Muiznieki - Adolfs Erss

Annotation

Adolfs Erss Muižnieki ROMĀNS-PAGĀTNES LIECINIEKS Rakstnieks Ādolfs Erss (īstajā vārdāĀdolfs Rūniks-, 1885 1945J 20.—30 gados darbojies kā dzejā, tā prozā. Padomju laikā A Erss irnepelniti aizmirsts. Viņa darbos nozīmīga vieta ierādīta Latgalei, tās vēsturei, ieražām, tradīcijām,katolicisma ietekmei uz ši novada ļaužu dzīvi un domāšanu. Pats nebūdams latgalietis, A Erss Latgali labipazīst un mīl Salstošs un ievērības cienīgs, tur rakstniekam liekas viss gan vienkāršie, mazizglītotie datbacilvēki, kuriem jebkura gara dzīves izpausme reglamentēta ar katoļu baznīcas ieviestajām tradīcijām unceremoniālu, gan arī baznīcas kalpi A Ersu nodar bina ari Latgales muižniecības problēmas — lielākotiesjautājumu loks, kas skar polu dumpi, po|u muižniecības un cara valdības attiecības. Minētās problēmas unto risinājums atklājas romānā «Muižnieki» (1931) Romāns sniedz vērtīgu izziņas materiālu par dzīviLatgales muižā 19. gs. beigās un 20 gs sākumā, par tās iedzīvotājiem Mūsu dienās — latviešu nacionālāsatmodas trešajā vilni — uzmanības degpunktā izvirzās Latgale — novads, kura narionala savdabība tikusinomākta, apspiesta un nīdēta visos laikos. Bet kā par brīnumu tā tomēr ir dzīva — gan valoda, gantradīcijas, gan mentalitāte. Tagad šis novads ar tā interesanto un mazpētīto vēsturi tiek atspoguļots sērijā«Romāns — pagātnes liecinieks». Sajā sērijā pirmais romāns par Latgali nāk klajā Ādolfa Ersa«Muižnieki», kas pirmo reizi iznāca 1931. gadā. Te tēlota Latgale ar tai raksturīgiem ļaudīm, to dzīvi unsadzīvi galvenokart 19. gadsimta beigās, veicot dažus vēsturiskus ekskursus tālākā senatnē un aizvirzotromāna darbību līdz Latvijas Republikas nodibināšanai. Q Sagatavošanā: Riharda Valdesa «Jūras vilki»un Jāņa Plauža «Ziemeļnieks». SĒRIJAS REDAKCIJAS KOLĒĢIJA: V. HAUSMANIS (priekšsēdētāj H.HIRŠS J. KALNIŅŠ I. KIRŠENTĀLE I. RIEKSTIŅŠ I. RONIS I. SALCEVlCAS, S. GAIZONApriekšvārds, A. MIERIŅAS pēcvārds, A. MIERIŅAS, 1 SALCEVlCAS, S. GAI20NA komentāriIlustrācijām izmantoti J Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja, Latvijas PSR Valsts vēsturesmuzeja kā arī Rēzeknes un Daugavpils novadpētniecības muzeja materiāli Ilustrācijas komplektējusi I.SALCEVlCA Ilustrācijas iespiešanai sagatavojis E. OSIS Romāns tiek publicēts pēc 1931 gada izdevuma© Izdevniecība «Zinātne», 1990 Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis RIGA«ZINĀTNE» 1990

ADOLFS ERSS UN LATGALE«VISS — ATSPlDUMI»— RAKSTNIEKA DAIĻRADEAPRAUTAIS PĒDĒJAIS CĒLIENSĀDOLFS ERSS UN LIETUVAMUIŽNIEKIPirmā nodaļa PĒDĒJĀS ATVASESOtra nodaļa VIŅU JAUNĪBATrešā nodaļa LABI NODOMICeturta nodaļa GRĀFS GRIB PRECĒTIESPiektā nodaļa ATMODASestā nodaļa UZ MUIŽUSeptītā nodaļa PĀRVALDNIEKS IESKATĪJIES ZŪZĒAstotā nodaļa grafa satikŠanĀs ar krugĻevskiDevītā nodaļa VIĻŅAS AĢENTS VAI MALIENAS SKRODERISDesmita nodaļa KRUGĻEVSKA JAUNĪBAVienpadsmitā nodaļa JĀTNIEKS TUMSA

Divpadsmita nodaļa PELCA KAZAS. DIEVIŠĶĀ UN SĀTANSTrīspadsmitā nodaļa IZPALĪDZĪGAIS NOMNIEKSČetrpadsmita noda|a GRĀFS BOĶIKOSPiecpadsmitā nodaļa pazuduŠais virsSešpadsmita nodaļa GRĀFS VEL TRAKOSeptiņpadsmitā nodaļa AR DIEVU UN VELNUAstoņpadsmitā nodaļa IZDZISIS TĒLSDeviņpadsmitā nodaļa ESMU MUIŽNIEKSDivdesmitā nodaļa EPILOGSMĀRAS ZEME UZ 20. GADSIMTA sliekŠŅaKOMENTĀRI

Adolfs ErssMuižniekiROMĀNS-PAGĀTNES LIECINIEKS

ADOLFS ERSS UN LATGALE Rakstnieks Ādolfs Erss ražīgi darbojies gan dzejā, gan prozā. Viņa radošajā darbībā galvenais un

nozīmīgākais laiks ir 20.—30. gadi, un šai laikā viņa daiļrade, kur savdabīgs pasaules redzējums unstilistika, jūtama interese par klasisko, romānisko kultūru, kā ari dziļās un plašās zināšanas vēsturē,bagātina latviešu -literatūras procesu.

Padomju laikā Ā. Erss ir nepelnīti aizmirsts — nav izdota neviena viņa grāmata.Lielu un nozīmīgu vietu Ādolfa Ersa daiļradē ieņem Latgales tēma un motīvi, viss, kas saistīts ar

Latgali. Kvantitatīvi taļ veltīta apmēram trešā daļa no plašās un daudzpusīgās Ādolfa Ersa daiļrades. Tieir: divi agrīni romantiski stāsti —«No burvja kausa» 119141 un «Rāznas krūze» [1920], abi ietvertiĀdolfa Ersa pirmajā stāstu krājumā «Maskas» [1920], teiksma «Vecais daiņotājs» [19211, daļa dzejoļukrājumā «Amora dārzs» [1923], divi stāstu krājumi —«Latgales stāsti» [1926] un «Vecā Latgale» (1931),tris romāni [no septiņiem) — «Muižnieki» [1931], «Krusts ceļmalā» [193R], «Zemes balsis» [I d.«Matēs dziesma», 1939; II d. «Zemes uzvarētāji», 1940), pa stāstam citos krājumos.

Sajā darbā, aplūkojot rakstnieka dzīves ceļu, viņa literāro devumu, īpaša vērība pievērsta tieši šimjautājuma aspektam — Latgales vietai Ādolfa Ersa dzīvē un daiļradē.

«VISS RADIES NO DZĪVES IESPAIDIEM»— RAKSTNIEKA DZĪVES CEĻ§Ādolfs Erss (agrākā uzvārdā Rūniks) dzimis 1885. gada12. jūnijā (31. maijā) Cēsu apriņķi Ežu

pagasta Ģībēnos. Pats rakstnieks autobiogrāfiskajā rakstā «Mani trīsdesmit gadi» atceras: «Manamvectēvam un arī tēvam piederēja lauku māja ar diviem zirgiem un sešām govīm Ežu pagastā Cēsu apriņķīaugstā vietā, no kurienes var tāļu pasaulē redzēt. Es domāju, ka te var redzēt visu pasauli un ka te drošivien velns kārdinājis Jēzu. Augstāko vietu mūsmājas zemē sauca par Elka kalnu, kurš atzīmēts arī dažāsLatvijas kartēs, bet mūsu ciemu par Ģībēniem. Gaišās dienās šī man liekas viena no skaistākām Latvijasvietām, no kurienes uz visām pusēm atklājas 20—30 verstis tāļš apvārsnis.

Dzīvojamā māja atradās zem viena jumta ar riju un piedarbu. Senāk tai bijušas divas istabas ar platumūrīti, uz kura arī gulēts. Manā laikā tur allaž gulēja iebraucis vietējais paunu žīds. Tēvs precēdamiespiebūvēja klāt trešo. Man šī māja ar trim istabām, pieliekamo kambari, dzirnavu kambari, piedarbu unsalmu kambari likās neizdibināma, iespaidiem bagāta pasaule, pati Rīga, cik dzirdēju par to stāstot,nevarēja būt lielāka.»1

Gaišas atmiņas rakstniekam palikušas par vectēvu un tēvu. Vectēvs bija pērminderis vietējā baznīcā.«Viņš bieži mani ņēma uz baznīcu līdzi vin nosēdināja pērminderu solā. Man patika ērģeles un bija tā kāžēl, ka Pestītājs piesists krustā. Gaišā, baltā baznīca uz mani atstāja pacilājošu iespaidu, tas mani pavadaarvienu, arī dažos darbos, šis gaišums varbūt mīt arī mana pasaules uzskata noskaņā.»

«Mans tēvs, būdams zemkopis, kamēr vectēvs dzīvoja, nodarbojās kā pagasta skrīveris, sabūdamsšai amatā vairāk kā divdesmit gadu. Uznākot krievu laikiem, Aleksandra III valdīšanai, viņam šis amatsbija jāatstāj krievu valodas neprašanas dēļ. Pēc tam viņš visu mūžu ar rūpēm strādāja zemi, piecus dēlusvadīdams pa dažādiem ceļiem pasaulē. Es esmu vidējais. Mums ikvienam uz tēva zemes

' Atziņas, Latvju rakstnieku autobiogrāfijas. I — III K Egles sakārtojums un bibliogrāfija.— Cēsis —Rīga, 1923. —1924 —201 lpp.

•..iva maize un skola bija jānopelna. Arī es pieci gadi gāju ganos un četras vasaras strādāju laukudarbus . .»'

Pirmā grāmata zēnam bija Bībele. Skolas gaitās viņš iepazina citas grāmatas, kas atainots stāstā«Laimes aka».

Niklāva Strunkes ilustrācija A. Ersa grāmatā «Zaļā krūze» tēlojumam «Divas mājas», (zīmētā mājair prototips A. Ersa bērnības mājai)

Niklāva Strunkes ilustrācija A. Ersa grāmatā «Zalā krūze» tēlojumam «Šūpoles»«Mājā daudz nekādu grāmatu nebija: Mārtiņa Lutera Katķisms un liela, bieza grāmata cūkādas vākos,

to sauca par Bībeli. Māte bieži dēlu skubināja: «Dēls, lasi Bībeli. Tur tu daudz gudrības atradīsi. LasiZālamana sakāmvārdus. Lasi Zālamanu mācītāju.

. . Pagāja gads, otrs. Ģībēnu mājā ieradās liela latviešu pasaka grāmata, uz kuras lasāms LerhaPuškaiša vārds. Kas tur Jānītira. bija par prieku, kāda lasīšana! . .

Paiet vēl gads un gads. Jānītis jau izgājis vienu skolu. Tad mājā ierodas tik daudz jauku lietu, kanevar galā tikt ar lasīšanu. Nāk «Mājas Viesa Mēnešraksts», nāk «Austrums», «Balss», «Mājas Viesis»,«Baltijas Vēstnesis». Kas par plašu pasauli atklājas šajos rakstos! Tās nav Zālamana svinīgās gudrības,nav Dāniela pareģojumi, nav Elijas brīnumi, nav mirdzošā pasaku pasaule. Tā jau ir īstenība.»[1]

Plašāku grāmatu klāstu nākamais rakstnieks varēja apgūt tikai Cēsīs. Te viņš mācījās pilsētas skolā(1900.—1902. g.) un izmantoja krievu biedrības bibliotēku. Ar interesi lasīja Gogoļa, Dostojevskadarbus. Pati skola topošajam rakstniekam, tāpat kā vairumam viņa laikabiedru atmiņā palikusi visvairākkā pārkrievošanas un apspiešanas iestādījums.

Rakstnieka skolas gadu atmiņas atdzīvojušās, rakstot tēlojumu «Es biju liela dziedātāja» (1937)krājumā «Rīgas kungi» (1939).

«Drīz Ilzītei pienāca skolas gadi. Cilvēkam skolas gadi platāk atver pasaules durvis, lai tur viņšieskatītos un ieietu. Skola izdaiļo dvēseli un izkopj prātu. Bet, kad llzite gāja skolā, tie bija tādi laiki, kadtur nebija cienības latviešu valodai, ne daiņai. Vienīgā latviešu grāmata, ko tur lasīja, bija Kaudzīšu«Skola un sēta». Nebija tur grāmatnīcu, nebija laikrakstu, nebija dziesmu. Un tomēr arī «Skolas un sētas»mazās pasakas, daiņas un mīklas, un sakāmvārdi Ilzītei bija kā vecmāmuļas glāsts, kā viņas laipnā valoda,kā dungojums starp steļļu paminu un nīšu troksni. Kad nāca latviešu stunda, tad Ilzītei bija tā, it kā viņa nosvešuma atgrieztos mājā. Tad valodas strautiņš bija palaists vaļā. Valoda tecēja viegli, kā ragaviņas no

Meteņu kalna. Pārējā laikā drīkstēja runāt tikai krieviski.»'Pusaudžu gados nākamais rakstnieks guvis vēl kādus ļoti spilgtus un latviešu rakstniekam, patiesibā

latviešu cilvēkam vispār, neparastus iespaidus. Vairumam latviešu rakstnieku muiža un muižas dzīve ir

bijis reakcijas un spaidu simbols. Citādi tas bijis ar Ā. Ersu, kaui arī viņš vēlāk dedzīgi piedalījies 1905.gada revolūcijā. Jau bērnībā viņam bijusi iespeja muižu iepazit no tuvuma, no iekšpuses. Tas sabalsojiesar kādu no stīgām viņa agrās jaunības romantiskajā pasaules uztverē un vēlāk veidoja vienu no viņainterešu loka un līdz ar to arī daiļrades līnijām — romantiski mistiskās, teiksmainās senatnes,bruņniecības tradīciju apzināšanu, meklēšanu, pētīšanu.

Nākamā rakstnieka mātesmāsa bija saimniecības vadītāja Cēsu grāfa Zīversa pilī. Te jaunajamcilvēkam bija iespēja pavadīt labu da|u laika, iepazīt grāfa Zīversa aristokrātisko antīkā stilā ieturētosalonu, viņa plašo bibliotēku.

Ādolfs Erss raksta: «Pie mātes māsas Rubeņa kundzes mani lutināja māsīca Antonija. Mātes māsabija grāfienes — komteses Zīvers saimniecības vadītāja. Viņas vīrs kopa veco Zīversu, komteses brāli,un mēs dzīvojām divās istabās pie veciem grāfiem. Te es dabūju iepazīties ar aristokrātisku apkārtni. Kadgrāfs izgāja pastaigāties, es varēju spēlēt uz grāfienes klavierēm un mācīties aristokrātiski ierīkotā salonā,jo komtese pret manu tanti bija labvēlīga. No šejienes dažas ieskaņas ievītas manās dzejās. Blakus mājaiatradās vecs dārzs, kuram arī iespaids manā stilā, tikai tagad, gadu aizplīvurojumā, viņš daudz kuplāks unievērojamāks nekā īstenībā. No šī nelielā dārza izauguši parki, fontāni un pilis ar mirstošiem ķēniņiem unskumstošu eleganci, kura nav grāmatās izlasīta. Grāfienes salons ar rokoko mēbelēm, vecām portrejām ungleznām manī modināja pirmās sajūtas par stilu un dzīves gaumi. Te jau sapratu mākslas antikvārijuvērtību. Zemniecības naivums un dabas pirmatnējība manī bija spēcīgi, bet kultūras izsmalcinātību ungaumi uz estētismu, kauču ne ārēji, iekšēji es iegaumēju un pa daļai piesavinājos, ko palīdzēja vēsturiskuun dabas zinātnisku grāmatu lasīšana no vietējās krievu biedrības bibliotēkas, kā ari Edgars Po un ValtersSkots.»1

Pēc Cēsu pilsētas skolas beigšanas nākamais rakstnieks iestājās turpat Cēsis atvērtajos skolotājukursos un 1904. gadā ieguva skolotāja tiesības. Tomēr par skolotāju strādāt viņam iznāca tikai īsu bridi— Dzērbenes skolā.

Pienāca 1905. gads. Jaunais skolotājs tika ievēlēts par rīcības komitejas sekretāru Dzērbenē. Kad turiebruka melnā sotņa, tikai laimīgs gadījums viņu paglāba no izrēķināšanās. Taču lai atkal runā rakstniekspats:

«Pagastmājā patlaban bija tautas sapulce, kad pienāca ziņa, ka kazaki Nēķenā. Neviens nedomāja, kaviņi darīs ko vairāk kā arestēs. Arestēts esot Nēķena komitejas priekšnieks Andersons. Sapulce tomērpamazām izklīda. Mans protokols vēl nebija nožuvis, kad ziņoja, ka kazaki jau klāt. Izgāju laukā skatīties,vai tas tiesa. Jātnieku sotņa jāja gar biedrības māju. Tad par prātīgāku turēju iet uz skolu nekā atgrieztiespagasta mājā. Nojautu, ka arī mani var arestēt. Jutu skubinājumu būt tājāk. Noslēpu bēniņu smiltīs dažasnelegālas brošūras, uzliku kādu vecu cepuri un uzvilku mēteli. Izgājis no skolas, redzēju, ka pagastnamujātnieki aplenc. Pa kājceliņu lēni gāju uz aptieku, lielceļu un draudzes skolu. Satiku vēl jātnieku pulciņu.Bet tie man nepiegrieza vērības. Te, nogājis kādu pusversti, dzirdu, ka pie pagastmājas šauj. Sapratu, katas uz ļaunu. Par atgriešanos vairs nedomāju. Iegāju piesnigušajā mežā un gaidīju vakaru. Vakarā iegājuSkraustos. Tur visi raud. Pēteris muižā nošauts, Nēķena Andersons un mūsu priekšnieks Pelekss tāpat.Mani meklējot uz visiem ceļiem un mājās.»1

Sākās 1905. gada emigranta gaitas. Ar svešu pasi A. Erss aizbēga uz Pēterburgu. Tur pelnījās arprivātstundām un gadījuma darbiem. Visu brīvo laiku pavadīja Publiskajā bibliotēkā un muzejos. Vēlākbija mājskolotājs Tveras guberņā. Tad izmēģināja daudzus un dažādus amatus un nodarbošanos — bijamājskolotājs, restorāna un cirka mūziķis Maskavā, elektrotehniķis un telefona tehniķis, rakstāmmašīnulenšu aģents, pat svētceļotājs Iekškrievijā.

1906. gadā Pēterpilī iznāca pirmā dz.ejoļu grāmata «Lūzumi» ar apakšvirsrakstu «Dziesmasdzimtenei», kas parakstīta ar A. Rūnika vārdu. Drupas un lūzumi arī visapkārt — dzīvē. Tā idilliskāpasaule, kurā jaunais dzejnieks bija vadījis savu bērnību un agro jaunību — tēva sēta ar samērāpatriarhālajām attiecībām ģimenē, grāfu Zīversu salons ar gleznām, veclaicīgām mēbelēm un mūziku —,

tas viss izpostīts un izjaukts un ne bez paša līdzdalības.

Emigranta klejojumu kaleidoskopā otrā dzejoļu grāmata «Dzīvības maize» iznāk tikai pēc sešiemgadiem — 1912. gadā. Tā ir pavasarīga jūsma un pavasarīgs prieks, nav nekā spilgta un nekā individuāla.Sī grāmata ir izdota ar pseidonīmu Ā. Erss, un tas saglabājas arī turpmāk, 1914. gadā kļūdams parrakstnieka oficiālo uzvārdu. Lidz 1914. gadam Ā. Erss dzīvoja ar Bērziņa pasi un vārdu.

1911. gadā viņš nokļuva Latgalē. Kā tas noticis, stāsta viņa draugs skolotājs A. Sestulis:«Ar lielām grūtībām Rēzeknes latviešiem bija izdevies nodibināt savu biedrību. Jauno biedrību

atļāva nodibināt kā saviesīgu biedrību, kuru ikdienišķā valodā, lai atšķirtu no līdzīgas krievu ierēdņubiedrības, sauca par latviešu klubu. Biedrībai bija plaša zāle ar skatuvi, un tas latviešus visvairākinteresēja. Biedrības kora vadonis un teātra režisors bija skolotājs Otomārs Rūniks. Kad biedrībai radāsvajadzība pie nelielas algas pieņemt darbinieku, kas pārzinātu biedrības darīšanas, tad Otomārs Rūniksieteica par tādu pieņemt viņa paziņu, kurš acumirklī dzīvojot Mogiļevas guberņā. Drīz vien Rēzeknēieradās jaunais biedrības administrators Bērziņš, par kuru tikai daži zināja, ka tas ir Ādolfs Erss,Otomāra Rūnika brālis. Darbs jaunajā vietā nebija komplicēts, tas prasīja pa lielākai daļai tikai vakarus.Diena bija pilnīgi viņa rīcībā, ko tas varēja izlietot pēc saviem ieskatiem. Kā tagad atminos vientuļo,neapdzīvoto mājiņu starp klusā dārza kokiem, kur Erss kā viduslaiku mūks dzīvoja vientulībā tikai savasvijoles un grāmatu kaudžu sabiedrībā. Ka te briest nākama dzejnieka talants, to mēs dabūjām zināt tikailabi vēlāk. Teiksmainā ērkšķrozīte — Latgale ar savu reliģiozo svētsvinīgumu un pagātnes pilsdrupāmierosināja dzejnieka fantāziju.»'

A. Sestulis tolaik dzīvoja Kokorevā — Jaunlatgales apriņķī (tagad — Tilža). 1913. gadā pie viņaatbrauca ciemos Ādolfs Erss. Vietējā inteliģence ar skolotāju A. Sestuli un viņa draugu A. Ersupriekšgalā nolēma sarīkot zaļumu svētkus ar kora dziedāšanu. Tādi svētki tālaika Latgalē bija lielsnotikums. Uz šiem svētkiem atbrauca arī dziedātāja Helēna Kozlovskas jaunkundze, vēlāka A. Ersadzīvesbiedre, kas tobrīd ciemojās pie Pazlauktas dzirnavnieka Spakovska netālu no Baltinavas. Šī

satikšanās bija liktenīga kā rakstniekam, tā dziedātājai un kaut kādā ziņā' Sestulis A. Atmiņas par Ādolfu Ersu.— Brīvā Zeme. —1935.—№ 132.arī latviešu literatūrai, jo lielā mērā rosināja Latgales tēmu Ā. Ersa daiļradē un sekmēja viņa

Latgales izpratni un mīlestībuInteresanti A. Ersa un viņa līgavas Helēnas ārieni un stāju apraksta Eduards Virza:«Ar Ādolfu Ersu es pirmo reizi satikos dažus gadus pirms lielā kara — laikam žurnāla «Spoguļa»

redakcijā. Redaktors mani iepazīstināja ar jaunu cilvēku, ļoti kautrīgu, lielām, neparasti mirdzošām acīm.Tas' bija Ādolfs Erss ar neveiklo smalkumu savās kustībās. Viņš ļoti līdzinājās tiem marķīziem, parkuriem dzejotās poēmas viņš iespieda tai pašā žurnālā. Viņš maz runāja, bet vairāk vēroja, un viņa pozalikās miglainu sapņu aplidota. Pēc tam es viņu neredzēju daudzus gadus, līdz liktens mūs nesaveda karabeigās Valkā, kur mēs tuvāki iepazināmies un sadraudzējāmies. Te viņš dzīvoja kopā ar kādu jaunu dāmuapbrīnojami garām, melnām matu pīnēm, kas viņai sniedzās līdz papēžiem. Tā bija viņa līgava Hclene jebKolibris, kā viņu iesauca Antons Auslriņš. Latgaliete būdama, viņa mums dziedāja latgaliešu dziesmas, unvisiem patikās viņas draiskulīgums, pilns dabas dīvaina svaiguma. Ādolfu Ersu viņa sapņojošās it kānezemes gaitas dēļ es iesaucu par Zēravu, jo viņš tiešām man atgādināja vienu no šīs augstākās eņģeļušķiras priekšstāvjiem. Tā šis nosaukums viņam palicis līdz šai dienai, un tam arvienu iet līdz draudzīgulaiku draudzīgas atmiņas.»'

Rakstniekam Ādolfam Ersam visu laiku līdzās bija dzīvesbiedre dziedātāja Helēna Ersa-Kozlovska.Sī abu mākslinieku savienība bija radoša un auglīga. Ādolfs Erss bija ļoti muzikāls cilvēks. Dzīvesbiedreliecina, ka vecāki viņu mudinājuši k|ūl par skolotāju, pati viņa gribējusi būt aktrise, bet līgavainis ĀdolfsErss viņu pilnīgi un neglābjami pievērsis mūzikai un dziesmai. Un tā šī «Latgales lakstīgala», kā viņuvēlāk dēvēja kritika, mācījās Pēterpils konservatorijā, pabeidza Latvijas konservatoriju, papildināja savumuzikālo izglītību Milānā un dziedāja, dziedāja visu savu mūžu.

Latvijā nav tāda stūrīša, kurp viņa nebūtu atvedusi savu dziesmu. Daudz viņa koncertēja arī ārzemēs.' Virza E Uz pagātni kad domu kuģis slid (Ādolfa Ersa jubileja) Brīvā Zeme 1931,—№257.Māksliniece klausījās no teicējiem senas latgaļu tautas dziesmas, pierakstīja tās, un šai darbā viņai

daudz palīdzēja vīrs. Tā viņi paglāba no aizmirstības un cēla dienas gaismā vairākas vēlāk plašipazīstamas dziesmas — «Aiz ezera balti bērzi», «Ziedi, ziedi, rudzu vārpa», «Trīcēj' kalni, skanēj' meži»,arī citas. Arī no ārzemju koncertturnejām dziedātāja pārveda citu tautu dziesmas, un vārdus tām atdzejojaviņas vīrs.

1919. gadā Ādolfs Erss brīvprātīgi iestājās armijā. Kopš 1923. gada viņš dzīvoja Rīgā unnodarbojās ar rakstniecību un žurnālistiku.

Raksta «Mani trīsdesmit gadi» noslēgumā A. Erss atzīstas: «Viss radies no dzīves iespaidiem, viss— atspīdumi. Viss līdz beidzamajam ir pārdzīvots un izciests. Stilu iespaidojuši pasaules literatūrassasniegumi, kas sildījuši domāšanas fizioloģisko augšanu. Visiem saviem darbiem varu atrast atšifrējumusavā dzīvē, ko viņi aizmaskējuši, bet, to darot, būtu jāatklāj nepieietamā dvēseles svētumu glabātuve.»1

«VISS — ATSPlDUMI»— RAKSTNIEKA DAIĻRADE

1. ROMANTIKAS BURVJU KAUSS

Ādolfa Ersa literārā darbība, viņa daiļrade ir stipri neviengabalaina. Tur skaidri var nodalītvairākus atšķirīgus, patstāvīgus, tomēr savā starpā psiholoģiski cieši saistītus posmus.

Pirmās Ā. Ersa grāmatas būtībā vēl neapliecina viņa individualitāti, neiezīmē neko no viņa daiļradestālākās attīstības. Intriģējoša ir jaunā autora trešā grāmata —«Sešas poēmas» (1920). Poēmas, rakstītasno 1913. līdz 1920. gadam, ir ļoti dažādas tēmas, noskaņas, mākslinieciskā veidojuma ziņā. Tur ir gancirka mākslinieka dzīve un mīlestība—«Maldu ugunis» (1913), gan marķīza mīlas stāsts —«Marķīzamīlestība» (1913). Par šo poēmu ir ziņas, ka tā uzrakstīta Maskavā pēc spožām viesībām pie kādafabrikanta. Te ir pastorāle — idilliska ganu dzīve pie svētavota, bet bez mīlestības un tādēļ traģiska—«Svētais avots» (1914). Iespējams, ka darbība risinās kaut kur

Spānijā. Vispār agrīnais A. Erss viegli šķērso valstu un gadsimtu robežas.Te ir Zemgales virsaiša mīlas pārdzīvojums—«Zemgales virsaiša bēdas» (1913, 1918) un modernu,

izglītotu latviešu Leonīda un Lauras vienas vasaras romāns pie Ventas —«Vasaras romāns» (1916). Pusiteksta šai grāmatiņā aizņem pēdējā—1920. gadā uzrakstītā poēma «Andrievs Dzilna» (1919—1920)—par Latvijas atbrīvošanas cīņu laiku kultūrvēsturiskā skatījumā, saucot vārdā ļoti daudzus latviešu kultūrasun sabiedriskus darbiniekus, rakstniekus un māksliniekus. Sajā poēmā skaidri iezīmējas A. Ersa agrīnāsdaiļrades visraksturīgākais pamatkonflikts un pamattēma — smagā, viņa uztverē praktiski neatrisināmācīņa starp realitāti un ireālo, iracionālo. Rakstnieks un viņa agrīnās daiļrades personāžs lietu būtību,pirmsākumu meklē kaut kādā citā — iepriekšējā, nereālā dzīvē. Dzīves tiešamība ir neīsta, atspulgs,atspīdumi ir īstā dzīve. Šī teorija ilgus gadus dažādās variācijās guva izpausmi Ā. Ersa daiļdarbos — jauminētajās poēmās, arī agrīnajā prozā.

Viena pēc otras iznāk divas Ā. Ersa stāstu grāmatas — «Maskas» (1920) un «Greizos ratos» (1921).Tajās sakopoti 1912.—1921. gadā rakstīti stāsti, kur risinātas jau minētās parādības un būtības, maskasun patiesās sejas, īstenības un tās atspulga palaikam nesavienojamais pretstats. Atkal mijas laikmeti ungadsimti, valstis un tautas. Tēlota gan Latvija, gan Maskava, gan Kurzemes hercogiste, gan viduslaikuVācija, Francija, Itālija. Šie darbi, pārsvarā vēl neizslīpēti, ar sakāpinātību, ar pārspīlējumiem,banālajām situācijām un nereti sastopamo atkārtošanos vietumis liek domāt, ka tā ir triviālā literatūra.Tomēr stāstiem piemīt kaut kāds valdzinājums, kaut kāda burvība, kas uzrāda īsta rakstnieka talantu. Tiempiemīt mākslas spēks un noslēpums. Starp šiem stāstiem ir dažas pērles, piemēram, «No burvja kausa».

Jaunā rakstnieka pirmajos stāstos darbojas Bībeles personāžs — ebreju jauneklis Kalebs, kas mīlbagāta filistieša Amazeja meitu Abigailu Gazas pilsētā. Sastopamas vēsturiskas personas— Kurzemeshercogi Jēkabs un Bīrons, viduslaiku bruņinieki, cirka mākslinieki, gleznotāji, 1905. gada emigranti unsenlatviešu teiku varoņi Interese par vēsturi, gan seno, gan viduslaiku, gan arī par pavisam konkrētiemnesenās pagātnes notikumiem rakstniekam ir dziļa un noturīga un rod izpausmi daudzos daiļdarbos.

2. VĒROSANAS UN TĒLOŠANAS PRIEKS

Nākamā Ādolfa Ersa grāmata ir romāns «Satīrs un Krusts» (1921). Autora uzskatus un to evolūcijuvistiešāk pauž divas šā darba personas — Kristaps Grants un Ģirts Pārums. Grants meklē ideālās unreālās dzīves sintēzi. Taču viņš ir pasīvais vērotājs, apcerētājs, svētceļnieks, klostera iemītnieks, gandrīzvai gatavs iesvētīties par mūku. Autoram viņš ir tāds kā 20. gadsimta Kristus, svētais cietējs, mazāk gan

— Pestītājs un Mesija. Grāmatas nosaukumā viņa ideja ietverta Krusta tēlā. Satīrs jeb Fauns, jeb Pāns irPārums — mūziķis, vēlāk zemkopis. Viņš autora interpretācijā ir dzīves pamata — dzīvības sargātājs. Sādarba _ noslēgumā ir tā pati ideja, kas vairākos vēlākajos A. Ersa darbos, īpaši lielajos romānos,— īstādzīve, tā, kas rada pamatvērtības, ir dzīve laukos, zemkopja dzīve (pretstatā pilsētas bezjēdzībai unhaosam)

«Drīz vien izsmalcinātais pilsētnieks Ģirts Pārums kļuva priekšzīmīgs laucinieks, lauku darbāatrazdams lielāku gudrību un prieku nekā visos līdzšinējos piedzīvojumos. Savu prātu viņš izlietoja, laipaceltu tīrumos ražu, pats veselām dienām nosēdēdams uz sējmašīnas, vadīdams tīrumā trīslemešu arkluvai atsperecēšu. Jau pirmā vasarā viņš savu saimniecību pacēla tā, ka bagātie kaimiņi viņu apskauda unapbrīnoja.

Saimniecību Pārums tā prata iegrozīt, ka atlika arī laiks apstaigāt mežu kā mežsargam, izlasīt avīzesun jaunākās grāmatas, meklējot sevi dzejnieku sapņos, kā ari garos ziemas vakaros sēdēt pie klavierēm unsavām pārdomām atrast piemērotu ritmisku un harmonisku ietērpu.»1

Arī dēli viņam labi padevušies: viens mežsargs un zemkopis, otrs būvinženieris, trešais,sapņainākais — gleznotājs. Vecākais dēls — ārlaulības dēls ar aktrisi Irēnu Purlīdumu — slavensmūziķis.

Sis darbs ir tāda kā robežšķirtne A. Ersa daiļradē. Ar to pēc gurdenajiem un palaikamnesekmīgajiem meklēju-

A. Ersa portrets. S. Viclberga zīmējumsmiem mistikas miglājos rakstnieks tuvojas dzīvajai dzīvei un zaļajai zemei.30. gadu kritika pastāv atzinums, ka A. Ersa daiļrades jauno posmu, kas nomainījis mistikas un

romantikas periodu, «raksturo gaišs, latviski labsirdīgs dzīves skatīšanas prieks»1 .Rakstnieka jaunajā daiļrades posmā, kas veidojās vienlaicīgi ar jauno Latvijas Republiku, radās

stāstu krājumi: «Lauku varoņi» (1927), «Lijas Vasariņ atvaļinājums» (1927), «Jautrās rīdzinieces»(1932), «Laimīgie» (1933), «Zaļā krūze» (1935), «Laimes aka» (1937). Ir arī romāni —

' Aislctrs E. Sejas aiz maskām.— R.,1936.—66. lpp.«Aglonas dievmātes atgriešanās» (1927), «Mīlestības varavīksne» (1930), «Šķirti ce|i» (1936).

Darbos risināti raibi, taču secīgi un skaidri saprotami notikumi — lielākoties tepat Latvijā. Par Ā. Ersadaiļdarbu varoņiem kļuva vienkārši lauku cilvēki, saimnieki un jaunsaimnieki, mazpilsētu iedzīvotāji,

ierēdņi, fotogrāfi, kantoristi.Ražīgais rakstnieks šai laikā uzrakstīja arī kādu savdabīgu romānu ar ļoti īpatnējas tēmas

apstrādājumu. Tas ir «Šķirti ceļi» (1936)—jaunas sievietes — vācu baronu atvases un latviešurevolucionāra mīlestība un sarežģītās likteņgaitas pirmā pasaules kara un tam sekojošo revolucionāropārvērtību virpuļos.

Jau pats tēmas un galvenās varones nostādījums ir ļoti atšķirīgs no tā, ko esam raduši lasīt latviešuliteratūrā. Autors, lasītāju iepazīstinādams ar varoni, rāda savdabīgo muižas gaisotni. Pirmajā nodaļā«Meitene ar pāviem» sniegts romantizēts muižas un tās parka tēlojums, acīmredzot nācis no Cēsu grāfaZīversa pils parka iespaidiem. Te spēcīgiem, izteiksmīgiem triepieniem atsegta meitenes vientulībamuižas apstākļos, revolucionāra Klāva stiprums, barona ļaunums. Rādīta dzīve visās tās peripetijās unsarežģītībā. Romāns ir netradicionāls un talantīgi uzrakstīts.

3. māras zemes mīlestība

_ Atskatīdamies uz savu daiļrades ceļu, rakstnieks Ādolfs Erss ir teicis: «Sākuma periodā biju nezinkāds romantiķis un mistiķis. Savas domas un izjūtas ietērpu gleznu galerijās noskatītos vai ari safantazētostēlos. Otrā periodā meklēju daiļdarbiem vielu dzīvē, kur arī bagātību atradu. Ar patiku tomēr rakstu tikaipar tām tēmām, kas pašas pienāk man klāt un par kurām varētu sacīt — tu man patīc.»1

Lūk, viena no šādām mīlestības tēmām bija Latgales tēma. Latgales stīga sāka skanēt jau A. Ersaagrīnajā, visromantiskākajā daiļrades periodā, tieši viņa Latgales dzīves laikā. Pirmais bija stāsts «Noburvja kausa», tapis 1914. gadā Rēzeknē. Ari sižetiski tas saistīts ar Rēzekni (Rozitenes pili) un tāskomtura meitu daiļo Rozāliju. Rēzeknes apkārtnē vēl ilgi dzīvoja teika par bruņinieku

' Aigars P Valodīgais klusētājs.— Atpūta.—1939.—№ 756Franci un Rozāliju. A. Ersa daiļradē tā vēlāk skan ari romānā «Zemes balsis» (I d. 1939, II d. 1940).Stāsta varonis ir 13. gadsimta bruņinieks Justins no Rigenes salas, kas krusta karā devies ar Franča

vārdu. Stāsts ir ļoti lirisks, stilistiski un intonatīvi noskaņots. Kā no tāliem gadsimtiem skan viduslaikubruņinieku vēstījums: «Mūsu reģimente patlaban atgriežas no Lietavas. Mūsu ceļš iet caur Daugpili unRoziteni uz Pleskavas novadiem. Nu jau nedēļa pagājusi, kamēr apmetāmies Rozitenes miestā. Seuzturēsimies vēl dažas dienas, kamēr no Volkenbergas pils, kur notiek augstās bruņniecības sēde,neatgriezīsies mūsu virsnieks.»1

Tālāk atbilstoši bruņinieku stāsta kanoniem seko kauja, ievainojums, slimā kopšana un mīlestība.Bet. . . vienas vasaras mīlestība sāk izgaist. «Lēni izģērbās daba, nomezdama vasaras uzvalkus. Lēni sirdikaut kas mira, kaut gan prāts tam pretojās un žēl ar vēl kaut kā bija. . .Kamdēļ ziedi nozied, kamdēļ ūdeņikļūst tumšāki?»'

Kad mirusi mīlestība, mirst ari Rozālija. Taču paliek teika: «Bet reiz gadā, Labrenča nakti —Rozālijas miršanas nakti, pils logā sēdot jauns bruņinieks un raugoties uz kapsētas kalnu aizupē, kamēr noturienes neatpeldot melna laiva. Laiva pieturot pie pils, un krastā izkāpjot balta sieviete. Kā migla tāsniedzoties līdz augstam torņa logam un skūpstot jauno bruņinieku. Francis esot aprakts pils kalnā, un logātā esot viņa dvēsele.»"'

Otrs A. Ersa Latgales stāsts viņa pirmajā stāstu krājuma ir «Rāznas krūze» (1920). Tā ir teika parRāznas ezera un Mākoņkalna izcelšanos, par mīlestības burvju spēku. Te skan doma par to, ka dzīvessvaidīts un mētāts cilvēks, kas nevienā amatā nav spējis sevi piepildīt un rast gandarījumu, to atrod Māraszemē vienkāršā darbā pie kada Latgales dzirnavnieka Rāznas ezera tuvumā un mīlestībā uz meiteni Jugasi.

Jau minētajā P. Aigara rakstā «Valodīgais klusētājs» sacīts, ka tieši Latgales stāstiem un romāniemsižetus rakstnieks vai nu noskatījis dzīvē, vai ari tos stāstījusi viņa kundze, kuras rīcībā bijis bagātīgskrājums nostāstu un anekdošu no senās Latgales dzīves. To pašu darīja arī viņas masas.

Helēna Ersa-Kozlovska bija latgaliete, katoliete, nākusi no kuplas daudzbērnu ģimenes. Viņadzimusi 1895. gada 5. oktobrī Silajāņu pagasta Ribiņu muižā (tagad Riebiņu ciems) muižas pārvaldniekaPāvela Kozlovska ģimenē. Ar sievas radiem, īpaši vecākiem un māsām, A. Erss bija cieši saistīts visumūžu. Sīs saites viņu lielā mērā tuvināja Latgalei, palīdzēja iepazīt un izprast Latgales ieražas, tradīcijas.Tuviba ar muižas pārvaldnieka ģimeni rakstniekam varēja dot vielu arī Latgales muižas iepazīšanai.

Arī tad, ja tas vai cits A. Ersa literārais sacerējums nav par Latgales novadu un tā ļaudīm,— arī tadnereti ieskanas Latgales motīvs, par Latgali tiek runāts vai tā vismaz tiek pieminēta. «Aiz Lubānas ezeraatrodoties zeme, kur arī dzivojot latvieši, bet runājot savādā izrunā: biezpienu saucot par tvāragu, kūti —par kļāvu, grāvi — par kanavu, lopu — par lūpu. Pašu šo zemi saucot par Latgali. Pie mājām tur esotuzcelti lieli krusti, baznīcas ar diviem torņiem un (audis dzīvojot sādžās, kas esot apmēram kā mūsuciemi, tikai pa trīsdesmit māju cieši kopā, ceļš pa vidu. Starp latviešiem tur dzīvojot arī krievi un polīši.Grāmatu un avīžu šai zemē nelasot, bet tirgi esot milzīgi un uz tiem lepnos zirgos sabraucot no malumalām. Labību pļaujot ar sirpjiem kā Smaļenskā un vērpjot ar vārpsti. Ratiņi pamazām ieviešOties tikaitagad. Atraduši, ka ratiņš veicīgāks par vārpsti. Sirpi apmainīt pret ižkapti gan necenšoties,»'

Ādolfa Ersa dzejoļu krājumā «Amora dārzs» (1923) ir vesels dzejoļu cikls par Latgali, rakstīts laikāno 1916. līdz 1920. gadam.

Pie staigniem purviem, gaišiem ezeriem Sie skumjie ciemi mūžu miglā tīti. Zil līdzenums ar retiempakalniem, Uz kuriem tumši sili izkaisīti. Vai:

Slīd gurdens pievakars pār rudzu pakalniem, Gar kuriem lielceļš lokās.Un augsti krusti tumst pret sārtiem vakariem Kā melnas mūku rokas.'Sie krusti ceļmalas, krusti krustcelēs, krusti pie ciemiem — tas ir viens no A. Ersa

visiemīļotākajiem Latgales tēliem. Noslēpumainā zeme krusta ēnā, divtorņu baznīcas ēnā — šis simbolsvēl un vēl vīd A. Ersa, pēc viņa arī A. Sprūdža daijradē.

Kas vēl ir šai dzejoļu ciklā? Vecais baznīckungs tikpat vecā mācītājmuižā, ko Latgalē sauc parplebāniju, zīlētāja, vecs poļu grāfs, Rāznas ezers, daiļā Marianna, kam pie Rāznas ezera rādās Jēzus,Cecīlija, kurai pasaules karā kaujā pie Strūžāniem ir kritis dēls, vecā aukle Barba Preiļu parkā,kavējoties atmiņās par sen aizgājušiem laikiem, kad te dzīvoja viņas kungi un parkā skraidīja viņu bērni.

Pirmās Ā. Ersa grāmatas par Latgali ir «Latgales stāsti» (1926) un «Vecā Latgale» (1931).«Latgales stāstos», kas iezīmē rakstnieka pāreju no viņa romantiskā uz reālistisko periodu, lielu

vietu aizņem novele «Račinska mīlestības noslēpums» (1925). Tas ir romantisks vēstījums par poļumuižnieku Račinsku cilts atvasi un viņa mīlestību un neilgo laulības dzīvi ar grāfa Plātera dārznieka meitulatvieti Jadvigu. Noveles vēstītājs nejauši atklājis Ridegas muižas noslēpumu — muižas pārvaldnieksTadeušs nogalinājis grāfa Račinska sievu Jadvigu un noslēpis to slepenā kambarī blakus guļamistabai.

Kritiķis Jānis Veselis recenzijā par A. Ersa grāmatu «Latgales stāsti» uzsver vēl šādu jautājumaaspektu: «Grāmatas garākais stāsts «Račinska mīlestības noslēpums» ir varbūt pirmā ar stingrukompozicionelu nolūku izvestā «noslēpumu novele» latviešu literatūrā. Kaudzīšu «Mērnieku laikos» undažos Andrieva Niedras romānos un stāstos arī gan atrodam zināmus noslēpumus, kuri kairina lasitājaziņkārību un tikai sacerējuma beigās tiek atklāti, bet tiem tur ir vēl stipri epizodiska un ne glužimākslinieciska nozīme. Ersa stāsts turpretim ir apzinīgi būvēts uz noslēpuma, kuru kāds elektrotehniķis,ierazdamies Latgales poļu muižnieka Račinska muižā, jau pirmā vakarā izjūt un turpmāk nāk tam arvienvairāk uz pēdām. Pakāpeniski — ar visādu darbības aizkavēšanu un sāņus novirzīšanu — atklājas panaRačinska dzīves traģēdija. Kompozīcijas metos netrūkst, gluži ka Konon-Doila stāstos, ne noslēpumainunakts saucienu, ne slepenu elektrības vadu, istabu un durvju, ne ļaundarīga pils pārvaldnieka, neromantiskas mīlas, ne nelaimīgas sievietes, kura dzīva ieslodzīta dzelzs skapī un kuras ģindeni atrod arkrustiņu paceltā kaulu rokā. Stāsts ir interesants, bet viņā nav tā bagātā garīgā satvara, kas ir citos Ersastāstos.»[2]

4. DIEVA ĻAUTIŅI

Pašu latgaliešu rakstītajā un literatūrā par Latgali ir kāda tēma, kāds jautājumu loks, kas atrodamsikviena ievērojamāka rakstnieka daiļradē, visos nozīmīgākajos darbos. Tā ir — Latgales ciema jebsādžas dzīve un Latgales zemnieka iziešana viensētās.

20. gadu vidū Latgalē sāka veidoties viensētas. Par to bija cīnījusies latgaliešu progresīvāinteliģence kopš Latgales atmodas laikiem, kopš 1904.—1905. gada. Atmodas laikmeta darbinieki unpublicisti Francis Kemps, brāļi Antons un Kazimirs Skrindas, Francis Trasuns, Juris Pabērzs un citi savāspublikācijās mudināja, sauca, pierādīja, pierunāja cilvēkus atsacīties no atpalikušā, nerentablāsaimniekošanas veida, kur zemi dalīja šaurās šņorēs, piekopa trīslauku sistēmu un katru gadu ar strīdiemun lozēm pārdalīja kopīgās ganības. Sie publicisti aicināja sākt saimniekot moderni un racionāli. Un tā no20.—30. gadiem Latgales ciems vai sādža ar kopigo dzīvošanu un šaurajām šņorēm un ežām, palaikamplatākām par pašām šņorēm, kļuva vienīgi par vēstures un literatūras faktu.

_ Šim jautājumam daudz vietas savā daiļradē veltījis arī Ādolfs Erss. Viņš, gan pēc ļaužunostāstiem, gan pēc arhīvu materiāliem, ir tēlojis veco Latgales sādžu, ir rādījis, kā tur sāk pūst jaunasvēsmas, un vēlāk — īpaši romānu diloģijā «Zemes balsis»—ir iezīmējis arī sava laika jauno,saimnieciski plaukstošo Latgali.

Stāstā «Svētās Sofijas kurpe» redzam latgaliešu ciemu īsi pirms iziešanas viensētās. Te sīki unsmalki aprakstīts Ziemsvētku vakars Latgales ciemā, un šādā aspektā šim darbam ir nenoliedzamakultūrvēsturiska nozīme. Tāpat kultūrvēsturiska nozīme ir Latgales ciema tradīciju spilgtajam tēlojumam«Pie krusta»: «Latgales sādžās un ceļmalās izplestām rokām stāv krusti. Tie kā izmisuši lūdzēji skumjisniedzas debesīs vai, noslēgušies mazās kapličās, domā par vienkāršām zemes lietām. Šiem krustiem irliela nozime sādžas dzīvē. Tie izpilda baznīcas vietu, vadīdami laužu garīgo dzīvi vecā katolicismaIevadītā ceļā, sargādami ticības tradīcijas un turēdami sādžas ļaudis kopā . . »

«Jauno krustu cēla citādāku kā veco. Vecais krusts stāvēja kalniņā zem klajas debess, tikai sētiņa tosargāja no suņiem un cūkām. Jaunam vispirms uzcēla kapličiņu uz četriem stabiem ar jumtiņu virsū.Kapličiņai ielika arī grīdu un vienā pusē pienagloja dēļu sienu. Pie sienas piestiprināja lielu krustu arPestītāja tēlu, kuram galvā bija no īstas dzelzs kaldināts ērkšķu vaiņags, bet sānos īsta šķēpa rēta, kurāredzamas sarkanas asinis. Krusta galā meistars piestiprināja balti krāsotu dēlīti un uzvilka melnus burtusINRI.» (Jēzus no Nācaretes, Jūdejas ķēniņš — latīņu vai.— I. S.J[3]

Divas reizes gadā — pavasarī un rudenī lūgšanās pie krusta notika gandrīz vai veselu mēnesi —katru vakaru pēc dienas darbiem un visu svētdienu. Ciema iedzīvotāji tik labi zināja visu šo rituālu, kavarēja iztikt arī bez baznīckunga.

«Vislielākais lūgšanu mēnesis bija maijs. Tad katru rītu un vakaru pie krusta notika lūgšanas svētaiMarijai par godu. Krustu pušķoja mētru vijām un bērziņiem. To darīja ar lielu nopietnību un svinību. Tāsievietēm, kuras gāja uz mežu pēc mētrām, bija jāģērbjas tumšās drēbēs, un, vijas pieliekot pie krusta,nedrīkstēja runāt. Maija lūgšanās nākot pie krusta, katram Erelu cilvēkam bija īpašas drēbes: vīriešiemlinu bikses un krekli, sievietēm gaiši 24 krunku lindraki ar jostu un izšūtas jakas. Sīs drēbes nedrīkstējacitās reizēs ģērbt, vienīgi mirušam tās uzģērbjamas; daudzām sievietēm vienas un tās pašas maija drēbesnokalpoja visu mūžu. Pie krusta dziedāja Marijas dziesmas, skaitīja lūgšanas un gulēja krustā, kamērnoskaitīja trīs tēvareizes un trīs sveicinātas. (Lūgšana «Sveicināta, Marija»—I. S.) Krustā guļot, cilvēkamar visu augumu bija jāguļ uz zemes, rokas sāniski izstiepušam, lai gulētāji atgādinātu krustā sisto . .»

«Sevišķas dienas maijā vēl bija lapaine, kad katram cilvēkam pie krusta jānes ziedi un zaļumi, kadarī lopiem ragus vaiņago un vaiņagus uzglabā slimnieku dziedināšanai, un krustaiņe, kad bērnus veda piekrusta un grēku sūdzēšanas. Marka dienā baznīcā svētīja sāli un graudus;

no šiem graudiem trīs no katras labības nometa pie krusta . .»

«Veselu mēnesi lūgšanas pie krusta vēl notika oktobrī, rožu kroņa mēnesī. Tad katru vakaru ļaudissanāca un balsī skaitīja rožu kroni. Izklausījās, ka pie krusta nometusies bišu saime. Krizostoms unMičuļu Ieva ar baltu dvieli ap kaklu tad izpildīja baznīckunga vietu, citi nāca parastās, bet tumšās drēbēs.Ziemas svētkos krustu pušķoja, Lieldienās pie viņa nesa atgavēšanās galda ēdienus svētīt. Lieldienās pieKristus kājām pildīja ar svēto ūdeni te pakārtu bleķa krūzīti. Tāla ceļa braucēji un gājēji pie krustaapstājās, noskaitīja tēvareizi, noskūpstīja Kristus kājas un, pamērkuši pirkstus svētītā ūdenī, svaidījapieri, lai būtu laimīgs ceļš. Kas baidījās no spokiem mežā, no laupītājiem un ļauniem gariem, ar svētītoūdeni svaidītam, pret krustu stāvējušam, bija drošāka sirds.»'

Sai aprakstā skaidri redzams, ka katoļu baznīcas piekoptās un kultivētās ieražas un rituāli ciešisaauguši ar pirmskristietības laika pagānisko zemkopju gadskārtu ieražu rituāliem, ziedojumiem dažādāmar auglību saistītām dievībām.

Rakstnieks tēlo pilnasinīgus cilvēkus, parasti savdabīgus īpatņus, dzīvē noskatītus vai arī nonostāstiem iepazītus.

Pirmā krājuma meistarnovele «Sakristjans un velns» ir psiholoģiska studija par Latgales baznīcaskalpotāja attieksmi pret dzīvi, pret baznīcu, Dievu, velnu un cilvēkiem. Lakoniskiem, bet sulīgiemtriepieniem iezīmēta arī gausā un miegainā baznīcas kalpotāju laulāto draudzeņu dzīve un viņu šauraisinterešu loks. Sis, tāpat ka vairāki citi A. Ersa stāsti — it īpaši «Garjāņu brīnums» un vairākas epizodesromānā «Muižnieki» rāda paša A. Ersa attieksmi pret katolicismu un reliģiju.

Rakstnieks jau kopš bērnības izjuta pacilātību, svinīgumu, ieejot baznīcā. Taču to drīzāk radījamūzika, tempļa mākslinieciskais noformējums. Vēlāk Ā. Erss uzrakstīja vairākus labus, mākslinieciskispēcīgus stāstus ar Bībeles sižetiem. Tomēr jāsaka, ka šie Bībeles sižeti viņam ir kultūras zīmes, simbola,pazīstama, mākslinieciski jau pusgatava materiāla tālāks apstrādājums un interpretācija, kā tas vienmērvisos laikos un kultūrās ir bijis sastopams pasaules mākslā.

30. gadu kritikā atkārtoti izskanējusi doma, ka Ā. Ersu saistot katoļu reliģiskā mistika, ceremoniāls,noslēpumainība, vīraka smarža.

Ko par šo jautājumu saka pats rakstnieks? Uz kritiķa Jāņa Rudzīša jautājumu: vai taisnība, ka jūsmīlat katolisko mistiku, Ā. Erss atbild: «Kritiķi to ir teikuši. Bet man gan liekas, ka tas nav pareizi. Tas,ko manos darbos sauc par katolisko mistiku, ir tikai reliģisko jēdzienu simbolisks formulējums, vairāknekas. Piemēram, arī Kacānu māte romānā «Zemes balsis» nav patiesībā persona, bet tikai formulējumszināmai cilvēka mākslinieciskai nostājai. Zēl, ka to neviens nav ievērojis.

Vienmēr mani interesējis kristiānisms vispār. «Gaisa vīns un zeTnes maize»— tas ir viens nomaniem darbu vadmotīviem, tas nozimē debesis un zemi, ideālistisko un materiālistisko. Arī Kristus irteicis, ka viņa valstība nav no šīs pasaules, bet tomēr atzinis zemes dzīvi. Šo momentu, pēc manāmdomām, var vērot arī vakarēdiena zakramentā.»[4]

Šie vārdi lielā mērā ir rakstnieka atbilde uz viņa darbos sastopamo duālismu, uz materiālā un garīgā,reālā un ireālā, dzīves un atspīdumu mijattiecību dialektiku kā dzīvē, tā mākslā.

Otrajā Latgales stāstu krājumā «Vecā Latgale» meistar noveļu ir vismaz trīs — visas gan ar vairākvai mazāk anekdotisku notikumu centrā.

Tās ir: «Salimons paradīzē», «Divpadsmit svētie» un «Nabašnieka satikšanās ar elles ķēniņu». Šosstāstus pievilcīgus dara ne tik daudz notikuma anekdotiskais raksturs, cik reljefi, ticami un ļoti raksturīgiiezīmētie tēli — tumšās, mazizglītotās, katoliciskās Latgales vienkāršie cilvēki. Tie ir grāvracis SalimonsCietais, viņa kaimiņi un pušelnieki Pušbaru Meikuls un Krepšu Anžāns. Viņi atrod pakārušos, bet vēlpusdzīvo Salimonu, noņem no koka, bet, no pristava uzzinājuši, ka pašnāvnieku nedrīkst aizskart, citādipar to draud sods, atgriežas notikuma vietā un labo savu kļūdu — vardarbīgi pakar Salimonu — šoreiz paīstam.

Tāda ir jaunā, nepieredzējusī un ļoti dievbijīgā Ilža, kas spēļu kārtis notur par svētbildēm(obraziņiem) un pašus spēlmaņus par velna kalpiem. Tāds ir Krepšu ciema saimnieks Juris — liels

dzērājs, kauslis un trakulis, kuru pēc pārdzeršanās Donāta talkā ļaudis uzskata par mirušu un novietobaznīcā, gatavojot apbedīšanai. Tur attiecīgi sākas viņa augšāmcelšanās piedzīvojumi un pārdzīvojumi.

Latgales vecticībnieku paražas, piemēram, līgavu zagšana, ir tēlotas stāstos «Antonija atdzīvošanās»(1922) un «Svētās Sofijas kurpe» (1921). Tas viss vēlāk aužas cauri romānam «Zemes balsis».

5. aizejoša godība

Latgales muižas dzīves tēlojums senos laikos, jūsma par kādreizējo muižnieku plašo verienu pirmoreizi Ā. Ersa daiļradē ieskanējās pašā pirmajā «Latgales stāstos» ietvertajā darbā «Račinska mīlestībasnoslēpums». Muižas kalpotājs nostalģiskās skumjas atceras senos, aizgājušos laikus un to godību:

«Tēvs ierīkojis muižu, ka prieks, sacēlis ēkas, sagādājis inventāru, pagrabos vīna mucas gulējušaskā vepri, ērzeļi staļļos zvieguši kā vilki, govis kūtīs izlasītas kā plūmes, visas kā viena. Ļaudisapbrīnojuši. Dzīve muižā gājusi priecīga un bagāta. Katru svētdienu bijušas viesibas. Viesojušies pat noPēterburgas un Parīzes. Dažreiz pie staļļa stāvējušas 15 karietes. Kučieri vien izdzēruši pa divi vedribrandavīna. Tie bijuši labi laiki. Bijis kungam — arī kalpam ticis. Jaunā Račinska laikā viss slīdot uzleju. Divpadsmit zirgu vietā palikuši pieci, laidars pustukšs, saņēmis rentniekus.»'

Sī muižas kalpotāja nostalģija un gaušanās pēc vecajiem labajiem laikiem ir viena no tām tēmām,kas spēcīgi skan arī romānā «Muižnieki». «Muižniekos» tās ir vecā sulaiņa Kristofera iepriekš citētajamlīdzīgās intonācijās paustās skumjas par pagātnē aizgājušo Karlovkas godību. Bet ko gan viņš teiktu parto, kā Skuļteckim izdevās nolaist Primeni? Šis romāns lielā mērā tiešām ir par to, kā izputēja Latgalesmuižnieciņi, kaut arī varbūt Skuļteckis nav visai tipisks. Viņš ir īpatnis, tomēr tādas Latgales pusmuižiņasvai foļvarkas — lopu muižiņas izputēšana varēja būt itin tipisks gadījums.

Tā Latgales tēmas izvērsumā A. Ersa daiļradē pievērsīsimies romānam «Muižnieki» (1931).A. Ersa romāna «Muižnieki» pirmā varianta pirmpublicējums ir laikrakstā «Pēdējā Bridi» 1928.

gadā (no 186. līdz 214. numuram, t. i., no 19. augusta līdz 21. septembrim). Tā ir pagara publikācija —stāsts «Grāfs Skuļteckis» ar apakšvirsrakstu «Stāsts no «Vecās Latgales»» Tātad rakstnieks šo darbusākotnēji bija iecerējis, uzrakstījis un pat nopublicējis kā garo stāstu, paredzot to stāstu krājumam «VecāLatgale».

1929 gadā Ā. Erss nopublicēja vēl divus materiālus. Pirmais no tiem ir tēlojums «No aizgavēņaLieldienās». «Vecās Latgales» stāsts, iespiests laikrakstā «Pēdējā Brīdī» 1929. gada 73. numurā (31.martā). Sie tēlojumi ar nelieliem redakcionāliem labojumiem vēlāk veido romāna «Muižnieki» piektonodaļu. Tikai tēlojumā Fraņas vietā darbojas Zūze. So abu minēto materiālu publicēšanai sagatavotierokraksti glabājas LPSR Zinātņu akadēmijas Fundamentālās bibliotēkas Misiņa nodaļas Rokrakstu un retogrāmatu sektorā.

Stāsts «Krugļevska jaunība» ar apakšvirsrakstu «Kāda skrodera ienākšana pasaulē» publicēts LētasIlustrētajā Praktiskajā kalendārā 1929. gadam.

Žurnālā «Daugava» 1931. gada 2. numurā ievietots stāsts «Priecīgā Zūze», kas vēlāk pārveidots parromāna «Muižnieki» septīto nodaļu.

Garstāstā «Grāfs Skuļteckis» ir divpadsmit nodaļas un pamatos ietver to pašu materiālu unizkārtojuma principu, kas galarezultātā ir dots romānam «Muižnieki».

Pēc trim minētajām publikācijām —«No aizgavēņa Lieldienās», «Priecīgā Zūze» un «Krugļevskajaunība» autors tās visas apvieno un ieplūdina garstāstā par grāfu Skuļtecki, un izveido raitu, interesantu,kaut arī kompozicionāli ne visai grodu un stingru romānu.

Leģenda par grāfu Skuļtecki savijās ar muižu un muižniecības vērojumiem Latgalē, ar autoraattieksmi pret kārklupoļiem, kas nereti bija latgalieši vai lietuvieši, ar rakstnieka pārdomām par poļumuižniecības nozīmi Latgales vēsturē.

Rakstniekam nācās atzīt, ka nekādu lielu labumu Latgales tautai šī muižniecība nav devusi unpaliekošu ieguldījumu novada attīstībā atstājušas tikai dažas izcilas personas, nevis muižniecība kopumā.Dižā vācu izcelsmes poļu muižnieka Gustava Manteifeļa darbi un visvairāk viņa kalendārs «Infļantuzemeslaiķagromota» (1862—1871) ir «vienīgais piemineklis Latgales muižniecībai. Latgales kultūras vēsturēpar slavenām muižniecības ciltīm nekas vairāk nav atrodams.»[5]

Romāna centrā ir Stefans Skuļteckis — poļu (iespējams, kaut maz ticams, pat latviskas izcelsmes)muižnieku atvase. Viņš ir izglītots un apdāvināts cilvēks, bet pasīvs, slinks un neuzņēmīgs. Viņa galva irpilna ar idejām un visfantastiskākajiem projektiem, uz papīra viņš ceļ gaisapilis, būvē lieliskas fabrikasun grandiozus uzņēmumus, taču dzīvē realizēt nespēj neko. Rezultātā Skuļteckis pilnīgi nolaiž un izputinasavu saimniecību, tā nonāk enerģiskā pārvaldnieka Pelča rokās, bet pats grāfs ar ubaga spieķi aizietpasaulē. Taču savu lepnību un aristokrāta iedomību nezaudē līdz mūža galam.

Kur rakstnieks varēja smelties ierosmi, vielu šim darbam?Andris Vējāns Ādolfam Ersam veltītajā apcerē «Latgales tēlotājs» raksta, ka viņa «paaudzes cilvēki

vēl atceras nostāstus par grāfu Skuļtecki un viņam līdzīgajiem dīvaiņiem, bez kuriem nav iedomājamaLatgales pagātne»2 .

Painteresējoties Latgalē, ko ļaudis ir dzirdējuši par Skuļtecki, saņēmu atbildi — par Sku|teckirunāja, ja kādu gribēja minēt karikatūriskā, smieklīgā nozīmē. Tas bija cilvēks, kam vārdi nesaskanēja ardarbiem, kas dzīvoja savā iedomu pasaulē. Tas bija ubags ar grāfa iznešanos.

Apjautājos, kur Skuļteckis dzīvojis. To nezināja. Bet 1910. gadā dzimušais Kazimirs Fabriksizstāstīja šādu leģendu par savas ģimenes vēsturi: viņa tēva vectēvs 19. gadsimta 40. gados bijis pārņemtsno idejas būvēt stikla fabriku. Pēc ilgiem meklējumiem viņš atradis šim nolūkam piemērotu smiltiPrimenes muižā. Viņš lūdzis Primenes īpašnieku pārdot viņam zemes gabalu. Tas atbildējis:— Nostājiesun kliedz! Cik tālu tavu balsi varēs sadzirdēt, tik lielu zemes gabalu vari dabūt.— Tik daudz man nevajag,— pircējs atbildējis.— Vēlos pirkt 100 desetiņas.— Tās viņš arī dabūjis un patiešām uzbūvējis nelielustikla fabriku. Kad stāstītājs zēna gados ķēries pie arkla, viņš uzaris pāris sakusušu stikla veidojumu.Rādījis tos tēvam, un tad tēvs izstāstījis notikumu par zemes pirkšanu no Primenes lielkunga. Vairs navsaglabājušās nekādas redzamas pēdas ne no Primenes muižas, ne no fabrikas. Si vieta tagad saucasBeņislava. Bet autobusa

pieturas nosaukums acīmredzot saglabājis kādu senu vietvārdu un saucas — Fabriciņa. Stiklaražošanas entuziasta pēcteči nes uzvārdu — Fabriks. Primenes īpašumā bijuši lieli meži, un īpašnieksvisu muižu izpārdevis ienācējiem no Vidzemes — Eizāniem, Šīrakiem un citiem, īpašnieks bijis polis.Varbūt pēc uzvārda Skuļteckis? Varbūt jā, bet varbūt arī nē. To vairs neviens neatminas.

Kaut kas no visas šīs vēstures vīd romānā. Primenes nosaukums, zemes un mežu izpārdošana, po|umuižnieks. Arī fabrikas ideja, kaut arī cita profila un citam cilvēkam. Kaut ko rakstnieks ir zinājis un,rakstot romānu, apvijis šo tēmu ar citiem likteņstāstiem, papildinājis ar citiem notikumiem un savufantāziju. Minētā Primene bijusi pie Bērzpils.

Ādolfam Ersam gan radu, gan paziņu lokā bija daudz labu stāstītāju, un rakstnieks bija labsklausītājs. Vairākus šai romānā ietvertos notikumus un epizodes viņš noklausījās no sievas radiem. Taču,pēc rakstnieka meitas liecības, tieši šim romānam vairākus motīvus esot devusi arī rakstnieka brā|aOtomāra Rūnika sieva Antonija, kas kopā ar vīru ilgāku laiku dzīvojusi Rēzeknē.

Kā romāns «Muižnieki» vērtēts tālaika kritikā? Par romānu 1931. gadā publicētas deviņasatsauksmes.

O. Liepiņš atzīst, ka «Ā. Ersa stiprā puse ir lauku reālās dzīves vērojumi. Romānā sastopami spilgtinoskatīti tautas tipi, dzīvi noklausīta valoda. . .Ko tur lielīt lasīt viņu atmaksājas, nav neviena tukšateikuma, ik rindiņā ielikts daudz vērojumu, piedzīvojumu, iztēles, izjūtas un meistariska veidojuma.»'

E. Virza: «No pārticības nabadzībā aristokrāts nonāk, savu iekšēju mistisku instinktu dzīts. Lai ganErsa izstāstītie notikumi latviešu psiholoģijai un saprašanai ļoti tāli, tomēr autors mums tos rāda ar lielu

iejušanās spēku.»[6]E. Sūna par Skuļtecki: «Viņam seko kāda psiholoģiska ēna, dīvaina garīga nevarība, kas ieved to

traģiskās disharmonijās, visus nodomus pārvērš smieklīgās anekdotēs un garīgo dzīvi — haosā. Viņšnonāk pie tā paša sliekšņa ka visi iepriekšējie Ersa varoņi: pie izmisuma un abstraktu iedomu robežas, aizkuras nekas cits nav vairs

palicis pāri kā vienīgi iznīcība un bezgala plašs ceļš uz nebūtību.»[7]J. Trimda: «Ersa stils ir simpātiski vienkāršs, rotaļīgu atjautību izrotāts un sirsnīgi mierīgs.

Stāstījums tekošs un saistošs pat tad, ja notikumos nekā saistoša nav (bet tas gadās reti). Grūti uzminēt,vai lasītāju vairāk suģestē romāna fabulārais risinājums vai valoda. Kopiespaids: ar sirsnīgu apgarotīburakstīta grāmata.»1

P. Ķikuts: «Poļu panu izlaidīgā, bezmērķīgā un izvirtusī dzīve te rāda savu iekšējo sabrukumu. Slikti,ka Erss vēl vienmēr nomokās ap agrako laiku Latgali, ignorēdams tagadējo, kur tak ir ne inazāk kuriozasun mākslinieciski ierosinošas vielas.»[8]

J. Grīns: «Vispār Ersarn ir tieksme zīmēt groteskas figūras, pie tam — pašam paturot stipri nopietnuseju, pat smīnā lūpas nesavelkot. Ta ari viņa Stefana Skuļtecka tēls paceļas pāri Latgales ciema dzīvei kārēgains putnu biedēklis, bet autors visu laiku valda savu ironiju, ar ko viss stāstījums daudz iegūstobjektivitātes ziņā.»[9]

2. Unams: «Meklējot jaunas tematikas, mūsu rakstnieki dodas ne vien tālā vēsturiskā pagātnē, betizdara arī etnogrāfiskas ekskursijas uz maz pazīstamiem mūsu dzimtenes novadiem.»[10]

6. JAUNAS VĒSMAS

Tie vērojami, tā mīlestība un rūpes, kas vadījušas A. Ersu, rakstot stāstus par Latgali un romānu«Muižnieki», tālāku izpausmi gūst samērā apjomīgā romānu diloģijā «Zemes balsis» (I. d.— Mātesdziesma, 1939; II. d.— Zemes uzvarētāji, 1940).

Sižetiski šis darbs ar romānu «Muižnieki» nav saistīts, taču attēlotā laika ziņā tas ir «Muižnieku»hronoloģisks turpinājums un rāda apmēram to pašu vidi, ko «Muižnieki», tikai attiecīgi dažus gadus — IIdaļā — dažus gadu desmitus — vēlāk. Detalizētāk risināta viena otra līnija, kas «Muižniekos» bija tikaiieskicēta,— par dzīvi Latgales muižiņās jeb pusmuižiņās, par vecticībniekiem, viņu paražām un tikumiem.Šķiet, romānā daudz tēlots no paša autora dzīves, no viņa pieredzējumiem Rēzeknes Latviešu biedrībā.Starp citu, te figurē vijolnieks Bērziņš, un tas nav neviens cits kā rakstnieks Ādolfs Erss, kurš tieši ar šāduvārdu pirms pirmā pasaules kara un tā laikā dzīvoja arī Rēzeknē.

Sie abi romāni viens otru lieliski papildina. Tur ir daudz patiesu un konkrētu detaļu par aizgājušogadu dzīvi. Piemēram, romāna «Zemes balsis» pats sākums par plūdiem Rēzeknē 1913. gada pavasarī,kas sākušies tieši Lieldienās. Te viss tēlots tik konkrētās detaļās, ka lasītājam liekas, ka autors viņu vaiaiz rokas izvadā sev līdzi pa pārplūdušajām ielām, laiva pieved pie Zarānu mājiņas loga, kur vēliespējams patverties, kaut viena otra māja tika arī aizskalota.

Romāna darbība risinās Latgalē — Rēzeknē un tās apkārtnē pirmā pasaules kara priekšvakarā un tālaikā, tad 30. gadu vidū vai otrajā pusē. Romāna centrā ir Valērija Ganska, īstā uzvārdā Dainovska,sākumā jauna meitene, vēlāk — nobriedusi sieviete, dziedātāja. Latgaliešu meitene — konservatorijasstudente — literatūrā par Latgali ir visai izplatīts tēls. Šajā konkrētajā gadījumā gan šāds risinājums ir arpatiesības segumu — Valērijas prototips dažā ziņā ir rakstnieka dzīvesbiedre Helēna Ersa-Kozlovska,pirmā konservatoriju beigusi latgaliete.

Rakstnieka meita Mirdza Ersa apliecina, ka šai darbā ievīts daudz kas no mātes dzīves. Te ir mātesstudiju gadi Pēterpils konservatorijā, pieredzējumi koncertturnejās Krievijā, dzīve Rēzeknē pirmāpasaules kara laikā.

30. gadu otrajā pusē Ersu ģimene kādu vasaru pavadīja Aglonā, dzīvoja Jaunaglonas klosterī, vācaun pierakstīja latgaļu tautas dziesmas. Meita atceras, ka vakaros māte stundām ilgi stāstījusi tēvam ganpati savus pieredzējumus, gan ceļojumos noklausīto, citu cilvēku stāstīto. Erss sievas stāstījumupierakstīja. Tā krājies materiāls «Zemes balsīm».

Romāna sižetu veido ļoti sarežģītas un samežģītas attiecības starp cilvēkiem. Vairāku personu likteņiun raduraksti ir tik samezgloti, ka bērni nepazīst savus vecākus, vecāki — bērnus, brāļi — māsas. Elēkuromāna elementi ir lietoti visai bagātīgās devās, tomēr jāatzīst, ka autors vielu pārvalda un ar visu šoraibumu galā tiek.

Romānā ir daži raksturīgi Latgales muižas dzīves vērojumi, tuvi «Muižniekos» aprakstītajiem.Pārpoļojušies latgalieši — Purenes muižas īpašnieki Ganski ir ļoti līdzīgi Skuļtecku mātei. Trāpīginoraksturots šo «muižnieciņu» poliskums. «Kas muižā padzīvo, tas polis, kas bagātāks, tas polis, kaspaskolojies — polis.»'

Arī Boļeslavam Francevičam — citam polim un mazmuižiņas īpašniekam piemīt kaut kas no StefanaSkuļtecka. Francevičs ir ietiepīgs un iebildīgs kungs, kas grib būt gudrāks par gudru. Kunga garu viņšnezaudē, kaut kabatā nav ne santīma.

Latgales muižas un tās ļaužu dzīves tēlojums 30. gados ļoti izvērstā veidā sniegts romāna «Zemesbalsis» II daļā—«Zemes uzvarētāji». Darbība norisinās Meževas muižā pašā Latgales malā pie Krievijasrobežas netālu no Zilupes. (Romānā attēlotos cilvēkus, vidi, gaisotni rakstnieks noskatījis savās emigrantagaitās Mogiļevas guberņā, kur, Oršas tuvumā vilkdams telefona līniju, viņš atklāj kādu paprāvu latviešukoloniju Meževu. So puskrievisko sabiedrību rakstnieks pārnes uz Latvijas pierobežas rajonu aiz Zilupesun ievieto tur savus varoņus.)

Te parādās Skuļtecka gara radinieks, taču ar citādu likteni. Tas ir pārpoļojies vai arī pārkrievojieslatvietis Viktors Pļavnieks-Pļavinskis — Meževas muižas īpašnieka brālis. Sā tēla veidojumā spilgtiizpaužas A. Ersa humorista dotības. Viktors Pļavnieks-Pļavinskis, tāds, kāds viņš parādās romāna II daļassākumā, ir rada Stefanam Skuļteckim. Sākumā viņi ir stipri lidzīgi, taču laika gaitā raksturi pārveidojas —katram uz savu pusi. Skuļtecka neuzņēmība, kuslums, nevarīgums un gļēvulība aizvien progresē, un likstasar sievietēm šo procesu tikai veicina. Turpretī Pļavnieks-Pļavinskis, mīlestības iedvesmots, kļūst aizvienvīrišķīgāks un sportiskāks un beigu beigās izvēršas par īsti latvisku un darbīgu saimnieku, prasmīgu unveiksmīgu zemkopi. Pļavniekam-Pļavinskim ir arī sava zvaigžņu lūkotava, viņš pētī zvaigznājus, izdarasarežģītus astronomiskus un astroloģiskus aprēķinus. Domājams, ka kaut ko tamlīdzīgu rakstnieks patiesibūs sastapis Meževā vai kādā citā vietā, kur viņš nokļuva savās klejotāja gaitās. Ir zināms, ka viņambijusi interese par astronomiju. Jāatzīmē, ka šādu zvaigžņu lūkotavu autors bija ielicis arī StefanaSkuļtecka sapņos, iecerēs un

Fraņas sadedzinātajos projektos romānā «Muižnieki». Gatavojot grāmatu otrajam izdevumam (tasnetika realizēts), abos autora rediģētajos eksemplāros viņš to ir izsvītrojis, kas respektēts arī šaiizdevumā.

Latgales muižas ekonomiskais un kulturālais stāvoklis— šis jautājums Ā. Ersu ir nopietni interesējisvisā viņa daiļrades ceļā.

Romānam «Zemes balsis» ir liela kultūrvēsturiska un izziņas vērtība. Uzskatāmi attēlotas vairākasraksturīgas Latgales dzīves parādības, būtībā tādas, ko praktiski nekur citur vairs nevar izpētīt: 1913.gada plūdi Rēzeknē, Rēzeknes Latviešu biedribas rosīgā kultūras darbība pirmā pasaules karapriekšvakarā, pirmā pasaules kara laika dzīve Rēzeknē, vecticībnieku sādžas apraksts ar tās tikumiem unieražām, piemēram, vecticībnieku supretka (vakarēšana, saiešana, ballīte).

«Pagalmā pie mājas sienas uz sola sēdēja trīs garmataini muzikanti ar ermoņikām, kuras plētās unsavilkās kā plaušas, izpūzdamas dīcošas un rēcošas skaņas. Parādoties Valērijai, tās vienā balsī laidavaļā maršu. Meitas un puiši, vēl smaržodami pēc pirts un svaigas maizes, sēdēja zemē pie sienām,pagalma vidū pulciņos un atsevišķi, vai pāros saķērušies rokās; citi puiši, izstiepušies garšļaukus maurā

uz vēdera, smildziņu vai zālīti kodelēdami, skatījās apkārt un ar meitām mēļoja, kas tik ienāca prātā.Meitas mirdzēja vien spilgtās katūna kleitas, puķainos galvas lakatiņos un baltos priekšautos, krāsaināmlentēm matu bizēs un tīrām, kailām kājām. Visi gaidīja, kad varēs sākt dejot.»1

Arī gadsimta pirmajā pusē plaši pazīstamās zirgu skriešanās sacensības uz aizsalušā Rēzeknes ezera,kas notika Jaungada dienā. Tai pašā dienā notika arī vecticībniekiem tradicionālā līgavu zagšana, kā arīlielais ziemas tirgus.

«Jaungada dienā Rēzeknē, kā arvienu, notika lielais tirgus, kas ir ievērojamākais ziemas tirgus visāapriņķī. Ielas ļaužu pilnas: sabraukuši zemnieki no tālas apkārtnes, pat Ilūkstes apriņķa vecticībniekilepnos zirgos un bagātos kažokos un arī Piebalgas audēji un ratiņu virpotāji.

Daugavpils šoseju nevarēja pazīt. Gar to caur visu pilsētu rindojās audekliem segtas būdas, vezumi,tirgus mantu laukumi un pajūgi, ko nespēja uzņemt mājvietas. Būdās tirgojās ar visu visādiem sīkumiem:pie tām sastājušies ļaudis pērk baranku virtenes, sīrupa maizītes, saulenes, brūnās pākstis, baltmaizi uncitus gardumus. Citā pajumtē redzamas cepures, zābaki, gatavi priekšauti, karotes. Zem klajām debesīmnometušies ragavu, kamanu, loku, riteņu, saku un spaiņu meistari un kalēji ar cirvjiem. Čigāni jādelējazirgus, piedāvādami maiņai vai pirkšanai. Nebija uzskaitāma visa bagātība, ko te varēja iegūt par naududzīves vieglumam un jaukumam.

Uz lielā tilta stāvēja jaunavas, uzposušās kā muižnieces, sārtas un dažāda kalibra — pasakainiskaistas un šķības, greizas. Tās krievu vecticībnieces gaidīja līgavaiņus. To jau rādīja no rotondām unlakatiem izbāztie sainīši, kuros slēpjas ligavas krekls un dvielis — pēc vecas paražas. Līgavas stāvēja,gaidīdamas, kas viņas zags. Dažai zagšana jau agrak norunāta ar izredzēto puisi, bet dažai laime nāknezināma. Vecticībniekiem šis ir īstais līgavu zagšanas tirgus. Tādēļ redzami arī jauni puiši braukājotapsegtās kamanās un staltos, lentēm izgreznotos kumeļos, zvaniem pie ilkss.

Puiši braukāja gar jaunavām, kuras no viņiem nenolaida acu: kurš te nu būs manējais? Daža savupazīst, un, kad zirgs apstājas un puisis sveicina: «Brauksim vizināties!»— šī kāpj kamanās, un abiaizvizinājas uz puiša mājām kaut kur sādžā; tur tēvs ar māti gaida ar sālsmaizi un svētību; pēc nedēļas būskāzas, ko sauc arī par hļebinām.

Sis tirgus vēl ievērojams ar lielām zirgu sacīkstēm, kas notiek uz Rēzeknes ezera. Tajās piedalāsLatgales zemnieki ar labākiem zirgiem. Zirgs ir latgalieša gods un lepnums. To viņš audzē ar sevišķurūpību un jau no trešā gada māca rikšot.

Uz ezera ledus notīrīts un nosprausts eglītēm plats skrejamais ceļš. Zirgi, labākie no labākiem, tesabraukti izcīnīt trīs godalgas: 25, 15 un 10 zelta rubļu. Sacīkstes norit pēc vecu veciem noteikumiem artiesnešiem, soda punktiem, minūšu un sekunžu rēķiniem un lentes raušanu. Sacīkstes notiek divosskrējienos. Tā kā dalībnieku ir vairāk par simtu, tad pirmais skrējiens sadalīts partijās pa desmit pajūgukatrā. No partijām izlasa ātrākos zirgus otram izšķirošam skrējienam.»[11]

Vēl viena interesanta gadsimta sākuma Rēzeknes dzīves parādība.«Katūnkleitu balle Jaungada vakarā bija viena no spožākām Rēzeknes ballēm, ko katru gadu rīkoja

vecticībnieki vecajiem parunāties, jaunajiem satikties un ar izredzētām līgavām vēl noballēt jaunību.Balle patlaban bija pilnā gaitā, visās telpās mudžēja kungi un dāmas. Dāmas katūnkleitās un

sarafānos, lakatiņos un izlaistās bizēs, kungi izšūtos un apjoztos krievu kreklos, spīdošos zābakos un arsviestu pieglauztām galvām, ari modernās frakās un laka kurpēs, cietās apkaklītēs un odekolonā. Lidokonfeti un serpentlns, skraida Amors ar pasta somu. Galerijā spēlē kara orķestris no Daugavpils.»'

Brauciens uz Svētā Donāta svētkiem Krāslavas baznīcā. «Tuvojas vakars. Pa visiem ceļiem jauplūda braucēji, pildīdami gaisu ar ratu rīboņu, kas līdzinājās omulīgai runāšanai; gājēji soļoja garāsrindās ar krustiem gājienu priekšgalā — visi uz Krāslavu, uz rītdienas svētkiem. Tie bija talumnieki noAsūnes, Dagdas un Pustiņas.»2

Pēc darba iznākšanas atsauksmes kritikā bija labvēlīgas. P. Atspulgs, piemēram, rakstīja: «ĀdolfsErss Latgali pazīst; viņš jūtas kā zivs ūdenī šai tautību mistrojumā. Viņš iepazinis šos spilgtos ļaudis, kuru

dvēselēs glabājas liela reliģiska bijība, neskaidra mistika, bet arī liels pirmatnējs spēks un kaislības.»3Tajos ļoti nedaudzajos rakstos, kas par A. Ersa daiļradi ir radušies padomju laikā, teikts, ka šis

romāns ir Latvijas agrārreformas un viensētas idealizācija. Viena no autora paustajām atziņām šai darbāir bijusi tāda, ka, kārtīgi, prātīgi, apdomīgi, enerģiski un racionāli vadot lauku saimniecību, var iegūtlabklājību un turību. Kā rāda statistikas dati, kā atceras aculiecinieki — tas patiesi atbilda dzīvesīstenībai. Sajā konkrētajā literārajā darbā rakstniekam izdevās to parādīt pietiekami pārliecinoši.

Tas ir tieši tas pats jautājums, kas latviešu literatūras vēsturē 20.—30. gadu romānu apskatos ir jauvairākkārtīgi cilāts attiecībā uz J. Jaunsudrabiņa romāniem «Jaunsaimnieks un velns» un «Augšzemnieki».

1938. gadā iznāca Ā. Ersa Latgalei veltītais romāns «Krusts ceļmalā». Tas nosaukts autora ļotiiecienītā; Latgali simbolizējošā tēla vārdā. Romāna pirmpublicēJ jumā 1937. gadā žurnālā «Sējējs» tassaucās—«Par tēvu zemi».

Visai Ā. Ersa daiļradei ļoti raksturīgs ir šā romāna sākums.«Lielceļš, kas atrit no Gaiziņa augstienes, ierit Latgales līdzenumā. Latgales daļā pie Brocenes

veikala lielceļa strīpu krustoja otra tāda pati strīpa, ievīdamās uz vienu pusi klajajos dienvidos, uz otru— mežiņā, aiz kura redzami divi balti baznīcas torņi. Staba roka krustceļos rādīja uz torņu pusi —«Saliena». Pret šo ceļa stabu stāvēja augsts krusts ar Kristus moku tēlu, kuram ap kājām vējš šūpojasakaltušus ziedus — ticīgo veltes no Māras slavināšanas vakariem maija mēnesī. Braukdami gar krustu,ceļavīri mēdza teikt: «Te sākas Latgale.»»1

Sis ir ļoti interesants romāns un stāsta par pirmā pasaules kara un Pilsoņu kara norisi Latgalē, parLatvijas valsts dibināšanu, kaujam, cīņām, dibināšanas kongresiem u. c. vēsturiskiem notikumiem Latgalē.Te rādīts arī 1918. gada 18. novembris, Latvijas Republikas proklamēšana.

Romānā ir interesanti tipi, it īpaši — veikalnieks Grudulis, vērotājs, prātnieks un filozofs. KritiķisJānis Rudzītis recenzijā par šā romāna pirmo daļu raksta: «Divi sieveles — Jūlīte un Agāte ļoti līdzīgasPēterenei un Tēvīnei Janševska Dzimtenē.— Vairākās epizodēs raksturīgi romānā darbojas mūsuPrezidents, toreiz vēl jauns agronoms. Aiz viņa stāv saimnieciski darbinieki un vesela virkne latviešurakstnieku, kam tai laikā paradums ap avīžu iznākšanas laiku sapulcēties Vērmanes dārzā, nosēsties uzsoliņiem, tvert jaunākos notikumu aprakstus un apmainīties domām par rakstniecību.»2

Romāns noslēdzas ar 1920. gadu — ar pilnīgu Latvijas teritorijas atbrīvošanu. Beigas ir itinsimboliskas: veikalnieks Grudulis izkaisa vējā par nederīgām kļuvušās naudas zīmes. Sāks tagad visu nojauna.

APRAUTAIS PĒDĒJAIS CĒLIENS Ādolfs Erss bija ari ražīgs un talantīgs publicists. Viņa publicistisko rakstu tematiskais loks ir

ārkārtīgi plašs. Viņš rakstīja gan par J. Grestes akmeņu kolekciju, gan par Kultūras fonda darbīburakstniecības un mākslas uzplaukuma veicināšanā, par Valsts bibliotēku, par Polijas vēsturi, parkaimiņzemi Igauniju, it ipaši Lietuvu, lietuviešiem, bet sevišķi liela mīlestība viņam bija Latgale.

A. Ersa publicistiskajos rakstos bieži stāstīts par Latgali. Te jāakcentē tas, ka rakstnieks, kurš savosdaiļdarbos tēloja veco, aizejošo un jau aizgājušo Latgali, publicistikā bija pieversies jaunajai, topošajai,augošajai un plaukstošajai Latgalei.

Četrdesmitie gadi bija loti smags un sarežģīts laiks. Latvijas inteliģenci tas skāra sevišķi sāpīgi.Starp vēstures dzirnakmeņiem iekļuva arī A. Erss. 1940. gada otrajā pusē viņš strādāja laikraksta«Padomju Latvija» redakcijā, mēģināja iekļauties jaunās padomju republikas literārajā dzīvē. Sis laiksnebija ilgs, taču rakstnieks «Padomju Latvijā» paguva nopublicēt sešpadsmit rakstu par literatūras unmākslas jautajumiem, bet muzejā glabajas ari daži nepublicēti tālaika materiali.

Rakstnieks centās iekļauties jaunajā dzīvē. Bet tad nāca citi vēstures grieži — hitleriskā okupācija.Okupācijas varasvīri nebija aprobežoti cilvēki. Viņi labi zināja, ka tautu vislabāk var pakļaut, dodot taidažas relatīvas brīvības. Žurnālistika, grāmatniecība tai laikā bija labi nostādita. Kultūras dzīve bijavisumā rosīga. Bez tam jāatzīmē, ka tas nāca pēc 1941. gada izsūtīšanas akcijām, kuru mērķis bija graut,iznīcināt. A. Erss nerakstīja nekādas slavas dziesmas okupācijas varai. Viņš gluži vienkārši darbojāspresē, publicējās tālaika izdevumos.

1944. gadā A. Erss tika apcietināts un 1945. gadā 29. septembrī cietumā mira ar tuberkulozi. Ar šokaiti rakstnieks sirga jau kopš jaunības, taču neapšaubāmi slimību stipri saasināja un līdz traģiskajamiznākumam noveda badošanās cietumā. Helēna Ersa-Kozlovska nodzīvoja līdz 1949. gadam, kad 23.oktobrī mira ar insultu.

Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā glabājas tris A. Ersa īsprozas krājumu manuskripti,kuri nav izdoti. Pirmā ir tēlojumu grāmata «Laikmeta elpa» (1918—1928), otrā—«Stāstu izlase» (1920—1939), trešā ir «Svētku stāsti». Iespējams, ka tā varētu būt jau 30. gadu beigās iecerētā izlase «Svētāsdienas», kas minēta grāmatas «Rīgas kungi» (1939) pēdējā lapā, ailē «Ādolfa Ersa grāmatas». «Svētkustāstos» ietverti svinamām dienām piemēroti darbi — Ziemassvētku, Lieldienu, Vasarassvētku stāsti arBībeles, antīkās kultūras un Latvijas dzīves sižetiem. Visos šajos manuskriptos sakopotie darbi irmākslinieciski labā līmenī.

Diezgan daudz ir tādu darbu, kas iespiesti tikai periodikā vai kopkrājumos. A. Ersa īsproza būtulietpratīgi pārskatāma un izdodama. Sis spilgtais, savdabīgais, gudrais un erudītais rakstnieks —prozaiķis, dzejnieks, publicists, literatūras un teātra kritiķis, literatūras un mākslas teorētiķis, tulkotājs —ir atstājis plašu, bagātu un zināmā mērā vēl neapzinātu (daļa atrodama tikai lietuviešu un igauņu presē unarhīvos) literāro mantojumu. Tas jāatdod lasītajam. Darbs ir sākts.

Ilona Salceviča

ĀDOLFS ERSS UN LIETUVA Ādolfs Erss pieder tai latviešu rakstnieku plejādei, kurai Lietuva, Lietuvas vēsture un kultūra kļuva

par neizsmeļamu daiļrades avotu. Šodien, kad lasām 20. gadsimta 30. gados uzrakstītās Ā. Ersa grāmataspar Lietuvu, viņa prozu vai dzeju, piesātinātu ar Lietuvas tēliem un motīviem, labi jūtam, ka rakstniekamšī baltu zeme interesanta ne tikai kā tūristam, kā ceļotājam, kas grib visu redzēt ar savām acīm, bet arī kāasins un gara radiniekam, kuram ir nodoms abas baltu tautas tuvināt. Tātad Ā. Erss uz reāla pamata(daiļradē, žurnālistikā, sabiedriskā darbībā) turpina 19. gadsimtā saktās Kronvalda Ata un jaunlatviešuballistikas tradīcijas.

A. Erss ir veicinājis kultūras sakarus ar daudzām Eiropas tautām, taču, kā atzīmē I. Bērsons,visvairāk sekmējis latviešu un lietuviešu tuvināšanos.[12]

Tuvāk ar Lietuvu A. Erss iepazinās, strādādams par laikraksta «Pēdējā Brīdī» korespondentu. Viņšsamērā bieži viesojās Lietuvā: ceļoja, piedalījās dažādos kultūras pasākumos, lasīja savus daiļdarbus.1929. gada pavasarī A. Erss ilgāku laiku braukāja pa Lietuvas pilsētām, miestiem un ciemiem. Sāceļojuma iespaidi atspoguļojas viņa publicistikā izdevumos «Latvis», «Burtnieks», «Pēdēja Brīdī».

Ceļojuma iespaidi un dziļākās pārdomas par brāļu tautu apkopotas grāmatā «Lietuva» (1930). Sisdarbs ir nopietnāks A. Ersa literārais mēģinājums iedziļināties lietuviešu tautas dvēselē, tās pagātnē untagadnē.

1931. gada janvārī A. Erss pavadīja Latvijas Nacionālo teātri viesizrādēs Kauņ'ā. Lietuvasgalvaspilsētā latvieši parādīja R. Blaumaņa «Ugunī» un A. Brigaderes «Lielo lomu». Tā paša gadafebruārī Lietuvas Valsts teātris Rīgā spēlēja populāras lietuviešu lugas — P. Vaičūna «Neauglīgicentieni» un V. Krēves «Sarūns». Lietuvas un Lat'vijas teātru savstarpējās viesizrādes augsti novērtēja Ā.Erss. Viņš uzsvēra, ka tieši Baltijas teātru izrāžu apmaiņai vajag kjūt par tradīciju, jo mums, latviešiem unlietuviešiem, garīgi ir tuvāki vienam otra mākslas darbi.

Ā. Ersam bija sakari ar zināmiem lietuviešu rakstniekiem un sabiedriskiem darbiniekiem Ļ.Giru,[13] j. paļecki, p. Vaičūnu. Ir jāsaka, ka šim latviešu rakstniekam kontaktos ar konkrētiem cilvēkiemLietuvā nepaveicās: kā Ļ. Gira, tā arī J. Paļeckis bija tie, kas, kļuvuši par Lietuvas un Latvijassakarniekiem, tomēr nekļuva par izciliem rakstniekiem un izciliem savas tautas, savas kultūraspārstāvjiem. Vēl vairāk: tieši viņi 1940. gada 3. augustā Maskavā parakstīja nāves spriedumu savaitautai. Protams, ka kontakti ar šādiem cilvēkiem nevarēja sekmēt radošo darbu, traucēja ieraudzīt īstoLietuvu.

1936. gadā Kauņā nāca klajā A. Ersa prozas grāmata «Račinska mīlestības noslēpums» V. Kemežatulkojumā. A. Ersa stāsti bija publicēti arī lietuviešu periodikā. Žurnālā «Vairas» bija labvēlīga recenzijapar «Račinska mīlestības noslēpumu». Recenzijas autors uzsvēra, ka A. Erss ir tālu no naturālisma undzīvi attēlo gaišos toņos, tāpēc viņa raksti atstāj dzidruma iespaidu. Jāsaka, ka A. Ersa personība, viņaestētiskā platforma nepatika kreisajiem lietuviešu rakstniekiem, tādiem kā kreisās «Trešās frontes»pārstāvis P. Cvirka. Viņa romāns «Zeme barotāja» (K. Dunča tulkojumā) Latvijā nebija populārs — tovar saprast, jo darbs pārāk socioloģizēts un tendenciozs. Sī nepopularitāte dziļi aizskāra P. Cvirku, unviņš sarūgtināts 1936. gadā rakstīja K. Duncim: «Nav ko brīnīties, ka tādam lielam rakstniekam kā A.Upīts šodien ir jāklusē, bet visādi Ersi, Grīni un citi bezvērtīgi autori sēd klasiķu krēslos.» Arī P. Cvirkabija viens no tiem, kas ņēma aktīvu līdzdalību Lietuvas likteņa lemšanā 1940. gada 3. augustā Maskavā . ..

Savukārt A. Ersam nepalika lietuviešu rakstnieku politiskā lojalitāte, tuvums tā saucamajiemkreisajiem. 1936. gadā «Sējējā» rakstīdams par S. Neres krājumu «Pa lūstošo ledu», kas iezīmējadzejnieces pagriezienu «pa kreisi», Ā. Erss uzsvēra, ka politiska tendenciozitāte ļoti kaitē īstai dzejai.

Ā. Ersa daiļradē ne vienu reizi vien iezīmējās neoromantiskie motīvi, tāpēc nav nejaušība, ka viņš

tulkoja vienu no spilgtākajiem lietuviešu neoromantiķiem K. lnčūru (šo rakstnieku tulkoja arī E.Skujenieks un K. Duncis).

Iespaidu un pārdomu grāmatu «Lietuva» ari rakstīja romantiski noskaņots rakstnieks. Sī grāmata A.Ersa lituānistikā aizņem centrālo vietu. Kas pievelk mūsdienu lasītāju šī 20. gadu ceļotāja no Latvijasaprakstā? Vispirms— ar konceptuālo pieeju, ar dzīvu, dinamisku tālaika Lietuvas kultūras, ekonomikas unpolitikas izpratni, ar krāsainu stilu. «Lietuvu» A. Erss rakstīja ne tikai ar nodomu latviešus iepazīstināt arbrāļu tautu. Tieši šajā grāmatā viņš ir Kronvalda Ala baltu vienošanās idejas atbalstītājs un turpinātājs unpar to raksta ievadā. Vēstures gaitās lietuvieši un latvieši nošķīrušies, bet tagad jādomā par jauniemvienošanās ceļiem uz kultūras pamata.

«Latviski — lietuviskai orientācijai, kas līdz šim bijusi vāja un neapdomāta, jātuvojas ar lielākunopietnību, atmetot sīkumības, un jātura izredzē tālāki likteņa ceļi, kur var uzglabāt sanskrita mantojumu,ap ko jāvelk robeža kultūrā.

Bet šķirtie ceļi pārāk tālu abas ciltis nošķīruši. Jāmeklē ceļi atpakaļ. Viens ceļš uz to — kultūrascelšana, kura paturētu nacionālās īpatnības, kas vēl abās tautās nav zudušas, kas vēl uzglabājušās abutautu tik tuvās un vienādās garamantās: dainās un pasakās, abu tautu raksturā, kam jārod pilnīga izteiksmejaunajā literatūrā un mākslā. Latvju — lietuvju nacionāli radniecīgais gars var radīt īpatnēju kultūru.»'

Šodien, 20. gadsimta beigās, lietuvietim un latvietim nav vajadzības plaši skaidrot A. Ersa nostājasaktualitāti. Ar savu baltu tuvināšanas ideju laikabiedru starpā viņš nebija vientuļš: par lietuviešu unlatviešu saplūšanu rakstīja Rainis, bet lietuviešu rakstnieks un ievērojamais politiskais darbinieksLietuvas pārstāvis Latvijas Republikā J. Sļūps rakstīja par kopīgo Lietuvas-Latvijas republiku (lietuviešuun latviešu republikas ideja atspoguļojas viņa grāmatā «Lietuviešu-latviešu republika un ziemeļu tautusavienība», kas izdota Stokholmā 1918. gadā).

«Lietuvā» Ā. Erss vislielāko uzmanību veltī Lietuvas vēsturei, konkrēti — kunigaišu biogrāfijām,neatkarīgas Lietuvas dibināšanas procesam, plaši apraksta Lietuvas saimniecisko stāvokli. Interesantiviņa vērojumi par lietuviešu tautas un profesionālo mākslu. Atsevišķa un šodien laikam visvērtīgākānodaļa «Pa Lietuvas ceļiem», kur atklāta Lietuvas novadu dzīve 20. gados. Daudzi interesanti materiāliizmantoti nodaļā par Lietuvas latviešiem.

A. Erss savdabīgi uztvēra lietuvieti un viņa dvēseli. Viņam likās, ka lietuvietis savās mājelēs vēlsaglabājis tālās senatnes garu, tāpēc ir tuvāk Dievam (modernās mājās «Dievs nemīl mitināties, tur aukstsun nemīlīgs»). Ā. Erss apbrīno Lietuvas mazās un lielās baznīcas, bet Lietuvas krustus salīdzina arLatgales krustiem un ar to parāda lietuviešu un latgaliešu kultūras specifiku.

Grāmatā «Lietuva» rakstniekam izdevies noskaidrot vairākus svarīgus lietuviešu gara dzivesvadmotīvus, orientējošos centrus: reliģiozitāti, M. K. Čurļoņa mākslu.

Ar savām pārdomām par lietuviešu komponistu un mākslinieku M. K. Čurļoni A. Erss blakus R.Rudzītim, Z. Mauriņai un K. Strālam ir ievērojamāko latviešu čurļonistu plejādē.

1939. gadā «Jaunības apcirkņos» nāca klajā A. Ersa grāmata «Pa Lietuvas ceļiem». So nelielo darbuvar uzskatīt par savdabīgu kultūrvēsturisku stāstu jaunatnei, kurā parādās divi varoņi, latvietis AldisDravēns un viņa draugs lietuvietis Pēteris Sauleiķis. Aldis Pēteri apmeklē Kauņā, un lietuvietis savudraugu latvieti sāk iepazīstināt ar savu dzimteni: ar muzejiem, dabas un vēstures pieminekļiem. Grāmatāizmantoti daudzi autentiski fakti no paša A. Ersa ceļojumiem: tikšanās ar lietuviešu rakstniekiem P.Vaičūnu, V. Mikolaiti-Putinu, Ļ. Giru, Kuršu jomas un vietējo idzīvotāju kursenieku dzīves novērojumiutt. No šīs grāmatas arī šodien Latvijas bērniem būtu pietiekami daudz informācijas par Lietuvu.

Lietuva — arī A. Ersa prozas un dzejas darbu realitāte. Rakstnieku interesēja tālā Lietuvas pagātne,vēstures notikumi (par to liecina dzejojums «Baltais Lietuvas jātnieks» un darbs ar romānu «LatviešiZalgiras kaujā»), kā ari jauno laiku sociālie procesi Lietuvā (romāns «Muižnieki»).

Lietuvas tēma latviešu literatūrā ar Raiņa, Aspazijas, K. Strāla, J. Jaunsudrabiņa, Sudrabu Edžus undaudzu citu rakstnieku daiļradi ieguva diezgan plašu apjomu. Romantiskais un reālistiskais Lietuvas tēls

iekļāva daudzas lietuviešu nacionālā rakstura īpašības: viņu dievbijību, vienkāršumu, sirsnību utt. Lietuvalatviešu rakstniekiem — diženas pagātnes un skumjas tagadnes zeme, kura vienmēr pievelk ar grūtiizsakāmu noslēpumu.

Ā. Ersa romānā «Muižnieki» Lietuva ari drusku noslēpumaina, pat eksotiska zeme. Karlovkas muižaZemaitijā un Ostrobrama Viļņā vēl nav zaudējusi romantisko kolorītu, savdabīgu pagātnes krāsu.

Romānā «Muižnieki» Lietuva un lietuvieši gandrīz nav atainoti. Ā. Erss romāna sižetam un intrigaiizvēlējās tā saucamo robežas situāciju, precīzāk, stūri starp Lietuvu, Latviju (Latgali) un Poliju. Romānadarbība sākas Zemaitijas muižā, pārpoļotās Skuļtecku ģimenes lokā. Paņa Skuļtecka savus dēlus pilnīgiatrāvusi no lietuviešu vides, viņi mācās Varšavā un kļūst par poļu paniem. Tā ir diezgan tipiska 19.gadsimta lietuviešu muižniecības situācija, bieži attēlota lietuviešu literatūras klasiķu darbos, vispirmsZemaitijas rakstnieču Zemaites, Lazdīnu Pelēdas, Satrijas Raganas stāstos un garstastos. Ari latviešuliteratūrā ir zināms tāds tipāžs: tas ir pans Patrauklis J. Janševska romānā «Bandava».

Grāfa Stefana Skuļtecka ceļš no Karlovkas uz Primeni (no Zemaitijas uz Latgali), pa vidu mācībugadi Varšavā, kļūst par vislielāko pārbaudi un par personības degradēšanās ceļu. Zaudējis savas saknes,grāfs nevar ieaugt ne Lietuvā, ne Latvijā. Milestiba uz lietuvieti Prosku un latgalieti Fraņu daļējisimbolizē viņa meklējumus Lietuvā un Latvijā, iemieso viņa dziļākās sāpes un modina viņa dvēselēsnaudošo senču balsi. («Proska un Fraņa, viņas mani saukušas pie sevis. Proska — Lietuva, Fraņa —Latgale, lietuvji un latvji. Mani tēvi bija īsti lietuvji, bet varbūt latvji. Vai Skulte nebija Zemgaleskaravīrs? Proska un Fraņa, jūs saucat atpakaļ pie savējiem.») Grāfu Skuļtecki nepieņem neviena vide aritāpēc, ka viņš ir pārāk romantiska būtne, gars, kas paceļas pāri visiem ar savām idejām un projektiem.

Par Stefana Skuļtecka neiekļaušanos vidē interesanti ir izteicies J. Veselis, kas diezgan plašiiztirzāja A. Ersa mākslas tēlus. Nosaucis grāfu par pasīvo Don Kihotu cilts pārstāvi, bet Prosku un Fraņusalīdzinājis ar Dulcineju, viņš uzsver, ka grāfs «ar savu baironisko pledu šaudās pa Viļņas ielām un argaro augumu kā nepieņemts gars ēnojas Lietuvas un Latgales ainavās, tālāk — praktiskais muižkungsPelcis un jautrā Zūze, sīkam velnam līdzīgais skroderis Juris Krugļevskis, kurā mēs atkal redzamaizmaskotā veidā atspīdam vienu no rakstnieka iemīļotiem mītiskiem tēliem»1 .

Viļņas epizode — viena no spilgtākajām «Muižnieku» tēlu pasaulē. Zaudējis savus grandiozosprojektus un reizē — Fraņu, Stefans Skuļteckis dodas uz tevuzemi un Viļņu pie Ostrobramas Dievmātes.Seit, Viļņā, viņš tiešām atgādina romantisku personu: savā dramatiskajā vientulībā viņa domu lidojumssasniedz visaugstāko virsotni. A. Erss dažās pasāžās oriģināli atklāj divus Viļņas arhitektūras un kultūrasslāņus — pirmatnējo Pērkona un otro — Kristus pasauli. Jābūt ari trešai — civilizācijas pasaulei.(«Skuļteckis nesen sevi uzskatīja par vienu šīs pasaules iezvanītāju, bet lielas idejas formulējumu reālosplānos iznīcināja Fraņa, sieviete. Viņa — Dievišķīgā pretiniece gudram Sātanam. Daba un civilizācija.Kad šie pretstati atradīsies līdzsvarā? Vai ģēnijam — Sātanam nav jātiek brīvam no DievišķīgāsDabas?»)

Grāfu Skuļtecki var uzskatīt par savdabīgu radītāju, kuram neizdevās realizēt savas ieceres. Tieši kāradītājs jūtas viņš Viļņas ielās starp brīnišķīgajiem arhitektūras pieminekļiem, «mākslas tempļiem».Stefans — spilgti izteikts ideāla cilvēks un šajā ziņā atgādina Donu Kihotu. («Fantastiskos plānoslidojošā fantāzija lidojumu turpināja arī dzīvē. Tas spilgti parādījās Stefana mīlestībā, kad sievietē viņšneredzēja personu, bet ideju, ko reliģijā apzīmē par Svēto Māru.») A. Ersa Dons Kihots — savdabīgstēls, kas nomaldījies ne tikai starp Latgali, Lietuvu un Poliju, bet ari savā fantāzijā (citādi viņš nebūtuDons Kihots!). Skuļteckim pastāvīgi seko Ostrobramas Dievmātes tēls — skaistuma, svētuma, maigumasimbols. Svētās Jaunavas motīvs romānā iemieso Skuļtecka ideālu, kas nav sasniedzams, bet redzams netikai Ostrobramas vārtos, bet ari Latgales un Lietuvas kapličās, Proskas vīzijā.

' Veselis J. Pārdomu grāmata.—R., 1936.—217., 218. lpp.Rezumējot teikto, jākonstatē, ka A. Erss «Muižniekos» lidz galam neizmanto bagātā Ostrobramas tēla

simbolikas iespējas un tas paliek drusku shematisks. Reizēm A. Ersa romānu var salīdzināt ar galvenā

varoņa tēlu: ieceres viņam ir interesantākas par iemiesojumu. Interesanti iecerēts muižnieks Skuļteckis unviņa antipods viltus muižnieks Krugļevskis, tomēr abiem kaitē zināma paviršība, shematisks tēlarisinājums. Sajā ziņā nevar nepiekrist J. Veselim, kas Ā. Ersu ir kritizējis par formas trūkumiem.

Un tomēr šodien, iepazīstoties ar daudziem latviešu klasiķu darbiem par Lietuvu, jāuzsver, ka A.Ersa «Muižnieki» izceļas ne tikai ar tematikas meklējumiem, bet arī ar to, ka šo tematiku viņš mēģinainterpretēt oriģinālā formā.

Silvestrs Gaižāns, liloloģijas zinātņu kandidāts© Silvestrs Gaižiins, 1090

MUIŽNIEKI

Pirmā nodaļa PĒDĒJĀS ATVASES Pie klasiskām kolonnām.— Labiņie kukainīši.— Tukšās istabas.— Vecais sulainis starp

senatnes ēnām.— Proskas sapnis.— Poļu muižnieki Lietuvā.— Vallenšteina armijas vahtmistrs vaiZemgales puisis.

— Kondraš, neaizmirsti paņemt pie Leibas plaušas un četras mārciņas maltas gaļas suņiem! Plaušasun maltu gaļu! Vai saprati? Tad pie Antona nopērc divas govju ķēdes un desmit pēdas pakavu dzelzs!Desmit pēdas, neaizmirsti! Aptiekā paņem bundžu žurku zāļu, augšā atkal ieviesušās peles. Gurķus nododvienu muciņu pie Vitkauska, otru Hļebņika restorānā! Pastā nodod šīs vēstules bērniem uz Varšavu unizņem piemaksas vēstuli! Naudu tev iedevu. Atpakaļ braukdams, iegriezies Girdišķos, nodod paņai labasdienas un saki, lai brauc pēc sivēniem! Neaizmirsti labas dienas! Ja paņi Sofija svētdien brauc uzbaznīcu, lai paņem līdzi priekš manis jauno sapņu grāmatu. Vai neaizmirsīsi? Tagad vari braukt, tas viss.Sešos būsi mājā. Neaizmirsti sapņu grāmatu!

Tā runāja sieviete, kura vīrieša pusmētelī un jērnīcā izskatījās pēc muciņas ar tējkannas sildītājuvirsū. Pusmēteļa kabatas bija ierijušas runātājas rokas, laukā atstādamas tikai piedurknes, ko laiks unlietošana sakrunkojusi ermoņikās. Sieviete stāvēja uz mājas palieveņa, kuru apaļas un baltas atbalstījasešas klasiskas kolonnas ar doriskiem kapiteļiem, kā pie ieejas templī, un viņā klausījās par Kondrašunosauktais, sarkanā puskažociņā iejoztais vīrs ar izspūrušām kaķa ūsām, izlūzušu priekšzobu, garu burkānaseju zem spīdoša cepures naga un pātagu saspiestā dūrē.

Viņš stāvēja pie zirga galvas, gar kuru varēja saredzēt ores redeles un aiz redelēm divas muciņas,domājams pieminetās gurķu muciņas, un uzmanigi klausijas rīkojumā, ko liktin viņa galvā lika, dažasvietas atkārtodama un uzsvērdama, sieviete zem kolonnām.

— Saprotu, pani, saprotu,— viņš atbildēja un, saņēmis grožus, kāpa orē, dubļus no ūdens zābakiemnoberzis pie rumbas. Muciņa zem kolonnām stāvēja nekustoša un vēroja.

Tā bija Karlovkas muižas īpašniece zem slaidām muižas kolonnām.Kad Kondrašs jau bija aizbraucis līdz muižas vārtiem viņa vēl sauca pakaļ:— Dzirdi, dzirdi, Kondraš, vēl viena lieta, gandrīz piemirsu! Tagad pat iegriezies Katiņinkos, lai

pans Svarckops sūta meitas kartupeļiem lakstus griezt, pans Bobic kis laikam aizmirsis paziņot, jo šorītneatnāca. Un vēl paņem pie Korņeja divus gabaliņus vijolīšu ziepju un vienu suņu suku, tādu pašu kāpavasari, un mārciņu monpansjē sunīšiem arī.

Kondrašs sevī gan šaubījās, vai to visu varēs galvā paturēt. Gadījās ne vienu reizi vien, ka viņš nopilsētas atgriezās ar vienu zābaku un bez zirga, ko bija ieķīlājis Hļebņika restorānā, nepārvezdams patžurku zāļu. Klausos, paņi,— viņš atbildēja. Tagad brauc!— sacīja paņi.

Kondrašs aiz vārtiem ātri nogrima pakalnē, pa kuru ceļš no muižas ieslīdēja līdzenos tīrumos, nokuriem labība jau bija aizvesta un kur dzeltenos rugājos govis ar noliektiem kakliem ēda ka kustoši rijujumti. Gans uzvilka garu dziedienu un aprāva, viņš jau skrēja uz kartupeļu lauka pusi, kas pelēkiiedzeltens stiepās līdz pļavai. Tur govs bija iebridusi nedarbos.

Atvērās logs, un sasarkusi sejiņa kā Lieldienu ola runāja:— Paņi Skuļtecka, paņi Skuļtecka, ediensgatavs!

Kad Kondraša vairs nebija un arī Lieldienu ola pazuda zem loga vāka, paņi Skuļtecka sauca:Rajok, Rajok, Rajok! Družok, Piļčik, Družok, Piļčik, nāciet! Labiņie, miļiņie, mazie kukainīši,

nāciet, nāciet! Jūs par. daudz noskrienaties, paliksit pavisam vājiņi. Neesat ēduši. Es jūs pabarošu.Pienāca trīs suņi: Rajoks, Družoks un Piļčiks — viens melns, ar baltiem raibumiem, otrs balts, ar

melniem raibumiem, trešais pusbrūns, pusmelns. Visi platām mug-urām un spīdīgu spalvu, no brangumanevarēdami paskriet, bet soļodami kā flegmātiski kroga papi. Sarkanas mēles kā strīķus izkāruši un arvirslūpu smaidīdami, viņi skatījas savā saimniecē un gaidīja, ko tā pavēlēs.

Paņi visus noglaudīja un, atvērusi durvis, ielaida.— Ejiet nu brokastīs, ir jau gatavas! Tad varēsit atpūsties.Suņi luncināja astes, un, liekas, strīķi izstiepās vēl garāki.Paņi ar suņiem iegāja desmit logu garajā mājā, kurai viens gals bija divu stāvu, ar gaisa balkonu. Tā

bija Skuļtecku muiža Lietuvā. Zem logiem vēl ziedēja rudens puķes — asteres un saulenes, dzeltēja rūta,pagalmā divas vecas liepas, pie klēts bērzs ar stārķa ligzdu, aiz klēts augļu dārzs aizklāja pasauli, kurādebesi ar zemi saturēja kopā tāla meža vīlīte starp pārvaldnieka māju un staļļa galu. Tur varēja redzēt arīdzirnavu ezera galu kā spīdošu dunci. Aiz kungu mājas parka galotnes kopā salīdušas.

Te valdīja paņi Skuļtecka, iedama no klasiskām kolonnām uz pārvaldnieka māju, no pārvaldniekamājas uz stalli, no staļļa uz kalpu māju aiz klēts, no kalpu mājas uz kūti — arvienu vīriešu pusmētelī, kuruvalkāja arī Skuļteckis, kad bija dzīvs un gāja šīs pašas tekas.

Viņa valdīja ar uzstāšanos, balsi un izskatu, bet galvenie rīkotāji bija pārvaldnieks Bobickis, reizēarī grāmatvedis un kasieris, un Kondrašs — vienā personā kučieris, staļļa puisis un vagars.

IKopš divi Skuļteckas dēli Broņislavs un Stefans Varšavā mācījās, māte majā dzīvoja viena ar

saviem trim suņiem, apteksni un veco sulaini. Pēc vira nāves viesi pie viņas reti brauca un augšas istabasbija noslēgtas. Tikai peles tur pa naktīm grabinājās un baidīja māņticīgo apteksni Prosku.

Proskai bija vientuligi divdesmit divās tukšās istabās, kur stāvēja tikai ar pelēku drēbi apvilktikrēsli kā miroņi, kā spoki. Viņai likās, kaNzem pelēkiem apvelkiem sastingušas mirušo lielkungunedzīvas sejas. Vecais sulainis, kurš pats izskatījās kā ēna no viņpasaules, ap viņiem dienu no dienasneapnicis varēja locīties ar putekļu lupatu, dzenādams kodes un suņu pēdas, ko pienēsāja Rajoks, Piļčiksun Družoks, kuri drīkstēja skraidīt visās istabās un gulēt uz krēsliem un dīvāniem.

Ari sulainim nebija cilvēku, ar ko runāties, un viņš runājās ar krēsliem, it kā tie būtu dzīvi. Nebijavecums vien, kas viņam lika to darīt; arī vientulība un lielais mājas klusums, kas te ienācis, jo peļutroksni viņa vecās ausis sen vairs nedzirdēja; viņš ticēja, ka peles iznīdētas ar Kondraša žurku zālēm, koviņš no pilsētas veda katru nedēļu. Klusumu vēl pavairoja vājā dzirde, kurā sulainim bija izdzisuši daudzipasaules trokšņi. Pasaule viņam likās kļuvusi klusāka un rāmāka un arī pašam dvēsele mierīgāka. Arī acugaismā viņš būtu ievērojis krēslu, ja nebūtu saradis ar šīm istabām tā, ka viņās gandrīz nekas nebijajāskatās. Tālāk par lieveņa kolonnām viņš nebija gājis trīs gadus, kopš Stefans un Broņislavs aizbraukušiuz Varšavu.

Kad vakaros māja laidās miegā, bet sulainim acīs miega nebija, viņš ar sveci gāja lielā viesu istabā,apsēdās atzveltnī, kā to dzīvs darīja jauno Skuļtecku vectēvs, un, kāju pār celi pārlicis, žodu krūtīsatspiedis, runājās ar krēsliem:

— Kaut jūs zinātu, kas tā bija par dzīvi! Vecais lielskungs — tas tik bija cilvēks! Viņš pats bijaprotestants un mīlēja tautu. Viņš bija grāfs, bet par grāfu aizliedza sevi saukt, ar grāfa dokumentiemnoslaucījās. . . Kas man dokuments, es pats esmu dokuments — teica. Un strādāja. Atceros, ka pats viņšveda mēslus uz tīrumu. Un dzīvoja. Otrā dienā jau viesības ar kungiem no desmit muižām, te visas istabasbija pilnas gulētājiem. Dārzā klāti galdi, ka lūst. Vakaros tāda iluminācija, ka nakts kļuva diena; parkādega darvas mucas, gar pili visgarām lāpu rinda; bengāliskas ugunis un raķetes ar spokainu gaismuapspīdēja kungu un dāmu sejas, kas kļuva sārtas, zaļas un baltas. Vīna muca stāvēja uz galda un pildījaglāzes līdz rīta gaismai. Tad visi jāšus zirgos pazuda mežā. Dažreiz nerādījās pa divi dienas. Pats kungsvisiem priekšā.— Tā mans vectētiņš kopā ar Vallenšteinu ieaulekšoja Prāgā, viņš arvien teica. Reizsaderēja ar Mariampoles grāfu, ka vasarā kamanās brauks pa sniegu no šejienes līdz grāfa muižai. Untiešām. Pasūtīja piecus vilcienus smalkā cukura, sasauca divi simti zemniekus ar zirgiem un divdesmitpiecas verstes garo ceļu nobēra ar cukuru. Tas tik bija brauciens: seši zirgi priekšā, kamanās lielskungsun grāfs, es livrejā blakus kučieriem. Derībās mans lielskungs vinnēja muižu un baznīcu. Tā bijaprotestantu baznīca, kuru katoļu grāfs gatavojās slēgt. Tagad baznīca palika. Pēc tam veselu nedēļu bija

dzīres.«Re, kā jūsu grāfu savinnēju,» lielskungs visu nedēju skandināja katoļu muižniekiem ausīs; tie sprāga

no ādas. Bet lielskungs ar viņiem satika, un viņi to mīlēja, jo nekur negāja tā kā pie mūsu lielkunga unneviens nebija tik devīgs kā viņš. Bet brīžam diezin kas viņam notika. Visu dienu un nakti viņš varējapavadīt tepat šai atzveltnī drūms un sagrauzts. Ne ar vienu nerunāja, neviena nelaida klāt. Negāja piegalda, sēdēja ar vīna pudeli un cigāru kasti-. Kas viņa domas tad varēja uzminēt? Vai tas bija grēks vaimīlestība, vai cita nelaime, kas viņu grauza, nezinu. Reiz caur atslēgas caurumu dzirdēju, ka viņš staigājapa istabu un deviņas reizes atkārtoja vārdu:

«Elīza, Elīza, neaizmirstamā!»Citreiz viņš nopūtās: «Grēks, tāds grēks! Vai es būtu tas, pie kā tēvu grēki taps piemeklēti?»Citreiz viņš, sviezdams glāzi pret sienu, kliedza:«Nav mērķa dzīvot!»Kādreiz viņš laikam mēģināja nodurties uz vectēva zobena. Viņš mani pasauca:«Kristafor, atnes zobenu ar zaļo akmeni.» Es atnesu.— Viņš aplūkoja tā asmeni un mani izsūtīja

laukā. Pēc brīža viņš atkal mani pasauca. Tad pielika sev pie krūtīm zobenu un sacīja: «Kristafor, es tevpavēlu, nodur mani, man pašam roka neklausa!»

Es pārbijos:«Kungs Dievs — tas ir grēks!»Viņam zobens izkrita. Es to pacēlu un izgāju. Kad pilngadīgs nāca viņa dēls, Stefana tēvs, un varēja

uzņemties muižas saimniecību, lielskungs aizbrauca uz ārzemēm un vairs neatgriezās. Pēc tam es viņaneredzēju un nezinu, kas ar viņu noticis, jo mājā par šo lietu nerunāja.

Jaunais lielskungs apprecēja katolieti un pats pārgāja katoļos. Tad še ieradās citi ļaudis. Tiem vairsnebija vecā plašā vēriena. Viņu darbi un sarunas bija sīki: aiz garlaicības sarīkotas medības, retasviesības, kas neilga vairāk par vienu vakaru, un sīka dzeramnauda. Jā, dzīve iet pretim sīkmanībai untaisās izdzist. Jūs, no Parīzes vestie krēsli, varat mierīgi gulēt, ietinušies savos līķautos, jū6U vairs tenevajadzēs. Kad izlaists ritenis sāk stāties, tas nevar ieskrieties, viņam jākrīt. Te ir ievestas smalkasmanieres, aristokrātisks tonis, te vairs nedzird tautas valodu, ko runāja vecais lielskungs. Kad jaunievasarā atgriežas no Varšavas, tie ir ar pieklājības pakulām piebāztas lelles. Es viņus neprotu apkalpot, unman gribas būt pie veca lielkunga. Es ceru, ka viņš mani pieņems, ja viņā pasaulē sulaiņa amats pastāv.

Vecajam sulainim acis nebija miega, un tā viņš runāja pāri pusnaktij — kā ēna no sava kunga ciešanunaktīm, no viņpasaules atnākusi pasēdēt savā atzveltni. Viņš atdzīvojās pagātnes atmiņās, pulcēdams apsevi pazudušas un mirušas personas, kuras vecajam lielskungam bija palīdzējušas tērēt Karlovkas muižasienākumus, kuriem, liekas, nebija ne gala, ne malas. Kad svece bija izdegusi, Kristafors piecēlās un gājasavā istabā gulēt. Proska gulēja blakus istaba un, baidīdamās no spokiem, durvis turēja vaļa.

Proska, miegā dzirdēdama soļus, satrūkās un pamodusies sauca:— Kas tur?— Es. Pabeidzu putekļus slaucīt,— Kristafors atbildēja.— Vai tu nedzirdi, kā peles skraida?— Tu maldies, jau trīs gadi es nedzirdu nevienas peles, Kondrašs tās nozāļojis,— sulainis

atbildēja, nolikdams tukšo svečturi uz galda.Veci cilvēki pazaudē vārdu, vārdā viņus vairs nesauc. Veco sulaini Proska sauca par tētiņu.— Vai tu, tētiņ, bez uguns redzēsi apgulties? Aizdedzini lampiņu!— Es, meit, te redzu arī ar rokām un kājām. Es sajūtu,— viņš atbildēja, noģērbdamies un guldamies

savā gultā.Proska no otras istabas vēl stāstīja:— Es redzēju sapni. Stefans deva man baltmaizi. Es neņēmu, tad viņš uzmeta lūpu un skrēja projām

— gar muižas kalnu uz leju, tā kā uz leju vien, kamēr tālumā palika mazs kā muša. Tad viņš atkal bija pie

manis un gribēja mani nobučot, bet tu izjauci. Būtu vēl slaucījis putekļus, kamēr izsapņoju līdz galam.— No Stefana tu, meit, sargies! Jau pagājušā vasarā viņš tevi skatījās tādām acīm, it kā uz lūpām tev

medu smērētu. Tu esi diezgan jauna un es diezgan vecs, lai tevi sargātu. Ja tu zinātu, kāds bija vecaislielskungs. Tādu babņikui Dēla dēls viņa izskatā un dabā. Ja viņš būtu vectēva garā arī izdarīšanā, būtulabi, bet ļaudis izsīkst. Paaudzes neatkārtojas.

— Par mani, tētiņ, nebīsties! Kas ta paņičs man var būt par līgavaini? Pati saprotu. Bet precēt maniviņš jau solīja, lai tikai ielaižoties. Labi, ka drīz aizbrauca. Viņa skats ir tāds, ka pavedina lēkt pie viņano balkona. Bet viņa mīlēt es nedrīkstu.

— Ari vecam lielkungam bija tāds gadījums. Vēlāk plēsa vai matus. Viņa bija tikpat jauna un glītakā tu, bet neprātīgāka par tevi. Aizgāja tik tālu, ka bija jāizvelk no dzirnavu ezera. Tad arī lielskungsatjēdzās un teica, ka viņu patiesi mīlējis, bet gudrība nāca par vēlu. Elīzu paglabāja kungu kapos.Lielskungs vakaros tur bieži sēdēja. Kapi ir kā atmiņas, katru dienu tās aiziet tālāk, kamēr izzūd. Arilielkunga soli uz turieni drīz vairs negāja, un pēc diviem gadiem viņš no Kedaiņiem atveda skaistu unpriecīgu lielmāti. Kas zin, ko lielskungs domāja drūmos brīžos un kad pārlieku priecājās, brīžam it kāprātu zaudējis.

— Kondrašs atkal pārbrauca pilnā,— Proska sacīja pēc īsa klusuma.— Gurķu muciņas gan nodevis,bet naudas ne vēsts. Arī žurku zāles aizmirsis pie Hlebņika, tāpat plaušas un.galu. Paņa dusmīga. Bet patinopūšas un vaid:

«Kondrašiņ, Kondrašiņ, kad tu labosies? Tā mani sunīši nosprāgs badā!»— Ej nu zini paņas sirdi! Tev, Proska, labāk par to nedomāt!Tā tētiņš nobeidza un sāka krākt. Proska vēl grozījās pa gultu un domāja par Elīzu un Stefanu.Rīt jāpalīdz paņai sagatavot āboļu sūtījumu jaunajiem uz Varšavu.Līdz Lietuvas valsts patstāvībai daudzu Lietuvas muižnieku tautību bija grūti noteikt, jo kā lielā, tā

sīkā muižniecība dēvējās par poļiem, kaut arī būtu cēlusies no senās lietuvju aristokrātijas vaizemniekiem. Mājās šie muižnieki runāja poliski, un viņiem piemita arī panu lepnums un iebildība, kas,audzēta jau no Jagaiļa laikiem daudzās paaudzēs, bija iegājusi asinīs pat samērā maziem zemesīpašniekiem, kas nedzīvoja sādžās un kuru foļvarki nebija lielāki par latviešu zemnieka vidēju māju. Tādspans nebēdāja par trūcību, kad bija jābrauc uz baznīcu vai viesībām, un nebrauca citādi kā divjūgā un arkučieri priekšā pat tad, ja viens zirgs un dažreiz ari goda rati bija jāpalienē no kaimiņa.

Par poliem saucās arī muižnieki Skuļtecki, un viņu uzstāšanās visās lietās un vietās bija kā īstiempaniem. Viņiem uz to deva tiesību turība, ko šī ģimene tērēja un nevarēja notērēt, jo vienas paaudzesdeldējumu iekrāja nākošā. Ko vecais lielskungs bija iztērējis pārmēru, to tagadējā paņa bija sakrājusi.Viņa ar to lepojās. Kur šī ģimene cēlusies, labi nezināja arī tās beidzamās atvases, kas Lietuvā un arīLatgalē vēl bija sastopamas pirms pasaules kara, bet tagad, liekas, izzudušas.

Paņi Jozefīne Skujtecka, kas bija pēdējo Skuļtecku māte, glabāja kādu vēstuli, ko viņas vīrs saņēmisno sava tēva. Tur par Skuļtecku senčiem bija dažas ziņas, par kurām pa dajai šaubījās arī pats rakstītājs,jo bija tās dabūjis no kāda attāla, agrāk neredzēta radinieka, ar kuru sastapies poļu dumpja laikā, kad tasslēpies Karlovkā no po)u žandarmiem. Šaubas zīmējās uz izcelšanās vietu. Ziņas bija tādas.

Kāds Skuļteckis septiņpadsmitajā gadu simtenī kalpojis Vallenšteina armijā kopā ar vēlāko lietuvjumuižnieku Butleru vectēvu. Vallenšteins trīsdesmit gadu karā, karodams pret protestantiem, bija ticis parģenerālisimu un ieguvis tādu varu un bagātību, ka pašam ķeizaram Ferdinandam II viņš kļuvis bīstams.Vallenšteina tuvs līdzdarbinieks bijis minētais Valters Butlers, pulkvedis un dragūņu pulka komandieris.Skuļteckis kalpojis šajā pašā pulkā kā vahtmistrs. Dragūņu pulks bijis Vallenšteina uzticamākais pulks.

Kad Vallenšteina slavai un varai radās skauģi un daudzi no šīs varas baidījās, ap viņu auga intrigas.Izplatījās baumas, ka ģenerālis vedot sarunas ar protestantiem, cerēdams kopā ar tiem uzlikt sev galvāFerdinanda kroni. Tad ķeizars viņu no karavadoņa uzdevumiem atstādināja. Vallenšteins apmetās Prāgā,paturēdams pie sevis pašus uzticamākos miesassargus dragūņus un dzīvodams plašu dzīvi. Ar

Vallenšteina aiziešanu Ferdinanda karaspēkā zuda disciplīna, tas juka un pa daļai jau pārgājapretiniekos. Tad Ferdinands atkal griezās pie Vallenšteina pēc palīdzības. Vallenšteins bija ar mierusastādīt jaunu armiju ar noteikumu, ka visas jauniekarotās zemes paliek viņa īpašumā un ka ķeizars viņarīcībā neiejauksies.

Ferdinands tam piekrita gan, bet viņa karaspēks Prāgā Vallenšteinam neklausīja. Tad Vallenšteinsredzēja, ka jāglābjas, un ar trīsdesmit virsniekiem deva kopīgu zvērestu mirt visiem par vienu un vienampar visiem. Šo piekritēju apsardzībā viņš atstāja Prāgu un devas uz Egeras pili, lai te nocietinātos ar savupiekritēju pulkiem un sagaidītu palīgā zviedrus, kas tuvojās no ziemeļiem. Egera atradās ari pulkvedisButlers ar savu uzticamo vahtmistru Skultecki. Bet Butlers lielajam karavadonim bija kļuvis neuzticīgs unpiedalījās sazvērestībā, ko pret viņu rīkoja cietokšņa komandants holandietis Gordons un skotu pulkvedisLesli, kuri gribēja izpelnīties ķeizara labvēlību, novēršot Vallenšteina pāriešanu protestantu pusē. Laivallenšteiniešus pārsteigtu negaidot, Gordons 1634. gada 25. februārī sarīkoja dzīres, kurās ielūdzaVallenšteina draugus un sazvērniekus. Viņi dzīroja pie viena galda un dzēra uz Vallenšteina veselību.Pašā jautrākā brīdī uz Lesli mājienu dzīrēs iebruka Butlers ar saviem skotu dragūniem un Vallenšteinapiekritējus nogalināja. Šā paša pulka otrā daļa ar kapteini Deverē tai pašā laikā ielauzās Vallenšteinaistabā. Ģenerālis, dzirdēdams aizdomīgu ieroču troksni, steidzās pie loga, lai redzētu, kas notiek laukā, unglābtos, bet te uz palodzes viņu pārsteidza Deverē šķēps. Šai asiņainā, nodevīgā uzbrukumā piedalījiesarī vahtmistrs Skuļteckis.

Par šo slaktiņu Ferdinands II tā dalībniekus bagātīgi apdāvinājis ar zemi un tituliem. Starp citu,viņiem sadalīja visas Vallenšteina muižas. Domājams, ka ari Skuļteckis tai laikā ticis pie bagātības, kurapalikusi viņa pēctečiem. Kā šī ģimene nokļuvusi Lietuvā, neesot zināms. Varbūt tāpat kā Butlers, kuršvēlāk kritis ķeizara nežēlastībā, pārdevis savus īpašumus pie Reinas un nopircis muižu Lietuvā. VaiSkuļteckis būtu sekojis savam pavēlniekam, kuram Ferdinands dāvājis grāfa tituli, un arī ticis apbalvotsar šo tituli, par to runā tika daži blakus norādījumi, bet dokumentu nav, kā var spriest arī no Skuļteckavecā sulaiņa stāsta.

Apšaubāmas esot ziņas, it kā vahtmistrs Skuļteckis būtu cēles no Kurzemes zemniekiem. HercogaFrīdriķa laikā viņš iekļuvis poļu karaspēkā, kritis zviedru gūstā, no gūsta bēdzis un nokļuvis algotos skotudragūņos, kurus vadīja Vallenšteina pulkvedis skots Butlers, bet, vai viņš bija latviešu zemnieks, tovēstules rakstītājs liedzas apliecināt, pats dēvēdamies par poli. Tomēr Kurzemes hercogu arķīvā Jelgavāglabājas nodzeltējis pergaments, kurā minēts kāds Skulte, hercoga Frīdriķa sūtīts pie Lietuvas seimeļaziņnešos ar svarīgu vēstuli. Ceļā ziņnešiem uzbrukuši poļu zaldāti un tos aizveduši ar visu grāmatu. Varjau būt, ka Skulte vēlāk saukts par Skuļtecki. Tā var būt, ka no latviešu celma izauga poļu atvases.

Beidzamie Skuļtecki, Broņislavs un Stefans, dzīvoja līdz pasaules karam. Viņu mātei Jozefinei pēcvira agrās nāves, kas nāca mīklainā nelaimes gadījumā medībās, palika diezgan liela un bagāta muižaLietuvas Zemaitijā. Muiža bija tik ienesīga, lai viņas īpašnieki nepazītu trūkuma un nezinātu, kas irnabadzība. Viņu rīcībā atradās auglīgi tīrumi, meži, dzirnavas un koku zāģētava, ko visu tēvs mirdamsatstājis labā kārtībā. Abus dēlus māte varēja izglītot, kā krietniem muižniekiem pieklājas un kā to darījavisi muižnieki, kas mājā turēja audzinātājus un skolotājus, cenšoties arī pēc augstskolas.

Paņi Skuļtecka bija cēlusies no šļahtas, kuras priekšteči bijuši lietuvju bajāri, bet pārpoļošanaslaikos pieslējušies valdošai poļu nācijai, tā iegūdami dažadas poļu karaļu laika ūnijās piešķirtāspriekšrocības. Pārtautotie elementi arvienu bijuši nikni savas tautas noliedzēji. Tā arī paņi Skuļteckaturējās par polieti, kura baidījās, vai tik kāds nepazīst viņas senčus un neuzskata viņu par lietuvieti.

Vispār Skuļtecku pārpoļošanā vainīgas bija sievietes, kuras nacionālismā arvienu ir vājākas parvīriešiem. Jau no Kedaiņiem atprecētā vecmāmiņa Karlovkas mājas dzīvē ieveda poļu valodu kāaristokrātiskāku par lietuvju. Bet paņi Jozefīne, Stefana un Broņislava māte, jau turējās par polieti unlietuvju valodu galīgi izraidīja no mājas.

Poļu dumpi pret Krieviju Skuļtecki nepiedalījās. Tas izskaidrojams tā. Vecais Skuļteckis, protestants

un lietuvju patriots, nepiekrita ūnijai ar Poliju un no dumpja brīvību savai tautai negaidīja. ProtestantismsLietuvā bija ne vien reliģiska, bet nacionāla kustība. Tās mērķis bija atdalīšanās no ūnijas ar Poliju unLietuvas patstāvība. Dižkunigaiša Ķeistuta mērķi Skuļteckiem bija svētāki par Jagaiļa piesliešanosPolijai.

Nepiedalīšanās dumpī Skuļteckus pasargāja no Muravjova represijām un kontribūcijām. Tādēļ viņuturība bija pārāka par daudzu poļu muižnieku — dumpinieku pēcnācēju turību.

Otra nodaļa VIŅU JAUNĪBA Viņuaudzināšana.— Mājā.— Varšavā.— Trīs draugi un ceturtais.— Acis, kas pavedina lēkt no

balkona.— Strazdsu/icielaviņa.— Atvērta mute.— Solījums.— Nākošā pavasari.— Advokāts unarhitekts.

Bērnībā Broņislavs un Stefans auga šaurā aplokā, kura sēta nesniedzās tāļu aiz muižas centra.Pēc tēva nāves puikas palika, tikko iesākuši mācīšanos. Viņiem bija straujš, aktīvs gars visu redzēt,

visu zināt un iegūt, bet audzināšana izvērtās tā, ka to pašdarbības impulsi tika ierobežoti un raksturiattālināti no dabīgās labās iedzimtības svētīgās zemes. Māte nezināja, kā dēlus glabāt un lolot, turēdamadivas apkopējas un divas audzinātājas — francūzieti un vācieti, kam vienmēr bija jābūt nomodā par zēnulabsajūtu un muižniecisko garu. Pēc tēva nāves vēl klāt nāca mājskolotājs, jauns Viļņas students. Piecassievietes un mājskolotājs bija sešstūris, no kura zēni neizkļuva nevienu brīdi, kamēr neiestājās ģimnāzijā,viens ceturtā, otrs piektā klasē piecpadsmit un septiņpadsmit gadu vecumā. Māte viņus iemācīja skaitītlūgšanas Dievmātei un Dievam. Skolotājs mācīja pasaulīgās gudrībās.

Muižā jaunie Skuļtecki auga šķirti no apkārtnes cilvēkiem un bez spēļu biedriem. No šļahtasmuižniekos iekļuvusi māte bija lepnības priekšzīme, un cilvēks viņai sākās tikai ar muižnieku; pat uzsaviem šļahtiem viņa tagad skatījās kā no baznīcas torņa. Arī mājskolotājs bija cēlies no poļu ierēdņiemun savus audzēkņus sargāja no zemnieku tuvuma, kas varot pazemot un samaitāt. Tā Skuļtecku bērnībapagāja ieskatos, ka pasaulē nav vairāk cilvēku kā viņu māte un skolotājs, un varbūt vēl abas audzinātājas.Apkalpotājas šai kategorijā ieņemt neļāva mātes izturēšanās, ja arī skolotājs sludināja cilvēcību pretkalpotājiem. Šaurā aplokā ieslodzītajiem zēniem bija iepotēta arī vienaldzība pret dzīvniekiem, ko bērniallaž mīlē. Viņi drīkstēja mīlēt vienīgi istabas suņus, kuru paņai Skuļteckai bija četri, bet vēlāk trīs, «pēcRepīša nāves», kā pati paņa nopūtās. Tie nebija nekādi sugas suņi ar sevišķām īpašībām, bet taksīšu unganu suņu sajaukums pusgarām kājām, kuplām astēm un pinkainu spalvu. Pati paņa viņus baroja un guldījaatsevišķās gultās, gādādama par viņu labsajūtu tikpat rūpīgi kā par Broņislavu un Stefanu.

Zēni auga tādā aizbildniecībā un gādībā, it kā nebūtu lemti dzīvei, it kā no mātes gādīgā skata viņiemnekad nenāktos iet pasaulē.

No mājas aizbildniecības nokļuvuši Varšavā, arī tur bez repetitoriem viņi nevarēja dzīvot aizieraduma vien. Augstskolā iestājās kā pilngadīgi jaunekļi.

Paņi Skuļtecka pēc dēlu aizbraukšanas uz Varšavu joprojām saprātīgi vadīja muižas saimniecību, ciknu viņas saprāts bija vajadzīgs krietnajam muižas pārvaldniekam Bobickim, bet viņas sirds tagad vēlciešāki pieķērās trim suņiem. Divas reizes dienā viņa tiem vārīja ēdienu — bideļu klimpas ar vēršaplaušām, kuras īpaši veda no tuvējā miesta vai reizi nedēļā piegādāja miesnieks žīds. Katru sestdienuviņa tos lika vannā, ziepēja ar vijolīšu ziepēm un rīvēja jūras zāļu birstēm. Naktīs tie gulēja pašas paņasguļamistabā, trijās sevišķi šim nolūkam pagatavotās kastēs uz spalvu matračiem. Katram sunim bija arīsava sega, ko lietoja ziemā, kad istaba aukstajās naktis atdzisa. Vasarās, kad suņiem bija karsti, pati paņaviņus apvēsināja ar vecmāmiņas lielo zīda vēdekli vai pie šī darba lika sulaiņa tētiņu. Ja kāds no suņiemlabi neēda, tās paņai un visā mājā bija lielas bēdas, viņa tam taustīja purnu un pulsu, vai tik nabadziņš navslims, un rāļās ar kalponi, ka tā kaut ko nelādzīgu iedevusi. Bija gadījumi, kad izsauca veterinārārstu, kuršparakstīja rlcineļļu pret pārēdināšanu. Paņai bija arī savs suņu nelaiķis. Pirms diviem gadiem Repītissaslima ar kājām un nobeidzās, ārsts teica — no cietas gaļas. Suni apraka parkā un pielika akmenspieminekli. Paņa pie kapa toreiz atveda Rajoku, Družoku un Piļčiku un nolika puķes. Kad, noslaucījusiasaras, paņa atgāja no kapa, suņi savam draugam parādīja īstu suņa nožēlošanu, pēc kārtas paceldami pretpuķēm pakaļkāju.

Vasarā, kad no Varšavas sabrauca jaunie Skuļtecki, mātei bija mazāk laika nodoties suņu kopšanai,arī saimniecībā bija vairāk darba. Tad suņi skraidīja vairāk pa pagalmu, tikai naktis kārtīgi gulēdami

paņas guļamistabā.Dēliem līdzi brauca arī repetitors, trokšņa un rūpju pietika, bija jāgādā par laika kavēkļiem. Ezers un

mežs tagad viņiem kļuva pieietamāki, nekā dzīvojot mājā. Zveja, medības bija repetitora kaislība, līdziaizrāvās arī audzēkņi.

Bet tanī vasarā, kad Stefans atbrauca ar ūsiņām uz virslūpas, viņš biežāk uzlūkoja Prosku ar skatu,kas «pavedina lēkt no balkona».

Reiz Proska dārzā lasīja ogas, kad atnāca Stefans. Proska neredzēja, kā viņš pienāca, tikai piepešijuta, ka divas rokas viņu aptver un Stefana acis ir gluži pie viņas acīm.

— Proska!— viņa tikko dzirdēja un |Utās tā, it kā kristu no balkona.— Nē, nē, tu nevari mani precēt,— viņa atbildēja, attapās, izrāvās no rokām un aizskrēja. Stefans

palika pie ogu kurvja. Vienu mirkli viņš Proskas acīs ieraudzīja zilu liesmiņu kā malduguntiņu naktī, betviņa pazuda. Stefans pārlēca pār sētu, nogāja gravā pie upītes un iekrita zālē.

Viņš juta siltu zaļi zem vaiga, sakņu smarža iesitās nāsīs. Pie izkaltušā strauta atlaidās cielaviņa unatvariņa spogulī padzērās.

«Kaut es būtu atvariņš un Proska padzertos no manis,» Stefans sentimentāli domāja. «Bet viņa nomanis bēg.»

Stefans pirmo reizi izjuta, kas ir vientulība, liela, traģiska vientulība.Naktī Proskai nenāca miegs. Kad tētiņš vaicāja, kādēļ neguļot, atbildēja:— Man liekas, ka Kondraša žurku zāles nekā nelīdz, pa augšu skraida pele.— Kas par pelēm! Pieci gadi jau kopš peles iznīdētas,— tētiņš neticēja.— Tagad augšā dzīvo

jaunie kundziņi. Tiem sirds pie ribām grabinājās, kad jauns meitēns guļ vienā mājā. Tā vien pielūko!Arī Stefans nevarēja aizmigt un grozījās gultā; izkaltušie dēļi čīkstēja, it kā čīkstētu peles.Rītā Stefans nolēma runāt ar māti. Pieklauvēja pie viņas durvīm.— Lūdzu!— Labrīt, māt! Vai tev ir vaļa?— Kas tev, mīļais, uz sirds, ka tik nopietns? Lūdzu!Viņš bridi stāvēja gluži bāls un sarkans, nevarēdams parunāt. Beidzot saņēmās, iedomājies, ka jābūt

vīrišķīgam, un izdvesa:— Es Prosku precēšu, tev jādod atļauja!Mātei ne vārds nenāca no atplestās mutes. Viņa ar pirkstiem paurbināja ausīs, izrīvēja acis un

priekšautā noslaucīja degunu. Stefans skatījās atvērtā mutē un uztraukts gaidīja, kas no turienes nāks:Proska ar laimi vai nelaime bez Proskas. Māte noklepojās. Tad tikai atrada vārdus:

— Ko tu sacīji?Es Prosku precēšu, es lūdzu tavu atjauju,— Stefans atkārtoja.— Kādu Prosku?— Mūsu Prosku.— Vai jūs ar repetitoru šonakt nebijāt Sjomkas traktierī? Tu izskaties neizgulējies. Reiz jau es jūs

pieķēru,— māte viņu pētīja.— Es nejokoju. Es Prosku mīlu. Es apprecēšos un tikai tad braukšu studēt. Citādi nevaru.Māte brīdi klusēja un domāja. Tad runāja:— Tu gribi precēt Prosku. Vai tu ari esi domājis, ko gribi darīt? Tu esi muižnieks un gribi precēt

manu kalponi. Es nedomāju, ka Proska ir tik neprātīga un pie tevis ies. Jeb vai jau tik tālu, ka viņa navkautrējusies nelietīgi lietot manu uzticību? Saki visu patiesību!

— Viņa saka to pašu, ko tu, māt. Viņa netic, ka es precēšos, un tādēļ nekas nav noticis. Bet es bezviņas nevaru dzīvot.

Māte atkal klusēja. Viņa bija diplomāte un saprata, ka krasa uzstāšanās te var vairāk kaitēt kā līdzēt.Viņai radās savs plāns:

— Tagad tev atļaut nevaru. Pabeidz studijas, esi patstāvīgs, tad dari, kā patīk! Tagad, vismaz šogad— nē. Un apsoli, ka tu ar Prosku nerunāsi neviena vārda! Ja nevari solvt vai solījumu lauzīsi, tad Proskasmūsu majā vairs nebūs.

Stefans redzēja, ka mātes runa ir noteikta un negrozāma. Viņš apsolīja.No tās dienas Stefans ar Prosku patiesi nerunāja, bet viņu uzlūkoja savādām nemiera pilnām acīm.

Proska nekur nevarēja no šī skata aizbēgt, tas viņā lūkojās un viņu meklēja no rīta līdz vakaram. KadProskai bija jāiet pār pagalmu, Stefans stāvēja augšā pie sava loga un skatījās, kad viņa strādāja istabāsvai virtuvē, Stefans desmit reizes atrada vajadzību iet viņai garām. Kad viņai bija jāiet dārzā, Stefansgaidīja pie vārtiem viņas atgriešanos.

Viņa acis Proskai rādījās pat tad, kad Stefana nebija tuvumā. Naktīs tās lūkojās no augšas istabascauri griestiem. Proskai bija bailes, bet šis skats arī pievilka, «vilināja lēkt no balkona».

Mierīgs miegs viņas istabā atgriezās tikai rudeni, kad Stefans un Broņislavs aizbrauca uz Varšavu.Aizbraukšanas dienā viņš nenocietās un Proskai sacīja:— Proska, mēs reiz tā kā tā precēsimies! Tad, kad es bušu inženieris.— Tagad Proska nebēga, kad

viņš to noskūpstīja, bet turpināja likt somās vēju, ko paņiči vedīšot līdz uz Varšavu.Kad pavasari paņiči atkal atgriezās muižā jau kā studenti, Proskas tur vairs nebija. Vecais sulainis

ziemā bija nomiris, Proska aizbraukusi.Kad Stefans mātei vaicāja, kādēļ, tā atbildēja:*— Tu neturēji solījuma.Stefans savu vainu apzinājās, bet saprata, ka tas nav īstais iemesls Proskas pazušanai. Kur viņa

aizbraukusi, muižā neviens nezināja. Paņi Skujtecka neteica.Muižā sākās cita dzīve. Sulaiņa vairs nebija, apkalpoja divas pavecas apteksnes. Sāka braukt viesi:

kaimiņu muižnieces ar savām meitām. Skujtecki nāca precinieku gados. Jaunās muižnieces par viņiemjūsmoja.

Broņislavs bija kavalieris, prata jokot un amizēties. Brīžam bija pat drošsirdīgs un meitenesskūpstīja vaigā. Viņš bija ari muzikāls. Kad spēlēja klavieres, meitenes sēdēja kā iesmā uzmauktas unklausījās nopūzdamās, Viņš prata arī gudri runāt. Tad mātes sprieda: nākošais slavenais advokāts.

Stefans bija kautrīgs, nerunīgs, sarka, kad meitenes viņu uzrunāja, kaut ko domāja un mīlēja spēlētšahu. Ari amatu izvēlējies nerunājamu, bet domājamu — arhitektūru, kur klusi varēja kombinēt un izdomātpavisam dīvainas, neticamas lietas. Broņislavs bija gaišmatis, baltām uzacīm, sārtu seju. Stefans —melns, slaiks, bālu seju un dzijām, brūnām acīm. Viņā meitenes samīlējās, bet viņš izturējās tā, it kā tāsbūtu nedzīvas lelles.

Mātes sprieda, ka Broņislavs drīzāk apprecēšoties. Skuļtecka pati domāja, kaut Stefans iemīlētos unizmestu no galvas Prosku, kura taču nevar būt muižnieka sieva. Viņa ir zemniece un lietuviete, kaut arīkatoliete.

Bet Stefans Prosku tik ātri neaizmirsa. Viņš to būtu meklējis un varbūt arī atradis, ja būtu cīnītājs,patstāvīgs sava likteņa lēmējs. Bet viņš tāds nebija, audzis mātes un audzinātāju aizbildniecībā. Viņamtrūka gribas un uzņēmības darīt to, ko gribētos darīt, bet ko citi izdarīt nepalīdz. Viņš padevās dzīveitādai, kāda tā nāca, kādu to sagādāja citi.

Tā pagāja studiju gadi, vairs nekādu vētru dzīvei nedodami. Un tas Stefana mīksto raksturu padarījacīņai nespejigu. Vienīgi ārējā čaula viņam bija smalka un pat eleganta, atbraucot mājās ar arhitektadiplomu. Smalkumam bija piejaukts labi daudz muižnieka iedomības un uzpūtības.

Tā viņā sadzīvoja divas pretējības: muižnieciskais lepnums un mīlestība uz zemnieku meiteni.Tāds bija Stefans, kad māte laida dēlus pasaulē patstāvīgai dzīvei, pati gatavodamās pārgrozīt arī

savu dzīvi, precoties ar dēlu pirmo audzinātāju, kurš dzīvoja Viļņā un ar paņu sarakstījās. Broņislavammāte iedeva lielāku naudas summu prakses uzsākšanai Varšavā, bet Stefanam Latgalē nopirka Primenesmuižiņu ar trīssimts pūravietām aramzemes un tikpat lielu meža platību, saklausījusi ar kādu mākleri.

Viņas vēlēšanās bija, lai dēls kļūst būvuzņēmējs, kas labi pelna. Vasarā var strādāt pie celtnem pilsētās,ziemā lai atpūšas lauku klusumā pie zemes saražotām bagātībām.

Tā Stefans Skuļteckis 1895. gadā kļuva Latgales muižnieks.

Trešā nodaļa LABI NODOMI Skujteckis Primenē.— Pārvaldnieks.— Arhitekts, kura nodomus izjauc labais gads.— Lieli

plāni.— Pils ar divdesmit septiņām istabām.— Fabriku kvartāls — cilvēces atpestītājs.— Akcijusabiedrība.— Ciemos un ļaudīs.— No Rēzeknes uz Beku.

Primehes muižiņas līdzšinējais īpašnieks bija krievu advokāts. Būdams vecs puisis, kas parprecēšanos vairs nedomā un grib mierīgi, bez saimnieciskām raizēm nodzīvot vecumdienas, viņš savuīpašumu pārdeva, lai apmestos līdz dzīves galam Daugavpilī, kur, savam iegūtam kapitālam pievienojotadvokāta prakses ienākumus, varēja dzīvot pārticībā un visās ērtībās. Advokāta tieksme pēc omulīgāmvecumdienām bija iemesls, kādēļ Skuļteckis kļuva taisni Primenes īpašnieks.

Muižu Skuļteckis saņēma labā kārtībā, iekoptu, ar ēkām un mežiem, tikai vecā dzīvojamā māja nebijakundziska, celta pirms gadiem trīsdesmit mērenām pusmuižiņas prasībām, pa daļai kā kungu medību māja,jo toreiz te apkārt bija lieli meži ar daudz zvēriem un zivīm bagātu nelielu ezeru. Tagad ezers krietniaizaudzis un līkšņainās malas sacietējušas. Muižu Skuļteckis saņēma līdz ar inventāru, varēja turapmesties un netraucēti saimniekot tālāk, bet viņa nodomi nebija šauri lauksaimnieciski, viņš nekadnedomāja palikt par lauksaimnieku, jo tādēļ arī lauksaimniecību nestudēja, bet savām spējām vieglākuturēja celtniecību. Viņš bija tā audzināts, ka zemi un dabu mīlēt nevarēja. Sākumā pat baidījās no zirgiemun govīm. Tāpēc, atbraucis savā jaunā īpašumā, nevarēja iedomāties, ka kādreiz varēs saimniekot.

Ievērodams arī mātes vēlēšanos, Stefans Primenē ieradās ar nodomu tikai norīkot saimniecībasvadību, nododot to pārvaldniekam, un pēc tam braukt uz Pēterpili meklēt darbu. Primene bija diezganliela un solīja pietiekošus ienākumus, lai saimniecību nostādītu uz plašākiem pamatiem. Tādēļ jaunaismuižnieks bez garas prātošanas pieņēma pārvaldnieku, kuram jāgādā par kārtīgu zemes izmantošanu unsaimniecību, kamēr pats kungs nodarbosies ar citām lietām. Nodarboties ar citām lietām kungs cerēja.

Pārvaldnieks bija pusē latvietis, pusē igaunis Jānis Pelcis, vīriņš ar melnu āža bārdiņu un dzeltāniemzobiem. Brūnās ačeles bija dzīvas, it kā radītas kunga gribas nolasīšanai no pieres. Viņš bija ieaudzispelēkos svārkos un ūdens zābakos kā otrā ādā, no rokas neizlaida spieķi ar cirvi galā, ko noskatījies nokāda muižkunga Vidzemē. Līdz šim viņš bija kalpojis Bolvu muižas mežniecībā, kur patlaban beidzāslielāka meža ciršana un izvešana. Tur viņš uzņēmies baļķu izvešanu līdz dzelzceļam un labi nopelnījis.Domāja par kādu rentes vietu Latgales muižā, bet, kad mežkungs viņu ieteica jaunajam Primenesīpašniekam kā pārvaldnieku, pieņēma šo vietu, cerēdams arī tur vēl papildināt savu kapitālu, un, kas zin,varbūt kādreiz piepildīsies viņa lielakais sapnis — tikt. pašam pie savas zemes, kas lautu bez rūpēmdzīvot un tikt vajā no kalpošanas citiem. Savu mūžu viņš ir tikai kalpojis un ar skaudību noskatījiespatstāvīgos zemes īpašniekos. Viņa tēvs bija muižas kalps Vidzemē pie Igaunijas robežas, māte —igauniete. Viņš turpat kjuva muižas skrīvera palīgs. Tad Gulbenē tika mežkunga palīga vietā, kurnokalpoja septiņus gadus. No šejienes aizgāja uz Bolvu muižu. Viņam bija labas ieteikšanas kānedzērājam un godīgam, centīgam cilvēkam; viņš neatlaidīgi virzījās uz priekšu tuvāk mērķim. Un Pelčamērķis bija — zeme. Tādēļ viņš krāja, likdams kapeiku pie kapeikas bankā. Nedzērājs, nesmēķētājs,neprecējies, cik tādam vajaga. Lielāko algas daļu varēja nolikt. Tāds rūķis bija Primenes pārvaldnieksPelcis.

Skuļtecka saimniecību viņš saņēma pilnīgi savā ziņā, jo pats kungs bija laimīgs, ka nav jādomā parsvešām lietām. Jau pirmā pavasarī visi muižas lauki bija kārtīgi apstrādāti, lopu barošana nostādīta uzaprēķina pamatiem, dzirnavas no jauna iznomātas. Kungs priecājās par pārvaldnieka ziņojumiem un sākadzīvāk domāt līdzi viņa nodomiem un darbiem. Tas tomēr jaunā arhitekta domas nenovirzīja no agrākiemplāniem un parliecības, ka lauksaimniecības raizes īstam aristokrātiskam muižniekam nepiederas, kapusei no viņa dzīves jāpaiet pilsētā.

Latgales un Lietuvas būvuzņēmējus pazina visā Krievijā. Tie kļuva turīgi un sev sacēla savas

dzimtenes pilsētās skaistas mājas. Kādēļ lai Stefanam Skuļteckim bez Primenes ar laiku vēl nepiederētutrisstāvīga mūra māja Rēzeknē? To viņš cerēja, pilns labu mātes padomu, un domāja Pēterpilī to atrast.

Bet, kad pienāca rudens un vasarā viss tik labi bija paaudzis, ka pārvaldnieks kungam nolika priekšātik daudz muižas maizes un naudas, ka līdz nākošai ražai varēja dzīvot bez raizēm, Skuļteckis sāka domāt.Viņš domāja, vai maz lon braukt projām svešā pasaulē, svešos ļaudīs meklēt darbu, kuru nemaz nezini,vai dabūsi. Iztērēsies tik un brauksi mājā, nekā nenopelnījis. Un ko tad? Kā būs nākošā rudenī? Ir viņamvēl mazumiņš no mātes mantojuma, bet tas vērtspapīros, ko var lietot kā drošības ķīlu pie būvdarbusaņemšanas. Nelaimīgā līgumā to var pazaudēt. Māte naudu apsolīja tad, ja tā vajadzīga darbu izvešanai.Vai nav dzirdēts, kā uzņēmēji iekrīt un bankrotē? Tas viss Stefanam likās tik sarežģīti, nedroši un grūti, kaPrimenes silto istabu vismaz pirmo gadu negribējās mainīt ar aukstām lielpilsētas ielām. Tā Stefans nekurneaizbrauca, un, jo ilgāk viņš uz vietas palika, jo viņu pārņēma pārliecība, ka Primene ir pietiekošiienesīga, lai viņas īpašnieks pieklājīgi dzīvotu, nemeklējot blakus darbu. Vēl tik būtu jāpaplašina vecāsdzirnavas, jāuzceļ koku zāģētava un jauna dzīvojamā māja, tad vairāk nav ko vēlēties un vari dzīvot kāīsts muižnieks. Dzirnavas atradās pie upes, kas tecēja no ezera pa Primenes pļavām. Zāģētava būtu jāceļpie dzirnavām vai meža. Tas ienesīgi. Bet vecā dzīvojamā māja krietnam muižniekam par mazu unnepiemērīgu, jo izskatās drīzāk pēc zemnieka mājas nekā muižnieka pils. Tajā tikai sešas istabas; vienāgalā trīs un otrā trīs, virtuve vidū. Vienā galā dzīvo pārvaldnieks, otrs pašam. Tā ilgi nevar palikt. Mātesolīja palīdzēt arī dzīvojamo māju uzcelt. Tikai pēc tam braukt kādu vasaru ciemā.

Tie visi lieli un svarīgi darbi, kas nemaz neļauj citu darbu meklēt. Un vai muižniekam pieklājaspeļņā iet kā strūdziniekam vai linu kulstiķim?

Tādas domas ieperinājās pana Skuļtecka galvā jau pirmā ziemā, vēlāk iegūdamas pilnīgu varu unbūvuzņēmēja projektus galīgi iznīdēdamas, kā Kondraša žurku zāles iznīdēja Karlovkas peles.

Stefans Primenē nometās noteikti un neizkustināmi. Otrā vasarā viņš jau dzīvi piedalījāssaimniecības vadībā, bet redzēja, ka tas ir lieki, jo visu labāk prata pārvaldnieks Pelcis. Tad viņš sākanopietni domāt par būvju plāniem tepat Primenē.

Savā kabinetā, kas izpildīja ari ēdamistabas uzdevumu, Skuļteckis izstrādāja trīs lielus plānus, kasizpildāmi tepat muižā: jaunai dzīvojamai mājai, kurā jābūt divdesmit septiņām istabām, divām verandām,fontānam un tornim, no kura būtu pārredzami visi muižas lauki; plašai siltumnīcai, kur audzēt vīnogas,firziķus un apelsīnus, un koku zāģētavai, kas būtu tik varena, ka piecos gados varētu sazāģēt visus mežuspiecdesmit verstu apkārtnē; koku zāģētavas projektā ietilpa arī darvas tecinātava, kurai drīz jāizaug parterpentīna un formalīna fabriku ar daudzām administrācijas ēkām inženieriem, tehniķiem un meistariem.Mežu šai apgabalā tādai fabrikai pietiktu daudziem gadiem, būs tikai jāpievelk kapitāls.

Dzirnavu paplašināšanu, kas arī prasīja lielus izdevumus, nolēma atstāt beidzamo; ar koku zāģētavutā nebija savienojama. Koku zāģētavai izdevīgāk atrasties sausā, rošā lielceļa tuvumā un starp mežiem,kuri izcērtami arī pašai Primenes muižai.

Saimniecību uzticējis Pelcim, pats kungs strādāja pie muižas izbūves projektiem.Pie tiem Skuļteckis nostrādāja vairāk gadus, piekraudams ar sīki izstrādātu plānu ruļļiem un

aprēķiniem pilnu kaktu. Tur uz papīra bija redzama skaista divstāvu pils ar zaļu torni, tādu pašu jumtu,stikla verandām, rokoko stilā veidotu zāli, griestu plafoniem, fantastiski izgreznotiem koridoriem,piemīlīgām, mājīgām lasāmām istabām ar grezniem kamīniem un ūdensvada sistēmu. Augstās, gaišāsverandās zaļoja mūžam zaļie lauru koki, palmas un mirtes. Istabas bija fantastiski iekārtotas. Toapgaismojumā paredzēta vesela krāsu gamma. Bija dzīvojamās istabas platiem, saulainiem logiem, kurossaulei jāspīd no rīta līdz vakaram; te sienas būs baltas vai viegli pelēkas, ar zelta izrotājumiem. Bijaistabas ar sarkaniem logu stikliem un tādām pašām tapetēm un melniem griestiem; austrumnieciskieizgreznojumi te pavedināja uz sapņiem, kas liek aizmirst dzīves prozu. Zilās istabas bija augstas kāvasaras debesis, un gaisma viņās ieplūda pa gareniem lodziņiem, kuru zilie stikli vilkās gar sienasvirsmalu nepārtrauktā strīpā. Te jāizgaist domām un jāsajūt esība un neskaidrākās nojautas, kas līdzīgas

sapņu nirvānai. Te jāmostas tam, ko sauc par dvēseli, ja tāda ir. No zilās istabas smagi aizkari atklājaieeju violetā istabā, kuras logi bija šauri un augsti kā cipreses; nopietna kolonnu rinda gar vienu sienusniedzās tādā augstumā, ka pie tām

novietotie krēsli ar atzveltnēm cilvēka augumā izskatījās kā bikts mājiņas pie Sāpju Dievmāteskatedrāles Varšavā. Stiklu violetai krāsai jābūt tik tumšai, ka no ārpasaules viņos nav saredzamas patlietu kontūras; starp kolonnām jādeg augstiem lukturiem, kuru spožums pastiprināms vai pavājināms arsevišķiem krāsas abažūriem. Sai istabā jāatdzīvojas visdziļāk slēpjamām skumjām, kas liek atteikties novisiem priekiem un saprast skaistumu, kurš domas par nāvi padara mijas. Melnā istaba celtnē jāievieto tā,lai tai nebūtu neviena loga. Tās sienas, grīdas un griesti — viss lai ir melns. Lampu gaismai jānāk noreflektoriem, kas ierīkojami gar griestu un sienu savienojumu, bet nav redzami. Uz paaugstinājuma tejāstāv melni segtam galdam, kas izskatās pēc katafalka. Sienu un griestu izrotājumi sudraba — šur, tur,reti — kā likteņa emblēmas, kā nebūtības atgādinājums būtībai. Te jāsastopas mīlētājiem, kad viņi viensotrā patlaban ieraudzījuši brīnumu, bet vēl nedrīkst to vārdā saukt. Dzeltenā istabā logi ierīkoti griestos.Viņu stikli saules puķu krāsā. Te cilvēks iegūst miroņa izskatu, ko krāsai palīdz izdarīt virsgaismasradītās ēnas. Te jāatrodas tiem, kas vairs nevēlas satikties, te dvēselēs jāizaug šausmām, kas uznāk,sastopoties ar nāvi un trūdu smaku. Zajā istaba nebija paredzēta, jo tā par daudz atgādinātu dabas košumu,ko var atrast, izejot no šīs fantāziju mājas, un baudīt labāk tiešamībā nekā vājā atgādinājumā. Sais krāsumaiņās bija kaut kas no vecā Skujtecka uguņošanas dzīru naktīm Karlovkā, par ko stāstīja vecais sulainis.

Istabu projekti plānos bija izstrādāti visos sīkumos tā, ka arī uz papīra arhitekta nodomi bija skaistipārskatāmi un gaumējami. No ārienes mājas kopskats bija kā templis, kur austrumnieciskais savienots areiropeisko, kur plankumi un masas cita gar citu samērīgi saskaņoti sniedzas uz augšu un izgaist vieglāizskaņā. Te melodiskums bija savienots ar vielas cieto nostatnību. Tā bija skaista fantāzija, bet, ja touzceltu Latgalē, tad viņas autoru sauktu par traku. Autors tomēr ticēja, ka viņš to uzcels, jo starp veco unjauno māju bija tikpat mazs attālums kā starp viņa vēlamo un patieso dzīvi.

Siltumnīcu plānos bija redzami zaji vīnogulāji, pilni sulīgiem ķekariem, dzeltenu augļu pilni apelsīnuun citronu koki un vīģes; fantastiskas puķes bija uzzīmētas tik patiesi, ka gribējās likt pie deguna, laipamēģinātu viņu smaržu; bet aprikozes izskatījās tik īstas, ka gribējās nogaršot; visu siltumnīcu rinduvajadzēja apsildīt tvaika trubu tīklam.

Trešais projekts bija vesels fabriku kvartāls, un tajā speciālists inženieris varbūt atrastu visvairākfantastikas. Viņā ietilpa četri atsevišķi projekti: dzirnavas, kokzāģētava, darvas tecinātava un lielākokspirta, formalīna un terpentīna fabrika.

Sais plānos katli, retortes, riteņotas mašīnas, milzīgas karsētavas, trubas un ceļamo krānu ietaisesslēpās aiz skaisti izveidotām fasādēm un vēl neredzētām pussimetriskām ģēveļu iebūvju un izbūvjuformām; smirdošo katlu un vārītavu elli aizsedza debešķīgās līnijās ierobežotās sienu masas; gariskursteņi lietderīgā vielā nepārvēršamos dūmus melniem mutuļiem izverda mākoņos, bet derīgumamiegūtie sastāvi un šķidrumi balonos un iepakojumos pa gaisā novilktām drātīm un ritenīšiem aizripoja līdzvagoniem, kam pa sliedēm bija jāskrien uz visām pasaujjps malām. Atpakaļ uz fabrikas kantoriem nācazelts un vērtspapīri, krādamies ugunsdrošos dzelzs skapjos. Pāri visam uz fabrikas vārtiem zelta burtiembija rakstīts: «Akciju sabiedrība Stefans Skuļteckis».

Sēdēdams pie plāniem un viņos piepildīdams savus nodomus, Skuļteckis dzirdēja sirēnu kaukšanu,ķēžu žvadzēšanu, katlu šņākšanu, motoru dīkšanu, zāģu džinkstoņu, tērauda skandumu un tūkstošustrādnieku balsis, kas sasaucās darbā, bet tad piepeši pārvērtās nemiera saucienos, aicinādamas uzstreiku, draudēdamas mašīnu skrejoņu apstādināt un iemidzināt klusumā, kas baigi ieiet fabrikas korpusos.

Bet te ierodas pats Sukļtecķis strādnieku sapulcē un viņu prasības uzlabo divkārtīgi, jo viņa naudasskapji to spēj izturēt bez briesmām, viņa ražojumi no konkurences nebaidās, jo tiem tirgū ir vislabākāslava un fabrikas uzbūvē viņš pats atradis kādu jaunu konstrukciju, kas darbu palētina uz pusi.

Fabrikas ražos milzīgu daudzumu cilvēcei nepieciešamo mantu, atvieglos dzīvi, nesīs ģimenēs laimi.

Jaunais izgudrojums cilvēku rokām atņems darbu tik lielā mērā un preces ražos tik lētas, ka nevienamnebūs jāstrādā vairāk par četrām stundām dienā. Atlikušā laikā katrs varēs nodoties savu garīgo spēju unsavas personības izkopšanai. No zemes nozudīs sociālās cīņas, kas notiek ap eksistences vērtībām. Tadlieks būs arī kolektīviskais pasaules uzskats, kurš visus cilvēkus grib apvienot vienā pasaules redzēšanasveidā un grupēt tikai pēc lietojamības principa — kolektīvi lietojamo vērtību ražošanā. Atsvabināšana nodarba verdzības atsvabinās ari no kolektīvisma. Tad cilvēkus varēs grupēt pēc gara spējām unsasniegumiem gudrībā, izjūtās un ieredzē lietu patiesā būtībā. Indivīda psiholoģija būs lielā godā.Kolektīvisma laikā tai būtu jāpagrimst.

Pasaules sociālās pārveidošanas idejas Stefana galvā perinājās jau no tā laika, kad viņu audzinājaViļņas mājskolotājs, kas sludināja cilvēcību pret kalpotājiem. Viņš stāstīja arī par sociālo netaisnību untaisnību, par to, kam pasaulē jāpazūd un kam jānāk. Toreiz Stefans no skolotāja idejām maz saprata.Tagad viņš pats domājās sapratis nesaprotamo un atrisinājis neatrisināmo.

Savos projektos Skujteckis redzēja nākotni, jaunus laikmetus, cilvēces laimi un nākotni, tajos viņšpacēlās pāri apkārtnei, jutās par visiem pārāks. Kamēr viņš pie tiem strādāja, pasaule likās nevajadzīga,maz viņš izgāja no mājas, reti brauca uz pilsētu. Bet, jo tuvāk tie nāca gatavībai, jo vairāk Stefanavēlēšanās lauzās laukā no mājas. Viņš iepazinās ar kaimiņu muižniekiem, brauca pie viņiem viesos, visurlaipni pieņemts, jo katrs turēja par godu ar jauno, eleganto muižnieku būt draudzīgās attiecībās un varbūtkļūt pat rados šādā vai tādā precību ceļā, piesienot viņa sāniem meitu vai radinieci.

Stefans likās arī bagāts, jo par dažiem saviem projektiem, kā par pils būvi un zāģu gateri, runājagluži pārliecinoši un neapšaubāmi. Palikdams daudziem kaimiņu muižniekiem parādā ar ielūgumiemviesībās, viņš tos arvien lūdza uz pils iesvētīšanu, kas notikšot pēc pāris gadiem. Visi zināja, cik trūcīgair Primenes vecā kungu māja, un tādēļ saprata Skuļtecka atturēšanos no viesību rīkošanas tagad.

Pats Stefans tomēr no viesībām neatsacījās un labprai pavadīja laiku ārpus mājas, kuras pelēkumānejutās īsti aristokrātiski. Citas muižas vairāk atgādināja viņa bērnības mītni Lietuvā. Tur bija arī ļaudis,kuros viņš varēja parādīt labās manieres un spīdēt ar muižniecisku stāju. To viņam patika parādīt, neturotsveci zem pūra.

Pavairojis kaimiņu apciemojumus, grāfs Skuļteckis biežāk sāka braukāt arī uz Rēzekni un Ludzu,muižnieciski pavadīdams vakarus turienes klubos pie kārtīm, biljarda un labām vakariņām. Te viņšparādīja plašumu un devību kā īsls muižnieks: solīdi paspēlēja uz kārtīm, izmaksāja draugiem vakariņas,deva pa piecniekam dzeramnaudas, vairākas dienas dzīvoja viesnīcā, zirgus ar kučieri novietojisiebraucamā vietā.

Viņā dzīva palika ieaudzinātā lepnība, tā bija neuzvarama. Viņš nemaz nedomāja to uzvarēt. Pārākspar apkārtni viņš jutās ne vien kā muižnieks, bet arī kā nākošais fabrikants, kurš glābs cilvēci, un kā lielsarhitekts un inženieris.

Tikai neizbēgarnība un nepieciešamība runāt un cilvēkos pavadīt dzīvi viņam lika runāties arī arnemuižniekiem. Arī pret muižniekiem viņš juta pārākumu. Lai to tiešām izceltu, viņš nāca gaismā ar savugrāfa tituli un uzdevās par grāfu Skuļtecki. Viņš atcerējās mātes glabāto vēstuli un bija dzirdējis arī notēva sulaiņa, ka Skuļtecku vectēvam bijuši grāfa dokumenti, bet viņš tos necienīgi izlietojis. Taspēcnācējiem neatņem morālisku tiesību šo tituli valkāt. Grāfs bija pazīstams Primenē, kļuva pazīstamsRēzeknē un Ludzā.

— Grafs Skuļteckis,— dzirdēja, rādot, kad viņš gāja pa ielu.Muižas saimniecību vadīja Pelcis — sākumā uzmanīgi un taupīgi, bet vēlāk arī pats juzdamies kā

grāfs, gādādams ne vien par kungu, bet arī par sevi, saņemdams algu, turēdams pusduci Jorkšķiras cūku,divi duči vistu, neskaitāmas zosis un tītarus. Kungam bija maz laika savu saimniecību uzraudzīt un redzētarī Pelča saimniecību. Visu darīja pārvaldnieks, gādādams, ka kungam naudas netrūka, ar to iegūdamsuzticību. Ka līdz ar muižas pārvedumiem pārvaldnieks pārvērta naudā arī savas saimniecības ražojumus,kungam tas nebija jāzin. Pietika abiem. Kamēr cilvēkam labi klājas, viņš nedomā, ka zem šī labuma var

slēpties pulvera muca, kas kādreiz spējīga uzspert gaisā visu labumu. Grāfs ar savu labklājību bija mierā.Pabeidzis projektus, Skuļteckis ķērās pie pirmiem' celtniecības darbiem. Vispirms nolēma celt pili,

kas nepieciešama, uzstājoties pret citiem muižniekiem, un tūliņ arī zāģētavu. Būvei lika lauzt akmeņus —pasūtīja gateri un sāka celt. Viņš ticēja saviem projektiem un sevī ar tiem lepojās.

— Naks laiks, nopirkšu visu Vitebskas guberņu, tikai pagaidiet,— viņš lielījās Rēzeknes klubā, garājau skatīdams savas terpentīna fabrikas skursteņus kūpot pār visu Latgali. Bet, cik viņš drošs unpārliecināts bija projektos, tik garlaicīga likās projektu realizēšana. Kad sākās akmeņu laušana unzāģētavas celšana, viņš kļuva garlaicīgs un biežāk meklēja apmierinājumu ļaudīs, vairāk braukāja uzpilsētu. Tur klubā dzīvoja naktis un biežāk pārbrauca neizgulējies un noguris.

Netāļu no Primenes atradās Bekas krogs. Tas pats lielceļš gāja gar vienu un otru, nomērojis starpabām vietām tikai pusotras verstis. No kādiem augstumiem Skuļteckis uz visu zemniecisko arī neskatītos,te viņš atrada vieglāk sasniedzamu to, kādēļ bija jāmēro garais ceļš uz Rēzekni. Tiesa, kungs nekadnesēdēja lielā kroga istabā starp zemniekiem, viņš, galvu pacēlis, izgāja cauri, apkārt neskatīdamies,taisni uz dibenistabu, kur krodzinieks ielaida tikai vietējos inteliģentus, kā skrīveri, feldšeri, muižkungu,skolotāju. Tur grāfs sēdēja viens pats uz koka dīvāna, dzēra alu un domās staigāja pa savu pili unfabrikām. Te viņš prātoja par akciju sabiedrības «Stefans Skuļteckis» dibināšanu un veselu gadugatavojās braukt uz Vitebsku reģistrēt šo sabiedrību, bet Rīgā, Varšavā un Pēterpilī meklēt tai akcionārus.Pagāja vēl gads, bet nebija biedru, ne sabiedrības, jo vēl nebija galā pirmie projekti, kas jāveic vienampašam Skuļteckim: jāuzceļ dzīvojamā māja, jāuzstāda gateris un jāierīko darvas tecinātava. Tas prasadaudz laika un līdzekļu — labi, ja var aizbraukt uz Rēzekni. Kauču akmeņu vešanai viņš klāt nestāvēja,rēķinus par to neveda, tomēr juta, ka līdzdarbojas, arī būdams mājā, kaut arī visu dienu guļot un domājot.Visu izdarīja Pelcis. Nopirka akmeņus no visiem apkārtnes zemnieku tīrumiem, rudenī tos veda un krāvaPrimenes kalnā, kur jāpaceļas jaunai pilij. Arī gatera šķūnim rokas zāģeri dēļus jau bija sazāģējuši, unpavasarī tam jābūt gatavam, jo ziemā piecirtīs un savedīs kokus. Mašīnas piesūtīja, iemaksājot daļunaudā, daļu vekseļos.

Pirmie soļi Skuļtecka nodomu piepildīšanai likās diezgan sekmīgi, un apkārtnē tie pacēla viņa cieņu,kas ļaužu mutē nostiprināja iegūto grāfa tituli. Jaunais muižnieks uz to bija lepns un savu lepnību izrādījaarī pret līdzcilvēkiem, izturēdamies pret tiem arvienu atturīgāk un ticēdams savai izredzētai misijai.Sveicienus viņš atņēma tikai ar delnas pacelšanu līdz plecam, nerunāja ar personām, kas bija zemākas parpagasta vecāko, galvu nesa augstu paceltu, it kā skatītos no savas pils torņa, un nebrauca citādi kādivjūgā, juzdams, ka patiesībā vajadzētu četrjūga, bet nebija piemērotu pajūgu un izbraucamo zirgu. Bettas nāks. Drīz nāks.

Ceturta nodaļa GRĀFS GRIB PRECĒTIES Komtesi vai baronesi.— Pana 2anna.— Kopīga lietderības līnija.— Kritiens no fabrikas

skursteņa.— Atmiņas.— Kas es esmu?— Elkoņi ezerā.— Gāzenespīlāri.— Putekļu mākoni.—Kivkuču Fraņa.—J-uaae!— Svētā ar ušņu duramo.— Gaivarišku kapliča.— Lūdzēja Bramā.

Paņi Skuļtecka tiešām vēl apprecējās un Stefanu apraudzīt brauca pa reizei gadā uz dažām dienām.Atbraukusi vairāk kā par dēla projektiem un fabrikām interesējās par viņa apprecināšanu. Bija taču laiksnodibināt savam stāvoklim un kārtai piemērotu ģimenes dzīvi, kad māte to izdarījusi jau otrreiz. Viņakatru gadu atbraukusi lūkojās, vai Stefans nebūs izraudzījies līgavu, lai pārvestu mājās lielmāti. Tā varējabūt muižnieka meita, un labi būtu, ja viņa pavairotu Stefana turību, bet, ja dēlam patīk, lai ņem bez pūra,ka tik labi audzināta un cienīgas kārtas poliete. Bet Stefans nevarēja un nevarēja izmeklēties. Muižniekumeitas, kuras viņš bija redzējis, likās labas, bet, lai precētu, tām arvienu kaut kā trūka, kas grāfam neļāvaiemīlēties. Nepatika augums, zobi, rokas, balss . . . Viņš gribēja atrast vislabāko un daiļāko, kas ne vienar bagātību, bet arī ar tituli un izskatu apmierinātu viņa augstās prasības un nepazemotu viņa lepnībasgaru. Tai vajadzēja būt komtesei vai vismaz baronesei. Un tādas Latgalē nevarēja atrast. Ja gadījās kādagrāfu vai baronu atvase, tās bija atbaidoši nesmukas vai nepiemērīgos gados un iebildigas, istabās caurpaaudzēm izstīdzējušas, pazaudējušas dabīgo skaistumu un sievišķīgas formas, pēc kā slāpa Skuļteckapaša muižnieciski kultivētais, bet pirmatnībā iedzimušais gars. Stefans varēja sapņot par vārīgāmporcelāna paņenkām mēnesnīcā pie loga, kas starp spoguļiem klausās skumjas Šopēna noktirnes, betbrīžam viņā atmodās pirmatnējs meža cilvēks, kas, kā tīģeris rēkdams, aulekšo pa laukiem pakaļ sievietei.Kad viņš iereibis brauca mājās no pilsētas vai nāca no Bekas un ceļā sastapa sievietes, viņš dažu labureizi apturēja zirgu, lēca laukā no ratiem un maurodams skrēja pakaļ bēdzējai. Tādu grāfa īpašību drīzzināja visas apkārtnes sievietes un zināja ari, ko darīt: viņām viegli bija izbēgt, jo grāfs šo niķi spēlējatikai tad, kad vairs nebija spējīgs paskriet vairāk par desmit soļiem, neizstiepies zemē. Skaidrā prātā viņšnekad neizgāzās, arvienu un visur būdams smalks un galants kavalieris vai aiz lepnības vienkāršākāmsievietēm neskatīdamies virsū.

Zvēriskās dabas izpaušanās tādā veidā viņam bija sagādājusi nelabvēlīgu slavu pie augstdzimušāmmuižniecēm, kaut gan nekad viņam nebija izdevies gūstekni noķert. Tas bija iesmesls, kādēļ ar laikuaugstdzimušo dāmu labvēlība pret viņu atdzisa un mazinājās izredzes uz stāvoklim piemērīguapprecēšanos.

Tas tomēr grāfam nelika zaudēt cerības.Skuļteckis atradās kārtējā apciemojumā Janopoles muižā pie pana Kazimira. Tur viņam jau trešo

reizi bija satikšanās ar panu Zannu, lielmuižnieka meitu, kas te viesojās no Daugavpils apriņķa. Zannaviņam sāka patikt kā prātīga sieviete, kas prata spriest par sīpolu audzēšanu, tītaru perināšanu sausā vietāun cūku sugas uzlabošanu ar Jorkšķiras kuili. Tēva muižā viņa ejot visur saimniecībā, pati rīkodamās unlīdzi strādādama, kas viņai vairāk patīkot par mācīšanos augstās skolās vai sēdēšanu istabās piegrāmatām un klavierēm. Viņa nebija izsmalcināti skaista, bet veselīga un Stefana gadiem drusku pāri.Janopolē viņa viesojās pie radiem. No visām muižās redzētām jaunkundzītēm Stefanam šī likās īpatnējākāun interesantākā. Tādēļ viņš Janopoli apciemoja jau trešo reizi mēnesi.

Diez ko domāja Zanna? Stefanam gribējās zināt, un šoreiz, atradis viņu istabās vienu, viņš apņēmāsvisu noskaidrot. Līdz šim nekā nevarēja saprast, vai viņa tam simpatizē vai nē; no izturēšanās tas nebijanolasāms — viņa likās prātīga un vēsa. Bet tas varbūt viņas raksturā, jo pacietās rokas vairāk saradušasar darbu nekā mīlestības parādīšanu nozīmīgos glāstos, saprotošos paspiedienos. Ko viņa var runāt parromantiskām lietām, kad domas pilnas ar sīpolzemes sastāvu un piena sūkalu attiecību rēķinu pret cūkastauku svara pieņemšanos?

Šoreiz sasveicinājusies Zanna, par brīnumu, neuzsāka nekādu praktisku sarunu, bet lūdza grāfu

apsēsties.— Pana Zanna, cik patīkami būt jūsu tuvumā,— viņš iesāka runāt, kad viņa neapsēdās vis tam

blakus uz dīvāna, bet ieņēma taisnas sveces stāvokli otrpus galdam uz krēsla.— Cik glaimojoši un laipni,— viņa atbildēja, mazliet nosarkdama.— Man gribētos šo tuvumu sajust biežāk un, tā sacīt, vairāk, bet nezinu, vai drīkstu uz tādu jūsu

labvēlību cerēt, jo es redzu jūs tikai trešo reizi.— Es jums, pan Skujtecki, negribētu sagādāt ne mazāko vilšanos, un man nekas nevar būt pretim, ka

mēs draudzīgi pārspriežam dažādus saimniecības jautājumus, bet es nedomāju, ka mūsu draudzība varētusniegties tālāk par lietderīgu savstarpīgu zināšanu paplašināšanu, lai satiekoties nebūtu jāgarlaikojas. Mēstaču esam darba un lietderības cilvēki,— viņa runāja, skatīdamās savās sarkanās rokās.

— Bet vai mēs nevarētu atrast kopīgu lietderības līniju, ņemot palīgā visu to, ko sajūtam sirdīs, kadesam vieni, kad pašā darba karstumā man vajadzīgs kāda cilvēka padoms? Vārdu sakot, kā būtu, ja mēsviens otram sniegtu roku uz visu mūžu?— Viņš piecēlās, skatīdamies, ko darīs pana Zanna.

— Pan Skuļtecki,— Zanna atbildēja, palikdama līdzšinējā stāvoklī,— man nekas nevarētu būtpatīkamāk un glaimojošāk kā sniegt jums roku kā izredzētai starp daudzām šāda likteņa tīkotājām, bet manžēl, ka mūsu satikšanās un iepazīšanās nav notikusi divus mēnešus agrāk. Es jau esmu saderinājusies. Unjūs zināt, ka vārdu es turēšu, pat ja tamdēļ man būtu jācieš, ļoti, ļoti jācieš.

Skuļteckis, dzirdēdams negaidīto ziņu, apsēdās, it kā kristu no savas fabrikas skursteņa, un vairsnevarēja pasacīt ne vārda. Zanna turpināja aplūkot savas rokas.

Pēc laba laika, kad Stefans logā bija trīsreiz novērojis strazdu māti atgriežamies ar kumosu piebērniem būrī, viņš vaicāja:

—r Ar ko?— Ar panu Kazimiru.Vairāk viņi par to nerunāja. Nebija arī jārunā ne par ko citu, jo no āboliņa tīruma atgriezās pans

Kazimirs un ienāca jautrs, saulē nodedzis un jokodams:— Ko jūs darba laikā sēdat istabā? Kādēļ nenākat palīgā āboliņu kraut? Kā jums, grāf, šogad

padevies āboliņš?— Rīt iesāks pļaut. Šodien beidzamā vaļīgā diena. Tad tik driz nevarēšu jūs apciemot, pan Kazimir.Viņi izgāja verandā, kur apteksne klāja brokastu galdu.Šodien Skuļteckis no Janopoles aizbrauca ātrāk par citām reizēm.Viņš brauca, galvu nokāris, it kā vasaras saulē tā būtu novītusi.Tagad viņš atcerējās Prosku:— Kur palika Proska? Mana mīļā, vienīgā!Bet viņa tagad likās nesasniedzama, mākoņos pacelta Jaunava.Skuļteckis apturēja pie Bekas. Šodien krogs tukšs — darba laiks. Viņš iegāja savā istabā, pasūtīja

alu un kvernēja. Velns, kur riebīgs garastāvoklis! Visa pasaule likās mērī izmirusi, pat krogs kļuvis mēms.Nav neviena dzērāja. Grāfs viens pats dzēra alu un kvernēja. Šodien viņš bija ar mieru atteikties pat nogrāfa tituļa, tik pazemots un nievāts jutās.

— Kas es esmu? Nekas,— viņš prātoja.— Atstumts, pazemots. Visas cerības vējā. Pana Žanna,pana Zanna, tavu cietsirdību, tavu maldīšanos! Kur man bija acis, ka neredzēju? Kam man to viņaivajadzēja sacīt? Kam vajadzēja turp braukt! Nelaimīga diena.

Savas bēdas slīcināja alū. Saīdzis skatijās pa logu kroga pagalmā, kur dubļu pančkā vāļājās cūkas unap viņām staigāja krodzinieka lielais tītars, te galvu izstiepdams un nobuldurēdams savu kliedzienu, teievilkdams plecos un snauzdams.

— Ak, es tītars, tītars!— Skuļteckis errojās. Viņš jutās kā netīrais kroga pagalms. Kaut varētunokrist gar zemi, skriet četrrāpus, ieskriet šais cūkās kā velns pie Galilejas ezera! Viņš atcerējās cūkas,kuras baroja Zanna.— Kaut es būtu viena no tām, es būtu mazāk pazemots,— viņš rūgti čukstēja.— Vairsnekas netīk. Jādzer!

Viņš savas bēdas slīcināja alū, kamēr turpat pie galda aizsnaudās. Te piepeši redzēja sevi stāvot uzaugstām stalažām gandrīz savas fabrikas skursteņa galā. Mākoņi gāja gar pašu pakausi, vēsipieskardamies cepurei. Te mākoņos parādījās Proska mirdzošās, baltās drēbēs, ar puķēm kā palmām uzrokas. Viņa skatās tik labi un mī)i, it kā gribētu paņemt visas viņa bēdas. Viņa zied kā debesu roze.

— Mīļā, tu atnāci,— Stefans saka.Bet viņa klusē un rāda ar roku uz zemi. Viņš paskatās turp un redz citu; uzreiz stalažas gāžas, viņš

krīt bezdibenī, bet pieķeras pie šķērskoka un karājas gaisā. Ārprātīgās bailēs kliedz:— Zanna!Un pamostas. Paldies Dievam! Alus glāze nokritusi uz grīdas un saplīsusi. Uz galda ezers. Elkoņi

slapji, bet galva tā kā skaidrāka, un prieks, ka esi dzīvs. Cik tur vajadzēja — būtu nosities. Krist no tādaaugstuma! Zanna, aiznesta tālu, attālinās ar katru mirkli. Viņš jūt kā pestīšanu. Skatās logā. Cūkas guļaizmigušas, saule tām karsē dubļainos sānus. Tītars aizgājis un buldurē savu kliedzienu aiz kūts. Pagalmupārsoļo resna sieva ar spaini, basām kājām un atlocītiem svārkiem. Skuļteckis noskatās, kā aiziet šīskājas, resnas un spēcīgas kā Gāzenes pīlāri, zem kuriem dabūja galu Simsons, bet uz kuriem balstāsdebesu kupols. Kājas viņu apmulsina. Viņš ierēcas kā lauva, viņš skrietu, viņš gribētu sabrukt zem šiempīlāriem kā Simsons.

Skuļteckis izdzēra vēl glāzi, ātri izgāja no kroga un aizbrauca. Balts putekļu mākonis vilkās viņampakaļ.

Krodzinieks skatījās pa logu.— Kas šodien grāfam noticis? Nav labā omā.Baltais putekļu mākonis viņu aiznesa.— Proska, Proska, Proska!Trīs reizes atskanēja putekļu mākonī grāfa balss.Tad viņš lādēja sevi, ka Prosku nav meklējis toreiz, tiklīdz atgriezās no Varšavas. Tad droši viņas

pēdas vēl bija sadzenamas. Bet ko tagad? Būs pagājuši jau septiņi gadi. Septiņi gadi Prosku aiznesušinebūtībā. Bija savādi, ka šo vienkāršo meiteni lepnais grāfs bija pacēlis pāri pasaulei, pāri sev un,izstiepis pret debesīm abas rokas, cauri putekļu mākonim trīskārt sauca:

—Proska, Proska, Proska!Viņa sauciens izgaisa Primenes rudzos un Kivkuču sādžas miežu tīrumā, kur kāda sieviete

noliekusies ravēja usnes. Baltais sievietes lakatiņš pacēlās vertikāli saliektai mugurai, un divas acisurbās putekļu mākonī, kas tuvojās no Bekas puses.

Kivkuču ciemā Fraņu slavēja par skaistāko meitu. Viņa auga starp astoņiem sava tēva bērniem, nokuriem vecākie jau bija aizgājuši pasaulē kur kurais: cits uz pilsētu fabrikā, cits laukstrādniekos, viensplostniekos. Mājā dzīvoja Fraņa, divas jaunākās māsas un vecākais brālis. Visi strādāja: kas tīrumā, kaskūtī, kas ganos. Viņu māja atradās ciema vidū, starp kaimiņu mājām iespiedusies, kur mājas cita pie citasmeklē patvērumu. Sādžas tīrumi stiepās uz Primenes pusi pāri lielceļam, bet ganības turēja Primenesmežos uz servitūta tiesību pamata.

Tai dienā Fraņa atradās tīrumā, ravēdama miežos ušņas. Viņa noliekusies gāja soli pa solim, ar nazidurdama un izraudama no zemes aso nezāli, kuras baltā, garā kāja viegli izmaucās no zemes. Visu cēlienujau bija strādāts; līdz ceļam ravēt vēl palika soļu trīsdesmit strēmele. Rokas jau sāpēja. Te uz lielceļaatskanēja ratu rīboņa. Kāds ātri brauca. Pacēlusi galvu, Fraņa ieraudzīja putekļu mākoni. Te rīboņaapstājās, mākonis izklīda, un nākošā mirklī parādījās pajūgs un cilvēks. Fraņa pazina muižas zirgu.

— J-uaae!— atskanēja sauciens.— Vai! Skuļteckis!—Fraņa tikai paguva izdvest un gribēja bēgt, bet grāfs jau bija no ratiem laukā,

pieskrēja klāt un saķēra viņas rokas, turēdams kā stangās. Viņš vairs nebļāva, bet skatījās Fraņā kā stulbs,ugunīgām acīm izurbdamies cauri pašai sirdij. Fraņa sastinga kā čūska zem faķīra skatiena. Abi klusējalabu brīdi. Ušņu duramais nazis Fraņai izkrita no rokas. Beidzot Skuļteckis izdvesa:

— Kas tu esi?

— Laidiet, kungs, laidiet vaļā!— viņa lūdzās. Bet stangas neatlaida, turēdamās kā ērces.— No kurienes tu esi?— No Kivkučiem,— Fraņa atbildēja nobijusies.— Laidiet!— Es tevi nevaru laist.Viņš, pacēlis galvu, skatījās Fraņai pāri, it kā gaisā kaut ko redzētu, un svinīgi atkārtoja:— Es tevi nevaru laist.Fraņa nezināja, ko darīt, bet aizsardzības instinkts lika ķerties pie ātra un sekmīga līdzekļa.Viņa piepeši saliecās uz priekšu, iekoda kungam rokā un atgrūda viņu no sevis. Vaļā bija un

aizskrēja, cik jaudas, neskatīdamās atpakaļ.Sku|tecka garais stāvs tīrumā ilgi stāvēja kā sālsstabs, nekustēdams ne no vietas. Caur pieri

skatīdamies Fraņai paka|, viņš runāja:— Viens, mūžam viens uz pasaules!Kad Fraņa pazuda rudzos, viņš apgriezās un gāja atpaka uz lielceļu. Iekāpis ratos, lēni brauca mājup.

Galva kļuva skaidra; reibums pārgājis; viņš sāka saprast un vērtēt. Iedomājās Zannu un meiteni tīrumā;acis kļuva redzīgākas: kas bija Zanna pret šo meiteni! Kāda milzīga starpība! Zannas ģīmis jau liecināja,ka viņa ir tikai kūtij dzimusi, viņai vajaga ost pēc laidara. Bet meitene tīrumā — tā bija feja, pati burvība.Ap viņu lido lauku puķu smaržas. Viņa ir skaistākā sieviete pasaulē. Neviena muižniece nav viņai līdzīga.Kādas viņai acis, kāds kakls un rokas! Sīs rokas — ar zemi aplipušas un cietas. Tas ir spēks un zemesburvība. Viņa ir kā Proska, viņa ir Proska. Arī Proskas līdzība ir Proska.

— Kivkučos, viņa sacīja,— Skuļteckis atcerējās un nolēma, ka viņa vēlreiz jāredz, jo viņāieraudzīja īstu sievieti. Tikai tagad viņš sajuta, ka roka sūrst, un paskatijās, kur ādā palikuši divi sārtirobiņi. Sīs rētas tagad viņam likās dārgakmeņi.

Skuļteckis laikam bija jucis. Viņš pat uzvarēja muižniecisko augstprātību un domāja, kā vēl redzētzemnieka meitu no Kivkučiem.

Atbraucis mājā, viņš lieliem soļiem staigāja pa istabu — bāls, tievs, garš, sajukušiem matiem, it kāgribētu izlauzties no sienām, kuru garums bija tikai septiņi soļi, it kā gribētu ieskrieties, lai lēktu citābūtībā, laukā no Primenes zemē iegrimušās mājas ar mušu izraibinātām rūtīm un izdilušo grīdu, kurasgreizo dēju šķirbas mūžīgi smējās. Viņš brīžam runāja:—Cik gadus jau viss manī sagriezies šķībi ungreizi? Es gribu strādāt tāpat kā visi, būt kā visi, visu apsvērt ar prātu, noturēties uz ceļa, bet tad uznāktāds brīdis, kad liekas — ir vairāk pasaulē redzēt, nekā redzi, vairāk ko saprast, nekā saprati līdz šim, untad esi no sliedēm laukā. Viss līdzšinējais sabrūk, bet jaunā nav . . . Bija zeme, bija grēks, bija Sodoma,ieraudzīju Svēto un uz galvas kritu simts miljonu kilometrus dziļumā . . . Vairs nav kur pieturēties . . .

Viņš apstājās pie loga. Tur lielceļš aizvilkās uz Beku.— Tur vēl var glābties, bet skumja glābšanās,— viņš sacīja un pagriezās uz durvīm, bet kaktā

ieraudzīja saslietus baltus plānu ruļļus. Tur visa viņa dzīve, visa nozīme, nākotne, slava, mūža darbs.Viņš ņēma plānu ruļļus, izklāja vienu uz galda un noliecās pār to. Tur bija jaunā pils, kas skaisti

pacelsies no zemes un no viņa fantāzijas.— Te viņa dzīvos,— viņš stāstīja pats sev, — Fraņa — Proska, grāfiene no Kivkučiem, kuru nobūra

mana māte, kuru pirmo reizi ieraudzīju ar ogu kurvi dārzā, bet tagad — tīrumā ar ušņu duramo. Grāfienear ušņu duramo, debesu valdniece. Viņa ir skaistāka par šļahtu un muižnieku meitām, viņa ir grāfiene, joskaistums vien dod godu un tituli. Burvību es uzvarēšu, kad uzcelšu šo skaistuma pili, tad māņi nokritīs unredzama būs viņa — patiesā, daiļākā, varenākā, kura man parādījās Gaivarišķu kapličā.

Viņš atcerējās, kā toreiz bija.Kad viņš no Varšavas atgriezās suņu dienās mājās un Proskas neatrada, bija bēdīgi, negribējās būt

starp cilvēkiem. Repetitors, brālis Broņislavs, sulainis — visi likās koka vīriņi, nedzīvi, sveši, tāli. Viņšjau bija zaudējis jaunekļa vienkāršo pasaules uzskatu, kurā mātes iemācītās lūgšanas spēj to, ko nespējprāts, un iekļuva šaubās, kas brižiem ievilka pesimismā. Dievmātes žēlsirdībai viņš vairs nevarēja ticēt,

jo viņa nebija glabājusi Prosku, par kuru viņš vēl šinī ziemā vakaros aizlūdza:— Visužēlīgā Māte, glabā man Prosku!Stefans bieži vien gāja no muižas uz mežu aiz dzirnavām; meža laukumiņā uz liela celma viņš sēdēja

un lasīja vai staigāja bez mērķa ar bisi plecā pa pļavmalām, lankām un zvēru iemītām tekām. Bisi viņšnekad vēl nebija izšāvis, jo zvēri te nemitinājās, vai arī viņš tos neredzēja, juzdamies vairak vientulisnekā mednieks. Ezera galā, kurš iestiepās dziļi mežā, atradās senlaicīga kapličiņa ar krustu, ko uzstādījušikatoļi, kad tos apdraudēja protestantisms, kad vecais Skuļteckis atbalstīja protestantu baznīcas. Tā bijadēļu būda ar apsūnojušu jumtu. Durvju nebija, iekšā pie sienas stāvēja krusts, kas atgādināja vairāk saulinekā Pestītāja ciešanu zīmi. Tā to bija darinājis kīds lietuvju dievdaris, ielikdams savu estēta gaumisaiczģitā ornamentu sakopojumā. Zem saules stāvēja Jaunavas Marijas attēls, kokā izgrebts un izkrāsots.Krāsu sakopojums, ko laiks pa daļai jau bija nolobījis, un diezgan labi uzglabātā seja rādīja, ka tā bijusiskaista Dievmāte. Tā droši vien bija tā, par kuru vēl tagad stāstīja leģendas. Reiz naktī viņa atnākusi piedzirnavnieka. Toreiz dzirnavas bijušas tikko uzceltas. Viņa lūgusi, lai dzirnavu slūžās neaizturot augstuūdeni, jo tad ezers aiznesīšot kapličiņu. Ja paklausīšot, tad dzirnavnieka sieva bez sāpēm dzemdēšotmeitu, jo viņa bijusi gaidībās. Dzirnavnieks izskrējis laukā. Ūdens patiesi bijis augstu un ar lielu troksnigāzies slūžās. Dzirnavnieks iekāpis laivā un braucis apraudzīt kapliču. Tai ūdens bijis jau pie durvīm.Tad viņš atgriezies un palaidis slūžas. Kad iegājis istabā, sievai jau klēpī gulējusi meitene, skaista kāsaulīte. Tā nokristīta par Elīzu.

Stefans noņēma no pleca bisi un, būdams noguris, apsēdās uz kapličas sliekšņa. Kā neviļus viņamizlauzās pār lūpām smags aizlūgums:

«Visžēlīgā Māte, sargā Prosku!»Galvu rokās atspiedis, viņš raudzījās uz zemi, domu smagumu tai atdodams. Tad pie viņa noliecās

pati Svētā Jaunava sidraba drēbēs kā Ostrobramas dievmāte Viļņā. Salda balss sacīja, ar vēja elpupieskardamās viņa vaigiem:

«Viņa katru svētvakaru lūdz par tevi Bramā.»Kad Stefans pacēla acis, nekā nebija. Skaisti noliektā seja kā lilijas zieds uz koka dēļa viņam

atgādināja Ostrobramas jaunavu un vēl kaut ko dzīvē redzētu.— Proska,— Stefans sacīja. Ezers spīdēja kā Ostrobramas jaunavas sidrabdrānas. Tālumā varēja

redzēt Gaivarišķu dzirnavu jumtu.Arī tagad, noliecies pār saviem zīmējumiem un to atcerēdamies, viņš izrunāja:— Proska, Kivkuču jaunava. Sarkanā istabā mēs redzēsim skaistākās izdomas, un mūsu sirdis

nevēlēsies nekā no ārpasaules, jo mēs paši būsim visu vēlēšanos piepildījums. Zilās istabās mēs zināsim,cik skaists ir klusums un ka Dievs ar mums runājas tikai mūzikā un mīlestībā. Violetā istabā mēs skumsim,ka mūsu mīlestība nav izšauta bulta, kas skrien mūžam uz augšu, bet ka tā reiz atgriežas uz zemes, lai nojauna tiktu izšauta un mēs grozītos maldu riņķī, no skumjām uz svētlaimību un no svētlaimības bēdās, unlai mēs saprastu, ka arī nāve ir žēlsirdīga. Melnā istabā mēs to vislabāk sapratīsim, kad, jau aizmirsušimīlestību, no jauna tai uzplauksim.

Dzeltenā istabā mēs iesim, lai apliecinātu, ka mūsu laime beigsies tikai ar nāvi.Te atskanēja balss:— Atvainojiet, grāf, es jūs Joti gaidīju, man svarīgs priekšlikums.Skuļteckis pacēla acis. Priekšā stāvēja pārvaldnieks Pelcis ūdens zābakos un pelēkos svārkos, ar

papīriem rokā. Skuļteckis nepaguva atbildēt, ne arī uzaicināt apsēsties, kad pārvaldnieks jau stāstīja, kaviņš izrēķinājis, cik maksās akmeņu vešana visām būvēm, cik maksās zāģētava un cik vajadzēs naudaspils celšanai. Pamatus jau varētu sākt, ja būtu pievesti kajķi. Tā kā naudas no lauksaimniecības pietiekottikai tekošai dzīvei, tad jāmeklē citi avoti. Viens tāds būtu meža iepriekšpārdošana, ko izstrādāskokzāģētavā. Zīds Finkelbeķers esot ar mieru dot divdesmit tūkstošu avansa un tikpat daudz, kad zāģētavabūs gatava.

Pelcis zināja, ka naudas lietās grāfa piekrišanu visvieglāk dabūt, kad viņš atgriežas no Bekas. Arīšoreiz viņš nevīlās. Grāfs parakstīja sagatavoto Finkelbeķera ligumu, lai tiktu vieglāk vajā no naudasraizēm un tuvāk savu plānu izpildīšanai. Zāģētavai drīzāk jāsāk strādāt, citādi pārējiem darbiem jāstāv.

Kad Pelcis izgāja no istabas ar līgumu kabatā, grāfs vairāk par šo lietu nedomāja. Viņš domāsielaida celtņu un nākamo fabriku fantastiku, pa kuru kā nenovēršama parādība klejoja KivkučuOstrobramas jaunava. Viņa — meitene no Kivkučiem, kura reiz pazuda. Reāli viņa nebija tā pati, bet arīlīdzība ir reāla. Viņam raibā virknē garām slīdēja arī stāsti par vectēvu, kuram bijis romāns ardzirnavnieka meiteni. Tad kāds kaps Karlovkas muižā Skuļtecku kapos, kur lasāms akmenī ierakstīts«Elīza». Bet viņš to neuzskatīja par brīdinājumu. Viņa dzīvei jābūt citādai . . .

Dzirnavnieka Elīza, Dievmātes dāvātā, viņu paņēmis ūdens, kas toreiz apdraudēja pašu svētoJaunavu. Prosku apmājis zemes spēks. Viņa lauku un tīrumu jaunava — Kivkuču izredzētā. Septiņus gadusviņa Viļņas Bramā lūgusi, tikai tagad ieraudzījusi savu izredzēto, bet nepazīst viņu, bēg no viņa.

Pagājušā atspīdums tagadējā, reālā un iedomātā saplūsme vienā tēlā nebija Stefana fantāzija vien, tāviņam bija īpatnēja pasaules un lietu uztvere, kas pacēla savādā būtībā, kur redzamās lietas pavadanemirstīga ideja, kur daudzas sejas sintezējas vienā. Fantastiskos plānos lidojošā fantāzija lidojumuturpināja arī dzīvē. Tas spilgti parādījās Stefana mīlestībā, kad sievietē viņš neredzēja personu, bet ideju,ko reliģijā apzimē par svēto Māru. Tamdēļ viņš neatšķīra Kivkuču Fraņu no Karlovkas Proskas un aizviņām mūžībā redzēja cietēju Elīzu. Ērkšķu vaiņagā, ko novijis Stefana vectēvs, kas ari pats tika ciešanupazudināts. Māte stāstīja, ka viņš atradis galu bezdibenī Alpu kalnos.

Piektā nodaļa ATMODA Aizgavēņa zupa.— Baltā svece.— Grieztauka.— Rudens lapas.— Pelnu diena.— Ēšanas

poēzija.— Lieldienas.— Atgriešanās.Kad Fraņa atmodās, nāsis viņai kairināja gajas zupas smarža. Tur bija lozberi, vircas, pipari un vēl

kaut kas. Fraņa šo smaržu pazina jau no bērnības, un tā arvienu atgādināja mielasta jauko baudu, kas dienuvienmuļībā paspīd kā svētdiena starp septiņām nedēļas dienām. Sī smarža aicināja atstāt darbu, atstātgultu, atstāt visu ko un sēsties pie galda, un galdu atzīt par jaukāko vietu pasaulē. Māte pie krāsns jauvārīja. Tiešām, malka sprakstēja, it kā šaudama no revolvera, katls burbuļoja, priecīgi smiedamies.Vārījās zupa. Aizgavēņa zupa. Kā tad, šodien taču aizgavēnis.

Fraņa vakar gāja uz miestu pie laika iepirkt gavēņa eļļu, pavēlāk pārnāca un tamdēļ šorīt maķenitaizgulējušies. Zupa jau vārās. Vārās vesels puscūcis, kā vakar nolēma tēvs ar mati. Ir taču aizgavēnis, kadgaļu ēd visa māja vai simtreiz dienā. Tad uz galda jāstāv pilnam gaļas bļodām kā kāzās. Jaukās gaļasbļodas! Tur mīt laipnie, pašapmierinātie speķa gabali, baltos sānus pa pusei pagriezuši virs zupas līmeņa,kas spīguļo, apklāts smalkiem riņķīšiem kā pērļu izšuvums. Tur pāri taukiem spraucas pelēkie liesumiņi,kas uz mēles atstāj patīkamu sajūtu un smaržo pēc lozbera un vircām. Kājiņas, pabāzušas asos purniņus,tīrus un vilinošus, sevī slēpj patīkamu nodarbošanos zobiem, kam jāatlupina pasīkstais mīkstums nokauliņiem. Stilbu kauli, pildīti eļļotām smadzenēm, izlīduši ar savu ziņkārīgo aci pāri visam, bet,svarīgāko daļu paslēpuši bļodas saturā, sniedzas pretim rokai, lai drīzāk tos paņem. Ar viņiem sacenšasmazāk uzkrītošās ribiņas, un cauraudzeņi paši grib skriet uz mēles, lai tur izkustu kā sviests, nokļuvis uzpannas.

Domas par aizgavēņa bļodas jaukumiem Fraņai neļāva aizmigt. Viņa nosvieda segu, sarāvās trijstūritā, lai kāju svars tam liktu nosvērties vertikāli, izdarīja mazu kustību ar kreiso roku, kura pastiepās pretgriestiem, un — viens, divi — bija sēdus, ar kājām pār gultas malu; nākošā sekundē no trijstūra iznācataisna līnija, un Fraņa kā balta svece vienā kreklā stāvēja uz grīdas. Paņēmusi uz krāsns uzmestoslindrakus un biezās vilnas zeķes, viņa sāka ģērbties.

Sēdēdama atkal uz gultas un vilkdama zeķes, viņa domāja par svarīgiem šis dienas notikumiem, kamjānāk ar ēšanu un pēc ēšanas. Vispirms būs jānogaršo, kas mātei katlā. Tad jāaptekā neatliekamie darbipagalmā, klāvā, stalli, klēti. Pēc tam jau gaļas bļodas māte būs salikusi galdā un varēs ēst, kad patīk uncik patīk. Bet tad, tā ap pieciem pēcpusdienā,— tad ciema puiši pļavā uzstādīs grieztauku. Jurka jau vakartur iedzina stipru mietu un aplēja ar ūdeni, lai iesalst. Šodien vēl mietā uzmauks mauli, iesies tajā kārti,pie kārts — ragaviņas. Sanāks visi ciema ļaudis, un tad ies vaļā griešanās, ka sniegs vien putēs, ātrāk parkaruseli, ko uzstāda tirgos.

Griezīsies, kamēr paliek slikta dūša, bāli vaigi un acīs zaļš. Gar ausīm pūš vējš, bet acīs baltā zemetā skrien, ka liekas, tūliņ no zemes pacels un uzraus gaisā, viss apkārt saplūst strīpās vien, strīpās vien.Un, jo tu kliedz, jo puiši ātrāk tevi griež.

Kad metīsies tumšs, visi būs izgriezušies un ies mājā, apmierināti par reto izpriecu. Mājā atkalmielošanās pie pilnām bļodām, un tad steigšus uz supretku, kas nolikta pie kaimiņa, kura mājā vislielākāistaba, pie Jezupa. Tur kakta pakrēslī staipīsies divrindu ermoņika. Tu Jēzus saldenais, kā Griška staipaermoņikas! Sirdi velk laukā. Tā lēni un žēlīgi, ka krūtīs atmostas tā kā mīlestība, kuras nav, pēc kurasilgojies, tad gribas vai raudāt. To valceri Griška sauc par «Rudens lapām». Jocīgi. Valceris un rudenslapas! Bet klausītos bez gala. Griška, galvu piešķiebis, skatās griestos, it kā no turienes birtu rudeņalapas, un spēlē. Bet, kad viņš saliecas uz priekšu, it kā gribēdams ermoņiku ar acīm un nāsīm aprīt, unuzrauj polku, tad kājas neparko nevar noturēties uz vietas. Jādejo, gribi vai nē. Tad puiši, ar meitāmsaķērušies, griežas vēl trakāki nekā grieztaukā. Grīda dārd un dreb kā zem simts spriguļiem, gaiss karstskā rijā. Griežas, kamēr muguras tiek slapjas kā saskrietiem zirgiem, bet kājas stīvas. Tā līdz

vienpadsmitiem.Pēc tam katrs atkal savā mājā un līdz pusnaktij vēl mielojas pie gaļas bļodām, it kā varētu saēst

visām septiņām gavēņa nedēļām. Kad pulkstens nosit pusnakti, iesākas gavēnis un mielastam beigas.Tagad atlikušo gaļu saliek sietā un aiznes uz klēti lai guļ līdz Lieldienām. Kaulus pārdos žīdam un par tonaudu nopirks ulmanīti zobu izskalošanai.

Rītā Pelnu diena, pirmā klusā gavēņa diena. Tad visiem jābrauc uz baznīcu iebērt galvā pelnus. Betmājā notiek mazgāšana un tīrīšana. Ar sāli berž un skalo traukus un lizejkas, lai visu šķīstītu no gaļassmakas un lai pasargātos no apgrēcības pret gavēni. Jāberž arī soli un grīdas, kas trīs mēnešus nav darīts.No miesta atvedis siļķes un atvērs kāpostu mucu. Tas būs gavēņa ēdiens. Septiņas nedēļas gaļas ne paost.Tādā pieticībā pavadīdams šo laiku, cilvēks jūtas atjaunots, kā tuvāks Dievam. Bez tās dzīve būtuvienmuļāka. Gavēnis savā ziņā ir septiņnedēļu atturības svētki, jo katru svētku mērķis ir pacelties pārivienmuļībai un pasargāties no apnikuma.

To visu pareģodama, Fraņa bija apģērbusies un gāja pie mātes, kura patlaban, ar galvu ielīdusikrāsnī, apgrozīja katlu, no kura cēlās kairinošs tvaiks. Uz galda stāvēja no Varakļāniem atvestais skārdatrauks ar gavēņeļļu, kura galdus iekaros no rītdienas. Šodien vēl jāvalda gaļas bļodai. Fraņa māteipalīdzēja kārtot bļodas.

Tā viņai iesākās aizgavēņa diena.Kā visās lietās, tā ēšanā ir sava poēzija. Sevišķi koši tas parādās izcilus dzīves notikumos, kurus

ēšanas ceremoniāls pušķo kā jauns ietērps padzīvojušu dāmu. Kas būtu svētki, godības un gavēnis bezēšanas ārkārtībām? Ēšana šim svinībām piešķir lielāku nozīmi.

Septītā gavēņa nedēļā, Zaļās ceturtdienas rītā sarkana saule gluži nemanot pārlīda Fraņas gultasgalvgali un uzlika sarkanu plaukstu taisni uz viņas kreisā vaiga, jo labais vaigs bija iespiedies spilvenā.Fraņa to laikam sajuta, jo atvēra acis, ātri pacēla galvu, paskatījās sarkani apspīdētā krāsns stūrī, tadstundiniekā.

— Seši. Saule uzlēkusi!— viņa izdvesa.Tad steigšus uzcēlās, uzmeta mēteli un izskrēja laukā. Dārzā pie dīķa viņa ar kāju pārsita uzvizējušo

plāno ledu un, piesmēlusi delnas, mazgājās, lai visu gadu būtu skaidras acis un jautrs prāts.Atgriezusies istabā, viņa berza, mazgāja un tīrīja. Lieldienas klāt. Gavēnis pārskrējis. Jāgatavojas uz

lielo svētku saņemšanu. Vēl šodiena un rītdiena. Rīt jāiet baznīcā izsūdzēt grēkus, gulēt krustā un pieņemtsvēto vakariņu. Sestdien jau jācep un jāvāra, jākrāso olas. Ar staipekņiem jāpušķo griesti, grīdasjāizkaisa skujām. Vakarā jānes uz baznīcu svētīt katram mājas iedzīvotājam viena ola, tad kukulis maizes,cibiņā sviests, pīrāgi un gaļa. Baznīcā jāsaņem arī svētītais ūdens, kas pasargā no dažādām kaitēm.Svētību, pārvedot mājās, noliek zem galda un apklāj ar baltu drānu, bet galds klāts ar melnu drēbi parzīmi, ka Kristus vēl nav augšāmcēlies.

Kad sestdienas vakarā visi aizies uz baznīcu, mājās būs vientuļīgi un garlaicīgi. Arī Fraņa ies uzbaznīcu sagaidīt augšāmcelšanās rītu. Tur dzied psalmus par mirušiem. Žēlīgi un skumji kā pie kapa.Altāris tukšs. Baznīckunga nav. Ļaudis baznīcā vieni paši. Dzied, lai neaizmigtu. Ir arī aizmiguši. Tikaisešos rītā baznīca atdzīvojas, atnāk baznīckungs. Notur svinīgu liturģiju un pacel Kristu. Izklīst drūmopsalmu atskaņas un nogurums. K)ūst gaiši un priecīgi. Draudze dzied «Alleluja». Tad visi iet mājāsgaišāki un labāki. Ir pagājis drūmais atturības un pieticības laiks — gavēnis. Tagad var priecāties unbaudīt no dzīves koka augļiem. Var atkal dot miesai, kas viņai piederas. Var atgriezties gaišā dzīvē nogavēņa krēslas. Pārnākot mājās, notiek atsagavēšanās. Svētīto maizi un olas tagad liek uz galda, atnes noklēts aizgavēņa gaļas sietu. Tad visi nometas ceļos ap galdu un trīs reizes noskaita Tēvareizi. Tikai pēctam ēd olu, tad sviestu, gaļu un maizi, dzer alu. Ēšanas ceremoniāls tagad ir slieksnis uz parasto dzīvi.Lieldienu gaišais bridis ved pie dzīvības, pie atmodas. Zaļie staipekņi un brūklenāji pie griestiem liekgaidīt pavasari, zemes atmodinātāju. Gavēnis jauniem neļāva pat cerēties. Tagad ziedoņa vārti vaļā.Atļauts mīlēt un precēties.

Ciema bērzos uzvilktas leigaves, kur satiekas puiši ar meitām un šūpojas līdz augstajiem bērzuzariem. Vējš atkal jautri pūš sejā kā aizgavēņa grieztaukā, Sirds apstājas, leigavēm krītot uz leju. Atradiesir ari Griška ar ermoņiku.

Ermoņika atkal staipās, nopūšas un smejas. Bet tās vairs nav rudens lapu nopūtas, bet pavasarasapnis, ko valsi izteic Griška. Fraņai patīk Griškas melnās ūsas un brašais stāvs. Un kas par trakumu viņā,kad ermoņika rauj galopu tā, ka skan tālu pāri sādžai! Kā puiši ar meitām griežas! Dažs pāris līdz rudenimbūs apprecējies. Ari Fraņa precētos, ja Griška ņemtu. Viņš zaldātus jau izgājis, nav nekāda bēda. Fraņaiir vēl otrs gribētājs — Jurka. Kad dejo polku, viņš tā viegli to dara, nemaz nejūti, tikai roku saspiež, it kānemaz vairs negribētu palaist. Nedrīkst viņam lielu piekrišanu izrādīt, tāpat Griškam, ka abi nesakaujas,kā Aļozs ar Pēteri Mariannas dē| saplūcās līdz nažiem, labi, ka izdevās izšķirt. Citādi viens beigts būtu.Marianna bija apsēdusies Pēterim klēpī. Aļozs kā pieskrēja un Mariannu izrāva no klēpja, tā Pēteris šimmatos. Tad gāja vaļā. Izspārdīja visu klonu kā traki kumeļi. Pēterim bija matu pilni nagi. Kad izšķīra,iedzēra alu un dejoja atkal, kā nekas nebijis.

Vienkāršie ēšanas, dzeršanas un mīlas prieki — vai tā nav mūžīgā tautas gudrība? Tā nav jāmāca argrāmatām un dziļām, sarežģītām teorijām. Tā izaug no sevis, no pašas dabas. Dažādie svētki, gavēņi unsvinības ir ēšanas kults, ēšanas reliģija, kas to dažreiz paceļ no parastības svinīgā košumā un simboliskāmistērijā. Svētītā maize, kas dod mājai sātību un spēku, un svētītais ūdens, kas pasargā no ļauniem gariemun slimības dēmoniem, no gada uz gadu atjaunojas Latgales mājās.

Agrāk Fraņa to visu pārdzīvoja ar sevišķu prieku kā nešķiramu dzīves daļu, bez kuras gada gaitā būtunepiepildāms robs. Viņa juta īstu prieku. Šogad tā nevarēja priecāties, nevarēja būt tik bezbēdīga unjautra kā pērn, laižoties ar leigavēm līdz bērza zariem.

Drīz būs gads, kopš Primenes Skuļteckim viņa iekoda rokā. Visu šo laiku viņš seko kā pakrēslis,parādīdams viņai un viņas ģimenei mazas labvēlības, kas tomēr saprotamas kā viņai veltītas: vai tas būtunomas atlaidums par tēva nomātiem tīrumiem un pļavām vai aicinājums muižas rīkotos pļaujas svētkos,vai kluss rokas spiediens pie nejaušas satikšanās.

Arī pati Fraņa sevi pieķēra, ka visu to nelaiž gluži vienaldzīgi garām. Ne jau diezin ko. Viņai prātānenāca nekādas neprātīgas domas, ka viņa kādreiz varētu būt grāfiene vai grāfam kaut kā tuva. Bet grāfastaltam izskatam viņa negribot pielīdzināja katru puisi, kuru vajdzēja novērtēt; grāfa uzmanība mazlietglaimoja. No jūnija līdz aprīlim tas Fraņas dvēselē sakrāja tādu savādu nemieru. Viņa pati vairs nezināja,kas būtu labi, kas ne; bet Griška un Jurka ievēroja, ka viņa palikusi kā lepnāka un nerunīgāka. KoSkuļteckis sevī domāja un kā īsti uz viņu skatījās, Fraņai nebija ne jausmas.

Sestā nodaļa UZ MUIŽU Pclča ierašanās pie Fraņas.— Vilinošs aicinājums.— Zvana prieks par jauno saimnieci.—

Istaba ar zirga ribām.— Vienkāršas sarunas.— Pārvērtības.— Sargs fabrikā.— Sievietes iespaids.—Zāģētava — grāfa cerība.— Grāfa pazušana un sievietes bēdas.— Apslēptā daba.

Lieldienas pagāja, atstādamas atmiņās pavasara vēju, pirmās saulainās dienas un zemes atmodu.Sākās siltāks laiks, un bērzu zari kļuva brūni pumpuroti. Zemkopji sāka lāpīt arklus un ecēšas.

Bija maija pirmā puse, kad Kivkučos iebrauca Primenes pārvaldnieks Pelcis. Viņa pelēkie svārki unūdens zābaki zem vaļējā gumijas lietusmēteļa ar savu parādīšanos pagodināja Fraņas tēva pagalmu.Ziemas zaķenīcu viņš jau bija nolicis un uzmaucis pelēku naģeni.

Piesējis zirgu, Pelcis ienaca Fraņas tēva istabā. Runāja par pļavu nomāšanu nākošai vasarai. Tādauzmanība nebija piedzīvota, kad pats pārvaldnieks brauktu klāt, lai runātu par pļavām. Tad tēvampiedāvāja sarga vietu zāģētavā. Tēvs līdz rudenim atteicās, jo vasarā steidzami lauku darbi. BeidzotPelcis ievaicājās:

— Kā ta jūsu Fraņai ar darbu? Jums tik daudz bērnu. Viņa taču varētu pieņemt vietu, tomēr būtuvieglāk, mūžīgi vienā ligzdā neturēsities, kādam putniņam jālaižas projām. Lai skrietu uz pilsētu, tad labākapskatīties tepat tuvumā.

Klausījās tēvs, un klausījās Fraņa, gaidīdama, kādu padomu pārvaldnieks dos. Pec diezgan garaievada Pelcis Fraņai piedāvāja saimnieces vietu Primenē. Alga laba, darbs viegls. Taisnību sakot, parvielu Fraņai kā smalkākai augumā un zemes darbiem mazāk piemērotai mājās sen bija runāts. Tēvs arbrāli pārvaldnieka piesolījumu uzskatīja par likteņa labvēlību. Daudz neprātodama, arī Fraņa piekritapiesolījumam, jo bija zināms, ka skaidrā prātā grāfs ir godīgs un kārtīgs. Nekas ļauns par viņu nebijadzirdēts. Kas viņai var notikt? Nieki! Fraņa pieņēma Pelča pasniegto roku.

Tomēr viņas piekrišana nebija vienkārša darba pieņemšana. Fraņa nojauta ko svarīgāku. Tas bijapats Skuļleckis. Dīvainais cilvēks, kuram tāda — nu, sacīsim, mežonība. Pelča ierašanās Fraņai nelikāsnekas ārkārtīgs. Viņš varēja neatbraukt, tā kā tā viņai ceļš aizietu uz Primeni. To viņa izzīlēja uz kārtīm, tonoredzēja sapnī un par savu likteni nešaubījās. Kas notiks Primenē, kā lai zin. Ticēt savam liktenim — tasviņai bija svarīgi. Ne velti viņa sapnī stiepa audeklus Primenes dārzā.

Pelča gumijas mētelis un āža bārdiņa, priecīgi skurinādamies, atvadījās, atstājot Fraņas tēvamdivreiz lielāku pjavu nekā pagājušā gadā. Pārvaldnieka spīdošā gumijas mugura vēl paspīdēja vārtos,pātagai zibenīgi noplivinoties gaisā un visai Fraņas ģimenei stāvot pagalmā.

— Nu, Fraņa, tagad būsi muižniece!— Brālis uzsita viņai uz pleca.— Tikai pielūko un nepieņemmuižas tikumiņu!

— Ko lai dara, vienā ligzdā visu mūžu nenodzīvosim. Kas zin, varbūt tev būs labi. Dažam muižāmūža maize. Kujikovas saimniece, ek, sakrāja naudu un nopirka viensētu. Vēl tagad dzīvo kā lielmāte,—tā runāja tēvs.

Māte klusi priekšautā noslaucīja acis. Ne jau no dūmiem, un nopūtās:— Jā, jā.Vai bija žēl, ka putniņi viens pēc otra aizlaižas no viņas paspārnes, vai vēl kas, to viņas sirds

nevarēja pasacīt. Tad katrs gāja savā darbā: brālis uz stalli, tēvs uz riju, Fraņa kūti, māte virtuvē.Pār Kivkučiem spīdēja dzidra pavasara saule.Pēc divām dienām brālis māsu pavadīja uz Primeni darbā. Viņš iejūdza zirgu, aizveda braukšus, kaut

gan gabals nebija lielais; bet kā tas izskatītos, kad muižas saimniece atnāktu kājām!Iebraucot muižā, patlaban zvanīja pusdienas laiku. Zvans it kā priecājās par jaunās saimnieces

atbraukšanu un steidzās to paziņot visiem muižas ļaudīm. Pie muižas kūts stāvēja augsts koka stabs arjumtiņu galā; zem jumtiņa karājās zvans, kas strādniekiem vēstīja rītos, pusdienās un vakaros, kad darbs

jāsāk vai jābeidz. Pāri visiem māju jumtiem tas katru dienu klingāja noteiktās stundās, aizskanēdams līdztālākiem muižas tīrumiem: «Mājā, mājā!»— vai: «Darbā, darbā!»

— Zvans tagad būs tavā rīcībā,— brālis rādīja, zirgam piegriežoties pie muižas sētas,— jo tu būsimuižas saimniece.

Nobeidzis savu pusdienas saucienu, zvans vēl divas reizes noteikti piesita, it kā piebalsodamsFraņas brāļa vārdiem. Tā zvans nejauši bija iezvanījis jaunās saimnieces atbraukšanu.

Pelcis, redzējis Fraņas atbraukšanu, nāca no klēts pretim ierādīt jau sagatavoto istabu tai pašā mājā,kur dzīvoja pats grāfs un Pelcis un kur vienu istabu tagad ierādīja Fraņai. Fraņas istaba atradās blakusvirtuvei, pa pusei Pelča, pa pusei kunga galā, ar durvīm uz koridoru un kunga istabām.

Pelcis istabu viņai ierādīja. Tā nebija liela — četri soļi garumā, trīs platumā. Logs uz divām pusēmverams, bet ziemas rāmis neizņemts, rāmju starpā vēl ziemas vate ar papīra puķēm, kuras pavisamizbālējušas, it kā stāvējušas ne vienu ziemu vien. Sienu apmetums vietām izbirzis, atklādams skaliņus kāvāja zirga ribas. Mēbeles — gulta ar pelēku salmu maisu, galdiņš un krēsls ar pārplīsušu apsitumu, nokura izlīdis saru kušķītis, tāds kā pārvaldnieka bārdiņa. Grīda kādreiz bijusi krāsota, ko var redzētsienmalēs.

Pārvaldnieks izgāja, brālis atvadījās. Fraņa viena stāvēja pie loga. Logā viņai pretim ieva sniedzaziedus. Saule augstu debesīs.

Fraņa atraisīja savu drēbju nastiņu, no kuras izvēlās cieši sarullēts palags, zaļstrīpaina gultas sega unlūgšanu grāmatiņa. Vispirms viņa apklāja gultu, tad sakāra savas drēbes kaktā uz naglas, kurā, liekas,kādreiz karājusies pareizticīgo svētbilde. Fraņai nelikās labi, ka var redzēt viņas darba drēbes kopā arbaznīcas kleitu, un viņa visu apsedza ar lielo vilnas lakatu.

Skuļtecki Fraņa redzēja tikai otrā dienā, ienesdama viņam pusdienu. Darbus viņai ierādīja Pelčamāte.

Pusdienu uzlika kunga guļamistabā, otrā istabā pats kungs strādāja, sēdēdams pie gara galda, uz kuraredzami papīri.

Kad zupas bļoda kūpēja uz galda, Fraņa apstājās pie durvīm un bailīgi izrunāja:— Lūdzu, kungs, pusdienā!— Pateicos, jā,— grāfs atbildēja, pacēlis acis un skatīdamies, it kā gribētu ko sacīt, bet paņēma

zīmuli un atkal noliecās papīros. Fraņa gribēja iet.— Pagaidiet,— grafs sacīja un pēc brīža vaicāja:—Vai jūs mākat cept ķiļķenus sviestā?

— Es māku gan,— Fraņa atbildēja.— Bet kā kungs domā, ar biezpienu vidū vai gaļu?— Ar biezpienu.— Šodien būs kotletes.— Labi. Vai jūs ķiļķenus ēdat?— Jā, kungs.— Tad rit cepiet ķiļķenus ar biezpienu,— grāfs nobeidza sarunu un pamāja ar roku, ka var iet.

Fraņa izgāja.Gluži vienkāršām lietam daudzreiz ir liela nozīme, un tās ir kā aslriešu ķīļraksts, kas vienkāršās

zīmēs ieslēpj domas.Vienkāršā saruna divus cilvēkus, kuri bija tik tāli savā sabiedriskajā un materiālajā stāvokli, grāfu

un zemnieci, kungu un kalponi, nostādīja cilvēcīgā vienlīdzībā, jo zemniece un kalpone redzēja, ka kungsēd tos pašus ķiļķenus, ko viņa, un kungs nekā augstāka neatrada, ko runāt, kā par ķiļķeniem.

Kad kungs bija zupu paēdis un Fraņa ienesa kotletes, viņš vaicāja:— Vai jums istabā kaut kā netrūkst?— Nē, kungs.— Vai pārvaldnieks jums darbu ierādījis?— Jā, kungs.

— Vai Primene jums patik?— Jā, kungs.— Vai jums pie jūsu darba nav kādas sevišķas vēlēšanās?— Es gribētu, lai kungam būtu vistas, tad būtu arī olas— Tad vistas būs.Ar to saruna izbeidzās.Fraņa saimniekoja Primenē, gādādama, lai kungs būtu paēdis un lai zvans staba galā pie kūts

noteiktās stundās skanētu; citi ļaudis bija pie darba.Dzīve muižā sāka ritēt vienāda, kamēr Fraņas sirdī neieviesās kāda pārmaiņa, kurai par cēloni bija

kunga laipnība un ikdienējā kopbūtne un kuru viņa atveda līdziPrimenē. Pārmaiņa Fraņu pārliecināja, ka Skujteckis nav mežonis vien, kas pērn viņai uzbruka

tīrumā, ka viņš nav lepnais, visu no torņa augstumiem uzlūkojošais grāfs vien, bet ir ari cilvēks, padevīgs,rātns un lēns kā jērs; ka viņš ir cilvēks bez savas gribas, gandrīz gļēvs, kuru var locīt, kā patīkas. Viņaredzēja arī, kā viņu loka viltīgais pārvaldnieks Pelcis — ne katru reizi pašam kungam par labu. Dažreizviņai sava kunga kļuva žēl.

Skuļteckis pret Fraņu pazaudēja visu augstprātību un kundzību; ar viņu tas jutās tikai cilvēks —laikam gan pret vienīgo cilvēku. Arī viņš pārvērtās. Vairs nekur tālu netīkoja meklēt laimi un laikakavēkļus, jo vislabākā vieta pasaulē tagad likās Primene. Viņš vairs nedomāja par precēšanos un parmuižniecēm ar augtiem tituļiem, jo, pazaudējis lielmanību un nokāpis cilvēcībā, viņš ieraudzīja cilvēku— sievieti. Fraņa bija labas un lēnas dabas, gādīga, rūpīga un tāda sieviete, kādu Stefans līdz šimnevarēja iedomāties. Viņš ieguva pārliecību, ka grāfiene nebūtu labāka par Fraņu.

Saprašanās pie viņiem ieradās nemanīta, vārdā nesaukta. Stefans nejuta savas dižciltības, Fraņaneredzēja muižnieka. Vienlīdzības izjūta jau iestājās pirmajās dienās, kad Fraņa gādāja kungam ķiļķenus,kotletes un biezpiena plācenišus, kurus viņš ļoti mīlēja.

Stefans un Fraņa, tikuši pāri visiem stāvokļiem, kārtām un ļaužu aizspriedumiem, vienkārši priecīgiun bezbēdīgi padevās jūtām, kas piepilda sirdis un apmulsina prātu liem, kuri vēl nav mīlējuši. Viņi drīzjutās tik laimīgi, ka aizmirsa pasauli, viņas ierašas un likumus. Tikai kad par grāfu un saimniecībasvadītāju sačukstējās ne vien muižas ļaunās mēlēs, bet skaņi runāja ari Fraņas dzimtajā ciemā, pie Fraņasieradās tēvs, noprasīdams viņai, cik ļaužu runās patiesības, cik izdomātu melu. Kad Fraņa nekā nevarējaatbildēt, juzdamās kā nozieguma vietā pieķerta, tēvs gāja pie paša grāfa un pieprasīja vai nu Fraņu atlaistmājā, vai precēt.

— Ja Fraņa grib, lai iet,— grāfs atbildēja.— Bet labāk būtu, ja jūs nāktu pie Fraņas. Nebūtu ļauni, jajūs vai Fraņas brālis būtu uzraugs manā koku fabrikā.

Saruna ar to beidzās, un Fraņas tēvs tiešām tika par zāģētavas uzraugu. Arī pati Fraņa un Stefansrunāja par precēšanās īespējamlbām. Bet kas tur varēja iznākt? Stefana mate tam pretotos ar visiemnagiem, atrautu naudu, kas bus vajadzīga lielajos pasākumos, bet muižnieki saceltu lielu brēku. TādēļStefans ar Fraņu nekādus tālākus soļus nespēra un turpināja iesākto dzīvi, kurā nekādu neērtību nejuta,uzskatot to par pagaidu stāvokli, kura grozlbas stunda tā kā tā reiz sitis. Lai tik grāfs tiek galā ar lielajiempasākumiem.

Miligas sievietes atrašanās mājā Stefanu turēja pie mājas. Nekur nebraukdams, par vieglu izdzivinedomādams, viņš atkal vilka laukā no kakta savus būvju plānus, bieži viņos nogrimis, izdarīdamsgozljumus un papildinājumus, lai viss tur būtu iepriekš paredzēts un sīki izdomāts. Tad viņš enerģiskākķersies ari pie iesāktiem darbiem — sevišķi pie koku zāģētavas, kuras celšana tuvojās beigām un solījaienākumus, kas vieglāk ļaus realizēt pils celšanu. Zāģētavu viņš šai laikā tiešām uzcēla.

Ar Finkelbeķera avansu pietika ari akmeņu vešanai, ar kuriem tika apkrauts viss kalns, kur bijaliekams pils pamats.

Ziemā izcirta vienu meža iecirkni, un pavasari sākās zāģēšana. Dampis iesvilpās, un zāģis iedziedāja

Primenes mežos jaunu dzīvi un varbūt ari mežu beigas. Pats kungs garā skaidri redzēja ķīmiskās fabrikasskursteņus un dzirdēja inženieru rīkojumus. Kungam visa nauda aizgāja lietderīgā darbā, nebija jādomā,kur to likt.

Grāfs pats ticēja, ka ir ticis uz ceļa un ka nekas viņu no tā vairs nenogriezīs. Bija iestājies dvēseleslīdzsvars, rēgi un vīzijas vairs nevajāja. Dzīve likās laba tāda, kāda ir. Viņš negribēja iziet laukā nošīsdienas sprosta nezināmā pasaulē un visu gudrību nolēma izlietot savu nodomu pamazējai piepildīšanai.Kokzāģētava jau bija teicams pamats cerībām, kaut gan finansiālos aprēķinos grāfs tālu uz priekšuneskatījās un optimisms dažreiz aizvietoja prātīgu aprēķinu. Bet, lai bija kā būdams, dvēseles līdzsvarsgrāfam bija iegūts. Bet tad atbrauca paņi Skuļtecka savā kārtējā apciemojumā.

Atradusi priekšā Fraņu un redzēdama viņas lomu mājā, viņa kļuva zili melna. Viņa nevarēja pielaisttādu Stefana dzīvi. Viņa nevarēja iedomāties citādi, ka Stefanam jāprecas un katrā ziņā ar muižnieci.

— Kaunies, tu sasējies ar vazaņķi! Tev jāgādā, ka viņas mājā nebūtu, jeb es pati viņu . . .— mātepieteica karu.

Stefanu tas apvainoja. Viņš sakoda zobus un klusēja. Viņam gribējās uzspļaut visai pasaulei, brist taipāri.

«Ko viņi saprot! Vai šie radījumi maz var iedomāties, kāda ir dzīve un kas viņa? Vai viņi zina, kas irFraņa? Viņi nav vērts viņas kājas mazā pirkstiņa naga melnuma.»

Viņš bija ar mieru māti izsviest pa durvīm; bet, lai no tādas roku apgrēcības izsargātos, aizgāja nomājas un neatgriezās divas dienas. Ne māte, ne Fraņa viņa nevarēja atrast Bekas kroga dibenistabiņā, kurkungam klāt neviena nelaida. Šajā pazudušā meklēšanā plaisa starp divām sievietēm izzuda, un muižniecear zemnieci bēdās sapratās kā sievietes.

Kad Skuļteckis atgriezās mājā, māte jau bija aizbraukusi; bet divas dienas Bekā, varbūt arī mātesaizbraukšana uz viņu atstāja ļaunu iespaidu. Bija it kā sagrīļojies līdzsvars. Piesitās maldinātājs, kasnovīla no atrastā ceļa. Arī Fraņa palikusi savāda. Viņa pārmeta, ka Stefana radi viņu negribot, ka varbūtarī viņš pats drīz viņu pametišot. Stefana apgalvojumi, ka tas nekad nenotiks, viņu nepārliecināja tā, laiviņa nejustos aizbildniecībā.

Tā pēc diviem laimīgiem gadiem radās mazas nesaskaņas ar lielu nozīmi, kas atstāja iespaidu uzSkuļtecka dzīves veidu. Viņa dzīvē atkal redzamu vietu ieņēma Beka.

Tam par iemeslu bija ne vien mazās nesaskaņas, bet arī Stefana daba, kurā slēpās neparedzamasiespējas. Sī daba, kas audzināšanā nebija veidota, bet gan apslāpēta ar ārējām manierēm, brīžam lauzāsuz āru rīcībā, kas muižniekam likās nepiemērota. Dažreiz tā bija neprātīga, bet brīžam bērnišķīga, beznopietna mēroga, tik bērnišķīga, ka pat zemnieki smēja par augstdzimtību.

Par grāfu un Fraņu stāstīsim vēlāk, bet nākošā nodaļā pakavēsimies pie gadījuma, kas sagrozījanotikumus neparedzamā virzienā.

Fraņas dzīve kļuva grūtāka, tomēr viņa palika Skuļteckim uzticīga un joprojām gādāja par viņu labosun ļaunos brīžos.

Septītā nodaļa PĀRVALDNIEKS IESKATĪJIES ZŪZĒ Bagātā nomajniece.— Krustmāte Zūze.— Precinieki.— Apšu Meikuls.— Stilba kauls un

Meikula atriebība.— Maskarāde.— Neizdevies brauciens.— Mīlestība ķinītī.— Atrasta manta.—Atgriešanās.— Domas par mīlestību.— Prāts drīz atgriežas.— Gaidāmas kāzas.— Brūtgāna svārki.

Drīz pēc Skuļteckas aizbraukšanas Primenē notika kāds jaunums, kas uz laiku sakustināja visu muižu,liekot ļaudīm runāt, spriest un pareģot. Baznīcā bija uzsaukti pārvaldnieks Pelcis ar Kleperu Zūzi. Beidzotšis sieviešu neievērotājs nometis liekulību un parādījies, kāds ir. Viņš precas. Ļaudis zināja viņa ttirību,bet nevarēja saprast, kam viņš mantu krāj. Vai tikai vecpuiša vecumam? Nē. Te nu bija skaidrs. Viņšprecas. Un ar ko? Viņš noceļ priecīgo Kleperu Zūzi, bagāto nomaļnieci. Kas gan nepazīst priecīgo Zūzi?Viņa nav vis ar pliku roku ņemama. Viens vīrs jau kapā, tagad rauga otru. Viņa braša, krietna un godīga,pēc vīra nāves dzīvo kā svētā Madaļa, tikai jautrību nezaudē un jautrību no savas lielās bagātības sējvisur, kur pagriežas, it kā tai arvienu būtu septiņpadsmit gadu. Kas lai viņas īstos gadus zin?

Kleperu Zūze bija brašākā ciemā, kāzās lielākā dziedātāja, supretkās lielākā dejotāja un kristībāsneiztrūkstoša krustmāte. Kad viņa savā sētā dziedāja, skanēja visa sādža un ļaudis aiz ezera klausījās, betkāzās viņas apdziedāšanās dzeloņi bija visasākie un dzēla ar treknākiem tautas salīdzinājumiem; baznīcāpsalmu dziedāšanā viņa vilka tenoru pāri visām balsīm, it kā viņas balss nāktu no lielās ērģeļu trubas, kasielikta augstajā trijžuburu lukturī pie pašiem griestiem. Dejot viņa varēja visu vakaru un nakti,nodancinādama divdesmit puišu un beidzamā aiziedama no klona. Kristībās ikviens meklēja priecīgu unlaimīgu krustmāti, jo tad arī krustbērns augot priecīgs un laimīgs. Zūzi visā apgabalā pazina parpriecīgāko un laimīgāko meitu, un katrs gribēja viņu savam bērnam par krustmāti.

«Krustmātē atsities,» par daudziem Kleperu apgabala ļaudīm sacīja. Kam tik tagad Kleperuapgabalā Zūze nav krustmāte! Ja šais vārdos būtu kaut cik patiesības, tad te viss Kleperu apvids tikaidejotu, dziedātu un braukātu pa godiem. Zūzei katru svētdienu bija jāiet kristībās, kāzās, viesībās vai patbērēs pie miroņa izdziedāšanas. Tāda bija viņas dzīve.

Zūze bija sārta un balta kā ābols, ar spodriem zobiem, kas sabāzuši baltās galvas rindā kā aitasredelēs. Rokās pūru kartupeļu viņa paceļ kā nieku, un puisi nosviest — ari nieks. Kad viņa nāca margasgados, puiši ap viņu lakstljās kā strazdi, jau toreiz saskatījuši no meitām pārāko. Kad iegājaseptiņpadsmitā gadā, Kleperu Donāts Zūzi paņēma par sievu uz savām astoņām desetiņām, kāzās likdamsčetrās dienās izdzert desmit mucas pašu alus un apēst divus vērsēnus un vienu šķēli.

Apprecējusies Zūze jautrību nezaudēja, bet dzīves prieks viņas dzīslās vēl auga klāt, un bēdu viņagandrīz nepazina, jo darbi labi gāja no rokas. Viņai piedzima meita Maska; bērnu abi ar Donātu tāglabāja, ka nezināja, kur likt — pie galvas vai pie kājām. Pēc dažiem gadiem atskrēja ari puika Antoškakūti pie govju slaukšanas; pati priekšautā satina, aiznesa istabā, nomazgājās, paēda un gāja atkal darbā.Dzīve vijās kā vainagā.

Ari Maska jau bija apprecējusies, kad uznāca kari un Donātu aizsauca japāņu karā par underopicieri,kā pati Zūze stāstīja. Atgriezies no kara, viņš piedalījās melnā sotņā, kā pati Zūze stāstīja, un kritis nonežēlīgas lodes. Kaut gan Zūzei toreiz jau bija pie četrdesmit gadu, bet viņa izskatījās kā trīsdesmit unjaunības prieku nezaudēja, joprojām palikdama jautrā Kleperu Zūze, lielākā dziedātāja, brašākā dejotājaun laimīgākā krustmāte.

Dabūjuši zināt, ka Zūze atraitne, puiši atkal sāka pie viņas vilkt precībās kā slokas, ka zvani vienskanēja, kas viņai diezgan labi patika. Viņa savārīja alu, sapirka brandvīnu un ar preciniekiem jautripadzīvoja, ataicinājusi ari kaimiņu meitas. Precēties tomēr neprecējās, bet savā vietā labāk izprecinājacitas meitas.

Starp preciniekiem atradās arī Apšu Meikuls, gadu četrdesmit vecpuisis, vai nu aizmirsis Zūzespārestību Sv. Donāta festā, vai no tās paskubināts. Pašā baznīckunga mācības laikā baznīcā Zūze,

nevienam neredzot un nemanot, Meikulam pie muguras piekāra stilba kaulu — vecpuiša izsmiekla zīmi,nedomādama, ka tas baznīcā varbūt ir grēks. Kad Meikuls izgāja no baznīcas, pusļaužu par viņu zobojās,bet neviens nezināja, kas vainīgs. Laikam toreiz Meikuls apņēmās precēties, jo uz jaunu gadu viņš braucapie Zūzes precībās, izdzērās, izdancojās, bet mājā brauca tukšā, tikai Zūzes alus ducināja galvu un mēlipadarīja cietu.

Meikuls tomēr ar to neapmierinājās un nolēma Zūzei atdarīt. Meteņu nakti viņš Zūzei mājas durvisaizkrāva, sanesdams ragavas, ratus, ecēšas un arklus. Kad Zūze rītā cēlās, netika pa durvīm laukā, un bijajātaisa vaļā logs, atplēšot visus siltuma papīrus.

«Tas ir Meikuls,» Zūze tūliņ nodomāja, un kā tad — sniegā bija palikušas pēdas ar Meikula gumijaspapēžiem, ar kuriem viņš lielījās precībās. Arī Zūze negribēja paliki parādā un atļaut domāt, ka viņavainīgā nezina.

Viņa salasīja ciema meitas un sataisīja maskarādi: cita saģērbās par lāci, cita par stārķi, vilku,čigānu, mācītāju vai žīdu. Līdzi paņēma arī Krimu Pēteri ar ermoņikām. Tā viņas vakarā aizgāja pie ApšuMeikula, iebruka istabā kā karaspēks. Meikuls pēc vakariņām bija uzrāpies uz krāsns un pēdas ar gumijaspapēžiem pārkāris pār malu. Redzamas bija tikai zoles ar ievērojamiem papēžiem, it kā viņu īpašniekanemaz nebūtu. Citi ļaudis sēdēja ap galdu, virs kura karājās spulga, un skatījās, kā Aļozs ar Toļu sitsešdesmi seši.

— Četrdesmit un te divdesmit,— Aļozs patlaban lepni atklāja kārtis, kad maskas ienāca pa durvīm.Četrdesmit un divdesmit nokrita uz galda čupā, visas mutes atvērtas pagriezās uz durvīm.

Maskas dejoja un ālējās, bet viena maska skatījās tik uz zābakiem 'ar gumijas papēžiem krāsns malā.Kad pienāca laiks, divas čigānietes ķērās pie zābakiem un vilka. Tad piecēlās Meikula miegainā galva.Drīz tā sapinkājusies grozījās starp dejotājiem un lēkāja takti ar ermoņikas galopu. Masku riņķis viņamspiedās arvien tuvāk, vilkās šaurāk, grūstīdams ar īkšķiem sānos. Meikuls nedomāja ļaunu, lēkāja unsmēja, zobus atņirdzis, kamēr spoku uzmācība viņu sagrāba un nogāza gar zemi. Tad Meikuls juta uzmuguras aukstumu — maskas viņam aiz kakla dzina sniegu. Nelīdzēja spārdīšanās, jo kādas rokas turējakājas kā spīlēs. Tās bija Zūzes rokas. Viss notika tik ātri, ka citi mājnieki nemaz nemanīja, tik redzēja, kamaskas, smiedamās vienā balsī, izskrien pa durvīm, bet Meikuls, uz grīdas sēdēdams, krata no kreklasniegu. Meikuls saprata, ka tas Zūzes darbs.

Bet tai pašā gadā viņš dabūja darbu uz dzelzceļa Rēzeknē — un ar Zūzi ķivēšanās izbeidzās. Zūzei,vienalga, Meikuls pie sirds nebija pieaudzis.

Tā kāds laiks pagāja mierigi; Zūze dzivoja savā sētā, bet mierā ilgi nevarēja nodzīvot. Arvienuvajadzēja kaut kur iet: ja nebija kāzu un kristību, tad gāja uz atlaidām, baznīcas svētkiem vai tirgu paverstu piecdesmit.

Reiz Pēterdienā viņa sadomāja braukt pa dzelzceļu uz Kārsavu ciemā pie māsīcas. Līdz Rēzekneitrisdesmit verstu kājām, no turienes vilcienā. Tā viņai būs pirmā reize braukt pa dzelzceļu. Zūze vilcienunemīlēja, labāk gāja kājām. Ej nu uzticies mašīnistam un konduktoram, gluži svešiem cilvēkiem. Betšoreiz viņa gribēja izmēģināt, kā vilcienā brauc, varbūt nav tik traki.

Viss būtu labi, ja Zūze nebūtu tik ziņkārīga un ja stacijās zvanītu zvans kā, re, toreiz, kad Donātsbrauca uz japāņu karu.

Zūze iekāpa vilcienā, salocīja jauno lakatu, nolika uz sola un skatījās logā. Pa platformu staigājaļaudis. Te no stacijas divi zaldāti izveda zem štikiem trešo zaldātu. Veda pa platformu. Zūzei to gribējāsredzēt tuvāk, varbūt kādreiz ari Donāts tā vests. Viņa izsteidzās no vagona laukā, domāja, kamēr vilciensstāv, var izkāpt paskatīties. Bet, kā viens notikums gluži nevilšus secina otru, tā ari Zūzei ši ziņkārībasagādāja necerētus piedzīvojumus.

Tikko viņa izkāpa un skatījās pēc zaldātiem, priekšā nostājās Apšu Meikuls, kā no gaisa nolaidies.Bez cepures, baltos lina svārciņos un ūdens zābakos, ari skatīdamies apkārt, kā meklētu. Zūze nepaguvaapdomāties, kad Meikuls, viņu ieraudzījis, ieplēta acis un sniedza roku.

— E-ej! Sābriņa, ilgi neredzēta. Kur ta tu? Vesela, vesela! Kā dzīvo?— Paldies, paldies, Kleperu Zūzei uz krāsns vēl nav jāguļ-— Vienmēr žeperlga. Kur ta brauksi?— Es uz Kārsavu pie Zojas ciemā.— Ak, uz Kārsavu! Es ar uz to pusi. Tad jau ceļš kopā.— Nu labi, labi! Es jau ar vilcienu pirmo reizi. Būs drošāk.Kā sarunājušies. Viņš piecigs sāk ap Zūzi lakstīt.— Ko darīsim? Līdz vilcienam vēl ir laiks. Iesim bufetē, iedzersim pilzensko, tu jau esi liela alus

dzērāja.— Kā nu nē! Iesim, iesim, slāpst jau no ceļa,— Zūze atbildēja, nekā vairs nedomādama,

palaizdamās uz Meikula zināšanām un atcerēdamās, ka kāzās viņa alus var izdzert veselu spaini vienānaktī; lej tik iekšā, tad padejo, pastaigājas pa lauku un lej atkal.

Tā viņi iegāja bufetē, apsēdās pie galda, un Meikuls pasauca pudeli alus. Izdzēra — viens, divi. Bettas bija maz. Kas vienā pudelē ko dzert? Pasauca vēl otru. Dzēra arī trešo. Pa to laiku Meikuls stāstīja,cik viņam tagad laba dzīve. Darbs uz dzelzceļa pie slīperu likšanas, bet dzīvoklis Rēzeknē, biļetes padzelzceļu brīvas, brauc, kad gribi. Bufetē uz visa dodot procenti; svešiem alus pudele desmit kapeikas,viņam astoņas.

Sābri bija runājuši un daudz izrunājuši, kad Zūze iedomājās:— Bet kādēļ vēl nezvana vilcienu? Vai vēl neies?— Tagad vairs nezvana, nav vecie laiki,— Meikuls atbildēja, bet tūliņ arī attapās — vai tik

vilciens nav aizgājis, ātri uzlēca, samaksāja piecas pudeles alus, un abi izskrēja laukā. Uz platformasZūze izsaucās:

— Jēzus Marija! Vilciena nav.Viņi skrēja no vienas platformas gala uz otru, skrēja pa sliedēm un pāri sliedēm — vilciena nav. Vai

ūdenī iekritis vai gaisā uzskrējis. Zūze pat pielika roku pie pieres, lūkodamās debesīs.— Nav, nav,— viņa izdvesa.— Nav,— norūca arī Meikuls.Stāvēja tikai sarkanie vagoni ar konduktoru.— Ko jūs meklējat?— konduktors vaicāja.— Meklējam vilcienu,— abi reizē atbildēja.— Kādu vilcienu?— Kārsavas.— Tas jau aizgāja. Būs tikai naktī.— Nevar būt,— Meikuls šaubījās un vēl skatījās uz vienu un otru pusi pa sliedēm.— Zūze tik ilgi

nevar gaidīt.— Vilciens nav adata, ka var pazust uz sliedēm, un nav arī brūtgāns, ka Zūzi gaidīs,— konduktors

smējās.— Ko nu, brālīt?— Zūze bēdājās asarām acis.— Man jaunais lakats pagalam. Un vīkšs ar sieru

ar' palika vilcienā.Arī Apšu Meikuls bēdājās: vilcienā palicis mētelis un cepure. Stāvēja un domāja, ko nu darīt —

mēteļa žēl, tikai pagājušā vasarā pirkts īsts gumijas lietusmētelis, cepure ar' bija jauna.Zūze kļuva mierīgāka, aplūkojusi azoti, kur nolikts naudas vīkšķītis. Viņa paskatījās bēdīgā Meikula

sejā un nospļāvās:— Tfu, tu! Bēdāties! Vai tik vien bēdas pasaulē kā vilciens? Iesim, nestāvēsim!Viņai tāda sirds: prāts drīz atgriežas, un bēdas izkūp kā skurstenī. Viņa apmierinās un velk Meikulu

pie svārka stūra. Iet pa platformu uz stacijas pusi. Ko tur domāt, gudrāks netiksi. Ja nedomāsi, liktens patsizvilks no nelaimes.

Te Meikuls kaut ko iedomājās un priecīgi iesaucās:— Pie telefona! Es eju pie telefona.— Kas tas ir — telefons?— Zūze vaicāja.— Tas ir tāds telefons, ko tu neesi redzējusi. Pa viņu runā. Un tu redzēsi, kā es runāšu un dabūšu

rokā mūsu mantas. Oho! Pa telefonu es varu apturēt ne vien mūsu mantas, bet visu vilcienu.— Meikul, apturi vilcienu, lai mūs pagaida, mēs panāksim!— Ej tu, aita, vilcienu tevis dēļ apturēt!Meikuls pazuda stacijā.«Pilsētā cilvēks paliek divreiz gudrāks,» Zūze domāja.Iznācis no telefona, Meikuls izstāstīja, ka mantas būšot rokā. Punduru stacijā varot saņemt. Tagad abi

kļuva pavisam priecīgi — jāgaida tikai vilciens, arī biļetes tās pašas derot. Aizbrauks līdz mantām un taduz Kārsavu — rīt būs Kārsavā.

Viņi atgriezās bufetē un izsauca pudeli limonādes.Gaidīja, gaidīja; sēdēja, sēdēja; vilciens nenāca un nenaca. Garlaicīgi, ka nevar izturēt. Metās jau

krēsla, viņi vel gaidīja. Zūzei vairs nepatika pat Meikula runāšana un lielība.Tad Meikuls deva padomu — iešot abi uz viesnīcu, paņemšot divas gultas un līdz vilcienam

izgulēšoties, jo vilciens būšot tikai uz rīta pusi.— Kas tas ir — viesnīca?— Zūze vaicāja.— Jums uz laukiem viesnīcu nav, bet pilsētā ir. Tās ir tādas mājas . . .— Meikul, nerunā! Kaunies!— Zūze pārtrauca.— Tu manis neaplakstosi vis un ap stūri

neapvedisi! Neka nebija! Vai nav dzirdēts? Nē, Meikul, izgulēties es varu mājās; vai es no mājām laukābraucu gulēt? Ar tevi tādā viesnīcā es neiešu!

— Kad nē, nē,— Mcikuls atbildēja.— Bet ko tad sadarīt? Nu, iesim uz kino!Zūze uz mirkli apstulba kā ķerta, mute palika vaļā, un baltie zobi spīdēja, samulsinādami Meikula jau

tā uztraukto sirdi. Tad viņa palēcās uz augšu un iekliedzās:— Vai die! Ko tu saki, uz kino?! To es nekad neredzēju. To nu gan, to gan, Meikul! Cik prātīgs tu

vari būt, Meikul! Par kino man stāstīja skrīvera Jūle. Tas ir jaukākais, kas var būt. Kas man ko redzēt piemāsīcas Kārsavā, ja ir kino! Kārsava var palikt, ja ir kino. Mēs skatīsimies visu nakti!

Dzirdēdama par kino, Zūze aizmirsa pat vagonā palikušo lakatu.Viņi gāja uz kino. Meikuls kailu galvu, baltos linu svārciņos un ūdens zābakos, Zūze bez lakata, baltā

jakā. Vakars pēc karstās dienas bija vēss un patīkams, vieglais apģērbs padarīja vieglus soļus.Viņi gāja caur pilsētu līdz šosejai, kur atradās kino «Diana», abi draudzīgi un bēdas aizmirsuši. Drīz

«Diana» atspīdēja sarkanās un zaļās spuldzēs. Zūze nekad nebija redzējusi tāda spožuma. Viņa bijusivisādos tirgos, baznīcās un ballēs, bet Rēzeknē nekad negadījās būt vakarā un redzēt kino.

— Vai, kāds skaists kino!— Zūze izsaucās un apstājās to aplūkot.— Kas viņā dzīvo?— viņavaicāja.

— To mēs redzēsim,— Meikuls atbildēja pašgudri.— Kā redzēsim?— Nestāvēsim, iesim iekšā!— Meikuls sacīja, domādams, ka pietiek stāvēt.— Vai ta' tur iekšā drīkst iet?— Zūze vaicāja šaubīdamās un domādama, ka spuldzes jau tas kino ir.— Vai ta' mēs caur durvju šķirbu skatīsimies kā ielas puikas? Kad nopērk biļeti, var iet iekšā.— Tad es nopirkšu biļetes,— Zūze piedāvāja.Viņi iegāja. Publika jau bija salasījusies. Pie kases divas žīdietes runāja žīdiski un smējās. Arī viņas

iegāja kādās durvīs ar biļetēm rokā.— Te ir kase,— Meikuls rādīja, nesteigdamies izpildīt kavaliera pienākumu un pirkt biļetes.Tad Zūze gāja pie kases un nopirka divas biļetes. Kad viņi gribēja iet tālāk, pie durvīm stāvošās

ielaidējas apturēja:

— Tikai sievietēm.Ko nu? Tad Meikuls atcerējās:— Pavisam piemirsu, ka šovakar sieviešu seanss. Nekā nepadarīsi.Zūze no «seansa» nekā nesaprata un, norunājusi, lai Meikuls paliek laukā un pagaida, gāja iekšā

viena pati ar abām biļetēm. Apsēdās labi tuvu pie baltā audekla, kur labi varot redzēt, kā sacījajaunkundze, kura ierādīja vietu. Tūliņ arī nodzisa ugunis — un pa audeklu sāka skraidīt tādi kā obraziņi.Vai die! Kas tik tur nebija — dzīvi kas dzivi! Taču laikam dzīvi, tikai nevar dzirdēt runājot — kā aizstikla. Sievietes tur mazgājās, tādas kā žēlsirdīgās māsas, nez ko rādīja uz skaitļiem, grozījās slimi unkropļi. Tas Zūzei nepatika, diezin ko daudz nevarēja saprast, kas tur notiek. Bet tad nāca pavisam kas citsun labāks. Jauns puisis un meita mīlējās. Mīlestība Zūzei patika un patiks līdz nāvei. Jaunais puisis meituveda vilcienā. Un tad vilciens skrēja un, kā nāca, tā taisni virsū Zūzei. Zūze sastinga, domādama, ka nupatsabrauks, vilciens uzkries virsū un beigas. Zūzei caur kauliem izskrēja auksts un karsts, un viņaiekliedzās:

— Jēzus Marija!Bet tai pašā mirklī — švīkt! Vilciens pazuda gaisā un pārskrēja pār galvu. Zūze aptaustīja galvu,

vesela gan, bet piere vienos sviedros, arī mugura piepeši slapja. Tādu baiļu! Laime, ka palikusi vesela.Tad jaunkundze gāja slīcināties, bet kavalieris otrpus upes krūmos skatījās — slīks vai nē. Kā šī ielēcaupē, tā šis pakaļ un izvelk gan malā. Pēc tam laimīgi apkampjas un — kāzas.

Tas Zūzei tā iepatikās, ka kāzās no prieka gribējās līdzi dejot un dziedāt, kaut gan acīs asaras.Zūzei tā patika, ka Mcikulu viņa aizmirsa, un, kad viss redzētais nāca otrreiz, viņai negribējās

celties, kaut gan citi skatītāji gāja laukā un nāca jauni.«Nosēdēšu arī Meikula biļeti,» viņa tad iedomājās un palika savā vietā. Skatījās otrreiz un būtu

skatījusies piecas reizes, ja vēl būtu biļetes un neienāktu prātā Meikuls, kurš laukā gaida. Viņa nopūtās ungāja laukā raudzīt, vai Meikuls nav aizbēdzis.

Meikuls gaidīja gan uz sola pie kino. Viņš bija domājis par Zūzi, cik labi būtu viņu apprecēt. Būtudūšīga sieva. Pārdotu zemi, nāktu uz pilsētu, dzīvotu laimīgi.

Viņa iznākusi izstāstīja, ko redzējusi, un nožēloja, ka Meikuls nav laists iekšā. Tad abi gāja uzstaciju. Visu ceļu nekā nerunāja. Zūze domāja par redzētajiem mīlētājiem, kas bija tik tuvu nelaimei,tomēr kļuva laimīgi?

Varbūt viņa pati ir jaunā meita un Meikuls kavalieris, kas viņu izvelk no upes. Bet nē. Viņa nekadtādu mu|ķibu nedarītu, jo dzīvot ir simtreiz labāk nekā noslīkt. Ja nu Meikuls neglābs, tad beigas ir.

Stacijā viņi atkal iegāja bufetē, kur sēdēja ari citi vilciena gaidītāji, kas ari cits citā skatījās mēmām,nīkstošām acīm. Meikuls nosēdās pie galda un skatījās Zūzē, skatījās, kamēr uznāca snaudiens. Tad nolikagalvu uz rokām un aizmiga.

«Ja tagad es slīktu,» Zūze domāja, «viņš nedzirdētu un neredzētu, kā es noeju dzelmē.»Zūzei tomēr vēl bija žēl, ka Meikuls nav redzējis kino, tad viņš tā negulētu. Viņš vairāk domātu par

mīlestību. Būtu labāk gājis mājā gulēt, bet laikam mīlestība vadāja līdzi Zūzei. Ari viņai pašai kaut kas nošis mīlestības patika, bet sirds bija tāda, ka prāts drīz atgriezās un sacīja: nē!

Ta Zūze domāja par sevi, Meikulu un kino, kad izdzirda aizdomīgu rūkoņu. Viņa modināja Meikulu:— Meikul, dzirdi, Meikul, vilciens nāk!Zibeņa ātrumā viņš bija augšā un abi ar Zūzi metās uz durvīm, citos gaidītājos neskatīdamies.

Durvīm atveroties, laukā kaut kas liels patiesi kustējās. Viņi devās kustošam klāt un apstājās — tas bijapreču vilciens. Tad nolēma stacijā vairs neiet, drošs ir drošs. Pēc pusstundas nāca arī pasažieru vilciens.Jau tālu spīdēja viņa lielās pūķa acis un skurstenis elsa kā aizdusains zirgs. Kad vilciens apstājās, Zūzebija ar mieru noskūpstīt viņa buferus no prieka, ka reiz tiks prom no Rēzeknes, kur tik ilgi nodzīvots.

Viņi iekāpa vagonā, apņēmušies palikt uz sola, kamēr nebūs patiesa vajadzība vagonu atstāt. Brauca.Aizbrauca līdz stacijai, kur noliktas mantas: lakats, vīkšis ar sieru, vīrieša mētelis un cepure. Mantas viņi

dabūja, un Zūze Meikulu turēja par desmitreiz gudrāku nekā agrāk, jo viņš pratis pa telefonu mantasnoķert. Laba lieta ir telefons, bet ar to var rīkoties tikai mācīts cilvēks.

Kā viena nelaime nost, tā nāca cita. Stacija, kur atradās mantas, atradās aiz Kārsavas, un šis vilciensatpakaļ uz Kārsavu neiet. Atkal jāgaida nākošais vilciens, atkal diena beigta, kamēr tiksi Kārsavā piemāsīcas. „ — Tavu traku maldīšanos!— Zūze nopūtās, žēlīgi noskatīdamās aizejošā vilcienā.

— Vai la šis nevarēja iet atpakaļ uz Karsavu,— viņa prātoja.— Te nu ir vilciena labums:nepagriezīsi, kur vajadzīgs, bet tev jābrauc tur, kur viņš grib, kaut uz elli. Būtu gājusi kājām, ietu, kurpatīk, un uz to pusi, kur vajadzīgs. Gaidi nu atkal līdz vakaram! Tā gaidīšanā vien paies nedēla. Nosēdēšanas jau ta esmu nogurusi, it kā divas nedēļas nebūtu ēdusi. Kaut būtu kur padejot un padziedāt,tomēr ātrāk paietu laiks un no kājām izsvistu smagums, bet sedi nu un nīksti.

Ta Zūze runāja, raisīdama no vīkša sieru, lauzdama un dodama arī Meikulam.— Vai zini, Meikul,— vii;a turpināja, izkodusi ar zobiem sierā lielu robu,— es saku, brauksim

atpakaļ uz Rēzekni! Lai Karsava paliek, citādi atkal noblandisimies.— Kā tu gribi, brauksim,— Meikuls padevīgi atbildēja. Ar Zūzi viņš brauktu vai ellē. Ari viņš

iekoda sierā apaļu robu.Pievakarē viņi tika Rēzeknē. Izkāpa uz pazīstamās platformas. Zūze nevienu stundu vairs te negribēja

kavēties, ka atkal neiznāk nelaime, bet līdz mājām trīsdesmit verstis, ko iet kājām. Bet tas viņai nieks.Viņa bija laimīga, ka uz Kleperiem neiet vilciens, jo ticēja, ka visdrīzāk mājās var tikt kājām. Būtu gājusikājām, tiktu Kārsavā, ar vilcienu neka. Drīzāk viņa atvadījās no Meikula un gāja gar dzelzceļu uz Kleperuceļu. Tikai uz ceļa viņa jutās pilnīgi drošībā un novilka zābakus, lai vieglāka iešana. Juzdama zemi piekāju pēdām, viņa atkal bija laimīga, it kā nemaz nebūtu pa stacijām nikusi un vārguši. Spēka atkal bijapilnas dzislas un varēja dejot un dziedāt, kad katrs solis nesa tuvāk mājai.

Viņa domāja par mīlestību. Tas bija jaukākās domas, ko varēja izdomāt. No prata neizgāja divi kinomīlētāji, kuru bēdas beidzās ar kazām.

«Kaut arī manas bēdas tā beigtos,» Zūze domāja. Bet viņai nekādu bēdu nebija. Tas tik traki, ka navbēdu,Zūze gandrīz sāka bēdāties.

«Tomēr viņš bija labs cilvēks,» Zūze sprieda, bet spriedumā apstājas: kurš — Meikuls vai tas kinomīlētājs? «Viņš varēja ari neskatīties krūmos un neskriet slīkoni glābt, tad meičai gals būtu. Diez kodarītu Meikuls, ja es ietu viņa dēļ slīcināties?»

Vēl viņa domāja, ko sacit mājās par Kārsavas māsicu. Būs kauns atzīties, kā gājis, bet melot grēks.Bet vai tik vien bēdu pasaulē kā Kārsava un grēks! Zūzei tada sirds: prāts drīz atgriezās, un atkal viegli.Viņas baltās pēdas naktī zibēja uz Kleperu ccja, noskaitīdamas no ceļa versti pēc vērstos.

Arī šoreiz Meikuls Zūzei pie sirds nepieauga — un viņa domāja, ka par precēšanos runāt vēl navīstais laiks.

Bet tad Zūzi sāka apciemot muižas kungs Pelcis. Kas bija, kas nē, Zūze vairs neskraidīja pakristībām un bērēm, bet sēdēja mājās un auda sarkanstrīpainas gultas segas. Svētdienās viņas pagalmāapseglots stāvēja Pelča bērais, kamēr pats muižkungs ar Zūzi sprieda par nākotni, ka viņi varētu nopirktPrimenes Kleperu gala meža izcirtumus, savienot ar Zūzes zemi un nodibināt īstu lielsaimniecību. ParZūzi Pelcis bija dzirdējis jau agrāk — cik viņa izdarīga, cik laba saimniece! Kāda sprigana mājā unciemā!

Vai Primenes meža izcirtumi vai vēl kaut kas Zūzei sagrozīja stingro apņemšanos atraidīt itin visuspreciniekus, bet ap pļaujas laiku viņa ar Pelei uzsaucās baznīcā. Tas bija pārsteigums ne vien Primenesļaudīm un Zūzes preciniekiem, bet arī daudziem bērnu kristītājiem, kuri domāja, kas notiks ar nākošopaaudzi, kad nebūs priecīgās krustmātes. Nav cerams, ka muižas kunga madāma braukās pa kristībāmkrustmātēs.

Visas runas, spriedumi un pareģojumi Zūzei gāja pār galvu kā vēja nests mākonis, un viņa noteiktigatavojās kļūt par pārvaldnieka Pelča kundzi. Tam nekāds kavēklis nebija arī Maska un Antoška, kuri

nedzīvoja mājās.Tā Primenē bija gaidāmas kāzas. Bet gatavošanās uz kāzām radīja vēl citus notikumus, kam bija

liktenīga nozīme arī grāfa Skuļtecka dzīvē. Sie notikumi nāca no pavisam maza cēloņa, proti, no Pelčabrūtgāna svārkiem. Tā bieži gadās, ka niecīgs gadījums ir cēlonis lieliem notikumiem, kas sagroza cilvēkuun tautu likteņus. Šoreiz gan liktenim patika rotaļāties tikai ar cilvēkiem.

Pārvaldnieks Pelcis rakstīja vēstuli pazīstamam apkārtnes ceļojošam skroderim uz Bēržiem, lai tasierodas pie viņa uzšūt melnu tūka kārtu ar gariem šķēru svārkiem. Darbam jābūt gatavam divu nedēļulaikā no vēstules izsūtīšanas dienas.

Pagaidām tas bija viss notikums. To zināja tikai pats Pelcis. Pat Zūzei viņš neturēja vajadzības tikprivātas lietas stāstīt. Arī pašam nebija laika par to domāt. Darba daudz. Zāģētava strādā, akmeņus ved,lauki pilni strādnieku. Rudens nāk virsū.

Arī grāfs vairāk sekoja darbiem, mazām nesaskaņām ar Fraņu nepiešķirdams nozīmes un mātesciemošanos aizmirsis.

Māte? Viņa, domājams, tik drīz vairs neatbrauks. Ja Fraņa būtu muižniece, tad — jā, bet zemniekuJaudis viņa necieta. Citādi jau toreiz ar Prosku būtu iznācis labāki. Tagad tomēr tā nenotiks. Stefansapņēmās Fraņas lietā māti neklausīt, kaut arī no viņas nedabūtu ne graša savu lielo darbu darīšanai. Laitad put!

Tā grāfs domāja pēc mātes aizbraukšanas, bet vēlāk par šo lietu nedomāja nekā. Laiks pagāja mežā,kur cēla zāģētavu. Zāģētavas ierīci viņš pazina no Karlovkas zāģētavas un te ne vien ieorijā, bet arīpraktikā varēja izlietāt savas celtnieciskās zināšanas.

Garā viņš dzirdēja zāģu šņākšanu, kas atbalsosies Primenes laukos. Tas viņu aicināja mežā kāmīlētāju lakstīgalas pogāšana.

Astotā nodaļa grafa satikŠanĀs ar krugĻevski Četri un mušu nāve.— Šņāc kā grāla gateris.— Grāfs nāk.— Kadovs.— Četri bauda grāfa

cigārus un alu.—Zāģuaģents.— Simlstūkstoši birst.— Viņš iet pie grāla.— Spogulis uz kumodes.—Acīte.— Uz māju.— Rudzu lauks.— Kad uzcelšu fabriku.— Apartaments.— Strazda knābis vakarablāzmā.

Bekā, lielā istabā pie garā galda, sēdēja zirgu mietnieks Krūka, stārasts Lapsa un divi rūsganizemnieki skūtām sejām, kurus sauca par Steponu un AJozu. Starp četriem galda stāvēja četras pudelesalus un tukšs pusstops. Sēdētāji sūca pīpes, laizdami gaisā stipras mahorkas smaku, un runāja par Bēržutirgu. Aiz stoikas krodzinieks ar cepures virsu sita mušas, kas biezā barā krita uz smaržīgiem, izžuvušiemalus traipiem vai izbiedētas sametas pie loga stikliem. Cepure viņas visur vajāja, zem katra sitienaatstādama piecus sešus līķus. Sitējs spārnainos liekēžus apveltīja spēcīgiem vārdiem:

— Velni, lien taisni acīs! Dienas zagli, maitas . . . Ķēvei asti nepiešūsi . . .Uz krāsns kaktā varēja redzēt divas kailas, pār malu nolaistas kā ju pēdas ar gariem lejup izplestiem

pirkstiem. Pēdas nekustēja kā žāvēšanai uzkārtas pastalas, un viņu īpašnieks bija aizmidzis, ko apliecinājavienāda šņakšana, kas nāca no krāsns augšas kā tāla malkas zāģēšana.

Viens no sēdētājiem, uz krāsni pirkstu pamezdams, pār plecu sacīja:Šņāc kā grāfa gateris.— Nez no kurienes šis?— Ari no Beržu tirgus,— krodzinieks paskaidroja. — Naktī ienāca, palika gulēt. Nav te redzēts.

Pēc valodas liekas, ka no Vidzemes puses. Pēc amata esot aģents.— Tātad inteliģents.Visi apklusa, Jtamēr Krūka atkal iesāka stāstīt par tirgu:— Eka, man tagad ir ērzelis, nopirku Beržos. Tikai trīs gadi. Nobraucu visus tirdziniekus. Jaunā

gadā piedalīšos Rēzeknes rikšošanā. Pļavnieka sirmais arī ir rikšotājs, bet mans garām . . .— Cik tu devi?— Trīs lielie un savu bēro. Čigāns Dukaļskis jau deva četri lielie, bet es bez pieci nekust!

Slobodā dabūšu seši. Šogad bija liels tirgus, varēja labi pārdot, es aizlaidu piecus kukaiņus. Diviem bijaplēša, vienam ienāši, bet par pusīti aizgāja . . .

Te krodznieks nometa cepuri uz palodzes un sastinga..—Vai redzat — grāfs! Grāfs nāk , šurp, nudien šurp, viņš izsaucās.— Ķēvei asti nepiešūsi…Lapsa pirmais uzlēca slāvus un, dūres uz galda atspiedis, kaklu izstiepis, skatījās logā. Viņa

paraugam sekoja citi un, dūrēs atstutējušies, izskatījās ka pieslietas linu mīstīklas.Tiešām, pa lielceļu, galvu pacēlis, nāca slaikais kungs melna pledā, ar rubeņa spalvu pie cepures.Visiem tas likās neticami, jo visu vasaru grāfs Bekā nebija redzēts. Un piepeši nāk kā vējš, pelerīna

vien kust. Tās divas dienas, kad viņš atbēga no mātes, grafs te pavadīja slepenībā, to /.ināja tikaikrodzinieks un Varakļānu ērģelnieks.

— Viņš pie laba prāla.— Jā gan. Galva augšā.— Tas labi, -Lapsa čukstēja.— Būs alus un cigāri.Grāfa lakotie stulma zābaki saulē spīdēja kā spoguļi.Visi skatījās. Plikās pēdas uz krāsns arī sakustējās, izvingrināja pirkstus, saritinot tos un izstiepjot kā

zirnekļa taustekļus. Tad pēdas pazuda uz krāsns un parādījās pinkaina galva ar strazda knābim līdzīgudegunu. Divas melnas, viltīgas acis arī urbās logā.

— Grāfs? Kāds viņš izskatās?Grāfs ienāca strauji un pašapzinīgi kā valdonis un, apkārt neskatīdamies, ne vārda nesacījis, tāpat

paceltu galvu iegāja dibenistabā, durvis aizsizdams.Šodien grāfs bija sakaitināts. Kroga ļaudis to saprata tikai pēc apsveicināšanās un durvju sišanas.

Iemesls bija tāds:Fraņai bija mīļš suns Kadovs, ganu suņa maisījums ar muižkunga buldogu. Ja kāds teica, ka šis

Fraņas mīlulis nav diez cik skaists, tas kļuva Skuļtecka ienaidnieks. Tādā nežēlastībā krita Janopolesmuižas kungs un vietējais feldšers. Tagad misējās arī Pelcim. Viņš nāca pie kunga, Kadovs viņu niknirēja. Tad Pelcis pacēla spieķi, lai suni atbaidītu. To logā vajadzēja redzēt grāfam. Zils no dusmām viņšbija laukā un kliedza:

— Ak tu, pakulu repsi, manu suni kaitināt! Es tev visu vilnu noplēsīšu!Pelcis paguva nozust, citādi būtu dabūjis just kunga spieķi. Muižas ļaudis to visu zināja un Kadovam

visādi glaimoja un iztapa.Tas notika, kad grāfs jau bija sagatavojies iet uz zāģētavu.Uznākušās dusmas viņa soļus no zāģētavas ceļa pagrieza uz Bekas pusi. Dusmas kā vējš viņu aiznesa

turp. Kroga ļaudis pārskatījās, ātros soļus noturēdami par labu prātu.Krodzinieks vienā mirklī bija pie dibenistabas durvīm, un, tikko tās atvēra, no turienes atskanēja

grāfa metāla balss:— Dod kungam alu!Pie galda sēdētāji klusēja, kaut ko pārdomādami un kūpinādami mahorku.— Kas tur kūpina to siena kaudzi? Smird kā velns! Vai nevar pīpot papirosus?— tais pašās durvīs

atkal atskanēja ta pati balss. Krodzinieks pamāja ar pirkstu, un visas pīpes salīda kabatās.Tad Lapsa piecēlās un uz pirkstu galiem pielīda pie liktenīgām durvīm. Pieklauvējis tās atvēra un

iebāza galvu.— Esat pazemīgi sveicināti, grāfa lielskungs!Klusums.— Vai grāfa lielskungs neatļautu mums smēķēt cigārus?— Lapsa turpināja.— Ko tu, lops, saki? Cigārus?— Jā, jā, grāfa lielskungs! — Un Lapsa pieskrēja nobučot grāfam roku.— Krodziniek, dod viņam pakiņu cigāru!— atskanēja pavēle, kas vienā mirkli bija izpildīta.Četri galda sēdētāji nākošā mirkli jau smēķēja cigārus, atspiedušies ar elkoņiem uz galda un laimīgi

smaidīdami. Aristokrātiskais aromāts izkoda mahorkas smaku.Putna deguns uz krāsns malas baudīja cigāra smaržu, bet melnās acis vēroja.— Kam jāsauc alus?— Aļozs grozīja izdzerto glāzi.— Sitās maksāju es,— Krūka atbildēja.— Tagad jāsauc staršiņam.— Nē, tagad sauks grāfs,— Lapsa viltīgi un paklusu pretojās.— Jūs redzēsit, ka sauks grāfs.Lapsa atkal pielīda pie grāfa durvīm.— Kungs, vai neizpirksit alu?— Ko-o! Alu? Jums, cūkām, alu!— Jā, grāfa lielskungs, karsts laiks, traki slāpst.— Kā tu teici?— Grāfa lielskungs jau zin, ka no cigāriem traki slāpst.— Viņš atkal pieplaka kunga rokai.Tas Skuļteckim patika, palika arī augstais titulis, un viņš sauca krodzinieku:— Kaļistrāt, pan Kaļistrāt, lai viņi nāk visi iekšā un nobučo man roku, tad dabūs alu!Visi četri pēc sekundes stāvēja grāfa priekšā ceļos un bučoja viņam abas rokas. Grāfs bija. glaimots,

atbīdīja cepuri uz pakauša un pavēlēja:— Kaļistrāt, duci alus!Četri atkāpeniski, zemu locīdamies, atstāja grāfa istabu un sēdas ap savu galdu. Viņi dzēra grāfa alu

un kūpināja cigārus.

Tad putna knābis un viltīgās acis no krāsns bija zemē un pārvērtās pamazā vīreli ar ātrām kustībāmun lokanu mēli. Vīrelis apvilka šektaiņus un griezās pie sēdētājiem:

— Vai drīkstu piebiedroties? Man jums, kungi, jāprasa padoms. Es meklēju zirgu pirkt. Vakarklaušināju Bēržos, bet nekā laba neatradu. Vai jūs nezināt, kur te tuvumā varētu apjautāties?

Krūka kļuva acīgā.— Tur mēs jums varam dot padomu, cik uziet, cik tik uziet. Sēstieties, sābri, sēstieties pie galda!Pirms apsēšanās svešais stādījās priekšā, katram sniegdams roku, palocīdamies un teikdams vārdu:— Krugļevskis.Redzams, ka inteliģents.Krugļevskis apsēdās starp četriem un sāka stāstīt:— Esmu Viļņas zāģu fabrikas aģents. Man mēneša laikā jāapbraukā visa Vitebskas guberņa un

jāsaņem par divi miljoni pasūtījumu. Tādēļ gribu pirkt zirgu ar raliem. Labu .zirgu, lai varu nobrauktsimts verstes dienā, citādi mēneša laikā netieku galā un administrācija no manis piedzen simts tūkstošussoda naudas. Vienā pašā brauciena es saņemu divdesmit piecas procentes, tas ir, divi simti piecdesmittūkstošu.

Dzirdot milzīgās summas, klausītāji nolaida rokas un palika nopietni.— Borkovas lielskungs man iedeva pasūtījumu par simts tūkstošiem, Ludzas kokzāģētava — par

simts, Kārsavas kokzāģētava — par simtu . . .Jo vairāk simttūkstošu Krugļevskis uzskaitīja, jo garākas kļuva klausītāju sejas.— Pa ceļam uz Primenes koku fabriku, kas arī man uzdota sarakstos,— Krugļevskis šķirstīja

papīrus,— es apmetos šai viesmīlīgā pajumtē un šovakar ieradīšos pie Primenes grāfa. Stāsta, ka esotlabs kungs.

— Ko nu par to!—teica Krūka.— Zelta dvēsele, zelta kungs. Protams, mīl cieņu, kungs paliekkungs.

— Kungs,— Lapsa piecēlās un piebāza degunu gluži tuvu Krugļevskim,— grāfs ir te. Jūs savu lietuvarat nokārtot tepat.

— Ļoti patīkami. Kur es varu ar viņu runāt?Lapsa rādīja uz attiecīgām durvīm, zemu palocīdamies.— Lūdzu, krodzinieka kungs, pieteiciet Viļņas zāģu fabrikas aģentu Krugļevski,— strazda knābis

uzstājās droši un apzinīgi, turēdamies pret zemniekiem pārākumā un uzreiz iegūdams cieņu.Krodzinieks iegāja pie grāfa un pēc īsa brīža plaši atvēra durvis. Krugļevskis iegāja un zemu

palocījās.— Esiet sveicināti, grāfa lielskungs! Viļņas zāģu fabrikas aģents Krugļevskis. Pieņemu jaunu zāģu

pasūtījumus un vecu izlabojumus, mūsu firma uzstāda arī gaterus un uzpērk lietotas mašīnas. Mums irnodaļas Maskavā, Pēterburgā, Kijevā, Odesā un Rīgā, tekošs rēķins Ziemeļu bankā, Tirgotāju akcijubankā un Salamandrā. Mūsu bilance piecpadsmit miljonu gadā, un piedalās Amerikas tērauda trests.Pasūtījumu izpilda akurāti un visātrākā laikā. Cenas mērenas, nomaksa visvieglākā. Te būs mūsu katalogs.

Kruglevskis veikli izvilka no kabatas katalogu, izklādams kungam zem deguna, ar zāģu zīmējumiemun cenām.

Grafs ar rokas mājienu lūdza apsēsties.Aģenta uzstāšanās arī grāfam modināja uzticību. Viņš aģentā noskatījās no tīri saimnieciskā un

lietderības viedokļa. Sākās lietišķa saruna, par kuras lietišķību lai spriež lietpratēji pēc tā, ka stundasceturksni aģents no grāfa bija sarunājis pasūtījumu par pieci simti rubļiem un norunājis rīt apskatīt kokufabriku. Aģents centās turē-i ties ar grāfu puslīdz uz vienas pakāpes — kā bagāts ar bagātu. Sēdēja piegalda bez kautrības, dzēra kopā alu un pasūtīja jaktsdesas. Aģents prata sarunāties arī ar grāfu. Sēdēdamspie galda grāfam pretī, viņš tam aiz muguras ievēroja kumodi ar spoguli, kurā varēja redzēt visas grāfakustības. Viņš to labi ievēroja un kļuva sevišķi runīgs un dzīvs, stāstīja par savu dzīvi Pēterburgā un kā

Viļņā, muižnieku klubā, viņš bieži spēlējis kārtisj Beidzamo reizi esot paspēlējis desmit tūkstošu.Pēc jaktsdesām Kruglevskis ierosināja jautājumu, kā būtu, ja uzspēlētu kārtis. Uz acīti.— Kā aristokrāti var nespēlēt?— viņš vēl uzsvēra. — Grāfs Borhs Varakļānos man divās stundās

paspēlēja trīs simti.— Nu protams, ka spēlēsim,— Skuļteckis atbildēja, atgāzdams galvu.Krodziniekam atradās kārtis; bet kā diviem vien spēlēt? Krugļevskis lika priekšā uzaicināt Krūku un

Lapsu. Kungs nelabprāt piekrita, bet citas izejas nebija. Aļozs ar otru kluso palika lielā istabā pie alus.Spēlmaņi spēlēja poļu banku. Spēlēja līdz vakaram. Kad Lapsam un Krūkām pietrūka naudas,

aizdeva Krugļevskis. Laime sākumā bija grozīga — te vienam uzsmaidīja, bet tūliņ piegriezās otram.Grāfs brīžam paspēlēja, brīžam pa druskai vinnēja. Vakarā laime noteikti piegriezās Krugļevskim, nogrāfa galīgi novērsusies.

Tagad jau spēlē piedalījās arī Aļozs, Stepka un krodzinieks. Spēlēja, kamēr grāfs bija tukšs un vēlaizņēmies divdesmitpiecnieku no Kaļistrāta. Visa nauda bija Krugļevskim kabatā, Lapsam ar Krūku —katram vinnests pa Irijniekam, A|ozam divi rubļi, Stepkam piecnieks, krodzinieka peļņa palika nezināma,jo viņš naudu bāza vestes kabatā. Neviens neievēroja, ka grāfam aiz muguras stāv spogulis, kasKrugļevskim parāda grāfa kārtis.

Spēli pabeidzot, Krugļevskis vēl izpirka duci alus, ko visi liksmi iztukšoja. Otrā dienā ap pusdienugrāfs izgāja no Bekas. Krugļevskis kroga istabiņā uz dīvāna bija aizmidzis, bet četri vīri — Lapsa, Krūka,Aļozs un otrs klusais — gulēja lielā istabā pie galda uz saviem alus peļķēs sakrustotiem elkoņiem,šņākdami kā Skuļtecka gateris. Mušas viņus noturēja par mirušiem un netraucētas lodāja pa bārdām, lūpukaktiņiem un nāsīm.

Grāfs, galvu dziļi nokāris, lēni vilkās uz mājām. Garās kājas, augstu celdamās, krustojās, it kā zemebūtu pazaudējusi savu pievilkšanas spēku vai arī būtu jāsoļo pa rasotu zāli.

Ieraudzījis ceļa malā ganu meitu, grāfs iemāvās kā vērsis un skrēja no lielceļa pie ganu meitas, betviņa viena mirklī pazuda grāvī, un kungs visā augumā izstiepās rudzu malā.

— Lupatas, pakulu repši!—viņš rēca celdamies un klupdams.— Jūs visi manā priekšā kritīsit ceļos!Es jūs samīšu, es jūs nicinu. Es esmu grāfs Skuļteckis. Es esmu tiesnesis, es esmu gubernators. Es varu jūsapžēlot, varu ielikt cietuma.

Kajas augstu celdams, viņš mīdīja rudzus, tad gāja pāri rudzu laukam taisni uz Primenes jumtiem,kurus varēja redzēt starp kokiem. Rudzos palika sliede, it kā būtu pārbraucis divjūgs. Ticis otrā pusē,grāfs kliedza:

— Tā ir neģēlība, tā ir laupīšana dienas laikā! Tādi šuleri — mani apspēlēt ar spoguli! Bet es jauneiešu ar tiem gnīdām ķildoties, ne kauties. Tas būtu zem mana goda — uzstāties pret kaut kādu aģentiņuun zemniekiem. Viņi domā, ka es nezinu. O — jā; es visu zinu, es redzu, bet man jāzin, cik tālu var noietblēžu bezkaunība.

Paceldamies no kāršu spēles krogā, grāfa skatiens bija spogulī sastapies ar Krugļevski, kurš vēl uzgalda skaitīja sīko naudu, ko maksāt krodziniekam. Grāfs bija sapratis savas spēles neveiksmes cēloni,bet lepnība neļāva atzīties, ka viņu tā var apšmaukt. Viņš tik uzmeta Krugļevskim iznīcinošu skatienu un,galvu pacēlis, izgāja no istabas, lai izietu stadulā. Pēc tam vēl tika sviķots uz grāfa krīta.

Tagad, apstājies rudzu malā un runādams ar sevi, viņš atskatījās liz plato sliedi rudzos:— Kas jūs esat? Rudzi — vairāk nekas. Visi cilvēki ir tikai rudzu lauks. Un tā es iziešu caur jums,

atstādams aiz sevis ceļu. Kā viesulis caur mežu es iziešu caur dzīvi, lauzdams ceļu. Un tad jūs manipieminēsit ne vien Primenē — visa pasaule odīs pēc «Skuļteckis un biedri» fabrikas terpentīna un kokaspirta.

Tad es jums ļaušu no sevis novinnēt nevis piecdesmit rubļus, bet pieci tūkstoši un noskatīšos tik, kājūs ap manu naudu cīnāties. Man naudas nav žēl. Jūs nemaz nezināt, cik cilvēks ir viegls bez naudas. Mannav ne kapeikas, bet tomēr esmu pārāks par visiem.

Viņš izlūkoja visas kabatas, izkratīja maku un tiešām atrada tikai vienu korķi, kurš diezin kā bijaiekļuvis vestes kabatā sildīties. Tad viņš pacēla dūri un apgriezās uz kroga pusi, saukdams:

— Es samaksāšu, sakiet, cik vajag, es visu samaksāšu, pakulu repši! Fraņa, Fraņa, neviens nav tevisvērts,— saņēmis delnās seju, viņš sastindzis skatījās uz zemi. Fraņa, logā viņu ieraudzījusi, izskrēja unieveda istabā.— Fraņa, Fraņa, ienes ķipīti,— grāfs sacīja, apsēdies uz gultas un drūmi raudzīdamies uzzemi. Fraņa izgāja.— Kad mēs, Fraņa, uzcelsim fabriku, tad es tevi iecelšu par grāfieni,— viņš runāja.—Tad neviens mums nevarēs klāt ķerties. Lai visi muižnieki tad man nobučo . . . Es vairs nevienanebaidīšos. Tagad viņi tiešām var izjaukt manus plānus. Viņiem tik jāpasaka vārds gubernatoram, unnekādas akciju sabiedrības nebūs. Ko es viens varu pret visiem? Bet pag, pag! Jums ne prātā nenāk, kogatavo grāfs Skuļteckis. Tad Fraņa sēdēs stikla verandā zem palmām un ap viņu dziedas kanārijas putniņi.Zils papagailis runās uz viņas pleca. Es nākšu cauri visiem apartamentiem un saukšu: «Fraņa, padod ķipīti. . .»— Grāfs iesmējās par visu pasauli un sevi. Viņš jau sen zināja, ka nevarēs mierīgi muižā nosēdēt kāciti kārtīgi muižnieki, ka nav viņam zem kājām cieta pamata, nedz paļaušanās uz lietām, kas atneslabklājību. Ka ir tikai domas un vārdi, izdomājumi un ticība tiem. Kad ticība un izdomājums zūd, tadatveras bezdibens. Jo kas viņš par lauksaimnieku, par muižnieku! Te nav viņa dzīve.— Un tomētf visamjāpiepildās, visam reiz jāpiepildās, vai arī es nevarēšu dzīvot, citādi man jāiet bojā,— viņš sacīja,ienākot Fraņai.— Kaut tu visu zinātu, Fraņa! Kaut tu saprastu! Citādi arī tevis man nav. Nekā nav. Mūžamnebūs uz pasaules.

— Apmierinies un liecies atpūsties,— Fraņa sacīja, novilkdama grāfam šektaiņus.— Mums nav laika atpūsties, mums daudz darba. Es esmu nācis uz jauna ceļa. Es esmu atradis jaunu

principu ģeneratora spraiguma pacelšanai. Ja to izdotos realizēt, tad varētu radit tādu spēku, ka izšautaraķete vienā dienā mūs aizsviestu līdz Marsam. Bet priekš tā man vajaga naudas, daudz naudas. Man būsjāpārdod visi Primenes meži un vēl vairāk. Es te nevarēšu dzīvot, man te ir par šauru. Kur lai te piepilduvisus savus nodomus, visas idejas, kas manī rodas un kurām jāpiepildās? Tādēļ jau esmu nācis pasaulē.

Fraņa grāfu izģērba un nolika gulēt, bet viņš vēl nemitējās:— Fraņa, a, Fraņa, es tevi ievedīšu apartamentos! Es tevi vedīšu sarkanās, zilās un violetās istabās,

bet dzeltenā drīkstu ieiet tikai es viens pats. Tur tu man līdzi nenāksi. Tu to neizturētu, Fraņa, jo vajag būttrakam, lai tur ieietu. Vajag būt vienam uz pasaules.

Tie nebija nekādi apartamenti, kur gulēja grāfs Skuļteckis. Tā bija vienkārša, piekvēpuši istaba arizdilušiem, kūkumainiem grīdas dēļiem, ar caurumainu sienas apmetumu, kurš šur tur rādīja skaliņuģindeni, ar vecu kumodi, kuras virsdaļa bija atvāžama, lai izpildītu galda vietu, un ar platu koka gultu,kuras audekla rāmis tā bija izgulēts un izstiepies, ka sniedzās gandrīz līdz grīdai, izskatīdamies pēckrodzinieka vēdera. Tas viss bija pirkts kā muižas piederums pirms Skuļtecka un jau daudzus gaduskalpoja Skuļteckim. Kas te lai vairs ko lāpa un labo — drīz būs jaunā pils.

Grāfs tomēr iemiga. Fraņa izgāja krāmēties pa virtuvi. Aizkrāsnē dziedāja circenis, kas pa atvērtokaplogu bija dzirdams arī uz lielceļa. Pa lielceļu maziem solīšiem viegli nāca kāds vīrs ar sainīti padusē.Krēslā viņa seja nebija labi saskatāma, bet, no sāniem skatoties, pret debesu vakara blāzmu skaidri varējauzzīmēt Krugļevska strazda knābim līdzīgo degunu.

Fraņa laukā neskatījās un strazda knābi nevēroja. Viņai sirds bija uztraukta un domas svariguapņemšanos pilnas.

«Stefan, Stefan, kas ar tevi notiks, ja tava dzīve negrozīsies?» viņa sevi domāja. «Tev vajadzētudzīvot kā prātīgam cilvēkam un netvert gaisa pilis. Būtu strādājis, piemēram, tā kā Pelcis. Vai tadnevarētu dzivot? Bet viņš, bet viņš! . . . Ak, Jēzus, Marija!»

Devītā nodaļa VIĻŅAS AĢENTS VAI MALIENASSKRODERIS

Cīņapar uzturu.—112 centimetru.— Ar kliņģeriem un carskajām uz Primeni.— Ciemiņš.—Vētījamais siets, darvas tecinātava, kunārijas putniņš un akciju sabiedrība pelnos.— Jorģīne.—Rabarberu ķīselis ar kliņģeri.— Eileja tornis, egle un viņa.

Kad Bekā palika pavisam kluss, Kruglevskis uz dīvāna atvēra acis. Neviena. Logā rēgojās kūtiņassalmu čukurs kā grāfa platmales virsa. Aiz čukura debesīs izlijis blāvs vakars kā vērmeļu šņabis.Kruglevskim kājgalī stāvēja kumode ar spoguli. Krugjevskis iespēra pa kumodi ar papēdi un skaņiiesmējās, pats no smiekliem satrūkdamies un apklusdams.

— Velns, kur šodien laba diena,— viņš sev teica. Ne sev, bet tam otram, kas viņā. Būdams viens,viņš arvienu sevi juta divatā. Ar to runājās, ne jau ar sevi. Sevis tad nejuta, juta tikai otru, tam visuizstāstīja, visu izsūdzēja. Ļaudīs tas pazuda, izgaisa kā pakrēslis zem mākoņa, palika tikai viņš pats,patiesību nedomājošais, nerunājošais, tikai darošais, par kuru domājošais mēdza teikt: viņš cīnās paruzturu. Ko tik viņš šai cīņā nedarīja, kādus līdzekļus neatzina par labiem, kādus palīgus nepieņēma?Šodien pat: cik labi palīdzēja spogulis! Ja nu šis spogulis iekristu, ja grāfs to ieraudzītu? Nu, gan jauaizstāvētos, ja citādi nē, tad izlēktu pa logu un mežā iekšā kā Gubinovā, kad pieķēra par neīstu brūtgānu.

Krugjevskis iebāza roku bikšu kabatā, izvilka naudu, iebāza vestes kabatā, izvilka divus zajustrijniekus; otrā vestes kabatā piecnieks. Bet iekšas kabatā divdesmitpiecnieks, kuru grāfs iemaksājabeidzamo bankā. Krugjevskis saskaitīja: trīsdesmit astoņi rubļi četrdesmit sešas kapeikas.

— Pag, pag, par tām četrdesmit sešām kapeikām jānopērk konfektes,— viņš sacīja otram,— tās varnoderēt.— Kapeikas sabēra vestes kabatā, bet lielo naudu sakārtoja, pārlocīja vidū un aizbāza aiz kabatasgrāmatiņas vāka.

Tad kā atminēdamies šķirstīja kabatas grāmatiņu. Tur bija neveikli, ar stīvu roku rakstīti skaitļustabiņi lidz simts divpadsmit. Katram stabiņam klāt lieli burti uz neveiklām, kā ar cirvi cirstām kājām, argreiziem kakliem un krampjos savilktām rokām.

— Tā, tā,— viņš atkal teica otram,— skolotāja Viluma bikses. Garums 112 centimetru. Velns, kurgara žākle, bet grāfam vajag būt 115. Krūšu platumam viņam vajag būt … kā Lubānas skrodera palīgamVīksniņam, lūk, še, roku garumam … kā Pirtnieku Lazdiņam, kurš apāviešos ievēlēts par pagastvecāko,lūk, šitenajā divdesmit astotajā lapas pusē. Kad es viņam šuvu svārkus, viņš gribēja saukt uradņiku unsastādīt protokolu, ka es drēbi nozadzis, bet tā izgāja uz rokām. Kāda man vajadzība zagt, man, slavenamskroderim Krugļevskim? Vidzemē es šuvu tikai labākās mājās. Kad paliek garlaicīgi, es nāku uz Latgali,te tu vari būt viss, kas gribi, kaut vai pats grāfs Skujteckis. Šodien es esmu Viļņas aģents, bet rīt atkalbūšu skroderis vai baznīckungs. Man jāiet uz Primeni pie pārvaldnieka Pelča šūt šķēru fraku, jo vecaisķēms arī grib staigāt garos svārkos kā pats ministrs Plēve. Varbūt viņš tik tāju izkūkojis omu, ka gribstāties altāra priekšā kā vecais grāfs Mēdems, kuram es uzšuvu kāzu fraku, bet kurš atdeva dvēseliDievam, nepaspējis to pārdot sievai.

Tad Krugjevskis no kabatas grāmatiņas izņēma kādu papiru, kas atlocīts izrādījās par vekseli.Labajā apakšas stūrī uz tā bija smalkvijīgs paraksts «gr. St. Skuļteckis».

— Te atkal viens simtnieks. Zīdam gan bus jāpārdod par puscenu. Ja daudzi dotu tik labu rokasnaudu uz Vi|ņas zāģiem, tad skrodera šepti varētu mest pie malas. Ta es tiešām varēšu nopirki zirgu unatgriezties Lubānā federu ratos kā īsts grāfs.

Nolicis vekseli atpakaļ un grāmatiņu ielaidis iekšējā svārku kabatā, Krugjevskis piecēlās kājās,piesita pie kabatām, apskatījās apkārt, vai kas neaizmirstas, un, paņēmis no galda savu nazi ar korķu viļķi,bet no kakta ar linu drēbi apvilktu saini, kas izskatījās pēc maza čemodāna, izgāja lielajā istabā. Stārasts,

zirgu mietnieks un viņu draugi tur gulēja ap galdu, salīkuši itin kā pilni labības kūļi. Arī viņi bija parbrīvu ne vien ēduši un dzēruši, bet arī drusku nopelnījuši uz kārtīm. Krodzinieks krāmēja pudeles ungrūstīja glāzes.

— Par četrdesmit sešām kapeikām piecus kliņģerus un carskajas konfektes!—Krugļevskis uzsauca,krodzinieku no darba izstiepdams taisnu. Konfektes un četrus kliņģerus Krugļevskis sabāza kabatās, betpiekto kliņģeri iekodis paturēja rokā. Tad, otrā rokā paņēmis savu saini, atstāja krogu. Krodzinieks logānoskatījās, kā viņš aiziet uz Primenes pusi.

— Nez kas viņam čemodānā?— krodzinieks prātoja. — Vai vekseļi vai nauda? Vai saliekams zāģisun instrumenti? Ķēvei asti nepiešūsi.

— Ak Dievs, kas viņam noticis!— Fraņa nopūtās, noliekusies un likdama malku plītē.— Viņš vairsnav tāds, kā bija. Būs nogājis no ceļa ar plāniem un rēķiniem. Kā mājā, tā caurām dienām sēd un domā.Kur tas viss galvā var saiet? Es neizturēšu, man kaut kas ir jādara. Man viņš jāglābj, kamēr vēl var.Nekas cits neatliek kā viņu atpestīt no plāniem un papiriem. Nevar taču atļaut cilvēkam papīru dēļ aizietpostā. Lūk, še, kā Lapsenes dēls arī no lielas gudrības un mācīšanās ietika trako mājā.

Tā prātodama, Fraņa pacēla galvu uz durvju pusi. Durvīs stāvēja kāds tēls ar muguru pret āragaismu, seju nevarēja saskatīt.

— Labvakar jūsu mājā,— stāvētājs sacīja.— Vai te būs pārvaldnieka Pelča kunga goda mājoklis?— Labvakar,— Fraņa atbildēja, ātri paceldamās kājās. — Tur, tanīs durvīs.— Ak, tanīs durvīs! Vai ta' jūsu mājā nemaz nepatīk, kad ierodas ciemiņi, jeb ciemiņi ieradušies

negaidīti?— Kas tur ko patikt vai nepatikt! Gaidītie ciemiņi katru reizi nav labakie,— Fraņa atcirta,

neapmierināta ar svešinieka parādīšanos.— Nu, tā i vajadzēja sacīt! Ar ko ta' man būs tas gods runāt? Vai ar Pelča jaunkundzi, vai?— Es nekāda goda no jums negribu un neesmu nekāda Pelča jaunkundze, bet gribētu gan zināt, kas

ciemiņam mūsu mājā meklējams tik vēlā vakarā.— Esmu pasūtīts darbā. Jūs jau zināsit, ka Pelča kungam jābrauc pie altāra un tad vajadzīga melna

fraka.— Ak ta' jūs būsit skrodermeistars? Kur ta' jūsu mašīna?— Nūja, lūk, še!— Krugļevskis rādīja uz savu saini.— Man las gods jums stādīties priekšā:

Krugļevskis, Parīzes šūšanas akadēmijas biedrs. Esmu strādājis Pēterpilī pie Mjur-Meriliza, Maskavāpie Kravatņikova, Helsingforsā uzvalku kooperatīvā, Rīgā pie Misiņbārža, pie Gulbenes Volfa, VarakļānuBorha, Borkovas Šulca un Bēržu Klimova. Šuju arī dāmu kažokus, virsjakas un peleriņas. Esmu arīdaiļkrāsotājs uz ef-ef, beidzis Rīgas daiļkrāsotāju skolu. Ja jums vajaga izkrāsot māju, es viņa uzzīmēšuvelnus un eņģeļus tā, ka jūs nemaz nevarēsit atšķirt dzīvu no beigta.

— Zinu jau, zinu. Tagad ejiet vien pie pārvaldnieka!— Fraņa, pabrīnījusies par gudro runātāju,piegriezās plītei. Krugļevskis ar saini iegāja parādītās durvīs, kur klebeķis iedrebējās un apklusa.

Fraņa noskatījās viņam pakaļ.— Arī pārgudrs un ķerts.Tad iegāja grāfa istabā un atgriezās ar pilnu klēpi papīru. Tur bija lieli rituli un četrstūri. Klēpi viņa

nometa pie plīts. Tad ņēma pa vienam gabalam, atlocīja, paskatījās un nodeva ugunij. Pirmo viņaapskatija lielu papīra plāksni ar rūtiņām un kaut kādām garlaicīgām strīpām.

— Vētījamais siets,— viņa sacīja un papīru ātri iebāza plītē. Tad ņēma vienu no garajiem ruļļiem.— Šī ir tā darvas tecinātava, no kuras viss Rēzeknes apriņķis smērēšot ratus,— un bagātais ratu smēresavots, tūkstots ratu barotājs, vieglums un klusums, izplēnēja blakus vētījamam sietam.— Un šī būšot tājaunā māja jeb pils, kā viņu sauc, kuras akmeņi kalnā čupā sagāzti jau piecus gadus un apauguši ar zāli.—Fraņa atritināja prāvu rulli, kur atklājās stalta māja ar zaļu torni, verandu un palmām, kanārijas putniņiemun papagaili.— Tā man nav vajadzīga,— Fraņa prātoja.— Ko es, vienkārša sieviete, tādās istabās

darīšu? Putniņu tāpat mežā diezgan. Uzcels lepnu māju, vajadzēs arī lepnas lielmātes. Es būšu par prastu.Tā būtu man nelaime, bet no nelaimes ir glābiņš, lūk, te.

Pils ar visiem kanārijas putniņiem, papagaili un palmām vienā minūte pārvērtās pelnos. Neviensugunsdzēsējs neskrēja viņu glābt, bet pats grāfs krāca istabā savā gultā un sapņoja par vērsi, kas asiemragiem grib viņu nobadīt.

Tad Fraņa izstiepa vislielāko rulli, kurš sniedzās viņai no galvas līdz kājām. Kas tik tur nebija!Skursteņu kā

Rīgai, kur viņa bērnībā ciemojās pie krustmātes, ārstēdama ausis. Visādi katli, pudeles, tādi kā vēršakuņģi un aitas spēķes, gara māja ar logu ķēdēm un tādiem kā lampas kupolīšiem nebija ne baznīca, nekrogs. Kas tādā ies iekšā? Blakus mājai kaut kas sarakstīts stabiņos, it kā malka grēdās. Otrā pusē mājiņailīkumainas trubiņas kā izšuvums uz brunču malas vai kā rieri, ko krāsni iemūrē mūrnieks. So nekurneredzēto trakumu Fraņa noturēja par savu lielāko ienaidnieku, kas Stefana mieram visvairāk nodarījisļauna, un, astoņkārtīgi to ar baudu salocījusi, iebāza plītē, kur uguns drīz vien aprija akciju sabiedrību«Skulteckis un biedri» ar miljoniem pudu koka spirta, formalīna un terpentīna. No visas lielās rūpniecībasiestādes nepalika ne zābaksmēres smakas.

Rokas sānos saspraudusi, ar uzvarošu smaidu Fraņa noskatījās sava beidzamā ienaidnieka bojāiešanā. Viņa bija pārliecināta, ka tagad Stefanam galva vairs nebūs jālauza, ka tagad viņš varēs nodotiessaimniecībai, ar kuru negāja labi, jo pat Fraņa redzēja, ka Pelcis Stefanu šmauc, ka tā ilgi nevar iet. Kamvisas šīs trakās mājas vajadzīgas? Kā simtiem gadu tēvutēvi dzīvojuši, tā var dzīvot tagad jaunie.Lepnība, greznība, pilis, fabrikas — kam tas viss vajadzīgs? Fraņai tas likās svešs, no kādas baigas,Jaunas pasaules nākošs, ko vesels cilvēks nevar izdomāt. Tagad tam beigas, un mājā būs kārtība. Vēl tikkoku zāģētava palikusi. Tā jau uzcelta un, re, kādu postu dara. Ēd mežu kā ar zobiem. Pēc desmit gadiempagastā ne malkas pagalītes nebūs.

— Ak Dievs, ak Dievs,— Fraņa nopūtās.— Būtu taču Stefans nācis pie prāta un piegriezies zemeskopšanai! To tikai Pelcim atstājis, un tas rauš tik savā kabatā. Bet vai tu Stefanam iestāstīsi! Tagad nebaznīcā iet, ne Dievam tic. Tad varbūt tiktu uz ceļa. Kāds viņš tagad katolis? Kā nekriškans — ne pātarusskaita, ne biktējas. Trakos papīrus bija padarījis par savu Dievu. Te nu būs tavs Dievs — palikusi tikaipelnu čupiņa. Šovakar par tevi skaitīšu Dievmātei rožu kroni, lai viņa tev palīdz atgriezties pie īstāzemnieku Dieva.

Tā prātojot un lejot rītdienas pusdienai rabarberu ķīseli no katliņa bļodā, Fraņa dzirdēja durvisatveroties un paskatījusies atkal ieraudzīja Krugļevski. Tagad viņš bija bez somas un cepures, arīlietusmētelis novilkts.

— Tā, nu es esmu ierīkojies un varu sacīt, ka esmu mājā. Madmozel, kā jūtaties? Vai drīkstupasniegt šo puķi?— Krugļevskis jau bija paguvis noplūkt dārzā jorģīni.

— Puķes es mitu, bet labāk, meistara kungs, piespraužat to sev, tad jūs izskatīsities vēl jaunāks.— Oho, madmozel, kad es biju Parīzē, es vienmēr nesu pogu caurumā rozi! Arī Parīzes jaunkundzes

mīlē puķes. Bet jūsu ķīselis smaržo pēc labākā Rīgas smaržūdeņa. Vai drīkstu nogaršot?Fraņa ielēja bļodiņā ķīseli un nolika uz galda, uzaicinādama Krugļevski pamēģināt. Bet viņš izvilka

no kabatas konfekšu vīkšķi un palocīdamies sniedza Fraņai.— Lūdzu, madmozel,— tās paņēmu līdz priekš jums.— Vai no Parīzes?— No pašas Parīzes,— Krugļevskis atbildēja un izvilka no kabatas ari četrus kliņģerus, nolika tos

uz galda un lūdza Fraņu baudīt kopā ķīseli ar kliņģeriem. Fraņa sen nebija kliņģerus ēdusi un piedāvājumupieņēma. Tā Krugļevskis ar Fraņu ēda no vienas bļodas un vienus kliņģerus. Pēc maltītes viņi apsēdāsmājas priekšā uz soliņa un ēda konfektes, pēc konfektēm Fraņa atnesa saulespuķu sēklas, ko abi lobīja,runādami par Parīzi. Krugļevskis daudz mācēja stāstīt par Parīzi: cik augsts tur Eife(a tornis — viss nodzelzs, kādi tur važoņi — lepnāki kā te kungi, cik milzīgas laternas naktis apgaismo ielas — lasi vai

grāmatu. Fraņa klausījās brīnumos un nevarēja vien nopriecāties par skrodermeistara gudrību.Mēness jau izlīda no klēts jumta, muiža jau gulēja zem augstā zvana staba, kad Fraņa vēl klausījās

Krugļevska stāstos. Tikai iedegoties pārvaldnieka logā uguni j un tur pār galdu noliecoties viņa plikampakausim, laikam pie kaut kādiem rēķiniem, Fraņa atcerējās, ka laiks gulēt.

— Arlabunakt, meistar,— viņa sacīja, pieceldamas no sola, un iegāja istabā. Krugļevskisnobraucīja ūsas, sasita plaukstas, nokratīdams sauleņu čaulas, un gaja uz muižkunga durvīm.

— Varens meitens,— viņš teica otrajam sevī.— Ar tādu ir vērts parunāties.Fraņa savā istabā nolika galda atvilktnē atlikušās konfektes, izģērbās un ielīda gultā. Viņa nevarēja

aizmigt, skatījās mēnesnīcā logā, kur stāvēja slaida egle un ieva.«Vai tiešām Eife|a tornis būtu tikpat augsts kā tā egle?» viņa domāja. «Un viss no tīras dzelzs. Ir ar

tas skroderis locigs. Ko visu nesamelo!»Vaļējās durvīs varēja dzirdēt, kā šņākā aizmigušais grāfs. Brīžam pa miegam viņš ierēcās, tad kaut

ko runāja par naudu, par taisnību.Krugļevskis tai pašā laikā otrā mājas galā izņēma šujmašīnu no vaska drēbes, nolika uz galda un

attaisījis izskatīja iekšas, vai tās kārtībā, tad ieeļoja visus ritenlšus un caurumiņus un, pārliecinājies, kainstruments kārtībā, ari devās pie miera. Viņam Pelča māte bija uzklājusi gultu ēdamistabā uz kokadīvāna. Arī viņš nevarēja iemigt. Mēnešainā logā varēja redzēt to pašu slaido egli.

«Viņa ir šmauga kā egle,» viņš domāja. «Bet, ja nu rīt satiekos ar grāfu,— ko tad?» To iedomājot,Krugļevskim noskrēja gar acīm piķi, kāravi un kreici. «Tad teikšu, ka nekāda Viļņas aģenta nepazīstu, betesmu godīgs skroderis no Malienas. Dzērumā daudz kas var likties citādi.»

Varēja dzirdēt tālu circeņa dziedāšanu mājas otrā galā. Tas laikam iemidzina Fraņu. Aiz durvīmpārvaldnieks vēl klabināja rēķinu kauliņus.

Desmita nodaļa KRUGĻEVSKA JAUNĪBA Poļi vervē dumpim algotņus.— Kramu Jēcis karos.— Meža brāļi.— Žandarmu viltība.—

Muravjova bardzība.— Agate plebānijā.— Līgavainis, kurš nezin «Mūsu tēvs».— Kāzas un Jurabrīnišķā pasaulē nākšana un nodošana amatā.— Mācekļa gadi un meistara diploms.— MeistaraSkrastiņa runa.— Katrīna.— Pirmās skrodera Krugļevska gaitas.— Dzīves aktieris.

Jura Krugļevska dzimtskoka saknes var sameklēt poļu dumpja laikos Vidzemes Malienā un Latgalē.Viņa mātestēvs pēc sešdesmitā gada ieceļoja no Lubānas Latgalē, kad turienes poļu muižnieki,gatavodamies pievienoties Polijas atjaunotāju kustībai, apbraukāja Malienas tirgus, vervēdami dumpimzaldātus.

Kungi solīja labu samaksu tiem, kas noteiktā laikā ieradīsies pie viņiem kara apmācībā. Kāds šaiapmācībai mērķis un kādam ķeizaram būs jākalpo, to algādžiem pani neteica, jo šaubījās, vai, zinādamipatiesību, no dzimtbūšanas atlaistie latvieši viņu solījumu makšķerē ķersies. Bet arī bez zināšanas radāsuzņēmīgi, braši puiši, kuri bija ar mieru meklēt labu, vieglu peļņu un izdzīvošanos svešā pusē, laiatgrieztos ar bagātību un gudrību.

Kramu Jēcis, kā sauca Krugļevska vectēvu, vēl bija ļauns, spēcīgs puisis, pilns trakuma, kuranevarēja savaldīt un izgāza tirgū kautiņos, dzeršanā, verstīm tālās meitošanās, gan dažādās godu un svētkutrakulībās; ziemā staigāja kā linu kulstiķis; bija arī pazīstams jumiķis un zāgeris. Ar poļiem viņš satikāsLubānas Sveču tirgū. Šis bija viens no lielākajiem Vidzemes tirgiem, kur pulcējās dažādas tautības.Pečoru krievi sabrauca ar zirgu lokiem un podiem, bolvenieši — ar sliecēm un rumbām, piebaldzēni —ar ratiņiem un audekliem, baltkrievi — ar liniem. Iepirkties te brauca pat lietuvieši un pleskavieši. laigadā tirgū bija ieradušies Latgales poļu kundziņi suņādas zābakos un kazādu cepurēs. Viņi līga karaalgotņus kara dumpim. Kad tāds kundziņš pienāca arī Kramu Jēcim un piesolīja labu samaksu pariestāšanos dienestā, Jēcis bez prātošanas piekrita.

— Ies pamēģinās,— viņš sacīja Pidriķim, ar kuru kopā vakar beidza muižai linu kulstīšanu.— Darbanav. Padzīvos svešumā, redzēs poļu meitas.

Noteiktā laikā Juris ieradās pie sava pana un saņēma bisi. Tās kungi vilka laukā no pagrīdēm, kokudobumiem un zemes. Atradās arī citi puiši ar bisēm, un visi mācījās šaut mērķī un rindās soļot. Soļotājoslatgaliešu nebija. I atgalēs latvieši gatavojamā dumpī nepiedalījās, baidīdamies, ka muižnieki pretkrieviem neuzstājas tikai tādēļ, lai atjaunotu dzimtbūšanas laikus. Poļu gatavošanos dumpim viņi sapratakā muižnieku uzstāšanos pret brīvībā palaistiem zemniekiem un ar neuzticību noraudzījās muižu bruņotosvīros.

Kramu Jēcis gatavojās karot. Viņš nevaicāja, ar ko būs jākaro, kad tik jākaro. Bet kur nu karš, kadnekāda kara nav! Vai turki līdz mums var atnākt? Ķeizars to nepielaidis. Izdzīvošanās vien būs, un laidīsmājās. Tā prātoja Kramu Jēcis, karam neticēdams. Tiešām, viņš neviena turka ne redzēt nedabūja. Arīšauts uz ienaidnieku netika, IO pienāca ziņa, ka dumpis apspiests un katram jāglābjas, kur var.Dumpinieku karaspēks izklīda pa mājām, savervētie zaldāti kļuva meža brāļi, kuri slēpās no krievužandarmiem.

Tagad zemnieku neuzticība izzuda un uzvarēja labsirdība. Viņi meža brāļus slēpa un baroja, devatiem darbu. Kad tuvojās žandarmi, dumpiniekiem bija jālaižas bezgalīgos mežos, kur gailis pakaļnedziedāja, ne žandarmu lodes trāpīja.

Ari Kramu Jēcis dzīvoja par meža brāli, atradis patvērumu kāda babuļa meža mājiņā, kur reti kādssvešinieks ieklīda. Viņš būtu atgriezies Vidzemē un dzīvotu pa vecam, ka ne vilks nezinātu par viņadumpību, bet viņa nevaldāmo trakumu beidzot bija savaldījusi babuļa skaistā meita Madaļa. Jēcis noviņas nevareja šķirties. Cik neprātīgs viņš bija visās lietās, tikpat neprātīgs izrādījās arī mīlestībā. Laivai kas — viņš nolēma turēties pie Madaļas, kuru līdz uz Vidzemi vecie neparko nelaida. Jēča

pieķeršanās Madaļai kļuva vēl ciešākā, kad viņai piedzima meita Agate, kurai dzīvē bija lemts kļūt JuraKrugļevska mātei. Kramu Jecis te varbūt laimīgi nodzīvotu visu mūžu, kaut negadijusies neparedzēta ķeza,kura ķēra visus meža brāļus un negāja secen ari Kramam.

Krievu žandarmi zinaja, ka meža brāļi dzīvo pie zemniekiem, ka zemnieki tiem ir labvēlīgi, slēpj,baro, brīdina un tādēļ dumpiniekus nevar noķert. Daudzi katoļu zemnieki dumpiniekus turēja arī par savasticības aizstāvjiem, par kādiem muižnieki viņus daudzināja, kaut gan starp tiem bija arī luterāņi kā KramuJecis pat.

Tad žandarmi izdomāja neķītru viltību, kā zemniekos sakurināt naidu pret meža brāļiem. Kāda naktiviņi saģērbās zemnieku drēbēs un lielā apkārtnē apgānīja un sakropļoja Kristus moku tēlus krustceļos unsādžu kapličās. Zemnieki ritā atrada salauztus un pa ceļiem izmētātus krustus, sadauzītus Kristus unDievmātes tēlus, apķēzītas baznīcu trepes. Tad žandarmi izlaida ziņu, ka to izdarījuši meža brāļi, starpkuriem esot daudz luteru un pagānu. Tiešām, minētā noziedzīgā naktī pie svētām vietām bija redzēti svešicilvēki zemnieku drēbēs, kā staigā meža brāļi. Žandarmiem viltība izdevās. Katoļi noticēja, ka svētumaapgānītāji ir dumpinieki, un iedegās tādā naidā, ka meža brāļus vairs nelaida savās mājās, un karstākieticības aizstāvji apvainotos pat sāka izdot žandarmiem. Šis notikums nesaķertos dumpiniekus no Latgalesmežiem sadzina Vidzemē, kur dažs no viņiem nodzīvoja līdz mūža beigām bez pases, strādādamslaukstrādniekos vai amatniekos un nenodots krievu valdībai. Starp viņiem bija ari poļu muižnieki, kurinomira kā seglinieki, atslēdznieki vai galdnieki. Malienā vēl tagad atminas Gudreņicka, Poļa, Barševska,Rušmaņa vārdus, kas saistīti ar poļu dumpja notikumiem.

Arī Kramu Jēcim bija jābēg un jāšķiras no Madaļas, ja negribēja šķirties no galvas. Sādžā zināja, kaviņš ir luterānis un ir zobojies par katoļu ticību un svētbildēm. Nebija šaubu, ka viņš norāvis Kristus tēluno krusta sadžas kapličā un iemetis Kondraša dīķī. Stārasts ziņoja žandarmam, un Jēci naktī tik tikkonesatvēra. Madaļa laikā izskrēja viņam pretī mežā, kad žandarmi izjāja no sādžas un, mēnesim baltispīdot, tuvojās meža mājiņai. Citādi Jēcim izietu tāpat kā grāfam Plāteram-Zībergam, kurš izlaida dvēselipie karātavām, vai daudziem citiem gūstekņiem, kuri savus kauliņus aiznesa Sibīrijas tundrai.

Par Plātera-Zīberga galu jau Latgalē zināja un stāstīja ar šausmām. Viņu Daugavpilī kara tiesanotiesāja uz nāvi. Grāfs gan iesniedza apžēlošanas lūgumu ķeizaram. Apžēlošanas telegramma aripienāca. Bet tai dienā Daugavpilī, cauri braucot, apstājās ģenerālgubernators grāfs Muravļovs. Tasķeizara telegrammu neļāva uzplēst, kamēr sods pie Plātera-Zīberga nav izpildīts. Kad telegrammu lasīja,grāfs jau bija pakārts. Muravjova ļaunprātību ilgi pieminēja līdz ar nelaimīgā dumpja vadoņa vārdu.

Muravjova bardzība uz veselu paaudzi uzgūlās katoļu zemēm — Polijai, Lietuvai un Latgalei.Muižniekiem uzlika smagu kontribūciju, kas viņus izputināja: muižas bija jāpārdod vai jāsadalapārdošanai ienācējiem no Vidzemes, lai būtu līdzekļi smagās kontribūcijas segšanai. Zemniekiemaizliedza skolas un grāmatas. Pat lūgšanas grāmatas ar latiņu burtiem nedrīkstēja drukāt un izplatīt.Latgalei kā slepenu kontrabandu tās ieveda no Viļņas, Viļņa saņēma no Klaipēdas. Tumšā ēna šo zemiapsedza četrdesmit gadus. Briesmas nojauta brīvības karotāji un pēc notikuma ar Kristus mokām atstājaLatgales mežus un ciemus, glābdami dzīvību Vidzemē un Kurzemē.

Kramu Jēcis arī aizgāja, un Madaļa par viņu neka vairs nedzirdēja. Kas zin, kur palika, varbūt bēgotkrita žandarmu rokās, varbūt saplosīja vilki vai noslīka upē. Māte Agati audzināja viena pati, iedamapeļņā, jo pēc veco nāves būdas saimnieks kļuva viņas brālis, kuram pašam maize jāpelna kāstrūdzeniekam, jo zemes viņam tikai viena ceturtdaļa.

Kad Agatei pagāja sešpadsmit gadu, Madaļu Dievs aicināja pie sevis. Agate palika bārene. Viņa jautoreiz kalpoja pie baznīckunga par mājas apkopēju un saimnieci.

Baznīckungs bija polis bez radiem un radiniecēm. Viņš zinaja Madaļas likteni un arvienu pret to bijalīdzjūtīgs. Aiz līdzjūtības viņš pieņēma arī Agati savā mājā un izrādīja tai laipnību, kā vien varēja. Piebaznīckunga Agatei klājās diezgan viegli — vai nu tēva uzupurēšanās dēļ par poļu tautu, vai vēl kāduiemeslu dēļ. Agate plebānijā bija kā dvēsele, kā labais gars, ka eņģelis, kura laipnība spīdēja arī uz

draudzes locekļiem, kad tie ienāca plebānijā ar savām bēdām.Dieva ceļi ir neizprotami un vienmēr taisni. Kur radīsies pārdrošnieks, kas metīs akmeni uz

grēciniekiem un kārdināšanā kritušiem, kurš ar zvērestu apliecinās, kas vainīgs, kas ne, un noliegs, kadažreiz ari grēkā ir svētība? Tāds varizejs pelnītu lielāku sodu.

Kas bija, kas nē. Tas nožēlošanas atbalsi atrada visā draudzē. Kad Agate pēc mātes nāves plebānijābija nodzīvojusi divus gadus, baznīckungs viņai paziņoja, ka pienācis laiks precēties. Viņš tai atradisturīgu brūtgānu sava rentnieka Krugļevska brāļa personā. Jau pēc divām nedēļām jānotiek kāzām. Sisnegaidītais un ātrais pārsteigums Agatei divas naktis neļāva aizvērt acis. Ko viņa baznīckungamnodarījusi, ka viņš grib to dabūt no plebānijas projām? Kamdēļ jāprecas, kad viņa negrib? Kā atstātgarīgo tēvu, kuram tik laba sirds? Un kas ir Krugļevskis, kuru viņa nekad nav redzējusi? Kas pie viņa labsgaidāms? Vai var būt kas labāks par plebāniju?

Vai viņa nav kārtīgi pie baznīckunga biktējusies un izpildījusi visas viņa uzliktās pakutas, ka viņšpiepeši grozījis savu labo prātu? Viņa nevarēja atcerēties, ka būtu ko darījusi pret svētās baznīcas kalpagribu, vai bijusi nepaklausīga, nepazemīga, nelaipna.

Negulēšana un domāšana nekā nelīdzēja, jo baznīckunga vārds bija negrozāms un svēts un tamneklausīt nevarēja. Kad jāprecas, japrecas. Gan jau viņš zin, kamdēļ. Agate samierinājās un gaidījaprecinieku. Kāds viņš būs?

Krugļevskis bija lēnīgsnējs, pasmagnējs puisis, baznīckunga rentnieka brālis, kuram sādžā piedervesela šņore zemes, bet mājā trūkst saimnieces. Baznīcā iedams, uz Agati viņš jau bija vērsis aci, betneiedrošinājās tai klāt taisīties. Tādēļ baznīckunga ieruna rentniekam, ka Agatei laiks precēties, betprecinieki nebraucot, drīz atrada dzirdīgas ausis un uzņēmīgu garu. Kad Krugļevskis atbrauca plebānijāprecībās, tad pat notika arī pātaru skaitīšana un pierakstīšanās. Agatei brūtgāns nelikās briesmīgs, kautgan «Mūsu Tēvs» varēja noskaitīt tikai līdz dienišķai maizei. Kuplās ūsas viņam piešķīra kareiviskubrašumu, kas Agatei atgādināja pazudušo tevu, kuru viņa vēl atcerējās kā pa sapņiem. Jaunā sveitā unšektaiņos viņš izskatījās kā kungs. Atbrauca «ļiņejkā» ar brangu ērzeli, kurš pie slitas izkasīja dziļu, dziļubedri un zviedza kā milzīgs gailis.

Pēc divām nedēļām baznīckungs viņus salaulāja lielā ceremonijā, visām altāra svecēm degot unērģelēm spēlējot, kā bagātniekus. Ceremonija Agatei patika, un jaunā kārtā viņa iegāja ar svinību. Patsbaznīckungs atbrauca uz kāzām, kuras dzēra ar troksni un plašumu trīs dienas, ēdot no šķīvjiem un aludzerot no glāzēm pēc kungu parauga.

Viss likās labi nolicis. Agatei žēlabas pēc plebānijas noslēgtības pārgāja, jo sādžā dzīve ritēja starpļaudīm un jautribā, vakarējot, dziedot un dejojot pēc vecu vecām ieražām. Viņa mūķenes gados vēl nebija.Vīrs bija kurāžīgs puisietis, kam nekādus trūkumus nevarēja pārmest.

Bet pēc septiņām nedēļām Agate ieradās plebānijā pēc padoma. Baznīckungs bija savai draudzeigans un padomnieks ne vien dvēseles un debesu lietās, viņš bieži izpildīja laicīga ārsta, advokāta untiesneša pienākumus, jo cita padomnieka šais lietās tuvumā nebija, bet braukt uz pilsētu cilvēkiemmaksāja laiku un naudu.

Sestdienas vakarā pirms vespera, ienākusi pie baznīckunga, Agate sūdzējās:— Garīgais tēvs, man šeitan sāp,— viņa rādīja pakrūtē un zem jostas,— es nezinu, kas tur noticis.

Vai būšu ko smagu pacēlusi?Baznīckungs sāpošām vietām pielika roku un, lietpratīgi stāvokli novērtējis, mierināja:— Tas nekas, mīļais bērns! Būs labi, Dievs gādās, ka būs labi, ej vien mājā un vairāk staigā pa āru!Agate apmierinājās un juta, ka sāpes no baznīckunga rokas pārgājušas. Viņa izsūdzēja grēkus un gāja

mājā ar vieglu sirdi.Vēl pēc trim nedēļām pie baznīckunga ieradās pats Krugļevskis. Viņš atbraucis pierakstīt puiku, kurš

Agatei aizvakar piedzimis. Varēja redzēt, ka jaunais tēvs nav labā prātā, kaut gan pie tik priecīganotikuma tā nevajadzēja būt.

— Sakiet, garīgais tevs,— kā tas noticis, ka divi mēneši pēc kāzām Agatei piedzimis puika?—ienācis plebānijā, viņš noprasīja, baznīckungam pat roku nepabučojis.

— Mans bērns,— baznīckungs mierīgi atbildēja,— vai tev vai man visi Dieva celi zināmi? Vai esvaru pasacīt.,; kurā brīdī kritīs zvaigzne vai kurā dienā būs lietus, kad; spīdēs saule? Tas viss atrodasDieva ziņa. Tāpat man na\fl zināms, kā pie Agates noticis šis brīnums, kamēr es' nezinu visus cēloņus,kuriem ar šo notikumu sakars.' Tādēļ atzīsties un saki vaļsirdīgi — kad tu pirmo reizi Agati baudīji kāsievu?

Krugļevskis drusku apjucis skatījās uz savas sveitas jostas galu, kuru turēja rokā.— Cienīts baznīckungs, tas bija tā . . . Baznīckungs jau droši vien atceras, toreiz, kāzās, kad jūs ar

skrauci pie galda ēdāt, runādami par Baranovska ķēves slimo kāju, esi ar . . . ar Agati atrados aizkrāsnēun tur tas notika.

Te baznīckungs lēca kājās un kliedza bargā balsī:— Kā tu, elles pagale, iedrošinājies to darīt? Vai tu nezināji, kad citi pie galda ēd, to nedrīkst darīt?

Es brinosJ ka tas puika nepiedzima turpat aizkrāsnē! Labi, ka lā. Pielūko, ka tu rīt ierastos pie bikts unpieņemtos grēkuj nožēlošanā un šķīstībā!

Krugļevski baznīckunga bardzība tā iespaidoja, ka viņš ne vien noticēja savam grēkam pa cituēšanas laiku, bet ticēja arī grēka seku parādībai divu mēnešu laikā. Tikai nožēlošana, bikts un lūgšanasvisu vēl var griezt par labu.

Krugļevskis puikam deva vārdu — Juris. To baznīc-: kungs ierakstīja kristibu grāmatā.Jura brīnišķīgā pasaulē nakšana viņa likumīgam tēvam pēc baznīckunga pamācības likās saprotama,

bet vienam otram ļaužu prātam tā likās diezgan noslēpumaina. Noslēpuma plīvuris nav norauts vēlšobaltdien. Tikai pats Juris paaudzis no matēs stāstiem varēja noģist, ka viņa pasaulē nākšanaspirmcēlonis meklējams plebānijā. Pilnīgu skaidrību par to, kas vainīgais — baznīckungs pats vaibaznīckunga dārza puisis, vai jaunais skroderis Skrastiņš, kas pie sakristjana šuva, neatklāja arī māte. Betpuikam bija patīkami, kad svētdienās pēc vespera māte ar viņu arvienu ciemojās plebānijā. BaznīckungsJurīti glaudīja un sauca par labo dēliņu, bet ar māti runājās par visam pasaules lietām, dodams padomusun pamācības, kurās

Jurītim nebija nekādas jēgas. Labais baznīckungs puikam, lai nebūtu garlaicigi un grūtsirdīgi, devakonfektes un bilžu grāmatas. Mazais Juris vecos baznīckunga žurnālos mīlēja ģenerāļus un ķeizarus, kasstaltos zirgos aulekšo pāri pasaulei. Kā viņš pats, liels izaudzis, gribētu aulekšot pa zaļu klajumu līdzpašai zemes malai, kur debesis atspiedušās uz mežiem! Viņš gribētu būt ari jūrnieks, kas sēd masta galāun vicina karogu, lai redz citi jūrnieki, piebrauc klāt un pastāsta, kas ir aiz jūras. Runādami turpat mastosviņi sapipo pīpes. Jūrnieki jau ir lieli, viņi drīkst smēķēt.

Kamēr Juris ceļoja pa grāmatas bilžainām lapām, baznīckungs ar Agati turpināja vispatīkamākāssarunas, kuru saturs nekad nekļuva zināms citiem mirstīgiem, tāpat nezināmi palika ceļojumi, kuros viņusnesa atmiņu buras vecās labvēlības vējos. Tas tomēr nenozīmēja kaut kādu sakarību ar Jura pasaulēnākšanu.

Kad Juris pieauga un jau mācēja pātarus, uz baznīckunga ieteikumu viņu atdeva pie skroderaSkrastiņa par mācekli, lai izmācās amatu, ar ko dzīvē vienmēr var paēst maizi, jo amats esot buras, arkurām varot pārbraukt visas jūras un visās zemēs justies mājās. Puika bija manīgs un apķērīgs un katrumācību viegli un ātri pieņēma, dažreiz pārsteigdams pašu meistaru. Skrastiņš viņu četros gados izmācījašūt visglaunākos apģērbus, mēteļus un kažokus. Viņi strādāja pie vislabākajiem kungiem, kādi bijamuižās, krogos, plebānijās un pagastmājās. Bet, braukājot pa pasauli un strādājot pie dažādiem ļaudīm,sākot no zemniekiem līdz muižnieku kartai, blakus amatam Juris iemācījās arī dažādus stiķus un niķus,kam nebija sakara ar amatu, bet kas deva virzienu Krugļevska nākošai dzīvei. Viņš izlietoja dažādusienākumu avotus, kas sagādāja nelielu blakus peļņu. Tā viņš vāca staipekņu pulveri, kuru pirka aptiekāszālēm, lasīja sēnes un pārdeva muižās, pina kurvjus un nesa uz tirgiem, godos spēlēja ermoņikas. To viņš

darija svētdienās, kad meistars nelika pie darba. No šiem maziem amatiem vēlāk izauga lielāki un lieli,kuri Jura dzīves gājumu padarīja raibu raibo.

Kad pēc četrgadīgas mācīšanās Krugļevskis skroderēšanā bija sasniedzis tādu pilnību, kuraiSkrastiņš pats vairs nekā nevarēja pielikt, nedz atņemt, tad meistars māceklim pasludināja, ka viņa zeļļagadi nu esot galā un viņš iecelts meistara pakāpē, ko apstiprināšot meistara diploms. Lidz ar šo raibidrukas burtiem aprakstito papīru meistars savam bijušam māceklim deva sekošu pamācību:

— Mans mīļais dēls Juri! Pēc grūtas cīņas tu nu esi sasniedzis to, pēc kā centies,— tu esiskrodermeistars un nostājies man blakus kā līdzīgs lidzīgam. Es no sirds priecājos, ka tev esmu devissaprašanu kļūt labam amatniekam. Bet ar to tu vēl neesi savā kalnā uzkāpis. Tev vēl grūtas dienas priekšā.Ko tu tagad iesāksi? Vai tev iet tāpat kā man pa pasauli un atņemt man maizi, šujot tiem pašiem kungiem,pie kuriem mēs abi strādājām šos četrus gadus? Tas no tevis nebūtu godīgi, tā būtu necienīga izturēšanāspret savu meistaru, pret savu skolotāju, kuru tu esi pratis cienīt un klausīt un ar cienību un paklausību iegūtšo diplomu, kas tevi pataisa par to, kas tu esi. Es ticu, ka tu kā godīgs puika un tagad jau puisis tānedarīsi. Tu nekļūsi konkurents savam vecam meistaram, kurš šai apgabalā ieguvis cieņu un var maizi ēstlīdz mūža beigām. Konkurence mūsu slaucamo govi pienīgāku nepadarītu, bet tikai plānāku padarītupavalga kārtu mūsu maizes riecienam. Un, ja tu iesi maizi meklēt citā pusē, tas nebūs viegli, jo skroderuvisur ir diezgan un katrai pusei tie ir savi, vecu vecie, uzticību ieguvušie, ļaužu patikšanas pazinēji. Kastev, jaunam puikam, dos darbu? Tu nomirsi badā kā žīda zirgs vai iesi pie veciem meistariem par māceklitāpat kā pie manis un sāksi visu pa otram lāgam, nekādus augļus no šo četru gadu sējuma neievākdams.Pavisam cita lieta var iznākt, ja tu ar šo diplomu ierodies pilsētā un uzsāc uz savu roku, tā sacīt, atver patssavu darbnīcu. Noņem tur dzīvoklīti, noliec tur mašīnu un pletizeri, pakar pie sienas mēru, viņķeli unšķēres, bet uz durvīm uzliec izkārtni, uz kuras uzzīmēts kungs un šķēres,— sēdi un gaidi. Nepaies ne divasdienas, kad tev maize pati līdīs mutē.

— Tas labi, meistar,— Juris atbildēja,— tu saki: noņem dzīvoklīti, noliec mašīnu, pakar šķēres,izliec izkārtni. Bet kā lai es to izdaru, kad man nav kabatā vairāk kā diploms? Vajadzīga ir nauda.

— To jau es gaidīju, ka tu kā prātīgs puika to sacīsi, un tas labi, ka tu to saproti. Nauda ir tasvarenais līdzeklis, kā dēļ mēs visu darām un kas katram darbam jāliek pamatā. Tai ir tāda īpašība, kaņemsi tikai tad, ja dosi. Nauda pasākumam ir kā tīrumam mēsli, bez kuriem kulsi

Adolfs Erss. I923 g v Ridzenieka foto

Adolfs Erss jaunībā

Ādolfs Erss ar ģimeni — meitu Mirdzu, audžumeitu Lūciju,sievu Helēnu 10, gadu sākums

Kikstnieku grupa. 30. gadu beigas. No kreisās: P. Gruzna, K. Strāls, l< P.gle, A. Bērziņš, A. Svābe,V. Grēviņš, P. Rozltis, A. Zolts, Ā. Hrss. V Kidzenieka foto

Ādolfs Erss. 30. gadi. M. Lapiņa foto

Ādolfa Ersa dzīvesbiedre dziedātāja Helēna Ersa-Kozlovska. 1920. gads. V Ridzenieka foto

Fragments no Д. Ersa rakstaA. Ersa grāmatas «Vecā Latgale» vāks

Krucifikss un krusts Latgalē

Skats no Volkenbcrga (Mākoņkalna). 20. gadi

Skats uz Sivera ezeru. 20. gadi

Rāznas ezers. 20. gadi

Skats uz tiltu pār Rēzeknes upi Rēzekne. 30. gadi

Rezeknes centrs. 30. gadi

Ludzas skats. 20. gs. sākums

Vecticībnieku baznīca Ludzā. 30. gadi

Maija lūgšana Varakļanu pagasta Ugriniku ciema. 20. gadi

I.ūgšana un procesija kādas katoļu baznīcas dārzā. 30. gadiAglonas baznīca. 1989. g

Lūgšana un svinīga procesija Aglonas klosteri. 1929. g. M. Tomalnieka loto

Rindu sādža ar sētām ceļa vienā malā Mērdzenes pagasta Jerselova. 20. gadi

Latgales pelņa gājēji kulšanas talkā Kuldīgas apriņķi. 30. gadi

Daugavpils latviešu ģimene. 19. gs. 2. puse

Latgales zemnieki nautrenieši PIters Cybuļskis un viņa sieva Johanna — Andriva Jūrdža meila. 30.gadi

Andriva Jurdža sēta Nautrēnu pagastā. 30. gadi

Ciema iela Ciblas pagasta Dekteros. 20. gadi

Salmu jumta jumšana Ciblas pagasta Joskos. 30. gadi

Antropovas muiža. 20. gs. sākums

Vārti Rinopoles muiža. 20. gs. sākums

Prezmas muiža. 20. gs. sākums

Sventes muiža. 20. gs. sakums

Ilzenbergas muiža. 20. gs. sākums

Vecsalienas muižas pils. 20. gs. sākums

Aušras vārtu (Ostrobramas) baznīca Viļņā. 20. gs. sākums

Viļņas katedrāle. 20. gs. sākums

Svētas Katrinas baznīca Viļņā. 20. gs. sākumstukšus salmus. Nauda nepieciešama arī tavam pasākumam. Un te nu es tev gribu līdzēt ar ne visai

lielu, bet vienīgo padomu. Tu, ka pats saki, esot baznīckungam tikpat kā dēls. Bet, ja tu domātu, ka tavsīstais tēvs tev palīdzēs ierīkot darbnīcu un dos naudu, tad tu būtu kā apustulis Pēteris uz Galilejas ezera,kas gribēja darīt brīnumus un staigāt pa ūdens virsu, bet sāka grimt, tikko pārcēla kāju pār laivas malu.Tēvs, lai tas būtu tikpat kā tēvs vai nezināms tēvs, tev naudas nedos, kaut gan tev viņa pienāktos. Tādēļ estev ieteicu meklēt to pašam. Dieva kalpam nepiedien, ka šīs laicīgās mantas glabājas viņa kulē. Un, ja tastomēr būtu grēks, ka tu ņem no viņa to, kas tev piederas vairāk nekā tavam tikpat kā tēvam, tad tavs tēvs,kas tūkstošiem ir piedevis grēkus, būtu tīrais nelga un beidzamais grēcinieks, ja to nedarītu ari savamdēlam. Tāpēc tu darīsi prātīgi, ja arī ne visai labi, taisnīgi, ja ne visai godīgi, piedodami, ja ne visaipriekšzīmīgi, ņemdams īstā laikā pats savu mantojuma daļu, ko tēvs tev piešķirtu varbūt tikai rokāsnesveramu padomu veidā, ar kādiem viņš nav atteicies tevi un māti barot līdz šim. Bet lai šis padoms tevneliek kļūt blēdim un zaglim! Tagad es tev spiežu roku kā līdzīgs līdzīgam un novēlu labu izdošanosjaunās gaitās, kur tu centies būt pārāks par visiem. Ievēro labi: pārāks par visiem. Neielaid savā galvāmuļķu domas, kas tevi pazemo un citiem ļauj kāpt tev uz kakla!

Tāda bija skrodera Skrastiņa izlaišanas runa meistara diplomu ieguvušam Jurim Krugļevskim.Otrā dienā pēc pusdienas Krugļevskis iebāza kabatā šķēres, vienīgo savu amata rīku, ko bija pircis

par staipekņu pulvera naudu, un no Skrastiņa atvadījās. Meistars nekā viņam nevaicāja, nekāda padomavairs nedeva, pārliecināts, ka viņa audzēknis tagad pats atradis ceļu. Pēc tam viņi vairs nav kopāstrādājuši, ne satikušies konkurences gaitās. Krugļevskis Skrastiņam darbu un maizi neatņēma, kopīgiiemīdītos ceļus nestaigāja, bet atvēra Daugavpilī savu darbnīcu, visu izdarīdams tā, kā mācīja cienījamaismeistars.

Trešā dienā pēc Jura aiziešanas baznīckungs atskrēja pie Skrastiņa, kurš turpat pie mežsarga šuva.Garīgais tēvs aizelsies jautāja pēc Jura un izteica aizdomas, ka tas viņu apzadzis, jo aizvakar esotmeklējis viņu plebānijā, staigājis pa istabām un aizgājis. Otrā rītā baznīckungs ievērojis, ka no viņaatvilktnes pazudusi Katriņa, bet sudrabs un zelts atstāts.

Skrastiņš mierīgi paskaidroja, ka māceklis Juris pabeidzis savus zeļļa gadus, ieguvis meistaradiplomu un aizgājis darbu meklēt. Nekā vairāk viņš nevarot pastāstīt. Bet Katriņa — vai nu pasaulēKatriņu trūkstot! Gan jau baznīckungs dabūšot citu. Baznīckungs vairāk arī pakaļ nemeklēja, tikai nopūtās:

— Ak tu, draņķa puika, kas no viņa iznāks! Kā viņam bija žēl — Katriņas vai puikas, tas šais errīgosvārdos skaidri nebija pasacīts.

Juris Krugļevskis bija uzsācis savas meistara gaitas un izgājis pasaulē. Daugavpilī Jaunā ielāparādījās balta izkārtne ar kungu cilindri vienā un šķērēm otrā galā, bet vidū lepojās melni krievu burti:

Портной КруглевскийSākumā šai darbnīcai bija diezgan daudz apmeklētāju — sevišķi no krievu ierēdņu un mazturīgo

iedzīvotāju aprindām, kuras labprāt negāja pie žīdu skroderiem, ja tikpat lēts bija kristītais. Bet tad ielaspretējā pusē tādu pašu darbnīcu atvēra otrs kristītais, kas bija mācījies Rīgā un deva labāku darbu par tāmpašām cenām. Te Krugļevskis pirmo reizi iepazinās ar konkurenci, kas katrā pasākumā grozās tāpat kānauda un var mērot darba augļu smagumu pēc labuma un lētuma. Nejuzdamies šai cīņai pietiekošisagatavots un redzēdams, ka Skrastiņa diploms vien ir vājas bruņas, Krugļevskis nolēma būt prātīgs unnepalikt muļķāks par citiem. Viņš darbnīcu Daugavpilī aiztaisīja un devās uz Rīgu papildināties savāamatā, atcerēdamies Skrastiņa vārdus:

«Centies būt pārāks par visiem!»Tā Daugavpilī Krugļevskim nebija lemts nom; st; ?s uz mūžu. Viņa gaitas ciku-cakiem aizlocījās no

Jaunās ielas uz Rīgu, no Rīgas uz Pēterburgu un no Pēterburgas uz Vidzemes Malienu, kur bija sākumsviņa ciltskokam no tēva puses. Apzinīgi vai neapzinīgi katru pievelk dzimtene — tas piepildījās arī pieKrugļevska. Saradis mācekļa gados ar klejojoša lauku skrodera dzīvi, viņš nevarēja nosēdēt piesmakušāspilsētas darbnīcās uz galda un būt atkarīgs turienes darbnīcu iekārtā no virsmeista-

riem, principiāliem un piegriezējiem. Tur patstāvīgu darbnicu atvērt neizdevās, kaut gan darbu tagadviņš prata simtreiz labāk par Skrastiņu. Viņu vairāk pievilka lauku klejotāja patstāvība. Tā viņam bijaiedzimusi caur māti no poļu dumpja dalībnieka Kramu Jēča. Viņam patika pārmaiņas un piedzīvojumi,kuros viņš aizrāvās un pats dzīvoja dažādu cilvēku dzīvi. Dažus gadu desmitus vēlāk, kad latviešiemattīstījās teātris, viņš būtu kļuvis ievērojams aktieris, kas pārliecinoši var spēlēt visdažādākās lomas. Bettoreiz viņš varēja būt tikai dzīves aktieris — te skroderis, te aģents, te baznīckungs, skolotājs, grāvracis,muižnieks, kā kur apstākļu sagadīšanās atļāva.

Skrodera galdu par šauru Krugļevskis juta jau savā Daugavpils darbnīcā, konkurēdams ar jaunokaimiņu. Si sajūta viņa aizbraukšanai uz Rīgu bija svarīgāks iemesls nekā vajadzība papildināties amatā.Tā viņu aizdzina arī uz Pēterburgu un galu galā atpakaļ uz Malienu un Latgali. Viņš nevarēja atrast sevpiemērīgas vietas, kur justos labi. Nekur viņam nebija labi, un tas dzina avantūrās un piedzīvojumos.Aktiera talants meklēja skatuvi un to atrada raibajā dzīvē, kur viņš spēlēja godīgus darbiniekus, betnekautrējās arī uzņemties sīku blēžu lomas, ja tās kaut cik solīja atmaksāšanos. Citi cilvēki viņam bijatikai līdzspēlētāji, un tos viņš cienīja tikai kā tādus, citādi būdams cilvēku ienaidnieks. Iepriekšsagatavotu tikumu viņam nebija. Viņa tikums bija spēle, cik tā ienesīgi izdodas vai nē.

Tāds iegāja pasaulē skroderis Juris Krugļevskis, lai kļūtu par visiem pārāks, kā viņu mācīja meistarsSkrastiņš. Tā pagāja viņa jaunība, meklējot drošu pamatu, lai vīra gados kļūtu pārāks par visiem, vēl gannezinot, kur pārākums parādīsies.

Vienpadsmitā nodaļa JĀTNIEKS TUMSA Mašina aprij mežus, un civilizācija apkampj zemeslodi.— Vijņas aģents digdierē vadmalu kāzu

svārkiem.— Fraņa lāpa zeķi.— Kūdras fabrika.— Neparasts tukšums.— Bacbac!— Dzīvei beigas.— Jātnieka pleds un Fraņas mierinātājs.— Četras acis Bekas logā.

Krugjevskis piecēlies jau pletēja Pelča vadmalu, kad Skujteckis ar visām galvassāpēm pats braucauz koku zāģētavu. Šodien tur iegriezties bija solījies Vijņas aģents — apskatīt, kā norit darbi, un lai zāģufabrikai sniegtu ziņas, kas nodibinātu starp abām fabrikām veikala sakarus: gaterī arvien var gadīties kādaklizma, kur vajadzīga palīdzība. Aģents apsolījās arī noņemt kādu mēru.

Zāģētavas troksni jau pa gabalu varēja dzirdēt. Tā atradās uz lielas noras meža malā. Dēji nokrautitorņos, kas rindā stāvēja kā daudzstāvu mājas, izplatīja svaiga koka un sveķu smaržu. Bajķi gulēja lielāmetienā, gaidīdami, kad tos aprīs garais koka šķūnis, kas šņāca un skanēja ar augstu, kūpošu dzelzsskursteni. Jaunos bajķus veda zirgos no meža un vēla pie lielā metiena. Ap noru visapkārt rēgojāsizcirtumi ar neskaitāmiem celmiem, kuru baltās, nosveķojušās pieres spīdēja saulē. Kādreiz klusajā mežanorā, kur bija ganījušies zaķi un stirnas, tagad valdīja rosība un steiga. Meža biezokni, kura paēnā mājojaspoki, pirmatnība un daba, mašīna pārvērta gaišā klajumā, kas pēc gadiem būs tīrums. Se cilvēks jausaņēmis zemi savā gūstā un vairs brīvībā nepalaidis, tai būs jākalpo civilizācijai, ar kuru cilvēks lēni, betneatlaidīgi apkampj visu zemeslodi. Primenes zāģētavas darbs pletīsies arvien tājāk, pats sevi vairodams,līdz milzīgai ķīmiskai fabrikai, kas spēs aprit visus Latgales mežus un viņas zemi atdot nabadzīgiemzemniekiem, kas iznīkst aiz zemes trūkuma. Mežu trūkums radīs otru rūpniecības nozari — purvu kūdrasizmantošanu. Mežu cenas celsies, un drīz vien milzīgi savairotiem kapitāliem būs tājākais darbs: noklātvisu Latgali kūdras mašīnām. Pēc divdesmit gadiem šo zemi vairs nepazīs.

Tā Skujteckis domāja, tuvodamies zāģētavai, lēni braucot plašajā izcirtumā. Viņu piepildīja priekspar savu iesākto darbu, kam paredzama tik liela nākotne. Viņš jutās gluži cits cilvēks nekā Bekā, kvernotpie alus un kārtīm. Ja tur spalvains mitinājās ar alus atliekām aplipušais garlaicīgais, bezmērķīgaisvelniņš, tad te meža norā valdīja svētās dabas ienaidnieks, dzelzs un elektrības nesējs, idilliskās garuvalsts pretinieks — sātans. Skuļteckis sajuta savādu līksmi viņam kalpot.

Pa zāģētavu grāfs staigāja valdonīgs un cēls, visam pāri pacēlies ne vien ar lielo augumu, bet arīgarā.'Te viņa lepnums bija īstā vietā. Ar to viņš nejutās tik daudz pāri cilvēkiem, cik radniecīgs varenāmmašīnām, kas bez cilvēka rokām, ar ķēdēm, āķiem un valcēm pašas sev pie skrituļiem vilka milzīgossimtsgadus augušos baļķus, sagrieza dēļos un aizvadīja līdz krautuvei.

Skuļteckis apskatīja darbus, pārkontrolēja viņu reģistrāciju, parakstīja kādus papīrus, devarīkojumus par sūtījumiem līdz dzelzceļa piestātnei un gaidīja Viļņas aģentu. Bet aģents nenāca. Bija klātpusdienas laiks, aģenta nebija.

Aģents Krugļevskis tai laikā digdierēja drēbi Pelča kāzu svārkiem. Melno vadmalu ar ūdeniapspurkšis, viņš zem gludekļa strīķēja un spaidīja, pats tam ar visu krūti uzgāzies un ar garo degunurādīdams gludeklim ceļu. Acis viņš šad tad pameta logā, vai tur nestaigā Fraņa. Skroderis bijaapmierināts, ka Beržos saņēmis Pelča aicinājumu pašūt svārkus: Primenē varēs labi padzīvot. Ka tiknebijis grāfs — tam nedrīkst rādīties: kur ņemsi zāģus? Bija arī mazi sirdsapziņas pārmetumi par grāfaapspēlēšanu.

Fraņa čūpstīja konfekti, lāpīja zeķi un pārdomāja dzīvi. Savādi likās. Nu jau divi gadi dzīvots argrāfu, bet viņa īsti nav un nav te iedzīvojusies. Tā vien liekas, ka tas pagaidām. īstai dzīvei vajag būt kautkur citur, varbūt tur — sādžā. Tur brašas meitas, skaisti puiši, tur ir ar ko parunāt, ir ko satikt, ir kodzirdēt. Nez ko dara Marģita, ko Griška? Svētdienās visi iet baznīcā. Tur ir dzīve. Kas te? Tik redzi kāmuižas jumtus un sienas — dzīvo kā cietumniece.

Fraņa lāpīja zeķi, kamēr pulkstens uz kumodes nosita divpadsmit. Tad piecēlās un gāja zvanīt

pusdienas laiku. Sen viņa nav zvanījusi, bet šodien grib zvanīt pati — aiz-Pēc Stefana pazušanas Fraņai uzmācās drūmas domas. Vakaros viņa stāvēja pie loga un skatījās

tumsā, kur pazuda jātnieks. Koku zarus vējš tur plivināja kā aizskrejošā jātnieka pledu. Drūmaisgarastāvoklis izklīda tikai brīžos, kad virtuvē vai dārzā pienāca Krugļevskis un stāstīja par saviempasakainajiem piedzīvojumiem Parīzē, Pēterburgā un Vidzemē. Pēc viņa nostāstiem viņš bija gudrākais unvaronīgākais cilvēks pasaulē: viņš bija strīdējies gandrīz ar pašu franču ķeizaru, deklamējis frančudzejoļus lielkņazienei Anastasijai. Pēterburgā nodibinājis milzīgu tirdzniecības namu ar gataviemapģērbiem, bankrotējis un izdevis avīzi, kur gribējis lielu vērību piegriezt šūšanas mākslas izkopšanai,bet aiz lasītāju trūkuma avīzi apturējis, jo tauta viņa idejas vēl neesot spējīga saprast. Pēc tam viņštirgojies ar žurku zālēm un pelnījis milzu naudu. Ceļodams pa ārzemēm, visus kapitālus iztērējis izglītībasnolūkiem.

Krugļevskim nekad nepietrūka, ko stāstīt, viņš visneticamākās lietas prata pārvērst ticamās un nekadnepiedzīvotus piedzīvojumus padarīt par saviem. Fraņai klausoties cienība pret viņu auga un drīz vienskroderis likās pārāks par grāfu. Viņš bija ari saprotamāks un tuvāks, kā jau pašu cilvēks, nevis kādsmuižnieks, kas nezin, kādā gaisā savu augstdzimtību celt — uz sava deguna vai zirgam uz astes (tā teicaKrugļevskis par grāfu). Fraņa visas šis dienas vārīja avenes, bet Krugļevskis runāja.

Jo vairāk dienu pagāja sarunās, jo vairāk Fraņa juta, ka drūmais garastāvoklis izgaist un domas parpazudušā jātnieka atgriešanos nesaista. Kad Pelča fraka bija gatava, ari Fraņa ar Krugļevski bija gatavikļūt nešķirami draugi. Kad Krugļevskis, taisīdamies aizbraukt, nopirka zirgu un ratus, Fraņai šaubasizzuda un viņa bija ar mieru sēsties Krugļevskim blakus. Izpildīt šo apņemšanos Fraņai palīdzēja arī grāfavēstule, ko dienu pirms Krugļevska aizbraukšanas saņēma Pelcis. Grāfs rakstīja no Varšavas, laipārvaldnieks izdarot zāģētavas revīziju un novērtējot inventāru, jo varot iznākt zāģētavas un varbūt visasPrimenes pārdošana. Fraņu viņš nepieminēja ne vārdā.

Fraņa necerēja, ka, pārdevis Primeni, Skuļteckis viņu paturēs pie sevis. Ko tad viņa iesāks, kurpaliks? Bet sirds tā vien saka: uzsāc jaunu dzīvi. Tai vajaga būt labākai, brīvākai.

Fraņa no Primenes pazuda tikpat noslēpumaini kā Skuļteckis. Tās pašas dienas vakarā, kadKrugļevskis ap launaga laiku aizbrauca uz Lubānu, pazuda arī Fraņa ar visām savām mantām, nevienam nevārda neteikusi. Pelcis tikai brīnījās, kā viņa tik daudz mantas varējusi aiznest: visas ziemas un vasarasdrēbes un pieci māla podi aveņu ievārījuma.

Bekas krodzinieks vakarā pa logu redzēja garām aizbraucot piekrautu ori, kurai ceļu rādija tāds kāViļņas aģenta deguns, sniegdamies bezgalīgā tālē un nezināmā nākotnē. Viņam aiz muguras uz salmumaisiņa sēdēja lakatā ietinusies salīkusi sieviete. Viņas galva bija pastiepta mazliet uz priekšu un zodsrādīja uz to pašu pusi, kur putna deguns.

— Krūka, Krūka!— krodzinieks sauca.— Nāc šu', paskaties, vai tas nav tas pats Viļņas aģents! Vaitu viņam pārdevi zirgu? Ķēvei asti nepiešūsi . . .

Krūka uzlēca no galdiņa, pie kura sēdēja ar puspudeli alus, un steidzās pie loga. Saliecies kāliecamais nazis, viņš spieda pieri pie vēsā stikla, bet redzēja tikai divas muguras, nozūdot aiz logastenderes. Vairāk kā braucēju viņam gribējās redzēt zirgu, bet acis nenoķēra ne zirga astes.

Redzēja tik, ka ratiem pakaļ skrien Primenes suns Kadovs, asti mazliet nolaidis, it kā justu šķiršanosno iedzīvotās siltās vietas.

— Aizbrauca. Ķēvei asti nepiešūsi . . .— krodzinieks nopūtās. Četras acis logā savu izsalkumuneapmierināja.

Skroderis Krugļevskis nopietni devas plašajā pasaulē.Nazis pie kroga loga izstiepās taisns un atgriezās pie puspudeles alus. Krodzinieks arī pagrieza

logam muguras četrstūri, jau aizmirsis braucējus, un šķiroja korķus, ņemot no atvilktnes un metot veselostukšā tabakas kastē ar uzrakstu «Gusev», saplīsušos — kurvī.

Divpadsmita nodaļa PELCA KAZAS. DIEVIŠĶĀ UNSĀTANS

Divas runāšanās ar Dievu.— Grāfs pazudis.— Kāzas: jaunives vakars; līgavasizpirkšana,atraiknes vakars; skrejošais ugunsgrēks; baznīcā; līgavas mājā; līgavaiņa mājā;atkāzas.— Beka skumst.— Pie Bramas Viļņā.— Savādais gājējs.— DievišķāunBrīnišķā.

Pārvaldnieks Polcis pakāra kāzu svārkus skapi un gaidīja trešo uzsaukšanu baznīcā, lai ietu piealtāra. Viņš bija gan luterānis, bet Zūze katoliete. Tas tomēr pārdomas neradīja par to, ka jālaulājas katoļubaznīcā, jo pēc viņa dzīvē iegūtām zināšanām Dievs visiem bija viens un arī manta viena, ja tik Dievssirdī un manta rokā. Runāties ar Dievu viņam iznāca reti, kaut ar' atzīstot, ka tas nav jādara arstarpniekiem garīdzniekiem, bet pašam tieši jāpasaka, kas sirdi nospiež. Tik svarīgu lietu kā savu bēduuzticēšanu Dievam viņš nekad neuzticētu garīdzniekam, tāpat kā savu naudu neuzticētu citam aiznest uzbanku. Tā viņš domāja arī par pateicības nodošanu Visaugstākam. Tikai šais divās lietās, bēdās unpateicībā, Pelcis atzina runāšanos ar Dievu. Bet, tā kā bēdu viņam nebija, tad sarunām atlika tikai —pateicība, un to viņš sakrāja par visu gadu uz Ziemassvētkiem, kad brauca uz luterāņu baznīcu Rēzeknē,kur mācītājs ieradās tikai dažos augstos svētkos, viens pats apkalpodams visus Latgales luterāņus. Sī retāsastapšanās ar Dievu viņu bija padarījusi tik vienaldzīgu ticības jautājumos, ka laulāšanās katoļu baznīcāviņam likās tikpat nenosodāma kā braukšana uz katoļu tirgu. Tā brūtgāna svārki skapi gaidīja tik svinīgodienu, kad varēs pildīt savu svarīgo uzdevumu.

Zūze Kleperos pārcilāja pūra lādi, kur viņas čaklās rokas bija sakrājušas audekla un vadmalasruļļus, un kristībās un kāzās krustbērnu dāvātos dvieļus, cimdus un zeķes, kuru bija tik daudz, ka pietiktuvisam mūžam pašai Zūzei, Antoškam, Maskai un Pelcim, pat ja vairs nebūtu jāiet krustmātēs.

Būtu labi, ja tik Primenē viss būtu labi. Grāfs pazudis, Fraņa aizbraukusi. Pelcis nezināja, ko darīt.Saimniecībā tas sajukumu neradīja, bet sajūta nebija parastā. Visā mājā pārvaldnieks viens pats ar savumāti. Grāfa gals kluss un izmiris. Pelcim tas likās kā salauzti, ceļmala pamesti rati, kas nupat vēl jautriripoja un rībēja, bet tagad neviens viņos nesēstas, labi, ja putns uzmetas noslaucīt degunu. Grāfa loguaizkari nekad neatvilkās, un vakaros ugunis tur neiedegās. Labi, ja zvirbulis nometās uz palodzesnoslaucīt degunu.

Pārvaldnieks gribēja, lai grāfs būtu kāzās, bet tagad kāzās jāiztiek bez viņa. Atlikt? Kas zin, kadgrāfs atgriezīsies! Varbūt nekad.

Beidzot nekā nevarēja darīt. Kāzas jādzer bez grāfa. Pelcis uz to nopietni gatavojās, jo rudens bijaklāt, lauku darbi nodarīti, arī Zūze sagatavojusies dzīves pārmaiņai, iekulto lieko labību pārdevusi unpūra mantu sadalījusi, kas Maskai, Antoškam, kas pašai. Par saimniecību bija nodomāts tā, ka to vadīsviņa pati kopā ar Pelei no Primenes. Kas zin, bija cerības, ka to drīz varēs savienot ar Primenesizcirtumiem un nodibināt lielsaimniecību. Tad Pelcim pārvaldnieka vieta jāatstāj un jākopj pašu zeme.

Kāzu dienu norunāja un nolēma svētīt, kā nākas, pēc ierašām. Vakarā pirms kāzām Zūze savā mājārīkoja pēdējo atvadīšanās vakaru. Kaut gan kā atraiknei viņai tāds jaunives vakars nebija īsti parocīgs,bet Zūze bija priecīgā Zūze; viņai daudz draudzeņu. Kādēļ kopā nepriecāties? Bija ielūgta visa Kleperusādža, radi, krustmeitas un krustdēli! Zūzes māja sestdienas vakarā diica un rūca kā bišu strops. Lija alus,kūpēja pilnas bļodas gaļas, baltmaizes kukuļi kā zivis rindās vien peldēja pa galdiem. Ermoņikas dūdoja,un simts kāju ducināja lielās istabas klonu. Zūze pati starp viesiem lidinājās kā balta dūja, jaunā tautasapģērbā. Viņas laipnība katram alus krūzi padarīja divkārt saldu un jautrība deju divkārt vieglu. Zūzesistabu draudzenes bijā izpušķojušas ar rudens ziediem. Te ienākusi, Zūze atcerējās savas pirmāsprecības ar Donātu. Tad viņa bija jaunava un precības citādas. Toreiz viņas draudzenes bija tikaijaunavas un jaunives istabā ap viņu sēdēja kā rožu vainadziņš. Ap pusnakti norībēja rati, piebrauca

Donats ar vedējiem. Viņa ar draudzenēm palika savā istabā, vedējmāte saņēma ciemiņus. Jauničam līgavano vedējmātes bija jāizpērk. Kad jauničam vedējmāte atvēra līgavas durvis, tur viņa sēdēja draudzeņuvidū. Jauničs vedējmātei solīja izpirkšanas maksu. Solīja zirgu, solīja muižu, solīja vieglas kamaniņas,solīja naudu, solīja mantu, solīja vieglu dzīvošanu, bet vedējmāte nepiekāpās, uz katru solījumuatbildēdama ar asu apdziedāšanas dziesmu, kas uzskaitīja visus līgavaiņa trūkumus, sākot no āža bārdasun greizām kājām un beidzot ar suņa, kaķa un aizpērnā kumeliņa ādas zābakiem. Tikai kad līgavainissniedza zelta gredzenu, to saņēma Zūze pati un atstāja draudzeņu pulciņu. Draudzenes palika bēdīgas undziesmā apraudāja tautiņās gājējiņu.

Tagad Zūze atraikne. Draudzenes vairs nav jaunavas, bet sievas un atraiknes. Viņas jau noskaitījalūgšanu par nelaiķi Donātu un tad tik sēdās pie galda. Dziesmās neapdzied jaunavas vaiņagu un jaunavaslikteni, bet atraiknes bērnus un jaunā vīra likteni. Kad pēc pusnakts atbrauca Pelcis, arī viņam bija Zūzeno draudzeņu pulciņa jāizvilina ar solījumiem.

Rītā sabrauca kāzinieki un visi brauca uz baznīcu laulībās. Zirgi rikšoja vēja modē; putekļu debesspa lielceju kā skrejoša ugunsgrēka dūmi virzījās no Primenes gar Beku un ātri nogrima tālumā.

Pie laulāšanas Zūze gāja bez vaiņaga, kā jau atraikne, kurai reiz tas noņemts. Tikai pirmāslaulībaslīgavas plīvuri, ko bija saglabājusi, uzlika galvā. No baznīcas kāzinieki brauca atpakaļ uz Zūzes māju. Teviņus ar sāli un maizi saņēma vedējmāte un vedējtēvs. Visi dzēra no vienas krūzes alu un sēdās pie galda.Panāksnieki un apdziedātāji pulcējās Zūzes mājā. Atnāca stomači, ari atnesdami dziesmas.

Otrā kāzu dienā vedējtēvi ieveda istabā divus jaunus zirgus, ko Zūze ņēma līdzi uz Primeni pūrā.Jaunajam vīram tie bija jāizpērk, Solīja naudu — nedeva; solīja muižu — nedeva; solīja vest kristībās —tad deva. Pelei uzcēla vienam, Zūzi otram zirgam mugurā un trīsreiz lika apjāt pagalmu. Zūze to nedarījasliktāk par Pelei.

Jautrības Zūzes mājā netrūka. Tikai trešā dienā, kad alus mucas skanēja un baltmaizes kukuļi nogaldiem bija aizlaidušies līdz ar gaļas bļodām, vedējtēvi sāka runāt par braukšanu uz jauniča māju, kurkāzas turpināsies. Sajūdza trīsdesmit pajūgus ar zvaniem, un rinda, mūzikai spēlējot, devās uz Primeni.

Veda arī Zūzes pūra lādi. Pūra vedējs, kubelnieks, brauca kāzinieku rindā beidzamais. Ceļā viņamKleperu i sādžas galā aizvilka priekšā striķi, dziedādami:

Pūru ved, pūru ved, Kuce tek pakaļā. Kā kucīte netecēs — Kucēniņi pūriņā.Pūra vedēju nepalaida, kamēr tas nedeva naudu pusstopam.Primenē kāziniekus ar sāli un maizi sagaidīja Pelča māte un muižas ļaudis. Pie muižas tiltiņa bija

uzcelti goda vārti ar karodziņiem. Saņemot sāli ar maizi, līgava noliecās vīramātei pie kājām, tāsnoskūpstīja un skūpstīja tai rokas. Arī te dzeramais plūda straumē un ēdamais vēlās kalniem. Otrā dienākāzinieki veda ligavu vira mantu rādīt. Ieejot klēti, viņai uz sliekšņa bija jānoliek linu krekls, ieejot stallī— raibi austa josta, ieejot kūtī — cimdi un zeķes. Tas bija zieds mājas labiem gariem.

Arī Primenē kāzas turpinājās trīs dienas.Pēc nedēļas te vēl svētīja atkāzas, uz kurām sabrauca atkal gandrīz visi kāzinieki. Atkal trīs dienas

dziesmu, joku, deju, ēšanas, alus, vīna. Tā Zūzes un Pelča kāzas vilkās deviņas dienas. Izdzertā alus,apēsto jēru un sivēnu te neviens neskaitīja. Bija jau arī pālis — priecīgā Zūze un muižas pārvaldnieks,kam lai kāzas dzer, ja ne viņiem. Par šo precēšanos apkārtnē pietika runas pusgadam. Sprieda par Zūzi —vai viņa, tikusi muižas kunga cienīgā, ies krustmātēs, dejos vakarēšanās, varbūt izleps un cels degunumākoņos. Precinieki apskauda Pelei.

Pelcis apprecējās, bet Zūze tika pie otrā vīra. Primenes kungu māja pēc kāzu trokšņa atpūtās, betsenais klusums no viņas bija izbēdzis. Zūzes skaņā balss un dziesmas tai neļāva grimt apburtās pils miegā.

Pārvaldnieks brauca uz mežu un zāģētavu un gaidīja grāfu, bet tagad gaidīšana nebija garlaicīga, jomājā bija priecīgā Zūze. Muižā iebrauca dažādi aģenti, mežu uzpircēji, kreditori un naudas maksātāji.Viņi priecājās par brašās pārvaldnieka kundzes tēju un biezpiena pīrāgiem, tāpat par pārvaldnieka diviemzirgiem, ko Zūze atvedusi līdzi pūrā un kuri iebraucējus vadāja uz zāģētavu un staciju.

Klat bija ziema. Jumti un sētas uzmauca baltas cepures. Pie māju durvīm ienācēji klaudzināja kājas.Primenē viss būtu labi, tikai Skuļtecka kā nebija, tā nebija. Ziņas nenāca arī par Fraņu. Tas pārvaldniekupadarīja mazliet nemierīgu. Kas noticis ar kungu, un kas notiks, kad viņš atgriezīsies un Fraņas neatradīs?

Arī Bekā Kruķa ar Lapsu dažu labu reizi pieminēja grāfu:— Viss būtu labi, ja tik grāfs būtu pie mums. Dzird, ka pazudis. Ka tik nav kas ļauns!Tad krodzinieks skatījās logā uz Primenes pusi un sacīja:— Lielceļš kā nomiris. Neviena godīga cilvēka vairs neredz. Jā, jā, ko tu padarīsi? Ķēvei asti

nepiešūsi.Pieturēja gan te viens otrs aģents, ierēdnis, meža uzpircējs, bet kas tie par ļaudīm — izdzer pudeli

alus un atvadās. Nav trokšņa, nav trakuma, un, kur nav trokšņa un trakuma, tur nav krogs. To juta visi grāfaSkuļtecka pazemīgie cienītāji no Bekas.

Dzīvākas sarunas kļuva pēc Pelča kāzām.— Tas maita nocēla mūsu bagāto Zūzi. Tam puikam ir galva,— Krūka sacīja.— Es neesmu es, ja

viņš reiz netiks uz zaļā zara. Viņš ož pēc muižnieka. Gan jūs redzēsit! Par pussimta dubultlieliem viņa jautagad necelsi.

— Eka, kāzās bijuši joki,— Lapsa stāstīja.— Slaipēkņu Griška beidzamā dienā iestiepis istabā alusmučeli, kas no jauna jāattaisa. Kā rāvis spundi, mučele šņākdama un krākdama spļauj baltas putas. Griškatur mučeli klēpī, spunde lauka, un alus iet pa gaisu kā no velna šļūtera. Griška tik pagriež uz vienu, uz otrupusi. Visiem kāziniekiem ar putām aizšļācis acis. Kad mučele apstājusies, palikušas tik padibenes. Vot,bijis als, tad als!

Lapsa stāstīja, Krūka ar Kaļistrātu smējās.— Ķēvei asti nepiešūsi,— Kaļistrāts stāstu nobeidza.Tai pašā rudenī Viļņā pie Bramas jau trešo sestdienu ieradās garš cilvēks melnā pledā, melnā

platmalē, gariem matiem, kas nokārās par ausīm, pabālu, kalsnēju seju un sastingušu skatu. Vaigi noskūti,bet ūsas kā jaunam huzāram. Zābaki arvienu spodri kā brūtgānam. Cilvēks ilgi stāvēja uz trotuāra unvēroja gājējus, vēroja visus, kas iegāja kapličā, kur atradās Ostrobramas Dievmāte, un kas no turienesiznāca. Varēja domāt, ka viņš ir debesu aģents, sūtīts novērot visus, kas nāk pie Lietuvas Svētās kājāmnolikt savas lūgšanas. Bet varēja arī domāt, ka viņš ir liels grēcinieks, kas te stāv baznīcas uzliktās grēkuizpirkšanas stundas un brīžiem skaita lūgšanas. Bet, ja kāds viņa lūgšanas dzirdētu, tas saprastu, kastāvētājs nav ne viens, ne otrs. Viņa lūpas čukstēja:

— Es gribētu būt pie tās, kura aizlūdz par mani.Tā viņš stāvēja pirmo un otro sestdienu. Tā nostāvēja arī trešo līdz naktij. Tad gāja prom. Viņš

staigāja pa līkumainām ielām, skatīdamies sejās, skatīdamies logos, iegriezdamies atvērtās baznīcās undrīz no turienes iznākdams, lai ietu tālāk neapstādamies, steigdamies, it kā gribētu kādu panākt,atskatīdamies, it kā bēgtu. Brīžam viņš so|us paātrināja pretim kādai nācējai, tad pleds vilkās viņam līdzipa gaisu kā traka trijjūga vestai Fortūnai, bet, nācējai aizslīdot, viņš dēmoniski ietinās melnajā spārnā unpiespiedās sienai vai žogam, it kā atvilktu elpu. Tad lēni turpināja gājienu, kas pēc dažām minūtēm atkalkļuva steidzīgs un tverošs.

Gājēji viņam nepiegrieza vērības, jo viņa ižskats nebija tik ārkārtējs kā gājiens, kuram neviensnesekoja. Viņš gāja pa Lielo ielu līdz Jāņa ielai. Te, iegriezās katedrālē. Vakara dievkalpojums bijabeidzies un dievlūdzēji izklīduši. Ienācējs gāja gar retām, pelēkām ēnām, kas, vēl palikušas, stāvēja uzceļiem, un apstājās pie skulptūras, kura apzīmēja kādu kristīgu mocekli, bet atgādināja lauku meiteni. Viņšskatījās skulptūrā un runāja:

— Proska un Fraņa, viņas mani saukušas pie sevis. Proska — Lietuva, Fraņa — Latgale, lietuvji unlatvji. Mani tēvi bija īsti lietuvji, bet varbūt latvji. Vai Skulte nebija Zemgales karavīrs? Proska un Fraņa,jūs saucat atpakaļ pie savējiem. To sajutu vecā Ģedimina pilsētā, jūs meklēdams. Varbūt kādreiz mēssapratīsim savu kopcilts likteni un uzdevumu. Sķirtībā iznīcība. Vienotībā dzīvība.

Tā Skuļteckis juta un domāja savā lielā vientulībā. Viņā modās un runāja senču asinis, kuru sākumsbija Zemgales tirumos un Zemaitijas purvos. Pussapņaina, pusreāla nojauta, kas modās mīlestībā pretnetveramām Prosku un Fraņu.

Viņš izgāja no katedrāles un gāja tālāk, iegriezdamies vecajas baznīcās, kurp aicināja ne vienDievišķā Jaunava, bet arī brīnišķā arhitektūra, kas te valdzinošās atvasēs atzarojusi no Itālijas renesanses.Dižkunigaišu galvaspilsēta Stefanam likās kolonādu, arku, torņu, kāpņu, dzegu, portālu un plafonulabirints, kur var maldīties kā valdzinošā teikā, aizmirstot tiešamības pasauli. Šī apburtā pasaulepacēlusies uz vecā Pērkoņa tempļa pamatiem. Izdomātā, no akmens un cementa būvētā, cilvēku sapņos pargodu Kristus dzīves ireālām idejām veidotā mākslas pasaule pār pirmatnējo, svēto, asinīs dziedošo, reālodabu — Pērkonu. Bet nāks vēl trešā pasaule — ar mašīnu ātro griešanos, elektrotehnikas un ķīmijaspasaule, kas atsvabinās cilvēku no darba verdzības un panāks taisnību ar darba un patēriņa organizāciju.Arī tā pacelsies uz zemes kā brīnišķīgs labirints ar fabriku korpusiem, milzīgām pilsētām, elektriskāmsaulēm, zinātnes un mākslas tempļiem. Skuļteckis nesen sevi uzskatīja par vienu no šis pasaulesiezvanītajiem, bet lielās idejas formulējumu reālos plānos iznīcināja Fraņa, sieviete. Viņa — Dievišķīgāpretiniece gudram Sātanam. Daba un civilizācija. Kad šie pretstati atradīsies līdzsvarā? Vai ģēnijam —Sātanam nav jātiek brīvam no Dievišķīgās Dabas?

— Un tomēr es meklēju viņu, viņas dēļ aizeju bojā,— Skuļteckis sacīja, apstājies zem koka, no kuranokrita dzeltena lapa.

Pretim atradās divstāvu māja ar gaišiem logiem. Te viņš ievēroja sievieti, apstājoties pie loga.Stefana skatiens tvēra, kā domas tver mīklas atminējumu. Viņš redzēja, ka sievietei rokās bērns, otrā rokā— spēļu mērkaķītis, ar kuru smīdināt mazajo.

— Proska,— Stefans pazina.— Tā ir Proska. Viņa ir māte.Viņš skatījās samulsis. Viņas maigais profils likās gluži kā tai Gaivarišķu kapličiņā. Brīnums no

Karlovkas laikiem? Viņš gribēja krist uz ceļiem, pacelt rokas un saukt. Ko? Visu, visu, kas šajos gadosizciests.

Bet vai tas vairs vajadzīgs? Redzējums Gaivarišķu kapliča sauca, bet viņš pats par vēlu tamklausījis. Proska atradusi citu dzīvi, viņa varbūt nesagaidījusi, velti Bramā lūgusi.

Tad sieviete no loga aizgāja un vairs neatgriezās. Cilvēks pledā ieskrēja tumsā kā meteors naktī. Vaiviņš bēga no Dievišķīgās vai no savām ciešanām, kas varēja kļūt vēl lielākas?

Pēc tās nakts pie Bramas viņa nekad vairs neredzēja. Arī vecās dižkunigaišu pilsētas ielās viņš vairsneklejoja.

Trīspadsmitā nodaļa IZPALĪDZĪGAIS NOMNIEKS Skujteckis atgriezies.— Bēdīga atmošanās.— Nepatīkamas ziņas.— Statuja muzejā.—Kur

Fraņa?—Jauns Ilgums.— Vēl mātes aicinājums.— Mūka cellē.— Beka atdzīvojas.Jau labi pie Ziemassvētkiem pārvaldnieks Pelcis saņēma kunga vēstuli, ka viņš ieradīšoties Primenē,

noteica pat dienu, kad jāsūta pretim zirgi. Kur un kā Skuļteckis šo laiku pavadījis, mājās neviens nezināja.Vai viņš bijis pie brā|a vai apciemojis arī māti, to varēja arī apšaubīt. Uz Pelča vēstuli māte neatbildēja,nerakstīja arī grāfs, it kā ūdenī iekritis.

Grāfs atgriezās naktī, tāpat kā naktī pazuda.Skuļteckis Primenē vēl nebija ne izgulējies, kad pārvaldnieks bija klāt ar nepatikšanām. Grāfs naktī

pārbrauca no stacijas un tamdēļ rītā gulēja līdz divpadsmitiem. Atmodies viņš vēroja, ka istabā viss, kābijis. Nokvēpušie griesti tikpat tumši kā senāk, un divas rudens mušas uz viņiem tikko var saredzēt.Šautene karājas savā vadzī, aizmirsusi notikumu ar Fraņu. Logos stikli veseli, un kāds rūpīgi ielicisdubultlogus. Tikai Fraņas nedzirdēja. Ja viņa būtu, tad jau uz galda stāvētu kartupeļi, siļķe krējumā vaikāds cits Stefanam mīļš ēdiens, bet galds bija tukšs un apputējis, tikai nezināmi pirksti putekļos ievilkušitrīs strīpas kā dakšu zarus. Fraņas istabas durvis bija vaļā, un tajās varēja redzēt gultas kājgali. Tur nebijasegas, ne palaga, tikai pelēks maiss skatījās bēdīgi un nožēlojami.

Te kāds pieklauvēja.— Ludzu,— Skuļteckis atbildēja, uzvilkdams segu uz kailā pleca.Ienāca pārvaldnieks Pelcis. Izlikās saīdzis, it kā notikusi nepatikšana. Kungs paņēma no krēsla

papirosus, piedāvāja arī Pelcim. Abi kūpināja. Kungs gultā, pārvaldnieks uz krēsla.— Kungs, mēs jūs gaidījām, ļoti gaidījām. Stāvoklis kļuvis nepanesams, ārkārtīgi nepatīkams. Vajag

naudas, daudz naudas.— Kas?— Kungs pacēla galvu un cieši paskatījās pārvaldniekā.— Vajag daudz naudas.— Kas tas ir — daudz naudas? Vai tu pats nezini, kas ir daudz naudas, ka prasi man? Kur ir rudeņa

ienākumi, peļņa no zāģētavas? Tur vajaga būt diezgan daudz.— Kas tur nu ienāca? Tas ir par maz. Ar to samaksāsim tikai tekošās vajadzibas,— pārvaldnieks

skaidroja.— Cik tev vajaga?— Grāfs piecēlās sēdus, atklādams pusrumpja, kuru vairs nekas neslēpa, jo

krekla nebija. Sānos redzamas izspiedušās ribas.— No bankas piesūtīta pavēste, ka jāizpērk jūsu vekselis par 500 rubļiem. To laikam būsit

iztaisījuši aizbraukdami. Tad vekselis par pasūtītiem zāģiem, Bekā parāds par trīs simti. Pļavniekamtūkstots, Māderniekam tūkstots divi simti, tad rēķini par materiālu vešanu pilij . . . Finkelbeķers iesniedzisaprēķinu . . .

— Pag, pag,— Skuļteckis pārtrauca.— Vai tos zāģus atsūtīja?— Tas jau ir, ka nē. Vakar vienam izsita divus zobus un nebija ko mainīt. Vajadzība ir liela. Ja

neātsūtīs, jāraksta atgādinājums un jāsūta cits pasūtījums.— Bet kur tas aģents palicis? Jūs man gādājiet viņu rokā ar visiem zāģiem! Vekselim termiņš, bet

zāģu nav. Tā man jāmaksā par neesošu preci.— Kur lai viņu atrodu, vai kungs nezin adresi? Es nezinu pat viņa vārda.— Viņu sauc Krugļevskis.— Krugļevskis. Dzirdēts vārds. Ir tāds skroderis. Bet, kur viņš atrodas, es nezinu un nezinu, kā viņu

atrast,— pārvaldnieks atbildēja.— Bet vai tu zini, kā man atrast tik daudz naudas, vai tu, lops, nezināji, ka jāgādā?— Zināju, bet šogad nebija padevies āboliņš, ne siens. Cerēju, ka pārdosim linu sēklas, bet tās ar

slapju rudeni sapelējušas, un cena zema.— Ak tu, pakulu repsi, ko tu muldi! Laukā! Es ar tevi negribu runāt! Tev visas nelaimes, bet man

jāgādā . . . Kur Fraņa?-<kungs vaicāja pēc brīža, redzēdams, ka Pelcis neaiziet.— Viņa pazuda drīz vien pēc jūsu aizbraukšanas.— Kā viņa varēja pazust?— Man liekas, viņa aizbēgusi līdzi skroderim Krugļevskim.— Līdzi? Skroderim Krugļevskim! Kas par Krugļevski? Jūs visi esat blēži, nelgas! Es jūs! . . .Viņš izlēca no gultas tāds pats, kā gulējis, un, dūres pacēlis,' taisījās Pelcim uzbrukt. Pārvaldnieks

zināja, ka tagad nav runāšana, un izmanījās pa durvīm. Kungs palika istabas vidū stāvot. Viņš bija tāpārsteigts, ka nevarēja pakustēt un aizmirsa ģērbties. Viņš stāvēja kā statuja muzejā un skatījās uz zemi tā,it kā tur gribētu saredzēt naudu un Fraņu. Garās, spalvainas kājas, tievas un grumbuļainas kā jaktsdesas,izskatījās jocīgas un nožēlojamas.. Skuļteckis mīlēja gulēt gluži kails. Tāds viņš arī šoreiz stāvēja savasnelaimes priekšā, rokas uz krūtīm sakrustojis.

— Atkal trieciens,— viņš sacīja.— Vai es neteicu, ka sievietes cilvēkam ir par pazudināšanu! Atkalviens, gluži viens uz pasaules.

Kad sastingums pārgāja, grāfs sāka staigāt šķērsām pār istabu. Pacēlis acis, logā ieraudzīja, kapārvaldnieks vēl stāv pagalmā, piegāja, atvēra kaplogu un sauca:

— Pan, nāc iekšā!Pelcis ienāca. Redzot kunga nepietiekošo apģērbu, pareizāki sakot, bezapģērbību, viņš drusku

apjuka, bet nekā nedrīkstēja sacīt.— Nu, ko tu izdomāji tai lietā? Saki drīz!— Redzat, kungs, bet nez vai kungam mans padoms patiks.— Saki, saki, ko domā!— Kamdēļ kungam jāuzņemas tik lielas rūpes? . . . Kungs mierīgi var dzīvot, valdot tikai zāģētavu.

Kam jums saimniecība, kura nekādas peļņas nedod? Zemi jūs varētu izrentēt. Inventāru pārdotu unnomaksātu parādus. Kungam būtu vieglāk, visa bēda no kakla nost, saņemtu tik nomu. Nomnieks uzņemtosari visus nodokļus.

Skuļteckis stāvēja istabas vidū un klausījās. Kad pārvaldnieks apklusa, viņš sacīja:— Ej vēl pārdomā!Kungs atkal staigāja pa istabu, nu jau galvu turēdams taisni. Palika auksti, viņš apvilka bikses un

vesti. Tad atkal atvēra kaplogu un pasauca Pelei.Pēc stundas Pelcis izgāja no istabas ar līgumu rokā, kurš viņu no pārvaldnieka pārvērta Primenes

rentniekā. Pelcis uzņēmās nomaksāt parādus un kungam skaidrā naudā vēl iedeva simtsrubļu rokasnaudaspar nākošā gada renti. Arī inventārs pārgāja Pelča lietošanā.

Vai grāfam bija laiks domāt par tādām nieka lietām kā saimniecība? Grafam uzmācās svarīgāka bēda— dzīve.

Viņš sauca Fraņas suni Kadovu, bet ari tā nebija. Pazudis līdz ar Fraņu.Vakarā kungs sūtīja Pelei uz sādžu meklēt Fraņu, bet pārvaldnieks atgriezās viens.— Grāfa kungs, Fraņa aizbraukusi ar skroderi. Diezin vai atgriezīsies.— Tāds bija pārvaldnieka

ziņojums.Kungs tam neticēja, bet, kad pagāja vēl dienas divas, pagāja nedēļa un Fraņa neatgriezās tad sāka

ticēt, ka viņa aizbēgusi.Pēc tam grāfs arvienu staigāja, galvu nokāris. Viņš atkal dzēra un vēl vairāk nicināja pasauli. Viņš

saprata to Romas ķeizaru, kurš vēlējās, kaut cilvēcei būtu viens kakls, lai to nocirstu ar vienu zobenacirtienu.

Pēc dažām dienām Skuļteckis saņēma mātes vēstuli ar aicinājumu pie sevis. Kā mātei bija nācisprātā aicināt dēlu ciemā, kas līdz šim nebija darīts? Par šo labvēlību Stefans daudz nedomāja, jo nebija

laika nodoties sīkumiem, kad vesels vezums raižu guļ uz pleciem. Muiža gan izrentēta, bet tas vēlneatsvabināja no nepatikšanām, ko sagādāja kokzāģētava. Bija jāpilda līgumi ar koku tirgotājiem, betgadījās, ka tie noslēgti neizdevīgi un jāpilda ar zaudējumiem. Tas grāfam atņēma darbaprieku, cik vēl bijapalicis pēc plānu sadegšanas. Arī Fraņas trūkums viņa dzīvi padarīja grūtu. Viņš kļuva nolaidīgs unpaviršs, kas stāvoklim nāca par ļaunu un Skuļtecki vilka arvienu dziļāk purvā. Viņš vairs nedomāja parsaviem lieliem plāniem, pils celšanai savestie akmeņi apsūnoja. Par kūdras raktuvi bija runāts, bet darītsnekas netika.

Pats grāfs vairāk sēdēja Bekā nekā mājās vai zāģētavā.Beka atkal atdzīvojās. Krūka, Lapsa un vairāki jauni draugi tagad te dzīvoja sardzē un gaidīja tik

grāfa atgriešanos. Grāfs arvienu ieradās lepns un augstprātīgs, bet viltīgie apcēlāji prata lepnību salauztar pazemību un glaimiem. Gandrīz katru reizi grāfa ierašanās beidzās ar kopīgām dzīrēm uzaugstdzimtības rēķina. Vienīgi te Skuļteckis atdzīvojās un jutās grāfs, gan cilvēks, citādi drūms unsagrauzts. Tādēļ viņu šurp vilka.

— Man vairs nav mērķa,— viņš sacīja, pazaudējis gribu un paļaudamies liktenim.Tā ziema vilkās bez prieka un cerības.Pienāca pavasaris un vasara. Ari šie gadalaiki nekā iepriecinoša neatnesa. Skuļteckis saņēma otrreiz

mātes aicinājumu braukt uz Karlovku. Viņš gatavojās to darīt, pat mātei aizrakstīja un solīja ierasties, betnevarēja vien saņemties, jo arvienu iekrita kāda darīšana.

Fraņas nebija. Mājās grāfu apkopa Pelča māte, gādādama arī par viņa galda klāšanu. Ar Zūzesierašanos viņai laika bija diezgan. Tā pārvaldnieka precēšanās' atstāja iespaidu arī uz grāfa dzīvi. Citādiviņš ātri būtu aizgājis bojā, jo citas sievietes viņš vairs mājā un savā tuvumā negribēja redzēt. Kas tad parviņu gādātu? Arī tagad bija dažas lietas, ko Fraņa darīja, bet Pelča māte nedrīkstēja darīt. Tā viņai bijaaizliegts pieskarties grāfa gultai. Tā stāvēja neuzklāta un nepurināta. Tāpat viņa nedrīkstēja pieskartiesguļamistabas logam, uz kura vēl stāvēja Fraņas nolikts sakaltis asteru pušķis un spogulītis.

Darba istabā Stefans negāja, jo tā modināja drūmas atmiņas. Turpat guļamistabā viņš arī ēda. Fraņasistabu aizslēdza, it kā tā būtu naudas skapis ar rubīniem. Aizsalušais vienīgās apdzīvojamās istabas logsārpasauli neielaida. Stefans te jutās kā mūks cellē un nogrima savās skumjās bezmērķa pārdomās.

Četrpadsmita noda|a GRĀFS BOĶIKOS Četri paredz postu.— Vīrieša un sievietes liktenis.— Lapsa un Krūka lien durvīs.—

Augstdzimtība gubernators.— Pirtlžas.— Izdevīga maiņa.— Apdāvinātie.— Sievietes rokas.Atnāca mūžīgi pārnākošais pavasaris. Agri uzspīdēja karsta saule un dzina sniegu pa strautiem un

upēm. Ceļi atmirka, un mežos darbi apstājās nepabeigti.Bekā atkal sēdēja tic paši četri. Krūka ar Lapsu sūca alu un runāja par grāfa zāģētavu.— Vai zini, Lapsa, ja tā ies, tad pēc diviem gadiem mēs malkas nenopirksim ne par kādu naudu,—

Krūka runāja.— Grāfs taču gluži traks; nu jau Primenē pusmeža nocirsts, sazāģēts un aizvests uz Angliju.Un cik ilgi tie strādā — vēl tikai četri gadi. Taisījās celt sev jaunu māju, bet visu materiālu pārdevis unesot vēl iekritis parādos.

Gateri viņš neizdevīgi pircis. Ari dampis bija sabojājiest pusgadu fabrika stāvēja mierā. Nevarējapildīt līgumu ar žīdu, kuram samaksājis 5000 rubļu zaudējumu. Tur aizgājusi puse no Primenes mežiem.

— Tā saka, ka dampi sabojājis tas pats Joska, lai grāfam iegrieztu,— noteica krodzinieks.— Nu, brālīši, ja tagad nepasteigsities sacelt jaunas mājas, tad pēc diviem gadiem nav ko domāt un

pēc desmit dzīvosit už klaja lauka,— tā biedēja Aļozs, kurš ticis zāģētavā par krāvēju.— Kā dzīvosi bez malkas?— Stepans bēdājās.— Nu, bez malkas var iztikt. Turku kara laikos arī tā domāja, ka nevar. Tad dedzināsim kūdru.

Primenes purvā inženieri uzgājuši kūdru. Tas tāds kurināmais, ar kuru var dzīt vai veselu vilcienu. Labākspar malku. Grāfs gribot celt kūdras fabriku, lai būtu kurināmais, kad visi meži būs sazāģēti.

Tagad ari krodzinieks Kalistrāts atsaucās:— Bet vai viņš mums to dos?— Par naudu visu ko dod. Tikai maksā — dabūsi.— Ķēvei asti nepiešūsi.Te logā atkal varēja redzēt grāfu. Viņa spīdošie zābaki atkal parādījās uz lielceļa. Četri atkal

skatījās nācējā, atspiedušies elkoņos uz galda.— Nav labā omā.— Galvu nokāris.Skuļteckim izejot caur lielo istabu, četri piecēlās kājās. Grāfs nepaskatījās un smagi iegāja

dibenistabā. Pasūtījis alu, kungs sevī runāja, galvu rokās atspiedis:— Fraņa, Fraņa, kas tev pie manis kaitēja? Kam tev vajadzēja skriet pasaulē ar to diedelnieku!

Vajadzēja sadedzināt visu manu dzīvi, tad aiziet. Tu sadedzināji pusdzīves un aizgāji, atstājusi mani bezmērķa un sevis. Tagad es esmu dzīvs mironis. Nekas mani vairs neuzmodinās. Puškinu iedzina nāvē Olga,panu Sibaļski — Viktorija, man jākrīt tevis dēļ; Proska, Fraņa — tevis dēj! Sievietes liktens vieglāks,viņa glābjas ar bērnu rokās; romantiskie vīrieši pieķeras Golgālas krustam un domā, ka nāks vētra unzemestrīce, kad viņi savām asinīm liek izdziedāties fantastiskas celtnēs. Nelgas! Mums jāaiziet bojā. Navglābēja!

Grāfs uzslējās stāvus un izstiepa rokas, it kā gribētu doties nebūtībā. Pret logu viņa ēna bija kākrusts.

Tad pa durvīm ielīda Lapsa.— Kungs,— viņš sacīja, bet, kad nedzirdēja, atkārtoja stiprāk:— Kungs, man lūgums . . .— Kas te par kungu, tu pakulu repsi! Nekāda kunga te nav. Kā tu iedrošinies mani tā saukt? Arā!Grāfs kliedza, apgriezās un brīdi klusēja kā nesaprašanā, kas te notiek un kas runā.Lapsa pazuda, zinādams, ka vairs nav runāšana.Pēc brīža durvīs parādījās Krūkas sarkanā bārda. Grāfs sēdēja sastindzis. Un Krūka nobrikšķēja

vien, kad nokrita ceļos pie kunga kājām un bučoja roku.

— Gubernatora kungs, grāfa lielskungs, jūsu žēlastība, gaišā augstdzimtība, uzklausāt nabaga kalpu!— Ko tu gribi?—grāfs vaicāja nepaskatīdamies.— Redzat, jūsu augstdzimtība, man lielas bēdas. Man jāceļ jauna māja, un baļķu nav. Kur lai nabaga

cilvēks ņem baļķus, kad jāceļ māja un meža pašam nav? Vai jūsu žēlastība neapžēlotos un neuzrakstītuzīmi mežsargam, lai ļauj man nocirst mājai kokus? Apžēlojaties, jūsu gaišība!

— Tev kokus?— Kungs pacēla acis.— Žagarus tev vajaga, ne kokus. Vai mani baļķi priekš tevisaudzēti? Kā tu iedrošinies tā runāt?

— Jūsu žēlastība, jūsu augstdzimtība! Jums ir laba sirds, ne tā kā Borkovas Tranzejam, kurš saviemļaudīm plēš ādu pār acīm. Un kas tas jūsu lielai bagātībai ir vienai mājai baļķus . . .

— Cik koku tev vajaga?— kungs vaicāja jau mīkstāks, jo viņam patika uzlielīšana un salīdzinājumsar Borkovas lielkungu.

— Cik ta nu vajadzētu? Ap piecdesmit pietiktu.— Labi, tos es tev dāvināšu, bet tu man piecdesmit reizes nobučosi roku. Krodziniek!Kad krodzinieks ienāca, viņam bija jāskaita, kā Krūka piecdesmit reizes nobučo kungam roku. Par to

sarkanā bārda saņēma prasīto zīmi. Izgājis lielā istabā, no prieka viņš izsauca duci alus.— Lai dzīvo viņa augstdzimtība grāfs Skuļteckis!— visi četri uzsauca skaņā balsī, it kā vesela rota

zaldātu apsveiktu ķeizaru. Lapsa atkal atvēra durvis un palocījās līdz zemei.— Grāfa augstdzimtība, vai drīkstam lūgt uz glāzīti alus? Aļozam piedzimis dēls, un dzeram

pirtīžas. Lūdzam, pazemīgi lūdzam jūsu žēlastību.Grāfs piecēlās un, aizdedzinājis cigāru, gāja. Te liels un varens, augstprātīgs un lepns — viņš jau

jutās mazs un niecīgs, dzīvs mironis, kas tiem pašiem zemniekiem, kuri bučoja piecdesmit reizes roku,varēja atdot visu, ko tie prasa. Viņam zemnieki nolika krēslu, paši sēdēdami uz soliem. Vispirms visidzēra uz grāfa veselību, tad uz Aļoza dēlu un laimīgo vecāku veselību.

Drīz grāfs tā sapratās ar jautrajiem zemniekiem, ka, nolaidies no sava tituļa augstumiem, uzsāka kāduzemnieku dzīru dziesmu, pirtīžu dzērāji to pārfrāzēja:

Sen jau, sen jau grāfu redzējām, Nule mēs, nu tik mēs sazatikāmies, Celsim glāzīti, dzersim tukšu,Visu, visu, tukšu, tukšu, Līdz pašam dibenam.

Toreiz Latgales krogos bija paraša mainīties zābakiem, svārkiem un cepurēm. Tamdēļ nebija nekādsbrīnums, kad Lapsa griezās pie grāfa:

— Jūsu augstdzimtība, jums šitie zābaki labi neizskatās. Daudz labāk izskatītos mani boķiki.Mainīsimies zābakiem, jūsu žēlastība! Kas tas ir priekš jums! Es pamēģināšu, kā jūsējie man izskatās.

— Mainīt? Vai es nevaru mainīt? Kad gribu, tad mainu. Man neviens nekā nevar padarīt! Es daru,kā gribu,— grāfā atkal iedegās lepnība.

Viņš nevarēja ierādīt, ka viņam žēl zābaku, un viņš novilka savus spīdošos šektaiņus, kuri pusminūtējau spīdēja Lapsam kājās.

— Labi gan, labi gan jūsu zābaki, jūsu augstdzimtība. Tādi zābaki ir tikai mūsu žēlīgam lielkungam,— Lapsa lielīja.

Grāfs vilka kājās Lapsas īsos šektainīšus, bet kāja ielīda tikai līdz kapēm, plauktā zābaks bija paršauru. Tā grāfa kājas palika zābaka pusšektē. Piecēlies kājās, viņš bija kļuvis par pusgalvu garāks, tā kacepures spalva metās pie kroga griestiem.

— Vai jūsu augstdzimtībai nespiež?— Nekas, labi ir, labi ir,— kungs atbildēja, aiz lepnuma neierādīdams, ka ir apšmaukts.Viņš pastaigāja divus soļus uz priekšu, divus atpakaļ un apsēdās.Atkal visi dzēra un dziedāja.— Jūsu augstdzimtība,— Lapsa pēc laika atkal ierosināja maiņu.— Jums svārki tā kā par šauriem.

Aļoza svārkos jūs pavisam citādi izskatītos.—; Pamēģināsim, jūsu žēlastība,— Aļozs piedāvāja, ātri savus vadmalas svārkus norāvis.

Kungam atlika tikai piekrist.Aļoza svārki slaikajam kungam apsedza tikai rumpja virsdaļu, nobeigdamies jostas vietā, ari

piedurknes sniedzās tikai drusku pāri elkoņiem.— Labi gan, labi gan,— zemnieki lielīja, un kungs piekrita.Grāfs būtu pārmainījies ari cepurēm, bet zemniekiem laikam nepatika putna spalva. Neviens šo

mietiņu neierosināja.Visu nakti Bekā atskanēja dziesmas, te kungs brāļojās ar zemniekiem. Viņš atkal bija nokāpis no

sava troņa.Uz rīta pusi katram brālim kabatā bija dāvināta zīme mājas baļķu ciršanai Skuļtecka mežos. Par to

grāfs bija saņēmis bezgalīgus godinājumus un rokas bočojumus, kuru skaitu pazaudēja pat lielaisrēķinātājs Kaļistrāts. Grāfa devību draugi, cik varēja, ari izmantoja; norunāja jau rīt ķerties pie mežaciršanas, baidīdamies, ka viņa augstdzimtība neapdomājas un savu labsirdību neatsauc.

Taisījās ari galīgi izbeigties ziemas ceļš. Vēl varbūt ka\it kā izdodas baļķus no meža izraut.Rītā Skuļteckis gāja uz mājām taisns kā līnijāls, galvu augstu pacēlis, apkārt neskatīdamies. Lapsas

zābakos, uz kapēm turēdamies, viņš bija vēl lielāks, staltāks un majestātiskāks, kaut gan soļi nedroši —diezin vai no zābaku neērtības vai izdzertā alus. Aļoza svārciņi sniedzās tikai līdz jostas vietai it kāgrenadierim mundieris.

Pārnācis viņš apsēdās uz palieveņa kāpnītēm un aizsnaudās.Gulētāju atmodināja divas sievietes rokas, kas strauji apvijās viņam ap kaklu. Atskanēja maigs

sauciens:— Stefan, Stefan, drogij,— sieviete viņu arī nobučoja. Gulētājs nevarēja atjēgties, nedz atvērt acis.

Vai Fraņa?Nē.— Māt, tu! . . .— viņš izsaucās, atņemdams rokas no kakla. Tas Skuļtecki tā pārsteidza, ka miegs

izgaisa.Paņi Skuļtecka, tagad paņi Kaminska, divi gadi nebija dēlu apciemojusi. Tikai tagad, dabūjusi no

mežsarga vēstuli, ka Primenē nav labi un ka dēls dzīvo uz postu, viņa brauca to raudzīt.Tiešām, ieraudzījusi Stefanu zemnieka svārciņos, šaubīgos zābakos un smaržojošu pēc alus, viņa pati

redzēja, ka mežsargam taisnība. Arī istabās viņa atrada vislielāko nekārtību un netīrību. Ar tosamierinājās tikai tad, kad Stefans pastāstīja, ka Fraņa aizbēgusi. Tā paņai bija vienīgā patīkamā ziņa pardēlu. Posta ainu katra diena atklāja plašāku arī saimniecībā: zeme iznomāta, meži izcirsti, zāģētava strādānekārtīgi, bez kontroles, naudas nav, ir tikai parādi. Stefans palaidies dzeršanā. Jāmeklē glābiņš! TāStefanam jāaiziet postā. Viņu var glābt tikai prātīga sieva, kura pati prot saimniekot un valdīt.

Māte nolēma dēlu vest līdzi uz savu muižu Lietuvā, lai atpūšas, lai aizmirst nepatikšanas, un, kas zin,varbūt tur izdodas viņu apprecināt.

Jau otrā dienā māte Stefanu aizveda uz Rēzekni un no jauna apģērba. Grāfs atkal izskatījās pēc grāfa— stalts un iznesīgs, ar labām manierēm. Viņš prata nest ne vien uzvalku, bet arī sevi tā, ka katrs viņuievēroja.

Pēc dažām dienām viņi aizbrauca uz Karlovku.Primenē ziemas logi palika neizņemti.

Piecpadsmitā nodaļa pazuduŠais virs Atjaunotais džentlmenis.— Vitolds.— Pārmaiņas Karlovkā.— Bīstama likteņa robeža.—

Likumīgs vīrs.— Sieviešu ziņkārība.— Pārbaudījums.— VJrspazūd.— Wart bischen.— Uzstrandējuša kuģa.— Kur pils?—Šaubas un īstenība.— Uz neredzēšanos!

Mātes uzraudzībā Stefans atkal kļuva kungs. Likās, ka Primeni viņš aizmirsis ar visām nelaimēm.Viņš jutās kā kādreiz jauneklis, kad mātes muižā pavadīja studenta brīvdienas. Viņa iznesība, apģērbs unvēl taisnais stāvs dažas labas dāmas skatam lika apstāties vairāk, nekā vajadzīgs ikdienišķā cilvēkusatiksmē. Māte dēlu vadāja viesoties kaimiņu muižās, kur iepazīstināja ar precību kandidātēm, aicinājaviesus pie sevis. Viesības tagad atdzīvināja ne vien paņas Sofijas Kaminskas valodība un labsirdīgā,resniem cilvēkiem piemītošā omulība, bet arī Stefans kā precību priekšmets.

Vitolds Kaminskis, bijušais Stefana skolotājs, kalsnējais students, bija pārvērties omulīgā papiņā,kurš no priekšas izskatījās pēc spilvena, bet no muguras pēc porcelāna sunīša, kuram galva ar rumpisavienojās tieši bez kakla. Visu muižas saimniecību joprojām vadīja pati paņa Sofija, bet pans Vitoldsbija luteklis, kurā iepildīja labāko no labākā, ko paņas pavārgrāmatās varēja atrast, no ārpuses viņuuzturot pulierēta skapīša izskatā. Totiesu Rajoka, Piļčika un Družoka vairs mājā nebija. Pirmos divuspaņa Sofija drīz pēc kāzām bija uzdāvinājusi Girdišķu muižas vecajai lielmātei, bet Družoks bija ieēdisKondraša žurku zāles, nobeidzies un parkā guldīts blakus Repīšam zem vienas puķu dobītes un vienaakmeņa.

Beidzamam apstāklim muižas dzīvē bija savas vērā liekamas sekas: Kondrašam vairs nebija divreiznedēlā jābrauc uz miestu, un žurku zāļu arī vairs nevajadzēja; nevienam nelikās, ka augšā grabinās peles;pašai paņai nebija laika iet pie sunīšu kapa parādīt draugiem līdzjūtību; tagad katru brīvo brītiņu viņapavadīja kopā ar savu Vitoldu, kas no skolotājā Stefanam bija kļuvis patēvs.

Paņas apkalpotāju sastāvā pārmaiņas nebija notikušas — abas pavecās sieviņas vai vecmeitasjoprojām tekāja pa istabām ar grīdas sukām, putekļu lupatām un ūdens traukiem, bet virtuvē izpildījalielmātes pavēles.

Broņislavs Varšavā praktizēja kā jurists: ciemos ne reizi neatbrauca, kamēr Stefans te mita. Tā mājāvairāk iedzīvotāju nebija. Stefans viens pats apmetās visās augšas istabās, bet apdzīvoja vienu ar logu uzezera galu, kas spīdēja kā no meža izbāzts dunča gals. Te varēja redzēt ari Gaivarišķu dzirnavu jumtu unuz otru pusi kapsētas kokus, zem kuriem atradās akmens ar uzrakstu «Elīza». Stefans reiz aizgāja līdz šimakmenim, uz kuru celiņš pavisam aizaudzis ar zāli. Zem akmeņa paglabāta traģēdija, kas arī aizaugusi unaizmirsta. Vai tā bija vajadzīga? Bet izdibini nu katra cilvēka dzīvības spēkā, gribā, raksturā un jutībāierakstīto likteni!

Ari Stefans jutās pārgājis bīstamu likteņa robežu, kur viņam kļūmīga bija Fraņa. Viņš tagad atradāskalnā, no kura iet ceļi uz visām pusēm, bet pats nezini, kurp doties, kad pagātne sabrukusi, nekāneatstādama, kas vienu no ceļiem padarītu pievilcīgu. Liela vienaldzība un gribas tukšums bija viņadvēselē. Sveša griba viņu varēja aizvest, kurp tīk. Tādēļ, it dabīgi, Stefans nepretojās, kad tas arī notika.

Nepagāja ne mēnesis, kad Girdišķu muižnieces Dļinskas meita Jadviga Stefanā iemīlējās, bet Stefanamāte gādāja, lai drīz būtu nodzertas precības un kāzas. Tā grāfs Skuļteckis kļuva likumīgs virs. Kas tovarēja iedomāties?

Jaunais pāris visu vasaru nodzīvoja Lietuvā, Karlovkā un Girdišķos. Stefana māte bija pārliecināta,ka nu reiz dēls būs uz ceļa, jo Jadviga bija bagāta, vienīgā muižas mantiniece. Muižas pārticībā izlutināta,bet labi paskolota-] institūtā, viņa savā apkārtnē bija ierēķināta pirmšķirīgās precību kandidātēs. Stefansar viņu varēja lepoties.

Viss likās tik labi esam. Vasara gāja lieliem soļiem, ar gaišu smaidu sejā. Tikai uz rudens pusiStefans šad tad atcerējās Primeni un Beku. Tur gluži labi varēja dzīvot, kad dzīve smalkajā muižnieku

sabiedrībā sāka apnikt, jo te nebija tās brīvības, kas tur. Braukt uz Primeni? Primeni viņš vairākkārtminēja, stāstīdams sievai un sievasmātei par koku fabriku un kūdras raktuvi. Bet kā lai turp ved smalkosievu, kamēr tur šai princesei nav pat piemērīgas istabas? Bet sieva ar sievasmāti pašas gribēja redzētSkuļtecka muižu un, aicinājuma nesagaidījušas, reiz pieteicās.

— Vai tu, Stefan, neparādīsi mums savu muižu?— sievasmāte sacīja.— Jadviga gribētu turaizbraukt, te jau diezgan dzīvots. Rudeni varētu padzīvot pie tevis.

— Jā gan, Stefan! Man te briesmīgi apnicis,— Jadviga piekrita.Stefans tam nevarēja pretoties, bet jutās arī neveikli, jo savu foļvarku nevarēja salīdzināt ar Dļinsku

plašo latifundiju, nedz dot radiniecēm vajadzīgās ērtības. Atzīties un teikt patiesību neļāva lepnums, tāpatkā atteikties no radu uzņemšanas. Viņš nolēma padoties liktenim kā jērs: kas notiks, lai notiek.

— Es jau gribēju aicināt kundzes pie sevis, bet kavējos, domādams, ka Jadvigai būs grūti šķirties nodzimtenes,— Stefans atbildēja, izturēdams smalko toni,— bet, ja tagad jūs pašas esat nolēmušas šo krustunest, tad man atliek tikai piekrist un priecāties par jūsu uzupurēšanos un uzņēmību doties grūtajā ceļā.

— Kas tur nu grūts — aizbraukt līdz Rēzeknei! Nav jau Sibīrija,— Jadviga atbildēja.— Es ceru,— Stefans sacīja,— ka šo pārbaudījumu jūs varonīgi izturēsit. Bet, ja ilgas pēc

dzimtenes jums tomēr būs stiprākas par mīlestību, tad es būšu ar mieru nest tikpat lielus upurus kā tagadjūs.

Tā braukšana bija nolemta. Arī Kaminska tam nepretojās, piesolīdama Stefanam naudu, lai Primeniierīko tā, ka dāmas tur var patīkami pavadīt rudeni. Bet Stefans no naudas atsacījās — viņš nevarējapieņemt mātes pabalstu, būdams muižnieks un aristokrāts, kad viņas vērtspapīrus jau nodzīvojis. Viņšbrauca pats uz savu risku, zinādams, ka pazaudēs. Girdišķu divjūgs ripoja, vilciens klabēja, Stefansbēdājās, un viņa abas dāmas priecīgi čaloja.

27. septembrī sievasmāte ar Jadvigu un Stefanu izkāpa Rēzeknes stacijā.— Stefan, kur zirgi?— sievasmāte jautāja.— Vai pretī neatbrauca?— Aizmirsu telegrafēt,— Stefans taisnojās, saķēris pieri.— Ak, Stefan, Stefan, ko gan tu domā?Atbraucējiem atlika tikai braukt važonī. Nolīga žīdiņakulbu — un visi trīs iesēdušies devās ceļā. Jābrauc savas 40 verstes. Ceļš bija izšķīdis, un

braucienu tiešām varēja saukt par pārbaudījumu, bet smalkās dāmas to panesa, cerēdamas uz atpūtuStefana muižā.

Grāfam šis pārbaudījums bija grūtāks, jo viņš visu laiku sēdēja kā uz karstas pannas, nezinādams, kāno stāvokļa izkulties: kas notiks, kad dāmas redzēs viņa izputējušo muižu! Kā lai viņām rādās acīs, kur laipaslēpjas? Sievasmāte droši vien spļaus uguni, bet sieva jutīsies pievilta. Pret viņu bagātību Primene irnožēlojama kā kleperis pret lokomotīvi, un tikpat nožēlojams var kļūt Primenes grāfs. To juzdams, viņšjau nožēloja, ka aiz lepnuma neatteicās viešņas pieņemt. Tagad domāja šurp, domāja turp, bet laba nekānevarēja izdomāt.

Pa kreisi aiz izcirtumiem ieplakā jau varēja redzēt Primenes jumtus. Vēl tikai jāizbrauc caursilaviņu, un grāfs iebrauks savās robežās. Te Stefans spēra izšķirošu soli: lika apturēt zirgu, izkāpa uniegāja mežiņā, likdams pagaidīt. Dāmas nekā ļauna neparedzēja un gluži saprotami nekā neiebilda, joStefans neko pārdabīgu negrasījās darīt. Viņas gaidīja. Pagāja desmit minūtes. Viņas gaidīja. Pēcpiecpadsmit minūtēm Jadviga izteica bažas, vai Stefans būtu saslimis.

— Varbūt no plūmēm, ko stacijā nopirkām,— māte minēja.Viņas gaidīja vēl minūtes desmit. Stefans nerādījās. Tagad viņas kļuva aizdomigas. Māte sūtīja

Jadvigu mežā raudzīt, kas vīram noticis. Meita paklausīja un izložņāja visus cejmalas krūmus, bet nekāneatrada, kas liecinātu, ka Stefans te būtu apstājies. Tad viņa atgriezās un sacīja:

— Es viņa neatrodu. Tāļāk mežā iet man bailes. Iesim abas!Viņas jau uztraucās un baidījās, ka nav nelaime.

Abas dāmas pazuda krūmos. Viņas izstaigāja visu mežu, kamēr neparādījās lauki, bet meklējamāneatrada. Atgriezušās uz ceļa, viņas sūtīja žīdu, lai tas ejot mežā, pasaucot panu Stefanu. Zīds arīpaklausīja un, grožu salocījis zirgam uz muguras, laidās biezoknī. Tur viņš skrēja no biezokņa uzbiezokni, pilnā balsī saukdams:

— Pari Stefane, pan Stefane, wart bischen, wart!Zīda zirgs, domādams, ka saimnieks viņu sauc pieguļā,piepeši nogriezās no ceļa un gāja mežā. Dāmas, ratos sēdēdamas un grožus no važoņa nepaņēmušas,

iekliedzās pēc palīga, bet tas zirgu vel vairāk ierosināja uz neceļiem. Dāmas nevarēja viņu apturēt, jogroži atradās uz klepera muguras. Tikai grāvis apturēja ratu nepareizo virzienu tādā kārtā, ka ratupakaļdala sazvēlās Šķibi uz sāniem, bet priekšass no ratiem atšķēlās un ar zirgu ieripoja mežā, kuratskanēja žīda saucieni te vienā, te otrā stūrī:

— Pan Stefane, pan Stefane, wart, wart bischen . . .Rudens grāvi bija pildijis ar ūdeni, un dāmas ķibitkāsēdēja kā buru laivā, nevarēdamas tikt uz sauszemes, jo visapkārt bija pali. Izmisušas viņas

raudzījās, kaut atgrieztos vismaz važonis, jo citādi jāsēd kā jūrniekiem uz sēkļa, nezinot, kāds liktensgaida. Pagāja pusstunda, kas nelaimīgajām likās garāka par cilvēka mūžu, tad krūmi sāka brikšķēt — untur parādījās zirga galva, divi riteņi un beidzot žīda melnā bārda, kas sēdētājām bija kā kuģim glābšanaslaiva. Zīds iekāpināja ķēvi ūdenī blakus ķibitkai, lika dāmām kāpt tai mugurā un tā vienu pēc otrasnogādāja uz sauszemes. Pēc tam izvilka arī ratus, iejūdza zirgu, saveda visu kārtībā un gaidīja pavēliturpināt ceļu, vienalga, uz kuru pusi.

Dāmas sprieda un nosprieda, ka Stefans būs izgudrojis joku, piemērīgu svarīgajai situācijai, kadierodas sievasmāte ar sievu pirmo reizi muižā: aizsteigties pirmajam mājā, lai viešņas ar kaut kopārsteigtu, lai sagatavotu saņemšanu pa godam, varbūt ar mūziku, uguņošanu un flinšu salūtu, un laipārbaudītu, vai uzcelti goda vārti.

— Uz Primeni!— viņas pavēlēja važonim.Izbraucot no meža, sieviešu acis aprija visu atklātopanorāmu, vērodamas, vai jau neredzēs muižas pils torņus un balkonus, bet nekā tāda nemanīja.

Tikai netālu no ceļa stāvēja neliela, zemnieciska māja ar salmu jumtu, uz kura auga sūnas un smilgas, Arīvažonis tālāk ceļa nezināja un nevarēja pasacīt, vai līdz ceļamērķim vēl tālu. Tad Dļinska lika pieturēt ungriezās pie arāja ce|malā:

— Vai līdz Primenes muižai vēl lālu?— Tepat jau ir.— Kā, tepat! Runā nopietni!— Šis pats jau ir Primenes tīrums.— Bet muiža?— Muiža — turpat jau muiža būs.— Strādnieks rādīja uz salmu jumtu.— Tā ar salmu jumtu?— Dļinska vēl šaubījās.— Nūja, paņi, tā.— Nejoko, puis, runā nopietni,— Dļinska neticēdama runāja.— Tā nopietni būs,— puisis atbildēja.Dāmas jau juta vilšanos: ne balkona, ne torņu. Kas tā par muižu, kas par pili? Brauca uz mērķi.

Piebraucot neskanēja ne mūzika, ne flinšu salūts, nebija arī goda vārtu. Neredzēja pat paša Stefana, kuramgan vajadzēja būt tik pieklājīgam un nākt pretim. Pagalmā stāvēja sieviete uzspraustiem brunčiem un arūdens spaini.

— Vai te dzīvo pans Skuļteckis?—Dļinska vaicāja.— Viņš nav pans, bet grāfs Skuļteckis,— sieviete atbildēja.— Otrkārt, viesus mūsu kungs sen jau

nepieņem.

— Vai viņš ir mājā?— Viņš reti ir mājā,— sieviete atbildēja.— Otrkārt, kad viņš arī būtu mājā, priekš dāmām viņš tik

un tā nav mājā. Viņš tā kā tā neprecēsies. Viņš sievietes ienīst.— Vai šodien viņš tomēr nebūtu sastopams?— Kā viņu var sastapt te, kad viņš viesojas Lietuvā pie savas mātes?— Tad viņa mājā vēl nav,— Dļinska nosprieda. — Nekas, viņš tūliņ ieradīsies. Viņš būs

aizkavējies. Mēs reizē atbraucām. Te ir viņa sieva, un es esmu sievasmāte, kaut jūs sakāt, ka jūsu grāfsneprecēsies. Kā redzat, tas ir noticis, ko liecina mūsu ierašanās. Laidiet vien mūs iekšā grāfa istabās!

— Kur lai jūs, tik smalkas dāmas, laiž?— sieviete kļuva laipna un pakalpīga un pārsteigta stomījās.— Zēl, ka mēs nezinājām agrāk. Te jau tā . . . Nav jau kā pie citiem lielkungiem. Es nemaz nezinu . . .

— Ka tik istabā! Mēs esam nogurušas. Ceļš tik slikts un grūts. Laidiet vien iekšā, gan jau iztiksim!Pagaidīsim, kamēr pārnāks grāfs, uz dīvāna vai šūpuļkrēslā,— Jadviga mierināja.

— Es gribētu atgulties,— māte teica, slaucīdama pieri.— Tad ejiet vien tur tais stikla durvīs!— Pelča māte rādija kādas durvis, kurām stikla vietā bija

vairāk caurumu nekā stiklu.Sievasmāte gāja pirmā. Atvērusi durvis, viņa droši spēra kāju, bet, tikko pārkāpa slieksni, zem

kājām ielūza sapuvis grīdas dēlis un viņa tikko nepaklupa. Tomēr beidzot abas dāmas bija pārliecinātās,ka atrodas istabā, kaut gan tā bija daudz sliktāka par Dļinsku kalpu dzīvokļiem.

— Arī muiža,— Dļinska norūca, skatīdamās apkārt. — Tad te dzīvo mans lepnais znots.— Jadvigaskumji skatījās apkārt.

Tās bija divas istabiņas ar nabadzīgu iekārtu, izbirzušu apmetumu, sapuvušu grīdu, melniemgriestiem un salāpītiem logiem, kuriem vēl nebija izņemti ziemas logi no pagājušās ziemas. Pie sienaskarājās paņas Skuļteckas palielināta fotogrāfija no jaunības dienām. Visas mēbeles — divi koka krēsli,vecs dīvāns ar salāpītu drēbi, šķirbains galds, kura krāsa sen jau nodilusi, un Stefana gulta, otrā istabā —vecs galds un kumode. Kad Dļinska pacēla noplukušo gultas segu, kura bija it kā skrošu lādiņu izlaidusicauri, viņa ieraudzīja savādu skatu. Palaga tur nebija, bet vecajā skaidu matracī bija saskatāms cilvēkaiespiedums ar galvu, rokām, rumpi un kājām — kā skulptora lejamā veidnī. Cilvēkveidīgais dobums bijatā iegulēts, it kā tur būtu nekustoši gulēts simts gadus. Muižnieces nevarēja ticēt, ka tas ir Stefanaķermeņa iespiedums, bet, ja viņas zinātu, ka pēc Fraņas aizbēgšanas šī gulta nekad nav uzposta, tad viņušaubas būtu mazākas. Zem spilvena salīkusi un saspiesta, ari matracī iespiedusi savu četrstūri, gulējaDantes «Dievišķā komēdija», tā pati, ko puikas ar skolotāju lasīja Karlovkā. Liekas, ka zem spilvena tānekustīgi gulējusi vairāk gadus. Glāze uz galda bija tējas krāsā, laikam arī mazgāta pirms vairākiemgadiem. Neminot pilnīgi aprūsējušu nazi

tin dakšiņu, kas gulēja uz loga, istabā vairāk nekā ievērojama nebija. Nebija ari paša galvenā —Stefana.

Skuļtecka sievasmāte gāja meklēt cilvēku, kas varētu ko paskaidrot. Virtuvē viņa atrada to pašusievieti ar spaini.

— Vai tas tiešām ir grāfa Skuļtecka dzīvoklis?— viņa vaicāja šaubīdamās, kamēr Jadviga sēdējaistabā uz krēsla tumšās un bēdīgās nojautās.

— Tas ir grāfa dzīvoklis. Kā jau vecpuisim.— Vai jūs esat muižas saimniece?— Saimniece? Es esmu rentnieka māte.— Kur tad muižas saimniece?— Ja gribat zināt ko par Fraņu, tad prasiet grāfam. Viņa no grāfa aizbēga ar skroderi. Kamēr tas te

šuva, sagrozīja meiteņam galvu. Abi aizlaidās ar visiem grāfa ievārījuma podiem. Ar grāfu viņa labisadzīvoja; ja neiejauktos skroderis, dzīvotu vēl šodien.

Dļinska dzirdēja vairāk nekā vēlējās zināt. Tad atgriezās pie Jadvigas, bet par dzirdēto nestāstīja.

Kādu stundu izsēdējušās un Stefana nesagaidījušas, viņas sāka saprast, ka ir atstatas likteņa varā. Pārisstundas, ko smalkās dāmas pavadīja Stefana istabā, galīgi satrieca viņu labās domas par jauno vīru.Jadviga pat raudāja; vīrs pazudis un neatnāks, skaidra lieta; žēlabām pievienojas arī vilšanās. Abassievietes nolēma, ka te palikšana nav, ka tikai jāatpūšas un tūliņ jābrauc atpakaļ uz Lietuvu.

Ēstgriba Dļinskai lika atkal meklēt cilvēkus. Līdz rītam viņas apmetās pie rentnieka Pelča. Stefansneieradās. Rītā abas kundzes rentnieka zirgā brauca atpakaļ uz Rēzekni. Viņas Stefana vairs nekadneredzēja un negribēja arī par viņu nekā zināt.

Tā beidzās grāfa Skuļtecka likumīgā laulības dzīve. Kad viņa sieva ar sievasmāti jau sēdējavilcienā, kas iet uz Daugavpili, pazudušais virs vēl sēdēja Bekā un taisnojās krodziniekam:

— Vai es sieviešu neredzējis? Vai latviešu zemniece sliktāka par poļu muižnieci? Man pietiek. Esdiezgan esmu izprecējies. Kamēr tās muižnieces būs mājā, es tur kāju nesperšu. Tā tas nolemts un paliek.

— Jā, jūsu augstdzimtība. Ķcvei asti nepiešūsi,— Kaļistrāts piekrita.Skuļteckis jutās, kā smagu nastu novēlis no pleciem,— brīvs!— Kas man var pavēlēt? Es daru, ko gribu.

Sešpadsmita nodaļa GRĀFS VEL TRAKO Grāfs Egeras cietoksnī.— Uz drupām.— Pazemības gars nāk pār grāiu.— Jājiens uz lāča ap

Beku.— Lapsa pelna kokus šķūnim un klētij.— Gubernators cietumā.— Rentnieks pērk izcirtumus.— Spogulītis.

Grāfs, izkāpis no ratiem un juzdamies no sievietēm vaļā, skriešus devās pa mežu projām. Aiz mežagar ezermalu viņš nepamanīts laidās uz Bēržu lielceļu. Pēc: divdesmit minūtēm jau bija Bekā, kur jutāsdrošs kā Vallenšteins Egeras cietoksni.

Šoreiz krogs gadījās tukšs. Krodzinieks grāfu apsveica ar atgriešanos, bet grāfs iesteidzās savāparastajā patvērumā, kur ilgi sēdēja pie galda domādams un nedzēra pat alu. Viņš nevarēja attapties, koizdarījis. Vai tas labi vai nē — par to vēl nevarēja spriest, to rādīs sekas, bet padarīts palika padarīts, unatgriešanās vairs nebija. Atgriezties tagad mājās — tādu kaunu! Tad labāk nāve. Grāfs juta, ka sievasvairs neredzēs, jo viņš nevar pazemoties, bet viņa pēc visa, kas noticis un ko viņa vēl redzēs, nevarēssamierināties. Un vēl: grāfs saprata, ka viņš savā muižā sievu uzturēt pēc viņas patikas, ierašām unvajadzībām nevarēs, bet dzīvot uz sievas rēķina, kaut viņas muižā,— to nu nē! Tā būtu pazemošanās. Unvēl', ļ Tas varbūt bija svarīgākais, kamdēļ Stefans tik viegli varēja izlemt savu likteni. Viņš atcerējāsFraņu, ar bailēm juta, ka mīl Fraņu un nemīl Jadvigu.

— Kamdēļ tu pazudi? Citādi viss būtu labi. Es nebūtu ievilkts šais nepatikšanās. Mēs dzīvotu tikpatlaimīgi kā sākumā. Tu varēji piedot manu pārsteidzīgo aiziešanu, tāpat kā es tev būtu piedevis plānusadedzināšanu. Plānu sadedzināšanu . . .— Grāfs kļuva vēl drūmāks.— Nē, nē. To gan es nekad nevarētupiedot, es varētu aizmirst, bet piedot — nē! Jo tur sadegu es, tur sadega mans es. Manis vairs nav. Ir tikaimana ēna, kurai atliek lēni izdzist. Es vairs nedzīvoju, man dzīves vairs nebūs. Viss ir beigts, es jauvarētu nomirt, jo savas lomas galveno daļu esmu nospēlējis. Akciju sabiedrība «Skuļteckis un biedri» irlikvidēta. Tai vairs nav galvas. Viss, kas no viņas palicis, ir drupas. Tās ir garīgas drupas. Es jūtu, katagad veļos no

kalna kā lavīna; un vai nav visviens, kurā aizā tā izšķīdīs? Ko vairs lai dara? . . .Kaļistrāt, ej! Alu,alu!

Alus ieradās. Grāfs dzēra un jutās tāpat kā toreiz, atgriežoties no Janopoles, kad gribēja ielīst Zannascūkās. Viņš būtu ar mieru vārtīties dubļos un kaukt, staigāt četrrāpus, pazaudēt cilvēka ģīmi. Blakus lielamlepnumam un pašcieņai viņš atrada tik dziļu, iznīcinošu pazemību, ka visiem saviem ienaidniekiem,visiem pasaules nabagiem, plukatām un noziedzniekiem varētu bučot roku.

Pievakarē Bekā ieradās pa zemniekam, pa ceļa braucējam un arī Krūka ar Lapsu kā pastāvīgieKaļistrāta stamgasti. Viņi gāja pie grāfa pateikties par mežu un, ceļos nokrituši, skūpstija tā rokas. Jaunāsmājas tiem jau esot gatavas. Tad viņi lūdza grāfu parādīt lielo godu un dzert ar viņiem kopā pudeli alus.Grāfam tagad viss vienalga. Patlaban vairs nekāda lepnuma nebija, jo viņš pats jutās zemāks par visiem.Viņš dzēra kopā ar zemniekiem, piedalīdamies visos dzērāju jokos. Bija labs un devīgs. Kas tik pabučojaroku, tam atkal rakstīja meža zīmi malkai. Arī krodziniekam maksāja ar meža zīmēm.

— Dzīvojiet, brālīši! Kas man? Es tā kā tā esmu beigts,— viņš runāja, neviena nesaprasts.Bekā atradās mazmuižnieks Silmalnieks. Viņš bija cēlies no Vidzemes amatniekiem, un muižiņu ar

simts desetiņām zemes nopircis viņa tēvs grāfa Muravjova kontribūciju laikos pēc poļu dumpja, kad poļudumpī apvainotiem muižniekiem krievu valdība uzlika lielas soda naudas un tie bija spiesti muižas sadalītun izpārdot. Silmalnieks bija liels muižnieku ienaidnieks, jo viņa tēvs, kalpodams muižās par galdnieku,bija pieredzējis daudz netaisnības un rūgtuma. Naudu bija iekrājis grūtā darbā un taupībā.

Arī Silmalnieks Bekā piebiedrojās Skuļtecka kompānijai, kura krogu pārvērta par traku elli, kuratskanēja dziesmas, klaigāšana un dūru dauzīšana pa galdu. Tā bija trokšņaina orģija, kas ilga vairākasdienas. Viņas dalībnieki turpat krogā gulēja un piecēlušies dzēra atkal, jo grāfs vēl maksāja. Otrā dienā

Silmalnieks bija sameklējis kažoku ar vilnu uz virsu un griezās pie grāfa:— Jūsu gaišība, es pērku divi duči alus, ja jūs pārģērbjaties par lāci un es apjāju uz jums ap Beku.Grāfam taču likās visviens. Tā ka tā beigas.— Labs ir. Trīs duči,— viņš sacīja.Silmalnieks viņu ietērpa kažokā, lika mesties četrrāpus un uzsēdās mugurā.— Kungs, labi gan uz tevis jāt,— Silmalnieks sacija, izjādams pa kroga durvīm. Viņus pavadīja

visa bezbēdīgā sabiedrība gavilēdama un urravādama.— Redziet, kā reiz zemnieks uz lielkunga jāj!— Silmalnieks kliedza, sizdams kājas pie lāča

gūžām.Garais grāfs mazo Silmalnieku tiešām apnesa ap Beku. Pēc tam dzeramais bija nodrošināts vēl pus

dienai.Pēc pazemības lēkmes grāfs atkal kļuva bargs un lepns, visus sunīja un draudēja ar cietumu un

izrēķināšanos, bet neviens vairs tā neņēma nopietni. Grāfs to juta un sprāga laukā no ādas. Tad viņš,gribēdams tomēr parādīt savu nicināšanu, uzsauca:

— Dodu šķūnim baļķus tam, kas man nobučos d . . . galu.— Dod, kungs, šķūnim un klētij,— Lapsa atsaucās.— Dodu, tikai bučo,— grāfs solījumu pieņēma.Kad neķītrais ceremoniāls bija izpildīts, Lapsa saņēma meža zīmi, bet grāfs smējās Mefistofcļa

smieklus.— Par to, Kaļistrat, dod Lapsam vienu ķimeli,— Silmalnieks izsauca,— bet citiem pa rūgtam!Visi sadzēra. Pudeles bija tukšas. Kam jāpērk? Silmali nieks atrada līdzekli, kā to jautājumu izšķirt:— Rīkosim spēkošanos, un pirks tas, kurš uzvarēs.,— Labi,— Lapsa Krūkām mirkšķināja.— Cīnīsimies divi pāri,— Silmalnieks rīkoja.— Grāfs, Lapsa, Krūka un es. Bet kurš ar kuru?— Es ar Lapsu,— Krūka iesaucās.— Ar viņa augstdzimtību zemniekam neklājās spēkoties. Jūs,

Silmalnieka kungs, esat muižnieks. Lai muižnieks cīnās ar muižnieku.— Pareizi,— Lapsa piekrita.Grāfs piecēlās kājās. Silmalnieks viņam bija līdz padur sēm. Viņi sasniedzās rokās. Grāfs bija ar

mieru cīkstēties ar Silmalnieku.— Pirmais pāris cīkstēsies — Krūka ar Lapsu,— Silmalnieks rīkoja.— Cīkstēšanās veids —

vilkšanās pie slotas kāta. Laiks 10 minūtes.Kaļislrāts pasniedza slotas kātu, un cīkstoņi apsēdās zemē, salika zābaku zoles kopā un ķērās pie

slotas kāta, kurš kuru izcels no pozīcijas.Vilka Krūka Lapsu, Lapsa Krūku. Te viens, te. otrs atdalījās sprīdi no kula un krita atpakaļ, šūpojās,

neviens līdzsvara nezaudēdams un pārsvara neiegūdams. Līdzsvara turēšana abiem bija tik grūta, kaabiem ritēja sviedri. Viss krogs ar grāfu vidū skatījās un stenēja, Silmalnieks rokā turēja kabataspulksteni.

— Piecas minūtes,— viņš ziņoja,— sešas — septiņas — astoņas — deviņas.Desmitā minūtē abi cīkstoņi tā savilka rokas un salieca kājas, ka abi uzslējās stāvus.— Neizšķirts,— Silmalnieks paziņoja. Visi nopūtās atviegloti un vērsa acis uz grāfu.— Nākošais pāris izcīnīs romiešu cīņu,— Silmalnieks ziņoja,— Noteikums — nolikt uz lāpstiņām,

laiks —10 minūtes. Jūsu augstdzimtība, lūdzu!Silmalnieks nometa svārkus, to pašu darīja grāfs. Krūka skatījās Silmalnieka pulkstenī. Cīkstoņi

nostājās kroga vidū. Grāfs strauji sagrāba mazo Silmalnieku zem padusēm, pacēla no zemes un griezaapkārt kā grieztauka. Bet Silmalnieks pacēla rokas gaisā un no apkampiena izslīdēja. Viņš savukārtapķērās grāfam ap vidu un salieca viņu tā, ka abi atradās uz ceļgaliem. Grāfs saliecās četros līkumos,cenzdamies pretinieku sagrābt, bet tas zem viņa garajām rokām izslīdēja sāņus un ātri uzbruka no sāniem.

Grāfs apvēlās, spīdīgiem zābakiem nospoguļojoties gaisā.— Grāfa lielskungs, turies!— Lapsa sauca, bet Silmalnieks jau bija virsū, un grāfs zem viņa

izstiepās visā garuma, bet grāfs gulēja uz vēdera.— Es tev, pakulu repsi, neļaušu sevi izcūkāt,— grāfs kliedza un cēlās četrrāpus, tā ka Silmalnieks

atradās jāšus uz viņa. Nākošais cīkstoņu stāvoklis bija tāds, ka Silmalnieks gulēja uz muguras apakšā, betgrāfs ar muguru uz Silmalnieka, kājām un rokām vicinoties gaisā.

— Gatavs, gatavs ir!— visi kliedza.— Grāfs uzvarēja. Lai grāfam gods!Grafs sauca divi duči alus un katram ķimeli.Kad to izdzēra, iestājās murgi un migla.Liekas, te vairs nebija grāfa, ne zemnieka, bija cilvēka seju pazaudējuši spoki. Tie cits citu vairs

nepazina kā cilvēkus; pazina spokus, murgus, kuri no dzīves izlēkuši un riņķo neprāta traci. Kliedzieni,smiekli, neprātīgi vārdi, krēslu grūstīšana un pudeļu dauzīšana . . .

Čempionāta alus vēl nebija izdzerts, kad pret grāfu radās jauna sazvērestība, kuras pirmsākums bijapats grāfs. Viņam pēkšņi uznāca lielības kāre.

— Ko jūs domājat, pakulu repši? Vai jūs domājat, ka man žēl muižas, žēl meža, žēl naudas? Jūs,sikbūtnes! Man nekā nav žēl, un visa man diezgan. Vai man naudas trūkst? Vai man žēl, ka jūs dzerat manualu? Bet par ko? Par ko es jūs dzirdu? Jūs, pakulu repšus, par ko?

Un ar vienu rokas mājienu grāfs noslaucīja galdu. Pilnās un tukšās pudeles un glāzes sabira čupā uzgrīdas. Krūka gan liecās kaut ko glābt, bet bija par vēlu — putojošā alus un stiklu drumslās kā mietsstāvēja Lapsa.

Grāfs ālējās tālāk un kliedza, svaidīdams dūres gaisā:— Jūs, pakulu repši, alu pērciet tagad jūs! Ar savu alu es jūs vairs nedzirdīšu! Krūka, Lapsa un jūs

visi, sauciet divi duči alus, citādi es jūs visus ielikšu cietumā! Es esmu gubernators.— Gubernatora kungs, jūsu augstdzimtība, jūsu žēlsirdība!— Krūka palocījās līdz zemei.— Vai jūs

dzersiet zemnieku alu?— Ak tu, viltnieks!— grāfs kliedza.— Prom uz cietumu! Kaļistrāt, dod cietuma atslēgas! Dod

atslēgas, kad tev saku, lupatu zaķi!Visi apjuka — vairāk gan izlietā alus dēļ, nekā bīdamies no cietuma. Krodzinieks čamdījās kabatās,

it kā meklētu atslēgu, un, viltīgi smīnēdams, skatījās apkārtējos.Te Lapsa viņam kaut ko iečukstēja ausi.—'Jūsu augstdzimtība,— tad krodzinieks teica,— atslēgas ir. Ko pavēlat?— Visus cietumā!— grāfs pavēlēja.— Stāties rindā!— Lapsa uzsauca un pamāja žūpubrāJiem ar roku. Visi nostājās. Krodzinieks rindas

priekšgalā teica:— Gubernatora kungs, dzeniet viņus uz cietumu, es rādīšu ceļu!Sākās gājiens uz durvim. Grāfs gājiena astē.Kaļistrāts gājienu apturēja pagalmā pie vistu kūts un atvēra tās durvis.— Te ir tas cietums, jūsu augstdzimtība!—Viņš rādīja uz durvīm.— Te nu jūs varēsiet apdomāt, kā jādzer kunga alus,— grāfs ironizēja.— Jūs to iemācīsieties,

dzerdami ūdeni un ēzdami maizi ar sāli.Uz Lapsas mājienu žūpubrāļi sāka spiesties ap grāfu, kamēr iebīdīja viņu vistu kūtī, tad aizspieda

durvīm priekšā resnu bomi un paši kliegdami un smiedamies devās atpakaļ kroga istabā.— Nugubernators pats sēd cietumā.

— Uz to, krodziniek, divi duči alus!— Lapsa sauca.— Cietumnieki grib dzert uz gubernatora rēķina.Atkal plūda alus jaunās glāzēs.Skuļteckis tikmēr sēdēja vistu kūtiņā uz siles gala un grima dziļās, smagās domās:«Te nu bija! No gaismas tumsā, no dienas naktī! Es biju grāfs, biju gubernators — tagad cietumnieks.

Es nolieku savu grāfa tituli un kļūstu nabaga cilvēks. Kas ir gods, kas cieņa, kad — kā Gētes Fausts saka:Es dziļi jūtu — nevis dieviem līdzinos, Es līdzīgs tārpam zemes putekļos, Kam pīšļos vārgā dzīve

nīkst, Zem ceļinieka kājām šķīst.»Te grāfam acīs pavizēja gaisma. Viņš skatījās, ka durvīs paveras šķirba un kads bailīgi čukst:— Jūsu žēlsirdība, jūsu augstdzimtība, es varu jūs atbrīvot no cietuma, bet tikai par desmit rubļiem.Grāfs nepacēla ne aci, tikai pagriezis seju pret gaismu, uzkliedza:— Pakulu repsi, man tavas brīvības nevajaga! Ej ratā! Es jau esmu brīvs.Šķirbā runātājs vēl kaut ko ieņurdējās, tad aizvēra durvis un aizgāja.Skuļteckis atspieda galvu rokās un, acis piemiedzis, atkal domāja savas smagās domas:«Bija man sieva un sievasmāte, bija draugi un radi. Tagad esmu viens, gluži viens ar vistām.»Gailis laktā iekladzinājās, it kā atsaukdamies cilvēka domām.— Tagad es redzu, ka tikpat tālu var aizbraukt Girdišķu divjūgā kā Rēzeknes važoni, tikpat labi var

sēdēt Bekas vistu kūti kā pili, ko sadedzināja Fraņa. Starpība tikai tā, ka kūts ir reāla, bet mana pils —sapnis. Dzīve man paiet sapņos, man pazudusi robeža starp esošo un iedomāto. Es te neesmu es, esmucits, esmu no sevis brīvs, esmu iedomāts, no cilvēkiem talu . . .

Pēc kroga klaigām un trakulībām Skuļteckis jutās kā izkļuvis no elles un atpūtās.Caur atvērtiem plakstiem viņš redzēja bālganā miglā tēlu rudzupuķu vainagā un dzirdēja vārdus, ko

teikusi Beatriče, kas palikuši atmiņā no «Dievišķās komēdijas»:Kam neskaties uz debess dārzu, Kur apakš Kristus stariem puķes zied? Lūk, roze, lūk, tās lilijas,

Kuru smarža zemes dzīvē mūs Uz labiem ceļiem veda . . .Tēlā viņš pazina Prosku — Fraņu no Bramas Viļņā. Stelanā atausa kaut kas gaišs, labs un mīlams.Te viņu sagrāba vairākas rokas un nesa, nesa pa mākoņiem cauri mirdzošiem vārtiem.Vai pretī daiļajam tēlam?Grāfu nosēdināja uz augsta troņa, apkārt griezās dejotāju vija, rokās saķērusies, gavilēdama.Bet te grāfam nokrita zvīņas no acīm. Dejotājos viņš pazina velnus un gavilēs suņu rējienus.«Vau-vau, vau-vau-vau!»Vecais velns stāvēja uz paaugstinājuma un diriģēja ar tukšu alus pudeli.— Kaļistrāts!—grāfs iesaucās.— Lapsa, Krūka, viņi visi!Viņš pazina žūpubrāļus. Viņš skatījās, ka tronis ir uz galda uzlikts krēsls kroga istabā. Gaisma un tēli

izdzisa un izgaisa. ,Saslējies un roku pacēlis, grāfs sauca:— Sākas maijs gals! Kaļistrāt, divi duči alus!Atkal plūda alus un Beka trīcēja klaigās.Orģija Bekā turpinājās trīs dienas un nobeidzās ar pārvaldnieka ierašanos krogā.Dabūjis zināt, ka kungs' Bekā atkal dala mežu, Pelcis atskrēja glābt, kas glābjams, bet kungs

pārvaldnieku neklausīja.— Kas tev daļas, pakulu repsi, par mežu? Ne tavs mežs, ne tava nauda. Kas tu esi? Saki un krīti

ceļos! Citādi no muižas laukā! Es esmu gubernators, es esmu komisārs, es esmu tiesnesis. Es tevi ielikšucietumā. Dod godu un sauc par grāfu!

Kroga trakulībās viņš bija noslīcinājis vakarējās bēdas un atguvis sirds vieglumu un lepnību.— Grāfa lielskungs!— Pelcis tiešām nokrita ceļos.— Es jūs lūdzu, klausiet mani! Nāciet līdzi mājā!

Es jūs gaidu visu rudeni.— Vai māja tīra? Vai tās polietes tur?— Aizbrauca, aizbrauca.— Bet Fraņa?Pelcis klusēja. Klusēja arī grāfs, ilgi skatīdamies melnā punktā — pārplīsušā kroga kula ķieģelī. Pēc

brīža padevīgi, nožēlojami izdvesa:

— Es eju.Pelcis grāfu aizveda.Pārvests Primenē, Skuļleckis trīs dienas gulēja slims. Viņš varbūt izlaistu garu, ja Pelča mātes

gādība viņu nepielietu ar vemjamās saknes viru, baldriāna drapēm un deviņvīruspēka tēju. Krietnielīdzekļi grāfu trešā dienā piecēla gultā sēdus.

Tagad atkal notika izrunāšanās grāfam ar rentnieku. Pelcis ar dokumentiem pierādīja, ka Primeneidraud ūtrupnieka āmurs. Bija tikai viens glābiņš: jāpārdod daļa no muižas zemes, un pietiktu arnederīgāko, proti, izcirtumiem, kas robežo ar Kleperu zemi. Par divi simti pūrvietām dabūtu summu, kassegtu parādus un vēl dotu atlikumu, ar ko grāfs varētu rīkoties pēc sava prāta. Dokumentu valoda bija tikskaidra un draudoša, ka Skuļteckis priekšlikumu pieņēma bez garas prātošanas. Pelcis no grāfa istabasizgāja ar iepriekšlīgumu par 200 pūrvietu liela izcirtuma pārdošanu Pelcim.

Grāfs jutās glābts un apņēmās vairs nekādās dēkās neielaisties.Atgūlies viņš domāja par Karlovku, par precēšanos un pārliecinājās, ka izdarījis lielu kļūdu,

precēdams Jadvigu, bagātās Sofijas Dļinskas izlutināto meitu. Sai ķezā viņu ievilka māte, un to varējaizdarīt tādēļ, ka viņam toreiz bija vienalga, kas notiek; viņu varēja apprecināt ar pašu velna sievasmāti.

Labi, ka viņas sapratušas, kas jādara, un likās aizbraukušas,— Stefans jutās apmierināts.— Viņasbijušas tik prātīgas, ka nav gaidījušas mani. Kas zin, vai nevilktu līdzi uz Girdišķiem. Tad būtu grūtākizbēgt.

Pēc ilgiem laikiem paskatījies spogulī, ko uz loga aizmirsusi Fraņa, viņš sevis nepazina. Sejaizstiepusies, acis iekritušas, starp uzacīm trīs dziļas krunkas, matos pirmais sirmums, bārda atauguši kāsuseklis.

— Grāfam vairs nav ceribas būt lielam, varenam, grāfam, kura akciju sabiedrības izkārtne sniedzasno viena zemes gala līdz otram,— viņš teica, nolikdams spogulīti uz loga un ieguldamies jūras zāļumatracī. Iegulētā dobulī viņš jutās mierīgs un bezrūpīgs, no visām raizēm brīvs, neesošs, nirvānaipieskāries kā faķīrs. Katrs loceklis, katrs muskulis atradās savā iegulētā vietā, bet viss ķermenis jutās kākāja iestaigātā zābakā.

Tā grāfs atkal iesnaudās, sacīdams:— Labi, ka te nav sieviešu.

Septiņpadsmitā nodaļa AR DIEVU UN VELNU Gultas eremīts.— Grāls misticismā jūsmo par mišu.— Neredzēts baznīckungs kancelē.—

Ceļojums pa debesim un elli.— Kur atrodas Primenes mirušās dvēseles.— Velns krustījies.— Viņuķer.— Baznīcas vīna pārdevējs.— Grāls mācās no zālītēm.— Ķerubs pazūd.

No šīs dienas Skuļteckis tiešām dzīvoja kā uz galu, nekā nebēdādams, ne par ko negādādams. Viņšdzīvoja savās istabās tā, it kā no visas pasaules un dzīves būtu atsacījies. Ja Pelča māte viņu nepaēdinātuun neapsildītu, viņš izlaistu garu kā savas gultas eremīts badā un saltumā. Viņā atkal bija notikusi krasapārmaiņa. Cik nesen viņš vēl bija nodevies dzeršanai un trakulībām, tik tagad dzīvoja atturīgi un svētīgi, itkā būtu nācis pie grēku atzīšanas un nožēlošanas, kas jāizpērk ar gavēni un vientulību.

Viņš lielāko dienas tiesu pavadījagultā, lasīdams rakstus par baznīcas svētiem. Nicinādamspasaulīgos labumus, domāja dzīvot ar pieticību un nabadzību, visas raizes par pasaulīgo mantu atmetis.Zāģētava likvidējās, jo Primenes mežu lielākā daļa bija izcirsta, bet, lai organizētu mežu uzpirkšanu,nebija kapitāla, nedz pašam Skuļteckim darba prieka.

Grāfs iekrita reliģiskā misticismā, meklēdams samierinājumu ar savu tagadējo dzīvi. Viņš tikaibērnībā bija skaitījis lūgšanas, bet tagad atkal uzmeklēja vecu pātaru grāmatu un viņas nereālajā patosāatrada pašam neizprotamu un neizskaidrojamu patiku. Viņš lasīja un atrada valdzinājumu un savādupaļāvību uz pārdabīgiem spēkiem, piemēram, vārdos, kas atkārtojās piecdesmit reizes: svētā Marija,aizlūdz Dievu par mums, svētais Donāt, aizlūdz Dievu par mums, svētais Antonij, aizlūdz Dievu par mums… Jo dzijāk viņš grima šais atkārtotos vārdos, jo vieglāka kļuva sirds; viņam bija tā, it kā svētie patiesirunātu par viņu tikai labu, attaisnodami visus viņa soļus, cik grēcīgi tie nebūtu. Viņam pašam vairs nebijajārokas savā sirdsapziņā, meklējot attaisnojumu saviem darbiem un ciešanām. To izdarīja svētie.Svētdienās viņš gāja baznīcā un klausījās mišu, tās ceremoniālā un klusumā, kur neatskanēja nevienspamācošs vai nosodošs vārds, viņš atrada neizteicamu jaukumu. Tās simboliskais misteriozums bija kādzeltoša rudeņa diena, kad pat gaiss noguris aizmieg un lapas saulē nekust: dzīvē paguris cilvēks to sajūtkā savu līdzību. Skuļteckis bija iemīlējis mišu un viņas dēļ gāja baznīcā. Viņš neticēja pārdabīgāmbūtnēm, bet sajuta līdzības skaistumu un ceremoniju neizteicamo saturu. Šis misteriozums atradās ārpussprediķu pamācībām, ārpus morāles, pāri bailēm un elles liesmām vai cerībām saņemt debesu atalgojumuar eņģeļu stabulēm un atdusēšanos zem Paradīzes kokiem. Viņš no mišas saņēma gaišu sajūtu, kuru varējasaukt par Dieva klātbūtni, kaut gan vārdu «Dievs» viņš bija tikpat kā aizmirsis.

Dzīvē daudzreiz ir tā, ka tu stāvi kā baznīcā, pilns ar Dievu, bet te kancelē parādās Velns ar visiemragiem, asti un zirga nagiem. Tā reiz gadījās arī Skuļteckim. Baznīcēni jau bija sapulcējušies, betdraudzes gans vēl nerādījās altārī uz mišu. Draudze dziedāja psalmus, skaitīja lūgšanas un gaidīja.

— Diezin kas baznīckungam noticis?— sakristjans runājās ar ērģelnieku.— Vakar bērēs drusku . . .— Ērģelnieks pieklinkšķināja pie rīkles.— Šodien laikam slims.— Ak, tā! Tā.Baznīcēni gaidīja.Beidzot baznīckungs ienāca baznīcā. Viņš netaisījās vis mišu turēt, bet kāpa tieši kancelē teikt

mācību; tas notika retos izņēmuma gadījumos, ka pirms mišas deva mācību.Viņš uzkāpa kancelē, un draudze sačukstējās:— Svešs baznīckungs . . .— Vai būs Bēržu vai Bolvu, vai Ballinovas . . .— Dzirdēsim, kā šis runās.— Mūsējs tad turēs mišu.Un svešais baznīckungs, pārmetis krustu, jau iesāka:— Mijā Primenes draudze, kas esi daudz grēkojusi, bet kurai tādēļ ari daudz taps piedots, ticat vai

neticat un ticat, ka es tiešām esmu jūsu baznīckungs, es pagājušā nakti biju debesis. Es izstaigāju visasdebesis un atgriezos pie jums, lai pastāstītu, ko tur redzēju . . .

— Vai mūsu baznīckungs būtu debesis tā pārvērties, ka nepazīstam?— draudze sačukstējās.— Tad nu, mīļā draudze, klausies un ņemi vērā, lai jūsu dvēseles kļūtu tiras kā eņģeļu dvēseles un

kā sniegs uz Libanona kalniem, kas paceļas pāri grēku pasaulei,— baznīckungs turpināja, turēdamskanceles malu delnās.— Es pieklauvēju pie debesu vārtiem un dzirdu, svētais Pēteris man vaicā:

«Kas tur ir?»«Primenes baznīckungs, kā sacīt jāsaka,» tam atbildu.«Ak tā? Nu tad nāc vien iekšā,» svētais Pēteris pasaka, un vārtos nokrakšķ atslēga. Tikko viņš atver,

es prasu:«Vai no manas Primenes parapijas arī te kāda dvēsele ir?»«Nāc iekšā, tad redzēsim,» Pēteris atbild un velk mani pie rokas iekšā. Lielā atslēga noskan vien,

kad debesu vārtus viņš aizslēdz.Man acis apžilbst no gaismas, kas plūst no debesu spraišļiem, no trepju trepēm un pīlāru pīlāriem,

bezgalībā kāpjošiem.Pēteris mani ieved pa debesu priekštelpām, kur dvēseles šķīstās slaucamā gunī. * Gar abām debesu

malām te šķīstījošās liesmas rindojas uz pakāpēm kā uz milzīgām baznīcas Irepēm, kas sniedzas milzīgāaugstumā. Liesmas ir pilnas ar dvēselēm, kas grēcīgo sāpju zemi atstājušas, lai nokļūtu debesusvētlaimibā. Lai būtu šķīstītas, viņām jāuzkāpj pa visām uguns pakāpēm no apakšējās, ar kuru jāsāk tikkozemi atstājušām, līdz augstākām, kas ved pie vārtiem ar trim krustiem, kur sākas nākošā debesu telpa.Liesmas dvēselēm nodedzina biezo grēku garozu, dod jaunu izskatu, kas viņas padara eņģeļiem līdzīgas,tikai bez spārniem. Es ar Pēteri te apstājos un veros, vai neieraudzīšu kādu dvēseli arī no savas Primenesparapijas. Redzu gan bolveniešus ar baronu Tranzeju un nabagu Aleksi no baznīcas pavārtes, redzuborkoviešus, ka Bozenu Jezupu, Teicenieku Donatu, Iesalnieku Moņu, Trizelnieku Broņu, redzu mežkunguRomanovski, redzu vidsmuižiešus, dagdeniešus, bet no Primenes — nav neviena. Kur mana parapija? Vaiviņa tik svētīga, ka bez slaucāmās guns tiek pie Dieva Tēva? Kur ir pagājušā nedēļā mirušais Polikarps,kur Madaļa, Agāte, Veronika? Neredzu nevienas mūsu dvēseles. Es prasu Pēterim:

«Vai no manas parapijas tiešām neviena te nav?»«Te, kā redzi, nav. Iesim tālāk, gan jau redzēsim,» Pēteris atbild, «vai nu nebūs?»Pats viņš tomēr tāļāk neiet, jo pie debesu vārtiem atkal kāds klauvē; viņš dod man pavadoni,

erceņģeli Miķeli. Mēs ejam ar lielu līkumu, lai apietu slaucāmo guni, kāpjam pa stāvu akmeņu kalnu, laitiktu aiz beidzamās šķīstīšanās pakāpes. Tad atrodamies mēļkrāsas gaišumā, bezsienu telpā, kur neredzgala, ne malas. Mēs ejam pa glazūras grīdām starp zila stikla sienām, un zvaigznes pār galvām spīd tiktuvu, ka var ar roku sasniegt, mēness karājas vienā debesu stūrī kā liels stundinieks, un man gandrīz galvaatsitas pie viņa malas, bet saule pašā debesu vidū tik tuvu un tik karsta, ka eņģeļi viņā uz iesmiem cepspeķi un jaktsdesas. Turpat pa tumšzaļu upi, kuras ūdens tik dzidrs, ka var redzēt visas zivis, brauc melnaslaivas ar dvēselēm, kuras, slaucamās guns šķīstītas, pārceļas uz otrās pakāpes debesīm, kur arī mani vederceņģelis. Dvēseles jau baltas un tīras itin kā sniegs Libanona kalnos; laivas pa straumi vada sarkanieņģeļi, un viņu braucienu pavada vēja vieglumam līdzīga mūzika. Erceņģelis Miķelis apstājas pieaugstiem vārtiem, uz kuriem stāv trīs krusti kā Golgātā.

«Te nu esam klāt,» viņš saka un piedauza.Vārti atveras, un es kļūstu kā akls, tik spoža ir šī telpa. Tur pats Kristus sēd goda krēslā un atšķir

vuškas no āžiem.Te mani apņēma tāda gaisma un bailes, ka es neiedrošinājos tālāk iet, ne lāga skatīties. Es pacēlu

delnu pie pieres un tik tad ar pusvērtām acīm varēju lūkoties, kas te notiek. Turpat pie durvīm kā stulbspaliku un vēros: zelta kāpšļi ved pie Dieva troņa, simtiem ļustru karājas pār viņa galvu, pašā augšā,vistuvāk tronim, stāv apustuļi, tad svētie mocekļi, zem viņiem pāvesti, tad kardināli un baznīckungi un

zemāk neskaitāmas šķīstītas dvēseles; starp dvēselēm bija ķeizari, ķēniņi un lielkungi kopā ar kalpiem,sulaiņiem, zemniekiem un karavīriem. Tā kunga priekšā visi ir vienādi. Es veros un redzu daudzaspazīstamas sejas no pasaules vēstures: tur stāv ķeizars Aleksandrs Otrais, dzejnieki Puškins un Gēte,karavadoņi Suvorovs un Kutuzovs, zinību vīri Ņūtons un Galilejs, tur stāv Ozolmuižas vecais skrīveris,Preiļu pagasta vecākais Grišāns un daudzi draudzes locekļi, un cienīgi baznīckungi no Bikavas,Baltinavas, Stirnienes un Aglonas. Atkal es veros un skatos, bet neredzu nevienas dvēseles no Primenes.Tas mani uztrauc, es nezinu, ko par jums, mīļā draudze, domāt, ko es sacīšu Dievam Tēvam, kad prasīs,kur manas vuškas. Bet nekā darīt, es prasu erceņģelim, kur manas parapijas dvēseles.

«Iesim tālāk, varbūt atradīsim,» šis atbild. Mēs izejam, un vārti ar krustiem smagi aiz mumsaizdarēs. Man tiek smagi uz sirds par jums, mīļā Primenes draudze, ka jūsu neredzu starp laimīgiemizredzētiem.

Kamēr sprediķotājs tā runāja, draudze klausījās ar izbrīnu: mācība visus valdzināja, kas var zināt,varbūt baznīckungs tiešām runā patiesību. Vai nu viņš melos? Redzēt vien tādu cilvēku ir vērts, kurš bijisdebesīs un redzējis tādas neredzētas lietas. Varbūt tas pašu baznīckungs, bet debesīs tā pārvērties. Vienīgigrāfs Skuļteckis, sēdēdams savā vieta zem kanceles, sāka šaubīties par baznīckunga stāstu un pūlējās, betnevarēja atcerēties, kur šo seju redzējis. Tad runātājs turpināja:

— Ercenģelis Miķelis mani veda atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru atnācām līdz slaucāmai gunij, bette mēs pagriezāmies pa kreisi. Nepagājām ne desmit soļus, kad apstājāmies ēnainā, piesmakušā velvē, itkā pagrabā vai cietumā, kā no saulainas pļavas iegājuši biezā mežā. Te es dzirdēju atskanot noneredzamiem dziļumiem vaimanas un kunkstēšanu, it kā cilvēks nelaikā būtu ieraudzījis nāvi.

«Redzi nu, tepat ir elles vārti, pretim debesīm, tāpat kā baznicai krogs.» Tā teica mans pavadonis.«Si ir tā vieta, no kuras neviens vairs neatgriežas pie Dieva.» Ercenģelis rādīja paaugstinājumu, it kā turatrastos aka un lai pāri vāks, kas pats viegli pacēlās, tikko mēs tuvojāmies. «Neej par tuvu, tevi tur ierausun nekas vairs nevarēs glābt,» Miķelis sacīja, mani saķerdams pie elkoņa, kad es gribēju pieskartiespaaugstinājuma malai. Man nāsīs iesitās sēra, zēveles un līķu smaka, kas nāca no dzirnavu trekterimlīdzīgā dziļuma, ko atklāja paceltais vāks. «Te ir elles vārti,» Miķelis sacīja. «Raugies tāpat, nepieķeriesmalai! Tu redzi, kas tur lejā notiek.» Sai bridi no augšienes, no dziļas tumsas, kurā nesaskatāmasiesniedzās drūmās velves, kā no maisa bira dvēseles un kliegdamas un lādēdamās gluži kailas iešāvāssmirdošā trekterī. Bet tai pašā bridi dziļumā atskanēja velnišķīgi smiekli. Es skatījos lejā, un, ko turieraudzīju, tas nav aprakstāms, nedz izstāstāms. Tur mūžīgās mokās vaimanāja katru cerību zaudējušās, noDieva atkritušās dvēseles. Viņas mocījās verdošā katlā, kas kūpēja un liesmoja, un velni ar dzelzs sukām,kuru zari bija asi un resni kā linu sukām, tām birstēja un berzēja muguras, vēderus un pat tādas vietas, konemēdz vārdā minēt. Ar balti nokarsētiem iesmiem tās durstīja un knaibīja, lielas adatas tām izdūra caurmēli un, nokarsētās ķēdēs sakaltas, tās pakāra virs degoša piķa katliem, lai viņas tur iekristu, tiklīdzpārdegs striķis, kurā viņas kārājas un kurš deg un nepārdeg. Es aizbāzu ausis, lai nedzirdētu vaimanu,aizturēju degunu, lai nejustu smirdoņu, un aizvēru acis, lai neredzētu šausmu. Acis atvēris, es ieraudzīju— ko es ieraudzīju, man kauns jums sacīt, mīļā draudze. Redzat — tur, ellē, es ieraudzīju visus savasparapijas locekļus. Tur, dzelzs presē saspiesta, tā ka kājas, rokas un galva līda pār malām, mocījāsnetikle Madaļa, tur dzērājs Jasinskis kliedza, apžņaugts no zaļām, niknām čūskām, tur koku tirgotājsBērziņš, kurš nesamaksāja malkas vedējiem, stiepās, lai izkļūtu no karstām dūņām, kurās viņš grima unnevarēja nogrimt, tur slepkavam Kirilovam, kurš dzīvē rokas aptraipījis asinīm, velni tās mazgājaverdošā piķī; tur aprunātājiem un mēlnešiem mēles lika spīlēs; tur jūsu meitu pavedējs grāfs Skuļteckisjau desmito reizi skrēja elles ķēniņam pa muti iekšā un pa apakšu laukā. Laime, ka viņš savu parāduFraņai samaksāja ar vekseli Viļņas aģentam, citādi viņš no velna vēdera mūžam netiktu laukā . . .

Te visa draudze skatījās uz Skuļtecki, kurš zem kanceles jau bija piecēlies kājās un skatījās aci pretaci ar baznīckungu. Uz mirkli viņu skatieni viens otrā apstājās, runātājs apklusa, bet Skuļteckis iesaucās:

— Tas ir viņš, tas ir Krugļevskis, tas ir Viļņas aģents! Ļaudis, viņš nav baznīckungs! Viņš ir velns

skrodera sejā!Sprediķotājs, ironiski smīnēdams, skatījās Skuļteckim acīs. Draudze klausījās, elpu aizturējusi. Arī

pašam Skuļteckim šai neparastajā mācībā kaut kas patika, un, kad uz viņa izsaucienu pa baznīcu nošalcaapklusinošs: tsst. . . viņš apklusa un klausījās. Baznīckungs turpināja:

— Tad mūs, visus baznīckungus, Debesu Tēvs aicināja pie sava galda. Tur bija Bēržu, Preiļu,Baltinovas, Ludzas baznīckungi un es ar'. Te nu Debesu Tēvs prasa:

«Jūs, gani, kur ir jūsu vuškas?»Ko lai es saku? Man nav vārdu; jo kā lai saku, ka viņas visas ellē? Es atbildu:«Man nav nevienas vuškas, ir tikai cūkas.»Jā, jūs, grēku pagales, jūs, cūkas! Man jūsu dēļ no kauna bija jālien zem Debesu Tēva galda.— Pats cūka!— Skuļteckis iesaucās.— Jūs, ļaudis, neticiet viņam! Grāfa vairs nav starp dzīvajiem. Viņš atrodas ellē par to, ka nav

samaksājis Fraņai algas parādu. Te jūs redzat tikai acu apmānīšanu. Bekas krogā izdotais vekselis nesedzne desmito daļu no Fraņas pejņas.

Tad grāfs pagriezās pret draudzi un aicināja:— Izdzīsim velnu no baznīcas!— Ļaudis sakustējās.Kruglevskis tikai pasacīja «Amen» un ātri noskrēja nokanceles. Divās sekundēs viņš pazuda, nometis komžu un sutanu uz sakristejas sliekšņa. Diezin kā

viņam klātos, ja nebūtu pamanījies. Draudzē daži spēcīgi pleci sakustējās un virzījās uz priekšu. Daudzi,liekas, ticēja, ka te ir darīšana ar velnu un ka acu apmānīšana viņā liek redzēt cilvēku. Spēcīgie pleci —tie bija Krūkas un Lapsas — ievirzījās arī sakristejā, bet tur bēgošā baznīckunga neatrada, jo viņš jaugulēja plebānijas bēniņos, ielīdis āboliņā. Metoties tumsai, viņš nokāpa no bēniņiem, iemanījās piebaznīckunga un, paņēmis savu kurvīti, nepamanīts kā vējš aizbrauca uz Vidzemes pusi.

Tā beidzās viena no Kruglevska avantūrām, bet sākums tai bija sekošs.Toreiz Vidzemē parādījās pirmie mājas vīnrūpnieki. Kruglevskis pie viena tāda iekūlās šūt. Te,

garšodams vīnu un redzēdams, ka ļaudis to labprāt pērk kāzām un kristībām, skroderis nāca uz pēdāmlabai idejai, kā viegli var nopelnīt naudu. Viņš gribēja izmēģināt, kas iznāks ar vīna eksportēšanu uzLatgali. Pirmā kārtā viņš ņēmās to lietu izmēģināt pie baznīckungiem ar baznīcas vīnu, lēti to iepērkot piesava rūpnieka un dārgi pārdodot baznīckungiem. Tā kā pašu ražojumu rūpniekam izdevās iegūt saldāku,tumīgāku un stiprāku par Latgales žīdu piegādājumu un arī attiecīgu etiķeti nodrukāja un, kā nākas.

uzlīmēja uz visām pudelēm, tad Krugjevskis bija pārliecināts, ka pelņa ir droša. Ar pirmo iepirkumuratos viņš laidās iekšā Latgalē un nebija vīlies: no ikvienas plebānijas aizbrauca ar atvieglotu vezumu unsmagāku maku.

Tā viņš iekūlās arī pie Primenes baznīckunga. Tas notika sestdienas vakarā. Tā kā vezums te palikatukšs, jo baznīckungs nopirka visu atlikušo krājumu, un rītā jābrauc atpakaļ uz Vidzemi, tad Krugļevskiskā lielas firmas pārstāvis palika plebānijā pārgulēt. Baznīckungs viņu uzlūdza vakariņās, kur tikanogaršots arī Krugļevska pārdevums. Krugļevskis prata runāt un kavēt laiku. Baznīckungs bija brīvidomājošs un izglītots virs, kurš mīlēja spriest arī par pasaulīgām lietām, stāstīt anekdotes un labprātizdzert glāzīti vīna, kas garīgā tēva vienmuļajā dzīvē ienesa drusku jautrības, kuras trūka svētajo mocekļusabiedrībā, kurā viņam jāgrozās no rīta līdz vakaram, skaitot lūgšanas un rūpējoties par gara un miesasnabagiem, tizliem un kropļiem. Sad tad viņam gribējās atpūsties no svētiem Antonijiem, Donatiem,Pēteriem, Pāvuliem, Rohiem un īnocentiem, kuri zināja tik vien kā sludināt badošanos, stabā stāvēšanu unvientulību, kas veselam cilvēkam nesagādā nekāda prieka. Tādēļ, gluži dabiski, vakariņas un vīnagaršošana ievilkās līdz rīta gaismai. Tā, sēdot divatā, Krugļevskis garīgam tēvam pastāstīja par sevi glužiticamas lietas: arī viņš esot no garīdznieku kārtas, kas nebija kaili meli, jo viņš bija tikpat kā garīdzniekadēls, Bībeli izlasījis trīs reizes no viena gala līdz otram, esot tikpat kā iestājies garīgā seminārā, patvairākas reizes sprediķojis brāļu draudzes namos, kristījis bērnus un laulājis. Baznīckungs tam

nepiegrieza lielas vērības un šo lielību sākumā laida gar ausīm. Kad pienāca svētdienas rīta gaisma unbaznīckungs velti mēģināja piecelties no dīvāna, jo vīns bija sagājis kājās, viņš ar Krugļevski jau tā bijasadraudzējies un sajuties, ka arī viņu sauca par garīgo tēvu, ticēdams, ka iepriekš dzirdētā lielība irtiešām tiesa.

— Garīgais tēvs,— viņš sacīja,— tu man esi tik ilgi sūdzējis grēkus, ka es vairs nevaru pacelt kājas,it kā viņās būtu sagājuši visi tavi grēki. Tu vēl vari pakustēt. Redzi, tu pat vari staigāt. Kaut tu varētu manpalīdzēt un šodien izdarīt to, ko es nespēju! Baznīca droši vien ir pilna ļaužu. Kā būtu, ja tu uzvilktu manusutanu un komžu un ietu sacīt viņiem mācību, kamēr es noguļos? Pēc tam paceltu mani, lai varētu ietnoturēt mišu. Tik neaizmirsti aplikt škapleri, noskaitīt lūgšanu un pārmest krustu, pirms sludini Dievavardu! Kas tad zinās, ka tu neesi īsts baznīckungs?

To teicis, baznīckungs aizmiga.Būdams pacilātā un nebēdīgā garā, Krugļevskis arī izpildīja to, ko baznīckungs puspajokam,

puspareibumam teica. Viņš apģērba sutanu un devās uz baznīcu. Bērnībā viņš bija kalpojis baznīcā piemišas kā zvaniņu zēns un baznīcas kārtību pārzināja. Viņš uzvilka komžu, aplika škapleri un droši kāpakancelē, bet ko runāt viņam nekad netrūka, jo, dauzīdamies pa malu malām, viņš daudz bija dzirdējis unpaturējis atmiņā. Tā dzirdēts bija arī stāsts par debesīm, ko viņš sprediķoja.

Baznīcēni pēc tam sadalījās divējādās domās: vieni sacīja, ka sprediķotājs bijis Belcebuls, otri —ka baznīckungs, jo, uzkāpis kancelē, viņš arī krustījies. Velns to nekad nedarītu.

— Bet vai jūs neievērojāt, ka viņš krustījās pēc pareizticīgo, ne katoļu vīzes,— daži iebilda.—Katoļu baznīckungs to nedarītu.

— Jā gan, jā. Velnam viss viens — viņš nokrustās pēc pareizticīgo modes, jo zin, ka tie nav īstiekristīgie un tas krusts ari nav īstais,— cits piekrita.

Tādas pārrunas notika veselu nedēļu, bet skaidrībā neviens netika, kā īsti bijis. Pēc sprediķotājaieradās pats Primenes baznīckungs un noturēja mišu, kā nākas, savā izskatā.

Pēc Krugļevska aizbēgšanas no kanceles Skuļteckis izgāja no baznīcas un, galvu nokāris, soļojamājup. Notikums baznīcā izjauca viņa sirds mieru, jo atkal kā milzīgs ugunīgs ķerubs viņu pavadījasieviete, kuru viņš domāja aizmirstu esam.

— Fraņa, Fraņa, kamdēļ tu nebiji tik laba, kā es domāju?— viņš runāja sevī.— Visa pasaule ir pretmani, un tu arī esi pret mani. Es esmu pilns labuma, es visu varu atdot. Bet ko lai saņemu? Velns valda,velns apmelo un vajā, un tu, viņam noticējusi, aizgāji. Es esmu viens, gluži viens. Tikai zeme vēl mani varpaņemt. Man vairs nav ceļa atpakaļ uz dzīvi, jo nav tevis. Tavs gars kā uguns stabs mani pavada, viņš ietman pa priekšu, bet tevis sasniegt es nevaru, un es nezinu, kurp tu mani aizvedīsi. Vai debesīs vai ellē, betuz zemes tavas rokas man vairs nepieskarsies.

Grāfs apsēdās ceļamalā un mācījās no zāles dzīvot.— Man jābūt pieticīgam kā zālei, tad mierīgi varēšu iet pa Dieva Saulīti. Tad man nevajadzēs nekā

vairāk kā gaisa un debeszilganuma. Man arī vairāk nav. Cilvēki mīt kaut kur citur, varbūt uz Marsa vaiMēneša. Es te esmu viens ar zāli un Sauli. Es gribu šo laimi sajust dziji un vienmēr.

Tā viņš mācījās dzīvot no zāles, un sarkanais ķerubs pazuda: Fraņa izgaisa. Grāfs ilgi gulēja zālē unskatījās debesīs. Negribējās kustēt, ne iet. Ausīs tik ieskanējās Krugļevska zābaki uz baznīcas klona, kadviņš bēga no kanceles. Zābaki noklaudzēja zem debesu jumola un pazuda elles vārtos. Viņam pretim ķērcaellišķi smiekli.

Grāfs atmodās no ratu rīboņas. Garām brauca baznīcēni, steigdamies uz mājām. Viņi runāja parsvešo baznīckungu. Grāfs piecēlās un viegliem soļiem arī steidzās mājup. Pasaule viņam likās jauka unlaba, bet cilvēki mita kaut kur citur, uz Marsa vai Mēneša.

Astoņpadsmitā nodaļa IZDZISIS TĒLS Grāls lasa Bībeli.— Rentnieks pērk muižu.— Sēņošana.— Bikses vai cilvēks?— Fraņa pie

akas.— Skroderiene — muižniece.— Ledus zārkā.— Ar spieķi pasaulē.— Zūze satiek grāfu.—Grāls viesojas.

Laiks aizritēja, mēneši, gadi. Pelcis bija kļuvis turīgs vīrs. Kleperu zemi viņš apvienoja ar nopirktoPrimenes daļu vienā saimniecībā, bez tam nomāja atlikušo Primenes daļu. Saprātīgā saimniekošana viņaturību vairoja. Joprojām paliekot par rentnieku, viņa nodomi sniedzās tālāk — nopirki arī pārējoPrimenes zemi.

Skuļteckis, kā no sliedes izsists, tā arī palika, par savu laicīgo labklājību nerūpējās, to uzticējaPelcim. Viņš bija pārliecināts, ka saimnieciskās raizes nesaderas ar grāfa tituli un garīgu eksistenci.

Grāfs gulēja savā iegulētā gultā, lasīja Bībeli un lūgšanu grāmatas, bet Bekā negāja, jo nebijanaudas, ko maksāt, bet uz krīta Kaļistrāts nedeva. Ar to krodzinieks grāfu bija arī nokaitinājis.

— Pakulu rcpsis! Viņš man neuzticas! Man! Vai es viņam parādā?Ja gadījās nauda, tad pasēdēt gāja Vārniņā pie baznīcas. Tā pa sestdienas vakariem pēc vespera —

taisni no baznīcas durvīm kroga durvīs. Bet tā nebija nekāda dzeršana. Grāfs dzēra tikai veselības labā —zāļodams kuņģa kataru, ko devis virtuves trūkums.

Ta notika, ka Primene pārgāja pilnīgi Pelča īpašumā, bet grāfam par savu istabu bija jāmaksā īre. Tāno muižnieka viņš pārvērtās babuļniekā. Parādu gan vairs nebija, bet nebija arī muižas. Tomēr senolepnumu viņš tamdēļ nezaudēja.

Pēc muižas pārdošanas grāfs Primenē nodzīvoja vēl divus gadus. Pārdošana viņam deva nelielunaudas summu, kuru Pelcis maksāja pa daļām. Tas grāfam deva iespēju kādu laiku dzīvot bez raizēm. Šisbija klusākais laikmets viņa dzīvē. Viņš dzīvoja gandrīz nepamanīts un aizmirsts; pat tie, kurus viņš savālaikā bija apdāvinājis, kā Lapsa un Krūka, nesatikdami grāfu Bekā, viņu nepieminēja ne ar ļaunu, ne labu.Ziemas grāfs uz luģēm staigāja pa Primenes izcirtumiem, kur rēgojās zāģētavas nojumes un skaidu kalni,atgādinādami viņa godības laikus. Vasarās viņš ogoja, bet rudeņos sēņoja.

— Es mīlu sēņošanu, jo tad labi var pārdomāt dzīvi,— grāfs sacīja,— katra atrasta sēne ir naglamana budžeta celtnē, katrs sēnes kātiņš ir kā Fraņas pirkstiņš.

Māte Karlovkā šai laikā bija mirusi, muižu norakstījusi Kaminskim, bet ar brāli sakari jau senpazaudēti. Likumīgā sieva Girdišķos no viņa šķīrās. Tā bija pazaudēti visi radi. Grāfs par to nebēdāja.Vienīgais cilvēks, kas viņā atstāja neizdzēšamas pēdas, bija Fraņa. Viņa tam prātā arvien vēl bija jaunaun ziedoša, nebēdīgu smieklu pilna. Šai klusā laikā viņš juta viņas trūkumu vairāk kā jebkad. Tas bijavienīgais trūkums, ko viņš dažreiz juta. Kas būtu vainas ar Fraņu sēņot? Tagad tikai sēņu kātiņi atgādinājaFraņas pirkstiņus. Cik gadu jau pagājis, kopš viņa aizgāja, un tomēr vēl acīs kā šodien. Būs jaudivpadsmit gadu. Gadi aiznesti kā divpadsmit spilvas rudeņa vējā. Aiz divpadsmit rudeņiem Fraņa vēlbija te, bet toreiz grāfs ar sēņošanu nenodarbojās; toreiz domāja par akciju sabiedrību, par fabrikas unpils celšanu. Viss izputējis kā spilves vējā. Akmeņi vien kalnā vēl guļ tie paši. Pelcis ved materiālu pilsnobeigšanai. Bet vai tā būs pils? Nē, nē. Māju gan viņš uzcels, bet pili ne. Vecā māja gāžas pavisam uzsāniem — kā vezums bez viena rata. Paskat, uz sūnainā jumta izauguši krietni bērziņi! Kad Primenei vairsnav mežu citur, aug uz jumta.

Tā Sku[teckis domāja, nākdams mājās ar pilnu sēņu grozu. Viņš nolika grozu un gribēja nomazgātrokas, kuras arvien turēja priekšzīmīgā tīrībā — tāpat kā kreklu; uz to viņam bija iedzimusi vaiieaudzināta īpašība. Virtuvē spaiņi bija tukši. Tādēļ grāfs pats gāja uz aku pēc ūdens. Tagad viņš patsdarīja visus savas saimniecības darbus, jo nebija kas apkalpo. Pelča māte arī mirusi. Piegājis pie akas,viņš ieraudzīja, ka gar rugāja malu nāk sieviete ar bērnu. Sievietei galvā cepure. Grāfs nodomāja, ka viesipie Pelča, un noliecās pār akas malu smelt ūdeni, lai nācēja neredz, ka grāfs pats iet pēc ūdens. Viņš tur,

akā, darbojās ilgāk, lai sieviete paiet garām.Sieviete nākdama grāfa neievēroja, bet, kad pienāca gandrīz klāt, satrūkās, redzēdama, ka pār akas

malu pārkāries cilvēka ķermenis un ilgi nekust, laikam nedzīvs. No ķermeņa šaipus akas malas atradāsvienīgi garās kājas; rumpis ar galvu bija iekāries akā, un nevarēja redzēt, kāds tā sastāvs.

«Varbūt tas nav cilvēks, bet pakārtas bikses — nekust,» sieviete prātoja un nolēma pārbaudīt, kā tasir patiesībā. Viņa gāja klāt. Piegājusi pārliecinājās, ka bikses nav vis tukšas. Tāpat redzēja, ka akāieliecies cilvēka rumpis. Bet kādēļ nekust? Nobeidzies, ķērusi trieka? Sieviete viņu aizskāra, bet zēnsskatījās, muti atplētis, un brīnījās, kā cilvēks tā var gulēt. No pieskāriena ķermenis satrūkās un uzslējāsstāvus, bet spainis noplunkšēja uz ūdens un palika akā.

Grāfs skatījās sievietē, sieviete un bērns — grāfā. Pēc laba brīža viņi dabūja pār lūpām.— Stefan.— Fraņa. Tiešām tu, Fraņa?— Kāds tu nonīcis, Stefan, kā nebūtu ēdis!— Un tu — kā pārvērtusies! Es tikko pazinu,— grāfs sacīja.— Izaugusi, piebrieduši kā vīrietis. Vai

tas tavs bērns?— Jā, mans Juritis. Viņš gluži Jurī.— Kādā Jurī?— Savā tēvā Krugļevskī. Tu viņu pazini — kas pie Pelča šuva. Viņš mani apprecēja. Sis — mūsu

mantinieks.Grāfs skatījās, klausījās un nevarēja atjēgties, vai tik nesapņo. Fraņa atkal te. Bet cik maz viņā no

jaunās, ziedošās, smejošās, domās glabātās Fraņas! Viņa sveša. Augums lielāks un smagāks, seja rupjākaun jau savītusi, balss piesmakusi un zema, matos sirmums, rokas tā kē lielākas un sarepējušas; nav Fraņaspirkstiņu. Tikai acīs vēl rādās kaut kas labs un pazīstams no seniem laikiem, kas var uzglabāties arī sirdīun vienmēr spīdēt skatā. Kas viņas domas vairs var zināt! Tādu Stefans viņu nebija domājis. Kādēļ viņaparādījusies, ja nav tāda, kāda bija, un ja sagādā vilšanos? Kas reiz mīlējušies, pēc gadu desmitiem labāknesatikties. Tas ir tikpat kā izcirtumā meklēt meža šalkšanu. Stefans nevarēja ne vārda dabūt pār lūpām,skatījās — asaras viņam saskrēja acīs. Pats nevarēja pasacīt, kā žēl.

Fraņa apsēdās uz akas malas un runāja, turēdama pie sāniem Jurīti, kam rokā bija ogu kurvītis:— Es atbraucu pie brāļa ciemā. Gribējās redzēt, kā izskatās Primenē. Bijām ar Jurīti dzērvenēs,

nācām garām, domāju, iziešu caur muižu, kur kādreiz dzīvoju, vēlreiz pārstaigāt vecos ceļus. Vai esdomāju, ka satikšu tevi, Stefan? Stāsta, ka tev grūti klājoties.

— Kas? Man grūt?—Stefans atbildēja sapurinādamies.— Nav nekāda grūtuma. Man nekad nav bijisgrūt, nav arī bijis tik labi kā tagad. Var iet daudz grūtāk. To lai man nesaka! Tā tik nelgas var teikt, ka mangrūt. Kas man kait? Ka es pats smeļu akā ūdeni, kas var apgalvot, ka to redzējis? Lūdzu. Ka es neuzcēlupili, ka izputēja akciju sabiedrība, tur tu esi vainīga, bet es tādēļ nedomāju, ka man iet grūt.

— Jā, jā, Stefan, tu arvienu esi lepns,— Fraņa sacīja, skatīdamās uz zemi.— Bet mani tas vairsnepārliecina. Tu izskaties daudz vājāks. Ja tev būtu sieva, tev klātos labāk.

— Nerunā, Fraņa, nerunā tā,— Stefans uztraucās.— Es par to negribu dzirdēt. Tu nekā nesaproti.Brīdi abi klusēja. Tad Fraņa iesāka:— Vai pans Stefans Fraņu šad tad atceras?— Fraņu? Atceras gan. Bet jūs jau neesat viņa.— Viņš ironiski pasmaidīja.— Jūs esat paņi

Krugļevska, Viļņas aģenta un Velna sieva.— Skroderiene,— Fraņa atbildēja.— Es esmu tikai skroderiene. Un esmu apmierināta.— Vai viņam vēl viens amats?— Ko es zinu par Krugļevska vecām darīšanām! Ne mana daļa, bet mēs drīz būsim muižnieki,—

Fraņa turpināja.— Mans vīrs pērk Ludzas apriņķī muižiņu.— Kas jūs esat, jūs?— Grāfs piepeši pārvērtās.— Krugļevskis — muižnieks? Viņš arī muižnieks —

vēl viens amats! Tad es no muižniecības izstājos, ja Krugļevskis tiek muižniekos. Ak, cik samaitāta irpasaule! Kā lai viņā dzīvo godīgs cilvēks, godīgs muižnieks? Es gribu aizbraukt. Uz Varšavu, uz Krakovu,uz Viļņu. Es negribu te būt. Drīz visi pakulu repši būs muižnieki.

— Neuztraucieties, pan Stefan! Es savā muižā jūs pieņemšu par pārvaldnieku,— Fraņa sacīja klusi,ar manāmu ironiju.

— Ardievu, ardievu,— grāfs sacīja traģiski.— Es no jums atvados, it kā nebūtu saticies. Liecietmani mierā!

Viņš palocījās un, galvu pacēlis, iegāja mājā.Fraņa piecelās, brīdi stāvēja, tad paņēma zēnu pie rokas un gāja uz otru pusi. Pie rugāja viņa vēl

apstājās un skatījās uz veco Primenes māju, kas stāvēja greiza — kā vezums bez riteņa, ar bērziem uz zaļājumta. Arī Fraņai kaut kā kļuva žēl: vai kādreizējās dzīves vai aizgājušo gadu, vai Stefana? Ne jau paceļiem pastaigāt vien viņa nāca uz Primeni. Bet ko nu vairs varēja darīt? Viņa toreiz ilgojās pēc citasdzīves aiz Primenes druvām, aiz zilganiem mežiem un to panāca. Viņai neklājās slikti, bet daudzreizcilvēks pats savu sirdi nesaprot.

Grāfs par šo satikšanos nebija laimīgs. īsais parādības bridis izdzēsa gaišumu, domās iebēra rūgtuspelnus. Pazaudētais paz4 uda galīgi. Vairs nebija cerības to redzēt. Izgaisa domās paglabātais Fraņas tēls.

Rudens kļuva drūmāks, un ziema vilkās tukša un smaga. Grāfs vairs nemīlēja pat slēpot. Gulēja aizaizsaluša krēslainā loga un jutās kā ledus zārkā. Melnie griesti nolaidušies vēl zemāk — galva gandrīzmetās pie sijām. Mātes fotogrāfija vien nemainījās — tā smaidīja tikpat jauna ka toreiz, kad viņš atbraucapirmo reizi Primenē. Viņas vairs šai saulē nav. Fotogrāfijās cilvēki nenoveco, tādēļ viņās vien ir mūžīgāsjaunības noslēpums. Par Fraņu viņš centās nedomāt: beidzamais izgaisušais sapnis. Grāfs gaidīja vasaru,kad logi atkusis, istaba ienāks gaisma, zeme atzels un varēs atgultiem saulē un zālē. Izbēgt no šīs melnāsalas!

Pavasaris atnāca, bet atnesa grāfam ari kādu nepatikšanu. Viņš palika bez pajumta, it kā liktenis būtupiepildījis viņa vēlēšanos izbēgt no melnās alas. Pats liktenis viņu no šejienes izraidija, kad pavasaravējš noplēsa mājai jumtu. Pelcis pārgāja dzīvot jaunā mājā, kuru pavasari pabeidza, bet veco pārdevanojaukšanai. Līdz ar to Skuļteckim bija jālaižas no Primenes projām, jo Pelcim nebija nekādu saistību pargrāfa turēšanu. Grāfs padevās liktenim un, paskatījies gaisā, ka debesis ir skaidras, bet zeme pašāziedonī, paņēma spieķi un aizgāja, līdzi nenesdams vairak, kā bija mugurā — apģērbs un mētelis arpelerlni, kuru viņš vairs nepārmainīja līdz mūža beidzamajam mirklim. Nevienam viņš nepasacīja, kurpies. Neviens nevaicāja. Bet, ja vaicātu, grāfam nebūtu ko atbildēt, jo viņš pats nezināja. Viņš gaja palielceļu uz Bekas pusi.

«Uz atvadīšanos vajadzētu sadzerties, izkauties, izlamāties,» viņš domāja, «pastaigāt pa muguruvisiem Krūkām, Lapsām, Krugļevskiem, visiem, kam esmu bijis labs. Apjāt viņu mugurā ap krogu tā, kāviņi jājuši mani. Es esmu nopelnijis ne vien viņu muguras, bet arī galvas.»

Viņš paātrināja sojus un klausījās, vai no Bekas neskanēs dziedāšana un kliegšana, bet, pacēlis acis,Bekas vietā ieraudzīja vienīgi krāsni ar dūmeni, pamatus un dažus apdegušus baļķus: Primenes priekavieta bija kritusi par upuri ugunsgrēkam. Tas noticis pagājušā ziemā; grāfs par to nezināja, jo sen nebijakrogu iedomājis un ar ļaudīm nesatikās.

— Sl ir tā vieta, no kuras pār primcniešiem spīdēja mana labsirdības gaisma,— viņš sacīja,staigādams pa drupām un piedauzīdams spieķi kroga kuļam.— Man te vairs nav pat kur apsēsties.Kaļistrāt, alu, alu!— viņš kliedza, krūtis izgāzis, bet kliedziens iznāca smieklīgs un nevajadzīgs. Pacēlisno drupām sasistā spoguļa gabaliņu un vara divkapeiku gabalu, viņš ātri aizgāja pa lielceļu uz Bēržu pusi.Spoguļa gabaliņš un divas kapeikas bija vienīgais grāfa ieguvums no Bekas. Tas atgādināja lielo naudu,kas aizripojusi no viņa rokām krāpniekiem kabatās.

Visu vasaru un ziemu grāfa Primenē nemanīja. Viņš klejoja, viesodamies pa nedēļai pie viena otrapazīstama muižnieka, jo par viņa patieso stāvokli fiem nekas nebija zināms, arī apģērbies viņš vēl bija

diezgan labi. Ziemā apmetās Rēzeknē, pārtikdams no kāršu spēles vietējā klubā un no neparedzamāmdruskām, kas nokrita no diezgan skopā likteņa galda. Šai laikā viņš atkal stipri nodevās dzeršanai, katrukapeiku uzskatīdams par lieku kabatas apgrūtinājumu, kas jāpārvērš šķidrā veidā. Tas bija iemesls, kādēļviņš nevarēja tikt ari pie pastāvīga darba.

— Neba nu darbs zaķis, gan jau,— viņš pats teica.Zūze bija gan muižniece, bet joprojām palika priecīgā Zūze un krustmāte. Viņa nekad neatsacījās būt

krustmāte, kad aicināja. Tagad viņai krustbērnus bija vēl vieglāk apdāvināt. Maza dāvanu došana viņaisagādāja prieku. Pa vecam viņa gāja uz baznīcas svētkiem un tirgiem, pieradusi no mazām dienām pievisām latgaliešu dzīves īpatnībām. Tāpat viņa neatsacījās ne no kāda darba, darīdama visu tāpat kā senāk,iedama kūtī un dārzā, braukdama tirgū. Tamdēļ jauno Primenes muižnieku turība auga.

Pagāja pavasaris, un pienaca vasara. Vasarā pienaca Viļānu baznīcas svētki un tirgus. Zūze turieradās katru gadu. Kā lai šogad laiž garām? Viņa izdomāja tā. Lai nekavētu daudz laika, aizbrauks arkalponi uz Rēzeknes tirgu, pārdos sviestu, Brigitu ar zirgu atlaidīs mājās, bet pati par sviesta naudunopirks biļeti un — vilcienā uz Viļāniem. Tomēr vilcienā. Zūze pati sev neticēja, ka tā brauks, jo vilcienujoprojām necienīja,. bet tāds bija nodoms, nekā nepadarīsi.

Tā ari darīja. Rēzeknes tirdzinieki Zūzi ar Brigitu redzēja, sēdot ratos pie sviesta spaiņa un gaidotpircēju. Pircējs tik ātri negadījās, jo Zūze turēja diezgan augstu cenu — četverlaku. Kas ir četvertaks, tozināja Zūze un Brigita. Bija jau pāri brokastlaikam, bet sviests vēl nebija pārdots, citi tirdzinieki jautaisījās mājās. Turklāt Zūzei vēl viena lieta mulsināja prātu. Viņa izkāpa no ratiem un sacīja:

— Brigita, es brītiņu aiziešu, tu paliec un pārdod sviestu! Es aiziešu pie žīdietes, tur man pašūtajauna jaka, ko uzģērbt uz festu. Bet skaties, sviestu lētāk neatdod kā par četvertaku!

Zūze aizgāja, Brigita palika.— Labi, labi.Brigita pavēli bija pārpratuši, un, kad pienāca pircējs un vaicāja, cik maksā, viņa atbildēja:

četvertaku. Zīds pacilāja spainīti un vaicāja: vai par visu?— Visu.Zīds iedeva četvertaku un ar sviesta spaini aizgāja. Brigita bija priecīga, ka tik ātri sviestu pārdevusi

un par cenu, kādu kundze nosacīja.Zūze drīz atnāca ar jauno jaku, ietītu avīzē, un tūliņ skatījās pēc sviesta spaiņa.— Nu, vai pārdevi?— Pārdevu,— Brigita atbildēja priecīgi.— Par cik?— Par četvertaku.— Brigita pasniedza naudu.Saimniece paņēma naudu un nesaprata:— Ka? Un cita nauda?— Kāda cita? Tas viss.— Kā — viss? Cik mārciņu tad bija?— Kādu mārciņu?— Nu, spainī.— Es nezinu.— Kā nezini? Vai nesvēri?— Ne.— Kā ta' tu pārdevi!— Par četvertaku.— Vai visu?— Visu.Zūzei ieplētās mute un sastinga kājas.

— Visu spaini par četvertaku?— Tu tā saci,j i.— Ak tu, trakā mu|ķe, ko tu esi izdarījusi! Es tev sacīju — par mārciņu četvertaku.Zūze sāka vaimanāt un raudāt un nezināja, ko Brigitai padarīt. Tirdzinieki domāja, ka notikusi

nelaime, un spiedās apkārt barā. Neviens nevarēja saprast, kas noticis.— Atlaidas, manas atlaidas, nu pagalam vilciens un Viļāni, viss pagalam!—viņa vaidēja.Zūzei uzbruka bēdas: viņa juta, ka zem kājām pazūd dzelzceļš, Viļānu fests, tirgus un pat koka

spainītis, kuru žīds atpakaļ nenesa. Bet mājās jābrauc ar vienu pašu četvertaku. Laikam par kādu grēkuuzlikts Dieva sods ar vilcienu nebraukt un Viļānu testu neredzēt.

Bet ko tu padarīsi? Vai tik vien pasaulē nelaimes? Zūzei lāda sirds: prāts drīz atgriežas. Viņa beidzavaimanāt, kāpa ratos un veda Brigitu mājās. Drīz no pilsētas izbrauca tīrumos. Kad pār ratu malu untīrumu no Rēzeknes gaisā palika vienīgi divtorņainā sarkanā baznīca, Zūzei bēdas pavisam izputēja unsirds teica: labi, ka nav jābrauc uz Viļāniem, labāk uz mājām. Viņa izvilka no lakata baranku un devaBrigitai, pati ēzdama otru.

— Kur tik pasaulē pagriezies, visur ļaunums un viltība,— viņa runāja, norijusi beidzamo barankakumosu,

— bet, kad atgriezies mājās, tad atkal ir labi. Tur tevis pasaules viltus nesniedz.Viņa iemeta zirgam ar pātagu.Te pakalniņā, raug, galvu atgāzis, no kalna nāk kungs brūnā spārnu mēteli un katliņā. Zirgs soļo lēni.

Zūze skatās.— Skuļteckis!— Viņa pazīst, aptur zirgu un saka:— Grāf, vai tiešām jūs?— Sveicinu cienījamo kundzi.— Viņš pienāca un taisījās Zūzei noskūpstīt roku, bet tad attapās un

atstiepa galvu atpakaļ.— Kamdēļ jūs, grāf, nekad neapciemojat mūs Primenē? Vēl vakar mans vīrs par jums runāja. Jums

vēl pienākas divdesmit pieci rubļi.— Pateicos, kundze! Es taisos pie jums ierasties, bet neiznāk vien vaļas. Dažādas darīšanas. Bet es

ceru nākošā nedēļā jūs apciemot.— Lūdzu, lūdzu!— Vai kuncize nebrīnās, mani kājām sastapdama te lauku ceļa vidū? Biju Janopolē darīšanās,

negribējās zirgus pasūtīt, domāju — iešu kājām. Tā nu jūs mani redzat.Viņš atvadījās un gāja savu ceļu. Nieki vien par zirgiem bija. Grāfam nekādu zirgu vairs nebija,

nebija iespējas tos pasūtīt, bet lepnība lika tā runāt.Pēc trim dienām viņš ieradās Primenē pēc divdesmitpiecnieka un viesoties. Tagad Zūze ievēroja, ka

grāfs stipri apdilis un nogājis no grauda. Mētelim pogu caurumi izdiluši, ka cauri izlīstu kaķa galva, betkatliņa sastāvs tik bagāts, ka nekāda ķīmiskā tīrītava tā neiztīrītu. Viņš saņēma naudu un ciemojās,nesteigdamies aiziet. Ciemojas pie Pelča, pie Krūkas, Lapsas un citiem seniem Bekas draugiem, pie katradzīvodams tik ilgi, kamēr saimnieks nedeva mājienu, ka ciems nav pastāvīga dzīves vieta.

— Vai tev te rudzi sēti, ka tik ilgi dzīvo?— pēc divām nedēļām viņam vaicāja Krūka, redzēdams, kagrāfs nemaz netaisās projām.

— Vai tev nav gods, ka es pie tevis dzīvoju?— grāfs vaicāja.— Ja nē, nē — es varu dzīvot citur.—Tad viņš gcija pie Lapsas, no Lapsas — pie Kaļistrāta, kurš sādžā uzcēlis savu māju un atvēris turtraktieri un tirgotavu. Tā, kainēr pienāca rudens. Tad atkal pazuda.

Visu ziemu grāfs alkal nebija manāms, bet nākošā pavasari ieradās Primenē ar stingrākām prasībām.Tagad grāfs nebija viens, bet kopā ar aklu nabagu.

Sākumā viesu pieņēmējs nevarēja saprast, kas grāfam par draudzību ar aklo, kurš esot no Ludzas unkurš nekādu ievērojamu īpašību neizrādīja, izņemot zvērisku ēstgribu. Būtu grāfs viens, būtu labāk —

cilvēkam grūti klājas, lai padzīvo un iet. Bet uzturēt divus, turklāt lielo izēdāju aklo, kurš strādāt ari nekānevar, nedz izpalīdzēt mājas apkopšanā, tas par daudz. Uzturi nu divus kungus. Saimnieki viesosnoskatījās ar bažām. Kad grāfs saņēma jau pagājušā gadā dzirdēto atgādinājumu:— Vai jums te rudzi sēti,ka tik ilgi dzīvojat?—viņš palika nikns un atklāja aklā pavadoņa nozīmi:

— Rudzi vai nerudzi! Gan es pats zināšu, cik ilgi dzīvot. Nerunā pretim! Kad saskaitīšos, aiziešu,pametīšu aklo, un barojiet!

Katrs baidījās, ka grāfs draudus tiešām izpildīs, jo tas būtu briesmīgāk nekā airēt abus — tad navcerību tikt kādreiz no aklā vaļā, baro nu. Tā var cerēt, ka ies grāfs, ies aklais. Tādēļ labāk grāfunekaitināt. Saimnieki viņam padevās un laida dzīvot, kamēr viņam pašam labpatikās viesmīlīgo pajumtuatstāt, lai baudītu cita saimnieka labvēlību. Aiz aklā priekšturamām bruņām grāfs dzīvoja, kur vien gribējaun kur labāk patika. Tā apdzīvoja visus Primenes saimniekus kā nieris taukos. Kad te apnika, devās uzcitu novadu, tā parādīdams arī savu tiesu godprātības.

Diemžēl aklo grāfs drīz pazaudēja: tas nomira ar aklās zarnas iekaisumu. Grāfs pat apraudājās,atstādams viņa auksto līķi kāda saimnieka klētī, kur viņi abi gulēja; viņš klusām aizlavījās no bērunepatikšanām un izskaidrošanās ar saimnieku.

Pēc tam Skuļteckis staigāja viens. Viņš parādījās te Rēzeknē, te Ludzā, te vienā otrā muižā un sādžā.Visur jau viņu pazina, un katrs turēja par pienākumu kaut cik gādāt par tā uzturēšanu. Viņam deva arīnaudu. To grāfs joprojām turēja par muižnieka pensiju un tuvākā krogā pārmainīja pret lietām, kas liekaizmirst dzīves pelēcību un garlaicību un ar ko varēja apsildīt miesu un dvēseli, kuras patērēja daudzsiltuma kaloriju, atrazdamās caurām dienām zem klajas debess.

Tā grāfs Skuļteckis dzīvoja bez pastāvīgas dzīves vietas un nodarbošanās, bet arī bez skauģiem unmantkārīgiem izmantotājiem, pats teikdams, ka dzīvojot ar putna tiesībām, laimīgs un bez pases. Šo ciešinodibināto dzīves veidu viņš necentās grozīt un palika tam uzticīgāks nekā dažs mīlētājs savaiizredzētajai, proti, tiešām līdz kapa malai.

Deviņpadsmitā nodaļa ESMU MUIŽNIEKS Ar putna tiesībām.— Savādais cilvēks.— Karš un cilvēka vērtība.— Satikšanas ar

sarkanarmiešiem.— Atradums ceļmalā.— Spoguļa gabaliņš un divkapeika.Grāfs Skujteckis — tā viņu sauca Primenes ļaudis, apkārtnē un visur, kur viņš pajrādījās. Tituli viņš

nezaudēja ari tad, kad bija pazaudējis mantu un stāvokli. 1913. gada šo muižniecības atvasi varēja satiktRēzeknē grāfam pavisam nepiedienīgā izskatā — nabaga skrandās, bez pajumta un darba, paklīdušu unnodzērušos uz beidzamo trumpi. Neviens nezināja, kur viņš pavada naktis. Teica, ka ubagojot turīgāsmājās un arī muižās. Dienās viņu redzēja, ejot pa ielām, ielienot krogā vai izejot no pilsētas uz nevienamnezināmu mērķi. Ja kāds ievaicājās, kur grāfs ies:— Kas tev daļas, pakulu repsi!— bija atbilde.

Viņa melnās acis mirdzēja tāpat kā jaunībā, pirmo reizi ierodoties Primenē, melnos matos vizēja retasarma, bet augums bija saliecies uz priekšu, it kā nestu neredzamu nastu.

Tai laikā divi pilsoņi gāja Rēzeknē caur parku pie pareizticīgo baznīcas.— Skaties, grāfs Skuļteckis,— viens teica.Otrs skatījās apkārt, bet nekā grāfam līdzīga neredzēja, Vienīgais cilvēks visā parkā bija noplīsis

ubags, atlaidies uz soliņa ar visu augumu un garās kājas izstiepis pāri sola galam, viņš aiz mēteļaapkakles kaut ko meklējai

— Kur?— otrais vaicāja.— Nu, šis pats jau ir tas grāfs.— Pirmais noradīja uz gulētāju.Kaut gan spīdēja vasaras saule un zāle no karstuma bija sakaltusi, grāfs sēdēja ziemas mētelī. Tas

bija brūns, labi sašūts mētelis, bet tik nodilis, ka uz balto diegu kvadrātiņiem varēja zīmēt arhitekta plānuun apkakle spīdēja kā zirga saku odere. Zem mēteļa bija redzams tīrs un smalks krekls, kas vienīgais šķīramēteli no ādas. Pabeigušas darbu aiz apkakles, rokas viena otrai ar nazīti iztīrīja nagus. Tam krita acīs, kašīs rokas tik tīras un smalkas. Tās, tāpat kā krekls, nesaskanēja ar visu citu, kas ietērpa grāfa personu.Cepure bija vairākkārtīgi šūta un iruši, bet tās nags tomēr pie vaļņa karājās kā vaļīgs žoklis, aiz kuraslēpās melns matu vīkšķis. Ilgi kalpojušās gaišās vasaras bikses visus savus slēpšanas uzdevumus vairsnespēja pildīt un rādīja ceļgalu skrimšļus. Kamašas ar izstieptām gumijām izskatījās kā pelēkas vadmalas,un starp zoli un virsādu kā izsalkuši krokodiļi tās rādīja pa pieci pusbalti, līki zobi. Ka tie ir kāju pirksti,varēja spriest, kad vislielāko no krokodiļa zobiem grāfs sāka ritmiski kustināt, vai nu garlaikodamies, vaidomādams par kādu mūzikas motīvu.

Ieraudzījis nācējus, grāfs sarāvās un izstiepās stāvus, parādīdamies visā staltumā, un, galvu atgāzis,aizgāja pa gatvi. Viņš gāja cienīgi, rokas uz muguras salicis, skatīdamies pāri kokiem, it kā uz zemes nekānegribētu redzēt, atstājis aiz sevis cilvēkus un dzīvi. Neparasti slaikais augums, taisns un šmaugs kāzīmulis, dīvaini harmonēja ar augstajiem gatves kokiem. Iedams divas reizes pa ceļu ap parku, viņšlaikam ne reizes nepavērsa acis uz zemi un soļoja tik vienādi, it kā kājas kustinātu labi noregulētsmehānisms, bet rumpis un galva turējās kā no tērauda. Viņš soļoja kādā klāt neesošā pasaulē, vērībasnepiegriezdams pat mūsu vērojumiem, no kā sākumā satrūkās. Zem mēteļa tagad varēja redzēt visu, kas turslēpās, jo tam nebija nevienas pogas, un grāfs arī nemēģināja to saturēt. Viņu klāja tikai pieci apģērbagabali: cepure, krekls, bikses, zābaki un mētelis.

Pēkšņi viņš apstājās, ātri sasita mēteļa malas, pārlēca grāvi un atradās uz ielas. Te viņš kļuva citāds.Augums it kā sakuca, galva ierāvās un skatījās glūnoši, soļi kļuva nervozi, te ātrāki, te lēnāki, brīžamapstādamies. Uz ielas viņš atkal jutās iekļuvis dzīvē. No klātneesošām sfērām izsviests, skatījās pēcbraucējiem, lasīja izkārtnes, apstājies vēroja logos izliktās preces un cieši ar abām rokām uz vēderaturēja mēteli. Tad skaņi nožāvājās ar niknu grimašu, nospļāvās un izgāja uz ielas vidus. Ātri soļoja nokalna lejā, galvu dziļi nokāris, it kā nogrimis kādu plānu izdibināšanā vai nevarēdams atrisināt grūtuuzdevumu. Tad kā akmens ūdeni iekrita durvīs zem zaļas izkārtnes ar baltiem burtiem «Traktieris».

Nekad neredzēja, ka viņš ar kādu runātos vai smaidītu. Viņa seja vienmēr bija vienādi sastingusi,atgādinādama Napoleona masku.

Viņš bija savāds, neikdienišķs cilvēks. Tādēļ daudzi grāfu atceras vēl šodien, kad viņa kauli jau senatdusas Ludzas katoļu kapos. Viņš krita par upuri pārpratumam un nejaušībai. Kas bija viena klaidoņadzīvība, kad simtiem un tūkstošiem tās ņemtas kara laukos, kad nāve ložņā visās ceļmalās!

Kad jaunās Latvijas Republikas karaspēks vajāja no Latgales bēgošās krievu Sarkanarmijas daļas,grāfs Skuļteckis atradās Ludzā. Sarkanā Armija ņēma līdzi ķīlniekus un gūstekņus, kurusnegribēja atstātLatvijā, kā kontrrevolucionārus vai tādus, kurus cerēja mainīt pret saviem gūstekņiem. Nebija nekassevišķs, ja šos nelaimīgos ceļa malā atrada nošautus, tāpēc ka viņi vēdējiem bijuši apgrūtinoši. Cilvēkadzīvībai šai laikā bija mazāka vērtība nekā zirga kājām, kuras varēja atvieglot bēgšanu.

Kāda karaspēka daļa, atkāpdamās uz Ludzu, sastapa nabagu caurā, ielāpiem izraibotā mētelī, arvalgu ap vidu, vienā kājā kalošu, otrā — vācu zaldāta zābaku. Gājējs nodaļas vadonim likās aizdomīgs:ko viņš iet pretinieka virzienā; droši vien ir pārģērbies spiegs, kurš no aizmugures nes baltajiem ziņas.Komandieris nabagu apturēja un turpat uz ceļa nopratināja, jo uz štābu sūtīt neatlika laika — nodaļai ātrijādodas uz priekšu, ka neielenc.

— Uz kurieni?— komandieris vaicāja.— Ak jūs, pakulu repši,— ubags rājās, nepavisam nenobijies,— kā jūs iedrošināties mani apturēt!

Vai jūs zināt, ar ko runājat? Bandīti, slepkavas! Tagad jūs dabūsiet, ko esat pelnījuši!Tādi komplimenti sarkano komandieri padarīja vēl neuzticīgāku.— Kā jūs sauc, kas jūs esat?— viņš noprasīja vēl stingrāk.— Kā, vai jūs nezināt?— ubags brīnījās, tad pacēla galvu un izgāza krūtis.— Esmu muižnieks, grāfs

Skuļteckis.— Grāfs Skuļteckis, muižnieks? Es nebūšu maldījies,— komandieris sacīja savam adjutantam un

tālāk vaicāja grāfam: — No kurienes jūs, grāfa kungs, nākat un kurp ejat?— Es nāku no nebūtības un eju uz nebūtību, tāpat kā jūsu labdzimtība,— grāfs atbildēja.— Bet jums

par to nevajadzētu interesēties, jo drīz pats iesiet to ceļu, kas lemts katram mirstīgajam. Turklāt es esmubrīvs, neatkarīgs muižnieks ar putna tiesībām.

— Jūs slikti sevi rekomendējat, grāf. Ar jums runā Sarkanās Armijas komandieris, un pļāpāšanajums var dārgi maksāt. Sakiet noteikti un skaidri — kādas karaspēka daļas uzdevumā jūs ejat? Jūs zināt,kas spiegam draud, bet, ja man visu pasacīsiet, es jūs vedīšu līdzi,— komandieris sacīja, uzsizdams arsteka kātu ubagam uz pleca.

— Ak tu, pakulu repsi! Ķēms! Kā tu iedrošinies mani aiztikt? Viņš mani mācīs, ko tu domā, viņšmani aizskars kā saules brāli,— Skuļteckis izsaucās.— Esmu muižnieks, esmu grāfs, un jūs manisnenobiedēsit! Ja gribat, šaujiet nost! Arī es varu mirt, ka miruši daudzi godīgi muižnieki. Es nelokos unnebaidos. Es varu mirt kā krietna savas kārtas atvase. Šaujiet nost vai laidiet, lai eju savu ceļu! Neviensvēl manu brīvību nav ierobežojis.

Komandierim jau apnika uz ceļa tik gari runāties un klausīties runāšanā, kurā nebija neka lietišķa. Toviņš noturēja par izlikšanos un nešaubījās, ka noķēris spiegu. Viņš grāfu neatlaida, bet pameta diviemzaldātiem ar steku:

— Ņemiet!Sarkanā Armija aizgāja caur Ludzu un pazuda austrumos kā sniega putenis; uz ceļiem iestājas

klusums. Tad parādījās šķūtnieki ar Latvijas karavīriem. Pirmie braucēji, tuvodamies Ludzai, ceļa malāatrada nošautu ubagu. Viņi to pacēla un ielika ragavas, kurās veda kritušos.

Ludzā atradās kāda Krugļevska kundze, kas ubagā pazina grāfu Skuļtecki. Viņa uzņēmās gādību parnelaimīgā apglabāšanu pa godam un kā kristīgam cilvēkam pienākas: tīrā apģērbā, šķirstā un ar kapakrustu, uz kura lika uzrakstīt «Stefans Skuļteckis — cilvēks un rriuiž-

nieks». Fraņai Krugļevskai likās, ka neparastam cilvēkam neparastam jābūt arī kapa uzrakstam.

Pārģērbjot mirušā vienīgajā veselajā kabatā atrada divas cara kapeikas un spoguļa drumslu.Pēc apglabāšanas, kurā piedalījās gādīgā kundze, mācītājs un sakrist jā ns, viņa lūdza mācītāju

aizlūgt nākošā svētdienā par mirušā dvēseli.Tā nobeidzās viņa gaišības, viņa žēlsirdības grāfa Skuļtecka dzīves gaitas; nebūtībā, no kuras viņš

nācis, viņš iegāja ar muižniecīgu lepnumu sirdī, vienas vienīgas sievietes nopūtu pavadīts.Vallenšteina armijas vahtmistra beidzamā atvase savu dzīvību izlaida Ludzas lielceļa malā,

izbeigdama arī savu cilti, jo Stefana brālis Broņislavs, krievu armijas praporščiks, bija kritis jau agrāk,aizstāvot Kauņas cietoksni.

Divdesmitā nodaļa EPILOGS Primcnes Īpašnieki.— Apšu Meikuls atradies.— Zūzeplebānijā un Rīgā.— Kruglevskis —

muižnieks.— Fraņas laulības dzīve.— Naudas maisi zem gultas.— Papēžu mīkla.— Skroderisbagātniekos.

Kur citi? Kur Stefana dzīves pavadoņi?Primene joprojām palika Pelča īpašums. Bet pasaules kara sākumā, kad Stefans vēl klejoja pa

muižām, Pelcis ar grūtu sirdi šķīrās no šīs pasaules, atstādams mūža krājumu Zūzei un apguldamies blakusmātei Rēzeknes kapsētā. Zūze par to Jānim uz kapa lika granīta krustu ar pantiņu no Svētiem rakstiem.

Sev kapa vietu Pelcim blakus Zūze neatstāja, jo par nāvi nedomāja un savu galu neiedrošinājāspareģot. Viņai vēl daudz jādzīvo. Lai mirst bēdīgie.

Bēru dienā kapsētā bija ieradies arī Apšu Meikuls, kurš atkal dzīvoja Rēzeknē. Žēlīgām acīm viņšlūkojās Zūzes asaras, kas noritēja uz kapa kopas.

— Man tevis žēl, sābriņa,— Meikuls sacīja, ar Zūzi sasveicinādamies, kad viņa jau izgāja nokapsētas.

— Meikul, tu esi labs cilvēks,— viņa atbildēja.— Bet par to runāsim citreiz. Kur tava sieva?— Man sievas nav, sābriņ. Dievs nav devis pēc sirds. Tad labāk, lai nav,— Meikuls atbildēja.Viņa nekā vairāk nesacīja un pasniedza roku.Zūze ar bēriniekiem aizbrauca pa Kleperu ceļu, kas veda uz Primeni. Tas bija tas pats ceļš, uz kura

Zūze reiz domāja par mīlestibu un Meikulu, kurš viņu toreiz veda uz ķinīti un Punduriem. Tagad Zūze šogadījumu atcerējās. Cik paklausīgs un lēns bija Meikuls! Tīri kā jērs, dari ar viņu, ko gribi.

Tad viņa iedomājās, ka bēriniecei neklājas domāt par mīlestību, un uzrunāja blakus sēdošo Stapānu,kurš jau gads, kopš pieņemts muižā par modernieka palīgu, bet šad tad izpildīja arī Pelča kučiera vietu.

— Kā nu dzīvosim bez saimnieka?— viņa sacīja.— Jā, kā dzīvosim?— Kas rīkosies pa lauku?— Būs jāmeklē saimnieks.— Saimnieks. Tik smags vārds, ka nemaz nevar aptvert, cik smags.— Jā, grāfs bija viegls saimnieks, tamdēļ izkūpēja.— Stapāns padancināja pātagu gaisā kā

atdzīvojies.— Grāfs. Ko grāfs? Tas nebija dzīvotājs. Tagad staigā no mājas uz māju ar savu augstdzimtības

tituli, pavisam zemu nokāpis,— Zūze arī pieminēja grāfu.— Bija labs cilvēks. Rets cilvēks. Zemniekiem darīja daudz laba,— Stapāns lielīja.— Citiem labs, sev ļauns. Nemācēja. Kalpodams citiem, neaizmirsti arī sevi.— Diezin kur tagad mīt?— Aizviņā nedēļā gājis caur Kleperiem. Nekur neiegriezies, aizgājis pa Rēzeknes ceļu. Pēc

brūnā mēteļa ļaudis jau pa gabalu pazinuši. Caur ciemu izgājis klusi, galvu nepacēlis. Viņš kā ēna noviņpasaules.

— Suņi viņa vairs nerej. Sākumā rēja. Tagad, liekas, visi viņu pazīst.— Stapāns pievilka grožus,lai panāktu citus braucējus.

Abi klusēja.Kad zirgs kāpa uzkalniņā, Zūze atkal atcerējās nedomājamo:«Te, šai uzkalniņā, es toreiz noāvu zābakus. Meikulam tak bija gluži jauni zābaki. Gari, spīdoši

ūdens zābaki ar austiņām. Meikuls tās neslēpa aiz stulmiem.Atkal Meikuls,»—viņa partrauca savas domas.Līdz Primenei Zūze vairs nepieminēja grāfu un nedomāja par Meikulu.

Bēres Pelcim nodzēra pa godam. Zūze bija salūgusi savus radus, atbraucis arī Pelča brālis noVidzemes. Klusās sarunās un pārrunās, atcerēs un atmiņās par Pelei pagāja divas dienas. Otrdienābērinieki aizbrauca. Zūze palika viena ar Masku, kura arī atbraukusi māti mierināt. Jaunās mājas desmitistabās, ko cēlis Pelcis, ienāca tāds pats klusums, kāds senāk valdīja vecā grāfa mājā. Mēmās sienas kautko domāja, vairs nedzirdēdamas saimnieka soļus un balsi.

Drīz ari Maska aizbrauca pie vīra, kurš strādāja Pētcrpilī kā kara ierēdnis. Tad palil ivisam kluss.Labi, ka mājas viena gala ievietojās str • oces, pieņemtas lauku darbiem. Laukā rīkoties pagaida palīdzējaStapāns. Bet kas viņš par rīkotāju! Lielā saimniecībā nekad nestrādājis. Cik nu pašam zemes bijis!

Zūze palika Primenes vienīgā valdniece. Viņa aicināja dēlu Antošku palikt par muižas valdītāju unīpašnieku, bet viņš, izmācījies par baznīckungu, bija kādas draudzes dekāns un laicīgas mantas dēļnegribēja atsacīties no kalpošanas Debesu Tēvam. Turklāt bija arī tas, ka, noliekot sutanu, viņam būtujāiet mobilizācijā uz kara lauku, kur jau atradās Maskas virs. Tādēļ visu kara laiku Zūze pati valdījamuižu, par palīgu pieņēmusi vecpuisi Apšu Meikulu, kuru kara komisija vairākkārt izbrāķēja, bet Zūzevīriešu trūkumā mobilizēja un iemācīja itin labi izpildīt visas prasības. Un kas zin, vai arī viņš tagad navmuižnieks.

Kara laikā gan viņš par tādu nekļuva, bet, kad nāca Latvijas agrārreforma, apdraudēdama muižuzemes, Zūze Meikulam dāvināja no savas zemes lielu jaunsaimniecību. Pārējo zemi sadalīja Maskai unAntoškam. Jaunsaimniecību Meikuls dabūja uz mūžīgiem laikiem, bet pagaidām vēl dzīvoja Primenē.

Pēc kara Zūze ilgojās pēc mierīgākas dzīves, jo sirds gan vēl bija jauna, bet kājas kļuva smagākas.Tad Primeni viņa atstāja Meikulam, bet pati apmetas pie dekāna Antoškas, kā viņa to sauca.

Kleperu Zūzei, kā viņu arvien vēl sauc, bija pāri septiņdesmitam, bet jaunības prieks sirdī tai vēlnezuda. Tas viņu uzturēja pie laba oma līdz nāves stundai.

— Kaut tik kājas man būtu gadus desmit jaunākas,— viņa saka.— Jūs, jaunajie, man netiktu līdz.Man neviens zobs vēl nav izkritis, nekas nesāp un dzīvot gribas tāpat, kā gribējies.

Rudeni, kas Zūzei bij pēdējais, viņa vēl redzēta, dodoties pasaulē.Pasažieris Zūzi satika vagonā, braucot no Rēzeknes uz Rīgu. Viņi sēdēja vienā kupejā. Vagonā Zūzi

ievadīja slaids pusmūža baznīckungs.— Tad nu, Antoška, gaidi mani mājās uz Meteņiem! Ka tik Maska atnāktu pretim,— viņa sacīja

aizelsusies.Baznīckungs izkāpa. Novilkusi mēteli un sakārtojusi galvas lakatu, viņa izņēma no rokas somiņas

rožu kroni un skaitīja lūgšanu. Te pašā karstā lūgšanā viņa pārtrauca skaitīšanu, paskatījās pasažierī unvaicāja:

— Kā tu, kungs, domā, vai Maska atnāks man pretim?— Domāju gan,— ko citu viņam bija atbildēt.Viņa atkal noskaitīja divus teikumus un vaicāja tālāk:— Bet vai Rīga ir liela un ļaužu viņā daudz? Vai Maska zinās atnākt uz staciju?— Gan jau zinās, kaut gan Rīga ir liela.Viņa apmierinājās un turpināja lūgšanu, vārstīdama pirkstos melnās lūgšanu krelles. Tad atkal pacēla

acis uz pasažieri.— Kad vilciens ieies Rīgā?— Septiņos rītā.— Tad laikam vēl tumšs? Vai Maska tik agri piecelsies?— Gan jau piecelsies!Viņa turpināja:—Sveicināta, jumprava Marija,— līdz beigām, tad pārkrustījās un nolika rožu kroni.

Tagad viņai gribējās runāt un viņa stāstīja:— Es braucu uz Rīgu pirmo reizi. Braucu pie meitas Maskas,viņas vīrs Rīgā strādā. Dēls Antoška man baznīckungs. Es dzīvoju pie viņa, tad jau svētīgi jādzīvo,neskraidīsi pa kāzām, kristībām un ballēm. Rīgā, tur — jā, tur Maska mani solās izvadāt pa operām,

teātriem, kino un centrāltirgu. Man tik bēda, vai Maska atnāks pretim, Antoška gan aizrakstīja. Bet dzīvēvilciens mani daudzreiz pievīlis. Esmu braukusi, braukusi, bet nekur neesmu aizbraukusi. Man labāk patīkiet kājām. Ja kājas man būtu desmit gadu jaunākas, es uz Rīgu nebrauktu, bet ietu kājām. Tad es drošizinātu, ka aiziešu. Es neesmu kā tagadējie ļaudis — te sāp, tur sāp. Kājām ne uz baznīcu nevar aiziet. Kāmans Antoška — jau ņurd par sāpēm kājā, plecā. Es sāpēm neticu un neticu arī vecumam. Veca es nekadnebūšu. Vecs ir tikai velns, ne cilvēks. Kad jāmirst, jāmirst, bet, kamēr dzīvo, jābūt priecīgam un jaunam.

Zūze arvienu runāja brīvi un nekautrēdamās; viņai neviens cilvēks nelikās svešs.Ilgi viņa stāstija par to, ko darīs, aizbraukusi Rīgā. Viņas iedomās fantastiskas ainas bija radījuši

vārdi —opera, teātris, kino, auto, centrāltirgus —, par ko Maska rakstījusi vēstulēs.Rigā Maska bija atnākusi pretim, un Zūzei vairs nebija nekādu bēdu. Maska viņu aizveda pie auto.

Auto ātri aizrāva austošās Rigas ielās septiņdesmitgadlgo Latgales bērnu.Primenes koku zāģētava apstājās jau pirms kara, kad grāfs vairs nespēja ar to tikt galā. Tai nebūtu ari

ko darīt, jo Primenes meži bija tā izcirsti, ka tālāk tos postīt par dzīvošanu domājošs saimnieksnedrīkstēja. Šķūnis norā stāvēja tukšs, jo mašīnas pārdeva ūtrupē un aizveda. Tikai vējš ieskrēja palokomotīves skursteņa caurumu jumtā un izskrēja pa lūku, kurā kādreiz līda nezāģētie baļķi, tuvodamiesgaterim. Nora aizauga ar zāli, kura apklāja pat bruģi pie šķūņa. Daba nemīl civilizāciju, un, kur beidzamāatkāpjas, viņa droši un nekavējoši ieņem savu vietu.

Primenes dzirnavas strādāja visu kara laiku, bet vēlāk tās piešķirtas Fraņas brālim kā brīvībaskarotājam.

Juris Krugļevskis 1912. gadā Latgalē nopirka Baranovkas muižiņu. Naudu viņš sakrājis nevis arskrodera amatu, bet daudziem citiem blakus amatiem un tirgošanos, visus desmit baušļus labi zinādams,bet ievērodams tik, cik nepieciešams, lai likums nekāptu uz papēžiem.

Jau līdz pasaules karam veicās labi ar naudas krāšanu. Sācis kā skrodera māceklis, ar staipekņupulveri, Juris nokļuva līdz vīna tirgotājam, liellopu un linu uzpircējam, zirgu mietniekam un māklerimzemes pircējiem un pārdevējiem, kas viss deva nesalīdzināmi lielāku peļņu nekā sēdēšana uz skroderagalda, piegriešana, gludināšana un šujmašīna. Tikt bagātam bija Krugļevska mērķis, uz kuru viņš steidzāspa galvu un kaklu. Ja kaut kur viņš uzoda naudas āderi, tad neapdomājies lēca no skrodera galda un skrējauz izredzēto vietu. Viņš varētu apjozt puspasaules, nokļūt uz ziemeļpola, uz dienvidpola, izkasties pazemes apakšu, laisties pa gaisu, pārpeldēt okeānu un izlīst caur adatas aci, ja redzētu, ka priekšā gaidabagātība. Un, ja tā kaut kur pasmaidīja, viņš kļuva šīs viltīgās dāmas neatturams kalps un bruņinieks.Dāma to neatstāja arī gluži bešā, ko varēja apliecināt Baranovkas muižiņa, kas atradās starp ezera krastuun ābeļdārzu un uz kuras balkona 1912. gada vasarā Juris ar savu madāmu Fraņu dzēra tēju ar ķiršuievārījumu.

Apsēdies uz Baranovkas balkona, Juris nesastinga pieticībā. Viņa tieksme bija tikpat bezgalīga kāpasaule. Tai nebija robežu, jo robežu nebija viņa gribai, viņa skrējienam, kas varbūt vairāk dzina nekāspraustais mērķis.

1913. gadā Krugļevskis braukāja pa Latgales un Pliskavas guberņas dzirnavām, piedāvādamsdzirnavu akmeņus, kurus lēja Rēzeknē, nodibinājis sabiedrību kopā ar kādu rīdzinieku, vai arī pasūtījumusizpildīja uz vietas. Pēc gada gan runāja, ka Krugļevska akmeņi ātri sadilstot, jo lejot neesot ņemts īstaissastāvs. Bet kas viņam, ja pēc gada viņš jau atradis citu peļņas āderi! Arī tas labi, ka milti dabūminerālvielu piejaukumu, kuru -zināms daudzums katram jāapēd «kaulu stiprināšanai», kā Juris skaidrojaar medicīnisku lietpratību.

Krugļevskis nerima.Karš viņam nāca par tīro svētību. Pulvera nedabūja ne ostīt, bet, tikko mobilizēts, jau ierīkojās par

sanitaru, tad par feldšeri, drīz iekļuva Ziemeļpalīdzībā pie pārtikas apgādāšanas bēgļiem. Te nu viņamatklajās tīra zelta bedre. Viņš uzpirka armijai un bēgļiem cūkas un to prata tik labi, ka 1916. gadā nopirkaotru muižiņu Kurzemē.

Krugļevskim lielajā steigā nebija laika aizbraukt uz Baranovku, kur dzīvoja viņa sieva. Šķērslis tamnebija steiga vien, bet vēl kāds apstāklis, kurš iznira no pašnesavaldības. Viņš nevarēja braukt pa malumalām un sirdi noslēgt vilinājumiem, kas tik sološi spīdēja kara laika sieviešu acīs. Neatlaidīgi turētiestikai pie tālās Fraņas būtu tikpat kā mūžīgi sēdēt uz Baranovkas balkona.

Fraņa visu laiku dzīvoja Baranovkā, bet ģimenes dzīvē ne visai laimīgi. Jurītis gan auga, bet JurisKrugļevskis tālā svešumā bija ieskatījies kādā Liziņā, kuru vadāja visur līdzi bez baznīcas atļaujas. TasFraņai sagādāja dažu rūgtu brīdi. Kad Krugļevskis nopirka otru muižu Kurzemē, Baranovku viņšnorakstīja Fraņai, bet līdz ar to pieprasija laulības šķiršanu. Fraņa redzēja, ka Juri tā kā tā savās rokāsnedabūs, un šķiršanos deva. Viņš apprecēja svešumā sameklēto ceļa biedreni.

Fraņa palika muižniece un pēc dažiem vientulības gadiem ieprecēja sev ari muižnieku — Latvijasarmijas kapteini.

Kapteinis par piecām pūrvietām paplašināja Baranovkas dārzu, bet tīrumus iznomāja. Dārza augļusviņš cer raut, kad izstāsies no dienesta. Fraņa ziemā dzīvo pie kapteiņa pierobežas miestā, bet vasarāBaranovkā. Kapteinis divreiz nedēļā šurp atbrauc uz motocikleta ezerā makšķerēt un uz balkona dzert tēju,skatoties zilganā Latgales ainavā, kas aiz ezera ar mežiem un kalniem atbalsta debesu malu.

Fraņa kapteinī, liekas, atradusi sev vislabāko mieru. Grāfs viņas atmiņās kā koka siluets kalna galā,pašā debess malā un zem krusta Ludzas kapsētā.

Karš un kara veikcli Krugļevski aizrāva tālu pasaulē. Viņš braukāja vēja vīzē, atrazdamies teOrenburgā, Samārā, Saratovā, pie Donas, pie Volgas un Dņepras, te uz velosipēda, skriedams no Cēsīmuz Raunas tirgu. Viņam Valmierā, Valkā, Rēzeknē un Vitebskā bija savas produktu noliktavas, kas gaidījaizdevīgāko laiku, lai lēti pirkto dārgi pārdotu. Kad cenas trīs un četrkārtojās, tad Krugļevskis preci laidatirgū un peļņā rakstīja skaitļus ar nepārredzamām nullēm.

Pēc cūku pirkšanas Krugļevskim vēl nāca citi ienākumu avoti, jo viņš rīkojās pēc savas pārliecības,kas bija tāda, ka cilvēkam katrus apstākļus vajag izmantot visizdevīgāk sev. Visās valdīšanās, ko karšdeva, viņš mācēja uzost āderi, no kuras tek labas komisijas naudas. Vācu okupācijas laikā viņš saziņā arvāciešiem uz vienu un otru pusi skapēja līnijas pārgājējus un pārzināja pārnācēju punkta karantīnu.Lielinieku laikā aizbrauca uz Rīgu, kur ieņēma atbildīgu vietu pārtikas komisariātā un spekulēja ar caranaudu un kerenkām.

Lielinieki vēl turējās Latvijā, kad Krugļevskis devās iekšā Krievijā, juzdams, ka turienes plašumāvar būt labāka zveja nekā mazajā Latvijā.

Krievija viņš atkal strādāja. Kur un ko, to zin tik viņš pats, bet Bologojā viņam zem gultas gulējadivi pilni lielie cukura maisi ar cara naudu un kerenkām. Viņš vairs nezināja, kāds skaitlis būtu patiessmaisu kopsummas apzīmēšanai. Bet te iznāca dekrēts, kas šos skaitļus pārvērta par nulli. Par abiemmaisiem Krugļevskis nevarēja dabūt ne ceļa naudas līdz Maskavai, kurp taisījās braukt. Tas viņam bijavislielākais dzenulis uz Latviju. Viņš iegādāja zirgu un ratus un brauca uz Ostrovu, naudas maisus atstājisBologojā zem gultas. Rīgā viņš tomēr ieradās ar dimantiem. Kā tie iekļuvuši Krugļevska zābaka papēdī,par to viņš klusē. Tik izteicās, ka braucis pār robežu kopā ar žīdu spekulantu, ar kuru purvā pie Zilupessēdējuši eglē, gaidīdami nakti. Kad pārnākuši robežu, Krugļevskim kājās bijis viens savs, otrs žīdazābaks, žīdam — savs un Krugļevska.

Atgriezies jaunajā Latvijas Republikā, viņš kļuva Apgādības ministrijas ierēdnis ar lielāmpilnvarām, vēlāk tirgojās ar valdības mežu. Viņš iestājās lielā politiskā partijā, sapratis, ka bez tādemokrātiskā valstī nav dzīvošana, un visās vēlēšanās braukāja, aģitēdams par savu partiju. Sāka patrakstīt korespondences savas partijas laikrakstā. Par to partija viņu aizstāvēja dažādos pasākumos. Arī arsavām muižām viņš iekārtojās tā, ka agrārreforma tās aizskāra ļoti viegli. Fraņas radiem agrārreformaslaikā viņš izgādāja dzirnavu un muižas centru piešķiršanu.

Krugļevskis skaitījās par bagātnieku un tika arī kādas bankas direktors. Viņa dzīves sapnis bija tiktSaeimā un tad par viceministri.

— Par viceministri un ministri — tad var mirt,— viņš sacīja, kā teicis kāds ceļotājs par Romu: «KasRomu redzējis, tas var mirt.»

Kas atlicis no Stefana Skuļtecka?Primenes apkārtnes ciemos stāv daudzas vēl jaunas celtnes no baļķiem, kas auguši Skuļtecka mežos,

bet viņu pašu ļaudis tur piemin kā divainu cilvēku ar labu sirdi un lepnu garu.Beigas

MĀRAS ZEME UZ 20. GADSIMTA sliekŠŅa Terra Mariana, Marijas vai Māras zeme, kā toreiz dēvēja šo Latvijas novadu, ieejot 20. gadsimtā,

vēl nenesa Latgales vārdu un nebija Latvijas sastāvdaļa, jo ari Latvijas valsts vēl nebija. Toreiz Latgaleietilpa Krievijas impērijas Vitebskas guberņā un bija sadalīta trīs apriņķos — Daugavpils, Ludzas unRēzeknes. Tikai 20. gadsimta sākumā līdz ar latgaliešu atmodu — ar izglitības attīstību un savas senatnesapzināšanu — latgaliešu inteliģence cēla gaismā vēsturisko, sen aizmirsto Latgales vārdu. Latigola — tāvēl 13. gadsimtā pirms vācu iebrukuma saucās viena dala seno latgaju apdzīvoto zemju.'

Atšķelta no Vidzemes 17. gadsimta karu rezultātā, tā turpināja pastāvēt Polijas pakļautībā kā PoluVidzeme vai Inflantija, kamēr pārējā Vidzeme nonāca zviedru rokās.

Pēc divi simti gadu ilgas nedalītas kundzības, Polijas pirmajā dalīšanā 1772. gadā, Latgale nonācaKrievijas impērijas sastāvā Pleskavas, tad Baltkrievijas un no 1802. gada — Vitebskas guberņā, kuradministratīvi atradās arī 20. gadsimta sākumā.

No pārējiem latviešiem latgaliešus šķīra ne vien vēsturiski izveidojušās valstu un vēlākadministratīvās robežas, bet arī ticības un valodiskā atšķirība, kas radīja atsvešināšanos. Kā raksta labsLatgales toreizējo apstākļu pazinējs F. Kemps: «Ticība, nevis valoda, pēc latgaliešu uzskatiem, noteiccilvēka piederēšanu pie vienas vai otras tautības.»[14]

Katrs vēsturiskais laikmets Latgalē bija atstājis savas pēdas, un 20. gadsimta sākumā tā atkal stāvējalaikmetu griežos.

No senās Latgales vēl pirms vācu iebrukuma 13. gadsimtā saglabājušies senču pilskalni, kasvirknējas gar tās austrumu robežu, liecinot par samērā intensīvu apdzīvotību jau senatnē, par ko stāstaarheoloģija.

No Livonijas laikiem, 13.—16. gadsimtā, kad tagadējā Latgales teritorija bija sadalīta starpZobenbrāļu, vēlāk Livonijas ordeni un Rīgas virsbīskapu, palikušas piļu drupas, kas vēl tagad redzamasvecās Daugavpils vietā Naujenē, Rēzeknē, Ludzā un Viļakas ezera salā. Kad Livonijas kara rezultātāsabruka Livonijas valstiņas, bruņinieku pēcteči turpināja dzīvot Polijas pakļautībā kā pārpoļoti vainepārpoļoti vācu muižnieki. Borhi, kuru valdījumā no 16. gadsimta atradās Preiļi un Varakļāni, Korfi,kam piederēja Krustpils novads, Manteifeļi un citi. Polija ieplūdināja Latgalē pārpoļotus lietuviešu (arīpoļu) muižniekus Karņickus, Beņislavskus, Sadurskus u. c., poļu cilmes katoļu garīdzniekus, arī poļuzemniekus un ebrejus, kuri apmetās Latgales miestos un pilsētās.

Krievijas impērija nāca ar jaunu administratīvo iekārtu, tās pārvaldes ierēdņiem, krievumuižniekiem, sīkpilsoņiem, zemniekiem, kas līdzās vecticībniekiem, kuri te mita no agrākiem gadsimtiem,18. un sevišķi 19. gadsimta otrajā pusē ieplūda Latgalē līdz ar pareizticīgo baznīcu un garīdzniecību.

Vienīgi Latgales pamatiedzīvotāji latvieši cauri visiem apspiestības un svešu varu kundzībasgadsimtiem bija galvenokārt zemnieki, lidz 1861. gadam dzimtbūšanas valgiem pie zemes un saviemmuižniekiem cittautiešiem saistīti.

Pēc 1897. gada tautas skaitīšanas datiem, Latgalē bija 501 623 iedzīvotāji, kuru vidū lielākā daļa —389 431 (vairāk par 77% ) bija zemnieku kārtas un tikai 9309 (nepilni 2% ) muižnieku kārtas piederīgie,no kuriem 5151 (55,3% ) bija poļi. Skaita ziņā otra lielākā grupa —97 507 bija pilsētnieki, tā sauktiesīkpilsoņi, tirgotāji —2234, goda pilsoņi (galvenokārt inteliģence un ierēdņi)—684, garīdznieki—444 unpārējie—2019.

Muižnieki un zemnieki — divi pretpoli, jo ar piederību vienam no tiem saistījās tiesības unpienākumi, pareizāk sakot — pirmajiem tiesības, otrajiem pienākumi.

Pat zeme, uz kuras tie dzīvoja, bija loti nevienmērīgi sadalīta. Zemnieku — iedzīvotāju galvenāsdaļas īpašumā un lietošanā bija neliela zemes platība, kamēr dažiem muižniekiem piederēja veselaslatifundijas. Tā, piemēram, de Lipe-Lipsku Viļakas muiža, kas platības ziņā bija viena no lielākajām

Latvijā, aizņēma 51 236 desetīnas. No tām muižas zeme bija 45 722 desetīnas, bet zemnieku rīcībā —tikai 5472 desetīnas un 42 desetīnas piederēja baznīcai. Balvu muižas 42 301 desetīna sadalījās šādi:muižas zeme —35 408 desetīnas, zemniekiem iedalītā zeme —5702 desetīnas. Ruskulavas muižāattiecīgi 26 877 desetīnas un 4865 desetīnas. Ne visur pastāvēja tik liela disproporcija starp muižu unzemnieku zemi. Latgales vidienē un dienviddaļā gan muižu platība bija mazāka, gan zemnie¬kiemiedalītās zemes kopplatība lielāka.

Pēc Iekšlietu ministrijas Centrālās statistikas komitejas datiem, visa zemes platība Latgalē 1905.gadā bija 1 270 840 desetīnu, kas sadalījās šādi: privātajā īpašumā — 53,5% , zemniekiem iedalītā zeme—40,8% un pārējā (valsts, baznīcu u. c.) zeme —5,7% .[18]

Privātīpašumā esošās zemes lielākā daļa piederēja muižniekiem. Bet muižu platiba bija dažāda.Toreiz Latgalē bija 361 muiža, kuru lielākā dala bija sīkas, ko tikai nosacīti varētu saukt par muižām, tikai6 bija lielākas par 10 000 desetīnām. Muiža savu lauksaimnieciski izmantojamo zemi apsaimniekojadažādi: ar algotu darbaspēku, atstrādāšanu, iznomāja muižas zemi nelielos gabalos vai atdeva nomā visumuižu, nodeva to apsaimniekošanā muižkungam vai pārvaldniekam. Tikai retais muižnieks saimniekojapats, īpaši — lielo latifundiju īpašnieki.

Lauksaimniecības un lopkopības produktu pārstrādāšanas uzņēmumi — degvīna dedzinātavas,alusbrūži, siernīcas utt., kā arī citi rūpnieciska rakstura uzņēmumi — ķieģeļnīcas, kaļķu cepļi u. c.Latgales muižās bija mazāk izplatīti nekā pārējā Latvijā. Piemēram, Ludzas apriņķī, kur 1871. gadā bija91 muižnieku muiža un 60 foļvarku, bija tikai 17 degvīna dedzinātavu. Bet dzertuvju un dzērienu tirgotavubija daudz—218, no kurām Ludzā

atradās 47 un apriņķī—171, kas gandrīz visas piederēja ebrejiem.[19]Apriņķī bija septiņas ūdens un astoņas vēja dzirnavas, kas visas piederēja muižniekiem.Lielas platības muižu īpašumos (reizēm pat vairāk par pusi) aizņēma milzīgi mežu masīvi, un meža

vai kokmateriālu pārdošana bija viens no nozīmīgākajiem muižu ienākuma avotiem. Muižnieki ieņēmaaugstākus amatus valstī, guberņā, arī apriņķos un armijā. Kaut gan pēc 1863. gada notikumiem poļumuižniekus no administratīviem amatiem atstūma, tie nonāca citu muižnieku rokās. Tā: paša gada vasarāģenerālgubernators M. Muravjovs atcēla no amata trīs mierstarpniekus poļus un lika viņu vietā ieceltvaldībai uzticamus krievu ierēdņus.[20]

Ja materiālie apstākļi atļāva, poļu muižnieki centās laiku pavadīt Varšavā vai Viļņā, lai būtusabiedriskās dzīves centrā, uzturējās arī ārzemēs. Un tikai laiku pa laikam, sevišķi vasarās, ieradās kādubrīdi pavadīt savās muižās — reizēm ar visai prāvu viesu skaitu. Augstākās un bagātākās poļu ģimenesstingri ievēroja poļu valodas un senās poļu tradīcijas. Tās kontaktējās tikai savā starpā un rūpīgi skatījāspēc viesu augstdzimtības. Sādu dzīvi nevarēja atļauties sīkie šļahtiči, kuru zemes īpašumi reizēm bijamazāki par zemnieka viensētnieka zemi. Neprasmīgi vai neveiksmīgi saimniekojot, šāds muižnieksizputēja un bija trūcīgāks par dažu labu zemnieku. Tomēr visnabadzīgākais no viņiem ar pārākumunoraudzījās uz zemniekiem, kurus augstprātīgi dēvēja par «hlopiem». Nevajadzētu domāt, ka katramuižnieka dzīve ritēja bezrūpībā un izpriecās. Bija arī savi pārdzīvojumi, ja piemeklēja saimnieciskasvai personiskas neveiksmes, ja, aizraujoties ar azarta spēlēm, vienā naktī varēja nonākt līdz ubagaspieķim, ja neprasmīgas saimniekošanas vai negodīga muižas personāla dēļ muiža izputēja un to nācāspārdot parādu dēļ vai tā nonāca ūtrupē.

Vajāšanas reizēm piemeklēja arī muižniekus, īpaši, ja tie bija poļu cilmes, kā tas notika 19. gadsimtaotrajā pusē. Pēc 1863.—1864. gada poļu sacelšanās, kurā piedalījās arī Latgales poļu muižnieki,galvenokārt Daugavpils apriņķī ar grāfu L. Plāteru priekšgalā, Latgales poļu muižnieku spožums sākadzist, bet 20. gadsimta notikumi deva triecienu visiem muižniekiem. Cara valdība pēc po|u sacelšanāsapspiešanas izdeva pavēli pēc pavēles, kas ierobežoja poļu muižniekus.

Jau 1864. gada februārī valsts īpašumu ministrs izdeva apkārtrakstu, kurā norādīja, ka neiznomātajāsvalsts fermās nav dibināmas saimnieciskās pārvaldes (viens no valsts īpašumu apsaimniekošanas

veidiem), bet tās piešķiramas lietošanā uz vienu gadu pareizticīgajiem garīdzniekiem, vecticībniekiem vaipilnīgi uzticamiem zemniekiem, bet nekādā ziņā tās nav izdodamas poļu tautības personām.

1864. gada 5. martā iznāca noteikumi par atvieglojumiem un naudas aizdevumiem valsts un privātomuižu pircējiem Rietumu apgabalā (t. i., Lietuvas un Rietumbaltkrievijas guberņas, kuru iedzīvotāji bijapiedalījušies t. s. poļu dumpī), bet tie aizliedza muižu pirkšanā un izsolē piedalīties poļiem un ebrejiem.

1864. gada 29. novembrī Aleksandrs II izdeva pavēli par atvieglojumu piešķilšanu krievu tautibaszemniekiem, kurus nometināja Ziemeļrietumu apgabalā, atbrīvojot uz trim gadiem no zemes nomas, visāmnaudas nodevām un klaušām. 1865. gada 10. decembrī sekoja cara pavēle par krievu zemes īpašniekuskaita palielināšanu Rietumu apgabalos un aizliegums poļu tautības personām iegūt jaunas muižas,izņemot mantojumu.[21]

Uz 1869. gada 3. marta lēmuma pamata no Vitebskas guberņas poļu muižnieku muižām sāka ievāktprocentu nodokli, kuru saskaņā ar 1870. gada 31. decembra pavēli bija paredzēts pārtraukt tad, kad 2/3muižu zemes platības vairs nebūs poļu īpašnieku rokās un poļu būs kļuvis mazāk nekā puse no visiemmuižu īpašniekiem guberņā Poļu īpašumi mazumā gāja ne tik ātri, kā valdība vēlētos, jo vēl 1896. gadā 11Vitebskas guberņas apriņķos poļiem piederēja 1462 īpašumi 710 273 desetīnu platībā (no 1 980 565desetīnām visā guberņā). Tā kā poļu īpašumi vēl nebija samazinājušies līdz 1/3, tad ari uz nākamiem 3gadiem (1896—1898) palika spēkā no poļu muižām ņemamais procentu nodoklis, kas visos trīs Latgalesapriņķos kopā bija 22 040,66 rbļ.[22] Sie valdības pasākumi, kas bija vērsti pret poļu muižniekiem,ietekmēja ne vien muižniekus, bet arī vietējos katoļticīgos zemniekus, kaut viņi muižnieku cīņu nebijaatbalstījuši, gluži otrādi — dažviet pat paši 1863. gadā cinījās pret šiem muižniekiem.

Ari zemniekus skāra aizliegums lietot latīņu alfabētā izdotas grāmatas, mācīt skolās vietējā valodā,pieņemt par skolotājiem vietējos iedzīvotājus utt. Tas viss kavēja izglītības un kultūras attīstību, veicinotLatgales atpalicību. Baznīcas grāmatas bija vienīgā latgaliešiem pieejamā literatūra, pēc kuras mātessaviem bērniem varēja iemācīt lasīt.

Poļu sacelšanās sekas bija arī zemnieku pārvedums uz obligātu iedalītas zemes izpirkumu, kasvisumā nebūtu negatīvi vērtējams. Bet, lai iegūtu kādu citu zemes gabalu, pircējam bija jāpierāda, ka viņšnav poļu cilmes, īpaši, ja, pircējs bija katoļticīgs. 1885. gadā Viļņas ģenerālgubernators aizliedzakatoļticīgajiem zemniekiem iegūt vairāk par 60 desetīnām zemes. Izsniedzot zemniekam zemes pirkšanasatļauju, administrācijai vajadzēja raudzīties, vai viņš ir politiski uzticams un vai nav propoliskinoskaņots.' Toties ieguva vidzemnieki — gan latviešu zemnieki, gan vācu muižnieki protestanti unpareizticīgie, īpaši tie, kas dzīvoja Latgales pierobežā, un krievi, kuru ieplūšana visādi tika sekmēta pēc80. gadiem, kad sākās vispārējā pārkrievošanas politika.

Situāciju steidzās izmantot turīgākie Vidzemes zem¬nieki, iepērkot vai nomājot Latgales muižāsatsevišķus zemes gabalus vai pat muižas saviem dēliem un brāļiem, jo Vidzeme zemi likums aizliedzadalīt mazākos gabalos par 25 desetīnām. Mājas mantiniekam vajadzēja pārējiem bērniem mantojuma daļuizmaksāt, lai tie iegūtu īpašumu citur vai citādi izlietotu savu daļu. Tā Latgalē, īpaši pierobežas pagastos,radās vidzemnieku saimniecības. Jau 1865. gadā no Balvu un Aleksandropoles muižas īpašnieka Cēsuapriņķa zemnieki nopirka vairākus zemes gabalus, 1868. gadā vēl vairāki vidzemnieki no Cēsu apriņķašeit iepirka zemi. Sādi vidzemnieku īpašumi radās arī Katlešu un Liepnas muižā. Septiņi Vidzemeszemnieki un 5 sīkpilsoņi bija nopirkuši pat visu Beņislavas muižu.

Šie vidzemnieki dzīvoja viensētās, savās saimniecībās ieviesa racionālākus saimniekošanaspaņēmienus un uzlabotus darbarīkus, turpināja savas sadzīves tradīcijas, bet visumā dzīvoja nošķirti novietējiem iedzīvotājiem.

īpašniekus drīz mainīja arī pašas muižas. 19. gadsimta 90. gados guberņas sekretāra AleksandraGorožanska trīs lielās muižas — Balvu un Aleksandropole atradās luterticīgā vācu muižnieka Otto fonTranzē-Rozeneka īpašumā un Baltinava — luterāņa Reinholda fon Klota rokās. No V. Uļjanovska Katlešumuižu bija nopircis barons N. Fitinghofs, Liepnu — tirgotājs J. Žarri. I. Uļjanovska Franciskopole jau

piederēja baronam B. Volfam. Ruskulavu 1882. gadā bija nopircis Otto fon Levenšterns. Par Šķilbēnuīpašnieku šai laikā bija kļuvis galma padomnieks D. Zinovjevs.' Mērdzenes pagasta Stiglavas muižu, kaskādreiz bija piederējusi katoļu garīdzniecībai, uz atvieglotiem noteikumiem bija ieguvis Saratovasgubernators Kosičs, kas 1891. gadā to pārdeva 16 krievu zemniekiem no Ostrovas apriņķa.[25]

Krievu zemnieku iepludināšana Latgalē paplašinājās pēc 80. gadiem, kad uz 1882. gada 18. maijalikuma pamata tika dibināta Zemnieku zemes banka ar nodaļām.'' Tās uzdevums bija palīdzēt zemniekiemiegūt īpašumā zemi, izsniedzot aizdevumu pret zemes ķīlu. Bankai arī pašai bija tiesības pirkt muižas,sadalīt tās gabalos un tālāk pārdot zemniekiem. Zemes īpašumus Latgalē sāka iegādāties arī pilsētnieki —tirgotāji, sīkpilsoņi — pat no Rīgas. 1891. gadā tirgotāju īpašumā bija Bismuiža (360 desetīnu), Janopole(454 desetīnas). Daugavpils apriņķa Kalupes pagasta Dubnas muižu (1853 desetīnas) bija nopircis Rīgas1. ģildes tirgotājs A. Zelmers. Mazākus zemes gabalus iepirka arī citi pilsētnieki. Bet par Preiļu pagastaBindaru muižas (2199 desetīnas) īpašnieku bija palaimējies kļūt katoļticīgam zemniekam ĀdamamLeitānam.[26]

Tomēr zemnieku lielākās daļas liktenis 19. gadsimta beigās vēl maz bija uzlabojies, kaut nodzimtbūšanas atcelšanas bija aizritējuši turpat četri gadu desmiti. 1861. gadā, reizē ar Krievijaszemniekiem atbrīvojušies no dzimtbūšanas, viņi gan ieguva personisko brīvību, bet palika citām saitēmpie sava bijušā dzimtkunga un ciema saistīti. Iedalītās zemes gabaliņš, ko piešķīra katram privātās muižasvīrietim, bija neliels—4,02 desetīnas Ludzas, 4,34 desetīnas Daugavpils un 4,53 desetīnas Rēzeknesapriņķī.'

Zeme bija jāizpērk gan par valsts noteiktām, tomēr samērā augstām cenām 49,5 gadu laikā. Izpirkumamaksa kā smags slogs gadu desmitiem gulēja uz zemnieku pleciem, darot tos atkarīgus no muižniekiem, jo,kamēr zeme nebija izmaksāta, zemnieks nevarēja justies tās pilntiesīgs saimnieks. Turklāt zemnieku zemebieži vien bija tā iedalīta, ka nebija nedz kur lopus ganīt, ne sienu pļaut. Uz veco servitūta tiesību pamatalopus joprojām bija jāgana muižas mežos vai ganībās. Bet pēc siena dažviet jābrauc desmitiem kilometru,ja tuvumā pļavu nebija. Nepietiekamā zemes platība spieda nomāt muižas zemi, maksājot par tomuižniekam nomu vai atstrādājot tāpat kā klaušu laikos. Katra malkas šķila vai būvkoks bija jāiegādājasno muižas vai valsts meža. Arī dzirnavas pēc sena paraduma vēl bieži vien atradās muižas īpašumā, unpar katru malumu bija jāmaksā. Muižas ipasums skaitījās arī daudzi ezeri, kur zemniekiem zveja nebijaatļauta.

Zemniekus ierobežoja arī tradicionālā dzīvošana ciemos vai sādžās. Lai izdalītos no ciema, bijanepieciešama 2/3 tā iedzīvotāju piekrišana. Ciems vai ciema novads bija pašvaldības zemākā vienība, kopārvaldīja zemnieku ievēlēts vecakais vai stārasts. Ja zemnieki uzskatīja par nepieciešamu, ciemā varējabūt arī nodokļu ievācēji un citas amatpersonas. Ciema novada pienākumos ietilpa arī rūpes par bāreņiem,trūcīgiem un slimniekiem, kas nespēja sevi uzturēt.

Viens vai vairāki ciema novadi veidoja pagastu, ko pārvaldīja pagasta sapulces ievēlēts pagastavecākais (staršina) un valde. Sapulcē piedalījās viens pārstāvis no desmit saimniekiem un viens nodivdesmit bezzemniekiem (kalpiem, iebūviešiem u. c.). Sapulce ievēlēja arī pagasta tiesu. Pagastavecākais bija atbildīgs par miera un kārtības uzturēšanu pagastā. Iespaidīgākā amatpersona bija nevispagasta vecākais, bieži ne sevišķi izglītots un likumu zinātājs, bet skrīveris, kuru algoja. 1897. gadā

Latgalē bija 52 pagasti un 234 ciema novadi, kuros dzīvoja 125 751 vīriešu kārtas zemnieks.[27]Latgales zemnieku vairums dzīvoja dažāda lieluma ciemos vai sādžās, kur sētu skaits bija no trim

līdz vairākiem desmitiem. To rīcībā bija lielāka vai mazāka zemes strēmele atkarībā no iedalītās zemeslieluma un dēlu skaita ģimenē, kuri pretendēja uz tēvam iedalītās zemes sadali, arvien sīkāksadrumstalojot jau tā nelielo zemes gabaliņu un palielinot sētu skaitu. Par to liecina dzimtbūšanasatcelšanas laikā iedalito un 19. gadsimta 90. gados faktisko sētu skaits, kurš Ludzas apriņķī gandrīz četrasreizes un Rēzeknes apriņķī divas ar pusi reizes pārsniedza iedalīto sētu skaitu.[28]

Kādu saimniecību tur varēja izvērst, kādas ēkas uzcelt? Trūcīgāko zemnieku sētā bieži vien bija tikai

neliela dzīvojamā ēka, kur mita prāvā ģimene, un kūts, pie kuras piebūvēta arī lopbarības novietne. Ciemāēkas izvietojās kompakti: māja un kūts ar galiem pret ielu vai ceļu, ierīkojot starp tām žogu un vārtus,radās slēgts pagalms, vai arī ēkas izvietojās brīvi, ja platība atļāva. Tālāk no mājas parasti cēla riju unpirti, kuru centās novietot pie upītes, ezera vai dīķa. Ne katrai sētai bija pilns ēku komplekts. Parastitrūcīgāko zemnieku sētā nebija rijas un pirts. Tās izmantoja pie kaimiņiem.

Uz niecīgā un vēl šņorēs sadalītā zemes gabaliņa ne racionālu saimniecību varēja ierīkot, ne tikdaudz labības, linu vai lopkopības produktu saražot, lai pārdodot iegūtu vajadzīgo naudas daudzumunodokļu un izpirkuma maksas samaksai un minimālo saimniecības vajadzību segšanai. Kaut vairumszemnieku daudz ko no saimniecībā vajadzīgajām lietām gatavoja pats — darbarīkus, mājturības unsadzīves priekšmetus, bez pirkšanas vai amatnieka iztikt nevarēja. Zirgs, vienīgais zemnieka darba untransporta lidzeklis, jāapkaļ, bet bez pakaviem, naglām, tāpat kā bez apkaltiem ratiem un ragavām neiztikt,vajadzīgs kalējs. Kaut katrā sētā vērpa, auda, adīja un lāpīja, vīzes un pastalas gatavoja, bez skrodera vaikurpnieka ne vienmēr varēja iztikt. Un kur nu vēl pašu spēkiem vien māju vai saimniecības ēku uzcelt vaikrāsni iemūrēt! Tiem, kas pieprata šos amatus, bija iespējas piepelnīties. Bet kur ņemt peļņas iespēju unnaudu pārējiem lauku iedzīvotājiem? Labāk situēti bijušie valsts muižu zemnieki, kuriem iedalītās zemesbija vairāk un izpirkšana virzījās ātrāk.

Arī tie zemnieki, kas bija kļuvuši par muižas ļaudīm,—; sulaiņi, virējas, istabmeitas, kas apkalpojakungus, kā arī muižas lopu kopēji, kučieri, zirgu puiši, dārznieki, klētnieki, pārvaldnieki, vagari dzīvojacitādos apstākļos nekā ciema vai sādžas zemnieki. Taču to skaits nebija liels. Turklāt bija nepieciešama«kungu» valodas prasme. Ja, piemēram, poļu kungs nevarēja no vietējiem atrast kalpotājus, kas prastupoļu valodu, tos ieveda no Polijas.

Trīs Latgales pilsētas — Daugavpils (69 675 iedzīvotāju), Rēzekne (10 795) un Ludza (5140iedzīvotāju — pēc 1897. gada skaitīšanas datiem) bija analoga nosaukuma apriņķu centri. Kaut krietnisenas, tomēr samērā nelielas un vienveidīgas pilsētas, galvenokārt ar mazstāvu koka, retāk mūra apbūvibez labierīcībām, elektrības, kanalizācijas, pat ūdensvada (izņemot nelielu pilsētas daļu Daugavpilī) unpārsvarā nebruģētām ieliņām, gar kuru malām rindojās veikali un veikaliņi, amatnieku darbnīcas,dzīvojamie nami. Ap tirgus laukumiem koncentrējās tirgus būdas, traktieri, tējnīcas, krogi, iebraucamāsvietas.

Atšķirīgas bija sabiedriskās ēkas, kur atradās apriņķu un pilsētu pārvaldes iestādes, pasta kantori,stacijas, skolas, kuru skaits katrā pilsētā bija citāds. 19. gadsimta otrajā pusē līdz ar rūpniecības attīstībuauga rūpnīcu un fabriku skaits — sevišķi Daugavpilī. Daugavpils īpatnība bija arī 19. gadsimta sākumāceltais cietokšņa ansamblis, un līdz ar to Daugavpils iedzīvotāju vidū bija samērā daudz militāro personu.

Katras pilsētas, miesta, pat pagasta vai lielāka ciema dominante bija vismaz viena, bet parasti ganvairākas baznīcas un lūgšanu nami. Katoļu baznīcu slaikie gotiskie torņi, pa kādai luterāņu baznīcai, kasārēji maz atšķīrās no katoļu dievnamiem, pareizticīgo baznicu kupoli, mazāk iezīmīgie vecticībniekulūgšanu nami un sinagogas liecināja par iedzīvotāju raibraibo sastāvu, jo Latgalē dažādās proporcijāslīdzās latviešiem dzīvoja poļi, ebreji, pareizticīgi un katoļticīgi baltkrievi, pareizticīgie krievi unvecticībnieki, arī nedaudz vāciešu, igauņu un lietuviešu. Tā, piemēram, Ludzas apriņķī, kur 1871. gadābija tikai 13 skolu, trīs no tām (apriņķa, pilsētas un meiteņu) Ludzā, bija 35 katoļu baznīcas, 16pareizticīgo baznīcu un

kapelu, 5 ebreju lūgšanu nami un sinagogas un viena luterāņu baznīca Ludzā.1No visiem apriņķiem latviskākais bija Ludzas apriņķis, kur vairāk nekā 64% iedzīvotāju runāja

latviski, Rēzeknes apriņķī to bija 58% un Daugavpils—39% (sk. tab.)."Pēc apbūves, iedzīvotāju sastāva un nodarbošanās no pilsētām maz atšķīrās prāvākie miesti, kā,

piemēram, Krāslava ar grāfu Plāteru 18. gadsimta beigās celto pili un plašo parku stāvajā Daugavaskrastā, iespaidīgu katoļu baznīcu, divām pareizticīgo baznīcām, vienu vecticībnieku lūgšanu namu un 6sinagogām, kas raksturoja tās iedzīvotāju sastāvu, kuru kopējais skaits 1897. gadā bija 7825.

Varakļāni, kur 18./19. gadsimta mijā bija grāfu Borhu uzceltā plašā pils ar bibliotēku un senlietukolekciju, 19. gadsimta vidū uzceltā katoļu mūra baznīca un gadsimta beigās celtā luterāņu baznīca.

Preiļi — greznā Borhu pils, katoļu baznīca, vecticībnieku lūgšanu nams, trīs sinagogas. Gostiņi(Glazmanka) pie Aiviekstes ietekas Daugavā netālu no Pļaviņu stacijas — amatniecības unsīktirdzniecibas centrs un enkurnieku miests, kuri palīdzēja vadīt plostus pār Daugavas krācēm, Līvāni pieDubnas ietekas Daugavā, kur jau 1897. gadā dzīvoja vairāk par 2,6 tūkst, iedzīvotāju, kaut tur vēl nebijalielās stikla fabrikas (dibināta 1904. g.) ar vairākiem simtiem strādnieku un korķu fabrikas, KorfuKrustpilī bija katoļu un luterāņu baznīcas, sinagogas, dzirnavas, vairāki tūkstoši iedzīvotāju, un tāsizaugsmi veicināja Rīgas—Orlas un Ventspils—Maskavas dzelzceļa krustojums.

Iedzīvotāju sastāvs (% ) pēc valodas 1897. gadā

' ЬСЛ'УА, 657. [., 1. арг., 41, 1., 11., 12. 1р.[1] Первая всеобщая перепись населения Российской империи, 1897 г V — Витебская

губерния, 1903.— С. X.Pilsētu un miestu iedzīvotāju galvenās nodarbošanās nozares bija dažāda apjoma tirdzniecība un

amatniecība, ko pārsvarā savās rokās izsenis turēja ebreji, būdami Latgales pilsētu un miestu iedzīvotājulielākā daļa. To vidū bija daudz sīktirgotāju, pat apkārtceļojošu pauninieku, kuru materiālie apstākļi nebūtnebija spīdoši, bet bija arī tādi, kuru veikali plauka. Tirdzniecības, arī rūpniecības attīstību veicinājadzelzceļu būve, kas atviegloja un paātrināja preču transportu, paplašināja preču apgrozījumu un noietatirgu. Iepirktos lauksaimniecības ražojumus, linus un kokmateriālus tagad ērti varēja nogādāt Rīgā,Pēterburgā, Maskavā vai citur.

Ja Latgale daudzējādā ziņā bija atpalikusi salīdzinājumā ar citiem Latvijas novadiem, tad dzelzceļasatiksmes atklāšanas ziņā tā bija pirmā. Jau 1860. gadā gandrīz visā garumā no Rītupes caur Abreni,Kārsavu, Rēzekni, Daugavpili Latgali šķērsoja Pēterburgas—Varšavas dzelzceļš, iedams gandrīz paralēliagrāk uzbūvētajai šosejai, kas arī savienoja šīs pilsētas. 1861. gadā tika atklāta Rīgas—Daugavpils līnija,kas, sākot ar Krustpili lidz Daugavpilij, sasaistīja ar ērtu satiksmi Latgales dienviddaļas apdzīvotāsvietas un 1866. gadā, kad dzelzceļu pagarināja lidz Vitebskai, piesaistīja arī to daļu, kas bija aizDaugavpils.

Pēc 40 gadiem, 20. gadsimta sākumā, Maskavas — Ventspils dzelzceļa līnija no Zilupes caur Ludzu,Rēzekni, Viļāniem, Varakļāniem un Kruslpili šķērsoja Latgales vidieni. 1902. gadā arī Ziemeļlatgalē tikaatklāta dzelzceļa satiksme posmā Abrene—Sita, ko vēlāk pagarināja lidz Ieriķiem, tādējādi arī šoLatgales daļu saistot ar Rīgu. Dzelzceļi aizstāja, atviegloja un paātrināja nogurdinošos ceļojumus ar pastazirgiem, darot ērtāku pasažieru satiksmi. Ap dzelzceļa stacijām sāka veidoties jaunas apdzīvotas vietas,bet esošie miesti un pilsētas papildinājās ar stacijas ēkām, noliktavam, dzelzceļa darbnīcām (piemēram,Daugavpils) un deva darbu vairākām iedzīvotāju grupām: mašīnistiem, konduktoriem, dzelzceļaierēdņiem, darbnīcu strādniekiem un ceļu būvētājiem.

Amatniecībā 1903. gadā visās Latgales pilsētās un apriņķos kopā bija nodarbināti 10 111 cilvēki,kuru vidū 6231 bija meistars.[29] no tiem pilsētās strādāja 4823 un apriņķos — lielāko tiesu miestos —5288 cilvēki. Amatnieku vidū apģērbu un apavu ražotāji ieņēma vienu no pirmajām vietām, jo ražoja ganpilsētniekiem, gan lauciniekiem nepieciešamas lietas. To vidū ādmiņi, kas apgādāja ar ādām ne vienkurpniekus, segliniekus un citu zirglietu izgatavotājus, bet ari kažokniekus. Attīstījās arī vilnasapstrādātāju un krāsotāju amati. Namdari, galdnieki un kokapstrādātāji arī bija nepieciešami gan pilsētu,gan lauku iedzīvotājiem. To vidū laba slava bija krievu meistariem. Miesnieku un maiznieku ražojumugalvenie patērētāji bija pilsētnieki un miestu iedzīvotāji. Palielinoties pieprasījumam, no šīs nozaresamatniecības uzņēmumiem izauga dažs labs rūpniecības uzņēmums, piemēram, konditorejas, limonādes un

iesala ražošanas uzņēmumi, arī citi.Rūpnieciski visvairāk attīstīta bija Daugavpils un tās apriņķis. Pilsētā 1902. gadā bija 57 uzņēmumi

ar 1947 strādniekiem. Lielākie uzņēmumi bija 2 sērkociņu fabrikas ar 650 strādniekiem, 3 ādu miecētavasar 265 strādniekiem, 4 kokzāģētavas ar 231 strādnieku un 2 pogu fabrikas ar 216 strādniekiem. Apriņķīuzņēmumu skaits bija lielāks—101 uzņēmums, bet strādnieku mazāk—977. So uzņēmumu vidū bija 38dzirnavas, 13 ķieģeļnīcu, 12 ādu miecētavu, 6 podniecības un 6 kaļķu cepļi u. c., kas neprasa lielustrādnieku skaitu.

Rēzeknē bija 14 uzņēmumu, kur strādāja 43 strādnieki, un apriņķī 90—422 strādnieki. Ludzā — tikai8 uzņēmumi, kuros strādāja 32 strādnieki, un apriņķī—106 uzņēmumi ar 262 strādniekiem.[30] abosapriņķos uzņēmumu vidū galvenokārt bija dzirnavas, ķieģeļnīcas, ādu miecētavas, kaļķu cepļi.

Nekvalificētam, neizglītotam lauciniekam bez līdzekļiem šajos miestos un pilsētās bija grūti atrastdarbu, ja nu vienīgi par mājkalpotājiem, sētniekiem, malkas zāģētājiem, ielu bruģētājiem vai citiem melnadarba strādniekiem, bet arī pēc tiem pieprasījums nebija liels.

Latgalē plaši izplatīta bija peļņā iešana, tā dēvētā «burlacība», galvenokārt uz Iekškrieviju. 1903.gadā bija 19 010 peļņā gājēju, kuru vidū 2871 sieviete.2 20. gadsimta sākumā Latgales peļņā gājēji sākadoties arī uz Vidzemi, Kurzemi un Rīgu.

Ciemos vai sādžās, kur tik blīva dzīvošana, bieži vien kādam bija bēres, kāzas, kristības vai citiģimenes godi, talkas vai vienkārši saiets ar pavakarēšanu, ar skanīgu dziedāšanu savdabīgā sabalsojumā,ar dejām un rotājām un, protams, ar iedzeršanu un pat ar dūru cilāšanu. Sādi saieti brīvajā laikā bija vaivienīgā vienkāršo jaužu izprieca — īpaši garajos rudens un ziemas vakaros, kad darba mazāk un nopeļņas darbiem ar kādu grasi kabatā, lepodamies ar zābakiem kājās un tradicionālo ermoņiku rokās, bijaatgriezušies virieši. Kādam laikam tad prieku, naudas un maizes pietika, bet pavasara pusē viss sākās nogala. Atkal jāmeklē aizņēmums miestiņā pie kāda veikla tirgotāja vai augļotāja, kaut gan procenti lieli,jāmeklē krogā kāds «podrjadčiks», kas ieradies līgt dažādos darbos, un jādodas peļņā. Sādžās vasarāatkal palika tikai sievietes, sirmgalvji un bērni, kas aprūpēja saimniecību.

Vienīgā cerība un paļāvība — Dievs. Vai katrā mājā svētbilde, katrā ciemā krucifikss un baznīca,kas aicina svētdienās un svētkos — Ziemassvētkos, Lieldienās, Vasaras svētkos, dažādu svēto dienās uncitos baznīcas svētkos, starp kuriem vieni no lielākajiem — Marijas Debesbraukšanas diena, kas augustavidū Aglonā pulcēja dievlūdzējus no malu malām.

Ar goda kārtu mugurā, basām kājām, taupot kurpes un zābakus, svētdienās un svētkos ļaužu straumespa visiem ceļiem, takām un taciņām plūda uz baznīcu, pieraujoties ceļmalā, ja garām goda ratos aizbraucaturīgākie saimnieki un karietēs — vietējie muižnieki. Dievs, baznīca un mācītājs visiem viens, betattieksme dažāda. Garīdznieka pirmais viesis bija tuvējais muižnieks — polis vai citas tautības katolis,pie kura arī viņš pats labprāt ciemojās. Ar savu draudzi baznīckungi gan sarunājās tautas valodā, betvaloda bija kļūdaina, ar leišu vai poļu akcentu un dažreiz ļaudīm maz saprotama. Baznīckungu vairums arierēdņu apziņu pildija savus garīga draudzes gana pienākumus un par citu nelikās ne zinis. Tikai retiizņēmumi Latgales garīdznieku vidū rūpējās par tautas apgaismošanu un zemnieku interesēm.

Lūgšanas gan uz brīdi sirdi atviegloja, bet, atgriežoties mājās, atkal apņēma pelēkā ikdiena ar rūpēmun raizēm. Arī peļņā iešana mazturīgo ļaužu dzīvē neko lielu nemainīja, tāpēc drosmīgākie sadūšojās unkā tēva dēli pasakā devās laimi meklēt pasaulē. Daudzi savu nākotni saistīja ar Pēterburgu, papildinotstrādnieku rindas. F. Kemps

latgaliešu skaitu Pēterburgā musu gadsimta sākuma lēš ap 7000.'Daudzi ar visām ģimenēm devās uz Iekškrieviju, veidojot kolonijas gan tepat tuvējās guberņās, gan

aizejot pavisam tālu — līdz pat Sibīrijai, uz kurieni, sevišķi 90. gadu vidū, izceļotāju skaits strauji auga.Viņi apmetās galvenokārt Toboļskas, Tomskas, Jeņisejas guberņās. M. Skujenieks atzīmē, ka pirms pirmāpasaules kara Sibīrijā dzīvojis vairāk neka 20 000 latgaliešu.

Savukārt 1897. gada skaitīšanā 14 159 Latgales iedzīvo„ tāji bija dzimuši Kurzemes un 12 373—

Vidzemes guberņā.[31] tie bija galvenokārt muižu zemes gabalu ieguveji, arī amatnieki, skolotāji,ierēdņi, kas te bija atraduši jaunu dzīvesvietu un nodarbošanos.

19. gadsimta otrajā pusē bija daži gaiši prāti, kuriem rūpēja latgaliešu liktenis. To vidū AndrīvsJūrdžs, kurš pašmācības ceļā bija apguvis rakstu mākslu, pārrakstīja lūgšanu grāmatas, citu autorusacerējumus, arī pats rakstīja dzejoļus un dziesmas, ko rokrakstā izplatīja apkārtējo zemnieku vidū,tādējādi mazinot drukas aizlieguma laika smagumu.

īss mūžs bija atvēlēts otram latgaļu dziesminiekam Pīteram Miglinikam, kura labo darbu sarakstā ircīņa par Latgales zemnieku tiesībām, palīdzot panākt taisnību Zaļmuižas zemnieku prāvā pret muižnieku,kaut pašam par to jāsaņem cietumsods. Par nabaga ļaužu postu un tautas ilgām pēc sociālā taisniguma viņšrakstīja Pēterburgas laikrakstos, jo vietējo toreiz vēl nebija, kā arī savās dzejās.

Gustavam Manteifelim, kā jau muižnieku atvasei, bija citādas iespejas. Izglītojies Jelgavas ģimnāzijāun Tērbatas universitātē, kaut no 1874. gada apmetās uz dzīvi Rīgā, viņš neaizmirsa dzimto pusi un tāsļaudis. 1862.—1871. g. viņš izdeva pirmo un 19. gadsimtā vienīgo periodisko izdevumu latgaliešiem«Infļantuzemes laikagromota aba kalenders». Tajā bija praktiski padomi, pamācības, stāsti, dzejoļi,dziesmas ar notīm, tautasdziesmas, mīklas. Viņš izdeva arī rēķināšanas grāmatu, sastādīja latgaliešugrāmatu bibliogrāfiju, publicēja vācu (Polnisch — Livland.— R„ 1869) un poļu (Inflanty Polskie.— R.,1879) valodā

grāmatu par Po|u Vidzemi, kā toreiz dēvēja Latgali, ari vairākus simtus rakstu par vēsturi, ģeogrāfiju,etnogrāfiju. Savus darbus viņš izdeva Rīgā un Tērbatā. Tomēr 1870. gadā policija konfiscēja viņa«Piļneigu gromotu lyugšonu» un pieprasīja solījumu pārtraukt grāmatu sarakstīšanu ar latīņu burtiem.[32]

Drukas aizlieguma gados daži uzņēmīgi veikalnieki peļņas nolūkos deva pārdrukāt vecos izdevumusPrūsijā un citur, ko pēc tam slepeni pārdeva Latgalē.1 Aizlieguma laikā lasītprasme balstījās uzmājmācību.

Kā liecina 1897. gada skaitīšanas materiāli, rakstpratība Latgales latviešu vidū (pēc valodas) bijaaugstāka nekā dažās citās līdziedzīvotāju grupās. Latviešu vidū (ieskaitot visus bērnus) bija 44,2%rakstpratēju, krievu valodu grupā (kopā ar baltkrieviem un ukraiņiem)—23,4%, poļu —43,9% , ebreju —43,4% , vācu —63,9% .[33] visu latgales iedzīvotāju vidū rakstpratēju bija 38,1%, bet tādu, kuriieguvuši augstāku par pamatizglītību, bija ļoti maz — tikai nepilns procents.

Tāda bija Latgale samērā mierīgā 19. gadsimta izskaņā. 20. gadsimts nāca ar daudzām būtiskāmpārmaiņām, kas skāra visus Latgales iedzīvotājus. 1904. gadā sākās Krievijas—Japānas karš, kasatbalsojās arī Latgalē, jo tie, kas dienēja cariskajā armijā, bija spiesti piedalīties karā. Tad nāca 1905.gada revolūcija, kas Latgalē gan nesita tik augstu vilni kā pārējā Latvijā, tomēr izpaudās gan strādniekumasu demonstrācijās gan streiku kustībā, bet bruņotas sacelšanās pakāpi nesasniedza.

Laukos kustība nepieņēma tik plašu vērienu ka pārējā Latvijā, bet ari te liesmoja muižas, tika padzītimuižkungi, atceltas pagasta amatpersonas un ievēlētas jaunas, notika zemnieku sapulces un tika iesniegtasprasības muižniekiem. Zemnieku protests te izpaudās masveidīgā muižas mežu izciršanā un patvaļīgā lopuganīšanā uz muižas zemes.[34]

Soda ekspedīcijas un represijas nesaudzīgi pārstaigāja arī šo novadu. Kaut revolūciju apspieda,1905. gads deva spēcīgu triecienu arī Latgales muižniekiem — šoreiz visiem, ne tikai poļu cilmes — unbija nopietns bridinājums cara patvaldībai, kam lika padomāt, vai ar represijām un soda ekspedīcijubardzību vien izdosies nomierināt visu plašo valsti.

Revolūcijas ietekmē no 1906. gada 1. janvāra valdība zemes izpirkuma maksājumus zemniekiemsamazināja uz pusi un no 1907. gada tos atcēla pavisam. 1906. gada novembrī iznāca tā sauktais Stolipinalikums, kas sekmēja zemnieku iziešanu viensētās. Sis process Latgalē dažuviet bija iesācies jau 19.gadsimta 80.—90. gados vairākos Ludzas un Rēzeknes apriņķa pagastos. Līdz 1904. gadam tur jau 201sādža bija sadalījusies 2900 viensētās — vidēji 10,4 desetīnu platībā.[35]

Pēc 1906. gada vietām sādžas pazuda un viensētas dibinājās tik strauji, ka mērnieki nespēja vien

dalīt zemi un uzlikt robežu kupicas. Izdalīšanās viensētās deva iespēju izkļūt no sādžas diktāta, saimniekotpēc sava prāta, attīstīt iniciatīvu, racionalizēt saimniecību, ieviest daudzlauka sistēmu, veikt zemesnosusināšanas un uzlabošanas darbus. Bet to varēja tikai tad, ja zemes platība bija pietiekama. Daudzisīkzemnieki, nespēdami saimniekot uz niecīgā zemes gabaliņa, pārdeva to un raudzīja iekārtoties citur.Ēku pārcelšana uz jauno vietu, papildu jaunu ēku celtniecība, saimniecību iekārtošana prasīja līdzekļus.Beidzot arī latgalieši nonāca pie kopdarbības un kooperācijas idejas, kas jau dziļi bija iesakņojusies 19.gadsimta otrajā pusē pārējā Latvijā. Arī te sāka dibināties lauksaimniecības biedrības: 1908— Krustpilī,1909— Bērzpilī, tad Kalupē, Rēzeknē un citur.

Strauji sāka attīstīties krājaizdevu sabiedrības, kurām bija īpaša loma. 1895. gadā Isnaudā bijanodibināta tikai viena no pirmajām Latgales latviešu krājaizdevu sabiedrībām, bet 1908. gada 1. jūlijātādu bija 10, bet pēc gada — jau 35.[36]

Kaut tās aizdeva naudu par visai augstiem procentiem — lielāko tiesu par 12% —, tas tomēr bijalētāks kredīts nekā aizņēmumi no privātpersonām, kuras ņēma 25—50 un vairāk procentu.

Drukas aizlieguma atcelšana 1904. gadā, skolu skaits, to latgaliešu pieaugums, kuri bija ieguvušiaugstāko laicīgo izglītību un vēlējās strādāt tautas labā, liecināja, ka

Latgalē aust gara gaisma. Sajā ziņā nevar nepieminēt F. Kempu, kurš 20. gadsimta sākumā daudzdarīja Latgales atmodas labā, gan aicinādams savus līdztautiešus mācīties, gan izdodams grāmatas unlaikrakstus, kur iepazīstināja ar tautas vēsturi. Viņš arī viens no pirmajiem atcerējās un aicinājaatgriezties pie vēsturiskā, aizmirstā Latgales nosaukuma.'

Līdzās laukskolām, kuru skaits auga, līdzās pilsētu elementārskolām un pilsētas skolām — pie dažāmno tām — Daugavpilī un Rēzeknē bija atvērtas arī amatniecī¬bas klases, nāca klāt vēl citas skolas. 1901.gadā Rēzeknē sāka darboties zemākā amatniecības skola, kurā varēja apgūt kalēja, atslēdznieka ungaldnieka amatu. Sajā gadā Daugavpils apriņķī vien atklāja vēl 4 tautskolas un vairākas privātskolasDaugavpilī. Pēc dažiem gadiem Rēzeknē tika atvērta tirdzniecības skola. Zemkopības biedrība, kas bijanodibinājusies Rēzeknē, kādā muižā ierīkoja pirmo lauksaimniecības skolu Latgalē. Tikai ģimnāzijuskaits joprojām bija niecīgs — un tur pārsvarā mācījās aristokrātu un pilsētnieku, ne zemnieku bērni.Muižnieki savas atvases bieži vien izglītoja ar audzinā¬tāju un mājskolotāju palīdzību. Bet augstākoizglītību joprojām varēja iegūt vienīgi ārpus Latgales. Uz Pēter¬burgu, galvenokārt tās katoļu Garīgosemināru, devās Latgales jaunieši, jo baznīckunga amats joprojām tautā bija populārs un latgaliešu cilmesmācītāju skaits auga. Daļa no viņiem sāka pievērsties arī latgaliešu attīstības problēmām, kā F. Trasuns,K. Skrinda un citi.

Polijas augstskolās izglītojās poļu muižnieku atvases, bet vācu muižnieku bērni devās arī uz Tērbatuun Rīgu.

Sis laiks raksturīgs ar to, ka sāka iznākt pirmie laikrak¬sti latgaliešu izloksnē. Līdz tam gan bijapieejami latviešu preses izdevumi, bet abonentu skaits bija niecīgs. Vislie¬lākā popularitāte no latviešupreses izdevumiem te bija «Baltijas Vēstnesim», kam 1895. gadā Vitebskas guberņā bija 92 abonenti. Notiem 34 bija Rēzeknes un 32 Daugav¬pils apriņķī. Laikrakstam «Balss» bija 83 abonenti, no kuriemDaugavpils apriņķī bija 28 un Vitebskā ar ap¬riņķi —20. «Latviešu Avīzes» pasūtīja 50 abonentu,«Mā¬jas Viesi»—49, «Austrumu»—45, «Dienas Lapu»—34. Arī šiem preses izdevumiem vislielākaispieprasītāju skaits bija Daugavpils apriņķī.

Tieši revolūcijas laikā, 1905. gada novembrī, radās «Gaisma»— pirmā avīze, kas iznāca latgaliešudialektā, ko Pēterburgā izdeva F. Kemps. Taču tās mūžs bija īss. Katoļu garīdzniecība to boikotēja, unabonentu trūkuma dēļ 1906. gada jūnijā tā pārstāja iznākt. Kā raksta pats izdevējs, tā Latgales zemniekossacēlusi lielu sajūsmu. «. .avizes numuri staigāja roku rokās un tika lasīti ar prieka asarām. Sava avīze,jauns, nedzirdēts vārds, ietērpts sen pazīstamos burtos, redzētos līdz šim tikai pātaru grāmatās, darījamilzīgu iespaidu. Par jauno avīzi no sākuma sajūsminājās visi, arī muižnieki un ga¬rīdznieki . . . Bet, kadari Latgales zemnieki iedegās no šām idejām un citādām acīm paskatījās uz savām kaimiņu augstākām

šķirām, tad Latgales «progresīvie» kungi un baznīckungi uztraucās. Garīdznieki, kuri tuvāk pie tautas stāvun pārvalda viņas garīgo dzīvi, jau pēc trešā numura uzstājās pret viņas izplatīšanu. Viņi saprata, cikstiprs ierocis drukātais vārds, un nosprieda izdot savu avīzi citādā garā.»

Aprīlī 1906. gadā sāka iznākt garīdznieku izdotais «Auseklis», nedēļas avīze, bet ari šis izdevumsdrīz apstājās, jo bija skāris muižnieku un garīdznieku intereses. Nākamajam garīdzniecības presesizdevumam «DrYwa», ko rediģēja mācītājs K. Skrinda, bija ilgāks mūžs (1908—1917), jo tajāgalvenokārt bija rakstīts par kristīgās dzīves un morāles problēmām. ' īsāku vai ilgāku laiku iznāca arī citiizdevumi: kalendārs «Daugava» (1905—1917), «Jaunas Zinias» (1912—1914), kur savus dzejoļus,stāstus un rakstus publicēja arī F. Kemps.

Pēterburgā pēc 1905. gada nodibinājās latgaliešu biedrība «Gaisma», kura paredzēja atklāt nodaļasarī Latgalē un izvirzīja mērķi attīstīt tautas izglītību, apgādāt grāmatas un atvērt privātās skolas, bijaiecere noorganizēt Pēterburgā kooperatīvu drukātavu, lai panāktu lētāku grāmatu izdošanu un grāmatuapgādes centralizāciju.[42]

Sajā laikā Rēzekne sāka veidoties par latgaliešu kultūras centru. Te radās teātra pulciņš un koris,kuri uzstājās arī tuvākajā apkārtnē, tika atklāta saviesīga latviešu biedrība, kas sāka rīkot teātra izrādes,ko vadīja skolotājs O. Rūniks (A. Ersa brālis). Tās notika gan literārajā valodā, gan dialektā. «Selatgaliešiem nāca palīgā inteliģentie Baltijas latvieši, kuri beidzamos gados bija apmetušies Latgalē . . .Pateicoties viņiem, sekmīgāk gāja teātru un koru organizēšana. Latgaliešu sensenie aizspriedumi pret«ČYuliem» pamazītēm izzuda, skatoties un noklausoties, kā īstie latgalieši, vienoti ar baltiešiem, spēlējajautrus teātrus un kausēja kopā divas radnieciskas izlok ̂snes kā sarunā, tā arī dziesmās.»[43]

Iesākto attīstību pārtrauca pirmais pasaules karš, kas atbalsojās visos novados, visos iedzīvotājuslāņos, tikai katrā atšķirīgi. Sākās iesaukšanai pakļauto mobilizācija, zirgu un pajūgu, kā ari pārtikas unapģērba rekvizīcijas kara vajadzībām. Pirmie vēstneši, kas liecināja par frontes tuvošanos, bija Kurzemesbēgļi. 1915. gada vasarā pāri Daugavai gan pajūgos, gan kājām, retāk — vilcienos sāka plūst nebeidzamabēgļu straume, no kuriem daļa apmetās Latgalē, lai būtu tuvāk dzimtajām vietām, daļa aizplūda tālāk uzKrievijas iekšieni. Bēgļu gaitās devās ari Latgales iedzīvotāji — sevišķi no Daugavpils apriņķadienviddaļas, jo aiz Daugavas jau bija dzirdama lielgabalu duna. Augustā notika rūpniecības evakuācijano Daugavpils un citām vietām un līdzi tai aizgāja strādnieki ar ģimenēm.

«Pulcējaties zem latviešu karogiem!» 1915. gada vasarā aicināja valsts domnieku J. Goldmaņa un J.Zālīša parakstītais uzsaukums. «. .Pēc 700 gadiem no jauna veidojas mūsu liktenis. . Tagad vai nekad!»Un sākās latviešu strēlnieku pulku organizēšana, kuros iestājās ari latgalieši.

Bet Latvijas Sociāldemokrātijas nostāja pret latviešu strēlnieku bataljonu organizēšanu, tāpat kā pretkaru vispār, bija noraidoša. LSD CK nelegālie pretkara uzsaukumi, kas izplatījās arī Latgalē, aicināja uzcitu karu, uz karu pret carismu. «Nost karu! Lai dzīvo revolūcija!»— tā beidzās LSD CK uzsaukums«Kareivjiem». «Tikai nokratot carisma važas un baronu kundzību, rāsies mums brīvība, rāsies tēvija, kuruvajadzēs aizstāvēt,» paskaidroja LSD uzsaukumā «Tauta, atjēdzies!».[44]

Pēc pāris neveiksmīgiem kara gadiem tauta atjēdzās. 1917. gada 2.(15.) martā Pleskavā vilcienavagonā cars Nikolajs II bija spiests parakstīt atteikšanos no troņa. Petrogradā jau bija uzvarējusi Februārarevolūcija, un Krievija faktiski bija kļuvusi par republiku. Sākās jaunu varas un pārvaldes orgānuveidošana.

Latgalē pēc Februāra revolūcijas vietējo karaspēka garnizonu un darbaļaužu aktivizēšanā liela lomabija revolucionāro kareivju — petrogradiešu grupām, kas 3.(16.) martā ieradās Rēzeknē un kopā arpilsētas garnizona kareivjiem un iedzīvotājiem atbrīvoja apcietinātos un atbruņoja policistus. Tuvākodienu laikā Rēzeknē nodibinājās Kareivju, strādnieku un zemnieku deputātu padome. Tajā ilgāku laikunoteicoša loma bija eseriem. Boļševiku ideju un politikas izskaidrošanā iesaistījās no Petrogradasdzimtajās vietās atgriezušies latgaliešu strādnieki.'

Jau kara laikā Petrogradā 1915. gadā bija nodibinājusies «Latgaliešu palīdzības biedrība karā

cietušiem», kuras priekšgalā atradās V. Rubulis, J. Grišāns, J. Pabērzs, V. Seile, mācītāji K. Skrinda, J.Rancāns un citi. Pēc šīs biedrības ierosinājuma 1917. gada 12. martā notika pirmā latgaliešu sapulce,kurā piedalījās 66 cilvēki, lai apspriestos, ko darīt šajā situācijā. Visasakās domstarpības bija jautājumāpai attiecībām ar pārējo Latviju un Krieviju. Balsošanā vairākumu guva tā grupa, kas bija par Latgalesciešākiem kontaktiem ar pārējo Latviju, un tika nolemts sasaukt visas Latgales latviešu kongresu.[45] Tasnotika 26.—27. aprīlī (9.—10. maijā) 1917. gadā Rēzeknē un norisēja vētraini.

Pēc svinīga gājiena, kurā piedalījās latviešu strēlnieku delegāti, tirdzniecības skolas un ģimnāzijasaudzēkņi, kongresa dalībnieki un iedzīvotāji, ar karogiem un pūtēju orķestri priekšgalā un pēcdievkalpojuma baznīcā, pēc kura visi nodziedāja «Dievs, svēti Latviju», kongress sāka darbu kinoteātra«Diāna» telpās. Arā pulcējās daudz ļaužu, kuru vidū arī tie, kas bija pret apvienošanos. To vidū klīdabaumas, ka atnākšot krievu kareivji, kas ar durkļiem rokās izdzīšot ārā latgaliešu un katoļu pārdevējus,Krievijas vienības neatzinējus un Baltijas latviešu draugus, un kareivjiem palīgā iešot vīri ar rungām unsievas ar slotām. Bet telpās par attiecībām pret Krieviju un pārējo Latviju referēja mācītājs J. Rancāns.Viņš norādīja uz trim ceļiem: vai palikt, kā līdz šim, pie Vitebskas guberņas, vai iegūt Latgaleiautonomiju patstāvīgi, vai apvienoties ar pārējiem latviešiem; un pats izteicās par pēdējo variantu.[46]domas dalījās, un citādi domājošie, kuru vidū bija F. Kemps ar saviem piekritējiem, kuri aizstāvējaLatgales autonomijas ideju, un D. Esta, kura atbalstītāju vidū vairums bija Petrogradas strādnieki, kuribija par palikšanu Vitebskas guberņas sastāvā, atstāja kongresu. F. Kempa uzstāšanās ārpusē vēl vairāksatracināja pūli, un tikai latviešu strēlnieku pulciņš, kas apsargāja kongresu, atturēja to no galējiemekscesiem.

Otrajā dienā delegāti darbu turpināja tirdzniecības skolā. Par apvienošanos nobalsoja 182 delegāti,vienam atturoties. Lēmumā ierakstīja: «Mēs, Latgales latviešu pilnvarnieki, sapulcējušies 26. un 27.aprīlī 1917. g. Rēzeknē sasauktā kongresā, atzīdami latviešus, kuri dzīvo Vitebskas guberņā, tāpat arīkurzemniekus un vidzemniekus — par vienu latviešu tautu, nospriedām apvienoties ar Kurzemes unVidzemes latviešiem vienā politiskā autonomā organismā.»! 1. p.)

Strauji ritēja turpmākie vēsturiskie notikumi Latgalē.1917. gada rudeni, pēc Oktobra revolūcijas, padomju vara nodibinājās ari Latgalē. 3.—4. (16.—

17.) decembrī Rēzeknē notika Latgales strādnieku, zemnieku un kareivju pārstāvju kongress, kurš, starpcitu, arī izteicās par Latgales atdalīšanos no Vitebskas guberņas «tādos apmēros, kā nolems tautasnobalsošana»[47].

Jaunie varas orgāni vēl nepaguva izvērst darbu, kad1918. gada februārī Vācijas karaspēks, atjaunojis uzbrukumu, ieņēma visu Latviju, arī Latgali,

ieraujot to tiešā kara darbības zonā. Tā paša gada decembrī Sarkanā Armija gan atspieda no Latgalesvācu karaspēku — un padomju varas darbība turpinājās, bet jau 1919. gada vasarā padomju varasaizstāvji bija spiesti ieņemt kaujas pozīcijas Latgalē. Uz laiku Rēzekne kļuva par Padomju Latvijasvaldības mitekli, kad 1919. gada beigās un 1920. gada sākumā norisinājās pēdējais ciņu posms parpadomju varas aizstāvēšanu Latvijā, kas tomēr beidzās nesekmīgi. 1920. gada februāri tika noslēgtspamiers, kam augustā sekoja miera ligums starp divām kara rezultātā jaunizveidotajām valstīm —Padomju Krieviju un Latvijas Republiku.

Pēc gandrīz sešiem gadiem kara izpostītajā un izmocītajā zemē beidzot iestājās miers. Kara unrevolūciju gaitā uz visiem laikiem savu agrāko noteicošo stāvokli, īpašumus un spožumu bija pazaudējušivisi muižnieki. Ar lielām cerībām nezināmajā nākotnē raudzījās zemnieki un bezzemnieki, strādnieki unpilsētnieki, jo pirmo reizi Latvijas vēsturē bija izveidojusies no svešu zemju tiešas kundzības neatkarīgavalsts, kurā apvienojās visas latviešu apdzīvotās zemes.

Tāda īsumā bija Latgales vēsture 19.—20. gadsimta mijā, kad tā vēl bija Krievijas impērijassastāvdaļa. Tiem lasītājiem, kurus tuvāk interesē Latgales vēsture aplūkojamajā laikā, var ieteiktiepazīties ar laikabiedra F. Kempa emocionāli uzrakstīto darbu «Latgalieši» (R., 1910) un citām viņa

grāmatām. Plašu Latgales zemnieku dzīves tēlojumu sniedz B. Brežgo grāmatā «Latgales zemnieki pēcdzimtbūšanas atcelšanas 1861.—1914. g.» (R., 1954). Ieskatu Austrumlatvijas iedzīvotāju materiālāskultūras un dzīvesveida vēsturē sniedz LPSR ZA Vēstures institūta krājums «Arheoloģija un etnogrāfija»X (R., 1974).

Ir vēl daudz citu monogrāfisku pētījumu un kolektīvu darbu, kas interesentiem atsegs šo Latgalesvēstures posmu, ko te varējām tikai ieskicēt. Bibliotēku plaukti tagad papildinās arī ar daudziem darbiem,kas iznākuši atklātībā no aizliegto gramatu krātuvēm.

Pirms pielikt punktu, nobeigumā gribētos atzīmēt vēl dažus interesantus vēsturiskus faktus, kassasaucas tieši ar romāna varoņiem un vietām. Centrālajā Valsts vēstures arhīvā ir dokuments, kas rāda, kaLudzas apriņķa toreizējā Domopoles (vēlāk Bērzpils) pagastā 1871. gadā muižu īpašnieku vidū bijušidivi Skuļtecki. Pamatojoties uz dalīšanas aktu, Ivanam Fjodora dēlam Skuļteckim toreiz piederējaBeņislavas muiža (699 desetīnu platībā) un Josifam Fjodora dēlam Skuļteckim — īpašums, kasdokumentā krieviski saucās īlp>KeM5iHbi (cik nosaukums līdzīgs Primenei!), no kura 693 desetīnām 547desetīnas aizņēma meži, 93 desetīnas bija nederīgā zeme, 35 desetīnas — p]avas un tikai 18 desetīnu —aramzemes. Par izvērstu saimniecisko darbību tur, šķiet, nevarēja būt runa, kaut atzīmēts, ka muižai irvisas saimniecības ēkas.

Cits dokuments liecina, ka pēc 20 gadiem Domopoles pagasta muižu īpašnieku vidū Skuļteckuuzvārds vairs nefigurē. Nav vairs muižu sarakstos arī Pržemjanu, bet Benislava ir jau citās rokās.Pirkšanas ceļā (diemžēl nav norādīts, kad) to bija ieguvuši 12 ienācēji no Valkas apriņķa, kuru vidū piecipilsētnieki un septiņi zemnieki. Ir pamats domāt, ka, mainoties īpašniekiem, abu muižu zemes turpmākpastāvēja ar Beņislavas nosaukumu, jo tās platība 1891. gadā bija aptuveni tāda kā abiem agrākajiemīpašniekiem kopā.

Vēl kāds zimīgs fakts. So 20 gadu laikā no abu muižu meža 990 desetīnām 1891. gadā Beņislavā bijaatlicis vairs tikai 120 desetīnu meža un 134 desetīnas krūmāju. Turklāt 30. gadu kartēs netālu noBeņislavas ir atzīmēta vieta, kas saucas par Fabriku.

Vai A. Erss no minētajām vēsturiskajām personām aizguvis tikai savu galveno varoņu uzvārdus unnedaudz variētu muižas nosaukumu, vai kaut kādā ziņā tie ir bijuši galveno varoņu prototipi, pārceļot viņudarbību uz vēlāku laiku, to precīzi zinātu tikai pats autors. Būtībā tas jau arī nav tik svarīgi, jo tas irromāns.

Austra Mieriņa, vēstures zinātņu kandidāte© Austra Mterlņa, 1990

KOMENTĀRI Publicējot romānu «Muižnieki», latviešu literatūrā atgriežas pusaizmirstais un jaunai paaudzei

nepazīstamais Ādolfa Ersa (Rūnika) vārds un ienāk pašreiz tik aktuālā Latgales tematika. Jau vairāk nekāpussimts gadu aizritējis kopš tā laika, kad izdevniecība «Grāmatu draugs» 1931. gadā laida klajā šodarbu, kas tikai tagad tiek atkārtoti izdots.

Grāmatas autors pēc 1905. gada par revolucionāro darbību bija spiests atslāt dzimto pusi un, tāpatkā daudzi cīnītāji, uz laiku nozust svešā malā, vispirms Iekškrievijas plašumos un pēc tam Latgalē. Teaizritēja vairāki viņa mūža gadi pirmā pasaules kara priekšvakarā, dodot iespēju tuvplānā iepazīt turienesapstākļus, ļaužu dzivi un vēsturi, ko caur sava skatījuma prizmu rakstnieks attēlojis «Muižniekos».Romānā vēsturiskas personas, tālāki un tuvāki vēstures notikumi — gan 17. gadsimta kari Eiropā, ganpolu sacelšanās reālie dalībnieki — sadzīvo ar autora iecerētajiem tēliem un viņu likteņiem.

Kā jau apvidū, kur vēsturiskie apstāklī likuši kopā dzīvot dažādu tautību un ticību ļaudīm, romānavaroņu leksikā sastopami gan poju, vācu, krievu, baltkrievu, lietuviešu, pat franču, grieķu u. c vārdi, kasienākuši latgaļu dialektā savdabīgā lokalizējuma, gan citur mazpazīstami Latgales apvidus vardi. Tāpēc,lai atvieglotu mūsdienu lasītājam tālaika pasaules izpratni un uztveri, darbam tiek pievienoti retāksastopamu, mazāk pazīstamu vārdu un jēdzienu skaidrojumi, kā arī vēsturisko notikumu un personu īssraksturojums.

Ādolfa Ersa valoda ir kupla un bagāta — īpaši leksikas ziņā. Saglabātas rakstnieka izteiksmesīpatnības — gan tās, kas saistītas ar viņa laika rakstības tradīcijām, gan autora paša — galvenokārtLatgales kolorīta radīšanai ieviestās.

Rakstnieks ir iepazinis, apguvis un darbos ar Latgales tematiku samērā plaši lietojis Latgalesleksiku. Ādolfs Erss rakstīja latviešu literārajā valoda, iepludinādams tajā dažus specifiski latgaliskasleksikas paraugus. Tie šajā izdevumā tiek uzrādīti un skaidroti. Tādi ir: klāvs 'kūts', vuškas 'aitas', stomači'nelūgti viesi kāzās'. Rakstnieks nevairas arī no izplatitiem un Latgalē regulāri lietojamiem polonismiemun rusicismiem: škaplers 'kulonveidīga kaklā karama svētbildīte', parapija 'draudze', plebānija'baznīckunga maja vai mācītājmuiža', obraziņš 'svētbiklite'

Parasti dialektā lietota vārda sakne, bet izskaņa pārveidota literārā formā.Dažreiz autors latgalisko kolorītu ir gribējis panākt ar latgalisku sufiksa vai galotnes formu, kas

literārā valodā rakstītā tekstā nav gluži loģiski. Tā tas ir, piemēram, gadījumā ar vārdu saldenaisvārdkopā Jēzus saldenais. Latgaliskā forma soldons atbilst literārās valodas īpašības vārdam salds, nevissaldens. Teiciens Jēzus saldenais lietots, lai tekstam piešķirtu latgalisku skanējumu, saglabājot latgaliskāsformas zilbju skaitu un ritmisko veidojumu. Romānā lietoti arī Latgales izloksnēm raksturīgie lietvārdu o-celmi u-celmu vietā (als 'alus', vids 'vidus') u. c.

Dažas īpatnības saistāmas ar 30. gadu-rakstības tradīciju. Tās ir saglabātas. Tā laika rakstībā trūkakonsekvences īstenības un pavēles izteiksmes daudzskaitļa 2. personas galotņu lietojumā, respektīvi, tikajauktas šīs galotnes, piemēram, īstenības izteiksme lietoja gan dzīvosat, būsal, gan dzīvosit, būsit, betpavēles izteiksmē — nākat. Šādas formas lietotas arī «Muižnieku» pirmiespiedumā. Gatavojot otroizdevumu, autors pats šīs kļūdas mēģinājis novērst, taču tas viņam izdevies tikai daļēji. Sis izdevumscenties respektēt gan autora labojumus, gan mūsdienu pareizrakstības normas.

Vārdu nozīmju skaidrojumos izmantotas vārdnīcas, izlokšņu materiālu apraksti, iztaujāti gan izlokšņupratēji, gan latgaliešu rakstu valodas zinātāji.

Romāna «Muižnieki» pirmvariantu publikācijas un to pārveidojumi, ka ari citu darbu rakstīšanasvēsture liecina, ka Ādolfs Erss ir piederējis pie tiem rakstniekiem, kas savus darbus rediģēja, laboja unpārveidoja arī pēc to pirmpublicējuma, strādāja ar tiem, gatavojot jaunai izdevumam.

Pēc iznākšanas grāmatā 1931. gadā A. Erss ir rediģējis arī romānu «Muižnieki». Raiņa Literatūras

un mākslas vēstures muzejā ir divi šā izdevuma eksemplāri (118631 un 116649) ar autora redakcionāliemlabojumiem. Daži no šiem labojumiem ir identi abos eksemplāros, daži ir atšķirīgi. Gatavojot šoizdevumu, ir ņemti vērā abos eksemplāros atrodamie labojumi. Dažkārt vienā vai otrā eksemplārā irizdarīts kāds labojums, kas ir loģiskā pretrunā ar pārējo tekstu,— tie nav ņemti vērā. Ir labotas drukas unpareizrakstības kļūdas.

47 Ipp. . . paņi Salija svētdien.Paņi (polu vai. pani)— kundze, pane. Laipna uzruna sievietei — parasti kopā ar uzvārdu vai vārdu.

Agrāk tā uzrunāja privileģēto aprindu personas.48. Ipp. . . gar kuru varēja saredzēt ores redeles.Ore — lieli darba rati ar rede|veida malām.49. Ipp. . . baidi ja māņticīgo apteksni Prosku.Proska —saīsinājums, pamazināmā forma no vārda Jefrosinija, Praskovija vai Apraksija. Lai gan

varone lietuviete, tas nav lietuviešu vārds.50. Ipp. Viņš pats bija protestants un mīlēja tautu.Protestants — visu to kristīgo konfesiju piederīgo kopapzīmējums, kas 16. gs. reformācijas laikā

atdalījās no katoļu baznīcas — luterāņi, kalvinisti, reformāti u. c.. . mans vectētiņš kopā ar Vallenšteinu ieaulekšoja Prāgā. Vallenšteins (Wallenstein) Albrehts (arī

Albrehts Valdštejns; 1583—1634)—Svētās Romas impērijas karavadonis. Pēc izcelsmes čehu muižnieks.Trīsdesinitgadu kara laikā (1618—1648) impērijas armijas virspavēlnieks (1625—1630, 1632—1634).Uzvarēja vācu protestantus pie Desnas (1626), vairākkārt uzvarēja Dānijas karaļa Kristiāna IV karaspēku(1626—1627). Cieta sakāvi kaujā pret Zviedrijas karaļa Gustava II Ādolfa (1594—1632) karaspēku pieLicenas (1632). Viņu apvainoja sazvērestībā, atcēla no amata un nogalināja.

Reiz saderēja ar Mariampoles grālu.Mariampole (lietuviešu vai. AIarijampole)— pilsēta (kopš 1756 gada) Lietuvā Sešupes krastā.53. Ipp. . . audzēta jau no Jagaija laikiem.Jagailis (lietuviešu vai. Jogaila. poļu vai. Jagiello; ap 1351 —1434)—Lietuvas kunigaitis (1377—

1392, ar pārtrauku miem) un Polijas karalis Vladislavs II (no 1386). Lietuvas kunigaiša Aļģirda dēls.1385. gadā noslēdza Lietuvas un Polijas ūniju (Krēvas ūniju). 1386. gadā pēc laulībām ar Polijastroņmantinieci Jadvigu tika kronēts par Polijas karali; pieņēma katoļti čību un Lietuvas lielkņazistipievienoja Polijai.

kuru lo/varki nebija lielāki par latviešu zemnieka vidēju māju.Foļvarks (Latgalē), folverks (polu vai. lolwark, vācu vai. Vorwerk)—1) muižnieku saimniecibas

veids, kas pastāvēja Polijā (līdz 1944. g.) un citās Centrālās un Austrumeiropas zemēs (līdz 19. gs.vidum); 2) lauku lielsaimniecības Latgalē un Augšzemē vēlā feodālisma un kapitālisma periodā, kasizveidojās uz muižu zemes; dajēji atbilst Kurzemes un Vidzemes pusmuižām

54. Ipp. . . kopā ar vēlāko lietuvju muižnieku Butleru vectēvu.Bulleri sena matrikulēto (sarakstā ievesto) muižnieku dzimta Kurzemē. 1525. gadā ordeņa mestrs V.

fon Pletenbergs nodeva lēni Hermanim Butleram lielāku zemes gabalu Durbes draudzē, uz kura vēlākizveidojās vairākas muižas, kas tika sadalītas dēliem. 1647. gadā Heinrihs Butlers, sadalot savusīpašumus, testamentā Krotes muižu novēlēja otrās laulības jaunākajam dēlam virsleitnantam NikolajamButleram. Butleriem bija mantošanas ceļā iegūti ipašumi arī Vidzemē, iespējams, ari Lietuvā.

. . trīsdesmit gadu karā . . ķeizaram Ferdinandam II. Trīsdesmitgadu karš (1618—1648)—pirmaiskarš Eiropā, kurā bija iesaistīti divi lieli Eiropas valstu grupējumi. Hābsburgu bloks (Spānijas unAustrijas Hābsburgi, katoliskie vācu firsti, ko atbalstīja pāvests un Zečpospoļita — Polija), kaspārstāvēja Eiropas visreakcionārākos spēkus, un antihābsburgu koalīcija (vācu protestantiskie firsti,Francija, Zviedrija, Dānija, ko atbalstīja Anglija, Holande un Krievija), kas aizstāvēja galvenokārtprotestantisko valstu intereses un antihābsburgu kustību Čehijā, Transilvānijā un Itālijā.

Ferdinands II (1578—1637)—Svētās Romas impērijas imperators (no 1619. g.) Hābsburgudinastijas pārstāvis, Čehijas (no 1617. g.) un Ungārijas da]as karalis (no 1618. g.). Sīs teritorijas ieguvaTrīsdesmitgadu kara laikā.

. . pulkvedis un dragūņu pulka komandieris. Dragūņi, dragūni (franču vai. dragon, latiņu vai. draco— pūķis)— jātnieki karaspēkā.

Sku/teckis pašā pulkā kā vahtmistrs.Vahtmistrs — vahmistrs, dienesta pakāpe kavalērijā.55. Ipp. . ■ devās uz Egeras pili.Egera (ungāru vai. Egcr)— pilsēta Ungārijas ziemeļos, dibināta ll.gs., cietoksnis—13. gs.. . piedalījās sazvērestībā, ko pret viņu rīkoja cietokšņa komandants holandietis Gordons un skotu

pulkvedis Lesli. Joans Gordons — skots, pulkvedis Austrijas armijā, Egeras komandants, piedalījāssazvērestībā pret Vāllenšteinu un viņa piekritēju nogalināšanā.

Aleksandrs Leslijs (16. gs. beigas—1661. g.)—dzimis Skotijā, cīnījies Nīderlandes karaspēkā pretSpāniju, Zviedrijas karaspēkā pret Krieviju un Austriju.

Sī paša pulka otrā dala ar kapteini Deverē.DeverČ, Deverū (Deveroux)—dragūnu pulkvedis, Vallenšteinanogalinātājs.Hercoga Erīdriķa laikā viņš iekļuvis polu karaspēkā. Fridrihs (1569—1642)—Kurzemes hercogs,

pirmā Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera vecākais dēls.. sūtīts pie Lietuvas seimela ziņnešos. Lietuvas — Polijas valstī seims bija augstākais likumdošanas

orgāns. Katram novadam (lietuviešu vai. vaivadija) un tā apakšvienibai, iedalījumam (lietuviešu vai.pavietas) bija savs seimelis — vairāku ieceltu pārstāvju kopa.

55. —5G. Ipp. . . tos aizveduši ar visu grāmatu. Grāmata — vēstule.56. Ipp. . . liela un bagāta muiža Lietuvas 2emaitijā.Zemaitija — vēsturiski ģeogrāfisks un etnogrāfisks novads Lietuvas rietumdaļā.Paņi Skultecka bija cēlusies no šlahtas, kuras priekšteči bijuši lietuvju bajāri, bet pārpoļošanas

laikos pieslējušies valdošai polu nācijai, tā iegūdami dažādas polu karaļu laika ūnijās piešķirtaspriekšrocības. /. ./ Vecais Skute/skis, protestants un lietuvju patriots, nepiekrita ūnijai ar Poliju. Sļahta(poļu vai. szlachla)— poļu un čehu sīkmuižniecība. 1385. gadā Krēvas pilī tika noslēgta Lietuvaslielkņazistes un Polijas ūnija — vienošanās par dinastiju savienību. Lietuvas lielkņazs Jagailis, stājotieslaulībā ar Polijas karalieni Jadvigu, tika pasludināts par Polijas karali, pieņēma katoļticību, kristījakatoļticībā Lietuvas zemes un Lietuvas lielkņazisti pievienoja Polijai.

1569. gadā tika noslēgta Ļublinas ūnija, kas Lietuvas lielkņazisti un Poliju apvienoja vienotā valstī— 2ečpospoļitā (1569—1795) ar kopīgu karali, seimu un senātu. Kopš tā laika administratīvā, politiskāun kultūras dzīve vairāk centrējās Polijas pilsētās Krakovā un Varšavā, un tas atspoguļojās Lietuvaslikteņos.

Jau no Kedaiņiem atprecētā vecmāmiņa . .Kedaiņi (lietuviešu vai. Kedainai)— pilsēta (kopš 1590. gada)Lietuvas vidienē, Nevežas upes krastā.Polu dumpi pret Krieviju Skultecki nepiedalījās. Polu dumpis—Polijas sacelšanās 1863.1 —1864.

V, nacion.ilās atbrīvošanās kustība, kas bija vērsta pret carisma jūgu, aptvēra Polijas karalisti, Lietuvu,daļu Baltkrievijas, Labā krasta Ukrainu. Tajā piedalījās arī Latgales polu muižnieki.

Diikunigaitis Ķeistutis (lietuviešu vai. Ķņstutis; ap 1297—1382)— viens no izcilākajiem Lietuvasvaldniekiem, Ģedimina dēls, kunigaiša Vitauta tēvs.

. . pasargāja no Muravjova represijām un kontribūcijām. Mihails Nikolaja d. Muravjovs (1796—1866)— cariskās Krievijas valstsvīrs, bijis gubernators vairākās guberņās; 1857.—1861. g.— valstsīpašumu ministrs, uzstājās pret dzimtbūšanas atcelšanu un enerģiski iestājās par Krievijas rietumu

(Latgales, Lietuvas, Baltkrievijas terit.) guberņu pārkrievošanu. 1863.—1865. g. bija Ziemeļrietumuapgabala ģenerālgubernators. 1863. gadā nežēlīgi apspieda poļu dumpi, par ko cara valdība piešķīragrāfa titulu. Pret tiem poļu muižniekiem, kas bija saistīti ar dumpi, sākās nežēlīgas represijas, un viņiembija jāmaksā smagas kontribūcijas.

59. Ipp. . . arī tur bez repetitoriem viņi nevarēja dzīvot.Repetitors (latīņu vai. repetitor — atkārtotājs)— persona, kas palīdz skolēnam sagatavot mājas

uzdevumus; mājskolotājs.62. Ipp. . . muižiņu ar trīssimts pūravielām aramzemes un tikpat lielu mežu platību, saklausījusi ar

kādu mākleri. Pūrvieta —0,365 ha.Mākleris (vācu vai. Makler)— starpnieks tirdznieciskos darījumos.64. Ipp. Līdz šim viņš bija kalpojis Bolvu muižas mežniecībā. Bolvu muiža — Balvu muiža Ludzas

apriņķi.65. Ipp. Un vai muižniekam pieklājas pelņā iel kā sl rudzi niekam vai linu kulsllķim?Strūdzinieks — cilvēks, kas vilka vai airēja plakandibena upju kuģus — strūgas — visā ceļa garumā

vai vadija tās tikai pāri krācēm.Linu kulstiķis — linu kulstītājs, cilvēks, kas ar īpašu ierīci no mīstītu linu šķiedras izdauza, izkulsta

spalus. Linu kulstīšana — viens no pelņas darbu veidiem ziemā.66. Ipp. Koku zāģētavai izdevīgāk atrasties sausā, rošā lielceļa tuvumā.Rošs — ross, rosigs, šajā gadījumā ceļš, pa kuru noris dzīva satiksme... līdzīgas sapņu nirvānai.Nirvāna — budisma reliģijā cilvēka dvēseles augstākais svētlaimes stāvoklis, atbrīvošanās no

visām rūpēm un tieksmēm (saplūšana ar dievību).67. Ipp. .. uz papīra arhitekta nodomi bija skaisti pārskatāmi un gaumē jami.Gaumējami — šeit: baudāmi.68. Ipp. . . ģēveļu iebūvju un izbūvju lormām.Ģēvele (lejasvācu Gevel)— zelminis, jumtgals.69. Ipp. . . par pils būvi un zāģu gateri.Gateris (vācu vai. Gatter)— mašīna koku sazāģēšanai dēļos.70. Ipp. . . turēdams pusduci Jorkšķiras cūku.Jorkšīras cūkas — lielās baltās cūkas, kuru šķirne 19. gs. izveidota Anglijā.72. Ipp. Komlese (franču vai. comtesse)— neprecējusies grāfiene.par vārīgām porcelāna paņenkām. Papenka — pamazināmā forma no po|u vārda panna —

jaunkundze, jaunkundzīte.73. Ipp. Janopoles muižā pie pana Kazimira.Janopoles muiža atradās netālu no Rēzeknes. Lietuvā un Latgalē ir daudz muižu, kuru nosaukuma

izskaņa ir — pole: Mariampole, Janopole, Domopole, Rinopole. To varētu izskaidrot ar poļu muižniekutieksmi pēc antīku nosaukumu atdarinājuma.

?5. Ipp. kā velns pie Gali lejas ezera.Galilejas (Ģenacaretes) ezers jeb jūra Palestīnā.76. Ipp. /tā Gazcnes pīlāri, zem kuriem dabūja galu SimsonsSimsons — Sarasons, Bībeles persona, ar milzu spēku apveltīts senebreju varonis, kurš uzveica

kultūras ziņā pārākos filistiešus un ar savu vareno spēku sagādāja viņiem pastāvīgas raizes. FilistieteDalila izvila Samsona spēka noslēpumu, iemidzināja viņu, nogrieza matus, šā spēka avotu, un pašunodeva filistieši'em. Matiem ataugot, Samsona spēks atgriežas — un viņš sagrāva namu, kurā bijapulcējušies filistieši, iedams bojā kopa ar tiem. Tas noticis Gazas pilsētā, kas toreiz piederējalilistiešiem.

Kivkuču sādža — latgaliski nosaukums būtu Kyukuči vai Kiukuči — no vārda kyukol kūkot.

77 Ipp. F.raņa — saīsinājums no vārda Frančeska, ari Franciska.ganības turēja Primenes mežos uz servi tūta tiesību pamata. Servitūti (latīņu vai. servitūs —

pienākums, saistība)— tiesības ar zināmiem ierobežojumiem lietot svešu īpašumu. Visizplatītākais bijazemes servitūts — tiesības lietot ce)u, iegūt smiltis, mālu, granti, ganīt un dzirdināt lopus utt. svešā zemesīpašumā.

78. Ipp. Bija zeme, bija grēks, bija SodomaSodoma, arī Zodoma — Bībelē minēta pilsēta Palestīnā, kuras iedzīvotāji pagrimuši netiklībā, tāpēc

Dievs tos iznīcinājis ar sēru un uguni.Ipp. kura man parādījās Gaivarišķu kapličā.Lietuvā un Latgale par kapličām sauc kapelas — nelielas baznīciņas ar allāri dievkalpojumiem.darinājis kāds lietuvju dievdaris. Tā lietuvieši sauca tautas māksliniekus, kas nodarbojās ar Kristus

un Marijas skulptūru darināšanu. Tāda mākslinieka tips attēlots J. Purapuķes garstāstā «Leišu svētbilžugriezējs». Sim koka skulptūrām ne vienu reizi vien latviešu rakstnieki pievērsa vērību savu prozas darbusižetos par Lietuvu. K. Strāls, J Janševskis, J. Purapuķe un citi latviešu rakstnieki lietuviešu svēto tēluskulptūrās redzēja tautas dvēseles izpausmi, lietuviešu dievbijību, ciešus sakarus ar pagātnes tradīcijām.

Ipp. Tad pie viņa noliecās pati Svēfā Jaunava kā Ostrobramas dievmāte Viļņā.Svētā Jaunava — Svētā Marija, Jaunava Marija. Ostrobramas Dievmāte — Aušras kapelas

Dievmāte. Medininku jeb Aušras vārti Viļņā uz Vecpilsētas robežas, būvēti 1503.—1522. gadā. VienīgieViļņas vārti, kas saglabājušies vēl šodien. Sīs celtnes arhitektūrā izmantoti gotikas un renesanses stilaelementi. Vārtu austrumu daļu grezno Lietuvas ģerbonis. 19. gs. sākumā rietumu pusē tika piebūvētaAušras kapela (Ausmas kapela) klasicisma stilā. Te ievietoja mākslinieciski augstvērtīgu altārgleznu«Svētā Marija» (16. gs., autors nezināms)— vienu no pirmajiem darbiem lietuviešu glezniecībā. 1626.gadā karmelītu ordeņa mūki, kas tepat blakus bija ierīkojuši savu klosteri, šo Marijas (OstrobramasDievmātes) gleznu pasludināja par brīnumdarītāju, tāpēc šī vieta kļuva par svētceļojumu objektu. A. Ersslieto šīs celtnes polisko nosaukumu.

Ipp. Septiņus gadus viņa Viļņas Drāmā lūgusi. Brama Ostrobramas baznica Viļņā.Ipp. ko reliģijā apzīmē par Svēto Māru.Svētā Māra — Svētā Marija, Dievmāte, Jēzus māte, kurai par godu ir celtas daudzas baznīcas un

notiek daudzi baznīcas svētki: Šķīstīšanas diena(2.II), Marijas pasludināšanas diena (25.111), Marijasdebesīs uzņemšanas diena (15.VIII), Marijas dzimšanas diena (8.IX) un citi.

Aizgavēņa zupa.Aizgavēnis — diena pirms Pelnu trešdienas — liela gavēņa sākuma. Sājā dienā lietoja treknus

ēdienus.83 Ipp . jāaptekā neatliekamie darbi pagalmā, klāvā, stalli, klēti.Jāaptekā — jāpadara. Klāvs — kūts.tad ciema puiši pļavā uzstādīs grieztauku. Grieztauka — pašdarināts karuselis: pie mieta ar īpašu

uzmavu piesien kārti, kuras galā piestiprinātas ragaviņas.Šodien vēl mietā uzmauks mauli.Maule — ratu rumba — riteņa caurā, asij uzmaucamā dala, kurā iestiprināti spieķi.un tad steigšus uz supretku. Supretka, arī suprags, supratka, suprātkas (krievu vai. супрядки)—

sākotnēji vērpšanas talka, vakarēšana, vēlāk ballīte, danči.To valcerl Griška sauc par «Rudens lapām».Valceris (franču vai. valsē, vācu vai. Walzer no walzen — griez-tiee)— valsis, sarīkojumu deja 3/4 taktsmērā.84 Ipp. . it kā varētu saēst visām septiņām gavēņa nedēļām.Saēst — pieēsties (no latgaliskās atgriezeniskās formas sasaēst). Septiņas gavēņa nedēļas — t. s.

Lielais gavēnis pirms Lieldienām.

nopirks ulmaniti zobu izskalošanai. Ulmanitis — vislētākais degvīns 20.—30. gados. Te autors irsajaucis hronoloģiju, uz ko tika aizrādits arī recenzijās tūlīt pēc romāna iznākšanas. 19. gadsimta beigās,kad risinās šā romāna darbība, nevienu dzērienu par ulmanīti nedevēja.

Rita Pelnu diena, pirmā klusā gavēņa diena. Pelnu diena — gavēņa sākums, pirmā klusā diena, arkuru izbeidzās ķekatu laiks un Meteņa prieki. Nosaukumu dabūjusi no pelnu kaisīšanas (grēku nožēlošanaszīme) pēc baznīcas rituāla. Ar šo dienu saistās daudz ticējumu un aizliegumu: nedrīkst sukāt matus, jo tadtie put kā pelni un izkrīt; jāber matos pelni, lai mati augtu gari, utt.

.. ar sāli berž un skalo traukus un lize/kas. Lizejka — karote.Septītā gavēņa nedēlā, Zaļās ceturtdienas rītā. Zaļā ceturtdiena — ciešanu nedēļas (pēdējās

priekšlieldienu nedēļas) ceturtdiena, ari Lielā ceturtdiena, Tīrā ceturtdiena, kad viss jāizberi un jāiztīra... paskatījās . . slundiniekā. Stundinieks — pulkstenis, stundenis.85. Ipp. Rīt jāiet baznīcā izsūdzēt grēkus, gulēt krustā un pieņemt svēto vakariņu.Gulēt krustā — skaitīt lūgšanas, guļot uz grīdas ar izstieptām rokām.Svētās vakariņas — svētais vakarēdiens, reliģiska ceremonija, kurā ticīgie pieņem pašu Jēzu Kristu

noslēpumainā veidā, saņem Dieva žēlastību un grēku piedošanu... dzied psalmus par mirušiem.Psalms (grieķu vai. psalmos — dziesma, dziedājums)—senebreju reliģisks dziedājums. Psalmi

ietilpst Vecās Derības Psalmu grāmatā, kas ir Bībeles daļa.Notur svinīgu liturģiju.Liturģija (grieķu vai. leitūrgia—pienākums, pienākuma pildīšana)— kristīgās baznīcas

dievkalpojums vai tā atsevišķa daļa.Draudze dzied «AI Ielu ja».Alelujā (senebreju vai. hallelūjāh— slavējiet Dievu)—Dieva slavināšanas sauciens jūdaismā vai

kristietībā.Pārnākot mājās, noliek atsagavēšanās.Atsagavēšanās — gavēņa laikā aizliegto ēdienu pirmā baudīšana Lieldienu rītā pēc pārnākšanas no

dievkalpojuma.. . trīs reizes noskaita Tēvareizi.Tēvareize — kristiešu lūgsna: Tēvs mūsu, kas esi debesīs, svētīts lai top Tavs vārds, lai atnāk Tava

valstība, tavs prāts lai notiek kā debesis, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien unatlaid mums mūsu parādus, kā arī mēs atlaižam saviem parādniekiem, un neieved mūs kārdināšanā, betatpestī mūs no ļauna.

Sim tekstam atkarībā no konfesijas ir varianti.Ciema bērzos uzvilktas leigaves. Leigaves— šūpoles, ari līgotnes.86. Ipp. . . kad ermoņika rauj galopu.Galops — sarīkojumu deja 2/4 taktsmērā. Dejota jau 18. gs. Sevišķu popularitāti ieguvusi 19. gs. 1.

pusē līdz ar kadriļas izplatību.. . viņš seko kā pakrēslis.Pakrēslis — koka ēna, paēna. Par cilvēka ēnu Latgalē saka — susātivs.90. Ipp. . . tās ir kā asi nesu ķīļraksts, kas vienkāršās zīmēs ieslēpj domas.Ķīļu raksts — viens no visvecākajiem un visvairāk izplatītajiem rakstiem Senajos Austrumos.

Rakstu zimes sastāv no vairāku dažādos virzienos guļošu ķīļu un leņķu grupējuma. Tas attīstījās noDienvidbabilonijas pirmiedzīvotāju šumēru raksta un ar laiku izplatījās visā Priekšāzijā.

Asīriešu ķīļu raksts sākumā daudz neatšķīrās no babiloniešu raksta, abos bija arī vienlīdz liels zīmjuskaits. Līdz ar neatkarību no Babilonijas asīriešu raksts ieguva patstāvīgu raksturu, arvien vairākatšķirdamies no kursīvākā babiloniešu raksta.

94. Ipp. Kleperu Zūzi . . bagāto noma/nieei.

Zūze — saīsinājums no Zuzanna.Nomaļniece — šeit pagasta vai ciema nomales iedzīvotāja.95. Ipp Kad viņa nāca margas gados.Marga, mārga (lietuviešu vai. merga)— jauna meita, jaunava precību gados.uz savām astoņām desetiņām. Desetīna —1,0925 ha.apēst divus vērsēnus un vienu šķēli. Šķēlis, arī šķels (lejasvācu Schele)— auns, tekulis.Viņai piedzima meita Maska.Maska — pamazināmā forma no vārda Marija.Latgalē tradicionālo garo, sarežģīto vārdu saīsināšana bija plašiizplatīta. Taču attiecībā uz Marijas vārdu pastāvēja pieņēmums,ka to vispār nedrīkst ikdienā lietot, tāpēc Marijas sauca: Māra(Mūra), Marc, Marence, Maņa, retāk Maša, pat Ma|a Maska ir pavisam reti sastopams variants.Pēc dažiem gadiem atskrēja arī puika Antoška. Antoška — Antons.Donatu aizsauca japāņu karā par underopicieri Underopicieris — unteroficieris, apakšvirsnieks cara

armijāviņš piedalījās melnā solņā. Melnā sotņa tautas apzīmējums sodu ekspedīcijai, speciālai karaspēka

vienibai, ko cariskās Krievijas valdība sūtīja 1905 gada revolūcijas apspiešanai Latvijā.aizmirsis Zūzes pārestību Sv Donata lēstā. Sv Donata lēsts (vācu vai l-est svētki) Svētā Donāta

svētkiIpp. alus ducināja galvu alus lika galvai ducēt, t i. dunētMeteņu nakti viņš Zūzei mājās durvis aizkrāva. Metenis pēdējā diena pirms Pelnu dienas un Lielā

gavēņa Ar Jo saistās daudz senu tradiciju nākamā gada auglībai, bet Meteņa priekos jau aizejošās ziemasizvadīšana. Meteņos daudz ēda un dzēra, gatavoja ari ipašus ēdienus, līksmojās, gāja ķekatās utt

virs kura karājās spulga. Spulga — lampa, spuldze. (Iepriekšējā izdevumā šai vietā lie tots vārdslampa, bet, gatavojot grāmatas otro izdevumu, autors abos rediģētajos un papildinātajos eksemplāros tonomainījis ar spulga.)

A/ozs ar To/u sit sešdesmit seši Aļozs — Aloizs, Aloizijs. To|a Anatols, Anatolijs. Sešdesmit seši— kāršu spēle ar 24 vai 32 franču spēļu kārtīm kura piedalās divi, tris vai četri spēlētāji. Spēles veidi irvairāki

Ipp. tad gāja uz atlaidāmAtlaidas — katoļu baznīcas svētki, piemēram, Mārtiņa, Bērtuļa allaidas. Sajā dienā baznīcā notiek

soda atcelšana pēc grēku sūdzēšanas. To dara ar īpašām lūgšanām.Sābriņa (baltkrievu vai. sa6ļ3oyKa)— kaimiņiene, arī ar nozīmi — paziņa, draudzene. pie Zo/as ciemā. Zola — Sofija.Viņš priecīgs sāk ap Zūzi lakslīt. Lakstu — lēkāt.Iesim buletē, iedzersim pilzensko.Pilzeriskis, pilzenskais — pazīstamais Pilzenes alus, kuru kopš 19. gs. 1. puses ražo čehu pilsētā

Pilzenē (tagad Plzeņa).98 Ipp. Darbs uz dzelzceļa pie slīperu likšanas.Slipers (angļu vai. sleeper)— gulsnis, dzelzceļa sliežu balsts.Un vīkšs ar sieru ar' palika vilcienā. Vikšs — sainis, vīstoklis.99. Ipp Tu manis neaplakslosi vis.Lakstoties — izrādīt uzmanību, neaplakstosi — šeit: nepiemānīsi.101 Ipp . pa audeklu sāka skraidīt tādi kā obraziņi.Obraziņi (krievu vai. образ — tēls, aina, glezna, svētbilde)— attēliņi, ainiņas, bildītes.102. Ipp uzšūt melnu tūka kārtu ar gariem šķēru svārkiem. Tūks — īpaši apstrādāta vadmala. Kārta

— uzvalks.

Šķēru svārki — pagarināti svārki ar šķēlumu un ielocēm mugurpusē.105. Ipp zirgu mietnieks Krūka, stārasts Lapsa. Mietnieks — mijējs, mainītājs.Stārasts (krievu vai. староста)— ciema vecākais, arī darbu uzraugs muižā.laizdami gaisā stipras mahorkas smaku. Mahorka (krievu vai. махорка)—1) viengadīgs nakteņu

dzimtas nikotīnaugs; 2) no tās pagatavota (stipra, rupja, lēta) tabaka.Aiz stoikas krodzinieks.Stoika (krievu vai. стойка)— lete.106. Ipp. Jaunā gadā piedalīšos Rēzeknes rikšošanā.Domātas zirgu skriešanas sacensības, kas jaunāgada pirmajā dienā tika rikotas uz aizsalušā Rēzeknes

ezera.Slobodā dabūšu seši.Slobodā (krievu vai. слобода) — 1) brīvciems (pirms dzimtbūšanas atcelšanas Krievijā — brīvo

zemnieku ciems); 2) ciems pie pilsētas, priekšpilsēta.Diviem bija plēša, vienam ienāši.Plēsa — zirgu nagu slimība, ieplīsuši nagi.Ienāši, zirgu — tautā pazīstams nosaukums deguna gļotādiņasun apkārtējo audu lipīgiem iekaisumiem, kas savienoti ariztecējumiem no nāsim... izskatījās kā pieslietas linu mīstīklas.Mīstīkla — kulstīkla, paisīkla. Ierīce linu vai kaņepāju šķiedru salaušanai.. . slaikais kungs melnā pledā .Pleds (angļu vai. plaid)— apmetnis vai liels lakats. . . peleiīna vien kust.Pelerīne (franču vai. pelerine)— īss apmetnis; plata drēbes apkakle, ko nēsā, apmestu ap pleciem;

arī impregnētas drēbes lietuspusmētelis bez piedurknēm.108.Ipp. . . tagad jāsauc staršiņam.Staršiņš (krievu vai. старшина)— pagasta vecākais.Vīrelis apvilka šektaiņus.Sektaiņi (lejasvācu Schecht — šekte — zābaka stulms)—stulma zābaki.109.Ipp. Borkovas lielkungs man iedeva pasūtījumu.Borkova — Barkava.110.Ipp. ..pasūtīja jakt.sdcsas.Jaktsdesa (vācu vai. Jagd — medības)—mednieku desiņas.Acīte — kāršu spēle.111 Ipp. Sulers — blēdis, sevišķi—kāršu spēlē.112. Ipp. . lai izietu stadulā.Stadula, ari stadala, stadele (baltkrievu vai. этадола)— zirgu novietne kroga vienā vai abos galos,

retos gadījumos ari vidū, kur ceļinieki novietoja savus zirgus. Ari stadulas ar laiku sadalija līdzīgi krogaistabam — zemnieku un kungu zirgiem.

113 Ipp. pa atvērto kaplogu bija dzirdams.Kaplogs (vācu vai. Kapplcnster — jumta lūka)—vēdlodziņš, vēdlogs.1/5. Ipp. . apāviešos ievēlēts par pagastvecāko.Apāvieši — iespējams, Apes, vietējā izloksnē Opas pagasta vai ciema iedzīvotāji.gribēja saukt uradņiku. Uradņiks (krievu vai. урядник)— kazaku vai policijas apakšvirsnieks.pats ministrs Plēve. Vjačeslavs Plēve (1846—1904)— iekšlietu ministrs un žandarmērijas šefs

cariskajā Krievijā.vecais grāls Mēdems. Mēdemi — sena matrikulēto muižnieku dzimta, kurai Kurzemē un Zemgalē

piederēja vairākas muižas.

116. Ipp carskajas konlektes—laba konfekšu šķirne.117 Ipp. klebeķis iedrebējās un apklusa.Klebcķis — klabata, durvju klaudzināmais.118 Ipp. . tādi kā vērša kuņģi un aitas spēķcs.Spēķe — virums, ko gatavo no iztiritām, sasmalcinātām dzīvnieku (liellopu, cūku, aitu, teļu) iekšām

un kartupeļiem.Kā nekriškans — ne pātarus skaita, ne biktējas. Nekriškans — nekristīgs, neticigs, pagāns.Pātari — lūgšana. Nosaukums radies no kristiešu lūgšanas «Mūsu tēvs debesis . .» latīniskā teksta

«Pater noster . .». Biktēties — sūdzēt grēkus. Bikts (vidusaugšvācu Bilu)— grēksūdze; kristiešu(pareizticīgo un katoļu) sakraments rituālās tīrības atjaunošanai.

Šovakar par tevi skaitīšu Dievmātei rožu kroni. Rožu kronis: 1. Lūgšanu virkne, sakārtota noteiktāsecībā, piemēram, vienu reizi «Tēvs mūsu», desmit reižu «Esi sveicinātā, Marija». Var būt arī desmitreižu «Tēvs mūsu», piecdesmit reižu «Esi sveicināta, Marija». Vai: vienu reizi «Tēvs mūsu», trīs reizes—«Esi sveicināta, Marija» plus Crcdo—«Ticības apliecinājums». 2. īpašas lūgšanu krelles, kasiekārtotas, lai dievlūdzēji labāk varētu iegaumēt šo secību un nekļūdītos, skaitot lūgšanas.

Maclmozel, kā jūtaties?Madmozele (franču vai. mademoiselle)— jaunkundze.120.Ipp. .. gatavodamies pievienoties Polijas atjaunotāju kustībai.Domājams, ka par Polijas atjaunotājiem A. Erss uzskata 1863. gada sacelšanās — t. s. polu dumpja

— organizatorus un dalibniekus.121.Ipp. Ar poliem viņš salikās Lubanas Sveču tirgū.Sveču tirgus — tirgus pirms Sveču dienas, Svētās Dievmātes Marijas svētkiem (viņas šķīstīšanas

diena), ko kristīgā baznīca atzīmē 2. februārī. Sveču diena saistīta ar dažādiem tautas ticējumiem. Saidienā baznīcā apsvētītās sveces nes mājās un dedzina nolūkos atvairīt dažādas likstas un nelaimes.

122.Ipp. . . atradis patvērumu kāda babuļa meža mājiņā.Babulis, babulni.eks, babuļnieks — cilvēks, kas pieder pie zemākā bezzemnieku slāņa (feodālisma

un kapitālisma sākumperiodā), parasti Austrumlatvijā.. . babuļa skaistā meita Madaļa.Madaļa — saīsinājums no vārda Magdalēna.. . apgānīja un sakropļoja Kristus moku tēlus krustceļos. Kristus moku tēli — krucifiksi, krustā sistā

tēli.123. Ipp. . . izietu tāpat kā grāfam Plāterim-Zibergam.Plāters-Zibergs Leons (1838—1863)—po|u muižnieks, Krāslavas muižas un miesta īpašnieks, polu

dumpja dalībnieks.Pat lūgšanas grāmatas ar latiņu burtiem nedrīkstēja drukāt un izplatīt.Te domāts t. s. drukas aizliegums Latgalē pēc poļu dumpja apspiešanas. 1865. gadā ar Viļņas

ģenerālgubernatora K. fon Kaufmana pavēli aizliedza iespiest un izplatīt jebkādus tekstus, drukātus arlatīņu alfabēta burtiem. Sis t. s. drukas aizliegums pastāvēja četrus gadu desmitus — līdz 1904. gadam unatstāja ārkārtīgi negatīvu iespaidu uz gara dzīvi un izglītības līmeni Lietuvā, arī Latgalē.

124.Ipp. Agate plebānijā bija kā dvēsele.Plebānija —1) draudzes altāris kādā katedrālē vai kādā iestādes vai klostera baznīcā; 2) draudzes

vai mācītāja māja (katoļiem).Tāds varizejs pelnītu lielāku sodu.Varizejs — farizejs—1) senebreju reliģiskā sekla; 2) liekulis, svētulis.Vai viņa nav izpildījusi visas viņa uzliktās pakulas. Pakutas, pokota (lietuviešu vai. pakulā)—

nožēlošana, grēku izpirkšanai uzliktie pienākumi./25. Ipp. Jaunā sveitā un šektaiņos.

Sveita, svita, svita (ukraiņu vai. свита — virsdrēbes)— svārki, virssvārki, pusmētelis, mētelis,vamzis.

Atbrauca «/iņejkā».Ļiņejka (krievu vai. линейка)— līnijdroška. . . virs bija kurāžīgs puisietis.Kurāža (franču vai. courage)—drosme, pārgalvība, lielība. Seit: iznesīgs, brašs puisis.Sestdienas vakarā pirms vespera.Vespers (latīņu vai. vesper—vakars)—vakara dievkalpojums katoļu baznīcā.126. Ipp. . . )ūs ar skrauci pie galda ēdāt.Skraucis (poļu vai. krawiec)— skroderis128. Ipp. . noliec tur mašīnu un pletīzeri, pakar pie sienas mēru, viņķeliun šķēres.Pletīzeris — gludeklis.Viņķelis (vācu vai. Winkel)— šeit — leņķa mērs.129. Ipp. kā apustulis Pēteris uz Galilejas ezera, kas gribēja darītbrīnumus un staigāt pa ūdens virsu.Apustulis (grieķu vai. apostolos — sūtnis)—Jēzus māceklis, kristietības izplatītājs.Apustulis Pēteris — viens no pirmajiem divpadsmit Jēzus mācekļiem. Evaņģēlijā stāstīts, ka Jēzus

devies pa ūdens virsu pie saviem mācekļiem, kas atradušies laivā un, noturēdami viņu par spoku, lotiizbijušies. Jēzus viņus mierinājis, lai nebīstas, jo tas esot viņš. Apustulis Pēteris sacījis, ja tas esot viņš,lai tad pavēlot Pēterim pa ūdens virsu iet pie viņa. Uz Jēzus aicinājumu Pēteris izkāpis no laivas un paūdens virsu gājis pie Jēzus, bet. izbijies, sācis grimt un saucis, lai kungs viņam palīdzot. Jēzus viņampasniedzis roku un sacījis: «Tu, mazticīgais, kāpēc tu šaubījies?» Kad tie iekāpuši laivā, vējš norimis.

130.Ipp. no viņa atvilktnes pazudusi Kairina.Katriņa, Katrīna — dažādas vērtības papīra nauda ar Katrīnas II attēlu, ko viņas laikā izlaida

Krievijā. Seit varētu būt domāti 100 vai 500 rubli.J33. Ipp. digdierēja drēbi Pelia kāzu svārkiem.Digdierēt — sagatavot drēbi, to mitru gludinot, presējot.Fraņa čūpstija koplekti. Cūpstit — sūkāt, čāpstināt.139.Ipp. . viņai tāds jaunives vakars nebija īsti parocigs.Jaunive — nākamā jaunā sieva, līgava.Jauničam līgava no vedējmātes bija jāizpērk. Jauničs — nākamais jaunais vīrs, līgavainis.140. Ipp. Panāksnieki un apdziedātāji pulcējās Zūzes mājā. Atnācastomači.Panāksnieki, ari panākšņi, panāči — līgavas radi un viesi. 243Apdziedātāji — kāzu viesi, kas piedalās humoristiskā kāzinieku apdziedāšanā.Stomači — neaicināti viesi kāzās, parasti stāvēja pie durvim Viņi tomēr tika gaidīti, ar viņiem

rēķinājās un vienmēr sagatavoja cienastu. Viņi parasti piedalījās arī apdziedāšanā.Kubelnieks (vācu vai. Kubler)— mucinieks.142.Ipp kā no velna šjūtera.Sļūters — krāteris.ūsas kā jaunam huzāram. Huzārs (ungāru vai. huszar)— vieglās kavalērijas virsnieks vai kareivis

pirmsrevolūcijas Krievijā un daudzu citu valstu armi jās, sākot ar 17. gs. Pirmo reizi huzāri parādījāsUngārijā 15. gs.

143.Ipp kā traka trijjūga vestai Fortūnai.Fortūna — likteņa dieviete seno romiešu mitoloģijā.Viņš gāja pa Lielo ielu līdz Jāņa ielai. Te iegriezās katedrālē Viļņas ielu nosaukumi te nedaudz

neprecīzi — no Jāņa ielas katedrālē iegriezties nevar, jo tā atrodas laukumā pie Ģedimina pils.

To sajutu vecā Ģedimina pilsētā.Ģedimins (ap 1275—1341)—Lietuvas kunigaitis 1316, —1341 gadā. Viņa laikā Lietuvā veidojās

pirmās pilsētas. Viņam piedēvē arī Viļņas dibināšanu 1320. gadā.144.Ipp. portālu u/i plalonu labirints.Portāls (latīņu vai. porta — durvis)—bagātīgi izrotāta galvenā ieeja kādā ēkā.Plufons (franču vai. plalond)—1) ar gleznojumiem vai reljefiem rotāti griesti vai to daļa; 2) abažūrs

griestu vai sienas lampai. Te lietots nolūkā veidot stilistiski kaut cik vienotu uzskaitījumu.Si apburtā pasaule pacēlusies uz vecā Pērkoņa tempļa pamatiem. Ka liecina vēsturnieku un

arheologu pētījumi, katedrāle tiešām uzcelta tai vietā, kur agrāk lietuvieši pielūguši savu dievu Pērkonu.Vietā, kur tagad stāv Viļņas katedrāle, bijis liels ozolu mežs. «Lietuvā» A. IZrss par Viļņas katedrālirakstīja: «Viļņa ir sena mākslas pilsēta. To sevišķi redz baznīcu arhitektūrā, skulptūrā un glezniecībā.Katedrāle, kas celta Krivu — krīva tempļa vietā grieķu tempļu stilā, ir cēlākā un iespaidīgākā Viļņasceltne.»

149.Ipp. Grāls boķikos.Boķiki, istenībā būtu jāraksta botiki (krievu vai. ботинки) — puszābaki, saišu zābaki, šņorzābaki.

Latgalē šis vārds tiek bieži lietots.Ari dampis bija sabojājies . .Dampis — lokomobile — pārvietojama tVaika spēkmašīna, noder dažādu mašīnu darbināšanai.150.Ipp. Puškinu iedzina nāvē Olga, panu Sibalski — Viktorija.Te autors Puškinam piedēvē viņa darba «Jevgeņijs Oņegins» personāža Ļenska likteni. Kas ir pans

Sibaļskis un Viktorija, neizdevās noskaidrot.. . pieķeras Golgatas krustam.Golgātā (senebreju vai. Golgot pieres kauls)— kalns netālu no Jeruzalemes. Tā ir tieši tā vieta, kur

atbilstoši Bībelei krustā sists Jēzus Kristus. Vārds Golgātā bieži tiek lietots kā ciešanu un moku simbols.151.Ipp. . . ne tā kā Borkovas Tranzejam.Tranzejs — domāts Barkavas muižas īpašnieks Tranzē — Rozeneks.A/ozam piedzimis dēls, un dzeram pirtižas. Pirtižas — pirti iešana nedēļu pēc dzemdībām, kad jaunā

māte iet mazgāties kopā ar bērnu. Pēc tautas tradīcijām šis notikums saistīts ar daudzām izdarībām uncienastu mājniekiem.

152.Ipp. ..plauktā zābaks bija par šauru.Mīlenbaha-Endzelīna vārdnīcā bez vispārpieņemtās šim vārdam reģistrēta vēl šāda nozīme — ratu

riteņa viduspunkts, ass. Te varētu būt nozīmes pārnesums — potīte. Tatad — potītē zābaks bija par šauru.153. Ipp. Neviens šo mietiņu neierosināja.Mietiņš — šeit, maiņa, mīšanās.. . it kā grenadierim mundieris.Grenadieris (franču vai. Grenadier)—1) 16.—19. gs. kareivis, kas apmācīts rokas granātas mešanā;

2) grenadieri — gara auguma kājnieku izlases daļas karavīri daudzās armijās.Sletan, Steian, drogij (poļu vai.)—Stefan, Stefan, dārgais.157 Ipp. . . jāizbrauc caur silaviņu . .Silava — meža paveids. Sim vārdam reģistrētas vairākas nozīmes: egļu mežs, priežu mežs, jauns

mežs, viršu krūmājs, pļavamežā.158. Ipp. Pan Slelane, pan Stelane, wart bischen wart! (vācu vai.)— Pan Stefan, pan Stefan,

pagaidiet mazliet, pagaidiet.. . dāmas ķibitkā sēdēja kā buru laivā.Ķibitka (krievu vai. кибитка)— kibitka, slēgti rati, rati ar kulbu.163. Ipp. .. kā pastāvīgie Kalistrāta stamgasti.

Stamgasti (vācu vai. Stammgast)— pastāvīgi viesi, pamatviesi.170. Ipp. . . nirvānai pieskāries kā laķirs.Faķīrs (arābu vai. laqir — nabags)—askēts, fanātiķis, kas moka pats sevi; cilvēks, kas pašmocibā un

atturībā padarījis savu miesu daļēji neatkarīgu no dažiem ārējiem iespaidiem (sāpēm, bada u. c.).. kā savas gultas eremīls. Eremīts (latīņu vai. eremita, grieķu vai. erēmos — vientuļš)—

vientuļnieks.171. Ipp. Svētdienās viņš gāja baznīcā un klausījās mišu.Mišs — mise (lat. missaļ— katoļu baznīcas galvenais dievkalpojums.. . sakristjans runājās ar ērģelnieku.Sakristjans (latīņu vai. saeristānus, franču val. sacristain)— sakristejas (īpaša telpa katoļu baznīcā,

kur glabājas kulta piederumi, inventārs, ģērbkambaris) pārzinis, ķesteris.172.Ipp. . . kā sniegs uz Llbanona kalniem.Libanona kalni, Libans (arābu vai. Džebeiliban — Baltais kalns)— kalnājs Palestīnas ziemeļos.

Augstākās virsotnes klātas ar sniegu ziemā un vasarā.Vai no manas Primenes parapijas ari le kāda dvēsele ir? Parapija (vācu vai. Parochie)—draudze.. . kur dvēseles šķīstās slaucamā guni.Slaucāmā guns — šķīstītava. Vārds atvasināts no verba slaukt ar nozīmi slaucīt, šķīstīt.173.Ipp. . . lesa/nieku Moņa, Trizelnieku Broņa.Moņa — Monika. Broņa — Broņislava.. . viņš dod man pavadoni, erceņģeli Miķeli. Erceņgelis — virseņģelis.Tad atrodamies mē/krāsas gaišumā.Mēļkrāsa — tumšzila, zili melna krāsa, kādu piešķir mēles — krāšņumaugs ar mēlei līdzīgu augli.

No tā lapām Iegūst tumšzilu jeb mēļu krāsu. Dažkārt par mēļu dēvē arī violetu krāsu.. . un atšķir vuškas no āžiem.Vuškas — latgaliski aitas. Atšķir draudzes avis no āžiem — grēciniekiem.174.Ipp. Zēvele (viduslejvācu Swevel)— sērs.. . dzirnavu trekterlm līdzīgā dzijuma.Trekteris (vācu vai. Trichter — piltuve)— šeit: krāteris.176. Ipp. . . nometis komžu un sutanu.Komža — katoļu garidznieka baltās virsdrēbes dievkalpojuma laikā.Sutana — katoļu garīdznieka melnais tērps, ko valkā arī ārpus baznīcas.178. Ipp. Tik neaizmirsti aplikt Skapleri.Skaplers, arī skapulārs (polu vai. szkaplerz)— kaklā karama miniatūra metāla svētbildīte,

garīdzniekam tā var būt arī lielāka izmēra. Tautā šādi sauca arī stolu — kaklā karamu auduma lenti arDievmātes simboliem — priesteru amata zīmi.

.. kā milzīgs ugunīgs ķerubs. Ķerubs — īpašu eņģeļu šķira./80. Ipp. Ziemās grāfs uz luģēm staigāja pa Primenes izcirtumiem. Luģes — slēpes.185. Ipp. .. Zūze turēja diezgan augstu cenu — ietvertāku. Cetvertaks — ceturtdaļrubļa — t. i., 25

кар.193.Ipp. .. krievu armijas praporščiks.Praporščiks (krievu vai. прапорщик)— jaunākā virsnieka dienesta pakāpe cariskajā Krievijā.194.Ipp. . pieņemts muižā par modernieka palīgu.Modernieks (lejasvācu Moder — māte, Hofmutter — muižas kūts pārzine)— senāk galvenokārt

muižas govju kūts pārzinis un piena pārstrādāšanas darbu vadītājs.198. Ipp. .. drīz iekļuva Ziemelpalīdzībā.Ziemeļpalīdzība (krievu vai. CeBeponoMomi.)— ar valdības ziņu 1915. gadā Petrogradā izveidota

organizācija, lai centralizētu bēgļu apgādi un palīdzības sniegšanu. Tās punkti bija iekārtoti arī Latvijā.

Lielā pārvaldes aparāta un neskaitāmo nodaļu uzturēšana prasīja daudz līdzekļu. Zobgaļi to sauca par«pašpalīdzību». Un tiešām — pēc Februāra revolūcijas izdarītā valdības revīzija konstatēja, ka no valstssaņemtajiem 100 milj. rbļ. bēgļu pabalstiem izsniegti tikai 11,5 milj. rbļ.

199. Ipp. .. spekulēja ar cara naudu un kerenkām.Kerenka — nauda, ko izlaida Krievijas Pagaidu valdība ministru prezidenta un kara ministra A.

Kerenska (1084—1970) laikā — t. i., no 1917 gada jūlija līdz novembrim200. Ipp. Viņa dzīves sapnis bija tikt Saeimā.Saeima — Latvijas Republikas tautas pārstāvniecības iestāde no 1922. gada 1 novembra līdz 1934.

gada 15 maijam. Tajā bija 100 tautas pārstāvju — Saeimas locekļu jeb deputātu, kurus ievēlējavispārējās, vienlīdzīgās, tiešās un aizklātās vēlēšanās uz trim gadiem.

SATURSTOC \o "1-3" \h \z Ādolfs Erss un Latgale …. ……….. 5«Viss radies no dzīves iespaidiem»— rakstniekadzīves ce|š …………………………………………………………. 6«Viss — atspīdumi»—rakstnieka dai|rade . . 14Romantikas burvju kauss …. 14Vērošanas un tēlošanas prieks………………………… 16Māras zemes mīlestība ………………. 18Dieva ļautiņi . . …. 22Aizejošā godiba . . …. 26Jaunās vēsmas . ………………. 30Aprautais pēdējais cēliens …………………. 37Ādolfs Erss un Lietuva …. 39Muižnieki ….. …. 47Pirmā nodaļaPēdējās atvases . . …………………….. 47Otrā noda|aViņu jaunība … . . ……………….. 57Trešā nodaļaLabi padomi …. 63Ceturtā nodaļaGrāfs grib precēties … … 72 Piektā nodaļaAtmoda ……………………………. …………………………. 82Sestā noda|aUz muižu . … : . ,. … 87 Septītā nodaļaPārvaldnieks ieskatījies Zūzē ………………. 94Astotā nodaļaGrāfa satikšanās ar Krugļevski …. 105 Devītā nodaļaViļņas aģents vai Malienas skroderis …. 114 Desmitā nodaļaKruglevska jaunība . . . …. 120 Vienpadsmitā nodaļaJātnieks tumsā . . . . . … 132 Divpadsmitā nodaļaPelča kāzas. Dievišķā un Sātans . . • 138Trīspadsmitā nodaļaIzpalīdzīgais nomnieks …………………………………. 145Četrpadsmitā nodaļaGrāfs boķikos ……………………………………………………………. 149Piecpadsmitā nodaļa

Pazudušais vīrs ….. . 154Sešpadsmitā nodaļaGrāfs vēl trako……………………………………………………… 162Septiņpadsmitā nodaļaAr Dievu un Velnu … …. . 170 Astoņpadsmitā nodaļaIzdzisis tēls … . . • . . 179Deviņpadsmitā nodaļaEsmu muižnieks ………………………… . . 189Divdesmitā nodaļaEpilogs. …………………………………………………………. 193Māras zeme uz 20. gadsimta sliekšņa . . 201Komentāri …………………………………………….. - 225Erss A.Er 840 Muižnieki: Romāns / Tekstu publicēšanai, priekšvārdu sagatavojusi 1. Salceviča, otru priekš

vārdu — S. Gaižūns, pēcvārdu A. Mierina, komentārus — S. Gaižūns, A. Mierina, I. Salcevi ča. — R.:Zinātne, 1990,—251 lpp„ ii., 12 lp. ii — (Romāns — pagātnes liecinieks).

ISBN 5—7966—0495—384L1—44Romānu labprāt izlasis ikviens, kas interesējas par Latvijas vēsturi un literatūru.Адолф Эре ПОМЕЩИКИСерия «Роман — свидетель прошлого»Издательство «Зинатне» Рига 1990 На латышском языке Текст и публикации подготовила

И. Салцевича, предисловие — И. Салцевича, С. Гайжунас, послесловие — Л. Миериня,комментарии — А. Миериня, И. Салцевича, С. Гайжунас.

Ādolfs ErssMUIŽNIEKIRedaktore Z. Dūka Māksliniece lize Llbiele Mākslinieciskais redaktors G. Krutojs Tehniskā

redaktore G. Slepkava Korektore B. Vārpa M6 № 3161Nodota salikšanai 09.11.89. Parakstīta iespiešanai 26.02.90. Formāts 84X 108/32 Tipogr papīrs №

2. «Raltikas» garnitūra. Augstspiedums. 8.75 īiz. iespiedi.: 14,7 uzsk. iespiedi., 14.75 Izdevn. 1. Metiens70 000 eks. Pasut. N» 1071, cchs № 5. Maksa 1 r. 80 k. (67 000 eks. 15.02 uzsk. kr nov.|, 7. tipa Iesējumāar apvāku -2 r 30 k (3000 eks. 15,17 uzsk. kr nov.).

Izdevniecība «Zinātne», 226530 PDP Rīga Turgfoeva ielā 19. Iespiesto tipogrāfiju «Ciņa». 226011Hig.1 Blaumaņa ielā 38/40 Vāks. apvāks un ielikumi iespiesti Rīgas Paraugtipogrāfijā, 226004 RigāVienības gatvē II.

Izdevums sagatavots dialoga sistēmā DĪS, piedaloties LRRA «L1TTA» skaitļošanas centram.Programmētājs A. Osis.

' Atziņas.. III.—212. lpp.2 Turpat.—214., 215. lpp.1 E/ss Ā. Maskas.— R., 1920,—5. lpp.3 Turpat.—42. lpp.' Erss A. Zaļā krūze. Stāsti jauniem un veciem. R , 1935. 102., 103. Ipp.2 Erss A. Amora dārzs.—R., 1923.161., 162. Ipp.1 Erss Ā. Vecā Latgale.— R., 1931 —167., 168., 169. lpp.' Erss A. Jauna Latgale top.— Jaunākās Ziņas. —1934.—№ 12.' Liepiņš O Ādolfs Erss. Muižnieki. Romāns.— Pēdējā Bridi.1931 —№ 77* Trimda J Divi romāni.— Jaunākās Ziņas. 1931.—№ 71.

1 Erss Ā. Krusts ceļmalā.— R., 1938,—3. lpp.5 Rudzītis J Ādolfs ErsB, «Krusts ceļmalā».— Tēvijas Sargs.—1938.—1 Bersons I. Mantojuma apgūšanā pienākusi kārta Ādolfam Ersam.— Karogs.—1985,—№ 1,—152.

lpp.1 Latvijas PSR arheoloģija.— R., 1974,—276. lpp.' Breigo B. Latgales zemnieki..—68. lpp.1 LCVVA, 657. f., 1. apr., 1. 1., 400., 410., 415., 463., 471, 479., 484. lp.3 Rrežgo B. Latgales zemnieki . .—68. Ipp.4 LCVVA, 657. ., 1. apr., 3. 1., 514., 651. lp.1 Arheoloģija —BO.lpp.1 Kemps F. Latgalieši ..—80. Ipp.2 Turpat.—219. lpp.1 Kemps V. Latgalieši . .—6. lpp.3 Turpat.—81. Ipp.1 Bērziņš V Latvija pirmā pasaules kara laikā.—176., 186. lpp.

' rudzīlis j a. erss stāsta.— latvijas vilnis.—1940.—№ 3.

[9] grīns j trīs romāni — daugava —1931 —№ 4.-488., 489. lpp.8 Unams 2. Ādolfa Ersa romāns «Muižnieki» — Burtnieks.—1931 380. lpp' erss a. zemes balsis.—224. ipp.' lietuvas za lietuviešu valodas un literatūras institūtā glabājas «Muižnieku» eksemplārs, kuru Ļ.

Giram dāvināja autors. Tajā ierakstīts: «Rakstniekam Ļudas Gira . . Rīgas piemiņai no A. Ersa. 1931.11.22.» (Grāmata izdota 1931. gadā.)

' lpsr centralais valsts vēstures arhīvs (turpmāk — LCVVA), 657 fonds, 1. apraksts, 1. lieta, 481.lapa.

[16] turpat.—410. lp.[17] turpat.—400. lp.[18] Статистика землевладения 1905 г. Вып. XXVII.— Витебская губ,— Спб., 1906,—С. 10.' lcvva, 657. f„ 2. apr., 41. 1„ 16., 17. lp.

' drežgo ii. latgales zemnieki . —67., 68. lpp.[22] lcvva, 657 f„ 1 apr., 13, ]., 4. lp.[23] lcvva, 657. f„ 2. apr., 41. 1., 38., 39. lp.[24] turpat.—1. apr., 1. 1., 425. lp.s Turpat.—295. lp.breigo b. latgales zemnieki . .—47. lpp.

[28] arheoloģija un etnogrāfija. x.— r., 1973.—224. ipp.' arheoloģja . .—101., 102. lpp. ' Turpat—91. lpp.

[33] Первая всеобщая перепись населения Российской империи, 1897 г. V,—Витебскаягуберния, 1903.—Тетрадь 3,—С. 124—135.

[37] lcvva, 657. f„ 1. apr., 14. 1., 52. lp.

[39] lcvva, 657. f„ 1. apr., 13.1., 7. lp.' Latviešu periodika. 1. sēj. 17G8—19)9.—R., 1977.—133. Ipp.

[42] turpat.—87., 88. ipp.' kemps f. latgalieši . .—82. lpp.

[47] latvijas komunistiskā partija oktobra revolūcijā 1917. Dokumenti un materiāli.—R., 1957,—415. lpp.