Radošā laboratorija 2016

Radošā laboratorija

Pavasaris

2016

Atnāc šovakar, es būšu viena. Man klēpī mandarīnu maisiņš gaida tevi. Es padalīšos, tu zini, ka man patīk. Patīk dalīties ar tevi it visā, pat manos mīļākajos batoniņos. Nāc, durvis ir vaļā! Atslēgas tavā kreisajā kabatā, ja vēlies aiz sevis aizslēgt durvis. Un paņem manu kaķi līdzi, viņš sēž uz betona maliņas pie manas mājas. Gaida. Gaida, kad tu nāksi un paņemsi viņu līdzi, un sabužini viņu, viņam tā patīk. Neapgāz manus puķu podus, nākot iekšā. Es zinu, ka esi ļoti uzmanīgs, bet zini, tās ir manas atmiņas.

Valērija Ivanova

Agrs svētdienas rīts. Pietura. Klusums. Valērija klusumu klausās. Tikai ritenis brauc garām, un tantes ar maisiņiem garām traucas. Cilvēki tālumā sarunājas, un putni dzied koku galotnēs.. Miers. Rīga pārvēršas klusumā –mana dvēsele vēršas klusumā. Man jau patīk. Klausies klusumu! Vai dzirdi? Es dzirdu, kā lapas krīt un mašīna tuvojas. Nāc, cilvēk, droši sēdies. Pastāsti man pasaku par princesēm. Es zinu tu nāc no senas pagātnes. Un mēs ieslīgstam pagātnē.

Valērija Ivanova

Pavasari es vēlos nosaukt par mīlestību, Mīlestība ir spēcīgs vārds, Vēlies, lai izskaidroju mīlestību, Bet es klusiņām tev saku, Pagaidi, drīz tu redzēsi. Atnāca pavasaris, Tu man jautā to seno jautājumu, un es tev sniedzu atbildi, Paveries pa logu, Izej ar basām kājām. Draugs, vai tu redzi, Tā ir mīlestība, Vai jūti, kā dvēsele smaida, Vai jūti, kā prieks un mīlestība ieplūst tevī? Lūk, draugs ,pavasaris ir mīlestība. Lūk, es sen vēlējos to izskaidrot, Mīlestība – pavasaris. Tikai neko nepadomā, Vienkārši padomā, izej un pastāvi, Ieelpo laimi, uzglezno to skaistumu. Mīlestība –pavasaris

Kristiāna Elksne

Pāršķir jaunu lapu savam stāstam, Laiks iestrēdzis, Tavs prāts mazliet apmulsis, Debesjumam pielipis. Zvaigznes krita Tevis dēļ, Un ne tikai, Vasara mūs sagrābusi savās plaukstās, Karstās, dedzīgās. Šis stāsts ir bezgalīgs, Bet tas nav iespējams, Pasaulē nav nekas mūžīgs, Izņemot sauli, ūdeni un manu mīlestību.

Renāte Stelpa

Lai kā es necenstos, visiem es laba nebūšu. Tāpēc es būšu es pati. Man jābūt pārliecinātākai par sevi. Es zinu, ka tas, ko es vēlos, ir man nepieciešams. Un, ja man būs labi, tad es nevienam to nestāstīšu, jo dzīve ir skarba. Es jau tagad eju un izturos tā, it kā viss būtu kārtībā, bet kaut kur dziļi dvēselē man lēnām viss jāsalīmē. Es it kā fiziski esmu, bet morāli manis nav.

Man ir grūti uzticēties cilvēkiem, bet vēl grūtāk ir piedot un aizmirst, kas tika pateikts un izdarīts. Pat nevajadzētu uzticēties tam, ko es pati sev saku, kad esmu noskumusi un viena. Vientuļa. Pamesta savās domās.

Galvenais, ko zinu, ir tas, ka manas domas lidinās tikai ap tevi. Sirds pukst straujāk, kad esi man tuvumā, runā ar mani un ieskaties man acīs. Tavs smaids manās acīs atspīd kā saules stars dzintarā. Es pieietu tev klāt un visu pateiktu, bet man bail, ka tad tavas domas par mani mainīsies. Es apskautu tevi un pierādītu to, ka esi manas pasaules centrs, to pat neapzinoties. Ar mīlestību tava Elza!

Elza Andersone

Valsis

Sniedz man roku, Un es iemācīšu, Iemācīšu dejot,

Domās klejot. Iedejosim pavasarī –

Agrā rītausmā, Mīlas putenī –

Stacijas laukumā. Griezīsimies līdz ar sirds ritmiem

Un aizmirsīsim par tiem, Kuri mums ticēt nespēj.

Skaitīsim līdz trīs, Lūkosim, kur cietīs,

Pieliec soli vienu…

Kitija Rezonga

Mana pavasara sajūtu palete.

Es tik ļoti gribu pabūt viena. Dodiet man vienu dienu pie jūras ar flautu un kafiju, konfektes arī nebūtu par skādi.

Pavasarī visi ceļi –domas, vārdi – ved uz dzimto pilsētu, kuru deviņi pakalni skauj un ierastās vēsmas tevi pārņem. Maijs ir tas laiks, kad pārņem tas ierastais patriotisms par savu valsti. Es zinu, ka tam īstajam patriotismam laikam ir jābūt novembrim, bet man tas ir maijs, kad viss zaļo un plaukst un gaisā virmo pavasara

smarža. Daudzi saka, ka pavasaris ir depresīvs gadalaiks, bet,

manuprāt, tas ir skaistākais gadalaiks visa gada garumā. Iedomājies –tu staigā pa jūras krastu, kad ūdens spēlējas ar taviem kāju

pirkstiem. Ūdens tik ledains tev šķiet, bet vēlāk tu to nejūti. Tad tu aizej līdz molam, pastaigā pa tiem lielajiem akmeņiem, kas tik bīstami šķiet, bet tu kā mazs bērns no viena uz otra lēkā. Tad

kaijas! Tās kaijas ir tik smieklīgas, bet no otras puses bīstamas. Man patīk šīs sajūtas ,kas mani pārņem, kad staigāju gar jūras

krastu. Bet tad atkal lielpilsētas rutīna, kas pārvēršas burvībā.

Atkal mani pāršalc tās patīkamās sajūtas, ka gaisā virmo pavasaris.

Renāte Stelpa

Es vēlos būt gleznotājs Ar jaunu audeklu, Kas glezno kaimiņu lauku Zāles stiebru pēc stiebra. Baidoties, ka to samīs Lielās metāla kārbas, jo Šai laikmetā vairs maz Kas ir patiess. Vairs nedzirdi, kā izkapts, Zālē ielaista, dzied. Nedzird vairs dūkanā bērīša pakavu šķindu, Vien briesmīga rūkoņa Ausīs derdz Un apslāpē to, kas reiz bijis. Lauks jau nav vainīgs, Cilvēks tik slinks. Laukam jau nevajag ciest. Gan jau pienāks tas laiks, Kad cilvēks sapratīs to, Ka bija tik daudz, Bet vairs nav nekā.

Elza Andersone

Mana pavasara sajūtu palete.

Pavasarī es vēlos izkliegt laiku, Tā man ir par maz. Pavasarī laiks izplēnē tik ātri, Ka nav ieplānots, kad apstāties. Dodiet man papildus laiku, Lai spētu visus samīļot, Lai neaizmirstu kādu apsveikt

Ar pavasari. Vai jūti, kā smaržo gaiss?

Es pateikšu, kas tas ir! Tas ir īstais pavasaris, Izbaudi to! Ļauj palikt man šeit mazliet, Pavasarim ir jābūt manī arvien, Jo savādāk es pazudīšu

Savā domu lidojumā.

Renāte Stelpa

Esmu kā salauzts spogulis, kas nes nelaimi man pašai, jo nav jau neviena, kas ieskatītos manī. Varbūt ir pienācis laiks man kādam visu izstāstīt, bet vai ir kāds uzticams sarunu biedrs, kas manī ieklausīsies un spēs palīdzēt kaut vai tikai ar grūdienu atpakaļ dzīvē ? Vai kāds man pasniegs roku un teiks: ”Saņemies, beidz čīkstēt un dari, nospraud sev mērķus un ej uz tiem, un, ja nevari piecelties un iet, tad vismaz rāpo, jo tā vismaz būs kāda kustība! ” Es jūtos vientuļa, jūtos viena, pamesta un nesaprasta. Vakaros slīkstu asarās savās.

Elza Andersone

Patiesībā

Izlikties, ka esmu iemigusi pie tava pleca, Bet varbūt teikt, ka neguļu, ka miegs nenāk. Es vēlos būt patiesa. Bet kā ir patiesībā?

Patiesības nav, patiesību nemeklē! Teikdams, ka neesi tāds kā visi citi, Neesi tu un es, bet esam mēs. Es vēlos būt patiesa. Bet kā ir patiesībā ?

Tu atkal man atteic –patiesības nav, patiesību nemeklē! Tev noteikti kas ir aiz ādas. Ja jau vairs neesmu bērns, tad, lūdzu, pasaki man , Cik ļoti patiesības ir tavos vārdos

Un vai var ieklausīties visos tajos.

Loreta Laine Vanaga

Mans pēdējais zvans

Jau izskanējis zvans un pēdējās balsis, Manas domas griežas kā Vīnes valsis. Nesen tas bija, kad šķīrāmies mēs, Šķiet, ka dzīvē tā nenotiek, bet notika reiz. Es ņemu pildspalvu pie rokas un veco kladi, Jo tā iedvesmo un saka, ka visu tu vari. Es nebaidos, es neklausos , es dzīvoju šeit, Jo cik daudz vēl darba ir priekšā, ko veikt. Es zinu, ka mēs kā taureņi šeit - Lidināmies un negribam neko teikt. Mēs varbūt esam pārāk skaļi klusumā ?

Vai arī šis pēdējais zvans jau sen nav tavā tuvumā.

Loreta Laine Vanaga

Izslēdzu modinātāju, pieceļos, eju uz pieturu, autobusā apsēžos. Vēroju, kas zibsnī gar logu, vēroju pasažierus, ja atrauties no loga sanāk. Pienāk mana pietura, man ir jāiet strādāt, tas nav mans sapnis... Bet ar vēsu prātu, kamēr citi sprēgās, stabili turi mērķi, kas sapņos rādās. Gribu vilni , neiedot ātri, bet nesasteidz, lūk, tagad klausies to, ko nepateicu! Bieži liekas, ka dēļ sabiedrības ciešu, tā liek man nemitīgi meklēt pašam sevi. Bet varbūt tas ir ļoti labi, es te spriežu, ka tā ierauj mutulī ap sevi. Tā nemitīgi grauj un spīdzina Jāni, bet bieži, krītot lejā, brīnumus izdara. Saliec kopā puzli pa gabalam. Ticība sev, nauda, nekas nereāls. Ģeniāli likt sev prātā šādu seriālu. Mūs iedvesmo tas, par ko sabiedrībā nerunā.

Jānis Tapiņš

Ceļš, Tas ir bezgalīgs, Tikai tu uzskati, ka viss var beigties

Jebkurā brīdī. Ceļš ir kā upe, Ar savu ceļu uz labāku dzīvi, Ar saviem mērķiem, Ar noteiktu garumu. Protams! Kā es varēju aizmirst! Ir taču arī ceļš, kura galā ir krauja, Kura nogalina daudzus. Mans ceļš ir bezgalīgs –

Vai nu ar tevi, vai bez. Mans ceļš nebeidzas

Kā upe ietekā. Mans ceļš beigsies tad, kad mana dzīve.

Renāte Stelpa

Mana pavasara sajūtu palete.

Es mīlu pavasari, tas manī rada prieku, tas manī rada mākslinieka sajūtas, sarkanā, dzeltenā, zilā. Gadalaiks, kurā Dievs ir ielicis savas visskaistākās krāsas, es pat vēlētos teikt –izlutinājis šo skaisto gadalaiku.

Es šajā gadalaikā jūtos kā putns, kas piepilda pavasari ar skaistām dziesmām. Tie sēž zaļajos koku zaros, un es to saucu par pavasara orķestri, bet tā smarža, izejot no rītiem, smaržo pēc labvēlības, kas ļauj mums justies brīviem. Un saulīte man uzmirkšķina manās saulesbrillēs, novēlot jauku dienu; tās stari aizsedz manu bālo ādu, ko bija uztaisījusi ziema. Pavasarī ne tikai augi uzzied, bet cilvēki arī. Pavasaris ļauj atplaukt katram, kurš bija ziemā aizmidzis. Tagad katram acīs var izlasīt, cik atplaucis viņš ir , cik acīs ir daudz prieka un kā tās mirdz.

Es pavasari definēju kā laimi, siltumu, smaržu, krāsas un visu skaisto. Tas ļauj dzīvot, tas pie mums ierodas kā negaidīts prieks pēc pelēkajiem mēnešiem.

Basās kājas pieskaras zemei, un es jūtos kā tikko piedzimis bērns, kas atkal no jauna ļauj dvēselei elpot. Liekas tāds sīkums –basas kājas vai pats pavasaris, bet tas ir kā dzīvības avots, kas ļauj atcerēties ķiršu ziedu smaržu, aizverot acis. Un apgulties zālē arī šķiet tāds sīkums, bet tas ir kā dvēseles un ķermeņa piepildījums.

Kristiāna Elksne

Iedod man papildus laiku, Lai sapņus paspēju piepildīt. Pavasaris mani ir pakļāvis

Ideju pārklātajam laikam

Es mīlu patiešām, Pavasari mīlu! Kāpēc?

Jo viņš mani lutina.

Renāte Stelpa