stumbrelugas.files.wordpress.com€¦ · Web viewTas ir ārkārtīgi interesants gadījums manā neirologa praksē, parasti tāda veida dīvaiņi cieš no pārmērīgas skopulības

1

Lelde Stumbre

Burvīgie blēži

Luga 2 cēlienos

Pirmais cēliens

Fakti un situācijas, kas šovakar būs redzamas, dzirdamas un pārdzīvojamas, ir patiesas, dārgais, gudrais un godīgais skatītāj.

Tomēr privātās dzīves aizsardzības nolūkā daži vietu nosaukumi un cilvēku vārdi ir mainīti.

Stāstnieka priekšvārds

Kāpēc mēs esam diezgan iecietīgi pret krāpniekiem? Varbūt tāpēc, ka mums pašiem patīk būt apkrāptiem? Ak! Nepretojieties, mums patīk būt apkrāptiem! Paskatieties uz burvjiem, iluzionistiem, kāršu triku meistariem! Ja jūs jūsmojat par pīķa dūža pazušanu un par brīnumaino kārava desmitnieka pēkšņo atgriešanos, tas tāpēc, ka dziļi sirdī jūsos snauž apslēpts krāpnieks.

Melus var uztvert kā spēli vai kā vienkārši pieklājību: „Paldies par šo brīnišķo vakaru … jūsu puisēns mūs patiešām sasmīdināja!”, neskatoties uz to, ka vakariņas bija pretīgas un bērni neciešami. Mājupceļā jums burtiski trūkst vārdu, lai noraksturotu kādu ciemiņu par nejēgu, otru par nelgu, trešo – par totālu stulbeni, taču vakariņu laikā jūs izlikāties klausāmies viņos ar milzīgu interesi un smaids nenozuda no jūsu sejas.

Brīdī, kad mēs saprotam, ka meli dažkārt ir nepieciešami, mēs apzināmies arī mūsu iecietību pret lieliem krāpniekiem. Viņi ir ne tikai blēži, viņi ir... nepārspējami! Atjautīgi! Drosmīgi! Viņi ir Lielie Mahinatori, kuri uzdrošinās riskēt un bieži vien arī vinnē! Jā, šad tad arī

1

2

visu zaudē un pat tiek ieslodzīti cietumā, tomēr...viņi ir nepārspējami savā fantastiskajā izdomā un drosmē to visu tiešām realizēt.

Daudzkārt pārspējot mūs, viņiem izdodas iegūt pasakainas summas, jo viņu upuri tiem pilnībā uzticas. Tas mūs, protams, satrauc un iedzimtā goda un kārtības sajūta nežēlīgi cīnās ar sajūsmu un apbrīnu, jo viņi sasniedz iecerēto, demonstrējot izcilu psihologa talantu. Viņi nekavēdamies izmanto mūsu vājības, mūsu godkāri, mūsu iedomību, protams, arī mūsu naivumu, bet dažkārt – mūsu pašu sliktos nodomus un – „iekrīt tas, kurš grib iegāzt” un tā ir blēdīšanās augstākā virsotne, krāpšanās šedevrs.

Lūk, dažas no tām!

1.DIMANTU KAKLAROTA

Stāstnieks. Parīze, 1939.gads. Burvīgais, vieglprātīgais, bet jau mazliet satraucošais starpkaru laiks, kad cilvēki gaisā jau juta katastrofas tuvumu, bet lielākā daļa neparko nevēlējās tam ticēt. Šajā vasaras rītā kāda jauna, ļoti eleganta, bet atturīgi ģērbusies un iznesīga sieviete vēra vaļā Parīzē labi zināma juvelierveikala durvis. Veikala īpašnieks Krisola kungs metās viņai pretī.

Krisola kungs. Kundze! Laipni lūdzu! Ienāciet! Ar ko varu pakalpot?Krāpniece. Esmu Rozēla kundze, profesora Aleksandra Rozēla laulātā draudzene.Krisola kungs.(satraukts, ber vārdus kā pupas) Jā, protams, protams! Kurš gan Parīzē nav dzirdējis par cienījamo profesoru – neirologs, psihologs, ķirurgs, pasaules līmenis! Lūdzu, iekārtojieties ērtāk! Šampanieti, kundze? Kafiju? Profesors taču nupat apbalvots ar Goda leģiona ordeni? Jā, jā, esmu dzirdējis! Tāds gods, tāda slava ...Krāpniece. (mierīgi viņu pārtrauc) Tieši tā. Pie tam šis pagodinājums sakrīt ar mūsu desmit gadu kāzu jubileju un mans vīrs

2

3

nolēmis pasniegt man nelielu dāvanu - dimantu kaklarotu. Taču viņš noteikti vēlas, lai šī rota man patiktu un...(viegli iesmejas) arī es ne pārāk uzticos viņa gaumei, ja saprotat, kā es to domāju.

Krisola kungs. Bet, protams, kundze! Kurš gan vēl labāk spēj novērtēt īstas rotas krāšņumu, ja ne sieviete...Krāpniece. Tādēļ viņš gribēja, lai atnāku pie jums pati un to izvēlos. Starp citu, cenai nav nozīmes, taču, protams, es nevēlos izputināt savu vīru.Krisols kungs. (metas pie skapjiem vai plauktiem un izliek trīs ar melnu samtu apklātas paplātes ar rotām.) Katrā ziņā, kundze! Mums ir brīnišķīga izvēle un es jau redzu, ka jūsu elegantajam izskatam, kas jau tāpat žilbina un pārsteidz, mēs noteikti atradīsim kaut ko piemērotu! Kaklarota, tā teikt, uzliks īsto akcentu, piešķirs pēdējo slīpējumu... Lūdzu, kundze... Varu piedāvāt rotas, sākot no pavisam atturīgām un beidzot ar sarežģītām, īstiem mākslas darbiem ar vēsturisku vērtību...šo, piemēram, nēsājusi krievu kņaziene, bet šo – turku sultāna sieva... Redziet, šī ir lakoniska, vēsa, bet šī atkal...Krāpniece. (norāda uz kādu kaklarotu) Cik maksā šī?Krisola kungs. O, lieliska izvēle, jūs burtiski izrāvāt man vārdus no mutes! Tā ir kaklarota ar dimantiem baltā zelta ietvaros, deviņpadsmitā gadsimta darbs, nākusi no slavenas marķīzu dzimtas...Krāpniece. Es redzu. Kāda ir cena?Krisola kungs. Jums, kundze, jūsu vīram...Krāpniece. Cik?Krisola kungs. 250 000 franku, kundze. Ieguldījums visam mūžam un jūs ar to izskatīsieties burvīgi, jūsu slaidais kakls ir kā radīts... Jums tā ir jāpielaiko! Lūdzu, te ir spogulis, lūdzu, tā izskatīsies dievišķīgi!

(Krāpniece pieceļas un pielaiko rotu, uz brīdi viņas nesatricināmajā sejā parādās smaids, tad tas nozūd un viņa paskatās uz Krisola kungu)

Krāpniece. Man šķiet, cena ir adekvāta. Tagad darīsim sekojoši, Krisola kungs: Jūs saprotat, ka es tomēr vēlos saņemt vīra piekrišanu šim darījumam. Vēlos, lai rota patiktu arī viņam.

3

4

Krisola kungs. Jā, jā, bez šaubām! Bet es nešaubos, ka jūsu izvēle...Krāpniece. Tādēļ es lūgšu vīru, lai arī viņš jūs apciemo. Tas notiks tuvākajās dienās. (paskatās apkārt) Jūs solījāt šampanieti?Krisola kungs. (metas pie skapja, izņem pudeli un glāzes) Ak Dievs, esmu gan es nejēga!

Profesora Rozēla kunga kabinets. Rozēla kungs sēž pie sava rakstāmgalda. Pie durvīm klauvē. Rozēla kungs neapmierināts paceļ galvu, bet tā kā pie viņa šajā brīdī nav asistentes, viņš ir spiests atvērt durvis pats.

Rozēla kungs. (atverot durvis) Atvainojiet, pieņemšanas laiks beidzies...(ierauga skaisto sievieti) O, kundze! Varu jums kā pakalpot?Krāpniece. Man ļoti neērti, ka traucēju jūs ārpus darba laika, bet diemžēl jūs tik grūti sazvanīt un es saprotu – Goda leģiona kavalierim tagad, droši vien, ir vēl vairāk pienākumu...Rozēla kungs.(glaimots) Nu, ko jūs! Tas, protams, ir liels pagodinājums un pārsteigums, bet laikam nav vērts tik ļoti...tā teikt, ņemt pie sirds. Lūdzu, lūdzu, ienāciet, esiet tik laipna! Apsēdieties!Krāpniece. Centīšos jūs neaizkavēt, tomēr esmu ļoti norūpējusies un ilgi svārstījos, vai man vērsties pie speciālista vai tomēr ne. Galu galā, esmu šeit.Rozēla kungs. Ļoti pareizi, kundze, ideāli! Speciālisti vienmēr ir labāk, nevis nervu bojāšana mājas apstākļos. Kas jums uz sirds, dārgā?Krāpniece. Runa ir par manu vīru, Krisola kungu. Juvelieri.Rozēla kungs. Jā, kā tad, esmu dzirdējis. Arī speciālists savā jomā, kā runā, pirmklasīgs. Kas ir ar viņu?Krāpniece. Viņš... viņš... (ar grūtībām valdās, lai nesāktu šņukstēt. Profesors viņai maigi uzliek roku)Rozēla kungs. Viss kārtībā, kundze. Ticiet man. Izstāstiet un es centīšos palīdzēt. Kas kaiš Krisola kungam?Krāpniece. Atvainojiet...Es vienkārši jūtos tik nogurusi, man liekas, neesmu gulējusi jau pāris mēnešus...Mans vīrs...Viņš ir sajucis prātā.Rozēla kungs. Jā? Interesanti, ļoti aizraujoši!... Kādēļ jums tā liekas?

4

5

Krāpniece. Redziet, profesora kungs, jau tad, kad mēs apprecējāmies, es zināju, ka viņš ir juvelieris un ārkārtīgi mīl savu darbu. Tas taču ir labi, vai ne? Cilvēks atradis savu nodarbošanos, īsto vietu dzīvē un spēj ne tikai strādāt, bet arī labi pelnīt. Tādas sakritības nemaz tik bieži dzīvē nenotiek, jūs man piekritīsiet?Rozēla kungs. Jums absolūta taisnība! Es skatos, kundze, jūs pati esat izcils psihologs.Krāpniece. Ak, nē, ko jūs! Šajā gadījumā esmu pilnīgi bezspēcīga! Spēju tikai noskatīties, kā zaudēju vīru! Kamēr sapratu, ka varu atnākt pie jums, pasaules mēroga zvaigznes...Rozēla kungs. Nu jūs pārspīlējat...Krāpnieci. Vienīgi jūs varat mums palīdzēt! Viņš ir pilnīgi pārņemts ar savu darbu! No rīta līdz vakaram! Viņš runā tikai par juvelierizstrādājumiem, par to, kā tos pirks un kā pārdos, viņš braukā pa izsolēm, izstādēm un uzpērk no privātpersonām. Tas viss notiek, kā jau teicu, no agra rīta līdz vēlam vakaram! Viņš ne par ko citu nerunā! Ne par ko citu neinteresējas! Domāju, ka arī es... viņam esmu vienaldzīga...Rozēla kungs. Nē, nē, tam nu gan es neticu!Krāpniece. Tomēr es to jūtu! Viņš redz tikai kaklarotas man ap kaklu, gredzenus pirkstos vai diadēmu matos. Esmu kā manekens, kam tiek pielaikotas viņa rotas, tas ir šausmīgi! Pie tam – mēs sākam zaudēt arī draugus! Viņa apsēstība nomāc jebkuru sarunu, tikko viņš kādu ierauga, tā vispirms nolasa lekciju par dažādiem dārgakmeņiem, bet tad... tas ir vissliktākais...Tad viņš mēģina visus pierunāt tos nopirkt. Jūs saprotiet? Tas ir tāds pazemojums...it kā viņš būtu kāds nabags, kuram par katru cenu jāpārdod sava prece, citādi viņš nomirs badā! Nē, tas ir drausmīgi, apkaunojoši un...es vienkārši nezinu, ko darīt.Rozēla kungs. Viss skaidrs, kundze! Paļaujieties uz mani un viss nokārtosies pāris nedēļu laikā.Krāpniece. Tiešām?Rozēla kungs. Es, protams, vēlētos satikt jūsu vīru, bet...diskrēti. Sākumā tā, lai viņš nenojauš, ka esat griezusies pie manis pēc padoma. Rīt iegriezīšos viņa salonā, tad arī redzēsim...Krāpniece. Ja jūs atnāksiet uz salonu, viņš noteikti lūgs jūs nopirkt kādu no savām nupat iegūtajām kaklarotām, slavēs to vai līdz debesīm...

5

6

Rozēla kungs. Un es izlikšos, ka vēlos to pirkt.Krāpniece. Ak tā?Rozēla kungs. Noteikti. Gribu redzēt viņa apsēstības apjomus.Krāpniece. Ak Dievs, esmu jums tik pateicīga...Rozēla kungs. Nav par ko pateikties, kundze! Tas ir ārkārtīgi interesants gadījums manā neirologa praksē, parasti tāda veida dīvaiņi cieš no pārmērīgas skopulības vai taupības un nespējas pastrādāt, bet šeit viss ir tieši otrādi! Lieliski! Aizraujoši! Kundze! Man bija liels gods ar jums iepazīties un rītdien ap pusdienlaiku ieradīšos Krisola kunga veikalā.Krāpniece. (sajūsmināta) Jūs esat... ģēnijs... mans labais eņģelis!

(Viņa pieceļas un Rozēla kungs glaimots un sajūsmināts pavada viņu laukā pa durvīm)

Krisola kunga veikals, kurā steidzīga un nedaudz satraukta iespurdz Krāpniece. Krisola kungs metas viņai pretī.

Krisola kungs. Kundze, kāds prieks jūs atkal redzēt!Krāpniece. Kungs, mans vīrs brauc šurp, pēc pāris minūtēm viņš būs šeit. Parādiet man vēlreiz kaklarotu...gribu pārliecināties, ka mana izvēle ir pareiza.Krisola kungs. (metas pie skapjiem, izņem kaklarotu) Protams, protams! Tā joprojām ir dievišķīga, kā radīta jums, kundze, esmu pārliecināts, ka jūsu vīrs pratīs novērtēt jūsu nevainojamo gaumi...Krāpniece. (skatās un pēta kaklarotu, groza to gaismā) Vai tā ir tā pati? Izskatās... citādi... Vai tiešām es izvēlējos šo? Tā ir... tāda kā blāva... garlaicīga... Jeb man tā tikai liekas?Krisola kungs. Tā ir tā pati, kundze! Tā ir debešķīga!Krāpniece. Savādi... Man likās, ka tā bija efektīgāka... Ak, nezinu... un tik dārga...Man jāpadomā, nevar taču bez apdoma pieņemt tādu lēmumu...Jā, varbūt es tomēr to neņemšu...Krisola kungs. Ko jūs, kundze! Tā ir tā pati rota! Jūs to izvēlējāties burtiski bez domāšanas, uzreiz! Tas norāda, ka jūs momentāli sapratāt, ka tā ir īstā...

(Krāpniece vienaldzīgi to noliek un grasās aiziet)

6

7

Kundze, acumirkli! Jums tā ir jāuzliek! Atcerieties? Jūs to pielaikojāt un jums patika! Es zvēru, ka jums tā patika!

Krāpniece. Jā, varbūt patiešām... jāpielaiko. (uzliek kaklarotu un pieiet pie spoguļa, priecīgi iesaucas) Ak! Tā patiešām ir burvīga!Krisola kungs. Jā, jā, jā! Tā ir burvīga un jūsu kakls... balts un slaids, tas izceļ šīs rotas eleganto skaistumu! Varbūt tiešām... gaisma īsti nekrita kā vajag, bet tagad... izskatās pasakaini!

(Krāpniece grib to noņemt) Nē, nē, nē! Atstājiet! Tūlīt ieradīsies jūsu vīrs! Lai viņš redz šo dārgumu jums ap kaklu, tikai tad viņš spēs to novērtēt!Krāpniece. Tad lai tas viņam ir pārsteigums! Noslēpšos jūsu veikala pagalmā, bet, kad redzēšu veikalā ienākam vīru, ieradīšos pēc divām minūtēm.Krisola kungs. Lieliska ideja! Perfekta! Ļaujiet, es jūs pavadīšu...

(Krisola kungs izvada Krāpnieci pa veikala sētas durvīm ārā. Tajā brīdī pa parādes durvīm ienāk Rozēla kungs. Krisola kungs metas viņam pretī, bet tad savaldās, mierīgi viņu uzlūko.)

Krisola kungs. Jā, kungs? Ar ko varu pakalpot?Rozēla kungs. (cieši uz viņu paskatās, tad attopas, ka jāspēlē teātris) Jā... Šķiet, ka... vēlos apskatīties... Vai jums ir kādas pēdējā laikā iegādātas rotas?Krisola kungs. (nespēj savaldīties. Izplūst smaidā) Bet, protams, Rozēla kungs! Tieši jums ir pietaupīts īsts dārgums, klasika, bet ar „odziņu”, ticiet man!Rozela kungs. Jūs mani pazīstiet? Interesanti... Tātad, klasika? Un katrā ziņā gribat, lai es to nopērku?Krisola kungs. Jūs to nenožēlosiet! Tas ir īsts brīnums, es jums zvēru! Gaismā šī rota maina ne tikai krāsu, bet pat formu! Iedomājieties – no rīta tā izskatās kā aprasojusi, tāda kā samiegojusies, pēcpusdienā – tā jau klusu iemirdzas, kā par sevi atgādinot! Toties vakars ir šīs rotas uzvaras gājiens – tā mirdz un laistās un ap sievietes samtaino kaklu izceļas acumirklī!

7

8

Rozela kungs. Jūs runājat gluži kā dzejnieks! Apbrīnojami!

Krisola kungs. Kad redzu tādu kaklarotu uz tik burvīgas sievietes kakla kā jūsu sievai, tad gluži neviļus jākļūst par dzejnieku. Vēlaties apskatīties pats savām acīm? Varat man ticēt, jūs būsiet šokēts un apburts! (atver sētas puses durvis, sauc) Kundze! Kundze, varat ienākt, jūsu vīrs gaida! Kundze?Rozēla kungs. Kas par muļķībām, Krisola kungs! Kāda kundze? Jums patiešām sāk parādīties visai nopietnas slimības simptomi. Nabaga Krisola kundze – viņa, jūs aprakstot, bija ļoti saudzīga.Krisola kungs. Nē, nē, nē, neuztraucieties, viņa ir tepat... Kundze! (izskrien ārā, ieskrien iekšā) Jūsu kundze... jūsu sieva... Viņa teica, ka pagaidīs laukā, ka vajadzīgs pārsteigums...Rozela kungs. Mīļais draugs, mierīgi apsēdieties, neuztraucieties, viss nokārtosies. Bet man jūs jāapbēdina – nekādas kundzes nav, lai kā jūs gribētu, lai es nopērku no jums kādu no šīm rotām. Laimīgā kārtā, es neesmu precējies un esmu paglābts no tamlīdzīgas naudas izšķiešanas. Bet jūsu sieva, Krisola kundze, ir pamatoti nobažījusies par jūsu prāta stāvokli. Nekas. Mēs mierīgā garā to mēģināsim labot.Krisola kungs. (iespiedzas) Kāda Krisola kundze? Tādas nav! Es arī neesmu precējies, es arī zināju, ka sievietes spēj iztērēt naudu vienā acumirklī un... (pēkšņi apklust šausmās) Viņa ir pazudusi ar visu kaklarotu! 250 000 franku vērtībā!Rozēla kungs. Ko jūs runājat? Kā – nav Krisola kundzes? Ko tas nozīmē? Viņa bija pie manis, manā kabinetā, aprakstīja jūsu slimību, lūdza mani kā pasaules ranga speciālistu ierasties, novērtēt... Jūs gribat teikt, ka kaut kāda sveša sieviete mani vienkārši piemānīja?Krisola kungs. (kliedz) Sveša sieviete, ak dievs! Piemānīja – tas vēl ir maigi teikts, jūs, stulbais idiot! Viņa apčakarēja mani par 250 000! (čukst) Divi simti piecdesmit tūkstoši...

Viltotais Utrillo

8

9

Rozēla kungs metas laukā no juveliera veikala, kurā paliek satriektais juvelieris, čūkstēdams savu „divi simti piecdesmit tūkstoši...” Ļoti satraukts un nedaudz apkaunots profesors grib izvēdināt galvu un nomierināties, tādēļ dodas uz savu iemīļotāko vietu – mākslas galeriju., lai pārtaptu par – Smitī kungu.

Dirāna kundze.(mākslas galerijas īpašniece kopā ar Smitī

kungu staigā pa gleznu galeriju) Man prieks par jums, kā vienmēr, Smitī kungs! Jūs nešaubīgi atrodat īstos darbus...Tātad, esat izvēlējies trīs abstrakcionistus un vienu...

Smitī kungs. Nē, nē, pagaidiet... paskatieties, kas tas? Kas noticis ar šo rāmi? Paskatieties pati! Vai jūs to esat dauzījusi pret sienu? Tas ir galīgi sašķiebies! Mīļā kundze, domāju, ka cena šim darbam nevar būt tik augsta... Paskatieties pati!

Dirāna kundze. Es redzu, ka tas ir pilnīgā kārtībā, mēs pasūtam rāmjus mūsu galdniecībā un tie vienmēr bijuši perfekti...

Smitī kungs. Saprotu, saprotu, jums jāslavē sava galdniecība, kā citādi! Tirgotāji ir tādi sīkumaini viltnieki! Tomēr tas ir sašķiebies, nē, paskatieties, paceliet to pret gaismu, paceliet taču, tas nav nekas grūts! Redziet? Redziet?

Dirāna kundze. (nopūšas) Jā...iespējams, jums taisnība...Smitī kungs. Es taču teicu! Un vēl šī glezna... Es uz to skatos un

domāju... vai vērts ieguldīt... tas tomēr ir tikai zīmējums...Dirāna kundze. Tas nav tikai zīmējums, tas ir Pikaso zīmējums... Smitī kungs. Zinu, ka Pikaso! Dieva dēļ, kundze, nemāciet mani!

Es pārzinu glezniecību simtreiz labāk par jebkuru, ieskaitot jūs pašu! Bet zīmējums nav glezna. Tā ir milzīga atšķirība!

Dirāna kundze. Pikaso kunga zīmējumi jau sen tiek pielīdzināti gleznām vērtības ziņā...

Profesors. Bet man ir savi apsvērumi un jums kā tirgonei te nav nekāda teikšana...

Dirāna kundze.(sašutusi) Atvainojiet?Smitī kungs. Ja jums kaut kas nepatīk, varu šo zīmējumu vispār

nepirkt!Dirāna kundze. Tā, bez šaubām, ir vienīgi jūsu paša izvēle.

9

10

Smitī kungs. Labi jau labi, neuzmetiet uzreiz lūpu! Jūs esat pārāk jūtīga. Un kāda strīdniece, mīļais dievs! Tagad iesim un parakstīsim dokumentus, lai visu varam nokārtot, kamēr neesat man izskrāpējusi acis.

(Abi dodas pie rakstāmgalda un piepeši profesors ierauga Utrillo gleznu, kas atslieta pret sienu uz grīdas. Viņš paiet garām, bet atkal atskatās. Dirāna kundze izkārto uz galda papīrus.)

Smitī kungs. Hm... Kas jums tur... uz grīdas? Moriss Utrillo?Dirāna kundze. Jā, neliels viņa Monmartras skatiņš, viņa „baltais

periods” bet...Smitī kungs. Redzu! Zinu, ka tas ir „baltais periods”! Mazs, jauks

darbiņš, ko? Bet kāpēc uz grīdas, tik necienīgi...Dirāna kundze. Tas ir viltojums.Smitī kungs. Ko? (pieiet tuvāk, pēta) Viltojums?Dirāna kundze. Jā. Labs, kvalitatīvs, bet viltojums. Esmu

sakārtojusi dokumentus, varat nākt parakstīt...Smitī kungs. Tiešām viltojums? Tik jauks... Dirāna kundze, es to

pērku!Dirāna kundze. Pilnīgi izslēgts. Viltojumus es nepārdodu. Tas

tikai vēl trūka! Ko par mani runās, ja sākšu tirgot viltojumus!Smitī kungs. (nevar atraut acis) Bet es nevienam neteikšu, tas būs

mūsu abu noslēpums. 5000 franku vēl klāt pie visas pamatsummas! Par viltojumu tā ir laba cena.

Dirāna kundze. Pat nesāciet, es to nepārdošu! Pirmkārt, tas ir viltojums, bet otrkārt... (pieiet un apņem gleznu rokās) Tā man gluži vienkārši ir dārga. Kad ierados Parīzē, tā bija man līdzi no mājām, var teikt, ar šo mazo darbiņu es sāku, tas mani iedvesmoja. Nē, nē, pat neprasiet!

Smitī kungs. 10 000!Dirāna kundze. Mīļais, Smitī kungs, no kura laika jūs vēlaties

savai kolekcijai pievienot viltojumus? Smitī kungs. (piepeši apraujas) Jā, patiešām, tas izskatītos dīvaini.

(paraksta dokumentus) Visu labu, kundze, pēc gleznām atbrauks mans sekretārs.

10

11

Dirāna kundze. Lai jums skaista diena... (pie sevis) un murgaina nakts, vecais, stulbais ēzeli.

(Profesors iziet no salona un nekavējoties satiek savu mākslas eksperti, viņš rauj viņu sev līdzi bez žēlastības.)

Profesors. Nāciet, nāciet ātrāk, Madlēn, jums tas ir jāredz!Madlēna. Bet es nevaru nekur iet, mani gaida citā vietā, šodien

esmu aizņemta līdz pat vēlam vakaram! Smitī kungs, apstājieties! Paskaidrojiet, kas noticis!

Profesors. Jūs esat mana mākslas eksperte, es par to jums maksāju! Jums tūlīt pat jāiet uz Dirāna kundzes gleznu galeriju un jāapskata tur viens Utrillo darbs. Tas ir nosviests zemē, piesliets pie sienas kā kaut kas nevērtīgs, bet tā drausmīgā sieviete negrib man to pārdot!

Madlēna. Viņa paskaidroja, kāpēc? Varbūt tas jau ir pārdots? Mīļais Smitī kungs, jūs nevarat sev dabūt visas pasaules gleznas!

Profesors. Kāpēc ne?Madlēna. Smitī kungs...Profesors. Labi, tas nav svarīgi! Bet šis Utrillo nav pārdots! Viņa

apgalvo, ka tas ir viltojums un ar viltojumiem viņa netirgojoties. Atradusies smalkā, taisni jāsmejas!

Madlēna. Dieva dēļ, kāpēc jums vajadzīgs viltojums?Profesors. Man nav vajadzīgs viltojums, jo – tas nav viltojums!

Esmu gandrīz simtprocentīgi pārliecināts, bet man nebija laika to pamatīgi izpētīt. Bet es jūtu – tas nav viltojums, nav! Un šis sievišķis to neapjēdz, saprotiet? Viņa domā, ka tas ir kaut kāds pakaļdarinājums, ko viņa atvedusi no sava ciema, kur tas karājies krogā virs galda.

Madlēna. Krogā?Profesors. Nu, varbūt kaut kādā viņas vecmāmiņas ķēķī, kāda tam

nozīme! Bet es to nopirktu par nieka 10 000 frankiem, varat iedomāties? Smieklīgi 10 000 par īstu, pasakainu Utrillo! Madlēn! Dodieties turp nekavējoties, citādi es pārsprāgšu aiz uztraukuma! Kad Utrillo būs mans, tad gan visa Parīze smiesies – iedomīgā Dirāna kundze būs izgāzusies kā veca sēta!

11

12

(Pantomīmisks skats – Madlēna ieiet Dirāna kundzes veikalā, apskata dažas gleznas, ierauga Utrillo un Dirāna kundze aiziet, ļaujot viņai to kārtīgi izpētīt. Dirāna kundze to redz un ir apmierināta. Madlēna aiziet. Tikko Madlēna aiziet, Dirāna kundze samaina gleznas – Utrillo oriģināls tiek samainīts ar kopiju.

Veikalā atkal ieplīvo Smitī kungs)

Smitī kungs. Kundze, mīļā, dārgā Dirāna kundze, esmu atkal klāt! Šī nakts bija īsts murgs, nevarēju aizmigt ne mirkli!

Dirāna kundze. Tiešām? Mans tēvocis, kad viņam nenāk miegs, pārbīda mēbeles vai uzrok kādu puķudobi, fizisks darbs labi palīdz...

Smitī kungs. Dieva dēļ, kundze! Es nespēju aizmirst jūsu Utrillo!Dirāna kundze. Jūs jau atkal par to pašu! Es taču teicu –

viltojumus un kopijas es savā salonā nepārdodu.Smitī kungs. Zinu jau zinu! Viltojums, kopija, vai nav vienalga!

Es gribu to uzdāvināt savam brāļadēlam, kurš šogad beidz mācības koledžā. Viņš gaida no manis kādu dāvanu un to arī saņems, bet viņš no mākslas neko nesaprot un par glezniecību neinteresējas. Viņš tomēr cer, ka es uzdāvināšu viņam kādu šedevru, kas maksā miljonus, bet es apvedīšu puiku ap stūri – uzdāvināšu viltojumu! Vai nav lieliska ideja? Lai zina, ka nekas šajā dzīvē nenāk par velti! Dirāna kundze, dārgā, nepretojieties, mēs taču esam veci draugi, esmu jūsu labākais klients, jūs tik un tā nespēsiet man atteikt! Un esmu gatavs maksāt – 50 000! Ko teiksiet?

Dirāna kundze. To, ko teicu jau iepriekš – tieši tāpēc, ka esam draugi un jūs esat mans klients, es nevaru pārdot viltojumu!

Smitī kungs. 100 000!Dirāna kundze. 500 000.Smitī kungs. Esmu ar mieru!Dirāna kundze. (nopūšas) Ak dievs... Bet man ir viens noteikums.Smitī kungs. Kaut simts!Dirāna kundze. Jūs manā klātbūtnē parakstīsiet apliecinājumu, ka

esat samaksājis 500 000 frankus par Utrillo viltojumu. Nevēlos, ka mani kādreiz apsūdz par negodīgumu!

Smitī kungs. Ar lielāko prieku!

12

13

Dirāna kundze. (pasniedz viņam lapu) Lasiet! Lasiet skaļi!Smitī kungs. Bet – lūdzu!„ Es, Smitī kungs, atzīstu, ka esmu

nopircis no Dirāna kundzes viltotu Utrillo par 500 tūkstošiem franku. Dirāna kundze mani brīdināja, ka glezna ir viltota un nekādā gadījumā nemaksā tik lielu summu”.

Dirāna kundze. Tā, lūk! Uzrakstiet datumu, parakstieties un jums atliek tikai izrakstīt man čeku. Un es jums iesaiņošu jūsu viltoto Utrillo!

Smitī kungs. (paraksta papīru, izraksta čeku, tikmēr Dirāna kundze iesaiņo gleznu) Jā, jā, iesaiņojiet, jo es to tūlīt pat ņemšu sev līdzi... Ak, cik brīnišķīgi sākas šī diena...Esmu laimīgs, laimīgs, laimīgs!

(birdina gaisa skūpstus Dirānas kundzei, paķer gleznu un metas laukā no veikala.)

Smitī kungs savā dzīvoklī apstulbis skatās uz nupat iegādāto Utrillo. Viņš nespēj pakustēties. Ienāk Madlēna.

Madlēna. Kas noticis, Smitī kungs? Jūs man zvanījāt un jūsu balss izklausījās tā, it kā jūsu kolekcijas telpās būtu izcēlies ugunsgrēks. O, Utrillo! Jums izdevās? Tiešām izdevās piemuļķot Dirāna kundzi? Es patiešām jūs apbrīnoju...

Smitī kungs. (iebļaujas) Jūs esat akla, vai? Neko neredzat? Piebāziet taču tuvāk savu muļķa galvu! Apskatieties!

Madlēna (apskata gleznu) Tas taču viltojums! Laba kopija, nenoliedzami, tomēr...viltojums.

Smitī kungs. Pats redzu, ka viltojums! Bet jūs taču tur bijāt, redzējāt pati savām acīm, izpētījāt! Jūs man zvērējāt, ka tas ir īsts Utrillo!

Madlēna. Es arī tagad varu apzvērēt, ka glezna, ko mēs abi redzējām Dirānas kundzes galerijā bija īsts Utrillo, bet šī – nē. Tā ir samainīta. Jūs esat piekrāpts.

Smitī kungs. Nolādēts, vecā, riebīgā ragana, nolādēts! Tagad tieši par mani visa Parīze smiesies, jo tā nekrietnā tirgone savu muti neturēs!

Madlēna. Pagaidiet, nevajag uztraukties, vēl viss nav zaudēts. Jūs neieguvāt Utrillo, bet savu naudu varat atgūt. Iesūdziet Dirānas kundzi! Visa Parīze uzzinās, ka viņa ir krāpniece un viņa ne tikai samaksās jums

13

14

izkrāpto naudu, bet vēl dubultā – par goda un cieņas aizskaršanu! Nekavējoties rakstiet iesniegumu!

Smitī kungs. Nevaru! Ak Dievs, kādas mokas! Es nevaru rakstīt iesniegumu tiesai, jo pats parakstīju Dirānas kundzei papīru, kur teikts, ka esmu nopircis viltojumu, neskatoties uz to, ka viņa mani brīdināja...

(Madlēna ar grūtībām apvalda smieklu lēkmi. Smitī kungs satriekts saplok krēslā, Madlēna izskrien laukā, valdīdama smieklus.)

CILVĒKS, KAS PĀRDEVA EIFEĻA TORNI

1925.gads.Pievilcīgs jauns vīrietis Viktors Lustigs strādā par kāršu spēlmani uz kruīza kuģa. Viņš spēlēja labi, nedaudz krāpās, bet tad kāda kruīza laikā pie viņa pienāca elegants kungs.

Nikijs. Mans vārds ir Nikijs Ārnšteins.Viktors. Priecājos iepazīties – Viktors Lustigs.Nikijs. Jaunais cilvēk, es jūs vēroju ar lielu interesi. Arī es pelnu ar pokeru un vienmēr esmu uzskatījis, ka tā ir lieliska profesija. Jūs nenoliedzami esat apdāvināts, taču jums nepieciešami daži padomi. Nāciet...(Viņi abi iekārtojas uz krēsliem ar glāzēm rokās)Redziet, Viktor... Galvenais nav labi spēlēt, pat ne labi krāpties. O, netēlojiet izbrīnu, jūs saprotiet, par ko es runāju. Galvenais mūsu profesijā ir – nostādīt savu partneri tādā situācijā, kurā viņš beigās vaino sevi un tikai sevi. Lai viņš teiktu „pats esmu vainīgs”. Jums jārīkojas tā, lai upuris nekad nespētu kaut ko iebilst vai jūs apsūdzēt.Viktors. Laikam jūs īsti nesaprotu...Nikijs. Labi. Skatieties. ( garām iet vecāka dāma, kas garlaikojas, bet zibina acis uz visām pusēm. Nikijs pieceļas un nejauši viņu pagrūž)O, atvainojiet, kundze! Dieva dēļ, piedodiet, kuģis sašūpojās un es esmu tik neveikls!Kundze. Ak, nekas... (koķeti) Kuģis šūpojas, ar to mums te jārēķinās, vai ne?

14

15

Nikijs. Jūtos ļoti apjucis... Vai drīkstu kaut kā atlīdzināt par šo savu neveiklību? Varbūt dzērienu?Kundze. Dzērienu... jā... Bet labāk sastādiet man kompāniju kāršu spēlē. Nevaru te atrast nevienu pienācīgu pretinieku. Visi šie magnāti un banku direktori mani kaut kā neuzrunā, viņi ir tik...neizskatīgi, nedraudzīgi, esat ievērojis? Sēž pie saviem kāršu galdiem, degunus nolaiduši, drūmiem ģīmjiem...Nikijs. O, nē, atvainojiet!Kundze. Jūs nespēlējat? Nevar būt!Nikijs. Es, protams, spēlēju...Kundze. Tā jau man likās! Un jūs...jūs esat īsts džentlmenis.Nikijs. Paldies, kundze. Man tiešām bija prieks ar jums iepazīties, bet no jūsu piedāvājuma esmu spiests atteikties.Kundze. Ak Dievs, bet kāpēc? Es pilnīgi jūtu, ka ar jums varētu būt eleganta spēle!Nikijs. Jā, iespējams. Jūtos glaimots, ka tieši jūs man to piedāvājat, tomēr...nekādā ziņā. Redziet, kundze, jūs esat tik...izsmalcināta, pie tam arī gudra un... patīkama, nevaru to noliegt.Kundze. O, paldies!Nikijs. Un tieši tādēļ es nevaru. Man jums jāatzīstas, kundze: esmu profesionāls spēlmanis. Jūs, protams, saprotiet, ko tas nozīmē. Nekādā gadījumā nevēlos jūs apspēlēt.Kundze. (sajūsmā) Profesionāls spēlmanis, cik aizraujoši! Es biju dzirdējusi par tādiem, bet nez kādēļ iztēlojos viņus kā... kā blēžus, saprotiet? Nu, tādus ar spicu degunu un actiņām, kas zib uz visām pusēm. (abi smejas) Ak dievs, cik burvīgi! Beidzot uz šī kuģa kaut kas notiek! Kungs...Nikijs. (palocās) Mans vārds ir Oskars Elersī, kundze, jūtos pagodināts.Kundze. Elersī kungs, es jums zvēru, ka neapsūdzēšu jūs krāpniecībā, ja arī paspēlēšu. To vēl nemaz nevar zināt, es arī neesmu pirmo reizi ar pīpi uz jumta.Nikijs. Nešaubos.Kundze.Tātad, sarunāts?Nikijs. Ja jūs uzstājat... Pēc vakariņām būšu jūsu rīcībā. (Kundze apmierināta aiziet, Nikijs atgriežas pie Viktora)

15

16

Nikijs. Pēc vakariņām mēs, protams, spēlējām ar šo dāmu līdz vēlai naktij un es vinnēju 60 000, bet viņa joprojām bija sajūsmā, ka zaudējusi naudu profesionālim, kuru tīrā veidā redzēja pirmo reizi mūžā. Lai gan visticamāk spēlējusi ar viņiem neskaitāmas reizes. Laipnība, pieklājība, izsmalcinātas manieres, pievilcība – tie ir jūsu ieroči blakus attapībai un fantāzijai. Vai piekrītat?Viktors. Simtprocentīgi, Arnšteina kungs, simtprocentīgi!

Viktors apmetās uz dzīvi mierīgā lauku apvidū, tālāk no kara pārņemtās Parīzes. Pašsaprotami, ka arī te Viktors cītīgi sekoja Nikija Ārnšteina pamācībai. Viņš vienmēr visu kārtoja tā, lai viņa upuris nevērstos tiesā. Lūk, piemērs daudzu citu starpā, īsts krāpšanas šedevrs Lustiga gaumē!

Tajā laikā Lustigs bija galīgi tukšā, viņam piederēja tikai 25 000 franku viltotos vekseļos, bet viņš bija uzzinājis, ka netālu tiek pārdota pamesta, sagrauta muiža, kas nebija vērta vairāk par 15 000 frankiem. Kā ierasts, aristokrātisks un pašpārliecināts, viņš devās uz Bankas vietējo filiāli, kas bija iegādājusies sagrauto muižu no īpašnieka.

Direktors. Tas ir apbrīnojami, Sen-Klēra kungs, ka jūs ieinteresējis šis īpašums, tas jau gadiem stāv tukšs un pamests.Viktors. Jā, esmu ievācis par to ziņas. Tas gan ir visai nožēlojamā stāvoklī...Direktors. Nu ziniet, nav jau nemaz tik traki... mājai ir vēl tīri lietojams jumts...Viktors. Ar sadrupušiem skursteņiem. Arī centrālajā zālē jumts tecējis, jo parkets tur ir sapuvis. Kur ir parakstāmie dokumenti?Direktors. Jā, jā, lūdzu! Viss ir sagatavots! Bet, vai ievērojāt, kādas ir durvis un logu ailes – īsti mākslas darbi! Un balkona margas! Redziet, kādreiz mūsu novads bija slavens ar saviem kokgriezējiem, katrā mājā ir kādi priekšmeti...Viktors. (parakstās, izņem divas pakas ar naudu) To es pamanīju. Viņi bijuši īsti meistari. Tagad tādu vairs nav... Vai varat samainīt pret naudu manas obligācijas? Tās ir 25 000 franku vērtībā.Direktors. Jā, acumirkli!

16

17

Viktors. Tomēr šī muiža piederējusi senai dzimtai, tai ir liela vēsturiska un arhitektoniska vērtība. Un jūsu novadam, šķiet, nedaudz pietrūkst investīciju, lai savestu kārtībā kara postījumus.Direktors. Tieši tā, tieši tā, grāfa kungs! (izņem no seifa naudu, noliek to Viktora priekšā. Tagad tur stāv trīs pakas ar naudu un obligācijas. Viktors paņem divas naudas pakas un obligāciju paku atstāj direktoram) Neapšaubāmi, tā ir patiesi liela laime, ka esat nolēmis apmesties mūsu apkaimē un, ticiet man, te ir ļoti laba dzīve – mierīga, skaidra, es pat teiktu, vienkārša. Mēs te visi viens otru pazīstam, esam kā draudzīga, liela ģimene...Viktors. Mana sieva par to būs sajūsmā. Pēc Parīzes trokšņa un putekļiem, atklāti sakot, mēs abi esam līdz nāvei noguruši. Sāksim celtniecības un remontdarbus un ceru, ka pēc augstākais pusgada varēsim aicināt jūs un pārējos cienījamos pilsoņus uz atklāšanas balli. Vai nodosiet manus sirsnīgākos sveicienus savai kundzei?Direktors. (sajūsmināts un glaimots izvada laukā Viktoru) Jā, protams, liels paldies! Gaidīsim, gaidīsim! Bija liels gods un prieks ar jums iepazīties, grāfa kungs! Pateikšu sievai, ka esam uzaicināta uz šī gada lielāko balli!Viktors. Visu cieņu, direktora kungs! Palieciet sveiki! (palocās un lēnā garā aiziet, direktora sajūsminātā skatiena pavadīts)

Viktors. Tā es, liekot lietā tikai nevainojamas manieres un labas runas spējas, savu bezvērtīgo obligāciju vietā tiku pie gluži jauniem, čaukstošiem 50 000 frankiem. Nikija Ārnšteina principi tika ievēroti perfekti. Manuprāt, skolēns pārspēja savu skolotāju. 1925.gada sākums. Viktors sēž kādā telpā, kas atgādina oficiālu kabinetu. Pie durvīm klauvē un ienāk metālu uzpircēja, stingra, lietišķa sieviete.Viktors. (raksta kaut kādus papīrus) Jā, lūdzu!Uzpircēja. Vai te... Jūs esat Adāma kungs?Viktors. (nepaceļ galvu) Jā, acumirkli... Lūdzu! Kādā jautājumā, kundze?

17

18

Uzpircēja. Es saņēmu vēstuli no Parīzes mērijas... sakarā ar metāllūžņiem.Viktors. Jā, pareizi, tas ir pie manis! Lūdzu, kundze, sēdieties. Ceru, ka jums ir nedaudz laiks, jo saruna būs... savā ziņā, konfidenciāla.Uzpircēja. Mans laiks ir nauda, kungs. Jūsu atsūtītā vēstule bija pilnīgi nesaprotama. Vai esmu pārkāpusi kaut kādus noteikumus? Man jāatzīstas, ka kopš vīra nāves, esmu pārņēmusi mūsu biznesu un varbūt neesmu kaut ko sapratusi...Viktors. (Skatās papīros, meklē viņas vārdu) Jūs esat ... Elīza Šamonī kundze?Uzpircēja. Jā, tā mani sauc.Viktors. Nekādas īpašas pretenzijas jūsu uzņēmumam es neredzu... Ā, te ir gan kāda sīka neskaidrība... Nodokļi par pagājušo gadu...Uzpircēja. (skaidro arvien vairāk uztraukdamās) Par pagājušo gadu, kungs! Vai jūs maz zināt, kāds tas bija? Mans vīrs nomira, pie tam – pēkšņi, ne no šā ne no tā! Vienkārši ņēma un nomira, it kā tas būtu kaut kas pats par sevi saprotams! Viņam nekas nekaitēja, varat man ticēt! Bet nu piepeši viņš nomirst un man jāpārņem uzņēmums, jāsaprot, kas tur un kā viss notiek. Jūs domājiet, tas ir viegli? Sievietei, kas ne ar ko tādu nav nodarbojusies! Un tad vēl karš! Paldies dievam, tas ir beidzies, bet, kuram pēc kara ir nauda, ko?Viktors. Jūsu atskaites gan rāda...Uzpircēja. Es pati zinu, ko tās rāda, kungs! Paldies Dievam, mums iet tīri labi, nevaru sūdzēties...Viktors. Tātad tā nodokļu lieta jums vienkārši, tā teikt, paslīdējusi garām... Uzpircēja. Cienītais kungs, es jau paskaidroju! Mans vīrs nupat nomira, ne no šā, ne no tā, un es ar visu to vienkārši netieku galā. Ak Dievs, es taču samaksāšu tos nodokļus, nekur tie nepazudīs!Viktors. Labi. Līdz šī gada beigām. Ja nē, sekos nepatīkamas soda naudas. Bet mūsu saruna ir par ko citu, kundze.Uzpircēja. Par ko tad vēl?Viktors. Kā jau teicu, saruna ir konfidenciāla.Uzpircēja. Kāda?Viktors. Kon... Šai sarunai jāpaliek slepenībā.

18

19

Uzpircēja. Jā? Kāpēc?Viktors. Tūlīt paskaidrošu. Jūs, droši vien, esat lasījusi presē, ka Parīzes mērija nonākusi neapskaužamā situācijā sakarā ar Eifeļa torni.Uzpircēja. Kaut ko tādu lasīju... Tas briesmonis esot jāremontē, bet naudas nav. Ja gribiet zināt manas domas, man tas nekad nav paticis – tāds dzelžu blāķis pašā Parīzes centrā, pēc kā tas izskatās! Pēc kaut kāda kukaiņa, dieva vārds!Viktors. Atklāti sakot, es jums pilnīgi piekrītu, kundze. Šī torņa izskats jau sen boja mūsu skaistās pilsētas seju. Bet lai nu tas paliek. Mans uzdevums ir Republikas prezidenta Gastona Dumerga, padomes priekšsēdētāja un Parīzes mērijas vārdā jums paziņot, ka jūsu uzņēmums izraudzīts, lai piedāvātu darījumu. Vakar vakarā pulksten desmitos, pēc ilgām un skaļām debatēm, Parīzes mērijas sapulcē tika pieņemts lēmums Eifeļa torni nojaukt un pārdot septiņus tūkstošus tonnu tērauda.Uzpircēja. (apstulbusi) Ak svētā māte... Nojaukt? Eifeli? Pa tīro?Viktors. Kā jau presē tika rakstīts, Parīzes mērijai nav tādas naudas, lai šo monstru remontētu. Pie tam, kundze, es jums atklāšu vēl ko – neviens īsti nesaprot, ko ar to vispār lai iesāk. Tas tur stāv pilnīgi bez kādas praktiskas vajadzības.Uzpircēja. Velns pa stenderi...Viktors. Kundze?Uzpircēja. Vai! Jā, atvainojiet! Es tikai esmu pilnīgi apstulbusi... Tiešām, nojaukt? Bet, kā tad tā... Parīze bez Eifeļa torņa? Tūristi brauca šurp un brīnījās un mēs... bija jau tā kā pierasts...Viktors. Kā mēdz teikt, cilvēks pierod pie visa, arī neglītā. Bet, iedomājieties, cik tas atkal būs skaisti, kad torņa vairs nebūs. Mani, piemēram, tas iepriecina. Bet mūsu domas šajā situācijā neviens nejautā. Mans uzdevums ir piedāvāt jūsu uzņēmumam šo darījumu, bet, kā saprotu, pēc jūsu vīra nāves, jūs laikam neesat neko pārāk ieinteresēta. Nekas, mums ir arī citi pretendenti: Žifrā kunga uzņēmums Marseļā, Kolē kunga uzņēmums Lionā... Viņi bija nākamie pretendenti.Uzpircēja. Žifrā? Tas noziedznieks un blēdis? Dieva dēļ, Adāma kungs, nekādā gadījumā neielaidieties ar Žifrā, viņš ir viens nolādēts melis un nelietis, to es zinu pilnīgi skaidri! Un Kolē no Lionas, mīļais dievs, viņš jau nav nekāds uzņēmējs, kaut kāda trauku lupata, ko var pierunāt un

19

20

apšmaukt vienā acumirklī! Nē, Adāma kungs, jūs mani pārpratāt – es ar visu pienākošos godu pieņemu Parīzes mērijas piedāvājumu. Septiņi tūkstoši tonnu tērauda, Jēziņ! Tas tak ir gadsimta darījums, mans vīrs būtu par to sajūsmā, bet viņš nez kādēļ ir miris. Adāma kungs, esmu gatava! Nopirkšu Eifeļa torni un man būs ko pastāstīt mazbērniem, dieva vārdā! Neparko nelaidīšu šo darījumu garām!

Viktors. Diemžēl mēs nezinām, kāda cena tika samaksāta

Viktoram Lustigam par Francijas slavenākā simbola pārdošanu, jo tikko viņš bija saņēmis naudu (un to viņš, saprotams, saņēma), jau nākamajā dienā pazuda no Parīzes. Nelaimīgā Šamonī kundze devās uz policiju, bet kļuva par vispārēja izsmiekla objektu, toties Viktors Lustigs ar vienu rāvienu tika ierindots ģeniālāko krāpnieku ļoti šaurajā lokā.

Visu savu dzīvi Viktors Lustigs turpināja pielietot savus principus. Savienotajās Valstīs, kur viņš apmetās uz pastāvīgu dzīvi, viņš tika aizturēts 48 reizes un 47 no tām viņš nepalika cietuma ilgāk par divām dienām, gluži vienkārši tāpēc, ka viņa upuri paņēma atpakaļ savas sūdzības, jo tiesas prāvās negribēja padarīt sevi par izsmiekla objektiem.

48. reizi Viktors Lustigs bija jau cienījamā vecumā un atradās Havannā kopā ar kādu jauniņu astoņpadsmitgadīgu aktrisīti Estellu Svīniju. Viņam bija vajadzīga nauda un viņš izdomāja to iegūt kā paradis. Iepazīstinot sevi kā Holivudas producentu, viņam izdevās izkrāpt 40 000 dolāru no kāda Ņujorkas lieltirgotāja, lai veidotu izrādi, kas, protams, nekad tā arī netika uzvesta.

Taču šoreiz viņš savu metodi nepielietoja. Lieltirgotājs bez šaubīšanās vērsās tiesā. Lustigu arestēja un piesprieda 20 gadus cietumsoda.

Cietumā viņš arī nomira. Viņš tika notiesāts 1934.gadā. Bet 1947.gadā viņš aizgāja aizsaulē aiz briesmīgajām Alkatrazas cietuma restēm.

Viņš bija vēlējies iegūt šos dolārus, lai patiktu Estellai. Viktors bija iemīlējies un pirmo un pēdējo reizi mūžā zaudējis galvu.

Mīlestība, tā bija vienīgā lieta, kas nebija paredzēta viņa skolotāja Nikija Ārnšteina principos.

20

21

URĀNA BALONS

Uznāk Mišels de Rozjē, skaists, bet neizsakāmi garlaikots. Ar cigareti vienā rokā un šampanieša glāzi otrā.

Mišels de Rozjē. Es mirstu, cienījamie. Tas nav nekāds joks, es patiešām mirstu, lēni, mokoši, neizbēgami... no garlaicības. Man ir viss – trīsdesmit septiņos gados esmu diezgan izskatīgs, elegants, iekārojams. Esmu arī ļoti bagāts, man ir savrupmāja Parīzē un villa Kotdazīrā, vēl citi nekustamie īpašumi, nevaru nemaz atcerēties, cik un kur, bet tādēļ jau tam domāti pārvaldnieki, man ir burvīga sieva...Tas viss kopumā arī ir iemesls, saprotiet? Garlaicība beidz mani nost, jo nekas nenotiek! Brīvdienas pludmalē ne ar ko neatšķiras no brīvdienām Parīzē vai Nicā! Ak, Dievs, cik tas viss ir apnicīgi! Manuprāt, tas pilnīgi nopietni apdraud manu veselību un, ja kaut kas nemainīsies, es nomiršu drausmīgā nāvē...Varbūt atrast kādu darbu? Kad skatos uz strādniekiem, kas pūlas vaiga sviedros... viņos kaut kas ir... kaut kas... vārdos neizsakāms. Strādāt... tas būtu interesanti, ko? Katru dienu iet uz darbu, sasveicināties ar savu priekšnieku, saņemt mēnešalgu... Cikos parasti sākas darbs? Laikam, ap divpadsmitiem? Tas man varētu patikt... Bet katru dienu... Atkal – garlaicīgi!(no mugurpuses pie viņa pieslīd kāds vīrietis)Inspektors Bertino. Dīvainā laikā dzīvojam, barona kungs...Mišels. Jūs mani pazīstat?Bertino. Jūs visi te pazīst... Pie tam, tāds ir mans darbs. Atļaujiet iepazīties: inspektors Bertino. Mums radies iespaids, ka jums var uzticēties, ka esat īsts savas zemes patriots.Mišels. Bet, protams, katrā ziņā! Pasaulē šodien ir tik nedroši – Krievija draud, Tuvajos austrumos bez apstājas karo un arī draud, vienīgais, kas atliek – būt savas valsts patriotam!Bertino. Pilnīgi jums piekrītu – situācija pasaulē patiešām ir draudīga un mēs darām visu, lai mazinātu saspīlējumu...Mišels. Jūs? Atvainojiet – kā to saprast?Bertino. Esmu no Teritoriālās uzraudzības pārvaldes.

21

22

Mišels. No pretizlūkošanas?Bertino. Centrālās Eiropas tīkls.Mišels. Es arī dienēju izlūkdienestā kara laikā...Bertino. Jā, mums tas ir zināms.Mišels. Ak tā? Mani vēl atceras? Interesanti...Bertino. Jūs taču esat no tiem, uz kuriem mēs vienmēr varam paļauties... ja jāpilda kāds delikāts uzdevums.Mišels. Bet, protams! Nekādu šaubu! Tie, kas bijuši iesaistīti izlūkdienestā, savas iemaņas nekad nezaudē! Delikāts uzdevums? Jūs gribat teikt... jūs gribat to uzticēt man? Vai kaut kas jādara? Esmu gatavs!Bertino. Nebūs tik vienkārši... Miera laika situācija atšķiras no kara apstākļiem, ienaidnieks viltīgi slēpjas... Bet, ja jūs būtu gatavs mums palīdzēt kādā lietā...Mišels. Protams, ka esmu! Kur tas notiks? Francijā, Anglijā, varbūt Marokā? Kad? Esmu gatavs doties kaut tūlīt!Bertino. Mieru, mieru, tikai bez steigas. Viss rūpīgi jāapsver un jāizplāno un jūs saprotat – nevienam ne vārda. Katrs nejauši izmests vārds visu var sabojāt.Mišels. Ak dievs, kam jūs to stāstāt! Bez šaubām, ka es zinu visus noteikumus!Bertino. Tas, ko jums teikšu, ir zem vislielākās slepenības zīmoga. Tomēr situācija ir tik draudīga, ka esam spiesti meklēt palīdzību ārpus aģentūras. Mums kļuvis zināms, ka sešdesmit kilogramu smags balons, kas pildīts ar vistīrākā urāna smiltīm pašlaik tiek iztirgots. Krievi gandrīz to jau nopirkuši un jūs saprotat – tad tā ir katastrofa visai pasaulei.Mišels. Ak dievs, kādas šausmas! Krievi taču tik to vien grib kā uzkundzēties un, ja viņu rokās nonāks tāds daudzums ar urānu... Drausmīgi! Kāpēc franču dienesti to nevar nopirkt ātrāk?Bertino. Kā vienmēr galvenais šķērslis ir – nauda! Mēs esam atkarīgi no mūsu politiķu gribas, bet viņi šīs briesmas pietiekami nenovērtē. Viņiem liekas, ka tie ir tikai tukši draudi, jo krievi taču vienmēr melo un reālas briesmas nepastāv. Mēs jau veselu mēnesi mēģinām viņus pārliecināt par pretējo...Mišels. Kāda nožēlojama sīkumainība!

22

23

Bertino. Pašlaik esam sākuši sarunas ar dažiem naftas biznesa magnātiem, bet tās nepiedodami ievelkas... Svarīgs ir katrs brīdis, bet mums ir sajūta, ka vajadzēs vēl mēnesi...Mišels. Mēnesi! Kaut kas nedzirdēts! Kāda ir summa?Bertino. Summa nav astronomiska, kā varētu likties, tomēr biznesa ļaudis laikam pieraduši skaitīt katru centu un arī viņi neapjauš katastrofas apmērus, kas mūs gaida, ja krievi gūs virsroku.Mišels. Inspektora kungs, es saprotu, ka neesmu jūsu aģentu vidū, esmu tikai jaunpienācējs no malas, tomēr jūs pats teicāt, ka zināt par maniem nopelniem, par manām spējām...es būtu laimīgs, ja varētu šajā lietā palīdzēt.Bertino. Nē, nē, jums paredzēts pavisam cits uzdevums...Mišels. Es izpildīšu arī to uzdevumu, bet, manuprāt, galvenais tagad ir apsteigt krievus un nopirkt šo urāna balonu. Atvainojiet, ka uzstāju, jums noteikti ir augstāka militāra pakāpe nekā man, bet es vēlos piedāvāt savus līdzekļus. Jā, es uzstāju.Bertino. (brīdi saspringti domā un Mišels satraukti gaida, kāds būs viņa lēmums) Labi. Atklāšu jums ko vairāk – arī spāņi ir gatavi piedalīties šajā darījumā, viņi urāna balonu gatavi atpirkt no Francijas, ja mēs paspētu nopirkt. Tādēļ jūs savu naudu, protams, atgūsiet.Mišels. Lieliski, tātad es pat necietīšu zaudējumus! Kāda ir summa?Bertino. Pieci miljoni franku.Mišels. Šī nauda ir jūsu.Bertino. Es biju dzirdējis no vecajiem biedriem, ka uz jums var paļauties, bet tagad pārliecinos par to pats. Tālāk rīkosimies sekojoši: jūs paņemsiet naudu, ietīsiet to neuzkrītošā sainī, ieliksiet savā portfelī. Tad atbrauksiet uz vecajām noliktavām Parīzes nomalē, te ir adrese... Jums jābūt tur tieši vienos naktī. Ne divpadsmitos, ne pusvienos, tieši vienos. Jūs paņemsiet balonu un atstāsiet naudu. Balona pārdevēji uzstāj, ka pārdošanās mirklī klāt jābūt tikai vienam cilvēkam, bet es, protams, jūs piesegšu no tālienes.Mišels. Skaidrs.Bertino. Satiksimies pēc divām dienām. Gadījumā, ja pārdomājat...

23

24

Mišels. Tas ir izslēgts! Nekādā gadījumā, nekad! Tas ir tik... vienreizēji... tik satraucoši...tik nozīmīgi! Esmu sajūsmā! Un es zvēru, neviens par to neuzzinās, neviena dzīva dvēsele, pat mana sieva!Bertino. (uzliek viņam roku uz pleca) Tagad jūs atkal esat mūsu rindās, baron.(salutē) Par tēviju...Mišels.(izslejas un salutē) ...par brīvību!Bertino aizslīd kā miglas rēgs un pazūd, bet Mišels ir stāvā sajūsmā.

Barons Mišels, ģērbies tumšā mētelī ar platmali, kas uzlikta tā, lai gandrīz nosegtu acis, ar portfeli rokās ierodas norunātajā vietā. Viņš nāk klusu, apkārt raudzīdamies. Viņš atrod balonu, uz kura lieliem burtiem rakstīts: BĪSTAMI! NEATVĒRT! un aizstiepj to uz savu mašīnu, ieliek bagāžniekā. Tad atgriežas, lai noliktu naudu. Noslēpj saini un tad piepeši no tumsas iznirst kāds cilvēks. Tas ir tas pats Bertino, tikai nomaskējies ar ūsām un runā ar krievisku akcentu.

Bertino-krievs. Stāvi! Kur balons?Mišels. Kas jūs tāds?Bertino-krievs. Kur ir balons? Ko tu par to zini?Mišels. Es netaisos neko jums paskaidrot! Jūs... jūs esat krievs?Bertino-krievs. Arī es neko netaisos paskaidrot. Atdod balonu un aiziesi dzīvs. Ja nē...Mišels. (piepeši izrauj no kabatas pistoli un tēmē uz Bertino, kurš šausmās atkāpjas) Nolādēts, man liekas, ka tieši jums draud nāves briesmas! Nelietis!Bertino-krievs. Pagaidiet, nešauj! Es piedāvāju naudu... 30 miljonus, es tikai daru, ko man liek!Mišels. (lepni un drusku kā Džeims Bonds) Jūs darāt to, ko liek saimnieks, bet es – ko mana sirdsapziņa! Vācieties prom, Dievs mans liecinieks, es tūlīt nospiedīšu gaili!Bertino-krievs. Velns parāvis, labi jau labi...bet neceriet velti, mēs jūs atradīsim...(Bertino-krievs pazūd tumsā. Mišels ļoti lepns un apmierināts ar sevi dodas uz mašīnu un aizbrauc)

24

25

Mišels satraukti staigā savā mājā, smēķēdams un dzerdams vīnu. Viņš gaida, vai kāds nezvanīs pie durvīm vai pa telefonu. Bet neviens nezvana.Galu galā viņš pats paķer telefonu un uzgriež numuru)

Mišels. Hallo! Vai esmu sazvanījis Aizsardzības ministrijas Teritoriālas uzraudzības pārvaldi? Sveicināti, mans vārds ir barons Mišels de Rozjē. (uz brīdi viņš apklust, lai otrā galā cilvēks saprastu, ar ko runā) Jā... vai varu runāt ar inspektoru Bertino? Kā – nav? Nu labi, es saprotu, jūs nedrīkstat izpaust vārdus. Tādā gadījumā, nododiet savai priekšniecībai, ka es savu uzdevumu esmu izpildījis un attiecīgais priekšmets atrodas pie manis, manā Parīzes mājā. Es no Bertino kunga instrukcijām sapratu, ka ieradīsies kolēģi no Spānijas un to savāks, bet pagājusi jau vesela diena... Ko? Jūs nesaprotat? Tad pasauciet kādu no vadības, velns lai parauj! (nemierīgi staigā, arvien vairāk skaizdamies) Jā, hallo! Visu cieņu! Mans vārds ir barons de Rozjē un es jau paskaidroju, ka priekšmets... kāds priekšmets? Dieva dēļ! Sešdesmit kilogramus smags balons ar urāna smiltīm un es par to vakarnakt, starp citu, jūsu vietā samaksāju 5 miljonus franku! Pie tam riskēju ar savu dzīvību, jo viens krievs gribēja mani nogalināt! Ko? Kāpēc lai es būtu sajucis prātā? Jūsu pašu inspektors Bertino mani piesaistīja šai operācijai... Ko? (klausās) Pie jums nestrādā nekāds inspektors Bertino? Bet viņš teica, ka jums par mani viss ir zināms un esmu lojāls pilsonis... Bet 5 miljoni franku? Arī tos jūs neesat saņēmuši? Kur tad tie palikuši?(apstulbis klausās) Bet... bet urāna smiltis... tās atrodas manā bagāžniekā... Vai spāņi nebrauks tām pakaļ? Ak tā... viņiem pašiem smilšu ir diezgan... (noliek klausuli un truli raugās izplatījumā, pamazām aptverot, ka ir piekrāpts.)Jā... viņš izkrāpa man 5 miljonus... par smiltīm...Velns parāvis, bet tas vismaz bija kaut kas interesants! Cik žēl, ka viss beidzies... Nē, pag, vēl nebūt viss nav beidzies! Es došos uz policiju un iesūdzēšu to viltus inspektoru tiesā. Tas būs interesanti – nekad neesmu bijis policijas iecirknī un neesmu tiesājies. Redziet, manai dzīvībai atkal nekādas briesmas nedraud!

Pirmā cēliena beigas.

25

26

Otrais cēliens

ŠEDEVRIŅŠ

Parīzes Vandoma laukuma juvelierveikalā ienāk Ramons ar ieģipsētu labo roku. Veselajā rokā viņš tur ādas portfeli. Viņam pretī iznāk Ardāna kundze, veikala īpašniece.)

Ardāna kundze. Sveicināti, kungs! Vai kungs kaut ko vēlas?Ramons. Sveicināti, kundze. Man ir tieši stunda laika un es gribētu iegādāties kaut ko savai sievai. Viņa gaida no manis dāvanu kāzu jubilejā. Es gribētu... (skatās apkārt) Kaut ko nelielu, bet gaumīgu...Mjā...ne pārāk dārgu arī. Varbūt kādu piespraudi vai rokassprādzi...Ardāna kundze. Kāzu jubileja – tas ir nopietni, vai ne?Ramons. Laikam gan... Vīram šajās reizēs jāpierāda sava negaistošā mīlestība ar kaut ko taustāmu.Ardāna kundze. Cienītais kungs, varat man ticēt, sievietes dārglietas uztver ne tikai kā dārgus priekšmetus, ar kuriem var rotāties. Tie nozīmē ko daudzkārt plašāku...Ramons. Tiešām? Ko tieši, kā jums liekas?Ardāna kundze. Vai jums ir bērni?Ramons. Veseli trīs. Un visas – meitas.Ardāna kundze. Apsveicu! Tādā gadījumā, jums ir viens no iemesliem, kādēļ jūsu sievai jādāvina dārglietas. Tās kļūs par ģimenes vērtībām, kas tiks nodotas meitām un vēlāk – mazmeitām...Ramons. Hm...var jau būt.Ardāna kundze. Tādēļ gribu jums parādīt ko īpašu. Burtiski vakar mēs saņēmām īstu mazu šedevriņu...Paskatieties. (attaisa kādu kārbu) Vai esat kaut ko tamlīdzīgu jelkad redzējis? Rubīna piespraude margrietiņas formā, ar zelta ziedlapiņām, pasakains skaistums. Pie tam, kā radīts sievietei – tik eleganta, trausla...

26

27

Ramons. Kāda ir cena?Ardāna kundze. 200 000 franku, bet...Ramons. Kundze, bīstieties Dieva...Es jau minēju, ka nevēlos neko pārmērīgi dārgu... Un es gribētu redzēt vēl ko citu.Ardāna kundze. Atvainojiet! Protams!(rāda) Mums ir komplekti – kaklarota un auskari...Ramons. Par smagu. Tādi kruzuļi, Dievs pasargi... Tie vien maksā trīsreiz dārgāk nekā to pelnījuši.Ardāna kundze. (rāda) Kaklarota un aproce...Ramons. Bezgaumīgi. Kas kaut ko tādu gribētu pirkt?Ardāna kundze. Dimanta diadēma?Ramons. (īsi iesmejas) Diez vai būtu prātīgi kronēt sievieti par karalieni.Ardāna kundze. Jūsu sieva nav to pelnījusi?Ramons. Mēs esam precējušies jau piecpadsmit gadus.Ardāna kundze. Tad šis ir īstais brīdis!Ramons. Diadēma...Jā...Kāda ir cena?Ardāna kundze. 100 000.Ramons. Viņa to uzliks varbūt vienu vai divas reizes mūžā, nav vērts... Es gribu kaut ko, ko viņa varētu nēsāt kaut katru dienu. Vai tad dāvana tādā gadījumā neiegūst vēl papildus jēgu? Tad es vismaz redzu, kur palikusi mana nauda.Ardāna kundze. Mums ir arī pērles, baltās, sudrabainās un rozā...Ramons. Nē,nē, tikai ne pērles, tās ir vecmeitu rotas. Bet tās varētu būt lētākas, vai ne?Ardāna kundze. Neapšaubāmi, ja vien nav iestrādātas zeltā... Bet vienkāršas balto pērļu kaklarotas...Ramons. Nē. Parādiet man vēlreiz margrietiņu.Ardāna kundze. Ko?Ramons. Rubīna margrietiņu ar zelta lapiņām.Ardāna kundze. Ak Dievs, man likās, ka esmu pārklausījusies! Jā, jā, lūdzu! Protams! Te tā ir... tā patiešām ir burvīga...Ramons. Tā ir skaista, jums taisnība. Maza, bet eleganta... Ziniet, jūs mani pārliecinājāt – dāvana sievai jābūt tādai, ko viņa pēc tam var nekaunēdamās nodot meitai. Kāda bija tās cena?

27

28

Ardāna kundze. Nu... tā, protams, ir gandrīz vai dārgākā mūsu šodienas piedāvājumā...Ramons. Cik, kundze?Ardāna kundze. 200 000. Bet tā ir unikāla, saprotams, vienā eksemplārā, tai ir mākslas priekšmeta vērtība...Ramons. Es to ņemšu.Ardāna kundze. (apstulbusi un satraukta) Tiešām? Ak Dievs, atvainojiet, bet jūs mani samulsinājāt, jūs vēl nupat teicāt, ka...Bet tas, protams, nav svarīgi! Šī mazā lietiņa pārsteigs un sajūsminās jūsu sievu, tā norādīs ne tikai par jūsu jūtām, bet arī par jūsu neapšaubāmo gaumi...Ramons. Paldies, kundze. Bet ir viena neliela aizķeršanās. Man ir tikai 100 000 franku (norāda uz portfeli) Es gribēju visu nokārtot ātri, tādēļ paņēmu līdzi naudu, ko biju nolēmis iztērēt...Ardāna kundze. (satraukta) Bet to noteikti var nokārtot... kaut kādā veidā! Noteikti ir kāds risinājums!Ramons. Vai jums ir papīra lapa un pildspalva? Uzrakstīšu sievai zīmīti, lai viņa izņem naudu no mājas seifa un mans šoferis to atvedīs. Tas prasīs augstākais piecpadsmit minūtes.Ardāna kundze. (atviegloti uzelpo) Nu redziet, tā jau es zināju – viss ir vienkārši! Tūlīt atnesīšu! ( steidzīgi atnes un noliek papīru un pildspalvu, galvenais, lai pircējs nepārdomā kaut kādu sīkumu dēļ. Ramons ķeras pie rakstīšanas ar kreiso roku, bet tad nikni nomet pildspalvu.)Ramons. O, tas ir neciešami! Atvainojiet, laikam no margrietiņas tomēr būs jāatsakās. Es diemžēl nemāku rakstīt ar kreiso roku. Kā man šī lauztā roka kaitina... jau trešo nedēļu esmu gluži kā invalīds!Ardāna kundze. (atkal satraucas) Bet... bet, kungs... Ak dievs... ko lai izdomā? Pagaidiet, kungs, varbūt atļausiet man? Es uzrakstīšu zīmīti jūsu vietā. Jūsu šoferis apliecinās, ka tā ir no jums, kaut arī rakstīta citā rokrakstā.Ramons. Nu... jā, tas varētu viņu pārliecināt. Labi, rakstiet. „Mīļumiņ, vai tu varētu nodot šoferim aploksni ar 100 000 frankiem? Nejautā viņam neko. Runa ir par pārsteigumu, kas domāts tev, un kas, manuprāt, tev ļoti patiks.” Parakstieties – Ramons.

28

29

Ardāna kundze. Brīnišķīgi! Viss kārtībā! Cik uzjautrinoši – arī mans vārds ir Ramona.Ramons. (vienaldzīgi) Ak tā? Aiznesīšu zīmīti šoferim un jācer, ka viņš drīz būs atpakaļ. (norūpējies ieskatās pulkstenī) Pēc pusstundas man ir tikšanās.

Ramons aiziet, bet Ardāna kundze pantomīmiski vai kā citādi pauž savu apmierinātību un prieku, ka šausmīgi dārgā margrietiņa beidzot ir pārdota.Ramons atgriežas ar konvertu.

Ramons. Šķiet, ka viss nokārtojies. Te lūdzu, jūsu 100 000 un esam norēķinājušies.Ardāna kundze. ( Ieskatās konvertā, ātri pārskaita naudu, konstatē, ka tā ir īsta, tad pasniedz viņam kastīti ar margrietiņu) Lieliski! Bet te – jūsu šedevrs, kungs! (izvada viņu laukā) Jūsu sieva būs sajūsmā un, ticiet man, ne tikai par šo dāvanu... Pateicos, ka iegriezāties mūsu veikalā, katrā ziņā gaidīsim jūs atkal, pasveiciniet savu sievu un meitiņas, visu labu...

Ramons aiziet, Ardāna kundze ieplīvo veikalā ļoti apmierināta, pārskaita naudu – jā, viss ir kā pienākas. Veikalā ieskrien Ardāna kundzes dēls.

Dēls. Mammu, ja tu esi nolēmusi man beidzot nopirkt Astonu Martinu, es, protams, neiebilstu, bet Dieva dēļ, tu to nedrīksti darīt bez manis! Man taču jāredz, jāizmēģina - mašīna nav kaut kāda cepure, ko var nopirkt kastē un cerēt, ka tā būs laikā! Tā ir mašīna, mammu, automobilis, autiņš!Ardāna kundze. (joprojām apmierināta) Nesaprotu, par ko tu runā, mīļumiņ. Bet jauki, ka tu esi te, jo gribu uzaicināt tevi pusdienās – iesim uz labāko restorānu, pasūtīsim šampanieti, jo šodiena man ir jānosvin. Vari iedomāties, beidzot es pārdevu margrietiņu! Ak dievs, man jau likās, ka tas nekad nenotiks, tas briesmīgi dārgais rubīna dārgumiņš sāka

29

30

jau pelēt, kastītē gulēdams. Bet es to izdarīju! Nu, saki vēl, vai tava māte nav lieliska?Dēls. Pie velna, ko tu runā? Kāds restorāns? Un kur tad pārsteigums?Ardāna kundze. Kāds pārsteigums?Dēls. (izņem zīmīti un krata to viņai gar degunu) Pārsteigums, par ko tu te raksti! Tu liki man iedot 100 000 kaut kādam šoferim un rakstīji, ka tas būs man patīkams pārsteigums. Es negribu nekādus citus pārsteigumus kā vien Astonu! Sarkanu, zemu, šiku Astonu, bet es gribu izvēlēties pats, saproti...Ardāna kundze. (sastingusi klausās, tad saprot, kas noticis)Dēls. Mammu... Mammu, kas tev kaiš? Mammu, tu taču neģībsi? Mammu!Ardāna kundze. Esmu piekrāpta...piekrāpta... Viņš izlikās, ka nevar parakstīt...viņš izkrāpa man margrietiņu... samaksāja ar manu naudu...Dēls. Mammu, es nesaprotu. Kas izlikās, kas piekrāpa? Vai mēs iesim pēc Astona vai ne? Kur ir pārsteigums? Mammu, lūdzu saki, ka pārsteigums ir Astons, citādi tas nav godīgi! KĀRUMNIEKU BANDA

Izmeklēšanas telpa policijas iecirknī. Tur sēž viņi abi – Anrī un Katrīna. Katrīna šņukst, Anrī viņu mierina.

Anrī. Neraudi, dārgumiņ, viss būs labi...Katrīna. Man te nepatīk...Mēs te sēžam jau otro dienu...Visi uz mums skatās kā uz kādiem briesmoņiem...Es gribu uz mājām, mūsu mazajā, jaukajā dzīvoklītī...Kad atceros, kā es to iekārtoju, kā centos... Atceries mūsu skaistos virtuves aizkariņus ar ābolīšiem?Anrī. Tu tos ieraudzīji Lionas sīkumtirgū... (nopūšas) Es arī gribu ātrāk tikt prom no šejienes, nekur nav tik labi kā mūsu virtuvītē...Katrīna. Bet neviens neticēja, ka mēs varētu dzīvot kopā, ka mums tas ir lemts. Ja mans tēvs un māte redzētu mūsu jauko virtuvīti...Anrī. Varbūt pa šo laiku viņi jau ir samierinājušies, kā tev liekas?

30

31

Katrīna. Nez vai... mans tēvs taču ir mācītājs, gribēja, lai es apprecos ar mācītāja palīgu, ak dievs, ja tu būtu viņu redzējis! Garš ka maikste, spicu degunu, šitādām ausīm... (abi smejas)Anrī. (apskauj Katrīnu) Es nekad neuzdrošinājos pat cerēt, ka varētu tev, mācītāja meitai, patikt. Kurš gan ļautu tev iziet pie vīra pie aptieķnieka dēla...Katrīna. Mīlestība! Tā mums ļāva! Ak dievs, kā viņi nesaprot – tie laiki, kad vecāki izvēlējās meitām līgavaiņus, taču sen jau pagājuši! Un mans tēvs arī... viņš visu mūžu skandināja – Dievs ir mīlestība! Bet kad es iemīlējos, tad tas vairs neskaitījās!Anrī. Tomēr mēs esam kopā.Katrīna. Būsim kopā – mūžīgi!Anrī. (nopūšas) Ja vien... policija un tiesa nenolems citādi.Katrīna. Es nesaprotu, ko viņi no mums grib? Ko tādu mēs esam izdarījuši? Nu labi, es iepirkos... kas tur liels? Cilvēkam taču no kaut kā ir jāpārtiek!Anrī. (viltīgi smejot) Tu iepirkies gan!Katrīna. Un kāpēc ne? Zini, kas man sevišķi patika Aviņjonā? Mazā bodīte pilsētas laukuma malā, atceries? Tur bija tādas pastilas, nekad mūžā tik garšīgas neesmu ēdusi! Uz mazie, raibie zirnīši ar šokolādi... man tā patika tos sabērt kabatās un tad – kā gribas, tā vienu atkal var iemest mutē!Anrī. Bet man vislabāk patika Lionas kūciņas – ar zefīru un marmelādi...Katrīna. Jā, tās vai kusa mutē! Bet tu atceries Kalē cukura kliņģerīšus? Un burvīgās šokolādes figūriņas! Atceries? O, ar pralinē pildījumu! Man liekas, ka tur bija pildījums arī ar konjaku...Anrī. Tā bija kaste ar šokolādes konfekšu asortī, ko mēs nopirkām vēlāk, kaut kādā ciema veikaliņā ceļā uz Aviņjonu – tajās bija pildījums ar pralinē, ar ķiršiem, ar...Katrīna. ..ar vaniļas krēmu un ar konjaku.Anrī. Ar konjaku? Man liekas, ar liķieri...Katrīna. Jā, arī ar apelsīnu liķieri... Ak dievs, kā gribas kaut ko saldu...Tev nekā nav?

31

32

Anrī. (iztausta kabatas, priecīgi iesaucas un izņem vairākas konfektes) Redzi!Katrīna. (apskauj Anrī un bučo) Ak Dievs, Anrī, tu esi labākais vīrs pasaulē! Zini, ko es esmu sapratusi? Mēs darījām nepareizi.Anrī. Ko mēs darījām nepareizi?Katrīna. Mēs vienmēr visu pirkām pa vienam – vai nu tikai vafeles vai tikai šokolādi vai tikai raibos zirnīšus. Bet mums vajag visu ko – gan želejkonfektes, gan šokolādes bumbiņas, gan vafeles vai cepumiņus. Saproti? Mājās mums būtu īsti krājumi...Anrī. (smejas) Krājumi, kā tad! Tu visu apēd jau pirmajā vakarā!Katrīna. Un tu? It kā tu neapēd! Nē, piedod... tu sataupīji mums konfektītes, tu esi vislabākais... (atkal sabučo Anrī) Bet turpmāk mēs veidosim krājumus: sapirksimies visu ko dažādu un tad, kad sagribas šokolādi – ēdam šokolādi, kad sagribas vafeles vai mīklas groziņus ar pildījumu – ir arī tādi! Saproti? Nevajadzēs visu laiku skriet uz veikalu.Anrī. Tu gan esi vienreizēji lieliska saimniece! Ļoti labi izdomāts. Atceros, kā tev Marseļā sagribējās cukurotos auglīšus ar krēmu, bet mums mājās bija tikai plūmes šokolādē.Katrīna. Un laukā jau nakts, visi veikali slēgti! Tas bija drausmīgi. Kā tev liekas, kad mēs tiksim no šejienes laukā? Ko viņi īsti no mums grib? Vai tiešām Francijā vairs nav neviena īsta noziedznieka, ka jādzenas pakaļ mums? Mēs tikai iepirkāmies un ne jau nu par nez kādām milzīgām summām. Man liekas, tas bija Nantē... tur mēs nopirkām to ļoti dārgo konfekšu kārbu.Anrī. Tā maksāja 75 frankus.Katrīna. Mums vienkārši gribējās uzzināt, vai konfektes par 75 frankiem atšķiras no konfektēm par desmit. Nekādas īpašas atšķirības nebija, vai ne? Bet tā bija vienīgā reize! Parasti mēs iepirkāmies par pieciem, desmit, divdesmit... nu, augstākais - divdesmit pieciem frankiem.Anrī. Tev taisnība, dārgumiņ, bet...Katrīna. Kas – bet? Vai tas uzreiz nozīmē, ka mēs esam nez kādi noziedznieki? Neviens no tā necieta, neviens nešāva, nedūra ar nazi, nežņaudza, kā rāda filmās... Mēs tikai iegājām veikalā un nopirkām mazliet saldumus.

32

33

Anrī. Mjā...Katrīna. Ko?Anrī. Mīļā, tev pilnīga taisnība, bet... mēs to darījām ar viltotu naudu.Katrīna. (parausta plecus un pavīpsnā) Nu un kas? Viltota vai īsta, abas naudas taču izgatavo kaut kādās rūpnīcās vai darbnīcās, kāda atšķirība, kas to dara – strādnieki rūpnīcā vai tu! Pie tam – vai tad tu arī cītīgi nestrādāji?Anrī. Dienu un nakti, īpaši sākumā...Katrīna. Tieši tā! Tu uzzināji, kā var noviltot banknotes, tu veselu pusgadu apmeklēji ķīmijas un foto kursus, tad mēs pārdevām visas manas rotaslietas, lai nopirktu iekārtas tavai laboratorijai. Un tad vēl pagāja nez cik mēneši, kamēr tev izdevās.Anrī. Jā... dažreiz, sēžot laboratorijas tumsā, man likās, ka nekas neizdosies, nekad es nespēšu uztaisīt kārtīgu, īstu banknoti...Katrīna. Es gan ticēju, ka tu to vari! Tu vienmēr esi bijis ļoti attapīgs.Anrī. Paldies, dārgumiņ, bez tava atbalsta es nemūžam to nepaveiktu.Katrīna. Un atceries to nakti, kad tu pamodināji mani ar pavisam slapju piecu franku banknoti pirkstos, atceries? Kā tu kliedzi: „Mīļā, man izdevās! Skaties, pieci franki, īsti pieci franki! Es varu tās ražot simtiem, tūkstošiem! Mēs esam glābti, mēs esam bagāti! Mēs varēsim doties, kur vien tīk. Neviens mūs nekad neatradīs!”Anrī. Izrādījās, bija vajadzīga tikai roku veiklība un saprašana par ķīmisko preperātu dozēšanu!Katrīna. Ak dievs, kā es ar tevi lepojos, dārgais! Tu esi ģēnijs, īsts zinātnieks! Ja mani vecāki zinātu, ko tu spēj, viņi nekad nebūtu stājušies ceļā mūsu laulībai. Zini, kad mūs izlaidīs, dosimies prom no Parīzes. Te visi ir kaut kādi aizdomīgi, neticīgi, dusmīgi... Mēs nepaspējām aizbraukt ne uz Nicu, ne Kannām, ne San Tropēzu, bet tie taču ir pasaules klases kūrorti, tur noteikti pārdod sevišķi gardus saldumus.Anrī. Mēs būtu aizbraukuši, bet tavs mazais, skaistais pirkstiņš vienmēr iebakstīja kartē citā vietā. Bet mēs taču nolēmām – kur tu ar pirkstu iebakstīsi, uz turieni brauksim. Ak, tas bija brīnišķīgs ceļojums...Katrīna. Tu runā tā, it kā viss ir beidzies.Anrī. Mīļā, baidos, ka mēs esam nopietnās nepatikšanās. Kad viņi mūs saņēma ciet Dižonas viesnīcā, es pilnīgi pārbijos, viņi bija tik nikni.

33

34

Atceries, kā viņi mūs aplenca, kā kliedza un draudēja, viņiem mugurā pat bija necauršaujamās vestes, no mūsu viesnīcas visi iedzīvotāji izrādījās ir evakuēti, apkārtējas mājas aplenktas. Ārprāts! It kā mūsu istabā būtu noslēpts ložmetējs vai bumbas...Katrīna. Nemūžam to neaizmirsīšu. It kā būtu saņēmuši ciet nez kādas mafijas slepkavniekus. Bet neuztraucies, mīļais, es skaidri zinu - tagad viņi visu noskaidros un sapratīs, ka mēs neesam nekādi noziedznieki. Par pāris tūkstošiem viltotu franku mūs taču nemetīs cietumā!

Anrī. Diemžēl, drīz pēc tam viņus apsūdzēja un notika tiesas process, kurā tika izrādīta zināma piekāpšanās - varbūt viņu jaunības dēļ, jo kurš naudas viltotājs savu naudu tērētu vienīgi saldumu tirgotavās? Tomēr Anrī nosēdēja desmit gadus, bet Katrīna – astoņus. Tas notika 1950.gadā. Tagad viņi jau sen ir brīvībā un pēc soda izciešanas turpināja savu laulības dzīvi tikpat draudzīgi un mīlīgi kā bija to iesākuši. Ak, viņi jau sen kļuvuši par prātīgiem vecvecākiem un, pateicoties Anrī zinātniskajiem talantiem, varam droši apgalvot, ka pratuši dzīvot pārticībā. Un Katrīna var doties uz saldumu veikaliem, lai tajos pirktu saldumus saviem bērniem un pēc tam - mazbērniem … taču šoreiz ar īstu naudu.

PARADĪZES IELA

Leonora sēž telpā, kas veidota kā zīlnieces salons. Te viss ir noslēpumaini, savādi un aizraujoši. Arī Leonora ģērbusies atbilstoši – tādā kā grieķu tunikā. Atveras durvis un ienāk „vienkārši” Marija, spiezdama pie krūtīm diezgan apjomīgu somu. Izskatās sabijusies, pētīdama telpu un bikli raudzīdamās uz Leonoru. Skan liega mūzika...

Marija. Ak, mans dievs... te gan ir skaisti, Leonoras kundze... kā pasakā...Leonora. Sēdieties... nebaidieties... Jūs jau gandrīz esat savās mājās...

34

35

Marija. (satraukta) Paldies, Leonoras kundze. Pēc mūsu pirmās tikšanās, pirms nedēļas, es par to domāju visu šo laiku! Dienā viss krīt no rokām laukā, naktī - nevaru aizmigt, vīrs dusmojas, jo es grozos no viena sāna uz otru, bet es nevaru un nevaru aizmigt, kaut nosit!Leonora. Par ko jūs domājāt, Marija? Pastāstiet.Marija. Nu... par to pašu... par manu mūža māju... kāda tā būs? Kad es to ieraudzīšu? Par to, kā ieiešu pa durvīm un pirmo reizi apsēdīšos, kā paskatīšos pa logu... Nevarēju sagaidīt šodienu, lai jūs iztaujātu... Man tā gribas zināt! Kāda tā būs, kundze?Leonora. Tas pilnībā atkarīgs no jums. Es, protams, parādīšu jums paraugus, lai jums būtu vieglāk iztēloties.Marija. Jā, jā, to es gribētu – paraugus! Es, saprotiet, naktī grozoties, mēģināju iztēloties... Bet, ko es daudz varu iztēloties, ja neko lāga neesmu redzējusi? Nu, māju... Iedomājos par kādu jauku namiņu ar verandu... varbūt tur nav veranda, bet nojume, kur nolikt dārza krēslus, īsti nezinu, varbūt kāds mazs balkoniņš... Bet mājai noteikti ir tornītis. Vai tornītis tur varētu būt? Es tādu redzēju vienai mājai Nicā, kad pagājušā vasarā ar vīru bijām tur aizbraukuši. Māja bija pie pašas jūras, ar tornīti un verandu... Vai var ar tornīti un verandu?Leonora. Protams, Marija. Stāstiet, stāstiet...visu līdz pēdējam sīkumam! Lai jūsu māja kļūst arvien labāk redzama. Jo vairāk jūs stāstīsiet, jo konkrētāka tā kļūs... Jūs it kā pati to uzbūvēsiet, tikai jums nevajadzēs ne ķieģeļus, ne dēļus, ne naglas, vajadzīga tikai jūsu iztēle un griba. Stāstiet... gars jūs dzird...(Leonora aizver acis un iegrimst transā, bet ar rokas mājienu pavēl Marijai runāt)Marija. Dzird? Patiešām? Varbūt man runāt skaļāk, lai viņš dzird tā visu kārtīgi... (Leonora neatbild, jo ir transā) Labi, runāšu drusku skaļāk... (skaļi) Tad nu es domāju par savu namiņu... Nez, vai drīkst arī divstāvu? (sauc) Vai divstāvu drīkst?Leonora. (transā) Nekliedziet... gars jūs dzird ļoti labi. Jā, drīkst divstāvu un pat vairāk... var arī trīsstāvu... Ar balkona pret jūru...Marija. Pret jūru? Vai tur... es atvainojos...vai tur ir jūra?Leonora. Ne jau tāda kā šeit... tur būs jūras smarža, vējš, šad un tad kāda vētra... kā jau pie jūras. Jūs varat izvēlēties - vai gribat savu māju

35

36

pilsētā vai klusā ciematā, bet varbūt pie jūras vai pie kāda ezera vai čalojoša strautiņa. Dzīvojot šajā mājā, jūs to visu jutīsiet un dzirdēsiet - gan ūdens skaņas, gan koku šalkoņu, gan zāles un puķu smaržu, tas viss tur vienkārši būs...Marija. Ak dievs, cik burvīgi... Ziniet, Leonoras kundze, es visu mūžu esmu nodzīvojusi sava vīra mājā, mums bija vēl arī trīs bērni, tad nu visi mocījāmies trīs istabās. Tagad es gribu plašumu! Lielas istabas, kārtīgu foajē, platas kāpnes... Tad varbūt labāk pie ezera un trīs stāvus. Protams, ar tornīti! Lielus logus, verandu, balkonu ar stikla durvīm... Ak dievs, es to visu redzu savā acu priekšā! Uz balkona noliktas divas statujas no balta marmora, es redzēju tādas Luvrā... Viens ir gans ar stabuli, bet otra – ganīte ar vainadziņu galvā, tik mīļi... Bet no balkona kāpnes ved tieši uz ezeru... Ezermalā gaida balta laiviņa ar bārkstainu saulessargu un izskatīgs, iededzis laivinieks gaišiem matiem... (ieķiķinās) Šajā mājā taču dzīvošu tikai es, vai ne? Neviens cits? Mana vīra taču tur nebūs? Viņš, ziniet, nav slikts cilvēks, tikai man šausmīgi apnicis. Uz vecumu kļuvis neciešami taupīgs un sīkumains, par katru sū man jāatskaitās.Leonora. Tā būs tikai un vienīgi jūsu māja, kundze. Tur viss būs tā, kā jūs gribēsiet, jums tikai jāstāsta...Marija. Un gars to uzbūvēs tieši tādu, kā es izstāstīšu? Vai man jāizstāsta, kādā krāsā gribu viesistabas tapetes?Leonora. Protams...Marija. Ziloņkaula krāsā ar sudraba rozēm. Manai kaimiņienei ir tādas, izskatās kā pilī! Bet viņai ir parastās, papīra. Es gribētu zīda... Jūs saprotiet?Leonora. Jā...Marija. Un vēl... Es atvainojos, ka jautāju, bet, vai gars varētu ierīkot manā mājā arī skaistu, plašu vannas istabu ar vannu un podu? Mūsu dzīvoklī ir maza, tumša vannasistaba, vannā man jāmazgā veļa, tur nevar ne apgriezties! Bet nesen vienā filmā redzēju, kur kāda dāma sēdēja savā vannas istabā, kas bija lielāka par manu tagadējo viesistabu! Viņa sēdēja uz zema soliņa pretī milzīgam spogulim... Vai spoguli var ielikt tādā kārtīgā zelta rāmī? Un podu, ziniet... tam priekšā vajadzētu kādu aizslietni, ziniet, ir tādi, kas pārvilkti ar sarkanu zīdu, bet uz zīda

36

37

uzzīmēti pūķi! Es varētu pateikt garam veikala adresi, kur tādus var nopirkt...Leonora. (mazliet nepacietīgi) Gars neko nepērk, kundze, gars – rada! Ar vienu vieglu rokas mājienu...Marija. Jā, jā, es saprotu, bet viņš vienkārši varētu apskatīties tajā veikalā, par kuru aizslietni es runāju...Leonora. Tas jau ir izdarīts.Marija. Vai tiešām?Leonora. Viņš redz jūsu domas, kundze.Marija. (sabīstas) Domas? Ak dievs... tad jau par to laivinieku arī...Bet tā jau nebija nekāda īsta doma, tikai tāpat vien, tāda aša ideja, nekas vairāk. Bet par to vannas istabu, es gribētu, lai vannas un izlietnes krāni mirdz it kā tie būtu no īsta zelta...Leonora. Tie arī būs no zelta, ja jūs tā vēlaties.Marija. Nevar būt? Tiešām? Ak dievs... Un šķīvji un krūzes? Es gribu īstu Meisenes porcelānu! Un gultu no pirmšķirīga sarkankoka, bet paklāju pie gultas – no kamieļvilnas. Esmu dzirdējusi, ka tā esot vismīkstākā.Leonora. Jā, protams. Vai esat izteikusi visas savas vēlmes?Marija. Nu... (ber kā pupas) protams, ozolkoka parkets uz grīdas un vannasistabā krāsainu vitrāžu logā un viesistabā lielu kristāla lustru, priekšnamā persiešu paklāju un mazu telefona galdiņu Luija XV stilā blakus lielajam spogulim, to arī, lūdzu, zelta rāmī...Leonora. Jums ir ļoti izsmalcināta gaume, kundze, apbrīnojami. Visu esat izdomājusi līdz pēdējam sīkumam. Visticamāk nekādi māju paraugi jums nemaz nav vajadzīgi...Marija. Nē, nē, es tomēr gribētu apskatīt, varbūt esmu kaut ko palaidusi garām... (Leonora iedod viņai žurnālu un Marija to satraukti šķirsta) Ā, redziet! Tā jau domāju! Šai mājai ir divi balkoni, redziet? Un kādas ārdurvis, ar tik lieliskiem greznojumiem, jā... tādas man patiktu...Šo māju gars lai ņem par paraugu, labi? Un neaizmirst visu to, ko es teicu, tad gala rezultāts būs dievišķīgs!Leonora. Jūs varat paņemt žurnālu, lai katru dienu varētu uzmest aci savai mājai.

37

38

Marija. Ak, paldies, jūs esat tik brīnišķīga! Esmu burtiski laimīga, tagad varēšu uz to skatīties un sapņot par savu nākamo dzīvi...Leonora. Un tas vēl nav viss, kundze.(Leonora pieceļas un paņem atslēgu. Sniedz to Marijai.)Marija. Kas... kas tas? Ak dievs, vai tiešām atslēga? Tā ir atslēga... atslēga...Leonora. Tā ir jūsu mājas atslēga. Nepazaudējiet to, nolieciet tikai jums zināmā vietā un, protams, nevienam par to nestāstiet. Ja sāksiet ar to lielīties...Marija. Nē, nē, nē!Leonora. Bet man jūs jābrīdina, to pieprasa gars. Ja jūs kādam parādīsiet atslēgu vai sāksiet lielīties ar savu māju, tad... tā vienkārši pazudīs. Gars to izgaisinās vienā acumirklī.Marija. Ak dievs, nē, nē!Leonora. Jūs, protams, varēsiet atnākt un nopirkt citu māju, tomēr, vai jūs tiešām gribat maksāt dubultā?Marija. Es saprotu, saprotu, nē, pasargi dievs, es nevienam neko neteikšu un noglabāšu atslēgu tādā vietā, kur to neviens neatradīs.Leonora. Vislabāk, ielieciet to savās mirstamajās drēbēs.Marija. Jā, protams! Kā citādi! Es taču nomiršu, mani apģērbs un tad atslēga būs man līdzi! Nokļūšu Paradīzē un tur tā būs vajadzīga, lai es varētu ieiet savā mājā... Ak Dievs, cik aizraujoši, cik lieliski! Kundze, esmu jums tik pateicīga, tik laimīga! Tagad beidzot esmu ieguvusi sirdsmieru un man vairs nav bail no nāves. Tieši otrādi... gribētos nomirt kaut rīt!Leonora. Nekur nav jāsteidzas, mīļā kundze. Tagad, kad jūs zināt, kas jūs sagaida aiz nāves sliekšņa, varat mierīgi izbaudīt zemes dzīvi.Marija. Tas ir brīnišķīgi! Un te būs naudiņa... (izņem no lielās somas paku ar naudu) 500 000 franku... par māju Paradīzē... tā nav nemaz tik milzīga cena...ja ņem vērā, ka tur mani gaida Meisenes porcelāns un parketa grīdas... Vienreizēji! Viss jau gatavs, viss iekārtots! Lūdzu, te būs... Pārdevu visu, kas man bija un nenožēloju ne mirkli. Vīram, protams, neteicu ne vārda...Leonora. (paņem naudu un vienaldzīgi noliek to malā)Marija. Jūs nepārskaitīsiet?

38

39

Leonora. Man tas nav jādara. Gars zina.Marija. Ak dievs, protams... Šis gars... viņš ir visuvarens un man burtiski drebuļi noskrien pār kauliem...Leonora. (izvada Mariju laukā pa durvīm)Tie ir tikai laimes un sajūsmas drebuļi, kundze, jo tagad jūs esat Paradīzes mājas pilntiesīga īpašniece.Marija. Paldies jums, kundze, paldies, ak es esmu tik laimīga!(Marija aiziet un Leonora atviegloti uzelpo, nomet savu tuniku, apsēžas pie galda un lietišķi pārskaita naudu. Pie durvīm klauvē un Leonora ātri noslēpj naudu. Ienāk Žaks, ņurcīdams rokās cepuri, bet nolēmis būt apņēmīgs.)Leonora. Kas tur ir? Žak? Ko tev vajag?Žaks. Jā, tas esmu es, kundze... Žaks.Leonora. Redzu. Ko tev vajag?Žaks. Es, kundze... atnācu, kundze...Leonora. Redzu, ka esi atnācis. Ko tev vajag?Žaks. Es ne tikai atnācu...es... dzirdēju.Leonora. Apsveicu, tātad neesi tomēr kurls? Citreiz man tevi jāsauc vai simts reizes, kamēr tu sadzirdi.Žaks. Jā, tā man gadās, jo... jūs uzkraujat man tik daudz darba, ka tikko spēju tikt galā...Leonora. Vīrieša cienīga saruna. Ko tu gribi, Žak? Esi aizmirsis, kur stāv slota vai grābeklis? Man nav laika te pļāpāt.Žaks. Nē, es neesmu aizmirsis, kur stāv slota, to es zinātu pat nakts vidū, kā arī vēl šo un to citu, kas notiek jūsu mājā, kundze.Leonora. Kas notiek manā mājā?Žaks. Tas, ko es nupat dzirdēju. Aiz durvīm.Leonora. Ko? Tu noklausījies aiz durvīm? Ko tas nozīmē? Kā to saprast? Žak, savāc savas mantas, tu esi atlaists.Žaks. Kā? Atlaists? Bet es... par ko? Ko es jums neesmu izdarījis pa prātam? Es te daru triju kalpotāju darbu – tīru māju, strādāju dārzā un vēl skraidu ar jūsu uzdevumiem pa visu pilsētu! Un saņemu par to grašus! Grašus!Leonora. Tagad esi brīvs no šīs briesmīgās darba nastas, vari iet uz visām četrām debesu pusēm!

39

40

Žaks. Jā! Iešu arī! Taisni uz policiju! Izstāstīšu visu par to, kā jūs pārdodat dumjām sievām mājas paradīzē! Kā jūs pārdodat to kā vispār nav! Par veseliem 500 000! Es dzirdēju!(Leonora iesmejas) Bet... nu labi, es varu arī neiet. Es varu palikt te un strādāt kā jūsu vergs tāpat kā līdz šim, es varu... ja jūs, tā teikt... dalīsieties ar mani savā peļņā. Tā, lūk.Leonora. (pieceļas un iet viņa virsū) Ko? Ko tu teici, nožēlojamais? Tu spiego aiz durvīm kā veca vecene, draudi man ar policiju, bet tad – šantažē? Laukā! Uz vietas prom, iznireli! Lai tavas smakas te vairs nebūtu!(iztriec laukā Žaku. Tiesas zāle. Uznāk Tiesnesis, bet Leonoras kundze pienācīgi saģērbjas, lai piedalītos tiesas procesā.)

Tiesnesis. ( runā, kārtodamies tiesai)1963.gada 31.martā mēs izskatām

lietu pret Leonoru de Silva kundzi, kura apsūdzēta krāpšanā. Prasības

iesniedzējs - Elisars Brazē kungs, baņķieris, kurš apgalvo, ka piekrāpta

viņa sieva, jo tā pārdevusi visas savas rotaslietas un citas vērtslietas, lai

samaksātu augšminētajai de Silvas kundzei par māju... ē... Paradīzē. .

(Leonorai)

Vai jūsu vārds ir Leonora de Silva, kundze? Jūs esat salona „Baltais gars” īpašniece?

Leonora. Tieši tā, kungs.

Tiesnesis. Jūs tiekat apsūdzēta „Paradīzes māju” tirgošanā. Mājas piedāvātas pieciem pircējiem – mājas bijušas gan vienstāvu, gan vairākstāvu, no piecām līdz desmit istabām, to cena – no 500 000 līdz 1 000000 franku. Jūs ļaunprātīgi un savtīgi esat izmantojusi cilvēku uzticēšanos. Vai varat to paskaidrot?

Leonora. Viss ir pareizi, tiesneša kungs. Bet nekas ļaunprātīgs gan te nenotika. Cilvēki gribēja sev nodrošināt mājokli viņā saulē un es viņiem

40

41

to piedāvāju. Neviens taču netika piespiests ar varu, vai ne? Tas bija mans piedāvājums un, izrādījās, ka tas cilvēkiem ir vajadzīgs...

Tiesnesis. Tātad, atzīstat, ka esat izmantojusi viņu uzticēšanos savā labā...

Leonora. Nekādā ziņā! Es pārdevu šīs mājas cilvēkiem, kuriem tās bija vajadzīgas. Tas taču ir tieši tas pats, kas pārdot cilvēkiem smalkmaizītes, jo viņi tās grib nopirkt!

Tiesnesis. Bet šīs mājas taču neeksistē!

Leonora. Eksistē, tiesneša kungs, esmu par to pārliecināta. Mans gars man to pavēstīja un lai nu kam, bet viņam es uzticos simtprocentīgi.

Tiesnesis. Kāds gars, kundze! Izbeidziet ņirgāties par tiesu!

Leonora. Tiesneša kungs, izskatās, ka jūs labi pazīstat paradīzi un

laikam jau esat tur pabijis, ja tik strikti varat apgalvot, ka tādu māju tur

nav..

(skatītājos sajūsmas pilni smiekli)

Tiesnesis. Klusumu zālē! Galu galā nevar taču tirgot kaut ko nezināmu

un neeksistējušu!

Leonora. Protams, ka var. Citādi vajadzētu tiesāt arī Baznīcu, kas

pieņem dāvinājumus dvēseles mieram.

Tiesnesis. Tas nav viens un tas pats! Tās ir pilnīgi divas dažādas lietas!

Un ir pierādīts, ka jūs ar šo naudu esat sev pirkusi rotaslietas,

privātmāju, mašīnu...

Leonora. Ak, tiesneša kungs! Manta šajā pasaulē ir tikai starpnieks ceļā

uz debesīm. Ko dara priesteris ar dievkalpojumu naudu? Viņš pērk sev

41

42

ēdamo, degvielu mašīnai, jaunu kurpju pāri. Princips ir pilnīgi tāds pats!

Pie tam... pajautājiet, vai mani klienti ir ar mieru man atdot savas

atslēgas?

Tiesnesis. Kādas atslēgas?

Leonora. Atslēgas, ar kurām viņi atslēgs savu māju durvis. Marija, es

redzu, ka jūs esat zālē! Vai atdosiet man savu atslēgu?

Marija. Es? Ak, nē... neparko!

Leonora. Redziet? Ja atslēgas ir īstas, tad arī mājas ir īstas, jo citādi –

kāpēc tādā gadījumā šīs atslēgas vispār vajadzīgas?

Tiesnesis. (skatītājiem) Pēc ātras apspriešanās Leonoru da Silvu

atbrīvoja no apsūdzības par krāpšanu. Tika nolemts, ka viņa nav

maldinājusi savus klientus, pat ja tirdzniecības darījumu objekts bijis ļoti

īpatnējs. Gaišreģe atstāja tiesas zāli „vivat” saucienu pavadībā. Tajā pat

Marija un citi „Paradīzes īpašnieki”, kuri nekad nebija pārstājuši viņai

ticēt, devās pretī, lai gaišreģi sirsnīgi apsveiktu…

Pēc tiesas Leonora da Silva tomēr nolēma rīkoties prātīgi – viņa

darīja visu, lai par viņu aizmirstu.

Taču būtībā, ko viņai varēja pārmest? Visi šie cilvēki bija

iedomājušies un gandrīz vai redzēja savu mīļo mūža māju, patvērumu

mākoņu vidū. Šis zaigojošais miteklis nepārtraukti bija viņu acu priekšā

un apgaismoja dzīvi. Protams, tas bija dārgs prieks, taču viņi varēja to

atļauties un bez tam - poēzija, sapnis un gluži vienkārši laime ir

nenovērtējamas vērtības.

42

43

43