Andra Dzimusi 1973. gadā Kuldīgā Pirmās publikācijas presē 2002. gadā Pabeigusi Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolu , mācījusies tēlniecību Dvēseles mājas- Krustaskola Mīļākā vieta- Karosta Viņā ir kaut kas nepieradināts. Gribas viņu ielikt “kastītē”, pareizos literāros teikumos, “pareizā” dzīvē, bet viņa tur neiederas un veiksmīgi izkļūst laukā. Bet, kad viņa pati raksta, teikumi ir nopulēti kā dārgakmeņi./Lauma Lūse – Kreicberga/ @andramanfeld e
This document is posted to help you gain knowledge. Please leave a comment to let me know what you think about it! Share it to your friends and learn new things together.
Transcript
Andra
Dzimusi 1973. gadā Kuldīgā
Pirmās publikācijas presē 2002. gadā
Pabeigusi Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolu, mācījusies tēlniecību
Dvēseles mājas- KrustaskolaMīļākā vieta- Karosta
Viņā ir kaut kas nepieradināts. Gribas viņu ielikt “kastītē”,
pareizos literāros teikumos, “pareizā” dzīvē, bet viņa tur
neiederas un veiksmīgi izkļūst laukā. Bet, kad viņa pati
raksta, teikumi ir nopulēti kā dārgakmeņi./Lauma Lūse –
Kreicberga/
@andramanfelde
Manfeldes dzeja ir personiska, tieša,
vizualizējoša, robusta, neizskaistināta, eleganti neveikla un neiemācīta
formas ziņā. Dzeja, kas eksistē starp zonā, atvērtā,
atkailinātā telpā, sevi definējošā, nesaudzīgā vidē
gan saturā, gan formā
Romāns nav par kandžu, bet gan par dzimtenes zaudēšanu Kas tad ir
Dzimtenīte? Mīļvārdiņš? Līdz pat niecībai un pīslim
pamazināmā forma, varbūt spirtots, dvēseles sāpēm paredzēts dzēriens, vai tomēr – Dzimtene, no
vārda – dzimt, izaugt un palikt.
Koridoros kūst veļasienāži asina nakti
zvaigznes notrūkst no aukliņām
aizmieg ceļi un bites
bizbizmārīšu krāsākā zaglis un klasiskais
baletsuz pirkstu un nažu galiem
tuvojas veiksminieks rudens.
No dziļas, labestīgas sirds izlijušas pasakas. Gribas tās
salīdzināt ar dzīvu, mutuļojošu ūdenskritumu –
lasi un brīnies, kā caur rakstnieces atvērtās sirds
slūžām gāžas, sakuļas un gludi aizplūst šodienas dzīves
vērojumos, folkloras tēlos un sen nedzirdētos vecvārdos izmērcēta, garda latviešu
valoda. Manfeldes dzeja ir
mākslinieciski nopietnākais un spēcīgākais
jaunieguvums pēdējos gados. Rokraksta
savdabība ir noteikti netipiska gan satura, gan
izteiksmes ziņā vismaz jauno autoru paaudzes
kontekstā. /Iveta Ratinīka/
Andrai Manfeldei ir reti sastopams, taču jau viņas iepriekšējos darbos spilgti izpaudies talants –ar gluži
instinktīvu valodas izjūtu no ikdienas vērojuma uzburt maģiskas realitātes ainu. Neparasti ir tas, ka šī iztēles maģija nesaārda ikdienas realitāti, bet izvērš tajā paslēptās dimensijas gan cilvēka dvēseles,
gan lielās, garīgās realitātes līmeņos./Māris Salējs/
zvaigžņu dadži drāklēti samtā
mēness zilgajā pjēro smaidā
jūras zāļu rūgstošās putas
vēja šļupsti skalojas pāripērlenīcām ar cilvēku
vārdiem
Es. Mana atmiņa nav mana dzīve. Manas ilgas nav dzīve.
Un tas, ko es mīlu, man nepieder. Tikko pieskaries ar
rokām, izgaist kā dūmi. Mirāža. Es esmu dzīva.
“Mana nāve kas vēl nāks, nebūs aukstāka par kristību
rītu un pamošanos pritonā ar dzeltenpelēcīgiem griestiem.”
„Adata” ir viens no skarbākajiem, taču
mākslinieciski pārliecinošākajiem
atkarības, pārtapšanas, personīgā pārdzīvojuma un
radošas interpretācijas savijumiem, ko nācies lasīt
"Līdzīgi tam, kā gruzīnu gleznotājs naivists gleznoja uz melna audekla,
arī es sevi un savus interešu objektus ierakstu daudzstāveņu,
dzelzsceļsliežu un šobrīd arī ikdienišķās jūras fonā. Mana dzeja ir par lielo noslēpumu necilo ārieni
jeb – vienkāršāk – meklējiet varoņus! Sētniekus, pārdevējas,
konduktores, urlas, puisīti ar nolauzto ceriņu zaru un tās, kurām
jau pāri piecdesmit."
Šoruden Latvijas publikai tiks piedāvāts jauns mūzikls “Cukurs.
Herberts Cukurs”. “Stāsts par Liepājā dzimušā aviatora leģendāro
lidojumu, piedzīvojumiem un traģisko likteni,” Sižeta pamatpunkti
būšot ceļojums uz Gambiju, padomju okupācijas sākums, dalība Arāja komandā, bet beigsies stāsts
ar Herberta Cukura došanos trimdā.
“Valsts vara spēj sagraut likteņus, akmeņus, bet ne vārdus “Tēvzemei un Brīvībai”. 1949.gada 25.martā
saule lēca sešos. Tā neiespīdēja lopu vagonā, kur bija ieslēgta mana divgadīgā māte. Šogad 25. martā prezidents noliks ziedus pie pieminekļa. “Tēvzeme” ir pārvērsta teritorijā un “brīvība”
parādu žņaugos. Vēl augstāk par trīs zelta zvaigznēm mirdz lidmašīnas ar Latvijas bērniem,
kurus aizved izdzīvošanai svešumā. Šobrīd divi gadi ir manai meitai,” par šo laiku raksta A.Manfelde,
piebilstot – raksta mirstošas valsts valodā.[A. Manfelde 2010.g.]
Kopš izsūtīšanas viņi vēl nekad nebija paguvuši nostāties pie Brīvības pieminekļa
visi kopā. Andra Manfelde (vidū) ar savējiem – Manfeldu dzimtas atvasēm:
Maldu (no kreisās), mammu Lidiju, Kārli, Irēnu un Ilgu.
Zemnīca ir tāda kā vienas ģimenes kvadratūra, mikroskopiski maza salīdzinājumā ar lielo Sibīriju. Viena ģimene, viena zemnīca, viens stāsts, bet tajā stāstā kaut kādā veidā ienāk arī visi citi stāsti, jo izsūtīto piedzīvotais ir līdzīgs.
„Viss, kas ir noticis ar manu ģimeni, skar arī mani, un ne jau tikai mani. Izsūtīšana – tas ir tautas notikums, kam ir jāpievērš jauniešu uzmanība.
Mums vajag lepoties ar šiem cilvēkiem, kas to ir pārcietuši.”
""...Dvēsele mīt asinīs". Tādēļ es ticu, ka mana asins matrica spēj iedot kodu. Atslēgu, ar kuru iespējams
atslēgt paaudžu durvis, pārvarēt laiktelpu un nokāpt zemnīcas krēslā. Šajā atmiņu tēlojumā vēlos dalīties ar
to, ko izvestie, izturēdami Sibīrijas stepē un sniegā, jūt. Mani vecvecāki - Anna, Kristaps un viņu bērni."
FOTO LELLE STELIŅĢIS
PIENS ĶIEĢELĪŠI DUBĻI
BĻODA TUKŠMĒNESS SARMA
KLAIGAS MĒSLI PIĶIS SPROSTS
LAKATS SKAIDAS KARTUPELIS
ZVĒRI KAKLAUTS LAZARETE
DUŠEŅKAPAPĪRĪTIS PIPARI
SAULĪTE TINTE BURTI
VĀRDS JĒRS KLIEDZIENS
MĀJUPCEĻŠ MĀJAS KAZAS
BŪDA BOJA ĀĶIS
MANTOJUMS
Video (http://www.youtube.com/watch?v=l_cj5QSXA-4&feature=share)