Jūrmalas Valsts ģimnāzija Padomju Savienības 1941. un 1949. gada totalitārā režīma represijas jūrmalnieku atmiņās. Zinātniski pētnieciskais darbs vēstures sekcijā Darba autori: Kristiāna Ošupe un Jana Aizupe 11.m klase Darba zinātniskais vadītājs: Gunārs Buls Jūrmalas Valsts ģimnāzijas Vēstures un politikas un tiesību skolotājs Jūrmala, 2017
51
Embed
Padomju Savienības 1941. un 1949. gada totalitārā režīma ...
This document is posted to help you gain knowledge. Please leave a comment to let me know what you think about it! Share it to your friends and learn new things together.
Transcript
Jūrmalas Valsts ģimnāzija
Padomju Savienības 1941. un 1949. gada totalitārā
režīma represijas jūrmalnieku atmiņās.
Zinātniski pētnieciskais darbs vēstures sekcijā
Darba autori:
Kristiāna Ošupe un
Jana Aizupe
11.m klase
Darba zinātniskais vadītājs:
Gunārs Buls
Jūrmalas Valsts ģimnāzijas
Vēstures un politikas un tiesību skolotājs
Jūrmala, 2017
2
Anotācija.
Padomju Savienības 1941. un 1949. gada totalitārā režīma represijas jūrmalnieku atmiņās.
Darbu veidoja Jana Aizupe un Kristiāna Ošupe. Darbu vadīja Jūrmalas Valsts ģimnāzijas vēstures
un politikas un tiesību skolotājs Gunārs Buls.
Darbā analizēts – 1941. un 1949. gada Padomju Savienības totalitārā režīma deportācijas
izpausmes. Represēto jūrmalnieku pārdzīvojumi izsūtījuma laikā un atgriežoties mājās.
Darba mērķis - Apzināt Padomju Savienības veikto represiju ietekmi uz Jūrmalas
iedzīvotājiem.
Darba uzdevumi:
1. Noskaidrot, kā jūrmalnieku dzīves gājumu ir ietekmējušas Padomju Savienības
veiktās represijas.
2. Intervēt represētos jūrmalniekus par viņu atmiņām un pārdzīvojumiem represiju
laikā.
Pētījumā ir secināts, ka veiktās represijas traģiski ietekmēja izsūtīto jūrmalnieku likteņus,
kas izpaudās viņu veselības problēmās, darba, dzīvesvietas meklējuma grūtībās. Deportācijas
sekas atspoguļojas arī nākamajās paaudzēs, tātad represiju atstātās sekas skar ne tikai pašu cilvēku,
bet arī viņa bērnus un mazbērnus, kas vēlreiz pierāda to, ka veiktās represijas sagrauj cilvēku
likteņus.
Atslēgas vārdi: deportācija, jūrmala, totalitārisms, genocīds, Padomju Savienība.
Darbs satur 51 lapu, 15 bibliogrāfiskus nosaukumus, 5 attēlus, 15 pielikumus. Darba
praktiskajā daļā ir veiktas intervijas ar represēto jūrmalnieci Vilhelmīnu Tiltnieci, Aleksandru
Padomju Savienība, lai nodrošinātu totalitāro varu, pret tās iedzīvotājiem vērsa represijas.
Pēc Latvijas okupācijas tika uzsākta tās inteliģences, armijas un vadītāju iznīcināšana, viņu ģimeņu
deportācija uz tālajiem Krievijas reģioniem.
Tēmas izvēle bija balstīta uz vēlmi izzināt Padomju Savienības totalitārā režīma represēto
jūrmalnieku likteņos atstātās rētas, viņu pārdzīvojumus un dzīves tālāko attīstību.
Darba tēma – Padomju Savienības 1941. un 1949. gada totalitārā režīma represijas
Jūrmalnieku atmiņās.
Mērķis – Apzināt Padomju Savienības veikto represiju ietekmi uz Jūrmalas iedzīvotājiem.
Uzdevumi:
1. Noskaidrot, kā jūrmalnieku dzīves gājumu ir ietekmējušas Padomju Savienības
veiktās represijas.
2. Intervēt represētos jūrmalniekus par viņu atmiņām un pārdzīvojumiem represiju
laikā.
Hipotēze – Ja PSRS totalitārais režīms veica represijas pret Jūrmalas iedzīvotājiem, tad tās
atstāja traģisku ietekmi uz viņu likteņiem.
Novitāte – Latvijā nav veikts apjomīgs pētījums, kas tiktu koncentrēts tieši uz represēto
jūrmalnieku likteņstāstu analizēšanu.
Aktualitāte:
1. Eiropā parādās ar vien lielāka interese par represēto cilvēku likteņstāstiem.
2. Ir nepieciešams rosinājums apzināties vēstures notikumus un kļūdainos politiskos
lēmumus, lai nepieļautu līdzīgu situāciju atkārtošanos.
3. Ir jāizprot totalitārā režīma atstātās pēdas cilvēka psiholoģijā.
Pētnieciskā darba metodes:
6
1. Vēsturiskā – Padomju Savienības totalitārā režīma attīstība;
2. Salīdzinošā – 1941. gada 14. jūnija un 1949. gada 25. marta represiju salīdzinājums;
3. Intervējošā – Intervijas ar represētajiem jūrmalniekiem.
Darba struktūra. Darbs sastāv no bibliogrāfijas apskata, 7 nodaļām, 4 apakšnodaļām,
secinājumiem, bibliogrāfijas, saīsinājumu skaidrojuma un 15 pielikumiem. Darbā ir 5 attēli.
7
Bibliogrāfijas apskats.
1. “Ar asarām tas nav pierādāms... M. Vidnere. Latvijas Universitāte, 1997.” – Autore ir
Latvijā atdzīta psiholoģijas profesore. Sarakstījusi vairāk nekā 150 zinātnisku, zinātniski
populāru rakstu un mācību metodisko materiālu, kā arī vairāk nekā 10 zinātnisku grāmatu.
Šajā darbā tiek pētīta totalitārā režīma genocīda būtība, sociāli vēsturiskais aspekts, kā arī tā
radīto traumatisko pārdzīvojumu atstātās pēdas cilvēku psihē. Šajā grāmatā atsauces tiek
lietotas regulāri un tiek norādītas detalizēti, kā arī tiek izmantotas pašu represēto cilvēku
liecības. Tas norāda uz to, ka darbs tika veidots balstoties uz materiālu dažādību un
konkrētību, kas arī norāda uz nopietnu ticamības līmeni.
2. “Represēto likteņstāsti. L. Ancīte, M. Sakniņa, A. E. Zodāne, M. G. Mētra, S. Bramane, R.
Kalniņš, K. Mūrmane, R. Vuškāns, K. Divakova, V. A. Ņikitins, K. Priede. Jūrmalas Valsts
ģimnāzija, 2014.” – Šīs brošūras autori ir Jūrmalas Valsts ģimnāzijas skolēnu kolektīvs un
viņu skolotāji. Viņi ir apkopojuši septiņpadsmit jūrmalnieku likteņstāstus, kurus noteica
padomju totalitārais režīms. Šim darbam ticamības līmenis ir augsts, jo katra intervija
atsaucas uz konkrēto personu.
3. “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos. Sandra Kalniete. Atēna, 2001. ISBN 9984-635-78-3” –
Grāmatas autore no 2009. gada ir Eiropas Parlamenta deputāte no Latvijas. Šis ir
dokumentāls stāsts par autores vecāku un vecvecāku - Dreifeldu un Kalniešu ģimeņu -
traģiskajiem likteņiem izsūtījumā Sibīrijas gulaga nometnēs un nometinājumā. Stāsts ir
sasaistīts ar svarīgākajiem tā laika Eiropas vēstures un politikas notikumiem, atklājot, kā
nekontrolētas varas gaiteņos pieņemtie lēmumi sakropļo veselu tautu dzīvi uz paaudžu
paaudzēm. Šī grāmata atsaucas uz reālu personu atmiņām un notikumiem, tādēļ tai ir ar
nopietnu ticamības līmeni.
8
1. Totalitārisma jēdziens.
Totalitārisms ir valsts pārvaldes un politiskā režīma forma, kam raksturīga visaptveroša
valsts kontrole pār sabiedrības dzīvi, konstitucionālo tiesību atcelšana vai neievērošana, legālās
opozīcijas nepieļaušana un sabiedrības militarizācija.1 Cilvēks tiek ierobežots visās dzīves sfērās.
Totalitārisms noved ne tikai pie sabiedrības sociālās degradācijas, bet rada arī apstākļus cilvēka
personības sairumam. Tas izkropļo cilvēku savstarpējās attiecības.
Totalitārismā valsts darbība ir pakļauta tiešai vienas partijas kontrolei. Tā veido savu kultu,
mistificē visas valsts varas funkcijas, savienojot cilvēka apziņā priekšstatus par tās visvarenību.
Šīs ideoloģijas mērķis ir pārveidot sabiedrību par „vienādi domājošiem”. Ja kāda persona vai
personu grupa nepakļaujas šim režīmam, tad šī persona tiek vajāta, izsūtīta vai spīdzināta.
Totalitārais režīms noved cilvēku izmisumā un pakļauj tos iznīcībai ilgstošos dzīvību apdraudošos
apstākļos.2 Bailēs cilvēki mēdza nodot viens otru, sakot, ka tie citi ir nodevuši pašu valsti.
Kā totalitāras tika definētas 20.gs. diktatūras, kurām raksturīga viena masu partija, kuru
vada harizmātisks līderis, oficiāla ideoloģija, partijas kontrole pār ekonomiku, masu informācijas
līdzekļiem un militārajiem formējumiem.3 Spilgts totalitārisma piemērs ir PSRS režīms, kurš
pastāvēja no 1922.-1991. gadam, kad Josefs Staļins kļuva par Komunistiskās partijas Centrālās
komitejas ģenerālsekretāru, no varas atstumjot visus savus konkurentus. Staļina laiks Latvijā
atnāca ar nežēlību un represijām. Padomju laika totalitārisma izpausmes bija terors, masveidīga
citādi domājošo apspiešana, valsts iejaukšanās visās dzīves jomās un likumu brīva interpretācija
komunistu partijas izpratnē.
1 79. lpp. Vēsturisko jēdzienu skaidrojošā vārdnīca. Lilija Skangale. Raka. 2005. ISBN 9984-15-723-7 2 39. lpp. Ar asarām tas nav pierādāms… Māra Vidnere. Latvijas Universitāte. 1997. 3 21. lpp. Turpat.
9
2. Genocīda jēdziens un tā vēršana pret latviešu tautu.
2.1. Genocīda jēdziens.
Genocīds (gr. genos - dzimta, lat. caedere - nogalināt) ir darbība, kas vērsta uz atsevišķu
iedzīvotāju grupu iznīcināšanu rasu, nāciju un reliģiska naida dēļ.4
Profesore Māra Vidnere uzskata, ka „genocīds nozīmē arī to, ka okupētās zemes tautai tiek
radīti tādi apstākļi, kuros tā ar laiku zaudē savu identitāti, nacionālo pašapziņu, valodu utt.
Genocīds ir arī svešas pilsonības uzspiešana okupētās zemes tautai. (..) Genocīds nozīmē arī
okupētajās zemēs iesūtīt pie citas nācijas piederošos, lai pamatnāciju nostādītu mazākuma stāvoklī
savā dzimtenē un vadītu tās sociālās norises”.5
Genocīds kā jēdziens pasaules terminoloģijā parādījās 1946. gada 11. decembrī, kad ANO
Ģenerālās Asamblejas sesijā tika izdota rezolūcija nr.96 (I)6 (skatīt 1. pielikumu), kurā rakstīts, ka
genocīds ir noziegums, kas pārkāpj starptautisko tiesību normas un ir pretrunā ar ANO statūtiem
un mērķiem, un ka civilizētā pasaule to nosoda.
1948. gada 9. decembrī ANO Ģenerālās Asamblejas pieņemtā konvencija, 260 A(III)7 „Par
genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to” 2. pants (skatīt 2. pielikumu) genocīdu definē kā
darbību, kas tiek izdarīta ar nolūku pilnīgi vai daļēji iznīcināt kādu nacionālu, etnisku, rasu vai
reliģisku grupu.
1948. gada ANO debates saistībā ar konvencijas tekstu par genocīda nepieļaujamību un
sodīšanu par to, parāda dažādu polisko režīmu valstu pretējās politiskās intereses genocīda
definējumā un genocīda konvencijas pielietojumā.8
PSRS, ANO Drošības Padomes loceklei, genocīda konvencijas pieņemšanā bija liela
nozīme. Tās pamatnostāja bija panākt, lai genocīda konvencijā galveno uzvaru liktu uz nacistiskās
Vācijas pastrādātajiem noziegumiem, kā arī nodrošināt, lai tobrīd netiktu izmeklēti Padomju
Savienības pastrādātie noziegumi. Par to liecina PSRS mērķis konvencijas preambulā iekļaut
4 26. lpp. Vēsturisko jēdzienu skaidrojošā vārdnīca. Lilija Skangale. Raka. 2005. ISBN 9984-15-723-7 5 18. lpp. Ar asarām tas nav pierādāms… Māra Vidnere. Latvijas Universitāte. 1997. 6ANO ĢA rezolūcija 96(I) „Genocīda noziegums”, 1946. gada 11. decembris.
http://www.un.org/documents/ga/res/1/ares1.htm [skatīts 03.01.2017] 7 ANO ĢA konvencija 260 A(III) „Par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to” 1948. gada 9.
decembris http://www.un-documents.net/a3r260.htm [skatīts 03.01.2017] 8 122. lpp. Mīti Latvijas vēsturē. Kaspars Zellis. LU žurnāla „Latvijas Vēsture” fonds. 2006. ISBN 9984
normu par genocīda organisko saistību ar fašismu un rasismu, kā arī direktīvas PSRS pārstāvim
ANO, kuras noteica cīnīties, lai genocīda konvencijā iekļautu pantu par organizāciju likvidēšanu,
kuru mērķis ir rasu, nacionāla vai reliģiska naida kurināšana. PSRS piedāvātais genocīda
konvencijas preambulas papildinājums tika noraidīts, iespējams, baidoties no PSRS ietekmes
paplašināšanas Vācijā.
2.2. Genocīds pret latviešu tautu.
1941. un 1949. gada deportācijas vēsturnieki raksturo kā genocīdu pret latviešu tautu. Par
tā veikšanu Latvijā notiesāti vairāki bijušie LPSR drošības iestāžu darbinieki.
Viens no pirmajiem nopietnajiem formulējumiem, ka Latvijā noticis komunistiskā režīma
veiktais genocīds, izskanēja 1991. gada 13. jūnijā Rīgā, zinātniskajā konferencē „Komunistiskā
totalitārisma un genocīda prakse Latvijā”.
Ietekmējoties no starptautiskās sabiedrības ignorances Latvijas okupācijas jautājumā un,
lai juridiski noformulētu okupācijas faktu, LR Saeima 1996. gada 22. augustā pieņēma
“Deklarāciju par Latvijas okupāciju” (skatīt 3. pielikumu). Tajā Saeima atzīmēja, ka „visā
okupācijas laikā PSRS mērķtiecīgi īstenoja genocīdu pret Latvijas tautu, tā pārkāpjot 1948. gada
9. decembra Konvenciju par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to”.9
Latvijas vēsturnieki līdz šim pārsvarā komunistiskā režīma genocīdu Latvijā saistījuši ar
masveida deportācijām 1941. un 1949. gadā. Piemērs tam ir 2001. gada 12. un 13. jūnijā Rīgā
notikusī starptautiskajā konferencē „1941.gada 14. jūnija deportācija - noziegums pret cilvēci”.
Vairāki Latvijas zinātnieki pauda viedokli, ka 1941. gada deportācijas Latvijā bija genocīds.
Pretējs viedoklis bija Krievijas zinātniecei N. Ļebedevai un P. Polonjam, kuri uzskatīja, ka 1941.
gada deportācijas nav vērtējama kā genocīds, bet gan kā noziegums pret cilvēci.10
Jautājuma būtība izriet no tā, kā tiek interpretēts 1948. gada 9. decembra ANO ĢA
konvencijas 260 A(III) 2.pants. Latvijas pētnieki pieturās pie interpretācijas, ka 1941. gada
deportācija bija pret latviešiem kā tautu. Komunistiskā režīma realizētā genocīda dēļ latvieši kā
9 535.lpp. Okupācijas varu politika Latvijā 1939 – 1991. Autoru kolektīvs. Latvijas valsts arhīvs. 1999
ISBN 9984-510-59-X 10 415. lpp. 1941. gada 14. jūnija deportācija – noziegums pret cilvēci starptautiskās konferences materiāli.
2001. gada 12. -13. jūnijs, Rīga. Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti. 2002.
11
pamatnācijas īpatsvars samazinājās no 77% līdz 52%. Šie skaitļi norāda, ka pret latviešiem tika
vērsts genocīda jēdzienam atbilstošs noziegums.11
Vadoties pēc ANO ĢA konvencijas 260 A(III), jāņem vērā faktori, kas kavē 1941. gada
deportāciju atzīmēt kā genocīdu:
a) izsūtīto etniskais sastāvs - salīdzinot izsūtītos pēc tautības, visvairāk ir izvesti ebreji
1,93% no visu Latvijas ebreju kopskaita, tālāk seko latvieši ar 0,85% no latviešu
kopskaita Latvijā;12
b) izsūtīšana tika noformēta kā “šķiras ienaidnieku” jeb sociālās grupas deportēšanu,
tādēļ izsūtītie neatbilst genocīda konvencijas 2.panta preambulai.
1949. gada marta Latvijas iedzīvotāju deportācijā ir saskatāmas genocīda pazīmes, kas
atbilsts ANO ĢA konvencijai 260 A(III) 2. panta punktiem:
a) „ .. darbība, kas tiek izdarīta ar nolūku pilnīgi vai daļēji iznīcināt kādu nacionālu,
etnisku, rasu vai reliģisku grupu.” 1949. gada deportācijā lielākā daļa izsūtīto bija
Latvijas iedzīvotāji;
b) „pasākumu ieviešanu, kuru mērķis ir novērst bērnu dzimšanu.” Izsūtītajiem tika
radīti slikti apstākļi nometinājumā, pārtikas trūkums, smags fizisks darbs, kas
aizkavēja bērnu dzimšanu;
c) „tīšu tādu dzīves apstākļu radīšanu šādai grupai, kas aprēķināta, lai to pilnīgi vai
daļēji fiziski iznīcinātu”. Izsūtījumā mira 12% deportēto.13
11 98. lpp. 1941. gada 14. jūnija deportācija – noziegums pret cilvēci starptautiskās konferences materiāli.
2001. gada 12. -13. jūnijs, Rīga. Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti. 2002. 12 43. lpp. Turpat. 13 127. lpp. Mīti Latvijas vēsturē. Kaspars Zellis. LU žurnāla „Latvijas Vēsture” fonds. 2006. ISBN 9984-
643-75-1
12
3. Politiski represētās personas.
Ar Latvijas Republikas 1992.gada 13.maija likumu “Par politiski represētās personas
statusa noteikšanu” par noziedzīgiem atzīstami komunistisko un nacistisko organizāciju totalitārie
režīmi un politiskās represijas, ko šie režīmi vērsa pret Latvijas pilsoņiem un pastāvīgajiem
iedzīvotājiem par viņu politisko pārliecību vai politisko darbību, par pretošanos totalitārajiem
režīmiem, par reliģiskajiem uzskatiem, par rases vai nacionālo piederību, par piederību pie
noteiktas sabiedrības šķiras vai sociālā slāņa, par strādāšanu noteiktā profesijā vai par
nodarbošanos, kas nebija pretrunā ar Latvijas Republikas likumiem, par laulību vai radniecību ar
politiski represēto personu, par palīdzību politiski vajātajām vai represētajām personām.
Par komunistiskā režīma politiski represētām personām atzīstami tie Latvijas Republikas
pilsoņi, kuri augstākminēto iemeslu dēļ laika posmā līdz 1991.gada 21.augustam:
1) nogalināti vai miruši represiju rezultātā;
2) apcietināti, ieslodzīti cietumos, koncentrācijas, PSRS filtrācijas vai labošanas darbu
nometnēs, vai ievietoti iestādēs, kur viņiem piemēroti medicīniska rakstura piespiedu līdzekļi;
3) izsūtīti, nometināti vai pārvietoti no pastāvīgās dzīvesvietas, dzimuši izsūtījumā vai
nometinājumā.14
Visus represētos cilvēkus saista līdzīgas traģēdijas - nepatiesie apvainojumi, pārtrauktā
dzīve, šķiršanās no ģimenes, dzimto māju zaudējums, sagandētā veselība, mantas un iedzīves
konfiskācija.
Visbūtiskākais pamatojums represijām ir leģionāra vai nacionālā karavīra statuss.15 Par
pamatu represijām varēja būt pat anekdote par politisko tēmu vai neapdomīgi izteikts vārds, kas
pauda neapmierinātību ar esošo varu.
14 Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem.
http://likumi.lv/doc.php?id=34832 [skatīts 03.01.2017] 15 57. lpp. Ar asarām tas nav pierādāms… Māra Vidnere. Latvijas Universitāte. 1997.
1939.gada 23.augustā Padomju Savienība un Vācija Maskavā noslēdza neuzbrukšanas
līgumu, kura neatņemamā sastāvdaļa - slepenais papildu protokols jeb Molotova - Ribentropa
pakts, kas bija vērsts pret brīvajām tautām - neatkarīgajām Baltijas valstīm. Molotova - Ribentropa
paktā lielvalstu vadītāji vienojās Austrumeiropas valstis sadalīt interešu sfērās. Šis Padomju
Savienības un Vācijas neuzbrukšanas līgums iededza zaļo gaismu Otrajam pasaules karam un
genocīdam pret latviešu tautu.
Avīzē iepriekšējā dienā bija parādījusies ziņa, ka PSRS un Vācija gatavojas noslēgt
savstarpējās neuzbrukšanas līgumu,16 taču caurmēra cilvēka apziņai šī notikuma nozīmīgums
paslīdēja garām. Presē gan atskanēja satrauktas balsis par spēku samēra izmaiņu Eiropā un par
draudiem Baltijas valstu drošībai, bet turpat līdzās tika sniegti PSRS un Vācijas nomierinošie
komentāri, ka “Baltijas valstu neatkarībai un drošībai (..) vācu un krievu neuzbrukšanas pakts varot
nākt vienīgi par labu”.17
1939. gada oktobrī ārlietu ministrs V. Munters padevās Staļina un Molotova spiedienam un
parakstīja Savstarpējās palīdzības paktu starp Latviju un PSRS (skatīt 4. pielikumu). Tas nozīmēja,
ka Padomju Savienībai ir tiesības ieviest karabāzes Latvijas teritorijā. Iesākumā ievestie karavīri
izturējās diskrēti un ārpus savas teritorijas tikpat kā nebija jūtami. Sākotnējais satraukums par
notikušo nedaudz pierima, un cilvēki atkal iejutās savā ikdienā, tomēr vēlāk tika veikti dažādi
ierobežojumi, piemēram, pārtikas produktiem un rūpniecībai, anulēja pilsoņiem izsniegtās
ārzemju pases, kas atvēra cilvēkiem acis uz valsts neatkarības faktisko zaudēšanu.18
16 4. lpp. „Vācijas – PSRS neuzbrukšanas līguma lielākā sensācija”, Zemgales Balss, Nr.188, 1939,
22. augusts. 17 1. lpp. „Vācijas ārlietu ministrs par Baltijas valstu drošību”, Jaunākās ziņas, Nr.190, 1939, 24. augusts. 18 22.lpp. Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos. Sandra Kalniete. Atēna. 2001. ISBN 9984-635-78-3
14
5. 1941. gada 14. jūnija un 1949. gada 25. marta
deportācijas Jūrmalā.
5.1. 1941. gada 14. jūnija deportācijas.
Satriecoša ir neziņa, kas tajā jūnija dienās valdīja sabiedrībā. Klīda baumas, jo gandrīz
nekas no politiskajā elitē notiekošā plašāk nebija zināms okupantu pilnīgās kontroles pār presi un
radio dēļ. Lielākā daļa avīžu gan vēl turpināja iznākt, bet dažu dienu laikā būtiski mainījās to
saturs, kas sāka līdzināties Padomju Savienības propagandas rakstura rakstiem.19
Saeimas vēlēšanas tika izsludinātas 1940. gada 14. un 15. jūlijā. Cilvēki saprata, ka nevar
atļauties neiet balsot, jo par piedalīšanos pasē spieda zīmogu un zīmoga trūkums piesauktu nelaimi
ģimenē. Vēlēšanas faktiski bija atklātas. Pēc padomju oficiālajiem datiem, vēlēšanās bija
piedalījušies 94,8% Latvijas vēlētāju un 97,8% bija nobalsojuši par Darba tautas bloku.20
Procentuālais sadalījums pierāda, ka rezultāti tika viltoti. Faktu papildina tas, ka pārpratuma pēc
rezultātus ziņoja jau 14. jūlijā, lai gan vēlēšanas Latvijā turpinājās 15., bet Lietuvā pat 17. jūlijā.
Publicētie skaitļi sakrīt ar pēc trim dienām ziņotajiem oficiālajiem vēlēšanu rezultātiem.
1941. gada 16. maija represīvajām iestādēm tika dots uzdevums izsūtīt projektā minētās
izsūtāmo cilvēku kategorijas:
a) aktīvos kontrrevolucionāro partiju biedrus un pretpadomju nacionālistisko baltgvardu
organizācijas dalībniekus;
b) bijušos apsargus, bijušos vadošos policistus un cietumu darbiniekus, par kuriem ir
kompromitējoši materiāli;
c) bijušos lielos muižnieks, fabrikantus un bijušā valsts aparāta augstos ierēdņus;
d) bijušos armiju un baltās armijas virsniekus, par kuriem ir kompromitējoši materiāli.21
No Latvijas kopumā deportēja 15 424 cilvēkus. Tie bija 0,79% no visiem Latvijas
iedzīvotājiem. 23,5% no visiem deportētajiem bija zemnieki (lielākā daļā piederēja aizsargu
organizācija, kas bija iegansts viņu izsūtīšanai), 19% skolēni, 13,7% mājsaimnieces, tāpat
19 33. lpp. Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos. Sandra Kalniete. Atēna. 2001. ISBN 9984-635-78-3 20 1. lpp. „Saeimas vēlēšanu galīgie rezultāti”, Latvijas Kareivis, Nr.159, 1940, 17. jūlijs 21 252.lpp. Sibīrijas vēstules uz bērza tāss. Agrita Ozola, Ritvars Jansons. Tukuma muzejs. 2011. ISBN
978-9934-8036-3-5
15
procentuāli lielu deportēto daļu veido bijušie tirgotāji, Latvijas armijas virsnieki, policijas
Atgriežoties no izsūtījuma, represēto cilvēku pārdzīvojumu nasta nekļuva vieglāka. Radās
jauni pārdzīvojumi, kuri ir saistīti ar diskrimināciju savā dzimtenē. Tas viņu dzīvē rosināja jaunu
krīzi.
Komunistiskās varas funkcionāri rūpējās par tādas jaunas morāles iesakņošanos, kas
sludināja visu cilvēku vienlīdzību un brālību, taču tie cilvēki, kuri atgriezās no izsūtījuma, šim
statusam neatbilda. Viņus uzskatīja par jaunās varas potenciālajiem ienaidniekiem. Represētie
cilvēki tika diskriminēti un viņiem bija liegtas daudzas ikdienišķas lietas, kas pienāktos parastam
iedzīvotājam. Visbiežāk represētajiem bija atņemta iespēja iekārtoties darbā, profesijas izvēle un
amata pilnveidošana, kā arī problēmas sagādāja dzīvesvietas atrašana, izglītības iegūšana.72
Komunistiskā režīma vērstā diskriminācija pret represētajiem jūrmalniekiem bija
visaptveroša. Tā izpaudās visdažādākajās formās. Viens no izplatītākajiem diskriminācijas
veidiem bija diskriminācija darba sfērā. Atrast, dabūt darbu bija laime un uzvara pār apstākļiem.
„Kad man bija 16 gadi, dabūju pasi, tad es sāku strādāt zāģētavā, nekur jau citur neņēma
izsūtītos.”73 (U. M. Ābols)
„Pārnākot mājās, darbu saņemt nebija iespējams. Nācās strādāt akmens raktuvēs, kur saņēmu
smagu traumu. Es piespiedu roku ar kompresoru. Domāju, ka uz vietas nomiršu.”74 (I.
Bergmane)
Diskriminācija tika piedzīvota arī dzīvesvietas atrašana vai dzīvokļa piešķiršanas
jautājumā. Atgriežoties izsūtījuma, bieži iepriekšējās dzīvesvietas tika atrastas nopostītas vai
aizņemtas. Lai gan atbrīvošanas dokumentos bija norādīts, ka sods izciests un sodāmība noņemta,
pierakstīšanās iepriekšējā dzīvesvietā parasti nebija iespējama.
„Atbraucot mājās, savu zemi atpakaļ dabūt nevarējām, tāpēc man ar bērniem nācās cīnīties par
savu dzīvi. Ar laiku viss sāka noskaidroties.”75 (R. Papiņa)
72 202. lpp. Ar asarām tas nav pierādāms… Māra Vidnere. Latvijas Universitāte. 1997. 73 6. lpp. Represēto likteņstāsti. Jūrmalas Valsts ģimnāzija. 74 7. lpp. Turpat. 75 21. lpp. Turpat.
25
„Atbraucot atpakaļ mums bija ļoti lielas problēmas. Sākot ar to, ka ģimenei tika konfiscētas visas
mantas un neļāva dzīvot ģimenes mājā, kura piederēja tēvam.”76 (Ē. L. Trauberga)
„Kad es atbraucu atpakaļ, mums neļāva apmesties Rīgā. Es devos uz laukiem, bet tur bija tik
skumji un drūmi. Visi tie kolhozi bija nolaisti. Un, kad es atbraucu, viss tiešām bija nožēlojami.
Es gribēju pierakstīties Rīgā un kaut kur strādāt, bet man pasē bija rakstīts – bez tiesībām 3 gadi
– tādēļ es nekur nevarēju strādāt, pieteikties. Visus šos 60 gadus, kamēr bijām krievu pakļautībā,
mēs bijām ar ierobežotām tiesībām.”77 (S. Vērse)
„Kad, izmācījusies par grāmatvedi, atgriezos Latvijā, bija grūti, jo Rīgā man negribēja nekur
pierakstīt. Esmu taču vāciete. Teica, lai braucot atpakaļ. Izturējās kā pret noziedznieku. Ja gribēja
īrēt dzīvokli, nedod dievs, ja pateici, ka esi represētais. Viss – nekur Tevi nepierakstīja. Tajos
gados mēs par represēšanu pat runāt nedrīkstējām.”78 (A. Ķezbere)
Dzimto māju zaudējuma rezultātā cilvēki tika emocionāli sagrauti. Reizēm tas rosināja
cilvēku alkoholismu.
„Tēvs bija sarūgtināts, ka netika atpakaļ savā mājā, tādēļ sāka pastiprināti lietot alkoholu.
Alkohola iespaidā viņš teica, ka nodedzinās to māju, bet laimīgā kārtā to tomēr neizdarīja.” (Ē.
L. Trauberga)
Represētie jūrmalnieki tika diskriminēta arī izglītības jomā. Izsūtītā statuss izglītības
ieguves nodomu izpildi vairākumam vispār liedza vai stipri kavēja.
„Es gribēju iegūt augstāko izglītību. Gāju stāties LVU mākslas zinātņu nodaļā, taču tur, iesniedzot
dokumentus, bija jānorāda, kas ir vecāki. Es tā arī skaidri un gaiši uzrakstīju – deportēti.
Dokumentus iesniedzu vienreiz – nepieņem. Otrreiz – nepieņem. Trešo reizi – atkal nepieņem, un
tad es vairs neizturēju. Es pat nevarēju iziet no universitātes. Bija sajūta, ka kājas ir sapītas.
Universitātes foajē bija telefona būdiņas. Pie vienas no būdiņām stāvēju un klusi, bet spēcīgi
raudāju.”79 (O. H. Kozirova)
„Atgriežoties es iestājos Slokas otrajā vidusskolā. Tā bija krievu skola. Latviski nebiju spējīgs
mācīties. Pēc vidusskolas mēģināju iestāties žurnālistos, bet izsūtītos žurnālistos neņēma.”80 (E.