ROŽU OŽA nr.2

0

0

0

0

1

1

1

1

2

2

2

3

4

6

9

1

2

4

6

2

4

7

REDAKTORA SLEJA

SKOLAS ZIŅAS

JRRMV PROJEKTI

RECENZIJA

IESTĀJEKSĀMENU INFO

ABSOLVENTU SLEJA

INTERVIJA AR B.VEGERI

DOMUGRAUDI

“KĀ UZVEIKT RADOŠO BLOKU?”

LITERĀRĀ LAPA

APTAUJA

Nr.2 / 2015 / janvāris - martsJaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolasskolēnu avīze

AVĪZES RADOŠĀ KOMANDA

ANCE VILNĪTE2.KURSS

GUNITA FREIMANE2.KURSS

ALISE KRAJĒVIČA3.KURSS

portretu ilustrācijas

JĀNIS ŠNEIDERS4.KURSS

LINDA PURIŅA4.KURSS

ESTERE GRĀVERE3.KURSS

MILDA MUKTUPĀVELA3.KURSS

LIENE RUMPE3.KURSS

galvenā redaktore

INESE BABRE3.KURSS

BEĀTE POIKĀNE2.KURSS

iNGŪNA ZIEMELE4.KURSSmakets

LINDA JUSTA4.KURSS

bilžu apstrāde

INESE PIŅĶEkonsultante

INGRĪDA GUSEVALATVIEŠU VALODAS UN

LITERATŪRAS SKOLOTĀJAkorektore

Vāka bilde:

Rasa Pavilona “Sals”

REDAKTORA SLEJA

* * *Diletante ziema glezno baltu uz balta – ceļmalas baltā eļļā, krūmus ar baltu akrilu, ar baltu guašu

izsmērē krītošu sniegu. Neļauj pat nožūt. Nav brīnums – tas neturas kopā, saraujas kunkuļos, nejauki smird.

Tādu gleznu nepērk neviens. Galerijā tā piekarināta tumsā zem trepēm.Katru pavasari uz baltajiem krūmiem izspiežas ūdens lāsītes, satek peļķē uz grīdas. Firma, kas īrē

pagrabu, nāk pie galerista un lamājas – samirkuši tiem katūna baķi, kas apdrukāti ar putniem, puķēm un sauli.

(K. Vērdiņš.)

Vai nav tā, ka visam - laikam, vietai vai pat atmiņai - ir sava smarža? Piemēram, bērnības smarža ir biešu zupai, kas šķiet sasūkusies visās bērnu dārza telpu sienās un pavada tevi, kā no rīta ienākot, tā vakarā aizejot; slimība ir ne tikai degošas acis un nosvīdusi piere, bet arī auksta tēja, kas aizmirsta stāv pie gultas, aromāts. Savukārt rozīši smaržo pēc terpentīna, zīmēšanas molbertu siltā koka un gaiteņu aukstajām fl īzēm. Smarža kā maņa mūsos visvairāk pamostas tieši tuvojoties pavasarim. Es nezinu, kas tas ir un kā lai to nosauc (par pavasara drudzi, trakumu vai nostaļģiju reversā?), bet, kad tas tevi piemeklē, tad nemitīgi urda kā iekšējs nemiers, un tu centies kāri tvert ikkatru jaunu vai piemirstu sajūtu, kas ziemas laikā likās neeksistējam. Smieklīgi, bet, tikko kā parādījās šī gada pirmā saulainā diena, cilvēki ārā bariem staigāja ar atvērtām jakām un saulesbrillēm, neska-toties uz to, ka joprojām bija -7 grādi. Tieši iedvesmojoties no tiem, kurus jāmodina pēc garā ziemas miega un visādiem citādiem brīnumiem (kā Andrusa Kivirehka „Kaka un pavasaris”, piemēram), ir tapis šis „Rožu Ožas” numurs. Un mēs jums novēlam, lai jūsu pavasaris smaržo pēc svaigiem, saules pielijušiem rītiem un lai skolas stikla kāpnēs pēc iespējas ātrāk atkal paliek tik silts, ka var audzēt ananāsus!

Liene Rumpe, 3.kurss

4

INFORMĀCIJA PAR IESTĀJEKSĀMENIEMIESTĀJEKSĀMENI 2015. GADĀ NOTIKS 25. UN 26. JŪNIJĀ

DOKUMENTU IESNIEGŠANA

no 15. līdz 18. jūnijam (no plkst. 13.00 līdz 15.00)

Dokumenti netiks pieņemti no refl ektantiem, kuriem sek-

mju izrakstā ir kaut viens vērtējums zemāks par 4 (gandrīz

viduvēji).

Mācības notiek latviešu valodā.

JRRMV IESTĀJPARBAUDĪJUMU PROGRAMMA

ZĪMĒŠANA – 1. DIENA (25. JŪNIJS)

ĢIPŠA GALVA

Laiks: 5 mācību stundas (40 min x 5)

Darba virsma un formāts: papīrs, A2

(papīrs tiks izsniegts eksāmena dienā)

Darba materiāls: zīmulis (H,HB,B)

SKICĒŠANA – 1. DIENA (25. JŪNIJS)

CILVĒKA FIGŪRA (5 cilvēka fi gūras skices)

Laiks: 25 min

Darba virsma: skiču papīrs (~55x42 cm)

(papīrs tiks izsniegts eksāmena dienā)

Darba materiāls: ogle, mīksts zīmulis (6-8B), fl omāsters u.c.

GLEZNOŠANA – 2. DIENA (26. JŪNIJS)

KLUSĀ DABA (gleznojums no dabas)

Laiks: 4 mācību stundas (40 min x 4)

Darba virsma un formāts: gruntēts kartons (~35x50 cm)

(kartons tiks izsniegts eksāmena dienā)

Darba materiāls: eļļas vai akrila krāsas

KOMPOZĪCIJA – 2. DIENA (26. JŪNIJS)

FIGURĀLA KOMPOZĪCIJA (vismaz 3 cilvēka fi gūras, kompozīcijas

tēmu nosauc eksāmena dienā)

Laiks: 4 mācību stundas (40 min x 4)

Darba virsma un formāts: gruntēts kartons (~35 x 50 cm)

(kartons tiks izsniegts eksāmena dienā)

Darba materiāls: eļļas vai akrila krāsas

LATVIEŠU VALODA

Eksāmenu kārto izglītojamie, kuri apguvuši pamatizglītības

mazākumtautību programmu.

Kaut arī uzdevumi šeit ir saprotamāki, iestājeksāmeni

JRRMV daudzus devītlasniekus uztrauc daudz vairāk nekā

centralizētais eksāmens matemātikā, jo no tā, ko paveiksi

šajās divās dienās, būs atkarīgi tavi nākamie četri gadi un

patiesībā jau arī viss mūžs. Tāpēc tev jau ir uztraukums, bet

tad vēl visi saka, ka, lai rožos tiktu ir MILZĪGS konkurss jāiztur,

iestāties esot praktiski neiespējami. Un prātīgais onkulis vēl

cenšas tevi atturēt no ceļa uz mākslas skolu vispār, jo kā gan

tu ar to mālēšanu paēdīsi?

Vari kaut nedaudz mazināt savu uztraukumu, jo tik traki

gluži nav, daudzi mūsdienās ir ļoti praktiski un prātīgi, tāpēc

laiki, kad rožos cilvēki gribēja tikt trīsreiz un četrreiz vairāk

nekā pieņem, ir pagājuši. Tomēr jāatceras, ka konkurss tik

un tā pastāv, un uztraukumu zaudēt pavisam nevajag, jo visi

skolasbiedri, kam apjautājos par to dienu atmiņām, atcerējās

milzu uztraukumu, tāpēc domāju, ka tā trīcošā roka ir viena

no veiksmes nesējām.

DARI! Jo vairāk tu zīmēsi, gleznosi un skicēsi, jo labāk tev

tas izdosies un lielākas būs tavas iespējas. Mūsu skola piedāvā

brīnišķīgus sagatavošanas kursus, kas ir patiešm ļoti vērtīgi.

Es pati deviņus gadus mācījos mākslas skolā, bet atnākot uz

šiem kursiem, pasaule vispirms apgriezās kājām gaisā un tad

atvēra pavisam jaunus ceļus un durvis.

Skicē! Skicē daudz un skicē brīvi, ļoti svarīgi atbrīvot

roku, turi zīmuli kā otu un sākumā viegli, vēlāk kaut kur

stiprāk ievirpini to fi gūru. Tu taču neesi koks! Tāpat arī glezno,

tikai atceries gan, ka klusajā dabā arī zīmējums ir ļoti svarīgs.

Glezno visu kopā, neizstrādā vienu kaktiņu, kamēr pārējais kar-

tons balts. Svarīga lielā krāsu attiecība, vēsās gaismiņas, siltās

ēnas. Ja priekšmetu faktūru var sajust, tad jau pavisam labi.

Neraudi, ja tev nepatīk, kāds uzstādījums tev trāpījies. Esmu

novērojusi, ka vēl otrajā kursā citu grupu uzstādījumi vienmēr

55

šķiet jaukāki. Kompozīcijā atceries fi gūras izkārtot tā, lai smuki

iekomponējas, un atceries, ka arī viņi nav koki! Radi kustību,

darbību! (Bet tad, kad iestājies, atceries gan, ka kompozīcija ir

daudz plašāka par to, kas jums jādara iestājpārbaudījumā. Tam

ir jābūt jūsu mīļākajam priekšmetam un lielākajam priekam! Tev

jāmīl savus darbus un jādzemdē, un jāaudzē tos kā bērniņus. Kā

skolotāja Taranda saka - “LIDOJIET!” Bet lai līdz mūsu lidlaukam

nonāktu, uztaisi gan tādu jauku, pareizu fi gurālu kompozīciju.)

Vēl ne mazāk svarīgi, lai tev būtu tīra, normāla izmēra palete

un dažāda izmēra otas, un vispār – lai tev viss IR! Smuki noasināti

dažāda mīkstuma zīmuļi.

Zīmēšanā galvenais nesāc zīmēt no acīm un nesāc ēnot no

matu cirtām. (Bet, zini, meitene, kas gan sāka mūsu puisi ēnot tieši

ar skaistiem matu virpuļiem, tagad ir mana kursabiedrene. Bet

nevar zināt, varbūt viņa izcili gleznoja). Liec darbu pa gabalu! Un

mēri visu! Un vispirms ieliec vienmērīgu ēnas pustoni! Atceries, ka

jebkurš refl ekss ēnā nevar būt gaišāks par jebkuru vietu gaismā. Bet

vislabāk tevi sagatavotu kursos. Ģipša galvas zīmēšana ir pavisam

cita pasaule.

Pieminu kursu lielo nozīmi, bet negribu, lai tu uztraucies. Es pati

ļoti daudz raudāju, kad sapratu, ka to nemaz nevaru atļauties, likās,

ka nu viss cauri. Ja arī tev tā ir, tad parādi savas noraudātās acis

arī citiem radiniekiem, jo varbūt viņi nemaz nezina, ka tev tādas

bēdas, tāpēc nevar palīdzēt, kaut reāli varētu. Pastāsti savu bēdu

saviem esošajiem vizuālās mākslas skolotājiem skolā vai mākslas

skolā, arī viņi tevi var sagatavot. Un atceries, ka noderīgi aiziet uz

kursiem būs kaut pēdējo mēnesi, ja nevari visu gadu.

Es arī biju mežonīgi uztraukusies, visu laiku iepriekš raudāju par

to, kā būs, ja nebūs. Mīļā vizuālās mākslas skolotāja pateica, ka

es neiestāšos, bet tad, kad es iestājos, viņa teica, ka zināja, ka

iestāšos. Atceros, ka visu zīmēšanas eksāmena laiku (visas piecas

stundas!) man galvā skanēja tā dziesmiņa –”.. kā pa miglu mana

dzīve iet, kā pa miglu, kas nekad nepāriet…” Un man jau bija TĀ

apnikusi tā dziesma un visu laiku likās ļoti smieklīgi, kā tā sasau-

cas ar konkrēto mirkli. Vēl atceros, ka Sofi ja, kura stājās uz otro

kursu, izmisīgi prasīja visiem kāda mistiska burta zīmuli, un es

neatceros, vai viņa to tā arī dabūja, bet mēs ļoti centāmies saprast,

vai tāds zīmulis pastāv.

Esi draudzīgs! Nedomā, ka, iekožot blakus sēdētājam rokā vai

salaužot visus viņa zīmuļus, vai izlejot terpentīnu puķupodā (tā

it īpaši, lūdzu, nedari), tavas iespējas iestāties palielināsies… lai

gan tīri tehniski - jo mazāk konkurentu, jo lielākas iespējas, bet

visi sliktie darbi nāk atpakaļ! Māsas Vendija un Terēze no 1. kursa

stāstīja, kā visiem likās ļoti jocīgi, ka viņas iestājeksāmenos

skrēja viena pie otras palīdzēt. Palīdzi citiem! Tad palīdzēs arī tev.

Iestājeksāmeni bija vieta, kur iepazinās arī Beate Poikāne ar Mariju

Luīzi Meļķi, kuras vēl joprojām ir pielipušas viena otrai kā košļenes

pie galda, un bail iedomāties, kā viņas dzīvotu bez otras pleca un

palīdzīgās rokas.

Anna teica, ka viss, ko viņa atceras no iestājpārbaudījumiem, bija

tas, ka Dzeldei bija Bītlu krekls un viņa nodomāja, ka tā gan ir

forša meitene (un izrādās, ka ir arī!) Un tā ir ļoti nozīmīga lieta, ko

vēlos pateikt – no daudzajiem skolasbiedriem un divām izcilajām

absolventēm, kuras aptaujāju baseina ģērbtuvēs, nedzirdēju nev-

ienu interesantu vai aizraujošu stāstu. Nekas traks nenotiek!

Vienreiz tikai aizdegās gleznotavas miskaste, jo tur bija sames-

tas daudz terpentīna lupatiņas un bija ļoti karsts. Bet citādi nekā

pārdabiska par ko uztraukties nav!

Atrodi kādu nodarbi lielo mirkļu starplaikiem! Atceros, ka zināju,

ka nevarēšu sagaidīt rezultātus, tāpēc pēc pēdējā pārbaudījuma

gāju uz Splendid Palace skatīties brīnišķīgi skaistu fi lmu par

Renuāru, kurai beidzoties būtu pienācis laiks, kad uzzināšu savu

likteni. Filmas vidū no vecmāmiņas saņēmu īsziņu “Apsveicu ar

iestāšanos rozīšos! Kad dzeram šampanieti?” un tad es klusiņām

sāku šņukstēt, un tas bija smieklīgi, jo tobrīd fi lmā galīgi nebija

raudamā daļa. Manuprāt, tas ir ļoti labi, ka vēl pusstundu bija

jānosēž klusumā un mierā, citādi būtu kliegusi un lēkājusi pa visu

Rīgu, bet tā vietā smaidīju visplatāko smaidu un raudāju.

Mīļais ne-rozi vai vēl-ne-rozi! Vēl joprojām, bieži braucot uz skolu,

izjūtu augstāko prieka pakāpi un domāju: „Ak, pasaulīt, cik skumja

būtu dzīve, ja es nemācītos te!” Ja mēs visi nebūtu te. JRRMV ir

labākais, kas ar tevi kā mazu sēkliņu var notikt, te ir pavisam laba

augsne un arī dārzkopji paši mīļākie un labākie! Dari visu, ko vari,

lai nonāktu te un, kad esi uzņemts mūsu dārziņā, dari visu, lai

augtu un plauktu saulei un pasaulei!

Tūlīt atkal raudāšu, jo lai arī rakstu šo sešos no rīta un esmu

gulējusi trīs stundas, zinu, ka vienmēr kāds skolasbiedrs būs

gulējis tikai divas, un pēc dažām stundām būšu mājā vismīļākajā,

kur silti smaida un mēs varam lidot! Un Zeikats teiks: „Vella milti,

nu, vai nevar ierasties uz stundu laikā!” Un viņš tāpat nezina un

nekad nezinās ne manu, ne tavu vārdu, bet es - fi ziku. Mīļais citas

skolas citplanētieti! Nāc šurp! Te ir pats labākais ceļš, ko iet, un

pats labākais laiks, kad to darīt, jo skolai ir daudz jaunu mantu,

kuras mēs vēl neesam saplēsuši. Tev viss izdosies! Būs ļoti labi!

Nebaidies! Visi sapnīši piepildīsies un viss notiksies tā kā tam

jānotiek. Gaidam tevi septembrī! Lai veicas!

Ance Vilnīte, 2.kurss

6

Māksliniece, pasteļgleznotāja Baiba Vegere kopš Latvijas

Mākslas akadēmijas beigšanas strādā JRRMV par gleznošanas

un zīmēšanas skolotāju.

Mākslinieces darbi atrodas Latvijas Nacionālajā mākslas

muzeja un Latvijas Mākslinieku savienības muzeja kolekcijās

un privātkolekcijās.

Kas tieši Jūs mudināja pievērsties mākslai?

Man tētis nodarbojās ar zīmēšanu gan Art Deco stilā, gan

manā bērnībā zīmēja kartes, un, protams, es esmu tas klasis-

kais piemērs, kad vecāki realizē savus sapņus bērnos. Es kaut

ko zīmēju, kā jau jebkurš bērns, bet tad Rozentāla skola bija

no piektās klases, un tur bija eksāmeni. Tēvs mani tur aizveda,

tā es tiku un sāku mācīties no piektās klases, tas bija pa dienu,

tur bija vispārīgie priekšmeti un arī mākslas.

Kad Jums kļuva skaidrs, ka mākslas ceļš ir tas, ko vēlaties

iet? Vai nebija šaubas?

Rozentāla mākslas skola atradās Mākslas akadēmijā. Ja mēs

stāvam Mākslas akadēmijai pretī, tad viss labais spārns,

kur atrodas tagad restauratori, tas viss tad bija Rozentāla

Mākslas skola. Tur mēs visi mācījāmies, gājām uz ēdnīcu ēst

akadēmijas pagrabā, un mums likās, kā citādi tad var būt, ja ne

vien stāties akadēmijā. Un tā arī bija, ka mums tā akadēmija

bija jau tā pierasta un , teiksim, tie pasniedzēji ar kuriem mēs

sveicinājāmies. Tad, kad likām eksāmenus, tad varēja just, ar

kādu citādu attieksmi, piemēram, no laukiem atbrauca arī jau

forši studenti, bet viņi bija tā kā nedaudz vairāk sabijušies nekā

mēs, kas tur blakus dzīvojām un bijām pieraduši. Protams,

šaubu nebija nekādu, ka tas ir jāturpina un viss!

Mākslas akadēmijā Jūs tikāt studējusi pedagoģijas nodaļā.

Kā izlēmāt, ka vēlaties mācīt? Kādēļ tieši šī nodaļa?

Agrāk, tajā laikā, vai, dieniņ, tas tik šausmīgi sen, gandrīz

piecdesmit gadi atpakaļ, tad pedagoģijas nodaļa no

glezniecības nodaļas atšķīrās ar to, ka pedagogiem klāt bija

šī te pedagoģiskā prakse un tādas stundas kā metodika,

piemēram. Bet gleznošanas un zīmēšanas mums notika vienā

darbnīcā. Pēc tam, man grūti pateikt kurā gadā tas bija, pilnīgi

pārkārtoja pedagoģijas nodaļu, tad viņiem samazināja stundu

skaitu un tad, teiksim, bija nu tādi riktīgi pedagogi. Bet fak-

tiski, tīri no tās mākslinieciskās puses, mēs ieguvām pilnīgi to

pašu plus vēl metodiku.

Vai akadēmijas studiju gados Jums mākslā bija kāds men-

tors? Vai ir arī šobrīd?

Tu zini, tajā laikā, kad es mācījos, tad, protams, visi aizrāvās

ar franču mākslu, ar Pikaso. Un to jau es ilgi un dikti esmu

stāstījusi, ka ar to pasteli gleznojot, man gluži vienkārši tas

iznāca nejauši, jo man uzdāvināja tos krītiņus un kaut kā

iepatikās. Un es jau akadēmijas laikā ar krītiņiem sāku gleznot.

Mums jau nebija to pasteļgleznotāju daudz. Viena no tām bija

Felicita Pauļuka. Es tiešām esmu daudz viņu studējusi, es esmu

ļoti izvairījusies gleznot aktus, lai nelīdzinātos, man tā kā bail.

Ar portretiem, es domāju, es esmu tomēr savādāka, es, pro-

tams, daudz no viņas mācījos, viņa mani uzaicināja arī pozēt,

ir tāda pasteļu grāmata „Felicita” arī mūsu bibliotēkā, maza,

zila, tur ir arī tas mans portrets, ko viņa gleznoja, tad tajā

laikā, kamēr es sēdēju kādas piecas vai sešas reizes pa trim

stundām, ilgāk ne, jo ja glezno ilgāk par trim stundām, nevar

koncentrēties. Arī tas, ko es redzēju, ko un kā viņa dara, nu tas

mani tiešām... Tā ir, ka es no viņas esmu daudz mācījusies.

Nu, protams, mums jau ir arī Kalnenieks un Lūse, un tāds

Līcītis - viņš tur ainavas glezno. Kalnenieks glezno uz pilnīgi

citādām pamatnēm, viņam ir citi izteiksmes līdzekļi nekā

man, es gleznoju uz ļoti smalka audekla, Felicita uz papīra,

ta kā tas mums arī atšķīrās, bet, nu, man viņa ir vistuvāk no

visiem tiem pārējiem, kas ar pasteli glezno.

Vai ir arī šobrīd?

Nē, zini, es labprāt kaut ko skatos, bet es tev pateikšu – tā jau

saka, ka ik pēc septiņiem gadiem mainīties, ik pēc septiņiem

gadiem meklēt un meklēt, un tu visu mūžu meklē, tā arī ir,

jo, teiksim, tos pasteļus, kādi viņiem varētu būt izteiksmes

INTERVIJA AR BAIBU VEGERI

7

līdzekļi, vai dieniņ, daudz un dažādi. Bet es uzskatu, ka nedrīkst

mākslinieks pazaudēt savu seju - ar kādu uzstādījumu viņš ir

nācis sabiedrībā, tas uzstādījums ir jāturpina, tu saproti, tu

nevari, kā lai tev pasaka, tu nevari… Man patīk, ka es ieeju

zālē un es redzu - aha, tas ir tas, tas ir tas -, ka es atpazīstu

rokrakstu, bet, kad katrā izstādē mākslinieks ir tāds un šāds,

un citāds, cits saka: „Nu, jā, bet jauniem tas ir piedodams,

viņš mainās.” Bet ar visu to taču ir tas kodoliņš, kas ir tikai tev

un nevienam citam.

Runājot pār Mākslas akadēmiju, Jūs studējāt laikā, kad gaisā

virmoja hipiju laikmeta vēsmas, vai akadēmijā šīs vēsmas

studentu vidū bija jūtamas? Kāds noskaņojums valdīja stu-

dentu vidū?

Tu zini, tad akadēmijā gaisotne bija ļoti brīva, praksē mēs

braucām un tad bija raibas bikses, bet tik izteikti, kā grāmatā

„Nenocenzētie. Alternatīvā kultūra Latvijā. XX gs.60-tie un

70-tie gadi” nebija. Jā, sekojām līdzi, mūziku klausījāmies

un tā. Taisni vakar bija viens tāds puisis, kurš Satori kaut

ko raksta un prasīja par tiem karnevāliem, es teicu, ka fak-

tiski atceros, ka tur bija kolosālas mūzikas grupas. No tā laika

es mīlu Kulakovu, viņš tur pirmo reizi uzstājās, tāpat Pīts

Andersons. Tur bija ļoti feina mūzika.

Citi pasauli vēro kā fi lmas kadrus, citi pievērš uzmanību

krāsu niansēm un attiecībām, savukārt daži pēta tieši

līnijas, kāds pēta cilvēkus, citiem atkal tas ir pastarpināti.

Kā pasauli redzat Jūs?

Man redzes atmiņa, laikam, ir tomēr spēcīgāka nekā dzirdes.

Bieži vien man būtu gribējies, man tas ļoti patiktu, uzlikt

kaut kādu cepuri, ka es kļūstu neredzama, un tad kaut kur

sēdēt un pētīt, kā cilvēki iet, kā kustās. Bet taisni cilvēki, un

pašai gribētos būt neredzamai. Es domāju par to karnevālu –

kā gribētos redzēt, kā tagad tas notiek, ai, nu, kur tāds vecs

cilvēks, nē, nu varētu jau uzlikt masku un tad iet, paskatīties

un pavērot.

Cik svarīgas radot darbu Jums ir attiecības ar cilvēku, ko

gleznojat?

Ir ļoti grūti, zini, tādus ļoti tuvi pazīstamus. Nē, nu var jau,

un es arī esmu gleznojusi, bet man tas ir grūtāk. Principā,

gleznojot portretu, man ir pāris reizes tā bijis, ka nāk un saka:

„Lūdzu, uzgleznojiet mani!” Un es taisu skices, es mēģinu un

pasaku: „Piedodiet, bet es nevaru.” Es nezinu, kas tas ir.

Kaut kādu tādu milzīgu ciešu un tuvu saikni, nē, tas nav

būtiski, gluži vienkārši, būtiski ir tas vizuālais, ko tu redzi, kā

tu redzi - kāda pakauša forma, kāds pakauša izliekums, vai

auss ļipiņa aizņem trešdaļu auss vai ne, kur tas interesan-

tums. Nu tādas lietas.

Pērn Jums bija liela izstāde galerijā „Daugava”. Kādas ir

izjūtas pēc izstādes?

Ar to izstādi bija tā - viņa bija pagājušogad septembrī, mani

sen un dikti aicināja, bet man mazbērni trīs, man ir viss

kas, un gluži vienkārši... Redz, tur ir tā lieta, ja nu tā nopi-

etni tu gribi nodarboties ar tām mākslām, tev tomēr daudz

kas ir jāmet pār vienu kārti un no daudz kā jāatsakās, lai tu

iegūtu kaut ko. Faktiski, es kādus pēdējos desmit gadus esmu

mētājusies - tad man mazbērni, tad man tas un tad man tas.

Tā glezniecībā ir palikusi tādā otrajā plānā, kaut gan visu laiku

pie tā tiek piedomāts, un galerija visu laiku prasa, kad tad tu

izliksi. Un arī tas, ka ar to pasteli diezgan sarežģīti, jo viņam

jāliek virsū stikls, tad vēl ir starplika starp stiklu un bildi, tad

vēl ir muguriņa jāaiztaisa ciet, lai tur nepieput, un tas prasa

zināmu ieguldījumu. Un es tad domāju, kas tad man dos kādu

naudu, Kultūrkapitāla fonds? Tā galeriste teica, ka, nē, šoreiz

ir jātaisa, ka viņi grib kolekcijā kādu manu bildi un tā. Man

nav jāmaksā un viņi paņem kādu manu bildi kolekcijā, jo par-

asti ir tā, ka tu piesaki izstādi, tev ir zināma īres maksa. Es

tagad domāju, ka nu mani neviens tur kultūrkapitālā nepazīs,

jo tur ir jauni tie žūrētāji, bet es domāju, ka tomēr uzrakstīšu.

Un es uzrakstīju un dabūju naudiņu, pārliku visus rāmjus, un

uzrakstīju vēl otrreiz un dabūju naudiņu, un visu noformēju,

un tas viss man iznāca, bet, protams, tur bija ļoti daudz vecu

bilžu. Bet es domāju, kā galeriste teica, gluži vienkārši viņas

Baiba Vegere. Intermedia III. 2012. Audekls, pastelis. 41x42. FOTO Māris Brancis

8

sen nebija redzētas un vesela paaudze kaut ko tādu nebija redzējusi.

Nu, tas no tāda viedokļa, no tāda interesantuma viedokļa, tā kā es

biju priecīga.

Bet pagājušogad septembrī es pieteicu to izstādi, un februārī man

nomira dēls. Nu tad februāris, marts, aprīlis, maijs, jūnijs, jūlijs.

Zini, neko vairs nevarēja pagleznot, tad es vēl biju domājusi, es

dabūju naudiņu, un tagad viss būs, un es gleznošu, bet, kā tu zini,

nekas neiznāca. Un tā es to izstādi faktiski nevarēju tā izbaudīt, tā

emocionāli. Tā jau visu laiku man bija tas, ka mans dēls nomiris,

tas man visu laiku stāvēja aiz muguras.

Tagad ir pagājis gads, nu un tad tagad kaut kā jādzīvo ir, tad es

vācu mazbērnus un tad pāris dienu man ir skolā. Un to gan es

gribu pateikt, ka līdz četrdesmit pieciem es sevi gan par skolotāju

nemaz neuzskatīju, likās - es esmu gleznotāja, tad es izstādījos un

tā, un tad sadzīve un skola ievilka arvien vairāk, un man tas arī

ļoti iepatikās, ka es redzu, ka kāds arī tomēr var izdarīt un viņam

patīk. Tad es sevi sāku uzskatīt par skolotāju, bet, iedomājies, cik

gadiem jāpaiet... Nē, un man arī tas patīk, ka man ir arī tagad pen-

sija, es varētu arī nestrādāt, bet man gribas, gluži vienkārši pāris

klases atnākt un kaut ko pamācīt.

Jūs darbojaties pasteļglezniecībā. Kādēļ tieši pasteļi?

Zini, to ir ļoti grūti pateikt, man grūti komentēt. Akadēmijā es,

liekas, divus kursus gleznoju ar eļļu, jo arī Rozentāla skolā diplom-

darbs bija ar eļļu, un pēc tam es paralēli sāku ar to pasteli un tā arī

pie viņa paliku. Man viņš gluži vienkārši patīk kā materiāls.

Jūsu darbi atrodas gan LNMM, gan LMS, gan dažādās

privātkolekcijās. Vai Jums nav žēl šķirties no darbiem?

Principā ir, un labāk jau, ka viņi ir tepat Rīgā un muzejā, kur tomēr

viņi ir pieejami, tas man, protams, patīk labāk, bet, tajā pašā laikā,

dzīve ir dzīve, un kaut ko vajag arī pelnīt. Ir tāds mākslinieks Juris

Jurjāns, viņš saka: „Ja tu nevari pārdot savu mākslu, tu neesi

profesionālis.” Tātad tev ir jāmāk arī pārdot un jātaisa tas, ko tu

vari pārdot. Ne vienmēr jau tas sanāk, bet, nu, jā, kādreiz tā ir. Citi

saka: „Ai, lai man tur pa pasauli!” Lai pa pasauli iet bildes un viss

kas, fotogrāfi jas un tā, bet tādus oriģinālus - man labāk patiktu, ja

paliktu Rīgā.

Māksla un Sieviete, Sieviete un Māksla. Jana Kukaine kādā

„Satori” rakstā par Purvīša balvu min šādi: „Traģikomiski ir tas,

ka jau otro reizi pēc kārtas nominantu vidū nav arī nevienas

sieviešu mākslinieces, spītējot faktam, ka Latvijas mākslas telpā

ir spožas mākslinieces.” Kāda, Jūsuprāt, dzimumam ir nozīme

mākslā? Vai sabiedrība vērtē arī dzimuma nozīmi?

Es domāju, ka ne, diskriminācija nav nekāda, bet es nezinu, man tie

vērtētāji vai kā... Piemēram, mani ļoti uzrunāja Iltnere, es domāju,

ka viņa arī būtu tādas balvas cienīga, bet tas, ka justu, ka notiktu

diskriminācija, es tā nejūtu.

Dabīgi, ka sievietes ir mazākumā un sievietei varbūt tās ambīcijas

nav tik lielas. Kaut gan mūsdienās jau ir dažādas sievietes, daudzas

ir atteikušās no mātes misijas un taisa karjeru. Un kāpēc gan ne,

viņa ir pilnīgi līdzvērtīga vīrietim.

Ko mākslai vajadzētu vēstīt šodien?

Es domāju, to pašu ko simts, divsimts, trīssimts gadus atpakaļ.

Tātad, ja tu esi mākslinieks un tu gribi kaut kā izpausties, nu tad

tu izpaudies. Un ko tu tur attēlo - vai tās ir tavas emocijas, vai tas

ir kaut kāds izteiksmes līdzeklis -, es domāju, ka tam nav nozīmes.

Nozīmīga ir personība, kas to dara, bet, ko vajadzētu – tā ir absolūti

katra indivīda lieta. Es nedomāju, ka būtu kaut kāda vispārēja

dogma, ka tagad būtu jādara tā un tā.

Un arī tas, ko nozīmē laikmetīgā māksla. Es uzskatu, ka laikmetīgs

ir tas ko tu dari šodien un tagad, 2015. gadā. Ja tu to dari, tad kāpēc

lai tas nebūtu laikmetīgs? Nu nezinu, ir vēl citi pieņēmumi daudz…

Jums ir mākslas piepildīta un bagāta dzīve. Kādas ir atziņas, pie

kurām esat nonākusi, mērojot šo ceļu mākslā?

Nu, ko es varu pateikt, ka gluži vienkārši tā dzīve ir daudz smagāka

nekā izskatās, un es domāju, ka daudzas tādas lietas, ko vecāki

cilvēki stāsta un runā - cik jauki tas būtu, ka arī tādi jaunāki to

ņemtu vērā, bet laikam pašam viss ir jāizbauda. Es domāju, ka

ļoti svarīgi ir organizēt savu laiku, tas ir pirmais. Un otrais – ļoti

nozīmīga ir atteikšanās kaut kāda mērķa labad. Jo ir tik daudz

vilinājumu pa labi un pa kreisi, bet atteikties un iet to savu ceļu, un

mācēt pateikt „nē”. Jo ir tik ļoti daudz labestīgu cilvēku, un viens

viņam lūdz izdarīt kaut ko, otrs kaut ko lūdz, nu kā tu nepalīdzēsi?

Bet tev tomēr ir savs mērķis. Un tev vajag pateikt: „Zini, šodien es

to nevaru, man jādara tas un tas, es to tev palīdzēšu citreiz.” Nu ir

tādas lietas.

Un, protams, galvenais, bez mīlestības jau nekas nesanāk. Galvenais

ir tā mīlestība. Vailds ir teicis, ka „mīlestība spēj izlasīt pat to, kas

uzrakstīts uz vistālākās zvaigznes”. Un, ja jebkuru lietu, jebkuru

cilvēku vai savu profesiju, jūs nemīlat, ja tur nav mīlestības, nu

tad jau nav jēgas. Cik ļoti daudz cilvēku, kad viņi kaut ko dara, viņi

saka: „Atkal šausmas!” Bet kad tu vari ar prieku visu to darīt, ar

mīlestību…

Intervēja Gunita Freimane, 2.kurss

9

RECENZIJA: PURVĪŠA BALVA 2015 Es esmu sajūsmā! Šī izstāde noteikti ir viena no manām

šī gada favorītēm. Man tas tiešām bija pārdzīvojums. Par izstādi

pēc tās apskates domāju ļoti ilgi. Tas ir kā pēc ģeniālas fi lmas

noskatīšanās – vēl nedēļu pēc tās apmeklējuma par to domāju. Es

vēlos ko sacīt par katru darbu, tāpēc vienkārši rakstīšu tādā secībā,

kā tie bija salikti izstādē.

Parasti tāda veida darbi kā Kristapa Ģelža un Ģirta Biša ‘’Kancele’’

mani neuzrunā. Es to vienkārši īsti nesaprotu, kaut gan pēdējā

laikā esmu sapratusi, ka mākslā nemaz nav tik astronomiskas

lietas. Piemēram, mašīnu no jauna tu neuzkonstruēsi, tāpat arī

neko neredzētu neuzgleznosi. Tā būs tava dzīve, ko tu uzgleznosi.

Tāpat arī ‘’Kancelē’’ – aizsūti īzziņu, un tavs grēks tiks piedots. Dzīvē

ir tāpat - cilvēki piever acis uz problēmām, vairās no atbildības.

Citi aiziet uz grēksūdzi un atmazgā savu netīro sirdsapziņu. Tad es

sāku domāt, kāpēc augšā ir rats? Kad tiek rakstīta īzziņa, tu stāvi

zem viņa. Tas ir tā kā saspringums, sods, nedrošība, nestabilitāte.

Vismaz man tas ar to asociējās.

Henrija Preisa ‘’Artefakti’’ uz mani neatstāja pašu spilgtāko ies-

paidu. Preisa darbos saskatīju ietekmi no viduslaiku vitrāžām,

līnijas veidoja kaut ko līdzīgu. Vietām arī saskatīju mandalas un

acis, kas iespējams ņemtas no Senās Ēģiptes. Mani satrauca, ka

visi darbi bija vienādos toņos. Man likās smacējoši, gribējās ko

spirgtāku.

Ginta Gabrāna darbi ‘’No ne kurienes’’. Skatoties uz tiem, es

nodomāju, cik tādus ilgi bija jātaisa? Noteikti tas ir laikietilpīgs

process, lai gan forma bija nenoteikta, tie izskatījās pabeigti. Man,

piemēram, uz darbiem, kuri ir nepabeigti un pavirši, nav patīkami

skatīties. Tas ir tas punkts uz ‘’i’’, kad darbs ir pabeigts , nekā vairāk

netrūkst, nekas nekrīt uz nerviem. Man ir ļoti grūti runāt par šāda

veida mākslu, lai gan esmu 21.gs. pusaudze. Manuprāt, tas ir vēl

viens piemērs tam, ka viss nav tik abstrakti. Tā ir forma ar savu

perfekciju un pabeigtību, kas man atgādināja tādu tukšumu un,

pateicoties video, kuru uz vietas rādīja, pat šausmu fi lmu.

Kaspara Teodora Bramberga darbs ‘’Dynamis’’, man likās kaut

kur ļoti redzēts, tikai nezinu kur. Darbi atgādināja Padomju lai-

kus, laikam krāsu dēļ, tās likās tādas nospiedošas. Reljefs gan

bija savdabīgi radīts, to es kādreiz varētu noteikti pastudēt un

pamēģināt savos darbos ko līdzīgu.

Gintera Krumholca darbs ‘’Kāpēc tu mani nepamodināji?’’ ir

vienreizējs! Par šo darbu es savā kladē biju visvairāk pierakstījusi.

10

Man tas rosināja daudz pārdomu par to, ko mākslinieks darbā

gribējis pateikt. Abi darbi tehniskā ziņā bija interesanti pasniegti.

„Zārkā stūmējā” ļoti labi nolasījās - kā zārks tiek stumts kaut kur

iekšā, neskatoties uz to, ka no tā izveidota bija tikai puse. Siena

arī principā bija sastāvdaļa no darba. Un meitene - viņa īstenībā

sēdēja uz tās zemes, kur bija skeleti, tikai darbā tas burtiski netika

parādīts. Risinājums darbam bija fantastisks! Es biju pierakstījusi

gandrīz vai stāstu par šo darbu. Meitene sēž uz zemes, bezrūpīgi

kaut ko vēro, domā. Tomēr uz zemes cilvēki ir tik daudz ko pārcietuši

- nāves, kari utt. Cilvēki pārdzīvo tikai par savām problēmām.

Tas it kā ir loģiski, mums nevajag pārdzīvot par katru mirušo uz

planētas, tomēr vajag būt iecietīgākiem un neskatīties tikai vienā

virzienā. Tajā pašā laikā blakus kāds kādu kremē. Tas noteikti nav

viegli. Es novēroju vīrieti, kas stumj zārku - tēlnieks bija norādījis

uz viņa rūpēm, tam uz rokām bija izspiedušies asinsvadi, viņam arī

bija satraukta sejas izteiksme. Tas izklausās klišejiski, bet tomēr -

kad to zārku iestumj - tur nekā vairāk nav. Tas, kā tur nav, mums

šķiet netverams, un cilvēki pēc tam tendē mirušo saskatīt, sastapt

kaut kur citur. Es abus veidojumus nesaistīju kā vienu darbu, bet

mana draudzene gan. Tas bija tās meitenes zārks, viņa bija pārāk

neuzmanīga. Kāpēc tu mani nepamodināji?

Ģirta Muižnieka darbā es saskatīju tādu kā ciklu. Viens liels

darbs sastāvēja no daudziem. Kā cilvēka dzīve. Man darbs likās

drūms, nervozs. Tas, protams, beidzās ar miršanu (tāpēc arī melns).

Saule, kas bija beigās, man atgādināja Senās Ēģiptes dievu Atonu.

Es neesmu redzējusi daudz tādā manierē gleznotu darbu. Man

tie likās kaitinoši, ņirboši, nezinu, kāpēc. Tās bija sajūtas. Tāpēc

man laikam ir grūtāk par šo darbu pastāstīt, jo tas man bija kā

emocionāls pārdzīvojums, tikai uz to brīdi.

Artūra Riņķa ‘’Pulsārs q19’’ darbi man uzreiz atgādināja pulk-

steni, laiku, precizitāti. Es atminējos nesen lasīto K.Vonnegūta

grāmatu ‘’Lopkautuve nr.5’’. Citāts no grāmatas: ’’Laiks pastāv viss

uzreiz. Laiks ir nemainīgs. Tas nav izskaidrojams vai ietekmējams.

Tas vienkārši pastāv un viss. Aplūkojiet laiku - mirkli aiz mirkļa, un

jūs redzēsiet , ka mēs visi esam – kā jau teicu – kukaiņi dzintarā.’’

Laiks arī ir kā pulsārs, pulss var būt kā mūsu laiks, kas iztek. Vienā

darbā es arī pamanīju tauriņus. Tauriņi simbolizē mūžību.

Miķelis Fišers ‘’Netaisnība’’. Es parasti ļoti koncentrējos uz

nosaukumiem, tomēr nosaukums „Netaisnība” ir 100% piemērots!

Darbos parādītas aktuālas, reālas problēmas, kā par politiku, dzīvi,

pazīstamām personībām. Idejas bija viegli nolasīt. Par šiem dar-

biem es varētu rakstīt daudz un dikti, jo tie man patiešām patika!

Arī tehniski ļoti veikli tie tika atrisināti ar dažām līnijām.

Izstādē visi darbi patiešām bija atlasīti pamatoti. Man patika, ka

varēju jūsmot gan par ideju, gan par tehnisko sniegumu. Es balvu

sniegtu Ginteram Krumholcam. Varbūt tas arī ir psiholoģiski, jo

balvu dabūja Fišers, un, ja viņš to nebūtu dabūjis, domāju, pas-

niegtu tad Krumholcam. Bet balva taču nav galvenā!

Danute Līva, 1.kurss

Ginters Krumholcs Miķelis Fišers “Netaisnība”

11

JRRMV PROJEKTIJRRMV kopš 2007.gada ļoti aktīvi strādā pie Eiropas Savienības fondu

līdzekļu piesaistes.

Līdz šim JRRMV fi nanšu palīdzību ir saņēmusi no vairākiem ES fondiem:

Eiropas Reģionālās attīstības fonds (ERAF), Eiropas Sociālais fonds (ESF),

kā arī no ES Mūžizglītības programmas (Leonardo da Vinci un Comenius

programmas), ERASMUS+ programmas.

Investīciju projekts

Laika posmā no 2010.gada 1.jūlija līdz 2013.gada 31.decembrim JRRMV

veiksmīgi īstenojusi vērienīgu ERAF investīciju projektu „JRRMV

mācību aprīkojuma modernizācija profesionālo izglītības programmu

īstenošanai” - skolas infrastruktūras un materiāli tehniskās bāzes

sakārtošanai. ERAF projekts ir lielākā investīcija JRRMV mācību

aprīkojumā visā tās pastāvēšanas vēsturē. Pateicoties ERAF projekta

fi nansējumam, JRRMV audzēkņi apgūst visas izglītības program-

mas pilnībā labiekārtotās un modernizētās darbnīcās, kuras aprīkotas

ar jaunu, modernu un daudzveidīgāku aprīkojumu un inventāru,

mūsdienīgiem mācību tehniskajiem līdzekļiem, kas atbilst mūsdienu

darba tirgus prasībām. Lielas inovācijas JRRMV notikušas skolas 3-D

apmācības sfēra – ERAF projekta ietvaros JRRMV ir ierīkota pilnīgi jauna

multimediju laboratorija.

Eiropas Sociālā fonda projekti

Laika periodā no 2009.gada septembra un vēl līdz 2015.gada jūlijam

visiem JRRMV studentiem ir iespēja saņemt Eiropas Sociālā fonda

projekta “Sākotnējās profesionālās izglītības pievilcības veicināšana”

mērķstipendijas. Stipendijas mudina JRRMV audzēkņus gan labāk

mācīties, gan arī strādāt sistemātiski klasē. Mērķstipendijas piešķiršanas

nosacījumi veicina arī atbildības sajūtu un iemāca noderīgu dzīves

patiesību – jo labāki darba rezultāti, jo labāks atalgojums.

Mūžizglītības programmas projekti

Eiropas Savienības Mūžizglītības programma piedāvā ļoti daudz un

dažādu iespēju izglītoties, mācīties un uzlabot savas zināšanas visa mūža

garumā. Jebkurš Eiropas Savienības pilsonis vai organizācija var atrast

sev piemērotu apakšprogrammu, lai paaugstinātu savu profesionalitāti.

Šī programma ir domāta visiem – sākot ar bērnudārza audzēkņiem līdz

senioriem. JRRMV kopš 2006.gada katru gadu īsteno kādu no Eiropas

Savienības Mūžizglītības programmas apakšprogrammu Leonardo

da Vinci, Comenius projektiem, kuru ietvaros JRRMV audzēkņiem ir

iespēja stažēties kādā no ES mākslas skolām vienu mēnesi, gūstot jau-

nas prasmes un iemaņas izvēlētajā specialitātē. Prakses projekti palīdz

audzēkņiem izprast un attīstīt mākslinieka profesijas plašās iespējas

darba tirgū un tālākā izglītībā moderno tehnoloģiju laikmetā.

Kopumā ārzemju mācību praksēs kopš 2006.gada ir piedalījušies 90

JRRMV studenti. Mūžizglītības programmu pieredzes apmaiņas brauc-

ienu ietvaros arī JRRMV pedagogi ir iepazinušies ar atšķirīgu pieredzi

un jaunām mācību metodēm, kas pēctecīgi iespaido JRRMV audzēkņu

– topošo mākslinieku – profesionālo attīstību. Pateicoties ieguldītajam

laikam un darbam, šobrīd JRRMV ir 20 sadarbības skolas vairākās

Eiropas valstīs – Grieķijā, Beļģijā, Igaunijā, Itālijā, Islandē, Lielbritānijā,

Portugālē, Slovākijā, Somijā un Vācijā. Ar visām sadarbības skolām

JRRMV ir realizējusi arī sadarbības partnerības projektus, piemēram,

Leonardo da Vinci partnerības projektu „Tradīcijas, inovācija un

novērtējums profesionālajā mākslas izglītībā un apmācībā. Partnerība

izglītības un darba tirgus labās prakses un attīstības izpētē jeb TIA” http://

vefi r.multimedia.is/tia/ un Comenius projektu „IDEAlaboratories: how to

integrate contemporary art and art education”.

ERASMUS+ (2014-2020) programma

2014.gadā Eiropā un Latvijā ir sākusi darboties Eiropas Komisijas jaunā

Eiropas Savienības izglītības, mācības, jaunatnes un sporta programma

Erasmus+. Erasmus+ apvieno vienā programmā vairākas pašreizējās

ES atbalsta programmas (tajā skaitā Comenius, Leonardo da Vinci,

Grundtvig, Jean Monnet, Erasmus Mundus, Tempus, u.c.) un aizstāj tās

ar vienu. 2014.gada rudenī JRRMV pieņēma izaicinājumi un pieteica savu

jauno projektu „Profesionālo zināšanu paaugstināšana”.

Projekta ietvaros 2 gadu periodā tiks nosūtīti praksē 20 JRRMV audzēkņi,

ilgums katrā plūsmā būs 1 mēnesis, kā arī projekts paredz 2 nedēļu

garus pieredzes apmaiņas braucienus 10 JRRMV profesionālo priekšmetu

skolotājiem. Pirmie projekta braucieni ir jau uzsākti 2015.gada 1.martā.

Ikviens interesents var sekot projekta dalībniekiem https://www.face-

book.com/jrrmverasmusproject.

Apmaiņas studenti

Lai veicinātu starpkultūru dialogu, JRRMV ne tikai nosūta savus

audzēkņus ārzemju braucienos, bet arī uzņem katru gadu apmaiņas

studentus no sadarbības skolām. 2015.gadā no marta vidus līdz maija

beigām JRRMV varēs sastapt studentus no Beļģijas un Somijas.

Ikviens projekts sniedz savu pievienoto vērtību un ietekmē sko-

las attīstību. Projekti ir papildu instruments audzēkņu un pedagogu

motivācijas paaugstināšanai, pašvērtējuma celšanai, svešvalodu prasmju

pilnveidošanai, izpratnes veicināšanai par ES jautājumiem.

Projekti palīdz ne tikai attīstīt profesionālās prasmes, bet arī pilnvei-

dot sociālās prasmes – strādāt grupās, uzņemties atbildību, plānot

darbu, prezentēt darba rezultātus, izmantojot argumentus un kritisko

domāšanu. Pateicoties projektu fi nansu līdzekļiem, ir iespējams

nodrošināt audzēkņiem plašu piedāvājumu izglītojošām aktivitātēm,

vairot ieinteresētību iesaistīties skolas iniciētos pasākumos.

Projektu vadītāja Inese Piņķe

12

SKOLAS ZIŅAS

13.02.2015. JRRMV

karnevāls „Rajons”

07.12.2014. – JRRMV

audzēkņu glezniecības

darbu izstāde „Baltijas ceļš”

Kultūras pilī „Ziemeļblāzma”;

14.12.2014. - Radošā darbnīca

bērniem gleznošanā

Kalnciema kvartālā ar

skolotāju Ievu Tarandu;

19.12.2014. - Ziemassvētku

pasākums – koncerts;

05.02.2015. - laikraksta

„Dienas Bizness” ārzemju

ziņu redaktora Didža Meļķa

lekcija par aktuālajiem

politiskajiem notikumiem

pasaulē

28.01.2015.-28.02.2015. - JRRMV

studentu gleznu izstāde „Atmiņas

par Pēterburgu”, Cēsu pilsētas

Mākslas skola, Cēsis

15.02.2015. – 31.03.2015.

- 4.kursa audzēkņu

kompozīcijas darbu izstāde

„Rožu pilns pagalms”

Kapelleru namā Saldū

13

19.02.2015. – JRRMV foto skolotāja Raimo Lielbrieža, fotogrāfa Māra Ločmeļa un somu mākslinieka Jalo Porkala izstādes „Alternatīva” atklāšana Latvijas Fotogrāfi jas muzejā;

27.02.2015. - 4.kursa audzēkņu glezniecības darbu izstādes atklāšana „Māksla pieder tautai”, Rīgas Iļģuciema sieviešu cietums;

01.03.2015.-30.03.2015. - ERASMUS+ projekta „Profesionālo zināšanu paaugstināšana” pirmie mobilitātes braucieni.

18.03.-05.05.2015. - JRRMV studentu darbu izstāde „Rozentāla pēdas pilsētā”, J.Rozentāla muzejs, Saldus mākslas skola, Saldus;

18.03.-30.03.2015. - JRRMV studentu glezniecības darbu izstāde „Rainis un Aspazija”, Jelgavas kultūras nams, Jelgava;

20.03.2015. – JRRMV atvērtās durvis;

23.03.2015. – apmaiņas studentu uzņemšana no Beļģijas un Somijas

13

14

ABSOLVENTU SLEJA:JUSTĪNE ŠTEINA(intervēta 2014.gada pavasarī)

Kā Tu iesāki savas mākslinieka gaitas?

Es mācījos mūzikas skolā, bet tad sāku ļoti protestēt pret to.

Man vecāki bija ļoti pakļāvīgi, un tādēļ nomainīju mūzikas

skolu pret mākslas skolu. Pēc mākslas skolas beigšanas 2

gadus neko nedarīju un tad iestajos rozīšos.

Kas Tavā izpratnē ir māksla?

Tās ir caur cilvēku izlaistās emocijas, kuras mēs pasniedzam

kā mākslu.

Kādēļ tieši tēlniecība?

Hmm, tas mani ieinteresēja vairāk nekā kaut kas cits. Es

izvēlējos granītu, jo, manuprāt, tas ir viens no vērtīgākajiem

materiāliem. Tas ir tas paliekošais. Akmens ir vecs, un tu vari

ar viņu parunāties un sarunāt visu, ko vajag. Tēlniecība ir

tāda kā... Es nezinu. Kā mana iekšējā pasaule.

Kādēļ ne glezniecība vai grafi ka?

Man daudz kas patīk, bet kāpēc rožos izvēlējos tēlniecību - jo es

jutu, ka nevarēšu sevi izpaust pie citiem pasniedzējiem. Šajā

nozarē jutos vispārliecinātakā. Tēlniecība un granīts mani

uzrunā. Forši, ka tu tāds sievišķi, kas kaut ko tādu vecišķu

paveic.

Ko Tu domā par mūsdienu laikmetīgo mākslu?

Neskaitot popārtu, tad, manuprāt, tas, ko mūsdienu

mākslinieki rada, ir forši, jo tas cilvēkiem liek domāt – ieslēgt

savas smadzeņu šūnas. To lietu mums apkārt ir tik daudz, ka

mēs pierodam pie tām, un tad, kad tev pamet priekšā zaru

kaudzi, kur virsū ir uzlikta kūciņa, un tev pasaka, ka tas ir

paradīzes kalns, tad tu sāc domāt.

Kāda, Tavuprāt, būs māksla pēc, teiksim, 100 gadiem?

Nu, ja sabiedrība nekļūs par idiotiem un dzims cilvēki, kuriem

rūp un kuri rubī fi šku, nevis necilvēki, tad viss notiks. Viss

attīstās, mainās. Es vairāk domāju par to, vai būs kāds, kam

tā vēl būs vajadzīga, bez tiem pašiem māksliniekiem, jo,

manuprāt, sabiedrība ar katru brīdi vairāk aprobežojas. Tā

vairāk ir pievērsusies tām elektrotehnikām un visiem cit-

iem draņķiem, kas mums ir apkārt. Mēs nevērojam, mēs

neklausāmies, ko mums saka daba. Mēs ļoti atsvešināmies,

un tas arī var pazudināt. Mākslinieks var radīt kaut ko jūtīgu,

bet, ja nav skatītāja, kas to jūtīgumu spēj uztvert, tad tas kļūst

nevērtīgs.

Kādi ir Tavi nakotnes plāni saistībā ar mākslu?

Nē, nu, es jau esmu labs cilvēks, bet es gribētu būt vēl labāks!

(Smejas.) Bet sākumā vēlos uztaisīt diplomdarbu. Es domaju,

ka viss sagrozīsies tā, kā tam tajā brīdī būs jābūt. Es paļaujos

uz to, ka Dieviņš, tur augšā, visu sakārtos. Jā, es ļoti labprāt

strādātu ar akmeni un ļoti labprāt arī gleznotu, bet vai es tālāk

studēšu akadēmijā, to es vēl nemāku teikt. Laiks rādīs.

Ko Tu dari ārpus skolas?

Es pagājušajā gadā iesaistījos projektā ‘’Pluss’’, kur mēs divas

reizes mēnesī devāmies uz nepilngadīgo cietumu Cēsīs, un

Gleznoja Jānis Šneiders

1515

tur mēs ar cietumniekiem runājam par visu ko. Kāpēc mēs to

darām? Lai integrētu ieslodzītos atpakaļ sabiedrībā.

Kā tas izpaužas?

Tas ir tā, ka mēs runājam ar viņiem par sociālām problēmām.

Mēģinām viņiem parādīt, ka ir arī citi ceļi, kā dzīvot. Bet tur

nav tas atgriezeniskais efekts. Tas ir vienpersoniski, bet galve-

nais ir piedalīties un varbūt kādam arī aiziet līdz smadzenēm.

Tad vēl dažreiz es aizeju pie bērniem uz Bērnu klīniskās

universitātes slimnīcu kā Sarkanā Krusta brīvprātīgais.

Zīmējam un spēlējam spēles ar viņiem. Tāpat arī es daudz

ceļoju.

Ko Tu domā par sevi kā mākslinieci?

Es sevi par mākslinieci nesaucu. Tā ir tāda šiltītes uzkāršana

kaklā, manuprāt. Nē, es sevi par mākslinieku nesaucu. Esmu

labs cilvēks, vienkārši cilvēks.

Kas ir Tavs iedvesmas avots?

Tā ir daba un mūzika. Mani iekšējie pārdzīvojumi, sajūtas,

kuras es vēlos parādīt. Ja runa ir par māksliniekiem, tad

tēlniecībā mani ļoti uzrunā Titāns. Tas droši vien ir tāpēc, ka

es par viņu visvairāk zinu. (Smejas.)

Ko Tu domā par rozīšiem? Kā šī skola tevi ir ietekmējusi?

Tā man ir daudz ko devusi, kā arī likusi priekšā rāmjus,

kuriem es nedrīkstu kāpt pāri. Bet es kāpju. Tapēc mani

neieredz. (Smejas.) Labi, nē, es tā nedomāju. Man rozīšī ir

devuši pašapziņu. Un, ka par spīti apstākļiem, tu paliec pie

sava. Galvenais ir pierādīt un pamatot.

Nenožēlo?

Nē. Es principā neko nenožēloju. Es ar pirmo reizi neiesta-

jos rozīšos, bet, tā kā tas bija mans nospraustais mērķis, es

stājos otro reizi, kad desmito klasi pabeidzu Līgatnē. Šī bija

skola, kuru es ar gandarījumu varēju beigt. Man šī skola tieši

pasniedzēju ziņā ir daudz ko devusi. Es īpaši uzslavēju ģeniālo

pasniedzēju Igoru Dobičinu, kuru diemžēl šī skola izmeta. Tādu

mākslinieku pazaudēt, manuprāt, ir pinīgi nepareizi. Tāpat

mana krustmāmiņa Guste, arī skolotājs Strauts un Svikle,

kas ar savu glezniecību un savām profesionālajām pedagoga

iemaņām spēj dot, man liekas, visvairāk šajā skolā.

Kādu literatūru tu lasi?

Es lasu biogrāfi skus darbus, piedzīvojumu stāstus, aprakstus

par alpīnismu, ceļojumiem. Arī par garīgajām lietām.

Kāda ir tava mīļākā grāmata?

‘’Pollianna’’. Tā ir par meiteni, kura izdomāja priecāšanās spēli.

Katrā lietā, kas it kā varētu šķist sūdīga, viņa cenšas saskatīt

ko skaistu. Man šī grāmata palīdzēja, kad pirms pieciem gad-

iem mana ģimene piedzīvoja lielu traģēdiju. Un tad kaut kā

viss nostājās savās sliedēs.

Kādas ir Tavas domas par mūsdienu literatūru?

Tā ir kaut kāda popkultūra uz kuru cilvēki pavelkās. Bet tas ir

labi, cilvēkiem ir jālasa. Pat ja tā ir ‘’Krēsla’’ vai ‘’Harijs Poters’’.

Bet, ja ir tūkstošiem, miljoniem cilvēku, kuriem tas patīk, tad

viss kārtībā. Galvenais ir lasīt. Un klausīties labu mūziku.

(Smejas.)

Ko tu klausies?

Jebko. Ļoti daudz.

Nu, Britniju Spīrsu, pieņemu, ka nē?

Dažreiz. Tas ir tikai, lai uzlabotu dienu. Ja no rīta nav par ko

pasmieties, tad var uzlikt Spīrsas ‘’Toxic’’ un, skatoties video,

diena kļūs labāka. (Smejas.)

Kāda veida grāmatas Tev nepatīk?

Man nav tādu. Grūti teikt, jo es pat visu žanru grāmatas

neesmu izlasījusi. Es pieņemu, ka katrā, kura man it kā varētu

nepatikt, varētu atrast kaut ko labu. Mani ļoti uzjautrina,

varbūt ironiski, bet mūsdienu dzejnieki. Bet es pieņemu, ka tas

ir tāds laika posms, kuram ir jaiziet cauri, lai nonāktu pie kaut

kādām vērtībām. Man nav literatūras, kas man nepatīk. Ā,

nē, ‘’Privātā dzīve’’. Bet arī tas ir kruti. Arī tur var smelties ied-

vesmu. (Smejas.)

Tu pati kādreiz esi mēģinājusi kaut ko rakstīt?

Jā, es rakstu dzeju un dziesmas. Man ir blogs, tur var dažreiz

kaut ko izlasīt. Bet agrāk es diez gan bieži koncertēju, dziedāju,

spēlēju ģitāru. Bet tas viss kaut kā apstājās, jo es nejūtu, ka

kāds mani dzird. Un, ja nesadzird, tad tu saproti, ka nav jēgas

to darīt. Tad atliek tikai dziedāt un spēlēt sev...

Intervēja Māra Dambrova, 3.kurss

1616

DOMUGRAUDI

-Skolotāj, ko darīt? Man nekas nesanāk!

-Turpini pēc tāda paša principa!

Kristaps Strauts

Nesoliet to, ko jums neviens neprasa!

Dzintars Krūmiņš

1717

Kokam nav sirds. Kokam ir sula. Vladislavs Rubulis

“Pieņuhāt”Vladislavs Rubulis

Cilvēks ir ķīmisku elementu čupa, vella milti!Valdis Zeikats

18188888888888888888888888888888888888888888888888

Man pietrūkst vietas bezgalībai.

Diāna Mežecka

1919

Es jūs visus like and share.

Tatjana Titova

2020

HOROSKOPI

AUNS Nu, zvaigznes centās, bet vairāk vai mazāk tev šonedēļ pašam būs jātiek galā ar savu likteni.

VĒRSIS Tu drīz sapratīsi, ka nav nekā skaistāka par saullēkta vērošanu pirmdienas rītā, neskaitot, protams, iespēju iepriekšējo nakti gulēt. Laiks ir vērtīgs , iznieko to gudri.

DVĪŅI Centieties izbēgt no liekiem konfl iktiem ar klasesbie-driem vai sevis ieģipsēšanu veidošanas stundā. Skandināvu valoda šomēnes var sagādāt problēmas.

VĒZIS Neuztraucies, agri vai vēlu tu satiksi savu vienu un vienīgo, viņa/š nevar slēpties mūžīgi. Kad lietas beidzot ies uz tavu pusi, tevi piespiedīs izlīst ārā no gultas.

LAUVA Tava jaunā ideja par kailmodeļa kļūšanu varētu izgāzties, īpaši, tāpēc, ka tu netiki aicināts un šobrīd atrodies sietspiedes telpā.

JAUNAVA Kad jums prasa, kur jūs redzat sevi pēc pieciem gad-iem, atturieties no mežonīgas smiešanās, pēkšņas raudāšanas vai cenšanās izlēkt pa tuvējo logu. Atceries vecu teicienu ‘’nedari šodien to, ko vari izdarīt rīt’’! Izgulies.

212222222222222222222211111111111

SVARI Zvaigznes par visu vairāk mīlētu tev pavēstīt par tavu nākotni šonedēļ, diemžēl tās ir tikai gigantiskas, spīdošas plazmas bumbas, kuras bezjēdzīgi ceļo caur visuma plašo telpu.

SKORPIONS Atceries – smejies, un visa pasaule smiesies ar tevi. Raudi, un visa pasaule smie-sies par tevi. Esiet uzmanīgi ar jauniegūtiem draugiem, it īpaši tiem , kuri seko tev apkārt jau trešo dienu pēc kārtas.

STRĒLNIEKS Zvaigznes vēsta, ka šī nedēļa ir īstais laiks, lai sav-estu savu dzīvi kārtībā, padarot tevi laimīgu, jo tu netici visām šīm astroloģijas muļķībām.

MEŽĀZIS Zvaigznes dāvina jums vieglāku un maigāku pankūku noslēpumu - izmantojiet skābo krējumu piena vietā.

ŪDENSVĪRS Viss tavs smagais darbs beidzot atmaksāsies, bet, protams, ka ne tev. Pievērs lielāku uzmanību tam, kur tu mērc savas otas.

ZIVIS Kāds gudrs cilvēks reiz teica ‘ ’ šis padoms tev īpaši noderēs nākamtrešdien. Ja nekas neiet uz labo pusi, ej pa kreisi. Turies pa gabalu no 5. kabineta izlietnes lietošanas.

Ilustrēja Beāte Poikāne un Milda Muktupāvela

22

KĀ UZVEIKT RADOŠO BLOKU?Radošo bloku ir piedzīvojis ikviens radošas profesijas pārstāvis.

Tas, loģiski, ir radījis stresu arī mums - rozīšiem. Ja radošais

bloks šobrīd ir piemeklējis arī tevi, tad labāk izlasi šo un centies

sev palīdzēt, jo pavasarī sākt krāt parādus un slīgt melanholijā

galīgi nav izdevīgi.

Protams, ir dažādi radošo bloku veidi, līdz ar to arī dažādas

metodes kā no tiem izkļūt. Tāpēc, ja esi iesprūdis, bet raudāšana

un vaimanāšana nepalīdz (man nekad tas nepalīdz, bet es

tāpat to praktizēju), varbūt ir jāapsver kāds cits variants.

1. MENTĀLAIS BLOKS

Tas ir tad, kad esi iestidzis pats savā domāšanā – pārāk pieradis

pie noteikta pasaules uztveres veida un esi par konservatīvu

(vai slinku), lai pieņemtu kaut ko jaunu. Vai varbūt tavs

paškritiskums ir tas, kas tevi nemitīgi bremzē un liek domāt

tikai vienā virzienā.

Risinājums: Maini domāšanu! Haha, vai nav asprātīgi!? Bet

ja nopietni, tad sāc apsvērt variantus, kas pirms tam likās

absurdi, centies mainīt savu perspektīvu – aizej kaut kur,

kur nekad neesi bijis, noskaties kādu pilnīgi sev neraksturīga

žanra fi lmu, kaut vai nopērc sev ļoti dīvaina toņa eļļas/akrila

krāsu un piespied sevi nākamajā kompenes darbā to izmantot.

Vēl labāk – sāc nēsāt visur līdzi piezīmju blociņu, kur atzīmēt

visādas muļķības – vienalga, vai pieraksti, cik nedēļā esi

iztērējies pie Svetlanas par pankūkām, zīmē sirsniņas vai

mazas ģipša galviņas – viss atkarīgs no tevis paša.

Vēl, protams, var raudāt.

2. EMOCIONĀLĀ BARJERA

Kreativitāte bieži vien pieprasa ļoti intensīvu piepūli. Un tas

galīgi neatbilst tam ērtību stāvoklim, kādā gribam pavadīt

atlikušo dienu. Visbiežāk gan emocionālā barjera rodas no tā,

ka darāmais mums saistās ar bailēm – vienalga, vai no apkau-

nojuma, sāpēm vai nevarēšanas. Šī pretestība tad arī noved

pie visu darāmo lietu atlikšanas uz vēlāku laiku.

Risinājums: Vajag sakost zobus un stāties savām bailēm

pretī. To palīdz darīt dažādas metodes, arī meditācija, ja

nepieciešams. Jebkurā gadījumā, nekas pats no sevis šeit

neatrisināsies. Tas ir diezgan skumjš fakts visiem pasīvajiem

tipiem kā man. Tās ir reālas zobusāpes.

Būtībā iedomājies to kā aukstu peldbaseinu – tā ir lēkšana ar

galvu pa priekšu, un, jā, sākumā varbūt stindzinās pēc suņa,

tomēr pēc tam pats sev, visticamāk, atklāsi, ka tas nemaz nav

tik briesmīgi. Un ja runājam pavisam latviski, tad: „Acis darba

Ilustrēja Milda Muktupāvela

23

izbijās, rokas darba nebijās!”

Šeit raudāšana maz ko dos.

3. NEEFEKTĪVI STRĀDĀŠANAS APSTĀKĻI

Var būt ka nemaz nav milzīgu drāmu – vienkārši tas, kā tu

strādā neatbilst tavām radošajām prasībām. Tu visu dari vai

nu par agru vai par vēlu, velti tam par maz laika vai, tieši

pretēji, par daudz centies. Vai arī tu nevari saņemties izskrūvēt

izdegušo spuldzi un nopirkt jaunu vietā, tāpēc 2 mēnešus

strādā pustumsā un brīnies, kāpēc gleznošana sagādā tik maz

prieka (es izgāju cauri šai stadijai vistiešākajā veidā).

Risinājums: Izvērtē to, kāda strādāšanas metode un vide tev

vislabāk der. Centies saplānot laiku un radīt sev vēlamus un

ērtus strādāšanas apstākļus, vienalga, cik kaprīzi tie būtu

– dedzini vīrakus, dzer kafi ju vēlu vakarā vai fonā skandini

„Epic sax guy” 10 stundu versiju.

4. PERSONISKĀS PROBLĒMAS

Lai radošums strādātu, vajadzīga pilnīga koncentrēšanās

spēja, bet to viegli var izjaukt mūsu laicīgās, cilvēciskās

problēmas, kuras mums katram ir un ar to ir jārēķinās, jo, vai

manu vai, ārpus skolas un darba arī pastāv visādas likstas –

šķiršanās, strīdi ģimenē, pārvākšanās uz jaunu dzīvesvietu vai

problēmas ar koju istabas biedriem, kuri zog tavus no mājām

vestos kartupeļus.

Risinājums: Viss ir atkarīgs no situācijas – iespējams tev

nepieciešams draugu vai ģimenes atbalsts, varbūt jāpaņem

dažas dienas brīvas, lai savāktos, iespējams viss var būt tā

sasāpējies, ka jāmeklē speciālista palīdzība. Lai arī kas tas

būtu, ir vērts ar to tik galā tagad, lai vari atbrīvot savu nākotnes

kreatīvo „es” un doties tālāk piedzīvojumos.

5. PĀRBLĪVĒTĪBA

Mēdz gadīties arī tā, ka bloks uznāk tad, kad visa kā ir par

daudz. Esi uzņēmies neskaitāmas saistības un pienākumus,

tev galvā ir miljoniem jaunu ideju un tavas smadzenes ir

pārblīvētas ar vienmēr jaunu informāciju. Tu jūties paralizēts

no visas iespēju un pienākumu nastas vai arī esi vienkārši

pārguris, jo ilgu laiku esi smagi strādājis un neatpūties.

Risinājums: Pienācis laiks sevi nedaudz ierobežot. Ja esi

uzņēmies par daudz pienākumu, iemācies pateikt „nē”

(apzinīgajiem aktīvistiem šī ir lielākā suņanagla pa... pasaulē).

Ja ir pārāk daudz ideju, kuras nav laika realizēt, vienkārši

atstāj pašas svarīgākās un pārējās atliec uz vēlāku laiku. Vari

arī mēģināt izslēgt datoru un telefonu un vienkārši gulēt.

Pasaule no tā neapstāsies.

Liene Rumpe, 3.kurss

23

24

LITERĀRĀ LAPA

Karsti

Mazā, piestūķētā autobusā ar diviem velosipēdiem iekāpa vecis un viņa dēls. Vecis nostājās pie loga un sāka krieviski runāt ar jauno māmiņu, kura tikko iestūmusi bērnu ratiņus. Ierādījis viņai vietu sev blakus, viņš turpināja sarunu, kurā sieviete centās neklausīties un neko neatbildēja. Cik skaists bēbis, cik skaista tu. Vecis slīpi uzsēdās uz velosipēda (no viņa baltajiem īsšortiem tūliņ izkritīs pauti), novilka savu dzelteno atstarotājvesti, zem kuras bija tikai matainas krūtis un ķēdē iekārts violets krusts ar sudraba Jēzu. Viņš savīstīja vesti kunkulī, un ar nevienu un visiem runājot par to, cik karsti, ar šo kunkuli lēni sevi iepliķēja. Maigi iepļaukāja nosvīdušās krūtis, pavēdināja paduses un noslaucīja plikpaurību. Cik karsti. Tad, joprojām runādams ar visiem un nevienu, viņš smaidot sava riteņa bagāžniekā ieslēdza radio un sāka dejot pie krievu dziesmas, sviedru vesti rokā turot un Jēzum kaklā šūpojoties.

Jānis Šneiders 4. kurss

Zeķes

Pavaicāju mammai, vai redzējusi manas skeletgalvu zeķes. Nav. Izteicu bažas, ka vecmamma varbūt sadedzinājusi, mamma pamāja ar galvu, ka tas ir iespējams.Viņa parunājusi ar vecmammu un uzzinājusi, ka viņa tās ir savākusi. Viņai rokas drebējušas tādas nāves zeķes turot. Tagad jāgaida, kad vecā uz laiku pazudīs no istabas. Varbūt svētdien, kamēr būs baznīcā. Tad jāmēģina atrast. Ticamākais, ka viņa tās tiešām ir iemetusi krāsnī. Redzu, kā viņa paver žāvētāja durvis un izvelk siltu, melnbaltu diegu ņudzekli, izgriež to uz pareizo pusi un parkinsons sāk raut viņas rokas visos virzienos, viena sniedz pie mutes un ieplestām acīm, no otras izkrīt zeķe, viņa atmuguriski mazliet paklūp. Dievs pasarg`. Tad viņa paņem kādu pagaļu bakstāmo iesmu, uz kura uzdur pagraba putekļiem aplipušo zeķi, paver krāsns durtiņas un ielidina zeķi liesmās, tad uzreiz tās aizcērt un pati ar iesmu atkrīt sēdus uz bluķa, lai saņemtos dzīvei turpmāk. Pēc tam draudzenēm zvana un stāsta, ka nāves zeķe ilgi nedegusi, tad viņa sākusi skaļi lūgt un tā ar ļaunu sīcienu kā mazu elles kliedzienu sačokurojusies un sadegusi melnām liesmām.

Jānis Šneiders 4. kurss

25

Mārtiņa kapi

Valga rasa un saules starikāpj pār kapa malu gausi,tūkstoš zili zvaniņisveicina mani.

Zeme asnus dzenun lūdz:“Neatstāj mani,te ir baisi tumšs,zārku vāki pārāk smagi,neatstāj, Saule,neatstāj mani.”

Laura Buholte 2. kurss

***

Vienskaitlinieks – KrimaDaudzskaitlinieks – ukraiņiNāvskaitlinieks - Putins

Gunita Freimane 2. kurss

***

var arī citādi dzīvottas taču nekas ka dzīve uzkarasdatori tāpat tie tikai vīrusi tie tikai vīrusi mīļo draudziņbeidz taču viņus mīlēt

Estere Betija Grāvere 3. kurss

***

tāpat kā var iespļaut dvēselēman šķiet var dvēseli arī izspļauttāpēc cilvēki, kas visu laiku spļaudās ir tādi mazdvēselīgikož un zog pie trolejbusiembet reizēm vajag paspļaudītiesbet ir arī tā traki, ka visur, kur tu esi saspļaudījies

visur tu esitu! esi

es vēl nezinu, ko es par šo visu jūtuman patīk kā dvēsele augun man patīk kā tā reizēm ir pārāk liela jau un tadir jāpaspļaudās

kā tu domā vai dvēselei arī ir dvēselīte?dvēsele ir siekalas, jo tas ir iekšas ūdentiņš, kuru mēs redzamvēl ir asaras! asaras gan laikam der labāk, bet tās nenāk no sirds caurumakad es pārāk daudz saku d v ē s e l e, man jau paliek žēl to vārdu tā mocīt, tāpēc tagad es teikšu s i e k a l a s-vai tev siekalas pilnas? kur palikusi tava siekala? vai visu jau izspļaudīji?

Ance Vilnīte 2. kurss

Ilustrēja Gunita Freimane

26

„Vislielākajā aukstumā sildīs ģipša ķīmiskā reakcija”ieraksts manā blociņā novembra vidū, bija piektdiena

lasīt ļoti enerģijas pilni - tā kā tad, kad kāds stāsta kaut ko baigi aizrautīgi, bet tajā pašā laikā - dusmīgi

Vispirms man plīsa ģipša formas. Likām vannā peldināt kūleni, un kūlenis NOKRITA un aizkūleņoja prom. Kalu ārā, daudz ko nokalu nost ne tā, un nekas no tā pirmsākuma vairs nepalika. Skates dienā trīsreiz saģipsēto cilni SAPLĒSU ATKAL un kopš tās dienas esmu ance plaisa vilnīte cilnīte. Vēl, kad taisīju gaļas paviljona torsu, tas VĒL MĀLĀ BŪDAMS SĀKA PLĪST TIEŠI STARP MILZU KRŪTĪM, jo viss sāns bija par DAUDZ! Veidošanas eksāmenā NEKAS NENOTIKA. Rudenī atlēju ģipsī NEKAS NENOTIKA!!!! Vasarā ļoti jautri man gāja - visu viesistabu pārvērtu par darbnīcu, vēlu bīdīju akmeņus, lasīju un ģipsēju, aizvedu pat uz skolu NE REIZI NENOMETOT! Gluži brīnumaini. Tad vienu dienu ieraudzīju, ka „SIMTIEM DOMU PILNA GALVA” vairs nav pie lapu maisiņiem, domāju, ka tas ir VILNIS. Skaļi klaigāju pa pagalmu NĒ NĒ NĒ NĒ! un visiem teicu, ka VILNIS tāds neģēlis ir, bet izrādās, ka nebija VILNIS - bija STRAUTS! Es pati arī esmu VILNĪTE, vai tā ir kaut kāda ūdens lietu sazvērestība? Es nezinu.Tomēr ļoti viegli tas vispārībā bija. Nebija žēl, lai gan vispārībā jau tur divi lielie ģipša maisi aizgāja un makrofl ex, un fl īžu līme.Kad septembrī šķita, ka nezinu, kā dzīvot, nezināju, nejutu sevi, nesapratu, ko iesākt, kā dzīvot, kad sāku augt, aust

un peldēt, pēc tā pirmā baseina, kad raudāju par to, cik dzīve ir skaista, kad sāka kaut kas iekšā augt klusiņām, kad nāca tāda gaisma lielā, tad es izdomāju LIELO DARBU. VAI TAS BIJA TIK BRĪNIŠĶĪGI! RIKTĪGI IZZVETĒJOS UN ARĪ APMĪĻOJU to māla dvēseļradību, šausmīgi priecājos!Pa to laiku izveidoju arī mīļa drauga por-tretu, jo katram dižam diktatoram vajag savu bisti, un galvenais, ka arī tur NEKĀ SLIKTA NENOTIKA! TIKAI APGŪLĀS TAS TOMS, NU, IZDOMĀJA UN APGŪLĀS TAS KRŪŠUTĒLS, bet tas jau nekas, jo vajag jau ļaut tiem darbiem arī kādu brīvību lemt par sevi.

Bet tad šodien skolotājs (ES SAPRATU, KA „KRIST” UN „TAPS” IR TĀ LIETA. DARBI KRITĪS, BET DARBI ARĪ TAPS!!!!) iemeta manu darbu māla vannā, jo vajadzēja mālu.Ļoti raudāju. Tagad šito rakstu un raudu.

RE, KĀ T A P S ! mums visiem taps!

Ance Vilnīte, 2.kurss

27

MĒNEŠA ALBUMS

LUĪZE LOTE NEŽBERTE “Spiderland’’, Slint / 1991 ESTERE BETIJA GRĀVERE “Mala”, Devendra Banhart / 2013RUTE MARTA JANSONE “Sentimental”, Tanita Tikaram / 2005

MĒNEŠA FILMA

LUĪZE LOTE NEŽBERTE „Eraserhead’’, Deivids Linčs / 1977ESTERE BETIJA GRĀVERE „Mood Indigo”, Mišels Gondrijs / 2013RUTE MARTA JANSONE “La grande bellezza” (Dižais skaistums), Paolo Sorrentino / 2013

MĒNEŠA GRĀMATA

LUĪZE LOTE NEŽBERTE „Pārvēršanās”, Francs Kafka / 1915RUTE MARTA JANSONE “Tõde ja õigus” (Zeme un mīlestība), Anton Hansen Tammsaare 1926–1933ESTERE BETIJA GRĀVERE ”Muļķu skola”, Saša Sokolovs / 2010

APTAUJA