Padomju Savienības 1941. un 1949. gada totalitārā režīma ...
Post on 04-Nov-2021
2 Views
Preview:
Transcript
Jūrmalas Valsts ģimnāzija
Padomju Savienības 1941. un 1949. gada totalitārā
režīma represijas jūrmalnieku atmiņās.
Zinātniski pētnieciskais darbs vēstures sekcijā
Darba autori:
Kristiāna Ošupe un
Jana Aizupe
11.m klase
Darba zinātniskais vadītājs:
Gunārs Buls
Jūrmalas Valsts ģimnāzijas
Vēstures un politikas un tiesību skolotājs
Jūrmala, 2017
2
Anotācija.
Padomju Savienības 1941. un 1949. gada totalitārā režīma represijas jūrmalnieku atmiņās.
Darbu veidoja Jana Aizupe un Kristiāna Ošupe. Darbu vadīja Jūrmalas Valsts ģimnāzijas vēstures
un politikas un tiesību skolotājs Gunārs Buls.
Darbā analizēts – 1941. un 1949. gada Padomju Savienības totalitārā režīma deportācijas
izpausmes. Represēto jūrmalnieku pārdzīvojumi izsūtījuma laikā un atgriežoties mājās.
Darba mērķis - Apzināt Padomju Savienības veikto represiju ietekmi uz Jūrmalas
iedzīvotājiem.
Darba uzdevumi:
1. Noskaidrot, kā jūrmalnieku dzīves gājumu ir ietekmējušas Padomju Savienības
veiktās represijas.
2. Intervēt represētos jūrmalniekus par viņu atmiņām un pārdzīvojumiem represiju
laikā.
Pētījumā ir secināts, ka veiktās represijas traģiski ietekmēja izsūtīto jūrmalnieku likteņus,
kas izpaudās viņu veselības problēmās, darba, dzīvesvietas meklējuma grūtībās. Deportācijas
sekas atspoguļojas arī nākamajās paaudzēs, tātad represiju atstātās sekas skar ne tikai pašu cilvēku,
bet arī viņa bērnus un mazbērnus, kas vēlreiz pierāda to, ka veiktās represijas sagrauj cilvēku
likteņus.
Atslēgas vārdi: deportācija, jūrmala, totalitārisms, genocīds, Padomju Savienība.
Darbs satur 51 lapu, 15 bibliogrāfiskus nosaukumus, 5 attēlus, 15 pielikumus. Darba
praktiskajā daļā ir veiktas intervijas ar represēto jūrmalnieci Vilhelmīnu Tiltnieci, Aleksandru
Leiti, Andri Pienkausu, Rūtu Bļodnieci, Vēsmu Revinu, Gaidu Niedri; ar represēto ģimeņu
locekļiem: Antoņinu Klučnieci; ar Eiropas Parlamenta deputāti Sandru Kalnieti.
3
Annotation.
Soviet Union’s 1941 and 1949 repressions of totalitarian regime in Jurmala’s inhabitants
memories. Research work authors are Jana Aizupe and Kristiana Osupe, supervisor - Jūrmala State
gymnasium teacher of history and politics and law Gunars Buls.
In work analyzed – repressions made by Soviet Union in 1941 and 1949. Emotional
experiences told from the memory of Jurmala’s inhabitants who had been deported.
Work objective – understand what kind of influence has been left on inhabitants of Jurmala
by Soviet Union’s repressions.
Work tasks:
1. Find out how repressions have influenced life’s of inhabitants of Jurmala.
2. Interview previously deported inhabitants of Jurmala to find out more about their
experiences during deportation.
Key words: deportation, Jurmala, totalitarian regime, Soviet Union, genocide.
Study concluded that repressions left dramatic influence on future of Jurmala’s inhabitants,
which derives from their damaged health, difficulties in finding a job or a place to live in. This
negative influence is also reflected in next generations, so it is safe to say that consequences affect
not only a person, who has been deported, but also their children and grandchildren, which once
again proves that repressions have left huge damage on inhabitants future.
Work consists of 51 pages, 15 bibliographical title, 5 pictures, 15 appendixes. Practical
part of work contains interviews with previously deported inhabitant of Jurmala - Vilhelmine
Tiltniece Aleksandrs Leitis, Andris Pienkauss, Ruta Blodniece, Vesma Revina, Gaida Niedre; with
family members of repressed inhabitants: Antonina Klucniece; with European Parliament member
Sandra Kalniete.
4
Saturs.
Ievads. ....................................................................................................................... 5
Bibliogrāfijas apskats. ............................................................................................... 7
1. Totalitārisma jēdziens. .................................................................................... 8
2. Genocīda jēdziens un tā vēršana pret latviešu tautu. ...................................... 9
2.1. Genocīda jēdziens. ........................................................................................ 9
2.2. Genocīds pret latviešu tautu. ....................................................................... 10
3. Politiski represētās personas. ........................................................................ 12
4. Molotova - Ribentropa pakts. ....................................................................... 13
5. 1941. gada 14. jūnija un 1949. gada 25. marta deportācijas Jūrmalā. ........ 14
5.1. 1941. gada 14. jūnija deportācijas. .............................................................. 14
5.2. 1949. gada 25. marta deportācijas ............................................................... 16
6. Represēto jūrmalnieku pārdzīvojumi izsūtījumu laikā. ...................................... 17
7. Represēto jūrmalnieku pārdzīvojumi atgriežoties dzimtenē. .............................. 24
Secinājumi. ............................................................................................................. 27
Saīsinājumi. ............................................................................................................. 28
Bibliogrāfija. ........................................................................................................... 29
Pielikums ................................................................................................................ 31
5
Ievads.
Padomju Savienība, lai nodrošinātu totalitāro varu, pret tās iedzīvotājiem vērsa represijas.
Pēc Latvijas okupācijas tika uzsākta tās inteliģences, armijas un vadītāju iznīcināšana, viņu ģimeņu
deportācija uz tālajiem Krievijas reģioniem.
Tēmas izvēle bija balstīta uz vēlmi izzināt Padomju Savienības totalitārā režīma represēto
jūrmalnieku likteņos atstātās rētas, viņu pārdzīvojumus un dzīves tālāko attīstību.
Darba tēma – Padomju Savienības 1941. un 1949. gada totalitārā režīma represijas
Jūrmalnieku atmiņās.
Mērķis – Apzināt Padomju Savienības veikto represiju ietekmi uz Jūrmalas iedzīvotājiem.
Uzdevumi:
1. Noskaidrot, kā jūrmalnieku dzīves gājumu ir ietekmējušas Padomju Savienības
veiktās represijas.
2. Intervēt represētos jūrmalniekus par viņu atmiņām un pārdzīvojumiem represiju
laikā.
Hipotēze – Ja PSRS totalitārais režīms veica represijas pret Jūrmalas iedzīvotājiem, tad tās
atstāja traģisku ietekmi uz viņu likteņiem.
Novitāte – Latvijā nav veikts apjomīgs pētījums, kas tiktu koncentrēts tieši uz represēto
jūrmalnieku likteņstāstu analizēšanu.
Aktualitāte:
1. Eiropā parādās ar vien lielāka interese par represēto cilvēku likteņstāstiem.
2. Ir nepieciešams rosinājums apzināties vēstures notikumus un kļūdainos politiskos
lēmumus, lai nepieļautu līdzīgu situāciju atkārtošanos.
3. Ir jāizprot totalitārā režīma atstātās pēdas cilvēka psiholoģijā.
Pētnieciskā darba metodes:
6
1. Vēsturiskā – Padomju Savienības totalitārā režīma attīstība;
2. Salīdzinošā – 1941. gada 14. jūnija un 1949. gada 25. marta represiju salīdzinājums;
3. Intervējošā – Intervijas ar represētajiem jūrmalniekiem.
Darba struktūra. Darbs sastāv no bibliogrāfijas apskata, 7 nodaļām, 4 apakšnodaļām,
secinājumiem, bibliogrāfijas, saīsinājumu skaidrojuma un 15 pielikumiem. Darbā ir 5 attēli.
7
Bibliogrāfijas apskats.
1. “Ar asarām tas nav pierādāms... M. Vidnere. Latvijas Universitāte, 1997.” – Autore ir
Latvijā atdzīta psiholoģijas profesore. Sarakstījusi vairāk nekā 150 zinātnisku, zinātniski
populāru rakstu un mācību metodisko materiālu, kā arī vairāk nekā 10 zinātnisku grāmatu.
Šajā darbā tiek pētīta totalitārā režīma genocīda būtība, sociāli vēsturiskais aspekts, kā arī tā
radīto traumatisko pārdzīvojumu atstātās pēdas cilvēku psihē. Šajā grāmatā atsauces tiek
lietotas regulāri un tiek norādītas detalizēti, kā arī tiek izmantotas pašu represēto cilvēku
liecības. Tas norāda uz to, ka darbs tika veidots balstoties uz materiālu dažādību un
konkrētību, kas arī norāda uz nopietnu ticamības līmeni.
2. “Represēto likteņstāsti. L. Ancīte, M. Sakniņa, A. E. Zodāne, M. G. Mētra, S. Bramane, R.
Kalniņš, K. Mūrmane, R. Vuškāns, K. Divakova, V. A. Ņikitins, K. Priede. Jūrmalas Valsts
ģimnāzija, 2014.” – Šīs brošūras autori ir Jūrmalas Valsts ģimnāzijas skolēnu kolektīvs un
viņu skolotāji. Viņi ir apkopojuši septiņpadsmit jūrmalnieku likteņstāstus, kurus noteica
padomju totalitārais režīms. Šim darbam ticamības līmenis ir augsts, jo katra intervija
atsaucas uz konkrēto personu.
3. “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos. Sandra Kalniete. Atēna, 2001. ISBN 9984-635-78-3” –
Grāmatas autore no 2009. gada ir Eiropas Parlamenta deputāte no Latvijas. Šis ir
dokumentāls stāsts par autores vecāku un vecvecāku - Dreifeldu un Kalniešu ģimeņu -
traģiskajiem likteņiem izsūtījumā Sibīrijas gulaga nometnēs un nometinājumā. Stāsts ir
sasaistīts ar svarīgākajiem tā laika Eiropas vēstures un politikas notikumiem, atklājot, kā
nekontrolētas varas gaiteņos pieņemtie lēmumi sakropļo veselu tautu dzīvi uz paaudžu
paaudzēm. Šī grāmata atsaucas uz reālu personu atmiņām un notikumiem, tādēļ tai ir ar
nopietnu ticamības līmeni.
8
1. Totalitārisma jēdziens.
Totalitārisms ir valsts pārvaldes un politiskā režīma forma, kam raksturīga visaptveroša
valsts kontrole pār sabiedrības dzīvi, konstitucionālo tiesību atcelšana vai neievērošana, legālās
opozīcijas nepieļaušana un sabiedrības militarizācija.1 Cilvēks tiek ierobežots visās dzīves sfērās.
Totalitārisms noved ne tikai pie sabiedrības sociālās degradācijas, bet rada arī apstākļus cilvēka
personības sairumam. Tas izkropļo cilvēku savstarpējās attiecības.
Totalitārismā valsts darbība ir pakļauta tiešai vienas partijas kontrolei. Tā veido savu kultu,
mistificē visas valsts varas funkcijas, savienojot cilvēka apziņā priekšstatus par tās visvarenību.
Šīs ideoloģijas mērķis ir pārveidot sabiedrību par „vienādi domājošiem”. Ja kāda persona vai
personu grupa nepakļaujas šim režīmam, tad šī persona tiek vajāta, izsūtīta vai spīdzināta.
Totalitārais režīms noved cilvēku izmisumā un pakļauj tos iznīcībai ilgstošos dzīvību apdraudošos
apstākļos.2 Bailēs cilvēki mēdza nodot viens otru, sakot, ka tie citi ir nodevuši pašu valsti.
Kā totalitāras tika definētas 20.gs. diktatūras, kurām raksturīga viena masu partija, kuru
vada harizmātisks līderis, oficiāla ideoloģija, partijas kontrole pār ekonomiku, masu informācijas
līdzekļiem un militārajiem formējumiem.3 Spilgts totalitārisma piemērs ir PSRS režīms, kurš
pastāvēja no 1922.-1991. gadam, kad Josefs Staļins kļuva par Komunistiskās partijas Centrālās
komitejas ģenerālsekretāru, no varas atstumjot visus savus konkurentus. Staļina laiks Latvijā
atnāca ar nežēlību un represijām. Padomju laika totalitārisma izpausmes bija terors, masveidīga
citādi domājošo apspiešana, valsts iejaukšanās visās dzīves jomās un likumu brīva interpretācija
komunistu partijas izpratnē.
1 79. lpp. Vēsturisko jēdzienu skaidrojošā vārdnīca. Lilija Skangale. Raka. 2005. ISBN 9984-15-723-7 2 39. lpp. Ar asarām tas nav pierādāms… Māra Vidnere. Latvijas Universitāte. 1997. 3 21. lpp. Turpat.
9
2. Genocīda jēdziens un tā vēršana pret latviešu tautu.
2.1. Genocīda jēdziens.
Genocīds (gr. genos - dzimta, lat. caedere - nogalināt) ir darbība, kas vērsta uz atsevišķu
iedzīvotāju grupu iznīcināšanu rasu, nāciju un reliģiska naida dēļ.4
Profesore Māra Vidnere uzskata, ka „genocīds nozīmē arī to, ka okupētās zemes tautai tiek
radīti tādi apstākļi, kuros tā ar laiku zaudē savu identitāti, nacionālo pašapziņu, valodu utt.
Genocīds ir arī svešas pilsonības uzspiešana okupētās zemes tautai. (..) Genocīds nozīmē arī
okupētajās zemēs iesūtīt pie citas nācijas piederošos, lai pamatnāciju nostādītu mazākuma stāvoklī
savā dzimtenē un vadītu tās sociālās norises”.5
Genocīds kā jēdziens pasaules terminoloģijā parādījās 1946. gada 11. decembrī, kad ANO
Ģenerālās Asamblejas sesijā tika izdota rezolūcija nr.96 (I)6 (skatīt 1. pielikumu), kurā rakstīts, ka
genocīds ir noziegums, kas pārkāpj starptautisko tiesību normas un ir pretrunā ar ANO statūtiem
un mērķiem, un ka civilizētā pasaule to nosoda.
1948. gada 9. decembrī ANO Ģenerālās Asamblejas pieņemtā konvencija, 260 A(III)7 „Par
genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to” 2. pants (skatīt 2. pielikumu) genocīdu definē kā
darbību, kas tiek izdarīta ar nolūku pilnīgi vai daļēji iznīcināt kādu nacionālu, etnisku, rasu vai
reliģisku grupu.
1948. gada ANO debates saistībā ar konvencijas tekstu par genocīda nepieļaujamību un
sodīšanu par to, parāda dažādu polisko režīmu valstu pretējās politiskās intereses genocīda
definējumā un genocīda konvencijas pielietojumā.8
PSRS, ANO Drošības Padomes loceklei, genocīda konvencijas pieņemšanā bija liela
nozīme. Tās pamatnostāja bija panākt, lai genocīda konvencijā galveno uzvaru liktu uz nacistiskās
Vācijas pastrādātajiem noziegumiem, kā arī nodrošināt, lai tobrīd netiktu izmeklēti Padomju
Savienības pastrādātie noziegumi. Par to liecina PSRS mērķis konvencijas preambulā iekļaut
4 26. lpp. Vēsturisko jēdzienu skaidrojošā vārdnīca. Lilija Skangale. Raka. 2005. ISBN 9984-15-723-7 5 18. lpp. Ar asarām tas nav pierādāms… Māra Vidnere. Latvijas Universitāte. 1997. 6ANO ĢA rezolūcija 96(I) „Genocīda noziegums”, 1946. gada 11. decembris.
http://www.un.org/documents/ga/res/1/ares1.htm [skatīts 03.01.2017] 7 ANO ĢA konvencija 260 A(III) „Par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to” 1948. gada 9.
decembris http://www.un-documents.net/a3r260.htm [skatīts 03.01.2017] 8 122. lpp. Mīti Latvijas vēsturē. Kaspars Zellis. LU žurnāla „Latvijas Vēsture” fonds. 2006. ISBN 9984
643-75-1
10
normu par genocīda organisko saistību ar fašismu un rasismu, kā arī direktīvas PSRS pārstāvim
ANO, kuras noteica cīnīties, lai genocīda konvencijā iekļautu pantu par organizāciju likvidēšanu,
kuru mērķis ir rasu, nacionāla vai reliģiska naida kurināšana. PSRS piedāvātais genocīda
konvencijas preambulas papildinājums tika noraidīts, iespējams, baidoties no PSRS ietekmes
paplašināšanas Vācijā.
2.2. Genocīds pret latviešu tautu.
1941. un 1949. gada deportācijas vēsturnieki raksturo kā genocīdu pret latviešu tautu. Par
tā veikšanu Latvijā notiesāti vairāki bijušie LPSR drošības iestāžu darbinieki.
Viens no pirmajiem nopietnajiem formulējumiem, ka Latvijā noticis komunistiskā režīma
veiktais genocīds, izskanēja 1991. gada 13. jūnijā Rīgā, zinātniskajā konferencē „Komunistiskā
totalitārisma un genocīda prakse Latvijā”.
Ietekmējoties no starptautiskās sabiedrības ignorances Latvijas okupācijas jautājumā un,
lai juridiski noformulētu okupācijas faktu, LR Saeima 1996. gada 22. augustā pieņēma
“Deklarāciju par Latvijas okupāciju” (skatīt 3. pielikumu). Tajā Saeima atzīmēja, ka „visā
okupācijas laikā PSRS mērķtiecīgi īstenoja genocīdu pret Latvijas tautu, tā pārkāpjot 1948. gada
9. decembra Konvenciju par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to”.9
Latvijas vēsturnieki līdz šim pārsvarā komunistiskā režīma genocīdu Latvijā saistījuši ar
masveida deportācijām 1941. un 1949. gadā. Piemērs tam ir 2001. gada 12. un 13. jūnijā Rīgā
notikusī starptautiskajā konferencē „1941.gada 14. jūnija deportācija - noziegums pret cilvēci”.
Vairāki Latvijas zinātnieki pauda viedokli, ka 1941. gada deportācijas Latvijā bija genocīds.
Pretējs viedoklis bija Krievijas zinātniecei N. Ļebedevai un P. Polonjam, kuri uzskatīja, ka 1941.
gada deportācijas nav vērtējama kā genocīds, bet gan kā noziegums pret cilvēci.10
Jautājuma būtība izriet no tā, kā tiek interpretēts 1948. gada 9. decembra ANO ĢA
konvencijas 260 A(III) 2.pants. Latvijas pētnieki pieturās pie interpretācijas, ka 1941. gada
deportācija bija pret latviešiem kā tautu. Komunistiskā režīma realizētā genocīda dēļ latvieši kā
9 535.lpp. Okupācijas varu politika Latvijā 1939 – 1991. Autoru kolektīvs. Latvijas valsts arhīvs. 1999
ISBN 9984-510-59-X 10 415. lpp. 1941. gada 14. jūnija deportācija – noziegums pret cilvēci starptautiskās konferences materiāli.
2001. gada 12. -13. jūnijs, Rīga. Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti. 2002.
11
pamatnācijas īpatsvars samazinājās no 77% līdz 52%. Šie skaitļi norāda, ka pret latviešiem tika
vērsts genocīda jēdzienam atbilstošs noziegums.11
Vadoties pēc ANO ĢA konvencijas 260 A(III), jāņem vērā faktori, kas kavē 1941. gada
deportāciju atzīmēt kā genocīdu:
a) izsūtīto etniskais sastāvs - salīdzinot izsūtītos pēc tautības, visvairāk ir izvesti ebreji
1,93% no visu Latvijas ebreju kopskaita, tālāk seko latvieši ar 0,85% no latviešu
kopskaita Latvijā;12
b) izsūtīšana tika noformēta kā “šķiras ienaidnieku” jeb sociālās grupas deportēšanu,
tādēļ izsūtītie neatbilst genocīda konvencijas 2.panta preambulai.
1949. gada marta Latvijas iedzīvotāju deportācijā ir saskatāmas genocīda pazīmes, kas
atbilsts ANO ĢA konvencijai 260 A(III) 2. panta punktiem:
a) „ .. darbība, kas tiek izdarīta ar nolūku pilnīgi vai daļēji iznīcināt kādu nacionālu,
etnisku, rasu vai reliģisku grupu.” 1949. gada deportācijā lielākā daļa izsūtīto bija
Latvijas iedzīvotāji;
b) „pasākumu ieviešanu, kuru mērķis ir novērst bērnu dzimšanu.” Izsūtītajiem tika
radīti slikti apstākļi nometinājumā, pārtikas trūkums, smags fizisks darbs, kas
aizkavēja bērnu dzimšanu;
c) „tīšu tādu dzīves apstākļu radīšanu šādai grupai, kas aprēķināta, lai to pilnīgi vai
daļēji fiziski iznīcinātu”. Izsūtījumā mira 12% deportēto.13
11 98. lpp. 1941. gada 14. jūnija deportācija – noziegums pret cilvēci starptautiskās konferences materiāli.
2001. gada 12. -13. jūnijs, Rīga. Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti. 2002. 12 43. lpp. Turpat. 13 127. lpp. Mīti Latvijas vēsturē. Kaspars Zellis. LU žurnāla „Latvijas Vēsture” fonds. 2006. ISBN 9984-
643-75-1
12
3. Politiski represētās personas.
Ar Latvijas Republikas 1992.gada 13.maija likumu “Par politiski represētās personas
statusa noteikšanu” par noziedzīgiem atzīstami komunistisko un nacistisko organizāciju totalitārie
režīmi un politiskās represijas, ko šie režīmi vērsa pret Latvijas pilsoņiem un pastāvīgajiem
iedzīvotājiem par viņu politisko pārliecību vai politisko darbību, par pretošanos totalitārajiem
režīmiem, par reliģiskajiem uzskatiem, par rases vai nacionālo piederību, par piederību pie
noteiktas sabiedrības šķiras vai sociālā slāņa, par strādāšanu noteiktā profesijā vai par
nodarbošanos, kas nebija pretrunā ar Latvijas Republikas likumiem, par laulību vai radniecību ar
politiski represēto personu, par palīdzību politiski vajātajām vai represētajām personām.
Par komunistiskā režīma politiski represētām personām atzīstami tie Latvijas Republikas
pilsoņi, kuri augstākminēto iemeslu dēļ laika posmā līdz 1991.gada 21.augustam:
1) nogalināti vai miruši represiju rezultātā;
2) apcietināti, ieslodzīti cietumos, koncentrācijas, PSRS filtrācijas vai labošanas darbu
nometnēs, vai ievietoti iestādēs, kur viņiem piemēroti medicīniska rakstura piespiedu līdzekļi;
3) izsūtīti, nometināti vai pārvietoti no pastāvīgās dzīvesvietas, dzimuši izsūtījumā vai
nometinājumā.14
Visus represētos cilvēkus saista līdzīgas traģēdijas - nepatiesie apvainojumi, pārtrauktā
dzīve, šķiršanās no ģimenes, dzimto māju zaudējums, sagandētā veselība, mantas un iedzīves
konfiskācija.
Visbūtiskākais pamatojums represijām ir leģionāra vai nacionālā karavīra statuss.15 Par
pamatu represijām varēja būt pat anekdote par politisko tēmu vai neapdomīgi izteikts vārds, kas
pauda neapmierinātību ar esošo varu.
14 Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem.
http://likumi.lv/doc.php?id=34832 [skatīts 03.01.2017] 15 57. lpp. Ar asarām tas nav pierādāms… Māra Vidnere. Latvijas Universitāte. 1997.
13
4. Molotova - Ribentropa pakts.
1939.gada 23.augustā Padomju Savienība un Vācija Maskavā noslēdza neuzbrukšanas
līgumu, kura neatņemamā sastāvdaļa - slepenais papildu protokols jeb Molotova - Ribentropa
pakts, kas bija vērsts pret brīvajām tautām - neatkarīgajām Baltijas valstīm. Molotova - Ribentropa
paktā lielvalstu vadītāji vienojās Austrumeiropas valstis sadalīt interešu sfērās. Šis Padomju
Savienības un Vācijas neuzbrukšanas līgums iededza zaļo gaismu Otrajam pasaules karam un
genocīdam pret latviešu tautu.
Avīzē iepriekšējā dienā bija parādījusies ziņa, ka PSRS un Vācija gatavojas noslēgt
savstarpējās neuzbrukšanas līgumu,16 taču caurmēra cilvēka apziņai šī notikuma nozīmīgums
paslīdēja garām. Presē gan atskanēja satrauktas balsis par spēku samēra izmaiņu Eiropā un par
draudiem Baltijas valstu drošībai, bet turpat līdzās tika sniegti PSRS un Vācijas nomierinošie
komentāri, ka “Baltijas valstu neatkarībai un drošībai (..) vācu un krievu neuzbrukšanas pakts varot
nākt vienīgi par labu”.17
1939. gada oktobrī ārlietu ministrs V. Munters padevās Staļina un Molotova spiedienam un
parakstīja Savstarpējās palīdzības paktu starp Latviju un PSRS (skatīt 4. pielikumu). Tas nozīmēja,
ka Padomju Savienībai ir tiesības ieviest karabāzes Latvijas teritorijā. Iesākumā ievestie karavīri
izturējās diskrēti un ārpus savas teritorijas tikpat kā nebija jūtami. Sākotnējais satraukums par
notikušo nedaudz pierima, un cilvēki atkal iejutās savā ikdienā, tomēr vēlāk tika veikti dažādi
ierobežojumi, piemēram, pārtikas produktiem un rūpniecībai, anulēja pilsoņiem izsniegtās
ārzemju pases, kas atvēra cilvēkiem acis uz valsts neatkarības faktisko zaudēšanu.18
16 4. lpp. „Vācijas – PSRS neuzbrukšanas līguma lielākā sensācija”, Zemgales Balss, Nr.188, 1939,
22. augusts. 17 1. lpp. „Vācijas ārlietu ministrs par Baltijas valstu drošību”, Jaunākās ziņas, Nr.190, 1939, 24. augusts. 18 22.lpp. Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos. Sandra Kalniete. Atēna. 2001. ISBN 9984-635-78-3
14
5. 1941. gada 14. jūnija un 1949. gada 25. marta
deportācijas Jūrmalā.
5.1. 1941. gada 14. jūnija deportācijas.
Satriecoša ir neziņa, kas tajā jūnija dienās valdīja sabiedrībā. Klīda baumas, jo gandrīz
nekas no politiskajā elitē notiekošā plašāk nebija zināms okupantu pilnīgās kontroles pār presi un
radio dēļ. Lielākā daļa avīžu gan vēl turpināja iznākt, bet dažu dienu laikā būtiski mainījās to
saturs, kas sāka līdzināties Padomju Savienības propagandas rakstura rakstiem.19
Saeimas vēlēšanas tika izsludinātas 1940. gada 14. un 15. jūlijā. Cilvēki saprata, ka nevar
atļauties neiet balsot, jo par piedalīšanos pasē spieda zīmogu un zīmoga trūkums piesauktu nelaimi
ģimenē. Vēlēšanas faktiski bija atklātas. Pēc padomju oficiālajiem datiem, vēlēšanās bija
piedalījušies 94,8% Latvijas vēlētāju un 97,8% bija nobalsojuši par Darba tautas bloku.20
Procentuālais sadalījums pierāda, ka rezultāti tika viltoti. Faktu papildina tas, ka pārpratuma pēc
rezultātus ziņoja jau 14. jūlijā, lai gan vēlēšanas Latvijā turpinājās 15., bet Lietuvā pat 17. jūlijā.
Publicētie skaitļi sakrīt ar pēc trim dienām ziņotajiem oficiālajiem vēlēšanu rezultātiem.
1941. gada 16. maija represīvajām iestādēm tika dots uzdevums izsūtīt projektā minētās
izsūtāmo cilvēku kategorijas:
a) aktīvos kontrrevolucionāro partiju biedrus un pretpadomju nacionālistisko baltgvardu
organizācijas dalībniekus;
b) bijušos apsargus, bijušos vadošos policistus un cietumu darbiniekus, par kuriem ir
kompromitējoši materiāli;
c) bijušos lielos muižnieks, fabrikantus un bijušā valsts aparāta augstos ierēdņus;
d) bijušos armiju un baltās armijas virsniekus, par kuriem ir kompromitējoši materiāli.21
No Latvijas kopumā deportēja 15 424 cilvēkus. Tie bija 0,79% no visiem Latvijas
iedzīvotājiem. 23,5% no visiem deportētajiem bija zemnieki (lielākā daļā piederēja aizsargu
organizācija, kas bija iegansts viņu izsūtīšanai), 19% skolēni, 13,7% mājsaimnieces, tāpat
19 33. lpp. Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos. Sandra Kalniete. Atēna. 2001. ISBN 9984-635-78-3 20 1. lpp. „Saeimas vēlēšanu galīgie rezultāti”, Latvijas Kareivis, Nr.159, 1940, 17. jūlijs 21 252.lpp. Sibīrijas vēstules uz bērza tāss. Agrita Ozola, Ritvars Jansons. Tukuma muzejs. 2011. ISBN
978-9934-8036-3-5
15
procentuāli lielu deportēto daļu veido bijušie tirgotāji, Latvijas armijas virsnieki, policijas
darbinieki, skolotāji, studenti, rakstnieki, žurnālisti, ārsti, inženieri, advokāti, tiesneši, garīdznieki
u.c. Kopā no deportētajiem gāja bojā 6081 cilvēks, kas ir 39,43% no visiem deportētajiem.22 35
vīrieši un 164 sievietes tika izsūtīti bez ģimenēm. Ieslodzījuma vai nometinājuma vietā viņi tika
nogādāti atsevišķi.23
No Jūrmalas kopumā deportēja 66 cilvēkus: 9 bērnus, 23 sievietes un 34 vīriešus. Atbrīvoti
tika 32 jeb 48% deportētie. Bojā gāja 34 jeb 52% deportētie: 1 (11%) bērns, 5 (22%) sievietes , 28
(82%) vīrieši. Visvairāk deportēja uz Novosibirskas apgabalu un Krasnojarskas novadu. 18
jūrmalniekus deportēja uz Molotovas apgabala Usoļlagu, kas bija viena no Gulaga soda
nometnēm, kur ieslodzītajiem lika strādāt kālija sāls raktuvēs un meža darbos. Šajā soda nometnē
izdzīvoja tikai viens no Jūrmalas deportētais vīrietis (skatīt 5. pielikumu).
Nometinājuma vietā izsūtītajam sākumā tika paziņots, ka viņš ir izsūtīts uz 20 gadiem bez
tiesībām izbraukt no pastāvīgās dzīvesvietas.
Pases izsūtītajiem neizsniedza. Iekšlietu tautas komisariāta vietējie darbinieki atņēma un
iznīcināja pases arī tiem, kuriem tās bija. Vietā tika izsniegtas šo nometināto kategorijai paredzētās
apliecības.
Izvešana notika lielā steigā, nedomājot par to, kas ar izsūtītajiem notiks. Galvenais viņus
bija aizvest prom no dzimtajām vietām pēc iespējas ātrāk. Dzīves apstākļi bija ārkārtīgi smagi. Tie
nedaudz uzlabojās pēc Otrā pasaules kara, tomēr joprojām daudzi cilvēki bija spiesti dzīvot
ekstremālos apstākļos un strādāt ļoti smagus darbus.
Vairums nometināto cilvēku iespēju atgriezties Latvijā ieguva tikai piecdesmito gadu otrajā
pusē. Visvairāk nometināto atbrīvoti 1956. un 1957. gadā.24
Nometinājuma apstākļi nav uzskatāmi par humāniem. Izsūtīšanas rezultātā tika šķirtas
ģimenes, un līdz ar to netika veicināta tautas atražošanās. Tā ir viena no genocīda pazīmēm.
Izvešana ir vērtējama kā noziegums pret cilvēci.
Deportētie ir juridiski reabilitēti, viņu piemiņa iemūžināta piemiņas vietās Latvijā.
22 30. lpp. 1941. gada 14. jūnija deportācijas struktūranalīze. Zālīte I., Eglīte S., Nordik. 2007. 23 31. lpp. Turpat. 24 38. lpp. Turpat.
16
5.2. 1949. gada 25. marta deportācijas
Viens no izsūtīšanas cēloņiem bija kolektivizācijas realizēšana, kas ļāva lauzt no senčiem
mantotās saimniekošanas tradīcijas un daļēji arī uzvedības kultūru. Par kolektivizācijas
ienaidnieku valdība uzskatīja turīgu latviešu zemnieku, kuram piederēja vai agrāk bija piederējis
zemes īpašums un saimniecība - tā sauktos kulakus. Kulaku kategorijā daudzos gadījumos
ieskaitīja arī trūcīgos zemniekus. Pieminēto kategoriju nolēma izsūtīt.
Aukstā kara laikā PSRS rūpējās par drošību savām robežām tuvajās teritorijās, koncentrējot
tajās karaspēku un deportējot cilvēkus, kuri potenciāli varēja būt režīmam bīstami - kulaki, bandīti,
politiski represēto ģimenes locekļi. Baltijā joprojām darbojās bruņoti nacionālie partizāni, kuru
galvenie atbalstītāji bija zemnieki. Nacionālo partizānu atbalstītājus nolēma izsūtīt.
Komunistiskais režīms partizānus sauca par bandītiem un tādēļ uzskatīja, ka ir attaisnojama
jebkura viņu represēšanas forma, ieskaitot nošaušanu bez tiesas sprieduma.25
1949. gada 17. martā tika pieņemts lēmums no LPSR izsūtīt specnometinājumā PSRS
attālās vietās 10 000 kulaku ģimeņu, tai skaitā nacionālo partizānu un viņu ģimenes locekļus, kas
gan lēmumā netika minēti. Izsūtīto kulaku uzskaites lietās 1947. un 1948. gadā sagatavoto oficiālo
kulaku saimniecību sarakstu vietā tika izmantoti 1939. gadā veiktās iedzīvotāju tautsaimniecības
uzskaites dati.26 Skaitliski lielu PSRS VDM karaspēka daļu, IeM darbinieku, padomju aktīva un
iznīcinātāju bataljonu piedalīšanās nodrošināja samērā mierīgu 1949. gada marta deportācijas
norisi.
Kopumā 1949. gadā tika deportēti 44 271 Latvijas iedzīvotāju. 26,1% bija jaunāki par 16
gadiem. Nepilngadīgie bērni saskaņā ar tā laika PSRS tiesību aktu nebija deportējami, tomēr tie
arī tika ierakstīti slēdzienos par izsūtīšanu un izsūtīti. Ceļā uz specnometinājumu mira 1508
cilvēki. Kopumā gan ceļā, gan nometinājumā mira 5182 cilvēki.27
No Jūrmalas kopumā deportēja 21 cilvēku: 4 bērnus, 11 sievietes un 6 vīriešus. Atbrīvoti
tika 19 jeb 90% deportētie. Bojā gāja 2 jeb 10% deportētie: 1 sieviete un 1 vīrietis. Visus deportētos
Jūrmalas iedzīvotājus deportēja uz Tomskas apgabala Kolpaševas un Šegarskas rajonu (skatīt 6.
pielikumu).
25 304. lpp. Sibīrijas vēstules uz bērza tāss. Agrita Ozola, Ritvars Jansons. Tukuma muzejs. 2011. ISBN
978-9934-8036-3-5 26 312. lpp. Turpat. 27 323. lpp. Turpat.
17
6. Represēto jūrmalnieku pārdzīvojumi izsūtījumu laikā.
Pirmie represēto jūrmalnieku pārdzīvojumi ir saistīti ar arestiem. Vairākumā gadījumu
aresti bija mežonīgi un zvērīgi. Cilvēki nebija sagatavojušies garajam ceļam, bargajiem
klimatiskajiem apstākļiem izsūtījuma vietās, badam un smagajam darbam. Viņi netika brīdināti,
kur viņus vedīs. Vadīties varēja tikai no valdošās gaisotnes un nostāstiem. Daļa cietušo tikmēr bija
it kā sagatavojušies šādai varbūtībai, jo izprata radušos politisko stāvokli. Cilvēki tika arestēti
jebkurā vietā.
„Miegu pārtrauca čekistu klauvējieni pie durvīm trijos naktī. Ieejot iekšā, viņi pārmeklēja māju
un pavēlēja sakravāt mantas, teica, ka tiekam pārsūtīti uz citu dzīvesvietu - Ogri.”28 (L.
Dreifelde)
„Vakarā pirms izsūtīšanas ar brāli jau zinājām, ka būs izsūtīšana, bet neņēmām to vērā un pat
aizgājām uz Dailes teātra izrādi „Krauklītis”.”29 (A. Upmacis)
„Aizbraucām uz Subati, no skolām izdzina bērnus un sēdināja ratos.”30 (E. Šedis)
Aresta izpildpersonas ne vienmēr deva laiku situācijas aptveršanai un visnepieciešamāko
mantu sakravāšanai, tomēr atsevišķos gadījumos šīs personas rīkojās cilvēcīgi un deva padomus
līdzi ņemamo mantu izvēlē. Visām vērtīgajām mantām bija jāpaliek okupantu rokās. Tā kā situācija
nebija skaidra, mājās tika atstātas daudzas turpmākajā ceļā noderīgas lietas.
„Kad mūs ņēma ciet, tad mums pateica, ka ir 40 minūtes laika, lai paņemtu līdzi tik, cik var panest.
Mēs uzreiz domājām, ka būs jāiet ar kājām un nepaņēmām līdzi daudz vajadzīgu lietu. Es pat
saliku rokas kabatā un teicu, ka man neko līdzi nevajag. Par laimi mana māte paņēma līdz daudz
nepieciešamu lietu.”31 (A. Upmacis)
„..viens no zaldātiem pat centās mums kaut nedaudz palīdzēt. Viņš ieteica salikt čemodānos pēc
iespējas vairāk drēbes. (..) Kamēr vācām mantas, svešie sāka rakņāties grāmatās un tēta piezīmēs.
Viņi pievāca divus Trīszvaigžņu ordeņus, ko tēvs bija saņēmis par godīgu kalpošanu Latvijas
Republikai”32 (O. H. Koziorova)
28 44. lpp. Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos. Sandra Kalniete. Atēna. 2001. ISBN 9984- 635- 78- 3 29 25. lpp. Represēto likteņstāsti. Jūrmalas Valsts ģimnāzija. 30 22. lpp. Turpat. 31 25. lpp. Turpat. 32 4. lpp. Turpat.
18
„Mums ar mammu gadījās ļoti veiksmīgs čekists, viņš mammai visu laiku teica, ko ņemt līdzi, tādēļ
mums bija daudz noderīgas mantas. Mamma paņēma pat līdzi šujmašīnu, jo viņa bija laba šuvēja
un tas palīdzēja nopelnīt naudu.”33 (Ē. L. Trauberga)
„Mēs pliki stāvējām, kas nu kuram bija līdzi paņemts, tikai pāris apģērba gabali.”34 (A. Upmacis)
„Varbūt tie bija labi cilvēki, kas bija pakaļ atbraukuši, tāpēc, ka mani vēl ielika tēva kažokā. Tie
cilvēki palīdzēja ielikt šujmašīnu, silto kažoku. (..) Un tie cilvēki palīdzēja mums, salika siltās
drēbes. Brālītis paņēma vēl akordeonu, ermoņikas un viss.”35 (V. Tiltniece)
Liela daļa cilvēku vēl šodien nevar nosaukt pamatojumu viņu represijām. Represiju iemesli
bija dažādi: uzņēmējdarbība, darbošanās valsts pārvaldē, sabiedriskajās organizācijās,
pretpadomju aktivitātes, darbs valsts drošības institūcijās, kā arī iztrūkstošo arestam paredzēto
personu aizvietošana.
„Visi runāja, ka izved cilvēkus, kad tu zini, ka tu nozagi vai izdarīji kaut ko sliktu, tad jau tu
baidīsies, tu slēpsies, bet mums nebija par ko – tā mēs domājām. Bija atnācis skolas direktors un
pateica manai mammai, ka „jūs rīt izvedīs”. Mana mamma aizskrēja vakarā uz baznīcu, lai
Dieviņš apskaidro prātu tam skolotājam, viņš tik gudrs cilvēks, bet muļķīgi runā.”36 (V.
Tiltniece)
„Mūs nemaz nebija paredzēts izvest. Mūs izsūtīja tikai tādēļ, ka kāda cita ģimene, kura bija
sarakstā, atpirkās ar zelta rotaslietām. Lai iegūtu vajadzīgo skaitu cilvēku, izsūtīja manu
ģimeni.”37 (Ē. L. Trauberga)
„Es pats biju virsplānā un pat nebiju sarakstā, bet mani izsūtīja, jo es biju ģimenes loceklis.”38
(A. Upmacis)
Apcietinājuma vietās notika arī apcietināto pratināšana, lietu noformēšana, spriedumu
pasludināšana un pārskatīšana.
„Mani pratināja, sita un solīja nošaut, ja nenodošu partizānu noslēpumu. Kamēr notika
pratināšana, es pavadīju 6 mēnešus cietumā Rīgā, Stabu ielā.”39 (I. Bergmane)
33 23. lpp. Represēto likteņstāsti. Jūrmalas Valsts ģimnāzija. 34 25. lpp. Turpat. 35 Intervija ar Vilhelmīnu Tiltnieci. (7. pielikums) 36 Turpat. 37 23. lpp. Represēto likteņstāsti. Jūrmalas Valsts ģimnāzija. 38 25. lpp. Turpat. 39 7. lpp. Represēto likteņstāsti. Jūrmalas Valsts ģimnāzija.
19
Cilvēki tika sadzīti pārbūvētos lopu vagonos, un sākās viņu ceļš pretī nezināmajam.
Vagonos valdīja vēl nepieredzēti skarbi apstākļi. Daudzi cilvēki tālo ceļu neizturēju, un viņu
ķermeni tika atstāti dzelzceļa sliežu malā. Ceļā pieredzētais cilvēkus morāli sagrāva, viņi bija
izmisuši un patstāvīgā neziņā par savu nākotni. Izturēšanās pret arestētajiem bija necilvēcīga.
„Torņakalnā stāvēja lopu vagons. Tur bija salmi. Mans brālītis, kad sāka spēlēt latgaļu dziesmu
„Jau maņi vad”, tad visi, kā lai saka, ne raudāja, bet gaudoja. To nevar izteikt. Tā nebija
raudāšana, tas bija izmisums.”40 (V. Tiltniece)
„Neziņa par savu likteni bija mokoša. Vagoni bija pilni, tajos tika ietilpināti ap 40 cilvēkiem, tajā
skaitā arī mazi bērni. Abos vagona galos uz ātru roku bija uzsistas lažas, gar sienu tika nokrauta
grēda ar rupjmaizes ķieģelīšiem.”41 (L. Dreifelde)
„Vagonā ieslodzītajiem neatļāva izkāpt, dabiskās vajadzības bija jākārto turpat vagonā, visu acu
priekšā. Reizi dienā ienesa divus spaiņus ūdens. Katram iznāca puslitrs dzeršanai. Ēst neko
nedeva, un nevienam arī negribējās.”42 (L. Dreifelde)
„Sajūta, kad mūs izsūtīja, bija traka, vagonā bija mazs, mazs lodziņš, no kura vien varēja redzēt.
Stacijā deva ēst putras. Pa ceļam daudzi nomira, līķus izmeta ārā no vagona. Man ir ļoti sāpīgas
atmiņas, negribas atcerēties.”43 (U. M. Ābols)
„Sākās garais ceļš uz nekurieni. Daudzi nomira, līķus izmeta no vagona. Caur lielajām pilsētām
mūs neveda, tikai pa apvedceļiem.”44 (E. Šedis)
„Ceļš bija ļoti tāls. Katrā vagonā bija spainis, kurā visi veica savas dabiskās vajadzības. (..)
Vagoni apstājās tikai klajos laukos, lai cilvēkiem nebūtu iespēja aizbēgt.”45 (A. Upmacis)
„Vagonos bija gan mazi bērni, gan sirmgalvji, gan grūtnieces. Vienā vagonā pat piedzima bērniņš,
bez daktera, bez siltā ūdens, bet par brīnumu bērs izdzīvoja.”46 (A. Upmacis)
„Ceļš bija tik smags, ka es gandrīz nomiru. Pārtikas nebija pietiekami daudz, un vagonos apstākļi
bija ļoti skarbi.”47 (Ē. L. Trauberga)
40 Intervija ar Vilhelmīnu Tiltnieci. (7. pielikums)
41 44.lpp. Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos. Sandra Kalniete. Atēna. 2001. ISBN 9984- 635- 78- 3 42 44. lpp. Turpat. 43 6. lpp. Represēto likteņstāsti. Jūrmalas Valsts ģimnāzija. 44 22. lpp. Turpat. 45 25. lpp. Turpat. 46 26. lpp. Turpat. 47 23. lpp. Turpat.
20
Totalitārā režīma agresīvās metodes un galējās formas noveda cilvēkus izmisumā un
pakļāva tos iznīcībai ilgstošos, dzīvību apdraudošos apstākļos. Adaptācija izsūtījumā bija smaga
– gan fiziski, gan garīgi. Represētajiem jūrmalniekiem bija jāizcieš bads, pazemojums, necilvēcīgi
smags darbs, neciešami dzīves apstākļi, aukstums, kā arī jāpārcieš dažādas slimības. Nevienam
neinteresēja pārdzīvojumi, kuri izsūtītajiem bija jāpārcieš.
„Mūs aizveda uz lielām barakām. Gultas bija sataisītas no dēļiem un salmiem. Un tad vēl no
sienām blaktis krita virsū, nevarēja pagulēt. Mēs visi gājām strādāt. Nesām akmeņus, griezām
tūjas. Ziemas bija aukstas, mēs puspliki dzīvojāmies pa āru. Maizi nevarēja dabūt, bija jāiet uz
tālu veikalu, jāstāv rindā. Vienu reizi pat noģību, nevarēju atnākt mājās, negribas atcerēties, ļoti
sāpīgi.”48 (U. M. Ābols)
„Pirmajā gadā, kad mūs tur aizveda, bads bija lielāks nekā vajag. Ēst nebija ko. Brīžiem ēdām
nātru vai balandu zupas.”49 (A. Ķezbere)
„Kad nonācām nometnē, katram ierādīja vietu „pirmās klases viesu namā”. Tas „viesu nams”
bija tīri izmazgāta, izbalsināta govju kūts, kurā mēs bijām kādi 400 cilvēku, visi gulēja gar kūts
malām, lāvās. Kūts durvīm un logiem bija šķirbas, kurām cauri pūta aukstu gaisu un smiltis.”50
(A. Upmacis)
„Mums bija iespēja satikties ar tēvu cietumā. Tur apstākļi gan bija ļoti smagi. Visi gulēja uz cietām
lāviņām. Tēvs bargo apstākļu ietekmē bija mainījies līdz nepazīšanai. Tā kā cietuma priekšnieks
bija man labs draugs, man gadījās redzēt arī pratināšanas telpas, kurās sienas un grīda bija
nosmērētas ar asinīm.”51 (Ē. L. Trauberga)
„Pirmajos sešos izsūtījuma gados mēs ar māti bijām spiestas deviņas reizes mainīt mājvietu.
Nevienu neinteresēja izsūtīto pārdzīvojumi, atstājot savu nelielo sakņu dārziņu, kas bija sarūpēts,
lai kaut kā nodrošinātos pret badu. Cilvēkus bieži vien sūtīja uz cilvēka dzīvošanai pilnīgi
nepiemērotām vietām. Tā viņi darīja tādēļ, lai cilvēks nekur nepagūtu iedzīvoties un lai ātrāk
nomirtu.”52 (L. Dreifelde)
„Nezinu, ko mēs tur ēdām un, kā izdzīvojām, bet mamma mums bija gudra, tējiņas vāca, lai mums
vitamīni būtu, bet mans organisms bija vājš tik un tā.”53 (V. Tiltniece)
48 6. lpp. Represēto likteņstāsti. Jūrmalas Valsts ģimnāzija. 49 13. lpp. Turpat. 50 26. lpp. Turpat. 51 24. lpp. Turpat.
52 44. lpp. Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos. Sandra Kalniete. Atēna. 2001. ISBN 9984- 635- 78- 3 53 Intervija ar Vilhelmīnu Tiltnieci. (7. pielikums)
21
Viens no galvenajiem pārdzīvojumiem bija pazemojums. Vardarbība, pazemojumi un
izrēķināšanās represētos cilvēkus (kā politiskos pretiniekus) pavadīja visus izsūtījuma gadus.
Nometnes apstākļos represēto tiesiskais statuss bija viszemākais un nicināmākais.
„Drausmīgākā attieksme pret atvestajiem bija no virsnieku un karavīru puses. Vienīgais, ko
dzirdējām, bija tas, ka esam tie lielākie noziedznieki un vācu fašisti. Vietējie arī sākumā uz mums
šķībi skatījās, taču ar laiku saprata, ka esam tikpat parasti cilvēki kā visi pārējie.”54 (A.
Ķezbere)
„Mūs sauca par fašistiem. Bija traki.”55 (U. M. Ābols)
„Vietējie mūs, bērnus, sauca par fašistiem, bet kolhoza priekšsēdētājs mūs aizstāvēja, sakot, ka
visi bērni ir vienādi.”56 (E. Ozoliņš)
„Mammai lika parakstīties, ka viņa ir noziedzniece.”57 (E. Šedis)
Represēto piespiedu darbs bija ne tikai smags, bet papildināts ar bezjēdzīgumu un nežēlību.
Darba organizācija bija tāda, lai pazemotu un novārdzinātu cilvēku. Darbi bija ļoti dažādi. Tie maz
atšķīrās sieviešu un vīriešu nodarbinātībā.
„Belamoras kanālu raka tūkstošiem cilvēki ar koka lāpstām. Tos, kuri neizturēja un krita kanālā
iekšā vai arī tos, kuri nebija spējīgi rakt, turpat uz vietas nošāva. Kad betonēja kanāla krastus, tad
līķus turpat arī iebetonēja.”58 (A. Upmacis)
„Pirmais darbs bija sludināt baļķus pa Manas upi. Ļoti smags darbs, taču man – pusaugu meitenei
– nekas cits neatlika, kā turēt līdzi.”59 (O. H. Koziorova)
„Tie, kas nonāca kolhozos, bija totāli vergi. Tur algu nemaksāja, un cilvēki sāka taisīt pašnāvību.
Sovhozos algu maksāja, bet tā bija ļoti maza.”60 (A. Upmacis)
„Sievietēm bija ļoti daudz jāstrādā, bet tomēr apstākļi nebija tik smagi kā tiem, kurus izsūtīja
1941.gadā.”61 (Ē. L. Trauberga)
54 13. lpp. Represēto likteņstāsti. Jūrmalas Valsts ģimnāzija. 55 6. lpp. Turpat. 56 20. lpp. Turpat. 57 22. lpp. Turpat. 58 26. lpp. Turpat. 59 4. lpp. Turpat. 60 26. lpp. Turpat. 61 25. lpp. Turpat.
22
Starp visiem negatīvajiem iespaidiem, represētajiem jūrmalniekiem atmiņās palikuši arī
pozitīvi brīži, kuri pieredzēti nometinājuma vietās. Vietējie iedzīvotāji viņos pamanīja un
novērtēja darba mīlestību un prasmes.
„Abi ar brāli Sibīrijā tikām pie traktora, ar kuru mums vajadzēja iemācīties apieties pašmācības
ceļā. Tehnika mums ļoti patika, tādēļ mēs bijām apmierināti ar savu jauno darbu. Kopā ar brāli
iemācījāmies gan ar traktoru braukt, gan tos labot. Pat kolhoza vadītāji ar mums lepojušies un
saukuši par saviem „ērgļiem.”62 (S. Papiņš)
„Vietējie bija draudzīgi, labsirdīgi. (..) Sāku iet skolā, bet nemācēju krieviski runāt, skolotājas
palīdzēja ātri iemācīties, viņas bija labsirdīgas. Mēs izsūtītie bērni bijām daudz apķērīgāki nekā
vietējie. Skolotāji to pamanīja un novērtēja. Visi bijām teicamnieki.”63 (E. Šedis)
„Es kā bērns to smagumu tur nejutu. Ko deva ēsts – tas bija labi. Nu nekas, cīnījāmies. Brāļiem
vairāk tika strādāt, pierādīt. Viņus tiešām paglāba mācības un zināšanas.”64 (V. Tiltniece)
„Tie cilvēki, kuri tur dzīvoja, bija draudzīgi. Es nevaru Dievam spļaut acīs un teikt, ka mani
pazemoja. Viņi uz mums skatījās ar cieņu un zināmu bijību. Es tur biju kā labais baltais
zvirbulis.”65 (V. Tiltniece)
Viens no represēto smagākajiem pārdzīvojumiem bija izsūtījumā pārciestās slimības, kuru
cēlonis bija bads, smagais darbs un bargie klimatiskie apstākļi. Tās atstāja pēdas arī turpmākajā
dzīvē.
„Mēs atgriezāmies – slimi, šķībi. Visi ārstējāmies slimnīcās. Līdz kapa malai paliks dažādas
hroniskas slimības. Tās ir sekas no smagā darba, neēšanas un aukstuma.”66 (V. Tiltniece)
Pat atrodoties tālu Ziemeļos, latvieši neaizmirsa savas tautas tradīcijas un ar tām lepojās
un iepazīstināja arī citus. Tā viņi izrādīja savas tautas spēcīgo un vareno garu.
„Latvieši kopā Sibīrijā svinēja vārda dienas un citus svētkus. Viņi saplūca ziedus un gāja viens
pie otra ciemos.”67 (Ē. L. Trauberga)
62 22. lpp. Represēto likteņstāsti. Jūrmalas Valsts ģimnāzija. 63 23. lpp. Turpat. 64 Intervija ar Vilhelmīnu Tiltnieci. (7. pielikums) 65 Turpat. 66 Turpat. 67 24. lpp. Represēto likteņstāsti. Jūrmalas Valsts ģimnāzija.
23
„Latvieši vienmēr kur ir, tur dibina kori un dzied. Notika arī koru skates un vietu dalīšana.”68 (A.
Upmacis)
„Svinējām arī Līgo svētkus. Tie kuriem bija tautu tērpi, ģērba tautu tērpus, mums arī bija līdzi.
Mēs dziedājām, dejojām un ēdām pīrādziņus. Vietējie iedzīvotāji nevarēja sagaidīt, kad atkal varēs
svinēt Līgo.”69 (V. Tiltniece)
Smago izsūtīšanas laiku represētajiem palīdzēja izturēt mīlestība pret ģimeni, dzimteni,
ticība Dievam un paļaušanās uz saviem spēkiem. Galvenais faktors, kas politiski represētajiem
cilvēkiem palīdzēja izdzīvot bija cerība atgriezties dzimtenē.
„Vajadzēja strādāt un izķepuroties pašu spēkiem. Mēs palīdzējām viens otram un atbalstījām cits
citu. Mamma ticēja, ka mēs atgriezīsimies mājās. Labākā draudzene mammai bija Aglonas
Jaunava Marija. Bieži viņa lūdz par mums, lai mēs visi dzīvi atgrieztos mājās.”70 (V. Tiltniece)
„Visur cilvēks var adoptēties, jāsaka paldies, ka mēs bijām tik stipra komanda. Mums bija liela
dzimtenes mīlestība. Nebija pat tāda doma, ka mēs neatgriezīsimies dzimtenē. Pat tautu tērpus
ņēmām līdzi uz Sibīriju.”71 (V. Tiltniece)
68 27. lpp. Represēto likteņstāsti. Jūrmalas Valsts ģimnāzija. 69 Intervija ar Vilhelmīnu Tiltnieci. (7. pielikums) 70 Turpat. 71 Turpat.
24
7. Represēto jūrmalnieku pārdzīvojumi atgriežoties dzimtenē.
Atgriežoties no izsūtījuma, represēto cilvēku pārdzīvojumu nasta nekļuva vieglāka. Radās
jauni pārdzīvojumi, kuri ir saistīti ar diskrimināciju savā dzimtenē. Tas viņu dzīvē rosināja jaunu
krīzi.
Komunistiskās varas funkcionāri rūpējās par tādas jaunas morāles iesakņošanos, kas
sludināja visu cilvēku vienlīdzību un brālību, taču tie cilvēki, kuri atgriezās no izsūtījuma, šim
statusam neatbilda. Viņus uzskatīja par jaunās varas potenciālajiem ienaidniekiem. Represētie
cilvēki tika diskriminēti un viņiem bija liegtas daudzas ikdienišķas lietas, kas pienāktos parastam
iedzīvotājam. Visbiežāk represētajiem bija atņemta iespēja iekārtoties darbā, profesijas izvēle un
amata pilnveidošana, kā arī problēmas sagādāja dzīvesvietas atrašana, izglītības iegūšana.72
Komunistiskā režīma vērstā diskriminācija pret represētajiem jūrmalniekiem bija
visaptveroša. Tā izpaudās visdažādākajās formās. Viens no izplatītākajiem diskriminācijas
veidiem bija diskriminācija darba sfērā. Atrast, dabūt darbu bija laime un uzvara pār apstākļiem.
„Kad man bija 16 gadi, dabūju pasi, tad es sāku strādāt zāģētavā, nekur jau citur neņēma
izsūtītos.”73 (U. M. Ābols)
„Pārnākot mājās, darbu saņemt nebija iespējams. Nācās strādāt akmens raktuvēs, kur saņēmu
smagu traumu. Es piespiedu roku ar kompresoru. Domāju, ka uz vietas nomiršu.”74 (I.
Bergmane)
Diskriminācija tika piedzīvota arī dzīvesvietas atrašana vai dzīvokļa piešķiršanas
jautājumā. Atgriežoties izsūtījuma, bieži iepriekšējās dzīvesvietas tika atrastas nopostītas vai
aizņemtas. Lai gan atbrīvošanas dokumentos bija norādīts, ka sods izciests un sodāmība noņemta,
pierakstīšanās iepriekšējā dzīvesvietā parasti nebija iespējama.
„Atbraucot mājās, savu zemi atpakaļ dabūt nevarējām, tāpēc man ar bērniem nācās cīnīties par
savu dzīvi. Ar laiku viss sāka noskaidroties.”75 (R. Papiņa)
72 202. lpp. Ar asarām tas nav pierādāms… Māra Vidnere. Latvijas Universitāte. 1997. 73 6. lpp. Represēto likteņstāsti. Jūrmalas Valsts ģimnāzija. 74 7. lpp. Turpat. 75 21. lpp. Turpat.
25
„Atbraucot atpakaļ mums bija ļoti lielas problēmas. Sākot ar to, ka ģimenei tika konfiscētas visas
mantas un neļāva dzīvot ģimenes mājā, kura piederēja tēvam.”76 (Ē. L. Trauberga)
„Kad es atbraucu atpakaļ, mums neļāva apmesties Rīgā. Es devos uz laukiem, bet tur bija tik
skumji un drūmi. Visi tie kolhozi bija nolaisti. Un, kad es atbraucu, viss tiešām bija nožēlojami.
Es gribēju pierakstīties Rīgā un kaut kur strādāt, bet man pasē bija rakstīts – bez tiesībām 3 gadi
– tādēļ es nekur nevarēju strādāt, pieteikties. Visus šos 60 gadus, kamēr bijām krievu pakļautībā,
mēs bijām ar ierobežotām tiesībām.”77 (S. Vērse)
„Kad, izmācījusies par grāmatvedi, atgriezos Latvijā, bija grūti, jo Rīgā man negribēja nekur
pierakstīt. Esmu taču vāciete. Teica, lai braucot atpakaļ. Izturējās kā pret noziedznieku. Ja gribēja
īrēt dzīvokli, nedod dievs, ja pateici, ka esi represētais. Viss – nekur Tevi nepierakstīja. Tajos
gados mēs par represēšanu pat runāt nedrīkstējām.”78 (A. Ķezbere)
Dzimto māju zaudējuma rezultātā cilvēki tika emocionāli sagrauti. Reizēm tas rosināja
cilvēku alkoholismu.
„Tēvs bija sarūgtināts, ka netika atpakaļ savā mājā, tādēļ sāka pastiprināti lietot alkoholu.
Alkohola iespaidā viņš teica, ka nodedzinās to māju, bet laimīgā kārtā to tomēr neizdarīja.” (Ē.
L. Trauberga)
Represētie jūrmalnieki tika diskriminēta arī izglītības jomā. Izsūtītā statuss izglītības
ieguves nodomu izpildi vairākumam vispār liedza vai stipri kavēja.
„Es gribēju iegūt augstāko izglītību. Gāju stāties LVU mākslas zinātņu nodaļā, taču tur, iesniedzot
dokumentus, bija jānorāda, kas ir vecāki. Es tā arī skaidri un gaiši uzrakstīju – deportēti.
Dokumentus iesniedzu vienreiz – nepieņem. Otrreiz – nepieņem. Trešo reizi – atkal nepieņem, un
tad es vairs neizturēju. Es pat nevarēju iziet no universitātes. Bija sajūta, ka kājas ir sapītas.
Universitātes foajē bija telefona būdiņas. Pie vienas no būdiņām stāvēju un klusi, bet spēcīgi
raudāju.”79 (O. H. Kozirova)
„Atgriežoties es iestājos Slokas otrajā vidusskolā. Tā bija krievu skola. Latviski nebiju spējīgs
mācīties. Pēc vidusskolas mēģināju iestāties žurnālistos, bet izsūtītos žurnālistos neņēma.”80 (E.
Šedis)
76 24. lpp. Represēto likteņstāsti. Jūrmalas Valsts ģimnāzija. 77 28. lpp. Turpat. 78 13. lpp. Turpat. 79 5. lpp. Turpat. 80 23. lpp. Turpat.
26
„Skolā to, ka biju izsūtīta, izjutu tikai tad, kad mani nepieņēma pionieros, bet augstskolā mani
nepieņēma tieši šī iemesla dēļ. Darba vietu atrast bija gandrīz neiespējami. Mana pagātne bija
šķērslis gan mācībām, gan darbam, gan turpmākai ģimenes dzīvei.”81 (Ē. L. Trauberga)
Diskriminējoša attieksme bija arī pret represēto bērniem. Uzņemot augstskolās, uzmanība
tika pievērsta biogrāfiskajiem datiem, vecāku un tuvāko radu biogrāfijai. Ja tie nebija pietiekami
„tīri”, tad tika izmantoti aizliegumi iestāties augstskolā, virzībai pa karjeras kāpnēm, braucieniem
uz ārzemēm un savu spēju apliecinājumam dažādās nozarēs.
„Manu pagātni izjuta arī mans dēls, kurš dejoja augsta līmeņa pionieru pils deju kolektīvā.
Kolektīvam bija brauciens uz Bulgāriju, bet manam dēlam neļāva šķērsot robežu.”82
(Ē. L. Trauberga)
„Mamma, vecāmamma un brālis palika tur, kur ir arī apglabāti. Brālis latviski vairs nemaz
nerunāja. Vispār to visu atcerēties ir šausmīgi, bet ko lai dara – tāda nu tā vēsture ir.” (A.
Ķezbere)
„Latvijā uz mums iesākumā daži skatījušies kā uz nodevējiem, taču ar laiku saprata, ka nekādi
nodevēji jau nu nebijām.”83 (S. Papiņš)
81 24. lpp. Represēto likteņstāsti. Jūrmalas Valsts ģimnāzija. 82 24. lpp. Turpat. 83 22. lpp. Turpat.
27
Secinājumi.
1. Padomju Savienības totalitārā režīma laikā tika veiktas represijas pret Latvijas, tai skaitā
Jūrmalas, iedzīvotājiem.
2. 1941. deportācijas izpaudās radikālāk nekā 1949. gada deportācijas.
3. Totalitārais režīms vērsās pret aktīvāko tautas daļu - jauno paaudzi jeb vērtīgāko valsts
potenciālu, kas ietekmēja turpmāko demogrāfisko situāciju Latvijā.
4. Represiju atstātā ietekme uz Jūrmalas iedzīvotāju likteņiem izpaudās negatīvi – cilvēki
nevarēja ieņemt augstus amatus, atrast dzīvesvietu dzimtenē, pastāvēja diskriminācija
izglītības jomā un veselības problēmas visa mūža garumā.
5. Represijas atstāja ietekmi arī uz rakstura īpašībām. Cilvēkos vērojama pieticība,
pragmatisms, taupīgums, spēja izdzīvot grūtos apstākļos u.c.
6. Rezultātā darba gaitā apstiprinās izvirzītā hipotēze “ja PSRS totalitārais režīms veica
represijas pret Jūrmalas iedzīvotājiem, tad tās atstāja traģisku ietekmi uz viņu likteņiem”.
28
Saīsinājumi.
ANO - Apvienoto Nāciju Organizācija
ĢA – Ģenerālā Asambleja
IeM – Iekšlietu ministrija
LPSR - Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika
LR – Latvijas Republika
PSRS - Padomju Sociālistisko Republiku Savienība
VDM – Valsts Drošības ministrija
29
Bibliogrāfija.
Izmantotā literatūra un informācijas avotu saraksts.
Izmantotā literatūra:
1. Autoru kolektīvs. „Okupācijas varu politika Latvijā 1939 – 1991”. Rīga: „Nordik”, 1999,
589.lpp. ISBN 9984-510-59-X
2. Jansons, Ritvars, Ozola, Agrita. „Sibīrijas vēstules uz bērza tāss”. Tukums: „Tukuma
muzejs”, 2011, 344.lpp. ISBN 978-9934-8036-3-5
3. Kalniete, Sandra. „Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos”. Rīga: „Atēna”, 2001, 278.lpp.
ISBN 9984-635-78-357.
4. Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti. „1941. gada 14. jūnija deportācija – noziegums
pret cilvēci. Starptautiskās konferences materiāli 2001. gada 12. - 13. jūnijs”. Rīga:
„Latvijas vēstures institūta apgāds”, 2002, 420.lpp.
5. Skangale, Lilija. „Vēsturisko jēdzienu skaidrojošā vārdnīca.” Rīga: „RaKa”, 2005,
86.lpp. ISBN 9984-15-723-7
6. Vidnere, Māra. „Ar asarām tas nav pierādāms…”. Rīga: „ Latvijas Universitāte”, 1997,
326.lpp.
7. Zālīte, Indulis, Eglīte, Sindija. „1941. gada 14. jūnija deportācijas struktūranalīze”.
Rīga: „Nordik”, 2007, 40.lpp.
8. Zellis, Kaspars. „Mīti Latvijas vēsturē”. Rīga: „LU žurnāla „Latvijas Vēsture” fonds”,
2006, 146.lpp. ISBN 9984-643-75-1
Avoti:
9. ANO ĢA konvencija 260 A(III) „Par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to”, 1948.
gada 9. decembris (skatīts 03.01.2017)
10. ANO ĢA rezolūcija 96(I) „Genocīda noziegums”, 1946. gada 11. decembris (skatīts
03.01.2017)
11. „Represēto likteņstāsti”. Jūrmalas Valsts ģimnāzija, 2014, 28.lpp.
30
12. „Saeimas vēlēšanu galīgie rezultāti”, Latvijas Kareivis, Nr.159, 1940, 17. jūlijs.
13. „Vācijas – PSRS neuzbrukšanas līguma lielākā sensācija”. Zemgales Balss, Nr.188, 1939,
22. augusts.
14. „Vācijas ārlietu ministrs par Baltijas valstu drošību”. Jaunākās ziņas, Nr.190, 1939, 24.
augusts.
Interneta vietnes:
15. Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā
cietušajiem. http://likumi.lv/doc.php?id=34832 (skatīts 25.11.2016)
31
1. pielikums. ANO ĢA pieņemtā rezolūcija “Genocīda noziegums”.
December 11, 1946 United Nations General Assembly Resolution 96 (I) “The Crime of
Genocide.”
Genocide is a denial of the right of existence of entire human groups, as homicide is the
denial of the right to live of individual human beings; such denial of the right of existence shocks
the conscience of mankind, results in great losses to humanity in the form of cultural and other
contributions represented by these human groups, and is contrary to moral law and to the spirit
and aims of the United Nations. Many instances of such crimes of genocide have occurred when
racial, religious, political, and other groups have been destroyed, entirely or in part. The
punishment of the crime of genocide is a matter of international concern.
The General Assembly, therefore, affirms that genocide is a crime under international law which
the civilized world condemns, and for the commission of which principals and accomplices -
whether private individuals, public officials or statesmen, and whether the crime is committed on
religious, racial, political or any other grounds --are punishable; invites the Member States to enact
the necessary legislation for the prevention and punishment of this crime; recommends that
international co-operation be organized between States with a view to facilitating the speedy
prevention and punishment of the crime of genocide, and, to this end, requests the Economic and
Social Council to undertake the necessary studies, with a view to drawing up a draft convention
on the crime of genocide to be submitted to the next regular session of the General Assembly.
Fifty-fifth plenary meeting,
11 December 1946
32
2. pielikums. ANO ĢA pieņemtās konvencijas 260 A (III) “Genocīda nepieļaujamību un
sodīšanu par to” 1. – 3. pants.
I pants
Līgumslēdzējas Puses atzīst, ka genocīds neatkarīgi no tā, vai tas izdarīts miera vai kara laikā,
ir noziegums, kas pārkāpj starptautiskās tiesības un kuru tās apņemas novērst un sodīt par to.
II pants
Šajā konvencijā ar genocīdu saprotama jebkura tālāk izklāstīta darbība, kas tiek izdarīta nolūkā
pilnīgi vai daļēji iznīcināt kādu nacionālu, etnisku, rasu vai reliģisku grupu kā tādu:
a) šādas grupas locekļu nogalināšana;
b) nopietnu miesas bojājumu nodarīšana vai garīga kaitējuma radīšana šādas grupas locekļiem;
c) tīša tādu dzīves apstākļu radīšana šādai grupai, kas aprēķināta, lai to pilnīgi vai daļēji fiziski
iznīcinātu;
d) pasākumu ieviešana, kuru mērķis ir novērst bērnu dzimšanu šādā grupā;
e) bērnu nodošana spaidu kārtā no vienas grupas otrai.
III pants
Sodāmai jābūt šādai darbībai:
a) genocīdam;
b) sazvērestībai, kuras mērķis izdarīt genocīdu;
c) tiešai un publiskai kūdīšanai izdarīt genocīdu;
d) mēģinājumam izdarīt genocīdu;
e) līdzdalībai genocīdā.
33
3. pielikums. Fragments no LR Saeimas 1996. gada 22. augustā pieņemtās deklarācijas
„Deklarācija par Latvijas okupāciju”.
Latvijas tautas augstākā pārstāvības institūcija Saeima vēršas ar šo deklarāciju pie pasaules
valstīm un starptautiskajām organizācijām, lai atgādinātu mūsu tautas un valsts traģisko likteni
XX gadsimtā.
Latvijas Republika tika proklamēta 1918. gada 18. novembrī un 1921. gada 22. septembrī
tā kļuva par Tautu Savienības locekli. Latvijas kā neatkarīgas valsts attīstību pārtrauca divu
totalitāro lielvalstu – nacionālsociālistiskās Vācijas un komunistiskās PSRS 1939. gada 23.
augustā noslēgtais neuzbrukšanas līgums, kura mērķis bija sadalīt Eiropu ietekmes sfērās.
Pārkāpjot starptautisko tiesību pamatprincipus, kā arī Latvijas un PSRS noslēgtos līgumus, PSRS
1940. gada 17. jūnijā ar militāru spēku okupēja Latviju un nelikumīgi iekļāva to PSRS sastāvā.
Līdz ar to Latvijā tika ieviests PSRS politiskais režīms un tiesiskā sistēma. (..)
Visā okupācijas laikā PSRS mērķtiecīgi īstenoja genocīdu pret Latvijas tautu, tā pārkāpjot
ANO konvenciju par „Genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to”. Okupācijas režīms iznīcināja
nevainīgus cilvēkus, vairākkārt veica iedzīvotāju masveida deportācijas un citas represijas,
nežēlīgi sodīja tos, kuri bruņotā vai citādā veidā iestājās par Latvijas neatkarības atjaunošanu,
prettiesiski un bez atlīdzības atsavināja Latvijas iedzīvotājiem īpašumus un apspieda brīvas domas
izpausmes. PSRS vadība mērķtiecīgi iepludināja Latvijā simtiem tūkstošu migrantu un ar to
palīdzību centās iznīcināt Latvijas tautas identitāti. Šīs politikas rezultātā latviešu kā pamatnācijas
īpatsvars samazinājās no 77% līdz 52%. (..)
Jau pirms PSRS sabrukšanas Latvijā sākās plaša tautas kustība par valsts neatkarības
atjaunošanu mierīgā un demokrātiskā ceļā. Šai kustībai 1990. gada vēlēšanās izdevās iegūt
vairākumu augstākajā pārstāvības institūcijā – Augstākajā Padomē, kura tā paša gada 4. maijā
pieņēma Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, nosakot pārejas periodu
neatkarīgas valsts atjaunošanai de facto. Šī deklarācija pasludināja, ka 1940. gada 17. jūnija PSRS
militārā agresija ir kvalificējama kā starptautisks noziegums.
Pateicoties Latvijas tautas gribai un pasaules demokrātisko spēku
atbalstam, valsts neatkarība tika atjaunota 1991. gada 21. augustā.
Latvijas Republikas Saeima apliecina, ka Latvija, neturot naidu un neprasot atriebību
pagātnes dēļ, vienmēr neatlaidīgi atgādinās un aicinās saprast savas tautas traģisko likteni, jo
pusgadsimtu ilgā okupācija ir izraisījusi smagas, pašu spēkiem vien grūti pārvaramas sekas.
Latviju satrauc arī tas, ka Krievija nav atzinusi PSRS veikto Latvijas okupāciju un nevēlas
balstīties uz 1920. gada 11. augusta Latvijas un Krievijas miera līgumu, ar kuru Krievija uz
mūžīgiem laikiem atteicās no pretenzijām uz Latvijas teritoriju.
Tāpēc Latvijas Republikas Saeima tautas vārdā aicina pasaules valstis un starptautiskās
organizācijas:
1) atzīt Latvijas okupācijas faktu;
2) palīdzēt Latvijai likvidēt okupācijas sekas, sniedzot tai politisku un
ekonomisku palīdzību;
3) atbalstīt to personu centienus, kuras vēlas no Latvijas atgriezties savā etniskajā dzimtenē
un no ārvalstīm – savā tēvzemē Latvijā.
34
4. pielikums.
1.att. V. Munters. Noslēgs savstarpējās palīdzības pakts starp Latviju un Padomju Savienību.
Daugavas vēstnesis, Nr. 91., 1939, 8. oktobris, 1. lpp
39
7. pielikums. Intervija ar represēto jūrmalnieci Vilhelmīnu Tiltnieci
2016. gada 21. februārī, Mellužos.
Mūs izveda no Rēzeknes rajona, Maltas, 1949.gadā, martā. Mēs bijām pieci bērni ģimenē.
Mums bija lopiņi, apstrādājām zemi, sava māja. Tētis bija ceļa meistars. Vecākais brālis un māsa
mācījās Rīgā. Brālis gāja divās fakultātēs – vācu un ģeogrāfijas, māsa – filologos. Jaunākais brālis
vēl gāja skolā – 12. klasē. Trešais brālis bija praksē pie Kandavas.
Visi runāja, ka izved cilvēkus. Kad tu zini, ka tu nozagi vai izdarīji kaut ko sliktu, tad jau
tu baidīsies, slēpsies, bet mums nebija par ko – tā mēs domājām. Bija atnācis skolas direktors un
pateica manai mammai, ka rīt izvedīs. Mana mamma aizskrēja vakarā uz baznīcu, lai dieviņš
apskaidro prātu tam skolotājam, viņš tik gudrs cilvēks, bet muļķīgi runā.
To rītu es atceros. Atbrauca ar pajūgiem. Varbūt tie bija labi cilvēki, kas bija pakaļ
atbraukuši, tāpēc, ka mani vēl ielika tēva kažokā. Tie cilvēki palīdzēja ielikt šujmašīnu, silto
kažoku. Mammai rokas, kājas trīcēja. Ar mammu gājām apkārt mājai, viņa tā kā atvadījās.
Kambarītī stāvēja manas māsa baltās kurpītes, es vēl tagad atceros – tādas baltas un spīdīgas
podziņas. Tā arī viņas palika. Tie cilvēki palīdzēja mums, salika siltās drēbes. Brālītis paņēma vēl
akordeonu, ermoņikas un viss.
Torņakalnā stāvēja lopu vagons. Mans brālītis, kad sāka spēlēt latgaļu dziesmu „Jau maņi
vad”, tad visi, kā lai saka, ne raudāja, bet gaudoja. To nevar izteikt. Tā nebija raudāšana, tas bija
izmisums. Viņam pēc tam viens tur atņēma un it kā pēc tam atdeva atpakaļ to akordeonu, lai viņš
nespēlē. Un viss. Es tur saslimu, knapi dzīva paliku.
Mani, mammu un vecāko brālīti atveda uz Omskaja oblast rajonu. Tur bija stepe, nebija,
kur dzīvot. Labi, ka brālītis mums bija stiprs un darīja. Mēs dzīvojām zemē iekšā un tur bija tāds
kā logs. Un plīts bija. Vēl mēs gulējām uz bērziem. Brālītis, nezinu kur, bija dabūjis tādus stiprākus
zarus un iztaisīja gultu. Mēs visi trīs tur gulējām. Un man pirmā eglīte, kuru es atceros, bija no
bērza. Stūrītī stāv bērziņš, apaļas bumbiņas bija pakārtas, brālītis mani tur klēpītī un stāsta: „Māsiņ,
mums mājās ir zaļa eglīte ar skujiņām. Kad atbrauksim mājās – būs īsta eglīte.” Brālītis strādāja
kolhozā. Zini, kā. Latvieši prot visur strādāt. Dieviņš viņu sargāja.
Par pārējiem mēs neko nezinājām. Viņi nezināja, kur mēs esam. Pēc tam brāļi sarakstījās
un dabūja adreses. Izrādās, ka māsu un brāli no Rīgas aizveda uz tāliem Austrumiem. Latvijā
palika tētis un vēl viens brālis. Brāļi rakstīja uz Rīgu, Maskavu, lai ģimeni apvieno. Mani, brāli un
mammu viens milicis veda uz tālajiem Austrumiem, lai apvienotu ģimeni Kad mūs visus
savienoja, domāju, ka mammai bija mierīgāka sirds. Viņi visi strādāja kolhozā. Vēl, pirms tam,
40
kad atbrauca atpakaļ, strādāja mežā – ziemā un vasarā. Tur bija ļoti, ļoti smagi jāstrādā. Varbūt
neviens negulēja tādā viesnīcā. Tur agrāk dzīvoja teļi kolhoza un tos izdzina ārā, un ievietoja mūs,
un tur, kur barošanas sile, tur bija vairākās kārtās siens salikts, lai varētu gulēt.
Tur, kur mēs bijām, mums negadījās tā, ka sauc par fašistiem. Tur bija vairāki no cara
laikiem izsūtīti. Tie paaudzes paaudzēs, kas palikuši. Viņi saprata tos, kas tagad izsūtīti bija. Mums
laimējās ar komandantu. Viņš ļāva puišiem mācīties neklātienē un nolikt eksāmenus. Es pabeidzu
vidusskolu, farmācijas skolu.
Es kā bērns to smagumu tur nejutu. Ko deva ēsts – tas bija labi. Cīnījāmies. Brāļiem vairāk
tika strādāt, pierādīt. Viņus paglāba mācības un zināšanas. Brālis Roberts pasniedza fiziku
skolēniem. Māsa ar mammu mācēja šūt ar šujmašīnu. Jāsaka paldies tiem, kuri atļāva līdzi paņemt
šujmašīnu. Ja kādam vajadzēja sašūt kādu apģērbu, tad nesa mums. Kā samaksu atstāja kādu
kartupeli, vai maizīti, ko nu varēja. Nezinu, ko mēs tur ēdām, kā izdzīvojām, bet mamma mums
bija gudra, tējiņas vāca, lai mums vitamīni būtu, bet mans organisms bija vājš tik un tā.
Mamma ticēja, ka mēs atgriezīsimies mājās. Labākā draudzene viņai bija Aglonas Jaunava
Marija. Bieži viņa lūdza par mums, lai mēs visi dzīvi atgrieztos mājās. Tie cilvēki, kuri tur dzīvoja,
bija draudzīgi. Es nevaru Dievam spļaut acīs un teikt, ka mani pazemoja. Viņi uz mums skatījās
ar cieņu un zināmu bijību. Es tur biju kā labais baltais zvirbulis.
Vēstules mēs rakstījām uz vecajām mājām Latvijā, tie kuri strādāja pastā, zināja, ka
vēstules jāpārsūta tālāk. Vēstules bieži vien nenonāca galamērķī, jo mūs bieži pārvietoja. Beidzās
meža darbi vienā mežā, pārveda uz citu, lai mēs nepierastu. Vajadzēja strādāt un izķepuroties pašu
spējiem. Mēs palīdzējām viens otram un atbalstījām cits citu.
Svinējām arī Līgo svētkus. Tie kuriem bija tautu tērpi, ģērba tautu tērpus, mums arī bija
līdzi. Mēs dziedājām, dejojām un ēdām pīrādziņus. Pēc tam man stāstīja, ka vietējie iedzīvotāji
nevarēja sagaidīt, kad atkal varēs svinēt Līgo. Visur cilvēks var adoptēties, jāsaka paldies, ka mēs
bijām tik stipra komanda. Mums bija liela dzimtenes mīlestība. Nebija pat tāda doma, ka mēs
neatgriezīsimies dzimtenē. Pat tautu tērpus ņēmām līdzi uz Sibīriju.
Pēc 1956.gada mums atļāva braukt mājās. Visi kuri varēja, tie brauca uz mājā. Mēs
atstājām labi iekoptu dārzu ar auglīgu zemi, jo dzimtenes mīlestība bija spēcīgāka. Pirmais uz
mājām atbrauca brālis Roberts ar ģimeni. Atrada darbu un strādāja, lai nopelnītu naudu, kuru sūtīt
mums, lai arī mēs varam atbraukt uz mājām. Brāli Jāni negribēja laist atpakaļ uz Latviju, jo viņš
bija gudrs, viņu tur gribēja paturēt kā speciālistu. Viņš Latvijā varēja strādāt universitātē, bet
neļāva, jo domāja, ka viņš studentiem varētu stāstīt nepareizi. Mēs atgriezāmies – slimi, šķībi. Visi
ārstējāmies slimnīcās. Līdz kapa malai paliks dažādas hroniskas slimības. Tās ir sekas no smagā
darba, neēšanas un aukstuma.
41
8. pielikums. Intervija ar represēto jūrmalnieci Rūtu Bļodnieci
2017. gada 3. februārī, Dzintaros.
1. Kurā gadā tika deportēti Jūsu vecāki?
Mani vecāki tika deportēti atsevišķi. Vispirms apcietināja tēvu uz 25 gadiem, kā bijušo
leģionāru, kurš pēc Kurzemes katla vispirms nokļuva filtrācijas nometnē pie Belomor kanāla, pēc
tam 1948. gadā viņu apcienāja un aizsūtīja uz tālajiem Ziemeļiem - Komi republiku. Savukārt
mammu, mani, manus viengadīgos dvīņu brālīšus un mammas mammu 1949. gada 25. martā
aizsūtīja uz Amūras apgabalu, kā nacionālista ģimenes locekļus.
2. Kāds bija Jūsu vecāku amats?
Mans tēvs bija lauksaimnieks, mamma - mājturības skolotāja.
3. Vai izsūtījuma laikā spējāt cerēt ieraudzīt tēvzemi? Kas neļāva Jums padoties?
Mana mamma un vecmāmiņa ticēja, ka pienāks arī atgriešanās laiks. Pirmkārt, manuprāt,
padoties neļāva cīņa par mūsu, trīs bērnu, dzīvībām. Pēc grūtā darba mamma smēlās spēku lasot
Leonīda Breikša dzejas rindas. Es pat līdz šim laikam glabāju viņas ar roku rakstīto dzejas
grāmatiņu, ar saraudātām lappusēm: „Neviens nav notiesāts uz nāvi, / Neviens, kam sirds pēc
gaismas slāpst; / Lai tūkstots kapi būtu rakti / Reiz dzīvība tiem pāri kāps.”
Savukārt vecmāmiņa lasīja līdzi paņemto Dziesmu grāmatu luterāņu draudzēm. Ja jārunā
par mums - bērniem, tad mēs tolaik vēl neaptvērām, kur mēs esam un kāpēc.
4. Varbūt ir kāda pozitīva atmiņa no izsūtījuma laika?
Es vienmēr atceros savu skolas laika draudzenīti Veru no ukraiņu ģimenes, kura mūsu ģimenei
regulāri nesa pienu, jo viņiem bija gotiņa. Ziemā pēc izslaukšanas pienu uz pāris minūtēm ielēja
bļodiņa, izlika ārā un pēc tam mana draudzenīte ar pienu padusē nāca pie mums. Ar viņu kopā
rotaļājoties es arī iemācījos krievu valodu. Uz jauno gadu mēs kopīgi ar viņu greznojām priedīti,
jo egļu tur nebija, bet krāsainās egļu piepūšamās mantiņas un svecītes mums bija atsūtītas no
Latvijas un par tām visi nāca brīnīties. Vēl skaidri atceros to briesmīgo puteni, kas bija Amūrā,
Staļina nāves dienā 1953.gadā, kad no rīta mamma mani burtiski vilka uz skolu, lai nepazūdu, bet
pēc stundām, kā parasti, visi kopā gājām pa sādžas vienīgo ielu kopā ar skolotāju, kura teica
"naverno sam čort umer, takaja pogoda". Tuvojoties klubam sapratām, ka tiešām "čorts" ir miris,
jo tur bija jau redzami raudošu krievu bari.
42
5. Kā pēc atgriešanās apkārtējie attiecās pret faktu, ka bijāt izsūtīta? Vai viegli bija atrast
mājvietu un darbu?
Pie atgriešanās bija noteikums, ka tēvs, kā bijušais politiski ieslodzītais, nedrīkstēja dzīvot
tuvāk par 100 km no Rīgas. Šis fakts mums liedza atgriezties tēva mājās Mālpilī, tāpēc braucām
uz Vestienu, no kurienes mūs izsūtīja un kur bija mammas vecāku māja. Diemžēl, vietējā vara mūs
arī tur nelaida, mājā bija izveidoti dzīvokļi un tā bija apdzīvota. Kādu laiku dzīvojām pie mammas
māsīcas, tēvs sāka strādāt mežniecībā un mums iedeva t.s. dienesta dzīvokli. Mamma pēc
atgriešanās nedrīkstēja vairs strādāt par skolotāju, viņa turpināja darbu Vestienas lauksaimniecības
skolā, nu jau kā pavāre, ne skolotāja.
Es turpināju mācības Ērgļu vidusskolas 7.klasē, to pabeidzu krievu plūsmā, bet ar 8.klasi
sāku mācīties klasē ar latviešu apmācību. Es personīgi nekad neesmu izjutusi apkārtējo slikto
attieksmi. Ērgļu vidusskolā bija brīnišķīga direktore, kas speciāli tādiem, kas atgriežas un ir
problēmas ar latviešu valodu, bija izveidojusi klasi ar krievu apmācības valodu un pastiprinātu
latviešu valodas apguvi. Nekādu šķēršļu man nebija arī stājoties Rīgas Medicīnas institūtā, vien
tik, ka iesniedzot dokumentus bija jāiet uz pārrunām ar dekānu, kas noritēja ļoti saprotoši. Arī
tālākajā darba dzīvē, ilgus gadus strādājot Jūrmalas pilsētas poliklīnikā, būdama pilsētas galvenā
ārsta vietniece padomju laikā es neizjutu kaut kādu atšķirīgu attieksmi. Tādā ziņā man ir ļoti
paveicies ar kolēģiem. Zinu, ka citiem tik viegli nav gājis.
6. Cik daudz izsūtījums ir ietekmējis Jūsu personību?
Ja jārunā par kādu rakstura īpašību, kuru esmu iemantojusi pateicoties savam liktenim, tad
tā ir spītība vārda labākajā nozīmē - visu paveikt līdz galam un cik vien labi iespējams.
7. Vai esat spējis psiholoģiski attālināties no izsūtījuma gadiem? Cik bieži Jūs pieķerat sevi
atminoties izsūtījuma laiku?
Gadiem ejot, es sevi pieķeru pie domas, ka arvien biežāk domāju par šiem notikumiem,
arvien biežāk apbrīnoju savu mammu, kas sabeigdama savu veselību, strādājot pārcilvēcīgi smagu
darbu, pusbadā, mūs visus izglāba no drošas nāves, lika mācīties un nepieminēt ļauno.
8. Pēc Jūsu domām, no deportācijas sekām ir iespējams pilnībā atgūties?
Tagad man ir 72 gadi, var teikt, ka dzīve ir nodzīvota, bet vēl joprojām strādāju un darbojos
arī Latvijas Politiski represēto apvienības valdē, mēģinot palīdzēt likteņbiedriem ar veselības
aprūpi saistītajos jautājumos. Es skatos cerīgi uz nākotni un ticu, ka tas nekad vairs neatkārtosies.
43
9. pielikums. Intervija ar Eiropas Parlamenta deputāti Sandru Kalnieti
2017. gada 7.februārī.
1. Kurā gadā tika izsūtīti Jūsu vecāki?
Mani vecvecāki Emīlija un Jānis Dreifeldi un viņu četrpadsmit gadīgā meita, mana māte
Ligita, uz Sibīriju tika izsūtīti 1941. gada 14. jūnijā. 1949.gada 25.martā otrais deportācijas vilnis
līdzi aiznes arī Mildu Kalnieti un viņas dēlu Aivaru, manu tēvu. Jau pirms tam 1945. gadā tika
apcietināts šīs ģimenes galva Aleksandrs Kalnietis, kuru kā "mežabrāli" un padomju varas
ienaidnieku sākumā apcietināja, tiesāja un izsūtīja uz Ziemeļiem. Svešumā satikās arī mani vecāki
Ligita un Aivars.
2. Vai izsūtījuma laikā spējāt cerēt ieraudzīt tēvzemi? Kas neļāva Jums padoties?
Es piedzimu izsūtījumā un atgriezos Latvijā 4 gadu vecumā. Jāiztur bija maniem vecākiem
un viņu pārbaudījumi ir detalizēti aprakstīti grāmatā „Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos”. Viņus,
īpaši manu mammu, uzturēja doma par atgriešanos Latvijā.
3. Varbūt ir kāda pozitīva atmiņa no izsūtījuma laika?
Bērnības atmiņas vienmēr ir gaišas. Īpaši tāpēc, ka bērns nemaz nezina, ka ir iespējama
cita dzīve un cits ēdiens. Gaišākās atmiņas man saistās ar manu vecmāmiņu, kazas piena dzeršanu,
mūsu kaķi un sniega mājiņu celšanu no sniega "ķieģeļiem".
4.Vai ir kāds konkrēts notikums, kura atstātais iespaids ir jūtams arī šodien?
Atgriežoties, kad vilciens piestāja Zilupes stacijā, mana mamma izkāpa no vilciena, nokrita
uz ceļiem un sāka raudāt. Šis tēls ir tik dziļi iegravēts manā atmiņā, ka ikreiz, kad to atceros, tad
asaras man sasprāgst acīs. Toreiz es vēl nespēju saprast manas mammas pārdzīvojumu pilnībā. Es
to sapratu jau būdama pieaugusi sieviete.
5. Cik psiholoģiski grūti bija iejusties atpakaļ dzimtenē pēc atgriešanās? Vai arī tas
nesagādāja nekādas grūtības?
Šis jautājums attiecas uz maniem vecākiem, kam tas bija grūti, jo māte vairāk nekā
septiņpadsmit gadus un tēvs astoņus gadus bija spiesti dzīvot nenormāli. Pat, ja Latvijas pēckara
laiks bija cilvēkiem grūts, viņus piemeklēja trūkums un daudzi pārbaudījumi, tad tomēr ekstrēmā
Sibīrijas pieredze radīja atsvešinātību. Turklāt, daļā sabiedrības valdīja bailes, ka kontakts ar
izsūtītajiem vēlāk var tikt pavērsts pret viņiem, ja kārtējo reizi režīms pastiprinās vajāšanas. Bija
grūti atrast mājokli un darbu.
44
6. Cik daudz izsūtījums ir ietekmējis Jūsu personību? Varbūt ir kāda noteikta rakstura īpašība,
ieradums, ko iemantojāt pateicoties deportācijai?
Tas manī ir atstājis dziļas pēdas. Mazās un lielās lietās. Man ir īpaši uzmanīga attieksme
pret pārtiku - neko nevaru izmest ārā. Manas mammas skola, jo pēc pārciestā bada nekāda
ņergāšanās ar ēdienu mūsu ģimenē nebija atļauta. Sibīrijas trauma ir palīdzējusi kaldināt manu
izpratni par vēsturi, demokrātiju, ģeopolitiku un drošības politiku. Es nebūtu kļuvusi tāds cilvēks
bez manas ģimenes - mana tēva bezgalīgā godīguma un manas mammas taisnīguma sajūtas un
bezgalīgās Latvijas mīlestības.
7. Vai esat spējis psiholoģiski attālināties no izsūtījuma gadiem, vai arī šo notikumu ietekmi
Jūs izjūtat arī šodien? Cik bieži Jūs pieķerat sevi atminoties izsūtījuma laiku?
Pēc grāmatas uzrakstīšanas Sibīrijas ciešanu stāsts vienmēr ir manī.
8. Pēc Jūsu domām, no deportācijas sekām ir iespējams pilnībā atgūties?
Tiem, kas ir pārcietuši tik lielas ciešanas trauma saglabājās visu dzīvi. Tā ietekmē nākamo
un aiznākamo paaudzi. Mans mazdēls un manu vecāku mazmazdēls ir pirmā paaudze, kas vairs
sevī nenes Sibīrijas ēnu. Viņš ir dzimis pēc neatkarības, brīvas Latvijas un brīvas Eiropas pilsonis.
45
10. pielikums. Intervija ar represēto ģimenes locekli Antoņinu Klučnieci
(deportēta tika māte) 2017. gada 8. februārī, Kauguros.
1. Kurš no Jūsu radiniekiem tika pakļauts izsūtījumam?
Mana māte, Marta Kļaviņa, 1949. gadā tika apcietināta par lojalitātes neizrādīšanu pret
komunistu partiju, par anti-komunistisku attieksmi pret ieņemamo amatu. Manai mammai tad bija
25 gadi. Tajā laikā viņa dzīvoja Bolderājā un strādāja «Ķerudzijā». Viņa ar kolēģiem tika arestēta.
Tos aizveda uz Rīgu, kur viņu lieta tika izskatīta Stūra mājā. Tiesu vadīja un spriedumu par
izsūtīšanu pieņēma trīs Valsts drošības komitejas darbinieki. Pēc tiesas notiesātos speciālā mašīnā,
ko sauca par «Melno Bertu», aizveda nezināmā virzienā.
2. Kā Jūs, 7 gadus vecs bērns, jutāties tad, kad Jūs ar māti tikāt šķirtas?
Vecā māte neko neteica, atbrauca uz Bolderāju un paņēma mani uz Sloku dzīvot. Es redzēju
visu, redzēju tiesu. Vienmēr atcerēšos, kā viņu izved, iesēdina «Melnajā Bertā». Ne viņa raudāja,
ne mana vecmamma padeva ziņu. Viņa tik sēdēja un skatījās uz mani. Vēlāk vecmamma teica, ka
mamma ir cietumā, bet lai es nevienam to nesaku.
3. Kādi apstākļi bija izsūtījumā?
Sodu viņa izcieta Sibīrijā, kur dzīvoja ar agrāk sodītu sievieti. Abas strādāja līdzvērtīgu
darbu ar vīriešiem – taigā zāģēja kokus. Cilvēki baroja tik, lai viņi būtu darbspējīgi. Apkārt bija
meži, purvi, vilki. Apģērbs bija vienkāršs: galvā lakats, pufaika, vāļenki kājās, darba cimdi.
4. Kā skola, apkārtējie attiecās pret notiekošo deportāciju?
Skolā (es mācījos Slokā) vispār ne vārda par to netika minēts. Neviens nekad nerunāja par
deportāciju un izsūtījumu, arī apkārtējie to nepieminēja.
5. Vai izsūtījuma laikā spējāt cerēt uz atkalredzēšanos ar savu māti?
Mana vecmamma bija vecticībniece un ticēja daudzām paražām. Viņa noķēra lielu zirnekli
un lika to zem poda, kuru noklāja un gaidīja, vai zirneklis uzaudīs tīklu. Tā tas tika atkārtots trīs
gadus. Ja tīklu uzauda, tad māte nāks atpakaļ, ja nē, tad vēl nenāks.
6. Kad Jūsu māte atgriezās mājās?
Visus šos gadus mums ar omi nebija absolūti nekādas informācijas, kas notika ar mammu.
Atgriezās mamma mājās 1953. Gadā, kad pēc Staļina nāves tika izdots dekrēts par apcietināto
sieviešu, kurām mājās bija bērni līdz 10 gadu vecumam, reabilitāciju un atbrīvošanu. Pēc kāda
46
laika sodāmību atcēla, cilvēki tika reabilitēti, tomēr mātei visu mūžu veselības stāvoklis atgādināja
par šiem briesmīgajiem gadiem.
7. Vai pēc mātes atgriešanās Jūs bieži runājāt par piedzīvotajiem laikiem Sibīrijā?
Nē, vispār nē. Tie trīs gadi no dzīves bija ārā. 1953. gadā, kad mātei tika dota atļauja
atgriezties dzimtenē, viņai iedalīja nelielu naudas summu ceļam. Pirmais, ko māte izdarīja, ir
nopirka vilciena biļeti pirmajā klasē, lai viņa būtu ārā no tās sabiedrības daļas, kas bija Sibīrijā.
8.Vai mātes izsūtījums atstāja uz Jums lielu iespaidu?
Es vēl biju bērns, es īsti nesapratu, kas notiek. Jā, es ilgojos pēc mātes, tomēr tad, kad viņa
bija atpakaļ, tie trīs gadi pagaisa. Kā jau teicu, mēs nekad par to nerunājām, pazaudētie gadi mūsu
dzīvēs neeksistēja. Arī tagad es to pieņemu kā faktu, tomēr par to vispār nedomāju, domāju par
labām atmiņām ar savu māti.
9. Kā apkārtējie cilvēki attiecās pret Jūsu mātes izsūtījumu?
Neviens par to īsti neko nezināja, nerunāja. Tie trīs gadi bija pilnīgi izsvītroti.
10. Pēc Jūsu domām, no tādas traumas ir iespējams jelkad pilnībā atgūties?
Tas ir dikti atkarīgs no situācijas, no apstākļiem, no paša cilvēka, bet, protams, iemantotās
veselības problēmas runā pašas par sevi.
47
11. pielikums. Intervija ar represēto jūrmalnieku Andri Pienkausu
2017. gada 3. februārī.
1. Kurā gadā Jūs tikāt deportēts?
Mūs izsūtīja 1949.gada martā uz Omskas apgabalu.
2. Kāds bija Jūsu vecāku amats?
Tēvs bija pazudis kara laikā, māte vadīja zemnieku saimniecību.
3. Varbūt ir kāda pozitīva atmiņa no izsūtījuma laika?
Pirms izsūtījuma es nezināju krievu valodu, tādēļ 1949. gada 1. septembrī, gandrīz 10
gadu vecumā, sāku mācīties 1. klasē. Izrādījās, ka šinī vecumā ir daudz patīkamāk to darīt, arī
rezultāti bija - visus 7 gadus biju teicamnieks. Bija patīkami! Skolu, tehnikumu un augstskolu
esmu beidzis krievu valodā.
4. Kā pēc atgriešanās apkārtējie attiecās pret faktu, ka bijāt izsūtīta? Vai viegli bija atrast
mājvietu un darbu?
Latvijā es atgriezos 1967. gadā kā speciālist ar izglītību un darbu dabūju bez grūtībām.
Strādāju Rīgā daudznacionālā kolektīvā un nekādu pretestību nesajutu.
5. Cik daudz izsūtījums ir ietekmējis Jūsu personību?
Dzīve Sibīrijas skarbajos apstākļos pieradināja pie tā, ka vajadzīga pacietība, ka nekas
nav pastāvīgs, un viss agrāk vai vēlāk mainās uz labāko pusi.
6. Vai esat spējis psiholoģiski attālināties no izsūtījuma gadiem, vai arī šo notikumu ietekmi
Jūs izjūtat arī šodien? Cik bieži Jūs pieķerat sevi atminoties izsūtījuma laiku?
Jo vecāks kļūstu, jo biežāk atceros Sibīrijā pavadītos gadus, un atmiņas ir gaišas. Tur, kur
toreiz bija atradās GULAG’a nometne, tagad ir skaists Ačairas sieviešu klosteris.
7. Pēc Jūsu domām, no deportācijas sekām ir iespējams pilnībā atgūties?
Nevienu no savas dzīves posmiem nav iespējams aizmirst. Es vienlīdz labi un ar patiku
atceros Ačairas skolu, Behteru tehnikumu (Ukraina, Hersonas apgabals), armiju Benderos
(Moldāvija), augstskolu Maskavā, darbu Rīgā un dienas, ko pavadu Jūrmalā! Ja ir bijis kas slikts,
es to neatceros.
48
12. pielikums. Intervija ar represēto jūrmalnieci Gaidu Niedri
2017. gada 9. februārī, Kauguros.
1. Kurā gadā tika deportēti Jūsu vecāki?
Manus vecākus deportēja 1949. gada 25. martā uz Omskas apgabalu, jo bija saimnieki
Jelgavas apriņķī.
2. Kāds bija Jūsu vecāku amats?
Vecākiem piederēja saimniecība, bija zemkopji.
3. Vai izsūtījuma laikā spējāt cerēt ieraudzīt tēvzemi? Kas neļāva Jums padoties?
Es pati piedzimu Omskas apgabalā, Čerlakas ciemā, tādēļ īsti nezināju, kā šeit, tēvzemē
ir, taču vecākiem palīdzēja liela uzupurēšanās un cerība pārvest bērnus uz tēvzemi.
4. Cik psiholoģiski grūti bija iejusties dzimtenē pēc atgriešanās?
Dažreiz bērnībā bija grūti saprast, kādēļ citām ģimenēm ir tā, bet mūsu ģimenei ir citādāk.
5. Kā pēc atgriešanās apkārtējie attiecās pret faktu, ka bijāt izsūtīta?
Reizēm rotaļājoties ar krievu tautības bērniem, tie apsaukājās „ei latiš, kuda ļeķiš...”
6. Cik daudz izsūtījums ir ietekmējis Jūsu personību? Varbūt ir kāda noteikta rakstura
īpašība, ieradums, ko iemantojāt pateicoties deportācijai?
Vērojot un atceroties savu bērnību, vecāku lielo centību, darbasparu, arī pati esmu
optimiste, nesūdzos par sīkumiem, lielākā vērtība ir cilvēka dzīvība.
7. Vai esat spējis psiholoģiski attālināties no izsūtījuma gadiem, vai arī šo notikumu ietekmi
Jūs izjūtat arī šodien
Izjūtu un negribu aizmirst. Katru gadu 25. Martā un 14. Jūnijā apmeklēju piemiņas vietas,
arī Lesteni.
8. Pēc Jūsu domām, no deportācijas sekām ir iespējams pilnībā atgūties?
Domāju, ka no tām nav iespējams pilnībā atgūties.
49
13. pielikums. Intervija ar represētās jūrmalnieces Gaidas Niedres māti
2017. gada 9. februārī, Kauguros.
1. Kurā gadā Jūs tikāt izsūtīja? Kāds bija iemesls?
Mani izsūtīja 25. martā 1949. gadā, it kā par „meža brāļu” atbalstīšanu. Tajā laikā es
mācījos Garozas pamatskolā. Man bija 15 gadi.
2. Vai izsūtījuma laikā spējāt cerēt ieraudzīt tēvzemi? Kas neļāva Jums padoties?
Es visu laiku cerēju – 10 gadus. Man neļāva padoties ilgas pēc tēvzemes, spīts, dzimtās
zemes mīlestība.
3. Varbūt ir kāda pozitīva atmiņa no izsūtījuma laika?
Izsūtījuma laikā tika iemantoti draugi, likteņbiedri.
4. Cik psiholoģiski grūti bija iejusties dzimtenē pēc atgriešanās? Vai arī tas nesagādāja
nekādas grūtības?
Bija ļoti grūti redzēt savas izpostītās mājas, izsistos logus, kad tajās stāvēja kolhoza
minerālmēsli, bet mums pašiem atgriežoties nebija kur dzīvot.
5. Kā pēc atgriešanās apkārtējie attiecās pret faktu, ka bijāt izsūtīta? Vai viegli bija atrast
mājvietu un darbu?
Gan darbu, gan dzīvesvietu atrast bija ļoti grūti. Mūsu dzimtas mājas bija izpostītas. Cilvēki
izturējās pret mums ļoti dažādi.
6. Cik daudz izsūtījums ir ietekmējis Jūsu personību?
Domāju, ka tā noteikti ir neatlaidība, lepnums par savu tēvzemi, savādāks skatījums uz
dzīves vērtībām.
7. Vai esat spējis psiholoģiski attālināties no izsūtījuma gadiem, vai arī šo notikumu
ietekmi Jūs izjūtat arī šodien?
Šos gadus es izjūtu visu savu dzīvi, it īpaši katru gadu 25. martu.
8. Pēc Jūsu domām, no deportācijas sekām ir iespējams pilnībā atgūties?
Nav iespējas atgūties. Par ko, kādēļ – šie jautājumi ir neatbildēti.
50
14. pielikums. Intervija ar represēto jūrmalnieci Vēsmu Revinu
2017. gada 9. februārī, Kauguros.
1. Kurā gadā tika deportēti Jūsu vecāki?
1949. gada 25. martā no Skrundas stacijas uz Omskas apgabalu, kā kulakus.
2. Kāds bija Jūsu vecāku amats?
Mani vecāki bija laukstrādnieki.
3. Vai izsūtījuma laikā spējāt cerēt ieraudzīt tēvzemi?
Mani vecāki sapņoja, ka kādreiz beidzot atgriezīsies. Tas bija viņu lielākais sapnis.
4. Varbūt ir kāda pozitīva atmiņa no izsūtījuma laika?
Pozitīvi bija tas, ka mums ļoti palīdzēja vietējie iedzīvotāji. Viņi mums palīdzēja
izdzīvot.
5. Varbūt ir kāds konkrēts notikums, kura atstātais iespaids ir jūtams arī šodien?
Tā noteikti ir veselība. Mēs dzīvojām barakās, kur bija ļoti, ļoti auksti. Tie, kas gulēja pie
sienas, tiem pa nakti sasala mati no aukstuma.
6. Cik psiholoģiski grūti bija iejusties dzimtenē pēc atgriešanās?
Atgriežoties dzimtenē nebija nekādas grūtības iejusties šeit, jo palīdzēja dzimtenes gaiss.
7. Kā pēc atgriešanās apkārtējie attiecās pret faktu, ka bijāt izsūtīta? Vai viegli bija atrast
mājvietu un darbu?
No apkārtējiem nekādu pretestību nesajutu. Kad atgriezāmies, kolhozs mums piešķīra
istabu. Arī darba atrašana sagādāja lielas grūtības.
8. Cik daudz izsūtījums ir ietekmējis Jūsu personību?
Pateicoties izsūtījumam manī mīt izturība, cīņas spars.
9. Vai esat spējis psiholoģiski attālināties no izsūtījuma gadiem? Pēc Jūsu domām, no
deportācijas sekām ir iespējams pilnībā atgūties?
No šiem gadiem es nespēju psiholoģiski attālināties, no sekām nekad nevarēs atgūties
pilnībā.
51
15. pielikums. Intervija ar represēto jūrmalnieku Aleksandru Leiti
2017. gada 9. februārī, Kauguros.
1. Kurā gadā Jūs tikāt deportēts?
Mani izsūtīja tad, kad man bija 2 gadi. 1949.gadā 25. martā uz Omskas apgabalu. No
Ventspils. Pie mums naktī ap trijiem ienāca bruņoti vīri un nokomandēja, ka 15 minūtes jāsavācas.
Pie mums ciemos bija manas mammas māsa no Jelgavas, mana tante ar savu dēlu Māri. Viņus arī
uzreiz paņēma. Iemesls izsūtīšanai bija, ka mans onkulis, mammas brālis, bija Latvijas leģionā.
Viņam bija tikai 17 gadi. Viņu čekisti notvēra un iebāza cietumā uz 10 gadiem.
2. Kāds bija Jūsu vecāku amats?
Mamma pamatā bija zvejniece, mājsaimniece.
3. Vai izsūtījuma laikā spējāt cerēt ieraudzīt tēvzemi? Kas neļāva Jums padoties?
Es ļoti cerēju uz to. Mamma man stāstīja kā ir Latvijā. Sibīrijā bērzi bija īsi. Nevarēju
iedomāties, kā ir Latvijā. Tieši cerība atgriezties bija tā stirpā puse, kas neļāva padoties.
4. Varbūt ir kāda pozitīva atmiņa no izsūtījuma laika?
Apguvu valodu, satiku daudz interesantus cilvēkus, visādi piedzīvojumi bija.
5. Vai ir kāds konkrēts notikums, kurš atstājies iespaidu uz Jums arī šodien?
Varbūt veselība nav tik laba, cik vajadzētu būt, par cik ar to ēšanu bija tik švaki, ka brīžiem
nebija galīgi ko ēst. Negatīva arī bija krievu puiku attieksme pret mums.
6. Cik psiholoģiski grūti pēc atgriešanās bija iejusties dzimtenē?
Psiholoģiski grūti tā sevišķi nebija. Bija grūti tad, kad sāku mācīties skolā. visi tie
matemātiskie jēdzieni. Visi tie man bija krievu valodā, bet te latviešu valodā.
7. Kā pēc atgriešanās apkārtējie attiecās pret faktu, ka bijāt izsūtīta?
Daudzi jau nezināja, ka esi izsūtīts, bet tie, kas zināja, tie ar līdzjūtību attiecās.
8. Cik daudz izsūtījums ir ietekmējis Jūsu personību?
Mīlestība pret dzimteni ir 10 reizes lielāka nekā, varbūt, vienam vai otram, kas dzimuši un
auguši te Latvijā. Saprotu, ko nozīmē dzimtene.
9. Pēc Jūsu domām, no deportācijas sekām ir iespējams pilnībā atgūties?
No kura puses skatās. Morāli it kā jā, bet no otras puses diezgan smagi un grūti. Atceries visu
to, kā tev tur gāja, kā tur dzīvoja...
top related