

darījuši kā bezdarbnieki, lai iegūtu jaunas zināšanas un

prasmes jaunā profesijā un šajā profesijā spētu atrast

darbu. Pesimisti uzskata, ka kursi ir formāli un, tos

pabeidzot, nav iespējas atrast darbu, tāpēc viņi ir

vīlušies kursos.

…Meklēju darbu. Pusgadu gāju namu apsaimniekotāja kursos, dabūju

sertifikātu, bet tā arī nevarēju dabūt darbu, jo katram jau ir sava māja ko

apsaimniekot…

57

…Izgāju kravas autovadītāja kursus. Bet, lai es varētu strādāt par kravas

autovadītāju, man bija jāapmeklē citi maksas kursi. Tad kāda jēga man

bija iet? Ko lai es ar šiem kursiem daru? Nopērku kamazu un braucu

sēnēs?...

Bezdarbnieka kursus pesimisti nosauca par “ķeksīšu”

kursiem, kuri tiek organizēti tikai tāpēc, lai tādi būtu.

Optimisti uzsvēra, ka ir svarīgi, lai pašiem cilvēkiem

būtu motivācija mācīties.

Darba apstākļu un darba vietas raksturojums

Diskusijas dalībnieki savus darba apstākļus vērtē kā

labus. Viena dalībnieka uzņēmums nodrošina saviem

darbiniekiem mājokļus. Diviem dalībniekiem gan ir bijuši

gadījumi, ka pašiem ir jāsagādā darba instrumenti vai

inventārs. Bet ir arī uzņēmumi, kuri nodrošina mājokļus

saviem darbiniekiem.

Daļa no dalībniekiem ir saskārušies ar laikus neizmaksātām

algām (līdz pat 6 mēnešiem). Problēmas, ar ko saskaras

darba ņēmēji Kurzemē, tika minētas „aplokšņu algas” un

neizmaksātas algas. Dalībnieku attieksme pret „aplokšņu

algām” ir akceptējoša un saprotoša (citāti: „..Uzņēmēji ir

spiesti maksāt „aplokšņu algas”, lai izdzīvotu..” un „..man nav nekas pretī, ka

man maksā „aplokšņu algu”, un es pat negribu šai valstij maksāt nodokļus..”).

Mobilitāte

Tikai daļa no diskusijas dalībniekiem ir mainījuši

profesiju savas dzīves laikā. Tas ir noticis piespiedu

58

apstākļu dēļ, jo viņi ir zaudējuši darbu. Optimisti ir gan

mainījuši profesiju, piemēram, krīzes laikā

pārkvalificējās no būvinženiera uz mērnieku, un tagad

atkal darbojas par būvinženieri, gan būtu gatavi to darīt

atkal, ja būtu spiesti, gan ir domājuši kļūt par

uzņēmējiem. Pesimisti par profesijas maiņu ir domājuši

retāk, jo viņi nezina uz kādām profesijām vajadzētu

pārkvalificēties, kā arī netic, ka varēs atrast labāku

darbu.

Diskusijas dalībnieki minēja, ka Kurzemē ir izplatīta divu

veidu mobilitāte – cilvēki no Kurzemes brauc strādāt uz

(1) Rīgu un (2) uz ārzemēm (Zviedrija, Dānija, Īrija,

Anglija). Dalībnieki uzskata, ka cilvēki dodas uz ārzemēm

trīs iemeslu dēļ: (1) lielāka atalgojuma; (2) bezmaksas

izglītības un (3) iespējas pašrealizēties savā profesijā.

Daļa no diskusijas dalībniekiem ir bijuši vai apsvēruši

iespēju doties strādāt uz citu valsti. Valsts izvēlē ir

divi būtiski faktori: (1) valodas zināšanas un (2)

paziņas, kur strādā šajā valstī. Optimisti ir daudz

gatavāki nepieciešamības gadījuma doties darba gaitās

ārpus Latvijas.


Diskusijā lielākoties tika izteikti vispārīgi ieteikumi.

Tie ir: (1) darba devējiem jāpaaugstina algas; (2) nevajag

pārdot ražotnes ārzemniekiem, kuri tālāk tās neattīsta;

(3) neļaut ārvalstu darba spēkam strādāt Latvijā; (4)

59

attīstīt rūpniecību Latvijā; (5) jāpiesaista ārvalstu

kompānijas, kuras attīsta nišas ražotnes Latvijas. Tika

minēts viens konkrētāks ieteikums – Nodarbinātības valsts

aģentūrai bezdarbnieku kursu sagatavošanā būtu

jāsadarbojas ar uzņēmējiem, kuriem vajag darbiniekus ar

specializētām kompetencēm.

3.2.5 Darba ņēmēji Latgalē


Pieejamie darbi ir salīdzinoši mazkvalificētās profesijās

– pārdevēji, kokzāģētāji, frēzētāji, šuvēji, šoferi.

Fokusa grupā dominēja viedoklis, ka kopumā atrast darbu

Latgalē nav grūti, bet atrast darbu savā profesijā gan.

Grūtības ir atrast darbu pirms pensijas vecuma cilvēkiem,

kā arī cilvēkiem, kuri dzīvo laukos. Latgalē labus

darbiniekus, pat mazkvalificēta darba darītājus, atrast ir

grūti, jo plaši izplatīts ir alkoholims. Diskusijas

dalībnieki uzskata, ka bezdarbnieku pabalsti (tajā skaitā

“100 latnieku” programma) ir degradējuši cilvēkus, jo

bezdarbniekiem nav vairs motivācijas strādāt, un viņi ir

kļuvuši par sliņķiem – pazaudējuši darba tikumu.


četriem faktoriem: (1) labs atalgojums; (2) labs

mikroklimats, ko veido attiecības ar kolēģiem; (3)

atsaucīgs priekšnieks un (4) darbs, kurš sagādā prieku.

Labā darba vietā var tikt ar paziņu palīdzību. Svarīgs

priekšnoteikums ir veidot labu reputāciju par sevi, jo

60

mutvārdu informācija izplatās strauji. Dalībniekiem ir

izveidojies priekšstats, ka vakanču sludinājumu ir

formāli, jo bieži tur jau ir iepriekš aizrunāti cilvēki.

Diskusijā izskanēja viedoklis, ka Nodarbinātības valsts

aģentūra piedāvā darba vietas, kuras darba ņēmējiem

neinteresē vai uzņēmumi, kuri nemaksā algas. Uz šo

aģentūru cilvēki retāk dodas meklēt darbu, biežāk – lai

saņemtu pabalstus vai stipendijas par apmācību kursu

apmeklēšanu.

Kas ir “labs darba devējs”? Dalībnieki minēja četras

pazīmes, t.i., uzņēmums, kas: (1) ir stabils (vēlams –

liels uzņēmums); (2) nodrošina sociālās garantijas; (3) ar

stabilu atalgojumu; (4) ir labs kolektīvs. Kā piemēri tika

minēti Latvenergo, Latvijas Valsts Meži un Latvijas

Dzelzceļš. Sliktu uzņēmumu pazīmes: (1) liela kadru

mainība; (2) nav atvaļinājumu; (3) nemaksā algas; (4)

slikta attieksme pret darbiniekiem; (5) veselībai kaitīgi

darba apstākļi.


Darba ņēmēji uzskata, ka darba devēji pieprasa augstāko

izglītību un darba pieredzi. Īpaši pieprasīti ir

inženieri. Diskusijā izskanēja viedoklis, ka iegūtā

izglītība ir tikai formāla (citāts: ”..Ir jābūt diplomam,

ko parādīt darba devējam..”). Diskusijas dalībnieki

uzskata, ka augstākās izglītības iestādes ir atrautas no

darba tirgus, un iesaka studentiem uzsākt darba gaitas jau

pirmajos studiju kursos.61

Diskusijā tika pausts viedoklis, ka darbu atrast ir grūtāk

pirmspensijas vecuma sievietēm. Šīs viedoklis izsauca

pretreakciju, ka vecāka gadu gājuma cilvēkiem pietrūkst

vēlmes apgūt ko jaunu un mainīt iepriekš apgūtās

profesijas. Diskusijas dalībnieki uzsvēra, ka vieglāk

atrast darbu ir komunikabliem un pielāgoties spējīgiem

darba ņēmējiem. Īpaši Latgalē trūkst iedzīvotāju, kuriem

piemistu iniciatīva izveidot pašiem savu uzņēmumu.


Diskusijas dalībnieki uzskata, ka Latgalē ir ļoti plašs

apmācību kursu piedāvājums, bet dažu kursu trūkst,

piemēram, frizieru. Taču kā trūkums tika norādīts – kursu

kvalitāte ir zema, jo ir bijuši gadījumi, ka kursu

pasniedzējiem pietrūkst nepieciešamās kvalifikācijas

(citāts: ”..ūdens sistēmas dezinfekcijām nolasa feldšeris-akušieris,

pilnīgs absurds!!!..”)

Lielākā daļa dalībnieku ir apmeklējuši apmācību kursus.

Viņi to darījuši, lai pilnveidotu valodu, datora prasmes

un citas ar savu profesiju saistītas iemaņas. Dalībnieki

uzskata, ka kursus un pašus apmeklētājus var iedalīt divas

daļas, t.i., „īstos” un „ķeksīšu”. Otros apmeklē tie,

kuri to dara „papīru” dēļ un tāpēc viņi neprotestē pret

kvalitāti, pirmos apmeklē tāpēc, ka ir patiesa interese

apgūt ko jaunu (piemēram, svešvalodas).


62

Dalībniekiem bija grūti novērtēt darba apstākļus Latgalē.

Darba ņēmēji savus darba apstākļus raksturoja kā labus. Ir

izveidojies priekšstats, ka Latgalē algas ir zemākas

aptuveni par 100 latiem salīdzinājumā ar Rīgu. Darba

vietas, kurās ir slikti darba apstākļi, tika minētas

celtniecībā un kokapstrādē. Šīs darba vietas tika

raksturotas kā veselībai kaitīgas vai nedrošas. Diskusijas

dalībnieki minēja, ka pie šiem darba apstākļiem ir

vainojami gan darba devēji, kuri nerūpējas par darba

ņēmējiem, gan paši darba ņēmēji, kuriem ir vienaldzīga

attieksme pret darba apstākļiem un neievēro darba drošības

noteikumus savās darba vietās.

Problēmas, ar ko saskaras darba ņēmēji Latgalē, tika

minētas neizmaksātas algas un virsstundu darbs.

Neizmaksātas algas ir novērotas būvniecībā. Dalībnieki

uzskata, ka “aplokšņu algas” ir ļoti izplatītas ne tikai

Latgalē, bet arī Latvijā kopumā. Darba ņēmēju vidū bija

novērojama attieksme, ka “aplokšņu algas” ir normāla

parādība, ko īpaši nosodīt nebūtu nepieciešams.

Mobilitāte

Darba ņēmēji ir novērojuši lielu iekšējo mobilitāti

Latgales reģionā, tas ir, iedzīvotāji dodas strādāt uz

citām Latgales pilsētām un novadiem. Šī iezīme tika

uztverta pozitīvi. Bieži strādāt uz citām Latgales

pilsētām dodas kvalificēti speciālisti. Kā viens no

iemesliem iekšējai migrācijai tika minēts mazais

63

iedzīvotāju un uzņēmumu skaits Latgales pilsētās.

Atsevišķā pilsētā atrast darbu var tikai ierobežots

speciālistu skaits.

Ierobežotais darba tirgus un zemās darba algas ir iemesli,

kāpēc Latgales iedzīvotāji dodas strādāt arī uz Rīgu un

ārvalstīm. Prom dodas gan jaunieši, gan kvalificēti

speciālisti. Diskusijā valdīja pozitīva attieksme pret

emigrāciju – jaunieši dodoties prom, lai iepazītu pasauli

un apgūtu svešvalodas. Diskusijā izskanēja viedoklis, ka

re-emigrējušajiem ir labākas iespējas atrast labāk

apmaksātu darbu Latgalē, jo viņi ieguvuši vērtīgu darba

pieredzi.

Diskusijā izskanēja viedoklis, ka ārvalstīs darbu var

atrast ātrāk nekā Latgalē. Uzdodot jautājumu, cik ātri

jebkādu darbu var atrast Latgalē un ārzemēs, atbildes bija

jūtams mulsums. No atbildēm paši dalībnieki varēja

secināt, ka jebkādu darbu ārzemēs nebija iespējams atrast

tik ātri kā Latgale. Tādējādi šis viedoklis ir izveidojies

kā mīts. No tā var secināt, ka svarīgākais emigrācijas

iemesls ir nevis darba vietu trūkums, bet gan algu

atšķirības Latgalē un Rietumeiropā.



draudzīgākus nodokļus jaunajiem uzņēmējiem; (2) atbalstīt

lielos darba devējus; (3) finansiāls atbalsts darba

uzsākšanai (piemēram, mobilitātes pabalsti).

64

3.3 Diskusijas ar pašvaldības pārstāvjiem

3.3.1 Rīgas pašvaldības pārstāvji


Rīgā pieejamais darba vietu piedāvājums ir daudzveidīgs,

jo ir pieejami gan mazkvalificēti, gan kvalificēti darbi.

Kopīga rakstura iezīme ir darbinieku trūkums. Rīgas domes

pārstāvji uzskata, ka Rīgā ir darba vietas, bet trūkst

gribētāju tajās strādāt. To var izskaidrot ar mazo

atalgojumu par mazkvalificēta darba veikšanu, emigrāciju,

darba gribētāju neatbilstību darba devēja prasībām,

nelabvēlīgu darba devēju attieksmi, kā arī ilgstošie

bezdarbnieki nav motivēti meklēt darbu, jo esošie pabalsti

ir salīdzinoši lieli, un Rīgā ir attīstīta sociālās

palīdzības sistēma. Viena no diskusijas dalībniecēm

norādīja, ka viņa netic, ka 90% no “100 latnieku”

programmas jebkad atradīs darbu.

….Lielai daļai sabiedrības ir ļoti maza motivācija meklēt darbu

Rīgas reģionā, jo Rīgas sniegtie pabalsti ģimenēm ar bērniem,

kurās vecākiem ir trūcīgā vai maznodrošinātā statuss, ir lielāki nekā

iespējamā alga pie darba devēja. Būtu nepieciešams būtiski mainīt

pabalstu kārtību, nosakot termiņus, jo pašreiz daļa pabalstu ir teju

mūža garumā pieejami. Turklāt likumdošana paredz, ka pēc

bezdarbnieka statusa zaudēšanas pēc 3 mēnešiem var atkārtoti uz

to pretendēt. Klientu vidū ir bezdarbnieki no 1993., 1996. gada.

65

Lielākā daļa bezdarbnieku piestrādā dažādos darbos, gūstot

neoficiālus ieņēmumus..

Diskusijas dalībnieki norādīja, ka jaunieši nestrādā

profesijās, kuras apguvuši augstskolās. Kā būtisks šīs

situācijas iemesls tika minēta vāji attīstītā karjeras

izglītība Rīgā. Kā problēma tika norādīta atsevišķu

sociālo grupu diskriminācija darba tirgū. Pašvaldības

pārstāvji uzskata, ka tiek diskriminētas jaunās māmiņas,

cilvēki ar veselības traucējumiem un pirms pensijas vecuma

cilvēki.

Rīgas domes pārstāvji uzskata, ka “labs” uzņēmums ir

sociāli atbildīgs, un to raksturo trīs faktori. Tie ir:

(1) rūpes par darbiniekiem, tai skaitā maksā nodokļus; (2)

atbildīga rīcība pret apkārtējo vidi un (3) uzņēmuma

līdzdalība pilsētas dzīvē. Savukārt “sliktu” uzņēmumu

raksturo neētiska rīcība pret (1) darbiniekiem, tai skaitā

izvairās no nodokļu maksāšanas un (2) trūkst ilgtermiņa

attīstības vīzijas.

Atbalsts darba vietu radīšanai

Rīgas dome atbalsta jaunu darba vietu radīšanu, izmantojot

finanšu instrumentus (piemēram, programma ”Atspēriens”)

uzņēmējdarbības veicināšanai, attīstot pilsētas

infrastruktūru, īstenojot ES finansētus projektus,

deleģējot pašvaldības funkcijas nevalstiskām organizācijām

vai privātajam sektoram, pašvaldības īpašumu nododot

privātā sektora lietošanai.

66

Izglītības institūcijas nesagatavo speciālistus, kuri būtu

vajadzīgi darba tirgum. Kritika tika veltīta augstskolām,

kuras orientējas uz naudas pelnīšanu – piedāvājot

jauniešiem studēt prestižas profesijas, kurām nav

pieprasījuma darba tirgū. Pozitīvi tika vērtēts

profesionālo izglītības iestāžu beidzēju pieaugums, kā arī

duālo izglītības programmu ieviešana. Tika ierosināts

izglītības programmas, tajā skaitā Nodarbinātības valsts

aģentūras kursus, veidot atbilstoši darba devēju

vajadzībām. Pašvaldībai būtu jāveido labāks dialogs starp

uzņēmējiem un izglītības iestādēm. Būtu jāattīsta arī

interešu izglītība, jo īpaši tehniskie jaunrades nami, jo

tie rada interesi par tehnisko zināšanu apguvi.

Mobilitāte

Rīgas domes pārstāvjus uztrauc tendence, ka emigrē

iedzīvotāji darba spējas vecumā. Darba gaitās ārpus

Latvijas dodas mazkvalificēta darba darītāji. Viņi dodas

prom lielāka atalgojuma dēļ. Dodas prom arī augstskolu

beidzēji, jo Rīgā viņiem nav pieejamas darba vietas viņu

izvēlētās profesijās. Viņi brauc prom veidot savu

profesionālo karjeru valstīs ar lielākām karjeras

izaugsmes iespējām.

Domes pārstāvji uzskata, ka atbalsta pasākumi emigrācijas

mazināšanai ir valsts institūciju kompetence. Šobrīd

pašvaldība dara maz emigrācijas mazināšanai, jo tai nav

instrumentu šādam mērķim. Būtiskākais atbalsta pasākums,

67

ko nodrošina pašvaldība, ir latviešu valodas kursi

imigrējušiem darba meklētājiem. Valdošā attieksme –

atbalsts darba meklētājiem ir Nodarbinātības valsts

aģentūras funkcija.

Sadarbība

Rīgas dome darba tirgus jautājumos sadarbojas ar daudzām

ieinteresētām grupām. Rīgas dome sadarbojas ar citām

pašvaldībām, lai apmainītos ar pieredzi, jo īpaši

uzņēmējdarbības attīstības jomā, ar izglītības

institūcijām – attīstības plānošanas jomā (piemēram,

sadarbība ar Rīgas Tehnisko universitāti Rīgas

ilgtspējīgas attīstības \stratēģijas izstrādē) un

pilsētvides labiekārtošanā (sadarbība ar Latvijas Mākslas

akadēmiju pilsētvides dekorēšanā). Plaša sadarbība ir ar

uzņēmēju organizācijām, jo īpaši teritoriju attīstību

plānošanā.

Domes pārstāvji sadarbojas arī ar Nodarbinātības valsts

aģentūru. Šī sadarbība tika vērtēta dažādi, tika uzsvērts,

ka šajā iestādē strādā atsaucīgi darbinieki, bet programmu

plānošanā netiek ņemts vērā pašvaldības viedoklis, kā arī

“100 latnieku programma” ir pārlieku birokrātisks

projekts, kurā ir absurdas prasības. Tika ierosināti divi

ieteikumi – (1) daļu no aģentūras funkcijām – piemēram,

karjeras konsultācijas, profesionālā (apmācības) izglītība

un atbalsts ilgstošiem bezdarbniekiem – un finansējumu to

īstenošanai nodot pašvaldību rīcībā un (2) uzlabot

68

sadarbību starp aģentūras centrālo biroju un tās filiālēm,

jo vāja komunikācija un filiāles neiesaistīšana

Nodarbinātības valsts aģentūras projektu plānošanā

apgrūtina pašvaldības darbu.

Atbalsts darba tirgus attīstībai

Rīgas domes pārstāvji ierosināja vairākus priekšlikumus

nepieciešamajam atbalstam darba tirgus attīstībai. Tie ir:

(1) nodot daļu Nodarbinātības aģentūras funkciju un ES

fondu līdzekļu pašvaldībām; (2) karjeras izglītības

attīstība; (2) mentoru tīkla attīstība; (3) bezdarbnieka

kursus pakārtot darba devēju vajadzībām; (4) popularizēt

dažādības vadības pieeju uzņēmējiem; (5) izpētīt tos

jauniešus, kuri ne strādā, ne mācās; (6) mazāk censties

reformēt izglītību; (7) nodrošināt subsidētas darba un

prakses vietas; (8) paplašināt bezdarbnieku apmācību kursu

iespējas sievietēm pirms pensijas vecumā.

3.3.2 Vidzemes pašvaldību pārstāvji


Pašvaldību pārstāvji ir novērojuši, ka trūkst kvalificēta

darba spēka. Turklāt viņi uzskata, ka uzņēmumiem, kuri

pārvietotu savas ražotnes viņu pašvaldībās, būtu problēmas

ar darba spēka atrašanu. Šo situāciju ir izveidojis

vairāku iemeslu kopums. Pirmkārt, to ietekmē salīdzinoši

mazais iedzīvotāju skaits, otrkārt, kvalificētu

speciālistu emigrācija, treškārt, sociālie pabalsti ir

degradējuši daļu no pieejamā darba spēka, t.i., bez darba69

esošie izvēlas saņemt sociālos pabalstus, nevis strādāt

legālu darbu, ceturtkārt, alkoholisma izplatība spiež

uzņēmējus bieži mainīt darbiniekus (citāts: “..darbinieks

saņem atalgojumu un nedēļu svin..”). Diskusijas dalībnieki

ierosināja, ka vajag samazināt laika periodu, par kuru bez

darba esošie varētu saņemt bezdarbnieka pabalstu, kā arī

vajag maksāt par strādāšanu, piemēram, subsidējot darba

vietas.

Diskusijas dalībnieki uzskatīja, ka darba tirgus ir

jāskata reģiona vai valsts līmeni, jo katrai pilsētai vai

novadam atsevišķi pietrūkst darba ņēmēju kritiskās masas

lielāku uzņēmēju vajadzību apmierināšanai. Darba tirgus ir

vēsturiski specializējies – katrā novadā vai pilsētā ir

savas spēcīgas nozares un uzņēmumi. Turklāt uzņēmējiem

trūkst informācijas par pilsētā vai novadā esošo darba

meklētāju profilu – prasmes, zināšanas un vēlamais

atalgojums. Mazākās pilsētas, kuras atrodas blakus

lielākām pilsētām, sajūt lielu konkurenci no lielāko

puses, t.i., daudzi izvēlas strādāt lielākajās pilsētās,

jo tur ir lielāks darba piedāvājums un augstāks

atalgojums.


Diskusijā dominēja divi viedokļi – (1) pašvaldībai nav

jānodarbojas ar darba vietu radīšanu, jo tai nav šādas

funkcijas un (2) pašvaldībai šāda funkcija ir, bet

finansējums un instrumenti ir ļoti ierobežoti. Bieži

70

izskanēja arguments, ka pašvaldībām nav vērts atbalstīt

jaunu darba vietu radīšanu, jo trūkst kvalificēta darba

spēka, kurš spētu apmierināt uzņēmēju prasības.

Pašvaldības atbalsta jaunu darba vietu radīšanu, veicinot

uzņēmējdarbību. Tika minēti četri instrumenti: (1)

ieguldījumi infrastruktūrā; (2) sniedzot nekustamā īpašuma

nodokļa atlaides; (3) atbalstot topošos uzņēmējus,

piemēram, inkubatorus un (4) konsultējot un praktiski

palīdzot uzņēmējiem. Diskusijā tika minēta arī cita pieeja

– kvalitatīva dzīves vides veidošana iedzīvotājiem,

paaugstinot iedzīvotāju velmi dzīvot šajā pašvaldībā, tā

nodrošinot kvalificēta darba spēka pieejamību uzņēmējiem.

Pozitīvi tika vērtēta profesionālās izglītības sasaiste ar

uzņēmēju vajadzībām pēc darba spēka un duālās izglītības

pieejas īstenošana.

Mobilitāte

Pašvaldības pārstāvji ir novērojuši lielu iekšējo

mobilitāti, tas ir, iedzīvotāji dodas strādāt līdz pat 70

km attāluma no savām dzīves vietām. Šī iezīme tika

uztverta pozitīvi. Ārējā migrācija pēdējos gados ir

mazinājusies, bet trūkst precīzas statistikas. Diskusijā

tika minētas divas emigrējošas cilvēku grupas. Pirmā,

kvalificēti speciālisti, kuri dodas prom strādāt ārpus

Latvijas. Pašvaldības pārstāvji bija skeptiski pret šo

cilvēku vēlmi re-emigrēties. Otrā, mazkvalificēta darba

71

meklētāji, kuri dodas labākas dzīves meklējumos. Šī grupa

varētu arī atgriezties savā dzīves vietā.

Pašvaldībai ir maz instrumentu, kā mazināt emigrāciju.

Pašvaldības pārstāvji uzskatīja, kā šī funkcija būtu

jāuzņemas valsts institūcijām. Pašvaldības var mazināt

emigrāciju, attīstot uzņēmējdarbību un veidojot

kvalitatīvu dzīves vidi. Savukārt, atbalsta sniegšanai

imigrējošiem darba meklētājiem pašvaldības nesaskata

vērtību, jo, no viņu pieredzes, cilvēks atrod darbu, un

tikai tad viņš vai viņa pieņem lēmumu par dzīves vietas

maiņu.

Sadarbība

Pašvaldības sadarbojas ar uzņēmējiem, izglītības iestādēm

un Nodarbinātības valsts aģentūru un plānošanas reģionu.

Sadarbība ar uzņēmējiem un izglītības iestādēm tika

vērtēta pozitīvi. Pašvaldības veido sadarbību starp

uzņēmējiem, izglītības iestādēm un Nodarbinātības valsts

aģentūru.

Sadarbība arī Nodarbinātības valsts aģentūru tika vērtēta

pozitīvi, tur strādā atsaucīgi cilvēki. Kritika izskanēja

par “kuponu” apmācībām, kuras neatbilst vietējā darba

tirgus vajadzībām. Un kopumā apmācību sistēma tika vērtēta

kā neelastīga, kura ātri nespēj piemēroties vietējām darba

tirgus izmaiņām (Citāts: ”Piemēram, ja atnāk uzņēmējs, kuram vajag

piecus metinātājus, bet šobrīd NVA piedāvā tikai manikīru kursus un lūdz

72

uzņēmējam atnākt pēc gada, kad varbūt būs iespējas sagatavot

metinātājus”).

Nepieciešamais atbalsts darba tirgus attīstībai

Pašvaldības pārstāvji ierosināja vairākus priekšlikumus


(1) atļaut pašvaldībām vietējos iepirkumus, piemēram,

paaugstinot slieksni, pie kura ir nepieciešama obligāta

iepirkuma procedūra; (2) diferencēt uzņēmumu nodokļu

apjomu dažādam pilsētām un reģioniem; (3) celt

profesionālās izglītības prestižu; (4) ieguldīt transporta

infrastruktūrā, lai paaugstinātu reģionu ārējo

sasniedzamību; (5) atbalstīt jaunos uzņēmējus ar

saprātīgiem kredītiem; (6) veidot labāku komunikāciju

starp pašvaldībām un valsts institūcijām, iesaistot

pašvaldības lēmumu pieņemšanā, piemēram, lai uzlabotu

iepirkumu likumdošanu un veidotu bezdarbnieku apmācības

atbilstoši darba tirgus vajadzībām; (7) veicināt

inovācijas, lai kāpinātu darba produktivitāti.

3.3.3 Zemgales pašvaldību pārstāvji

Pašvaldības un reģiona darba tirgus vērtējums

Fokusa grupas dalībnieki minēja divas pozitīvas tendences

Zemgales darba tirgū. Pirmā, iedzīvotājiem pieaug interese

par uzņēmējdarbības uzsākšanu, otrā – arvien vairāk Rīgas

uzņēmumu atver jaunas vai pārceļ esošās ražotnes no Rīgas

uz Zemgales reģionu. Ražotņu izvietošanu Zemgales reģionā

veicina Rīgas ģeogrāfiskais tuvums, infrastruktūras73

attīstība un pašvaldību pozitīvā attieksme pret

uzņēmējiem, kā arī vēsturiskais industriālais mantojums

(piemēram, Dobele – ķīmijas jomā) un laba profesionālā

izglītība (piemēram, Jelgava – metinātāju sagatavošanā).

Speciālistu un kvalitatīvu mājokļu trūkums tika minēta kā

problēma jaunu ražošanas uzņēmumu piesaistei.

Kā negatīva tendence tika minēta iezīme, ka uzņēmumiem

arvien grūtāk ir atrast labus darbiniekus. Šī tendence

tika saistīta ar to, ka darba ņēmējiem ir motivācijas

trūkums strādāt, un īpaši jauniešiem ir problēmas ar

iekļaušanos darba ritmā. Diskusijā dominēja attieksme, ka

“..Latvijas problēma nav bezdarbs, bet gan bezdarbnieki..”. Dalībnieki

uzskata, ka pabalstu sniegšana nemotivē bezdarbniekus

atgriezties legālā darba tirgū. Diskusijā tika pausts

viedoklis, ka patiesie nodarbinātības rādītāji ir daudz

lielāki, jo daļa no “100 latnieku” programmas un GMI

pabalsta saņēmēji ir nodarbināti darbos ēnu ekonomikā.


Dalībnieki uzsvēra, ka pašvaldībām nav politikas jaunu

darba vietu radīšanai. Pašvaldības izmanto četrus atbalsta

pasākumus jaunu darba vietu radīšanai. Tie ir: (1) topošo

uzņēmēju un pašnodarbināto apmācība un konsultācijas; (2)

infrastruktūras attīstība (ceļi, komunikācijas utt.); (3)

teritoriju plānojums; (4) dalība ES finansētos projektos,

kā arī (5) attīstības plānošana.

74

Diskusijas dalībnieki norādīja, ka svarīgi būtu

decentralizēt ES finansējuma piešķiršanu, lielāku lomu

finansējuma sadalē piešķirot pašvaldībām, jo tās labāk par

valsts institūcijām zina reālās vajadzības savās

pašvaldībās. Kā piemērs tika minēts Nodarbinātības valsts

aģentūras bezdarbnieku apmācība, kurā bezdarbnieki tiek

sagatavoti profesijām, kurām nav pieprasījuma vietējā

darba tirgū. Šīs apmācības tika raksturotas par “ķeksīšu”

pasākumu. Dalībnieki ierosināja, ka nebūtu jāplāno “no

augšas” profesijas, kurās būtu jāsagatavo bez darba

esošie, bet gan jāapmāca tajās profesijās, par kurām

vietējie uzņēmēji ir izrādījuši savu interesi.

Mobilitāte

Zemgales reģionā ir novērojama gan liela iekšējā

mobilitāte, gan darbinieku plūsma no un uz Rīgu. Īpaši tas

attiecas uz augsti kvalificētiem speciālistiem. Fokusa

grupā dominēja pozitīva attieksme pret jauniešu došanos

studēt un strādāt ārpus Latvijas. Studējot vai strādājot

citās valstīs, jaunieši iegūst vērtīgu pieredzi.

Pašvaldības cenšas mazināt emigrāciju, atbalstot

uzņēmējdarbības attīstību savā teritorijā, popularizējot

re-emigrācijas gadījumus un veidojot iedzīvotāju

piederības sajūtu savai pilsētai un novadam.

Dalībnieki norādīja, ka uzstādījums – atbalsta pasākumi

imigrējušajiem darba meklētājiem – nav korekts. Jo reālā

dzīvē nenotiek tā, ka cilvēki pārceļas uz dzīvi uz kādu

75

teritoriju un tikai tad meklē darbu. Reālajā dzīvē notiek

tā, ka cilvēks atrod darbu un tikai tad pārceļas uz dzīvi

kāda pašvaldībā. Vienlaikus tika uzsvērts, ka uzņēmēji

interesējas pašvaldībās par iespējām uzsākt

uzņēmējdarbības aktivitātes pašvaldības teritorijā. Šādos

gadījumos pašvaldības gan palīdz veidot sadarbības tīklus

ar vietējiem uzņēmējiem, gan cenšas iespējas robežas

palīdzēt ar telpām un citu uzņēmējdarbībai nepieciešamo

infrastruktūru.

Sadarbība

Pašvaldības sadarbojas ar uzņēmējiem, izglītības iestādēm

un Nodarbinātības valsts aģentūru un Zemgales plānošanas

reģionu. Sadarbība ar uzņēmējiem un izglītības iestādēm

tika vērtēta pozitīvi.

Kopumā pozitīvi tika vērtēta sadarbība arī ar

Nodarbinātības valsts aģentūru. Šī sadarbība gan biežāk

tika raksturota kā formāla, kā viena no problēmām tika

minēta lēnais iepirkuma process – vismaz 6 mēneši, lai

iepirktu apmācības pakalpojumus uz apmācību kursiem, kuros

cilvēki ir savlaicīgi pierakstījušies -, kā arī

iedzīvotāji mācās tikai tāpēc, lai nezaudētu iegūtos

kuponus. Ļoti kritiska attieksme tika pausta attiecībā uz

“100 latnieku” programmu. Tā tika raksturota kā bezjēdzīga

nodokļu maksātāju naudas tērēšana.


76

Diskusijā tika izteikti pieci ieteikumi nepieciešamajam

atbalstam darba tirgus attīstībai. Tie ir: (1)

decentralizēta valsts pārvalde, t.i., decentralizēta

finansējumu sadale un lielākas lomas piešķiršana

pašvaldībām par ES līdzekļu izlietošanu; (2) mazināt

birokrātiju, jo īpaši ES līdzfinansējum saņemšanai; (3)

ilgtermiņā prognozējuma nodokļa politika; (4) radošās

domāšanas iekļaušana mācību procesā; (5) sniegt

pašvaldībām lielāku rīcības brīvību uzņēmējdarbības

attīstīšanai savā teritorijā; (6) subsidētas darba vietas;

(7) plašākas iespējas saņemt mobilitātes pabalstus.

3.3.4 Kurzemes pašvaldību pārstāvji


Pašvaldību pārstāvji viedoklis – lai gan Kurzemē ir

bezdarbs, tomēr uzņēmējiem trūkst kvalificētu speciālistu.

Jo lielāka ir pilsēta vai novads, jo daudzveidīgāka ir

ekonomika un daudzveidīgākas ir pieejamās darba vietas.

Savukārt mazos novados pašvaldība ir lielākais darba

devējs. Kurzemē ir raksturīgs sezonālais bezdarbs –

bezdarbs pieaug ziemā un samazinās vasarā. Pašvaldību

pārstāvji ir novērojuši ražošanas uzņēmēju intereses

pieaugumu atvērt savas ražotnes Kurzemē, bet šiem

uzņēmumiem ir bažas par kvalificēta darba spēka

pieejamību.

Pašvaldību pārstāvji uzskata, ka “labs” uzņēmums ir

ilgtspējīgs un sociāli atbildīgs. To raksturo pieci

77

faktori. Tie ir: (1) nodokļu maksātājs, kurš nodrošina

darbiniekiem labu atalgojumu; (2) pieņem darbā un apmāca

bez darba esošos iedzīvotājus; (3) uzņēmuma aktīva

līdzdalība pilsētas un vai/novada dzīvē; (4) uz ilgtermiņu

vērsta uzņēmējdarbība. Savukārt, “sliktu” uzņēmumu

raksturo: (1) nolaidīga attieksme pret savu nekustamo

īpašumu; (2) slikta attieksme pret darbiniekiem (laikus

nemaksā algas, „aplokšņu algas”, liela kadru mainība

utt.); (3) uz īstermiņu vērsta darbība. Viens pašvaldības

pārstāvis pauda viedokli, ka pašvaldībai nevajadzētu

šķirot uzņēmumus “labajos” un “sliktajos” un pašvaldībām

ir jāietur neitrāla pozīcija pret visiem uzņēmējiem.


Pašvaldības atbalsts darba vietu radīšanā, lielākoties

veicina uzņēmējdarbību. Tā tiek veicināta: (1) attīstot

infrastruktūru, piemēram ceļus un komunikācijas; (2)

veidojot sadarbību starp uzņēmumiem, organizācijām, valsts

un pašvaldības institūcijām; (3) cenšas piesaistīt

uzņēmumus savām teritorijām; (4) sniedz nomas maksas

atlaides, iznomājot uzņēmējiem pašvaldības īpašumu; (5)

sniedz nekustamā īpašuma nodokļu atlaides uzņēmējiem; (6)

atbalsta topošos uzņēmējus (apmācības, konsultācijas,

inkubatori utt.).

Atsevišķas pašvaldības veicina mājražotāju kooperāciju un

deleģē dažādus pakalpojumus nevalstiskām organizācijām vai

pašnodarbinātām personām. Efektīvs veids jaunu darba vietu

78

radīšanai ir iesaistīšanās ES finansētos projektos.

Pašvaldības būtisku nākotnes lomu saredz profesionālas

izglītības attīstībai savās teritorijās, jo tas ir

instruments, kā sagatavot speciālistus atbilstoši vietējā

darba tirgus vajadzībām.

Mobilitāte

Pašvaldības pārstāvji ir novērojusi lielu iekšējo

mobilitāti Kurzemes reģionā. Darba ņēmēji, jo īpaši augsti

kvalificēti speciālisti, dzīvo vienā pašvaldība, bet

strādā citā. Šīs ir veids, kā speciālisti var attīstīt

savu karjeru Kurzemē. Dažādas iedzīvotāji grupas no

Kurzemes dodas strādāt ārpus Latvijas. Viena grupa ir

jaunieši, kuri ir ambiciozi un vēlas saņemt lielāku

atalgojumu par savu darbu. Otra grupa ir pirms pensijas

vecuma cilvēki, kuri vēlas strādāt citā valstī, lai iegūtu

šo valstu pensijas. Kā emigrāciju stimulējošs faktors tika

minēti iedzīvotāju ņemtie kredīti pirms krīzes laikā.

Pašvaldības pārstāvji uzskata, ka atbalsts emigrācijas

mazināšanai ir valsts, nevis pašvaldības uzdevums.

Pašvaldībai nav instrumentu emigrācijas mazināšanai.

Savukārt, atbalsta sniegšanā imigrējošiem darba

meklētājiem pašvaldības nesaskata vērtību, jo no viņu

pieredzes cilvēks atrod darbu un tikai tad viņš vai viņa

pieņem lēmumu par dzīves vietas maiņu. Jaunu cilvēku

piesaiste pilsētai un novadam ir iespējama, attīstot

uzņēmējdarbību, kas rada jaunas darba vietas.

79

Sadarbība

Pašvaldības sadarbojas ar uzņēmējiem, izglītības iestādēm,

citām pašvaldībām, valsts institūcijām un Kurzemes

plānošanas reģionu. Sadarbība ar uzņēmējiem un izglītības

iestādēm tika vērtēta pozitīvi. Dažādi tika vērtēta

sadarbība ar Nodarbinātības valsts aģentūru. Pašvaldības

pārstāvji norādīja, ka aģentūra netiek galā ar ilgstošiem

bezdarbniekiem, kā arī atsevišķi bezdarbnieku apmācības

kursi neatbilst vietējā darba tirgus vajadzībām (piemēram,

floristikas kursi).

Bezdarbnieku apmācības kursi tika vērtēti kritiski,

pašvaldības pārstāvji uzskata, ka ilgstošie bezdarbnieki

nemaz nevēlas strādāt un viņi apmeklē kursus stipendiju

dēļ (citāts: „..daudzi izvēlas mācīties angļu valodu, saņemot 70 latu

stipendiju, nevis strādāt par 100 latiem astoņas stundas dienā sabiedrībai

derīgu darbu..”). Pozitīvāk tika vērtēts Nodarbinātības valsts

aģentūras aktivitātes, kuras ir vērstas uz jauniešiem –

prakses uzņēmumos, labu biznesa ideju atbalsts u.tml.


Pašvaldības pārstāvji izteica vairākus priekšlikumus


(1) samazināt uzņēmēju un pašvaldību līdzfinansējumu ES

fondu projektiem; (2) ilgtermiņa nodokļu politika; (3)

ļaut pašvaldībām radīt jaunas darba vietas, ļaujot tām

veidot savus uzņēmumus (šobrīd pašvaldībām ir aizliegumi

iesaistīties uzņēmējdarbībā); (4) attīstīt sociālo

80

uzņēmējdarbību; (5) bezdarbnieku apmācības programmas

veidošana atbilstoši vietējo uzņēmēju vajadzībām (citāts:

”..Kopā NVA nepieciešams mainīt apmācību programmu iepirkumu kārtību, jo

katrā reģionā darba devējiem ir savas prasības – nevar šabloniski visur mācīt

vienu un to pašu..”); (6) iesaistīt pašvaldības Nodarbinātības

valsts aģentūras programmās, piemēram, nodarbinot

bezdarbniekus pašvaldībās (subsidētās darba vietas), tā

tiktu atslogots pašvaldību sociālais budžets.

81

3.3.5 Latgales pašvaldību pārstāvji


Pašvaldību pārstāvju viedoklis – Latgalē ir gan augsts

bezdarbs, gan uzņēmējiem un pat pašvaldībām trūkst

kvalificētu speciālistu. Tika minēti vairāki iemesli,

kāpēc šāda situācija ir izveidojusies. Pirmkārt,

kvalificēti speciālisti ir emigrējuši, otrkārt,

bezdarbnieku pabalsti nemotivē strādāt maz atalgotus

darbu, treškārt, izglītības sistēma sagatavo darba tirgum

nevajadzīgus darbiniekus; ceturtkārt, bezdarbnieku

apmācība nav atbilstoša vietējā darba tirgus vajadzībām

(citāts: “..uzņēmējam trūkst šuvējas, bet Nodarbinātības valsts aģentūra

piedāvā angļu valodas kursus..”, ”..Esošā NVA filiāle piedāvā angļu valodu un

datorapmācību, tātad sagatavo cilvēkus darbam ārzemēs..”). Diskusijā

tika pausts viedoklis, kā augstos bezdarba rādītājus var

izskaidrot arī ar nelegālo nodarbinātību, jo liela daļa

uzņēmumu strādā ēnu ekonomikā.

Latgalē ir pieejamas daudzveidīgas darba vietas – šūšanas

rūpniecībā, metālapstrādē, lauksaimniecībā, kokapstrādē,

būvniecībā un pat pašvaldības iestādēs. Mazākos novados

pašvaldība ir lielākais darba devējs.

…Mūsu novadā darba principā nav, visi darba spējīgie dodas prom

uz Rīgu vai pamet Latviju. Tie, kuri nespēj aizbraukt dažādu iemeslu

dēļ, ir nodarbināti pašvaldības iestādēs, dažos lauksaimniecības un

mežizstrādes uzņēmumos..

82

Latgalē ir raksturīga gan cikliska nodarbinātība, gan

ilgstošs bezdarbs. Diskusijā tika ierosināts gan attīstīt

uzņēmējdarbību Latgalē, gan veidot ciešākas sadarbības

saiknes starp Nodarbinātības valsts aģentūru un vietējiem

uzņēmējiem.


Dalībnieki uzskatīja, ka atbalsts darba vietu radīšanai

nav pašvaldības uzdevums. Pašvaldību pārstāvji uzskata, ka

valstij būtu jāuzņemas šī funkcija, jo īpaši plānojot

ilgtermiņa attīstību. Pašvaldības atbalsta darba vietu

radīšanu, lielākoties veicinot uzņēmējdarbību. Pašvaldībai

ir ierobežoti instrumenti jaunu darba vietu radīšanai. Tā

tiek veicināta: (1) attīstot infrastruktūru, piemēram,

ceļus un komunikācijas; (2) piedaloties ES finansētos

projektos; (3) iznomājot uzņēmējiem pašvaldības īpašumu.

Dalībnieki uzskata, ka jaunu darba vietu radīšanu novados

varētu sekmēt vietējie iepirkumi.

Pašvaldības veicina pašnodarbinātību gan popularizējot

šādu nodarbinātības izvēli, gan palīdzot ar projektu

pieteikumu sagatavošanu, gan nodrošinot mājražotājus ar

tirdzniecības vietām. Efektīvs veids jaunu darba vietu

radīšanai ir iesaistīšanās ES finansētajos projektos.

Pašvaldības būtisku izrāvienu saredz valsts administratīvā

un birokrātiskā sloga samazināšanai uzņēmējiem, kā arī

ieviešot subsidētās darba vietas.

Mobilitāte

83

Latgales reģionā ir izplatīta iekšējā migrācija. Darba

ņēmēji, jo īpaši kvalificēti speciālisti, dzīvo vienā

pašvaldība, bet strādā citā. Latgales pašvaldību pārstāvji

ir pesimistiski noskaņoti – viņi uzskata, ka emigrācijas

tendences vēl ilgi turpināsies. Iedzīvotāji dodas strādāt

gan uz Rīgu, gan uz ārvalstīm, jo Latgalē ir mazas algas.

Prom dodas gan kvalificēti speciālisti, kuri sekmīgi veido

karjeru savā specialitātē, gan mazkvalificēti speciālisti.

Viens no iemesliem, kāpēc jaunieši dodas prom, ir zemā

izglītības kvalitāte, tai skaitā inženiertehniskajā jomā.

Pašvaldības pārstāvji uzskata, ka atbalsts emigrācijas

mazināšanai ir valsts, nevis pašvaldības uzdevums.

Pašvaldībai nav ne instrumentu, ne finansējuma emigrācijas

mazināšanai. Emigrācijas mazināšana ir iespējama, attīstot

uzņēmējdarbību, kura rada jaunas darba vietas. Atbalsta

sniegšanā imigrējošiem darba meklētājiem pašvaldības

nesaskata vērtību, jo no viņu pieredzes cilvēks atrod

darbu, un tikai tad viņš vai viņa pieņem lēmumu par dzīves

vietas maiņu. Trūkst pilnvērtīgas informācijas par

pašvaldībā pieejamajām darba vietām.

Sadarbība

Pašvaldības sadarbojas ar uzņēmējiem, izglītības iestādēm,

citām pašvaldībām, valsts institūcijām. Sadarbība ar

uzņēmējiem un izglītības iestādēm tika vērtēta pozitīvi,

bet izglītības iestādes tika raksturotas kā neelastīgas,

jo tās nav spējīgas ātri pielāgot savas programmas

84

uzņēmēju vajadzībām (Citāts: “..uzņēmējiem vajag speciālistus

metālapstrādē, bet apmācību programma tiek izveidota mehatronikā..”)

Kritiski tika vērtēta sadarbība arī ar Nodarbinātības

valsts aģentūru, jo visi projekti ir birokrātiski, kā arī

tie nav produktīvi (citāts: “..NVA apmācības neko nedod..”).

Pašvaldības pārstāvji norādīja, ka aģentūras programmas un

apmācību kursi neatbilst ne pašvaldības, ne vietējā darba

tirgus vajadzībām.


Pašvaldības pārstāvji ierosināja vairākus priekšlikumus


(1) minimālās algas paaugstināšana; (2) profesionālās

izglītības prestiža celšana; (3) mazināt administratīvos

šķēršļus uzņēmējdarbībai, piemēram, mazināt dažādas valsts

iestāžu kontroles, pārlieku lielās atskaites un sodas

naudas pārkāpumu gadījumos; (4) prakses vietu

nodrošināšana augstskolu un profesionālo skolu beidzējiem;

(5) pieejamāki ES līdzekļi Latgales reģiona uzņēmējiem;

(6) atvieglot pašvaldībām dažādu statistikas datu iegūšanu

(piemēram, Lursoft); (7) uzlabot sadarbības saites starp

izglītības iestādēm un uzņēmējiem, lai mācību programmas

atbilstu vietējā darba tirgus vajadzībām; (8) mājokļu

politikas atbalsts jaunām ģimenēm; (9) mobilitātes

pabalstu nodrošināšana; (10) uzņēmējdarbības apmācības

jauniešiem līdz 30 gadu vecumam.

85

86

Fokusa grupu atskaite. Pētījumam „Darba tirgus specifisko reģionālo problēmu identificēšana un pasākumu izstrādāšana reģionālā darba tirgus konkurētspējas stiprināšanai”

Documents