Pļaviņu Novada Mākslinieki...sliktāka. Turpretī tas ir gandarījums, ja kaut kas ir izdevies, nav ne ar ko salīdzināms. Īpašais mazpilsētas gars ir pamatā kaut sevišķi

bezmaksasPļaviņu Novada Ziņu pielikums

MĀKSLINIEKI - SAVA AMATA MEISTARI

Uldis Beķeris (Pļaviņās, 2014. g. 20. novembrī)

Tā ir ārkārtīgi plaša un dziļa Ekosistēma, kurai raksturīgas „klusās zināšanas” (tacit knowledge) - tādas, kuras nav aprakstāmas uz papīra, kuras var vienīgi nojaust, apcerēt. Jūs varat apgūt vienīgi pamatus, lai saprastu, par ko ir runa, lai dažādi pašpasludināti mistiķi un ezotēriķi jūs neapmuļķotu. Jo mūsdienu ornamentālisma semiotika pie-prasa aktīvu prasību attīrīt žanru no primitīvās maģijas, agresīva nacionālisma un 20. gs. 30. gadu et-niski romantizētās naivitātes.Ornamentālisms man ir ilgtermiņa stratēģiskā investīcija, kuru spēju pilnībā kontrolēt un virzīt noteiktā gultnē. Mākslas pasaule – vide, kurā varu rēķināties vienīgi ar savām prasmēm, intelektu, izpratni un pieredzi. Apzinos, ka būs liela veiksme, ja atradīsies saujiņa cilvēku, kas sapratīs manu vēstījumu, ka būs kaut daži, kuri sajutīs. Nav pat svarīgi, vai darbs pildīs izzinošu vai vienīgi estētisku (rotājošu) funkciju, svarīgākais, ka darbs (Raksts vai ornamentālā glezna) kā vienīgais pasaulē kļūst par tavas apziņas spoguli.Mani darbi ir 43 pļaviņiešu mājās, dažviet pat vairāki. Mazai pilsētiņai tas ir pietiekami daudz, šie cilvēki ir mani draugi vai domubiedri. Ir ļoti svarīgi strādāt konkrētiem cilvēkiem, nevis „visiem”. Saukli „Māksla pie-der tautai” izdomāja Ļeņins & Co, un tam nav nekāda sakara ar realitāti. Mākslas radītāji un patērētāji vienmēr bijuši daži procenti no populācijas. Pārējiem pilnīgi pietiek ar popkultūru, kiču vai triviālām laika aizpildes formām, kas nevis rosina radīt, domāt, izjust, apcerēt, analizēt, bet tikai aicina ļauties mirklīgām baudām, kas sirdī un dvēselē neatstāj pēdas (vai atstāj dubļainas pēdas). Nē, tas nav aicinājums uz svētulīgu askētismu vai vitalitātes noliegšanu, bet gan aicinājums uz sabalansētību.

Ornamentālisms ir vēstījums emocionāli, ne tikai intelektuāli.Vārds „garīgums” ir ļoti izplūdis. Sākot no kultūras un mākslas, beidzot ar ezotēriskām, okultām praksēm, parastu māņticību, dziedniecību un zinātniecību. Garīgums ir kā garš plaukts, uz kura vienā līmenī saliktas visdažādākās lietas. Patērētājs var nesaspringt, var justies visai kom-fortabli – izvēlies, ko vēlies; lieto, ko izvēlējies! Cilvēku sadzīvē pamazām izzūd smalkās sajūtas – cildeno, ētisko arvien biežāk nomaina ironija, skepse, melnais humors, provokācija un vēlme šokēt. Tam vairs nav sa-kara ar dabisko spēju pašmainīties. Apzināties, ka šo spēju var ja ne izkopt, tad vismaz kopt. Tomēr apzināties arī to, ka izstarotā gaisma pašu gaismas radītāju nesilda.Skaistums nav jādefinē, bet jārealizē. Skaistums nav lietderība. Katram sociālajam slānim ir savi kritēriji. Dažādiem slāņiem – dažādi priekšmeti, kas savstarpēji veido barjeras. Pirms gadsimtiem skaistu-mam bija kopējs etalons, cilvēki uz lietām skatījās līdzīgāk. Informācijas sabiedrība un tehnoloģizētā domāšana sašķeļ – ne vien runātajā valodā, bet arī sajūtu līmenī. Vajadzība pēc eta-lona nav dabiska, bet zooloģiska parādība, jo cilvēks pakļaujas masu spiedienam; mēs kļūstam par milzīga inženierijas mehānisma sastāvdaļu – zaudējuši individualitāti un identitāti, masu kodi aizvien vairāk veicina notrulināšanos pret patieso, dzīvo un skaisto.Tā vietā, lai mēģinātu sevi paskaid-rot ar definīcijām, varbūt mums vajadzētu apsvērt to teritoriju, kas at-rodas starp definīcijām. Man šķiet, ka man identitāte atrodas šajā teritorijā. Varbūt to var saukt par paplašinātu kontekstualitāti.Ornamentālisms kā žanrs man neapnīk, es arvien atrodu kaut ko jaunu. Tas nav kā amats, ko var apgūt un, sākot strādāt, zini, kas būs. Sākot darbu, es nekad nezinu, kā un kad tas beigsies. Iedomājos, cik

gadus jau esmu pavadījis mākslā... tas viss jau sen ir asinīs. Es jau sen pasauli vēroju pavisam citādi, tas jau līdzinās atkarībai. Ja kādu laiku neesmu gleznojis vai vismaz darinājis skices, pašsajūta kļūst arvien sliktāka. Turpretī tas ir gandarījums, ja kaut kas ir izdevies, nav ne ar ko salīdzināms.Īpašais mazpilsētas gars ir pamatā kaut sevišķi negribētai un nedeklarētai, tomēr sevis kā mākslinieka pretstatīšanai galvaspilsētas isteblišmentam. Ko tas nozīmē? Nav noslēpums, ka piederību Rīgas t.s. radošajai eli-tei daudzējādā ziņā nosaka māka iegūt no atbilstošām institūcijām bohēmiskās dzīves nodrošināšanai nepieciešamās summas. Nekā slikta šajā mākā pašā par sevi jau nav; vienīgā nelaime – māksla tās radītājam līdz ar to kļūst ārēji nozīmīga, bet iekšēji – sekundāra. Perifēras apziņas tendencei būtu jākļūst lauzt iesīkstējušās centrtieces struktūras jeb, citiem vārdiem sakot, pašā provinciāļa statusā sakņotajās priekšrocībās rast konkrētu iemieso-jumu. Jo - „provinciālisms” – nav teritoriāls jēdziens.Mani iedvesmo netriviāla mūzika, kas rosina sajust neparasto. Ne meinstrīms un arī ne folklora, kaut gan 90. gados folklora bija nozīmīgs dzīves pieredzes ķieģelītis. Kopā ar kopu „Klintaine” piedalījāmies gan divos festivālos „Baltica”, gan Dziesmu svētku folkloras dienās; ap-guvu kokles un mazliet stabules spēli, pratu nodziedāt pamatīgu apjomu tautasdziesmu. Tagad tālaika liecība ir vienīgi kopas „Klintaine” karogs, kas tapis pēc manas skices. Otrs karogs, balstīts Austras koka motīvā, pieder Kokneses kopai „Urgas”. Šie ornamentālie tēli savā būtībā ir ar-hetipi. Ja raugāmies apziņas dzīlēs, varam tur ieraudzīt mitoloģiskos modeļus. Pētot tos no atbilstošiem uz-tveres skatpunktiem, visu šo modeļu naratīvi saslēdzas kopā un atkārto arhetipu. Latvijā joprojām ir daudz

seno arhetipu, tie ir labi redzami un rosina garīgo attīstību. Simboli un to reprezentācijas ir it kā pieejamas, bet vienlaikus arī sarežģītas, savā ziņā pat „aizslēgtas” sistēmas. Mans uz-devums – atslēgt un aktualizēt tās mūsdienu cilvēkam.Jau ļoti ilgi ceļos un veļos ar Radio Klasika. Akadēmiskajā mūzikā mani favorīti ir Ligeti, Berio, Ēriks Satī, Džons Taveners; „mūsējie” – Andris Dzenītis un Santa Ratniece. Ja vēlos saldo ēdienu, milzu iepriecinājums – operdīvas, sākot ar Čečīliju Bartoli un Annu Ņetrebko, beidzot ar Kristīni Opalais un Marinu Rebeku. Šogad arī sāku iepazīt fantastisku brazīliešu komponistu Eitoru Villa - Lobušu.Boriss Mihailovs, fotomākslinieks: „Tas nav panākums, kas nes tevi augšup pa kāpnēm, jo tu saproti, ka no šīm kāpnēm tu vienalga tā vai citādi novelsies.”Taču nav noliedzams, ka panākumi, lai arī reti un īslaicīgi, tevi tonizē, sa-purina, „sašūmē” no iekšpuses.2014. gada izstādē „Procesija” bija skatāms pēdējo 3 – 4 gadus veikums. Kā atskaite par padarīto pašam sev un saviem uzticīgajiem skatītājiem. Darbu atlase, idejas un koncepcijas izstrāde, arī izstāžu

iekārtošana, protams, notiek aktīvā sadarbībā ar izstāžu mentoriem, kuru kompetence un iedziļināšanās ir vitāli nepieciešama, lai izstāde būtu veiksmīga. Paldies par to!Ir noteikts procents cilvēku, ku-riem nepietiek ar to jēgu, ko dod pats dzīvošanas process, un vajag kādu citu jēgu – visspēcīgu enkuru. Jebkurš talants ir gluži fizioloģiska īpašība. Tas, ka māksla prasa upurus, jāsaprot burtiski. Jābūt egocentriķim, daudzas sadzīviskas lietas nākas ignorēt, sevišķi tāpēc cieš attiecības ar līdzcilvēkiem. Māksla ir nežēlīga, greizsirdīga, savtīga, un, kad saka „mākslai ziedots mūžs”, mūžs patiešām tiek ziedots, tā nav meta-fora. Talants neļauj rotaļāties. Tā tu talantu izšķērdē, bet kalpot Dievam nozīmē, ka tu realizē to, kas tev ir dots. Juris Rubenis reiz sacīja: „Ir darbs un ir Aicinājums. Darbus un hobijus tu vari mainīt. Aicinājumu tu vari vai nu īstenot vai nodot.” Strādāt, īstenot, piepildīt savu Aicinājumu – to arī novēlu tiem, kuri veltījuši dzīvi mākslai un mākslas vārdā rada nepa-rastas lietas.

2014. gada decembris

Ornamentālā fantāzija

E. Jurševska

Rihards Korņetovs ir jauns cilvēks, kurš vienmēr vēlējies darīt kaut ko ar paša rokām, galvu un dvēseli, radot lietas, ar kurām varētu pārsteigt citus. Intervijā laikrakstam „Sta-burags” 2010. gadā teicāt: „Būšu brīvmākslinieks, kurš dara to, kas patīk, ņem no dzīves visu, ko var panest.” Vai tagad jūs esat par to kļuvis?Gan jā, gan nē. Strādāju noteiktā darbavietā noteiktu darba laiku, bet brīvajā laikā nodarbojos ar tām aktivitātēm, kas patīk un ir atkarīgas no manis paša.Kādos mākslas veidos izpaužas jūsu

radošais gars?Bez profesionālās darbības mēbeļu dizainera un konstruktora amatā, nodarbojos arī ar fotogrāfiju un tās apstrādi, grafisko dizainu, mūziku, zīmēšanu un citām lietām. Patīk šad tad arī kaut ko uzrakstīt.Kas no tā ir sirdslieta un kas kalpo galvenokārt finansiālās labklājības nodrošināšanai?Dizains un mēbeles ir pastāvīgais darbs. Pārējās nodarbes lielā mērā ir sirdslietas. Tās varu darīt tad, kad vēlos un kā vēlos.Vai materiālu tehnoloģiju un dizaina studijas RTU sekmējušas vispusīgu talantu attīstību?RTU ir sekmējusi vispārīgu izaugsmi, protams, visvairāk tieši savā profesijā.Fotografēšana - veids kā aizbēgt no mūsdienu skaļās pasaules?Jā, ikviena māksla var būt tāda kā sava veida meditācija. Ja ar foto-kameru gadās būt pareizajā vietā, pareizajā laikā, tad top interesanti kadri.Gleznot sākāt sirreālisma pārstāvja Salvadora Dalī iespaidots. Vai kādu no viņa darbiem var uzskatīt par eta-lonu, uz kuru ir vērts tiekties?

Nevajadzētu tiekties kādu atdarināt. S. Dalī, Jaceka Jerkas, Vladimira Kuša un citu mākslinieku darbi lielis-ki noder, lai atraisītos no ikdienišķās pasaules ritmiem.Jūsu iemīļotie motīvi, tēmas, krāsas?Personīgi man svarīgākais ir pati ide-ja. Darbs var būt krāšņi uzgleznots, bet bez dziļākas domas, tas nešķiet pietiekoši interesants.Vai drīzumā gaidāma nākamā izstāde?Ir plāni par izstādi. Vai drīzumā, to laikam rādīs laiks.Būt mākslā - tas ir īpašs dzīves stils. Vai viegli būt māksliniekam šodienas apstākļos?Man māksla nozīmē spēju iz-pausties, uzzināt ko jaunu, atbrīvoties un līdzīgi. Tas, cik viegli ir būt māksliniekam mūsdienās, ir atkarīgs no jomas, kurā darbojas. Manuprāt, radošās izpausmēs ir svarīgi saglabāt māksliniecisko garu - brīvdomību un neatkarību. Ja to pietrūkst vai ir ārēji apstākļi, kas to apspiež, tad ir ļoti grūti.Paldies!

Rihards Korņetovs

Pļaviņu Novada Mākslinieki

Kopskats izstādei "Procesija" Madonas muzejā (2014)

"Spoku modes skate"

"Paralēlās realitātes"

E. Jurševska

Gostiņietis Artis Leončiks ir vispusīgs cilvēks – vairāku "krievu" laika, teju retro automašīnu īpašnieks, ilggadējs dziedātājs Krustpils korī „Noskaņa” un cilvēks ar dabas dotu talantu akmens kalšanā, aerogrāfijā un glezniecībā. Kā sākās jūsu akmeņkaļa gaitas?Mācījos Pļaviņu vidusskolā, tad Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā. Tur sapratu, ka no manis neiznāks plaša profila lauksaimniecības „mehanizators”. Savulaik gribēju iestāties Rēzeknes mākslas skolā, bet laikam nobijos no iestājeksāmeniem. Par akmeņkali

nevienā skolā nemāca. Sāku strādāt tepat Pļaviņās. Priekšnieks bija Vik-tors Kļeščenogovs, stingrs un prasīgs, bet mans skolotājs - Jānis Svilāns. Tad nāca trakie deviņdesmitie, prihvatizācijas laiki, viss sāka jukt un brukt. Tie, kas bija uzņēmīgi, sāka strādāt katrs pats par sevi. Priecē, ja kāds mani sauc par akmeņkali. Vai darba procesā ir nozīme „pa-reizo” akmeņu izvēlei?Mans uzskats ir tāds – nav sliktu akmeņu, ir slikti meistari. Es strādāju pārsvarā ar Latvijas laukakmeņiem. Ar akmeni var panākt ļoti daudz, va-jag pareizi saprast to, redzēt krāsas, dzīslas, plaisas. Tas ir dzīvs materiāls. Piemēram, akmenim, apdzīvotas

vietas norādei „Prižu avēnija” ir ļoti laba aura, tādēļ katrreiz, braucot tam garām, pasmaidu, pamāju kā labam draugam.Cik ilgu laiku aizņem pieminekļa izgatavošana? Izgatavošanas ilgums atkarīgs no ie-dvesmas un laika apstākļiem. Vidēji – tā varētu būt viena nedēļa, mēnesis, pusgads. Tas ir mans maizes darbs, kas priecē arī dvēseli.Kā pie jums nonāk pasūtījumi? Piemineklis Afganistānas karā kritušajiem (atrodas Rīgā, Klusajā dārzā) uzskatāms par valstiska mēroga darbu.Reklāmas man nav. Lielākā daļa pasūtītāju nav vietējie. Ja cilvēks novērtē darbu, tad viņš noskaidro manus kontaktus un atrod iespēju sazināties.Kāds varētu būt šajos gados tapušo darbu kopskaits?Kas to var izskaitīt? Daudz. Katrs no tiem ir tuvs, par katru ir savs stāsts. Vēl arvien kaļu ar rokām (tagad darbnīcās var to paveikt 15 minūšu laikā ar smilšu strūklu). Kolēģis, uzzi-not, ka kaļu ar rokām, vaicāja: „O, tu dinozaurus arī esi redzējis?” Pēc kāda laika, kad bija jātaisa viens darbs, saliku visus kaltus. Viņš vaicāja, lai parādu tos. Es pajautāju: „Un āmuriņu parādīt nevajag?”Kas sekmē radošo domāšanu, dod iedvesmu?Idejas rodas tepat – darbnīcā, dabā. Šad tad vēl paņemu rokā ģitāru un patrinkšķinu.Arī aerogrāfija apgūta pašmācības ceļā?

Jā, tā ir dzīves skola. Patiesībā jau katram puikam bērnībā patīk zīmēt mašīnītes, močus, visu, kas saistīts ar tehniku. Kādā žurnālā redzēju mašīnu, uz kuras bija uzzīmētas liesmas. Radās interese – kā to var dabūt gatavu? Sāku interesēties par to, 1999. un 2000. gadā strādāju Rīgā. Sevi par „profiņu” neuzskatu, bet tiku aicināts strādāt vienā no labākajām firmām, kas darbojas šajā sfērā. Diemžēl atteicu visiem, jo man tomēr vajag savu brīvību. Es sapro-tu, ka mani nevar ielikt kaut kādos rāmjos. Darbs no pulksten astoņiem līdz pieciem nav man piemērots.Vai jums ir veidojusies pieredze kā konkursu dalībniekam?Principa pēc nepiedalos konkursos, jo neuzskatu sevi par mākslinieku. Man to nevajag. Vija Ārnese – tā ir Māksliniece. Kad ieraugu viņas dar-bus, man šķiet, ka neko nemāku.Un glezniecība?Ar to sāku nodarboties 16 gadu vecumā. Uz pirmo darbu raugo-ties, tagad smaids uz lūpām, bet ar

to pamazām viss sākās. Gadu gaitā tapuši vairāki darbi. Gleznot man patīk tieši dabu, vairāk vai mazāk savu pilsētu - Gostiņus. Mums ir skaista upe Aiviekste, mežs blakus, tas sniedz iedvesmu. Pārsvarā zīmēju naktīs, zinu, ka tas nav pareizi, bet esmu tam visam izgājis cauri - man nepatīk stāvēt plenērā, kad kāds aiz muguras man skatās uz rokām. Mūsdienās esam mobili un digitāli – sabildēju tos dabasskatus, kas patīk, atlasu labākos un uzlieku to uz audekla. Gleznot no fotogrāfijas ir interesanti, jo varu neattēlot to, kas kadrā nepatīk. Tagad ilgu laiku nees-mu gleznojis, bet ir tāda vēlme. Ko vēlēsiet novadniekiem?Katrs pats ir savas laimes kalējs, lai izdodas mums visiem.Paldies!

MĀKSLINIEKI - SAVA AMATA MEISTARI

Artis Leončiks

SKOLA - STABILS PAMATS MĀKSLINIECISKAI IZAUGSMEI

Mākslas skola - šūpuļsvētku gaidāsI. Ušacka, Pļaviņu Mākslas skolas direktore

2015. gadu Pļaviņu Mākslas skolas kolektīvs sagaidīs īpašā noskaņojumā – skola rudenī atzīmēs savu 10 ga-dadienu.2006. gadā ar Pļaviņu pilsētas domes lēmumu tika dibināta Pļaviņu Mākslas skola. Skolas vadīšana tika uzticēta direktorei Ivetai Ušackai. Mācības skolā uzsāka 30 Pļaviņu pilsētas un apkārtējo pagastu bērni, lai apgūtu zīmēšanas prasmes programmā „Vizuāli plastiskā māksla”.2009. un 2013. gadā skola ir izgājusi akreditāciju un no Izglītības kvalitātes valsts dienesta saņēmusi akreditācijas apliecinājumu līdz 2019. gadam. Šajā laika posmā skolā ir bijuši četri izlaidumi. Apliecību par profesionālās ievirzes izglītības iegūšanu programmā „Vizuāli plastiskā māksla” saņēmuši 2010. gadā – 8 audzēkņi (Amanda Ančeva - Grandāne, Elza Judjallo, Vita Mežmale, Jolanta

Sirmā, Viktorija Tarvīda, Baiba Vaivade, Mārtiņš Zemturis, Elīna Žukova), 2011. gadā – 10 audzēkņi (Anna Avotiņa, Alise Bērziņa, Katrīna Bērziņa, Elvijs Gravāns, Viktorija Pereca, Guna Pujāte, Sandra Sten-dere, Ralfs Utāns, Diāna Voldemāre, Ilona Višņakova), 2012. gadā – 7 audzēkņi (Estere Fedosejeva, Markss Fedosejevs, Linda Gregersone, Marija Mičule, Liāna Nikaļuka, Sintija Sila-gaile, Dagne Zālīte) un 2014. gadā – 10 audzēkņi (Arina Deņisova, Da-niela Gabranova, Guna Kamin-ska, Gints Kapteinis, Baiba Matuka, Linda Misjuna, Džesika Nikaļuka, Zita Rein-holde, Anete Siliņa, Linda Estere Stača). 35 audzēkņi var ar lep-numu sevi dēvēt par Pļaviņu Mākslas skolas absolventiem.Skolai ir izveidojušās arī savas tradīcijas. Skolas kolektīvs at-balsta un aktīvi iesaistās novada rīkotajās aktivitātēs, un arī paši aicina līdzdarboties skolas interešu izglītības pulciņos dažāda vecuma audzēkņiem. Izstādes Pļaviņu novada kultūras centrā, grāmatu veikalā, pa-gastu pārvaldēs, Pļaviņu sociālajā aprūpes centrā, Pļaviņu novada domē ir apskatāmas ikvienam novada iedzīvotājam. Keramikas darbi priecē interesentus izstādē „Ziemassvētku gaismiņas”. Skolas audzēkņi prasmīgu un radošu pedagogu sa-gatavoti, vairākkārt ir piedalījušies arī Valsts konkursos mākslā, kur augstākais sasniegums 2014. gadā – 3. vieta.Skolas absolventi pēc Pļaviņu Mākslas skolas absolvēšanas turpina iegūt izglītību ar mākslu saistītās jomās. Par Pļaviņu Mākslas skolas pedagogu darbu, audzēkņu iegūto izglītības nozīmi, stāsta mūsu skolas audzēkņi un absolventi. Sabīne: ”Mākslas skolā iegūtās zināšanas un prasmes ļoti noderēja, jo iestājoties jaunā skolā startēju ar mākslas skolas iegūtajām

atzīmēm un izturēju konkursu. Šobrīd jau otro gadu studēju apģērba dizainu Rīgas Amatniecības vidusskolā.”Dace: ”Pļaviņu Mākslas skolā iegūtās zināšanas veicināja manas prasmes manā, nu jau profesionālajā apģērbu dizaina jomā. Šobrīd studēju Rīgas Tehniskajā universitātē 4. kursā apģērbu dizainu.” Marks: „Šobrīd mācos Rīgas Dizaina un Mākslas vidusskolā, Vides dizaina apakšnodaļā, Formas dizains. Iegūtās zināšanas noderēja profesionālajai izaugsmei.” Guna: ”Iegūtā izglītība noderēja izvēloties turpmāko profe-siju. Es mācos Rīgas Amatniecības vidusskolā par interjera dizaineri.”Skolas absolventi Pļaviņu Mākslas skolai jubilejā novēl: „Ilgnoturību, panākumus, izturību un attīstību Eiro-pas līmenī. Skolotājiem – veselību, neatlaidību un spēku esošo audzēkņu izglītošanā.Esošajiem audzēkņiem – jaunas,

radošas idejas, zinātkāri mācībās, jo tas, kas tiek apgūts ir ļoti noderīgs turpmākajā dzīvē.”„Zīmētāji – zīmējiet,Gleznotāji – gleznojiet,Veidotāji- veidojiet,Skolotāji – skolojiet!Bet neaizmirstiet, ka tikai kopā Jūs paveiksiet daudz!”Pļaviņu Mākslas skolas kolektīvs pa-teicas par atbalstu Pļaviņu novada domei. Jo tikai ar domes finansiālu atbalstu Pļaviņu Mākslas skola spēj sniegt kvalitatīvu izglītību Pļaviņu novada bērniem, jauniešiem un pieaugušajiem. Šobrīd mākslas pa-sauli skolā iepazīst 20 bērni vecumā no 3 – 6 gadi, 12 pieaugušie interešu izglītības pulciņā „Studija”, no 1. – 7. klasei mācās 80 audzēkņi, strādā 6 pedagogi. Paldies arī audzēkņu vecākiem par uzticēšanos, atbalstu un sadarbību. Uz tikšanos skolas 10 gadu jubilejā!

E. Jurševska

Katrs pļaviņietis un daudzi pilsētas viesi droši vien ir ievērojuši Egona Vītola darbu – kokgriezumiem rotāto koku pie Daugavas. Lai gan darba gaitas saistās ar Pļaviņu „Suvenīru”, darboties ar koku meistars sācis jau no bērnības, un talants attīstījies pašdarbības ceļā. E. Vītols mierā būt nevar ne mirkli, viņš atceras, ka pat Zemessardzes mācību laikā, stāvot postenī, pa rokai gadījies na-zis un gabaliņš koka, kas pārtapis par zaldātiņu. Māju uzraksti, kas redzami Jēkabpils, Madonas novados u. c. vietās, dekoratīvi galdiņi, statuetes, rotas un daudzi citi skaisti darinājumi, ko ne atcerēties, ne saskaitīt var. Kokgriezējam atmiņā iespiedies kāds svečturis, kas darināts simtgadnie-cei, un ir tuvs griezumiem rotātais pulksteņa, kas saņemts par paša sa-sniegumiem sportā, ietvars. Ar dzīves moto – ir intensīvi jādarbojas - arī tagad tiek strādāts pie pasūtījuma (oša kokā griezta uzraksta).

Egons Vītols

2014. gada absolventi

Apdzīvotas vietas norāde

Automašīnas motora pārsegs

Skats Gostiņos

GLEZNOTĀJI

E. Jurševska

Pļaviniete Hilda Rita Andiņa bēgļu gaitās izstaigājusi kara takas no Odzienas līdz Vānei – lidmašīnas, krītošas bumbas, visur melni dūmi. Pēc kara uzsāktas skolas gaitas Pērses septiņgadīgajā skolā, bet pēc 6. klases beigšanas bija jāsāk strādāt. H. R. Andiņa atceras: „Bija grūti laiki, bet zīmēju no mazotnes. Mani skolotāji bija mamma un krusttēvs. Reiz uzzīmēju māju, krustēvs saka - tā nav māja, skaties dabā, pēti.” Skolas laikā zīmētas sienas avīzes, 26 gadus dzelzceļa stacijā nostrādāts par noformētāju, mākslinieku. Viņas mamma un vīrs bija pret vēlmi mācīties zīmēt, jo mākslinieki taču neko nepelnot. Tad H. R. Andiņa

bibliotēkā paņēmusi grāmatu ar Šiškina darbiem un centusies tos pārzīmēt – izdevās. Pilnvērtīgāk gleznošanai gan varēts pievērsties no 1976., 1977. gada, kad tam palicis vairāk laika. Darbi eļļas un guaša krāsās tapuši no skicēm, fotogrāfijām un atmiņas. Tagad H. R. Andiņas mājās sienas grezno tuvinieku portreti, klusās dabas ar krāšņām ziedu vāzēm, da-basskati, arī daži reliģiska satura darbi, viens no tiem atrodas Pļaviņu luterāņu baznīcā. Vaicāta, kurš darbs viņai ir vistuvākais, gleznotāja norāda uz darbu ar Pērses ūdenskritumu, bet steidzas piebilst: „Mātei jau katrs bērns mīļš.”Pašmācības ceļā apgūta arī gobelēnu veidošanas tehnika.

Hilda Rita Andiņa

Ziedonis Romāns

E. Jurševska

Ziedonis Romāns dzimis 1951. gadā Lauberes pagastā (Ogres novadā). Mākslinieciskais pasaules skatījums mantots no tēva, mežsaimnieka, kas jaunības dienās bija vēlējies kļūt par mākslinieku, bet pirmās profesionālās iemaņas gūtas - Suntažu, Rembates un Ķeguma pamatskolās. Neilgi pēc piektās klases beigšanas Z. Romāna uzmanību piesaistījis sludinājums avīzē – J. Rozentāla mākslas skola uzņem audzēkņus 5. klasē. Vēlme iekļūt slavenajā skolā bija tik liela, ka viņš nolēma atkārtot pēdējo mācību gadu. Pēc vidusskolas pabeigšanas jaunā mākslinieka ceļš veda uz Mākslas akadēmiju, taču diemžēl to neizdevās pabeigt veselības un sadzīves apstākļu dēļ. Darba gaitas uzsāktas Valsts mākslas muzejā par zinātnisko līdzstrādnieku. Aizvadīts radošs laiks tipogrāfijā „Cīņa”. Pēc tam

Z. Romāns uzsācis brīvmākslinieka gaitas, nododoties savai sirdslietai glezniecībai. Dabas daudzveidības iedvesmots, mākslinieks atzīst, ka Daugava ir sirdij tuvākā darbu tēma. Tomēr ar lielu aizrautību tiek uzbur-tas kā krāšņas ziedu vāzes, klusās dabas, tā ainavas un portreti dažādās tehnikās (bagātīgos eļļas, guašu krāsu trie-pienos, pieklusinātos akvareļos utt.). Z. Romāns, radīšanas impulsa vadīts, pat ar pildspalvu, flomāsteru vai parasto zīmuli mākslas darbā var pārvērst pa rokai gadījušos papīra vai kartona gabaliņu. Lai arī krāsu, materiālu izvēli nereti nosaka to iz-maksas un sirdī sāpe par mākslinieka sūro iztiku, viņa darbiem cauri virmo gaišs skats uz pasauli:„Atbalstu un cenšos veicināt visu

pozitīvo, arī savā profesijā cenšos parādīt labo, skaisto, cilvēkam noderīgo. Tas ir manu darbu mērķis – izraisīt emocijas, to sirds sajūtu, ka dzīve var būt skaista.”Dažkārt vizuālie impulsi, kas not-verti mākslas darbā, tiek papildināti ar pašsacerētām esejām vai dze-jas rindām, kuru centrā - cilvēks, notikumi, Pļaviņas. Z. Romāns ir piecu literāro almanahu dalībnieks. Mākslinieks atzīst, ka viņu priecē aktīvā kultūras dzīve Pļaviņās (pateicībā par to darbi nereti tiek dāvināti) un ka domes darbinieki pasākumos nereti uzstājas ar dze-jas lasījumiem, tādējādi sniedzot klausītājiem daļiņu no sevis.

Par sevi, literatūru, gleznošanu un mazliet par dzīvi vispār

Linards SkurdaE. Jurševska

Linards Skudra ir mākslinieks ar vairāk nekā 60 gadu pieredzi. Šajā laikā tapis ievērojams gleznu kop-skaits – mājās, pie simta darbnīcā, bet tos, kas ir pasaulē aizgājuši, ne-var ne saskaitīt. Kā dāvinājumi vai citos veidos viņa darbi ir nonākuši privātās kolekcijās visos kontinentos, izņemot Āfriku. Lai gan L. Skudras darba mūžs bijis saistīts ar mākslu, speciāla izglītība nav iegūta, savulaik tikai apmeklēta tautas tēlotājas mākslas studija „Kolorīts” Rīgā. Gleznotājs norāda, ka tik daudz tur nemaz netika apgūts, viss noticis paša spēkiem: „Ne velti gudri cilvēki ir teikuši, ka vajag vie-nu procentu talanta, bet atlikušie ir darbs. Ja kāds ir liela zvaigzne, tam varbūt ir dabas doti divi procenti. ” Gleznojot L. Skudra turas reālistiskās pozīcijās – atveido ainavas, ziedu motīvus. Par to runājot, steidzas

piebilst, ka gleznotājs nav fotogrāfs. Visam nav jābūt tā, kā redzam - (kokam ir miljons lapu, to taču ne-var izdarīt). L. Skudra paskaidro, ka tad jājiet uz laukumiem, gaismēnas attiecībām, krāsu toņiem - tik precīzi kā dabā nevar uzgleznot, bet līdzīgi gan. Parasti doma ilgi tiek nēsāta sevī, taču, kad L. Skudra sāk gleznot, aizmirstas pusdienas, viņš ir atslēdzies no pasaules (it sevišķi, ja veicās, ja neveicās, tik un tā jācīnās, lai sanāk). Mākslinieks atzīst: „Nesa-protu tos modernos, piemēram, Daugavpilī (domāts Marks Rotko), ko rādīja pa televizoru. Tie, kas augstu uzkāpuši, var atļauties ideju tā pa-sniegt - ja nesaproti, vaino sevi. Man pašam tādi darbi neizdodas. Kādreiz domāju, ka vajadzētu, bet tad jau sanāk, ka tikko esi ieklājis un gleznu jau vajadzētu uzskatīt par gatavu. Es vēl strādāju un strādāju.”

Vija Ārnese

Zīmējusi esmu vienmēr, kopš spēju rokās noturēt zīmuli – uz skolas burtnīcu malām, piezīmju kladēs, sanāksmēs, sapulcēs esmu skicējusi priekšā sēdētāju pakaušus un lektoru sejas. Tāda lielāka uzdrošināšanās notika 50 gadu vecumā. Bērni izauguši, mazbērniem omes dīvainības nav pārsteigums un viņa, lūk, sāk izpausties. Kāpēc pieminu tieši to vecumu, tos konkrētos gadus? Toreiz atļāvos pirmo reizi parādīt savu paralēlo dzīvi. Ar tādu kā izaicinājumu – nu redziet, esmu tāda. Atšķirīga. Dīvaina. Ne labāka, ne sliktāka, vienkārši citāda. Nu, jā, un tad es sa-stapos ar to fenomenu, ko sauc par provinces ieražu likumiem. Šie nekur nerakstītie postulāti ir akmenī iekalti, un tos pārkāpt ir bīstami. Par to soda ļoti nežēlīgi. Tāpēc katra izstāde, kat-ra publiska atrādīšanās man ir bijusi sāpīga, ar milzīgu iekšēju pretošanos, ar bailēm. Ja esmu piekritusi, tad ti-kai tādēļ, ka to lūdz mīļa kolēģe vai bibliotekāre, tātad cilvēks, kurš man stāv pāri citām kategorijām, tā sakot. Esmu lasītājs – negauša, lasītājs –

narkomāns, vienalga, kā gribat, tā sauciet, bet grāmatu pasaule ir tā mana reālā dzīve, pārējais ir atspulgs naksnīgā logā. Tajā īstajā, normālu cilvēku dzīvē es klūpu, maldos, sāpīgi apdedzinos un ciešu sakāves. Māksla esot realitātes pārradīšana. Vai es to spēju? Pilnīgi noteikti – nē. Es cenšos godīgi atrādīt prieku par reālām lietām – ziediem, kādu trauku, drapēriju, gliemežvāku. Nemūžam nepretendēju uz nosauku-mu – māksliniece – un arī savus dar-bus neuzskatu par kādiem mākslas darbiem. Nezinu, kā nodzīvotu savu mūža nogali, ja to aizpildītu tikai rūpes par ēdienu, apģērbu un mitekļa siltumu, bet izklaidei – karāšanās logā un kaimiņu vērošana. Es to ne, es pie sava molbertiņa un krāsām noziestā praķa.Mākslas skola ir atsevišķs stāsts un tur man nav pilnīgi nekādu nopelnu! Tā sagadījās. Mani uzaicināja, piekri-tu. Sapratu, ka būs grūti, neiespējami. Es taču neesmu pedagogs, ko es varu piedāvāt bērniem? Jā, es cenšos. Visiem spēkiem, bet cik no tā labuma – nezinu. Skatos uz saviem kolēģiem, mācos, priecājos par viņu veikumu.

Apbrīnojamā, radošā mākslas pa-saule! Vienreizējie, satriecošie mirkļi, kad ieraugi, ko tavs kolēģis atrāda, ko viņš spējis ar to bērnu kopā paveikt, ko viņi ir uzbūruši, grūtā darbā sastrādājuši! Tā ir tā dāvana. Es varu tikai neveikli censties palēkties līdz tai latiņai un saprast, ka nekā! Atsperties, lēkt atkal! Un, ziniet, kas notiek? Atkāpjas tā baiļu un šausmu pasaule, kurā tik labprāt mīt vecas sievietes (tas nav mans atzinums, tas no kādas grāmatas). Nu, jā, bet tas atkāpjas, un tu sprigani esi izcīnījis kārtējo piepildīto mūža dienu.Ar šo arī beigšu pastāstu par sevi. Nekādi nespēju nopietni runāt par izstādēm. Jā, esmu izlikusi sastrādāto gandrīz visās tuvākās apkārtnes bibliotēkās, jo bibliotekāres ir neglābjami manas draudzenes. Ja viņas lūdz es atteikt nevaru. Manas mīļās – Daina, Otīlija, Alita, Ineta, Ināra, Ruta. Visas. Šovasar visus dar-bus atdevu Bebru pagasta muzejam „Galdiņi”. Ieguvums? Iepazinu divus brīnišķīgus, gaišus cilvēkus, muzeja vadītāju un viņas amata pārņēmēju. Bet tas jau ir cits stāsts.

Ainava zīmēta ar brūnu flomasteruZiedu motīvi gleznotāja darbos

LITERĀTI

E. Jurševska

Mārtiņš Elmārs Siliņš dzejas rakstīšanai nodevies jaunībā. Pirmie dzejoļi publicēšanai tika nosūtīti vi-dusskolas laikā: „Man atbildēja Ojārs Vācietis, kas mudināja izmantot pseidonīmu. Tajos, skolnieka gados, kāpēc lai es rādītu, kas es esmu? Man pie mājas bija apse - daudz nedomāju par šo tēmu - un tā tas palika.” Darbi tika parakstīti ar Elmāra Apses vārdu. Aktīvākais publicēšanās laiks bija studiju gadi (tad veido-jusies pieredze arī atdzejošanā) - tika piedāvāta iespēja braukt uz Vidusāziju, lai tulkotu dzeju no arābu valodas. Domāts arī par grāmatu (gan pieaugušajiem, gan bērniem) izdošanu, bet to kavēja dažādi šķēršļi - bieži mainījās literārie redaktori, vajadzēja darbus apspriest Rakst-nieku savienībā - M. Siliņam apnika „tā spēlīte”. Esot pēdējā kursā, viņam piedāvāja kļūt par žurnāla „Zvaig-zne” literāro redaktoru. Vajadzēja izšķirties – tā kā noslēgumam tuvojās studijas institūtā, izvēle nosliecās par labu mediķa, nevis literāta kar-jerai. Jautāts par to, vai šo lēmumu nežēlo, M. Siliņš norāda, ka nemēdz domāt par to, kā būtu, ja būtu. Šobrīd par aktīvu literāro darbību ar mērķi publicēties netiek domāts – vai tad pa rakstīšanu var nosaukt to, ka pa retam tiek uzrakstīts kāds pantiņš?Grāmatas „Galodiņa” (2005) un „Es tai dienā vēju sēju” (2010) tika izdotas, autoram par to nezinot, kā dāvanas jubilejās. Tajās ietverta sa-vulaik presē publicētā dzeja.

Mārtiņš Siliņš Bernarda Aizporiete

E. Jurševska

Aldona Cinīte dzimusi 1937. gadā Pļaviņās. Lai arī pēc vidusskolas beigšanas dzīves ceļi veda uz Rīgu (studijas universitātē, pētnieces darbs Latvijas Zinātņu akadēmijas Koksnes ķīmijas institūtā), brīvākos brīžos A. Cinīte labprāt atgriezu-sies dzimtajā pusē – lauku mājās pie gleznaina mežezera. Tieši daba nereti kalpojusi par iedvesmas avotu rakstīšanai. Literātes pūrā ir netradicionāls romāns, dzeja, pa-sakas, stāsti, tēlojumi, vairāki kalnu ceļojumu apraksti, kas savulaik izpelnījušies atzinību. A. Cinīte sme-jot norāda, ka viņas jājamzirdziņš gan ir dzeja prozā. Lai arī rakstīšana kā izteiksmes veids, viņai raksturīga jau no skolas gadiem, pirmā grāmata „Tu esi gaisma” iznāca 2002. gadā. Tai sekoja darbi „Pa-skaties man acīs”, „Kad kalni runā”, „Lūdzu, palīdzi man!”, „Saldā dzīves novaka-re”, „Sirds dziesma”, „Bratan, mans mīļais” un „Es mīlu šo pasauli”, taču par rakstnieci A. Cinīte vēl arvien sevi neuzskata. Vērtīga atziņa: Katram cilvēkam, ja ir iespēja, jānodarbojas ar to, kas interesē un patīk.

Aldona Cinīte

Antra Galiņa

E. Jurševska

Jānis Spārniņš dzimis 1937. gadā Aiviekstes pagastā, viņa skolas un darba gadi saistītās ar Pļaviņu pilsētu. Latviešu valoda un literatūra J. Spārniņam bijusi tuva jau skolas laikā, tad arī tapuši pirmie dzejoļi. Paralēli mācībām un darbam arvien rasta iespēja pašizglītoties. Spilgti savu iepazīšanos ar dzejnieku atceras Valdis Jansons: „Pie ugunsku-ra runājām par viņa vaļaspriekiem: par putniem, ūdensrožu stādīšanu un zivju audzēšanu. Sajutis Jāņatēva īpašos pieskārienus dabai, es gandrīz pravietiski teicu: „Raksti haikas!!!” Jānis zīmīgi pasmaidīja... Jānis nosmaidīja... Jānis atsmaidīja... Pēc pāris mēnešiem viņš man piezvanīja un Rīgas autoostas kafejnīcā node-va vērtēšanai savu pirmo dzejoļu grāmatu, kurā bija gan haikas, gan tradicionālā lirika. Vai daudz ir dzejoļu grāmatu, kurās vismaz 10 dzejoļi pa-liek prātā uz visiem laikiem? Dievs! Daba! Darbs! - šis tēmas dominē Jānis Spārniņa dzejā, lai gan neviens no šiem augstajiem vārdiem netiek pieminēts.” (http://haikas.lv/HG/sparnins/autors.jpg) Krājums „Zemes un debess balss”

iznāca 2008. gadā. Drīz pēc tam sekoja arī otrā grāmata „Mūsu laiks” (2010). J. Spārniņam tuvs radošās izpausmes veids ir arī fotomāksla, kas papildina tā liriskos sacerējumus. Dzejniekam veidojusies laba sadarbība ar komponistu Gio Sauli – tapis albums „Mūsu laiks”, dziesma „Pie Klintaines, Vietalvas, Aiviekstes” tika novērtēta radošajā konkursā „Reiz Pļaviņu novadā...”

Jānis Spārniņš

E. Jurševska

Antra Galiņa jau vairāk nekā 10 ga-dus savu ikdienu pavada Pļaviņu no-vada bērnu bibliotēkā. Savu radošo izpausmi brīžos, kad ir ko teikt, viņa rod dažādos literatūras žanros – dzejā, prozā, dramaturģijā, jo rakstīšana ir hobijs jau no bērnības. Rakstniece norāda, ka visvairāk ir dzejas (publicēta laikrakstā „Sta-burags” un kopkrājumā „Treju novadu gaiļi dzied”), kas šobrīd apkopota grāmatas biezuma kladē, 10 stāsti (divus no tiem izdevusi Pļaviņu no-vada dome) un 5 pabeigtas lugas. Autorei šobrīd tuvākie darbi ir garīgā dzeja un atmiņu stāstījums „Pie-mineklis”, kas šogad tika atzinīgi novērtēts novada piecu gadu jubile-jai rīkotajā radošajā konkursā „Reiz Pļaviņu novadā...”. Arī garais stāsts „Kāzas Pļaviņās” (2012) tika atzīts par labāko darbu literārajā konkursā „Pilsētas stāsti”. A. Galiņu priecē, ka viņas darbi patīk citiem, ka lasītājs kaut ko no tā paņem. Vērtīga atziņa: Mēs nedzīvojam uz zemes tāpat vien. Dievam ir bijis konkrēts mērķis. Cilvēks visu mūžu it kā neapzināti meklē šo mērķi un virsuzdevumu. Es savu esmu atra-dusi – lai es būtu Dieva bērns, lai es kaut mazliet, cik manos spēkos, pārstāvētu savā dzīvē Jēzus Kristus vērtības.

E. Jurševska

Veltas Kaņepējas viss mūžs saistās ar Pļaviņām. Te dzimusi, augusi, mācījusies un pirmos dzejoļus sko-las literārajam žurnālam rakstījusi. Tad kādu laiku rakstīšana pārtrauk-ta. V. Kaņepēja stāsta, ka lasīts tas, ko dramatiskajā kolektīvā deva. Jā, novadā viņa pazīstama ar dze-jas deklamēšanu dažādos priecīgos pasākumos (Starptautiskajā veco ļaužu dienā SAC „Pļaviņas”, senioru sadraudzības vakaros u. c.), bijusi klāt arī skumjākos brīžos. Klausītā-

ji izbauda katru viņas uzstāšanos. Tagad mūža otrajā pusē, kad var lepoties ar 47 laulības gadiem, izauklētiem diviem dēliem un divām meitām, atsākts rakstīt. Tā ir dzeja, veltījumi, tuvajiem cilvēkiem, retāk - par dabu, dzimto pilsētu. V. Kaņepē-jas lirika kā dāvana autorei noformēta krājumā „Domu spārni” ar vedeklas Elitas gādību. Dzejniece gan teic, ka tagad viņas galvenais prieks un darbs ir astoņi mazbērni.Dzīves moto: „Kamēr dzīvs, ir jādzī-vo!”

Velta Kaņepēja

E. Jurševska

Rakstīt par mākslu pirmssvētku laikā nozīmē aicināt padomāt par vērtībām, kurām ir nezūdoša nozīme. Dienas rit strauji, ne cik ilgi un jau-nais iPhone modelis (vai jebkura cita modernā tehnoloģija) jau ir noveco-jis - lielākām iespējām tiek aprīkots jauns, iepriekšējā cena krītas. Bet īsta mākslas darba vērtība, laikam ejot, tikai ceļas. Vai dzirdēts, ka kāds pie pilna saprāta un apziņas esošs cilvēks izmestu mēslainē senu, skai-stu mākslas darbu vai labu grāmatu? Tās ir lietas, kuru tapšanā ielikta daļa

no tās radītāja, viņa pasaules uztveres un tā brīža emocijām – oriģināli, ku-rus pat labi atdarinot tiek atveidots izskats, bet ne darba dvēsele. Dāvināt mākslas darbu nozīmē iespēju sniegt estētisku baudījumu ne tikai tā īpašniekam, bet arī palīdzēt eksistēt mākslai kā tādai.Gadsimtu gaitā tagadējā Pļaviņu novada teritorijā izauklēta ne viena vien radoša personība (piemēram, A. Štrāls, E. Prūsa, K. Štrāls), kuras mākslinieciskais sniegums baudāms vēl šodien, vairāku - dzīve ar šo apkārtni saistījusies kādā noteiktā laika periodā (J. Jaunsudrabiņa, V.

Jēkabsona u.c.). Par šiem cilvēkiem ir runāts, rakstīts un spriests. Taču arī šobrīd novadā dzīvo gana daudz cilvēku, no kuriem dzirkstī talants. Tas, vai tam bijis lemts attīstīties, vai par tā izpausmēm zina plašāka sabiedrība, lielā mērā ir dzīves, lik-tenis noteikta nejaušība. Tādēļ šis „Pļaviņu Novada Ziņu” pielikums vēsta par tiem māksliniekiem, ar kuriem bija iespējams sazināties - paldies Jums par atsaucību.

Priecīgus Ziemassvētkus un panākumiem bagātu

2015. gadu!

PĀRDOMU LAIKĀ

B. Aizporiete

Tepat vien, jūsu vidū esmu dzīvoju-si! Mācījusies Pļaviņu vidusskolā. Ir piedzīvots tik daudz! Valsts brīvība un neatkarība, ticības brīvība un izvēles brīvība...90. gadi atnāca ar lielu neziņu, bet lielām cerībām. Lai uzturētu ģime-ni, bija kaut kas jādara. Vīrs uzsāka savu biznesu un deva man iespē-ju darboties - atvēru Pļaviņās savu puķu veikalu. Biju beigusi lauk-saimniecības tehnikumu, agrono-mus. Mācījos divgadīgajos floristikas kursos Rīgā. Mūsu floristikas kursa izlaiduma eksāmenu darbu izstādi uzrīkojām Pļaviņu kultūras namā. Vēl pēc gada Ziemassvētku izstādi kultūras namā rīkoju kopā ar vecāko dēlu. Viņa pītās lazdu koka mēbeles, manas kompozīcijas. Tie bija gadi, kuros redzēju sava darba skaistumu. Piedzīvoju biznesā godīgumu un ne-godīgumu, taisnību un netaisnību.Ģimene visu mūžu ir bijusi mana stiprā pils, kurā piedzīvotas labas un skaistas dienas, audzinot mūsu piecus bērnus. Šobrīd dēliem savas ģimenes, bet meita, kas ir pastarīte, jau 21 gadu veca.Cilvēka raksturs īsti atklājas ne jau la-bajās, mierīgajās dienās, bet gan ne-veiksmēs, nelaimēs, vai pat traģēdi-jās, kā tas notika mūsu ģimenē 2006. gada decembrī.

Mans vārds Bernarda, skaidrojumā nozīmē- stipra kā lācis! Fiziski esmu trausla, bet garīgi vārds atbilst mana iekšējā cilvēka būtībai. Šajos gados esmu pabeigusi divas augstskolas: 2008. gadā - RPIVA, pirmsskolas un sākumskolas skolotāja, bet 2011. gadā augstāko teoloģisko, RARZI, ētikas un kristīgās mācības skolotāja. Pļaviņās strādāju p.i.i. „ Bērziņš” par skolotāju un Pļaviņu vidusskolā par kristīgās mācības skolotāju. Vairā-kus gadus strādāju Rīgā pirmsskolas iestādēs par skolotāju. Pieņēmu izai-cinājumu, Kurzemes pusē strādāju par Bāriņtiesas priekšsēdētāju. Amats, kurā esi ne tikai skolotājs, bet arī jurists, darbs ne vien ar bērniem, bet vēl vairāk bērnu vecākiem.Pļaviņu puse man joprojām ir dzimtā! Man ir apritējuši 58 gadi. Esmu pen-sijā. Rakstu pasakas, īsos stāstus bērniem, dzeju. Esmu kristiete. Ap-zināti ienākot baznīcā 90. gadu noga-lē, arī dzejoļu raksturs mainījās. Esot Kurzemes pusē, piedalījos kristīgās dzejas pasākumā, pēc kura tiku uzai-cināta pievienoties dzejas grāmatas izdošanā. Tas ir vairāku autoru kop-darbs. Grāmatas nosaukums „Dieva avotā padzeros”, man atvēlētajās lap-pusēs publicētas pasakas un dzejoļi. Grāmata iznāca 2013. gadā, grāma-ta atrodama arī Nacionālajā Bibli-otēkā Rīgā. Pirms vairākiem gadiem pagasta avīzītē „Klintaine” publicēti

kādi mani raksti un dzejoļi. Ir bijušas publikācijas luteriskajā izdevumā „Svētdienas Rīts”par pedagoģiskiem un ticības jautājumiem. Dievs cil-vēku radījis vienreizēju un unikālu! Varu salīdzināt ar ziedu kompozīci-jas tapšanu. Es kā autore zinu, kā šo skaisto kompozīciju izcelt, kā darīt vēl skaistāku, pievienojot ko īpašu. Tā Dievs mūsos katrā ielicis to, kas mūs dara par personībām tajā vietā un laikā, kurā dzīvojam. Ieliek rak-sturā ko īpašu, lai nesalūzti dzīves pārbaudījumos, ja Viņu pazīsti, cauri visam iziesi kā dzīves uzvarētājs! Mēs neesam nejaušība, mūsu dzīves nav nejaušība, un dzīves laiks nolikts, lai šī satikšanās ar Dievu realizētos. Mūsu izvēle, vai tas notiek. Novēlu jums katram, realizēt satikšanos ar Dievu! Tas ir tā vērts!