Mežonīgie Pīrāgi un Lielais Indriķis

PROLOGS Smalkmaizīšu provinces ostas pilsētā Murseļā valdīja

sa-traukums. Pēdējos divus gadus, kopš mežonīgo pīrāgu kap-teinis Mordāns aizburāja pāri Rietumu okeānam jaunu zemju meklējumos, dzīve ritēja pavisam mierīgi, nostāsti par to, kā magoņu veikala turīgā īpašnieka Magoņu Rituļa skaisto meitu Magoņmaizīti Eloīzu nolaupīja mežonīgie pīrāgi un kā viņa vēlāk pati kļuva par slavenās pīrāgu brigas1 «Speķa Lode» kapteini, vairākkārt sakaudama Spūņu karaliskās flotes kuģus jau pamazām sāka līdzināties teiksmainām leģendām. Vēlāk viņa kopā ar ziemeļu ragainajiem sēņu pīrāgiem šķēr- soja Rietumu okeānu, lai kapteiņa Mordāna jaunatklātajā Kontinentā Amorikā izglābtu no spūņu gūsta savu līgavaini Eklēru, pie reizes atbrīvodama arī to pašu Murseļas birģer-meistaru Medusrausi, ko jūras uzbrukumā savaņģoja ne-gantie spūņi. Par to pilsētas valde viņai piedeva visas ie-iepriekšejās mežonīgo pīrāgu negantības. Magoņmaizīte tika

1 Briga divmastu burinieks.

atzīta par Murseļas pilsētas varoni un beidzot laimīgi ap-precēja savu iemīļoto Eklēru, taču arī pēc šiem lieliskajiem notikumiem bija pagājis pietiekami ilgs laiks, lai Murseļas iedzīvotājiem viss notikušais sāktu likties kā tāla pagātne. Pēc tam kad kāds mēreni izglītots speķa rausis to visu aprakstīja divās grāmatās, pilsētniekiem pavisam piemirsās, ka varonīgā meitene joprojām dzīvo tepat netālajā Kampari salā. Paša Murseļas birģermeistara un citu no spūņu gūsta izglābto stāstus par Amorikas kontinentu vietējie gan piek-lājīgi noklausījās, taču uzskatīja par pārspīlētiem vai vispār sadomātiem. Kurš gan būtu ticējis, ka pelmenis spētu iedar-bināt vulkānu? Tādas pasakas varēja iestāstīt tikai kādai stulbai bezē kūciņai! Smalkmaizīšu provinces iedzīvotāji vienmēr izcēlās ar īsu atmiņu.

Veselus divus gadus nekas nesatrauca Murseļas dzīves mierīgo ritējumu. Ik vasaru grāfs Napoleons Griljāžas salā rīkoja savas slavenās balles ar nemainīgo uguņošanu nobei-gumā. Šad un tad tika dzirdēts par mežonīgo pīrāgu kuģu parādīšanos, taču pēc kapteiņa Mordāna «Speķa Lodes» aiz-braukšanas Dienvidjūra bija kļuvusi pavisam mierīga. Tajā siroja tikai Austrumu pildīto piparu šebekas1 un daži sīkāki kuģi ar suņu pīrāgiem, kas vairījās uzbrukt Murseļas tirgoņu labi apgādātajiem kuģiem, vairāk turēdamies Tortiljas salas un Melnā kontinenta piekrastes tuvumā.

Taču tagad pilsēta kļuva nemierīga, jo notika kaut kas dīvains un neizprotams. Jau vairākas dienas Murseļas tirgū nebija iespējams nopirkt mailītes. Arī mazākās tirgotavās un veikalos nevarēja atrast nevienas pašas. Šīs sīkās zivtiņas jau kopš neatminamiem laikiem bija ļoti iecienīta Murseļas mazāk turīgo iedzīvotāju ēdienkartes sastāvdaļa. Mailītes tika lietotas gan kūpinātas, gan ceptas, gan mērcētas citronu sulā, gan arī vienkārši savārītas sātīgā zupā kopā ar sīpoliem. Ar šo necilo zivteļu zveju vienmēr nodarbojās pelmeņi, kas visi dzīvoja nelielā piekrastes ciematā uz rietumiem no Murseļas. Taču tagad nemanīja nevienu zvejnieku ejam jūrā.

1 Šebeka - neliels, ātrs austrumnieku burinieks, aprīkots ar latīņu burām.

Ar ī pelmeņu piestātnē Murseļas ostā vairs neredzēja nevie-nas laivas. Kad tirgus laukumā sāka pulcēties saniknotas namamātes ar tukšiem katliem un pavārnīcām rokās, birģer-meistars Medusrausis bija spiests nosūtīt uz pelmeņu ciematu pilsētas gvardes pumperniķeļu rotu, lai noskaidrotu, Kas kļuvis par iemeslu mailīšu piegādes pārtraukumam.

Ar cukura glazūras akselbantēm1 rotātam piparkūku leit nantam braši vicinot skārda zobenu, pumperniķeļu rota aiz-soļoja līdz pelmeņu ciematam, taču tā arī neko nevarēja no-skaidrot, jo visas pelmeņu būdas bija tukšas, un pamestaszvejas laivas žāvējās, izvilktas augstu krastā. Izstaigājuši kā-pās izmētāto ciematu visos virzienos, pumperniķeļi beidzotatrada kādu vecu un pagalam krunkainu pelmeni. Lai ganvecais nikni vēzējās ar līku un zarainu spieķi, gvardisti viņuatveda pie leitnanta. Piparkūku leitnants nopūlējās veselustundu, taču no veča neko neizdevās uzzināt. Vecais pelmenis bija neglābjami kurls. - Koē? - viņš auroja, lai ko piparkūku leitnants jautātu. - Runā skaļāk! Vai putras neesi ēdis? Koē?

Pēdīgi leitnantam apnika kliegt nedzirdīgajam vecim ausī. pumperniķeļi pameta kurlo vīru pelmeņu ciemata liedagā lamājamies un vicinām kūju, bet paši, tā arī nekā daudz neuzzinājuši, atgriezās pilsētā.

- Mailīšu tirgū vairs nav tāpēc, ka pelmeņu ciemats ir tukšs kā izslaucīts, - pumperniķeļu leitnants vēlāk ziņoja birģermeistaram Medusrausim. - Tur vairs nav neviena pel-meņu zvejnieka un laivas žāvējas krastā. - Kur tad viņi visi palikuši? - pilsētas galva brīnījās.

- Nevaru zināt, - īsi atbildēja leitnants un katram gadīju-mam sastinga miera stājā.

Tā arī neviens neatklāja, kas noticis ar pelmeņu ciemata Iemītniekiem. Tie bija vienkārši kādu dienu savākuši savas mantas un aizgājuši.

Pēc kāda laika daži eļļā vārītie pīrāgi ar povidlas2 pildī-jumu, kas līdz šim piestrādāja ostā gadījuma darbos par 1 Akselbantes - no zelta diegiem vītas auklas, kas norāda uz dienesta pakāpi. 2 Povidla - biezs ievārījums.

Krāvējiem, it kā netīšām piesavinājās pelmeņu pamestās laivas. Viņi ar tām sāka doties jūrā un izmest mailīšu tīklus. Iesākumā gāja slikti, jo povidlas pīrāgi nekad nav bijuši visai gudri, taču vēlāk viņiem zveja sāka puslīdz padoties un Murseļas tirgū atkal parādījās iecienītās zivis. Tās gan vairs neredzēja tādā daudzumā un tik lielas kā laikā, kad pelmeņi vēl dzīvoja savā ciematā, taču namamātes varēja iepirkt ie-cienīto produktu un dzīve Murseļā atgriezās ierastās sliedēs. Tikai pelmeņu vietā tagad jūrā gāja povidlas pīrāgi.

Pirmā nodaļa JAUNTORTILJĀ LIETUS SEZONA

an untortiļjas pilsēta, ko kapteinis Mordāns dibi-āja tajā Amorikas piekrastes vietā, kur mežonī

gie pīrāgi pirmo reizi izkāpa krastā, divu gadu laikā no neliela cietokšņa ar dažām būdām ap to bija izaugusi līdz krietnai pilsētelei. Te dzīvoja mežonīgie pīrāgi, portugāļu pīrāgi, karstie suņi un tie spūņu galeru komandu locekļi, kas bija izlēmusi palikt karstajā un ar zeltu bagātajā Amorikā. Otrajā gadā krastā piestāja divi nelieli burinieki. Viens no tiem piederēja nabadzīgiem rīsu pīrāgiem, kas, Dienvidjūrā padzirdē-juši par zelta pārpilno kontinentu, bija uzdrošinājušies sekot Mordāna piemēram un šķērsot plašo Rietumu okeānu, lai šajā jaunajā zemē meklētu laimi. Otrā kuģī ieradās miermīlīgi biezpiena rauši, kas cerēja šeit atrast daudz neapstrādātas zemes, lai iekoptu savas saimniecības. Viņi bija paņēmuši līdzi bariņu cūku pupu, vairākas sarkano biešu govis, brūni raibo pupu vistas un pat dažas puķkāpostu aitas. Visa šī saime rukšķēdama un kladzinādama, blēdama un maurodama nokāpa no klāja un turpmāk papildināja jau tā trokšņaino ciematu.

Ik dienas Jauntortiljā ciemojās iezemieši. Druknie un ka-reivīgie burito, fahitas, trīsstūrainie načo un tuklie čimičan-gas, miermīlīgās enčiladas, kesadiļjas, tako un slaidie takito piepildīja augošās pilsētiņas dubļainās ielas un tirgus lau-kumu. Viņi nesa gan augļus, gan riekstus, lai iemainītu tos pret neparastajām ieceļotāju mantām un, skaļi čivinādami savās dziedošajās balsīs, tirgojās uz nebēdu. Dažs labs por-tugāļu pīrāgs vai karstais suns kļuva par kādu zelta aproci, palmu riekstu vai krabju nūjiņu saišķi bagātāks, bet tako, načo vai takito vēlāk lepojās ar lielisku dzelzs nazi, kabatas pulksteni bez rādītājiem vai pat robainu abordāžas1 zobenu.

Vienīgi teks-meksi netirgojās nemaz. Ierazdamies Jaun-

tortiljā, viņi ik reizi meklēja kašķi, jo nespēja iedomāties dzīvi bez kārtīgas izplūkšanās. Tikai tad, kad kapteinis Mordāns jeb tagad jau Jauntortiljas likumīgais gubernators aizveda teks-meksus pie brigas «Speķa Lode» vecā lielgabalnieka Bonaventuras un ļāva kareivīgajiem vīriem ielūkoties viņa iemīļotā lielgabala, kulevrīnas, resnajā stobrā, teks-meksi kļuva manāmi pieklājīgāki. Kad Bonaventura, pielādējis kulevrīnu ar apkaltušu kartupeli, izšāva uz attālāku zemesragu un milzu klints gabals iebruka jūrā, teks-meksu uzvedība mainījās līdz nepazīšanai. Tagad viņi ik dienu nāca pie Bonaventuras, sekoja katram tā solim un nelika viņam mieru, piesolīdami visdažādākās dāvanas, ja tikai Bonaventura piekristu ar savu brīnišķīgo lielgabalu pievienoties kādam no teks-meksu slavenajiem uzbrukumiem kaimiņu ciltīm. - Tāda babauka! - viņi sajūsmināti teica. - Visus uzvarēt!

Ziemas šajā zemē nebija nemaz, ja vienīgi par tādu neuz-skatīja garās lietus sezonas. Lielais Indriķis, speķa pīrāgs no tālās Baltaines, veltīgi cerēja uz sniegotu ziemu, pie kādas bija radis savā dzimtenē. Neko vairāk par trīs mēnešus ga-rām nepārtrauktām lietavām viņš nesagaidīja. Tad lietus šļācās no debesīm gandrīz kā no ūdenskrituma. Gaiss bija pilns mitruma, džungļi mežonīgi sazaļoja, un Jauntortiljas ciematniekiem bija krietni jāpiepūlas, lai uzmācīgie augi pāris nedēļās neatņemtu viņiem jau iekoptos laukus. Visu lietus sezonas laiku mežonīgie pīrāgi un pārējie kolonijas iemītnieki centās pēc iespējas vairāk laika pavadīt zem jumta, jo zem atklātas debess viss vienā mirklī samirka un, pavisam mazu brīdi neuzmanīts, apklājās ar biezu, zaļganu pelējumu. Tūlīt pēc tam saradās dažādi kukaiņi, kas visi kā viens bija gatavi ar prieku grauzt pīrāgu appelējušos ķer-meņus.

Vistrakāk gāja karstajiem suņiem, kas, garos lietus pār-laizdami savās mājās, palaidās tādā slinkumā, ka dažam la- bam uz baltmaizes muguras sāka augt pat nelielas lapiņas,

1 Abordāža - jūras kaujas paņēmiens, kad ar virvēs iesietu kāšu palīdzību kuģi tiek saāķēti kopā, lai varētu sākt tuvcīņu.

Kādā pavisam lietainā dienā kapteiņa Mordāna mājā ieradās karsto suņu kapteinis Da Duksis ar šaušalīgi zaļi appelējušu cīsiņu un pamatīgu piepi uz dibena.

Kapteinis žēlabainā balsī taujāja pēc balbiera1 pončika Fantutas, jo Mordāna komandas koks2 vairāk par citiem jēdza medicīnā, vajadzības gadījumā nomainīdams ap-sāpējušus zobus vai aizšūdams lielākus caurumus rumpjos. Fantutam līdzi karsto suņu mājā ieradās arī kapteinis Mordāns un, ieraudzījis pa-galam sapelējušo un dažā-du kukaiņu apsēsto karsto suņu komandu, sarīkoja tādu trādirīdi, ka pirmajā brīdī Da Duksis pat nožēloja, ka lūdzis pēc palīdzības, Mordāns izdzina visus karstos suņus ārā no mājas un pavēlēja pārvilkt pāri tirgus laukumam brigas «Speķa Lode» vislielāko grotbu-ru. Karstie suņi bija jau tik vārgi, ka vairs nespēja uzrāpties palmās. Vietējiem takito nācās palīdzēt uz-sliept virves apkārtējo palmu galotnēs. Kad milzīgā bura beidzot līmeniski nostiepās kādas desmit olektis no zemes, Mordāns pavēlēja zem buras iekurt divas rindas ugunskuru un karstajiem suņiem sastāties starp tiem. Pīrāgi ik pa brīdim piemeta ugunij malku, un bura, karstā gaisa pacelta, skaisti izliecās virs laukuma.

- Ka tik šie neizdedzina vidū caurumu, - īgni ņurdēja pumpainais Bisku pīrāgs Saavedra. Viņam kā jau kapteiņa 1 Balbieris - frizieris. 2 Koks - kuģa pavārs.

palīgam nepatika šāda lieliskas un pavisam jaunas buras iz-mantošana.

- It kā nevajadzētu svilt, - Mordāns sarauca pieri. - No apakšas karsē pamatīgi, taču no augšas rasina lietus. Au-deklam vajadzētu izturēt.

Gaisam zem buras sakarstot, no tās sāka celties balti tvaiki, taču vēl nemanīja nekādas svilšanas pazīmes.

- Un, ja arī izdegs caurums, - mežonīgo pīrāgu kapteinis iesmējās, - karstie suņi būs mums parādā jaunu buru. Neviens tak nelika šiem tik traki sapelēt.

Karstie suņi, starp sprēgājošajām ugunīm žāvēdamies un žēlabaini kunkstēdami, ar zobeniem un dunčiem skrāpēja cits citam no muguras un pakaušiem pelējumu. No visiem cēlās kupli garaiņi un nelāga pelējuma smaka. Taču, kļūda-mi sausāki, karstie suņi pamazām atguva savu parasto, ķip-lokaino desiņu smaržu un kopā ar to arī bijušo dzīvesprieku. Kad žāvēšana beidzās, karsto suņu vadonis Da Duksis pateicībā spieda Mordānam abas rokas. Pēc šīs reizes mežonīgo pīrāgu kapteinis pavēlēja šādus ugunskurus kurināt katru nedēļas nogali, lai visi, kam manāmas kādas pelējuma zīmes, varētu sevi pienācīgi izkarsēt.

Taču ar uzmācīgajiem kukaiņiem tik viegli nevarēja tikt galā. No žāvēšanas tie nebaidījās un atbraucēju baltmaizes rumpji tiem likās lielākais gardums. Pietika uz īsi brīdi ie-snausties guļamtīklā, lai būtu klāt kāda neganta vabole un iekostos kājā vai degunā. Pēc kāda laika Fantutam izdevās daļēji atrisināt šo problēmu. Noskatījies no iezemiešu pavā-riem, mazais «Speķa Lodes» koks sāka pievienot ēdieniem aizvien vairāk asā čili piparu pulvera. Sākumā pīrāgi ņurdēja un neapmierināti kārstīja savas piparu apsvilinātās mēles, taču, pamanījuši kukaiņu uzmācības mazināšanos, turpināja pacietīgi ēst arvien asākos ēdienus. Pats kapteinis Mordāns rādīja piemēru, pārbērdams savu šķīvi ar papildu piparu devu, lai gan mute pēc tam svila neganti un šķita, ka izelpojot no tās izšausies liesmas. Arī pārējie iebraucēji drīz vien sekoja Mordāna komandas paraugam un sāka arvien

vairāk lietot sarkano čili pulveri. Tomēr kukaiņi pilnībā neatstājās, un drīz vien p īrāgiem ieviesās paradums nēsāt līdzi koka āmuriņus garā kātā. Tiklīdz kāds kaut kur pamanīja kādu uzmācīgu rāpotāju, tā nekavējoties no visa spēka blieza tam ar savu ieroci. Neiztika bez nelāgiem starpgadījumiem. Reiz Spūnijas bu ļ ļu speķa pīrāgs Pedro aizrāvies ieblieza pa resnu vaboli tieši tajā brīdī, kad tā atlidojusi nosēdās vecajam lielgabalniekam Bonaventuram uz galvas. Pēc tam Bonaventura, savu āmuru v ic inādams, ilgi trenkāja Pedro apkārt Jauntortiljai.

- Stāvi, klimpa! Es tev mācīšu kukaiņus dauzīti - pār-skaities rēca Bonaventura un, dubļiem šķīstot, lēkšoja pa peļķēm. Taču Pedro pamatoti uzskatīja, ka prot kukaiņus dauz ī l pietiekami labi un nevēlējās saniknoto lielgabalnieku laist sev tuvumā.

Slapjajos mēnešos lieliski noderēja garā nojume, ko pī-rāgi bija uzcēluši, lai izmantotu kā noliktavu. Palmu lapām apjumtā celtne bija garāka par «Speķa Lodes» korpusu. Jumts balst ījās uz resniem stabiem un ēka bija bez sienām, lai karstajā laikā gaiss brīvi vējotu cauri. Lietus

sezonā tā lielākoties stāvēja tukša un te varēja rīkot dažādas jaukas izklaides, lai īsinātu laiku, līdz atkal iestāsies sausums un dzīve atgriezīsies ierastās sliedēs.

Visbiežāk tika spēlēti ķegļi. Saavedra un šķielējošais itāļu pīrāgs Mario bija no resnākiem palmu stumbriem izdreijājuši glītas vālītes, ko sastādīt apgāšanai, bet par ripināmām ķegļu bumbām it lieliski noderēja vietējie kokosrieksti, kas spēli uzņēma ar sajūsmu.

- Ludus perderll- tie sajūsmināti auroja un, uz īsajām kā-jelēm palēkdamies, triecās koka vālītēs, izmētādami tās uz visām pusēm. Ķegļu spēli papildus sarežģīja tas, ka nekad īsti nevarēja zināt, uz kuru pusi kokosriekstiem pēc spēlētāja kārtējā metiena ienāks prātā doties. Reizēm, pēc neveiksmīga sviediena aizripināts ķegļu grupiņai garām, kokosrieksts metās atpakaļ un tikmēr rūkdams spārdījās, kamēr apgāza visas vālītes. Citkārt pavisam precīzi virzīts rieksts nolēma, ka viņam labāk patiktos izmest līkumu un triekties skatītāju pūlī, sāpīgi apdauzot tiem kājas un dažu labu nogāžot zemē. Kokosriekstiem šī nodarbe likās neparasti aizraujoša, un katru lietainās sezonas rītu jau pavisam agri pie garās nojumes dīdījās vesels pulciņš spalvaino riekstu, nepacietīgi gaidīdami, kad tiks sākta kārtējā ķegļu spēle.

Sākumā pīrāgi slēdza derības par spēles iznākumu, taču kokosriekstu neparedzamās uzvedības dēļ tas visiem drīz apnika, jo rezultātu nekādi nebija iespējams paredzēt. Tad tapa izlemts, ka zaudētājiem nākamajā spēlē jāstāv kopā ar ķegļiem un jāsaņem sāpīgie triecieni. Šī rotaļa kokosriekstiem patika vēl labāk, un nu katru dienu no garās nojumes skanēja rīboņa, riekstiem ripojot pa dēļu grīdu, trāpīto ķegļu klaudzoņa un nelaimīgo zaudētāju brēcieni, kā arī skatītāju sajūsmas rēcieni.

Tikai vienu reizi kāds karstais suns, kam bija apnicis zaudēt kokosriekstu patvaļīgo līkumu dēļ, atnāca pats ar savu ķegļu bumbu. Viņš bija paņēmis līdzi palielu lielgabala lodi. Kokosrieksti, to ieraudzījuši, apvainojās un metās

1 Ludus perder- spēle pagalam! (Spūņu vai.)

spārdīt kars tā suņa lielus, līdz smaga čuguna lode izšļuka viņam no rokām un sāpīgi uzkrita uz kājas pirkstiem. Pēc tam vairs neviens nemēģināja ienest spēļu nojumē kādu savādāku ķegļu bumbu.

Arī Lielais Indriķis, lietavu nebeidzamās garlaicības mo-cīts reiz mēģināja piedalīties ķegļu spēlē, taču jau pats pir-mais rieksts, ko viņš svieda, trāpīja pa vēderu portugāļu pīrāgam Ribeiram. Metiens padevās tik spēcīgs, ka Ribeira kopā ar smagnējo kokosriekstu izlidoja no nojumes un uz muguras iegāzās dziļā dubļu peļķē.

- Es tak tikai ar pusroku... - Lielais Indriķis taisnojās, tomēr pārējie spēlētāji nostūma viņu malā, un arī kokos-riekst i raudzījās uz Indriķi ar aizdomām.

- Demasiado poderoso!1 - viņi teica un taisījās no spē-cīgā pīrāga tālāk, bet Ribeira, vēderu taustīdams un smagi pūzdams, atgriezās nojumē. Viņš bija viscaur aplipis ar dubļiem. Lielajam Indriķim ķegļus spēlēt vairs neļāva.

Dažkārt nedēļas nogalēs trīs melnie hipopotama speķa pīrāgi Čonbe, Gambijs un Fu atstiepa uz garo nojumi mazās bundžiņas un sarīkoja muzicēšanu sava dzimtā Melnā konti-nenta manierē. Kad viņiem ar dažādām stabulēm pievienojās sajūsminātie iezemieši, Lielā Indriķa ausis to vairs nespēja iziest un viņš, par spīti lietum, devās vienatnē pastaigāties gar jūru. 1 Demasiado poderoso - pārak spēcīgs! (Spūņu vai)