Latvijas ekonomikas un uzņēmējdarbības izaicinājumi (Challenges of economy and entrepreneurship in Latvia).

Veltījums Dr. oec. Jānim Eglītim –

draugam, kolēģim, autoritātei...

2

Latvijas ekonomikas un uzņēmējdarbības izaicinājumi

Zinātniskie redaktori:

Dr. oec. Arnis Sauka

Ventspils Augstskolas asociētais profesors. SSE Riga pētnieks.

un

Dr. habil. oec. Baiba Rivža

Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle, LZA Lauksaimniecības un meža zinātņu nodaļas priekšsēdētāja, Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas prezidente, Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesore.

© Autori, Ventspils Augstskolas “Uzņēmējdarbības, inovāciju un reģionālās attīstības centrs”, 2014.

ISBN: 978-9984-648-34-7

Iespiests: SIA „Zelta Rudens”, www.zr.lv

3

Grāmata izdota ar Ventspils pilsētas domes finansiālu atbalstu.

Kolektīvā monogrāfija ir izskatīta Ventspils Augstskolas Ekonomikas un pārvaldības fakultātes domes sēdē 2013. gada 29. oktobrī (protokols Nr.8 ) un ieteikts to publicēt.

Kolektīvā monogrāfija ir izskatīta Latvijas Lauksaimniecības universitātes Zinātnes padomes sēdē 2013. gada 25. septembrī (protokols Nr. 4) un ieteikts to publicēt.

4

Zinātniskie recenzenti

Kolektīvās monogrāfijas recenzenti –

Tatjana Koķe, Dr. habil. paed., profesore, Latvijas Universitāte; Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekle

Anna Pobola, Dr. oec, asoc. profesore, Baltkrievijas Valsts universitāte

Rakstu recenzenti –

Ieva Brence, Dr. sc. administr., asoc. profesore, Latvijas Zinātņu akadēmijas zinātniskā sekretāre

Elita Jermolajeva, Dr. oec., asoc. profesore, Daugavpils Universitāte

Tatjana Koķe, Dr. habil. paed., profesore, Latvijas Universitāte

Juris Krūmiņš, Dr. habil. oec., profesors, Latvijas Universitāte

Kārlis Krēsliņš, Dr. philol., Ventspils Augstskola

Nataļja Lāce, Dr. oec., profesore, Rīgas Tehniskā universitāte

Una Libkovska, Dr. oec., Ventspils dome, Ventspils Augstskola

Agita Līviņa, Dr. oec., asoc. profesore, Vidzemes Augstskola

Irina Pilvere, Dr. oec., profesore, Latvijas Lauksaimniecības universitāte

Pēteris Rivža, Dr. habil. ing., profesors, Latvijas Lauksaimniecības universitāte

5

SATURS

Kolektīvās monogrāfijas nodaļu autori -6-

Ievads -7- Arnis Sauka, Baiba Rivža

I. Neviennozīmīgi vērtējamais Latvijas ceļš uz eiro -8-

Kristaps Lešinskis

II. Ēnu ekonomikas apjoms un cēloņi Baltijas valstīs -25- Tālis J. Putniņš, Arnis Sauka

III. Būtiskākie prognozējamie investīciju plānošanas izaicinājumi -47-

Latvijā 2013. gadā un turpmākajos gados Mārtiņš Krieviņš, Pēteris Vilks

IV. Sociāli atbildīga investēšana Latvijā -64-

Irina Kuzmina-Merlino, Sergejs Golosujs

V. Darba tirgus izaicinājumi uzņēmējdarbības izglītībai: problēmas -82- un risinājumi Veronika Bikse, Baiba Rivža

VI. Inovāciju nozīme ekonomikas strukturālo pārmaiņu kontekstā -100-

Tatjana Volkova

VII. Birokrātija kā inovācijas attīstības līdzeklis Triple Helix modelī -121- Andris Ozols, Jānis Eglītis, Elena Ozola

VIII. Inovatīvā uzņēmējdarbība Latvijā: sasniegumi un izaicinājumi -133-

Sergejs Hiļķevičs, Dace Štefenberga

IX. Latvijas reģionu stiprās un vājās puses -149- Agnese Bičevska

X. Lauku sabiedrības teritoriāla un sociāla pārstrukturizēšanās – -179-

XXI gadsimta iezīme Maiga Krūzmētra, Baiba Rivža

XI. Kas labāk Latvijai: sliktie samarieši vai hedžēts muskuļains -190-

liberālisms? Andrejs Jaunzems

Kopsavilkums (angļu valodā) -223-

6

KOLEKTĪVĀS MONOGRĀFIJAS NODAĻU AUTORI

Agnese Bičevska, Latvijas Banka

Veronika Bikse, Dr. oec., profesore emeritus, Latvijas Universitāte

Jānis Eglītis, Dr. oec., bijušais rektors, Ventspils Augstskola

Sergejs Golosujs, DNB banka

Sergejs Hiļķevičs, Dr. phys., profesors, Ventspils Augstskola

Andrejs Jaunzems, Dr. math., profesors, Ventspils Augstskola

Mārtiņš Krieviņš, Mg. sc. pol., bijušais Pārresoru koordinācijas centra vadītājs

Maiga Krūzmētra, docente emeritus, Latvijas Lauksaimniecības universitāte

Irina Kuzmina-Merlino, Dr. oec., profesore, Transporta un sakaru institūts

Andris Ozols, MSc., Daugavpils Universitātes lektors

Elena Ozola, MSc., Daugavpils Universitātes pētniece

Kristaps Lešinskis, Mg. oec., docents, Banku augstskola

Tālis Putniņš, Dr. oec., SSE Riga

Baiba Rivža, Dr. habil. oec., profesore, Latvijas Lauksaimniecības universitāte

Arnis Sauka, Dr. oec., asoc. profesors, Ventspils Augstskola, SSE Riga

Dace Štefenberga, MBA, Ventspils Augstskolas, Banku augstskolas un RISEBA apvienotās programmas doktorante

Pēteris Vilks, Pārresoru koordinācijas centra vadītājs

Tatjana Volkova, Dr. oec., profesore, Banku augstskola

7

IEVADS

Rakstu krājumu „Latvijas ekonomikas un uzņēmējdarbības izaicinājumi” veidot sāka Dr. oec. Jānis Eglītis, bijušais Ventspils Augstskolas rektors, kura vairs nav mūsu vidū, un mēs, kolēģi un domubiedri, uzņēmāmies pabeigt viņa iecerēto un aizsākto darbu.

Zīmīgi, ka aprit desmit gadi, kopš Jānis Eglītis aizstāvēja doktora disertāciju par izglītības kvalitātes nodrošināšanas reģionālajiem un ekonomiskajiem aspektiem, tolaik būdams Preiļu novada domes priekšsēdētājs un loceklis Augstākās izglītības padomē, kurā pārstāvēja vispārējās izglītības institūciju vadītājus. Jānim Eglītim ir lieli nopelni vienotās eksaminācijas ieviešanā, arī ar viņa organizētām AIP aktivitātēm panākot to, ka vidusskolas centralizētie eksāmeni kalpo kā iestājeksāmeni augstskolā, un nodrošinot izglītības kvalitātes komponentu – ekonomiskā efektivitāte. Viņš procesus ne vien izglītībā, bet valstī kopumā allaž ir vērtējis arī no ekonomiskās efektivitātes viedokļa, kā tas tiek darīts šajā rakstu krājumā. Jānis Eglītis, pēc pamatspecialitātes būdams fiziķis pedagogs, arī pēc aicinājuma ir bijis pedagogs un vadītājs, tajā skaitā Ventspils Augstskolas rektora amatā.

Grāmatas mērķis, atbilstoši nosaukumam, ir apskatīt un analizēt izaicinājumus, ar kuriem XXI gadsimta pirmajā desmitgadē un vēl tālākos gados jāsaskaras Latvijas ekonomikai un uzņēmējiem, un tādējādi tiek rosināta akadēmiskā diskusija par aktuāliem procesiem Latvijas ekonomikā un uzņēmējdarbībā.

Šajā izdevumā akcents likts uz šādām tēmām: iedzīvotāju migrācija un tās ietekme Latvijas ekonomikā; cilvēkresursi uzņēmējdarbības un ekonomikas attīstībai; ēnu ekonomika; reģionālās ekonomikas attīstība; inovatīva uzņēmējdarbība un uzņēmējdarbība ar augstu pievienotu vērtību; finanšu kapitāla pieejamība; Latvijas makroekonomikas situācijas analīze; eiro ieviešana; nepieciešamās pārmaiņas uzņēmējdarbības izglītībā un attiecīgi veicamā reforma Latvijas augstākajā izglītībā.

Akadēmiskā diskusija ir viens no rīkiem, kas sekmē augstākās izglītības ciešāku saikni ar tās attīstībai nepieciešamajām sadarbības jomām un partneriem – zinātni, darba tirgu, industriju, valsti un pašvaldībām, kopumā attīstot nozari un tās devumu sabiedrībai. Ekonomikas un uzņēmējdarbības gan augstākās izglītības, gan prakses izaugsme, konkurētspēja, tāpat prestižs ir attīstāms nepārtrauktā viedokļu, pieredzes un zināšanu apmaiņā, kam kalpo arī šī monogrāfija.

Liels gandarījums būtu par tādu šī izdevuma atgriezenisko saiti, ja topošie maģistri un doktori savos pētījumos pievērstos rakstos uzrādītajiem un analizētajiem ekonomikas un uzņēmējdarbības, valsts attīstības izaicinājumiem un meklētu un rastu jaunus ceļus to ievirzīšanai Latvijas izaugsmes virzienā.

Baiba Rivža, Arnis Sauka

8

I. NEVIENNOZĪMĪGI VĒRTĒJAMAIS LATVIJAS CEĻŠ UZ EIRO

Kristaps Lešinskis

KOPSAVILKUMS Šajā rakstā autors sniedz analīzi par visnotaļ pretrunīgi vērtēto Latvijas ceļu uz pievienošanos eirozonai. Tajā atrodama analīze par šī ceļa vēsturisko un politisko kontekstu, kā arī pētītas un analizētas četras dimensijas, kurās minētais process būtu jāvērtē – ģeopolitiskā, sociālā, suverenitātes un ekonomiskā dimensija. Īpaša uzmanība rakstā pievērsta ekonomiskajai dimensijai, mēģinot statistiski, no ekonomikas teorijas viedokļa un citādi analizēt iespējamos ekonomiskos ieguvumus un riskus, Latvijai iestājoties eirozonā. Rakstā atrodami dažādi statistiskie rādītāji, ar kuru palīdzību tiek analizētas līdzšinējās eirozonas, galvenokārt jauno dalībvalstu, sekmes un šīs valstis salīdzinātas ar tām valstīm, kuras pagaidām izvēlējušās palikt ārpus eirozonas. Tiek ekonomiski analizēti dažādi solījumi un apsvērumi, kuri izskan sabiedriskajā telpā par to, kas Latviju sagaida pēc pievienošanās valūtas savienībai. Raksta noslēgumā autors secina, ka nav statistiska vai ekonomikas teorijā argumentēta pamata gaidīt, ka Latvija gūs kādus ekonomiskus ieguvumus, iesaistoties eirozonā. Drīzāk būs jāsaskaras ar vairākiem nozīmīgiem riskiem. Tomēr ļoti būtisks ir arī sarežģītais ģeopolitiskais konteksts, kurā atrodas Latvija, kā rezultātā eiro ieviešanas nepieciešamība iegūst spēcīgus ārpolitiskus argumentus. IEVADS Latvijas ekonomikas vēsturē 2013. gads ieies kā pēdējais gads, kad mūsu valstī ir sava nacionālā valūta. Vismaz kādu laiku tās vairs nebūs. Gan 2013. gadā, gan arī dažos iepriekšējos gados ekonomiskās politikas lēmumi valstī tikuši pieņemti, lielā mērā domājot tieši par nepieciešamību ieviest eiro 2014. gadā. Valdība un Latvijas Banka nav slēpusi, ka ekonomiskās politikas prioritāte apmēram pēdējā gada laikā ir Latvijas iestāšanās eirozonā. Pretēji politiķu un centrālās bankas optimismam neatkarīgi ekonomisti un sabiedrība kopumā nav tik optimistiski noskaņota, norādot uz virkni risku, kas sagaida valsti, iesaistoties eirozonā. Ekonomisti bieži atspēko tradicionālos valdības veiktās propagandas argumentus, norāda arī uz ekonomikas teorijā pastāvošiem priekšnosacījumiem, kuriem jāizpildās, lai valstis var sekmīgi sadzīvot ar vienotu valūtu. Tāpēc var teikt, ka Latvijas sabiedrība eiro ieviešanu vērtē neviennozīmīgi. Šī raksta mērķis ir aplūkot un analizēt eiro ieviešanas vēsturisko kontekstu, ģeopolitisko, sociālo un suverenitātes dimensiju, īpašu uzmanību pievēršot eiro ieviešanas ekonomiskajiem jautājumiem. Pētījuma objekts ir eiro ieviešana Latvijā, bet priekšmets – dažāda veida ieguvumi, zaudējumi un riski, kas ar to saistīti. Šo rakstu var uzskatīt par autora mēģinājumu pēc iespējas objektīvi aprakstīt un analizēt dažādu sabiedrības pārstāvju (politiķu, ierēdņu, Latvijas Bankas, neatkarīgu ekspertu, visu iedzīvotāju) argumentus un pozīcijas, no savas puses sniedzot attiecīgās argumentācijas kritiku.

9

IZMANTOTĀS METODES Šis raksts tapis, pamatojoties uz autora pēdējo gadu novērojumiem par norisēm Eiropas Savienībā un īpaši Eiropas Ekonomikas un monetārajā savienībā, balstoties gan uz statistiskiem datiem par ekonomisko attīstību vecajās un jaunajās eirozonas valstīs un ārpus eirozonas esošajās valstīs, gan uz dažādu ekspertu, politiķu un teorētiķu atziņām un viņu veikto analīzi. Rakstā mēģināts vispārīgi vērtēt asimetrisko šoku iespējamību, eirozonas atbilstību optimālas valūtas zonas kritērijiem, par kuriem savulaik rakstījis Nobela prēmijas laureāts ekonomikā Roberts Mandels. Analīzē izmantoti salīdzinoši statistiskie dati, kas ļauj objektīvāk novērtēt ekonomiskos ieguvumus vai problēmas valstīs, kuras ieviesušas eiro. Raksta gaitā autors izklāsta arī ar pievienošanos eirozonai saistītos procesuālos, vēsturiskos, ģeopolitiskos aspektus, kas labāk palīdz izprast šo procesu kopumā. VĒSTURISKAIS KONTEKSTS UN SAREŽĢĪTAIS PIEVIENOŠANĀS LAIKS Latvijai, kura Eiropas Savienībā iestājās 2004. gada 1. maijā, līdzīgi kā pārējām šī „iestāšanās viļņa” valstīm jautājums par nacionālās valūtas aizstāšanu ar eiro juridiskā un solījuma līmenī faktiski tika izlemts jau tajā laikā, jo jaunajām dalībvalstīm līdz ar iestāšanos ES automātiski par obligātu nosacījumu kļuva arī iestāšanās Ekonomikas un monetārajā savienībā (EMS). Tauta, 2003. gada 20. septembrī balsojot par iestāšanos Eiropas Savienībā, vienlaikus arī nobalsoja par vēlāku iesaistīšanos Eiropas Ekonomikas un monetārajā savienībā. Taču realitātē šī obligātā iestāšanās ir ļoti nosacīta. Kaut vai tāpēc vien, ka Māstrihtas kritērijus dažādu iemeslu dēļ var neizpildīt gadiem un pat gadu desmitiem ilgi, jo īpaši, ja pati valsts tā vēlas. Tāpat var uzdot arī jautājumu, vai Latvijai būtu jābūt godprātīgai un jāievēro savs 2004. gadā dotais solījums, redzot to, kā fiskālo un citu ekonomiska rakstura disciplīnu ievērojušas esošās eirozonas valstis, jo īpaši tās dienvidu daļā – Māstrihtas kritēriju neievērošana, dzīvošana ievērojami pāri nopelnītajiem līdzekļiem, lielu saistību uzkrāšana, tādējādi radot milzīgus riskus eirozonas normālai funkcionēšanai un pastāvēšanai. Sākotnēji Latvijas valdība par pievienošanās eirozonai mērķa datumu nosauca 2008. gada 1. janvāri, kas jau visai drīz kļuva par utopisku uzdevumu, redzot to, kas notiek ar patēriņa cenām ekspansīvās ekonomiskās politikas, apjomīgās ārvalstu kapitāla ieplūdes, straujā iekšzemes patēriņa pieauguma rezultātā tā sauktajos „treknajos gados”. Vēlāk Latvijas valdība par izvirzītā mērķa termiņu nosauca 2012. gadu, taču arī tas visai drīz kļuva par faktiski neizpildāmu, ņemot vērā krīzes radītās finansiālās problēmas un no tām izrietošās sekas. Visbeidzot, nākamais nosauktais datums – 2014. gada 1. janvāris – kļuvis par ļoti piemērotu pievienošanās laiku EMS, ja raugās no kritēriju izpildes punkta. Ievērota finansiālā disciplīna, joprojām pietiekami zems valdības parādsaistību apjoms, gan iekšēju, gan ārēju faktoru nodrošinātas stabilas cenas kļuvušas par pamatu straujai rīcībai un situācijas izmantošanai mērķa izpildei. Turklāt Latvijas Banka jau norādīja, ka vidējā perspektīvā pēc 2014. gada, piemēram, inflācijas kritērija izpilde varētu būt atkal apdraudēta. Līdz ar to 2012. un 2013. gads kļuvis par

10

Latvijas valdības un Latvijas Bankas straujas un aktīvas rīcības gadiem pievienošanās eirozonai nodrošināšanai. Taču politiskā un ekonomiskā virzīšanās pretī eiro 2012. un 2013. gadā kļuvusi par ļoti sarežģītu laiku citā ziņā – eirozona pārdzīvo vēl nebijuši smagu krīzi, pašas zonas dzīvotspējas jautājums tās pašreizējā izskatā atrodas zem lielas jautājuma zīmes. Dažādu eirozonas valstu politiķu un finanšu institūciju pārstāvju retorika nesniedz skaidru priekšstatu par zonas nākotnes perspektīvām. Tā, piemēram, 2013. gada 18. aprīļa intervijā izdevumam „The Wall Street Journal” Vācijas Bundesbankas prezidents Jens Veidmans apgalvo, ka eirozonas parādu krīze atrisināsies tikai 10 gadu laikā un pašreiz par tās pārvarēšanu runāt ir krietni par agru (Weidmann, J., 2013).

No otras puses, jau 2011. gadā eiro ir ieviests kaimiņvalstī Igaunijā, uz ko daudzi eiro atbalstītāji norāda kā uz lielisku piemēru. Objektīvi skatoties, gan jāsaka, ka nekādi strauji izrāvieni, acīmredzami ekonomiski ieguvumi Igaunijas makroekonomiskajā ainā pēc eiro ieviešanas nav saskatāmi. Lietuva, Polija, Čehija un Ungārija ar eiro ieviešanu nesteidzas.

Var visai droši apgalvot, ka Latvija ir izvēlējusies ļoti sarežģītu un riskantu brīdi, lai pievienotos eirozonai – tieši ārējo risku ziņā. Izvēlējusies laiku, kad visa Eiropa tikai sākusi apzināties savas iekšējās problēmas, atšķirīgo ekonomisko domāšanu un uzvedību, ekonomisko ciklu asimetriskumu un to sinhronizēšanas problēmas dažādās tās valstīs. Eirozonas problēmas un nesenā ekonomiskā krīze pasaulē ir būtiski mainījusi arī sabiedrības attieksmi pret liberālisma, integrācijas un globalizācijas procesiem kopumā, liekot apzināties milzīgos riskus, ko šie procesi sevī ietver. Tas ir būtiski mazinājis sabiedrības atbalstu politiskajai gribai ieviest eiro Latvijā, tādējādi paplašinot plaisu starp sabiedrību un vadošajiem politiskajiem spēkiem valstī. ATŠĶIRĪGĀS EFEKTU VĒRTĒŠANAS DIMENSIJAS Jautājums par eiro ieviešanu Latvijā ir ne tikai ekonomiskas dabas. Vēl vairāk – iespējams, ka citas šī procesa un rezultāta vērtēšanas dimensijas ir pat svarīgākas. Kopumā šādas dimensijas varētu būt vismaz četras. Protams, ekonomiskā dimensija ir būtiska. Te izvirzās jautājums par ekonomiskajiem ieguvumiem un riskiem gan uzreiz pēc eiro ieviešanas, gan arī ilgā laika posmā. Par to tālāk tekstā atrodama izvērsta sadaļa. Virknes politiķu un dažādu ekspertu acīs par būtiskāku izvirzījās ģeopolitiskais aspekts. Turpināt virzību kopā ar demokrātisko Eiropu arī naudas jomā vai tomēr palikt ārpus šī kuģa uz visai apdraudētas saliņas – „lielā Austrumu brāļa” Krievijas tuvumā, kas nu jau plaši runā un rīkojas jaunas Eirāzijas savienības izveides virzienā, pagaidām iespējamo robežu šādai savienībai velkot tā, ka neizslēdz Latvijas iekļaušanos tajā? Saeimā pārstāvētā Nacionālā apvienība 2012. gada decembrī rīkoja vairākas diskusijas, lai apvienības iekšienē izšķirtos par savu nostāju eiro jautājumā. Vienā no minētajām diskusijām pieaicinātais Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektors Andris Kudors norādīja, ka Krievija veido savu krievu pasaules kopienu un cenšas mainīt šo cilvēku identitāti sev labvēlīgā virzienā, kā arī norādīja, ka, analizējot dažādus Krievijas politiskos projektus, Latvija joprojām tiek paturēta stingrā interešu zonā. Lielā mērā tieši šāda veida argumentu dēļ Nacionālā apvienība nolēma atbalstīt eiro ieviešanu Latvijā un nelika saviem koalīcijas partneriem Saeimā ķerties pie citu sabiedroto meklēšanas, jo bez Nacionālās apvienības balsīm eiro

11

projekta virzīšana Saeimā nevarētu notikt. Tāpat ir skaidrs, ka ne jau nacionālās identitātes un suverenitātes vairošanas dēļ par lata saglabāšanu iestājās Politisko partiju apvienība „Saskaņas Centrs”. Arī šajā gadījumā noteicošie bija ģeopolitiskie aspekti. Būtiska ir arī sociālā dimensija. Ko domā un kā jūtas cilvēki? Jauna nauda ir lielas pārmaiņas, identitātes elementa zudums, adaptācijas grūtības, negatīvas gaidas. Jo īpaši to var attiecināt uz gados vecāko iedzīvotāju slāni, kas Latvijā ir ļoti liels. Socioloģisko pētījumu rezultāti 2012. gada noslēgumā uzrādīja ļoti zemu atbalstu lata nomaiņai pret eiro. Cilvēki baidās par iespējamu cenu kāpumu, par algu, pensiju, pabalstu pārrēķināšanu pēc kursa 1:1 (pretēji Latvijas Bankas un valdības solījumam un nu jau no Eiropas Savienības oficiāli apstiprinātajam, ka maiņas procesos tiks piemērots pašreiz fiksētais kurss), nacionālās identitātes mazināšanos un citām iespējamām negācijām. Lai arī dažas no šīm bažām var tikt atspēkotas, to, ko domā cilvēks un kā mainās viņa pašsajūta šādos apstākļos, nevar neņemt vērā, izmantojot nu jau arī publiskajā telpā izskanējušus argumentus, piemēram, ka pret eiro pārsvarā ir vāji izglītoti vai neizglītoti cilvēki. Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS 2012. gada augustā veica sabiedrības aptauju par atbalstu pārejai no lata uz eiro. Saskaņā ar tās datiem tikai 3 % iedzīvotāju pāreju atbalstīja pilnībā, bet 10 % to vērtēja kā drīzāk atbalstāmu. Toties 35.5 % teikuši, ka tā nemaz nav atbalstāma, bet 23.7 % – ka drīzāk nav atbalstāma. Jāuzsver arī, ka šāds atbalsta līmenis (13 %) bijis rekordzems kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā (augstākais sasniegts 2005. gada aprīlī, kad atbalstīja 34.5 %). Ieskatoties šīs aptaujas strukturālajos rādītājos, redzams, ka pastāv korelācija starp atbalstu un iedzīvotāju vecumu (45–54 un 55–74 gadu veco iedzīvotāju grupā atbalsts ir 10 %, bet 18–24 gadu vecuma grupā 21 %) un atbalstu un ienākumu līmeni (zemu ienākumu grupā 8 %, bet augstu ienākumu grupā 18 % atbalstītāju) (Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS, 2012). Izpēti iedzīvotāju vidū 2013. gada aprīlī un arī iepriekš veica pētījumu aģentūra TNS, kura atklāja, ka, tuvojoties eiro ieviešanai, tās atbalstītāju skaits pieaug. „Latvijā pēdējā pusgada laikā, no pagājušā gada oktobra līdz šā gada aprīlim, par desmit procentpunktiem audzis to iedzīvotāju īpatsvars, kam ir pozitīva attieksme pret pāreju no lata uz eiro”, liecina pētījumu aģentūras TNS šā gada aprīlī veiktā 15–74 gadus vecu Latvijas iedzīvotāju aptauja. Šā gada aprīlī pret pāreju uz eiro Latvijā pozitīvi noskaņoti kopumā bija 36 % iedzīvotāju, tai skaitā 29 % iedzīvotāju attieksme bija «drīzāk pozitīva» un 7 % «ļoti pozitīva». Negatīva attieksme pret eiro ieviešanu aprīlī bija 62 % iedzīvotāju, kas ir par deviņiem procentpunktiem mazāk nekā pagājušā gada oktobrī. Uzņēmēju vidū pāreja uz eiro tiek atbalstīta vairāk, it īpaši eksportētāju vidū. Bankas „Citadele” un SKDS veiktā aptauja liecināja, ka 2012. gada 4. ceturksnī eiro ieviešanu atbalstīja 41.2 % Latvijas uzņēmēju un gada laikā šis rādītājs bija pieaudzis par 6.6 procentpunktiem. Ar eksportu saistītu uzņēmumu atbalsta līmenis sasniedza 57 %. Arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera veikusi aptauju savu biedru vidū un informēja, ka pāreju uz eiro atbalsta 65.2 % tās biedru, tiesa, diezgan būtiska daļa no tiem uzskata – pārejai būtu jānotiek nevis 2014. gadā, bet gan vēlāk. Lai ko sabiedrībai stāstītu Latvijas Bankas un valdības pārstāvji, ir pilnīgi skaidrs, ka iestāšanās EMS, monetārās politikas nodošana Eiropas Centrālajai bankai Frankfurtē ir solis nācijas patstāvības mazināšanas virzienā. Te parādās vēl viena – suverenitātes dimensija. Cik tālu Latvija ir gatava iet Eiropas Savienības integrācijas virzienā? Jau tagad Eiropas Komisija ir skaidri iezīmējusi arī nākamos integrācijas soļus – fiskālā ūnija un vienota banku sistēma jau visai pārskatāmā nākotnē. Ja eiro

12

ieviešanas sakarā šobrīd daudz tiek runāts par ērtībām, kas radīsies konvertēšanas izmaksu pazušanas un cenu caurskatāmības dēļ, tad šobrīd, raugoties uz priekšu, varbūt pēc 10 vai 20 gadiem līdzīgā veidā par argumentu kalpos tulkošanas izmaksu samazināšanās un caurskatāma komunikācija, pārejot uz vienotu valodu (piemēram, angļu, vācu vai franču) visā Eiropas Savienībā. Kur ir integrācijas robeža? Cik tālu esam gatavi upurēt savas valsts suverenitāti? Atteikšanās no savas naudas ir būtisks solis suverenitātes mazināšanā. Ir gan arī arguments, ka lata piesaiste eiro, dominējošs kredītu īpatsvars eiro valūtā (pāri par 80 % no kredītiestādēs rezidentiem izsniegtajiem) un milzīgā eiro nozīme starptautisko darījumu apkalpošanā jau tāpat ir mazinājusi reālo suverenitāti naudas jomā. Tomēr ir pilnīgi skaidrs, ka patiesi neatkarīgai valstij ir jābūt savai naudai un savai monetārajai politikai, kura kopā ar fiskālo politiku ir viena no divām galvenajām ekonomiskās politikas svirām. Iestājoties eirozonā, Latvija riskē zaudēt arī savu suverēno fiskālo politiku, jo eirozona beidzot ir skaidri sapratusi, ka monetāras savienības pastāvēšana bez fiskālas savienības ir gandrīz neiespējama un jau šobrīd plāno vienotas fiskālas politikas modeļus eirozonā. Lai arī Latvijas monetārā politika šobrīd nav aktīva, ko nosaka lata piesaiste eiro, lata saglabāšana un nepievienošanās EMS vienmēr atstātu iespēju to vajadzības gadījumā aktivizēt un pārvērst par pietiekami spēcīgu ekonomiskās politikas instrumentu. VALDĪBAS UN LATVIJAS BANKAS POZĪCIJA, LĒMUMI UN KAMPAŅAS KRITIKA

Monetārās politikas lēmumi ir neatkarīgās Latvijas Bankas rokās, kura vienlaikus ir arī Eiropas Centrālo banku sistēmas dalībniece. Kopš diskusijas pirmsākumiem par eiro ieviešanu Latvijā Latvijas Bankas viedoklis vienmēr bijis nepārprotams – eiro Latvijā ir jāievieš pēc iespējas ātrāk un visa sabiedrība no tā vienīgi iegūs.

Tieši tādās pašās domās ir bijušas līdzšinējās Latvijas valdības, ieskaitot pašreizējo. Īpaša izpildvaras loma pārejā uz eiro ir Finanšu ministrijai, kuras aparātā atrodams Euro birojs, kurš nodarbojas ar dažādiem komunikācijas, sabiedrības informēšanas un eiro ieviešanas tehniskiem jautājumiem.

Latvijas virzība pretī eiro nebūtu iespējama bez politiska atbalsta Saeimā. Lai veiktu pāreju uz eiro, Saeimai bija jāpieņem „Euro ieviešanas kārtības likums”, kura mērķis ir nodrošināt efektīvu un caurskatāmu eiro ieviešanu Latvijas Republikā. Šis likums tika pieņemts 2013. gada 31. janvārī, Valsts prezidents Andris Bērziņš to izsludināja 15. februārī, bet no 1. marta tas stājās spēkā. Var uzskatīt, ka balsojums par šo likumu pēc būtības bija Saeimas balsojums par eiro ieviešanu Latvijā 2014. gada 1. janvārī.

Saeima kopumā ar tajā pārstāvētajiem spēkiem nebūt nebija vienota savā attieksmē pret eiro ieviešanu Latvijā, ko parādīja gan balsojuma par minēto likumu rezultāti, gan arī jau iepriekš aprakstītā Nacionālās apvienības ilgstošā svārstīšanās savā pozīcijā. Par eiro ieviešanas likumprojektu 31. janvārī nobalsoja 52 deputāti no koalīcijas frakcijām, bet pret bija 40 deputāti, pārsvarā opozīcijas – Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) un "Saskaņas Centra" frakcijas deputāti, kā arī viens koalīcijas pārstāvis – Nacionālās apvienības deputāts Jānis Dombrava. Savukārt atturējās divi tautas kalpi – Andris Bērziņš un Jānis Dūklavs no ZZS.

Zīmīga bija valdošās koalīcijas „Vienotība” frakcijas reakcija uz NA deputāta Jāņa Dombravas balsojumu „pret”, aicinot NA izvērtēt deputāta rīcību un norādot, ka

13

balsojot pret eiro ieviešanas likumu, Dombrava balsojis pret Latvijas neatkarības, drošības un ekonomiskās izaugsmes nostiprināšanu. Tas skaidri parāda, cik divējāds politiskajās aprindās ir redzējums par eiro ieviešanas ģeopolitisko un suverenitātes nozīmi – Dombrava, kā viņš pats vēlāk komentēja, balsojis „pret”, lai iestātos par lielāku Latvijas neatkarību un patstāvību, kamēr „Vienotības” frakcija viņu apsūdzēja tieši ar tādiem pašiem argumentiem, tikai pretējā virzienā. Vēl jāmin, ka 2013. gada 21. janvārī tika pieņemti Ministru kabineta noteikumi Nr. 42 „Eiropas Savienības vienotās valūtas ieviešanas koordinācijas padomes nolikums”, ar kuru tika izveidota konsultatīva institūcija, lai koordinētu un nodrošinātu institūciju sadarbību sekmīgai eiro ieviešanai Latvijā. Tās vadītājs ir Ministru prezidents, bet sastāvā vēl 8 augstas amatpersonas, ieskaitot ārlietu, ekonomikas, finanšu un tieslietu ministru, kā arī Latvijas Bankas prezidenta vietnieku. Finanšu ministrs Andris Vilks 2013. gada 5. martā Briselē iesniedza Latvijas pieteikuma vēstuli, pieprasot ārkārtas konverģences ziņojumu par Latvijas gatavību pārejai uz eiro. Eiropas Centrālās bankas jūnijā sagatavotais Konverģences ziņojums Latvijai bija pozitīvs, tajā norādot uz veiksmīgi izpildītiem Māstrihtas kritērijiem un atsevišķiem tiesiskiem aspektiem, kas saistīti ar Latvijas gatavību iekļauties Ekonomiskajā un monetārajā savienībā. Runājot par Māstrihtas kritēriju izpildi, jāuzsver, ka valdības un Latvijas Bankas darbs ekonomiskās politikas jomā jau ilgāku laiku pirms 2013. gada ir bijis fokusēts uz Māstrihtas kritēriju izpildi, eiro ieviešanu uzskatot par ekonomiskās politikas prioritāru mērķi. Arī pievienotās vērtības nodokļa samazināšana 2012. gada vasarā daļēji tika argumentēta ar nepieciešamību stabilizēt cenas Māstrihtas kritērija ievērošanas vajadzībām. Daudz kritikas pelna varas institūciju darbs eiro ieviešanas komunikācijas jomā. Laikā, kad politiskais lēmums par eiro ieviešanu jau ir pieņemts, paši valdības un Latvijas Bankas pārstāvji tomēr ik pa laikam atzīst, ka skaidrojošais darbs, komunikācija ar sabiedrību nav bijusi nepieciešamajā kvalitātē. Finanšu ministrija un Latvijas Banka savā skaidrojošajā darbā galvenokārt koncentrējusies uz visu veidu iespējamo ieguvumu no eiro ieviešanas propagandēšanu, gandrīz neapskatot dažādos riskus un problēmas, kuras radīsies līdz ar eiro ieviešanu, un par tām sabiedrību godīgi neinformējot. Kampaņas ekonomiskie argumenti daudzos gadījumos ir vāji un neiztur dziļākas ekonomiskas analīzes kritiku, brīžiem runā pretī ekonomikas teorijas nostādnēm. Dažādi statistiski fakti, skaitļi tiek grozīti vēlamā virzienā, tiek uzsvērti atsevišķi vēlami fakti, bet nevēlamie noklusēti vai demagoģiski atspēkoti. Kampaņas raksturs acīmredzami atbilst Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimševiča nostājai un teiktajam (intervija Latvijas Radio 2008. gada 23. decembrī), ka „Latvijai par katru cenu jāievieš eiro”. Par katru cenu, neatstājot vietu diskusijai, situācijas izvērtēšanai, dažādu viedokļu uzklausīšanai un argumentu izvērtēšanai.

Šāda nostādne kampaņai izvēlēta par spīti tam, ka ekonomikas teorijā jau sen skaidri atzīts, ka vienotas valūtas zonas veiksmīga funkcionēšana ir ļoti sarežģīta un prasa nopietnu dažādu politiku harmonizēšanu. Kanādiešu ekonomists, Nobela prēmijas laureāts Roberts Mandels vēl XX gadsimta 60. gados izstrādāja Optimālas valūtas zonas teoriju, kura uzsver nepieciešamību pēc augstas darbaspēka un kapitāla mobilitātes, cenu un algu elastības un ekonomisko ciklu sinhronas norises visā zonā, lai tā varētu efektīvi darboties (Mundell, R., 1961). Par augstu kapitāla mobilitāti eirozonā varētu arī neuztraukties, bet visi pārējie nosauktie optimālas valūtas zonas kritēriji tajā izpildās vāji vai neizpildās nemaz.

14

Par spīti tam ne Latvijas Bankas, ne Finanšu ministrijas mājas lapā vai bukletos līdzās desmitiem dažādu ieguvumu no eiro aprakstam nav atrodami gandrīz nekādi negatīvo aspektu un makroekonomisko risku skaidrojumi, analīze. Šīs institūcijas vienīgi atzinušas, ka ieviešana būs saistīta ar izmaksām un var atstāt ļoti nelielu cenu pieauguma efektu (finanšu ministrs Andris Vilks to vērtē 0.2–0.3 % robežās). Tomēr tā ir tikai viena, turklāt vienreizēja rakstura, problēma, ar kuru mūsu valstij būs jāsaskaras. Tiek noklusēti neskaitāmi makroekonomiski riski, tā vietā ievērojami pārspīlējot dažādus bieži apšaubāma rakstura ekonomiskus ieguvumus. Par to plašāk lasāms šī raksta turpinājumā. DISKUSIJA ĀRPUS VARAS KORIDORIEM

Atšķirībā no oficiālās varas pārstāvju nepārprotamā atbalsta eiro dažādu citu ekonomistu, ekspertu domas par eiro ieviešanas nepieciešamību Latvijā ir stipri dalītas, netrūkstot nedz eiro piekritējiem, nedz pretiniekiem.

Komercbanku ekonomisti lielākoties pauž atbalstu eiro ieviešanai, jo tāda ir Latvijas komercbanku lielākās daļas nostādne. Latvijas Komercbanku asociācija jau sen deklarējusi, ka Latvijas bankas atbalsta eiro ieviešanu Latvijā, pamatojot to ar vispārējiem makroekonomiskiem ieguvumiem valstij. Interesanti, ka komercbankas tomēr dažādu izmaksu un zaudētu ienākumu ziņā varētu būt acīmredzamas cietējas – valūtas konvertāciju ienākumu būtiska mazināšanās, salīdzinoši lielas dažādu veidu izmaksas, kas saistītas ar skaidrojošo darbu, aktīvu piedalīšanos naudas nomaiņas procesā, dažādiem tehnoloģiskiem pārkārtojumiem. Iespējams, ka komercbanku viens no svarīgākajiem ieguvumiem varētu būt daudz spēcīgāka atbalsta iespēja no Eiropas Centrālās bankas dažādās problēmsituācijās. Kā zināms, 2012. gada janvārī un februārī Eiropas Centrālā banka LTRO (Long Term Refinancing Operation) ietvaros bankām izsniedza vairāk nekā vienu triljonu eiro aizdevumos ar ļoti zemu procentu likmi uz trim gadiem, lai stabilizētu situāciju eirozonā. Šāds precedents noteikti ir vilinājums komercbankām Eiropā.

Jau iepriekš tika aplūkots iedzīvotāju zemais atbalsta līmenis eiro ieviešanai. Galvenie iemesli tam ir kopējās problēmas eirozonā (īpaši Grieķijas, Kipras, Spānijas problēmas) un neskaidrība par tās nākotni, kā arī pārdzīvotās ekonomiskās krīzes mieles, saprotot, ka atrašanās Eiropas Savienībā nepasargā no smagiem ekonomiskiem satricinājumiem, un neuzticības pieaugums varas institūcijām, kuras sola gaišu nākotni līdz ar eiro ieviešanu. Tāpat daļu latviešu uztrauc nacionālā simbola zaudēšana un suverenitātes mazināšanās laikā, kad integrācijas un globalizācijas vietā arvien populārākas kļūst ekonomikas lokalizācijas idejas.

Pret eiro ieviešanu Latvijā iestājušies arī daudzi Latvijā pazīstami ekonomisti. Viens no aktīvākajiem eirozonas kritiķiem ir latviešu uzņēmējs un ekonomists Jānis Ošlejs, kurš uzskata, ka Eiropas Savienība vēl nav gatava vienotai valūtai un Latvijai noteikti jāatliek pievienošanās eirozonai uz vēlāku laiku. "Mēs jau redzam, ka valstis ar līdzīgu ekonomisko struktūru kā Latvijai eirozonā neizbēgami ir piedzīvojušas problēmas, piemēram, Spānija, Portugāle un Grieķija. Tā Spānija pašlaik ir tikpat bagāta, kāda tā bija pirms pievienošanās vienotajai valūtai, vienlaikus vairākām citām valstīm dzīve tomēr ir gājusi uz augšu," uzskata J. Ošlejs. "Tām eirozonas valstīm, kurām bija un arī tagad ir spēcīgs eksports, viss ir kārtībā, bet tās, kurām imports ir bijis lielāks par eksportu, tagad ir lielas problēmas," norāda J. Ošlejs, piebilstot, ka Latvija diemžēl ir pieskaitāma pie tām valstīm, kuru imports pārsniedz eksportu: "Nedomāju, ka šis būtu īstais brīdis, kad pievienoties eiro." (Ošlejs J., 2013).

15

Arī Latvijas Ekonomistu asociācijas valdes priekšsēdētājs profesors Ivars Brīvers ir eiro ieviešanas pretinieks. Viņu nav spējis pārliecināt neviens eiro propagandētāju ekonomiskais arguments un viņš uzskata, ka ekonomikas teorija nedod nekādu pamatu gaidīt nedz kādus nopietnus ieguvumus, nedz arī būtiskus tūlītējus ekonomiskus zaudējumus no eiro ieviešanas. Taču Brīveru vairāk uztrauc atteikšanās no pašu naudas, monetārās politikas un tādējādi no ekonomiskās un pakāpeniski arī no cita veida patstāvības. „Par eiro ieviešanas ekonomiskajiem aspektiem ir diskutēts, un galu galā izrādās, ka ekonomiska rakstura labumi no eiro ieviešanas nav pamatoti. Tad atliek pēdējais „trumpis” – ģeopolitiskais aspekts.”.

Piesardzīgu nostāju eiro ieviešanas jautājumā ieturējusi ekonomiste Raita Karnīte. Viņu īpaši uztraucis kurss pārejai uz eiro. Tā 2012. gada jūnijā Karnīte komentārā laikrakstā „Dienas Bizness” norāda, ka „neraugoties uz dažādiem eirozonas mīnusiem, dalība šajā monetārajā savienībā Latvijai ir nepieciešama” (Karnīte R., 2012). Tomēr, atbildot uz „Dienas Biznesa” jautājumiem 2013. gada 1. februārī, Raita Karnīte apgalvo, ka viņa netic nevienam valdošo politiķu solījumam: „Savulaik solīja nesamazināt pensijas, bet uzreiz pēc vēlēšanām samazināja. Ja divas dažādas ekonomiskas sistēmas ar divām dažādām valūtām saplūst vienā, tad mazākās sistēmas valūtu pielāgo lielajai. Un valūtu segums ir ekonomika. Nezinu, kā var šodien apgalvot, ka, pievienojoties eiro, pašreizējais stingrais lata piesaistes kurss pret eiro paliks nemainīgs. Es tur neredzu nekādu loģiku” (Karnīte R., 2013). Bet jāatzīst, ka šīs bažas izrādījušās veltas, jo lēmums par pašreiz fiksētā kursa izmantošanu pārejas brīdi jau ir pieņemts.

Arī kādreizējais Latvijas Hipotēku un zemes bankas prezidents Inesis Feiferis uzskata, kā viņš pauž intervijā Latvijas Radio, ka šobrīd Latvijā nevajadzētu ieviest eiro: "Es neesmu principiāli pret, es esmu pret eiro ieviešanu šādā tempā, kad vēl neesam tam gatavi", turklāt, pēc viņa domām, Latvija nespēs ietekmēt lēmumu pieņemšanu eirozonā.

Kopumā, analizējot ar varu vai ārvalstu kapitāla bankām tieši nesaistītu ekspertu viedokļus par eiro ieviešanu, jāatzīst, ka pārliecinoši optimistiskus viedokļus sameklēt ir grūti. Drīzāk tie ir piesardzīgi vai pat ar negatīvu attieksmi. EKONOMISKO EFEKTU ANALĪZE

Ņemot vērā to, ka šī grāmata ir veltīta tieši ekonomikas un uzņēmējdarbības izaicinājumiem, īpaša uzmanība būtu jāpievērš sagaidāmajiem ekonomiskajiem efektiem eiro ieviešanas rezultātā. Nav šaubu, ka eiro ieviešana radīs virkni ērtību lielai daļai iedzīvotāju, uzņēmēju, valsts un pašvaldību organizācijām – īpaši tiem, kuriem biežāk jāsaskaras ar valūtas mainīšanas procesiem uz un no eiro, attiecīgi jāuzņemas nosacīts valūtas kursu svārstību risks, jārēķinās ar izmaksām un laika patēriņu, ko rada konvertācija. Tie lielākoties ir atvieglojumi mikrolīmenī taču grūti te saskatīt ievērojamus makroekonomiskus ieguvumus (Copeland, L., 2005). Raugoties no ekonomikas teorijas viedokļa, atkal jāatsaucas uz Roberta Mandela Optimālas valūtas zonas kritērijiem, kuri EMS pašreizējos ietvaros realizējas vāji. Kapitāla kustības mobilitāte ir augsta, darbaspēka mobilitāte ir zema, ko ierobežo tomēr ļoti atšķirīgās kultūras, valodas un lielie attālumi. Iespējams, ka darbaspēka mobilitātes kritērijs labi izpildās šaurākos homogēnos EMS reģionos (piemēram, Beļģijas, Nīderlandes, Luksemburgas un tām pieguļošo Vācijas teritoriju gadījumā), taču noteikti ne visas eirozonas ietvaros. Cenu un algu elastība EMS ir ļoti zema, ko nosaka spēcīgās strādājošo interešu aizsardzības apvienības un politiskie spēki.

16

Ekonomiskie cikli dažādās eirozonas valstīs notiek visai atšķirīgi – tātad novērojama liela ekonomisko procesu asimetrija zonas ietvaros. Piemēram, 2013. gada martā, kad eirozonas vidējā inflācija bija 1.7 %, stagnējošajā Grieķijā bija novērojama deflācija 0.2 % apmērā, bet Igaunijā, kurā pēdējos gadus novērojama izaugsme, inflācija sasniedza 3.8 %. Rodas jautājums – kāda monetārā politika ir piemērota šādā situācijā? Eiropas Centrālā banka, vērtējot 1.7 % inflāciju zonā, atzīst to par labu (ECB mērķa inflācija ir 2 %), taču, ko par to teiks grieķi, kuriem šobrīd noteikti derētu stimulējoša monetāra politika, vai Igaunija, kuras pašreizējie rādītāji brīdina, ka stimulējoša monetārā politika var izrādīties bīstama? Ekonomiskās attīstības asimetrija ir un būs eirozonas viena no galvenajām problēmām. Turklāt, jo vairāk zona paplašināsies, jo vairāk šī problēma potenciāli var sākt izpausties. Eiro ieviešana padarīs saprotamākas cenas, padarīs tās caurspīdīgākas. Neapstrīdams arguments, kas nodrošina zināmas ērtības, taču jautājums ir – cik tas ir būtiski un kam? Vai tiešām jaunieši un vidēja vecuma cilvēki šobrīd nespēj orientēties cenās, kuras izteiktas eiro? Vai tiešām Latvijas pensionāriem, kuri ceļo maz un ļoti reti meklē sev importētus pirkumus internetā, ļoti atvieglos dzīvi tas, ka tagad būs vieglāk salīdzināt cenas? Uzņēmumiem cenu saprašanā šobrīd nevajadzētu būt nekādām problēmām. Drīzāk gan daudziem, jo īpaši pieminētajiem gados vecākajiem cilvēkiem, radīsies problēmas ar jauno cenu, kuras izteiktas eiro, saprašanu. Vai nebūs tā, kā ir joprojām vairākās vecajās ES valstīs (piemēram, Francijā), kur uz cenrāžiem veikalos joprojām uzrādītas cenas arī vecajās valūtās, jo daudziem cilvēkiem vairāk nekā 10 gadus pēc eiro ieviešanas joprojām vieglāk rēķināt vecajā valūtā? Kā vienu no būtiskākajiem labumiem eiro ieviešanas rezultātā bieži nosauc tirdzniecības apjomu pieaugumu. Tam patiešām ir ekonomisks pamatojums – pirmkārt, tirdzniecības dalībniekiem, kuri norēķinos izmanto eiro, atkritīs konvertēšanas izmaksas (var to nosaukt par „konvertācijas nodokli”); otrkārt, var pieņemt, ka atsevišķus tirdzniecības partnerus eirozonā, un ne tikai tajā, eiro parādīšanās Latvijā iedrošinās uz sadarbību: saprotamāka valūta, izslēgta devalvācijas iespēja, pazūd valūtas svārstību riski. Tomēr ne jau tirdzniecības kopējo apjomu palielinājums ir svarīgākais kritērijs. Dziļāka integrācija un atkarība no ārējiem tirgiem tikpat labi var tikt vērtēta arī negatīvi. Tomēr galvenais jautājums šajā diskusijā – kādā mērā pieaugs eksports un imports, proti, kā mainīsies ārējās tirdzniecības bilance? Uz to skaidras atbildes nav, taču nekas neliek domāt, ka bilancei vajadzētu uzlaboties. Nav racionālu argumentu, kas norādītu, ka eksports palielināsies vairāk nekā imports. Ņemot vērā, ka importa apjomi Latvijā jau tā ir lielāki par eksportu, un ņemot vērā, ka tieši importa operācijās ļoti svarīgas ir eiro – lata konvertācijas, varētu pat pieņemt, ka lielāki ieguvēji no eiro ieviešanas būs importētāju grupa un tirdzniecības bilance pat varētu pasliktināties. Piemēram, Igaunijā pēc eiro ieviešanas gan tekošā konta, gan ārējās tirdzniecības bilance ir pasliktinājusies (1. attēls). Protams, Igaunijas gadījumā jāņem vērā, ka pēc krīzes beigām, līdzīgi kā Latvijā, atkal ir palielinājusies rezidentu spēja importēt ārēju resursu pieauguma rezultātā, tomēr gūt skaidrus pierādījumus tam, ka eiro ieviešana uzlabotu tekošā konta un tirdzniecības bilances ainu, Igaunijas gadījumā nevar.

17

-400

-200

0

200

400

600

800

1000

1200

TK Igaunija ĀTB Igaunija

TK Igaunija 382 409 291 -310

ĀTB Igaunija 712 1069 994 438

2009 2010 2011 2012

Avots: Igaunijas Banka 1. attēls. Maksājumu bilances tekošā konta un ārējās tirdzniecības bilance (preces un pakalpojumi) Igaunijā laikā no 2009. līdz 2012. gadam, miljoni EUR. Savstarpējo valūtas kursu izzušana nosaka to, ka eirozonas dalībvalstis vairs nevar veikt devalvācijas un, kā pauž Latvijas Banka, uz visiem laikiem pazudīs „devalvācijas rēgs”. Tā ir taisnība. Tomēr uz šo jautājumu var skatīties divējādi. No vienas puses, patiešām valstīm vairs nebūs iespēja cīnīties par īstermiņa konkurētspēju ar devalvāciju, iesaistīties valūtu karos utt. No otras puses, neoliberālisma ideju vadītā pasaule pēc Bretonvudas valūtas sistēmas sabrukuma pati XX gadsimta 70. gados lēma par to, ka valūtas kursiem labāk būt mainīgiem un dabiski jāpielāgojas ekonomiskajai situācijai. Vājas ekonomikas konkurētspējas gadījumā kurss kritīsies, tādējādi palīdzot atjaunot nācijas konkurētspēju un otrādi. To pašu valstis var izdarīt, ja tām ir savas valūtas un tās atzīst par piemērotu risinājumu palīdzēt savai ekonomikai ar valūtas kursa politiku. Pēc vienotas valūtas ieviešanas šādas iespējas valstij vairs nebūs un paliks tikai citi ceļi, kā regulēt ekonomiku un cīnīties par nācijas konkurētspēju. Lata saglabāšana nenozīmētu, ka tas noteikti būtu jādevalvē, taču devalvācija kā iespēja nepieciešamības gadījumā Latvijā pazudīs uz visiem laikiem. Līdz ar to arī – konkurētspējas korekcijas atkarībā no valūtas kursa. Eiro ieviešanas rezultātā pazudīs valūtas maiņas izmaksas, kas saistītas ar lata – eiro pāri. Tā tas patiešām būs, taču jāatceras, ka kādam tepat Latvijā pazudīs arī ienākumi no šīm darbībām. Savā ziņā šis it kā ieguvums tomēr patiesībā makroekonomiski atgādina tā saukto „nulles summas spēli” (no angļu zero-sum game). Iespējams, makroekonomiskais efekts varētu būt pat negatīvs, taču uz to atbildi sniegtu dati par to, vai Latvija valūtu pārī lats – eiro ir neto konvertāciju eksportētāja vai importētāja. Zinot, ka Latvijas kopējā finanšu pakalpojumu bilance ir stipri pozitīva, tāpat arī tūrisma bilance ir pozitīva, varētu izteikt pieņēmumu, ka Latvija makroekonomiski no konvertāciju pazušanas varētu būt cietēja. Viens no biežāk un skaļāk paustajiem ieguvumiem eiro kampaņas laikā allaž bijis ārvalstu tiešo investīciju pieaugums. Pirmkārt, jau pats iespējamais ārvalstu

18

investīciju pieaugums ir neviennozīmīgi vērtējams. Tajā atrodami gan pozitīvi, gan negatīvi elementi. Darbavietas, nodokļu maksājumi, multiplikatīvie efekti, zināšanu ieplūde un modernizācija ir tikai viena medaļas puse. Otrā pusē atrodama nacionālo resursu izpārdošana, peļņas aizplūde no valsts, ekonomiska un politiska atkarība, svešas biznesa kultūras invāzija, kapitāla bēgšanas riski, nacionālās uzņēmējdarbības īpatsvara samazināšanās. Jautājums ir par to, kura no šo argumentu grupām tiek uzskatīta par svarīgāku. Ārvalstu tiešās investīcijas valstis parasti meklē kapitāla deficīta laikos. Pašreizējie finanšu sektorā uzkrātie resursi ir visai pietiekami ekonomikas vajadzībām. Igaunijas piemērs gan atkal liek apšaubīt to, ka eiro ieviešana pozitīvi korelē ar ārvalstu investīciju ieplūdi (skatīt 2. attēlu).

0

500

1000

1500

2000

2500

ĀTI Igaunija

ĀTI Igaunija 771 2307 1432 1985 1182 1326 1207 245 1181

2004 2005 2006 2007 2008 2009 2010 2011 2012

Avots: Igaunijas Banka 2. attēls. Ārvalstu tiešo investīciju ieplūde Igaunijā laikā no 2004. līdz 2012. gadam, miljoni EUR. Skatoties uz ārvalstu tiešo investīciju ieplūdes rādītājiem Igaunijā, jākonstatē pavisam neglaimojoša situācija eiro un ārvalstu tiešo investīciju ieplūdes sakarā – 2011. gadā, kad ieviesa eiro, investīciju pieauguma apjoms ir zemākais kopš Igaunijas iestāšanās Eiropas Savienībā, bet 2012. gadā tas pārspējis tikai 2004. gada un jau pieminētā 2011. gada rādītājus. Šeit būtu vietā parādīt arī situāciju Latvijā (skatīt 3. attēlu).

19

0

200

400

600

800

1000

1200

1400

1600

1800

ĀTI Latvija

ĀTI Latvija 489 568 1326 1697 864 67 287 1044 864

2004 2005 2006 2007 2008 2009 2010 2011 2012

Avots: Latvijas Banka 3. attēls. Ārvalstu tiešo investīciju ieplūde Latvijā laikā no 2004. līdz 2012. gadam, miljoni EUR.

Kā redzams, atšķirībā no Igaunijas, Latvijai joprojām ar latu 2011. un 2012. gadā ir veicies relatīvi ievērojami labāk, ja salīdzina ar iepriekšējiem gadiem. Piemēram, 2011. gads Latvijai ārvalstu tiešo investīciju piesaistes ziņā ir bijis trešais ražīgākais kopš iesaistīšanās Eiropas Savienībā. Arī dažādas ārvalstu tiešo investīciju teorijas nepierāda noteiktu korelāciju starp vienotu valūtu un investīciju pieaugumu. Noteikts pamats investīciju pieaugumam varētu veidoties tad, ja tiek pieņemts, ka eiro ir drošāka un uzticamāka valūta par latu un nodrošina pievilcīgāku uzņēmējdarbības vidi. Taču šāds pieņēmums tad ir jāapstiprina. Turklāt jau iepriekš aplūkotais aspekts par tirdzniecības apjomu pieaugumu var nonākt pretrunā ar ārvalstu tiešo investīciju pieaugumu, jo ārvalstu uzņēmējam, kuru interesē Latvijas tirgus, pēc eiro ieviešanas uzlabojas iespējas šo tirgu apgūt ar tirdzniecības palīdzību, par investīciju vairs nedomājot. Atsevišķās diskusijās kā pirmo ekonomisko argumentu klausītājiem Latvijas Republikas Ministru prezidents Valdis Dombrovskis ir izvirzījis valsts parāda apkalpošanas izmaksu samazināšanos, kas ļaus nākamajos 10 gados ietaupīt aptuveni 1 miljardu latu. Šāds aprēķins veikts, balstoties uz pieņēmumu, ka Latvijai, tāpat kā citām valstīm, kuras pievienojās eirozonai vēlāk, tiks paaugstināts valsts kredītreitings, kā rezultātā samazināsies procentu likme valsts parādzīmēm. Lielākās pasaules kredītreitingu aģentūras (Standard and Poor’s, Fitch, Moody’s) patiešām paaugstināja kredītreitingus Slovēnijai, Kiprai, Maltai, Slovākijai un Igaunijai, kad tās iestājās eirozonā. Tomēr, cik godīgi un statistiski korekti ir veikt aprēķinus par ieguvumiem, kas sasniegti vienā konkrētā gadā, turpmākajiem desmit gadiem uz priekšu? Pirmkārt, reitinga pieaugums nav obligāti saistāms tikai ar jaunas valūtas ieviešanu, bet gan pat lielākā mērā ar makroekonomiskās kārtības ieviešanu valstī, kas, savukārt, saistāma ar centieniem izpildīt Māstrihtas kritērijus. Tātad

20

iespējams, ka kredītreitings varētu pieaugt arī bez pašas valūtas ieviešanas. Bet galvenais jautājums ir par kredītreitinga noturīgumu. Vai valstis, kuras nonākušas eirozonā, turpina stingri ievērot ekonomisko disciplīnu, vai pati zona rada tam priekšnosacījumus? Lai atbild fakti – 2012. gada decembrī Slovēnijas kredītreitings ir par 2 (Standard and Poor’s), 3 (Fitch) un 5 (Moody’s) pakāpēm zemāks nekā gadā pirms eiro ieviešanas. Kiprā attiecīgie skaitļi ir -8, -6 un -10, Maltā attiecīgi -1, +1 un +2, Slovākijā 0, +1 un 0, bet Igaunijā +3, +3 un 0. Tātad situācija absolūti nav viennozīmīga un neviens nevar apgalvot, ka kredītreitinga iespējamais pieaugums būs noturīgs. Interesanti, ka starptautiskie finanšu tirgi nemaz tik ļoti neuzticas eirozonas valdībām un to saistībām. Par to liecina autora izveidota tabula, tajā grupējot atsevišķi valstis, kuras ir eirozonā un kuras nav, kā arī pretnostatot pēc atsevišķām pazīmēm līdzīgas valstis (lielums, reģions, ekonomiskā attīstība) no šiem diviem grupējumiem (1. tabula). Kā redzams, kopumā lētāk šobrīd aizņemas valstis, kurās nav ieviests eiro.

1. tabula Valdības ilgtermiņa obligāciju procentu likmes

2012. gada decembrī atsevišķās Eiropas valstīs, %

Valsts vai valstu grupa Procentu likme, % Valsts vai valstu grupa Procentu likme, %

Eirozona 3.18 ES 27 3.02

Īrija 4.67 Lielbritānija 1.60 Slovākija Slovēnija

3.92 5.33

Čehija 2.12

Somija 1.60 Zviedrija Dānija

1.51 1.07

Vācija Luksemburga Nīderlande

1.30 1.43 1.56

Šveice

0.4

Grieķija Itālija Portugāle Spānija

13.33 4.54 7.25 5.34

Latvija Lietuva Polija Bulgārija

3.24 4.00 3.88 3.44

Avots: Eiropas Savienības Statistikas birojs Eurostat Eiro ieviešana visās valstīs līdz šim ir veicinājusi patēriņa cenu pieaugumu. Eiropas Centrālā banka savulaik vērtēja, ka 2002. gada ieviešanas izmaksas, cenu noapaļošanas efekti un negatīvās ekspektācijas pie normālās 2.0 % inflācijas pievienoja vēl 0.3 procentu punktus, inflācijai eirozonā sasniedzot 2.3 % 2002. gadā. Igaunijā inflācija 2011. gadā sasniedza 5.0 %, kas ir augsts rādītājs. Taisnības labad jāsaka, ka tas bija samērā augstas inflācijas gads visā Eiropā (skatīt 2. tabulu).

21

2. tabula

12 mēnešu inflācija atsevišķās Eiropas Savienības valstīs, oktobris 2011/ oktobris 2010, %

Avots: Eiropas Savienības Statistikas birojs Eurostat

Oktobra 12 mēnešu inflācija 2. tabulā izmantota apzināti, lai rādītājā ietvertu arī cenu pieauguma efektu 2010. gada pēdējos divos mēnešos, jo tajos potenciāli sagaidāms gaidu inflācijas efekts, kā arī uzņēmumi varētu sākt celt cenas, gatavojoties pārejai. Dati liecina, ka Igaunijā patiešām bijis nedaudz palielināts inflācijas līmenis, taču ne ļoti lielā mērā. Līdzīgi var teikt arī par pārējām valstīm, kas pēdējos gados iestājās eirozonā (skatīt 3. tabulu).

3. tabula

Gada inflācija atsevišķās Eiropas Savienības valstīs laikā no 2004. līdz 2010. gadam, %

2004 2005 2006 2007 2008 2009 2010

Eirozona (17 valstis) 2.2 2.2 2.2 2.1 3.3 0.3 1.6

Eiropas Savienība 2.0 2.2 2.2 2.3 3.7 1.0 2.1

Igaunija (2011)* 3.0 4.1 4.4 6.7 10.6 0.2 2.7

Latvija 6.2 6.9 6.6 10.1 15.3 3.3 -1.2

Lietuva 1.2 2.7 3.8 5.8 11.1 4.2 1.2

Slovēnija (2007)* 3.7 2.5 2.5 3.8 5.5 0.9 2.1

Kipra (2008)* 1.9 2.0 2.2 2.2 4.4 0.2 2.6

Malta (2008)* 2.7 2.5 2.6 0.7 4.7 1.8 2.0

Slovākija (2009)* 7.5 2.8 4.3 1.9 3.9 0.9 0.7

Lielbritānija 1.3 2.1 2.3 2.3 3.6 2.2 3.3

Zviedrija 1.0 0.8 1.5 1.7 3.3 1.9 1.9

* attiecīgajām valstīm iekavās norādīts pievienošanās gads eirozonai Avots: Eiropas Savienības Statistikas birojs Eurostat

Eirozona (17 valstis) 3.0 ES 27 3.3 Igaunija 4.7 Latvija 4.3 Lietuva 4.2 Lielbritānija 5.0 Zviedrija 1.1

22

Kā vēl vienu no ieguvumiem mēdz minēt resursu efektīvāku izvietošanos vienotas valūtas zonā – starptautiska konkurence netiek traucēta no valūtas kursa svārstībām! Tomēr jautājums ir, vai Latvijai vajag šādu resursu “efektīvāku” izvietošanu? Ko tā nozīmē? Paralēli liberālām kapitāla plūsmām tā paredz arī darbaspēka plūsmu aktivizēšanos – Latvijā mazāk pieprasītu profesionāļu pārvietošanos uz, piemēram, Portugāli, un otrādi. Vai tas ir ieguvums vai drīzāk tomēr problēma? Pavisam absurda un neloģiska doma ik pa laikam ir izskanējusi no atsevišķiem varas pārstāvjiem, kuri apgalvojuši, ka Latvijai īpaši svarīgi iestāties tieši 2014. gadā, jo vēlāk atkal varētu būt grūtības ar Māstrihtas kritēriju (īpaši inflācijas) izpildi. Loģiskāk gan tad būtu secināt, ka eirozonā nevajadzētu stāties, jo Māstrihtas kritēriji taču ir izveidoti ne tikai tāpēc, lai tos piemērotu tiem, kas stājas EMS, bet tādēļ, lai tos ievērotu arī esošie dalībnieki. Nespēja ievērot Māstrihtas kritērijus vislielākos draudus radīs tieši pašai valstij, kura tos neievēros. Spekulatīva rakstura uzbrukumi eiro noteikti ir mazāk iespējami un sekmīgi realizējami nekā latam. Eiro ir brīvi konvertējama valūta globālā mērogā, kamēr lata konvertējamība ir ievērojami zemāka. Ja savu piederību un nākotni saskatām Eiropā un Eiropas Savienībā, tad eiro ieviešana ir vēl viens solis šādas identitātes nostiprināšanai. Ekonomiskie argumenti ir ļoti strīdīgi un diezgan grūti ir viennozīmīgi izvērtēt ieguvumu/zaudējumu bilanci. Būtiskus viennozīmīgus ekonomiskos ieguvumus identificēt ir grūti. Turklāt, pat ja tādi tiek novēroti, ne vienmēr tiem ir tieša saistība ar vienotas valūtas ieviešanu. Nevar arī pārliecinoši apgalvot, ka ekonomikas dzīve pēc eiro ieviešanas noteikti pasliktināsies. Var pieaugt riski, kuru kontrole stipri mazāk būs pašu rokās. SECINĀJUMI Eiro ieviešana noteikti nav tikai ekonomisks jautājums. Autors secina, ka eiro ieviešanas procesā ir jāizdala un jāanalizē vismaz četras dimensijas – ģeopolitiskā, sociālā, suverenitātes un ekonomiskā. Lielā mērā tieši atšķirīgais viedoklis dažādās vērtēšanas dimensijās ir būtiski sašķēlis sabiedrību, nostādījis sarežģītā situācijā savas pozīcijas apzināšanai un paušanai daudzus sabiedrības pārstāvjus dažādos slāņos. Pieminētās dimensijas nereti sniedz savstarpēji pretrunīgu pozīciju – piemēram, lai arī ir ļoti grūti atrast ekonomiskus argumentus par labu eiro ieviešanai Latvijā, tomēr ģeopolitiskais virziens Latvijas ārpolitikā vairāk norāda uz loģisku soli integrēties arī vienotas naudas zonā Eiropas Savienības ietvaros. Ir novērojama būtiska atšķirība starp Latvijas valdības un Latvijas Bankas pozīciju, no vienas puses, un sabiedrības kopējo noskaņojumu attiecībā uz eiro ieviešanu, no otras puses. Pirmie arī pieļāvuši kļūdas savā skaidrojošajā darbā, pārspīlēti uzsverot, propagandējot dažādus ieguvumus no eiro ieviešanas, manipulējot ar metodiski apšaubāmiem datiem un slēpjot no sabiedrības dažādus riskus, kas saistīti ar vienotās valūtas ieviešanu. Vērojot ekonomiskos procesus eirozonā, jo īpaši tās jaunajās valstīs, gandrīz nevar atrast statistisku pamatojumu ekonomiskiem ieguvumiem no eiro ieviešanas. Jo īpaši tiem, par kuriem daudz runā un kurus sola Latvijas valdība un Latvijas Banka. Drīzāk pat otrādi – izmaiņas Igaunijas maksājumu bilancē, cenās, ārvalstu tiešo investīciju ieplūdē norāda uz to, ka gaidītie ieguvumi patiesībā nav gūti, kamēr Latvijā ar patstāvīgu valūtu minētie rādītāji dinamikā attīstījušies pat labāk. Valdības

23

parādzīmju procentu likmes eirozonas valstīs vidēji ir augstākas nekā Eiropas Savienības valstīs, kuras dzīvo ar savām valūtām.

Par būtisku risku, ar ko jārēķinās Latvijai, iestājoties eirozonā, uzskatāma pašreizējās eirozonas asimetriskā ekonomiskā attīstība, kurai nākotnē ir iespēja arvien pieaugt, ja zona turpinās izplesties. Ekonomiskie procesi Eiropas dienvidu daļā būtiski atšķiras no ekonomiskajiem procesiem Eiropas vidienē un Ziemeļvalstīs, kas apdraud piemērotas vienotas monetārās politikas lietošanas iespējas atbilstoši visas zonas interesēm.

Ekonomiski lielākā atšķirība pēc iestāšanās eirozonā Latvijai būs saistīta ar neatkarīgas monetārās politikas zaudēšanu, kas turpmāk pat teorētiski izslēgs iespējas pa monetārās politikas kanāliem regulēt kapitāla plūsmas un tirdzniecības nosacījumus jeb eksportētāju un iekšējā tirgū darbojošos uzņēmumu starptautisko konkurētspēju. Līdz ar to Latvija kļūs vēl stipri vairāk ekonomiski atkarīga no procesiem ārpus tās kontroles – atkarīga no notikumiem pasaules finanšu un preču tirgos, ekonomiski lielāku un politiski ietekmīgāku valstu politiskiem lēmumiem.

24

LITERATŪRA UN AVOTI

1. Copeland L. (2005) Exchange Rates and International Finance. 4th edition. Harlow, England, Pearson Education Limited, 285.–302. lpp.

2. Mundell R. A. (1961) A Theory of Optimum Currency Areas. The American Economic Review, Volume 51, Issue 4, 657.–665.lpp.

3. Mundell R. A. (1963) Capital Mobility, and Stabilization Policy under Fixed and Flexible Exchange Rates. Revue Canadienne d’Economique et de Science Politique, Volume 29, No.4, 475.–485.lpp.

4. Eiropas Centrālā banka. Konverģences ziņojums (2013. gada jūnijs), Eiropas Centrālā banka, Frankfurte, Vācija, 50.–92.lpp.

5. Blackstone B., Karnitschnig M. (2013) German Banker Warns Crisis Far From Over [tiešsaiste]. The Wall Street Journal, 18. aprīlis [skatīts 2013. gada 3. sept.]. Pieejams: http://online.wsj.com/article/SB10001424127887324493704578428552244471438.html?KEYWORDS=jens+weidmann

6. Karnīte R. (2012) Inflācija atkarīga no tā, kāda bankām būs kreditēšanas politika [tiešsaiste]. Dienas Bizness, 13. jūnijs, [skatīts 2013. gada 3. sept.]. Pieejams: http://www.db.lv/laikraksta-arhivs/biznesa-idejas/inflacija-atkariga-no-ta-kada-bankam-bus-kreditesanas-politika-373349

7. Karnīte R. (2013) Neticu nevienam valdošo politiķu solījumam [tiešsaiste]. Dienas Bizness, 1. februāris, [skatīts 2013. gada 3. sept.]. Pieejams: http://www.db.lv/finanses/makroekonomika/karnite-neticu-nevienam-valdoso-politiku-solijumam-387206

8. Audzis pozitīvi par eiro ieviešanu noskaņoto skaits (2013) [tiešsaiste] [skatīts 2013. g. 2. sept.]. Pieejams: http://financenet.tvnet.lv/viedokli/463971-audzis_pozitivi_par_eiro_ieviesanu_noskanoto_skaits

9. Eiro ieviešanai rekordzems atbalsts pēdējo astoņu gadu laikā. (2012) [tiešsaiste] [skatīts 2013. g. 2. sept.]. Pieejams: http://www.delfi.lv/news/national/politics/eiro-ieviesanai-rekordzems-atbalsts-pedejo-astonu-gadu-laika.d?id=42671404

10. Ošlejs: Pēc eiro ieviešanas nekas uz augšu neies. (2013) [tiešsaiste] [skatīts 2013. g. 4. sept.]. Pieejams: http://www.aprinkis.lv/ekonomika/finanses/item/7779-oslejs-pec-eiro-ieviesanas-nekas-uz-augsu-neies

11. „Vienotība” aicina izvērtēt Dombravas rīcību eiro ieviešanas balsojumā. (2013) [tiešsaiste] [skatīts 2013. g. 2. sept.]. Pieejams: http://www.focus.lv/latvija/politika/vienotiba-aicina-izvertet-dombravas-ricibu-eiro-ieviesanas-balsojuma

25

II. ĒNU EKONOMIKAS APJOMS UN CĒLOŅI BALTIJAS VALSTĪS

Tālis J. Putniņš, Arnis Sauka

KOPSAVILKUMS

Šīs nodaļas mērķis ir ēnu ekonomikas apjoma noteikšana un galveno cēloņu

identificēšana Baltijas valstīs, pamatojoties uz autoru veikto Baltijas valstu ēnu ekonomikas indeksa pētījumu. Baltijas valstu ēnu ekonomikas indeksa pamatā ir t.s. tiešā pieeja, kas balstās uz aptuveni 500 uzņēmēju ikgadēju aptauju katrā no Baltijas valstīm. Šī pieeja izvēlēta tādēļ, ka neuzrādītu ražošanas/ienākumu apjomu vislabāk zina uzņēmumi, kuri paši ir iesaistīti sagrozītu rādījumu sniegšanā un ēnu ekonomikā. Izmantotas vairākas datu vākšanas metodes, kuras, kā rāda iepriekš veiktie pētījumi, ir efektīvas maksimāli ticamu atbilžu iegūšanai. Indeksā ir apvienotas aplēses par neuzrādītiem uzņēmējdarbības ienākumiem, nereģistrētiem jeb slēptiem darbiniekiem, kā arī neuzrādītām „aplokšņu” algām, un to izmanto, lai iegūtu aplēses par ēnu ekonomikas īpatsvaru IKP rādītājā. Viens no svarīgākajiem konstatētajiem faktiem šajā pētījumā ir tāds, ka Latvijā 2012. gadā ēnu ekonomikas līmenis ievērojami samazinājās. Tas nozīmē, ka ēnu ekonomikas līmenis Latvijā turpināja samazināties otro gadu pēc kārtas, un rezultātā ēnu ekonomikas līmenis Latvijā, izteikts procentos no IKP, bija gandrīz tādā pašā līmenī kā kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā. Šī pētījuma rezultātā konstatētie fakti ierosina vairākas pieejas politikas veidotājiem, lai samazinātu ēnu ekonomikas lielumu Baltijas valstīs.

IEVADS

Ēnu ekonomikas lielums un tā ietekmējošie faktori ir būtiski jautājumi, un, neapšaubāmi, liels ēnu ekonomikas apjoms potenciāli var radīt virkni negatīvu seku. Pirmkārt, valstis nonāk nelīdzsvarotības spirālē: fiziskās un juridiskajās personas iesaistās ēnu darbībās un, izvairoties no nodokļiem, attiecīgi iedragā nodokļu un sociālā nodrošinājuma pamatu, radot nodokļu likmju pieaugumu un/vai budžeta deficītu. Tādējādi aizvien lielāka ekonomikas daļa nonāk ēnu ekonomikas zonā, vājinot kopējo ekonomisko un sociālo bāzi. Otrkārt, izvairīšanās no nodokļiem var kavēt ekonomikas izaugsmi, jo resursi no produktīvas to izmantošanas (lietderīgu preču un pakalpojumu ražošanai) tiek novirzīti neproduktīvai izmantošanai (mehānismiem un shēmām ienākumu slēpšanai, nodokļu tiesību aktu ievērošanas uzraudzībai, soda naudas sistēmas izstrādei un iekasēšanai par nodokļu tiesību aktu neievērošanu). Treškārt, neoficiāla ražošana var ierobežot uzņēmumu spēju saņemt parāda vai pašu kapitāla finansējumu produktīvam ieguldījumam, jo potenciālie kreditori/ieguldītāji nevar pārliecināties par uzņēmuma patiesajām (slēptajām) naudas plūsmām. Tas var vēl vairāk kavēt izaugsmi. Visbeidzot liels ēnu ekonomikas apjoms kropļo oficiālo statistiku, piemēram, IKP, kas ir būtisks signāls politikas veidotājiem.

Ēnu ekonomikas lieluma mērīšana ir sarežģīts process. Šim nolūkam izmantotās metodes var tik iedalītas trīs grupās. Pirmajā grupā ir t. s. „makro metodes”, ar kuru palīdzību ēnu ekonomikas lielums tiek novērtēts, izmantojot dažādus makroekonomikas rādītājus. Izmanto, piemēram, analīzi par to, kā iedzīvotāji lieto skaidro naudu (piemēram, Gutmann, P., 1977; Tanzi, V., 1980), mājsaimniecību

26

izdevumu (piemēram, saistībā ar pārmaiņām lielveikalu apgrozījumā vai elektroenerģijas patēriņa izmaiņām) salīdzinājumu ar mājsaimniecību vidējiem ienākumiem saskaņā ar oficiālajiem statistikas datiem (piemēram, Kaufmann, D. un Kaliberda, A., 1996), un ienākumu un izdevumu aplēšu salīdzinājumu ar IKP (piemēram, MacAfee, K., 1980).

Otrajā grupā apkopotas t. s. „latento mainīgo lielumu metodes”, piemēram, multiplo rādītāju un multiplo cēloņu (multiple indicator multiple cause jeb MIMIC) metode. Saskaņā ar šādām metodēm ēnu ekonomikas lielumu nosaka kā neuzskaitītu mainīgo lielumu, kam ir gan cēloņi, gan ietekme (piemēram, Frey, B. un Weck-Hannemann, H., 1984; Giles, D., 1999; Bajada, C. un Schneider, F., 2005; Schneider, F., Buehn, A. un Montenegro, C., 2010). Saskaņā ar šo pieeju pieņem, ka ēnu ekonomikas lielumu nosaka gan konkrēts mainīgo lielumu kopums („cēloņi”), gan citādāks tādu mainīgo lielumu īpašs kopums, kurus ietekmē ēnu ekonomika („rādītāji”). Par ēnu ekonomikas lielumu liecina dati par cēloņiem un rādītājiem, kurus iegūst, veicot strukturālā modeļa aplēses.

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas rokasgrāmatā “Measuring the Non-observed Economy” (no angļu valodas: „Mērījumu veikšana neuzskaitītā ekonomikā”) uzsvērts, ka ar abām šīm metodēm ēnu ekonomikas lielumu var izmērīt tikai ierobežotā apjomā, jo: i) nav skaidrs, kuras uzskaitītās vai neuzskaitītās saražoto preču daļas ir izmantotas; ii) metodes balstās uz lielā mērā vienkāršotiem un bieži nereāliem pieņēmumiem; iii) metodes ir diezgan nepastāvīgas, jo, mainoties pieņēmumiem, var ievērojami mainīties rezultāti. Tomēr šo metožu priekšrocība ir salīdzinoši nelielās izmaksas un īsais laiks aprēķinu veikšanai, tādēļ tās tiek lietotas, lai salīdzinātu ēnu ekonomikas lielumu dažādās valstīs.

Trešā grupa ir t.s. „tiešās metodes”, kuru pamatā ir tieši novērojumi mikrolīmenī. Kaut gan šīs ir izmaksu un laika ziņā visietilpīgākās metodes, tās nav saistītas ar ierobežojumiem, kādi parasti piemīt makro un MIMIC metodēm. Tiešās metodes ir vispiemērotākās gadījumos, kad ir svarīgi precīzi noteikt, kāda ražošanas daļa tiek aplēsta ar šo metodi, un iegūt drošus mērījumus. Galvenais šo metožu pamatā esošais pieņēmums ir, ka novērojumu vienības (piemēram, uzņēmēji), kuras piedalās atbilžu sniegšanā, i) zina informāciju un ii) ir gatavas dalīties ar informāciju par savu iesaistīšanos ēnu ekonomikā. Kazemier, B. un van Eck, R. (1992) min piemēru, kā tiek iegūtas aplēses par ēnu ekonomiku, izmantojot pētījumus mikrolīmenī. Autori veic mājsaimniecību apsekojumu par mājokļa remontdarbiem, tostarp uzdod jautājumus par neuzrādīta darbaspēka izmantošanu un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas par celtniecības materiāliem. Zienkowski, L. (1996) sniegtais piemērs attiecas uz apsekojuma izmantošanu, lai iegūtu aplēses par to, kādā mērā ekonomikā tiek izmantots neuzrādīts darbaspēks.

Šīs nodaļas mērķis ir ēnu ekonomikas apjoma noteikšana un galveno cēloņu identificēšana Baltijas valstīs, pamatojoties uz nodaļas autoru veikto Baltijas valstu ēnu ekonomikas indeksa pētījumu. Autori izmantoja jēdzienu „ēnu ekonomika”, runājot par ienākumiem no visām legāli saražotajām precēm un pakalpojumiem, kas tiek apzināti slēpti no valsts iestādēm.1 Baltijas valstu ēnu ekonomikas indeksa noteikšanai ir izmantota trešā pieeja, un indeksa pamatā ir uzņēmēju ikgadējās

1 Šis jēdziens atbilst Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) lietotajam jēdzienam 2002. gada rokasgrāmatā “Measuring the Non-observed Economy” („Mērījumu veikšana neuzskaitītā ekonomikā”), kā arī nacionālo kontu statistikā (SNA 1993) lietotajam jēdzienam „neuzskaitītā ražošana” (underground production). Tas arī atbilst citu pētnieku lietotajam jēdzienam (piemēram, Pasaules Bankas 2010. gada pētījumā par 162 valstīm, autori Schnieder, F., Buehn, A. un Montenegro, C.).

27

aptaujas trijās Baltijas valstīs. Šī pieeja izvēlēta tādēļ, ka neuzrādītu ražošanas/ienākumu apjomu vislabāk zina uzņēmumi, kuri paši ir iesaistīti sagrozītu rādījumu sniegšanā un ēnu ekonomikā. Indeksā ir apvienotas aplēses par neuzrādītiem uzņēmējdarbības ienākumiem, nereģistrētiem vai slēptiem darbiniekiem, kā arī neuzrādītām „aplokšņu” algām, un ar tā palīdzību tiek noteikts ēnu ekonomikas īpatsvars IKP. Šajā nodaļā iekļautā izmantotā metode ēnu ekonomikas lieluma noteikšanai ir saistīta ar mazāku skaitu pieņēmumu nekā citas metodes, īpaši tās, kuru pamatā ir makrorādītāji. Turklāt ēnu ekonomikas indeksu var piemērot laika gaitā vai dažādās nozarēs un valstīs, un tas ir lietderīgs instruments, lai novērtētu, cik efektīva ir politika, kuras mērķis ir maksimāli samazināt ēnu ekonomiku.

Ja pieejas pamatā ir aptauja, pastāv risks, ka ēnu ekonomikas kopējais lielums netiek atbilstīgi novērtēts tādēļ, ka, ņemot vērā šādu darbību sensitīvo raksturu, atbildes netiek sniegtas vai tiek sniegtas nepatiesas atbildes. Baltijas valstu ēnu ekonomikas indekss pēc iespējas samazina šādu risku, jo tajā ir izmantoti vairāki aptaujāšanas un datu vākšanas paņēmieni, kuri iepriekšējos pētījumos izrādījušies efektīvi iespējami ticamāku atbilžu saņemšanai.2 Tas nozīmē, piemēram, strukturēt aptauju kā pētījumu par apmierinātību ar valdības īstenoto politiku, pakāpeniski pāriet no mazāk jutīgiem uz patiesi jutīgiem jautājumiem, netiešāk formulēt jautājumus saistībā ar neuzrādīšanu, un, veicot analīzi, kontrolēt faktorus, kuri korelē ar potenciāli nepatiesām atbildēm, piemēram, par toleranci saistībā ar neuzrādīšanu.

Otrajā sadaļā raksturots indeksa veidošanas process, vispirms veicot aptauju, tad aprēķinus. Nodaļas trešajā sadaļā sniegtas indeksa aplēses un analizētas dažādas ēnu ekonomikas formas. Tālāk ceturtajā un piektajā sadaļā analizēti faktori, kuri nosaka uzņēmumu iesaistīšanos ēnu ekonomikā, un uzņēmēju attieksme pret šādām darbībām. Noslēgumā iekļauti secinājumi, kuri izriet no rezultātiem, un norādīta ietekme uz politiku. INDEKSA VEIDOŠANAI IZMANTOTĀS METODES Uzņēmēju aptauja

Baltijas valstu ēnu ekonomikas indekss veidots, izmantojot Igaunijas, Latvijas un Lietuvas uzņēmumu īpašnieku/vadītāju ikgadējo aptauju. Aptaujas tiek rīkotas katru gadu martā – aprīlī, un to laikā tiek uzdoti jautājumi par ēnu ekonomiku iepriekšējo divu gadu laikā. Piemēram, 2013. gada martā – aprīlī veiktās aptaujas laikā tika apkopota informācija par ēnu uzņēmējdarbību 2011. un 2012. gadā. Lai nodrošinātu konsekventas atbildes, secīgi veiktās aptaujās viens gads pārklājas.

Aptaujāto uzņēmumu paraugs tika veidots no visiem aktīvajiem uzņēmumiem katrā no trim Baltijas valstīm, izmantojot Orbis datubāzi, kuru uztur Bureau Van Dijk. Par katru valsti tika izveidotas lieluma kvintiles (izmantojot aktīvu uzskaites vērtību), un no katra lieluma kvintiles, izmantojot nejaušu izlasi, tika atlasīts vienāda apjoma paraugs. Pavisam katrā valstī tika veiktas vismaz 500 telefonintervijas katrā aptaujā. Aptaujā 2013. gadā tika iesaistīti 500 uzņēmumu īpašnieki/vadītāji Igaunijā, 503 – Latvijā un 501 – Lietuvā. Aptauja tika veikta sadarbībā ar SKDS, un to finansēja SSE Riga Ilgtspējīga biznesa centrs.

Aptaujas anketu veido četras iedaļas: i) ārējo faktoru ietekme, ii) ēnu uzņēmējdarbības apjoms, iii) uzņēmumu un īpašnieku raksturojums, iv) uzņēmēju

2 Piemēram, Gerxhani, K. (2007), Kazemier, B. un van Eck, R. (1992), un Hanousek, J. un Palda, F. (2004).

28

attieksme. Lai veicinātu respondentu atsaucību un atbilžu patiesumu, anketas sākumā tiek uzdoti vispārīgi jautājumi par apmierinātību ar valdību un tās īstenoto nodokļu politiku, pakāpeniski pārejot pie jutīgākiem jautājumiem par ēnu uzņēmējdarbību un apzināti nepatiesu rādījumu sniegšanu. Šāda „pakāpeniska” pieeja tiek ieteikta metodoloģiskos pētījumos par aptauju veikšanu tādās jomās, kā izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un ēnu ekonomika (piemēram, Gerxhani, L., 2007; Kazemier, B. un van Eck, R., 1992). Turklāt aptauja ir veidota kā pētījums par apmierinātību ar valdības īstenoto politiku, nevis par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nepatiesu rādījumu sniegšanu (līdzīgi tam, kā iesaka Hanousek, J. un Palda, F., 2004).

Autori izmantoja „netiešu” pieeju jautājumiem par ēnu uzņēmējdarbību, uzdodot jautājumus par „Jūsu nozarē strādājošām firmām”, nevis „Jūsu uzņēmumu”.3 Šādu pieeju apsver Gerxhani, K. (2007), uzskatot, ka tādējādi tiek sniegtas patiesākas atbildes, un to izmanto, piemēram, Hanousek, J. un Palda, F. (2004). Pētījums, kuru veica Sauka, A. (2008), liecina, ka pat tad, ja jautājums netiek uzdots tieši, uzņēmēju atbildes var tikt attiecinātas uz noteiktu respondentu vai uzņēmumu, kuru respondents pārstāv.4 Turklāt Saukas, A. (2008) iegūtā pieredze liecina, ka telefonintervijas ir adekvāts rīks jautājumiem par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas.5

Nekonsekventu atbilžu atsijāšanai par „filtru” kalpo gads, kas pārklājas (piemēram, gan 2013., gan 2012. gada aptaujā ir atbildes par ēnu uzņēmējdarbības līmeni 2011. gadā). Tas ir iespējams tikai tādos gadījumos, kad respondents atkārtoti piedalās aptaujā. Filtrs atsijā atbildes, kuras sniedzis viens un tas pats respondents divās dažādās aptaujās, par vienu un to pašu ēnu uzņēmējdarbības jautājumu un par vienu un to pašu atsauces gadu, un atšķirība ir +/- 20 %. Šāds filtrs palīdz palielināt to aptaujas atbilžu ticamību, kuras tiek izmantotas indeksa aprēķināšanai. Indeksa aprēķināšana

Ar indeksu tiek mērīts ēnu ekonomikas lielums procentos no IKP.6 IKP mērīšanai pastāv trīs vispārlietotas metodes: apjoma, izdevumu un ieņēmumu pieeja. Mūsu indeksa pamatā ir ieņēmumu pieeja, saskaņā ar kuru IKP tiek aprēķināts kā darbinieku bruto atlīdzības (bruto personīgie ienākumi) un uzņēmumu bruto saimnieciskās darbības ienākumu (bruto uzņēmumu ienākumi) summa. Indekss tiek aprēķināts trīs posmos: i) izmantojot anketā norādītas atbildes, tiek aplēsts līmenis, kādā netiek uzrādīta darbinieku atlīdzība un uzņēmumu saimnieciskās darbības ienākumi; ii) tiek aplēsta katra uzņēmuma pelēkā (ēnu) ražošana kā vidējais svērtais

3 Pat, ja jautājums netika uzdots tieši, daži uzņēmēji izvēlējās nesniegt atbildes uz jutīgiem jautājumiem par ēnu uzņēmējdarbību. Viens veids, kā nesniegt patiesu atbildi uz šādiem jautājumiem, ir vienkārši norādīt atbildē „0” par visiem jautājumiem ēnu uzņēmējdarbības jomā, tādējādi norādot, ka iepriekšējo divu gadu laikā vispār netika veikta ēnu uzņēmējdarbība. Mūsuprāt, šāda atbilde drīzāk liecina par izvairīšanos no jutīgām atbildēm, nevis par patiesu viedokli, tādēļ uzskatām, ka atbilde nav sniegta, lai pēc iespējas samazinātu lejupvērsto tendenci saistībā ar aplēsēm par ēnu uzņēmējdarbību. 4 Sauka, A. (2008) izmantoja šādu pieeju: gadu pēc sākotnējās aptaujas tika veikts aptaujas pārskats un respondentiem tika „atgādināts”, ka sākotnējā aptaujā tie norādījuši, ka līmenis, kādā „viņu firma” (nevis „viņu nozarē strādājoša firma”, kā teikts sākotnējā aptaujā) neuzrāda uzņēmējdarbības ienākumus, ir, piemēram, 23 %. Tad katram respondentam jautā, vai viņa uzņēmums arī šogad neuzrāda informāciju tādā pašā līmenī, un, ja nē, tad – kā līmenis ir mainījies. Secinājums saistībā ar šo metodi ir tāds, ka, saņemot jautājumu par „Jūsu nozarē strādājošām firmām”, respondenti ir tendēti norādīt neuzrādīšanas līmeni „savā firmā”. 5 Sauka, A. (2008) izmanto gan tikšanās klātienē, gan telefonintervijas, un secina, ka Latvijā vēlme runāt par jutīgiem jautājumiem, piemēram, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, ievērojami neatšķiras abos gadījumos. 6 Jāuzsver, ka i) nemērām ēnu uzņēmējdarbību valsts (publiskajā) sektorā, tādēļ mūsu veiktās aplēses attiecas uz privātā sektora ēnu uzņēmējdarbību, izteiktu procentos no privātā sektora iekšzemes izlaides, un ii) mēs nemēģinām mērīt t. s. „melno ekonomiku”, kas ir nelegālās preces un pakalpojumi.

29

rādītājs no neuzrādītās darbinieku atlīdzības un uzņēmuma saimnieciskās darbības ienākumiem, un svērums rāda darbinieku atlīdzības un uzņēmumu saimnieciskās darbības ienākumu īpatsvaru IKP sastāvā; iii) tiek aprēķināts pelēkās (ēnu) ražošanas vidējais, ar ražošanu svērtais lielums dažādiem uzņēmumiem.

Pirmajā posmā uzņēmuma i neuzrādītie saimnieciskās darbības ienākumi ncomeOperatingI

iUR tiek aplēsti tieši, izmantojot attiecīgo anketas jautājumu. Neuzrādīto darbinieku atlīdzību veido šādi divi elementi: i) neuzrādītā jeb „aplokšņu” alga un ii) . Abi šie elementi kopā rāda uzņēmuma i kopējo neuzrādīto darbinieku atlīdzības daļu:7

)1)(1(1 Employeesi

Salariesi

munerationEmployeeRei URURUR −−−=

Otrajā posmā par katru uzņēmumu tiek izveidots neuzrādīto personīgo

ienākumu un neuzrādīto uzņēmuma saimnieciskās darbības ienākumu vidējais svērtais rādītājs, tādējādi tiek iegūta aplēse par neuzrādīto (ēnas) daļu uzņēmuma ražošanā (ienākumos):

ncomeOperatingIic

munerationEmployeeReici URURortionShadowProp )1( αα −+=

kur cα ir darbinieku atlīdzības (Eurostat D.1 postenis) attiecība pret darbinieku atlīdzības kopsummu un uzņēmumu bruto saimnieciskās darbības ienākumiem (Eurostat B.2g un B.3g postenis). Mēs aprēķinājām cα katrai valstij, kas ir c, katrā gadā, izmantojot Eurostat datus. Ir svarīgi izmantot vidējo svērto rādītāju par neuzrādītajiem lielumiem, nevis vienkārši vidējo lielumu, lai ēnu ekonomikas indeksu varētu traktēt procentos no IKP.8

Trešajā posmā tiek izmantots neuzrādītās ražošanas vidējais svērtais lielums, kas ir iortionShadowProp , uzņēmumiem c valstī, lai iegūtu ēnu ekonomikas indeksu attiecīgajai valstij:

Svērumi, kas ir iw , ir katra uzņēmuma relatīvais pienesums valsts IKP, kuri

tiek tuvināti, izmantojot uzņēmuma maksātās algas relatīvo lielumu. Ir svarīgi šajā posmā izmantot svērumu tāpat kā otrajā posmā, lai ēnu ekonomikas indeksu izteiktu procentos no IKP.9

Nobeigumā mēs izmantojām metodoloģiju, kas lietota Pasaules Ekonomikas foruma (World Economic Forum) sagatavotajā Globālās konkurētspējas ziņojumā

7 Veidojot formulu, izmantojām vienkāršotu pieņēmumu, ka neuzrādīto darbinieku algas vidēji ir vienādas ar uzrādīto darbinieku algām. 8 Piemēram, pieņem, ka ekonomikā algas ir 80 un uzņēmuma ienākumi ir 20, attiecīgi patiesais IKP ir 100. Pieņemot, ka algas netiek uzrādītas 50 % apmērā un uzņēmumu ienākumi — 10 % apmērā, oficiālais uzrādītais IKP ir 40+18=58. Šajā piemērā ēnu ekonomika ir 42 % no patiesā IKP, t. i., (100-58)/100. Izmantojot abu neuzrādīto daļu vidējo svērto rādītāju, tiek precīzi aplēsts ēnu ekonomikas lielums: (0.8)(50%)+(1-0.8)(10%)=42%. Tomēr ēnu ekonomikas lielumu nerāda ne kāda no abām neuzrādītajām daļām pati par sevi (50 % un 10 %), ne to vienkāršais vidējais (equal-weighted average): (0.5)(50%)+(1-0.5)(10%)=30%. 9 Piemēram, ja paraugā iepriekšējā zemsvītras piezīmē abi ienākumu avoti tiek aizstāti ar diviem uzņēmumiem: lielākā uzņēmuma radītie ienākumi ir 80, mazākā — 20.

i

N

ii

omyShadowEconc ortionShadowPropwINDEX

c

∑=

=1

30

(Global Competitiveness Report), un piemērojām omyShadowEconcINDEX svērto slīdošo

vidējo, izmantojot divas jaunākās aptaujas. Tam ir vairāki iemesli, tostarp i) tādējādi tiek palielināts pieejamās informācijas apjoms un attiecīgi indeksa precizitāte, jo tiek sniegts lielāka apjoma paraugs, un ii) tādējādi rezultāti ir mazāk jutīgi pret konkrētu laiku, kamēr aptauja tiek apstrādāta. Svērumu shēmā ietverti divi elementi, kuri savstarpēji pārklājas: i) lielāks svērums tiek piešķirts jaunākajai aptaujai, jo tajā ietverta jaunāka informācija (pagātnes informācija tiek „diskontēta”), un ii) lielāks svērums tiek piešķirts lielāka apjoma paraugiem, jo tajos ietverts lielāks informācijas apjoms.10 Saskaņā ar Pasaules Ekonomikas foruma pieeju tiem gadiem, par kuriem nav laika rindu no iepriekšējām aptaujām (2009. gada un 2010. gada rezultāti, kuru pamatā ir 2011. gadā veiktā pirmā aptauja), indeksa pamatā ir tikai viena aptauja. Attiecīgi indeksa aplēses par pirmajiem diviem gadiem (2009. gadu un 2010. gadu) ir jutīgākas pret izlases kļūdām nekā turpmākās gada aplēses, kurām izmantots lielāka apjoma paraugs un slīdošais vidējais. Lai varētu veikt salīdzinājumu starp valstīm, ir piemērota konsekventa metodoloģija, aprēķinot ēnu ekonomikas indeksu katrā no trim Baltijas valstīm. ĒNU EKONOMIKAS INDEKSS BALTIJAS VALSTĪS 2009.–2012. GADĀ

Šajā sadaļā sniegta informācija par ēnu ekonomikas indeksa līmeni Baltijas valstīs pēdējo četru gadu laikā. Turpmāk atsevišķi tiks skatīts katrs indeksa aprēķinā izmantotais ēnu uzņēmējdarbības veids, kā arī informācija par kukuļdošanu un korupcijas formām.

Tā 1. tabulā sniegta informācija par ēnu ekonomikas lielumu Igaunijā, Latvijā un Lietuvā procentos no IKP 2009.–2012. gadā. Salīdzinot rādītājus par 2011. un 2012. gadu, pārmaiņas Lietuvā vai Igaunijā nav statistiski nozīmīgas (attiecīgi +1.1 % un +0.3 %), kas nozīmē, ka ēnu ekonomikas līmenis 2012. gadā abās valstīs gandrīz nav mainījies salīdzinājumā ar 2011. gadu. Savukārt Latvijā ēnu ekonomikas lielums 2012. gadā samazinājies par 9.1 % no IKP salīdzinājumā ar 2011. gadā vērojamo līmeni. Šāds nozīmīgs ēnu uzņēmējdarbības samazinājums vērojams jau otro gadu, jo 2011. gadā samazinājums bija 7.9 % no IKP. Tādējādi saskaņā ar aplēsēm 1. tabulā ēnu ekonomikas lielums Latvijā 2012. gadā vairs ievērojami neatšķiras no ēnu ekonomikas lieluma Igaunijā un Lietuvā (21.1 % salīdzinājumā ar attiecīgi 19.2 % un 18.2 %). Atšķirības starp trim valstīm 2012. gadā ir maržināli statistiski nozīmīgas.11

10 Sīkāku informāciju par šo procedūru skatīt Global Competitiveness Report 2011–2012 (3. izcēlums, 64. lpp.); dokuments pieejams vietnē: http://www3.weforum.org/docs/WEF_GCR_Report_2011–12.pdf 11 Neatkarīgu paraugu t-testos par ēnu ekonomikas vidējā līmeņa atšķirībām valstu pāros, kas ir Latvija un Lietuva un Latvija un Igaunija, p-vērtības ir attiecīgi 0.08 un 0.33.

31

1. tabula

Baltijas valstu ēnu ekonomikas indekss 2009.–2012. gadā Šajā tabulā norādītas decimālaplēses un 95 % ticamības intervāls ēnu ekonomikas lielumam procentos no IKP. Pēdējā ailē norādītas ēnu ekonomikas relatīvā lieluma pārmaiņas 2012. gadā salīdzinājumā ar 2011. gadu.

2009 2010 2011 2012 2012 - 2011

EE

20.2 % (18.7 %, 21.7 %)

19.4 % (18.0 %, 20.8 %)

18.9 % (16.8 %, 20.9 %)

19.2 % (16.6 %, 21.9 %)

+0.3 % (-2.0 %, 2.8 %)

LV

36.6 % (34.3 %, 38.9 %)

38.1 % (35.9 %, 40.3 %)

30.2 % (27.6 %, 32.7 %)

21.1 % (18.5 %, 23.6 %)

- 9.1 % (-11.7 %, -

6.5 %) LT

17.7% (15.8 %, 19.7 %)

18.8 % (16.9 %, 20.6 %)

17.1 %

(15.2 %, 19.0 %)

18.2 %

(16.4 %, 20.1 %)

+1.1 % (-0.7 %, 3.0 %)

Avots: autori

Kā liecina 1. tabula, Baltijas valstu ēnu ekonomikas indeksa dinamika lielā mērā atbilst aplēsēm, kuras iegūtas citos pētījumos, izmantojot atšķirīgas metodes. Tas dod lielāku pārliecību par vispārējiem secinājumiem attiecībā uz ēnu ekonomiku Baltijas valstīs. Piemēram, Schneider, F. (2013) izmanto netiešo latento mainīgo rādītāju metodi un iegūst tādu pašu dinamiku Latvijai (palielinājums 2010. gadā salīdzinājumā ar 2009. gadu un tad samazinājums divus gadus pēc kārtas). Schneider, F. (2013) aplēses arī atbilst indeksa dinamikai Igaunijā un Lietuvā, kas nav statistiski nenozīmīgas pārmaiņas 2012. gadā salīdzinājumā ar 2011. gadu. Tomēr punkta aplēšu apmērs abos pētījumos atšķiras. Pretstatā Schneider, F. (2013) izmantotajai netiešo latento mainīgo rādītāju metodei mūsu pieeja var sniegt sīkāku informāciju par ēnu ekonomikas komponentiem, un turpmāk runa būs par šiem komponentiem.

Neuzrādīto uzņēmējdarbības ienākumu (peļņas) apjoms atainots 1. attēlā: peļņas neuzrādīšanas dinamika 2009.–2012. gadā. Pretstatā 2010. un 2011. gadam Latvijas uzņēmumu neuzrādītā peļņa vairs nav tik liela un atšķirība starp valstīm ir ievērojami samazinājusies. Proti, 1. attēlā var redzēt, ka peļņas neuzrādīšanas vidējais līmenis Latvijā, Lietuvā un Igaunijā 2012. gadā ir diezgan līdzīgs (16.7 % Latvijā, 15.7 % Lietuvā un 13.0 % Igaunijā salīdzinājumā ar attiecīgi 26.5 %, 16.0 % un 9.7 % 2011. gadā). 2012. gadā salīdzinājumā ar 2011. gadu Latvijā ievērojami samazinājās vispārējais uzņēmējdarbības peļņas neuzrādīšanas līmenis (par 9.8 %), savukārt tā paša perioda laikā peļņas neuzrādīšanas līmenis Igaunijā palielinājās par +3.3 %, bet Lietuvā tas gandrīz nemainījās.

32

Avots: autori 1. attēls. Ienākumu neuzrādīšanas līmenis (procentos no faktiskās peļņas

2009.–2012. gadā).

Neuzrādītā darbinieku skaita līmeņa dinamika 2009.–2012. gadā atainota

2. attēlā. Kā redzams, 2012. gadā darbinieku skaita neuzrādīšana nedaudz palielinājās Lietuvā (8.1 % 2012. gadā salīdzinājumā ar 7.3 % 2011. gadā). Savukārt neuzrādītais darbinieku skaita līmenis Igaunijā un Latvijā samazinājās un bija attiecīgi 7.6 % un 9.7 %.

Avots: autori 2. attēls. Neuzrādīto darbinieku skaita līmenis (procentos no faktiskā darbinieku skaita 2009.–2012. gadā).

33

Savukārt 3. attēlā norādīts, ka 2012. gadā Latvijas uzņēmumi lielu daļu no

algām joprojām maksāja kā neuzrādītu „aplokšņu” algu (26.5 % Latvijā, 19.3 % Lietuvā un 22.1 % Igaunijā). Lai arī algu neuzrādīšana joprojām ir nozīmīgākais faktors, kas virza ēnu ekonomiku Latvijā, starp trim Baltijas valstīm tikai Latvijai bija izdevies samazināt aplokšņu algu līmeni 2012. gadā salīdzinājumā ar 2011. gadu. Tā 4. attēlā parādīts, ka visbiežāk Latvijas uzņēmumi neuzrādīja 11–30 % un 31–50 % no faktiskajām algām. Lietuvā un Igaunijā uzņēmumi visbiežāk neuzrādīja algas 1–10 % un 11–30% apmērā.

Avots: autori 3. attēls. Neuzrādītās algas 2012. gadā. Vertikālā ass norāda tādu respondentu īpatsvaru katrā valstī, kuri neuzrāda algu noteiktā diapazonā; horizontālā ass rāda diapazonu.

34

Avots: autori 4. attēls. Neuzrādīto algu līmenis (procentos no faktiskajām algām 2009.– 2012. gadā).

Tālāk 5. attēlā norādīts, ka 2012. gadā Lietuvas uzņēmumi tērēja lielāku daļu no ienākumiem kukuļdošanai (ieņēmumi tiek tērēti, lai „nokārtotu lietas”) nekā Latvijas un Igaunijas uzņēmumi. Kopumā pastāv tendence, ka pēdējo divu gadu laikā Lietuvā ir palielinājusies kukuļdošanai tērētā ienākumu daļa, savukārt abās pārējās Baltijas valstīs šī daļa ir samazinājusies vai nav mainījusies.

Avots: autori 5. attēls. Kukuļdošanas līmenis (ieņēmumu daļa, kas tiek tērēta maksājumiem, lai “nokārtotu lietas”, 2009.–2012. gadā).

35

Visbeidzot 6. un 7. attēlā parādīts, kādu procentu no līgumu vērtības

uzņēmumi parasti piedāvā kā „kukuli”, lai nodrošinātu valsts pasūtījumu. Pretēji 6. attēlā norādītajam vispārējam kukuļdošanas līmenim kukuļdošanas līmenis saistībā ar valsts pasūtījumiem ir palielinājies visās trīs Baltijas valstīs (skatīt 7. attēlu). Visbiežāk izmantotais „kukuļa” apmērs par valsts pasūtījumu (procentos no līguma vērtības) parādīts 6. attēlā – liela daļa uzņēmumu visās trīs Baltijas valstīs maksāja vairāk nekā 10 % no līguma vērtības, lai nodrošinātu valsts pasūtījumu.

Avots: autori 6. attēls. Kukuļdošana saistībā ar valsts pasūtījumu 2012. gadā. Vertikālā ass norāda tādu respondentu īpatsvaru katrā valstī, kuri dod „kukuli” noteiktā diapazonā no līguma vērtības valsts pasūtījuma saņemšanai.

36

Avots: autori 7. attēls. Procenti no līguma vērtības, kas tiek maksāti valsts pasūtījuma saņemšanai, 2010.–2012. gadā. ĒNU EKONOMIKU NOTEICOŠIE FAKTORI

Šajā sadaļā tiek aplūkoti faktori, kuri ietekmē uzņēmumu lēmumu piedalīties ēnu ekonomikā. Vispirms sniegts pārskats par ēnu ekonomikas lielumu, ņemot vērā uzņēmumu raksturojumu, tostarp darbības veikšanas reģionu, nozari un uzņēmuma lielumu. Tad tiek sniegti ilustratīvi statistikas dati par to, kā ēnu ekonomikas lielums mainās līdz ar attieksmi un pieņēmumiem par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Visbeidzot, izmantojot regresijas analīzi, tiek identificēti faktori, kuri virza uzņēmuma iesaistīšanos ēnu ekonomikā, vienlaikus kontrolējot citus faktorus. Uzņēmumu raksturojums

Atbilstoši pētījuma rezultātiem ēnu ekonomikas lielums samazinājies visos Latvijas reģionos. Arī 2012. gadā tāpat kā 2011. gadā ēnu uzņēmējdarbība ir vismazāk izplatīta Vidzemē (12.4 % 2012. gadā) salīdzinājumā ar citiem Latvijas reģioniem, kuros ēnu uzņēmējdarbības īpatsvars ir 21.2 %–25.2 % robežās. Lietuvā 2012. gadā ēnu uzņēmējdarbības līmenis bija viszemākais Šauļu, Klaipēdas un Viļņas reģionā. Tas ir pretēji konstatētam faktam, ka 2010. un 2011. gadā viszemākais ēnu uzņēmējdarbības līmenis bijis Paņevežu reģionā. Igaunijā 2012. gadā viszemākais ēnu uzņēmējdarbības līmenis bijis Põlva un Pērnavas reģionā (attiecīgi 13.5 % un 15.4 %), bet visaugstākais – Ida-Viru un Valgas reģionā (attiecīgi 34.0 % un 29.5 %). Tomēr, tā kā dažos Igaunijas reģionos pastāv neliels novēroto faktu skaits, veidojas salīdzinoši liela kļūdas starpība, tādēļ aplēses par Igauniju reģionu dalījumā būtu jāaplūko piesardzīgi.

Dati par ēnu ekonomikas atšķirīgo lielumu dažādās nozarēs Baltijas valstīs 2012. gadā. apkopoti 8. attēlā. Izmaiņas ēnu ekonomikas lielumā dažādās nozarēs

37

Latvijā 2012. gadā salīdzinājumā ar 2011. gadu sniegtas 9. attēlā. Saskaņā ar pētījuma rezultātiem ēnu ekonomikas lielums Latvijā ievērojami samazinājies galvenokārt tādās nozarēs, kā mazumtirdzniecība, pakalpojumi, celtniecība un kategorijā „citi”, savukārt vairumtirdzniecībā ēnu uzņēmējdarbības līmenis gandrīz nav mainījies salīdzinājumā ar 2011. gadu (29.7 %). Latvijā 2012. gadā visaugstākais ēnu uzņēmējdarbības līmenis bija vairumtirdzniecības nozarē, kas ir pretstatā 2011. gada datiem. Lietuvā 2012. gadā ēnu ekonomikas līmenis bija relatīvi līdzīgs visās galvenajās nozarēs salīdzinājumā ar 2011. gadu (18 %–22 % diapazonā), un tas nedaudz samazinājās vairumtirdzniecībā un nedaudz palielinājās pakalpojumu nozarē. Igaunijā 2012. gadā situācija ēnu ekonomikas jomā bija līdzīga situācijai 2011. gadā, izņemot celtniecību, kurā ēnu ekonomikas līmenis 2012. gadā palielinājās un sasniedza 33.4 %, kas ir par 10 % vairāk nekā 2011. gadā.

Avots: autori 8. attēls. Ēnu ekonomikas lielums (% no IKP) nozaru dalījumā 2012. gadā.

38

Avots: autori 9. attēls. Ēnu ekonomikas lielums (% no IKP) nozaru dalījumā Latvijā 2011. un 2012. gadā.

Avots: autori 10. attēls. Ēnu ekonomikas lielums (% no IKP) dalījumā pēc uzņēmumu lieluma (darbinieku skaita) 2012. gadā.12

12 Mūsu paraugā nav derīgu novēroto faktu par Igaunijas uzņēmumiem ar vairāk nekā 50 darbiniekiem.

39

Visbeidzot 10. attēlā parādīts dažādu lielumu uzņēmumos sastopamais ēnu uzņēmējdarbības līmenis, ko mēra, izmantojot darbinieku skaitu. Tendences 2012. gadā Lietuvā un Igaunijā ir līdzīgas 2010. gadā novērotajām tendencēm. Latvijā 2012. gadā lielo uzņēmumu iesaistīšanās ēnu ekonomikā bija proporcionāli mazāka nekā 2010. un 2011. gadā. Mazie uzņēmumi Latvijā joprojām lielākoties neuzrādīja datus (skatīt 11. attēlu).

Avots: autori 11. attēls. Ēnu ekonomikas lielums (% no IKP) dalījumā pēc uzņēmumu lieluma (darbinieku skaita) Latvijā 2011. un 2012. gadā. Kā attieksme un pieņēmumi ietekmē ēnu uzņēmējdarbību

Avotos par uzņēmējdarbību un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas identificētas divas nozīmīgas tādu faktoru grupas, kuri ietekmē lēmumu izvairīties no nodokļu maksāšanas un veikt ēnu uzņēmējdarbību. Pirmā grupa veidojas, lēmumam izvairīties no nodokļu maksāšanas izmantojot racionālas izvēles modeļus. Saskaņā ar šādiem modeļiem fiziskās personas vai uzņēmumi izsver, vai labumi, kas ir saistīti ar izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un izpaužas kā nodokļu ietaupījumi, ir salīdzināmi ar iespēju tikt pieķertam un sodu, kāds varētu tikt piemērots pieķeršanas gadījumā. Tādēļ lēmumu neuzrādīt ienākumus un veikt ēnu uzņēmējdarbību ietekmē tādi faktori, kā šādu pārkāpumu atklāšanas līmenis, sodu lielums un veids, uzņēmumu attieksme pret riska uzņemšanos u. c. Šādi faktori var atšķirties dažādās valstīs, reģionos, tautsaimniecības nozarēs, un arī atkarībā no uzņēmuma lieluma un pastāvēšanas ilguma.

Saistībā ar pirmo faktoru kopumu šā gada aptaujā ir iekļauti jautājumi par uzņēmēju pieņēmumiem saistībā ar iespējamību tikt pieķertiem par uzņēmējdarbības peļņas, darbinieku skaita un algu neuzrādīšanu, kā arī iesaistīšanos kukuļdošanā. Mēs

40

arī lūdzām uzņēmējus novērtēt iespējamās sekas uzņēmumam, ja tas tiktu pieķerts par nepatiesu rādījumu sniegšanu.

Rezultāti liecina, ka Igaunijas uzņēmēji ir vairāk pārliecināti par to, ka viņi netiks pieķerti par neuzrādīšanu, nekā Latvijas un Lietuvas uzņēmēji. Šie novērojumi ir līdzīgi datiem par 2011. gadu. Tomēr Igaunijas uzņēmēju pārliecība par to, ka viņi netiks pieķerti, ir mazinājusies. Piemēram, 2012. gadā 23.2 % Igaunijas uzņēmēju uzskatīja, ka iespējamība tikt pieķertiem par peļņas neuzrādīšanu ir nulle, savukārt 2011. gadā šāda daļa bija šokējoši liela – 44.4 %. Līdzīgas izmaiņas vērojamas datos attiecībā uz iespējamību tikt pieķertiem par darbinieku skaita un algu neuzrādīšanu un iesaistīšanos kukuļdošanā., Salīdzinoši liela daļa Latvijas un Lietuvas uzņēmēju (īpaši uzņēmēji Lietuvā), tāpat kā 2011. gadā, vērtē, ka pastāv liels risks tikt pieķertiem. Aptuveni 1/3 uzņēmēju Latvijā un Lietuvā uzskata, ka iespējamība tikt pieķertiem par peļņas, darbinieku skaita un algu neuzrādīšanu ir 76–100 %.

Pretstatā Lietuvas uzņēmējiem Igaunijas un Latvijas uzņēmēji pieņem, ka iespējamās sekas, tiekot pieķertiem, ir nopietnas. Aptuveni 34.6 % Latvijas respondentu (32.6 % 2011. gadā) un 30.8 % Igaunijas respondentu (27.6 % 2011. gadā) norāda, ka, tiekot pieķertam par apzināti nepatiesu rādījumu sniegšanu, sods ir vai nu ievērojama soda nauda, vai arī uzņēmuma slēgšana. Lietuvā šāda respondentu daļa ir attiecīgi 21.7 % (23.8 % 2011. gadā). Turklāt aptuveni 1/3 no visiem respondentiem Igaunijā, Latvijā un Lietuvā norāda, ka, tiekot pieķertiem par neuzrādīšanu, sekas būs minimālas vai tādu nebūs vispār.

Empīriskos pētījumos konstatēts, ka faktiskais apjoms saistībā ar izvairīšanos no nodokļiem ir ievērojami mazāks nekā prognozēts, izmantojot racionālās izvēles modeļus, un starpība bieži tiek attiecināta uz attieksmi un sociālajām normām – faktoriem, kuri nosaka izvairīšanos no nodokļiem un veido otro plašāko kopumu. Šajā kopumā ir, piemēram, pieņēmums par nodokļu sistēmas taisnīgumu, t. i., attieksme pret to, vai nodokļu slogs un nodokļu sistēmas administrēšana ir godīga, arī attieksme pret to, cik atbilstīgi tiek tērēti nodokļi un cik lielā mērā uzņēmumi uzticas valstij. Visbeidzot izvairīšanos no nodokļu maksāšanas ietekmē arī sociālās normas, piemēram, ētiskās vērtības un morālā pārliecība, kā arī bailes no vainas apziņas un sociālās stigmatizācijas pieķeršanas gadījumā. Mēs mērījām uzņēmumu attieksmi, izmantojot četrus jautājumus par apmierinātību ar Valsts ieņēmumu dienestu, valsts nodokļu politiku, biznesa likumdošanu un valsts atbalstu uzņēmumiem.

Attiecībā uz uzņēmumu apmierinātību ar Valsts ieņēmumu dienestu, valsts nodokļu politiku, biznesa likumdošanu un valsts atbalstu uzņēmumiem katrā Baltijas valstī 2012. gadā mūsu konstatētie fakti par trijām valstīm ir līdzīgi tiem faktiem, kurus konstatējām 2011. un 2010. gadā. Proti, uzņēmumi ir drīzāk apmierināti ar Valsts ieņēmumu dienestu (VID). Īpaši apmierinātības līmenis ir palielinājies Latvijā: 2012. gadā 58.4 % respondentu Latvijā norādīja, ka viņi ir apmierināti vai ļoti apmierināti ar VID salīdzinājumā ar 41.9 % 2010. gadā un 42.7 % 2011. gadā. Tomēr 17.9 % Latvijas uzņēmumu joprojām bija neapmierināti vai ļoti neapmierināti ar VID (20.7 % 2011. gadā).

Lai arī salīdzinājumā ar 2011. gadu ir vērojama pozitīva virzība, 2012. gadā Latvijā bija īpaši liela neapmierinātība ar valsts nodokļu politiku. Aptuveni 60 % respondentu (70 % 2011. gadā) bija „neapmierināti” vai „ļoti neapmierināti” ar nodokļu politiku. Turklāt gan Latvijas, gan Lietuvas uzņēmēji šķiet mazāk apmierināti ar biznesa likumdošanas kvalitāti un valsts atbalstu nekā Igaunijas uzņēmēji. Piemēram, 2012. gadā 39.2 % Igaunijas uzņēmēju norādīja, ka viņi ir neapmierināti vai ļoti neapmierināti ar valsts atbalstu uzņēmumiem salīdzinājumā ar 63.1 % respondentu Latvijā un 53.1 % Lietuvā.

41

Rezultāti par 2012. gadu liecina arī, ka respondenti Igaunijā un Latvijā ir mazāk toleranti pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un kukuļdošanu nekā Lietuvā. Turklāt 2012. gadā 43 % Lietuvas uzņēmumu (salīdzinājumā ar 23.2 % Latvijas uzņēmumu un 25.2 % Igaunijas uzņēmumu) vai nu „piekrīt”, vai arī „pilnībā piekrīt”, ka Lietuvā pastāv toleranta attieksme pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Līdzīga situācija vērojama saistībā ar toleranci pret kukuļdošanu. Ēnu uzņēmējdarbības noteicošo faktoru daudzšķautņu testi

Lai noteiktu statistiski nozīmīgus faktorus, kuri nosaka uzņēmumu iesaistīšanos ēnu ekonomikā, mēs izmantojām regresijas analīzi. Regresijas rezultāti ir parādīti 2. pielikumā. Savukārt 1. modelis ietver vairākumu iespējamo ietekmīgāko faktoru un bināro mainīgo par Igaunijas un Lietuvas uzņēmumiem (Latvijas uzņēmumi veido bāzi). Bet 2. modelī valsts līmeņa binārie mainīgie ir aizstāti ar valsts*reģiona bināriem mainīgajiem (Kurzemes reģions Latvijā ir izlaistā mainīgā kategorija), un 3. modelī atmesti statistiski nenozīmīgie noteicošie faktori.

Valstu binārie mainīgie norāda, ka ēnu ekonomika Igaunijā un Lietuvā ir nedaudz mazāka nekā Latvijā pat pēc vairāku skaidrojošu rādītāju pārbaudes, kaut gan koeficienti nav statistiski nozīmīgi. Tolerance pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas tiek pozitīvi saistīta ar uzņēmuma norādīto ienākumu/algu neuzrādīšanas līmeni, t. i., uzņēmēji, kuri uzskata, ka attieksme pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas ir toleranta, paši ir tendēti drīzāk iesaistīties ēnu uzņēmējdarbībā. Tolerances mērījumiem ir svarīga loma, nosakot iespējamo neuzrādīto ēnu uzņēmējdarbības apmēru (nepatiesās atbildes), ņemot vērā tēmas jutīgumu.13

Regresijas koeficienti norāda, ka apmērs, kādā pieņēmumi par iespējamību tikt pieķertam un par sodiem ietekmē uzņēmumu tendenci sniegt nepatiesus rādījumus, atbilst racionālo izvēles modeļu prognozēm, t. i., jo lielāki ir pieņēmumi par iespējamību tikt pieķertam un jo lielāki ir sodi, jo mazāks ir izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un neuzrādīšanas apjoms. Sods pieķeršanas gadījumā ir īpaši iedarbīgs līdzeklis, kas attur veikt ēnu uzņēmējdarbību. Tāds pasākums kā lielāka iespēja tikt pieķertam par sagrozītu datu uzrādīšanu varētu kļūt par politikas instrumentu ēnu ekonomikas samazināšanai. To varētu panākt, palielinot nodokļu auditu skaitu, ieviešot brīdināšanas shēmas, kuras veicina ziņošanu iestādēm par pārkāpumiem, un palielinot ieguldījumus tehnoloģijās, kuras palīdz konstatēt izvairīšanos no nodokļu maksāšanas.

Regresijas rezultāti arī norāda, ka uzņēmumu apmierinātība ar nodokļu sistēmu un valdību tiek negatīvi saistīta ar uzņēmuma iesaistīšanos ēnu ekonomikā, t. i., neapmierinātie uzņēmumi vairāk iesaistās ēnu uzņēmējdarbībā, savukārt apmierinātie uzņēmumi – mazāk. Šis rezultāts atbilst deskriptīvajai statistikai un iepriekšējiem pētījumiem par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un sniedz skaidrojumu, kādēļ ēnu ekonomika Latvijā ir lielāka nekā Igaunijā un Lietuvā: Latvijas uzņēmumi vairāk iesaistās ēnu uzņēmējdarbībā tāpēc, ka tie ir vairāk neapmierināti ar nodokļu sistēmu un valdību. Analizējot katru no četriem

13 Piemēram, ir divi uzņēmumi un abi neuzrāda ieņēmumus/algas 40 % apmērā, taču viens uzņēmums darbojas vidē, kurā izvairīšanās no nodokļu maksāšanas tiek uzskatīta par ļoti neētisku un netiek pieņemta, bet otrs darbojas vidē, kurā izvairīšanās no nodokļu maksāšanas tiek relatīvi pieņemta. Pirmais uzņēmums var norādīt, ka saskaņā ar tā aplēsēm neuzrādīšanas apjoms ir aptuveni 20 % (lejupvērsta neobjektīva atbilde, ko nosaka tas, ka izvairīšanās no nodokļu maksāšanas tiek uztverta kā neētiskāka), savukārt otrais uzņēmums var atbildēt godīgi, ka neuzrādīšanas apjoms ir aptuveni 40 %. Šis piemērs parāda, ka, nesekojot tam, cik sensitīva ir izvairīšanās no nodokļu maksāšanas (ko šajā gadījumā nosaka tolerance),var iegūt neobjektīvus salīdzinājumus.

42

apmierinātības mērījumiem atsevišķi, mēs secinājām, ka ēnu uzņēmējdarbība ir visciešāk saistīta ar neapmierinātību par biznesa likumdošanu un Valsts ieņēmumu dienestu, un tad seko neapmierinātība ar valdības īstenoto nodokļu politiku un valdības atbalstu uzņēmējiem.

Vēl viens spēcīgs noteicošais faktors uzņēmuma dalībai ēnu ekonomikā ir uzņēmuma lielums – mazie uzņēmumi vairāk nekā lielie uzņēmumi piedalās ēnu uzņēmējdarbībā, lai gan deskriptīvā statistika liecina, ka šī attiecība varētu nebūt vienāda. Kaut gan uzņēmuma vecums nav statistiski nozīmīgs, jaunāki uzņēmumi vairāk iesaistās ēnu ekonomikā nekā vecāki uzņēmumi. Šīs attiecības iespējamais skaidrojums ir tāds, ka mazie, jaunie uzņēmumi izmanto izvairīšanos no nodokļu maksāšanas kā līdzekli, lai būtu konkurētspējīgi salīdzinājumā ar lielākajiem un pieredzes bagātākajiem konkurentiem. Nozares binārie mainīgie rādītāji liecina, ka ēnu uzņēmējdarbībā vairāk iesaistās celtniecības uzņēmumi. Nav pierādījumu par saistību starp ēnu uzņēmējdarbību un uzņēmuma maksāto vidējo algu vai izmaiņām uzņēmuma peļņā (vai darbinieku skaitā vai apgrozījumā). SECINĀJUMI

Baltijas valstu ēnu ekonomikas indekss tiek noteikts ik gadu, izmantojot Baltijas valstu uzņēmēju aptaujas; aptaujās tiek lietoti vairāki aptaujāšanas un datu vākšanas paņēmieni, kuri iepriekšējos pētījumos izrādījušies efektīvi iespējami ticamāku atbilžu saņemšanai. Indeksā ir apvienotas aplēses par neuzrādītiem uzņēmējdarbības ienākumiem, nereģistrētiem jeb slēptiem darbiniekiem, kā arī neuzrādītām „aplokšņu” algām, un to izmanto, lai iegūtu aplēses par ēnu ekonomikas īpatsvaru IKP rādītājā. Šis ir trešais pētījums, un tajā uzmanība pievērsta aplēsēm par ēnu ekonomiku 2012. gadā un tendencēm 2009.–2012. gadā.

Viens no svarīgākajiem šajā pētījumā konstatētajiem faktiem ir tāds, ka Latvijā 2012. gadā ēnu ekonomikas līmenis ievērojami samazinājās. Tas nozīmē, ka ēnu ekonomikas līmenis Latvijā turpināja samazināties otro gadu pēc kārtas, un rezultātā ēnu ekonomikas līmenis Latvijā, izteikts procentos no IKP, bija gandrīz tādā pašā līmenī kā kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā. Saskaņā ar aplēsēm 2012. gadā ēnu ekonomikas līmenis Igaunijā un Lietuvā bija attiecīgi 19.2 % un 18.2 % no IKP, savukārt līmenis Latvijā bija tikai maržināli lielāks – saskaņā ar aplēsēm tas bija 21.1 % no IKP. Situācija ir krasi mainījusies salīdzinājumā ar 2009. gadu, kad ēnu ekonomikas līmenis Latvijā gandrīz divas reizes pārsniedza līmeni Igaunijā un Lietuvā. Ēnu ekonomikas lielums Igaunijā un Lietuvā 2012. gadā nav ievērojami mainījies.

Interesants ir fakts, ka ēnu ekonomikas dinamika Baltijas valstīs 2009.–2012. gadā zināmā mērā atspoguļo makroekonomikas situāciju. Piemēram, 2009. gadā Latvijā salīdzinājumā ar Igauniju un Lietuvu bija gan ievērojami lielāka ēnu ekonomika, gan ievērojami sliktāka makroekonomikas situācija: reālā IKP kritums bija 17.7 % gadā salīdzinājumā ar 14.1 % Igaunijā un 14.8 % Lietuvā, bezdarbs Latvijā bija sasniedzis 17,3 % salīdzinājumā ar 13.8 % Igaunijā un 13.7 % Lietuvā. 2012. gadā ēnu ekonomikas lielums trijās valstīs bija līdzīgāks un arī makroekonomikas situācija bija mazāk atšķirīga: reālā IKP pieaugums Latvijā bija 5.6 % gadā, Igaunijā 3.2 % un Lietuvā 3.6 %, savukārt bezdarbs Latvijā bija 14.9 % salīdzinājumā ar 9.8 % Igaunijā un 13.2 % Lietuvā.14 Šie novērojumi atbilst

14 Saskaņā ar SVF pasaules ekonomikas prognozēm (World Economic Outlook) 2010., 2012. un 2013. gadam.

43

viedoklim, ka viena ēnu ekonomikas daļa ir dabiska reakcija uz „grūtiem laikiem” uzņēmējdarbības vidē. Tā kā nesenā krīze Latviju skāra vissmagāk, tad lielākā ēnu uzņēmējdarbības daļa radās tieši krīzes laikā, savukārt, ekonomikai atlabstot, ēnu ekonomikas līmenis kritās un kļuva „dabiskāks”. Turklāt kritumu varēja ietekmēt arī mērķtiecīgā politika, kas bija vērsta uz ēnu ekonomikas lieluma samazināšanu Latvijā.

Baltijas valstu ēnu ekonomikas indeksa dinamika lielā mērā atbilst aplēsēm, kuras iegūtas citos pētījumos, izmantojot citādāku metodi; piemēram var minēt Schneider, F. (2013). Tas dod lielāku pārliecību par vispārējiem secinājumiem attiecībā uz ēnu ekonomiku Baltijas valstīs. Mūsu izmantotās pieejas priekšrocība ir tāda, ka mēs varam sniegt detalizētu informāciju par ēnu ekonomikas komponentiem un ēnu ekonomiku noteicošiem faktoriem. Mikrolīmenī dati liecina, ka ēnu ekonomikas lieluma samazinājumu Latvijā galvenokārt virzīja gan neuzrādītās uzņēmējdarbības peļņas, gan „aplokšņu” algu apjoma samazināšanās. Situācija visievērojamāk uzlabojusies Vidzemes reģionā, mazumtirdzniecībā, pakalpojumos un celtniecībā. Ievērojams uzlabojums vērojams attiecībā uz lielo uzņēmumu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un peļņas neuzrādīšanu. Visbeidzot Latvijas uzņēmēju arvien pieaugošā apmierinātība ar Valsts ieņēmumu dienestu (VID) arī zināmā mērā ir ietekmējusi ēnu ekonomikas samazināšanos.

Mūsu analīzes rezultāti norāda jomas, kurās veicami uzlabojumi katrā no trim Baltijas valstīm. Pirmkārt, „aplokšņu” algas joprojām veido lielu ēnu ekonomikas daļu visās trīs valstīs: to īpatsvars Igaunijas ēnu ekonomikā ir 52.3 %, Latvijā – 42.9 % un Lietuvā – 39.3 %. Otrs lielākais komponents ir neuzrādītie uzņēmējdarbības ienākumi. Tas nozīmē, ka, apkarojot šos ēnu ekonomikas komponentus, potenciāli var ievērojami samazināt vispārējo ēnu ekonomikas lielumu. Otrkārt, visās trīs valstīs joprojām ir vērojama salīdzinoši liela neapmierinātība ar valdību, tās īstenoto nodokļu politiku un uzņēmējdarbību reglamentējošiem tiesību aktiem. Treškārt, 2012. gadā visās trīs valstīs ir palielinājusies kukuļdošana saistībā ar valsts līgumiem.

Bažas joprojām raisa vairākas jomas, kas ir raksturīgas katrai valstij. Latvijā ēnu uzņēmējdarbībā iesaistās liels skaits mazo uzņēmumu. Tāpat Latvijas uzņēmēji joprojām ir neapmierinātāki ar nodokļu politiku un VID nekā abu pārējo valstu uzņēmēji, un šis fakts varētu veicināt maržināli lielāku ēnu ekonomiku Latvijā. Igaunijā ēnu uzņēmējdarbība ir īpaši izteikta celtniecībā. Tāpat Igaunijas uzņēmēji uzskata, ka risks tikt pieķertiem par uzņēmējdarbības ienākumu neuzrādīšanu, aplokšņu algu maksāšanu un kukuļdošanu viņiem ir daudz mazāks nekā abās pārējās valstīs. Šādi pieņēmumi var veicināt ēnu ekonomiku Igaunijā. Lietuvā ēnu uzņēmējdarbības līmenis ir īpaši augsts Šauļu reģionā, arī celtniecības un pakalpojumu uzņēmumos. Pēdējā laikā bažas raisa tas, ka Lietuvā palielinās vispārējās kukuļdošanas līmenis: 2010.–2012. gadā tas palielinājies no 9.3 % līdz 14 %. Pretstatā tam ne Latvijā, ne Igaunijā vispārējais kukuļdošanas līmenis šajā periodā nav palielinājies.

Šis pētījums apstiprina dažus mūsu iepriekš izdarītos secinājumus par to, kas, visticamāk, liek Baltijas valstu uzņēmējiem veikt ēnu uzņēmējdarbību, kā arī pievieno dažus jaunus secinājumus. Uzņēmumi, kuri nav apmierināti ar nodokļu sistēmu vai valdību, vairāk iesaistās ēnu uzņēmējdarbībā, savukārt tie, kuri ir apmierināti, to dara mazāk. Šis rezultāts saskan ar iepriekš veiktiem pētījumiem par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un ietekmē politikas pasākumus, kuri ir vērsti uz ēnu ekonomikas samazināšanu. Mēs arī konstatējām, ka mazāki un jaunāki uzņēmumi proporcionāli vairāk iesaistās ēnu uzņēmējdarbībā nekā lielāki un vecāki uzņēmumi, un šis secinājums atbilst apliecinājumam, ka uzņēmumi izmanto izvairīšanos no

44

nodokļiem, lai nodrošinātu konkurētspējīgu priekšrocību, savukārt šāda priekšrocība ir svarīga, lai varētu konkurēt stabilā tirgū. Visbeidzot izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un apzināti nepatiesu rādījumu sniegšanas līmenis Baltijas valstu uzņēmumos ir saistīts ar pieņēmumiem par iespējamību tikt pieķertam un arī par sodu šādas pieķeršanas gadījumā. Tas nozīmē, ka uzņēmumi, kuri pieņem, ka pastāv liela iespēja tikt pieķertiem, mazāk iesaistās ēnu uzņēmējdarbībā.

Šī pētījuma rezultātā konstatētie fakti ierosina vairākas pieejas politikas veidotājiem, lai samazinātu ēnu ekonomikas lielumu Baltijas valstīs. Pirmkārt, samazinot neapmierinātību ar nodokļu sistēmu, varētu tikt samazināta ēnu ekonomika. Šī jautājuma risināšanai varētu īstenot tādus pasākumus, kā nodokļu politikas stabilizēšana (retāk mainīt iekasēšanas kārtību un nodokļu likmes), „godīgāku” nodokļu noteikšana no uzņēmēju un darbinieku viedokļa, un lielākas nodokļu tērēšanas pārskatāmības nodrošināšana. Otrkārt, palielinoties iespējamībai, ka pārkāpums tiks atklāts, varētu samazināties ēnu uzņēmējdarbība. To varētu panākt, palielinot nodokļu auditu skaitu, ieviešot brīdināšanas shēmas, kuras veicina ziņošanu iestādēm par pārkāpumiem, un palielinot ieguldījumus tehnoloģijās, kuras palīdz konstatēt izvairīšanos no nodokļu maksāšanas.

45

LITERATŪRA UN AVOTI

1. Bajada C., Schneider F. (2005) Size, causes and consequences of the underground economy: An international perspective. Aldershot: Ashgate Publishing Company.

2. Frey B., Weck-Hannemann H. (1984) The hidden economy as an “unobserved” variable. European Economic Review, Nr. 26:1, 33.–53. lpp.

3. Gerxhani K. (2007) “Did you pay your taxes?” How (not) to conduct tax evasion surveys in transition countries. Social Indicators Research, Nr. 80, 555.–581. lpp.

4. Giles D. (1999) Modelling the hidden economy in the tax-gap in New Zealand. Empirical Economics, Nr. 24:4, 621.–640. lpp.

5. Gutmann P. (1977) The subterranean economy. Financial Analysts Journal, Nr. 34, 26.–28. lpp.

6. Hanousek, J., Palda F. (2004) Quality of government services and the civic duty to pay taxes in the Czech and Slovak Republics, and other transition countries. Kyklos, Nr. 57:2, 237.–252. lpp.

7. Kaufmann D., Kaliberda A. (1996) Integrating the unofficial economy into the dynamics of post-socialist economies: A framework of analysis and evidence. In Kaminski and Barlomiej (eds) Economic transition in Russia and the new states of Eurasia, International Politics of Eurasia Series Vol. 8, Armonk and London: Sharpe, 81.–120. lpp.

8. Kazemier B., van Eck R. (1992) Survey investigations of the hidden economy. Journal of Economic Psychology, Nr. 13, 569.–587. lpp.

9. MacAfee K. (1980) A glimpse of the hidden economy in the National Accounts. Economic Trends, Nr. 1980:8, 81.–87. lpp.

10. Sauka A. (2008) Productive, unproductive and destructive entrepreneurship: A theoretical and empirical exploration. Frankfurt am Main: Peter Lang GmbH.

11. Schneider F., Buehn A., Montenegro C. (2010) New estimates for the shadow economies all over the world. International Economic Journal, Nr. 24:4, 443.–461. lpp.

12. Schneider F. (2013). Size and development of the shadow economies of Portugal and 35 other OECD countries from 2003 to 2013: Some new facts. Unpublished manuscript.

13. Tanzi V. (1980) Underground economy built on illicit pursuits is growing concern of economic policymakers. Survey 4-2-1980 International Monetary Fund, 34.–37. lpp.

14. Zienkowski, L. (1996) Polish experience in estimating hidden economy. Joint UNECE/Eurostat/OECD meeting on National Accounts, Geneva.

46

PIELIKUMS. REGRESIJAS REZULTĀTI

Šajā pielikumā parādīti uzņēmumu 2012. gadā neuzrādītā ražošanas īpatsvara (atkarīgais mainīgais) regresijas koeficienti ēnu ekonomikas dažādiem noteicošajiem faktoriem. D_EE un D_ LT ir binārie mainīgie par Igaunijas un Lietuvas uzņēmumiem (Latvijas uzņēmumi veido bāzes kategoriju). Tolerance_TaxEvasion ir uzņēmuma atbilde uz aptaujas jautājumu, kurā augstāks rezultāts rāda lielāku toleranci. Satisfaction ir pirmā galvenā komponente uzņēmuma atbildēs uz četriem aptaujas jautājumiem, kur lielāks cipars norāda uz lielāku apmierinātību ar valsts nodokļu sistēmu un valdību. DetectionProbability un PenaltyForDetection mēra uzņēmuma pieņēmumus par iespējamību tikt pieķertam ēnu uzņēmējdarbībā un smagumu sodam, ko piemēro šādas pieķeršanas gadījumā (aprēķināts kā pirmais galvenais komponents no aptaujas atbildēm uz attiecīgiem jautājumiem). ln(FirmAge) un ln(Employees) ir naturālie logaritmi uzņēmumu vecumam gados un darbinieku skaitam. AverageWage ir uzņēmuma maksātā vidējā ikmēneša alga EUR. ChangeInProfit ir uzņēmuma tīrās peļņas procentuālas izmaiņas 2012. gadā salīdzinājumā ar 2011. gadu. D_Wholesale to D_OtherSector ir nozaru binārie mainīgie ar ražošanu kā izlaistā mainīgā kategoriju. ***, ** un * norāda statistisko nozīmību pie 1 %, 5 % un 10 % līmeņa. T-statistika ir norādīta iekavās.

1. modelis 2. modelis 3. modelis Intercept 30.502***

(4.24) 24.578***

(2.85) 22.368***

(5.60) D_EE -2.103

(-0.68) D_LT -3.026

(-0.99) Tolerance_TaxEvasion 1.781**

(2.28) 1.932** (2.38)

2.423*** (3.64)

Satisfaction -1.738* (-1.78)

-2.022* (-1.91)

-1.962** (-2.28)

DetectionProbability -2.847*** (-2.79)

-3.042*** (-2.81)

-2.709*** (-2.96)

PenaltyForDetection -0.144 (-0.15)

-0.049 (-0.05)

ln(FirmAge) -1.976 (-0.98)

-0.715 (-0.33)

ln(Employees) -1.458** (-2.18)

-1.335* (-1.86)

-1.265** (-2.21)

AverageWage 0.000 (-0.27)

-0.001 (-0.61)

ChangeInProfit 0.014 (1.05)

0.012 (0.85)

D_Wholesale -1.849 (-0.68)

-1.994 (-0.71)

-1.608 (-0.67)

D_Retail -0.256 (-0.09)

0.012 (0.00)

-1.066 (-0.45)

D_Services -1.267 (-0.50)

-1.469 (-0.54)

-2.321 (-1.09)

D_Construction 4.482 (1.39)

4.938 (1.41)

3.424 (1.25)

D_OtherSector 1.760 (0.31)

3.447 (0.57)

-5.035 (-1.23)

47

III. BŪTISKĀKIE PROGNOZĒJAMIE PUBLISKO INVESTĪCIJU PLĀNOŠANAS IZAICINĀJUMI LATVIJĀ 2013. GADĀ UN

TURPMĀKAJOS GADOS

Mārtiņš Krieviņš, Pēteris Vilks

KOPSAVILKUMS

Publiskajām investīcijām ir nozīmīga ietekme uz valsts ekonomiku, jo tās ne vien sasniedz noteiktus valdības politikas mērķus, bet arī tiešā veidā stimulē kopējo tautsaimniecības attīstību. Šī iemesla dēļ publisko investīciju plānošanas process ir tik nozīmīgs ne vien lēmumu pieņēmējiem, bet arīdzan uzņēmējiem un ikvienam sabiedrības loceklim.

Saeima un Ministru kabinets 2012. gadā spēra nozīmīgu soli publisko investīciju ilgtermiņa plānošanas virzienā, apstiprinot Nacionālo attīstības plānu 2014.–2020. gadam. Šis dokuments apvieno sevī reālistisku redzējumu gan par nacionālā budžeta līdzekļiem, gan Eiropas Savienības investīcijām un struktūrfondiem, gan citu ārvalstu finanšu palīdzību, kā arī pašvaldību un privātā sektora investīcijām noteiktu valsts attīstības mērķu sasniegšanai.

Vienlaikus konkrēto līdzekļu piešķiršana joprojām notiek, ievērojot vidēja termiņa un ikgadēja budžeta plānošanas ciklu, kurā bieži vien dominē īstermiņa, nevis ilgtermiņa intereses. Rakstā autori analizē būtiskākos izaicinājumus, kas jau tuvākajā laikā sagaida lēmumu pieņēmējus un kas var ietekmēt turpmākos Saeimas un Ministru kabineta lēmumus attiecībā uz publisko investīciju plānošanu Latvijā.

IEVADS Valstij atgriežoties pie ekonomiskās izaugsmes, kam pēc pašreizējiem attīstības indikatoriem ir dažas ilgtspējīgai izaugsmei raksturīgas pazīmes, aktuāls kļūst jautājums par izvēlēm un lēmumu pieņemšanas pamatu saistībā ar publiskā sektora investīcijām. Šo investīciju virzienu izvēlei ir vairākas potenciālas dimensijas – publiskā sektora pakalpojumu uzlabošana, atbalsts ekonomiskajai aktivitātei un uzņēmējdarbības sekmēšana, iekšējās teritoriālās kohēzijas mērķu sasniegšana, ieguldījumi cilvēkresursu prasmju un kompetenču veidošanā, demogrāfijas kritisko jautājumu risināšana, nodrošinot ilgtermiņa demogrāfiskās slodzes mazināšanu u. c. Tomēr, lai nonāktu līdz izvēlēm publisko investīciju jomā, ir jāizpilda noteikti priekšnoteikumi atbilstošo finanšu un cilvēkresursu plānošanā, tādējādi potenciālā investīciju atdeve būtu orientēta uz skaidri definētu mērķu sasniegšanu un pieejamie resursi būtu atbilstoši investīciju mērķu īstenošanai.

Latvijā 2012. gads noslēdzās ar ļoti zīmīgu Saeimas lēmumu – 2012. gada 20. decembrī Latvijas parlaments ar pārliecinošu vairākumu nobalsoja par Nacionālā attīstības plāna 2014.–2020. gadam (Saeima, 2012; turpmāk tekstā – NAP 2020) apstiprināšanu. Šis Saeimas lēmums bija svarīgs, varētu pat teikt, vēsturisks vairāku iemeslu dēļ.

48

Pirmkārt, ar tā apstiprināšanu tika pabeigta vienotas politikas plānošanas sistēmas būvniecība, kas iesākās, 2006. gada beigās Ministru kabinetam apstiprinot “Politikas plānošanas sistēmas attīstības pamatnostādnes” (Ministru kabinets, 2006) un vēlāk Saeimai 2008. gadā apstiprinot Attīstības plānošanas sistēmas likumu (Saeima, 2008), kurš noteica striktu plānošanas dokumentu hierarhiju, lai nodrošinātu konsekventu ilgtermiņa, vidēja termiņa un īstermiņa politikas veidošanu visos valsts pārvaldes līmeņos.

Otrkārt, NAP 2020 bija pirmais valsts vidēja termiņa attīstības plānošanas dokuments septiņiem gadiem, kas ir sasaistīts ar Latvijai septiņos gados reālistiski valsts attīstībai pieejamiem finanšu līdzekļiem. Lai gan kopējā pieejamā summa nedaudz virs 8 miljardiem latu vairāk nekā trīs reizes atpalika no kopējās pieprasītās summas, vienošanās par investīciju resursu sadalījumu tika panākta gan birokrātijas, gan politiskajā līmenī.

Treškārt, Saeimas balsojums bija nozīmīgs arī tādēļ, ka par NAP 2020 nobalsoja ne tikai valdošās koalīcijas pārstāvji, bet arī vairākums opozīcijā esošo parlamenta deputātu. Liels nopelns šādā vēsturiskā balsojumā ir Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldību komisijas, kā arī šīs komisijas Nacionālā attīstības plāna izstrādes un ieviešanas apakškomisijas deputātu aktīvajai iesaistei NAP 2020 tapšanā jau no paša sākuma.

Visbeidzot NAP 2020 veidošanas process lieku reizi pierādīja to, cik nozīmīgas ir konsultācijas ar pilsonisko sabiedrību un ieinteresētajām pusēm. Tieši atklāta komunikācija, kas balstīta uz argumentāciju un ieklausīšanos visos paustajos argumentos, nodrošināja sabalansēta, taču savā virzībā nepārprotami prioritizēta dokumenta izstrādi.

Neskatoties uz šiem būtiskajiem panākumiem, tieši 2013. gadā pieņemtie valdības lēmumi lielā mērā ir izšķirīgi, vai NAP 2020 tiks īstenots, vai arī īstermiņa domāšana nākamo Saeimas un Eiropas Parlamenta vēlēšanu kontekstā kārtējo reizi gūs virsroku. Vēl 2013. gadā valdībai jāvienojas ar Eiropas Komisiju par nākamo septiņu gadu struktūrfondu izmantošanas virzieniem (tiem atbilstoši likumam jābūt prioritāri balstītiem NAP 2020). Pirmo reizi pēc finanšu un ekonomiskās krīzes beigām jāsadala attīstības budžets atbilstoši jaunajām politikas iniciatīvām (Ministru kabineta noteikumi paredz priekšroku tām, kas vērstas uz NAP 2020 ieviešanu) un, protams, jālemj par 2014.–2016. gada vidēja termiņa budžeta ietvaru, kas iezīmē pirmos trīs NAP 2020 īstenošanas gadus.

Kā redzams, 2013. gadā un turpmākajos gados paredzami daudzi valdības un parlamenta lēmumi, kas saistīti ar investīciju plānošanu un īstenošanu. Tādēļ šajā rakstā fokusējamies uz izaicinājumiem, ar kuriem Ministru kabineta locekļiem un Saeimas deputātiem būs jāsaskaras un tie jāpārvar tādā veidā, lai patiesi demonstrētu savu mērķtiecību investīciju plānošanā un apstiprināšanā. IZMANTOTĀS METODES

Pamata analītiskais ietvars, ko autori izmantoja raksta tapšanā, ir daudziem labi zināmā PESTLE metode, kas dod iespējas jebkuru problemātiku apskatīt un analizēt no vairāku būtisku aspektu – politiskie, ekonomiskie, sociālie, tehnoloģiju, likumdošanas un vides – perspektīvas. Lai gan PESTLE metodei nav viena noteikta

49

autora, tā ir attīstījusies kopš pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigām15 un ieņēmusi nozīmīgu vietu daudzās akadēmiskās un lietišķās disciplīnās. Papildus tam, lai ilustrētu esošo un prognozējamo situāciju, kā arī argumentētu savu viedokli, autori izmantoja publiski pieejamus statistikas datus, dažādus valdības apstiprinātus attīstības plānošanas dokumentus, informatīvos ziņojumus par valsts politiku īstenošanu, kā arī citus informācijas avotus. POLITISKIE ASPEKTI

Kā būtiskākie aspekti, kas ir ietekmējuši investīciju plānošanu Latvijā pēdējos divdesmit gadus un visticamāk to turpinās arī nākotnē, minami politiskie aspekti. Šajā sakarā Latvijā jāskatās ne vien uz tipisko vēlēšanu ciklu ietekmi pieņemtajos lēmumos, bet arī uz daudz globālākām tendencēm, ko kopumā var raksturot kā politiskās elites veidošanās procesu, kas joprojām nav noslēdzies. Par to liecina ne vien biežās koalīcijas valdības un to straujā partneru maiņa, bet arī skaidras ideoloģijas trūkums (it īpaši ekonomikas jomā), jaunu partiju veidošanās katrās vēlēšanās, sabiedrības zemais politisko partiju novērtēšanas līmenis un citi faktori, kas liecina par konstantu politisko nestabilitāti.

Šādā situācijā gan likumdevējvara, gan izpildvara nepārtraukti atrodas zināmā turbulences stāvoklī, kas neveicina plānveidīgas investīcijas, bet drīzāk attīsta vēlmi atbalstīt dažādus īstermiņa projektus, no kuriem var gūt ātras politiskās dividendes gan piesaistot elektorātu, gan apmierinot politisko partiju sponsoru intereses. Labākais pierādījums šādai situācijai ir Rīgas Ekonomikas augstskolas veiktā Latvijas konkurētspējas novērtējuma secinājums par to, ka “fragmenta�cija un i�stermin�a doma�šana rada neadekva�tu prioritiza�ciju un laika nekonsekvences politikas veidošanā.” (REA, 2012). Zināma analoģija ir saskatāma ar nekustamā īpašuma spekulācijām divtūkstošo gadu vidū, kas beidzās ar visiem labā atmiņā esošo “cieto” piezemēšanos, tikai šajā gadījumā uz spēles likta valsts ilgtermiņa attīstība.

Daļa no atbildības šajā situācijā ir jāuzņemas arī Latvijas pilsoņiem, kas gandrīz katrās vēlēšanās Saeimā ievēl cilvēkus bez iepriekšējās darba pieredzes valsts pārvaldē un izpratnes par sistēmas darbību. Vienlaikus lielākā daļa atbildības gulstas uz politiskajām partijām, kas ar savu darbību nevis veicina uzticību valsts varai, bet to grauj (gan aizmirstot par priekšvēlēšanu periodā dotajiem solījumiem, gan iekārtojot “savējos” dažādos amatos). Tādējādi iedzīvotājiem rodas pamatotas aizdomas par Saeimas un Ministru kabineta pieņemto lēmumu godprātību un atbilstību kopējām valsts attīstības interesēm16. Zemā sabiedrības uzticēšanās politiskajām partijām likumsakarīgi noved pie zema politiķa profesijas prestiža un neveicina visu iespējami profesionālāko cilvēku iesaistīšanos valsts pārvaldē, nevēloties riskēt ar savu reputāciju.

Vēl viens aspekts, kas jāņem vērā, skatoties uz politiskajiem aspektiem investīciju plānošanas kontekstā, ir tas, ka Latvijā nav izteikta tradīcija uzņemties

15 Agrākās atsauces uz PESTLE metodi attiecināmas uz Francis J. Aguilar 1967. gada darbu “Biznesa vides skanēšana” (Scanning the Business Environment), kurā viņš analizēja vairākus uzņēmējdarbības vidi ietekmējošus faktorus un deva tiem vienotu abreviatūru – ETPS – kas nozīmēja ekonomiskos, tehniskos, politiskos un sociālos faktorus. Vēlāk septiņdesmito gadu sākumā Arnold Brown formulēja STEPE modeli, kas papildu iepriekšējiem faktoriem pievienoja arīdzan apkārtējās vides faktorus. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados modelis tika aizvien vairāk attīstīts un pašlaik ir zināmas jau aptuveni desmit dažādas variācijas, kurās galvenokārt vieni un tie paši faktori tiek dažādi miksēti. 16 2012. gada sabiedriskās domas aptaujas, ko veica sabiedrība “SKDS”, liecināja, ka valdībai vidēji uzticas 25 % Latvijas iedzīvotāju, savukārt Saeimai – vien 20 % iedzīvotāju.

50

atbildību par pieņemtajiem lēmumiem, īpaši – neveiksmīgajiem. Daļēji tas saistīts ar vēsturiski biežajām valdības maiņām, taču, no otras puses, – ar neizkoptu atskaitīšanās un politikas novērtēšanas tradīciju, kas Latvijā tomēr ir sākusi palēnām attīstīties, galvenokārt pēc iestāšanās Eiropas Savienībā, taču līdz šim brīdim tā arī nav sasniegusi tādu līmeni, kā Rietumeiropas valstīs vai Amerikas Savienotajās Valstīs. Tieši pieņemto lēmumu izvērtējuma trūkums liedz dokumentēt vēsturiski pieļautās kļūdas un tādējādi izvairīties no tām arī nākotnē. Investīciju plānošanā Latvijā šāda pieredzes pārnešana līdz šim vairāk balstījusies institucionālajā atmiņā, kas krīzes iespaidā ir krietni samazinājusies, no valsts pārvaldes aizplūstot ievērojamam skaitam profesionāļu.

Viens no politiskajiem aspektiem, kura ietekmi patlaban ir grūti paredzēt, bet kura iestāšanās nepārprotami kādā brīdī ir sagaidāma, ir kreiso ideju popularitātes pieaugums un šīs idejas nesošo politisko spēku nokļūšana valdībā. Pēdējos vairāk nekā divdesmit gadus pie varas ir bijuši centriski labējie spēki, kas savos lēmumos ir svārstījušies no absolūta liberālisma līdz nacionāli konservatīvam protekcionismam, bet spējuši saglabāt kopējo virzību uz Rietumeiropas stila politiku, kamēr kreiso spēku rīcība, tiem nonākot varas pozīcijās, patlaban nav pilnībā prognozējama, taču vismaz sākotnēji nav izslēgta iepriekšēji pieņemto investīciju lēmumu pārskatīšana un lielāka uzsvara likšana uz sociālās jomas atbalstīšanu.

Politisko aspektu ietekmi uz investīciju plānošanu nedrīkst novērtēt par zemu, jo tieši valdība un parlaments ir tie, kas pieņem lēmumus par līdzekļu plānošanu un ieguldīšanu, taču vienlaikus, ņemot vērā politiķu bieži vien reaktīvo pieeju, ir vēl vairāki aspekti, kas var ietekmēt investīciju plānošanu valstī. EKONOMISKIE ASPEKTI

Pēc 2008.–2009. gada finanšu un ekonomiskās krīzes pārvarēšanas Latvijas ekonomikā jau kopš 2010. gada vidus turpinās iekšzemes kopprodukta (IKP) izaugsme, kas 2011. gadā sasniedza 5.5 % un 2012. gadā palielinājās līdz 5.6 %, uzrādot straujāko kāpumu starp visām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Izaugsmes atjaunošanās pēc ievērojamās ekonomikas korekcijas bija saistīta ar veiktajām strukturālajām reformām ekonomikas pārvaldības jomā, labvēlīgo situāciju eksporta tirgos, pasaules ekonomikai atgūstoties no straujās ekonomikas korekcijas, gan Latvijā veiktajiem iekšējās devalvācijas pasākumiem, kuru rezultātā notika konkurētspējas atjaunošanās galvenokārt uz eksportu orientētajās nozarēs.

Absolūtais vairākums mūsu ekonomikas pētnieku (piemēram, Pasaules Bankas, Starptautiskā Valūtas fonda un Eiropas Komisijas eksperti savos pārskata ziņojumos par Latviju) ir atzinuši, ka Latvija ir maza un atvērta ekonomika, kas jau vairākas reizes ir pierādījusi savu spēju samērā elastīgi mainīties. Šī iemesla dēļ, domājot par ekonomiskajiem aspektiem, kas var ietekmēt investīciju plānošanu, galvenokārt ir jāņem vērā Eiropas Savienības un pārējās pasaules ekonomiskās attīstības tempi un tendences. Tieši tās ietekmēs gan privātā, gan publiskā sektora investīciju plānošanas procesu, turklāt, ņemot vērā aizvien turpinošos nestabilitāti pasaules tirgos, var samērā droši prognozēt ārkārtīgu piesardzību abu sektoru pieejā investīcijām.

Valsts savu investīciju plānošanā ir krietni vien ierobežotāka nekā privātais sektors, jo aizvien vairāk ierobežojumu tai uzliek kopējā Eiropas Savienības politika. ES, slīgstot aizvien lielākās ekonomiskajās un sociālajās problēmās, pieņem aizvien drastiskākus fiskālos noteikumus. Šajā sakarā, analizējot valsts investīciju plānošanu,

51

ir svarīgi skatīties uz Latvijas valdības lēmumiem, kas izriet no tās attiecībām ar Eiropas Savienību.

Ministru kabinets 2013. gada 29. aprīļa sēdē apstiprināja Latvijas konverģences programmu 2013.–2016. gadam (Ministru kabinets, 2013), kas iezīmē valsts fiskālo politiku 2013.–2016. gadam, galvenos makroekonomiskās attīstības scenārijus un virzienus strukturālo reformu jomā, lai sasniegtu Stabilitātes un izaugsmes pakta (Eiropas Savienības Padome, 2005) nosacījumus ilgtspējīgas fiskālās politikas un makroekonomiskās stabilitātes nodrošināšanai.

Latvijas ekonomika 2012. gada laikā ir uzrādījusi pieaugošu noturību pret ārējās vides pasliktināšanos, kas skaidrojams gan ar 2008.–2012. gadā īstenotajiem finanšu konsolidācijas pasākumiem, kas stiprināja Latvijas konkurētspēju, gan raisīja iekšējā pieprasījuma pakāpenisku nostiprināšanos. Konverģences ziņojuma ārējās vides novērtējumā un makroekonomiskās attīstības scenārija ietvaros tiek pieņemts, ka uzlabojumi konkurētspējā arī turpmākajos ceturkšņos ļaus izvairīties no eirozonas krīzes negatīvas ietekmes un sagaidāms, ka situācija eirozonā turpinās stabilizēties, 2013. gada otrajā pusē atgriežoties pie izaugsmes.

Latvijā vidējā termiņā tiek prognozēta mērena, bet stabila izaugsme, kas būs pamats kopējā pamatkapitāla straujākam pieaugumam, veidojot stabilu un ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi 4–5 % robežās. Tiesa, šeit nepieciešams uzsvērt, ka pēdējā laika statistika norāda uz izaugsmes tempu mazināšanos, kas cieši saistīta ar aizvien pieaugošu neskaidrību galvenajos Latvijas eksporta tirgos, neskatoties uz ziņojumā optimistiski pieļauto izaugsmes atjaunošanos eirozonas valstīs.

Sabiedriskā patēriņa izmaiņas vidējā termiņā atspoguļos izvēlēto konservatīvo fiskālo politiku. Saskaņā ar izvirzītajiem mērķiem vidējā termiņā Latvija turpinās ievērot izdevumu pieauguma ierobežojumus saskaņā ar Stabilitātes un izaugsmes paktu, vienlaikus mazinot nodokļu slogu tautsaimniecībā un nodrošinot atrašanos uz ilgtspējīgas izaugsmes ass. Tādējādi sabiedriskā patēriņa pieaugums vidējā termiņā būs būtiski lēnāks nekā IKP izaugsmes tempi, kas savukārt ilgtermiņā pozitīvi ietekmēs privātā kapitāla veidošanos.

Makroekonomiskā scenārija un sekojoši arī investīciju izpildi 2013..–2020. gadā ietekmēs ārējās vides turpmākā attīstība. Latvijas ekonomikas atkarība no ārējās vides izmaiņām, ko nosaka augstais eksporta īpatsvars IKP un relatīvi sabalansētā eksporta struktūra, banku sektora stabilitāte un kredītportfeļa kvalitāte, ir svarīgs priekšnoteikums investīciju plānošanai privātajā un arī publiskajā sektorā.

Ļoti būtiska ietekme krīzes pārvarēšanā un arī turpmākajā valsts attīstībā bija un būs Latvijai pieejamiem ES strukturālo fondu līdzekļiem. To ietekmes izvērtējums, ko veikusi SIA Stockholm School of Economics in Riga pēc Finanšu ministrijas pasūtījuma, apliecina, ka, no 2004. gada līdz 2012. gadam ES fondu investīciju īpatsvaram IKP palielinoties aptuveni par 1.9 procentpunktiem, arī ES fondu līdzekļi ir ievērojami veicinājuši valsts ekonomikas izaugsmi, multiplicējot tiešās investīcijas ekonomiskās aktivitātes pieaugumā saistītajās nozarēs. Kohēzijas politikas finansējums 2007.–2013. gada plānošanas periodam ir visapjomīgākās publiskās investīcijas un pievienojušas vairākus procentu punktus ekonomiskās izaugsmes rādītājiem. Analīzes dati liecina, ka bez ES fondu ieguldījumiem IKP pieaugums 2012. gadā būtu par aptuveni 7.8 procentiem zemāks, savukārt bezdarba līmenis – par 2.1 procentpunktu augstāks (skat. 1. attēlu).

52

1. tabula

Izaugsme un ar to saistītie faktori

EKS Kods 2012 2012 2013 2014 2015 2016

milj. latu

Pieaugums %

1. IKP 2000. gada cenās

B1*g 7488 5.6 4.0 4.0 4.0 4.0

2. IKP faktiskajās cenās

B1*g 15520 5.6 6.4 6.3 6.1

IKP pēc izlietojuma 2000. gada cenās 3. Privātais patēriņš P3 5153.3 5.4 4.1 4,0 4.0 4.0 4. Sabiedriskais patēriņš

P3 1051.4 -0.2 0.5 1,0 1.5 1.5

5. Kopējā pamatkapitāla veidošana

P51 1992.7 12.3 5.2 6,0 6.0 6.0

6. Krājumu pārmaiņas un vērtslietu iegāde

P52 + P53 -132.7 -1.9 0.7 0,5 2.7 -1.9

7. Eksports P6 4290.5 7.1 5.3 5,9 5.8 5.9 8. Imports P7 4867.2 3.1 5.2 6,0 6.0 6.0 Ieguldījums IKP izaugsmē 9. Kopējais iekšzemes pieprasījums

– 6.8 4.3 4,5 4.6 4.6 10. Krājumu pārmaiņas un vērtslietu iegāde

P52 + P53 –

-3.2 0.0 0,0 0.0 0.0 11. Preču un pakalpojumu ārējā sektora bilance

B11 –

2.0 -0.3 -0,5 -0.6 -0.6 Avots: Latvijas konverģences programma 2013.–2016. gadam (Ministru kabinets, 2013)

53

Avots: SIA Stockholm School of Economics in Riga, 2011

1. attēls. ES fondu ietekme uz IKP un bezdarba līmeņa izmaiņām, %.

No šiem datiem secināms, ka 2013. gadā risināmās sarunas ar Eiropas Komisiju par Partnerības līgumā iekļaujamajiem investīciju virzieniem, kuros būs pieejami ES investīciju un strukturālie fondi laika posmam no 2014.–2020.gadam, ir ārkārtīgi svarīgas. Vienlaikus pašas sarunas arī ir viens no būtiskajiem izaicinājumiem – cik prasmīgi Latvijas atbildīgās amatpersonas pratīs pārstāvēt un aizstāvēt valsts pozīciju, kas izklāstīta NAP 2020.

Rezumējot var prognozēt, ka arī turpmāk ekonomiskie aspekti būs vieni no svarīgākajiem izaicinājumiem investīciju plānošanā nākotnē, jo jebkādas valsts un privātā sektora investīcijas ir tieši atkarīgas no ekonomiskās situācijas un spējas rast līdzekļus investīciju veikšanai. No NAP 2020 veidošanas pieredzes viedokļa (Pārresoru koordinācijas centrs, 2012) lēmumu pieņēmējiem attiecībā uz investīciju plānošanu būtu vērts turpināt izmantot to pašu vai papildinātu kritēriju kopu, kas palīdz strukturēt un atlasīt tikai tos investīciju projektus, kuri maksimāli atbilst izvirzītajiem valsts attīstības mērķiem. Tieši pareizi atlasīti un pielietoti kritēriji ļaus argumentēti izvēlēties labākos investīciju virzienus un pamatot to nepieciešamību ne tikai nacionālā, bet arī starptautiskā līmenī. SOCIĀLIE ASPEKTI

Nabadzība, ienākumu nevienlīdzība, sociālā iekļaušana, pabalstu un pensiju sistēmas adekvātums, dzimumu līdztiesība – šie ir tikai daži no atslēgas vārdiem, kas bieži parādījušies laikrakstu un ziņu portālu galvenajās lappusēs pēdējo gadu laikā. Tieši sociālā joma ir tā, kurā raksta autori paredz vislielākos izaicinājumus, jo sabiedrība šajā pēckrīzes periodā aizvien vairāk liek lēmumu pieņēmējiem pievērsties šo jautājumu risināšanai, otrajā plānā atstājot visus pārējos.

Vienlaikus gan jāapzinās, ka lielākā daļa minēto problēmu ir sekas, nevis cēloņi. Tādēļ uzskatām, ka pirmais un būtiskākais cēlonis jeb lielākais izaicinājums ilgtermiņā, kas ietekmēs ne vien sociālo, bet arī visas pārējās jomas un uz ko būtu jākoncentrē lēmumu pieņēmēju uzmanība, ir valsts demogrāfiskā situācija.

Tā 2011. gada pavasarī veiktās Tautas skaitīšanas rezultāti liecina, ka valsts iedzīvotāju skaits ir dramatiski sarucis, galvenokārt emigrācijas pieauguma un dzimstības krituma dēļ. Cilvēkkapitāla attīstību skaitliskā formā raksturo dabiskais pieaugums, ko veido dzimstības un mirstības rādītāji, un migrācijas saldo, ko veido no

54

valsts uz pastāvīgu dzīvi citās valstīs izbraukušie iedzīvotāji (emigrācija) un no citām valstīm uz pastāvīgu dzīvi valstī iebraukušie iedzīvotāji.

Avots: Centrālā statistikas pārvalde, Tautas skaitīšanas dati

2. attēls. Latvijas iedzīvotāju skaits.

Demogrāfiskās izmaiņas, sevišķi vecāka gadagājuma iedzīvotāju skaita pieaugums, noteikti veicinās publiskā sektora izdevumu pieaugumu ilgtermiņā. Pensiju fondu uzkrājumi un paredzamā naudas plūsma pensiju un sociālās aprūpes pakalpojumu budžetu ietvaros savukārt būtiski ietekmēs publisko finanšu ilgtspēju. Šo faktoru ietekmē, kā arī pastiprinoties spiedienam pēc ātrākas pensiju indeksācijas, ir identificējami potenciāli ļoti liela iespējamība, ka valdība un Saeima lems par investīcijām pieejamo līdzekļu pārvirzīšanu pensiju un citu sociālo maksājumu veikšanai.

Neskatoties uz 2012. gadā veiktajām izmaiņām Latvijas pensiju sistēmā, tajā skaitā par pensionēšanās vecuma pakāpenisku paaugstināšanu, lai tādējādi vismaz daļēji ierobežotu sabiedrības novecošanās negatīvo ietekmi uz Latvijas publiskajām finansēm ilgtermiņā, prognozējams, ka būs nepieciešami papildu lēmumi šajā jomā jau tuvākajos gados. Daļēji šos lēmumus sekmēs 2013. gada 6. martā spēkā stājies Fiskālās disciplīnas likums un tajā ietvertās normas. Tas savukārt izraisīsnepieciešamību uzsākt vai turpināt īstenot smagas un sabiedrībā nepopulāras reformas, it īpaši sociālās aprūpes, veselības un izglītības nozarēs. Saskaņā ar Eurostat demogrāfiskajām prognozēm (Eiropas Komisija, 2012) Latvijas iedzīvotāju kopējais skaits turpinās samazināties un 2060. gadā būs par 25.6 % jeb 576.6 tūkst. mazāks nekā 2010. gadā. Tiek prognozēts, ka darbspējas vecuma (15–64) iedzīvotāju skaits, salīdzinot ar 2010. gadu, 2060. gadā būs par 43.4 % mazāks. Latvijā turpinās samazināties arī bērnu skaits un 2060. gadā salīdzinājumā ar 2010. gadu tas būs par 35.6 % mazāks. Tas izskaidrojams ar salīdzinoši zemu dzimstības līmeni, un ilgtermiņā prognozētais uzlabojums nav pietiekams, lai notiktu iedzīvotāju atražošanās. Tikpat nopietnus draudus uzrāda Ekonomikas un Labklājības ministrijas veiktās vidēja termiņa prognozes. Atbilstoši tām darbaspēka deficīts, kas tiešā veidā ietekmēs arī valsts ekonomisko attīstību, paredzams jau ap 2017. gadu un, ņemot vērā Latvijā pagaidām neesošo imigrācijas politiku, tikpat tieši ietekmēs arī sociālo jomu, radot papildu spiedienu valdībai investīcijām pieejamos līdzekļus vairāk novirzīt sociālo jautājumu risināšanai.

55

Ņemot vērā iedzīvotāju vecuma sastāva izmaiņas, tiek prognozēts, ka kopējais demogrāfiskās slodzes līmenis17 darbspējas vecuma iedzīvotājiem ilgtermiņā pieaugs gandrīz divas reizes. Turklāt, 2060. gadā uz 1 iedzīvotāju vecumā virs 65 gadiem būs 1,5 iedzīvotājs darbspējas vecumā (2010. gadā uz 1 iedzīvotāju vecumā virs 65 gadiem bija 4 iedzīvotāji darbspējas vecumā). Saskaņā ar prognozēm, ekonomiskās slodzes līmenis18 palielināsies lēnāk nekā kopējais demogrāfiskās slodzes līmenis, tomēr jau 2010. gadā šis rādītājs bija ļoti augsts, ko noteica pensijas un bezdarbnieku pabalsta saņēmēju skaita pieaugums un nodarbināto skaita samazinājums. Jāuzsver, ka 2012. gadā bija vērojams nodarbināto skaita pieaugums.

Avots: Eiropas Savienības Padomes Ekonomikas politikas komitejas Sabiedrības novecošanās un valsts finanšu ilgtspējas darba grupa 3. attēls. Ar sabiedrības novecošanos saistītie izdevumi Latvijā, % no IKP.

Lai arī vidējā termiņā nav panākams ievērojams demogrāfisko rādītāju uzlabojums demogrāfiskās slodzes parametru dēļ, tomēr, ilgtermiņā īstenojot atbildīgu cilvēkkapitāla attīstības politiku, kas ietvertu demogrāfijas, sociālās aprūpes, veselības un izglītības politikas risinājumus stratēģisko mērķu sasniegšanai, ir iespējams atgriezt dabiskā pieauguma rādītājus pozitīvā asī.

Būtiska nozīme ilgtspējas nodrošināšanā ir ekonomikas izaugsmei. Tiek prognozēts, ka demogrāfisko izmaiņu ietekmē būs vērojamas izmaiņas nodarbinātības attīstībā. Paredzams, ka ilgtermiņā pieaugs gan līdzdalības līmenis19, gan samazināsies bezdarbs. Tas daļēji ļaus kompensēt darbspējas vecuma iedzīvotāju skaita samazināšanās ietekmi uz nodarbinātību. Tāpat tiek prognozēts, ka produktivitāte ilgtermiņā būs noteicošais ekonomiskās izaugsmes faktors un tas būs izaugsmes pamats ilgtermiņā. Jaunākie potenciālās izaugsmes novērtējumi paredz lēnāku produktivitātes kāpumu un arī lēnāku ekonomisko izaugsmi. Produktivitātes kāpumu var sekmēt strukturālās reformas, tehnoloģiskais progress, izglītība un profesionālā sagatavošana, resursu izvietošanas efektivitāte un kapitāla veidošana un investīcijas. Vidējā termiņā nodarbinātības un bezdarba rādītājiem ir prognozējams

17 Bērnu un pensijas vecuma iedzīvotāju attiecība pret darbspējas vecuma (15–64) iedzīvotājiem. 18 Pensijas un bezdarbnieku pabalsta saņēmēju attiecība pret nodarbinātajiem. 19 Nodarbināto skaita attiecība pret kopējo iedzīvotāju skaitu konkrētā vecuma kohortā.

56

mērens uzlabojums, tomēr ievērojamas korekcijas var atstāt tādi ārējie faktori, kā emigrācijas/reemigrācijas intensitāte, iedzīvotāju iesaiste un līdzdalība aktīvās nodarbinātības pasākumos un reģionālās kohēzijas progress īstenotās reģionālās politikas rezultātā.

Avots: Finanšu ministrijas ziņojums Ministru kabineta 2013. gada 29. aprīļa sēdē

4. attēls. Nodarbinātība un bezdarba līmenis, prognozes.

Rezumējot, tieši demogrāfiskās situācijas risināšana, kas dažbrīd masu informācijas līdzekļos tiek pasniegta pārāk vienkāršoti – skatoties vien no dzimstības redzespunkta, ir būtiskākais izaicinājums, ar ko saskaras un saskarsies lēmumu pieņēmēji gan šogad, gan arī turpmākajos gados. Ciešā kopsakarībā tiem būs jārisina arī tādi jautājumi, kā sociālās apdrošināšanas sistēmas attīstība un ilgtspējas nodrošināšana, sociālās palīdzības pabalstu sistēmas reforma, aktīvās darba tirgus politikas pasākumu pilnveidošana, pašnodarbinātības un uzņēmējdarbības sekmēšana, mātes un bērna veselības uzlabošana, sirds un asinsvadu veselības uzlabošana, primārās veselības aprūpes attīstība, pamata un vidējās izglītības pieejamības nodrošināšana, strukturālās izmaiņas profesionālajā izglītībā, augstākās izglītības modernizācija un konkurētspēja, augstāko izglītību ieguvušo īpatsvara palielināšana, ārvalstu studentu piesaistīšana. Turklāt, jo labākus rezultātus izdosies panākt demogrāfiskās situācijas risināšanā, jo salīdzinoši vieglākas būs arī pārējās saistītās reformas. TEHNOLOĢISKIE ASPEKTI

Lai gan sākotnēji šķiet, ka tehnoloģiskie aspekti nav tie, kas visbūtiskāk var ietekmēt lēmumus attiecībā uz investīciju plānošanu, pasaules un Latvijas pieredze, aizvien pieaugot un nostiprinoties dažādu sociālo tīklu ietekmei uz sabiedrības uzvedību un lēmumu pieņēmēju rīcību, liek pārskatīt šo pieņēmumu.

Zināšanu pārnese un izmantošana ekonomiskajā darbībā ir cieši saistīta ar tehnoloģiskajām inovācijām un prasmēm darbā ar dažādiem IT risinājumiem un komunikāciju platformām. Tāpat sabiedrības iesaistes un publisko konsultāciju jomā un kopējā cilvēkresursu kvalitātes paaugstināšanā pieaug attālināti darbināmu risinājumu īpatsvars, kā arī to izmantošanas biežums. Kā piemēri var kalpot gan

57

sabiedrības iniciatīvu portāls manabalss.lv, gan publiskās konsultācijas interneta vietnē draugiem.lv, gan dažādu veidu sabiedriskās aktivitātes Twitter tīklā, kas galu galā būtiski ietekmē daudzus lēmumus, tostarp attiecībā uz publisko investīciju novirzīšanu.

Vienlaikus redzami arī pietiekami neveiksmīgi risinājumi. Piemēram, e-paraksta ieviešana kopš 2006. gada un tā ārkārtīgi neveiksmīgā sākotnējā darbība ir analīzes vērts piemērs kļūdu novēršanai nākotnē, strādājot, teiksim, pie iedzīvotāju elektroniskā pasta adreses izveidošanas, elektroniskās vēlēšanu sistēmas ieviešanas vai e-medicīnas pakalpojumu īstenošanas. Taču valsts pārvaldē ir iespējams efektīvi izmantot „atvērtos” IT rīkus, lai veicinātu sabiedrības iesaisti politikas plānošanas un dažādu likumdošanas iniciatīvu vērtēšanā un informēšanā par lēmumu pieņemšanas procesu un rezultātiem (Pārresoru koordinācijas centrs, 2013).

Latvijā arī nākotnē ir izvirzīti ambiciozi mērķi IT jomas izmantošanai produktivitātes pieaugumam – internetu pieejošu mājsaimniecību īpatsvaram 2020. gadā ir jāsasniedz 80 %, savukārt indikatoram, kas daļēji raksturo ieguldījumu atdevi – internetu sadarbībai ar valsts un pašvaldību institūcijām izmantojošu iedzīvotāju īpatsvars, ir jāsasniedz 60 % (Saeima, 2012). Šo rādītāju īstenošanas kontekstā galvenie izaicinājumi ir saistīti ar atdevi no publiskajiem ieguldījumiem e-pakalpojumu izveidē un nodrošināšanā, panākot efektīvākus un ērtākus valsts pārvaldes pakalpojumus, kā arī šo pakalpojumu un platformu plašāku izmantošanu e-komercijas attīstībā. Pie zināma šo risinājumu attīstības līmeņa var prognozēt tādas kritiskās masas izveidošanos e-pakalpojumu lietošanā, kas liks būtiski pārskatīt valsts un pašvaldību sniegto pakalpojumu transformāciju, kura savukārt novedīs pie vēl lielākas tehnoloģiju ietekmes uz investīciju lēmumiem, tostarp attiecībā uz valsts un pašvaldību publiskās infrastruktūras uzturēšanu un tās būtisku samazināšanos. LIKUMDOŠANAS (UN VALSTS PĀRVALDES) ASPEKTS

Tiesiskums un laba pārvaldība ir viens no modernas un demokrātiskas valsts pamatiem, kas lielā mērā arī nosaka to, kādā apjomā pieņemtie investīciju lēmumi tiek ievēroti. Par šo aspektu jāteic, ka Latvija ir sasniegusi vērā ņemamus panākumus gan pirmskrīzes, gan pēckrīzes laikā.

Liels darbs labas pārvaldības veidošanā Latvijā tika paveikts, gatavojoties kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti, un tas ir turpinājies arī pēc iestāšanās. Vienlaikus jāatzīst, ka laika posms starp iestāšanos Eiropas Savienībā un pasaules finanšu un ekonomisko krīzi netika pilnībā izmantots un drīzāk tika pavadīts “trekno gadu” eiforijā par labi pildošos valsts budžetu un Eiropas Savienības struktūrfondu neizsīkstošo plūsmu. Šajos apstākļos investīciju plānošanas kvalitātei un pēctecībai netika pievērsta pienācīga uzmanība, jo ieguldītos līdzekļus neveiksmes gadījumā varēja vienkārši norakstīt un attīstīt aizvien jaunus projektus.

Krīzes ietekmē, lielā mērā pateicoties starptautisko aizdevēju uzstājībai un tehniskajai palīdzībai, daudzas problēmas tika mazinātas vai novērstas, pieņemti likumi un Ministru kabineta noteikumi, kuri nosaka pienākumu daudz rūpīgāk izvērtēt ikvienu veicamo ieguldījumu un kopumā atbilstību fiskāli atbildīgas valsts priekšstatiem, kas tiešā veidā ietekmē valsts spēju aizņemties ārējos tirgos.

Fiskālās disciplīnas likuma pieņemšana, pilnvērtīga vidēja termiņa budžeta ietvara apstiprināšana, iestāžu stratēģiskās plānošanas sistēmas atdzīvināšana un rezultatīvo rādītāju sistēmas pilnveidošana – tās ir tikai dažas no lietām, kas paveiktas likumdošanas jomā un var pozitīvi ietekmēt investīciju plānošanas kvalitāti.

58

Darvas karote šī aspekta vērtēšanā gan ir valdības nespēja fokusēties uz valsts pārvaldes jeb birokrātiskās sistēmas darbības nodrošināšanu, jo ar labiem likumiem vien nepietiek – ir nepieciešami kompetenti darbinieki šo likumu piemērošanai praksē.

Krīzes ietekmē samazinātās algas un citu atlīdzības un motivācijas instrumentu neesamība ir negatīvi ietekmējusi valsts pārvaldi, jo no tās ir aizgājuši daudzi pieredzējuši nozaru profesionāļi, neatstājot aiz sevis labi sagatavotu maiņu. Tāpat nenotiek profesionālās kvalifikācijas celšana nedz vietējā, nedz starptautiskā līmenī. Arī nesen Valsts kancelejas izstrādātā un Ministru kabineta apstiprinātā “Valsts pārvaldes cilvēkresursu attīstības koncepcija” (Ministru kabinets, 2013) ir drīzāk uzskatāma par labo nodomu protokolu, nevis reālu problēmas risinājumu.

Tieši valsts pārvaldes administratīvā kapacitāte un institucionālā atmiņa nodrošina pieņemto lēmumu pēctecīgu un plānveidīgu pieņemšanu. Šajā likumdošanas aspekta daļā ir vērojamas lielas problēmas, kurām būs tendence tikai palielināties, ja valdība nepieņems radikālus, kaut arī sabiedrības lielākajā daļā nepopulārus, lēmumus.

Daļa no problēmas slēpjas arī valsts pārvaldes augstākajā vadībā, kas, izgājusi cauri krīzes grūtībām, ir zināmā mērā pagurusi un demotivēta, kaut gan tieši šis laiks būtu jāizmanto, lai ar jaunām iniciatīvām motivētu padotos un rādītu priekšzīmi jaunu mērķu izvirzīšanā un sasniegšanā. Īpaši svarīgi tas ir saistībā arī ar 2015. gadā paredzamo Latvijas prezidentūru Eiropas Savienībā.

Turklāt valsts pārvaldes kapacitāte ir svarīga ne tikai investīciju plānošanas un īstenošanas kontekstā, bet arī no valsts drošības viedokļa, tādēļ identificētie izaicinājumi ir risināmi neatliekami. VIDES ASPEKTS

Ne mazāk svarīgs ir apkārtējās vides un klimata aspekts, kas būtiski ietekmē investīciju plānošanu modernajā pasaulē, Parasti vides aspekta kontekstā tiek analizēta projekta vai, kā šajā gadījumā, valsts attīstības ietekme uz apkārtējo vidi un ekoloģiju – tas, cik lielā mērā un kā tiks ietekmēts pašreizējais vides stāvoklis, realizējot investīciju projektus.

Latvijas kontekstā šo aspektu īpašu padara fakts, ka Latvija vienā no salīdzinošajiem pētījumiem ir atzīta par otru zaļāko valsti pasaulē (Jēlas universitāte, 2012), atpaliekot vien no Šveices, un daudziem to patīk uzsvērt gan vietā, gan nevietā. NAP izstrādes gaitā šo faktu pat tika mēģināts nostiprināt kā valsts vidēja termiņa vadmotīvu (Reformu partija, 2012), neiedziļinoties tā cēloņos un iespējamajās sekās.

Ilgtspējīga attīstība ir kļuvusi par vienu no XX gadsimta beigu20 un XXI gadsimta sākuma21 visbiežāk lietotajiem jeb pat “modes” terminiem un, analizējot un plānojot valsts attīstību, parasti tiek saprasta kā līdzsvars starp trim būtiskākajiem attīstības elementiem – ekonomiku, sociālo jomu un vides aizsardzību. No šī teorētiskās perspektīvas viedokļa pieeja ir pilnīgi pareiza, jo mēģina rast ideālo

20 1987. gadā Apvienoto Nāciju Organizācija publiskoja t.s. “Bruntlandes ziņojumu” (Brundtland Report), kurā tika iekļauta viena no zināmākajām ilgtspējīgas attīstības definīcijām - ilgtspējīga attīstība ir attīstība, kas sasniedz tagadnes vajadzības, neietekmējot turpmāko paaudžu spējas sasniegt to vajadzības. Pieejams: http://www.un-documents.net/wced-ocf.htm 21 2005. gada Apvienoto Nāciju Organizācijas Pasaules sammita gala ziņojums atsaucas uz savstarpēji atkarīgiem un savstarpēji papildinošiem ilgtspējīgas attīstības pīlāriem – ekonomisko attīstību, sociālo attīstību un vides aizsardzību. Pieejams: http://www.who.int/hiv/universalaccess2010/worldsummit.pdf

59

balansu starp trim sabiedrības un valsts attīstībai svarīgākajiem aspektiem. Taču, raugoties no praktiskās perspektīvas viedokļa, ir nepieciešams vides stāvokli analizēt ne vien Latvijas vai Baltijas reģiona kontekstā, bet gan plašākā Eiropas vai pat pasaules mērogā. Tieši nevēlēšanās paskatīties plašāk un vēlme redzēt vien datus vienas valsts robežās ir būtisks ierobežojums investīciju plānošanai Latvijā.

NAP 2020 izstrādes laikā veiktā analīze (Pārresoru koordinācijas centrs, 2012) liecina, ka ar vides stāvokli saistīto rādītāju izpildes ziņā Latvijā ir pozitīva tendence un daudz labāka situāciju nekā citās jomās. Tā lielākie izaicinājumi Latvijai ilgtermiņā un vidējā termiņā ir saistīti ar demogrāfiju, iedzīvotāju dzīves kvalitāti, ekonomikas konkurētspēju, reģionālo attīstību, izglītību, ienākumu nevienlīdzību, turpretim vides kvalitātes rādītāju jomā Latvija tuvojas pašas izvirzītajiem ilgtermiņa mērķiem.

Salīdzinot vien dažus Latvijas vides rādītājus ar pārējo Eiropas Savienības dalībvalstu datiem, redzams, ka mūsu valstī ilgtspējīgas attīstības kontekstā neproporcionāli lielu pārsvaru ir guvis tieši vides aizsardzības aspekts. Piemēram, skatoties uz bioloģiskās daudzveidības datiem (Eiropas Komisija, 2009), redzams, ka sliktā stāvoklī esošo biotopu un sugu stāvoklis Latvijā ir trīs reizes zemāks nekā vidēji Eiropā, kamēr labā stāvoklī esošo biotopu un sugu stāvoklis ir divas reizes augstāks nekā Eiropas rādītājs. Līdzīga situācija paveras, analizējot arī sugu aizsardzības datus, kur Latvijas rādītāji trīs reizes pārsniedz Eiropas vidējos rādītājus, kamēr sliktā stāvoklī esošo sugu aizsardzības dati par Latviju ir gandrīz četras reizes zemāki nekā Eiropas vidējie rādītāji.

Neskatoties uz šiem rādītājiem, ne vien nacionālā līmenī, bet visas Eiropas Savienības līmenī Latvija turpina uzņemties sasniegt aizvien jaunus un augstākus mērķus vides aizsardzības jomā. Kā viens no redzamākajiem piemēriem šādai politikai ir Ekonomikas ministrijas vadībā izstrādātā un Ministru kabineta apstiprinātā “Latvijas nacionālā reformu programma “ES 2020” stratēģijas īstenošanai” (Ministru kabinets, 2011), kurā trīs vides mērķiem – energoefektivita�tes palielina�šana, atjaunojama�s energ�ijas i�patsvara palielina�šana, siltumni�cefekta ga�zu (SEG) emisiju samazina�šana – ir ambiciozi sasniedzamie rādītāji, neņemot vērā pašreizējo Latvijas tautsaimniecības attīstības līmeni un tam nepieciešamo darbību kopumu, kas nekādi nav salāgojams ar aizvien striktākām vides aizsardzības prasībām.

Papildu ierobežojumus investīciju plānošanai no vides aspekta uzliek arī Eiropas Savienības vides un klimata politika, vai drīzāk veids, kādā to traktē atbildīgie Eiropas Komisijas ierēdņi un Latvijas atbildīgā ministrija. No investīciju plānošanas viedokļa šāda pieeja – tiekties par katru cenu sasniegt aizvien augstākus vides aizsardzības rādītājus – visticamāk novedīs pie ievērojamu resursu ieguldīšanas projektos, kas dos īstermiņa efektu, lai gan nākotnē ne vien prasīs aizvien lielākus līdzekļus to uzturēšanai, bet arī var radīt sociālo spriedzi. Kā piemēri šādam scenārijam var tikt izmantoti divi lielākie investīciju pieprasījumi no Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas puses, kas tika izteikti NAP izstrādes gaitā (Pārresoru koordinācijas centrs, 2013). Pirmkārt, pieprasījums pēc ūdens saimniecības modernizācijas apdzīvotās vietās, kurām draud depopulācija tuvāko desmit divdesmit gadu perspektīvā. Otrkārt – atkritumu apsaimniekošanas sistēmās, kas būtiski pārsniedz perspektīvo atkritumu apjomu Latvijā un tādējādi draud būt ne vien ekonomiski neizdevīgi projekti ar aizvien pieaugošiem uzturēšanas izdevumiem, bet arī potenciālu tam, ka tiks ievesti, pārstrādāti vai apglabāti atkritumi no citām valstīm.

60

Tādējādi, lai gan izvirzītie mērķi ir teorētiski pareizi, Latvijas gadījumā ievērojamu līdzekļu ieguldīšana jomā, kurā jau pašreizējie rādītāji krietni pārsniedz Eiropas Savienības vidējos, ir vērtējama kā nepareiza un valsts ekonomisko un sociālo attīstību apdraudoša. SECINĀJUMI

Cieša investīciju plānošanas sasaiste ar sasniedzamajiem mērķiem un rezultatīvo rādītāju sistēmas izveide ir galvenie priekšnoteikumi, lai nodrošinātu plānošanas procesa loģisko secību un mazinātu kļūdu iespējamību lēmumu pieņemšanas procesā.

Būtiska sastāvdaļa investīciju plānošanā ir nodrošināt publiski investīciju salāgošanu, atbalstu un papildinātību ar privātā sektora ieguldījumiem uzņēmējdarbības veidošanā teritoriālā un nozaru griezumā. Dažādu investīciju resursu avotu kombinācija un visatbilstošākā instrumenta atrašana ir izaicinājums, lai publiskie resursi tiktu izmantoti galvenokārt publisko pakalpojumu kvalitātes un apjoma uzlabošanai, vai arī izteiktu tirgus nepilnību novēršanai sinerģijā ar privātajiem ieguldījumiem ekonomiskās aktivitātes vairošanai ikvienas mājsaimniecības, apdzīvotas vietas, novada un reģiona līmenī.

Publiskajiem ieguldījumiem, atšķirībā no privātajām investīcijām, kādā darbības jomā nav iespējams ļoti precīzi, t.sk. pēc peļņas uz zaudējumu pārskata, novērtēt atdevi, jo tiek sasniegti ne tikai tieši komercdarbības rezultāti, bet arī netieša ietekme uz saistītajām nozarēm, ilgtermiņa sabiedrības sociālie mērķi un likvidētas tirgus nepilnības, kas dažkārt nav monetarizējamas. Tomēr jebkuram ieguldītajam latam ir jāsniedz rezultāts, kas rada sabiedrībā pārliecību par tā izmantošanas lietderību un ir pamatā resursu pārdalei no valsts, pašvaldību un Eiropas Savienības budžetiem.

Tas savukārt nozīmē, ka publiskajos ieguldījumos ir jānosaka sociālais labums (social benefit), multiplicējošais efekts attiecībā uz privāto ieguldījumu uzņēmējdarbībā vairošanu, potenciālo ietekmi uz nodarbinātību un iekšējo reģionālo kohēziju. Investīciju novērtēšanā ietverta arī sociālā un tirgus nepilnības komponente, kas ir specifisks izvērtējuma objekts tieši publisko investīciju jomā. Izaicinājums investīciju plānošanas procesā ir atrast visoptimālākos risinājumus, lai dažādu nozaru rīcībpolitiku un investīciju virzienu īstenošanas rezultātā tiktu sasniegti starpnozaru mērķi ar iespējami lielāku pozitīvu makroekonomisko ietekmi.

Ievērojama nozīme šajā lēmumu pieņemšanas procesā ir sabiedrības līdzdalības nodrošināšanai un uz pierādījumiem balstītu lēmumu pieņemšanai. Ikviens nodokļu maksātājs ir tiesīgs piedalīties lēmumu pieņemšanā par ieguldījumu izvēlēm. Vienlaikus tas nenozīmē šo subjektīvo tiesību izmantošanas iespējamību šauri orientētu un savtīgu grupu interesēs. Publiskās apspriešanas gan klātienē, gan izmantojot attālinātas komunikācijas līdzekļus, ir pietiekami efektīva sabiedrības līdzdalības forma, lai nodrošinātu lēmumu pieņemšanas leģitimitāti, sabiedrības informētību un izpratni par izdarītajām izvēlēm un pieņemtajiem lēmumiem.

Indikatīvais piedāvājums publisko investīciju ieguldījumu virzieniem Latvijā ir ietverts NAP 2020. Tā tālāka izvēršana un programmēšana līdz projektu līmenim, atbilstoši plānā definētajām prioritātēm, 2013. gadā ir izaicinājums ikvienam publisko resursu pārvaldītājam valsts un pašvaldību līmenī.

Kā secināms no veiktās analīzes – lēmumu pieņēmējus sagaida arī pietiekami daudz specifiskāku izaicinājumu, jo ikvienā no analizētajiem aspektiem redzamas dažādu interešu grupu esošās un potenciālās intereses. Atrast zelta vidusceļu starp

61

šiem izaicinājumiem un vienlaikus nenovirzīties no iezīmētā valsts attīstības kursa – tāds ir Latvijas valdības ministru un Saeimas deputātu būtiskākais uzdevums gan 2013., gan arī turpmākajos gados. Šo uzdevumu paveikt iespējams, nenovirzoties no iepriekš pieņemto lēmumu kursa, vienlaikus sekojot līdzi un pētot izmaiņas gan makrolīmenī, gan mikrolīmenī, lai laikus reaģētu un pieņemtu attiecīgus grozījumus plānošanas dokumentos, tādējādi nodrošinot to aktualitāti.

62

LITERATŪRA UN AVOTI

1. LR Saeima (2012) Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2014.–2020.gadam. Rīga. Pieejams: http://www.pkc.gov.lv/images/NAP2020%20dokumenti/20121220_NAP2020Saeimā_apstiprināts.pdf

2. LR Ministru kabinets (2006) Politikas plānošanas sistēmas attīstības pamatnostādnes. Rīga. Pieejams: http://polsis.mk.gov.lv/view.do?id=2048

3. LR Saeima (2008) Attīstības plānošanas sistēmas likums. Rīga. Pieejams: http://www.likumi.lv/doc.php?id=175748

4. Rīgas Ekonomikas augstskola (2012) Latvijas konkurētspējas novērtējums. Rīga. Pieejams: http://www.mk.gov.lv/files/latvijas_konkuretspejas_izvertejums2011_final.pdf

5. LR Ministru kabinets (2013) Latvijas konverģences programma 2013.–2016.gadam. Rīga. Pieejams: http://www.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=40283154&mode=mk&date=2013-04-29

6. Eiropas Savienības Padome (2005). Stabilitātes un izaugsmes pakts. Brisele. Pieejams: http://europa.eu/legislation_summaries/economic_and_monetary_affairs/stability_and_growth_pact/index_lv.htm

7. Pārresoru koordinācijas centrs (2012) Nacionālā attīstības plāna 2014.–2020. gadam satura izstrādes metodika. Rīga. Pieejams: http://www.pkc.gov.lv/images/NAP2020%20dokumenti/NAP2020_metodika.pdf

8. Eiropas Komisija (2012) Ekonomikas un budžeta projekcijas ES 27 dalīvalstīm (2010–2060). Brisele. Pieejams: http://ec.europa.eu/economy_finance/publications/european_economy/2012/pdf/ee-2012-2_en.pdf

9. Pārresoru koordinācijas centrs (2013) Sabiedrības līdzdalība NAP 2020 [tiešsaiste], [skatīts 2013. gada 11. augustā]. Pieejams: http://www.nap.lv/sabiedrības-līdzdalība-nap2020

10. LR Saeima (2012) Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2014.-2020.gadam. Rīga. Atsauce uz 405. un 408. rindkopu. Pieejams: http://www.pkc.gov.lv/images/NAP2020%20dokumenti/20121220_NAP2020_Saeimā_apstiprināts.pdf

11. Ministru kabinets (2013) Valsts pārvaldes cilvēkresursu attīstības koncepcija. Rīga. Pieejams: http://polsis.mk.gov.lv/view.do?id=4231

12. Jēlas Universitāte (2012) Vides sasniegumu indekss. Vides likumdošanas un politikas centrs. Jēla. Pieejams: http://epi.yale.edu/

13. Reformu partija (2012) Ekonomiskā izrāviena vadmotīvs: Latvija 2020. gadā – zaļākā valsts pasaulē. Rīga. Pieejams: http://reformupartija.lv/2012/08/13/ekonomiska-izraviena-vadmotivs-latvija-2020-gada-–-zalaka-valsts-pasaule/

14. Pārresoru koordinācijas centrs (2012) Nacionālā attīstības plāna 2014.–2020. gadam prioritāšu pamatojuma ziņojums. Rīga. Pieejams: http://www.pkc.gov.lv/images/NAP2020%20dokumenti/prioritasu_pamatojuma_zinojums20120306.pdf

63

15. Eiropas Komisija (2009) Habitats Directive 17 Report (2001–2006) Overview of conservation Status. Pieejams: http://bd.eionet.europa.eu/article17

16. LR Ministru kabinets (2011) Latvijas naciona�la� reformu programma „ES 2020” strate�g�ijas i�stenošanai. Rīga. Pieejams: http://www.em.gov.lv/images/modules/items/LV_NRP_lat.pdf

17. Pārresoru koordinācijas centrs (2013) Sabiedrības līdzdalība NAP 2020. Nozaru ministriju priekšlikumi vēstulēs [tiešsaiste], [skatīts 2013. gada 11. augustā]. Pieejams: http://www.pkc.gov.lv/sabiedrības-līdzdalība-nap2020

18. SIA Stockholm School of Economics in Riga (2011). Izvērtējums par ES fondu ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību [tiešsaiste], [skatīts 2013. gada 11. augustā]. Pieejams: http://www.esfondi.lv/page.php?id=1105

64

IV. SOCIĀLI ATBILDĪGA INVESTĒŠANA LATVIJĀ

Irina Kuzmina-Merlino, Sergejs Golosujs

KOPSAVILKUMS

Sociāli atbildīga investēšana ir guvusi plašu izplatību attīstītajos akciju tirgos un tā tiek aplūkota kā sabiedrības un tautsaimniecības ilgtspējīgas attīstības pamatu izveides mehānisms. Investēšanai Latvijas finanšu un kapitāla tirgū, ievērojot sociālās atbildības principus, ir liela nozīme akciju tirgus attīstībā, finanšu biznesa informācijas caurskatāmības palielināšanā vides problēmu risināšanā un dzīves kvalitātes uzlabošanā. Šī raksta autori uzskata, ka, izstrādājot investīciju portfeli, jāvadās ne vien no fondu analīzes standarta kritērijiem, bet jāievēro arī investīciju sociālā ievirze, to atbilstība ētikas principiem. Šis raksts atklāj sociāli atbildīgas investēšanas būtību un tās nozīmi, apkopo starptautisko investīciju sociālās atbildības tradicionālos kritērijus, nosaka virkni vērtēšanas kritēriju un mēģina tos piemērot 2. līmeņa pensiju fondam Latvijā. Autoru secinājumi balstīti uz rezultātu analīzi, zinātniskās un ekonomikas literatūras, oficiālo statistikas datu, Latvijas iedzīvotāju viedokļa izpēti un personīgās profesionālās pieredzes apkopojumu.

IEVADS

Pēdējos gados tiek plaši runāts par ieguldījumu ētisko pusi, proti, lai ieguldījumi ne tikai pelnītu naudu, bet arī būtu investēti uzņēmumos ar labu reputāciju. Tā ir radies jēdziens “sociāli atbildīga investēšana” – SAI (Socially Responsible Investing, SRI; Socially Aware Investing, Ethical Investing). Zinātniskajā literatūrā nav vienota viedokļa par to, kāds bija šī fenomena rašanās iemesls un kā ir iespējams novērtēt sociālās atbildības līmeni, tomēr ASV un dažās Eiropas valstīs sociāli atbildīgā investēšana piedzīvo īstu “bumu”. Starptautiskajos finanšu tirgos pēdējos gados ir palielinājusies interese par sociāli atbildīgiem ieguldījumiem, bet Latvijā šis temats vēl nav guvis nepieciešamo atspoguļojumu ekonomikas literatūrā.

Toties Latvijas finanšu tirgos parādījušies finanšu produkti, kas atbilst sociāli atbildīgas investīcijas kritērijiem, un palielinās investīciju uzņēmumu skaits, kas vēlas atbilst SAI kritērijiem. Investīcijas uzņēmumos, kuriem ir pozitīva ietekme uz sabiedrību un iespēja novērtēt sociālās atbildības investēšanas līmeni, tiek stiprināta potenciālo investoru uzticība un veicināta finanšu un kapitāla tirgus attīstība kopumā. Galvenais pētījuma jautājums ir meklēt un atrast kritērijus, pēc kuriem būtu iespējams novērtēt sociāli atbildīgu investīciju pakāpi ieguldījumu portfelī.

Raksta mērķis ir, pamatojoties uz zinātniskās literatūras, ārvalstu publikācijas analīzi un Latvijas iedzīvotāju viedokli, noteikt kritērijus, pēc kuriem būtu iespējams novērtēt sociālās atbildības investēšanas pakāpi saskaņā ar starptautiskajām prasībām. Pētījuma uzdevumi:

1) izpētīt un apkopot zinātnieku viedokļus par sociālo investīciju būtību un sociāli atbildīgu investīciju novērtēšanas kritēriju starptautisko praksi;

2) novērtēt Latvijas iedzīvotāju informētību par 2. līmeņa pensiju fondu Latvijā un sociāli atbildīgām investīcijām un uzzināt viņu domas par sociālo investīciju lomu viņu pensiju plānos;

65

3) pamatojoties uz ārvalstu pieredzi un Latvijas respondentu viedokli, izveidot kritērijus, pēc kuriem būtu iespējams novērtēt sociālās atbildības līmeni ieguldījumu portfeļos;

4) pierādīt, cik būtiski atšķiras ienesīguma un svārstīguma parametri finanšu produktiem, kas atbilst SAI kritērijiem un kas tiem neatbilst.

Pētījuma metodoloģija: 1) literatūras pētīšana un kritiskā analīze. Avoti: Latvijas Republikas

likumdošana, pētnieciskā literatūra, zinātniskie raksti, rokasgrāmatas, statistika, publikācijas;

2) Latvijas iedzīvotāju viedokļu pētījums (internetā veikta anketēšana); 3) primāro datu analīze ar rezultātu statistiskās apstrādes metodi – korelācijas

analīze un Pīrsona kritēriju analīze; 4) sekundāro datu analīze ar rezultātu statistiskās apstrādes metodi; 5) rezultātu apkopošana, novērtēšanas kritēriju noteikšana un secinājumu

izstrāde. Pētījuma ierobežojumi:

• Latvijā pārvaldītie 2. līmeņa pensiju plāni un reģistrētie Latvijā atvērtie ieguldījuma fondi;

• ierobežots uzņēmumu saraksts, pārbaudīti tikai uzņēmumi no publiski pieejamā saraksta;

• salīdzinošās analīzes pētāmais periods ir 1 gads – no 2011. gada 31. decembra līdz 2012. gada 31. decembrim.

• salīdzinošās analīzes parametru izvēle – ienesīgums un svārstīgums. Citi iespējamie parametri netika izmantoti (piemēram, Šarpa rādītājs).

Pētījums ir aktuāls gan cilvēkiem, kas izvēlas ieguldījumu fondu vai pensiju

plānu, gan institucionālajiem klientiem vai finanšu sabiedrībām saistībā ar stingrāku informācijas prasību finanšu pārskatos (Bāzele, starptautiskie finanšu pārskatu standarti). Šie vērtēšanas kritēriji ir nepieciešami ieguldījumu pārvaldes organizācijām, lai uzlabotu darbības vadības (Performance Management) kvalitāti, celtu to uzticības līmeni un uzlabotu investīciju produktu pievilcību. SOCIĀLI ATBILDĪGAS INVESTĪCIJAS BŪTĪBA

Zinātniskajā literatūrā pagaidām nav izveidojies vienots viedoklis par termina “sociāli atbildīgas investīcijas” izcelsmi. Raksta autori šo terminu pirmo reizi pieminētu ir pamanījuši Eurosif dokumentācijā. Tā 1. tabulā ir raksturotas vairākas šī termina nozīmes, kas, pēc autoru domām, atspoguļo šī fenomena būtību un investēšanas motivāciju.

66

1. tabula Sociāli atbildīgas investīcijas definīcijas

Autors Gads Raksturojums Eurosif 2012. gada rokasgrāmata

2001 Termini: sociāls, ētisks, atbildīgs, sociāli atbildīgs, ilgtspējīgs ir bieži izmantoti vairākās nozarēs, līdzīgi aptverot arī SAI lauku. SAI ir bagātība, kas ietver vairākus kritērijus, kuri rada investoram lielu izaicinājumu būt atbilstošam attiecīgam jēdzienam (Eurosif, 2012).

USSIF, ASV profesionāla organizācija

2012 SAI atzīst, ka korporatīvā atbildība un sabiedrības vajadzības ir svarīgas sastāvdaļas investīciju lēmumu pieņemšanā. SAI ņem vērā gan ieguldītāja finanšu vajadzības, gan kapitālieguldījumu ietekmi uz sabiedrību. SAI investori aktivizē korporācijas, kas risina ar apkārtējo vidi, sociāliem un vadības jautājumiem saistītas problēmas. Tagad SAI ir zināmi vairāki sinonīmi – gan atbildīgas investīcijas, gan zaļas investīcijas, gan ilgtspējīgas investīcijas (USSIF, 2012).

Satterfield, M. 2012 Viena no galvenajām šo investoru īpašībām – viņi var pieņemt, ka viņu ieguldījumiem ir mazāka atdeve, jo galvenais ir sajūta, apziņa, ka viņi dara labu (Satterfield Mark, 2012).

Strasser, K. 2012 Investorus, kas lieto SAI kā papildu instrumentu riska mazināšanai, sauc arī par “ilgtspējīgiem” investoriem. Izvēloties SAI kritērijus savā portfelī, ideja ir, ka ilgtermiņā arī riska izsvērtā atdeve būs lielāka, salīdzinot ar portfeļiem, kas neizmanto šos principus (K. Strasser, 2012).

Fung, H. G., S. A. Law, J. Yau

2010 Ievērojot SAI kritērijus, būs liela ietekme uz kopējo peļņu, jo tā ir tikai neliela daļa aktīvu, kas izslēgti, līdz ar to iespēja nenopelnīt ir maza, bet labums sabiedrībai – liels (H. G. Fung, S. A. Law, J. Yau, 2010).

Eiropas Komisija

2011 Uzņēmumu atbildība par savu ietekmi uz sabiedrību. Lai pilnībā īstenotu savu korporatīvo sociālo atbildību, jāprot atpazīt, novērst un atvieglot uzņēmuma iespējamo negatīvo ietekmi. ES stratēģija 2011.–2014. gadam par korporatīvo sociālo atbildību, COM (2011) 681. http://eur-lex.europa.eu

Raksta autori 2013 Sociāli atbildīgas investīcijas ir komplicēts process, kas ietver sevī vairāku kritēriju un vērtību atbilstību, kas nes labumus gan pašam investoram, gan sabiedrībai kopumā un var nodrošināt vienlaikus vairāku mērķu sasniegšanu, piemēram, kopējā riska mazināšanu un uzņēmuma tēla uzlabošanu.

67

SAI KRITĒRIJU NOTEIKŠANA Starptautiskā prakse

Tradicionāli SAI investēšanas politikai neatbilst uzņēmumi, kas ražo tabaku, alkoholu un ieročus, nodarbojas ar azartspēlēm, pornogrāfiju, eksperimentē ar dzīvniekiem (nesaistītiem ar medicīnu), piesārņo apkārtējo vidi, veic ģenētiskas manipulācijas, pārkāpj cilvēktiesības (Cazenove Capital Management, 2008). Protams, nav iespējams izvēlēties visus kritērijus, tāpēc katra uzņēmuma ieguldījumu sabiedrība izvērtē pēc kritērijiem, kas tai ir vissvarīgākie. Kad SAI sasniegusi jau ievērojamus apjomus, investīciju pasaule ir aizdomājusies par SAI salīdzināmo indeksu (benchmark) izveidošanu. Diezgan ātri lielākie indeksu veidotāji ir radījuši indeksus, kuri kopumā veido tikai atbilstošas investīcijas. Tas ļauj ātrāk pārbaudīt savus ieguldījumu portfeļus, kā arī sava ieguldījuma portfeļa salīdzināmo indeksu ar savu ienesīgumu un svārstībām.

Populārākie pasaules SAI indeksi (Domini Amy, 2001): • SAM/Dow Jones Sustainability Index (DJSI); • EIRIS/FTSE4GOOD index; • Vigeo/ASPI index; • Sustainalytics index; • Oekom index (AXA Group, 2012).

Tālāk 2. tabulā vertikāli tiek atspoguļoti kritēriji, savukārt horizontāli – ieguldījumu pārvaldes sabiedrības, un ar X atzīmēti tie kritēriji, kurus izmanto sabiedrība savos filtros. Ir skaidri redzams, ka visvairāk izmantotie kritēriji ir azartspēles, tabakas, alkohola un ieroču ražošana, un tos noraida 2 no 3 sabiedrībām. Uzreiz pēc tam seko cilvēktiesību un darba tiesību aizsardzība, un trešdaļa sabiedrības noraida ieguldījumus, kam ir problēmas šajā jomā.

Pēc autoru aprēķiniem, vidējais aritmētiskais starp visiem fondiem, kam ir vairāk par vienu kritēriju, ir 5.53. Visbiežāk sastopamais kritēriju skaits jeb moda ir 4. Ņemot to vērā, autori izmantoja 5 kritērijus. lai veiktu pārbaudi vietējiem ieguldījumu fondiem un 2. pensiju līmeņa plāniem, Tas nav tradicionāli, bet papildus tiek piedāvāts vēl tāds kritērijs – lai ieguldījuma portfelī būtu vismaz 20 % investīciju no Latvijas valsts, un tās varētu būt gan akcijas, gan obligācijas, gan termiņnoguldījumi, proti, visi finanšu instrumenti, kas ir reģistrēti Latvijā. Šis ierobežojums neattieksies uz portfeļiem, kur pēc prospekta nav paredzēts veikt ieguldījumus Latvijas valsts finanšu instrumentos.

68

2. tabula

Ieguldījuma fondu SAI kritēriju izvēle (autoru apkopojums pēc Trog, 2001)

AE

I

AFL

AM

P

BT

Cha

lleng

er

Oxf

am

EQ

T

Gle

be

Hun

ter

Hal

l

ING

IOO

F

Rot

hsch

ild

War

akir

ri

Wes

tpac

BN

P

Zemes tiesības X X Alkohols X X X X X X X X X Dzīvnieku tiesības X X X X Ģenētiska manipulācija

X

Bruņojums X X X X X X X X X Sociālās solidaritātes saistības

X X X X X X

Kontracepcija X Ekspluatācija trešās pasaules valstīs

X

Ekoloģiskais kaitējums

X X X X X X X X X X

Veselība X Cilvēktiesības X X X X X Mārketings X X X Kodolenerģija X Pornogrāfija X X Otrreizēja pārstrāde X Tabaka X X X X X X X X X X Cilvēku resursi X X X X X X X

Latvijas iedzīvotāju viedoklis

Izvēloties kritērijus, raksta autori vēlas iekļaut pēc iespējas svarīgākus filtrus tieši vietējam tirgum, tāpēc tiks izmantoti arī anketēšanas rezultāti. Aptaujas mērķauditorija ir darbspējīgi un ekonomiski aktīvi Latvijas Republikas iedzīvotāji, kas piedalās valsts fondēto pensiju shēmā jeb 2. pensiju līmenī. Respondentu ģenerālkopu 30. novembrī veidoja 1 194 039 cilvēki (Mana Pensija, 2012). Anketēšana notika 20 dienu laikā no 2012. gada 25. novembra līdz 15. decembrim. Anketā kopumā tika uzdoti 11 jautājumi ar atbilžu variantiem. No visiem pētījuma jautājumiem 7 ir uzdoti, lai noskaidrotu respondentu viedokli par analizēto tematu. Vēl 4 jautājumi ir personiski, lai būtu iespēja iekļaut respondentus dažādās kategorijās un grupās. Anketa tika izplatīta internetā ar speciālo resursu https://www.webropolsurveys.com palīdzību. Lai aprēķinātu ticamības intervālu, raksta autori izmantoja formulu (Lewis, 2001):

69

2

2 )1(*)(*d

ppZn −= (1. formula)

kur n – izlase, Z – novērtējums (Z – faktors), p – ieinteresēto atbilžu procents (0.5 – pēc standarta), d – ticamības intervāls.

Kopējais respondentu skaits ir 395. Ar 395 cilvēku izlasi, kur ģenerālkopa ir 1194 039, ar novērtējumu 95 % ticamības intervāls ir +/- 4.93 %. Respondentu atbilžu analīze

Lielākā respondentu daļa ir vecumā no 26 līdz 35 gadiem – 173 respondenti, kas veido 44 % no kopējā skaitā. Pēc tam ir jaunieši no 19 līdz 25 gadiem – 147 cilvēki jeb 37 %. Vecumā no 36 līdz 45 gadiem uz anketu atbildēja 54 cilvēki, un tie, kam bija no 46 līdz 55 gadiem, tikai 21 cilvēks jeb 5 %. Respondentu vidējais vecums ir 29.8 gadi, visbiežāk sastopamais aptaujāto vecums jeb moda ir 25 gadi. Iedalījums pēc dzimuma ir vienmērīgs – 195 respondenti jeb 49 % ir vīrieši un 200 aptaujāto jeb 51 % – sievietes. Visvairāk respondentu ir ar darba stāžu no 6 līdz 10 gadiem; 17 % aptaujāto bija no 11 līdz 20 gadu darba pieredze. Cilvēki bez darba stāža anketu nav aizpildījuši, un tas vēlreiz apstiprina, ka mērķauditorija tika sasniegta. Pēc teritorijas 84.8 % respondentu ir no Rīgas, 7.6 % – no Zemgales, 3.8 % – no Kurzemes, 2.5 % – no Vidzemes un 1.3 % dzīvo Latgalē.

Uz jautājumu “Vai Jūs jau esat domājuši par savas pensijas kapitālu?” ar jā atbildēja 67.6 % respondentu jeb 267 cilvēki; tas nozīmē, ka pārsvarā cilvēki ir ieinteresēti zināt par LR pensiju sistēmu un to, kā veidojas viņu pensijas kapitāls.

3. tabula Dažādu kritēriju vērtēšanas skala

Kritērija svarīgums* Kopā Vidējais Kritērijs 1 2 3 4 5 Ienesīgums 15 31 56 96 197 395 4.1 Pensiju plāna reklāma 132 130 98 32 3 395 2.1 Piedāvātās dāvanas 129 96 86 47 37 395 2.4 Ieguldījumu struktūra 21 43 81 127 123 395 3.7 Komisijas 37 54 79 126 99 395 3.5 Kopā: 334 354 400 428 459 1975 3.2

*Kritēriju nozīme: 1 – zems, 5 – augsts

Kā Latvijas iedzīvotāji vērtē katru no piedāvātajiem kritērijiem pensiju plāna izvēlei, kur 1 ir mazsvarīgs faktors, bet 5 ir ļoti svarīgs faktors, ir redzams 3. tabulā. Vislabāk cilvēki vērtē ienesīgumu, un tam vidējais radītājs ir 4.1. Vidējā atzīme ieguldījumu struktūrai ir 3.7. Tas liecina par to, ka cilvēkiem ir svarīgi, kur pensiju plāni iegulda naudu. To arī apstiprina respondentu atbildes uz jautājumu “Vai Jums ir svarīgi, kur iegulda naudu Jūsu pensiju plāns?” – 255 aptaujāto atbildēja ar jā. Tālāk jāizpēta, vai cilvēki grib, lai viņu izvēlētā pensiju plāna ieguldījumu struktūra atbilstu SAI kritērijiem. Par trešo nozīmīgāko faktoru kļuva komisijas. Vidējā atzīme līdzekļu pārvaldītāju atlīdzībai ir 3.5. Kopumā visi trīs visaugstāk novērtētie kritēriji –

70

ienesīgums, ieguldījumu struktūra un komisijas – ir tie, kas tieši ietekmē reālo rezultātu, bet ne psiholoģisko manipulāciju. Tas ir ļoti pozitīvs faktors, kas nozīmē, ka cilvēki spēj atšķirt ilgtermiņa labumus no īstermiņa guvuma.

Analizējot atbildes uz jautājumu “Kas visvairāk ietekmēja Jūsu 2. pensiju līmeņa pensijas plānu izvēli?”, var secināt, ka pārliecinoši un nepārprotami pensiju plāna izvēli ietekmē pārdevēja jeb bankas iniciatīva, un tas ir 172 cilvēku jeb 43.5 % respondentu viedoklis.

Lai noskaidrotu kopējo informētību par otro pensiju līmeni, anketā tika uzdots tiešais jautājums. Respondentu atbildes uz jautājumu “Vai Jūs esat informēts par 2. pensiju līmeni?” parāda, ka cilvēkiem ir pietiekamas zināšanas par valsts fondēto pensijas shēmu jeb 2. pensiju līmeni. Tā 167 respondenti jeb 42.7 % ir atbildējuši tieši, izvēloties variantu, bet 110 respondenti jeb 27.8 % aptaujas dalībnieku ir atbildējuši, ka viņi par 2. pensiju līmeni ir informēti maz. Tas nozīmē, ka viņi zina, ka 2. pensiju līmenis Latvijā pastāv, tomēr padziļinātu zināšanu par to viņiem nav.

Uz jautājumu “Vai Jums ir svarīgi, kur iegulda naudu Jūsu pensiju plāns?” pārliecinošs pārsvars ir respondentiem, kas pozitīvi ir atbildējuši uz šo jautājumu – 253 cilvēki jeb 64 % respondentu ir izvēlējušies atbildi jā. Tas vēlreiz apstiprina, ka SAI var būt nozīmīga loma cilvēku pensiju plāna izvēlē.

Atbildot uz jautājumu “Kādi faktori varētu pozitīvi ietekmēt Jūsu izvēli 2. pensiju līmenim?”, 72.3 % respondentu atzīmēja “Līdzekļu pārvaldītāja laba reputācija” un 60.8 % – “Ieguldījumi ar lielu potenciālo ienesīgumu”. Ieguldījumu potenciāli lielo ienesīgumu par svarīgu uzskatījuši 222 aptaujas dalībnieki jeb 60.8 % respondentu, un tie ir 28.3 % no visām atbildēm. Tas nozīmē, ka nedaudz mazāk par divām trešdaļām cilvēku ir gatavi izvēlēties ieguldījumu produktu, kur ir liels potenciāls ienesīgums, un arī uzņemties lielāku potenciālo risku. Katrs ceturtais anketas dalībnieks – 88 atbildes – ir izvēlējies par pozitīvu faktoru, ka daudz līdzekļu tiek ieguldīts Latvijā. Raksta autori to vērtē ļoti atzinīgi, jo tas nozīmē, ka cilvēkiem ir svarīgi SAI kritēriji.

Aptaujas rezultāti parādīja, ka vislielākā respondentu daļa noteikti mainītu pensiju plānu, ja uzzinātu, ka tas iegulda līdzekļus riskantos aktīvos, uzņēmumos, kam bijušas tiesiskas problēmas, uzņēmumos, kas ražo alkoholu vai tabaku, uzņēmumos, kas daudz pelna, bet piesārņo apkārtējo vidi.

Kopumā vērtējot atbildes uz šo jautājumu, raksta autori secina, ka Latvijā SAI kritēriji ir svarīgi. Abos pēdējos aplūkotajos jautājumos vismaz 3 no 4 visbiežāk minētajām atbildēm ir saistītas ar SAI kritērijiem, un tas nozīmē, ka cilvēki apzinās teorētisko ieguvumu, kas varētu būt, ja ieguldījumu pārvaldes sabiedrības sāks izmantot atbilstošu SAI ieguldījumu politiku. Ir interesanti aplūkot, kādas ir sakarības starp dažādiem faktoriem. Korelācija ir statistisks mērījums, kas parāda divu vai vairāku mainīgo faktoru saistību (Peck, Devore, 2011).

4. tabulas dati raksturo sakarību starp vecumu un novērtēšanas kritērijiem, izmantojot 2. formulu (Healey, 2011). Svarīgākās sakarības ir atzīmētas:

∑ ∑∑

−−

−−=

22 )()(

))((

yyxx

yyxxr , (2. formula)

kur X ir 1. process, Y –2. process,

– procesa vidējie lielumi.

71

4. tabula Primāro datu korelācijas analīze (1)

Jaut

ājum

s

Vec

ums

Iene

sī-g

ums

Pens

iju p

lāna

rekl

āma

Pied

āvāt

ās d

āvan

as

Iegu

ldīju

mu

stru

ktūr

a

Kom

isija

s

Kāds ir Jūsu vecums?

1.000

Ienesīgums 0.251 1.000 Pensiju plāna reklāma

0.087 0.009 1.000

Piedāvātās dāvanas

-0.150 -0.105 0.416 1.000

Ieguldījumu struktūrа

0.294 0.340 -0.122 -0.231 1.000

Komisijas 0.170 0.420 -0.074 -0.128 0.386 1.000

Autori secina, ka vecuma faktoram un noteiktiem kritērijiem nav nekādas sakarības – tie nav atkarīgi viens no otra, un tas nozīmē, ka neatkarīgi no vecuma cilvēks var izvēlēties jebkuru no piedāvātajiem kritērijiem. Starp ienesīgumu un ieguldījumu struktūru ir vidēji cieša sakarība – jo labāk respondenti novērtē ienesīgumu, jo labāk tie novērtē ieguldījumu struktūru.

Starp ienesīgumu un komisijas apmēru ir vidēji cieša sakarība – jo labāk respondenti novērtē ienesīgumu, jo augstāk tie novērtē atlīdzības apmēru.

Starp komisijām un ieguldījumu struktūru ir vidēji cieša sakarība – jo labāk respondenti novērtē komisijas, jo labāk tie novērtē ieguldījumu struktūru.

Šīs 3 vidēji ciešas sakarības ir starp tiem kritērijiem, kas var ietekmēt pensiju plāna reālo rezultātu, un tas, pēc autoru domām, apstiprina faktu, ka cilvēki Latvijā spēj atšķirt reālas lietas, kas ietekmē viņu pensiju, no citām.

Starp dāvanām un pensiju plānu reklāmu ir vidēji cieša sakarība – jo labāk respondenti novērtē dāvanas, jo augstāk tie novērtē pensijas plānu reklāmu. Tas pilnībā apstiprina faktu, ka cilvēki augstu vērtē mārketinga aktivitātes.

5. tabulas dati liecina par vidēji ciešu sakarību starp respondentu vecumu, informētības līmeni un ieguldījuma struktūras svarīgumu. Korelācijas analīzes nobeigumā ir piemērots Pīrsona modelis. Lai pārbaudītu hipotēzi par empīriskā sadalījuma atbilstību normālajam, vispirms izveido darba tabulu, kuru pēc tam izmanto χ 2 kritērija aprēķināšanai (Hill, Lewicki, 2006). Lai izmantotu Pīrsona kritēriju analīzi, raksta autori izmantoja formulu (S. L. Jackson, 2009):

, (3. formula)

kur n – atbilžu skaits,

∑=

−=n

i i

iiemp

1

22 )(

χχχχ

72

iχ – atbilstoša empīriskā vērtība,

iχ – vidējā vērtība, 2empχ – Pīrsona kritērijs.

5. tabula Primāro datu korelācijas analīze (2)

Kāds ir Jūsu vecums?

Vai Jūs esat informēts par 2. pensiju līmeni?

Vai Jums ir svarīgi, kur iegulda naudu Jūsu pensiju plāns?

Kāds ir Jūsu vecums? 1.000 Vai Jūs esat informēts par 2. pensiju līmeni?

-0.3279 1.000

Vai Jums ir svarīgi, kur iegulda naudu Jūsu pensiju plāns?

-0.3438 0.4105 1.000

Pētāmajam jautājumam “Kādi faktori varētu pozitīvi ietekmēt Jūsu izvēli 2.

pensiju līmenī?” autori pielietoja Pīrsona modeli. Lai veiktu faktu analīzi рēc Pīrsona ( χ 2) kritērijiem, tika izvirzītas divas pretējas nozīmes hipotēzes: H0 – dažādām respondentu grupām neatšķiras uzskati par konkrēto jautājumu. H1 – dažādām respondentu grupām atšķiras uzskati par konkrēto jautājumu. Respondentu grupas tika sakārtotas šādi: 1. grupa – vīrieši, jaunāki par 30 gadiem (ieskaitot); 2. grupa – vīrieši, vecāki par 30 gadiem; 3. grupa – sievietes, jaunākas par 30 gadiem (ieskaitot); 4. grupa – sievietes, vecākas par 30 gadiem.

Veicot aprēķinu, izmantojot 3. formulu, autori ieguva faktisko parametra nozīmi 2

empχ = 25.91. Teorētiskā nozīme ir pielīdzināma 2teorχ = 21.03

Tā kā χ 2emp > χ 2

teor (25.91 > 21.03), tad, izmantojot Pīrsona ( χ 2) kritēriju, ar ticamības likmi α = 0.05 (95.0 %), ir jāpieņem alternatīvā hipotēze H1, jo četrām respondentu grupām ir dažāds uzskats, atbildot uz jautājumu “Kādi faktori varētu pozitīvi ietekmēt Jūsu izvēli 2. pensiju līmenī?”.

No iegūtajiem rezultātiem var secināt: • Vīrieši, kas vecāki par trīsdesmit gadiem, ir gatavi izvēlēties pensiju plānu ar

potenciāli lielāko ienesīgumu daudz biežāk nekā citas grupas. Arī līdzekļu pārvaldītāju reputācija šādai grupai ir svarīgāka nekā citām grupām.

• Ieguldījumi uzņēmumos ar izcilu reputāciju ir vairāk svarīgi cilvēkiem vecumā līdz trīsdesmit gadiem neatkarīgi no dzimuma.

• Piedāvātajām dāvanām ir lielāka nozīme vīriešiem, kas vecāki par trīsdesmit gadiem, un sievietēm vecumā līdz trīsdesmit gadiem.

• Daudz ieguldīto līdzekļu Latvijā ir vienādi svarīgs kritērijs visām grupām, un tas nozīmē, ka neatkarīgi no vecuma un dzimuma ir vienāds skaits cilvēku, kuri uzskata, ka ieguldīt līdzekļus Latvijā ir svarīgi.

73

IEGULDĪJUMU PRODUKTU PĀRBAUDE ATBILSTĪBAI SAI KRITĒRIJIEM

Pamatojoties uz teorētisko pētījumu un anketēšanas rezultātiem, raksta autori izstrādāja piecus kritērijus, kuri varētu būt piemērotāki sociāli atbildīgai investēšanai:

1) tabakas ražošana; 2) alkohola ražošana; 3) ieroču ražošana; 4) uzņēmumi ar tiesiskajām problēmām (cilvēku un darba tiesību aizsardzība); 5) ieguldījumi, kuri atrodas publiskajā apgrozībā Latvijā.

Pārbaudes procesā ieguldījumu produkti tiks atdalīti atbilstoši SAI kritērijiem (2. līmeņa pensiju plāni un atvērtie ieguldījumu fondi) un salīdzināti pēc ienesīguma un riska pakāpes ar volatilitātes palīdzību. Raksta autori secina, ka kopējais informētības līmenis par 2. pensiju līmeni atbilst standarta iedalījumam ar nelielu asimetriju uz nezināšanas pusi, tomēr šobrīd, kad presē un citos plašsaziņas līdzekļos ir maz informācijas, tas ir normāli. Galvenais secinājums, ka kopējais informētības līmenis par valsts fondēto pensiju shēmu ir zemāks par vidējo. Otrais pensiju līmenis tika ieviests Latvijā 2001. gada jūlijā. Pēc Latvijas Centrālā depozitārija datiem, cilvēku skaits 2. līmeņa pensiju fondā palielinās ar katru gadu un pašlaik veido gandrīz 1.2 miljonus Latvijas iedzīvotāju (LCD, 2012). Otrais pensiju līmenis ir regulēts ar Valsts fondēto pensiju likumu (spēkā no 01.07.2001.), pēdējā redakcija datēta ar 01.01.2011. Otrajā pensiju līmenī 2012. gada beigās bija reģistrēti 26 pensiju plāni. No atvērto ieguldījumu fondiem tiks pārbaudīti tikai tie, kuriem portfelī ir akcijas vai citu veidu kapitāla vērtspapīri (Nasdaqomxbaltic, 2012): IPAS DNB Asset Management, IPS GE Money Asset Management, IPAS Finasta Asset Management, AS “Swedbank ieguldījumu pārvaldes sabiedrība”, AS “NORVIK ieguldījumu pārvaldes sabiedrība”, Ieguldījumu pārvaldes AS “SEB Wealth Management”, Citadele Asset Management IPAS, IPAS Nordea Pensions Latvia.

Tiks pārbaudīti tikai investīcijas produkti ar kapitālvērtspapīru ieguldījumiem, jo pārbaudes metodes (screening) būtība ir apskatīt tieši ieguldījumus uzņēmuma paša kapitālā. Ja investīcijas produkts savā portfelī tur kapitālvērtspapīru, kas neatbilst SAI kritērijiem, tad šo investīcijas produktu nevar saukt par sociāli atbildīgu investīciju.

Atvērtie ieguldījumu fondi tika izvēlēti, lai aplūkotu kopējo situāciju Latvijas tirgū un uzzinātu, vai starp visiem reģistrētajiem fondiem ir tādi, kas varētu atbilst SAI kritērijiem.

74

6. tabula

SAI kritērijiem neatbilstošie uzņēmumi (FOLIOfn, Inc., 2012)

Tabaka Alkohols Ieroči Tiesiskas problēmas Alliance One International Inc. (AOI)

Anheuser Busch Inbev SA/NV ADR (BUD)

AAR Corp. (AIR)

Burberry Group Plc. (BRBY)

Altria Group Inc. (MO)

Boston Beer Inc. Cl A (SAM)

Aerosonic Corp. Del Par (AIM)

Christian Dior Group (DIO)

AMCON Distributing Co. (DIT)

Castle Brands Inc. Com. (ROX)

Allied Defense Group Inc (ADG)

Hugo Boss AG (BOSS)

British American Tobacco Plc. ADR (BTI)

Central European Distribution Corp. (CEDC)

Ametek Inc. (AME)

LVMH SA (LVMH)

Core Mark Holding Comp. Inc. (CORE)

China New Borun Corp. ADR (BORN)

Boeing Co. (BA) PPR Group SA (PP)

Imperial Tobacco Group Plc. (ITYBY)

Craft Brewers Alliance Inc. (HOOK)

DHT Holdings Inc. (DHT)

Coach Inc. (COH)

Lorillard Inc. Com. (LO)

Diageo Plc. ADR New (DEO)

Heico Corp. New (HEI)

Tod's S.p.A. (TOD)

Philip Morris Int. Inc. (PM)

Fortune Brands Inc. (FO)

Kaman Corp (KAMN)

Wal-Mart de Mexico SA de CV (WMMVY)

Reynolds American Inc. Com. (RAI)

Heineken NV ADR (HINKY)

KVH Industries Inc. (KVHI)

Wal-Mart Stores Inc. (WMT)

Schweitzer-Mauduit Intl. Inc. (SWM)

Molson Coors Brewing Co. Cl B (TAP)

Kratos Defense & Security Sol (KTOS)

Norilsk Nickel (GMKN)

Universal Corp. VA (UVV)

Sabmiller PLC Sponsored ADR (SBMRY)

Motorola Inc. (MOT)

Vector Group Ltd (VGR)

Vina Concha Y Toro Sa ADR (VCO)

Orbit Intl. Corp. New (ORBT)

Willamette Valley Vineyards Inc (WVVI)

Taser Intl. Inc. (TASR)

URANIUM ONE (UUU)

Uzņēmumi, kas ar savu darbību vai rīcību neatbilst SAI kritērijiem, ir apkopoti

6. tabulā. Lai izveidotu šo sarakstu, raksta autori ir izmantojuši publiski pieejamo datu bāzi. Protams, pasaulē ir daudz vairāk SAI kritērijiem neatbilstošu uzņēmumu, bet tie ir apkopoti slēgtajās datu bāzēs, kas nav brīvi pieejamas trešajām personām. Starp tiem ir ļoti pazīstami pasaules zīmoli, piemēram: Motorola, Boeing, Burberry, Hugo

75

Boss, Wal-Mart, Christian Dior. Tas nozīmē, ka ne vienmēr tie uzņēmumi, kas ir ļoti populāri, ir sociāli atbildīgi, un ir iespējams, ka nākotnē viņi var zaudēt daļu finansējuma, ja neuzlabos savu rīcību šajā jomā. Pēc šā saraksta izveides ir iespējams atrast populārus pasaules indeksus, kur akciju grozā ir iekļauti šie uzņēmumi. Tas ļaus veikt kvalitatīvāku un ātrāku pārbaudi, jo ļoti bieži līdzekļu pārvaldītāji izvēlas ieguldīt fondos, kuru ieguldījuma struktūra ir līdzīga kāda indeksa struktūrai. Turpinājumā ir atspoguļots indeksu saraksts (iekavās uzrādīts neatbilstošs uzņēmums), kas neatbilst SAI kritērijiem, jeb starp uzņēmumiem, kas ir indeksa grozā, ir arī neatbilstošie uzņēmumi:

• S&P 500 (Boeing Co, Wal-Mart Stores Inc); • Dow Jones Industrial Average (Boeing Co, Wal-Mart Stores Inc); • RTS index (Norilsk Nickel); • FTSE 100 index (British Amern Tob Plc ADR); • AEX index (Heineken NV ADR).

Raksta autori secina, ka divi lielākie ASV indeksi un populārākie Krievijas, Lielbritānijas un Nīderlandes indeksi neatbilst SAI ieguldījumu politikai, tāpēc ieguldījumu produkti, kas ir ieguldījuši līdzekļus šajos indeksos, nebūs uzskatāmi par atbilstošiem SAI kritērijiem šī raksta ietvaros. Tātad ieguldījumu produkti būs iedalīti dažādās grupās, pirmkārt, tie, kas atbilst SAI kritērijiem, un tie, kas neatbilst; otrkārt, pēc ieguldījuma portfeļa akciju īpatsvara, lai starpība nebūtu būtiski atšķirīga. Tas tika darīts tāpēc, ka turpmāk tiks analizēti citi parametri, un, lai to izdarītu korekti, ir nepieciešams salīdzināt pēc savas struktūras līdzīgus produktus. Salīdzinošā analīze tiks veikta ar diviem parametriem. Pirmais ir viena gada ienesīgums. Protams, tas ir īss periods, bet tas ir periods, kas būs pieejams visiem ieguldījumu produktiem un kura laikā izmaiņas ieguldījumu portfelī varētu būt minimālas. Otrais parametrs būs riska lielums vienam gadam, tas būs aprēķināts kā ieguldījuma produkta svārstīgums – jo tas ir lielāks, jo augstāks ir risks šim produktam. Visi dati ir izteikti gada procentos, lai tie būtu salīdzināmi par vienādu periodu, jo daļu vērtību skaits par gadu var atšķirties dažādiem ieguldījumu produktiem.

Ienesīgums kā plāna daļas vērtības pārskata perioda beigās attiecībā pret tās vērtību pārskata perioda sākumā aprēķināts 4. formulā. Šī attiecība ir izteikta gada procentos, kāpinot pakāpē, kur dalāmais ir 365, bet dalītājs – dienu skaits aprēķina periodā (Frensidy, 2008):

365)(n

s

b

CC

I = (4. formula)

kur I – ienesīgums, Cb – daļas vērtība (jeb cena) perioda beigās, Cs – daļas vērtība (jeb cena) perioda sākumā, n – dienu skaits, starp periodu beigām un sākumu. Ieguldījuma produkta riska pakāpe jeb svārstīgums tiks aprēķināts, izmantojot 5. formulu (Shenoy, Srivastave, 2005) un finanšu pārskatu datus par 2011. gadu.

∑=

−−

=r

tfftf rr

Tm

1

2)(1

σ , (5. formula)

76

kur σ f – svārstīgums,

ftr – ienesīgums par periodu t,

fr – vidējais ienesīgums, m – pilns gads, T – savstarpēji nepārklātais periodos. Otrais pensiju līmenis – konservatīvie plāni

Patlaban Latvijā ir 10 konservatīvie pensiju plāni jeb pensiju plāni, kuru ieguldījumu struktūra paredz tikai zema riska investīcijas. Konservatīvie pensiju plāni, kuru īpatsvars vietējā tirgū ir lielāks vai vienāds ar 30 %, pēc autoru izvēlētas metodoloģijas, būs pieskaitīti pie atbilstošas SAI ieguldījumu politikas. Kam šis īpatsvars būs mazāks par 30 %, nebūs atbilstības SAI kritērijiem.

7. tabula

Konservatīvo plānu ieguldīto līdzekļu Latvijas Republikā īpatsvars 31.12.2012.

Konservatīvie plāni Ieguldīti līdzekļi LR, LVL

Neto aktīvu vērtība, LVL

Īpatsvars, %

Klientu skaits, cilv.

LKB Finasta pensiju plāns “Klasika” 4 763 606 6 625 321 71.9 % 12 656 Finasta konservatīvais IP 8 394 367 12 619 314 66.5 % 25 576 GE Money pensiju plāns “Blūzs” 3 157 569 6 550 974 48.2 % 12 748 Swedbank pensiju IP “Stabilitāte” 47 920 512 68 950 377 69.5 % 85 783 Nordea konservatīvais IP 1 582 856 8 942 690 17.7 % 7 007 NORVIK IPS plāns “Daugava” 6 334 703 11 036 068 57.4 % 21 272 “DnB NORD 1” konservatīvais IP 17 287 396 21 528 514 80.3 % 24 493 Citadele universālais pensiju plāns 23 369 277 42 474 149 55.0 % 51 912 SEB Latvijas plāns 38 300 625 48 902 739 78.3 % 64 796 Hipo Fondi IP “Jūrmala” 11 502 979 16 678 236 69.0 % 24 882 KOPĀ 162 613 892 244 308 382 66.6 % 331 125 Avots: autoru aprēķini, izmantojot www.manapensija.lv datu bāzi, 2012

Pēc datiem, kas ir atspoguļoti 7. tabulā, ir skaidri redzams, ka gandrīz visi plāni atbilst SAI noteiktajiem kritērijam. Visi konservatīvie ieguldījumu pensiju plāni, izņemot vienu, ir ieguldījuši vairāk nekā 30 % no plāna līdzekļiem Latvijas Republikā. Vienīgais pensiju plāns, kas neatbilst, ir Nordea konservatīvais IP – tas ir ieguldījis vietējā tirgū tikai 17.7 % jeb nedaudz vairāk par 1.5 miljoniem latu. Lielākā daļa konservatīvo pensiju plānu ir ieguldījuši vairāk nekā pusi savu līdzekļu Latvijas

77

valstī, izņemot jau iepriekšminēto Nordea konservatīvo IP un GE Money pensiju plānu “Blūzs”. Raksta autori uzskata par interesantu nejaušu sakarību faktu, ka abi šie pensiju plāni ir starp trim plāniem ar vismazāko dalībnieku skaitu.

Visvairāk līdzekļu vietējā tirgū pēc īpatsvara ir ieguldījuši konservatīvie plāni “DnB NORD 1” Konservatīvais IP (80.3 %), SEB Latvijas plāns – (78.3 %) un LKB Finasta pensiju plāns “Klasika” (71.9 %).

Kopumā visi konservatīvie pensiju plāni ir ieguldījuši Latvijas tirgū vairāk nekā 162.5 miljonus latu, pie kopējiem neto aktīviem 244 miljoni latu, t. i., 66.6 %. Tas nozīmē, ka divi no trim ieguldītajiem latiem ir investēti vietējā tirgū.

Konservatīvo plānu kopējais dalībnieku skaits 31.12.2011. ir 331 125 cilvēku, un tas nozīmē, ka uz vienu dalībnieku ir aptuveni 495 latu investīcijas Latvijas Republikā. Konservatīvo pensiju plānu ienesīgums un svārstīgums 2012. gadā ir salīdzināts 8. tabulā.

8. tabula Konservatīvo pensiju plānu viena gada ienesīgums un svarstīgums

Konservatīvie plāni 1 g. ienesīgums 1 g. svārstīgums LKB Finasta pensiju plāns “Klasika” 5.8 % 1.0 % Finasta konservatīvais IP 6.5 % 0.9 % GE Money pensiju plāns “Blūzs” 0.7 % 0.4 % Swedbank pensiju IP “Stabilitāte” 8.6 % 0.9 % Nordea konservatīvais IP 8.0 % 1.5 % NORVIK IPS plāns “Daugava” 7.0 % 1.0 % “DnB NORD 1” Konservatīvais IP 1.3 % 1.3 % Citadele universālais pensiju plāns 9.0 % 1.0 % SEB Latvijas plāns 8.2 % 1.5 % Hipo Fondi IP “Jūrmala” 7.0 % 2.1 % Vidējais aritmētiskais 7.1 % 1.2 % Vidējais svērtais 8.3 % 1.2 %

Avots: autoru aprēķini, izmantojot www.manapensija.lv datu bāzi, 2012

“DnB NORD 1” Konservatīvais IP (DNB Konservatīvais IP) ir vienīgais konservatīvais pensiju plāns, kas ir nopelnījis vairāk nekā 10 procentus 2012. gadā. Tas tika sasniegts ar svārstīgumu jeb volatilitāti 1.3 %, kas nav augstākais rādītājs, bet tomēr lielāks par vidējo svārstīgumu. Acīmredzams, ka “DnB NORD 1” Konservatīvais IP ir līderis Latvijas fondu ieguldījumu tirgū. Citadele Universālais pensiju plāns ir nopelnījis saviem klientiem 9 % par gadu ar svārstīgumu 1 %. Latvijas ieguldījumu īpatsvars šim plānam ir 55 %. Latvijā reģistrētie atvērtie ieguldījumu fondi

Atvērto ieguldījumu fondu salīdzinošā analīzē tiks pārbaudīti 13 fondi, kas ir atzīmēti NASDAQ OMX Baltic birža fondu centrā ar reģistrācijas valsti Latvijas Republiku un kam ieguldījumu struktūra ir kapitāla vērtspapīri. Pēc pārbaudes atbilstībai SAI kritērijiem raksta autori salīdzināja atvērto fondu ienesīguma un svārstīguma datus.

78

9. tabula

Atvērto ieguldījumu fondu ienesīguma un svārstīguma radītāji 31.12.2012.

Avots: Fondu centrs (2013) Baltijas fondi (31.12.2012). Pieejams: http://www.nasdaqomxbaltic.com Kā liecina 9. tabulas dati, 2012. gadā visvairāk nopelnīja Citadele Russian Equity Fund – 16.6 % pie svārstīguma jeb volatilitātes, kas attēlā ir parādīta kolonnā „Vol.”, 27.86 %. Negatīvo ienesīgumu jeb zaudējumus saviem ieguldītājiem ir radījuši divi atvērtie fondi: Citadele Ukrainian Equity Fund – 29.05 % pie svārstīguma 26 % un Citadele CaspianSea Equity Fund ar 11.43 % pie svārstīguma 22.7 %. Baltic Index fund, kuru sastāvā ir tikai Baltijas valstu uzņēmumi, pērn nopelnīja 14.6 %, kas ir ļoti labs rādītājs un ar samērā labu svārstīguma līmeni – 9.44 %. Vēl viens fonds, kas ir atbilstīgs SRI kritērijiem, Finasta Sabalansētais fonds, 2012. gadā nopelnīja 5.97 % ar viszemāko svārstīgumu starp visiem apskatītajiem atvērtajiem ieguldījumu fondiem – 3.04 %.

Kopumā liela daļa atvērto ieguldījumu fondu neatbilst SAI kritērijiem, bet tas arī ir loģiski, jo neviens no fondiem nepozicionē sevi kā ieguldījumu produktu, kas atbilst sociāli atbildīgai investēšanai. Gatavojot finanšu atskaiti, investīciju fondi necenšas piemērot starptautisko kvalitātes standartu “Globālās ziņošanas iniciatīvas ilgtspējīgai attīstībai standarts” (Global Reporting Initiative – GRI), un arī 1999. gadā izstrādāto akciju indeksu Dow Jones Sustainability (Dow Jones Sustainability Index, DJSI) (Kuzmina, 2012). Minēto standartu izmantošana nodrošinātu to informācijas kvalitātes līmeni, kuru izmantojot, būtu izpildīta “publiska pārskata atbildība” (public accountability) atvērto ieguldījumu fondu prasībās.

SECINĀJUMI

Sociāli atbildīgas investīcijas ir komplicēts process, kas ietver sevī vairāku kritēriju un vērtību atbilstību, kura dod labumu gan investoram, gan sabiedrībai kopumā.

SAI portfeļi vienlaikus var apvienot vairākus mērķus, piemēram, investīciju portfeļa kopējā riska mazināšanas pasākums un uzņēmuma tēla uzlabojums.

79

Kopējais informētības līmenis Latvijā 2012. gadā par 2. līmeņa pensiju fondu ir zemāks par vidējo.

Latvijas iedzīvotāji ir spējīgi atšķirt faktorus, kas ietekmē 2. līmeņa pensiju fonda rezultātus tiešā veidā, no netiešiem faktoriem.

Pēc Pīrsona kritēriju analīzes tika secināts, ka cilvēkiem neatkarīgi no vecuma un dzimuma ir svarīgs kritērijs – daudz Latvijā ieguldītu līdzekļu.

Ir definēti 5 būtiskie SAI novērtēšanas kritēriji: 1) tabakas ražošana; 2) alkohola ražošana; 3) ieroču ražošana; 4) uzņēmumi ar tiesiskām problēmām (cilvēku un darba tiesību aizsardzība); 5) ieguldījumi vietējā tirgū (LR publiskajā apgrozībā).

Starp visiem 26 valsts fondēto pensijas shēmas ieguldījumu plāniem ir tikai 6 plāni, kas neatbilst noteiktajiem SAI kritērijiem, un tas ir tikai 23.1 %.

Gada laikā starpība starp viena gada ienesīgumu un viena gada svārstīgumu, salīdzinot atbilstošus un neatbilstošus SAI kritērijiem ieguldījumu produktus, nav būtiska. Tas nozīmē, ka sociāli atbildīgas investīcijas spēj nodrošināt līdzīgu atdevi pie salīdzināma svārstīguma.

80

LITERATŪRA UN AVOTI

1. LR likums “Ieguldījumu pārvaldes sabiedrību likums” ar grozījumiem 01.01.2012. Pieejams: http://www.likumi.lv/doc.php?id=52953

2. LR likums “Valsts fondēto pensiju likums”, (ar grozījumiem 01.01.2011.) stājās spēkā 01.07.2001., Latvijas Vēstnesis, Nr. 78/87.

3. Cheng J. F. (2007) Domini Social Investments: A CSR Case Study. San Diego: University of California.

4. Domini Amy L. (2001) Socially Responsible Investing: Making a Difference and Making Money. Chicago, Illinois: Dearborne Trade.

5. Frensidy B. (2008) Financial Mathematics. Jakarta: Salemba Empat. 6. Fung H. G., Law S. A., Yau J. (2010) Socially Responsible Investment in a

Global Environment. UK: Edward Elgar Publishing Limited. 7. Healey J. F. (2011) Statistics: A Tool for Social Research. Christopher

Newport University: Cengage Learning. 8. Hill T., Lewicki P. (2006) Statistics: Methods and Applications: a

Comprehensive Reference for Science, Industry, and Data Mining. Vermont: StatSoft.

9. Jackson S. L. (2009) Statistics: Plain and Simple. Jacksonville University: Cengage Learning.

10. Peck R., DeVore J. L. (2011) Statistics: The Exploration & Analysis of Data. California Polytechnic State University: Cengage Learning.

11. Shenoy G. V., Srivastave U. K. (2005) Business Statistics. New Delhi: New Age International.

12. Sparkes R. (2002) Socially Responsible Investment: A Global Revolution. The Atrium, Southern Gate, Chichester, West Sussex: John Wiley & Sons, Ltd.

13. Strasser K. (2012) How sustainable are Socially Responsible Investments? Innsbruck: University of Innsbruck.

14. Бахтараева К. Н. (2007) Социально ответственные инвестиции на рынке ценных бумаг. Москва: Еврофинансы.

15. Кузьмина И. (2012) Статус МСФО в современном мире. Журнал “Главный бухгалтер” № 5 (725). Минск: Агенство В. Гревцова, 2012.

16. Lewis R. (2001) Sample Size Estimation and Use of Substitute Audiences, [e-book], West Palm Beach, FL, Available at: http://drjim.0catch.com/samsize-ral.pdf%20

17. Satterfield Mark (2012) The Rewards of Socially Responsible Investing, Seven Pillars Institute, Moral Cents. Vol. 1, Issue 1, Winter 2012. Available at: http://sevenpillarsinstitute.org/wp-content/uploads/2012/01/The-Rewards-of-Socially-Responsible-Investing1.pdf

18. Trog U. (2001) Integrating personal values and societal concerns with investment decisions [e-book]. Eco Design Foundation. Available at: http://www.changedesign.org/Resources/EDFPublications/Articles/Papers/SRI.pdf

19. AXA Group (2012) SRI ratings and ethical indexes [pdf]. AXA Group. Available at: http://www.axa.com/en/responsibility/sri/

20. Cazenove Capital Management (2008) Socially Responsible Investment Policy and Ethical Restrictions [pdf]. Cazenove Capital Management. Available at: http://www.docstoc.com/docs/28071708/Socially-Responsible-Investment-Policy-and-Ethical-Restrictions

81

21. Eurosif (2012) European SRI Study 2012. Available at: http://www.eurosif.org/research/eurosif-sri-study/sri-study-2012

22. FOLIOfn, Inc. (2012) Security Exclusions, Entities [pdf]. Securities products and services offered through FOLIOfn Investments, Inc. Available at: https://www.folioinvesting.com/brokeragefeatures/security-exclusions.jsp

23. USSIF (2012) Sustainable and Responsible Investing Facts [pdf]. USSIF. Available at: http://ussif.org/resources/sriguide/srifacts.cfm

24. USSIF (2012) Composition of the $3.74 trillion in SRI dollars [pdf]. USSIF. Available at: http://ussif.org/resources/pubs/trends/fast_facts.cfm

25. Fondu centrs (2013) Baltijas fondi (31.12.2012) [tiešsaiste]. Pieejams: http://www.nasdaqomxbaltic.com

26. Latvija Centrālais depozitārijs (2012) Vēsturisks pārskats par valsts fondēto pensiju shēmas ieguldījumu plāniem uz mēneša pēdējo datumu. Pieejams: http://www.manapensija.lv/statistic/ipindex.php

27. Mana Pensija (2012) Pārskats par valsts fondēto pensiju shēmas ieguldījumu plāniem: 30.11.2012. [tiešsaiste]. Pieejams: http://www.manapensija.lv/statistic/ip201211.php

28. Nasdaqomxbaltic (2012) Baltijas Akciju saraksts [tiešsaiste]. Pieejams: http://www.nasdaqomxbaltic.com/market/?pg=mainlist&market=XRIS&date=17.12.2012

82

V. DARBA TIRGUS IZAICINĀJUMI UZŅĒMĒJDARBĪBAS IZGLĪTĪBAI: PROBLĒMAS UN RISINĀJUMI

Veronika Bikse, Baiba Rivža

KOPSAVILKUMS

Rakstā „Darba tirgus izaicinājumi uzņēmējdarbības izglītībai: problēmas un risinājumi” parādīts, ka kvantitatīvās un kvalitatīvās izmaiņas darba tirgū būtiski ietekmē izglītību, nepieciešamību radīt apstākļus, lai jaunieši varētu attīstīt uzņēmējkompetenci uzņēmējdarbības izglītības procesā, būtu ieinteresēti un spējīgi uzsākt savu uzņēmējdarbību un kļūt par darba devējiem. Vadoties no speciālās literatūras izpētes, Latvijas darba tirgus attīstības tendenču analīzes līdz 2030. gadam un izmantojot Latvijas universitāšu 2006.–2011. gada absolventu aptaujas datu daudzpusīgu analīzi (tika aptaujāti 4909 respondenti), ir veikts pētījums par to, vai uzņēmējdarbības izglītība Latvijas augstskolās atbilst XXI gadsimta darba tirgus izaicinājumiem, atklātas problēmas un noteikti to risinājumi. Pētījuma gaitā noskaidrots, ka vairākumam respondentu nav bijušas dotas iespējas attīstīt uzņēmējprasmes studiju laikā. Līdz ar to pēc augstskolas absolvēšanas tikai nedaudzi ir uzsākuši savu uzņēmējdarbību, kļuvuši par darba devējiem un ieguvuši pašnodarbinātā statusu. IEVADS

Informācijas tehnoloģiju straujā attīstība rada būtiskas pārmaiņas sabiedrības dzīvē un darba tirgū. Veidojas jauna sabiedrības struktūra, mainās vērtības, situācija darba tirgū un attieksme pret cilvēku, viņa attīstību, vērtību orientāciju. Mainās arī uzņēmēja loma un funkcijas, kā arī uzņēmuma veidošanai un vadīšanai nepieciešamās zināšanas, prasmes un attieksmes. Tiek izvirzītas paaugstinātas prasības uzņēmējdarbības izglītībai. Tās aktualitāti nosaka vairāki apstākļi.

Pirmkārt, kvantitatīvās un kvalitatīvās izmaiņas darba tirgū un ražošanas struktūrā. Arvien pieaug attālinātā darba un mikrouzņēmumu nozīme ekonomikas izaugsmē un iedzīvotāju nodarbinātībā. Šajos apstākļos būtiski mainās cilvēka vieta ekonomikā: viņš kļūst vienlaikus pats sev par darba devēju un uzņēmēju – pašnodarbināto. Tas izvirza daudz augstākas prasības izglītībai – nodrošināt ne tikai zinošu, augsti kvalificētu speciālistu sagatavošanu, bet arī, atbilstoši XXI gadsimta darba tirgus izaicinājumiem, dot iespēju jaunajiem speciālistiem attīstīt uzņēmējkompetenci, lai viņi būtu gatavi nākotnē veidot savu uzņēmumu, kļūt par pašnodarbināto personu vai darboties attālināti.

Otrkārt, izmaiņas cilvēkkapitāla attīstībā, priekšplānā izvirzot kompetenta cilvēka attīstību kā svarīgāko konkurētspējas nosacījumu. Tas paredz īstenot uz kompetenču attīstību balstītu izglītību kontekstā ar uzņēmējdarbības izglītības īstenošanu, integrējot uzņēmējdarbības izglītības elementus visās studiju programmās (studiju kursos), kas sekmē uzņēmējkompetences attīstību. Šāds skatījums prasa kompleksu pieeju ne tikai mācību/studiju procesa organizācijas jautājumu risināšanai, pievēršot galveno uzmanību personības veidošanai un pašrealizācijas iespēju radīšanai, bet arī mērķtiecīgai uzņēmējdarbības izglītības pārvaldībai.

Raksta mērķis. Vadoties no speciālās literatūras izpētes, Latvijas darba tirgus prognozēm un absolventu aptaujas rezultātiem, noskaidrot uzņēmējdarbības izglītības

83

īstenošanas problēmas Latvijas augstskolās un noteikt risinājumus atbilstoši XXI gadsimta darba tirgus izaicinājumiem.

METODOLOĢIJA

Pētījuma gaitā tika veikta speciālās literatūras, publikāciju, Eiropas Padomes un Eiropas Komisijas dokumentu izpēte, absolventu aptaujas rezultātu analīze, grupējums un salīdzinājums ar 2012. gada Uzņēmējdarbības globālā monitoringa pētījumiem.

Lai noskaidrotu Latvijas darba tirgus prognozes, tika izmantotas LR Ekonomikas ministrijas (EM) sagatavotās vidējā termiņa darba tirgus prognozes laika periodam līdz 2020. gadam un ilgtermiņa darba tirgus prognozes līdz 2030. gadam.

Savukārt, lai noskaidrotu vai uzņēmējdarbības izglītība Latvijas augstskolās atbilst XXI gadsimta darba tirgus izaicinājumiem, kāda ir to loma jauniešu sagatavošanā uzņēmējdarbības uzsākšanai – nepieciešamo zināšanu apguvē un prasmju attīstībā, tika veikta Latvijas universitāšu 2006.–2011. gada absolventu aptauja laika posmā no 29.11.2011. līdz 14.12.2011. Aptauja notika elektroniskā veidā, izmantojot internetu (WAPI). Pavisam tika izsūtīts uzaicinājums piedalīties aptaujā 17 160 dalībniekiem. Saņemtas atbildes no 6500 absolventiem. Par neatbilstošām mērķa grupai tika atzītas 332 anketas, vēl 1259 anketas bija iesāktas aizpildīt, bet tās nebija pabeigtas. Tādējādi par derīgām tika atzītas 4909 aptaujas anketas. Vairākums aptaujāto sievietes – 70.4 %, vīrieši – tikai 29.6 procenti. Arī aptaujātie respondenti ir samērā jauni – 81.5 % vecumā no 18 līdz 34 gadiem. Ieguvuši bakalaura grādu – 46.3 %, bet maģistra – 39.7 procenti. Pārējiem ir pirmā vai otrā līmeņa profesionālā augstākā izglītība. Aptaujāto sadalījums ( %), kas absolvējuši LU – 34.1; RTU – 28.8; LLU – 13.4; LiepU – 11.0; DU – 8.3; RSU – 4.3 procenti. Vairākums respondentu (89 %) ir studējuši tikai vienā universitātē. Divās augstskolās ir studējuši 10 %, bet trijās vai četrās – 1 procents. Visvairāk citās augstskolās ir studējuši RSU absolventi – 19 procenti. Atkarībā no izglītības tematiskās grupas, kurā ir studējuši absolventi, aptaujāto īpatsvars ir šāds: sociālās zinātnes, komerczinības un tiesības – 37.3 %; inženierzinātnes, ražošana un būvniecība – 16.6 %; dabas zinātnes, matemātika un informācijas tehnoloģijas –14.0 %; pedagogu izglītība un izglītības zinātnes – 9.7 %; humanitārās zinātnes un māksla – 9.5 %; veselības aprūpe un sociālā labklājība – 6.2 %; pakalpojumi – 4.7 % un lauksaimniecība – 2.0 procenti. Aptauju un iegūto datu apstrādi veica Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu cents (SKDK) 2011. gada 29. novembrī un decembrī, projekta „Universitāšu ieguldījums Latvijas tautsaimniecībā” ietvaros.

PĒTĪJUMA REZULTĀTU ANALĪZE Kvantitatīvās darba tirgus prognozes Latvijā Kvantitatīvās izmaiņas darba tirgū raksturo notiekošās izmaiņas tautsaimniecībā – nozaru struktūrā un nodarbinātībā, ekonomiski aktīvo uzņēmumu struktūrā, t.sk. mikrouzņēmumu attīstībā un attālināta darba veidu radīšanā.

Lai noskaidrotu iespējamās Latvijas darba tirgus attīstības tendences, LR Ekonomikas ministrija ir izstrādājusi prognozes laika periodam līdz 2030. gadam. Tās

84

ir veidotas, vadoties no izstrādātajiem tautsaimniecības attīstības un demogrāfijas scenārijiem un ekspertu novērtējuma. Ir izveidoti divi attīstības scenāriji – mērķa scenārijs, ja globālās ekonomikas attīstība ir harmoniska un stabila, un vājākas izaugsmes scenārijs, ja tā gadījumā kļūst neviendabīga, kas raksturojas ar lēnākiem izaugsmes tempiem, t.sk. lēnāku ES atkopšanos no parādu krīzes (EM Ziņ., 2012).

EM darba tirgus prognožu agregācijas sistēmu veido 8 tautsaimniecības nozares, 40 profesiju grupas (atbilstoši Latvijas profesiju klasifikācijai, balstīta uz ISCO-08), 23 izglītības tematiskās jomas 3 izglītības līmeņu griezumā (atbilstoši Latvijas izglītības klasifikācijas struktūrai) (skat. 1. attēlu).

Avots: autoru izveidots, vadoties no EM 1. attēls. Profesijas un izglītības prognožu agregācija.

Latvijas darba tirgus attīstības tendences tiek prognozētas, pirmkārt, tautsaimniecības nozaru griezumā, vadoties no to sagaidāmās izaugsmes un produktivitātes/darba ražīguma izmaiņām. Otrkārt, profesiju grupu griezumā, vadoties no izmaiņām nozares profesiju struktūrā. Treškārt, izglītības līmeņu izmaiņas. To nosaka pieprasīto profesiju pienākumu veikšanai nepieciešamās prasmes/izglītība.

Lai noteiktu, kādas izmaiņas sagaidāmas tautsaimniecības nozaru griezumā, mērķa attīstības scenārijā ir pieņemts, ka Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) līdz 2020. gadam varētu pieaugt par 50.7 % (vājākas izaugsmes scenārijā – par 34 %) salīdzinājumā ar 2011. gadu (skat.1. tabulu).

No tabulas datiem redzams, ka straujāks pieaugums nekā vidēji tautsaimniecībā sagaidāms trijās nozarēs: būvniecības (100.7 %), apstrādes rūpniecības (72.3 %) un transporta (51.7 %) nozarēs. Tajās izaugsmi galvenokārt nodrošinās produktivitātes/darba ražīguma kāpums. Līdz ar ekonomikas izaugsmi notiks arī izmaiņas nodarbinātības struktūrā. Atbilstoši IKP un darba ražīguma pieauguma prognozēm šajās nozarēs prognozēts arī lielākais nodarbināto pieprasījums darba tirgū. Tas 2020. gadā pārsniegs 2011. gada līmeni apstrādes rūpniecībā par 15.1 %, būvniecībā par 12.9 %, transportā par 8.5 procentiem.

Profesiju klasifikators

Profesiju un izglītības klasifikāciju atbilstības tabulas

Izglītības klasifikators

40 profesiju grupas (pēc ISCO-08)

3 profesiju grupu

23 izglītības tematiskās jomas

3 izglītības līmeņi

85

1. tabula

Latvijas IKP, produktivitātes un nodarbinātības izmaiņas tautsaimniecības nozarēs 2020. gadā salīdzinājumā

ar 2011. gadu (mērķa scenārijs) SKAITS (TŪKST.) PIEAUGUMS (%)

Tautsaimniecības nozares

Nodarbināto Izmaiņas IKP Produktivit

āte Nodarbinātība

Lauksaimniecība 75 -1 35.4 37.1 1.7 Apstrādes rūpniecība

132 17 72.3 57.2 15.1

Pārējā rūpniecība 23 1 28.5 24.9 3.6 Būvniecība 69 8 100.7 87.8 12.9 Tirdzniecība 172 11 48.2 41.5 6.7 Transports un sakari

79 6 51.7 43.2 8.5

Komercpakalpojumi

166 13 43.4 34.6 8.8

Sabiedriskie pakalpojumi

208 9 29.4 25.1 4.3

Kopā 925 64 50.7 43.3 7.4

Avots: autoru izveidota tabula, vadoties no EM

Salīdzinot ar 2011. gadu, 2030. gadā Latvijā nodarbināto skaits palielināsies par 104 tūkst. cilvēku. To skaits pieaugs visās tautsaimniecības nozarēs, izņemot lauksaimniecību un mežsaimniecību. Salīdzinoši liels nodarbināto skaita pieaugums būs komercpakalpojumu nozarēs. Tas pārsniegs 2011. gada līmeni par 15 % un veidos vidēji 1/5 no visā tautsaimniecībā nodarbināto skaita. Komercpakalpojumu nozares izaugsmi galvenokārt veicinās pārējo tautsaimniecības nozaru attīstība un aizvien augošais pieprasījums pēc ārpakalpojumiem un attālināta darba veidiem.

Atbilstoši mērķa scenārijā paredzamajai tautsaimniecības pārstrukturizācijai sagaidāmas izmaiņas arī darba tirgus pieprasījumā pa profesiju grupām. Aizvien straujāk pieaugs pieprasījums pēc augstas kvalifikācijas un vidējas kvalifikācijas speciālistiem (attiecīgi par 92.8 tūkst. un 33.6 tūkst cilvēku 2030. gadā salīdzinājumā ar 2011. gadu). Pieaugums notiks galvenokārt apstrādes rūpniecībā un pakalpojumos. Toties pieprasījums pēc vidējas kvalifikācijas lauksaimniecības darbiniekiem strauji mazināsies (par 10.2 tūkst. cilvēku līdz 2030. gadam). Visās nozarēs saruks zemas kvalifikācijas darbinieku pieprasījums.

Pieprasījuma prognozes Latvijas darba tirgū pa izglītības tematiskajām grupām liecina, ka lielāks pieprasījums tiek prognozēts pēc augstākās kvalifikācijas speciālistiem ar augstāko izglītību tematiskajā grupā Sociālās zinātnes, komerczinības un tiesības. Toties ar vidējo profesionālo izglītību lielāko pieprasījumu veido izglītības tematiskās grupas Inženierzinātnes, ražošana un būvniecība speciālisti (skat. 2. tabulu).

Saglabājoties esošajai izglītības struktūrai, tiek prognozēts, ka palielināsies tikai augstākās kvalifikācijas speciālistu piedāvājums. Viņi 2030. gadā veidos jau gandrīz pusi no visa darba tirgus piedāvājuma, kamēr pārējos izglītības līmeņos tas samazināsies, īpaši ar pamatizglītību un zemāku izglītības līmeni, un tā īpatsvars varētu veidot nedaudz vairāk nekā 10 procentus. Turklāt atsevišķās izglītības

86

tematiskajās grupās var veidoties darbinieku ievērojams trūkums (nepietiekams pieprasījums) kā ar augstāko, tā arī vidējo profesionālo izglītību: dabas zinātnēs, inženierzinātnēs, ražošanā, būvniecībā un lauksaimniecībā, bet pakalpojumu, sociālo zinātņu, komerczinību un tiesību grupā trūks darbinieku ar vidējo profesionālo izglītību.

2. tabula Pieprasījuma prognozes Latvijas darba tirgū pa izglītības līmeņiem

un tematiskajām grupām (tūkst., mērķa scenārijs)

Izglītības tematiskā grupa

Augstākā izglītība Profesionālā vidējā izglītība

2020 2030 2020 2030 Izglītība 38.0 34.9 2.7 1.8 Humanitārās zinātnes un māksla 23.0 26.2 7.2 6.7 Sociālās zinātnes. komerczinības un tiesības

137.4

156.5

33.7

32.5

Dabas zinātnes. matemātika un informācijas tehnoloģijas

23.9

33.5

6.6

6.5

Inženierzinātnes, ražošana un būvniecība 55.3 66.4 172.4 175.3

Lauksaimniecība 9.0 9.6 17.2 14.5 Veselības aprūpe un sociālā labklājība 33.8 45.2 11.5 9.2

Pakalpojumi 15.3 19.7 40.9 46.6 Kopā 336.2 392.7 292.2 293.1

Avots: autoru izveidota tabula, vadoties no EM

Lai nodrošinātu augošo pieprasījumu darba tirgū, vajadzētu arī palielināties Latvijas iedzīvotāju skaitam. Prognozes liecina, ka tuvākajos 30 gados tas samazināsies turpat par 200 tūkstošiem (līdz 1.8 tūkst. cilvēku). Galvenais iemesls būs iedzīvotāju novecošanās, kā rezultātā turpināsies palielināties starpība starp dzimstības un mirstības rādītājiem. Darbaspējas vecumā iedzīvotāju skaits samazināsies straujāk nekā kopējais iedzīvotāju skaits. Tā sekas būs nodarbināto piedāvājuma ievērojams samazinājums darba tirgū. Līdz ar to radīsies būtisks nodarbināto trūkums un izveidosies liela nelīdzsvarotība darba tirgū. Turklāt, ja saglabāsies esošā izglītības struktūra, darba tirgus pieprasījuma un piedāvājuma nesaderība vēl vairāk palielināsies.

87

Avots: LUA, 2011 2. attēls. Darba atbilstība iegūtajai specialitātei (studiju programmai), LUA, 2011.

Veidojot darba tirgus prognozes, svarīgi ņemt vērā arī izmaiņas ekonomiski aktīvo uzņēmumu struktūrā. Šobrīd kā Latvijas, tā arī pārējo ES valstu ekonomikas pamatu veido mazie un vidējie uzņēmumi (MVU). Latvijā 2010. gadā tirgus sektora uzņēmumu struktūrā MVU veidoja 99.7 % (ES 99.8 %) no ekonomiski aktīvo uzņēmumu kopskaita. MVU struktūrā lielāko īpatsvaru Latvijā un ES valstīs veido mikrouzņēmumi (attiecīgi 91.2 %). Turklāt informācijas tehnoloģiju attīstības apstākļos arvien vairāk parādās tādi darba veidi, kas neprasa pastāvīgu atrašanos uzņēmumā, tie ir attālināti no tiešā ražošanas procesa un tos var veikt pat mājas apstākļos.

Pamatojoties uz veikto Latvijas darba tirgus kvantitatīvo analīzi, jāsecina, ka laika periodā līdz 2030. gadam, salīdzinot ar 2011. gadu, būtiski palielināsies pieprasījums pēc speciālistiem ar augstāko un vidējo profesionālo izglītību. Pieaugs ārpakalpojumu un attālinātā darba, kā arī mikrouzņēmumu nozīme ekonomikas izaugsmē un iedzīvotāju nodarbinātībā. Šajos apstākļos izglītības sistēmai ir jānodrošina ne tikai kvantitatīvās tautsaimniecības vajadzības, bet, galvenais, tai ir jāpieskaņojas darba tirgus kvalitatīvajām izmaiņām, lai sagatavotu konkurētspējīgus speciālistus.

Kvalitatīvas izmaiņas darba tirgū un uzņēmēja – pašnodarbinātā lomas pieaugums

Kvalitatīvās izmaiņas darba tirgū līdzīgi kā kvantitatīvās nosaka galvenokārt informācijas tehnoloģiju attīstība, kas līdzās izmaiņām tautsaimniecības nozaru, uzņēmumu un profesiju struktūrā būtiski maina arī cilvēka vietu ražošanā, piedodot

88

jaunu saturu jēdzieniem: uzņēmējs (pašnodarbinātais), uzņēmējspējas un uzņēmējdarbības izglītība, piešķirot tiem daudz plašāku nozīmi uzņēmējkompetences veidošanas kontekstā. Tas liek meklēt atbildes uz jautājumiem, kā skaidrot šos jēdzienus, raugoties no teorētiskā aspekta; kādas kompetences un personas īpašības ir jāattīsta, lai varētu uzsākt uzņēmējdarbību un sagatavotu jaunos speciālistus atbilstoši darba tirgus izaicinājumiem.

Jēdziena uzņēmējs sākotnējā izpratne tiek saistīta ar viņa drosmi un spēju riskēt, jo “Uzņēmējs darbojas saimnieciski nedrošos, nenoteiktos un nepārredzamos tirgus apstākļos un tāpēc viņam ir bieži jāriskē.” (Cantillon, 1755). Vēlāk citi ekonomisti (Say, 1855) uzņēmēja lomu saista ar ražošanas faktoru savienošanu un uzņēmēja peļņu. Taču XIX gadsimta beigās, līdzko iezīmējas jaunas tendences ražošanā, tiek dibināti lielie uzņēmumi un akciju sabiedrības, pieaug ražošanas organizācijas un vadītāja loma. Rodas nepieciešamība nodalīt atsevišķas funkcijas un to izpildi uzticēt īpašai (specializētai) uzņēmēju (biznesmeņu) kategorijai, norādot, ka uzņēmējam jāpiemīt iedzimtām vadītāja īpašībām vai arī dabas dotam vadītāja talantam (Marshall, 1953). Pirmo reizi vēsturē Alfrēds Māršals detalizēti apraksta personas īpašības, spējas (of developing business ability), kādas ir nepieciešamas, lai uzņēmējs varētu sekmīgi pārvaldīt dažādas uzņēmējdarbības formas. Viņš raksta, ka uzņēmēji „riskē vai uzņemas pilnībā visus riskus, kas skar noteiktu funkciju izpildi, – viņi savieno ražošanai nepieciešamo kapitālu un darbu; viņi sastāda vai konstruē kopējo ražošanas plānu un īsteno tā kontroli” (Marshall, 1953).

Jānorāda, ka A. Māršals runā galvenokārt par ražošanas organizācijas jautājumiem, daudzveidīgajām funkcijām, kas jāpilda vadītājam biznesmenim, par nepieciešamajām spējām uzņēmuma pārvaldīšanā. Ekonomists raksta, ka rūpniekam, kas ražo preces tirgum, uzstājas kā tirgotājs un ražošanas organizētājs, ir jāapgūst dziļas zināšanas par visām savas nozares īpatnībām. Viņam ir jāprot paredzēt ražošanas un patērēšanas attīstības vispārējās tendences, noskaidrot, kur rodas iespējas piegādāt tirgū jaunas preces, kas apmierina reālas vajadzības, vai ir jāpilnveido esošās preces ražošanas process. Katram ražotājam ir jābūt spējīgam skaidri spriest un droši riskēt, protams, esot lietas kursā, un jāprot nodrošināt nozari ar nepieciešamajām izejvielām un mašīnām (Marshall, 1953).

Savukārt Šumpeters savos darbos veic dziļākus pētījumus par uzņēmēja lomu ražošanā, papildina jēdziena uzņēmējspējas skaidrojumu, uzsverot, ka viņam ir jābūt radošai personībai, jaunievedumu iniciatoram. Šajā sakarībā J. Šumpeters raksta, ka uzņēmējspējas ir cilvēka spējas radīt inovācijas. Persona, kas var to veikt, ir saucama par uzņēmēju, bet inovācijas procesu dēvē par uzņēmējdarbību (Schumpeter, 1983).

Divdesmitā gadsimta sešdesmitajos gados arvien lielāka nozīme tiek veltīta ieguldījumu atdeves pētījumiem saistībā ne tikai ar fizisko kapitālu, bet galvenais – cilvēkkapitālu, tā ietekmei uz nodarbinātību, darba ražīgumu, ekonomikas izaugsmi un valsts konkurētspēju. Tika ieviests termins cilvēkkapitāls un izveidota cilvēkkapitāla teorija, uzsvērta izglītības sistēmas loma cilvēkkapitāla attīstībā. Arvien lielāka vērība tiek pievērsta uzņēmējam, viņa spēju attīstībai. Arī ekonomikas mācību grāmatās vairāki autori, piemēram, Makkonells, Brue, Lipsnejs un citi līdztekus zināmiem ekonomisko resursu veidiem – zeme, kapitāls un cilvēka darbs – sāk lietot vēl arī ceturto – uzņēmējspējas vai uzņēmējs (Entrepreneurial Ability, Entrepreneur vai Entrepreneurship) (McCoonnell, Brue, 1999).

Tā kā līdz pat XX gadsimta beigām dominēja ekonomiska pieeja cilvēkkapitāla attīstībai, tad arī uzņēmēja funkcijas un viņa spēju attīstība tika saistīta galvenokārt ar darba tirgus prasību apmierināšanu. Tā bija ierobežota galvenokārt ar vadītājam nepieciešamo personas īpašību attīstību, zināšanu un prasmju apguvi: lai uzņemtos risku vadīt un mērķtiecīgi savienot pārējos ražošanas faktorus, lai organizētu tos preču

89

izgatavošanai un pakalpojumu sniegšanai un ieviestu jauninājumus ražošanā, lai gūtu peļņu. Tātad uzņēmēja loma bija ekonomisku funkciju veikšana, lai nodrošinātu sekmīgu uzņēmuma darbību un tirgus pieprasījuma apmierināšanu. Kā būtiskākā no uzņēmēja lomām tika uzsvērta vadītāja loma.

Taču XX gadsimta beigās aizvien pieauga pieprasījums pēc dažāda veida pakalpojumiem, palielinājās mikrouzņēmumu īpatsvars mazo un vidējo uzņēmumu sastāvā, mainījās arī cilvēka vieta ražošanā. Arī lielajos uzņēmumos, informācijas tehnoloģiju attīstības iespaidā, pat, ja notiek ražošanas paplašināšana, darbavietu skaits ne vien nepieaug, bet samazinās. Toties palielinās pieprasījums pēc ārpuspakalpojumiem, kas ir attālināti no uzņēmuma un kurus iespējams veikt pat mājas apstākļos. Līdz ar to veidojas jauns modelis nodarbinātībā: pašam ir jāveido savs uzņēmums, tas jāpārvalda un jāveic uzņēmējdarbība, tādējādi kļūstot sev par darba devēju, uzņēmēju – pašnodarbināto. Tas liecina, ka mūsdienās būtiski mainās uzņēmēja loma ekonomikā. Viena un tā pati persona kļūst par uzņēmuma īpašnieku, pārvaldnieku, tiešā darba veicēju, turklāt vairākās jomās. Tādējādi jēdzienu uzņēmējs zinātnieki sāk skaidrot ar viņa spēju veidot jaunu uzņēmumu. „Veiksmīgs uzņēmējs ir vadītājs un kaut kas vairāk” (Misra, Kumars, 2000).

Mūsdienu uzņēmējam kā sava uzņēmuma veidotājam jābūt „sevis vadītājam”, t.i., gatavam strādāt patstāvīgi, jābūt radošu ideju ģenerētājam, jāprot plānot savu darba laiku, pieņemt optimālus lēmumus, organizēt savu darbu, pastāvīgi papildināt zināšanas un risināt citus ar uzņēmējdarbību saistītus jautājumus; arī jābūt augsti kvalificētam speciālistam noteiktā darbības jomā. Mūsdienu uzņēmējam ir jābūt daudz universālākam, ar plašāku redzējumu, jo viņam ir jārisina problēmas ne tikai mikrolīmenī, bet arī makrolīmenī: jābūt sociālo pārveidojumu subjektam, kas spējīgs (kompetents) izprast sarežģītos sociālās attīstības procesus un tos ietekmēt, saglabāt un pārmantot kultūras un nacionālās tradīcijas, nodrošināt augstu komunikācijas kvalitāti, savstarpējos sakarus, pilsoniskumu, atpūtu, uzturēt labu veselību. Priekšplānā tiek izvirzīts kompetents cilvēks kā svarīgākais konkurētspējas nosacījums, un tādējādi spējas tiek identificētas ar cilvēka kompetenci, jo cilvēka attīstības galvenais mērķis ir ne tikai materiālo labumu gūšana, bet arī viņa daudzpusīga attīstība.

Tāpēc arī Eiropas Komisija ir izstrādājusi 8 pamatkompetenču ietvaru, t.sk. arī uzņēmējkompetenci, kas ir jāattīsta visiem, sākot no mazotnes mūža garumā. Tās tiek uzskatītas par vienlīdz svarīgām dzīvei un darbam uz zināšanām balstītā sabiedrībā (EC, 2004). Līdz ar to arī jēdziens uzņēmējspējas tiek skaidrots plašāk – sociāli ekonomiski – nekā uzņēmjkompetence. Tas nozīmē, ka vienlaikus ar profesionālo sagatavotību nepieciešams nodrošināt cilvēka kā personības attīstību kopumā, viņa pamatkompetenču, tai skaitā uzņēmējkompetences, attīstību.

Uzņēmējkompetence ir indivīda personisko dotumu, īpašību un spēju kopums. Tā ietver: jaunrades un jauninājumu ieviešanas spējas, kontaktēšanās, organizatora, projektu vadīšanas, savas darbības plānošanas un riska uzņemšanās spējas, uzņēmīgumu, kā arī zināšanas un prasmes, kas ir nepieciešamas, lai veidotu jaunu uzņēmumu un iemiesotu praktiskas idejas tā sekmīgā attīstībā. Plašākā izpratnē cilvēka personiskās īpašības, kas raksturo uzņēmējkompetenci, tiek iedalītas četrās grupās: pārvaldības kompetence, sociālā kompetence, personas kompetence un uzņēmīguma īpašības. Uzskatāmi visi uzņēmējkompetences elementi to mijiedarbībā sakārtoti 3. attēlā.

90

Avots: Bikse, 2011 3. attēls. Uzņēmējkompetences elementi, to mijiedarbība.

Tādējādi no kvalitatīvām izmaiņām darba tirgū izriet, ka mūsdienās svarīgs

konkurētspējas nosacījums ir kompetents cilvēks, kuram vienlaikus ar profesionālo sagatavotību ir dota iespēja attīstīt arī uzņēmējkompetenci.

Izaicinājumi uzņēmējdarbības izglītībai uzņēmējkompetences attīstības kontekstā

Attīstīta uzņēmējkompetence vēl nenozīmē uzņēmējdarbību. Tā attīstās zināšanu, prasmju un pieredzes apguves procesā, t.i., uzņēmējdarbības izglītības procesā. Uzņēmējdarbības izglītība tiek skatīta divējādi: plašākā nozīmē, lai tā tiktu orientēta uz noteiktu cilvēka personisko īpašību kopuma un prasmju attīstīšanu, kas ir svarīgas jebkurā darbības jomā un dzīvē, tieši nesaistot to ar jaunu uzņēmumu veidošanu. Šaurākā nozīmē, lai katrā atsevišķā izglītības sistēmas pakāpē nodrošinātu specifisko biznesa prasmju attīstību un zināšanu apguvi par to, kā uzsākt un sekmīgi attīstīt uzņēmējdarbību.

Jāsaprot, ka uzņēmējdarbības izglītības uzdevums nav tikai dot iespēju apgūt speciālās zināšanas un prasmes uzņēmējdarbībā, bet galvenais – dot iespēju attīstīt personīgo īpašību un spēju kopumu. Tas ir daudz plašāks skatījums uz uzņēmējdarbības izglītību nekā līdz XX gadsimta otrajai pusei, kad to galvenokārt saprata kā uzņēmuma vadītāju ar attīstītām uzņēmējspējām sagatavošanu. A. Gibs uzsver, ka uzņēmējdarbības izglītība jāskata daudz plašāk nekā gluži vienkārši sagatavot cilvēkus būt par uzņēmumu vadītājiem (Gibb, 1999). Šajā sakarībā M. Hazans uzsver, ka pēc jaunākajiem pētījumiem tādas „mīkstās prasmes”, kā spēja strādāt komandā, sadarboties, plānot un organizēt, apgūt jauno, radoša pieeja problēmām daudz lielākā mērā nosaka cilvēku panākumus darba tirgū nekā „cietās prasmes”, kad cilvēks māk kaut ko konkrētu darīt (Lulle, 2013). Tas nozīmē, ka studiju procesam ir jābūt orientētam uz kompetenču attīstību, nepieciešamību integrēt

91

visās studiju programmās uzņēmējdarbības izglītības elementus, lai savstarpējā mijiedarbībā ar profesionālo sagatavotību varētu attīstīt arī uzņēmējkompetenci, kas palīdzētu jauniešiem būt radošiem, rīkoties sociāli atbildīgi un iedrošinātu viņus izvēlēties uzņēmējdarbību vai pašnodarbinātību kā karjeras iespēju (Kirby, 2006; Chiru, Tachiciu, Ciuchete, 2012).

Ļoti bieži jēdzienu uzņēmējdarbības izglītība saprot pārāk šaurā nozīmē – kā biznesa aktivitātes un zināšanu apguvi tikai ekonomikas priekšmetos. Uzņēmējkompetence ir jāattīsta ne tikai tiem, kas iecerējuši savu profesionālo dzīvi saistīt ar ekonomiku un vadības zinībām, bet visiem – topošajiem inženieriem, biologiem, fiziķiem, ķīmiķiem, matemātiķiem un citiem. Tāpēc EK dokumentos ir uzsvērts, ka uzņēmējdarbības izglītību nevajadzētu jaukt ar vispārējā biznesa un ekonomikas studijām (EC, 2008). Tās mērķis ir veicināt radošumu, inovācijas un pašnodarbinātību (Guidance ..., 2011).

Vērtējot mūsdienu uzņēmējdarbības izglītību, vairāki autori uzsver, ka tai vēl arvien ir tradicionāla pieeja, proti, tā galvenokārt ir orientēta, lai jaunieši iemācītos, piemēram, kā nākotnē izveidot jaunu uzņēmumu (Rasmussen, Sorheim, 2006). Tāpēc esošās izglītības programmas ļoti bieži tiek kritizētas, jo tās nav veidotas atbilstoši uzņēmējdarbības vides prasībām, bet gan pārāk tiešu uzdevumu sasniegšanas virzienā. Tajās nav uzsvērts problēmu risināšanas multidimensiālais aspekts (Solomon, Tarabishy, 2005).

Šī, XXI, gadsimta darba tirgus izaicinājumi izvirza daudz augstākas prasības izglītībai – nodrošināt ne tikai zinošu, augsti kvalificētu speciālistu sagatavošanu, bet, galvenais, dot iespēju jauniešiem attīstīt sevi kā radošu, uzņēmīgu personību, kura būtu gatava riskēt, pieņemt efektīvus lēmumus, vadīt projektus un būt personīgi atbildīga par visu, un, uzsākot savu nodarbi, kļūt par pašnodarbināto, veidojot mikrouzņēmumu vai darbojoties attālināti. Tas nozīmē, ka mūsdienās būtiski jāmaina arī uzņēmējdarbības izglītības saturs, ietverot tajā ne tikai teorētisko zināšanu apguvi, bet jārada iespēja jauniešiem attīstīt arī uzņēmējkompetenci. Turklāt tā ir jāveido cilvēkā jau no mazotnes, īstenojot dažādas uzņēmējdarbības izglītības programmas visos izglītības sistēmas līmeņos, kā arī mācoties mūža garumā.

UZŅĒMĒJDARBĪBAS IZGLĪTĪBAS PROBLĒMAS UN RISINĀJUMI

Latvijā tiek veiktas atsevišķas aktivitātes uzņēmējdarbības izglītībā. Tās piedāvā Ekonomikas ministrija, Valsts izglītības attīstības aģentūra, augstskolas un citi. Vairāku Latvijas izglītības iestāžu darbinieki, pedagogi skolēni un studenti ir iesaistījušies dažādos starptautiskos projektos un Centrālā Baltijas jūras reģiona pārrobežu sadarbības programmās. Daži uzņēmējdarbības izglītības elementi ir iekļauti atsevišķu mācību priekšmetu/studiju kursu saturā. Arī valdības līmenī tiek īstenota virkne pasākumu un iniciatīvu, aptverot visu izglītības sistēmu, lai sagatavotu jauno paaudzi uzņēmējdarbības uzsākšanai.

Būtisks uzņēmējdarbības uzsākšanas veicinošs instruments ir Latvijas Hipotēku un zemes bankas, Latvijas Garantiju aģentūras īstenotais ESF projekts Atbalsts pašnodarbinātības un uzņēmējdarbības uzsākšanai. Projekta ietvaros tiek piedāvātas konsultācijas, mācības un naudas aizdevums, kā arī granti uzņēmējdarbības uzsākšanai. Uz atbalstu var pretendēt iedzīvotāji darbspējas vecumā, ieskaitot bezdarbniekus, kuri ir izteikuši velmi uzsākt uzņēmējdarbību, kā arī jaundibināto uzņēmumu uzņēmēji un uzņēmēji ar pieredzi, kuri paredz ražot pilnīgi jaunu produktu vai sniegt jaunu pakalpojumu. Projekta ietvaros tiek piedāvātas mācības tādos moduļos, kā uzņēmējdarbības pamati (mazā biznesa organizācija),

92

vadības pamati, uzņēmējdarbības tiesiskais regulējums, uzņēmuma finanšu vadība, saimnieciskas darbības uzskaite un nodokļi, mārketinga pamati. Līdz šim apmācīti 1624 dažāda vecuma programmas dalībnieki (www.em.gov.lv).

Tomēr kā Latvijā, tā pārējā ES ir problēmas, kuras nopietni jārisina uzņēmējdarbības izglītības īstenošanā. Par to liecina Uzņēmējdarbības globālā monitoringa veiktie pētījumi, kas parāda, ka eiropiešiem salīdzinājumā ar amerikāņiem nav īpašas tieksmes uzņemties risku, viņi daudz kūtrāk nekā ASV iedzīvotāji ir gatavi uzsākt savu nodarbi. Tā 2009. gadā tika aptaujāti 26 000 dažāda vecuma un demogrāfisko grupu respondenti, bet 2012. gadā attiecīgi 42 000 visu ES dalībvalstu un 13 ārpus ES valstu respondenti (skat. 4. attēlu).

* No 2000. līdz 2007. gadam ES 15 (ES valstis pirms paplašināšanās 2004. gadā); no 2009. līdz 2012. gadam ES 27 Avots: EC, 2007; EC, 2009; EC, 2012

4. attēls. Pašnodarbinātā statusa izvēle ASV un ES 15 (% no aptaujāto kopskaita).

Kā redzams 4. attēlā, ASV kopš 2007. gada arvien samazinās to respondentu

īpatsvars, kas dod priekšroku pašnodarbei (no 61 % 2007. gadā līdz 53 % 2012. gadā). Toties ES aptaujāto respondentu attieksme pret pašnodarbinātību 2009. gadā kļuva pozitīvāka, jo šajā pētījumā tika apkopoti dati jau par ES 27 pašreizējām dalībvalstīm, nevis kā iepriekš – par ES 15. Taču jaunākā pētījuma aptauja liecina, ka ES 27 respondentu īpatsvars, kas izvēlētos pašnodarbinātā statusu, strauji ir samazinājies – tikai 37 % (iepriekšējā aptaujā 45 %) aptaujāto. Līdz ar to plaisa starp ASV un ES nav kļuvusi mazāka. Salīdzinoši Latvijas respondentu, kas norāda, ka vēlētos kļūt par pašnodarbinātiem, 2012. gada aptaujā kļuvis krietni vairāk (49 %) nekā ES 27 (2009. gadā 45 %). Taču šo respondentu īpatsvars, salīdzinot ar 2007. gadu, tomēr ir samazinājies, jo toreiz tika norādīts, ka pašnodarbinātā statusu izvēlētos iegūt 50 % no Latvijas respondentiem.

93

Galvenās priekšrocības, kas motivē lielāko daļu ES valstīs aptaujāto respondentu iegūt pašnodarbinātā statusu, ir iespēja darboties patstāvīgi (62 %), darba laika un vietas brīva izvēle (30 %), iespēja būt neatkarīgam un pilnībā realizēt savu potenciālu, veicot to darbu, kas interesē pašu. Savukārt respondenti, kas labprātāk strādā kā darba ņēmēji, par būtiskākām priekšrocībām uzskata sociālo aizsargātību, ka nezaudēs darbu un saņems fiksētus regulārus ienākumus.

Uz jautājumu „Vai ir iespējas turpmāko piecu gadu laikā kļūt par pašnodarbinātu personu?” ar ļoti iespējams atbildēja tikai 10 % respondentu no ES 27 valstīm kopā; ASV attiecīgi – 44 procenti. Toties Latvijas respondenti ir devuši visaugstāko atbildi – 51 % no aptaujātajiem.

Arī Latvijas skolēnu aptauja starptautiska projekta „Uzņēmējprasmju veicināšana izglītībā Latvijā, Igaunijā, Zviedrijā un Somijā” ietvaros liecina, ka skolēnu vēlme veidot savu uzņēmumu nākotnē ir samērā liela. Bieži un vienmēr domā veidot savu uzņēmumu nākotnē 2011. gadā 66.5 %, bet 2009. gadā šādu atbilžu bija vairāk – 71.2 % no aptaujāto skolēnu kopskaita (Bikse, 2011).

Tā ir laba tendence, kas atbilst jaunā laikmeta izaicinājumiem. Tas nozīmē, ka uzņēmējdarbības izglītības procesā šīs pozitīvās tendences nopietni jāņem vērā. Tās ir svarīgi nostiprināt, radot iespēju apgūt zināšanas, prasmes, attīstīt spējas, kas nepieciešamas, lai idejas pārvērstu reālā darbībā. Svarīgi ne tikai mācīt, bet galvenais stiprināt ticību savām spējām, iedvest pārliecību, ka indivīds ir spējīgs realizēt savu ideju, veidot uzņēmumu, sekmīgi to pārvaldīt un galarezultātā saistīt savu nākotnes karjeru ar uzņēmējdarbību. Ja jaunieši ticēs, ka viņiem piemīt nepieciešamās prasmes, būs pārliecināti par savām spējām, tas iedrošinās viņus pielikt visas pūles sava mērķa sasniegšanai. Savukārt, jo lielāka būs ticība iespējām veidot savu uzņēmumu, jo stiprāka būs motivācija sasniegt iecerēto mērķi.

Tomēr, kā liecina vairākas aptaujas, uzņēmējprasmes gan skolēniem, gan arī studentiem tiek attīstītas nepietiekami. Tikai 17.3 % 2011. gadā un 18.7 % 2009. gadā aptaujāto skolēnu tika iesaistīti skolēnu uzņēmumu veidošanā un vadīšanā (Bikse, 2011). Arī universitātē iegūtās prasmes uzņēmējdarbības uzsākšanai absolventi novērtē viszemāk salīdzinājumā ar citām uzņēmējkompetences attīstību veicinošām prasmēm (skat. 3. tabulu).

Tabulas dati rāda, ka no aptaujātajiem 4909 respondentiem uzņēmējprasmes nav apguvuši vispār 27.3 %; ļoti zemā un zemā līmenī apguvuši 31.5 % absolventu un vidējā līmenī – 27.1 % absolventu. Augstā un ļoti augstā līmenī prasmes uzņēmējdarbības uzsākšanai ir apguvuši tikai 12.7 % absolventu. Salīdzinot kopējos aptaujas rezultātus ar izglītības tematiskās grupas vadības zinātnes un administrēšana respondentu vērtējumu, jānorāda, ka arī viņu sagatavotība uzņēmējdarbības izglītības jautājumos ir nepietiekama. Kaut gan vadības zinātnes studiju programmā tiek dota iespēja apgūt gandrīz visus studiju kursus, kas sekmē uzņēmējkompetences attīstību, tomēr 30.8 % respondentu uzrāda, ka prasmes uzņēmējdarbības uzsākšanai viņiem vispār nav bijis iespējas apgūt un tās apguvuši ļoti zemā un zemā līmenī. Liels ir to respondentu daudzums (43.2 %), kas norāda, ka šīs prasmes iegūtas tikai vidējā līmenī. Tas liecina: Eiropas Komisijas nostādnes par to, ka uzņēmējkompetence ir jāattīsta visiem jauniešiem, iekļaujot uzņēmējdarbības izglītības elementus dažādās augstākās izglītības studiju programmās, kursos vai priekšmetos, īpaši dabas zinātņu un tehnisko studiju programmās Latvijas universitātēs netiek pilnībā īstenotas, pat ekonomikas novirziena studijās (EK, 2008), Arī ne visās augstskolās tiek pilnībā īstenoti LR MK 2007. gada 29. maija Noteikumi par pirmā, kā arī otrā līmeņa profesionālās augstākās izglītības valsts standartu, kuri paredz, ka moduli vismaz

94

sešu kredītpunktu apjomā jāiekļauj visās (augstskolās – bakalaura, ja iepriekš tas nav apgūts) studiju programmās.

3. tabula

Respondentu vērtējums par to, kādā līmenī, studējot universitātē, viņiem bija iespējams iegūt prasmes, kas sekmē uzņēmējkompetences attīstību * (%)

Izglītības tematiskā grupa

Nea

pguv

u

Zem

ā un

ļoti

zem

ā līm

enī

Vid

ējā

līmen

ī

Aug

stā

un ļo

ti au

gstā

līm

enī

Nav

atb

ildes

Rast radošus risinājumus dažādas sarežģītības problēmām

1.7 13.2 40.4 43.4 1.2

Strādāt ar informāciju. to izvērtēt. analizēt un sistematizēt

4.0 5.1 30.8 62.6 1.1

Strādāt komandā 1.8 10.3 32.6 54.1 1.2 Plānot, organizēt un vadīt savu darbu 3.5 8.4 33.0 53.7 1.4

Pieņemt lēmumus. pamatojoties uz iepriekš veiktu informācijas analīzi

1.1 8.7 36.4 52.4 1.4

Publiski izklāstīt (prezentēt) informāciju 1.4 11.6 34. % 51.2 1.1

Publiski diskutēt un pamatot savu viedokli 2.1 15.1 37.0 44.6 1.2

Strādāt ar nozares specifiskajām datorprogrammām

13.1 24.0 34.7 27.0 15.5

Uzņēmējprasmes 27.3 31.5 27.1 12.7 1.4 Avots: autoru izveidota tabula, vadoties no LUA, 2011 pētījuma

Mūsdienās svarīgs izglītības sistēmas izaicinājums kā Latvijā, tā arī citās

Eiropas valstīs ir radīt apstākļus, lai jaunieši būtu spējīgi un ieinteresēti veidot paši darbavietas un kļūt par darba devējiem. Taču, kā liecina pētījumi, Latvijas izglītības sistēma galvenokārt ir orientēta, lai sagatavotu labus augsti kvalificētus speciālistus noteiktā jomā kā darba ņēmējus, nevis vienlaikus ar noteiktas specialitātes iegūšanu attīstītu arī uzņēmējkompetenci un jaunais cilvēks būtu gatavs uzsākt savu nodarbi, kļūstot par darba devēju. Tā no LUA aptaujāto kopskaita par darba devējiem (uzņēmējiem) strādā tikai 5 %, bet ieguvuši pašnodarbinātā statusu 6.1 % respondentu. Plāno turpmāko trīs gadu laikā saistīt savu dzīvi ar jauna uzņēmuma veidošanu, esošā uzņēmuma iegādi vai kļūt par pašnodarbināto tikai 14.4 procenti. Galvenie cēloņi, kas traucē uzsākt uzņēmējdarbību aptaujātajiem absolventiem, ir finansiālās grūtības (46.2 %) un nav iegūtas zināšanas un prasmes, kas nepieciešamas,

95

lai veidotu savu uzņēmumu (31.8 %). Daudzi norāda, ka nav garantēti ienākumi (27.5 %) un ir bailes riskēt (27.6 %), kā arī – valstī ir sarežģītas administratīvās procedūras (25.2 %), nav ideju par to, kā uzsākt uzņēmējdarbību (23.5 %) un trūkst uzņēmības (19.4 %) (LUA, 2011).

Uz atklāto jautājumu: „Ko augstskolām vajag darīt, lai veicinātu absolventu iesaistīšanos uzņēmējdarbībā?” absolventi norāda, ka augstskolā svarīgi "Nesalauzt potenciālo uzņēmēju mugurkaulu, bet gan veicināt studentos radošās izpausmes, iniciatīvu ideju realizācijā. Dot vairāk praktisku zināšanu, piedāvāt vai simulēt kāda biznesa uzsākšanu.”; „Gan jau katram ir sava ideja vai hobijs, ko patīk darīt, tad nu augstskolas varētu palīdzēt strādāt ar šīm idejām, attīstīt un ieteikt, kā labāk rīkoties, no kā atteikties vai kā virzīt savu ideju uz nākamo soli, lai no šīs idejas izveidotu biznesu.”; „Vispār es domāju, ka augstskolu uzdevums ir iedvesmot, bet diemžēl vairāk notiek tieši tāda kā bremzēšana un kritizēšana.” (Bikse, 2012).

Lai veicinātu absolventu iesaistīšanos uzņēmējdarbībā, augstskolas uzdevums ir nodrošināt studiju procesā teorijas un prakses vienotību, dodot iespēju studentiem mācīties darot un apliecināt savas prasmes konkrētā aktīvā darbībā, meklējot radošu inovatīvu pieeju ekonomisko problēmu risināšanā. Cits svarīgs nosacījums ir radošu domāšanu veicinošas vides attīstīšana, kas sekmētu jaunu ideju ģenerēšanu, kuras aizrauj, liek darboties un kļūst par dzīvesveidu. Uz to norāda 87 % ES 27 aptaujātie Uzņēmējdarbības globālā monitoringa respondenti (EC, 2012). Darot to, kas patīk un kas atbilst interesēm un dzīves mērķim, ir arī panākumi. Būtisks apstāklis ir jaunā cilvēka iedrošināšana uzsākto turpināt, neskatoties ne uz kādām grūtībām, sasniegt iecerēto rezultātu un gūt gandarījumu, rast iespējas idejas virzībai reāla produkta izgatavošanā un veidot izpratni katrā studentā, ka idejas īstenošanai ir attālināts mērķis – sava uzņēmuma veidošana nākotnē.

Šim nolūkam augstskolās varētu kalpot studiju programma „Inovatīvā uzņēmējdarbība”, kuru sekmīgi realizē, piemēram, Banku augstskola. Mūsuprāt, šīs programmas ietvaros vajadzētu iekļaut studentu uzņēmuma izveidošanu kā obligātu prasību visu četru gadu garumā (katram studentam jāpiedalās vismaz vienā šādā projektā), lai studiju laikā būtu iespējams iziet cauri visiem uzņēmuma dibināšanas procesiem – no sākuma līdz ražošanai vai pakalpojuma sniegšanas brīdim, lai būtu reāls priekšstats par uzņēmuma darbības un veidošanas procesu.

Praktiskā izglītībā balstītu studiju pieeju ir uzsākusi īstenot biznesa augstskola „Turība”. Topošajiem speciālistiem, kas studē profesionālajā bakalaura studiju programmā Uzņēmumu vadība, tiek piedāvātas praktiskas studijas Biznesa inkubatorā, kurā viņi vienotībā ar zināšanu apguvi uzņēmējdarbībā īsteno arī savas biznesa idejas, dibinot uzņēmumus. Augstskola nodrošina telpas, mentora padomus – visu nepieciešamo, kas vajadzīgs uzņēmuma veidošanas un darbības procesam. Vienu uzņēmumu veido vismaz četri studenti. Darbības gaitā viņi mainās lomām, lai katrs varētu apgūt vadības, tirgvedības, finanšu un grāmatvedības kārtošanas un citas uzņēmējprasmes. Sekmīgai uzņēmējdarbības īstenošanai studenti paralēli praktiskajām darbībām organizē tikšanās ar pieredzējušiem uzņēmējiem, apmeklē lekcijas, patstāvīgi studē speciālo literatūru, mācās strādāt ar informāciju, to izvērtēt, analizēt un sistematizēt, rast radošus risinājumus, lai pilnveidotu savu uzņēmumu piedāvātos pakalpojumus un nodrošinātu to attīstību. Tādējādi studenti attīsta prasmes un gūst pieredzi darboties komandā, kopīgi plānot, organizēt un vadīt savu darbu, mācās „sastrādāties, vienoties, rast kompromisus, kopīgi pieņemt lēmumus, jo dzīve apliecina – daudzos gadījumos uzņēmums tiek likvidēts tāpēc, ka tā īpašnieki savā starpā sakašķējas”, norāda A. Rostovskis, biznesa augstskolas „Turība” Attīstības padomes priekšsēdētājs (Nestere, 2013).

96

Minētie piemēri, kā arī citu autoru pētījumi (O'Connor, 2013) liecina, ka augstskolās var veidot mācību procesu tā, lai vienlaikus ar zināšanu apguvi studenti varētu attīstīt savas unikālās spējas, izmantojot piedāvājumu visus studiju gadus darboties praktiski, kas ļauj viņiem izpausties radoši, patstāvīgi pieņemt lēmumus un izdarīt secinājumus, attīstīt spējas uzņemties atbildību, iniciatīvu, nebaidīties no nezināmā, veidot pārliecību, ka iecerēto izdosies sasniegt. Tas nozīmē: lai mūsdienu jaunieši varētu dzīvot un darboties atbilstoši XXI gadsimta darba tirgus izaicinājumiem, ir nepieciešams jauns skatījums uz augstākās izglītības studiju programmu satura veidošanu. Šāds aktualizēts skatījums prasa kompleksu pieeju studiju procesa organizācijas jautājumu risināšanai, pievēršot galveno uzmanību personības veidošanai un pašrealizācijas iespēju radīšanai tā, lai nākotnē ikviens būtu spējīgs uzsākt uzņēmējdarbību, radīt darbavietu sev un, vēl labāk, arī citiem.

SECINĀJUMI

Darba tirgus prognozes liecina, ka Latvijā būtiski palielināsies pieprasījums

pēc augstākās kvalifikācijas darbiniekiem. Pieaugs attālinātā darba un mikrouzņēmumu nozīme ekonomikas izaugsmē un iedzīvotāju nodarbinātībā. Šajos apstākļos būtiski mainīsies cilvēka vieta ekonomikā: viņš vienlaikus kļūs pats sev par darba devēju, uzņēmēju – pašnodarbināto. Līdz ar to izglītības sistēmai ir jāpielāgojas darba tirgus izaicinājumiem, uzņēmējdarbības izglītības procesā dodot iespēju visiem jauniešiem attīstīt uzņēmējkompetenci, lai viņi būtu gatavi nākotnē veidot savu uzņēmumu.

Pētījumi liecina, ka vēl arvien saglabājas tradicionāla pieeja uzņēmējdarbības izglītībai. Tiek uzskatīts, ka uzņēmējdarbības izglītības uzdevums ir dot zināšanas galvenokārt ar ekonomikas priekšmetu apguvi, nevis to īstenot plašākajā nozīmē – veicināt personas noteiktu īpašību kopuma attīstību. Tāpēc turpat trešdaļai respondentu, studējot augstskolā, vispār nav bijis iespējas apgūt prasmes uzņēmējdarbības uzsākšanai un vēl trešdaļa tās apguvusi ļoti zemā un zemā līmenī. Līdz ar to tikai nedaudzi pēc universitātes absolvēšanas ir kļuvuši par darba devējiem un ieguvuši pašnodarbinātā statusu. Vairākumam nav īpašas vēlmes nākotnē uzsākt savu uzņēmējdarbību, jo nav ideju, trūkst uzņēmības, ir bailes riskēt un nav iegūtas zināšanas un prasmes, kas nepieciešamas, lai veidotu savu uzņēmumu. Tas nozīmē, ka mūsu izglītības sistēma nepietiekami velta uzmanību jauniešu uzņēmējkompetences attīstībai, lai nākotnē viņi būtu gatavi veidot savus uzņēmumus.

Lai nodrošinātu konkurētspējīgu, uzņēmīgu speciālistu sagatavošanu atbilstoši darba tirgus izaicinājumiem, jaunās paaudzes izpratnes veidošanu par uzņēmējdarbību un vēlēšanos tajā iesaistīties, augstskolu uzdevums ir studiju procesā līdzsvarot teorijas un prakses apgūšanas iespējas, dodot lielāku iespēju studentiem praktiski darboties, izmantojot mūsdienīgas mācību metodes. Sadarbībā ar uzņēmējiem vajadzētu gan profesionālo, gan akadēmisko studiju programmās paredzēt studentu praktisko darbu izstrādi kā pasūtījumus no privātām firmām vai valsts iestādēm atbilstoši tautsaimniecības vajadzībām, lai iegūtie rezultāti un labās idejas nezustu. Uz atsevišķām lekcijām, semināriem biežāk vajadzētu aicināt dažādu jomu speciālistus (vieslektorus), piedāvāt iespēju apgūt starpdisciplināras studiju programmas, lai iegūtās zināšanas un prasmes varētu lietot starpnozaru problēmu risināšanā.

Augstskolā svarīgi nodrošināt studiju kursu docēšanu ar augsti kvalificētiem, radošiem, progresīvi domājošiem, teoriju un praksi izcili pārzinošiem (ar pieredzi praksē, pētniecībā) pasniedzējiem, ieinteresētiem integrēt uzņēmējdarbības izglītības elementus savos studiju kursos. Kā arī mācībspēku uzdevums ir katram studentam

97

palīdzēt izprast un attīstīt savas īpašības un spējas, mudināt studentus uzsākt uzņēmējdarbību, veicināt ideju rašanos un dot iespēju viņiem radoši izpausties (pašiem darboties), virzot pārliecību, ka izdosies, un motivēt, ieinteresēt un iedvesmot viņus radošo ideju īstenošanai.

98

LITERATŪRA UN AVOTI

1. Bikse, V. (2011) Uzņēmējspējas. – R.: Art & Design SIA. 132 lpp. 2. Bikse V. (2012) Uzņēmumu vadītāji un jaunu uzņēmumu veidotāji. Latvijas

Universitāšu asociācijas pētījums „Universitāšu ieguldījums Latvijas tautsaimniecībā.” R.: 2012. 66.–90. [tiešsaiste] [skatīts 2012. gada 12. decembrī]. Pieejams: http://www.lu.lv/par/strukt/saistitas-organizacijas/lua/

3. Cantillon R., (1755) An Essay on Economic Theory. An English translation translated by Saucier C., ed. Thorton M. (2010), Auburn, Ludvig Von Mises Institute, pp.254.

4. Chiru C., Tachiciu L., Ciuchete S. G. (2012) Psychological factors, behavioural variables and acquired competencies in entrepreneurship education. In: Procedia - Social and Behavioral Sciences 46, pp. 4010–4015.

5. Eiropas Komisija. (2006) Pamatkompetences mūžizglītībai – Eiropas pamatprincipu kopums.

6. Ekonomikas ministrija. (2012) Informatīvais ziņojums par darba tirgus vidējā un ilgtermiņa prognozēm. [tiešsaiste] [skatīts 2013. gada 20. martā]. Pieejams:

http://www.em.gov.lv 7. European Commission. (2004) Education for Entrepreneurship. Making progress

in promoting entrepreneurial attitudes and skills through Primary and Secondary education.

8. European Commission. (2008) Best Procedure Project „Entrepreneurship in Higher Education, especially in non-business studies”

9. European Commission. (2007; 2009; 2012) Entrepreneurship in the EU and beyond. Flash Eurobarometer Reports [tiešsaiste] [skatīts 2013. gada 10. martā] Pieejams: http://ec.europa.eu/enterprise/public-opinion/flash/fl-en.pdf

10. Gibb A. (1999) Can we build effective entrepreneurship through management development. In: Journal of General Management, Vol. 24. No.4, pp.1–21.

11. Guidance supporting Europe’s aspiring entrepreneurs. (2011). Policy and practice to harness future potential. Research paper. No 14. Luxembourg: Publications Office of the European Union, [tiešsaiste] [skatīts 2013. gada 10. aprīlī]. Pieejams:

http://www.cedefop.europa.eu/EN/Files/5514_en.pdf 12. Kirby D. (2006) Entrepreneurship education: can bussiness schools meet the

challenge? In: International Entrepreneurship Education. Ed by Fayolle A., Klandt H., UK Edward Elgar Publishing, pp. 35–54.

13. Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes datu bāze. [tiešsaiste] [skatīts 2012. gada 11. aprīlī]. Pieejams: http://www.csb.gov.lv/ekonomiski-aktivas-statistikas-vienibas-pa-sektoriem-un-lieluma-grupam

14. Lebusa M. J. (2011) Does Entrepreneurial Education Enhance Under-graduate Students’ Entrepreneurial Self-Efficacy? A Case at one University of Technology in South Africa. In: China-USA Business Rewiev, ISSN 1537–1514. Vol. 10. No1. 53–64.

15. LUA projekts Universitāšu ieguldījums Latvijas tautsaimniecībā, LU, RTU, LLU, RSU, DU, LiepU absolventu aptauja, SKDS, 2011.gada novembris – decembris, 75 lpp.

16. Lulle B. Hazans: „Demogrāfijas pasākumi ir pareizi, bet izceļošanu nemazina”. NRA, 20.03.2013.

99

17. LR MK (2007. gada 29. maijs) Noteikumi par pirmā, kā arī otrā līmeņa profesionālās augstākās izglītības valsts standartu.

18. Marshal A. (1953) Princicples of economics: an introductory vol., New Yourk, The Macmillan Company, fifth printing, pp.871.

19. McCoonnell C. R., Brue S. L. (1999) Economics: Principles, Problems and Policies. McGraw-Hill. Irwin.

20. Misra S., Kumar E. S. (2000) Resourcefulness: A Proximal Conceptualisation of Entrepreneurial Behavior. In: Journal of Entrepreneurship, Vol. 9, pp.135–154.

21. Nestere L. Lai negatavotu bezdarbniekus, jāpiedāvā jauni izglītības risinājumi. NRA, 05.03.2013.

22. O'Connor A. (2013) A conceptual framework for entrepreneurship education policy: Meeting government and economic purposes. In: Journal of Business Venturing, 28, pp. 546–563.

23. Rasmussen E. A., Sorheim R. (2006) Action-based entrepreneurship education. In: Technovation, 26, pp. 185–194.

24. Say J. B. (1855) A Treatise on Political Economy; or the Production, Distribution, and Consumption of Wealth, ed. Clement C. Biddle, trans. C. R. Prinsep (1880), Philadelphia: Lippincott, Grambo & Co, pp.269.

25. Schumpeter J. A. (1983) The Theory of Economic Development. USA, New Brunsvic, Trasaction Publishers, pp. 257.

26. Solomon G., Tarabishy A. (2005) Entrepreneurship Education in the United States: A Preliminary Report. Proceedings: 15th Internationalizing Entrepreneurship Education and Training (IntEnt) Conference, Guilford, UK.

100

VI. INOVĀCIJU NOZĪME EKONOMIKAS STRUKTŪRĀLO PĀRMAIŅU KONTEKSTĀ

Tatjana Volkova

KOPSAVILKUMS

Tautsaimniecību virza patērētāju mainīgās un daudzveidīgās vajadzības, un tas iespaido tautsaimniecības struktūras maiņu. Industriālās revolūcijas ietekmē pēdējos gadsimtus IKP dominē ražošanas sektors, tad mūsdienās arvien lielāku īpatsvaru tautsaimniecības struktūrā ieņem pakalpojumi. To izraisa patērētāju labklājības un iespēju pieaugums, kas nosaka pieprasījuma palielināšanos pēc daudzveidīgiem pakalpojumiem. Jauno tehnoloģiju un globalizācijas ietekmē pieprasījums pēc pakalpojumiem aug arī ražošanas uzņēmumos. Ražošanas uzņēmumi arvien plašāk izmanto programmēšanas, loģistikas, dizaina, telekomunikāciju, finanšu, pēcpārdošanas servisa, mārketinga, dizaina u.c. pakalpojumus, lai paaugstinātu produktu tirgus vērtību un nodrošinātu produktivitātes pieaugumu paaugstinātas konkurences apstākļos. Pakalpojumu integrēšana vērtību radīšanas ķēdē ražošanas uzņēmumu darbībā kļūst par neatņemamu uzņēmumu aktivitāšu sastāvdaļu.

Ekonomikas struktūras maiņa un pieaugošā konkurence nosaka nepieciešamību uzņēmumiem pāriet uz sarežģītākiem ražojumiem un pakalpojumiem, radot augstāku pievienoto vērtību nekā vidēji industrijā, nodrošinot uzņēmuma konkurētspējīgo priekšrocību. Šādi uzņēmumi ir mazāk pakļauti ekonomikas un industriju cikliskajām svārstībām un resursu cenu paaugstināšanas ietekmei. Esošās pārmaiņas nosaka jaunas domāšanas un jaunu pieeju nepieciešamību, spēju mācīties no pagātnes pieredzes, vienlaikus apzinoties nākotnes izaicinājumus gan valsts, gan uzņēmumu līmenī. Arvien augstākas prasības tiek izvirzītas uzņēmumu vadītājiem un darbiniekiem un tas nosaka atvērtākas uzņēmuma kultūras vides veidošanu jaunrades veicināšanai.

Zināšanas ir vērtība, taču pašas par sevi jaunu vērtību nerada. Tikai zināšanu izmantošana, radot jaunus produktus, jaunas tehnoloģijas, jaunus risinājumus mainīgo patērētāju vajadzību apmierināšanai, var nodrošināt inovācijas, kas virza ekonomikas attīstību. Ņemot vērā to, ka uzņēmumi nav viendabīgi, atšķiras arī tajos izmantojamās inovāciju stratēģijas un inovāciju veidi. Paplašinoties izpratnei par inovāciju būtību un to sniegtajām priekšrocībām, tās nesaistot tikai ar tehnoloģiskām inovācijām, mainās arī inovāciju vadīšanas pieejas un metodes uzņēmumos. Uzņēmumu vadītājiem ir būtiski izprast gan tehnoloģisko, gan netehnoloģisko inovāciju būtību un nozīmi, to savstarpējo saistību, kā arī to attīstības tendences, lai nodrošinātu efektīvu un lietderīgu inovāciju vadīšanas procesu uzņēmumos.

IEVADS

Eiropai, tai skaitā arī Latvijai, ir nepieciešamas inovācijas visos tautsaimniecības un sabiedrības sektoros ekonomikas attīstības nodrošināšanai. Lai panāktu tautsaimniecības izaugsmes atjaunošanu, daudzu valstu politiķi meklē jaunas pieejas tautsaimniecības vadīšanā, izstrādā ekonomikas reformu un stabilizācijas plānus, savukārt uzņēmēji, sabiedrība šos plānus bieži vien kritizē un prasa

101

nekavējošus risinājumus un atbalstu un sagaida daudz konstruktīvāku rīcību no valdības.

Diemžēl risinājumi un līdz šim uzkrātā pieredze, kas bija noderīga vēl vakar, var būt nederīga šodienas strauji mainīgajos apstākļos, jo tehnoloģiju attīstība un globālā pasaule piedāvā arvien jaunas iespējas šo vajadzību apmierināšanai, vienlaikus radot jaunas vajadzības.

Inovāciju ekonomiku kā jēdzienu nevajadzētu pielīdzināt tikai inovatīviem uzņēmumiem vai produktiem, tie, lai arī saistīti, ne tuvu nav sinonīmi. Inovāciju ekonomiku var raksturot kā tautsaimniecību, kuru virza inovācijas to visplašākajā nozīmē, lai nodrošinātu sabiedrības dzīves kvalitātes paaugstināšanu. Tā sasniegšanai ir jārada inovatīva darbības vide, kas skar gan atvērtu un izcilu pētniecības sistēmu veidošanu, riska kapitāla pieejamību, cilvēkresursu attīstību, intelektuālā kapitāla attīstību u.c. Eiropas Komisijas pētījumā par inovāciju snieguma novērtēšanu 2013. gadā, novērtējot ES 27 dalībvalstu inovāciju vidi, Latvija ieņēma 25. vietu, kas ir viena no pēdējām vietām starp ES valstīm (Innovation Union Scoreboard, 2013, p.7).

Latvijas Ekonomikas ministrija kā galvenos šobrīd pastāvošos izaicinājumus nacionālās inovācijas sistēmas pilnveidošanai min pētniecības potenciāla kapacitātes palielināšanu, kā arī nepietiekamu pētniecībai un attīstībai (P & A) atvēlēto izdevumu līmeni. Tā 2011. gadā tie bija tikai 0.7 % no IKP, turpretī ES vidējais līmenis 2010. gadā bija 2 procenti. Latvijā ir arī zema privātā sektora inovāciju kapacitāte, zems P & A rezultātu komercializācijas līmenis un nepietiekama zinātnes un uzņēmējdarbības sektora sadarbība. Kā nopietna problēma tiek minēta arī kvalificētu speciālistu trūkums, lai uzņēmumi, zinātniskās iestādes spētu radīt un īstenot inovatīvus projektus, izstrādāt jaunas tehnoloģijas vai produktus. Latvijā ir salīdzinoši liels zemu un vidēji zemu tehnoloģiju nozaru īpatsvars – laika posmā no 2008. līdz 2010. gadam inovatīvo uzņēmumu īpatsvars no kopējā uzņēmumu skaita Latvijā bija 29.9 %; ES vidēji (2006–2008) – 51.6 %; Lietuvā – 30.3 %; Igaunijā – 56.4 procenti. Uzņēmējiem joprojām pietrūkst izpratnes par inovācijas lomu uzņēmuma konkurētspējas sekmēšanai (Platace, 2013).

IZMANTOTĀS METODES

Rakstā izmantotas vispārteorētiskās metodes, satura analīzes, tendenču analīzes metode, datu analīzes, kā arī analīzes un sintēzes metodes.

EKONOMIKAS STRUKTURĀLĀS PĀRMAIŅAS UN RAŽOŠANAS NOZĪMES MAIŅA

Pēdējās desmitgadēs attīstīto valstu ekonomikā vērojamas izmaiņas pakalpojumu un ražošanas sektora īpatsvara attiecībā, pakalpojumu sektoram kļūstot arvien nozīmīgākam saistībā ar nodarbinātību un pievienoto vērtību.

McKinsey Globālais institūts (McKinsey Global Institute) veica pētījumu par ražošanas lomu attīstīto un attīstības valstu ekonomikā, lai noskaidrotu, kādas izvēles pastāv dažādu industriju uzņēmumiem attiecībā uz to sekmīgas darbības nodrošināšanu. Pētījuma rezultāti parāda, ka ražošanai ir nozīmīga loma gan attīstītās, gan attīstības valstīs, ka ražošanas sektors ir daudzveidīgs un ka tas iekļauj uzņēmuma darbības procesos arvien vairāk pakalpojumu un tos izmanto kā ieejas resursus (Manyka J. et al., 2013). Tāpat pētījums parāda, kā mainās ražošanas sektora nozīme darbavietu radīšanā, ekonomikai attīstoties. Ražošanas sektors sniedz būtisku ieguldījumu tirdzniecības sektora attīstībā, pētījumu un attīstības izdevumu

102

nodrošināšanā, produktivitātes pieaugumā. Ražošanas sektors nodrošina ap 70 % eksporta gan attīstīto, gan attīstības valstu ekonomikā un gandrīz 90 % no pētniecības un attīstības izdevumiem (Manyka J. et al., 2013, p.17). Arī nākotnē ražošanas sektors turpinās virzīt inovācijas, eksportu un produktivitāti.

Produktivitāti var paaugstināt, gan samazinot darbinieku skaitu, gan palielinot apgrozījumu uz vienu nodarbināto. Globalizācijas un jauno tehnoloģiju ietekmē konkurence pastiprinās un tā rezultātā daudzās industrijās vidējais izmaksu līmenis samazinās, kas nosaka industrijas uzņēmumiem veikt pasākumus izmaksu samazināšanai, lai nodrošinātu konkurētspēju un attīstībai nepieciešamo peļņas līmeni. Diemžēl uzņēmumiem, kas orientējas uz izmaksu samazināšanos pieaugošās konkurences ietekmē, lai paaugstinātu produktivitāti, nākas samazināt nodarbināto skaitu, tos aizstājot ar modernām tehnoloģijām. Arvien vairāk uzņēmumu Eiropā un citur pasaulē samazina darbinieku skaitu, jo gan krīzes ietekmē, gan globālās konkurences pastiprināšanās rezultātā, kad daudziem uzņēmumiem ir jākonkurē globālā mērogā, izmaksu samazināšanas nodrošināšana kļūst kritiska.

Tā, piemēram, pasaulē lielākais industriālo lodīšu gultņu ražotājs Zviedrijas uzņēmums SKF 2013. gada sakumā paziņoja, ka samazinās darbavietu skaitu par 2500 vietām. Šī darbavietu samazināšana bija daļa no pasākumiem, ko paredzēja 2010. gadā pieņemtā uzņēmuma taupības pasākumu programma. Tika paziņots, ka darbiniekus atlaidīs SKF uzņēmumos ne tikai Zviedrijā, bet arī Itālijā, Ukrainā un ASV. Paziņojumā SKF norāda, ka darbinieki dosies priekšlaicīgā pensijā, aizies no darba brīvprātīgi vai arī par atlaišanu tiks panākta vienošanās ar arodbiedrībām. Pēdējā laikā SKF peļņa samazinās, tāpēc tiek veikti taupības pasākumi (BNS, 2013a).

Arī Japānas autoražotājs "Honda" 2013. gada sākumā paziņoja, ka atlaidīs 800 darbiniekus savā rūpnīcā Lielbritānijas pilsētā Svindonā, un līdz ar to šīs rūpnīcas darbinieku skaits samazināsies vairāk nekā par ceturto daļu. "Honda" paziņojumā teikts, ka šāds lēmums pieņemts, lai nodrošinātu "biznesa ilgtermiņa stabilitāti". Eiropas autotirgū, kur tiek realizēta šīs rūpnīcas produkcija, pieprasījums nav augsts, skaidro "Honda". Pašlaik Svindonas rūpnīcā ir ap 3500 darbinieku (BNS, 2013b).

Lai samazinātu tēriņus un veiksmīgāk konkurētu ar Āzijas uzņēmumiem, Vācijas gaismas ķermeņu ražotājs "Osram" 2012. gada beigās paziņoja, ka atlaidīs aptuveni 4700 jeb 12 % no saviem 39 tūkstošiem darbinieku, kā arī slēgs vai pārdos vairākas ražotnes (BNS, 2012). Atlaišana paredzēta viena miljarda eiro (703 miljonu latu) vērtās tēriņu samazināšanas programmas ietvaros, ko plānots īstenot turpmākajos trijos gados. Iepriekš uzņēmums jau paziņoja, ka līdz 2014. gadam plāno likvidēt vismaz 7300 darbavietu. Vienlaikus "Osram" ir iecerējis līdz 2017. gadam atvērt gaismas diožu (LED) spuldžu rūpnīcu Ķīnā, izveidojot tajā 1700 jaunu darbavietu. "Osram" konkurētspēja pēdējā laikā ir samazinājusies, jo uzņēmums lēni pārorientē savu ražošanu no tradicionālajām kvēlspuldzēm uz energoefektīvajām LED spuldzēm. Vienlaikus LED spuldžu ražotāji Āzijā ir krasi kāpinājuši šo gaismas ķermeņu ražošanas jaudas un pazeminājuši to cenas. Uzņēmums "Osram" pieder rūpnieciskās ražošanas milzim "Siemens", taču drīzumā plāno atdalīt savu biznesu no mātes uzņēmuma struktūrām. Zviedrijā veiktais pētījums parāda, ka 25 % no uzņēmumiem uzskata, ka darbinieku samazināšana būs viena no galvenajām prioritātēm arī 2013. gadā (BNS, 2013c).

Šāda situācija tiek novērota ļoti daudzos uzņēmumos arī Latvijā, kuriem pieprasījuma izmaiņu un izmaksu samazināšanas spiediena ietekmē nākas atbrīvot savus darbiniekus, kas rada sociālo spriedzi sabiedrībā. Darbinieku skaita samazināšana ir viens no virzieniem, kas veicina produktivitātes paaugstināšanu uzņēmumos. Tā, piemēram, AS airBaltic 2012. gadā samazināja darbinieku skaitu par

103

15 % (Melbārzde L., 2013). Pieprasījuma samazināšanas rezultātā uzņēmums „Liepājas metalurgs” paziņoja, ka 2013. gada aprīlī tiek samazinātas vakantās štata vietas un tiek lauztas darba attiecības ar darbiniekiem uz savstarpējās vienošanās pamata. Tiek likvidētas 80 štata vietas, ik mēnesi radot ietaupījumu 49.6 tūkstošus latu mēnesī (Hāka Ž., 2013). Vēl patlaban notiek plānošana un apspriešana par 229 štata vietu samazināšanu. AS „Liepājas metalurgs” ziņo, ka ar līdzīgām problēmām sastopas metalurģijas uzņēmumi citur pasaulē. Tā, piemēram, Luksemburgā bāzētā ArcelorMittal S.A paziņojusi, ka tiks slēgtas 7 no 12 ražotnēm Beļģijā, Ljēžā, un darbu zaudēs 1300 strādnieku, bet vācu lielākais tērauda ražošanas uzņēmums Thyssen Krupp pērn cieta 4.7 miljardus eiro lielus zaudējumus

Minētie piemēri norāda, ka uz zemām izmaksām balstītu uzņēmumu produktivitātes paaugstināšana tiek nodrošināta, samazinot darbinieku skaitu. Tas attiecas galvenokārt uz tiem uzņēmumiem, kas izmaksu samazināšanas nolūkā ir spiesti personālu, cilvēku fizisko un garīgo spēku, aizstāt ar jaunākajām tehnoloģijām.

Attīstītās valstīs pēc ražošanas sektora apjoma krituma ekonomikas krīzes ietekmē ir novērojams nodarbinātības pieaugums ražošanas sektorā. Taču šīs tendences noturīgums ir atkarīgs no vairākiem faktoriem (Manyka J. et al., 2013, pp. 53–55):

1. pieeja lētam darbaspēkam vai augsti kvalificētam darbaspēkam (vai abiem); 2. attālums no gala patērētajiem; 3. transportēšanas un loģistikas sistēmas efektivitāte; 4. dabas resursu un lētas enerģijas pieejamība; 5. inovāciju centru pakalpojumu pieejamība.

Ekonomikai attīstoties, ražošanas sektoram joprojām ir svarīga loma tādu inovāciju radīšanā, kas risina sabiedrības kopējās problēmas – ietekmes uz vidi samazinājumu, resursu patēriņa samazināšanu u.c.; produktivitātes pieauguma un tirdzniecības veicināšanu. Tomēr ilgtermiņā ražošanas uzņēmumu loma nodarbinātības sekmēšanā attīstītās valstīs samazināsies sakarā ar:

• produktivitātes pieaugumu, • pakalpojumu sektora īpatsvara IKP pieaugumu, • globālās konkurences pastiprināšanos.

Attīstītās valstīs no ražošanas sektora nevar gaidīt masu nodarbinātību tādā līmenī, kāds tas bija pirms dažām desmitgadēm. Domājot par jaunu darbavietu radīšanu, kas nodrošina iedzīvotāju dzīves līmeņa paaugstināšanos, svarīgi apzināties arī pakalpojumu sektora pieaugošo lomu nodarbinātības veicināšanā. Jaunās tehnoloģijas rada vajadzības un līdz ar to pieprasījumu pēc informācijas un tās apstrādes, tā kā internets rada jaunas iespējas, piemēram, ”lietu internetu”, kas nosaka augstu pieprasījumu pēc programmēšanas industrijas pakalpojumiem. „Lietu internets”, pie kā strādā uzņēmums „Ericsson”, rada jaunas pieredzes iespējas, piemēram, piedāvājot patērētājiem, mājsaimniecībām, pārvaldīt dažādas elektroniskās ierīces attālināti (Ericsson, 2013a).

Latvijā arvien biežāk tiek lietots termins „industrija”, taču ne vienmēr tiek pareizi saprasta tā būtība. Industriju veido uzņēmumi, kas tirgū piedāvā produktus (preces vai pakalpojumus), lai apmierinātu noteiktas patērētāju vajadzības. Tā, piemēram, programmēšanas industrija apmierina vajadzības pēc programmēšanas pakalpojumiem, reklāmas industrija – pēc reklāmas pakalpojumiem, kafijas industrija – pēc kafijas, pulksteņu industrija – pēc pulksteņiem, utt. Tātad industrija veidojas no līdzīgiem produktiem, kas apmierina vienas un tās pašas patērētāju vajadzības. Tā, piemēram, atspridzinošo bezalkoholisko dzērienu industriju veido limonādes, kvasa

104

dzērieni, Coca-Cola, Pepsi un citi dzērieni, apmierinot patērētāju vajadzības pēc atspridzinošiem bezalkoholiskiem dzērieniem.

Vienlaikus ļoti svarīgi apzināt ne tikai tās vajadzības, kuras ir jāapmierina šodien, bet arī jāprognozē, kas ir ne mazāk svarīgi, tās vajadzības, kuras radīsies un būs jāapmierina nākotnē. Jau patlaban esam liecinieki tam, ka līdz ar jauno tehnoloģiju attīstību strauji parādās daudz jaunu industriju. Piemēram, autoceļu tiešsaistes navigatoru industrija nebija iespējama pirms interneta parādīšanās, tas pats attiecas uz digitālo briļļu industriju, kas ir tikai tapšanas posmā. Līdz ar arī valsts politikas veidotājiem jādomā vairs ne tikai tautsaimniecības nozaru līmenī, bet arī daudz konkrētāk patērētāju vajadzību un industriju līmenī. Proti, jāanalizē sabiedrības vajadzību attīstības tendences – kuras no tām aug straujāk un kāda atbalstošā darbības vide uzņēmumiem ir jārada, lai industrijas, kas apmierina šīs vajadzības, varētu attīstīties. Piemēram, mūsdienās preču ražošana nav iespējama bez dizaina industrijas uzņēmumu pakalpojumiem, kā arī interneta vide rada arvien pieaugošu pieprasījumu pēc programmēšanas industrijas, reklāmas industrijas, mūzikas industrijas, dizaina industrijas u.c. pakalpojumiem. Viss tautsaimniecībā ir savstarpēji saistīts un nevar izcelt vienu industriju uz citas rēķina. It īpaši svarīgi mūsdienās uzņēmumiem ir sadarboties, veidojot klasteri, kas virzīts uz noteikta gala produkta radīšanu vai problēmu risināšanu, piemēram, Somijā klasteris nodarbojas ar sabiedrības novecošanās problēmu risināšanu.

Ražošanas uzņēmumi kļūst arvien inteliģentāki, izmanto ārpakalpojumus globālā līmenī, radot lielāku pieprasījumu pēc augsti kvalificētiem darbiniekiem. Saskaņā ar McKinsey Globālā institūta datiem, saglabājoties esošajām tendencēm, nodarbinātība ražošanas sektorā samazināsies un attīstīto valstu ekonomikā darbavietu skaits samazināsies no 45 milj. nodarbināto patlaban līdz 40 milj. 2030. gadā (Manyka J. et al., 2013, p.8) . Tāpat pētījumā uzsvērts, ka ražojošie uzņēmumi vairs nevar izmantot tradicionālās pieejas. Tas attiecas arī uz ekonomikas politikas veidotājiem, kam jāsalāgo savas gaidas ar realitāti, un politiku vairs nevar veidot, pamatojoties uz uzskatu, ka ražošana nodrošinās masveida nodarbinātību. Tā vietā ražošanas uzņēmumi kļūst par inovāciju un valsts konkurētspējas virzītāju.

Ražošanas procesu, materiālu, IT u.c. inovācijas rada ražošanas iespējas daudz pieejamākas arvien lielākam dalībnieku skaitam. Sākot ar ideju, prototipu veidošanu digitālā vidē, iespējām virtuāli pasūtīt preču ražošanu, masveidā izmantojot t.s. dalītās ražotnes (shared production facilities), kas pamatojas uz atvērto inovāciju pieeju. Tā, piemēram, Ķīnā pirmā dalītā ražotne tika atvērta 2010. gadā, bet jau 2011. gadā Šanhajas provinces valdība paziņoja par plāniem atvērt 100 šādas valdības finansētas ražotnes. Arī ASV vairākās pilsētās attīstās šādas ražotnes (ibid., p.95). Internets paver iespējas izmantot tādas vietnes, kā Kikcstarter un Quirky, lai katrs var iesūtīt savu ideju tās realizācijai, piesaistot ārējo finansējumu. Virtuālā ekosistēma paātrina pieprasījumu pēc ražošanas augošās un attīstītās ekonomikās, turpinot ražošanas un pakalpojumu saplūšanu. Masu pielāgošana ir ražošanas un pakalpojumu inovācija, kas kļuva iespējama, pateicoties digitālās vides plašajam piedāvājumam. Tā, piemēram, ASV sagaida, ka personalizētie medicīnas pakalpojumi pieaugs par 11 % ik gadu, sasniedzot 450 mljrd. USD 2015. gadā (ibid., p.100).

RAŽOŠANAS SEKTORA DAUDZVEIDĪBA

McKinsey pētījums pelna ievērību ar to, ka parāda ražošanas sektora neviendabīgumu un daudzveidību (Manyka J. et al., 2013). Pētījumā izdalīti 5 atšķirīgi ražošanas sektori pēc šādām pazīmēm (pp. 44–45):

105

1. konkurētspējīgās priekšrocības avoti; 2. uzņēmuma atrašanās (ražotņu) vietu ietekmējošie faktori; 3. pētniecība un attīstības nodrošināšana; 4. tirgus apgūšana.

Atkarībā no augstāk minētajām pazīmēm var izdalīt vairākus ražošanas

sektorus. 1. Globālo inovāciju vietējam tirgum sektoru, ko veido ķīmiskās rūpniecības

un farmācijas sektors; transporta iekārtu, mašīnbūves, tai skatā elektroniskās mašīnbūves un ierīču ražošana. Šo sektoru uzņēmumu konkurētspējas pamatā ir inovācijas un kvalitāte, kā arī augstas pētniecības izmaksas.

2. Reģionālās pārstrādes sektoru, ko veido pārstrādes un dzērienu ražošana, drukāšana un izdevējdarbība, gumijas un plastmasas ražošana, metālizstrādājumu ražošana. Šī sektora uzņēmumos ir salīdzinoši zemi izdevumi pētniecībai un attīstībai, kā arī augsta procesu automatizācijas pakāpe. Attīstības pamatā ir vietējā tirgus pieprasījums.

3. Enerģijas un resursu intensīvo patēriņa preču ražošanas sektoru, ko veido kokizstrādājumi, papīra un celulozes ražošana, parastā metāla ražošana, minerālo produktu ražošana. Šī sektora uzņēmumus raksturo cenu konkurence un zems diferencēšanas līmenis.

4. Globālo tehnoloģiju sektoru, ko veido datoru un biroja iekārtu ražošana, pusvadītāju un elektronikas ražošana, medicīnas un optisko un precīzo mērījumu iekārtu ražošana. Šī sektora uzņēmumu konkurētspējas pamatā ir augsti izdevumi pētniecībai un attīstībai, kā arī visjaunāko tehnoloģiju izmantošana.

5. Darbaspēka intensīvo sektoru, ko veido tekstilizstrādājumu, apģērba, ādas izstrādājumu ražošana, mēbeļu, rotaļlietu, juvelierizstrādājumu u.c. plaša patēriņa produktu ražošana. Konkurētspējas pamatā ir cenu konkurence.

Atšķirībā no konkrētā sektora tādi faktori, kā enerģijas un darbaspēka

izmaksas, talantu pieejamība, tirgus attālums, tādu sadarbības partneru, kā piegādātāju un pētnieku esamības nozīme mainās. Šī ražošanas uzņēmumu segmentācija palīdz izprast, kur norisināsies ražošanas aktivitātes un kāda ir inovāciju loma dažādos ražošanas sektoros.

Ražošanas sektora attīstības tendences

McKinsey Globālais institūts, raksturojot nākotnes tendences, kas ietekmēs ražošanas procesu un ražošanas digitālo platformu dizainu nākotnē, nosaka, ka digitālā modelēšana, simulācija un vizualizācija, kā arī industriālo robotu izmantošana, piedevu ražošana un zaļā ražošana būtiski ietekmēs ražošanas uzņēmumu darbību (Manyka J. et al., 2013).

1. Digitālā modelēšana, simulācija un vizualizācija. Digitālā fabrika, kurā var tikt simulēts ražošanas process. Ražotāji var izmantot apjomīgu datu (big data) analīzi, lai vadītu sarežģītus ražošanas procesus un vērtību ķēdes, kurās iesaistīti simtiem piegādātāju visā pasaulē. Toyota, Nissan un Fiat, izmantojot digitālās iespējas, samazināja jaunu automašīnu radīšanas procesu par 30–50 %, ļaujot ražotājiem un dizaineriem dalīties informācijā un simulēt dizainu, lai testētu labākos dizainus un izvēlētos nepieciešamos materiālus un piegādātājus (ibid., p.88).

106

2. Industriālo robotu izmantošana. 2010. gada beigās pasaulē tika izmantots 1 milj industriālo robotu, pārsvarā automobiļu un elektronikas ražošanā. Industriālie roboti tiek vairāk izmantoti valstīs, kur darbaspēks ir izglītots un izmaksas ir augstas. Tiek prognozēts, ka līdz 2016. gadam industriālo robotu skaits pieaugs ik gadus ar 26 %, paplašinot to izmantošanas industriju klāstu un atverot arvien jaunus reģionus (ibid., p.95).

3. Piedevu ražošana (additive manufacturing) attiecas uz ražošanu, kuras pamatā tiek izmantotas mazas daļiņas. Tā, piemēram, 3 dimensiju printeris ļauj izprintēt velosipēdu no sintētiskajiem materiāliem. Uz piedevu ražošanu var attiecināt selektīvas lāzeru aglomerācijas, kausētu nogulšņu modelēšanu, stereolitogrāfiju – tās ir vadošās tehnoloģijas industriālajai piedevu ražošanai. Minētās tehnoloģijas veicina ražošanas elastību, samazinot prototipēšanas un attīstības laiku, samazina resursu izlietojumu, veicina kompleksu struktūru un formu veidošanu, kā arī sniedz citas priekšrocības.

4. Zaļā ražošana. Jaunu tehnoloģiju un materiālu izmantošana var samazināt ražošanas negatīvo ietekmi uz dabu. Tikai 2 no 5 segmentiem – reģionālās pārstrādes industrijas (gumijas un

plastmasas produktu, metāla produktu, pārtikas, dzērienu un tabakas produktu ražošana, izdevējdarbība un drukāšana), kā arī globālās inovācijas vietējam tirgum industrijas (ķīmisko produktu, automašīnu un citu transportlīdzekļu ražošana, mašīnbūve, iekārtu un ierīču ražošana) – kopā rada 75 % no ražošanas uzņēmumu pievienotās vērtības gan attīstītās, gan attīstības valstīs. Divi citi ražošanas sektori – globālo tehnoloģiju (datoru un biroja tehnikas ražošana, pusvadītāju un elektronikas, kā arī medicīnas, precīzās tehnikas un optikas ražošana) un darbietilpīgo plaša patēriņa preču (tekstils, ādas izstrādājumi, apģērbi, mēbeles, juvelierizstrādājumi, rotaļlietu u.c. ražošana) – rada tikai 16 % no pievienotās vērtības gan attīstītos, gan attīstības uzņēmumos (ibid., p.6).

Attīstītās valstis turpina būs vadošās globālo inovāciju vietējiem tirgiem uzņēmumu grupā ar augstāku produktu pievienoto vērtību un ir mazāk konkurētspējīgas darbaspēka ietilpīgajā grupā. Tas nosaka nepieciešamību attīstītajām valstīm ražošanas jomā specializēties augsto tehnoloģiju sektoros. Savukārt augsto tehnoloģiju sektoru attīstību veicina valsts un privātā sektora ieguldījumi pētniecībā un attīstībā.

PAKALPOJUMU SEKTORA NOZĪMES PALIELINĀŠANĀS EKONOMIKĀ

Uzņēmuma McKinsey pētījums parāda, ka ražošanas sektora īpatsvars IKP sasniedz maksimumu, kad tas veido 20–35 % no IKP (Manyka J. et al., 2013, p.3). Pētījumā tālāk secināts, ka, valsts attīstības līmenim turpinot paaugstināties un sasniedzot vidējā ienākuma līmeni, valstī sākas straujāks pieprasījums pēc pakalpojumiem, veicinot nodarbinātības īpatsvara kritumu ražošanas sektorā. Tā, piemēram, ASV nodarbinātība ražošanas sektorā samazinājās no 25 % 1950. gadā uz 9 % 2008. gadā. Līdzīga situācija ir arī ražošanas sektorā Vācijā – darbavietu skaits 1970. gadā veidoja 35 %, bet 2008. gadā – 18 % (ibid., p.3).

Kopumā nodarbinātība ražošanas sektorā attīstītās valstīs 10 gados samazinājās par 19 % – no 63 milj. 1998. gadā līdz 50.5 milj. 2008. gadā, sakarā ar procesu automatizāciju, tehnoloģiskajām un organizatoriskajām inovācijām, kā arī ar nodarbinātības palielināšanos pakalpojumu sektorā. Pieņemot, ka produktivitāte pieaugs tādā pašā līmenī, kā desmitgadē pirms krīzes, t.i., 2.7 % gadā, kā arī, ka pieprasījuma līmenis būtiski nemainīsies, nodarbinātība ražošanas sektorā attīstītās

107

valstīs samazināsies no 12 % 2010. gadā līdz 10 % 2030. gadā. Nodarbinātības uzturēšana esošajā līmenī noteiktu produktivitātes pieauguma apturēšanu vai pieprasījuma pēc ražošanas sektora gala produktiem kritumu par 50 %, kas praktiski nav ne vēlams, ne iespējams (ibid., p.26).

Latvijā šī tendence ir līdzīga. Pēc tautas skaitīšanas datiem 2011. gadā visvairāk nodarbināto bija sabiedrisko pakalpojumu sektorā – gandrīz 25 % no visiem nodarbinātajiem, tirdzniecībā un komercpakalpojumos katrā gandrīz 20 % un apstrādes rūpniecībā – 13 % no visiem nodarbinātajiem (Ekonomikas ministrija, 2012, 78.lpp.). Kā izriet no Ekonomikas ministrijas ziņojuma par Latvijas tautsaimniecības attīstību, nozīmīgākais nodarbināto skaita pieaugums 2013. gadā, salīdzinot ar 2012. gadu, sagaidāms apstrādes rūpniecībā (par 6.2 tūkst. jeb 5.1 %) un virknē pakalpojumu nozaru – informācijas un komunikācijas pakalpojumu nozarē (par 3.4 tūkst. jeb 15.1 %), profesionāli zinātnisko un tehnisko pakalpojumu nozarē (par 2.7 tūkst. jeb 3.9 %), kā arī finanšu pakalpojumu un nekustamo īpašumu nozarēs (kopā 4.2 tūkst. jeb 8.5 %). Būtisks nodarbinātības pieaugums sagaidāms arī būvniecībā (ibid, 2012, 82.lpp.).

Mūsdienu ražošanas uzņēmumu attīstībā arvien lielāka nozīme ir pakalpojumu sektoram, piemēram, dizaina pakalpojumiem, loģistikas pakalpojumiem, reklāmas pakalpojumiem, apmācības pakalpojumiem utt. Attīstītajās valstīs laika periodā no 2000. līdz 2011. gadam pakalpojumu eksports audzis straujāk nekā preču eksports (ibid., 2012, 15.lpp.).

Ražošanas uzņēmumi arvien vairāk izmanto daudzveidīgos pakalpojumus, ko sniedz pakalpojumu sektorā darbojošies uzņēmumi. Taču tāpat kā ražošanas uzņēmumi rada pieprasījumu pēc pakalpojumiem, piem., IT, loģistikas, transportēšanas, tirdzniecības u.c., tā arī pakalpojumu uzņēmumi rada pieprasījumu pēc preču ražošanas. Tā, piem., ASV uz katru „ieejas” dolāru ražotāji izmanto pakalpojumus par 0.19 centiem, tādējādi radot 900 mljrd. USD pieprasījumu pēc pakalpojumiem, tikmēr pakalpojumu sektors rada 1.4 triljonus USD pieprasījumu pēc preču ražošanas gadā (Manyka J. et al., 2013, p.3).

To iespējams novērot arī, piemēram, videospēles „Dusmīgie putni” (Angry Birds) gadījumā. Somijā radītā videospēle īsā laikā kļuvusi ļoti populāra un līdzās tai tirgū dusmīgie putni tiek piedāvāti rotaļlietu, krūzīšu, gultasveļas u.c. preču veidā, arī Latvijā.

Nākotnes izaicinājumus ražošanas sektorā nosaka pieprasījuma izmaiņas (straujāks pieaugums attīstības valstīs) un strauju inovāciju iespējas, pamatojoties uz jaunajām tehnoloģijām un metodēm un to radītajām iespējām. Jaunās IT tehnoloģijas var radīt jaunas „inteliģences formas”, piem., Ericsson grupas projekts „Savienojot lietas”, kura mērķis ir savienot vienotā datu tīklā 50 mljrd lietas (Ericsson, 2013b).

Vienlaikus jaunās tehnoloģijas palielina informācijas nozīmi, rada pieprasījumu pēc programmēšanas industrijas pakalpojumiem, kas piedzīvo ļoti strauju izaugsmi, ļaujot paaugstināt uzņēmumu un valsts organizāciju darbības efektivitāti un dažādību piedāvājumā.

INOVĀCIJU VADĪŠANAS PIEEJAS UN METODES UZŅĒMUMOS

Pēdējos gados milzīgs daudzums zinātnisko rakstu un akadēmisko izdevumu publicēts par nepieciešamību uzņēmumiem nodrošināt inovācijas, jo ir plaši atzīts, ka bez inovācijām uzņēmumi ātri zaudē savu konkurētspēju.

Latvija šobrīd ir apzinājusies nepieciešamību pāriet no pašreizējā posmā dominējošajām nozarēm ar zemu pievienoto vērtību uz krietni produktīvākām un

108

globāli konkurētspējīgākām nozarēm. Lai ilgtermiņā nodrošinātu ekonomisko izaugsmi, Latvija par savu mērķi ir izvirzījusi celt pievienoto vērtību un darba ražīgumu ar vispusīgiem inovācijas procesiem, tādējādi veicinot uzņēmējdarbību ar augstāku pievienoto vērtību, sniedzot atbalstu jaunu produktu un tehnoloģiju izstrādei un ieviešanai ražošanā, kā arī sekmējot sadarbību starp pētniecības un uzņēmējdarbības sektoriem (Inovācijas portāls, 2013).

Būtiskākie motivējošie faktori inovāciju radīšanai uzņēmumā ir šādi (OECD, 2005, p.46):

1. uzņēmuma darbības rezultātu uzlabošana; 2. produktivitātes uzlabošana (piemēram, ar procesu un organizatoriskām

inovācijām), kā rezultātā var tikt samazinātas izmaksas, šādi paverot iespēju gūt lielāku peļņu pie pastāvošajām tirgus cenām vai arī palielināt tirgus daļu un gūt peļņu, nosakot augstāku uzcenojumu un zemākas cenas;

3. paaugstināta spēja radīt jaunas inovācijas; 4. konkurētspējas nodrošināšanai vai konkurētspējīgās priekšrocības radīšanai.

Mūsdienās pieejamā akadēmiskā un zinātniskā literatūra par inovācijām ir tik daudzveidīga un apjomīga, ka izsekot pat atsevišķam specifiskam jautājumam inovāciju jomā kļūst arvien sarežģītāk. Pētnieki, kas apskata inovācijas no dažādām perspektīvām, sniedz ļoti atšķirīgas definīcijas. Ir jāatzīst, ka inovāciju izpratne mainās līdzi laikam, atspoguļojot vides pārmaiņas.

Neskatoties uz dažādiem autoru viedokļiem, tomēr pastāv vienota izpratne 2 galvenajos inovāciju būtības jautājumos: inovācija ir process un procesa ietekmi var vadīt attiecībā pret rezultātu. Līdz ar to inovāciju vadīšana ir vērtības radīšanas un „iemiesošanas” process visā biznesa procesu ķēdē, noteiktā vidē, kurā uzņēmums veic darbību, lai paaugstinātu uzņēmuma konkurētspēju un sasniegtu tā izvirzītos mērķus.

Pētnieku vidū ir panākta vienota izpratne par to, ka inovācijas ir process, kura rezultātā tiek iegūts noteikts labums gan uzņēmumam, gan patērētajam.

LR Zinātniskās darbības likums definē – „inovācija ir jaunu zinātniskās, tehniskās, sociālās, kultūras vai citas jomas ideju, izstrādņu un tehnoloģiju īstenošana produktā vai pakalpojumā” (LR Zinātniskās darbības likums, 201). Diemžēl šī definīcija uzsver tikai jaunu ideju īstenošanu produktā vai pakalpojumā, nenorādot tādu būtisku uzņēmumu

inovāciju virzienu, kā uzņēmumu procesu pilnveidošanu, jaunu piegādes kanālu izveidi, jaunu partnerattiecību izveidi, jaunu tirgu apguvi, jaunu vadības metožu ieviešanu utt. Svarīga inovāciju procesā ir ne tikai jaunu vai pilnveidotu produktu piedāvāšana tirgū, bet arī tādu jaunu aktivitāšu uzsākšana uzņēmumā, kas veicina izmaksu samazināšanu vai jaunu tirgu apgūšanu.

Efektīva inovāciju vadīšana ir liels izaicinājums uzņēmuma vadītājiem, jo plašs faktoru kopums ietekmē to izdošanos vai neizdošanos, ieskaitot pieejamos resursus, darbinieku spējas, ideju radīšanas procesu, procesu organizēšanu, vides iespējas un prasības utt. Izpratne par to, kā uzņēmumi vislabākajā veidā var nodrošināt inovatīvo darbību un kas ir svarīgākie inovāciju vadīšanas aspekti, vēl tikai veidojas, jo inovāciju vadīšanas process būtiski atšķiras dažādās industrijās, uzņēmumu dažādu dzīves cikla posmos, kā arī dažāda lieluma uzņēmumos u.c.

109

NETEHNOLOĢISKO INOVĀCIJU BŪTĪBA

Ja vēl nesenā pagātnē pasaule koncentrējās uz tehnoloģiskajām inovācijām, tad mainoties uzņēmumu darbības videi un paplašinoties iespējām, tagad arvien nozīmīgākas kļūst arī netehnoloģiskās inovācijas.

Tehnoloģiskās inovācijas ir process, kura laikā jaunas vai pilnveidotas tehnoloģijas ir attīstītas un komercializētas. Tradicionālais inovāciju raksturojums attiecas uz produktu un procesu inovācijām, tās abas sasaistot ar jaunām vai pilnveidotām tehnoloģijām. Šī pieeja diemžēl nesniedz pilnīgu priekšstatu par inovāciju dažādību un tika kritizēta, jo ignorēja nozīmīgus uzņēmumu aktivitāšu elementus, tādus, kā: mārketings, uzņēmuma ārējās attiecības, u.c. Netehnoloģiskās inovācijas ir jaunas organizatoriskās vai mārketinga metodes, kas ir ieviestas uzņēmumā un nodrošina vērtības pieaugumu klientiem un uzņēmumam (Schmidt T., Rammer C., 2007). Līdz ar to ir nepieciešama plašāka inovāciju izpratne, un, lai raksturotu inovāciju daudzveidību, ir jāapskata arī netehnoloģiskās inovācijas.

Netehnoloģisko inovāciju dažādība ir ļoti plaša, tās paver jaunas iespējas ne tikai uzņēmumiem, bet arī publiskajai pārvaldei. Uzņēmumu vadīšanas praksē tiek arvien vairāk izmantotas tādas netehnoloģiskās inovācijas, kā mārketinga inovācijas, eko inovācijas, zīmola inovācijas, biznesa modeļa inovācijas, pakalpojumu inovācijas, ieinteresēto pušu inovācijas, dizaina virzītās inovācijas, zīmolu virzītās inovācijas, piegāžu ķēžu inovācijas, finanšu inovācijas u.c. Tehnoloģiju ietekmē pieaug, piemēram, „sadarbības” inovāciju (collaborative inovations) un atvērto inovāciju loma uzņēmumu darbībā.

Netehnoloģiskās inovācijas var tikt attiecinātas ne tikai uz uzņēmumu darbību, bet arī uz valsts pārvaldi. Lai nodrošinātu netehnoloģisko inovāciju ieviešanu un attīstību uzņēmumos, uzņēmumu vadītājiem un politikas veidotājiem ir jāpārzina šo inovāciju vieta sabiedrībā un uzņēmuma biznesa modelī.

Strauji mainīgā uzņēmumu darbības vide nosaka nepieciešamību uzņēmumiem inovāciju vadīšanas procesu organizēt tā, lai efektīvi tiktu kombinētas tehnoloģiskās iespējas ar netehnoloģiskajām inovācijām, kas nosaka atšķirīgu kompetenču attīstību uzņēmumā, piem., mārketinga un vadības prasmes, organizatoriskās kompetences utt. Šādi kombinējot dažādas kompetences, prasmes un iespējas, varētu tikt paaugstināta uzņēmuma kapacitāte ieviest dažādu veidu jauninājumus – gan tehnoloģiskos, gan netehnoloģiskos (Mothe C., Thi Nguyen U. T., 2010, p.313).

Parasti inovatīvas aktivitātes tiek asociētas ar pilnīgi jauniem vai uzlabotiem tehnoloģiskiem procesiem un produktiem (Doloreux, D., et al., 2010). To apstiprina fakts, ka lielākā daļa pētījumu par inovācijām un inovāciju sistēmām ir balstīti uz tādu uzņēmumu datiem, kas nodarbojas ar ražošanu, vai arī organizācijām, kas atbalsta tehnoloģiskās inovācijas ražošanā, savukārt uzņēmumi, kas darbojas pakalpojumu sfērā, pētījumos galvenokārt tiek apskatīti kā inovāciju patērētāji – kā pasīvi spēlētāji, kas adaptē ražošanā radītās tehnoloģijas (Doloreux, D., 2010), līdz ar to pētījumos galvenokārt apskatītas tehnoloģiskas dabas inovācijas. Tehnoloģiskās inovācijas tiek saistītas ar jaunu tehnoloģiju izveidi vai lietošanu, piemēram, jaunas tehniskās zināšanas, jauni tehnoloģiski izgudrojumi u.c. Turpretī netehnoloģisko inovāciju pamatā var būt jaunas biznesa metodes, modeļi, jaunas organizatoriskās koncepcijas vai citi nemateriāli biznesa aktivitāšu izmaiņu veidi, proti, tām nav jāietver izmaiņas tehnoloģijās (Schmidt, T., Rammer, C., 2007).

Pētījumos pierādījies, ka tehnoloģisko un netehnoloģisko inovāciju kombinācijai uzņēmumā ir pozitīva ietekme uz uzņēmuma darbības rādītājiem un tā

110

spēju efektīvi tirgū ieviest jauninājumus. Kā viens no darbības rādītājiem, uz kuru pozitīvu ietekmi atstāj tehnoloģisko un netehnoloģisko inovāciju kombinācijas, ir uzņēmuma apgrozījuma pieaugums un līdz ar to produktivitātes pieaugums. Vienlaikus jāņem vērā, ka šo efektu var attiecināt tikai uz organizatorisko un produktu inovāciju kombināciju. Pētījumu rezultātā secināts, ka uzņēmumi, kas veiksmīgi kombinē tehnoloģiskās, organizatoriskās inovācijas un komunikācijas prasmes darbā ar klientu, tirgū ieviesīs lielāku skaitu jauninājumu (Mothe C., Thi Nguyen U. T., 2010).

NETEHNOLOĢISKO INOVĀCIJU NOZĪMES PALIELINĀŠANĀS UZŅĒMUMU VADĪŠANĀ

Pieaugot pakalpojumu sektora nozīmei ekonomikā, t.sk. ražošanas sektorā, arvien lielāka nozīme ir netehnoloģiskajām inovācijām. Bieži vien netehnoloģiskās inovācijas, piemēram, mārketinga un organizatoriskās inovācijas, tiek uzskatītas par īpaši svarīgām tieši pakalpojumu sektorā pārstāvētiem uzņēmumiem (Vahter P., Masso J., 2011).

Kā uzsver T. Schmidt un C. Rammer, tehnoloģiskās inovācijas raksturo tas, ka to izstrāde ir saistīta ar ievērojamām investīcijām (t.sk. pamatlīdzekļu un nemateriālo aktīvu iegāde, kā arī izdevumi izpētei un attīstībai u.c.), diezgan augstu nenoteiktības līmeni, kas ierobežo ārējā finansējuma piesaistīšanas iespējas. Tās lielākā mērā ir pakļautas informācijas noplūdei un atdarināšanai no konkurentu puses, un tāpēc kā viens no jaunu tehnoloģiju aizsardzības mehānismiem ir patenti. Savukārt netehnoloģisko inovāciju ieviešanas izmaksas var būt ievērojami zemākas nekā tehnoloģiskajām izmaksām (Schmidt, T., Rammer, C. , 2007).

Salīdzinājumā ar tehnoloģiskajām inovācijām netehnoloģiskām inovācijām ir zemāks nenoteiktības līmenis, jo šo inovāciju pamatā nereti ir jau izstrādātas biznesa metodes vai mārketinga paņēmieni, šādi ļaujot samazināt neizdošanās risku. Piemēram, organizatoriskās inovācijas lielākajā daļā gadījumu ir specifiskas konkrētajam uzņēmumam un tās ir grūti atdarināmas. Izņēmums varētu būt mārketinga inovācijas, kas ir pakļautas informācijas noplūdēm daudz biežāk, taču tās var radīt īslaicīgu efektu. Jaunas biznesa organizēšanas metodes var samazināt vienas vienības izmaksas un radīt tādu pašu efektu uz peļņu kā procesu inovācijas. Tā kā organizatoriskās inovācijas ir sarežģīti atdarināmas, inovāciju ieviesējam ir konkurētspējīgā priekšrocība pār konkurentiem (Schmidt, T., Rammer, C., 2007).

Netehnoloģiskās inovācijas ietver jaunas biznesa metodes, modeļus, jaunas organizatoriskas koncepcijas, izmaiņas organizatoriskajā struktūrā, jaunas mārketinga metodes, kā arī citus netehnoloģiskus veidus uzņēmuma mērķu sasniegšanai. Par netehnoloģisko inovāciju nozīmes pieaugumu liecina tas, ka Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) jeb OECD pēdējais un jaunākais izdevums (2005. gada 3. pārskatītais izdevums Oslo rokasgrāmata: Vadlīnijas jauninājumu apkopošanai un tulkošanai jeb Oslo Manual Guidelines for Collecting and Interpreting Innovation Data), kas savu aktualitāti ir saglabājis līdz šim brīdim, uz inovāciju aicina paskatīties plašāk, tās koncepcijā pirmo reizi iekļauj arī divus jaunus inovāciju tipus – organizatoriskās un mārketinga inovācijas. Iepriekšējos OECD vadlīniju izdevumos uzmanība tika vērsta uz produktu un procesu inovācijām, organizāciju izmaiņas iekļaujot pielikumā, bet mārketinga inovācijas sīkāk neapskatot vispār (OECD, 2005).

Parasti inovatīvas aktivitātes uzņēmumā tiek asociētas ar pilnīgi jauniem vai uzlabotiem tehnoloģiskiem procesiem un produktiem (Doloreux, D., et al, 2010). To

111

apstiprina fakts, ka lielākā daļa pētījumu par inovācijām un inovāciju sistēmām ir balstīti uz tādu uzņēmumu datiem, kas nodarbojas ar ražošanu, vai arī organizācijām, kas atbalsta tehnoloģiskās inovācijas ražošanā, savukārt uzņēmumi, kas darbojas pakalpojumu sektorā, pētījumos galvenokārt tiek apskatīti kā inovāciju patērētāji – kā pasīvi spēlētāji, kas adaptē ražošanā radītās tehnoloģijas (ibid., p.3), līdz ar to pētījumos galvenokārt apskatītas tehnoloģiskas dabas inovācijas. Taču pēdējās desmitgadēs attīstīto valstu ekonomikā vērojamas izmaiņas pakalpojumu un ražošanas sektora īpatsvara attiecībā, pakalpojumu sektoram kļūstot arvien nozīmīgākam saistībā ar nodarbinātību un pievienoto vērtību.

Jautājumi par netehnoloģiskajām inovācijām tika iekļauti Kopienas inovāciju apsekojumā CIS4 (2004. gads) – aptaujā, kas balstīta uz Oslo rokasgrāmatas 3. izdevumu un kuras rezultāti kalpo par pamatu Kopienas inovāciju statistikas datiem, kas ir galvenais datu avots inovāciju mērīšanai Eiropā (Eiropas Komisija, 2010a). Arī Eiropas Padomes aicinājumā uzsvērta nepieciešamība inovācijas jēdzienu apskatīt plašākā kontekstā, iekļaujot gan tehnoloģiskās, gan netehnoloģiskās inovācijas, kā arī citu veidu inovācijas, piemēram, biznesa modeļa inovācijas, eko inovācijas, publiskā sektora inovācijas, atvērtās inovācijas, sociālās inovācijas u.c. (Eiropas Komisija, 2010a).

Inovācija un tās attīstība ir viens no centrālajiem jautājumiem, kas iekļauts stratēģijā „Eiropa 2020” jo, saglabājoties tādām tendencēm, kā sabiedrības novecošanās, un pieaugot globalizācijas izraisītam konkurences spiedienam, Eiropas valstu nākotnes ekonomiskā attīstība un jaunas darba vietas būs atkarīgas no produktu, pakalpojumu inovācijām un arī tādām netehnoloģiskajām inovācijām, kā jauni biznesa modeļi (Eiropas Komisija, 2010b).

Bieži vien netehnoloģiskās inovācijas, piemēram, mārketinga un organizatoriskās inovācijas, tiek uzskatītas par īpaši svarīgām tieši pakalpojumu sektorā pārstāvētiem uzņēmumiem, līdz ar to, pieaugot pakalpojumu sektora nozīmei, arvien lielāku lomu spēlē tieši netehnoloģiskās inovācijas (Vahter P., Masso J., 2011). Kaut arī tiek uzsvērta netehnoloģisko inovāciju loma pakalpojumu sektorā, arī ražošanas uzņēmumiem tās ir svarīgas to darbības efektivitātes uzlabošanai un preču virzīšanai tirgū. Mūsdienās gan ražošanas, gan pakalpojumu sektoros netehnoloģiskās inovācijas ir tikpat nozīmīgas, kā tradicionālās tehnoloģiskās inovācijas (Jeannerat H., Crevoisier O., 2011).

Mārketinga inovācija ir jaunu mārketinga metožu ieviešana, kas ietver sevī nozīmīgas izmaiņas produktu projektā vai iepakojumā, produktu novietošanā, produktu reklamēšanā vai cenu veidošanā (Jeannerat H., Crevoisier O., 2011, p. 49). Šīm inovācijām raksturīgs tas, ka tās ir vērstas uz tirgiem un patērētājiem un pēc to būtības tām ir liela nozīme visā inovācijas procesā un uzņēmuma darbībā kopumā (OECD 2005).

Saistībā ar organizatoriskajām inovācijām vislielākā uzmanība tiek pievērsta tieši organizatoriskajām struktūrām, spējai pielāgoties vides un tehnoloģiskām pārmaiņām, kā arī personāla kompetenču paaugstināšanas procesiem.

Pie organizatoriskajām inovācijām pieskaitāms arī "liesais menedžments" (lean management). Sākotnēji tas tika attīstīts ražošanas procesos (Niederkorn M., Ruffini C., 2008). Lean vadīšanas metode var tikt pielietota ļoti dažādu pakalpojumu sniedzēju uzņēmumu, piemēram, kredītiestādes procesu uzlabošanai. Tā ieviešana saistīta ar tādām priekšrocībām, kā ātrākas darbības, zemākas izmaksas, labāki un augstākas kvalitātes produkti, tāpat arī uzlabota klientu pieredze (Garrigues F., Tan M. , 2008).

112

Jaunu organizatorisku metožu ieviešanas rezultātā uzņēmumā var tikt īstenoti šādi uzlabojumi tā darbībā (Garrigues F., Tan M., 2008):

• darbības kvalitātes (palielinot pieprasījumu) un efektivitātes (samazinot izmaksas) uzlabošana;

• palielināta spēja radīt un iegūt zināšanas, kuras var kalpot par pamatu jaunu inovāciju radīšanā;

• jaunas atšķirīgās prasmes radīšana. Neskatoties uz jēdziena „ekoloģiskās inovācijas” būtību, šis jēdziens tiek

izmantots dažādos kontekstos, kas var samazināt tā praktisko vērtību. Visbiežāk ekoloģiskās inovācijas attiecas uz jaunām tehnoloģijām, kas uzlabo gan ekonomiskos, gan vides rādītājus, taču citi šī jēdziena skaidrojumi ietver arī organizatoriskās un sociālās pārmaiņas, lai uzlabotu gan uzņēmuma konkurētspēju, gan ilgtspējīgu attīstību. Ekoloģiskās inovācijas ir kļuvušas par ļoti svarīgu un aktuālu jautājumu, jo būtiskās klimata pārmaiņas ir paaugstinājušas šī jautājuma nozīmīgumu visas pasaules politiskajā darba kārtībā.

Ekoloģiskā inovācija ir jebkura veida inovācija, kas uzņēmumā izraisa vai veicina būtiskus un demonstrējamus panākumus, lai sasniegtu ilgtspējīgu attīstību, samazinot ietekmi uz vidi, uzlabojot spēju pretoties vides noslodzēm, vai panākot to, ka dabas resursi tiek izmantoti atbildīgi un efektīvi. Galvenie ekoloģisko inovāciju ietekmējošie faktori ir pasaules konkurence, dabas resursu ierobežotība un klimata pārmaiņas, kas ir radījuši situāciju, ka uzņēmumi visā pasaulē sāk ieviest ekoloģiskās inovācijas. Ar ekoloģisko inovāciju palīdzību uzņēmums var paaugstināt savu konkurētspēju, jo visā pasaulē ir likts uzsvars uz vides problēmām un videi draudzīga dzīvesveida uzsākšanas, līdz ar to „zaļajiem” produktiem, procesiem un uzņēmumiem kopumā ir lielākas iespējas piesaistīt klientus.

Ar dabai draudzīgām jeb eko tehnoloģijām ir iespējams atvērt potenciālos tirgus, veicināt jaunievedumus, palielināt konkurētspēju un radīt jaunas darbavietas augsti kvalificētam darbaspēkam. Ekoloģiskās inovācijas nozīmē ieguvumu ne tikai vides jomā. Ekoloģisko ražojumu un pakalpojumu tirgus pasaulē pieaug no gada uz gadu. Eiropa var rādīt priekšzīmi, kā izmantot inovāciju spēku, saskaroties ar mūsdienu vides problēmām, un tai ir iespēja palielināt investīcijas šajā nosacīti jaunajā nozarē (Eiropas Komisija, 2010c).

Pastāv daudz un dažādi citi netehnoloģisko inovāciju veidi, piemēram, stratēģiskās inovācijas, biznesa modeļu inovācijas, zīmolu virzītās inovācijas, dizaina virzītās inovācijas, loģistikas inovācijas, finanšu vadības inovācijas u.c. To nozīme atšķiras atkarībā no uzņēmumu darbības mērķiem, industrijas, darbības apjoma u.c. faktoriem.

SAISTĪBA STARP DAŽĀDIEM INOVĀCIJU VEIDIEM

Pētījumos pierādīts, ka pastāv saistība starp dažādiem inovāciju veidiem uzņēmumā, piemēram, tehnoloģiskajām un netehnoloģiskajām inovācijām (Schmidt un Rammer, 2007).

Kā piemērs dažādu inovāciju veidu saistībai ir saikne starp organizatoriskajām un procesu inovācijām. Jaunu tehnoloģiju ieviešana ražošanas vai izplatīšanas funkcijā var radīt nepieciešamību pēc jauniem darba organizācijas veidiem, jauniem organizatoriskiem modeļiem.

Tehnoloģisko un netehnoloģisko inovāciju kombinācijai uzņēmumā ir pozitīva ietekme uz uzņēmuma darbības rādītājiem un tā spēju tirgū efektīvi ieviest

113

jauninājumus. Kā viens no darbības rādītājiem, uz kuru pozitīvu ietekmi atstāj tehnoloģisko un netehnoloģisko inovāciju kombinācijas, ir uzņēmuma apgrozījums, bet jāņem vērā, ka šo efektu var attiecināt tikai uz organizatorisko un produktu inovāciju kombināciju. Pētījumu rezultātā secināts, ka uzņēmumi, kas veiksmīgi kombinē tehnoloģiskās, organizatoriskās un komunikācijas prasmes darbā ar klientu, tirgū ieviesīs lielāku skaitu jauninājumu (Mothe C., Thi Nguyen U. T., 2010).

Var tikt analizēta, piemēram, mārketinga inovāciju ietekme un to mijiedarbība ar citiem inovāciju veidiem (OECD, 2005). Produktu (pakalpojumu) inovācijas uzņēmumam labumu nesīs tikai gadījumā, ja mērķgrupas tiks ar tām iepazīstinātas, t.sk. izmantojot jaunas mārketinga metodes.

Uzņēmumiem nepieciešams inovāciju procesu organizēt tā, lai efektīvi tiktu kombinētas tehnoloģiskās iespējas ar mārketinga un vadības prasmēm, kā arī organizatoriskām kompetencēm (Mothe C., Thi Nguyen U. T., 2010). Tehnoloģiskās zināšanas mūsdienās ir tikai viens no zināšanu veidiem, kas tiek izmantots ražošanas, jaunu produktu radīšanas procesā (Jeannerat H., Crevoisier O., 2011). Jaunu produktu izveide, kas saistīta ar radikāli jaunām tehnoloģijām, ietver arī nepieciešamību pēc jaunām kompetencēm, struktūrām, sadarbības partneriem, kā arī procesiem (Gemunden HG., 2011).

Vairākos pētījumos uzsvērts, ka analītiskās zināšanas, inženiertehniskās zināšanas un zināšanas par dizainu, reklāmu, zīmolvedību (branding) industriālos procesos veiksmīgi papildina cits citu (piem., Jeannerat H., Crevoisier O., 2011). Šādi kombinējot dažādas kompetences, prasmes, zināšanas un iespējas, varētu tikt paaugstināta uzņēmuma kapacitāte ieviest dažādu veidu jauninājumus – gan tehnoloģiskus, gan netehnoloģiskus.

INOVĀCIJU STRATĒĢIJAS UN VEIDI

Pāreju uz inovāciju ekonomiku nosaka arī uzņēmumu vadītāju spēja nodrošināt jaunāko vadīšanas metožu izmantošanu uzņēmumu vadīšanā. Ņemot vērā to, ka uzņēmumi nav viendabīgi, atšķiras arī tajās izmantojamās inovāciju stratēģijas un inovāciju veidi. Uzņēmumi pēc to darbības nav viendabīgi un tos var iedalīt šādās grupās (Fagerberg J. et al. , 2005, p. 95):

1. pētniecībā balstītie ražošanas uzņēmumi (elektronikas, bioetalona, ķīmiskās rūpniecības, farmācijas sektors u.c.);

2. informācijas intensīvie pakalpojumu uzņēmumi (finanšu sektors, mazumtirdzniecības, izdevējdarbības, tūrisma, telekomunikāciju, loģistikas uzņēmumi u.c.);

3. piegādātāju dominējošie uzņēmumi (lauksaimniecības, tradicionālās ražošanas uzņēmumi u.c.);

4. apjoma uzņēmumi (izejmateriālu piegādātāji, plaša patēriņa produktu ražotāji u.c.);

5. specializētie piegādātāju uzņēmumi (mašīnbūve, instrumentu ražotāji, programmatūras izstrādātāji, reklāmas, dizaina, arhitektūras u.c.). Visos iepriekšminētajos uzņēmumos papildu tehnoloģiskajiem risinājumiem

netehnoloģiskās inovācijas – tādas, kā mārketinga, vērtības, biznesa modeļa, eko, organizatoriskās, zīmola virzītās, dizaina virzītās inovācijas u.c. – var tikt izmantotas, lai nodrošinātu efektīvu inovāciju vadīšanas procesu. Uzņēmumi, kas veiksmīgi kombinē tehnoloģiskās, organizatoriskās un komunikācijas prasmes darbā ar klientu, tirgū ieviesīs lielāku skaitu jauninājumu (Mothe C., Thi Nguyen U. T., 2010).

114

Pētniecībā balstītos uzņēmumos tehnoloģiskie risinājumi, kas nodrošina inovācijas, nāk no zinātniskajiem atklājumiem (izgudrojumiem) un ir atkarīgi no uzņēmuma darbinieku zināšanām un prasmēm. Galvenie inovāciju stratēģiju uzdevumi ir, izmantojot visjaunākos pieejamos zinātniskos atklājumus un jaunākās tehnoloģijas, radīt jaunas zināšanas atklājumu nodrošināšanai, kurus komercializējot, var labāk apmierināt mainīgās sabiedrības vajadzības.

Līdzās investīcijām izpētē un attīstībā liela daļa inovatīvo darbību ir atkarīgas no kvalificētiem darbiniekiem, uz zināšanām vērstu organizatorisko struktūru, kā arī sadarbību ar citiem uzņēmumiem un pētniecības iestādēm (OECD, 2005).

Informācijas intensīvos uzņēmumos galvenais uzdevums ir veidot un nodrošināt sarežģītu IT sistēmu efektīvu funkcionēšanu, lai vadītu informāciju, it īpaši izplatīšanas sistēmās, lai pielāgotu pakalpojumu mainīgajām patērētāju vajadzībām. Galvenie inovāciju stratēģiju uzdevumi šādos uzņēmumos ir jaunu produktu un procesu radīšana, kompleksu IT sistēmu veidošana un operēšana, IT iespēju saskaņošana ar lietotāju vajadzībām.

Pētījumi parāda, ka šeit pastāv arī atšķirība starp dažādu sektoru uzņēmumiem. Tā, piemēram, telekomunikāciju un finanšu sektora uzņēmumi ievērojami vairāk koncentrējas uz produktu inovācijām. Tas savukārt tiek skaidrots ar faktu, ka telekomunikāciju sektorā lielu lomu spēlē tehnoloģiskā attīstība, it īpaši mobilo tālruņu attīstība. Savukārt transporta un tirdzniecības uzņēmumi ievērojami vairāk koncentrējas uz pakalpojumu inovācijām nekā uz produktu inovācijām. Tas tiek skaidrots ar faktu, ka transporta un tirdzniecības sektoros uzņēmumu piedāvājums pārsvarā ir vienāds visiem uzņēmumiem (Oke A., 2007).

Piegādātāju dominējošos uzņēmumos galvenie tehnoloģiju risinājumi nāk no ražošanas ieejas resursu piegādātājiem, ražošanas tehnoloģiju pārzināšanas un klientiem. Galvenie inovāciju stratēģiju uzdevumi ir balstīti uz netehnoloģiskiem risinājumiem, IT izmantošanas finanšu vadībā un produktu izplatīšanā, elastīgi atsaucoties klientu vajadzībām. Būtiski ir izmantot tirgū pieejamās jaunākās tehnoloģijas, lai paaugstinātu uzņēmuma konkurētspēju, izmantot IT radītās priekšrocības radikāli jaunu sistēmu ieviešanai izplatīšanā, loģistikā, transakcijās, lai operatīvi pielāgotos klientu vajadzībām. Piemēram, komercbankās tiek izmantoti IT risinājumi, ko iepērk kā ārpakalpojumus no pasaules vadošajiem IT uzņēmumiem.

Liela apjoma uzņēmumos galvenie jauno tehnoloģiju avoti ir produkta ražošana, mācīšanās efekts, piegādātāji un dizaineru pakalpojumi, sarežģītu ražošanas sistēmu uzturēšana, loģistikas sistēmas nodrošināšana u.c. Galvenie inovāciju stratēģijas uzdevumi ir nodrošināt izmaksu efektīvu un drošu ražošanas procesu, vislabākās pieejamās prakses integrēšanu uzņēmumā. Jaunākās datortehnoloģijas (simulācijas un modelēšanas) piedāvā milzīgas iespējas ietaupīt laiku un finanšu resursus, lai radītu un testētu produktu prototipus. Tā, piemēram, uzņēmums Food Union nepārtraukti iegulda tehnoloģiski augsti attīstītā ražošanas procesā un inovatīvā produktu mārketingā, lai Latvijā tapušie piena produkti kļūtu par globālu kvalitātes etalonu un būtu konkurētspējīgi gan Eiropā, gan pasaulē. Izveidojot ražotni, 2011. un 2012. gadā kopumā tika ieguldīts ap 25 miljoniem eiro, no kuriem vairāk nekā 11 miljoni eiro tika investēti mūsdienīgās saldējuma ražošanas tehnoloģijās – produkta ražošanas procesā tiek izmantotas 3D tehnoloģijas, glazūras tapšanā izmantots šķidrais slāpeklis utt. Food Union nodrošina pilnu piena pārstrādes ciklu, izmantojot tikai svaigu pienu. Produkti tiek ražoti slēgtā piena pārstrādes ciklā, kura ietvaros notiek piena separācija, mehāniskā homogenizēšana un termiskā apstrāde. Pēc tam atkarībā no produkta tipa automatizētas un slēgtas sistēmas ietvaros notiek tālākais pārstrādes process. Ražošanas cikla noslēgumā piens, kefīrs, siers, jogurts, saldējums

115

un citi Food Union produkti ir gatavi fasēšanai un nonāk Food Union noliktavā (Food Union, 2013). Minētais piemērs parāda, ka uzņēmumā tiek izmantotas gan tehnoloģiskās, gan netehnoloģiskās inovācijas, piemēram, mārketinga inovācijas, zīmolu virzītās inovācijas u.c.

Specializēto piegādātāju uzņēmumos galvenos tehnoloģiju avotus veido dizains un agrīno lietotāju pieprasījums. Inovāciju stratēģija šajos uzņēmumos ir virzīta uz atsaucību lietotāju vajadzībām, tehnoloģiju pielāgošanu lietotāju vajadzībām un stiprām saitēm ar vadošajiem lietotājiem.

„Tā, piemēram, Latvijas uzņēmums "Biograph organic sweets", ieguldot 60 tūkstošus latu, izveidojis ekoloģisku ogu un augļu saldumu ražotni Jelgavā”, aģentūrai BNS pavēstīja sabiedrības valdes priekšsēdētājs Didzis Desainis. Viņš informēja, ka projekta realizācijai "Biograph organic sweets" saņēmis JIC biznesa inkubatora atbalstu un aizdevumu "Latvijas Hipotēku un zemes bankas" Starta programmas ietvaros. Ražošanas iekārtu iegādei piesaistīts līdzfinansējums Lauku atbalsta dienesta programmas "Papildu ražošanas iekārtu iegāde lauksaimniecības produktu ar augstu pievienoto vērtību nepārtrauktas darbības nodrošināšanai un ražošanas jaudu palielināšanai" ietvaros. Desainis uzsvēra, ka "Biograph organic sweets" ražo augļu kubus, kas gatavoti no ekoloģiskām ogām un āboliem, pievienojot ekoloģisku cukuru un dabisku augļu pektīnu. Patlaban uzņēmums ražo triju dažādu veidu augļu kubus – aveņu, melleņu un upeņu (sk.1. attēlu), taču nākotnē "Biograph organic sweets" plāno paplašināt produktu sortimentu un ražot saldumus no vismaz 12 Latvijā augošām ogām un augļiem, tostarp no ķirbjiem un pīlādžiem. Uzņēmums dibināts 2010. gada nogalē. "Biograph organic sweets" apmaksātais pamatkapitāls ir 2000 latu, un tā īpašnieki vienādās daļās ir Didzis Desainis un Renārs Nadrickis”(15min.lv, 2012). Uzņēmums izmanto arī eko inovācijas, mārketinga un zīmola virzītās inovācijas, kas nodrošina uzņēmuma produkta virzīšanu tirgū.

Avots: JIC Biznesa inkubators, 2013 1. attēls. SIA „Biograph organic sweets” produktu iesaiņojuma dizains.

116

INOVĀCIJU NĀKOTNES KONCEPCIJAS

Pamatojoties uz 100 ekspertu aptauju pasaulē, iezīmējas šādas 5 nākotnes savstarpēji saistītas inovāciju koncepcijas:

1. klientu virzītās inovācijas; 2. apsteidzošās biznesa modeļu inovācijas; 3. ātrdarbīgas/zema riska inovācijas; 4. taupošās inovācijas; 5. integrētās inovācijas (R.Eager et al., 2011).

Klientu virzītās inovācijas. Minētās aptaujas rezultāti rāda, ka investīcijas

attiecībās ar klientiem ir uzņēmumu pirmā investīciju prioritāte, to veicina sociālo tīklu izplatība, kas rada visaptverošu klientu pieredzi. Uzņēmumiem šo pārmaiņa ietekmē jākļūst elastīgākiem un radošākiem nosakot mijiedarbības veidu ar klientiem. Sociālo tīklu iespaidā konkurence pārvirzās no cenu noteikšanas uz attiecību veidošanu ar klientiem un tās pielāgošanu mainīgajiem tirgus apstākļiem. Uzņēmumiem jāizmanto sarežģītākas atvērto inovāciju pieejas, jo notiek pāreja no “jebkura inovāciju avota” uz atvērto inovāciju sasaiti ar uzņēmuma stratēģijām un vēlmi nodrošināt klientu lojalitāti.

Apsteidzošās biznesa modeļa inovācijas. Biznesa modelis nosaka, kā tiek radīta un uzturēta vērtība vērtību radošās ķēdes procesos, gan operatīvā, gan stratēģiskā līmenī. Jaunas tendences biznesa modeļu vadīšanā ir saistītas ar nepieciešamību koncentrēties uz papildu vērtības radīšanu sabiedrībai, ne tikai uz peļņas gūšanu, kā arī pielāgot biznesa modeli dažādām tirgus vidēm un jaunajiem tirgiem.

Taupošās inovācijas. Taupošās inovācijas paredz inovāciju veidošanu zemāku ienākumu tirgiem, jo nepieciešams veidojošos tirgus uzskatīt nevis tikai par zemāku izmaksu avotu, bet arī par produktu noieta vietu un inovāciju avotu. Patlaban daudzi Ķīnas, Indijas un Brazīlijas uzņēmumi ienāk tirgū ar inovācijām. Notiek inovāciju būtības pārskatīšana – nevis “vairāk”, bet gan “mazāk”. Taupība kļūst par inovāciju domāšanas neatņemamu sastāvdaļu. Pieejamība kļūst par tikpat nozīmīgu inovāciju domāšanas sastāvdaļu, kas nosaka elastīgākas un atvērtas pieejas inovāciju vadīšanas nepieciešamību.

Ātrgaitas jeb zema riska inovācija. Ātrgaitas jeb zema riska inovācijas paredz nepieciešamību samazināt tirgū ieiešanas laiku. Piemēram, paredzot pakāpenisku produkta virzību (sākotnējās produkta versijas nelielā skaitā, pakāpeniski tās uzlabojot), kā arī veidojot globālas inovāciju vadīšanas komandas. Jauno tehnoloģiju ietekmē uzņēmumi bez lielām investīcijām var nodrošināt izmēģinājumus un eksperimentus, veicot virtuālo prototipēšanu, 3D vizualizāciju, vienlaikus paplašinot patērētāju iesaisti jau produktu izstrādes sākuma posmā.

Integrētās inovācijas. Integrētās inovācijas paredz inovāciju integrēšanu biznesa stratēģijās un visās uzņēmuma darbības funkcijās. Tas nosaka sistemātisku formālo inovāciju instrumentu (līdzekļu) un pieeju izmatošana.

SECINĀJUMI

Domājot par ekonomikas attīstību XXI gadsimtā, galvenais uzsvars jāliek uz inovācijām to visplašākajā nozīmē, kā arī inovāciju ekosistēmas, kas rada inovācijas veicinošu vidi, radīšanu, tāpat uz darba produktivitātes pieaugumu un eksporta veicināšanu. Pagājušajā gadsimtā lielāka uzmanība tika pievērsta tehnoloģiskajām

117

inovācijām, bet XXI gadsimtā, paplašinoties izpratnei par inovāciju būtību, pieaug netehnoloģisko inovāciju loma ekonomikā un uzņēmējdarbībā. Tāpēc svarīgi izprast inovāciju būtību, plašo daudzveidību un to, kā mainās tautsaimniecības struktūra un tās ietekmē – arī inovāciju nozīme.

Pēdējās desmitgadēs attīstīto valstu ekonomikā vērojamas izmaiņas pakalpojumu un ražošanas sektora īpatsvara attiecībā, pakalpojumu sektoram kļūstot arvien nozīmīgākam saistībā ar nodarbinātību un pievienoto vērtību. Līdz ar to pieaug netehnoloģisko inovāciju nozīme uzņēmumu darbībā, jo pakalpojumi kļūst par arvien svarīgāku ražošanas uzņēmumu sastāvdaļu, kā arī pakalpojumu uzņēmumu darbībā netehnoloģisko inovāciju nozīme kļūst izšķirīga.

Uz inovācijām balstītā ekonomikā uzņēmumiem ir jābūt ne tikai efektīviem, bet arī inovatīviem. Mūsdienās produktu dzīves cikli arvien saīsinās, vērojama arvien sīvāka konkurence uzņēmumu starpā. Arī klienti mainās un ir kļuvuši prasīgāki, jo XXI gadsimtā svarīgas ir ne tikai produkta funkcionālās īpašības, kvalitāte, bet arī sajūtas, t.sk. emocijas un patērētāja labsajūta. Pasaule mainās ik sekundi un uzņēmumu vadītājiem ir jāizprot globālās pasaules izaicinājumi, nemitīgi jāseko jaunām tehnoloģijām, jaunām patērētāju un uzņēmumu vajadzībām un iespējām tirgū, piedāvājot tirgū jaunus vai uzlabotus produktus vai tehnoloģiskos risinājumus. Jaunās tehnoloģijas maina industriju robežas, rodas jaunas industrijas, kas nodrošina jaunas iespējas uzņēmumu attīstībā un klientu vajadzību apmierināšanā. Klienti kļūst par produktu līdzradītājiem un partneriem, kādreizējie konkurenti – par sadarbības partneriem, mainās biznesa modeļi un līdz ar to jāmainās arī vadītāju domāšanas un darbības veidam. Tas viss nosaka uzņēmumu vadīšanas inovāciju nepieciešamību. Ņemot vērā to, ka uzņēmumi nav viendabīgi, atšķiras arī tajās izmantojamās inovāciju stratēģijas un inovāciju veidi. Paplašinoties izpratnei par inovāciju būtību un to sniegtajām priekšrocībām, tās nesaistot tikai ar tehnoloģiskām inovācijām, mainās arī inovāciju vadīšanas pieejas un metodes uzņēmumos. Uzņēmumu vadītājiem ir svarīgi izprast gan tehnoloģisko, gan netehnoloģisko inovāciju būtību un nozīmi, to savstarpējo saistību, kā arī to attīstības tendences, lai nodrošinātu efektīvu un lietderīgu inovāciju vadīšanas procesu uzņēmumos.

Arvien pieaugošā pakalpojuma sektora nozīme tautsaimniecībā Latvijā liecina par to, ka tautsaimniecības struktūra izveidojusies atbilstoši attīstīto valstu ekonomikai. Lai nodrošinātu Latvijas ekonomikas izaugsmi, ekonomikas politikas veidotājiem jāorientējas ne tikai uz industriālo politiku, bet arī uz inovāciju politiku, kas nosaka līdzsvarotu ekonomikas attīstību, neizceļot vienu sektoru uz cita rēķina, bet izprotot ekonomiku kā vienotu veselumu un abu sektoru devumu ekonomikas tālākā attīstībā. Inovāciju politikai jābūt orientētai uz inovācijām labvēlīgas ekosistēmas veidošanu, lai uzņēmumiem būtu darbībai labvēlīga vide, kas sekmētu inovācijas, tādējādi nodrošinot uzņēmumu konkurētspēju ilgtermiņā.

118

LITERATŪRA UN AVOTI

1. BNS (2013a) Pasaulē lielākais industriālo lodīšu gultņu ražotājs SKF samazinās 2500 darbavietas [tiešsaiste]. 14. janv. [skatīts 2013. g. 11. feb.]. Pieejams: http://news.lv/BNS/2013/01/14/Pasaule-lielakais-industrialo-lodisu-gultnu-razotajs-SKF-samazinas-2500-darbavietas.

2. BNS (2013b) "Honda" Lielbritānijas rūpnīcā atlaidīs 800 darbinieku. 11. janv. tiešsaiste [skatīts 2013. g. 11. febr.]. Pieejams: http://news.lv/BNS/2013/01/11/Honda-Lielbritanijas-rupnica-atlaidis-800-darbinieku.

3. BNS (2012) Lai samazinātu tēriņus, "Osram" likvidēs 4700 darbavietu un slēgs ražotnes [tiešsaiste]. BNS. 30. nov. [skatīts 2013. g. 20. aug.]. Pieejams: http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/101871/spuldzisu-kompanija-osram-likvides-4700-darbavietu-un-slegs-razotnes

4. BNS (2013c) Ceturtā daļa firmu plāno samazināt darbinieku skaitu [tiešsaiste]. BNS 21. janv. [skatīts 2013. g. 5. maijā]. Pieejams: http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/106694/ceturtdala-zviedrijas-firmu-plano-samazinat-darbinieku-skaitu

5. Council of the European Union. Conclusions on Innovation Union for Europe: 3049th COMPETITIVENESS (Internal Market, Industry, Research and Space) Council meeting [tiešsaiste] [skatīts 2012. gada 3. jūnijā]. Pieejams: http://www.consilium.europa.eu/uedocs/cms_data/docs/pressdata/en/intm/11802.pdf

6. Doloreux, D., Freel, M., and Shearmur, R. (2010) Knowledge-Intensive Business Services: Geography and Innovation. Farnham: Ashgate Publishing Group.

7. Eiropas Komisija (2010a) Community Innovation Statistics (CIS) [tiešsaiste] [skatīts 22.01.2012]. Pieejams:

http://epp.eurostat.ec.europa.eu/portal/page/portal/microdata/cis 8. Eiropas Komisija (2010b) Innovation Union, turning ideas into jobs, green

growth and social progress [tiešsaiste] [skatīts 2012. g. 2. janv.]. Pieejams: http://ec.europa.eu/research/innovation-union/index_en.cfm

9. Eiropas Komisija (2010c) Environment. Environment fact sheets [tiešsaiste]. Eiropas Komisija. Eiropas Savienība: Eiropas Vides komisija [skatīts 2012. g. 15. janv.]. Pieejams:

http://ec.europa.eu/environment/pubs/pdf/factsheets/eco_innovation.pdf 10. Ekonomikas ministrija (2012). Ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību

[tiešsaiste]. Decembris, 2012. EM., Dec. [skatīts 2013. g. 5. martā]. Pieejams: http://www.em.gov.lv/images/modules/items/tsdep/zin_2012_2/2012_dec.pdf

11. Ericsson (2013a) Internet of Things [tiešsaiste] [skatīts 2013.g. 28.maijā]. Pieejams: http://www.ericsson.com/article/internet_of_things_2026626967_c

12. Ericsson (2013b) Our Technology Insights [tiešsaiste] [skatīts 2013. g. 5. maijā]. Pieejams: http://www.ericsson.com/thinkingahead/technology_insights

13. Fagerberg, J., Mowery, D. C., Nelson, R. R., (2005) The Oxford Handbook of Innovation. New York: Oxford University Press, 656 lpp.

14. Food Union (2013) Mēs [tiešsaite] [skatīts 2013. gada 3. jūnijā]. Pieejams: http://www.foodunion.lv/lv/lv/mes

15. Garrigues F., Tan M. (2008) Adapting lean for customized bank processes. [tiešsaiste]. McKinsey & Company [skatīts 2012. gada 3. jūnijā]. Pieejams: https://www.mckinseyquarterly.com/Adapting_lean_for_customized_bank_processes_2181

119

16. Gemunden HG., Salomo S., Schultz C, (2011) The Mixed Blessings of Technological Innovativeness for the Commercial Success of New Products. The Journal of Product Innovation Management. Vol. 28. No. 6. pp. 28– 43.

17. Hāka Ž. (2013) „Liepājas metalurgs” atlaidīs darbiniekus un samazinās algas [tiešsaiste]. Db.lv 21. apr. [skatīts 2013. g. 5. maijā]. Pieejams: http://www.db.lv/finanses/investors/papildinata-liepajas-metalurgs-atlaidis-darbiniekus-un-samazinas-algas-392410

18. Innovation Union Scoreboard. Tiešsaiste. Pieejams: http://ec.europa.eu/enterprise/policies/innovation/facts-figures-analysis/innovation-scoreboard/index_en.htm

19. Inovācijas portāls (2013) Inovācijas politika Latvijā [tiešsaiste] [skatīts 2013. g. 5. maijā]. Pieejams: http://www.innovativelatvia.lv/inovacijas-abc/inovacijas-politika-latvija

20. Jeannerat H., Crevoisier O. (2011) Non-technological innovation and multi-local territorial knwoledge: Dynamics in the Swiss watch industry. International Journal of Innovation and Regional Development. Vol. 3. No. 1, 2011, p.26–44.

21. JIC Biznesa Inkubators (2013) Biograph Organic Sweets [tiešsaiste] [skatīts 2013. gada 11. aug.]. Pieejams: http://jic.lv/uznemumi/biograph-organic-sweets/.

22. LR Zinātniskās darbības likums 201 [tiešsaiste] [skatīts 2013. g. 5. maijā]. Pieejams: http://www.likumi.lv/doc.php?id=107337

23. Manyka J. et al.Manufacturing the future: the next era of global growth and Innovation, McKinsey Global Institute, McKinsey Operations Practise, November 2012. p. 17. Tiešsaiste (skatīts 21.03.2013.). Pieejams: http://www.mckinsey.com/insights/manufacturing/the_future_of_manufacturing

24. Melbārzde L. (2013) Airbaltic cirps darbinieku skaitu un samazinās biļešu cenas [tiešsaiste]. Db.lv. 6. marts. [skatīts 2013. g. 5. maijā]. Pieejams: http://www.db.lv/razosana/transports-logistika/airbaltic-cirps-darbinieku-skaitu-un-samazinas-bilesu-cenas-253016.

25. Mothe C., Thi Nguyen U. T. (2010) The link between non-technological innovations and technical innovation. European Journal of Innovation Management. Vol. 13. No. 3, pp. 313– 332.

26. Niederkorn M., Ruffini C. (2008) Banking on lean for a competitive edge [tiešsaiste]. McKinsey & Company [skatīts 2012. g. 21. maijā]. Pieejams: http://www.mckinsey.com/App_Media/Reports/Financial_Services/Banking_On_Lean_For_A_Competitive_Edge.pdf

27. OECD, Eurostat (2005) Oslo Manual: Guidelines for Collecting and Interpreting Innovation Data, 3rd ed. Farnham: Ashgate Publishing Group. 46 lpp.

28. Oke A. (2007) Innovation types and innovation management practices in service companies. International Journal of Operations & Product Management, Vol. 26. Issue 6. pp.564–587.

29. Pasaulē lielākais industriālo lodīšu gultņu ražotājs SKF samazinās 2500 darbavietas. 14.01.13. Tiešsaiste. (skatīts 11.02.13.). Pieejams: http://www.mansbizness.lv/ http://news.lv/BNS/2013/01/14/Pasaule-lielakais-industrialo-lodisu-gultnu-razotajs-SKF-samazinas-2500-darbavietas)

30. Platace L. Neinovatīvā Latvija. Kā veicināt Latvijas konkurētspēju. Tiešsaiste. Pieejams: http://www.lvportals.lv/print.php?id=252340

31. R. Eager, F. van Oene, C. Boulton, D. Ross, C. Dekeyser (2011) The future of Innovation Management: next 10 years [tiešsaiste] [skatīts 2013. gada 11. feb.]. Pieejams: http://www.adlittle.com/prism-articles.html?&view=379

120

32. Schmidt T., Rammer C. (2007) Non-technological and technological innovations: strange bedfellows? ZEW Discussion paper No 07-052, p.3. Pieejams: ftp://ftp.zew.de/pub/zew-docs/dp/dp07052.pdf

33. Vahter P., Masso J. (2011) The Link between Innovation and Productivity in Estonia’s Service Sectors. William Davidson Institute Working Papers Series wp1012, The William Davidson Institute at the University of Michigan.

34. 15min.lv (2012) Biograph organic sweets izveido bioloģisko saldumu ražotni. [tiešsaiste]. 19. dec. [skatīts 2013. g. 22. feb.]. Pieejams: http://15min.lv/2012/12/19/biograph-organic-sweets-izveido-biologisko-saldumu-razotni/.

121

VII. BIROKRĀTIJA KĀ INOVĀCIJAS ATTĪSTĪBAS LĪDZEKLIS TRIPLE HELIX MODELĪ

Andris Ozols, Jānis Eglītis, Elena Ozola

KOPSAVILKUMS

Globalizācijas, ekonomikas un informācijas laikmetā inovāciju radīšana kļūst par vienu no galvenajām valsts un reģionu sociālās un ekonomiskās izaugsmes sastāvdaļām. Saskaņā ar Inovācijas sabiedrības rezultātu pārskatu (IUS) 2012. gadā Latvija inovāciju jomā tika ierindota 25. vietā Eiropas Savienībā. Savukārt saskaņā ar Latvijas Valsts kancelejas datiem 2010. gadā Latvijā valsts iestāžu darbinieku skaits bija 183 800 cilvēku jeb 23 % no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. Tā ir viena no problēmām, ka Latvijā šobrīd nevar radikāli samazināt valsts amatpersonu skaitu, jo tas varētu radīt jaunas problēmas budžetam, padziļināt bezdarba situāciju, atsaukties uz valsts pārvaldi, sociālo stabilitāti un citām pozīcijām. Šī raksta* mērķis ir paraudzīties uz birokrātiju kā uz resursu: noteikt birokrātijas vietu Latvijas sabiedrībā, tās rašanos un no vēlamā varianta atšķirīgās īpašības, kā arī izpētīt iespējamos un nepieciešamos apstākļus, kuriem pateicoties, birokrātija varētu kļūt par līdzekli pozitīvām izmaiņām inovatīvas ekonomikas attīstībā. Tika noteikti šādi apstākļi: amatpersonu profesionalitātes līmeņa paaugstināšana; amatpersonu politiskā neitralitāte un administratīvā autonomija; inovatīvas pārvaldības prakses izstrāde vietējā līmenī; korupcijas apkarošana; administratīvo darbību caurskatāmība; kultūru mijiedarbība; inovatīvas vides radīšana; pozitīvas ārvalstu pieredzes ieviešana; informatīvs un ideoloģisks atbalsts visām uz faktiskām izmaiņām vērstām inovatīvas ekonomikas iniciatīvām un to izvirzīšana par prioritāti. IEVADS

Globalizācijas, ekonomikas un informācijas laikmetā inovāciju radīšana kļūst par vienu no galvenajām valsts un reģionu sociālās un ekonomiskās izaugsmes sastāvdaļām. Globalizācija ir būtisks spēks, kas pasaules ekonomiku identificē ar jaunu zināšanu un tehnoloģiju starpniecību (Carnoy, Rhoten, 2002). Inovāciju attīstība Latvijas gadījumā ir imperatīva (Eglītis, Panina, 2010), bet Inovācijas sabiedrības rezultātu pārskats atklāja, ka 2012. gadā inovāciju jomā Latvija tika ierindota 25. vietā Eiropas Savienībā (IUS, 2013). Savukārt 2011. gadā Latvijā bija šādi rādītāji:

• iekšzemes kopprodukta (IKP) patēriņš uz R & D (GERD) bija 0.45 % (vidējais rādītājs ES – 2.01 %);

• biznesa uzņēmumu izmaksas uz R & D (BERD) bija 0.16 % no IKP (vidējais rādītājs ES – 1.21 %);

• kopējā Inovācijas indeksa rādītājs Latvijā bija 0.201 (vidējais rādītājs ES – 0.516) (Kristapsons, Dravniece, Adamsone-Fiskovica, 2012);

• 99.4 % Latvijas uzņēmumu bija nelieli un vidēji uzņēmumi (CSP, 2012);

• uzņēmējdarbībā un inovācijās ieguldīto investīciju apjoms bija 9.6 % no pieejamiem ES resursiem (Egle, 2012);

122

Avots: Inovācijas sabiedrības rezultātu pārskats, 2013. gads 1. attēls. Eiropas Savienības dalībvalstu inovācijas izpilde 2012. gadā. Tādējādi inovācijas attīstības paātrināšana ir viens no galvenajiem ekonomikas un valsts izaugsmes nodrošināšanas aspektiem. Vienlaikus 2010. gadā valsts iestādēs strādājošo skaits Latvijā bija 183 800 cilvēki jeb 23 % no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem (Latvijas Valsts kancelejas direktore, 2011), lai gan birokrātu standarta skaits vairākumā valstu parasti nav lielāks par 2 % no darbaspēka apjoma (Heady, 2001). Protams, ne visus valsts sektorā strādājošos var saukt par birokrātiem. Atbilstoši definīcijai birokrāts ir persona, kurai pieder lēmējvara, bet kura regulāri atliek lēmuma pieņemšanu valdīšanas vai precedenta nolūkos (O’Connor, 2012). Ievēlētie augsta līmeņa pārstāvji un valsts vadītāji pārsvarā veido politiku, bet zemākos amatos esošiem biroju darbiniekiem vispār nav tiesību pieņemt lēmumus. Taču, kā ir izteicies Latvijas Valsts prezidents, Latvijā ir tikusi izveidota dārga un neefektīva valsts pārvaldes sistēma, kuras rezultātā: „Mazāk nekā desmit gados mēs būsim zuduši" (Bērziņš, 2012). Šobrīd Latvijas inovācijas sistēmas struktūra ir drīzāk apgrūtinoša un neskaidra, ir daudz atbildīgo institūciju, bet šo institūciju savstarpējās mijiedarbības un komunikācijas shēma, ieskaitot hierarhiju, horizontālo saikni un atgriezenisko saiti, ir diezgan nenoteikta (Kristapsons, Dravniece, Adamsone-Fiskovica, 2012). Viena no problēmām Latvijā ir tā, ka valsts šobrīd nevar radikāli samazināt amatpersonu skaitu, jo tas varētu radīt daudzas jaunas problēmas budžetam, esošajai bezdarba situācijai, valsts pārvaldei, sociālai stabilitātei un citiem jautājumiem. Turklāt amatpersonu skaits pieaugs. Ministrijas un tā dēvētās neatkarīgās institūcijas pieprasījušas 2014. gadam finansējumu 984 jaunu amata vietu radīšanai, kas nozīmētu 10.2 miljonu latu atvēlēšanu jauno darbinieku algošanai un vēl 1.2 miljonu latu lielus budžeta izdevumus darba vietu aprīkošanai; 2015. gadā – 1274 jaunas amata vietas (15.3 un 0.8 miljoni latu); 2016. gadā – 1344 jaunas amata vietas (vēl 16.5 un 0.3 miljoni latu), liecina Finanšu ministrijas apkopotā informācija (Delfi, 2013).

Šī raksta mērķis ir noteikt birokrātijas vietu Latvijas sabiedrībā, tās rašanos un no vēlamā varianta atšķirīgās īpašības, kā arī izpētīt iespējamos un nepieciešamos apstākļus, kuriem pateicoties, birokrātija varētu kļūt par līdzekli pozitīvām izmaiņām inovatīvas ekonomikas attīstībā.

123

IZMANTOTĀS METODES

Lai sasniegtu rakstā izvirzīto mērķi, pētniecībā galvenokārt ir izmantotas šādas metodes:

• Latvijas valdības oficiālo dokumentu un ziņojumu izpēte un analīze; • Latvijas un arvalstu statistikas datu analīze; • dokumentu un publicētu materiālu, ārvalstu pieredzes izpēte un analīze

Latvijas situācijas kontekstā; • privātās intervijas ar valsts iestādēs strādājošajiem un amatpersonām; • monogrāfiskā metode.

REZULTĀTI UN DISKUSIJA

"Birokrātija ir noteikta biroju vai aģentūru veidota organizācijas forma, kopējai sistēmai raksturojoties ar uzkrītoši koordinētām darbībām, kuras tika precīzi radītas īpaša galarezultāta sasniegšanai" (Jackson, 1982:121). Tādējādi varam teikt, ka galvenā birokrātijas funkcija ir koordinēšana, īpaši lielu projektu koordinēšana, iesaistot daudz cilvēku un lielu resursu apjomu. Saskaņā ar Maksa Vēbera, “birokrātijas tēva jeb aizsācēja”, pausto starp ideālas birokrātijas, saprātīgas tiesiskas pārvaldes raksturīgākajām iezīmēm minamas:

• pastāvīga oficiālu funkciju organizācija likuma robežās; • specializācija ar noteiktu kompetenču sfēru darba sadalījumā starpniecību; • likumi, kuru izprašanai un pārvaldīšanai nepieciešama kvalifikācija un

apmācības; • bezpersoniskums ar vienlīdzīgas izturēšanās pret visiem organizācijas

darbiniekiem starpniecību; • iecelšana amatā un paaugstināšana amatā, balstoties uz nopelniem, nevis

neobjektivitāti vai labvēlību; • privātās un sabiedriskās dzīves nodalīšana interešu un finanšu jomā (Weber,

1947; O’Connor, 2012). Salīdzinājumā ar augstāk minēto ideālo modeli tālāk uzskaitītas mūsdienu

Latvijas amatpersonas raksturīgākās īpašības (šeit galvenokārt ir norādītas negatīvās iezīmes un, mūsuprāt, vispārīgās īpašības, kuras netieši norāda uz personīgā izslēgšanu).

1) Vispārēja valsts amatpersonu profesionālisma līmeņa samazināšanās pēdējo 10 gadu laikā, ko var izskaidrot ar šādiem iemesliem:

• valsts iestādes vadošās amatpersonas karjera vairāk ir atkarīga no politiskiem uzskatiem, nevis zināšanām un pieredzes, jo vispārējā prakse ietver departamentu un aģentūru vadītāju iecelšanu amatā pēc piederības politiskām partijām, kuras ir uzvarējušas parlamenta un pašvaldību vēlēšanās;

• valsts iestādes vadošo amatpersonu nomaiņa nenodrošina efektīvāku pārvaldību, jo vairumā gadījumu šīs izmaiņas ir saistītas ar politiskiem iemesliem. Biežas augstākās birokrātijas vadības maiņas rada neskaidrības, nekonsekventus lēmumus, pienākumu nepildīšanu, piemēram, ar publiskiem iepirkumiem un milzīgiem projektiem saistītas problēmas un skandāli, amatā iecelto amatpersonu cīņa ar ievēlētajām amatpersonām;

• strauji mainīgā vidē vadītāji dod priekšroku papildu darba resursu piesaistei, nevis pieejamā personāla mobilizācijai, lai gan krīzes radītās "jostu savilkšanas" politikas rezultātā šī prakse ir sastopama retāk;

124

• pašreizējā "jostu savilkšanas" politika, kura galvenokārt ir ietekmējusi tikai ierindas civildienesta amatpersonas, liek vēl striktāk ievērot noteikumus un nolikumus, atsakoties no jebkādas iniciatīvas izrādīšanas, baidoties zaudēt darbu;

• plānotā valsts aparāta divkārša samazināšana veicina visaktīvāko, mobilāko un kompetentāko amatpersonu savlaicīgu pievēršanos darbam biznesa struktūrās un ES struktūrās, tieši Eiropas Komisijā;

• administratīvā datubāze joprojām ir neefektīva; • administrācijas jomā veiktie daudzie pētījumi amatpersonu domāšanas

inertuma un zinātniskās pieejas nepietiekamā novērtējuma dēļ reti tiek ņemti vērā lēmumu pieņemšanas procesā;

• zinātnieki tiek piesaistīti nevis steidzamu izaicinājumu risinājumu rašanai, bet jau pieņemtu lēmumu apstiprināšanai.

2) Izglītoto iedzīvotāju vidū masveidā ir novērojams no padomju laikiem mantots kolektīvisma gars. Pat valsts vadošie intelektuāļi un uzņēmēji ir ārvalstu inovāciju izmantotāji, nevis "radītāji", tādējādi inovāciju radīšana atrodas ārpus ierindas amatpersonu redzesloka.

3) Birokrātijas līmenī galvenās inovāciju procesā iesaistītās personas ir izvēlētas, lielākoties pateicoties personīgām attiecībām, nevis zināšanām un kvalifikācijai. Ir ļoti maz ekspertu, kuri varētu izvērtēt uz amatpersonu amatiem pretendējošo kandidātu zināšanu bāzi un kvalifikāciju.

4) Lielākā daļa vadītāju neatbalsta inovāciju ieviešanu praksē; bieži vien viņi nesaprot šo inovāciju nozīmi un svarīgumu.

5) Attiecība uz jautājumiem, kas saistīti ar inovāciju, zinātnieki un praktiķi nespēj atrast kopīgu valodu, turklāt amatpersonas, informācijas, zināšanu un tehnoloģijas nodošanas jomā, nav ne starpnieki, ne pārstāvji.

6) Pati valsts ierēdniecības sistēma ir neviendabīga un tai nepieciešama regulēšana. Kamēr daļa valsts kalpotāju saņem visus iespējamos atvieglojumus, ieskaitot ikgadējas prēmijas un medicīnisku apdrošināšanu, citiem valsts ierēdņiem šādas privilēģijas liegtas un bieži vien viņi gluži vienkārši cīnās par izdzīvošanu. Tā, piemēram, Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) un Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) darbinieku streikā un protesta badastreikā, prasot sociālās garantijas, algas paaugstināšanu un vienlīdzīgas tiesības ar citām valsts aģentūrām, piedalījās pusotrs tūkstotis cilvēku (TVNET, 2013).

Saskaņā ar Hepera veikto klasifikāciju (skat. 1. tabulu) Latvija ir ierindota sadaļā – partiju kontrolēta birokrātija ar vēsturiskas birokrātijas pārvaldes tradīciju mantojumu.

125

1. tabula

Seši Hepera birokrātijas veidi

Personāliju varas iekārta Ideoloģiska varas iekārta Liberāla varas iekārta

Pretoriska varas

iekārta

Valsts=Valdnieks Valsts=Valdnieks Valsts=Birokrātija Valsts=Partija Dominējošas

valsts neesamība

Valsts nav

Personiska darbinieka birokrātija

"Mehānisma modeļa"

birokrātija

"Bonapartista" jeb

Tiesiska birokrātija

Partiju kontrolēta birokrātija ar vēsturiskas birokrātijas

pārvaldes tradīciju mantojumu

Vēberiska

"tiesiska-racionāla"

birokrātija

Ieguvumu sistēmas

birokrātija kā daļa no Hegelian

pilsoniskās sabiedrības

Avots: Heper, 1987

Nacionālā inovācijas sistēma sastāv no “elementiem un attiecībām, kuras mijiedarbojas jaunu un ekonomiski noderīgu zināšanu izveides, izplatīšanas un izmantošanas procesā (..) un atrodas nacionālas valsts robežās vai ir tajā iesakņojušās” (Lundvall, 1992). Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) Nacionālās investīciju sistēmas projekts „uzsver nepieciešamību iekšpolitikas līmenī sakārtot savus mērķus un līdzekļus jauna parauga tehnoloģiskajām inovācijām, kas balstītas uz sistemātiskāku un intensīvāku pieejamās zināšanu bāzes izmantošanu un stratēģiju pārkombinēšanu un integrāciju, jauninājumu radīšanas jomā” (OECD, 1994). Mazizmēra nacionālajām inovāciju sistēmām galvenokārt jābūt vērstām uz cilvēku un sociālo kapitālu, lai tās varētu mēroties spēkiem ar raksturīgiem finansiāliem ierobežojumiem (Roolaht, 2012).

Informācijas, zināšanu un tehnoloģijas pārnese, kā nacionālās inovāciju sistēmas daļa, sastāv no saiknes starp trīs grupām: avots, lietotājs un izmaiņu līdzeklis. Avots izveido vai izmaina jaunas zināšanas un tehnoloģijas, kā arī mēģina izplatīt informāciju, kas saistīta ar šīm zināšanām un tehnoloģiju, lietotājiem tiešā veidā vai ar starpnieku palīdzību. Savukārt lietotājs bieži vien meklē jaunas tehnoloģijas vai idejas. Jebkurā gadījumā tehnoloģijai ir jābūt lietotāja vajadzībām atbilstošai vai labi definētai, izņemot situāciju, kad avots un lietotājs ir viena persona. Izmaiņu līdzekļa loma attiecību veidošanā, uzturēšanā un stiprināšanā starp abām pārējām grupām ir kritiska. Tā nav tikai aģentūra vai starpnieks, bet arī noteiktas labvēlīgas zināšanu un inovāciju attīstības apmaiņai paredzētas vides radīšana. Viens šādu aģentūru nosakošs modelis ir Triple Helix (Trīskāršā spirāle) modelis, kuru 90. gadu vidū izstrādāja Henrijs Eckovics un Loets Leidesdorfs.

Saskaņā ar šo modeli inovācija ir sociālas koordinācijas mehānismu vai „spirālveida” mijiedarbības galarezultāts: tirgi, zināšanu ražošana un (publiska vai privāta) pārvaldība. Modelī ir identificētas trīs vides vai funkcijas: (1) turības ģenerēšana (industrija), (2) jauninājumu izveidošana (akadēmiskā un zinātnes vide) un (3) publiskā kontrole (valdība) (Etzkowitz, Leydesdorff, 2000). Neoevolūcijas pieeja Triple Helix modeli parāda kā “dinamisku mehānismu, kas ir pamats nacionālai (reģionālai) inovācijas sistēmai un vada tās pārveidošanu” (Martynovich, 2011:13). Visas funkcijas lielā mērā ir savstarpēji saistītas un atkarīgas: kad divas no spirālēm veido abpusējas saistības, trešā spirāle darbojas kā izvēles vide, savstarpēji sadarbojoties ar katru no abām spirālēm un mazinot sistēmas nenoteiktību. Šādas

126

izvēles vides savienošana veido sinerģisku mehānismu, kas liek ekonomikas sistemātiskumam, kā arī inovācijas sistēmai un tās spējām organizēties pašu spēkiem (Leydesdorff, 2012). Piemēram, kad izskatām divu Triple Helix modeļa sastāvdaļu – zināšanu ražošana un turības ģenerēšana (kuras ir mērāmas absolūtos terminos, teiksim, lietojamie patenti, blakusproduktu skaits, nodarbinātie mācību iestāžu absolventi) – mijiedarbību, ir jāņem vērā, ka vienlaikus trešā sastāvdaļa – normatīvā kontrole (vai birokrātija) – dažādos veidos, tādos, kā tiesiskais regulējums, palīdzība informācijas nodošanas procesā, darbību koordinācija u.c., var samazināt sistēmā esošo nenoteiktību un paaugstināt šādas mijiedarbības sinerģisko efektu. Savukārt augstāk minēto darbību rezultātā tiek veiktas industrijas un izglītības struktūras izmaiņas un tādējādi spirāle veido citu spirāli.

Inovācijas veicinošs, Centrālajā punktā

Avots: Etzkowitz, Leydesdorff, 2000 2. attēls. Inovāciju radīšanas Triple Helix modelis.

Par spīti vispārējam uz Vēbera (1947) un Šumpetera (1942) idejām balstītam viedoklim, ka birokrātija ir jebkādu progresīvu izmaiņu šķērslis, pastāv daži neapstrīdami iemesli birokrātijas fenomena atzīšanai par noderīgu konkrētos apstākļos (2. tabula).

2. tabula Iemesli, kāpēc birokrātija ir laba

1. Birokrātiskas organizācijas ir visefektīvākais veids, kā kontrolēt liela cilvēku daudzuma darbu. 2. Birokrātiskas organizācijas ir tehniskā ziņā pārākas par cita veida organizācijām komplicētu mērķu izpildē. 3. Birokrātiskas organizācijas nodrošina salīdzinoši lielu vienlīdzību, kopš brīža, kad civildienesta likumu un kodeksu reglamentēta vadīšana samazina diskrimināciju. 4. Birokrātiskas organizācijas ir racionālas, efektīvas un kvalificētas, jo tās pārvalda problēmloku ar specializētu zināšanu palīdzību. Avots: O’Connor, 2012

127

Būdama vietējās varas daļa un tādējādi arī Triple Helix modeļa un nacionālās inovācijas sistēmas sastāvdaļa, Latvijas birokrātija var sniegt svarīgu ieguldījumu valsts un tās reģionu inovācijas attīstībā. Tādēļ tā ir jāpārveido par mūsdienīgu, elastīgu un uz inovācijām vērstu institūtu. Zemāk norādīti apstākļi, kuri varētu palīdzēt birokrātiju pārveidot par inovāciju attīstības līdzekli:

• amatpersonu profesionālā līmeņa paaugstināšanās. Kvantitātes vietā kvalitāte. Samazinot amatpersonu skaitu, nepieciešams būtiski paaugstināt viņu algas un paaugstināt profesionālās prasības valsts un pašvaldību iestāžu kandidātiem;

• amatpersonu politiskā neitralitāte un administratīvā autonomija atbilstoši politiski-administratīvā divdalījuma principam (Goodnow, Rohr, 2003);

• nevienlīdzības attiecībā uz ierēdņu atalgojumu un sociālajām garantijām novēršana, tā sauktās „kastu sistēmas” (А. Jirgensons) (Delfi, 2013), kad vieni var atļauties apsvērt inovācijas, bet citi vien cīnās par izdzīvošanu, izskaušana;

• inovatīvas pārvaldības prakses izstrāde vietējā līmenī; • korupcijas apkarošana; • administratīvo darbību caurskatāmība; • kultūru mijiedarbība; • inovatīvas vides radīšana; • pozitīvas ārvalstu pieredzes ieviešana; • citās valstīs jau izkoptu metodiku vadošajiem valsts amatiem paredzētu

kandidātu atlasei ieviešana (Kažoka, 2013). Metodiku, kas līdzinās formulētajai britu Valdības institūta (Institute for Government) ziņojumā „Pastāvīgo sekretāru iecelšana amatā un ministra loma” (Permanent secretary appointments and the role of minister) (Institute for Government, 2013);

• informatīvs un ideoloģisks atbalsts visām uz faktiskām izmaiņām vērstām inovatīvas ekonomikas iniciatīvām.

3. tabula

Mērķi, līdzekļi, darbības un nepieciešamās īpašības, lai birokrātija darbotos kā inovācijas attīstības līdzeklis

Birokrātija darbotos kā inovācijas līdzeklis un pārstāvis Triple Helix modelī Mērķi Līdzekļi Darbības Nepieciešamās

īpašības 1. Plaši atzīta un izteikta prioritāte attiecībā uz inovācijas attīstību. 2. Reģiona inovāciju attīstības sekmēšana, tādējādi paaugstinot tā konkurētspēju un algu apmēru.

1. Pašaizliedzība:

Lietotāja vajadzības ir augstākas par personīgajiem mērķiem. Jutība attiecībā uz politiskajām interesēm, neiztopot tām.

1. Specifisku tehnoloģiju vai inovāciju piemērošana noteiktām lietotāju grupām (piemēram, uzņēmējiem). 2. Augstas tehniskas informācijas pārtulkošana un uzrakstīšana konkrētā un skaidrā formātā. Efektīvu

Efektīvi izmaiņu līdzekļi: – Rezultātu vairāk nekā darbību izvērtēšana. – Kreatīva problēmu risināšana. – Brīvprātīga pārstāvniecība. – Specifisku mērķu un darbības plānu izvirzīšana ar mērķi tos sasniegt. – Aktīvi tiekties

128

3. Uz inovāciju radīšanu vērsta Triple Helix modeļa partneru apzināšana un koordinēšana. 4. Pastāvīgi notiekošas izmaiņas un pārveidojumi, lai pielāgotos ārējiem apstākļiem.

2. Entuziasms:

Ticība misijai, vīzijai, pacietība, neatlaidība un patiesa vēlme strādāt sabiedrības labā.

3. Jutīgums:

Spēja efektīvi rīkoties ar plašu cilvēku loku, katrai grupai atbilstošā veidā.

4. Disciplīna:

Spēja izvirzīt prioritātes un efektīvi saplānot laiku. Spēja organizēt informāciju potenciālajiem lietotājiem visnoderīgākajā formā.

5. Skaidrība: Spēja vienkārši un skaidri izskaidrot tehniskās inovācijas. Prasme iztulkot tehniskos materiālus tā, lai tos varētu saprast ikviens lietotājs.

veidu attīstīšana ar mērķi prezentēt tehnisku informāciju lietotājiem ar ierobežotām tehniskām zināšanām. 3. Dalīšanās pieredzē par līdzīgām situācijām un apmaiņa ar uzmundrinošu informāciju un zināšanām lietotāju vidū, motivējot iedvesmoties no citu pieredzes un rast savus risinājumus. 4. Noderīgu materiālu izveide un izplatīšana, lai sekmētu jaunu tehnoloģiju rašanos. 5. Mijiedarbības organizēšana un sekmēšana starp Triple Helix modeļa partneriem. 6. Zināšanu izplatības reģionā sekmēšana.

pēc atbildības. – Pastāvīgi uzlabot savas komunikācijas prasmes. –Ieklausīšanās citos. – Veicināt un atbalstīt citu priekšrocības. – Būt konsekventi atklātiem. – Cīnīties ar cinismu. –Ticība, ka viss ir iespējams. – Sacensties tikai pašiem ar sevi. – Savu veicamo darbu strukturēšana. – Pašam praktizēt citiem izvirzītas normas un prasības. – Pastāvīgi censties saprast lietotājus. – Izveidot sistēmu, kas palīdzētu lietotājiem savstarpēji atbalstīt citam citu.

Avots: UWM, 2012; Styhre, 2012; autori

129

Kā redzams 3. tabulā, lai Triple Helix modelī birokrātija kļūtu par inovācijas attīstības līdzekli, tai ir jāspēj izvirzīt būtiskus mērķus, jāizvēlas konkrēti līdzekļi un jāapgūst nepieciešamās īpašības, kā arī jāveic atbilstošas inovatīvas darbības. Attiecībā uz Latvijas situāciju jāatzīst, ka Triple Helix modelis vēl nav pilnībā ieviests, salīdzinot ar tādām inovāciju jomā vadošām valstīm, kā ASV, Zviedrija, Dānija, Singapūra vai Dienvidkoreja. Šī modeļa ietvaros ir nepieciešami augstāk minētie līdzekļi, īpašības un darbības, tādējādi ar pastāvošās birokrātijas starpniecību apvienojot universitātes, akadēmisko un zinātnes vidi kā zināšanu avotu un tā lietotājus uzņēmējdarbībā, industrijās. “Salīdzinot ar lielajām sistēmām, nelielas nacionālas inovāciju sistēmas ar ierobežotiem resursiem panākumi ir vairāk atkarīgi no ļoti mērķtiecīgi fokusētām inovācijas darbībām. Tāpēc ļoti izšķirīgi ir izvirzīt inovāciju attīstību virzošas prioritātes” (Roolaht, 2012:35). SECINĀJUMI

Pārmērīgais valsts iestāžu darbinieku skaits Latvijā, gandrīz ceturtā daļa no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem, ir nopietna problēma budžetam un visai sabiedrībai pēckrīzes vidē, kuru raksturo zema produktivitāte, augsts bezdarba līmenis un ekonomikas nestabilitāte. Šobrīd pastāvošā birokrātija ir tiešais sociālisma un plānveida ekonomikas laika birokrātijas pēctecis ar daudziem tās trūkumiem – kolektīvisma un paternālisma pārākumu pār personīgo iniciatīvu, bailēm no atbildības un zemu profesionalitātes līmeni. Politiskā sistēma un pastāvošā prakse birokrātiju cieši sasaista ar politiku, kad vēlēšanās uzvarējušās politiskās partijas ik pēc 4 gadiem maina vadošas un vidēja līmeņa valsts iestāžu amatpersonas, izvirzot savus kandidātus, pamatojoties uz piederību partijai un personisko lojalitāti, nevis profesionālismu. Taču šī brīža situācijā, kad valsts atbilstoši Māstrihtas kritērijiem pievienojas eirozonai, tūlītējas un dramatiskas birokrātijas samazināšanas rezultātā var būtiski pieaugt valsts sociālās saistības un bezdarbnieku skaits ar īpašām darba prasmēm.

Vienlaikus salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm Latvijas ekonomika uzrāda zemāko inovācijas attīstības līmeni un nacionālā inovācijas sistēma joprojām ir izveides stadijā. Taču noteiktos apstākļos, piemēram, ieviešot Triple Helix modeli, birokrātija var kļūt pat inovāciju attīstības līdzekli, lai gan tas prasa ierobežojumu un noteikumu apjoma samazināšanu. Vissvarīgākie nepieciešamie apstākļi, saskaņā ar kuriem birokrātija varētu kļūt par izmaiņu līdzekli attiecībā pret inovatīvu ekonomiku:

1. mērķu izvirzīšana – skaidrs valdības un sabiedrības virziens valsts ekonomikas pārveidošanai uz inovācijām vērstu mūsdienīgu zināšanu ekonomiku;

2. Triple Helix modeļa ieviešana arī reģionu līmenī; 3. birokrātijas politiskā neitralitāte un administratīvā autonomija atbilstoši

politiski-administratīvā divdalījuma principam; 4. inovatīvas pārvaldības prakses izstrāde vietējā līmenī; 5. informatīvs un ideoloģisks atbalsts visām uz faktiskām izmaiņām vērstām

inovatīvas ekonomikas iniciatīvām; 6. pozitīvas ārvalstu pieredzes ieviešana (piemēram, ASV, Zviedrijas, Dānijas,

Singapūras vai Dienvidkorejas); 7. pastāvīga amatpersonu izglītošanās, iesaiste tālākizglītībā; 8. amatpersonu profesionālā līmeņa paaugstināšana; 9. samazinot amatpersonu skaitu, nepieciešams būtiski paaugstināt viņu algas, kā

arī profesionālās prasības valsts un pašvaldību iestāžu kandidātiem; 10. korupcijas apkarošana.

130

Saskaņā ar augstāk minētajiem apstākļiem birokrātija Latvijā, pat bez tūlītējas,

apjomos dramatiskas, samazināšanas var kļūt par faktisku inovācijas līdzekli. Inovācijas potenciāla paaugstināšana sekmēs ekonomikas, konkurētspējas izaugsmi reģionos un valstī kopumā. *Raksts tika sagatavots ar ESF projekta “Atbalsts doktora grāda studiju ieviešanai Daugavpils Universitātē”, Nr. 2009/0140/1DP/1.1.2.1.2/09/IPIA/VIAA/015, atbalstu.

131

LITERATŪRA UN AVOTI

1. Berziņš, A. (2012). “The country is being saved by businessmen, not officials”. Interview to Latvijas Radio on 19 october 2012. Retrieved on 19.10.2012 from: http://nra.lv/latvija/politika/81803-berzins-latvija-radita-darga-un-mazefektiva-valsts-parvalde.htm

2. Carnoy, M. and Rhoten, D. (2002). What Does Globalization Mean for Education Change? A Comparative Approach. Comparative Education Review, 46 (1), 1–9.

3. Central Statistical Bureau of Latvia (CSBL). (2012). Economically active statistical units by size group. Retrieved on 20.11.2012 from: http://www.csb.gov.lv/en/statistikas-temas/statistical-business-register-key-indicators-30702.html

4. Delfi (2013). Ierēdņi gatavojas streikam. Delfi, 18. jūnijs 2013. Retrieved from: http://www.delfi.lv/news/national/politics/ieredni-gatavojas-streikam.d?id=43413349.

5. Director of the State Chancellery of Latvia. (2011). Number of civil servants in Latvia. Retrieved on 15.03.2011 from: http://www.mk.gov.lv/en/vk/direktors/

6. Egle, E. (2012). Latvija apguvusi maz ES fondu naudu uzņēmējdarbības un inovāciju veicināšanai. LETA, February 13, 2012.

7. Eglitis, J., Panina, L. (2010). Education Market Failure or Victory – the Context of the Economic Crisis in Latvia. Economics and Management: Current Issues and Perspectives, 4 (20), 30–39.

8. Etzkowitz, H., Leydesdorff, L. (2000) The dynamics of innovation: from National Systems and ‘‘Mode 2’’ to a Triple Helix of university–industry–government relations. Research Policy, 29, 109–123.

9. Goodnow, F. & Rohr, J. (2003). Politics and administration. New Brunswick, NJ: Transaction.

10. Heady, F. (2001). Public administration: A comparative perspective, 6e. NY: Marcel Dekker.

11. Heper, M. (1987). The state and public bureaucracies. Westport, CT: Greenwood.

12. Innovation Union Scoreboard (2012). The Innovation Union's performance scoreboard for Research and Innovation. Retrieved on 10.03.2012 from http://www.proinno-europe.eu/metrics

13. Institute for Government (2013). Permanent secretary appointments and the role of minister. Retrieved on 14.06.2013 from: http://www.instituteforgovernment.org.uk/sites/default/files/publications/Permanent%20secretary%20appointments%20and%20the%20role%20of%20ministers.pdf

14. Jackson, P. (1983). The political economy of bureaucracy. Totowa, NJ: Barnes and Noble Books.

15. Kažoka, I. (2013). Kā atlasīt publiskās pārvaldes vadītājus? Retrieved on 14.06.2013 from: http://politika.lv/article/ka-atlasit-publiskas-parvaldes-vaditajus

16. Kristapsons, J., Dravniece, A., Adamsone-Fiskovica, A. (2012). Mini Country Report/Latvia. Thematic Report 2011 under Specific Contract for the Integration of INNO Policy TrendChart with ERAWATCH (2011-2012). Retrieved on 20.04.2012 from: http://www.proinno-europe.eu/sites/default/files/repository_files/12/03/Latvia_TC_final.pdf

132

17. Leydesdorff, L. (2012). The Triple Helix, Quadruple Helix, and an N-tuple of Helices: Explanatory Models for Analyzing the Knowledge-based Economy? Journal of the Knowledge Economy, 3 (1), 25-35. DOI: 10.1007/s13132-011-0049-4.

18. Martynovich, M. (2011). On the Way to Developing the Triple Helix Indicator. Contribution from Quantitative Empirical Studies. Lunds universitet/Ekonomisk-historiska institutionen, Sweden.

19. OECD. (1994). Accessing and Expanding the Science and Technology Knowledge Base. Retrieved on 03.12.2012 from: http://www.oecd.org/science/innovationinsciencetechnologyandindustry/2097997.pdf

20. O'Connor, T. (2012). Theories of Bureaucracy. Retrieved on 21.12.2012 from http://www.drtomoconnor.com/4090/4090lect02.htm.

21. Roolaht, T. (2012). The Characteristics of Small Country National Innovation Systems. In E. G.Carayannis, U.Varblane, T.Roolaht (Eds.) Innovation Systems in Small Catching-Up Economies: New Perspectives on Practise and Policy. Springer Science + Business Media, LLC, 21-37. DOI 10.1007/978-1-4614-1548-0.

22. Schumpeter J.A. (1942). Capitalism, Socialism & Democracy. Taylor & Francis e-Library, 2003.

23. Styhre, A. (2012). The Innovative Bureaucracy: Bureaucracy in an Age of Fluidity. London: Routledge.

24. TVNET (2013). Ierēdņi badojas, lai saņemtu lielākas algas. TV NET, 2013. g. 22. febr. Retrieved from: http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/454772-ieredni_badojas_lai_sanemtu_lielakas_algas

25. University of Wisconsin Milwaukee (UWM) (2012). Change Agents in Technology Transfer. Retrieved on 20.12.2012 from: http://www4.uwm.edu/cuts/bench/agent.htm

26. Weber, M. (1947). The theory of social and economic organization, translated by A. Henderson & T. Parsons. NY: Oxford University Press.

133

VIII. INOVATĪVĀ UZŅĒMĒJDARBĪBA LATVIJĀ: SASNIEGUMI UN IZAICINĀJUMI

Sergejs Hiļķevičs, Dace Štefenberga

KOPSAVILKUMS

Raksts sniedz ieskatu sasniegumos un izaicinājumos inovatīvās uzņēmējdarbības attīstībā Latvijā. Īsumā aprakstīti inovācijas teorētisko konceptu attīstības galvenie periodi, sākot no agrīnajām darbaspēka diversifikācijas teorijām līdz reģionālām inovācijas sistēmām mūsdienās. Rakstā apkopoti Latvijas normatīvie dokumenti nacionālo un reģionālo inovāciju attīstības kontekstā, kā arī izvērtēti būtiskākie sasniegumi un izaicinājumi inovatīvās uzņēmējdarbības attīstībā. Izmantotās metodikas pamatā ir Globālās konkurētspējas ziņojumā izmantoto pīlāru korelācijas analīze ar mērķi noteikt, kuri faktori būtiskāk ietekmē valsts konkurētspēju. Rezultātā kvantitatīvā līmenī inovāciju attīstība ir viens no svarīgākajiem faktoriem reģionālās ekonomikas izaugsmei. IEVADS

Latvijas integrācija Eiropas ekonomiskā vidē notiek ar zināmām grūtībām. Uz ekonomiskās attīstības galveno mērķi – Eiropas vidējā labklājības līmeņa sasniegšana – Latvijas virzība notiek pretrunīgi: Latvijas vidējie labklājības rādītāji tuvojas atbilstošiem Eiropas radītājiem, taču starpība starp Latvijas attīstītajiem un atpalikušajiem reģioniem nevis samazinās, bet pieaug. Latvijas ekonomiskās attīstības politikas izstrāde, tajā skaitā Latvijas reģionu līmenī, politikas īstenošana un attīstības rezultātu novērtēšana ir tēmas, kas pašlaik ir plaši apspriestas sabiedrībā.

Reģionālās ekonomiskās attīstības stratēģijas izstrāde nav iespējama bez reģionālas inovāciju sistēmas izstrādes. Inovatīvas uzņēmējdarbības attīstība reģionos, no vienas puses, ir efektīvs reģionālās ekonomiskās attīstības līdzeklis, bet, no otras puses, prasa politikas īstenotāju īpašu uzmanību, jo satur papildu riska faktorus. Šī darba mērķis ir izpētīt sakarības starp inovatīvo uzņēmējdarbību un reģionālo ekonomisko attīstību, izanalizēt pieejamos statistiskos datus un noskaidrot faktorus, kas pozitīvi vai negatīvi ietekmē reģionu ekonomisko attīstību, izskatīt šo faktoru ietekmi Latvijas apstākļos – tas dos iespēju novērtēt Latvijas sasniegumus inovatīvas uzņēmējdarbības attīstībā un apzināt mērķus tālākai virzībai. Bet pirms konkrētās statistiskās analīzes ir mērķtiecīgi precizēt izmantojamo terminoloģiju un īsi izskatīt inovatīvas ekonomiskās attīstības teorētiskos pamatus.

INOVĀCIJU TEORĒTISKIE ASPEKTI: JĒDZIENI, DEFINĪCIJAS, TEORĒTISKĀS KONCEPCIJAS

Termins „inovācija” ir cēlies no latīņu „novatio”, kas ir tulkojams kā

„jauninājums” un visplašākā izpratnē nozīmē zinātnes un tehnoloģiju sasniegumu izmantošanu jauno produktu un pakalpojumu veidošanai. Diskusijas par „jauna” un „veca” attiecībām saknes aiziet līdz senatnei: „Is there a thing of which it is said, “See, this is new”? It has been already in the ages before us” (Eccelisiastes, 1:10).

Ekonomiskā literatūrā jautājumi par zinātniski tehniskā progresa ietekmi uz ražošanas procesu un ekonomiku pirmo reizi tika izvirzīti XVIII gadsimtā pirmās

134

industriālās revolūcijas laikā, kad tekstila darba galda (J. White, 1735.; J. Hargreaves, 1764.; R. Arkwright, 1769.) un tvaika mašīnas (J. Watt, 1775.) izgudrošana izveidoja priekšnosacījumus manufaktūras ražošanas attīstībai. Pāreja no cilvēku roku darba pie tvaika mašīnas palielināja mašīnu apkalpojošā personāla darba ražīgumu 1000 reizes, tekstilmašīnu izmantošana palielināja darba ražīgumu 50 reizes, kas noveda, savukārt, pie situācijas, kad „pirmo reizi cilvēces vēsturē plašām tautas masām sāka nepārtraukti celties dzīves līmenis. Nekas tamlīdzīgs netika minēts klasisko ekonomistu darbos pat kā teorētiska iespēja” (Lucas, R. E., 2002).

Klasiskās ekonomiskās teorijas pamatotājs Adams Smits (1723.–1790.) (Smith, A., 1976) manufaktūras ražošanas strauju attīstību saistīja ar to, ka darba specializācija un sarežģīto darbību sadalīšana vienkāršās operācijās veido priekšnosacījumus darba mehanizācijai un veicina darba ražīguma paaugstināšanu. Darba ražīguma paaugstināšana dod iespēju palielināt uzņēmēja peļņu, kas dod, savukārt, iespēju ieguldīt lielākus līdzekļus jaunās mašīnās un vēl vairāk palielināt darba ražīgumu un peļņu. Ir nepieciešams uzsvērt, ka ekonomikas teorētiskās koncepcijas Adama Smita darbos veidojas vienlaikus ar nepieciešamību saprast un izskaidrot procesus, kas notiek manufaktūras ražošanā.

Adama Smita idejas tika attīstītas tālāk Davida Rikardo (1772.–1823.) darbos, kas izskatīja inovāciju ietekmi uz visiem ražošanas procesa dalībniekiem – kapitāla īpašniekiem, zemes īpašniekiem, darbiniekiem (Rikardo D. 1951–1973). Ir interesanti izcelt, ka XXXI nodaļa „On Machinery” netika iekļauta grāmatas „An Inquiry into the Nature and Causes of the Wealth of Nations” 1. un 2. izdevumā. Viens no iemesliem var būt saistīts ar to, ka šajā sadaļā Rikardo atteicās no dažiem saviem iepriekš izteiktiem viedokļiem, bet daudz iespējamāk ir tas, ka viņš nebija pārliecināts par izteikto apgalvojumu patiesību, jo sadaļa satur trīs fundamentālas problēmas, kas izraisa diskusijas vēl šobrīd.

Pirmā problēma ir saistīta ar papildu peļņas sadalīšanu starp kapitāla īpašniekiem un darbiniekiem. Pēc Rikardo teorijas darbinieku augstās algas samazina kapitālista peļņu un stimulē darbinieku aizvietošanu ar mašīnām. Otrā problēma ir saistīta ar tādām cilvēku nomaiņas pret mašīnām negatīvām sociālām sekām, kā bezdarbs un nabadzība – Rikardo pirmais aprakstīja „tehnoloģisko bezdarbu”. Trešā problēma skar ekonomisko rādītāju savstarpējo sakarību noteikšanu – Rikardo pirmais mēģināja aprakstīt, kā ir saistīta produkta cena, nodokļu likme un peļņa. Visas trīs problēmas tālāk tika izskatītas inovāciju teorijās, kas turpmāk tika attīstītas XIX gadsimtā otrās industriālās revolūcijas un XX gadsimtā zinātniski tehniskās revolūcijas kontekstā (Foster, C., 2004).

Inovāciju teorijas un prakses attīstību XX gadsimtā ir pieņemts klasificēt pēc V. Millera un L. Morisa R & D četru paaudžu shēmas (Miller, W., Langdon, M., 1999), kur zinātniskās pētniecības un attīstības paaudzes atšķiras ar iesaistīto aktīvo dalībnieku skaitu. Pirmās paaudzes shēmas (1900.–1950.) balstās galvenokārt uz zinātnieku un pētnieku aktivitātēm; otrās paaudzes shēmās (1950.–1970.) kā akadēmiskās vides līdzvērtīgie partneri iesaistās ražošanas uzņēmumi; trešās paaudzes shēmās (1970.–1990.) iesaistās arī tirgus pētnieki, kas prognozē pieprasījumu nākotnes periodam; visbeidzot ceturtās paaudzes shēmās (1990. – mūsdienas) procesa partneru loks ir ievērojami plašāks, līdzdarbojoties arī valsts institūcijām, patērētājiem, finansētājiem.

Pirmais posms XX gadsimta inovāciju teorijas attīstībā (1900.–1950.) ir saistīts galvenokārt ar N. Kondratjeva un J. Šumpetera darbiem. Pirmā nopietnā inovatīvā biznesa attīstības problēma, kas tika izskatīta XX gadsimtā, ir inovatīvā biznesa un ekonomikas attīstības viļņveidīga rakstura sakarības. Garo ekonomisko

135

ciklu teorijas pamatotājs N. Kondratjevs (1892.–1938.) secināja, ka „pirms katra jaunā ekonomikas izaugsmes perioda ir novērojamas nopietnas izmaiņas ražošanas tehnoloģijās” (Kondratjev, N. D., 1935). N. Kondratjeva novērojumu detalizēti izpētīja J. Šumpeters (1883.–1950.), kas pretstatā dominējošajai L. Valrasa ekonomiskā līdzsvara teorijai interpretēja ekonomiku kā dinamisku sistēmu, analizēja ekonomisko ciklu iekšējo struktūru (Schumpeter, J., 1942) un aprakstīja inovatīvas ekonomikas veidošanu vecās ekonomikas ietvaros kā „radošo sabrukšanu” (creative destruction). Šumpeters ieviesa terminu „inovācija” un aprakstīja pirmo inovāciju tipoloģiju, saskaņā ar kuru eksistē pieci inovāciju tipi: 1) jaunie produkti; 2) jaunās ražošanas metodes; 3) jaunie piegādes avoti; 4) jaunu tirgu apgūšana; 5) jaunas biznesa organizēšanas metodes. Kopš J. Šumpetera darbiem inovācijas tika uztvertas kā ekonomiskās attīstības izšķirīgais faktors un tālākā inovāciju teorijas attīstība ļoti lielā mērā bija saistīta ar inovāciju tipu izskatīšanu, to ietekmējošo faktoru identificēšanu un mēģinājumiem izstrādāt rekomendācijas inovāciju ieviešanas efektivitātes paaugstināšanai.

Otrais inovāciju teorijas attīstības periods (1950.–1970.) ir saistīts ar S. Kuznetza (1901.–1985.) un F. Hajieka (1899.–1992.) darbiem. Tā S. Kuznetz definēja „radikālo” un „inkrementālo” inovāciju jēdzienus un saistīja radikālās inovācijas, kas notiek reizi dažos gadsimtos un ilgst dažus desmitus gadu, ar tik dziļām pārmaiņām ražošanas tehnoloģijās, ka tas noved pie jauna sabiedrības ekonomikas un sociālās attīstības līmeņa. F. Hajieks izskatīja zināšanu lomu sabiedrības dzīvē un ražošanas procesā (Hayek, F., 1952), kā arī ierobežojumus, kas ir saistīti ar informācijas nepilnību hierarhiskās sistēmās un darba funkciju sadalījumu.

Trešais inovāciju teorijas attīstības periods (1970.–1990.) raksturīgs ar G. Menša, Van Dujina, K. Frīmena darbiem. G. Menšs izskatīja inovāciju izšķirīgo lomu ekonomiskās depresijas pārvarēšanā (Mensch, G., 1979) un tādējādi attīstīja bāzes inovācijas jēdzienu. Pēc G. Menša teorijas iepriekšējās ekonomiskās krīzes tika pārvarētas, pateicoties bāzes inovāciju masveida ieviešanai; bāzes inovācijas ir ārkārtīgi izdevīgas ekonomiski, jo ne tikai dod peļņu, lielāku par vidējo nozarē, bet arī viegli veido jaunas darbavietas, līdz ar to bāzes inovāciju attīstība veicina valsts un reģiona ekonomisko attīstību, inovāciju attīstībai ir nepieciešams piesaistīt investīcijas un riska kapitāla fondus. G. Menša aktivitātes neierobežojas tikai ar akadēmisko darbu, viņš izstrādāja rekomendācijas inovāciju praktiskai pārvaldībai un veiksmīgi īstenoja tās praksē dažādās privātās un sabiedriskās organizācijās, kas piesaistīja biznesa aprindu un vadības uzmanību un kļuva par pamatu reģionālo inovācijas sistēmu izveidošanai. G. Menša pētījumi par inovāciju sakarību ar ekonomiskām svārstībām no jauna izvirzīja jautājumu par ekonomisko krīžu iemesliem un iespējām pārvarēt ekonomiskās depresijas.

Detalizētāk jauns skatījums uz ekonomiskiem cikliem parādījās K. Frīmena darbos (Freeman, C., 1982), kur tika analizētas sakarības starp vairākiem faktoriem, kas ietekmē ekonomisko attīstību. Tā 80. gadu beigās K. Frīmens un B.-A. Lundvals identificēja, ka dažādās valstīs (ASV, Japāna, Dānijā) ir novērojamas pietiekami nozīmīgas atšķirības ekonomisko attīstību veicinošo faktoru struktūrā, tajā skaitā inovāciju lomā valsts ekonomiskā attīstībā. Rezultātā tika izveidota nacionālās inovāciju sistēmas koncepcija (Freeman, C., 1982), literatūrā plaši apspriežot, kādai tai jābūt, lai vislabāk sekmētu valsts ekonomisko attīstību.

Ceturtais inovāciju teorijas attīstības periods sākās XX gadsimta 90. gados, un pašlaik notiek teorētiskās diskusijas vairākos galvenajos virzienos. Pirmkārt, tiek izstrādāti pētījumi, kas ir saistīti ar inovāciju būtību, klasifikāciju, strukturēšanu, inovāciju attīstības līmeņa un produktivitātes

136

mērījumiem. Nopietns solis uz priekšu ir 1995. gadā tā sauktajā Oslo rokasgrāmatā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (Organization of Economic Co-operation and Development, OECD) piedāvātās standartizētās procedūras inovāciju mērīšanai. Oslo rokasgrāmata definē inovācijas procesu četros virzienos: 1) produkta inovācija; 2) procesa inovācija; 3) mārketinga inovācija; 4) organizatoriskā inovācija (2005). Turpinās S. Kuznetz radikālo un inkrementālo inovāciju teorijas attīstība ar mēģinājumiem izstrādāt metodes radikālo inovāciju identificēšanai agrīnās stadijās. Atbilstoši Andersson, M. & Karlsson, C. (2004) izvirzītajām tēzēm inovācijas var iedalīt trīs kategorijās:

1) radikālās – rada jaunus produktus un procesus, kuru rezultāti ir jauna ražošanas līnija, bizness vai jaunas tehnoloģijas;

2) vispārīgās – rada jaunus produktus (procesus) vai to sastāvdaļas jau esošā biznesā;

3) inkrementālās – pastāvošu produktu vai procesu kritiskas izmaiņas, pilnveidošana. Attīstās pētījumi par inovāciju sakarību ar fundamentālo zinātni un lietišķiem

pētījumiem – ar tādu pieeju veidotā inovāciju klasifikācijā pastāv trīs inovatīvas kompetences veidi:

1) zinātniskā – tiek izmantoti fundamentālie zinātniskie principi (gan radikālo, gan vispārīgo, gan inkrementālo inovāciju ieviešanai);

2) inženierijas – izgudrojumi, jaunievedumi tieši ražošanai (vispārīgo un inkrementālo inovāciju ieviešanai);

3) uzņēmējdarbības – tā sauktā „learning by doing” pieeja – mācīties, darot praktiski (ieviešot tikai inkrementālās inovācijas).

Otrkārt, attīstās pētījumi par inovāciju specifiku dažādās industrijas nozarēs (Andersson, M. & Karlsson, C., 2004), zinātniskās pētniecības un rūpnieciskās ražošanas savstarpējo mijiedarbību. Ir nepieciešams uzsvērt – Latvijā joprojām tiek plaši pārstāvēts uzskats, ka termins „inovācijas” ir attiecināms tikai uz augstām tehnoloģijām, nanotehnoloģijām, biotehnoloģijām utt., lai gan jaunas organizatoriskas pieejas īstenošana uzņēmējdarbības vadībā arī ir inovācija. Treškārt, inovāciju teorijā notiek darbs pie nacionālo inovāciju sistēmu izstrādes (NIS, 2007) – tika formulēti nacionālo inovāciju sistēmu izveidošanas mērķi un uzdevumi, izstrādāta analītiskā pieeja nacionālo inovācijas sistēmu izveidošanai, pamatota publisko un privāto organizāciju sadarbības nepieciešamība nacionālās inovāciju sistēmas izstrādē un īstenošanā. Ceturtkārt, notiek darbs pie reģionālo inovāciju sistēmu izstrādes. Reģionālo inovāciju sistēmu izstrādes nepieciešamība tika apzināta pēc empīriskā novērojuma, ka globalizācijas apstākļos eksistē pretrunas starp inovatīvās uzņēmējdarbības lokalizāciju un standarta uzņēmējdarbības globalizāciju. Reģionālo inovāciju sistēmu mērķis ir paātrināt zināšanu, pieredzes, labās prakses apmaiņu lokālā ģeogrāfiskā teritorijā, kas ir lielāka par pilsētu, bet mazāka par nāciju.

Reģionālā inovāciju sistēma ir dinamiska sistēma ar ilgstošu sadarbības procesu starp dažādiem dalībniekiem – universitātēm, uzņēmumiem, valdības institūcijām, klientiem, ārējiem partneriem (Eber, G., 2010). Reģionālās inovāciju sistēmas izstrādei un ieviešanai ir nepieciešams, lai katram no šīs sistēmas dalībniekiem būtu pilnīgi skaidra izpratne par savu lomu kopējā procesā. Reģionālās ekonomiskās attīstības teorijā pakāpeniski veidojas viedoklis, ka par ekonomiski spēcīgiem var būt uzskatīti tikai tādi reģioni, kuros pastāv spēcīgas reģionālās inovāciju sistēmas. Protams, jautājums par to, cik lielam ir jābūt šim reģionam un kādi ir novērtēšanas kritēriji, lai reģionu varētu uzskatīt par attīstītu, ir diskutabls – Cook &

137

Morgan, piemēram, uzskata, ka reģionālās inovāciju sistēmas pastāv tikai Silīcija ielejā, Emilia-Romagna un Bādenē-Virtembergā. Bet neskatoties uz problēmām ar definīcijām, inovatīvas attīstības kritērijiem, empīriskiem pierādījumiem, reģionālo inovāciju sistēmu izstrāde un īstenošana pašlaik notiek visās Eiropas valstīs.

Ir jāuzsver, ka pastāv zināmas grūtības reģionālo un nacionālo inovāciju sistēmu saskaņošanā, jo valsts ietvaros starp reģioniem vienmēr ir noteikta ekonomiskā konkurence. Reģionālas inovāciju sistēmas saskaņošanai ar nacionālo sistēmu ir nepieciešams izanalizēt iemeslus, kuru dēļ inovācijām un līdz ar to inovatīvajai uzņēmējdarbībai ir augošas tendences lokalizēties. Galvenais iemesls ir saistīts ar to, ka trim galvenajiem inovācijas procesa dalībniekiem – universitātēm, tehnoloģiju pārneses centriem kā mediatoriem starp akadēmisko un uzņēmējdarbības vidi, biznesa struktūrām – ir nepieciešams sadarboties tik intensīvi, lai ģeogrāfiskais tuvums pārvēršas par nozīmīgu konkurences priekšrocību faktoru. Doloreux, D., & Parto, S. (2004) definē reģionālo inovāciju sistēmu kā lokālo privāto un publisko aģentu interešu sadarbību zināšanu ģenerēšanā, lietošanā un izplatīšanā. Ģeogrāfiskais tuvums dod iespēju samazināt transakciju izmaksas un ātrāk un lētāk sasniegt pozitīvus rezultātus (Cooke, P., 2001), līdz ar to reģionālie klasteri rada vistiešāko atbalstu reģionālas inovāciju sistēmas funkcionēšanai (Asheim, B., Isaaksen, A., 1997). Otrais svarīgais lokālās klasterizācijas faktors ir pieredzes apmaiņa – lai ieviestu inovācijas, uzņēmumiem ir nepārtraukti jāmācās no citiem uzņēmumiem (Lagendijk, A., 2007). Pieredzes apmaiņa visefektīvāk notiek lokālā sociālā un uzņēmējdarbības vidē. Trešais inovāciju lokalizācijas faktors ir saistīts ar universitātēm, kur koncentrējas inovācijām nepieciešamais intelektuālais potenciāls. Jau 1996. gadā iezīmējās vadlīnijas, ka universitātes un pētniecības iestādes spēlē ļoti nozīmīgu lomu reģiona ekonomiskajā izaugsmē, jo veicina reģiona intelektuālā potenciāla palielināšanu (Acs, Z. J., Anselin, L., Varga, A., 2000). Reģionālo inovatīvo sistēmu teorija pašlaik attīstās ļoti intensīvi – tiek pētīta sadarbība starp dažādiem inovāciju procesa dalībniekiem (universitātes, uzņēmumi, pašvaldības), attiecības ar nacionālo inovācijas sistēmu un valsts pārvaldes institūcijām, notiek rekomendāciju izstrāde reģiona inovatīva profila noteikšanai – kādām inovācijām un cik lielā mērogā jānotiek reģionā. Prasību nacionālām un reģionālām inovāciju sistēmām formulēšana, nacionālo un reģionālo inovāciju sistēmu izstrāde un īstenošana, R & D intensitātes paaugstināšana valsts līmenī ir mūsdienu inovāciju teorijas galvenie uzdevumi (Doloreux, D., Parto S., 2004). LATVIJAS SASNIEGUMI INOVĀCIJU ATTĪSTĪBĀ

Pēdējo gadu laikā, vadoties no pasaules un Eiropas pieredzes, Latvijā veikts liels darbs inovāciju attīstības veicināšanai un ir izstrādāta virkne reglamentējošu dokumentu, kas nodrošina inovāciju attīstību valstiskā līmenī. Vēl pirms iestāšanās Eiropas Savienībā Latvijā tika izstrādāta un 2001. gada 27. februārī Ministru kabinetā apstiprināta Latvijas Nacionālā inovāciju koncepcija. Koncepcijā tika definēti ar inovāciju saistītie jēdzieni, valsts inovatīvas attīstības politika, aprakstīta Nacionālā inovāciju sistēma. Koncepcijā tika akcentēts, ka ekonomisko dinamiku nenosaka tikai tradicionālie resursi, bet arī uz augstām tehnoloģijām balstītas nozares. Vienlaikus arī tika minētas ekonomiskās un politiskās sekas, kas radīsies, ja netiks risināti inovāciju attīstības jautājumi. Nacionālā inovāciju koncepcija paredzēja Nacionālās inovāciju sistēmas izveidi, kuras tālākās darbības ir ar ES valstīm saskaņotas inovāciju politikas īstenošana. Inovāciju attīstībai tika izvirzīti šādi uzdevumi:

138

1. „Sekot līdzi inovāciju politikas attīstības tendencēm ES, stabilizēt makroekonomisko un finanšu vidi, veicināt infrastruktūras attīstību, izstrādāt nacionālu zinātnes, pētījumu un tehnoloģiju attīstības politiku, nacionālo pētījumu programmu izstrāde, lietišķo pētījumu un to praktiskā lietojuma veicināšana”. Daļēji šie uzdevumi ir izpildīti, jo vairāku gadu garumā gan eksistēja nacionālās pētījumu programmas, zinātnes infrastruktūras attīstībā līdz šim brīdim tiek ieguldīti ļoti nozīmīgi resursi, kā arī ražojošie uzņēmumi piedalās savai nozarei būtisko lietišķo pētījumu finansēšanā. Kā galvenās prioritātes izglītībā ir inženierzinātņu, biotehnoloģiju, informācijas un komunikācijas tehnoloģiju, jauno materiālu, videi draudzīgu tehnoloģiju ieviešana un enerģijas racionāla izmantošana. Lēni, bet pietiekami mērķtiecīgi ir uzsākta un turpinās izglītības programmu realizācija definētajās prioritārajās nozarēs;

2. inovatīvai uzņēmējdarbībai labvēlīgu tiesību aktu un citu dokumentu izstrāde. Arī šajā jomā ir daži sasniegumi – piemēram, vairāku reglamentējošu dokumentu izstrāde, Zinātniskās darbības likuma apstiprināšana, starptautisko pētniecības un tehnoloģiju attīstības projektu realizācija Latvijā;

3. atbalsts inovatīvu uzņēmumu dibināšanai un tālākai izaugsmei ir viens no būtiskākajiem Nacionālajā inovāciju koncepcijā izvirzītajiem uzdevumiem. Šis uzdevums iekļauj valsts un privātā kapitāla piesaisti pētniecībai un uzņēmējdarbībai, nodrošinot finanšu resursu, tai skaitā starta kapitālu un riska kapitālu, pieejamību jaunu tehnoloģiski orientētu mazo un vidējo uzņēmumu dibināšanai un inovatīvu projektu realizācijai. Jāuzsver, ka lielākā daļa šajā uzdevumā izvirzīto mērķu vairāku gadu gaitā ir sasniegti – visā Latvijā tika izveidoti vairāki tehnoloģiskie centri un biznesa inkubatori, kas nodrošina uzņēmumiem nepieciešamo konsultatīvo atbalstu un brīvu pieeju informācijai, kura aktuāla jomās, saistītās ar inovācijām un finanšu resursu pieejamību. Īpaši būtiska ir šādu centru un biznesa inkubatoru izveide reģionos, kas nodrošina informāciju par iespējamiem attīstības projektu finanšu resursiem. Kā viens no būtiskajiem uzdevumiem Nacionālajā inovāciju koncepcijā tika izvirzīts „inovāciju sistēmas elementu mijiedarbība, saprotot, ka inovācijām jāienāk gan ekonomiskās, gan sociālās attīstības, gan valsts pārvaldes struktūrās”. (23)

Pamatojoties uz iepriekš aprakstīto Nacionālo inovāciju koncepciju, 2003. gadā tika izstrādāta Nacionālā inovāciju programma 2003.–2006. gadam. Šīs programmas mērķis bija „veicināt nacionālās inovāciju kapacitātes palielināšanos, izvirzot šādus apakšmērķus:

1. harmonizētas un koordinētas inovatīvai darbībai labvēlīgas vides veidošana;

2. ilgtspējīgas inovatīvu uzņēmumu veidošanās un izaugsmi veicinošas bāzes radīšana;

3. unikālas un konkurētspējīgas tautsaimniecības struktūras izveides veicināšana”. (24)

Programma bāzēta uz vairākiem Eiropas Savienības inovatīvo darbību reglamentējošiem dokumentiem. Atskatoties uz plānotajiem programmas rezultātiem ilgtermiņā, var secināt, ka daļēji rezultāti ir sasniegti: eksporta pieaugums augsto tehnoloģiju nozarēs, investīciju pieaugums ražošanai, Latvijas uzņēmumu dalība ES struktūrfondu projektos. Tomēr ir arī tādi radītāji, kur plānotos rezultātus sasniegt nav izdevies: IKP pieaugumu uz produkcijas ar augstu pievienoto vērtību bāzes, iedzīvotāju vidējo ienākumu pieaugums, Latvijas ekonomikas attīstības līmeņa

139

tuvošanās ES vidējam līmenim. Par rādītāju nesasniegšanas galveno iemeslu ir pieņemts uzskatīt globālo ekonomisko krīzi, kas nebija paredzēta nevienā politikas plānošanas dokumentā. 2007. gadā 26. jūnijā Ministru kabinets apstiprināja Komercdarbības konkurētspējas un inovācijas veicināšanas programmu 2007.–2013. gadam, kas kvalificējas kā 6 gadu termiņa dokuments, izstrādāts, pamatojoties uz „Nacionālo inovāciju programmu 2003.–2006. gadam”, „Latvijas Mazo un vidējo uzņēmumu attīstības programmu 2004.–2006.gadam" un „Latvijas rūpniecības attīstības pamatnostādnēm".

Programmas plānotie rezultāti inovāciju jomā tika paredzēti šādi: 1. „Stimulēt zināšanas un inovācijas, paaugstinot valsts un sekmējot privātā

sektora ieguldījumus zinātniskajā darbībā un attīstībā; 2. veicināt zināšanu un tehnoloģiju pārnesi ražošanā; 3. palielināt inovācijas kapacitāti, veidojot inovatīvai darbībai labvēlīgu

institucionālo vidi; sekmējot zinātnes, izglītības un privātā sektora sadarbību; 4. atbalstīt jaunu produktu un tehnoloģiju izstrādi, tajā skaitā sekmējot

komersantu izpratni par intelektuālo īpašumu un tā aizsardzību; 5. veicināt komersantu, kuri izmanto e-komercijas aplikācijas komercdarbības

procesos, īpatsvara pieaugumu”. (25) Par programmā izvirzīto rezultātu sasniegšanu vai atlikušajiem izaicinājumiem

būs iespējams diskutēt tikai pēc šī perioda beigām un rezultātu apkopošanas, tomēr jau šobrīd ir skaidrs, ka virkne ieplānoto pasākumu ir īstenojušies, piemēram, ar darbības programmas „Inovācijas un uzņēmējdarbība” aktivitāšu „Ārējo tirgu apgūšana – nozaru starptautiskās konkurētspējas stiprināšana” un „Ārējo tirgu apgūšana – ārējais mārketings” palīdzību vairāki Latvijas uzņēmumi ir spējuši pietiekami veiksmīgi iesaistīties globālajā uzņēmējdarbības vidē.

Nacionālais attīstības plāns 2007.–2013. gadam ir viens no būtiskajiem vidēja termiņa dokumentiem valsts attīstības nodrošināšanai. Nacionālais attīstības plāns gan iepriekšējam periodam, gan nākamajam izvirza valsts attīstībai svarīgus sasniedzamos mērķus, kas ir cieši saistīti ar inovācijām un to lomu uzņēmējdarbībā:

1. izglītots un radošs cilvēks; 2. uzņēmumu tehnoloģiskā izcilība un elastība; 3. zinātnes un pētniecības attīstība.

Nacionālais attīstības plāns 2013.–2020. gadam izvirza trīs svarīgākās prioritātes:

1. tautas saimniecības izaugsme, kas iekļauj 4 rīcības virzienus: augstražīga un eksportspējīga ražošana un starptautiski konkurētspējīgi pakalpojumi; izcila uzņēmējdarbības vide; attīstīta pētniecība, inovācija un augstākā izglītība; energoefektivitāte un enerģijas ražošana. Visi iepriekšminētie rīcības virzieni gan nodrošina inovācijas atbalstošas aktivitātes uzņēmējdarbībā;

2. cilvēka drošumspēja; 3. izaugsmi atbalstošas teritorijas, kas iekļauj 3 rīcības virzienus, no kuriem

rīcības virziens „Ekonomiskās aktivitātes veicināšana reģionos – teritoriju potenciāla izmantošana” tiešā veidā sasaucas ar iepriekšējā NAP izvirzīto policentriskās attīstības modeli. (26) Iekļaujoties Eiropas ekonomiskajā telpā jau kopš 2004. gada, Latvijai ir

jāpievēršas arī Eiropas kopējo mērķu sasniegšanai. Eiropas Komisija ir izstrādājusi stratēģiju „Eiropa 2020”, kuras būtiskākie mērķi ir izvirzīti, akceptējot šādas prioritātes:

1. gudra izaugsme, kas balstīta uz zināšanām un inovācijām;

140

2. ilgtspējīga izaugsme, kas veicina efektīvāku resursu izmantošanu, zaļākas un konkurētspējīgas ekonomikas attīstību;

3. iekļaujoša izaugsme, kas sekmē augsta nodarbinātības līmeņa nodrošināšanu, kā arī sociālo un teritoriālo kohēziju. (27)

Šīs trīs svarīgākās prioritātes arī tiek citētas Eiropas Komisijas izdotajā reģionālās politikas izdevumā „Guide to Research and Innovation Strategies for Smart Specialisations” (RIS 3), kas publicēts 2012. gadā. (28) Šis izdevums fokusē nacionāla un reģionāla līmeņa pētījumus un inovāciju stratēģijas (RIS 3) 5 pamata aspektus:

1. politikas atbalsts un investīcijas nacionāla un reģionāla līmeņa prioritātēm, izaicinājumiem un vajadzībām pēc zināšanu balstītas izaugsmes, ieskaitot IKT jomu;

2. veidot uz katra reģiona stiprajām pusēm konkurētspējīgo priekšrocību un izcilības potenciālu;

3. atbalsts tehnoloģiskām, kā arī uz praktisku darbību orientētām inovācijām ar mērķi stimulēt privātā sektora investīcijas;

4. visu ieinteresēto pušu pilnīga iesaiste un inovāciju nodrošināšana; 5. pamatojas uz pierādījumiem un iekļauj novērtēšanas sistēmas.

Īpaša loma inovācijām un to attīstībai ir pievērsta arī Latvijā izstrādātajai stratēģijai „Latvija 2030”. Šis stratēģiskais dokuments ietver rīcības virzienu inovatīvas un ekoefektīvas ekonomikas izveidē. Atbilstoši šim dokumentam Latvijai ir mērķis kļūt par vienu no ES līderiem inovatīvu un eksportējošu uzņēmumu izplatības ziņā. Īpašs uzsvars tiek likts uz uzņēmējdarbību atbalstošu vidi, atbalstu jaunu ideju radīšanai un komercializēšanai, kā arī zināšanu pārnesi. (29)

Latvijā 2002. gadā ir izstrādāts Reģionālās attīstības likums, kas definē „reģionālo attīstību – labvēlīgas pārmaiņas sociālajā un ekonomiskajā situācijā visā valsts teritorijā vai atsevišķās tās daļās”. (31) Izaugsme valstī balstīta uz līdzsvarotu attīstību visā tās teritorijā. Latvijā reģionālā attīstība ir ļoti neviendabīgs process, jo Latvijas īpatnība ir tā, ka gandrīz puse valsts iedzīvotāju ir izvietojušies, dzīvo un strādā Rīgas reģionā. Lai tomēr panāktu līdzsvarotu visu Latvijas reģionu un teritoriju attīstību, ir nepieciešama pastiprināta uzmanība reģionu centru un lauku teritoriju attīstībai. To nav iespējams izdarīt tikai ar direktīvām metodēm, bet ir iespējams panākt, veicinot un atbalstot uzņēmējdarbību reģionos.

LATVIJAS IZAICINĀJUMI INOVATĪVĀ UZŅĒMĒJDARBĪBĀ UN REĢĪONĀLĀ EKONOMISKĀ ATTĪSTĪBĀ Lai novērtētu, cik veiksmīgi Latvijā notiek zinātnes un tehnoloģiju attīstība, salīdzināsim Latvijas rādītājus ar citu Eiropas valstu rādītājiem (1. tabula).

141

1. tabula ES 27 un Latvijas zinātnisko un tehnoloģisko radītāju salīdzinājums, Eurostat

Nr. Zinātnes un tehnoloģiju attīstības indikators

ES 27 [gads] Latvija [gads]

1 Zinātnes un tehnoloģiju nozaru augstskolu absolventu skaits uz 1000 iedzīvotājiem vecumā no 20 līdz 29 gadiem

14.1 [2011] 12.8 [2011]

2 Kopīgais pētnieku skaits 2320505 [2009] 6517 [2010] 3 Kopīgais pētnieku skaits

uzņēmējdarbības sektorā 815520 [2009] 901 [2010]

4 Kopīgais pētnieku skaits valsts sektorā

240867 [2010] 784 [2010]

5 Kopīgais pētnieku skaits augstākās izglītības sektorā

1287009 [2010] 4832 [2010]

6 Pētnieku skaits visos sektoros, % no darbaspēka

1.07 [2011] 0.48 [2011]

7 Pētnieku skaits uzņēmējdarbības sektorā, % no darbaspēka

0.56 [2011] 0.08 [2011]

8 Pētnieku skaits valsts sektorā, % no darbaspēka

0.15 [2011] 0.1 [2011]

9 Pētnieku skaits augstākās izglītības sektorā, % no darbaspēka

0.35 [2011] 0.3 [2011]

10 Kopīgie R & D izdevumi, % no IKP

2.03 [2011] 0.7 [2011]

11 Kopīgie izdevumi R & D uzņēmējdarbības sektorā , % no kopējām R & D izmaksām

53.9 [2010] 24.8 [2011]

12 Patenti, pieteikti Eiropas Patentu departamentā uz miljonu iedzīvotāju

107.45 [2011] 8.96 [2011]

13 Eiropas patentu skaits 53989.34 [2011] 18.66 [2009] 14 Eiropas augsto tehnoloģiju

patentu skaits uz miljonu iedzīvotāju

9.3 [2010] 0.1 [2009]

15 Augsto tehnoloģiju sektora eksports, % no eksporta

15.6 [2012] 6.3 [2012]

Latvijas zinātnes un tehnoloģiju virziena augstskolu absolventu īpatsvars

aptuveni atbilst Eiropas vidējam līmenim, bet pētnieciskā personāla īpatsvars darbaspēkā ir divreiz mazāks nekā Eiropā, turklāt valsts sektorā šī starpība ir relatīvi neliela (ES 27 – 0.15 %, Latvija – 0.1 %), bet privātā sektorā pētnieciskā personāla īpatsvars Latvijā ir 7 reizes mazāks nekā vidēji Eiropā. Pie tik lielas starpības ir likumsakarīgi, ka patentu skaits uz miljonu iedzīvotāju Latvijā ir 12 reizes mazāks nekā vidēji Eiropā, bet patentu skaits augsto tehnoloģiju jomā ir 93 reizes mazāks. Nepietiekams pētnieciskā personāla īpatsvars dod arī negatīvu inovatīvo uzņēmumu skaita dinamiku – 2006. gadā Latvijā bija 854 inovatīvi uzņēmumi, 2010. – tikai 364.

142

Atbilstoši Eurostat datiem Latvijā tikai 29.9 % uzņēmumu izmanto inovācijas, līdz ar to Latvija Eiropas valstu ranžējumā apsteidz tikai Bulgāriju un Poliju. Latvija 3 reizes atpaliek no vidējiem Eiropas rādītājiem zinātnes un pētniecības finansēšanā – 2011. gadā ES dalībvalstīm vidēji pētniecībai un attīstībai tika novirzīti 2.03 % no IKP, savukārt Latvijā tikai – 0.7 %. Pasaules Bankas reitingā „Doing Business 2012” Latvija ieņem 25. vietu starp 185 valstīm jeb tā sauktajām ekonomikām pasaulē, Igaunija – 21. vietu, Lietuva – 27. vietu. Pētījumā ir atzīmēts, ka Latvijā ir veiksmīgi ieviests jauns regulējums īpašuma reģistrēšanas jomā – process, kas aizņem 18 dienas 2012. gadā, 2004. gadā aizņēma 55 dienas.

2. tabula ES 27 konkurētspējas pīlāri

Valsts/pīlārs CGI 1 2 3 4 5 6 Austrija 62.49 5.24 5.64 5.39 6.32 5.38 4.89 Beļģija 63.22 5.03 5.65 4.90 6.75 5.75 5.06 Bulgārija 48.99 3.32 3.62 5.13 5.80 4.16 4.08 Kipra 54.64 4.76 5.01 4.81 6.45 4.70 4.78 Čehija 55.55 3.65 4.87 5.17 5.91 4.95 4.58 Dānija 65.71 5.94 5.89 5.39 6.24 5.75 5.06 Igaunija 56.8 4.99 4.71 5.71 6.26 5.15 4.74 Somija 66.35 5.98 5.62 5.71 6.76 6.09 4.89 Francija 62.68 5.00 6.30 4.60 6.37 5.24 4.56 Vācija 65.45 5.27 6.35 5.43 6.27 5.73 4.79 Grieķija 48,53 3.52 4.54 3.29 6.09 4.66 3.88 Ungārija 52.69 3.79 4.52 4.77 5.81 4.66 4.32 Īrija 58.16 5.19 5.12 4.01 6.49 5.15 5.10 Itālija 54.18 3.61 5.01 4.47 6.28 4.69 4.30 Latvija 50,63 3.87 4.12 4.46 5.94 4.84 4.28 Lietuva 52.72 3.94 4.64 4.71 5.99 5.08 4.25 Luksemburga 62.22 5.67 5.61 6.04 6.26 4.69 5.44 Malta 54.03 4.69 4.52 5.04 6.22 4.81 4.61 Nīderlande 65.88 5.61 6.02 5.34 6.54 5.66 5.17 Norvēģija 63.9 5.74 4.95 6.45 6.28 5.49 4.69 Polija 53.75 4.17 3.87 4.71 6.06 4.95 4.36 Portugāle 54.49 4..20 5.48 4.21 6.12 4.82 4.27 Rumānija 48.03 3.49 3.37 4.52 5.72 4.42 3.96 Slovākija 51.86 3.46 4.23 4.92 6.04 4.50 4.36 Slovēnija 53.58 4.08 4.81 5.34 6.26 5.16 4.37 Spānija 56.3 4.27 5.83 4.60 6.04 4.90 4.23 Zviedrija 67.78 6.06 5.74 6.08 6.35 5.81 5.21

143

3. tabula ES 27 konkurētspējas pīlāri

Valsts/pīlārs 7 8 9 10 11 12 Austrija 4.76 4.64 5.40 4.58 5.46 4.79 Beļģija 4.61 4.76 5.80 4.78 5.30 4.83 Bulgārija 4.49 3.99 4.11 3.80 3.55 2.94 Kipra 4.44 4.83 4.36 2.83 4.19 3.48 Čehija 4.62 4.31 4.82 4.48 4.42 3.77 Dānija 5.39 5.01 6.20 4.21 5.53 5.10 Igaunija 4.92 4.51 4.95 2.89 4.16 3.81 Somija 4.94 5.34 5.75 4.15 5.40 5.72 Francija 4.38 5.00 5.63 5.74 5.14 4.72 Vācija 4.41 4.54 5.61 6.00 5.66 5.39 Grieķija 3.63 3.52 4.21 4.42 3.79 2.98 Ungārija 4.38 4.15 4.55 4.24 3.88 3.62 Īrija 4.90 3.44 5.34 4.12 4.93 4.37 Itālija 3.77 3.73 4.34 5.62 4.85 3.51 Latvija 4.59 4.17 4.26 3.05 3.84 3.21 Lietuva 4.53 3.86 4.70 3.46 4.13 3.43 Luksemburga 4.63 5.34 6.00 3.04 4.98 4.52 Malta 3.99 5.11 5.05 2.33 4.28 3.38 Nīderlande 4.84 4.86 6.13 5.10 5.58 5.03 Norvēģija 4.89 5.46 6.08 4.30 5.04 4,53 Polija 4.48 4.6 4.18 5.08 4.06 3.23 Portugāle 3.79 3.98 5.31 4.35 4.19 3.77 Rumānija 4.10 3.91 3.76 4.39 3.48 2.91 Slovākija 4.47 4.44 4.54 3.99 4 2.91 Slovēnija 4.00 3.62 4.76 3.44 4.19 3.55 Spānija 3.84 4.14 4.95 5.44 4.51 3.55 Zviedrija 4.82 5.24 6.29 4.59 5.83 5.76

Pasaules Ekonomikas foruma izdotajā Globālās konkurētspējas ziņojumā

(Global Competitiveness Report – GCI 2012–2013), kas aptver 144 pasaules valstis ar mērķi novērtēt to konkurētspēju, Latvija ieņem 55. vietu, Lietuva – 45., Igaunija – 34. Kopumā pēc GCR klasifikācijas Latvija atrodas pārejas posma stadijā no efektivitātes virzītas ekonomikas uz inovatīvu ekonomiku. (30) GCR metodoloģija iekļauj 12 „pīlārus”, pēc kuriem tiek vērtēta valsts konkurētspēja: 1) institucionālā vide; 2) infrastruktūra; 3) makroekonomiskā vide; 4) veselība un pamatizglītība; 5) augstākā izglītība un apmācība; 6) produktu un pakalpojumu tirgus efektivitāte; 7) darba tirgus efektivitāte; 8) finanšu tirgus attīstība; 9) tehnoloģiskā gatavība; 10) tirgus lielums; 11) biznesa vides attīstības līmenis; 12) inovācijas. Pīlāru novērtēšanas rezultātus ES 27 valstīm var redzēt 2. un 3. tabulā.

Pirmie četri GCR pīlāri nodrošina pamata prasību izpildi un norāda, vai konkrētā ekonomika ir faktoru virzīta ekonomika; savukārt pīlāri no 5. līdz 10. norāda uz efektivitāti un to, vai konkrētā ekonomika ir uz efektivitāti virzīta ekonomika; tikai pēdējie divi pīlāri norāda, vai konkrētā ekonomika ir uz inovācijām virzīta

144

ekonomika. Pasaules ekonomikas tiek iedalītas 5 dažādos attīstības posmos: 1) faktoru virzīta ekonomika; 2) pārejas posms no faktoru virzītas ekonomikas uz efektivitātes virzītu ekonomiku; 3) efektivitātes virzīta ekonomika; 4) pārejas posms no efektivitātes virzītas ekonomikas uz inovatīvu ekonomiku; 5) inovatīva ekonomika. Latvija pēc CGR klasifikācijas joprojām atrodas 4. posmā.

Izskatīsim konkurētspējas indeksa korelācijas ar ekonomiskās attīstības pīlāriem un pīlāru savstarpējās korelācijas. Tā 4. tabula rāda GCI un pīlāru korelācijas koeficientus, kas tika izrēķināti 144 valstīm, savukārt 5. tabula ietver atbilstošus korelācijas koeficientus Eiropas Savienības dalībvalstīm.

4. tabula

GCI indeksa un 12 pīlāru korelācijas koeficienti 144 pasaules valstīm GCI 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 12 1.00 0.85 0.94 0.57 0.81 0.93 0.88 0.63 0.82 0.93 0.61 0.94 0.91 0.85 1.00 0.80 0.48 0.59 0.73 0.87 0.68 0.78 0.79 0.26 0.81 0.81 0.94 0.80 1.00 0.49 0.80 0.90 0.79 0.53 0.72 0.92 0.53 0.87 0.82 0.57 0.48 0.49 1.00 0.41 0.42 0.49 0.35 0.41 0.44 0.32 0.44 0.43 0.81 0.59 0.80 0.41 1.00 0.87 0.63 0.37 0.56 0.78 0.44 0.71 0.63 0.93 0.73 0.90 0.42 0.87 1.00 0.75 0.52 0.70 0.92 0.53 0.85 0.81 0.88 0.87 0.79 0.49 0.63 0.75 1.00 0.67 0.85 0.79 0.38 0.86 0.78 0.63 0.68 0.53 0.35 0.37 0.52 0.67 1.00 0.57 0.57 0.14 0.56 0.62 0.82 0.78 0.72 0.41 0.56 0.70 0.85 0.57 1.00 0.72 0.40 0.80 0.72 0.93 0.79 0.92 0.44 0.78 0.92 0.79 0.57 0.72 1.00 0.47 0.88 0.86 0.61 0.26 0.53 0.32 0.44 0.53 0.38 0.14 0.40 0.47 1.00 0.60 0.56 0.94 0.81 0.87 0.44 0.71 0.85 0.86 0.56 0.80 0.88 0.60 1.00 0.92 0.91 0.81 0.82 0.43 0.63 0.81 0.78 0.62 0.72 0.86 0.56 0.92 1.00

5. tabula GCI indeksa un 12 pīlāru korelācijas koeficienti ES27 valstīm

GCI 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 12 1.00 0.93 0.84 0.64 0.73 0.88 0.84 0.61 0.71 0.94 0.33 0.96 0.97 0.93 1.00 0.72 0.64 0.74 0.81 0.87 0.66 0.75 0.90 0.05 0.85 0.90 0.84 0.72 1.00 0.29 0.67 0.71 0.65 0.24 0.43 0.82 0.44 0.86 0.82 0.64 0.64 0.29 1.00 0.28 0.48 0.60 0.60 0.74 0.60 -0.14 0.51 0.56 0.73 0.74 0.67 0.28 1.00 0.73 0.72 0.35 0.46 0.66 0.11 0.74 0.71 0.88 0.81 0.71 0.48 0.73 1.00 0.65 0.57 0.52 0.80 0.30 0.85 0.90 0.84 0.87 0.65 0.60 0.72 0.65 1.00 0.69 0.65 0.83 -0.04 0.80 0.80 0.61 0.66 0.24 0.60 0.35 0.57 0.69 1.00 0.54 0.56 -0.13 0.51 0.59 0.71 0.75 0.43 0.74 0.46 0.52 0.65 0.54 1.00 0.67 -0.06 0.58 0.62 0.94 0.90 0.82 0.60 0.66 0.80 0.83 0.56 0.67 1.00 0.19 0.89 0.90 0.33 0.05 0.44 -0.14 0.11 0.30 -0.04 -0.13 -0.06 0.19 1.00 0.43 0.34 0.96 0.85 0.86 0.51 0.74 0.85 0.80 0.51 0.58 0.89 0.43 1.00 0.94 0.97 0.90 0.82 0.56 0.71 0.90 0.80 0.59 0.62 0.90 0.34 0.94 1.00

Pasaules mērogā vislielākie korelācijas koeficienti ar konkurētspējas indeksu

ir infrastruktūrai (0.94) un biznesa vides attīstības līmenim (0.94), tehnoloģiskai gatavībai (0.93) un augstākai izglītībai (0.93), inovācijām (0.91). Vismazākie korelācijas koeficienti ar konkurētspējas indeksu ir makroekonomiskai videi (0.57) un darba tirgus efektivitātei (0.63). No savstarpējo korelāciju tabulas var redzēt, ka pīlāri,

145

kas labi korelē ar konkurētspējas indeksu, arī labi korelē savā starpā, kas nav novērojams citiem pīlāriem, dodot pamatu apgalvojumam, ka 2., 5., 9., 11. un 12. pīlārs veido savstarpēji saistīto faktoru kopu, kura galvenokārt nosaka valsts konkurētspējas līmeni.

Situācija Eiropas valstīs atšķiras no situācijas pasaulē kopumā. Pirmkārt, 2. pīlāra (infrastruktūra) un 5. pīlāra (augstāka izglītība) korelācijas koeficienti ar GCI samazinājās no 0.94 līdz 0.84 un no 0.93 līdz 0.88, ko var izskaidrot ar „piesātināšanās” efektu – kad infrastruktūra un izglītība ir attīstīta ļoti labi, nelielas izmaiņas tajos konkurētspēju būtiski neietekmē. Otrkārt, 1. pīlāra (institucionāla vide) korelācijas koeficients ar GCI palielinājās no 0.85 līdz 0.90, ko var izskaidrot ar institucionālās vides lielāku nozīmi attīstītās valstīs nekā neattīstītās. Treškārt, un tas ir svarīgākais, 12. pīlāra (inovācijas) korelācijas koeficients ar GCI palielinājās no 0.91 līdz 0.97, kas liecina par to, ka attīstītās Eiropas valstīs statistiskās sakarības starp konkurētspēju un inovāciju attīstību ir stiprākas nekā vidēji pasaulē. GCI/Inovācijas korelācijas koeficienta vērtība 0.97 ir lielāka par jebkura cita pīlāra korelācijas koeficientu ar GCI, un tas nozīmē, ka inovācijām ir īpaši liela nozīme attīstīto valstu konkurētspējas nodrošināšanā. Šajā sakarībā jāuzsver, ka Latvijas zemo ranžējumu konkurētspējas indeksā nodrošina tieši zems inovāciju aranžējums – 68. vieta no 144 valstīm.

SECINĀJUMI

Kopumā Latvijas integrācija Eiropas politiskā, sociālā un ekonomiskā telpā notiek pietiekami veiksmīgi – kopš neatkarības atgūšanas Latvija ievērojami tuvinājusies Eiropas valstu dzīves stilam, politikai, ideoloģijai, kultūrai, likumdošanai, tehnoloģijām. Neskatoties uz ekonomiskās krīzes sekām, pakāpeniski notiek arī ekonomiskā integrācija – ir nepieciešams uzsvērt, ka grūti laiki šobrīd ir visām Eiropas valstīm.

Integrācijas process notiek neviennozīmīgi, tam ir arī tādas sekas, kuras daļa no sabiedrības uzskata par negatīvām un periodiski piedāvā alternatīvu Latvijas attīstības variantu, balstītu uz izolacionisma principiem. Neskatoties uz dažām skaļām publiskām aktivitātēm, piemēram, tādām, kas pēdējā laikā notiek Latvijā sakarā ar plānojamo pāreju uz eiro, izolacionisms tomēr nav guvis vairākuma Latvijas iedzīvotāju atbalstu. Tā kā arī nākotnē uz vairākiem gadu desmitiem var prognozēt, ka Latvija turpinās integrāciju Eiropā, Latvijas attīstību ir nepieciešams vērtēt no Eiropas standartu viedokļa, mērot ekonomiskos indikatorus pēc Eiropas attīstītāko valstu parauga. Integrācijas procesa kontrolei ir nepieciešams izmantot statistikas datus, salīdzināt to, kas notiek Latvijā, ar to, kas notiek Eiropā, identificēt jomas, kurās Latvijas ekonomika atpaliek no Eiropas vidējiem rādītājiem un standartiem, analizēt atšķirību iemeslus un īstenot pasākumus situācijas uzlabošanai.

Latvijas ekonomiskā attīstībā pašlaik ir redzamas vairākas problēmas, kuras var uzskatīt par Latvijas attīstības izaicinājumiem.

Pirmkārt, viena no steidzami risināmām problēmām ir reģionu nevienmērīga ekonomiskā attīstība. Kopumā Latvija samazina starpību starp Eiropas labklājības vidējiem radītājiem, bet valsts iekšienē viss notiek tieši pretējā virzienā un starpība starp Latvijas reģioniem pieaug. Galvenais nelīdzsvarotas ekonomiskās attīstības iemesls ir saistīts ar to, ka kapitāla un cilvēkresursu atdeve Rīgā un reģionos būtiski atšķiras un uzņēmējiem ir izdevīgāk veidot uzņēmumus Rīgā.

146

Otrkārt, Latvijā joprojām trūkst izpratnes par to, kā attīstīt ekonomiku Latvijas reģionos. Šeit viena no pieejām var būt saistīta ar reģiona konkurētspējas jēdzienu – reģionu konkurētspējas indeksu var balstīt uz tiem pašiem pīlāriem, kuri izmantoti Globālās konkurētspējas ziņojumā, pielāgojot tos reģionālai specifikai. Izmantojot šādu pieeju, faktam, ka Eiropas Savienības 27 dalībvalstīm konkurētspējas indeksa korelācijas koeficients ar inovāciju attīstību ir 0.97, var būt fundamentāla nozīme.

Treškārt, izpratne par inovatīvas attīstības izšķirīgo lomu ekonomikā veido nepieciešamību uzmanīgi pārskatīt visus faktorus, kas veicina inovāciju attīstību – izglītību, zinātni, jauniešu audzināšanu uz zināšanām balstītas ekonomikas kontekstā.

Ceturtkārt, neskatoties uz to, ka Latvijā ir izstrādāta virkne uzņēmējdarbību regulējošu dokumentu atbilstoši Eiropas politikas pamatnostādnēm, Latvijas inovatīvas uzņēmējdarbības attīstības politika tikai daļēji atbilst Eiropas inovatīvas uzņēmējdarbības politikai. Piemēram, Latvijā nav izveidota inovāciju snieguma novērtēšanai atbilstoša statistika. Ir nepieciešams pilnveidot reģionālās inovāciju sistēmas konceptu un stiprināt sadarbību starp valsts iestādēm, uzņēmumiem un augstākās izglītības un zinātnes institūcijām, lai veicinātu līdzsvarotu attīstību reģionos.

Visbeidzot jāuzsver, ka, neskatoties uz iepriekš minētajām attīstības problēmām, Latvija kopumā tomēr izskatās pietiekami labi salīdzinājumā ar citu pasaules valstu ekonomikas situācijām, un šim fonam ir jākalpo par pārliecinošu Latvijas tālāko virzību.

147

LITERATŪRA UN AVOTI

1. Eccelisiastes 1:10, English Standard Version, 2001. Pieejams: http://biblehub.com/ecclesiastes/1-10.htm

2. Lucas, R.E., Lectures on Economic Growth. Cambridge: Harvard University Press. 2002.

3. Smith, A., 1976, „An Inquiry into the Nature and Causes of the Wealth of Nations” edited by R. H. Campbell and A. S. Skinner, The Glasgow edition of the Works and Correspondence of Adam Smith.

4. Ricardo D. On the principles of Political Economy and Taxation. Chapter XXXI „On Machinery”. In The Works and Correspondence of David Ricardo. 11 vols. Edited by Piero Sraffa, with the collaboration of M. H. Dobb. Cambridge: Cambridge University Press, 1951–1973. Pieejams: http://www.econlib.org/library/Ricardo/ricP.html

5. Foster C. Capital and Innovation: How Britain Became the First Industrial Nation. Northwich, Arley Hall Press, 2004.

6. Miller W., Langdon M. 4th Generation R & D. Managing knowlegde, Technology and Inniovation, John Wiley&Sons, Inc., 1999.

7. Kondratjev N. D. The long waves in Economic Life. The Review of Economic Statistics, Vol.17, No.6, 1935.

8. Schumpeter J. Business Cycles: a Theoretical, Historical, and Statistical Analysis of the Capitalist Process, McGraw-Hill, 1939; Schumpeter J. Capitalism, Socialism and Democracy, 1942.

9. Hayek F. The Counter-Revolution of Science, University of Chicago Press, Chicago, 1952.

10. Mensch G. Stalemate in Technology: Innovations Overcome the Depression, Cambridge, Massachusetts, 1979.

11. Freeman C., Clarc Y. Soete L. Unemployment and Technical Innovation. A Study a Long Wave in Economic Development, London, 1982.

12. Freeman C., “The National System of Innovation in Historical Perspective”, Cambridge Journal of Economics, No. 19, 1995; Lundvall B.-A. National Innovation Systems: Towards a Theory of Innovation and Interactive Learning, Pinter, London, 1992.

13. The Role of Accessibility for the Performance of Regional Innovation Systems. Martin Andersson, Charlie Karlsson, August 18, 2004, JIBS; CESIS; Electronic Working paper Series.

14. National Innovation Systems, Organisation for Co-operation and Development, 1997.

15. Eber G. Report on Desing of Regional Innovation Systems, Research Area Network Economics and Regulation, Institute of Economic Research, Feb, 2010.

16. Doloreux, D., Parto S. Regional Innovation Systems: A Critical Synthesis. (United Nations University, Institute for New technologies, August 2004, 17.

17. Cooke, P. (2001). ‘Regional Innovation Systems, Clusters and Knowledge Economy’ Industrial and Corporate Change, Oxford University Press, vol.10 (4): 945-74.

18. Asheim, B. & Isaksen, A. Location, Agglomeration and Innovation: Towards Regional.

19. Innovation Systems in Norway, STEP Report R-13, Oslo, 1997.

148

20. Lagendijk, A. The accident of the region. A strategic relational perspective on the construction of the region’s significance. Regional Studies 41 (9), 2007.

21. Acs, Z. J., Anselin L, Varga, A, Patents and Innovation Counts as Measures of Regional Production of New Knowledge, 2000.

22. Oslo Manual: Guidelines for Collecting and Interpreting Innovation Data, 2005, pieejams: http://www.keepeek.com/Digital-Asset-Management/oecd/science-and-technology/oslo-manual_9789264013100-en

23. Nacionālā inovāciju koncepcija, pieejama: http://www.innovativelatvia.lv/inovacijas-abc/inovacijas-politika-latvija, skatīts 01.07.2013

24. Nacionālā inovāciju programma 2003–2006, pieejama: http://www.innovativelatvia.lv/inovacijas-abc/inovacijas-politika-latvija, skatīts 01.07.2013.

25. Komercdarbības konkurētspējas un inovācijas veicināšanas programmu 2007–2013. gadam, pieejams http://www.innovativelatvia.lv/inovacijas-abc/inovacijas-politika-latvija., skatīts 01.07.2013.

26. Nacionālais attīstības plāns 2020., pieejams www.nap.lv, skatīts 01.07.2013. 27. Eiropa 2020, pieejams http://ec.europa.eu/europe2020/index_lv.htm,

01.07.2013. 28. Guide to Research and Innovation Strategies for Smart Specialisations (RIS

3), pieejams: http://s3platform.jrc.ec.europa.eu/en/c/document_library/get_file?uuid=e50397e3-f2b1-4086-8608-7b86e69e8553, skatīts 10.05.2013.

29. “Latvija 2030”, pieejams: http://www.innovativelatvia.lv/files/inov/content/latvija2030_saeima.pdf, skatīts 01.07.2013.

30. Global Competitiveness Report 2012–2013., Schwab, K. World Economic Forum, www.weforum.org

31. Reģionālās attīstības likums 01.12.2013., pieejams: likumi.lv, skatīts 07.06.2013.

149

IX. LATVIJAS REĢIONU STIPRĀS UN VĀJĀS PUSES

Agnese Bičevska

KOPSAVILKUMS

Pēdējās divās desmitgadēs Eiropas Savienības (ES) valstīs straujāks ienākumu kāpums vērojams galvaspilsētas un citos attīstītākajos reģionos, savukārt mazattīstītāko reģionu izaugsme atpaliek, tādējādi pieaugot ienākumu nevienlīdzībai valstu iekšienē. Šāda tendence vērojama arī Latvijā, mudinot reģionālās attīstības politiku veidot mērķtiecīgāku un pārdomātāku.

Šādas politikas veidošanā svarīgi ir izstrādāt katram reģionam individuālu rīcības plānu, kurā izvērtētas reģiona stiprās un vājās puses. Vājo pušu identificēšana nepieciešama, lai precīzi mērķētu uzdevumus problēmjomu novēršanai. Savukārt stipro pušu noteikšana ir noderīga pozitīvo piemēru pārneses uz citiem reģioniem iespēju izvērtēšanai.

Rakstā apkopotas katra Latvijas reģiona atšķirības, aptverot plašu ražošanas, investīciju un dažādu sociālekonomisko rādītāju novērtējumu, kas var palīdzēt labāk izprast katra reģiona attīstības īpatnības un to ierobežojošos faktorus. Šī situācijas analīze nodrošina precīzāku pamatu rīcības plānu izstrādē un identificē tās jomas, kurās līdzšinējā reģionālās attīstības politika nav sasniegusi izvirzītos mērķus. IEVADS

Eiropa Savienībā pēdējās divās desmitgadēs ir vērojama ienākumu konverģence, vidējām ienākumu līmenim nabadzīgākajās valstīs pieaugot salīdzinoši straujāk nekā turīgākajās. Tomēr valstu ienākumu izlīdzināšanās notiek straujāk nekā reģionu konverģence (Meļihovs, A., Kasjanovs, I., 2011 [23]; Krasnopjorovs, O., 2012 [14]). Citiem vārdiem – ES valstīs straujāks ienākumu kāpums vērojams galvaspilsētas un citos attīstītākajos reģionos, savukārt mazattīstītāko reģionu izaugsme atpaliek, tādējādi pieaugot ienākumu nevienlīdzībai valstu iekšienē.

Reģionālās nevienlīdzības palielināšanās spilgtāk iezīmējas tieši nabadzīgākajās Eiropas valstīs, tajā skaitā Latvijā. Pētījumi un citi ekonomisko rādītāju novērtējumi rāda, ka Latvijā vēsturiski izveidojusies un turpinājusi palielināties plaisa iedzīvotāju rocības, darba iespēju un saražoto apjomu ziņā starp Latvijas centrālo daļu un pārējo teritoriju.

Lai gan reģionālās attīstības veicināšana ir bijusi viens no mērķiem gan ES kopējā, gan Latvijas politikā, tomēr tās īstenošana ir izrādījusies neefektīva. Tautsaimniecības attīstības neviendabīgums teritoriālā griezumā un atšķirīgi to attīstību ierobežojošie faktori ir viens no svarīgākajiem iemesliem, kādēļ kopējiem valsts politikas plāniem neizdodas sasniegt izvirzītos mērķus.

Globalizācijas procesi, tajā skaitā iedzīvotāju vēlme migrēt uz galvaspilsētām vai attīstītākiem reģioniem ir process, kuru ir teju neiespējami apstādināt un no ražīguma un augstāku ienākumu kāpināšanas viedokļa tas būtu pat nelietderīgi. Tomēr šajā gadījumā lielākas problēmas saistāmas ne tik daudz ar iedzīvotāju blīvuma pārmaiņām un urbanizāciju, bet ar ienākumu uz vienu iedzīvotāju disproporcijām un resursu efektīvu izmantošanu. Saglabājoties zemiem ienākumiem reģionos un tādējādi

150

arī grūtībām apsaimniekot īpašumus, turpināsies arī lauksaimniecības zemes, mežu un ražotņu pārdošanas nerezidentiem process, kas samazina nākotnes nacionālo kopproduktu un iedzīvotāju labklājību.

Viena no Latvijas valdības noteiktajām prioritātēm 2014. gadam ir iedzīvotāju ienākumu nevienlīdzības mazināšana. Šā mērķa sasniegšanā vērā ņemama arī nevienlīdzības mazināšanās starp reģioniem, jo ienākumu plaisas veidošanos ietekmē ne vien kopējā fiskālā politika un pabalstu sistēma, bet arī investīcijas ekonomiski mazāk attīstītajās teritorijās, infrastruktūras pieejamība un citi iespējamie ražošanas attīstību un iedzīvotāju aktivitāti, demogrāfiju un mobilitāti ietekmējošie aspekti.

Ņemot vērā sliktāku situāciju Latgalē nekā citos reģionos, pēc Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas ierosinājuma tika izstrādāts Latgales reģiona rīcības plāns 2012.–2013. gadam [30]. Makroekonomisko datu analīze atklāj, ka situācija Vidzemē nav būtiski labāka, turklāt savas atšķirīgas problēmjomas ir ikvienā reģionā. Tādēļ apsveicami, ka reģionālās attīstības politikas veidotāji to uzskata par pilotprojektu un sola līdzīgus rīcības plānus veidot arī citu reģionu attīstības virzīšanai. Tā kā reģionu stiprās un vājās puses ir atšķirīgas, tad šiem plāniem jābūt precīzi mērķētiem, kam savukārt nepieciešama detalizēta esošās situācijas un tendenču analīze.

Raksta mērķis ir identificēt reģionu stiprās un vājās puses. Vājo pušu noteikšana šajā novērtējumā ir prioritāra, jo, pilnveidojot mazāk attīstītās jomas, tiek nodrošināts pamats uzņēmējdarbības vides pievilcīgumam un dzīvesvietas izvēlei, kā arī efektīvāk var sasniegt ienākumu nevienlīdzības mazināšanās mērķus. Savukārt stipro pušu noteikšana palīdz identificēt teritorijas, kur, pateicoties pieejamajiem resursiem, zināšanām vai esošai uzņēmumu sadarbībai, jau ir sasniegti labi rezultāti, tādēļ jauni ieguldījumi var sniegt augstu pievienoto vērtību jau esošā augstā ražīguma vai sinerģijas dēļ. Apzinoties, ka investīcijas attīstītajās teritorijās ienākumu nevienlīdzību var palielināt, esošo pozitīvo piemēru noteikšana un līdzīgu citu nozaru attīstības centru izveide citviet vai zināšanu pārnese var palīdzēt policentriskas attīstības pilnveidē. Pozitīvo stāstu piemēri būtu noderīgi arī iedzīvotājiem, lai demonstrētu uzņēmumu klātbūtnes priekšrocības novados un mazinātu nepatiku pret investoriem.

Uz autores iepriekš veiktas plašākas analīzes pamata atlasītas un rakstā iekļautas katra statistiskā reģiona (Rīgas, Pierīgas, Latgales, Vidzemes, Kurzemes un Zemgales) stiprās un vājās puses. Tā kā reģionālais griezums nosaka ļoti apjomīgu analīzi, tad rakstā tiks identificētas, autoresprāt, spilgtākās atšķirības un īpatnības, tādējādi veidojot katram reģionam individuālu apakšnodaļas struktūru un grafisko noformējumu.

Papildu tam rakstā tiks aplūkoti arī jaunākie dati par Latgali, kas sniedz ieskatu, vai valdības realizētais rīcības plāns iezīmē arī reģiona ekonomisko rādītāju pārmaiņas, tādējādi dodot atbildi, vai šis plāns darbojas un vai ietekme ir pietiekama. Diemžēl pilnu plāna darbības efektivitātes novērtējumu sniegt patlaban ir pāragri, plāna darbības periods vēl nav noslēdzies, turklāt investīciju atdeves novērtējumam nepieciešams ilgāks laika periods pēc ieguldījumu veikšanas.

IZMANTOTĀS METODES UN DATI

Pētījuma izstrādāšanas gaitā tika izmantotas vispārpieņemtās ekonomikas zinātnes pētījumu kvalitatīvās un kvantitatīvās metodes, tai skaitā monogrāfiskās un normatīvo dokumentu analīzes, grupēšanas, salīdzināšanas, grafiskās analīzes, statistiskās metodes.

151

Autore veikusi plašu analīzi, aplūkojot šādus rādītājus: iedzīvotāju skaita pārmaiņas, teritorijas attīstības līmeņa indeksu, pievienoto vērtību, nefinanšu investīcijas (t.sk. ārvalstu tiešās investīcijas, ES fondu finansējums), uzņēmumu skaitu un reģistrēto pamatkapitālu, nodokļu ieņēmumu, zemju un nekustamo īpašumu kadastrālās vērtības un cenas, nodarbinātību un bezdarbu, iedzīvotāju rīcībā esošos ienākumus veidojošās sastāvdaļas, izdevumus un pirktspēju ierobežojošos faktorus, monetārās nabadzības un ienākumu nevienlīdzības rādītājus u.c.

Minēto rādītāju iepriekšēja analīze, kuras kopsavilkums publicēts www.makroekonomika.lv (Bičevska, A., 2012 [3]), veido pamatu katram reģionam veltītu apakšnodaļu izstrādei ar individuālu struktūru, akcentējot reģionu stiprās un vājās puses un izmantojot tos spilgtāk raksturojošus grafiskos attēlus.

Pētījumā izmantoti Eurostat, Centrālās statistikas pārvaldes, Lursoft, Latvijas Bankas, ministriju un citu valsts iestāžu dati, kā arī komercbanku pasūtīto iedzīvotāju aptauju rezultāti.

Datu pārskata periods plūsmu gadījumā iespēju robežās aplūkots no 2004. gada, uzkrātie dati (piemēram, ārvalstu tiešās investīcijas) atspoguļo laika periodu no 1991. gada.

Rakstā galvenokārt izmantots statistisko reģionu dalījums. Statistiskie reģioni ir mazākās teritoriālās vienības, par kurām Latvijā tiek apkopota un analizēta statistikas informācija atbilstoši Eiropas statistiski teritoriālo vienību klasifikācijai (NUTS 3 līmenim). Statistisko reģionu administratīvo vienību dalījums publicētajos datos un speciālajos aprēķinos atbilst Ministru kabineta 2009. gada 3. jūnija rīkojumam Nr. 381 "Grozījums Ministru kabineta 2004. gada 28. aprīļa rīkojumā Nr. 271 "Par Latvijas Republikas statistiskajiem reģioniem un tajos ietilpstošajām administratīvajām vienībām"”.

Pētījuma nolūkam veikti apjomīgi aprēķini, izmantojot daudzus valsts pārvaldes iestāžu un socioloģisko aptauju nepublicētos datus, lai izveidotu statistisko reģionu datu agregācijas, apkopojot informāciju atbilstoši pieejamajiem datiem par 119 pašvaldībām (110 novadiem un 9 republikas pilsētām), vai pirms administratīvi teritoriālās reformas ieviešanas 2008. gadā – 7 republikas pilsētu un 26 rajonu griezumā, kā arī detalizētākā – gandrīz 600 pilsētu, to lauku teritoriju un pagastu dalījumā. Liela daļa no šiem datiem netiek publicēta, publiski pieejami tikai dati par Latviju kopumā vai nav pieejami vispār.

Rakstā netiks vērtēta teritoriju reformu pamatotība un ietekme, uzskatot šos jautājumus par reģionālās attīstības speciālistu kompetenci.

Tekstā izmantoti Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati [8], ja nav citas norādes. Visi grafiskie attēli veidoti statistisko reģionu dalījumā. REZULTĀTI UN DISKUSIJA Latvijas reģioni

Latvijā vēsturiski izveidojusies nozīmīga plaisa iedzīvotāju rocības, darba iespēju un saražoto apjomu ziņā starp Latvijas centrālo daļu (Rīgu un Pierīgu) un pārējo teritoriju, īpaši Latgali un Kurzemes dienvidrietumiem. To labi iezīmē teritorijas attīstības līmeņa indekss (sk. 1. attēlu) – rādītājs, kas savulaik tika radīts ar mērķi izmantot to reģionālās attīstības novērtēšanā un politikas veidošanā. Tas raksturo teritoriju augstāku vai zemāku sociālekonomisko attīstību. Aprēķinā tiek ietverti vairāki rādītāji (iekšzemes kopprodukts (IKP), bezdarba līmenis, investīcijas, demogrāfiskās slodzes līmenis, samaksātie nodokļi u.c.).

152

Avots: VARAM/VRAA, 2012 [29], 65. lpp. 1. attēls. Novadu un republikas pilsētu teritorijas attīstības līmeņa indekss, 2011. gads.

Kopējie valsts ekonomiskās attīstības virzieni noteikti Latvijas ilgtspējīgas

attīstības stratēģijā līdz 2030. gadam [16] un tās vidēja termiņa rīcības plānā "Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2014.–2020. gadam" [17]. Tajos ietverti arī uzdevumi, kas veicinātu Latvijas policentrisku attīstību un mazinātu reģionālo nevienlīdzību. Tomēr šis plāns ir salīdzinoši vispārīgs, bez konkrēta finansējumu sadales plānojuma un detalizētāku uzdevumu noteikšanas, kam būtu nepieciešami jau atsevišķi plāni. Ņemot vērā sliktāku situāciju Latgalē, ir pamatota politikas veidotāju izvēle šim reģionam kā pirmajam izstrādāt rīcības plānu. Tā kā šāds rīcības plāns izstrādāts 2012.–2013. gadam, tad ir iespējams iezīmēt arī tā ietekmi uz dažādiem reģiona ekonomiskajiem rādītājiem 2012. gadā.

Kā noderīgs pamats tālāku rīcības plānu izstrādē var kalpot arī Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta publicētie Latvijas reģionu ekonomikas attīstības perspektīvas un virzieni 2010.–2011. gadam [18], kas veidoti dalījumā pa statistiskajiem reģioniem. Tomēr tas vairāk orientēts uz resursu pieejamības un ražošanas potenciāla izvērtējumu, mazāk aplūko dažādus sociālekonomiskās attīstības un iedzīvotāju pirktspējas aspektus, kur var atklāties papildu attīstības ierobežojumi.

Rakstā reģionu analīzes secība veidota atbilstoši autores novērtējumam par nepieciešamo rīcības plānu izstrādes secību nolūkā pēc iespējas ātrāk un efektīvāk mazināt iedzīvotāju ienākumu un reģionālās disproporcijas – sākot ar reģioniem, kuriem ir augstākā politikas mērķu izstrādes un finansējuma sadalījuma prioritāte, un beidzot ar reģioniem, kur atsevišķs rīcības plāns nav tik steidzams. Latgale

Kopš 2004. gada visstraujāk iedzīvotāju skaits ir sarucis Latgalē – par 16.5 % jeb gandrīz 60 tūkstošiem cilvēku. Novadu griezumā viskrasākais iedzīvotāju skaita samazinājums ir bijis Baltinavas (par 23.4 %), Aglonas (21.5 %), Viļakas (21.4 %), Ciblas (19.7 %) un Dagdas (19.2 %) novados. Salīdzinoši mazākais iedzīvotāju skaita

153

sarukums novērojams Preiļu novadā (par 13.9 %), kas gan arī pārsniedz vidējo samazinājumu Latvijā (10.0 %). Preiļu novads ir arī vienu vai divas pakāpes labākā situācijā nekā kaimiņnovadi teritorijas attīstības līmeņa indeksa vērtējumā. Labākā sniegumā varētu būt nozīme liela uzņēmuma (AS "Preiļu siers") klātbūtnei novadā, jo ražotne nodrošina darbavietas, nodokļu maksājumus, kā arī atbalsta novada sociālo un kultūras dzīvi. Pārējo Latgales novadu, kā arī Rēzeknes un Daugavpils teritorijas attīstības līmeņa indeksa vērtējums ir zems vai ļoti zems.

Latgales zeme ir ar zemāko ražību, arī mežainība šajā reģionā ir zemākā, tiesa, visstraujāk pieaugošā. Latgali šķērso divas starpvalstu nozīmes automaģistrāles un trīs dzelzceļa līnijas, tādēļ Daugavpilī un Rēzeknē veidojas reģiona loģistikas centri. Tomēr, ja aplūko pievienotās vērtības struktūru, varētu gaidīt lielāku transporta un uzglabāšanas nozares īpatsvaru. Pateicoties daudzveidīgajai ainavai, daudzskaitlīgajiem ezeriem un upēm, aizsargājamajām teritorijām ar unikālu floru un faunu, Latgale ir lielisks tūristu galamērķis. Runājot par rūpniecību, var īpaši izcelt divas apstrādes rūpniecības nozares: reģionā ir vairāki prāvi metālapstrādes un mašīnbūves uzņēmumi, kā arī pārtikas produktu ražotāji. Interesanti, ka Latgale izceļas ar augstu valsts pārvaldes un sabiedrisko pakalpojumu īpatsvaru, tomēr tas veidojas ne tik daudz šā segmenta lielāku apjomu dēļ, kā vājāku citu nozaru snieguma rezultātā (tajā skaitā zemāka darba ražīguma dēļ).

Vairākums lielāko uzņēmumu atrodas divās Latgales reģionā esošajās republikas pilsētās, kas nepārsteidz, jo arī pievienotās vērtības struktūra uzrāda pilsētu nozīmīgo ietekmi – tikai Daugavpils vien veido gandrīz pusi no pievienotās vērtības. Ja vēl pieskaita Rēzekni, šīs divas pilsētas nodrošina jau vairāk nekā divas trešdaļas Latgales pievienotās vērtības. Diemžēl pēdējie dati detalizētākā reģionālā griezumā pieejami vien par 2006. gadu, bet kopš šā brīža pilsētu ietekme varētu būt pat palielinājusies.

Ar esošo uzņēmumu ražoto ir par maz un iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju Latgalē ir viszemākais – sasniedzot tikai pusi no vidējā līmeņa valstī (sk. 2. attēlu).

Pievienotās vērtības nākotnes potenciālu lielā mērā nosaka veiktie ieguldījumi. Tomēr arī investīcijas Latgalē uz vienu iedzīvotāju visā laika periodā ir bijušas viszemākās, nesasniedzot pat pusi no vidējā līmeņa valstī (sk. 3. attēlu). Šī ir viena no galvenajām problēmām reģionā, jo bez nozīmīgām investīcijām arī sagaidāmā pievienotā vērtība un iedzīvotāju ienākumi nebūs augsti. Šajā ziņā darba algas un peļņas izlīdzināšanos var gaidīt tikai tad, ja investīcijas aug straujāk nekā vidēji valstī.

154

Avots: autores aprēķins, balstoties uz CSP datiem 2. attēls. Iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju 2005.–2010. gadā, % no vidējā līmeņa valstī.

Avots: autores aprēķins, balstoties uz CSP datiem 3. attēls. Nefinanšu investīcijas uz vienu iedzīvotāju 2005.–2011. gadā, % no vidējā līmeņa valstī.

155

Iespējams, pateicoties mērķtiecīgākai reģionālajai politikai, 2012. gadā no ES

fondiem finansētās investīcijas uz vienu iedzīvotāju Latgalē palielinājušās par 30 %, sasniedzot otru augstāko ES investīciju finansējuma līmeni reģionu vidū (augstākais – Kurzemē) (sk. 17. attēlu). Šādas pārmaiņas, kāpumam saglabājoties arī nākotnē, sniedz cerību uz situācijas uzlabojumu. Protams, pats par sevi investīciju kāpums vēl negarantē pievienotās vērtības vai nodarbinātības palielinājumu, tāpēc svarīga ir arī investīciju struktūra un atdeve.

Nereti investīciju lēmumi ir cieši saistīti ar nepieciešamo darbinieku pieejamību, un, ja reģionā trūkst darbaspējas vecuma iedzīvotāju ar atbilstošām prasmēm, tad šis fakts var ierobežot investīciju ienākšanu.

Straujās izaugsmes gados visnozīmīgāk nodarbināto skaits palielinājās Latgalē – no ļoti zema līmeņa (aptuveni 47 %) 2004.–2005. gadā tas pakāpās līdz 58 % 2008. gadā, pat nedaudz apsteidzot nodarbinātības līmeni Vidzemē. Nodarbinātības līmenis Latgalē 2012. gadā joprojām ir augstāks nekā 2004. gadā, tomēr šis uzlabojums nav līdzējis pārspēt rādītājus citos reģionos, tikai samazinājis starpreģionu izkliedi. Diemžēl pēdējos gados Latgalē saglabājies augsts bezdarbs un nodarbinātības līmenis palielinājies tikai nedaudz, vienlaikus citos reģionos (izņemot Vidzemi) kāpums bijis krietni straujāks (sk. 6. attēlu). Tādējādi arī dati par norisēm darba tirgū iezīmē ienākumu plaisas palielināšanās riskus Latgalē salīdzinājumā ar pārējo Latvijas teritoriju.

Latgalē visizteiktākā ir strukturālā bezdarba problēma. Ilgtermiņa bezdarbnieku īpatsvars Latgalē ir 58 %, vidēji citos reģionos – 35 %, turklāt tas pēdējā laikā nav mainījies, lai gan citviet vērojams būtisks uzlabojums. Augstākas cerības iegūt darbu ir valsts sektorā – valsts pārvaldē un sabiedriskajos pakalpojumos (izglītībā un veselībā), bet šajās nozarēs vairāk tiek nodarbinātas sievietes. Tādēļ Latgalē ir augstāks vīriešu īpatsvars bezdarbnieku sastāvā – 49 % (vidēji citos reģionos – 44 %) (NVA, 2013. gada marts [24]).

Visaktīvāk tieši Latgalē iedzīvotāji reģistrējas kā bezdarbnieki, lai saņemtu pašvaldību pabalstus un varētu iesaistīties dažādās sociālās programmās. Sociālie transferti (pensijas, pabalsti), kas ir otra lielākā iedzīvotāju ienākumu sastāvdaļa, Latgalē veido augstāko īpatsvaru ienākumos (36 %) (sk. 9. attēlu). Tas ir procentuālais sadalījums, ņemot vērā citus ienākumus, jo naudas izteiksmē vairāk pensijās un pabalstos saņem rīdzinieki, savukārt zemgalieši – pat mazāk. Tātad, runājot par ienākumu nevienlīdzības mazināšanu, svarīgi raudzīties uz pensiju un pabalstu absolūtajiem lielumiem, jo procentuālais sadalījums var sniegt maldīgu priekšstatu, ka sociālie transferti nodrošina ienākumu izlīdzināšanos. Tā kā pensijas un pabalsti ir augstāki galvaspilsētā un attīstītākos reģionos, tas tikai pastiprina ienākumu plaisu starp valsts centrālo daļu un pārējo teritoriju.

156

Avots: CSP, VSAA [36] 4. attēls. Vidējā neto alga mēnesī reģionos un vidējā vecuma pensija Latvijā 2004.–2012. gadā, faktiskajās cenās, LVL.

Pensiju un pabalstu apmērs ir cieši saistīts ar iedzīvotāju iepriekšējiem ienākumiem un veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām, tādēļ tas ir augstāks tajos reģionos, kur darba samaksa ir vidēji lielāka. Savukārt Latgalē, kur vidējā alga ir viszemākā (sk. 4. attēlu), zemāka ir arī vidējā pensija un bezdarbnieku pabalsts. Latgalē vidējā pensija, ieskaitot vecuma, invaliditātes, apgādnieka zaudējuma un izdienas pensijas, 2012. gadā bija 156 lati (vidēji citos reģionos – 172 lati), savukārt bezdarbnieka pabalsts veidoja 89 latus (vidēji citos reģionos – 114 lati) (sk. 5. attēlu).

Avots: autores aprēķini, balstoties uz VSAA datiem [36] 5. attēls. Vidējā izmaksātā pensija (neieskaitot ienākuma nodokli) 2012. gadā, faktiskajās cenās, LVL.

Rīcībā esošie ienākumi lielā mērā nosaka patēriņa apmēru un tā struktūru. Pārtikas izdevumu īpatsvars kopējos izdevumos parasti ir augstāks zemāku ienākumu mājsaimniecībās, jo pēc primāro izdevumu segšanas mazāk naudas var atlicināt citām precēm un pakalpojumiem. Tādējādi nepārsteidz, ka augstākais pārtikas īpatsvars ir Latgalē – 2011. gadā tas veidoja 35 % (vidēji Latvijā – 29 %). Pārtikas patēriņš

157

iekļauj arī pašaudzētos un mežā lasītos labumus, kas ir aktuālāk lauku teritorijās, un ir svarīgs iztikas papildinājums. Tā 2011. gadā Latgalē bija augstākais patēriņa natūrā īpatsvars – 9 %.

Runājot par patēriņa izdevumiem, ir vēl kāda norises Latgalē spilgtāk raksturojoša tēma. Krīzes periodā, straujāk sarūkot ienākumiem un augot degvielas cenām, izdevumu samazināšanas nolūkā iedzīvotāji biežāk iegādājās nelegālu degvielu. Lielākas/ērtākas iespējas iegādāties un pašpatēriņam uzpildīt savu auto degvielas tvertnes ir tuvāk Krievijas un Baltkrievijas robežai dzīvojošajiem, tāpēc nav pārsteigums, ka augstākais īpatsvars tām mājsaimniecībām, kuras mēdz iegādāties nelegālu degvielu, ir Latgalē (36.3 %) (SKDS, 2011 [34]). Šī iedzīvotāju aptauja internetā tika veikta 2011. gada maijā, kopš tā brīža nelegālie pārdošanas apjomi, visticamāk, ir sarukuši, tomēr reģionu griezumā noteikti augstākais nelegālo degvielas darījumu īpatsvars saglabājas Latgalē.

Latgalē 2011. gadā ir arī reģistrēta augstākā vienlīdzība jeb zemākais Džini indekss, atņemot šo titulu Kurzemei. Ņemot vērā zemo ienākumu līmeni, šajā gadījumā augstāka vienlīdzība tulkojama kā – visiem vienlīdz plāni maciņi, to nevar uzskatīt par pozitīvu vēsti. Cerams, ka iepriekš minētais investīciju kāpums nav epizodiska parādība, un tas sniegs impulsu straujākai Latgales attīstībai un biezākiem iedzīvotāju maciņiem.

Vidzeme

Vidzeme ir reģions ar otru straujāko iedzīvotāju samazinājumu kopš 2014. gada (par 14 %). Vidzemes novados teritorijas attīstības līmeņa indekss ir vidējs, zemākais vērtējums ir Strenču un Varakļānu novadiem.

Vidzemē ir augstākā mežainība Latvijā (51.7 % no teritorijas [19]), līdz ar to reģionā ir spēcīgi mežsaimniecības un kokrūpniecības uzņēmumi. Ļoti labi attīstīta ir arī piensaimniecība – vidēji gadā tiek saražots vairāk nekā 200 tūkst. tonnu piena jeb 872 kilogrami uz vienu iedzīvotāju (otrs augstākais rādītājs ir Zemgalē – 563) [19]. Reģiona pievienoto vērtību nozīmīgi papildina arī vairāki nemetālisko minerālu izstrādājumu ražotāji.

Pēdējos gados Vidzemē investīcijas augušas samērā strauji, sasniedzot gandrīz vidējo līmeni Latvijā. Savukārt nodarbinātībā dinamika ir pretēja – tas ir vienīgais reģions, kurā nodarbinātība 2012. gadā ir sarukusi (sk. 6. attēlu).

158

Avots: CSP * pārrēķināts pēc 2011. gada tautskaites rezultātiem 6. attēls. Nodarbināto iedzīvotāju (vecuma grupā 15–74 gadi) īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā 2004.–2012. gadā, %.

Vidzemniekiem vērojams arī augstākais ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju

īpatsvars (38.1 %), kas liek bažīties arī par situācijas uzlabošanos nākotnē (sk. 7. attēlu).

Avots: CSP 7. attēls. Iedzīvotāju (vecuma grupā 15–74 gadi) īpatsvars pēc ekonomiskās aktivitātes iedzīvotāju kopskaitā 2012. gadā, %.

Avots: CSP * pārrēķināts pēc 2011. gada tautskaites rezultātiem 8. attēls. Rīcībā esošie ienākumi vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī 2004.–2011. gadā, faktiskajās cenās, LVL.

159

Negatīvā dinamika darba tirgū varētu būt galvenais iemesls, kādēļ Vidzemes mājsaimniecībām ir salīdzinoši slikta finansiālā situācija. Pēdējie pieejamie dati par mājsaimniecību rīcībā esošajiem ienākumiem uzrāda, ka vidzemnieku ienākumi 2011. gadā ir samazinājušies, vienlaikus citos reģionos bija vērojams uzlabojums (sk. 8. attēlu).

Vidzemes iedzīvotāju ienākumi gan arī vēsturiski ir bijuši samērā zemi, kas galvenokārt ir saistīts ar zemākiem ienākumiem lauku teritorijās dzīvojošajiem (sk. 9. attēlu). Ja citos reģionos vidējos ienākumus nozīmīgi paaugstina pilsētnieku labāka rocība, tad Vidzemē šis aspekts ir krietni mazsvarīgāks – reģionā ir tikai viena republikas nozīmes pilsēta – Valmiera, turklāt tā ir otra mazākā starp tām. Šo ietekmi var redzēt arī iedzīvotāju blīvuma rādītājā, kas Vidzemē ir viszemākais – 13.7 cilvēki uz km2 (otrs zemākais blīvums ir Kurzemē – 19.6, Latvijā vidēji – 31.6).

Avots: CSP 9. attēls. Rīcībā esošie ienākumi un patēriņš vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī 2011. gadā, faktiskajās cenās, lati (iekavās: % no rīcībā esošajiem ienākumiem).

Patēriņa izdevumu apmēru galvenokārt nosaka ienākumi, tomēr patēriņš var

būt arī zemāks, ja mājsaimniecība uzkrāj vai atmaksā parādus, bet var arī pārsniegt rīcībā esošos ienākumus, ja aizņemas vai izmanto uzkrājumus. Turklāt mājsaimniecību patēriņš ietver arī pašaudzētos pārtikas produktus un meža veltes. 2011. gadā patēriņa natūrā apjoms Vidzemē ir bijis visaugstākais, kas naudas izteiksmē vienam mājsaimniecības loceklim patēriņu palielinājis par 13.15 latiem mēnesī, veidojot 7.6 % no kopējā patēriņa.

Vērtējot iedzīvotāju pirktspēju, aplūkosim tādu rādītāju, kā ekonomiskā spriedze. Tā tiek noteikta ar vairāku jautājumu palīdzību, kuros respondentiem jānovērtē spēja segt dažādas izmaksas – atļauties maltītes ar gaļu, doties nedēļu garās brīvdienās, uzturēt mājokli siltu, segt komunālos maksājumus un neparedzētus izdevumus. Mājsaimniecības, kuras uz vismaz diviem jautājumiem sniedz noraidošu atbildi, tiek uzskatītas par pakļautām ekonomiskai spriedzei. Tā 2011. gadā ekonomiskās spriedzes līmenis Vidzemē bija visaugstākais starp reģioniem (sk. 10. attēlu). Lai gan 2012. gadā vidzemnieku situācija būtiski uzlabojās, tomēr joprojām saglabājas sliktākie rezultāti jautājumos, kurus varētu uzskatīt par pirmās nepieciešamības izdevumu pozīcijām: 34.4 % no vidzemniekiem ir grūtības atļauties ēst gaļu vai zivis (vai ekvivalentu veģetāro ēdienu) katru otro dienu un 23.5 % ir grūtības uzturēt mājokli siltu.

160

Avots: CSP 10. attēls. Ekonomiskā spriedze 2005.–2012. gadā, %.

Avots: CSP * norādītās problēmas – tekošs jumts, mitras sienas, griesti, grīdas vai mājas pamati vai trupe logu rāmjos, durvīs vai grīdās 11. attēls. Mājsaimniecības, kuras norādījušas problēmas mājoklim* 2005.–2012. gadā, %.

Lai gan ekonomiskās spriedzes līmenis Vidzemē 2012. gadā ir sarucis,

pasliktinājies vērtējums par mājokļa apstākļiem – 36.4 % no mājsaimniecībām norādījušas, ka mājoklim ir problēmas – tekošs jumts, mitras sienas, griesti, grīdas vai mājas pamati vai trupe logu rāmjos, durvīs vai grīdās (sk. 11. attēlu). Vidzeme nav vienīgais reģions, kur vērojams mājokļa apstākļu pasliktinājums, kas varētu būt saistīts ar atliktiem remontdarbiem krīzes periodā, tādējādi zemo ienākumu un

161

negatīvās nodarbinātības dinamika var nākotnē vēl saasināties un apgrūtināt iedzīvotāju maksātspēju.

Kopumā situācija reģionā ir vērtējama kā slikta, un nodarbinātības un ienākumu pārmaiņas pēdējos gados ir neiepriecinošas. Atsevišķas iedzīvotāju aptaujas (piemēram, SKDS/DNB barometrs [33]) uzrāda situācijas straujāku uzlabojumu Vidzemē 2012. gada beigās – 2013. gada sākumā. Jācer, ka iedzīvotāju aptauju rezultāti atbalsosies arī makroekonomisko rādītāju uzlabojumā. Zemgale

Teritorijas attīstības līmeņa indekss Zemgalē ir vidēji augsts. Augstākais indekss ir Aizkraukles novadā, zemākais – Auces, Krustpils un Viesītes novados.

Zemgalē ir augsta zemes auglība, tāpēc lauksaimniecības pienesums proporcionāli ir lielākais Latvijā (sk. 12. attēlu). Piemēram, graudaugu ražība Zemgalē ir vidēji 34.8 centneri no hektāra, kas ir par 8.4 centneriem vairāk nekā reģionā ar otru augstāko ražību – Kurzemē [19]. Likumsakarīgi, ka arī uzņēmumu ar augstāko apgrozījumu vidū ir vairāki graudaugu audzētāji, pārstrādātāji un tirgotāji. Neraugoties uz mazākām ganību teritorijām, reģionā ir augsti lopkopības un putnkopības rādītāji. Zemgalē ir arī augstākais ieguves rūpniecības īpatsvars, tā var lepoties ar ģeotermālajiem ūdeņiem, ģipšakmeni, kūdru, dolomītu, kaļķakmeni, smiltīm, granti un mālu.

Avots: autores aprēķini un grupējums, balstoties uz CSP datiem 12. attēls. Nozaru pievienotās vērtības īpatsvars 2010. gadā, faktiskajās cenās, % no kopējās pievienotās vērtības.

Zemgalē nefinanšu investīcijas 2011. gadā sasniedza augstāko vēsturisko

apjomu un veidoja 82 % no vidējā līmeņa valstī (sk. 3. attēlu). Lai gan kāpums ir vērā ņemams, tomēr, lai izlīdzinātu ienākumus, tam būtu jābūt vēl straujākam. Zemgalē ir viszemākais uzkrātais ārvalstu investīciju apjoms. No vienas puses, tas liecina, ka reģionā nozīmīgāka loma ir nacionālam kapitālam – paši saimnieki savā zemē. No otras puses, tas var norādīt, ka trūkst ārvalstu pieredzes darba ražīguma uzlabošanā, kas var kalpot kā impulss straujākai izaugsmei.

Nodarbinātība Zemgalē krīzes laikā piedzīvoja vienu no straujākajiem kritumiem, savukārt kopš 2011. gada vērojama arī strauja augšupeja. Zemgalē ir otrs

162

zemākais (aiz Rīgas) ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju īpatsvars un augsts darba meklētāju īpatsvars (sk. 7. attēlu), kas rāda, ka nodarbinātības kāpumam vēl ir iespējas. Savukārt attiecībā uz tālāku nākotni kā pozitīvs fakts minams samērā augsts bērnu īpatsvars.

Zemgalē ir vidēji kuplākās ģimenes – zemākais vienas personas mājsaimniecību īpatsvars un augstākais īpatsvars ģimenēm "pāris ar trīs un vairāk bērniem". Zemgalē ir 2.3 % šāda tipa mājsaimniecību (salīdzinājumam: Latgalē 1.8 %, Kurzemē 1.5 %, Pierīgā 1.3 %, Rīgā 0.9 %, Vidzemē 0.8 %) (CSP, 2012 [13]). Šis aspekts jāņem vērā, veidojot sociālo politiku, jo šobrīd nabadzības risks ģimenēm ar bērniem ir ļoti augsts, sevišķi daudzbērnu un nepilnām ģimenēm.

Zemgalē un Rīgā ir zemākais sociālo transfertu īpatsvars rīcībā esošajos ienākumos (25.6 %, sk. 9. attēlu). Rīgā tas veidojas galvenokārt augstākas nodarbinātības, vidējās darba samaksas, pašnodarbināto un īpašuma ienākumu dēļ, bet Zemgalē to nozīmīgāk ietekmē iedzīvotāju vecuma struktūra – virs darbaspējas vecuma iedzīvotāju īpatsvars Zemgalē ir viens no zemākajiem, tātad vecuma pensiju saņēmēju skaits procentuāli ir zemāks. Mazāks sirmgalvju īpatsvars nosaka arī patēriņa struktūras atšķirības salīdzinājumā ar citiem reģioniem – piemēram, Zemgalē ir zemākais veselības izdevumu īpatsvars (sk. 25. attēlu).

Zemgalē mājsaimniecībām ir augsti mājokļu uzturēšanas un transporta izdevumi – slogs ģimenes maciņam, tādēļ zemgaliešu pirktspēju nozīmīgi ietekmē šo izdevumu sadārdzinājums. Zemgale uzbūvēto jauno dzīvojamo ēku platību uz vienu iedzīvotāju ziņā ir trešajā vietā reģionu salīdzinājumā. Jauni mājokļi un esošo remontdarbi uzaudzējuši arī prāvāku parādu. Dažādi datu avoti (Factum/LB kredītņēmēju aptauja [10], EU-SILC 2008 aptauja [13]) rāda, ka zemgalieši kredītņēmēju īpatsvara skaitā konkurē ar Rīgu un Pierīgu. Turklāt zemgalieši aktīvi ir ņēmuši ne vien hipotekāros kredītus, bet arī preces līzingā un citus pirkumus uz nomaksu.

Augsta mājsaimniecību parāda un lielāku dzīvojamo platību dēļ zemgaliešiem ir grūtības segt komunālo pakalpojumu rēķinus, īri vai atmaksāt kredītu – uz nespēju veikt šos maksājumus 2011. gadā norādījuši 25 % no Zemgales aptaujātajām mājsaimniecībām, kas ir sliktākais rādītājs Latvijā. 2010. gadā lielākas problēmas bija Pierīgā dzīvojošajiem, bet šajā reģionā ienākumi 2011. gadā auga straujāk, tātad ģimeņu maksātspēja uzlabojās.

Avots: SKDS/Swedbank [34] 13. attēls. Cik kilometrus vidēji mēnesī Jūs / Jūsu ģimene nobrauc ar savu auto?, km (aptauja veikta 2011. gada maijā).

163

Zemgalē prāvu patēriņa daļu veido transporta izdevumi – zemgalieši atpaliek vien no Pierīgas iedzīvotājiem gan veikto ceļa attālumu ziņā (sk. 13. attēlu), gan to mājsaimniecību īpatsvarā, kuru rīcībā ir auto – 47.9 % Zemgales mājsaimniecību ir vieglais automobilis (sk. 14. attēlu).

Avots: CSP 14. attēls. Mājsaimniecības, kuru rīcībā ir vieglais automobilis 2005.–2011. gadā, % no visām mājsaimniecībām.

Krīzes periodā, straujāk sarūkot ienākumiem un augot degvielas cenām, iedzīvotāji meklēja dažādas transporta izdevumu taupīšanas iespējas: retāk braucot un izmantojot alternatīvus pārvietošanās līdzekļus, pārbūvējot auto darbināšanai ar gāzi, ievērojot ekonomiskas braukšanas principus u.c. Zemgalieši alternatīvus pārvietošanās līdzekļus izvēlas vidēji retāk nekā citos reģionos, iespējams, šādu iespēju nav. Zemgalieši visretāk arī "ietaupa", iegādājoties nelegālu degvielu (sk. 15. attēlu).

Avots: SKDS/Swedbank [34] 15. attēls. Mājsaimniecības, kuras mēdz iegādāties nelegālu degvielu, % no visām mājsaimniecībām (aptauja veikta 2011. gada maijā).

Garāku veikto distanču un mazāku alternatīvo pārvietošanās līdzekļu izmantošanas iespēju dēļ transporta izdevumi ir nozīmīgi un ne katra mājsaimniecība

164

tos var atļauties. Arī minētā aktīvākā aizņemšanās varētu būt iemesls, kādēļ krīzes periodā saruka to mājsaimniecību īpatsvars, kuru rīcībā ir automobilis, un vienlaikus palielinājās to ģimeņu skaits, kurām nav automobiļa, jo to nevar atļauties. No Zemgales mājsaimniecībām 34.3 % norādījušas, ka automobili nevar atļauties, un tas ir šobrīd augstākais rādītājs reģionu vidū (sk. 16. attēlu).

Avots: CSP 16. attēls. Mājsaimniecības, kurām nav vieglais automobilis, jo nevar atļauties, % no visām mājsaimniecībām.

Kā redzams, Zemgalē situācija nav nedz būtiski labāka, nedz sliktāka kā citviet, tāpēc reģiona analīzē ir grūtāk izcelt kādus spilgtākos aspektus. Atsevišķs jautājums varētu būt par transporta jomu un infrastruktūru, kas prasa papildu izpēti un rīcības plānu, ja problēmas apstiprina arī citi dati. Tomēr pat, ja problēmas transporta sistēmā tiek identificētas, tās nevar uzskatīt par ļoti nozīmīgām un izšķirīgām reģiona attīstībā. Šajā ziņā svarīgāks aspekts varētu būt investīciju līmenis, kas ir salīdzinoši zems. Kurzeme

Teritorijas attīstības līmeņa indekss Kurzemē ir vidēji augsts. Zemākais – Vaiņodes novadā. Reģionā ir nozīmīga pilsētu loma – Liepāja un Ventspils 2006. gadā kopā veidoja vairāk nekā pusi no Kurzemes radītās pievienotās vērtības.

Kurzemei ir garākā jūras robeža, Liepājas un Ventspils ostas un vēl trīs mazās ostas, tādēļ šajā reģionā ir senas zivrūpniecības tradīcijas un augsts transporta un uzglabāšanas pakalpojumu īpatsvars reģiona pievienotajā vērtībā. Kurzeme ir viens no mežainākajiem reģioniem (meži pārklāj 55.3 % teritorijas [19]), tādēļ svarīga loma ir mežsaimniecībai un kokrūpniecībai. Reģionā ir arī vairāki metālapstrādes un mašīnbūves uzņēmumi, kas veidojušies gan vēsturiski, gan topot jaunām ražotnēm. Lielākais šīs nozares uzņēmums ir AS "Liepājas metalurgs", kas šobrīd ir nonācis finanšu grūtībās, tāpēc var būt nozīmīgs šķērslis reģiona tālākai attīstībai. Liepājā gan ir arī citi uzņēmumi, piemēram, tā izveidojusies par veļas ražotāju centru.

Krīzes periodā jaunu ieguldījumu apjomi Latvijā būtiski saruka, tomēr Kurzemē investīciju kritums bija mērenāks. Nefinanšu investīciju mazākā kritumā reģionā stabilizējoša loma bija ostām un lielajiem uzņēmumiem, kuri vairāk orientēti

165

uz eksportu. Tāpat turpinājās izaugsmes gados aizsāktie investīciju projekti, piemēram, Brocēnos uzceltā jaunā "Cemex" ražotne, kurā ieguldīti vairāk nekā 275 miljoni eiro (Cemex Latvia, 2013 [7]). Nenoliedzami nozīmīgs atspaids krīzes negatīvās ietekmes mazināšanā bijis ES fondu finansējums, kas Kurzemē, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, 2010.–2012. gadā bijis vislielākais (sk. 17. attēlu).

Avots: LR FM [11], LAD [21]. Autores aprēķins, izmantojot CSP datus par iedzīvotāju skaitu * Eiropas Reģionālās attīstības fonds un Kohēzijas fonds ** Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai un Eiropas Zivsaimniecības fonds 17. attēls. Investīciju ieguldījumi no ES fondiem uz vienu iedzīvotāju sadalījumā pa fondiem 2008.–2012. gadā, lati (publiskais finansējums).

Līdzās valsts un pašmāju uzņēmēju privātajiem ieguldījumiem investīciju kopējo apjomu papildina arī ārvalstu tiešās investīcijas. Kurzemei ir labi sekmējies ārvalstu investīciju piesaistē, uzkrāto investīciju apjomā uz vienu iedzīvotāju tikai nedaudz atpaliekot no Pierīgas (sk. 18. attēlu). Rīga šajā rādītājā ir ārpus konkurences ar pieckārt augstākām ārvalstu investīcijām.

166

Avots: Lursoft (dati no 01.01.1991 līdz 20.03.2013) [22]. Autores aprēķins, izmantojot CSP datus par iedzīvotāju skaitu 18. attēls. Uzkrātās ārvalstu tiešās investīcijas uz vienu iedzīvotāju 2013. gada 20. martā, LVL.

Līdzīgu ainu uzrāda arī darba tirgus – Kurzemē ir trešais augstākais nodarbinātības līmenis, tomēr šis samērā augstais līmenis atjaunojās tikai 2012. gadā. Pēc krituma krīzes periodā 2011. gadā nodarbinātība atjaunojās ļoti lēni, kamēr citos reģionos bija vērojama straujāka uzlabošanās (sk. 6. attēlu). Kurzemē 2012. gadā visstraujāk palielinājās ne vien nodarbinātība, bet arī vidējā alga – par 6.3 % (otrs straujākais kāpums Pierīgā – par 4.5 %).

Viens no Kurzemes iedzīvotāju labklājības uzlabošanās ierobežojošiem faktoriem nākotnē varētu būt samērā augsts ekonomiski neaktīvo iedzīvotāju skaits (sk. 7. attēlu): vecuma grupā 15–74 gadi – 36.1 %. Turklāt, ja aplūko iedzīvotāju vecuma struktūru, var secināt, ka Kurzemē ir zemākais darbaspējas vecuma iedzīvotāju īpatsvars – 62.5 % – gan samērā augsta bērnu, gan sirmgalvju īpatsvara dēļ. Par augstu bērnu īpatsvaru varētu priecāties, tomēr tas, līdzīgi kā visā valstī, vairāk saistīts ar darbaspējīgā vecuma iedzīvotāju skaita straujāku sarukumu emigrācijas, nevis dzimstības uzlabojuma dēļ. Nevaram runāt arī par pozitīvām demogrāfiskām pārmaiņām pēdējā laikā. Ja salīdzina 2012. gada sākuma datus ar 2011. gada sākumu, bērnu skaits visstraujāk sarucis tieši Kurzemē (te jāņem vērā dzimšana, emigrācija, kā arī 15 gadu vecuma, t.i., darbaspējīgā vecuma sasniegšana).

Tāpat Kurzemes attīstību varētu ierobežot ienākumu nevienlīdzība, kas 2011. gadā ir krietni palielinājusies (sk. 22. attēlu), un iedzīvotāju blīvuma neviendabīgums – Rucavas novadā ir zemākais iedzīvotāju blīvums Latvijā, būtiski lielāks tas nav arī teritoriāli otrajā lielākajā Latvijas novadā – Ventspils novadā.

Pierīga Teritorijas attīstības līmeņa indekss Pierīgā ir augsts, tomēr ļoti neviendabīgs –

augstākais tas ir Mārupes un Garkalnes novados, bet zemākais no Rīgas ģeogrāfiski attālākajās reģiona teritorijās – Kandavas, Jaunpils, Limbažu un Alojas novados.

Pierīga ir vienīgais reģions, kurā iedzīvotāju skaits kopš 2004. gada ir audzis (par 1.1 %). To veicinājusi jaunu ģimeņu migrācija tuvāk galvaspilsētai – prom no pilsētas trokšņiem, bet vienlaikus tuvu plašākām darba un mācību iespējām. Īpaši nozīmīgi iedzīvotāju skaits palielinājies Ādažu, Babītes, Carnikavas, Garkalnes, Ikšķiles, Ķekavas, Mārupes un Stopiņu novados.

Pierīgas pievienotajā vērtībā līdzās lauksaimniecības zemju, mežu un ūdeņu platībām kā resursam nozīmīgāku daļu nekā citviet sniedz gaisa telpa. Mārupes novadā reģistrētas VAS "Starptautiskā lidosta "Rīga"” un vairākas lidsabiedrības. Prāvu pienesumu pievienotajā vērtībā sniedz būvmateriālu ražošana, ķīmiskā rūpniecība un farmācija, vieglā rūpniecība, metālapstrāde un kokrūpniecība. Pierīgā ir arī augstākais izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumu īpatsvars, īpaši tūristi iecienījuši Siguldu un Jūrmalu.

Vislielākais iedzīvotāju ienākumu pārsvars pār izdevumiem 2011. gadā bijis Pierīgā – lai gan ienākumi ir augstāki nekā citos reģionos (bieži pateicoties darbam galvaspilsētā), tomēr izdevumi ir līdzīgi citiem reģioniem (sk. 9. attēlu). Tas varētu būt saistīts ar kredītmaksājumiem un augstākiem mājokļa uzturēšanas izdevumiem, kas ierobežo citus izdevumus.

167

Pierīgā jaunu mājokļu būvniecība notika visaktīvāk (sk. 19. attēlu). Tā vidēji bija augstākā Latvijā jau kopš 2004. gada, bet 2007.–2008. gadā pat sasniedza pusotru jaunas dzīvojamās platības kvadrātmetru uz vienu iedzīvotāju. Pēc krituma krīzes periodā mājokļu būvniecība atjaunojās krietni lēnāk nekā investīcijas ražošanā, transportā un infrastruktūrā, tomēr 2012. gadā jau var vērot jaunuzbūvēto dzīvojamo ēku kopējo platību pieaugumu. Būvniecības kāpums mājokļu segmentā galvenokārt varētu būt saistīts ar interesi no nerezidentu puses uzturēšanās atļaujas iegūšanas nolūkā. Šiem procesiem var būt kā pozitīva, tā negatīva ietekme uz reģiona iedzīvotāju rocību – no vienas puses, iespējas realizēt īpašumus laikā, kad pieprasījums no rezidentu puses ir vājš, ir ļāvis daudziem nekustamā īpašuma attīstītājiem vai vairāku mājokļu īpašniekiem atjaunot pozitīvas finanšu plūsmas. No otras puses, šis pieprasījums nosaka arī augstākas cenas un kadastrālo vērtību, kas palielina nekustamā īpašuma nodokļa maksājumus. Šis ir īpaši svarīgs faktors reģionā ne vien augstāku nekustamā īpašuma likmju, bet arī platību dēļ, jo vislielākā mājokļu vidējā platība ir tieši Pierīgā – 74 m2 (otra augstākā – Vidzemē 71 m2, vidēji Latvijā – 63 m2).

Avots: CSP. Autores aprēķins, izmantojot CSP datus par iedzīvotāju skaitu 19. attēls. Uzbūvētās jaunās dzīvojamās ēkas uz vienu iedzīvotāju 2004.–2012. gadā, m² kopējās platības.

Krietni augušie mājokļa uzturēšanas izdevumi un parāda maksājumi kļuvuši par nozīmīgu slogu ģimeņu maciņiem, ko atklāj arī aptauju rezultāti. Mājokļa izdevumi sagādā finanšu grūtības lielam skaitam ģimeņu, turklāt ne tikai mājsaimniecībām, kur ienākumi ir zemi, bet arī augstāku izdevumu mājsaimniecībām, kuras "trekno gadu" optimismā ir iegādājušās vai uzbūvējušas lielākas mājas prestižākos rajonos, bet tagad ar grūtībām spēj vai pat nespēj šos izdevumus segt. Ģimeņu pirktspēju krīzes laikā negatīvi ietekmējis gan ienākumu samazinājums, gan krietni augušās cenas un nodokļu likmes (PVN, akcīzes nodoklim, nekustamā īpašuma nodoklim).

No Pierīgas mājsaimniecībām 22.7 % nav spējušas 2012. gadā samaksāt komunālo pakalpojumu rēķinus, īri vai atmaksāt kredītu (sk. 20. attēlu), tomēr situācija ir uzlabojusies salīdzinājumā ar 2011. gadu, kad uz nespēju apmaksāt rēķinus norādīja 26.4 % no ģimenēm, kas bija augstākais rādītājs reģionu vidū. Uzlabojums

168

galvenokārt saistāms ar rīcībā esošo ienākumu straujāku palielinājumu reģiona iedzīvotājiem, daļai mājsaimniecību uzlabojot maksātspēju.

Avots: CSP 20. attēls. Mājsaimniecības, kuras nespēja segt komunālo pakalpojumu rēķinus, īri vai atmaksāt kredītu 2005.–2012. gadā, % no visām mājsaimniecībām.

Pierīgas ģimenēm nozīmīgu patēriņa daļu veido arī transporta izdevumi – daudziem katru dienu mērojams ceļš līdz darbavietai, skolai un citiem galamērķiem, kas bieži atrodas Rīgā. Gan nepieciešamība, gan vidēji augstāki ienākumi veicinājuši vieglo automobiļu iegādi – vairāk nekā puse no Pierīgas ģimenēm lieto auto (53.3 %). Reģionā dzīvojošie iedzīvotāji ar savu automobili mēro vidēji garākos attālumus, un retāk nekā citviet izmanto alternatīvus pārvietošanās līdzekļus: velosipēdu, sabiedrisko transportu u.c. (sk. 21. attēlu).

Avots: SKDS/Swedbank [34] 21. attēls. Biežāk izvēlos alternatīvus pārvietošanās līdzekļus (velosipēds, sabiedriskais transports u.c.), % no visām mājsaimniecībām (aptauja veikta 2011. gada maijā).

Svarīgāks aspekts, kas jāņem vērā, runājot par Pierīgu, ir ienākumu nevienlīdzība – Džini indekss jeb ienākumu nevienlīdzības rādītājs ir augstākais reģionu vidū (sk. 22. attēlu). Tas nav pārsteidzoši, jo šis reģions ir ļoti neviendabīgs,

169

tas ietilpina kā Jūrmalu un Mārupi, tā Kandavu un Ainažus. Džini indekss būtiski palielinājās "treknajos gados", samazinājās krīzes laikā, un atkal atjaunojās rekordaugstā līmenī 2011. gadā. Nevienlīdzības kāpums izaugsmes gados varētu būt saistīts ar diviem procesiem: a) iedzīvotāju migrāciju uz Pierīgu – jaunos mājokļus biežāk cēla tie, kuriem bija augstāki ienākumi, tā pastiprinot atšķirības ar šajā reģionā dzīvojošiem vidusmēra turīguma iedzīvotājiem (te pietiek kā piemēru minēt Jūrmalu); b) kopējo nevienlīdzības tendenci Latvijā, apjomīgāk augot turīgāko iedzīvotāju ienākumiem. Savukārt nevienlīdzības mazināšanās krīzes laikā ir saistīta ar straujāku augstāko algu un īpašuma ienākumu samazinājumu, no vienas puses, un pensiju relatīvo uzlabojumu, no otras puses. Līdz ar tautsaimniecības izaugsmi ienākumu plaisa atkal ir atsākusi palielināties un šāda tendence tuvākajos gados varētu turpināties.

Avots: CSP 22. attēls. Džini indekss, %.

Pierīgas iedzīvotājiem vidēji ir augtāks izglītības līmenis, tas arī nodrošina augstāku konkurētspēju un iespējas atrast labākas darbavietas gan Latvijā, gan ārvalstīs. Situācijā, kad mājokļa un transporta izdevumi kļuvuši par nozīmīgu slogu ģimenes maciņiem un labāk atalgota darba atrašanas iespējas Latvijā ir izsmeltas, iedzīvotāji ir gatavi izskatīt darba iespējas ārvalstīs. To apstiprina arī iedzīvotāju aptauja. Atbildot uz jautājumu "Ja jums būtu jāatrod jauna darbavieta, vai jūs to meklētu ārpus Latvijas teritorijas?", apstiprinoši atbild 27.8 % Pierīgas iedzīvotāju (otrs augstākais vērtējums Latgalē – 22.5 %) (SKDS/VARAM, 2012 [15]). Turklāt augstāks emigrācijas risks ir jauniešu un zināšanietilpīgāko profesiju pārstāvju vidū. Gatavību meklēt darbu ārpus Latvijas biežāk pauž iedzīvotāji vecumā līdz 34 gadiem, ar augstāko izglītību un vidēji augstiem vai augstiem ienākumiem.

Kopumā, raksturojot reģionu, var teikt, ka plašāk izmantotie makroekonomiskie rādītāji (bezdarba līmenis, iekšzemes kopprodukts, investīcijas un komercdarbības aktivitāte u.c.) Pierīgai uzrāda salīdzinoši labus rezultātus. Vidējam Pierīgas iedzīvotājam ir laba izglītība, samērā augsti ienākumi, labs un plašs mājoklis. Tomēr, vērtējot vidējos rādītājus, jāpatur prātā augstā ienākumu nevienlīdzība reģionā. Nozīmīgās ienākumu plaisas dēļ kopējie rādītāji neko neatklāj par Pierīgas mājsaimniecību grūtībām segt kredītmaksājumus, mājokļa uzturēšanas un transporta

170

izdevumus, nekustamā īpašuma nodokļu maksājumus, kas iezīmējas iedzīvotāju aptaujās un izdevumu struktūras novērtējumā. Šie ir svarīgi aspekti, kas jāņem vērā politikas plānu izstrādē, jo emigrācijas risks Pierīgas iedzīvotājiem varētu būt augstāks nekā citviet Latvijā. Rīga

Rīga ir Latvijas tirdzniecības un transporta centrs. Te ir dzelzceļa infrastruktūras krustpunkts un brīvosta. Tāpat Rīgā koncentrējas finanšu pakalpojumu sniedzēji un nekustamo īpašumu attīstītāji. No apstrādes rūpniecības nozarēm Rīgā var atsevišķi izcelt pārtikas, metālizstrādājumu un elektronikas ražošanu. Galvaspilsētā ir arī augstākais informācijas un komunikācijas pakalpojumu īpatsvars. Rīga ir un, visticamāk, arī paliks centrs ar augstu ekonomisko aktivitāti – Rīgā radītā pievienotā vērtība uz vienu iedzīvotāju ir 2–3 reizes augstāka nekā citos reģionos (sk. 2. attēlu). Tomēr laika gaitā Rīgas pievienotās vērtības īpatsvaram ir vērojama samazināšanās tendence, ražošanai pakāpjoties nostāk no galvaspilsētas – autotransporta kustībai parocīgākās teritorijās.

Iekšzemes kopprodukta, nodarbinātības un ienākumu novērtējumu apgrūtina ēnu ekonomikas jautājums. Rīgas reģionā (Rīgā un Pierīgā) ir augstākais privātā sektora pelēkās ekonomikas īpatsvars (vidēji 2009.–2012. gadā 33.9 % no IKP) (Putniņš, T. J, Sauka, A., 2013 [27]). Otrs augstākais ēnu ekonomikas īpatsvars vidēji 2009.–2012. gadā ir Zemgalē (29.3 %), tad seko Kurzeme (27.2 %). Pētnieku veikto telefonaptauju un aprēķinu rezultāti rāda, ka zemākais īpatsvars ir Latgalē (25.9 %) un Vidzemē (22.4 %). Tomēr jāņem vērā, ka šis novērtējums neiekļauj kontrabandu. Savukārt degvielas nelegāla pārdošana un iegāde ir visizplatītākā tieši Latgalē un Vidzemē.

Līdz ar tautsaimniecības izaugsmi pēckrīzes periodā, pakāpeniski sarūk arī ēnu ekonomikas īpatsvars, to apliecina nodokļu ieņēmumu dati, dažādas preču pārdošanas strukturālās pārmaiņas, kā arī iepriekš minētās uzņēmēju telefonaptaujas rezultāti. Viskrasākās pārmaiņas vērojamas Rīgas reģionā (visticamāk tieši Rīgā, mazāk – Pierīgā), kur ēnu ekonomika no 39.8 % 2009. gadā un 42.0 % 2010. gadā sarukusi līdz 22.7 % no IKP 2012. gadā; kā arī Vidzemē, kur pelēkā ekonomika sarukusi no 30.0 % 2009.–2010. gadā līdz vairs tikai 12.4 % 2012. gadā. Citos reģionos samazinājums sasniedz tikai dažus procentu punktus.

Augstāka ekonomiskā aktivitāte lielā mērā ir saistīta ar veiktajām investīcijām. Nefinanšu investīcijas Rīgā vēsturiski ir bijušas visaugstākās. Krīzes laikā Rīgā ieguldījumi saruka ļoti strauji, ko provocēja valsts investīciju samazinājums un mazāks ES fondu mīkstinošais efekts. Rezultātā ievērojamais Latvijas centrālās daļas pārsvars mazinājās.

Ārvalstu tiešās investīcijas Rīgā vairākas reizes pārsniedz citos reģionos ieguldītās summas (sk. 18. attēlu). Tiesa, kāda daļa no šīm investīcijām noteikti ir attiecināma arī uz citiem reģioniem, jo statistika veidota pēc juridiskās adreses principa. Rīgā augstākās investīcijas bijušas finanšu sektorā, tomēr arī finanšu institūciju filiāļu tīkls pārklāj visu Latviju.

Rīgā nodarbinātības līmenis praktiski vienmēr ir bijis augstākais Latvijā, to pašu var teikt par komercdarbību raksturojošajiem rādītājiem – reģistrētajiem jaunajiem uzņēmumiem (sk. 23. attēlu) un pamatkapitālu (sk. 24. attēlu). Jauno uzņēmumu reģistrāciju skaita pārmaiņas iet roku rokā ar ekonomikas ciklu – straujās izaugsmes gados jauno uzņēmumu skaits palielinājās, bet līdz ar ekonomiskā cikla lejupslīdi – saruka. Tomēr, atšķirībā no IKP, to skaits atsāka izaugsmi jau 2010. gadā, ko var izskaidrot ar mikrouzņēmumu nodokļa ieviešanu, kas veicināja daudzskaitlīgu

171

uzņēmumu (galvenokārt mazkapitāla SIA) dibināšanu. Arī šajos rādītājos Rīga ar krietnu pārsvaru ir Latvijas līdere, otrajā vietā – Pierīga. Pēc pārmaiņu dinamikas var nojaust, ka te arī visvairāk izmantotas mikrouzņēmumu nodokļa dotās iespējas.

Avots: Lursoft. Autores aprēķins, izmantojot CSP datus par iedzīvotāju skaitu 23. attēls. Komercreģistrā un Uzņēmumu reģistrā reģistrētie jaunie uzņēmumi uz 1000 iedzīvotājiem 2004.–2012. gadā.

Avots: CSP, Lursoft. Autores aprēķins, izmantojot CSP datus par iedzīvotāju skaitu 24. attēls. Iekšzemes kopprodukts 2010. gadā un reģistrētais uzņēmumu pamatkapitāls uz vienu iedzīvotāju 2013. gada 20. martā, % no vidējā līmeņa valstī.

Rīgā ir augstāks investīciju līmenis un komercdarbības aktivitāte, plašākas darba iespējas, augstāka nodarbinātība, darba samaksa, pensijas, pabalsti un citi ienākumi. Tomēr arī te ir savs specifisks problēmloks, kas galvenokārt saistās ar Rīgas budžeta ilgtspēju.

Rīga ir vienīgais reģions, kur bērnu skaits stabili pieaug jau vairākus gadus. Tas varētu būt saistīts ar Rīgā strādājošo, bet ārpus Rīgas dzīvojošo, vecāku interesi

172

savas atvases reģistrēt galvaspilsētā nolūkā jau laikus nodrošināt vietas pirmsskolas iestādēs un/vai skolās. Turklāt Rīgā dzimušajiem bērniem tiek piešķirts pabalsts, kas varētu būt papildu stimuls. Lai gan bērnu skaits ir palielinājies, divtik vairāk palielinājies virsdarbaspējas vecuma iedzīvotāju skaits un krietni samazinājies darbaspējas vecuma iedzīvotāju skaits. Darbaspējas vecuma iedzīvotāju īpatsvara samazināšanās ir aktuāla visā Latvijā, bet Rīgā tas sarūk īpaši strauji, un tā nav laba ziņa pašvaldības budžeta ilgtspējai, īpaši situācijā, kad pēdējos gados auguši sociālie pabalsti un izmaksas par sabiedriskajiem pakalpojumiem, piemēram, bezmaksas sabiedriskais transports skolēniem un pensionāriem. Saskaņā ar Valsts kases datiem [35] subsīdijās un dotācijās Rīgā izmaksāti 57 miljoni latu 2010. gadā, 64 miljoni – 2011. gadā un 71 miljons – 2012. gadā. No tām galvenokārt izmaksātas subsīdijas komersantiem sabiedriskā transporta pakalpojumu nodrošināšanai – 2012. gadā tās veidoja 62 miljonus latu.

Saskaņā ar Labklājības ministrijas datiem sociālo pabalstu izmaksā dāsnākā pašvaldība ir tieši Rīgas dome, kas 2011. gadā ģimenēm izsniegusi vai natūrā nodrošinājusi vidēji 39 latus mēnesī (vidēji citos reģionos – 24 latus), t.sk. dzīvokļa pabalstā – 31 latu (vidēji citos reģionos – 11 latus) [25]. Salīdzinājumā ar 2010. gadu Rīgā pašvaldības izsniegtie pabalsti ģimenes maciņus palielinājuši par 4.5 miljoniem latu: audzis gan pabalstu apmērs (par 3 latiem), gan pabalstu saņēmušo ģimeņu skaits – no 36 tūkstošiem ģimeņu 2010. gadā [26] līdz 43 tūkstošiem – 2011. gadā. Valsts kases dati [35] Rīgas pašvaldībai gan uzrāda nedaudz atšķirīgus skaitļus – 2011. gadā sociālajos pabalstos izmaksāts par 8 miljoniem latu vairāk nekā 2010. gadā, savukārt 2012. gadā, ekonomiskajai situācijai uzlabojoties, sociālajos pabalstos izmaksāts mazāk (par 4 miljoniem latu). Jācer, ka šāda dinamika turpināsies.

Neapšaubāmi dzīvokļu pabalstu apmēra vērtējumā jāņem vērā arī nekustamā īpašuma cenu un īres maksu proporcija salīdzinājumā ar citiem reģioniem. Rīgā ir augstākas nekustamā īpašuma cenas un vidējā zemes kadastrālā vērtība, ar teju 100 reizes zemāku rādītāju otra augstākā kadastrālā vērtība ir Pierīgā [37]. Tas ietekmē ne vien pabalstu apmēru, bet vēl jo vairāk rīdzinieku izdevumus par īri un nekustamā īpašuma nodokļu maksājumus. Rīgā vidēji uz vienu iedzīvotāju ir visaugstākais samaksātais nekustamā īpašuma nodoklis, tomēr nodokļus maksā ne vien fiziskas, bet arī juridiskas personas, kuras augstākas komercdarbības aktivitātes dēļ Rīgas budžetu nozīmīgi papildina. Iespējams, ka iedzīvotāju nodokļu maksājumi par zemi un mājokļiem augstāki tomēr ir Pierīgā, kur ir krietni lielākas mājokļu platības (salīdzinājumam: Pierīgā 74 m2, Rīgā 55 m2).

Rīdzinieki saņem arī dažādus pašvaldības apmaksātus pakalpojumus un citus labumus. Kā viens no tādiem, kas labvēlīgi ietekmē nabadzības riskam pakļautāko iedzīvotāju grupu rocību, ir bezmaksas sabiedriskais transports skolēniem un pensionāriem. No ienākumu nevienlīdzības viedokļa šāds solis no pašvaldības puses nenoliedzami ir pozitīvs, lai gan tas neparādīsies oficiālajos ģimeņu ienākumu un izdevumu datos. Tomēr, ņemot vērā demogrāfiskās slodzes (zem un virs darbaspējas vecuma iedzīvotāju attiecību pret darbaspējas iedzīvotājiem) būtisko palielinājumu, rodas jautājums par budžeta ilgtspēju. Šobrīd budžeta ieņēmumu palielinājumu nodrošina nodarbinātības un vidējās algas, kā arī īpašuma ieņēmumu pieaugums, tomēr ieņēmumu kāpums var arī sākt atpalikt no sociālo pabalstu un dotāciju palielinājuma tempiem. Rīgas pašvaldības deficīts 2012. gadā gan bija krietni mazāks nekā sākotnēji tika plānots (56 miljonu latu pamatbudžeta deficīta vietā tas sasniedza 14 miljonus latu) [35], kas nenoliedzami ir laba ziņa, tomēr, nākotnes plānus izstrādājot, nevajadzētu pārsteigties. Īpaši ņemot vērā, cik dāsni savos priekšvēlēšanu solījumos bija Rīgas domes deputātu kandidāti.

173

Tā kā rīdziniekiem ir vidēji augstākie ienākumi, tas ietekmē arī patēriņa izdevumu struktūru. Ja reģionos ar zemākiem vidējiem ienākumiem lielāku daļu no izdevumiem bija jāatvēl pārtikai, tad Rīgā pārtikas izdevumu īpatsvars ir viszemākais (25%, vidēji citos reģionos 32%). Lielāku ienākumu dēļ galvaspilsētas iedzīvotāji var atļauties tēriņus, kuri neietilpst primāro izdevumu kategorijā. Rīdziniekiem izdevumi atpūtai un kultūrai, restorāniem un viesnīcām, izglītībai, kā arī dažādiem citiem izdevumiem (frizieru salonu apmeklējumi, juvelierizstrādājumi, apdrošināšana, finanšu pakalpojumi u.c.) 2011. gadā veidoja 22%, šo izdevumu īpatsvars patēriņā vidēji citos reģionos bija 16% (sk. 25. attēlu).

Lai gan kopumā Rīgas situācija ir krietni labāka nekā citviet, galvaspilsētā ir plašākas darba iespējas un augstākas algas un citi ienākumi, tomēr arī šeit ir savas problēmjomas. Augošie nekustamā īpašuma nodokļi, kas daudzkārt augstākas kadastrālās vērtības dēļ rīdzinieku maciņiem rada nozīmīgāku slogu. Rīgā pēdējos gados krietni palielinās demogrāfiskās slodzes līmenis un šī tendence rada jautājumu par Rīgas budžeta politikas ilgtspēju. Tāpat par tautsaimniecības attīstības ierobežojošu faktoru var uzskatīt atšķirības pašvaldības redzējuma sakritībā ar valsts kopējās politikas veidotāju redzējumu, ko provocē atšķirīgā politisko partiju pārstāvība pašvaldībā un valdībā. Tādēļ ilgtermiņa skatījuma izstrādei būtu noderīgs ilgtermiņa ekonomiskās attīstības plāns, kas būtu izstrādāts, pašvaldībai sadarbojoties ar valsts kopējās politikas veidotājiem. Rīgas ilgtermiņa attīstības stratēģiju līdz 2025. gadam [31] un Rīgas attīstības programmu 2006.–2012. gadam [30] Rīgas dome izstrādāja 2005. gadā, tādēļ tās ir novecojušas, turklāt nav pārskatītas saistībā ar Nacionālajā attīstības plānā noteiktajiem virzieniem.

Avots: CSP 25. attēls. Patēriņa izdevumu struktūra 2011. gadā vidēji, faktiskajās cenās, LVL.

SECINĀJUMI

Situācija reģionos mainās, tomēr patlaban nav pamata domāt, ka nozīmīgā plaisa iedzīvotāju rocības, darba iespēju un saražoto apjomu ziņā starp Latvijas centrālo daļu un pārējo teritoriju tuvākajā laikā samazināsies. Gluži otrādi, investīciju līmenis no galvaspilsētas attālākajās teritorijās joprojām ir ievērojami mazāks par to apjomu centrālajā daļā, lai gan atsevišķas pozitīvas pārmaiņas ir jaušamas. Krīzes

174

laikā Rīgas un Pierīgas pārsvars investīciju apjomos mazinājās, tomēr jau 2011. gadā Pierīgā atkal bija vērojams nozīmīgs kāpums. Kurzemē pēdējos gados būtisku artavu ieguldījumos sniedza ES fondu finansējums, labi rādītāji ir sasniegti arī ārvalstu investīciju piesaistē. Savukārt Latgalē ļoti straujš ES fondu finansējuma kāpums ir redzams 2012. gadā, kad uz vienu iedzīvotāju tas palielinājies par 30 %.

Tā kā 2012. gads ir pirmais speciālā valdības izstrādātā Latgales rīcības plāna periods, tad var secināt, ka straujais ieguldījumu pieaugums apstiprina plāna realizācijas pozitīvo ietekmi. Tomēr 30 % kāpums joprojām nenodrošina tik lielu apjomu, lai pārsniegtu vismaz vidējo investīciju uz vienu iedzīvotāju līmeni valstī, tādēļ svarīgi šādu strauju pieaugumu saglabāt arī turpmākajos gados. Nevienlīdzības mazināšanai investīciju apjomam uz vienu iedzīvotāju reģionos ar zemākiem ienākumiem būtu nozīmīgi jāpārsniedz vidējo līmeni, jo daļa no investīciju finansējuma reģionos nonāk atpakaļ galvaspilsētā – tiek pirkti nepieciešamie pakalpojumi, iekārtas u.c., kuru sniedzēji, ražotāji vai tirgotāji savu komercdarbību veido Rīgā.

Kā nākamais reģions aiz Latgales, kuram būtu jāpievērš politikas izstrādātāju pastiprināta uzmanība, ir Vidzeme. Šajā reģionā jau kopš 2010. gada vērojams būtisks pasliktinājums mājsaimniecību maksātspējā – atšķirībā no citiem reģioniem 2012. gadā sarucis nodarbinātības līmenis, samazinājušies arī ienākumi. Iedzīvotāju aptaujas liecina, ka 2012. gada beigās – 2013. gada sākumā ģimeņu finansiālā situācija varētu būt nedaudz uzlabojusies, tomēr tā joprojām ir kritiska. Zināmā mērā jautājums par Vidzemi ir jāsaista ar plašāku tēmu – situāciju lauku teritorijās iepretim pilsētām, jo reģionā ir mazāka pilsētu ietekme, kur vidēji ir augstāki ienākumi un zemāks bezdarbs. Uzreiz gan jāpatur prātā, ka jāskata ne vien ienākumi, bet arī izdevumi, jo lauku teritorijās patēriņu papildina arī pašpatēriņam saražotais, turklāt ārpus pilsētas ir arī vidēji zemākas cenas un mazākas nekustamā īpašuma nodokļu likmes.

Teju visi Zemgali raksturojošie rādītāji uzrāda vidējus rezultātus – situācija nav nedz būtiski labāka, nedz sliktāka kā citviet, un atšķirīgus, tādēļ spilgtāk raksturojošus aspektus grūti identificēt. Atsevišķs jautājums varētu būt par transporta jomu un infrastruktūru, ko kā problēmu uzrāda iedzīvotāju aptaujas. Šis jautājums prasa papildu izpēti un problēmu apstiprinājuma gadījumā būtu iekļaujams rīcības plāna risināmajos uzdevumos. Tāpat mazāk skatīts un zināms ir fakts, ka zemgalieši kredītņēmēju īpatsvara skaitā konkurē ar Rīgu un Pierīgu, kas ir viens no mājsaimniecību pirktspējas uzlabošanās ierobežojumiem.

Vēl pirms pāris gadiem nopietnas bažas par mājsaimniecību finanšu situāciju saistījās ar Pierīgu, kur bija strauji audzis to mājsaimniecību īpatsvars, kas nespēj segt ar mājokli saistītos izdevumus, parāda un nodokļu maksājumus, kuri krīzes laikā bija krietni palielinājušies cenu un nodokļu likmju paaugstināšanas dēļ. 2012.–2013. gadā vērojams straujāks ienākumu uzlabojums, kas ļāvis uzlabot daudzu Pierīgas ģimeņu maksātspēju. Saglabājoties tautsaimniecības izaugsmei, situācija turpinās uzlaboties un vidējie reģiona rādītāji atgriezīsies salīdzinoši augstā līmenī bez atsevišķa rīcības plāna ieviešanas. Tomēr, ņemot vērā augsto ienākumu nevienlīdzību, reģiona sniegums jāskata detalizētā pakāpē. Tādēļ šajā gadījumā plāns tomēr būtu nepieciešams, pievēršot īpašu uzmanību no Rīgas attālākajiem novadiem, kur vidējie iedzīvotāju rīcībā esošie ienākumi ir zemi.

Ienākumu nevienlīdzība strauji augusi arī Kurzemē, iespējams, to veicinājušas tieši apjomīgās ES fondu finansētās investīcijas, kas vairāk plūdušas labāk attīstīto pilsētu un novadu virzienā, palielinot ienākumus turīgāko mājsaimniecību grupā. Ņemot vērā ļoti nozīmīgo Ventspils un Liepājas ietekmi uz vidējiem reģiona

175

rādītājiem, arī šajā gadījumā līdzīgi kā Pierīgā plāna izstrādē svarīga ir detalizēta pieeja, īpašu uzmanību pievēršot lauku teritorijām un pārējām pilsētām.

Rīga ir ekonomiski attīstītākā Latvijas daļa – tautsaimniecības motors, tādēļ uz galvaspilsētu var tiešāk attiecināt kopējos valsts tautsaimniecības attīstības plānu mērķus, atsevišķu rīcības plānu neizstrādājot. Tomēr bažas rada Rīgas domes budžeta plānošanas ilgtspēja un pašvaldības redzējuma sakritība ar valsts kopējās politikas veidotāju redzējumu. Ilgtermiņa mērķu formulēšanai Rīgai būtu noderīgs vismaz 3–5 gadu ekonomiskās attīstības plāns, kas būtu izstrādāts, pašvaldībai sadarbojoties ar valsts kopējās politikas veidotājiem.

Runājot par reģionu stiprajām pusēm, jāsecina, ka galvenokārt tās veidojas

atbilstoši reģionā pieejamajiem resursiem – zemes auglībai, mežainībai, jūras krasta līnijai, vai arī saglabājušās un attīstījušās jau vēsturiski, kā, piemēram, veļas ražotāju centrs Liepājā. Tomēr nevar teikt, ka resursi patlaban tiek izmantoti pilnībā, tādējādi potenciāls attīstībai arī šajā jomā ir. Policentriskās attīstības pilnveidē savukārt noderīgi veidot nozaru uzņēmumu sadarbības centrus, kur no valsts puses tiktu nodrošinātas atbilstošas izglītības apguves iespējas, prioritātes investīciju finansējumā, infrastruktūra u.c. uzņēmējdarbības videi nepieciešamie nosacījumi. Īpaša nozīme šajā darbā ir pašvaldībām, kuras ne vienmēr ir motivētas piesaistīt investīcijas, neredzot to cēloņsakarības ar nodokļu ieņēmumiem, iedzīvotāju darbavietu nodrošinājumu un cita veida pienesumu konkrēto novadu attīstībā. Šajā ziņā pozitīvo stāstu piemēri būtu noderīgi arī iedzīvotājiem, lai demonstrētu uzņēmumu klātbūtnes priekšrocības novados un mazinātu nepatiku pret investoriem.

Novēršot problēmjomas un pārdomāti izmantojot reģionu veiksmes stāstus, var veidot mērķtiecīgāku reģionālās attīstības politiku. Viens no galvenajiem mērķiem būtu ienākumu nevienlīdzības mazināšanās Latvijā kopumā un starpreģionālā salīdzinājumā. Kā pirmais uzdevums ienākumu kāpināšanai mazattīstītākos reģionos ir investīcijas un nodarbinātības veicināšana, sekmējot policentrisko attīstību. Tāpat jāpārdomā visu izmantoto sociālās politikas instrumentu ietekme. Patlaban pensijas un pabalsti ir augstāki attīstītāko reģionu iedzīvotājiem. To nosaka: a) pensiju un pabalstu saistība ar iepriekšējiem ienākumiem, tātad turīgākos reģionos arī sociālie transferti ir augstāki; b) pašvaldību atbalsts, kas dāsnāks ir tur, kur pašām pašvaldībām ir lielāki budžeta ienākumi, kuri savukārt veidojas no augstākiem iedzīvotāju ienākumiem. Kā prioritāte šīs problēmas risināšanā varētu būt instrumenti, kas palielina mazākās pensijas un neto algas, lai pozitīva ietekme būtu gan uz situāciju valstī kopumā, gan mazinātu reģionu disproporcijas. Sarežģītāk ir ar pabalstu sistēmu, jo papildus jāvērtē arī ietekme uz nodarbinātību – augstāki pabalsti var kavēt interesi par darba tirgu. Tomēr arī šeit svarīgi atbalstīt tieši trūcīgāko iedzīvotāju daļu, īpaši nabadzības riskam nozīmīgāk pakļautās daudzbērnu un nepilnās ģimenes. Tā kā ārpus galvaspilsētas ir vidēji kuplākas ģimenes, tad šo ģimeņu rocības uzlabojums sasniegs uzreiz vairākus mērķus.

176

LITERATŪRA UN AVOTI

1. Bičevska, A. (2011) Eiropas valstu iekšzemes kopprodukts un nacionālais kopienākums. Pieejams: http://www.makroekonomika.lv/eiropas-valstu-iekszemes-kopprodukts-un-nacionalais-kopienakums

2. Bičevska, A. (2011) Latvijas iekšzemes kopprodukts un nacionālais kopienākums. Pieejams: http://www.makroekonomika.lv/latvijas-iekszemes-kopprodukts-un-nacionalais-kopienakums

3. Bičevska, A. (2012) Džimpiņ-rimpiņ pār deviņi novadiņ. Latvijas reģioni 2004–2012. Pieejams: http://www.makroekonomika.lv/dzimpin-rimpin-par-devini-novadin

4. Bičevska, A. (2012) Kā krīze ietekmēja dažādu iedzīvotāju grupu pirktspēju. Pieejams: http://www.makroekonomika.lv/ka-krize-ietekmeja-dazadu-iedzivotaju-grupu-pirktspeju

5. Bičevska, A. (2012) Privātais patēriņš – kā pa kalniem. Pieejams: http://www.makroekonomika.lv/privatais-paterins-ka-pa-kalniem

6. Bičevska, A. (2012) Vai krīze vienlīdz smagi gūlās uz vīriešu un sieviešu pleciem? Pieejams: http://www.makroekonomika.lv/vai-krize-vienlidz-smagi-gulas-uz-viriesu-un-sieviesu-pleciem

7. Cemex Latvia (2013) Pieejams: http://www.cemex.lv/ps/ps_ce_pp.asp [skatīts 2013. g. 10. maijā].

8. Centrālās statistikas pārvaldes datu bāze (2004–2013). Pieejams: www.csb.gov.lv [skatīts 2013. g. 10. maijā].

9. Delfi (2012). Pērn izsniegti aptuveni 1.5 miljoni ātro kredītu. Pieejams: http://www.delfi.lv/bizness/bankas_un_finanses/pern-izsniegti-aptuveni-15-miljoni-atro-kreditu.d?id=42594926

10. Factum (2011). Kredītņēmēju aptauja. Latvijas Bankas pasūtījums. Dati nav publicēti.

11. Finanšu ministrija (2008–2012). Eiropas Reģionālās attīstības fonda un Kohēzijas fonda izlietojums reģionālā dalījumā. Nav publicēti.

12. Finanšu ministrija (2010–2012). Nekustamā īpašuma nodokļa iekasēšana novadu dalījumā. Nav publicēti.

13. Ienākumi un dzīves apstākļi Latvijā (2005, 2006, 2007, 2008, 2009, 2010, 2011). Centrālā statistikas pārvalde. Rīga.

14. Krasnopjorovs, O. (2012) Latvijas ekonomikas izaugsmi noteicošie faktori. LU EVF promocijas darbs. Vadītājs: Dr. math., Ismena Revina Rīga. Pieejams: http://mpra.ub.uni-muenchen.de/47550/1/MPRA_paper_47550.pdf

15. Latgales plāna izstrādes laikā veiktās iedzīvotāju aptaujas rezultāti (2012). SKDS. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pasūtījums. Pieejams: http://www.varam.gov.lv/lat/publ/petijumi/pet_reg/?doc=15922

16. Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam (2010). Latvijas Republikas Saeima. Pieejams:

http://www.latvija2030.lv/upload/latvija2030_lv.pdf 17. Latvijas Nacionālais attīstības plāns 2014.–2020. gadam (2012). Pārresoru

koordinācijas centrs. Pieejams: http://www.pkc.gov.lv/images/NAP2020%20dokumenti/20121220_NAP2020Saeimā_apstiprināts.pdf

18. Latvijas reģionu ekonomikas attīstības perspektīvas un virzieni 2010–2011. LZA Ekonomikas institūts. Pieejams: http://www.varam.gov.lv/lat/publ/publikacijas/reg_att/

177

19. Latvijas statistikas gadagrāmata 2011 (2011). Centrālā statistikas pārvalde. Rīga.

20. Latvijā renovēto daudzdzīvokļu māju e-karte (2013). Ekonomikas ministrija. Pieejams: https://maps.google.com/maps/ms?msid=213222271689586106991.0004a8f95b35872d3242a&msa=0 [skatīts 2013. g. 10. maijā].

21. Lauku atbalsta dienests (2008–2012). Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai un Eiropas Zivsaimniecības fonda izlietojums reģionālā dalījumā. Nav publicēti.

22. Lursoft (1991–2013) Pieejams: http://www.lursoft.lv/lursoft-statistika/ [skatīts 2013. g. 20. martā].

23. Meļihovs, A., Kasjanovs, I. (2011) Konverģences procesi Eiropā un Latvijā. Latvijas Bankas diskusijas materiāls. 55 lpp. Pieejams:

http://www.makroekonomika.lv/konvergences-procesi-eiropa-un-latvija 24. Nodarbinātības valsts aģentūra (2004-2013) Reģistrētā bezdarba dati.

Pieejams: http://www.nva.lv/index.php?cid=6&mid=444&txt=450&t=stat [skatīts 2013. g. 31. martā].

25. Pārskati par sociālajiem pakalpojumiem un sociālo palīdzību novada/republikas pilsētas pašvaldībā 2011. gadā (2012) Labklājības ministrija. Pieejams: http://www.lm.gov.lv/text/2357

26. Pārskati par sociālajiem pakalpojumiem un sociālo palīdzību novada/republikas pilsētas pašvaldībā 2010. gadā (2011) Labklājības ministrija. Pieejams: http://www.lm.gov.lv/text/2003

27. Putniņš, T. J., Sauka, A. (2013) Ēnu ekonomikas indekss Baltijas valstīs 2009–2012. Rīga: SSE Riga, 20. lpp.

28. Reģionālās politikas pamatnostādnes līdz 2020.gadam (projekts) (2012) Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija www.mk.gov.lv/doc/2005/VARAMpamn_111212_regpol.1250.

29. Reģionu attīstība Latvijā 2011 (2012). Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija. Valsts reģionālās attīstības aģentūra. Pieejams: http://www.vraa.gov.lv/uploads/regionu%20parskats/Regionu%20attistiba%20Latvija%202011%20LV_interactive_kartes%20horizontali.pdf

30. Rīcības plāns Latgales reģiona izaugsmei 2012.–2013. gadam (2012). Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija. http://www.varam.gov.lv/lat/pol/ppd/?doc=9323

31. Rīgas attīstības programma 2006.–2012. gadam, Rīgas dome, 2005. Pieejams: http://www.rdpad.lv/uploads/rpap/Rigas_attistibas_programma_2006.-2012.g.pdf

32. Rīgas ilgtermiņa attīstības stratēģija līdz 2025. gadam, Rīgas dome, 2005. Pieejams: http://www.rdpad.lv/uploads/rpap/Rigas_ilgtermina_attistibas_strategija 2025.g.pdf

33. SKDS (2008–2013). Iedzīvotāju noskaņojums. DNB Latvijas Barometra pasūtījums. Dati nav publicēti. Kopējie ikmēneša aptauju rezultāti pieejami: https://www.dnb.lv/lv/publikacijas/dnb-latvijas-barometers

34. SKDS (2011). Automašīnu izmantošanas paradumi. Swedbank Privātpersonu finanšu institūta pasūtījums. Dati nav publicēti. Kopējie aptaujas rezultāti pieejami: http://www.manasfinanses.lv/2011/06/02/lai-samazinatu-izdevumus-par-degvielu-brauc-mazak/

178

35. Valsts kase. Pašvaldību budžetu plānu un izpildes dati. Pieejams: https://bp.kase.gov.lv/pub5.5/code/pub.php?module=pub&orgs=pasv [skatīts 2013. g. 10. maijā].

36. Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra (2004–2012). Izmaksāto vecuma, invaliditātes, izdienas, apgādnieka zaudējuma pensiju un bezdarbnieku pabalstu saņēmēju skaita dati novadu (līdz 2009. gadam rajonu) dalījumā. Nav publicēti.

37. Valsts zemes dienests (2005–2012, ar pārtraukumu laika rindā 2009. gada jūlijā – 2010. gada decembrī). Zemes vidējās kadastrālās vērtības dati novadu (līdz 2009. g. pilsētu, to lauku teritoriju un pagastu) dalījumā. Pieejami: http://www.vzd.gov.lv/lv/parskati-un-statistika/tematiskie-parskati/kadastralo-vertibu-parskati/parskati-par-zemes-kadastralajam-vertibam

179

X. LAUKU SABIEDRĪBAS TERITORIĀLA UN SOCIĀLA PĀRSTRUKTURĒŠANĀS – XXI GADSIMTA IEZĪME

Maiga Krūzmētra, Baiba Rivža

KOPSAVILKUMS

Latvijas laukos pēdējās desmitgadēs norisinās tie paši procesi, kas Rietumeiropu raksturo jau kopš XX gadsimta vidus – samazinās lauksaimniecības kā dominējošās nodarbinātības sfēras apjoms. Liela daļa zemes īpašnieku, kas nespēj pietiekamus ieņēmumus nodrošināt ar lauksaimnieciskās produkcijas ražošanu, iesaistās tādās papildu ekonomiskajās aktivitātēs, kā tūrisms, amatniecība, būvniecība, dažāda veida tehniski un sociāli pakalpojumi, bet daļa lauku iedzīvotāju gluži vienkārši pārvietojas uz pilsētām vai pat ārvalstīm. Rezultātā notiek gan kvantitatīvas, gan arī kvalitatīvas lauku sabiedrības izmaiņas. Autoru uzmanības centrā – apdzīvojuma izmaiņas iedzīvotāju ģeogrāfiskas un sociālas pārkārtošanās rezultātā lauku teritorijās un nepieciešamība dziļākai šo procesu izpētei un novērtēšanai, lai sekmētu lauku teritoriju ilgtspējīgu attīstību. IEVADS

Lauki kā sabiedrības apakšsistēma un tās attīstības tendences mūsdienās ir

kļuvušas par nozīmīgu diskusiju objektu. Kopš Korkas deklarācijas izstrādes, kas ilgtspējīgu lauku attīstību izvirzīja par vienu no Eiropas Savienības attīstības pamatprincipiem (The Cork, 1996), lauku attīstības problemātika nepārtraukti ir gan politisku, gan arī ekonomisku struktūru uzmanības centrā.

Eiropas Savienības parlaments šo politiku aicina turpināt arī XXI gadsimta otrā desmitgadē, rosinot sekmēt lauku apgabalu kā daudzveidīgu un iekļaujošu ekonomikas un dzīves telpas attīstību, lai tiktu saglabātas lauku kopienas (European Parliament resolution. (2010/2054(INI)))

Latvijā 90. gadu pirmajā pusē laukos izveidojās un turpina pastāvēt liels skaits nelielu saimniecību, no kurām lauksaimniecisko produkciju tirgum ražo mazāk par pusi. Kā liecina 2010. gada lauksaimniecības skaitīšanas rezultāti, 76.5 % saimniecību zemes platība nepārsniedz 30 ha un 56.5 % saimniecību pārdošanai lauksaimniecības produkciju neražo. Rezultātā tikai 16.5 % no saimniecībās dzīvojošajiem ir nodarbināti pilnu darba dienu, bet 83.5 % strādā nepilnu darba dienu. (CSB ..., 2011) Līdz ar to saimniecībās ir visai liels daudzums nepietiekami nodarbinātu cilvēku, kuriem būtu iespējams iesaistīties papildu aktivitātēs. Piemēram, Latvijā, līdzīgi tendencēm Eiropas Savienībā citur, tūrisms kļūst par vienu no nozīmīgākajiem saimniekošanas diversifikācijas virzieniem laukos. Šī situācija aktualizē daudzfunkcionālas saimniekošanas īpatsvara palielināšanas nepieciešamību un to faktoru skaidrošanu, kas šo virzību var veicināt.

Lauku saimniecībās kā jebkurā uzņēmējdarbības variantā arī ekonomiskās darbības rezultāti ir atkarīgi gan no objektīviem apstākļiem, kuros norisinās saimnieciskā darbība, gan arī no saimnieka personības, viņa kompetences veikt sekmīgu uzņēmējdarbību. Iesaistoties saimniekošanas diversifikācijā, zināšanu un prasmju nozīme vēl vairāk pieaug, jo līdzās zināšanām lauksaimnieciskajā ražošanā ir

180

nepieciešamas zināšanas un prasmes arī tai darbības virzienā, kāds diversifikācijas rezultātā tiek uzsākts.

Pētījuma mērķis: vairāku nozīmīgu lauku sabiedrības kvantitatīvo un kvalitatīvo izmaiņu, kas saistītas ar iedzīvotāju teritoriālu un sociālu pārstrukturēšanos, līniju izdalīšana un novērtēšana, Pētījumā izmantotas vispārzinātniskas pētniecības metodes: salīdzinošā analīzes un sintēzes metode.

Par informācijas bāzi izmantoti Eiropas Savienības un Latvijas Republikas normatīvie dokumenti, Centrālās statistikas pārvaldes dati par 2010. gada lauksaimniecības skaitīšanas rezultātiem un zinātniski publicējumi par pētījuma problemātiku.

Par pētījuma metodoloģisko bāzi kalpo sociālo pārmaiņu (Macionis, 2004; Sztompka, 1993) un plūsmu telpas sociālo pārmaiņu teorijas (Castells, 2000), kā arī Eiropā vadošu pētnieku izdalītās lauku attīstības aktuālākās iezīmes XXI gadsimta sākumā (Ploegetc., 2000; Woods, 2012).

Sabiedrība ir dinamiska sistēma, kas pārveidojas un attīstās. Pārmaiņas var rosināt tehnoloģiju attīstība, demogrāfiskas situācijas izmaiņas, jaunas iezīmes indivīdu dzīvesveidā utt., bet sekas pastiprina sociālo dažādību sabiedrībā. Pārmaiņas sabiedrības attīstībā ir neizbēgamas, notiek nepārtraukti, to sekas ne vienmēr var paredzēt, tās var tikt vērtētas pretrunīgi, un tomēr visas pārmaiņas ir būtiskas un nozīmīgas. (Macionis, 2004) Svarīga nozīme inovāciju ienākšanā ir to sagatavošanai, sabiedrības atbalsta gūšanai pārmaiņām. Pieaugot pārmaiņu kvantitātei, veidojas jauna kvalitāte. Jaunais var realizēties kā izmaiņu process, bet var būt arī izmaiņu rezultāts. (Sztompka, 1993) Par raksturīgākajām izmaiņām no XXI gadsimta skatījuma pozīcijām, kas salīdzinājumā ar iepriekšējo attīstības posmu ienes izmaiņas lauku sabiedrībā, van der J. Ploegs u.c. (Ploegetc., 2000) min trīs:

– izmaiņas notiek vairākos līmeņos (multi-level process): lauksaimniecības un sabiedrības attiecības, izmaiņas pašā lauksaimniecības sektorā, dažādu aktivitāšu savienošana lauksaimniecības sektora ietvaros;

– pārmaiņu procesos iesaistītas daudzas dalībnieku (actors) grupas, jo lauku sabiedrību neveido vairs tikai lauksaimnieki; par svarīgu uzdevumu kļūst visu šo grupu darbības koordinēšana un administrēšana;

– pašas pārmaiņas ir daudzpusīgas: ietver ainavas veidošanu, agrotūrismu, ekoloģisko saimniekošanu, īso pārtikas ķēdi utt.

Savukārt M .Woods (Woods, 2012) par nozīmīgām izdala šādas pārmaiņas: – notiek globālās mobilitātes intensifikācija un pārvietošanās virzienos: lauki –

pilsētas, pilsētas – lauki un lauki – lauki, kā arī internacionāla pārvietošanās; – izvēršas kontra urbanizācijas (counter urbanisation) un džentrifikācijas

(gentrification) procesi un „ērtību” migrantu koloniju (amenity migrant colonisation) veidošanās;

– potenciālu izmaiņām sniedz jaunas komunikāciju tehnoloģijas un lēta aviosatiksme, kas ļauj saglabāt sociālas attiecības vienlaikus vairākās pašvaldībās, apvidos un pat vairākās valstīs.

Kopumā katrs no šiem skatījumiem skar kvantitatīvā un kvalitatīvā izpausmes, izmaiņu redzējumu procesā un rezultātu variantā. PĒTĪJUMA REZULTĀTI UN DISKUSIJAS

Detalizētākai analīzei izdalīta divu procesu un to rezultātu analīze. Pirmais

ietver 2000.–2011. gada laikā notikušo lauku iedzīvotāju skaita izmaiņu Latvijas novados un izveidojušos pilsētu – lauku tipisko iezīmju sabalansētību novadu grupās

181

ar vislielāko rādītāju atšķirību iedzīvotāju skaita izmaiņas rezultātā. Otrs aptver pēdējā laikā plaši izvērsušos saimniekošanas daudzveidošanu lauku saimniecībās un tās ietekmi uz lauku sabiedrības struktūras izmaiņām, salīdzinot 2010. gada situāciju ar 1929. gada situāciju.

Iedzīvotāju skaita izmaiņas novados un šī procesa kvalitatīvie rezultāti

Reģionālās attīstības aģentūra 2011. gadā publicēja datus par iedzīvotāju

skaita izmaiņām periodā starp 2000. gadu un 2011. gada tautas skaitīšanu (Reģionu ..., 2012), kas atspoguļoja ļoti nozīmīgu pārmaiņu procesu pašreizējo novadu teritorijās. Veicot aprēķinus, iezīmējas šo pārmaiņu atšķirīgais apjoms.

1. tabula Iedzīvotāju skaita izmaiņas novados 2000.–2011. gada laikā, %

Palielinājies

Samazinājies Līdz 5.0 5.1–10.0 10.1–15.0 15.1–20.0 20.1–25.0 No 25.1

15.5 % 1.8 % 3.6 % 12.7 % 23.6 % 30.9 % 11.8 % Avots: autoru aprēķini pēc: Reģionu attīstība Latvijā, 2011

Tātad novadus var sadalīt divās grupās, kur vienos iedzīvotāju skaits

palielinājies, toties otros tas samazinājies. Par novadiem, kur strauji audzis iedzīvotāju skaits (Pierīgas teritorijas) rakstīts daudz. Mazāk līdz šim uzmanība ir pievērsta novadiem, kur iedzīvotāju skaits ir samazinājies, un tam, ka iedzīvotāju skaita samazināšanās visā valstī nenotiek vienmērīgi, bet diferencējas. Samazināšanās vērojama no dažiem procentiem (- 3.3 % Iecavas novadā) līdz vairāk par vienu ceturto daļu visu iedzīvotāju, kas nebūt neatrodas tikai Latgalē (-30.2 % Baltinavas novadā, -29.2 % Alsungas novadā, -26.0% Mazsalacas novadā, -26.6 % Rundāles novadā; -26.1 % Viesītes novadā).

Šīs atšķirīgās tendences arī rada atšķirīgus rezultātus, kas liek domāt, ka galvenā situācijas pasliktināšanās kādā novadā nav tieši atkarīga no iedzīvotāju skaita tajā, bet nozīmīgāk darbojas tādi faktori, kā dotā novada iedzīvotāju izglītības līmenis un gatavība ekonomiskajām aktivitātēm.

Kā piemērs te der Iecavas un Tukuma novada rādītāju salīdzinājums. Abos novados iedzīvotāju blīvums uz 1kv.km ir gandrīz vienāds (Iecavas novadā – 31.1 un Tukuma novadā – 27.6), izglītības līmenis gandrīz vienāds, savukārt individuālo komersantu un komercsabiedrību skaits uz 1000 iedzīvotājiem un iedzīvotāju ienākuma nodoklis uz 1 cilvēku ir diezgan atšķirīgs. To pašu var teikt arī par Baltinavas un Viesītes novadu rādītāju salīdzinājumu. Iedzīvotāju blīvums novados tikpat kā neatšķiras (Baltinavas novadā – 7.1 un Viesītes novadā – 6.9), bet individuālo komersantu un komercsabiedrību skaits uz 1000 iedzīvotājiem un iedzīvotāju ienākuma nodoklis uz 1 cilvēku ir diezgan atšķirīgs. Ja iedzīvotāju skaits administratīvajā teritorijā ir izšķirošais rādītājs teritorijas attīstībai, tad skaitļiem 3. tabulā katras izdalītās grupas ietvaros vajadzētu būt tuvākiem. Salīdzinot iedzīvotāju blīvumu un individuālo komersantu un komercsabiedrību skaitu uz 1000 iedzīvotājiem vairākos novados, mēs iegūstam līdzīgus rezultātus – apdzīvotība gandrīz vienāda, bet ekonomiskās aktivitātes visai atšķirīgas (skat. 3. tabulu).

182

2. tabula

Kvantitatīvo izmaiņu ietekme uz novadu iedzīvotāju kopuma kvalitāti Iedzīvotāju

skaita izmaiņas novados

2000.–2011. gadā

Darbspējas vecuma iedzīvotāju

īpatsvars (%) ar augstāko un vidējo

profesionālo izglītību

Individuālo komersantu un

komerc-sabiedrību

skaits uz 1000 iedzīvotājiem

Iedzīvotāju ienākuma

nodoklis uz 1 cilvēku 2011.

gadā, Ls

Iedzīvotāju skaits

novadā 2011. gadā

Pieaudzis Mārupes novads Ķekavas novads

64.1 61.2

63.8 35.4

462.4 451.6

15176 21625

Samazinājies līdz 10.0 % Iecavas novads Tukuma novads

43.1 44.5

17.3 22.7

272.8 245.8

9747 33173

Samazinājies virs 25. 0% Alsungas novads Baltinavas novads Viesītes novads

46.2 42.8 44.6

15.3 8.2

13.9

182.1 149.2 173.0

1631 1330 4589

Avots: autoru aprēķini pēc: Reģionu attīstība Latvijā, 2011.; 2011. gada tautas skaitīšanas rezultāti; Demogrāfija, 2011

3. tabula

Iedzīvotāju blīvuma un ekonomiskās aktivitātes salīdzinājums novados Iedzīvotāju Blīvums novados

Novadi

Individuālo komersantu un komercsabiedrību skaits

uz 1000 iedzīvotājiem

Novadi

11.0–11.9 Aknīstes novads 12.1–18.9 Beverīnas novads 12.0–12.9 Priekules novads 9.4–20.8 Madonas novads 13.0–13.9 Ilūkstes novads 8.3– 20.4 Gulbenes novads 14.0–14.9 Kandavas novads 14.1–20.5 Smiltenes novads

Avots: autoru aprēķināts pēc: Reģionu attīstība Latvijā, 2011 Tabulā minētie skaitļi liek domāt, ka iedzīvotāju skaits administratīvajā

teritorijā nav izšķirošais kritērijs attīstībai, bet cēlonis šīm atšķirībām jāmeklē citos ietekmējošos faktoros, vispirms jau novada cilvēkkapitālā, ar to saprotot visus cilvēku kopumu raksturojošus rādītājus, kā intelektu, zināšanas, organizatoriskās dotības, informāciju, veselību, vecumu, dzimumu utt., un arī novada pārvaldības kompetencē un kapacitātē, jo vienus un tos pašus fiziskos, finansiālos un cilvēku resursus var organizēt dažādi. Ja atbilde uz šo jautājumu veidojas pozitīva, tad pārvaldības darbiniekiem ir jāprot rīkoties ne tikai ar mantu, naudu, bet arī ar cilvēkkapitālu, jāspēj izprast novadu iedzīvotāju dažādo sociālo grupu intereses, vajadzības un, pats galvenais, lietot katrai no šīm grupām attiecīgas darba organizēšanas un iesaistīšanas metodes.

183

Pagaidām maksimālā uzmanība gan masu informācijas līdzekļos, gan zinātniskās publikācijās tiek pievērsta lauku teritoriju depopulācijai. (Vēveris, 2013; Avotiņš, 2013) Tomēr zinātniskos pētījumos vairāk uzmanības būtu jāpievērš to novadu un tajās dzīvojošo iedzīvotāju darbības analīzei, kas šais mazapdzīvotajās teritorijās turpina dzīvot, spēj realizēt aktīvas ekonomiskas un sociālas darbības un nodrošināt sev un savai ģimenei pieņemamus ienākumus.

Kā piemērus te varētu minēt vairākus novadus ar zemu iedzīvotāju ģeogrāfisko blīvumu, bet salīdzinoši augstiem vispārējās attīstības rādītājiem (ranžējums pēc novada teritorijas attīstības indeksa). Piemēram, Ventspils novadā iedzīvotāju blīvums ir 5.4 cilv./kv.km. Pēc šī rādītāja novads ieņem 109. vietu novadu kopumā, bet 29. vietu ieņem attīstības novērtējumā (novada teritorijas attīstības indekss). Naukšēnu novadā iedzīvotāju blīvums ir nedaudz lielāks – 7.9 cilv./kv.km. Pēc šī rādītāja novads ieņem 99. vietu novadu kopumā, bet ieguvis 38. vietu pēc novada teritorijas attīstības indeksa. Ar nelielu iedzīvotāju blīvumu un vienlaikus salīdzinoši labiem rezultātiem visā darbības kopumā izceļas arī Amatas un Jaunjelgavas novads. (Aprēķināts pēc Reģionu attīstība..., 2011) Diemžēl nav pētījumu, kuros padziļināti un kompleksi būtu analizēta šādu novadu situācija, lai rastu precīzu skaidrojumu, kā neliels cilvēku daudzums spēj sekmīgi darboties un gūt salīdzinoši labus vispārējās attīstības rezultātus. Pagaidām mēs maz zinām, kādi ir šie cilvēki un kas dod viņiem ierosmi gūt vērā ņemamus rezultātus teritorijās, kuras publiski tiek sauktas par „izmirstošām”.

Saimniekošanas dažādošanas attīstības tendences laika gaitā

Saimniekošanas dažādošana kā parādība Latvijā pazīstama jau kopš

divdesmitā gadsimta divdesmitajiem gadiem. Jau tolaik diezgan lielai lauku saimniecību vadītāju daļai saimniecības vadīšana jeb saimniekošana savā saimniecībā nav bijusi vienīgā nodarbošanās. Tā 1929. gadā 14.7 % no 224 670 lauku saimniecību vadītājiem ir bijusi papildu nodarbošanās: 4 % galvenos ienākumus tomēr guvuši no lauksaimnieciskās darbības, bet 10.7 % lauku saimniecību vadītāju galvenais ienākuma avots bijusi cita nelauksaimnieciska rakstura nodarbošanās. (Ceihners, 1937)

4. tabula Lauku saimniecību vadītāju darbības dažādošana

Saimniecību vadītāju grupas

Darbības dažādošanas varianti

Līdzās l/s kā galvenajam ienākuma avotam bijusi vēl cita nodarbošanās

Zvejniecība, amatniecība, tirdzniecība, rūpniecība, darbs valsts vai pašvaldības iestādēs – skolotāji, mežu resora darbinieki, Satiksmes ministrijas darbinieki, pašvaldību iestāžu darbinieki.

Līdzās l/s galvenais ienākuma avots bija cita nodarbošanās

Zvejniecība, amatniecība, tirdzniecība, rūpniecība, darbs pašvaldības iestādēs, skolotāji, brīvās profesijas, mežu resora dienests, transports un satiksme, dienests Satiksmes ministrijā, darbs citās valsts iestādēs, ienākumi no kapitāla, strādnieka – rokpeļņa darbs, gadījuma darbs.

Avots: autoru apkopojums pēc: Ceihners, 1937

184

Rezultātā varam secināt, ka blakus nodarbošanās abās grupās lielā daļā sakrita neatkarīgi no tā, vai šī blakus nodarbošanās deva tikai papildu ienākumus, vai bija galvenais ienākuma avots. Tomēr pēdējā jau ienāk pārstāvji, kurus vēlāk apzīmēs par nelauksaimnieciskiem zemes īpašniekiem vai „vaļasprieka” zemniekiem (non-agricultural landowners , „hobby farmers” ). (Ploeg, 2000)

Diemžēl šie rādītāji nav redzami ne dzimumu, ne arī teritoriālā griezumā, kas dotu dziļāku ieskatu parādībā.

Iespēju ieskatīties pašreizējā situācijā, saredzēt izmaiņu procesu un novērtēt izveidojušos rezultātus dod 2010. gada lauksaimniecības skaitīšana. Salīdzinot pašreizējos rādītājus ar 1929. gada skaitļiem, saredzamas tādas būtiskas kvantitatīvas izmaiņas, kā:

– samazinājies saimniecību skaits, pašlaik ir vairs tikai 83 386 lauku saimniecību vadītāju;

– būtiski pieaudzis to saimnieku īpatsvars, kuri bez lauksaimnieciskās darbības ir iesaistīti arī citās peļņu nesošās aktivitātēs (35.2 %);

– nedaudz procentuāli samazinājies to saimniecības vadītāju apjoms, kuri veic papildu nodarbošanos, bet galvenos ienākumus gūst no lauksaimnieciskās darbības (3.3 % );

– savukārt ļoti būtiski palielinājies to saimniecības vadītāju skaits, kuru galvenais ienākuma avots ir nelauksaimnieciska rakstura nodarbošanās ārpus saimniecības, bet lauksaimnieciskā darbība ir tikai papildu darbība (31.9 %).

Rezultātā 1929. gadā tikai lauksaimnieciskas darbības veica 85.3 % no visiem saimniecību vadītājiem, bet 2010. gadā šādu darbību veica vairs tikai 64.8 %.

Jāuzsver, ka 2010. gada rādītājus var analizēt gan pēc dzimuma, teritoriālās piederības, gan arī nodarbinātības apjoma saimniecībā, kas dod lielāku ieskatu nozīmīgas lauku sabiedrības grupas analīzē.

5. tabula Lauku saimniecību vadītāju nodarbinātības raksturojums

Saimniecību

vadītāji

Nodarbināti lauksaimniecībā bez

citas ieņēmumus nesošas

nodarbošanās

Bez nodarbinātības lauksaimniecībā ir

cita ienākumus nesoša

nodarbošanās

Cita ienākumus nesošā nodarbošanās

kā galvenā, %

Pēc dzimuma Vīrieši Sievietes

27130–61.1 % 26920–69.0 %

17246–38.9 % 12090–31.0 %

90.3 92.4

Pēc reģionālās piederības Pierīgas Latgales Vidzemes Kurzemes Zemgales

6087–63.6 % 21024–68.1 % 10360–62.5 % 7716–62.0 % 8866–63.4 %

3484–36.4 % 9828–31.9 % 6224–37.5 % 4725–38.0 % 5075–36.6 %

88.4 90.5 92.1 90.4 91.7

Pēc nodarbinātības apjoma saimniecībā Pilnu darba dienu saimniecībā Nepilnu darba dienu saimniecībā

12064–86.5 %

41985–60.5 %

1888–13.5 %

27448–39.5 %

77.0

91.7

Kopā 54050–64.8% 29336–35.2 % 90.8

Avots: autoru aprēķini pēc 2010. gada lauksaimniecības skaitīšanas rezultātiem

185

Dzimumu skatījumā saimniecības vadītāji – vīrieši vairāk nekā sievietes ir

iekļāvušies nodarbinātībā ārpus lauksaimniecības. Šis nodarbinātības veids visraksturīgākais ir Kurzemes lauku saimniecību vadītājiem, bet vismazāk raksturīgs – Latgalē, tomēr tā ir parādība, kas raksturo visu lauku sabiedrības nozīmīgu grupu – lauku saimniecību vadītājus – neatkarīgi no ģeogrāfiskās piederības. Ārpus lauksaimniecības strādājošie darbam saimniecībā velta maz darba laika.

Tabulā ietvertie skaitļi rada jautājumu, cik lielā mērā jēdziena „zemnieks” lietošana šodienas apstākļos atbilst reālai situācijai, ja ar to mēs aptveram: 1) pilnu darba dienu nodarbinātos lauksaimniecībā bez citas ieņēmumus nesošas nodarbošanās; 2) nepilnu darba dienu nodarbinātos lauksaimniecībā bez citas ieņēmumus nesošas nodarbošanās (20.1 % no viņiem saimniecībā strādā tikai līdz 495 stundām gadā); 3) līdzās nodarbinātībai lauksaimniecībā ir cita ienākumus nesoša nodarbošanās, kas lielākajai daļai no šiem saimniecību vadītājiem ir galvenā ienākumus nesošā darbība (35.1 % vīriešu un 28.3 % sieviešu – saimniecības vadītājiem). Rezultātā zemniecība kā sociāla grupa nav viendabīga, sadalās iekšējās grupās un katrai no tām ir sava misija lauku teritorijā. Šīs jau ir kvalitatīvas izmaiņas vienā no lauku sabiedrības sociālām grupām.

Diemžēl lauksaimniecības skaitīšanas rezultāti nedod iespēju analizēt saimniecību vadītājus pēc saimniecību zemes platības, saimnieku vecuma un izglītības, līdzdalības mārketingā, lai iegūtu pilnu ainu par reālo stāvokli pašreizējās administratīvajās teritorijās, kas dotu iespēju sasaistīt abas rakstā ietvertās kvantitatīvās plūsmas un to rezultātus kvalitatīvā skatījumā.

Otrkārt, ir iegūta daļēja informācija tikai par vienu no lauku saimniecībās dzīvojošām cilvēku grupām – saimniecību vadītājiem, bet trūkst šādas informācijas par pārējiem cilvēkiem – mājsaimniecību locekļiem. Trūkst informācijas, vai šī lauku saimniecībās dzīvojošā iedzīvotāju grupa tikpat lielā mērā ir iesaistīta ekonomiskās darbības daudzveidošanas procesos kā saimniecību vadītāji, vai lielākoties veido tā saukto neapmaksāto darbaspēku, ko sauc arī par slēpto bezdarbu. (Vēveris, 2013)

Pārstrukturēšanās ir kļuvusi par svarīgu lauku sabiedrības iezīmi (Carolan, 2012; Krūzmetra, 2011) mūsdienu apstākļos un šo izmaiņu procesiem, it sevišķi to rezultātiem un vēl vairāk šo rezultātu izpratnei, būtu jāpiešķir daudz lielāka nozīmība.

Lauku telpas integrāls skatījums

Lauku telpu (rural space) veido vide un tajā dzīvojošo un darbojošos cilvēku

kopums. Tā ir sistēma ar elementu mijiedarbību un savstarpējo ietekmi šīs telpas ietvaros. Doma par šādas analīzes nepieciešamību tika izteikta, sagatavojot jau pirmos metodiskos norādījumus teritoriju attīstības programmu izstrādei. (Krūzmētra, Rivža, 1998)

Aizgājušo piecpadsmit gadu laikā šāda pieeja lauku teritoriju analīzei tomēr pilnībā nav realizējusies. Valsts Reģionālās attīstības aģentūras veiktais darbs informācijas apkopošanā par pilsētām, plānošanas reģioniem un novadiem ir nozīmīgs solis uz priekšu lauku kā sistēmas analīzē. Tomēr izmantotā informācija ir ierobežota, jo centrējas uz ekonomisko vidi un ekonomisko darbību, ko veic viena daļa iedzīvotāju. Šī analīze neskar visu iedzīvotāju kopumu. Pat pašvaldību darbības rezultāti tiek vērtēti ekonomiskos rādītājos – vienas vai otras jomas vajadzībām iztērētos līdzekļos.

Iedzīvotāju kopumu jeb administratīvās teritorijas kopienu kā nozīmīgu teritorijas attīstības faktoru izceļ Eiropas Savienības institūcijas (Regional

186

Developmet Policies..., 2010; An Agenda for Reformed..., 2009). Kopienas darbības nozīme izteikti uzsvērta zinātniska rakstura publikācijās (Putnam, 1993; McMillan, Chavis, 1986; Igaune, 2012). Jauno vēsmu – kopienas lomu lauku telpas attīstības procesos – izceļ arī Latvijas Lauku foruma izveidotais e-izdevums (Kudiņš, 2012).

Avots: autoru veidots un pirmo reizi publicēts: Latvijas Vēstnesis, 1998. gada 28.02. un 6.03. 1. attēls. Lauki kā sistēma – iedzīvotāju mijiedarbība ar vidi visos tās variantos.

Lai iedzīvotāju kopums funkcionētu kā kopiena, šim kopumam tomēr ir jāspēj pašorganizēties, produktīvi tikt galā ar izaicinājumiem, apzināt savas vajadzības un prioritātes, un īstenot tās ar (1) pašpalīdzības, (2) vietējo resursu mobilizēšanas un (3) citu resursu piesaistīšanas palīdzību. (Kudiņš, 2012) Zinātnisku pētījumu rezultāti ASV un Āzijas valstīs parāda, ka ne katra kopiena tiek galā ar šiem uzdevumiem. Āzijas Produktivitātes organizācijas (Asian Productivity Organization) seminārā par iedzīvotāju kopuma kā kopienas funkcionēšanu ierobežojošiem cēloņiem nosaukti:

– izglītības, pieredzes, prasmju trūkums; – iekšēji konflikti; – etniska vai citāda sociāla dalīšanās, dažu grupu dominēšana; – atšķirīgas finansiālās intereses; – valdības pārāk centralizēta rīcība, kas izsauc ietekmes trūkuma izjūtu. (Role

of Local..., 2004) Nedaudz savādāk formulēti kopienas sekmīgu rīcību bremzējošie faktori uz

ASV pieredzes bāzes: – sabrūk kaimiņu attiecības, tās kļūst stresa pilnas; – mainās šķiru struktūra, pieaug sociāli konflikti; – pasliktinās sadarbība kopienas organizācijās; – sarūk vietējo interešu kopība, jo pieaug no ārpuses nākošu interešu ietekme.

(Carolan, 2012) Latvijā pagaidām nav kvalitatīvu pētījumu par to, kas nosaka ekonomiskās

aktivitātes atšķirību teritorijās ar vienādu iedzīvotāju kopumu (skat. 3. tabulu). Vispirms nepieciešama integrāla lokālas teritorijas iedzīvotāju kopuma analīze un novērtējums un arī lokālās telpas integrāls novērtējums, ietverot iedzīvotāju kopuma

Ekonomiskā vide

Dabas vide

Sociālā vide

Iedzīvotāju kopums

187

mijiedarbību ar visiem vides variantiem, lai pateiktu, kāpēc vienā teritorijā dzīve norit pietiekami sekmīgi, bet citā pie tāda pat iedzīvotāju daudzuma nav rezultātu.

SECINĀJUMI Statistika uzskatāmi uzrāda iedzīvotāju skaita izmaiņas novados XXI gadsimta

laikā Latvijā. Tomēr process valsts telpā nav vienmērīgs. Izdalās novadi, kur iedzīvotāju skaits pieaug. Otru grupu veido novadi, kur iedzīvotāju skaits samazinās, bet šī samazināšanās ir visai atšķirīga – sākot no pāris procentiem līdz gandrīz vienai trešdaļai. Gan zinātniskajā literatūrā, gan masu informācijas līdzekļos galvenokārt uzmanība ir pievērsta lokālo telpu atstājošiem indivīdiem vai ģimenēm, vienalga, kur viņi dodas – uz tuvāko pilsētu, galvaspilsētu vai ārzemēm darba un labākas dzīves meklējumos.

Diemžēl minimāla uzmanība tiek veltīta tā iedzīvotāju kopuma jeb kopienas analīzei, kas nemaina dzīves un darbības vietu, it sevišķi gadījumos, kad neliels iedzīvotāju skaits teritorijā gūst salīdzinoši labus telpas funkcionēšanas un attīstības rezultātus, kas pierāda, ka iedzīvotāju daudzums lokālajā telpā nav izšķirīgais telpas attīstības faktors, bet gan tikai viens no tiem. Šo faktoru analīzei un šādu nosacījumu veicināšanai būtu jāpievērš tikpat liela uzmanība kā reemigrācijas plānu izstrādei, jo lauku attīstību nodrošina pašreiz tajā dzīvojošo cilvēku kopums un viņu prasmīga darbošanās visās dzīves jomās.

Līdzās iedzīvotāju kvantitatīvām izmaiņām lauku sabiedrībā arvien vairāk izvēršas arī saturiskas izmaiņas. Mainās tās pamatelementa – zemniecības – apjoms, raksturs, vieta un loma lauku sabiedrībā. Toties strauji pieaug dubultstatusā esošu cilvēku daudzums. Pirmkārt, tie ir t.s. saimniekošanas diversifikācijā iesaistījušies lauksaimnieki, kas līdzās lauksaimnieciskās produkcijas ražošanai veic vēl arī citas saimnieciskas darbības (mājražotāji, agritūrisma pakalpojumu sniedzēji u.c.). Otrkārt, tie ir saimniecībās dzīvojoši cilvēki, kas ārpusdarba dzīvē saistīti ar lauku saimniecību, bet profesionāli darbojas citās laukos nozīmi iegūstošās tautsaimniecības nozarēs, kā lauku tūrisms, sociālie pakalpojumi, transports, izglītība, pārvaldība, kultūra utt. Šie cilvēki dzīvo lauku saimniecībās, bet ar lauksaimniecisko ražošanu vispār nenodarbojas vai nodarbojas ierobežoti. Šīs jau ir nozīmīgas lauku sabiedrības daļas kvalitatīvas izmaiņas, kam seko arī vajadzību sistēmas pārstrukturēšanās un interešu apmierināšanas pieprasījums. Problemātiska kļūst jēdziena „zemnieki” lietošana, ar to apzīmējot visu lielumu un ekonomiskās aktivitātes līmeņu saimniecībās dzīvojošu cilvēku kopumu.

Maz apdzīvotu novadu ar salīdzinoši augstu teritorijas attīstības indeksu (Ventspils, Naukšēnu, Amatas novadi) vai apmēram vienādi apdzīvotu novadu (Alsungas, Vecpiebalgas, Amatas novadi) ar atšķirīgiem teritorijas attīstības indeksiem par nopietnu pētniecības uzdevumu izvirza šo novadu integrālu pētīšanu, analizējot novadu kā vides un tajā dzīvojošo iedzīvotāju kopuma mijiedarbības kompleksu visos tā līmeņos un aspektos. Uz šādas analīzes pamata varētu veidoties programma lauku telpas apdzīvotības uzturēšanai un ilgtspējīgai attīstībai.

188

LITERATŪRA UN AVOTI

1. An Agenda for Reformed Cohesion Policy: (2009) A place-based approach to meeting European Union challanges and expectations Barca. [Skatīts: 20.03.2013.] Pieejams:http://ec.europa.eu/regional_policy/archive/policy/future/pdf/report_barca_v0306.pdf

2. Avotiņš V. (2013) Depopulācijas politika. Neatkarīgā, 2013. gada 4. aprīlis, 4. lpp.

3. Castells M. (2000) The Rise of the network Society. 2nd ed. Blackwell Publishing, Oxford, UK. 594 p.

4. Ceihners A.(1937) Lauksaimniecība un zemnieki – Latvijas pamats. P/S „Zemnieku domas”, Rīga. 396 lpp.

5. Carolan M. (2012) The Sociology of Food and Agriculture. Routledge, London and NewYork. 318 p.

6. CSB. 2011. gada tautas skaitīšanas rezultāti. [Skatīts: 20.03.2013.] Pieejams: http://www.csb.gov.lv/statistikas-temas/tautas-skaitisana-28290.html

7. Demogrāfija 2011. (2011) Statistisko datu krājums. Rīga, CSB, 124 lpp. 8. European Parliament resolution on the role of women in agriculture and rural

areas (2010/2054(INI)) [Skatīts: 20.03.2013.] Pieejams: http://eurlex.europa.eu/LexUriServ/ LexUriServ.do?uri=OJ:C:2012:296E:FULL:LV:PDF

9. Igaune E. (2012) Sociālais kapitāls [teorija, analīze, praktiskā pielietošana].Rīga, Ekonomikas un kultūras augstskola. 218 lpp.

10. Krūzmētra M., Rivža B. (1998) Pagasti un rajoni savās attīstības programmās. Latvijas Vēstnesis, 1998. gada 28. februāris un 6. marts.

11. Krūzmētra Ž. (2011) Piepilsētas lauku teritorijas apdzīvojuma pārmaiņas Latvijā. Promocijas darba kopsavilkums. Rīga.74 lpp.

12. Kudiņš V. (2012) Jaunas vēsmas vietējās attīstības jautājumu risināšanā. Latvijas Lauku forums, e-izdevums 3/2012.

13. Macionis J. (2004) Society: the Basics. Pearson, 544 p. 14. McMillan, D. W., & Chavis, D.M. (1986.) Sense of community: A definition

and theory. American Journal of Community Psychology, 14 (1), 6–23. 15. Ploeg J. D. van der etc. (2000) Rural Development: From Practicess and

Policies towards Theory. Sociologia Ruralis, Vol 40, 39–408 pp. 16. Putnam, R. D.(1993) The Properous Community, Social Capita land Public

Life The American Prospec, Vol. 4, Nr 14. 17. Regional Development Policies in OECD Countries (OECD, 2010). Pieejams:

http://www.oecd.org/gov/regional-policy/regionaldevelopmentpoliciesinoecdcountries.htm

18. Reģionu attīstība Latvijā 2011. gadā.(2012) VARAM, VRAA,172 lpp. 19. Role of Local Communities and Institutions in Integrated Rural Development.

(2004) Report of the APO Seminar on Role of Local Communities and Institutions in Integrated Rural Developmen theld in Islamic Republic of Iran, 15-20 June 2002 (ICD-SE-3-01)

20. Asian Productivity Organization (2004)[Skatīts: 20.03.2013.] Piejams: http://www.apo-tokyo.org/publications/files/pjrep-icd-se-3-01.pdf

21. Sztompka P. (1993) The Sociology of Social Changes. Oxford UK, Cambridge US: Wiley-Blackwell. 368 p.

22. The Cork Declaration – A living countryside (1996)[Skatīts: 20.03.2013.] Pieejams: http://ec.europa.eu/agriculture/rur/cork_en.htm

189

23. Vēveris A. (2013) Eiropas Savienības atbalsta loma Latvijas lauksaimniecības attīstībā. Promocijas darba kopsavilkums. Rīga, LU, 78 lpp.

24. Woods M. (2012) New directions in rural studies? Journal of Rural Studies, 28, 14 pp.

190

XI. KAS LABĀK LATVIJAI: SLIKTIE SAMARIEŠI VAI HEDŽĒTS MUSKUĻAINS LIBERĀLISMS?

Andrejs Jaunzems

KOPSAVILKUMS

Raksts iecerēts kā autora diskusija ar Kembridžas ekonomistu Hadžūnu Čangu, Ha-Joon Chang, par idejām, kas formulētas Latvijas ekonomistu vidū plašu pazīstamību iemantojušajā šī autora grāmatā "Bad Samaritans" (2007). Neoliberālisma globālā uzticēšanās jeb morālā krīze rada milzīgas transakciju izmaksas. Ha-Joon Chang skaidro neoliberālismu kā liberālisma jaunāko fāzi. Manuprāt, tā ir kļūda, kas turklāt plaši izplatīta. Liberālisma ideoloģija ir trausla un humāna, radusies no praksē novērota un teorētiski pierādīta fakta, ka privātīpašums un konkurence ved pie egoistisko indivīdu savtīgo interešu spontānas harmonijas. Neoliberālisms ir zaudējis galvenās principiālās liberālisma pazīmes. Neoliberālismu traktēju kā savdabīgu stratagēmu. Diemžēl egoistisko indivīdu spontānā interešu harmonija nespēj rasties ekstremāli neviendabīgos sociomos − indivīdu egoistiski racionāli lēmumi un atbilstoša izturēšanās ved pie antisociāla Neša līdzsvara. Errou teorēma pierāda, ka ekstremāli neviendabīgās grupās, vispārīgi runājot, nav iespējams konsolidēt indivīdu preferences ar mērķi iegūt solidāri akceptētus lēmumus. Ekonomisti un politiķi diskutē par muskuļoto liberālismu, paternalistisko liberālismu un pat par morāles komponenta nepieciešamību ekonomikā. Bet morāle ir metafiziska kategorija un neiederas ekonomikas teorijā, kas pretendē būt pozitīva zinātne! Ar mērķi aizsargāt liberālismu, ieviešu preferenču ekvivalences klases jēdzienu. Šādās klasēs, aizsargātās pret naidīgām eksternalitātēm, iespējams konstruēt solidāri akceptētas kolektīvās preferences. Saskanīgu indivīdu rezolūcija balstās uz moderno izturēšanās ģenētiku un trīskāršo spirāli: gēni, organisms, vide.

IEVADS

Latvijas sabiedrībā 2011. gadā spēcīgu rezonansi izraisīja Kembridžas Universitātes ekonomista Hadžūna Čanga22 2007. gadā publicētās grāmatas "Ha-Joon Chang. Bad Samaritans", tulkojums latviešu valodā ar nosaukumu "Sliktie samarieši. Bagāto valstu netīrās sirdsapziņas noslēpumi". Īpašā priekšvārdā izdevumam latviešu valodā autors raksta: "Šī grāmata Latvijā būs noderīga visiem, kas vēlas celt savas zemes labāku nākotni.".

Atslēgas vārds Hadžūna Čanga grāmatā ir "neoliberālisms", bet dramatisko fonu raksturo citāts: "Es neapgalvoju, ka kaut kur pastāv ļauna slepenā komiteja, kas sistemātiski ar pulverizatoru aizkrāso nevēlamus cilvēkus fotogrāfijās un pārraksta vēstures liecības. Tomēr vēsturi raksta uzvarētāji.".

Manas profesionālā darba gaitas saistītas ar mikroekonomikas studijām, tāpēc, nolens volens, jāatsedz aizklātās fotogrāfijas, jārestaurē vēsturiskā patiesība un jāizprot, kas ir neoliberālisms un kāds ir tā sakars ar liberālismu. Uzskatīšu par panākumu, ja polemikā ar godājamo Hadžūnu Čangu lasītājam varēšu dot skaidrākus

22 Ha-Joon Chang (Korean, born October 7, 1963) − viens no vadošajiem institucionālisma ekonomistiem; specializējies attīstības valstu ekonomikās.

191

jēdzienus un pozitīvākus sociālekonomiskās struktūras vērtējumus. Dodot priekšroku zinātniskai patiesībai salīdzinājumā ar politkorektumu un izvairoties no metafiziskiem jēdzieniem "morāle", "sirdsapziņa", centīšos izskaidrot globālās morālās krīzes, moral crisis, jeb uzticēšanās krīzes, confidence crisis, cēloņus un formulēt savu redzējumu par globālo sociālekonomisko procesu tālāko norisi. Uzdrošinos cerēt, ka šādā plašā kontekstā var iegūt ticamāku priekšstatu par faktoriem, kas ietekmēs Latvijas tautsaimniecības fāzu trajektoriju tuvākajos 10−20 gados.

MIKROEKONOMIKAS TEORIJAS SĀKUMA POSTULĀTI

Mikroekonomika pēta cilvēku izturēšanos ražošanas un maiņas procesā, par kauzalitātes23 avotiem pirmajā tuvinājumā izmantojot pamatpostulātus, kas sakņojas Tomasa Hobsa24 morāles relativitātes koncepcijā. Dzīvas būtnes pašsaglabāšanās instinkts un vajadzību apmierināšanas tieksme ir dabas likumi; "labums" ir tas, kas vilina un ir gribēts, "ļaunums" ir tas, kas nepatīk un tiek ienīsts.

Pirmais postulāts. Visas pasaules, dzīves, katra auga, dzīvnieka, arī cilvēka metafiziskā būtība izpaužas gribā. To formulējis Artūrs Šopenhauers25. Griba ir tas spēks, kas ierosina visus citus gara un dvēseles spēkus. Tie pilda gribas, iekšējās dziņas pavēles un tie nemaz nerosītos, nefunkcionētu, ja nebūtu šī pirmsākuma, pirmspēka. Bet griba nekad netiek līdz galam īstenota un apmierināta, tā rosās nemitīgi, tā ir neizsmeļama, neapmierināma. Tā dzīvo stādi, dzīvnieki, tā dzīvo cilvēki. Viss dīgst, briest, aug, izplešas un stiepjas. Kas ir šīs metafiziskās gribas cēlonis, es nezinu. Postulāta pašsaprotamība nenozīmē, ka postulāta regulāra izpildīšanās garantēta vienmēr. Novēroti gadījumi, kad metafiziskā griba vājinās un cilvēki vai dzīvnieki nevēlas dzīvot, tāpēc, piemēram, novērojamas delfīnu pašnāvības, var pastāvēt ienesīgs eitanāzijas (vieglas nāves) bizness.

Otrais postulāts. Metafiziskās gribas radītā rosība ir pakļauta tādām vai citādām preferencēm26. Auga, dzīvnieka un cilvēka dabiska tieksme ir sekot savām individuālajām interesēm un vienmēr darīt savā subjektīvā skatījumā labāko no tā, ko konkrētajā situācijā var darīt. Egles saknes atrod komposta kaudzi, vārna atrisina uzdevumu, lai dabūtu sieru, zivs meklē, kur dziļāks, cilvēks − kur labāk. Cilvēka gribas rosinātā izturēšanās atkarīga no tām viņa iespējām, kuras viņš apzinās, un no cilvēka preferenču sistēmas, ko senāk mēdza dēvēt par vērtību sistēmu.

Šveices matemātiķis Daniels Bernulli, Daniel Bernoulli, 1738. gadā apgalvoja, ka ikviens cilvēks ieguvumu un zaudējumu grozu kompleksi vērtē ar savu individuālo derīguma, utility, funkciju. Derīguma iluzoritāti formulēja Frīdrihs Nīče27: "(..) tas, ko te saucam par derīgumu, galu galā ir tikai ticība, tikai iztēle un, iespējams, tieši tā liktenīgā muļķība, no kuras mēs visi reiz iesim bojā.".

23 Kauzāls (no latīņu causalis) − cēlonisks. 24 Tomass Hobss, Thomas Hobbes (1588–1679) − britu politiskās filozofijas veidotājs, matemātiķis, lingvists, ietekmējies no Frensisa Bēkona, Galileo Galileja, Renē Dekarta atziņām. 25 Artūrs Šopenhauers, Artur Schopenhauer (17881–860) − vācu filozofs. 26 Preference (no latīņu praeferre − dot priekšroku) − priekšroka. Krievu valodā предпочтение. 27 Frīdrihs Nīče, Friedrich Nietzsche (1844–1900) − vācu filozofs. Frīdrihs Nīče iespaidojis XX gadsimta izcilākos latviešu intelektuāļus, piemēram, Jāni Akurāteru, Rūdolfu Blaumani, Vili Plūdoni, Kārli Skalbi.

192

Trešais postulāts. Indivīdi pastāvīgi piedalās natūrsociālās spēlēs28 ar dabu un citiem indivīdiem. Parasti spēlē ir stratēģijas līderis, kurš pirmais veic kādas darbības un līdz ar to veido sekotāju spēles ietvaru. Katra indivīda iespējas raksturo viņa stratēģiju29 kopa. Indivīda preferences un apstākļi nosaka stratēģijas izvēli un izturēšanos. Indivīdu rīcības rezultātā dabā un sociumā30 iestājas tāda vai citāda līdzsvara situācija. Situācija dabā un sociumā atgriezeniski ietekmē indivīdu preferences, kas pēc tam, atkal mijiedarbojoties, nosaka cilvēku izturēšanos un situāciju, kas iestājas. Tā veidojas dabas un sociuma situāciju jeb fāzu vēsturiskā gaita.

Mūsdienu mikroekonomikas teorija konstruēta, balstoties uz postulātu, kas sintezē indivīda (patērētāja, ražotāja, starpnieka) gribu, iespējas, informētību, preferences: "Cilvēks vienmēr izvēlas labāko no stratēģijām, kas dotajos apstākļos tam pieejamas, un savu izvēli apliecina ar rīcību. Cilvēks ieinteresēts paplašināt savas iespējas − gādā informāciju, izglītojas, cenšas palielināt savus ienākumus un ietekmēt preču cenas, cenšas ietekmēt citu cilvēku preferences un izturēšanos." Ekonomisti aicina klausīties cilvēku vārdos, vērot cilvēku darbus un salīdzināt vārdu atbilstību darbiem.

Tālākajos spriedumos atslēgas vārds ir "indivīda preferences". Indivīda preferenču sistēma ir indivīda personības atribūts31. Tīrā mikroekonomikas zinātne, ko pašreiz studē pasaules universitātēs, pretendē būt matematizēta aksiomātiski deduktīva pozitīva zinātne, tāpēc atsakās aplūkot metafiziskos morālas dabas jautājumus. Cilvēku preferences, kas izveidojušās reālajos apstākļos un determinē stratēģijas izvēli un izturēšanos atkarībā no citu cilvēku izturēšanās, pirmajā tuvinājumā uzlūko kā dotas. Mikroekonomika tomēr pēta arī iespēju transformēt cilvēku preferences atbilstoši tādiem vai citādiem mērķiem.

Cita starpā pozitīvā zinātne pēta, kā cilvēcē radušās reliģijas un priekšstati par morāli, kā radušies morāles likumi un normas. Principiāli svarīgi ir uzsvērt, ka, pozitīvajai zinātnei attīstoties, daudzas problēmas, kas šķita metafiziskas, tiek risinātas pozitīvās zinātnes ietvaros. Pārliecinošākos precedentus sniedz spēļu teorija un izturēšanās ģenētika (game theory, behavioural genetics). Spēļu teorija trīskārtējās spirāles: gēni, organisms, vide (The Triple Helix: Gene, Organism, Environment) ietvaros ļauj izprast indivīdu izturēšanās un sociālekonomisko situāciju veidošanās dialektiku.

Cilvēka preferenču sistēma saistīta ar viņa personību, kas top organoniskā, ģenētiskā, ģeogrāfiskā, ekonomiskā, institucionālā determinisma ietekmē. Trāpīgas atziņas par organonisko, ģenētisko, ģeogrāfisko, ekonomisko un institucionālo faktoru ietekmi uz cilvēka personību atrodam latviešu un krievu folklorā. Gudrība no folkloras aizceļo uz zinātni. Minētās piecas cilvēka personības determinismu teorijas atsevišķos laika periodos tajā vai citā valstī oficiālā ideoloģija kvalificē kā pseidozinātnes vai pat antizinātnes.

28 Spēle, game, игра − svarīgākais ekonomikas un socioloģijas teorētiskais jēdziens; spēļu teoriju izmanto indivīdu stratēģiju mijiedarbības dialektikas modelēšanai. 29 Stratēģija − potenciāli realizējams plāns kāda mērķa sasniegšanai; indivīda mērķis − maksimizēt iegūto derīgumu; akcija − uz kāda mērķa sasniegšanu vērsta rīcība vai pasākums. 30 Sociums (no latīņu socium − kopīgs; societas − kopība, apvienība) ir sociālā vide. Sociāls (no latīņu socialis) − saistīts ar sabiedrību, cilvēku dzīvi un attiecībām sabiedrībā. 31 Atribūts (no latīņu attributum − piešķirtais) ir priekšmeta vai parādības būtiska pazīme, īpašība, sastāvdaļa.

193

A. Organoniskais determinisms − organisms kā liktenis. Organisms32 ir dzīvs ķermenis, kam raksturīga vielmaiņa, pašregulēšanās, vairošanās un citi ķermeniskie procesi. Latviešu sakāmvārds māca – veselā miesā vesels gars. Garīgā higiēna seko aiz fiziskās higiēnas: sestdienas vakarā pirts, svētdienas rītā − baznīca. Visas nozīmīgās pasaules reliģijas aicina uz askētismu un pieticību, nosoda miesas kārības. Ideoloģijā organoniskais determinisms izpaužas, piemēram, kā jaunatnes darba, sporta un atpūtas nometņu izmantošana fiziski veselāku un līdz ar to mazāk uz perversijām33 orientētu personību veidošanā.

B. Ekonomiskais determinisms − ekonomika kā liktenis; homo sapiens tiek reducēts uz homo economicus. Ekonomiskais determinisms plaši pazīstams, jo acīmredzamas tā daudzveidīgās izpausmes. Vieta ekonomiskajā sistēmā determinē atsevišķu cilvēku un cilvēku grupu izturēšanos preču un pakalpojumu ražošanas, sadalīšanas, tirdzniecības un patērēšanas procesā ierobežotu resursu un specifisku attiecību kontekstā. Dzejnieks Heinrihs Heine 1841. gadā rakstīja: "Nauda − mūsu dievs un Rotšīlds34 − tās pravietis.". Ideoloģijā ekonomiskais determinisms izpaužas kā šķiriskā solidaritāte: noteicošais faktors cilvēka dzīvē ir vieta ražošanas attiecību sistēmā un mantiskais stāvoklis.

C. Ģeogrāfiskais determinisms − ģeogrāfiskā telpa kā liktenis. Mācība, kas uzskata, ka sabiedrības attīstība tieši atkarīga no ģeogrāfiskiem apstākļiem (klimata, augsnes, dzīvniekiem, baktērijām, vīrusiem, augiem, upēm, jūras, reljefa, ainavas u. tml.). Ideju par dabas apstākļu noteicošo lomu cilvēka mentalitātē un sabiedrības dzīvē izvirzīja jau Platons un Aristotelis Ideoloģijā ģeogrāfiskais determinisms izpaužas kā patriotisms: cilvēku grupu vienotībā noteicošā ir augsne, nevis asinis.

D. Ģenētiskais determinisms − iedzimtība kā liktenis. Mācība, kas uzskata, ka sabiedrības sociālekonomiskā attīstība tieši atkarīga no sabiedrības locekļu iedzimtajām īpašībām. Artūrs Šopenhauers raksta: "Katra dzīvnieka, arī cilvēka dziļākā būtība ir suga, kurai tas pieder.". Latviešu tautas gudrība māca − ābols no ābeles tālu nekrīt. Angļu psihologs un antropologs Frensiss Galtons35 radīja diferenciālo psiholoģiju − mācību par cilvēku psiholoģiskajām atšķirībām. Izmantojot lielu skaitu empīrisku testu un apsteidzot ģenētikas atklājumus par 200 gadiem, Frensiss Galtons ar matemātiskās statistikas metodēm pierādīja, ka cilvēku psiholoģiskās atšķirības dziļākajā būtībā ir latento iedzimtības faktoru jeb genotipa noteiktas. Cilvēka iedzimto psiholoģisko fundamentu nejaušā veidā ietekmē vide. Ideoloģijā ģenētiskais determinisms tradicionāli izpaužas kā etniskā solidaritāte: cilvēku grupu vienotībai asinis svarīgākas par augsni.

E. Institucionālais determinisms sociālo, politisko, tiesisko, morālo un etnisko institūciju tradīcijas traktē kā cilvēka likteni un visaugstāk vērtē tautas cilvēcisko kapitālu. Eiropas vērtību pētījumā pirms desmit gadiem konstatēts: "Latvieši vienīgie Eiropā uzskata, ka naudas un materiālo labumu lomas samazināšanās nav nekas slikts.". Toreiz vēl latviešiem pirmā vietā bija darba tikums, otrā vietā – atbildība. Angļiem jau sen pirmā vietā ir labas manieres, bet otrā vietā – tolerance. Ideoloģija ir politisko, tiesisko, filozofisko, tikumisko, reliģisko un estētisko uzskatu un nostādņu sistēma. Katras ideoloģijas mērķis ir ietekmēt cilvēku preferences un vienot vai šķelt noteiktas grupas cilvēkus. Sociālekonomiskajā attīstībā ideoloģijai ir izšķiroši svarīga loma. Ar

32 No grieķu organon − rīks, instruments. 33 Perversija (no latīņu perversio − ačgārnība) − pretdabiska, slimīga tieksme, it īpaši seksuālajā jomā, izkropļojums. 34 Natans Meijers Rotšīlds − leģendārs XIX gadsimta ebreju finansists. 35 Francis Galton, 1822–1911.

194

izglītības starpniecību ideoloģija ietekmē zinātni un tehnoloģiju rašanos, savukārt morāle determinē tehnoloģiju izmantošanas veidus.

Bioloģiski sociālie instinkti un stereotipi. Cilvēka izturēšanos ietekmē dziļi paslēptie bioloģiski sociālie instinkti – iedzimtu organisma reakciju komplekss, kam ilgā laika posmā ir bijusi svarīga nozīme indivīdu izdzīvošanā. Psihologi pēta dažādiem etnosiem raksturīgos bioloģiski sociālos instinktus un stereotipus, jo to izpratne ļauj izprovocēt vajadzīgo indivīdu izturēšanos un tādējādi manipulēt ar cilvēkiem. Plaši un ļoti interesanti psihologu, sociologu un ekonomistu pētījumi veltīti tam, ko angļu valodā sauc the Framing of Decisions and the Psychology of Choice.

Cilvēka iekšējie maldīgas pārliecības avoti − elki. Frensiss Bēkons36 savā grāmatā De Augmentis un pēc tam grāmatā Novum Organum pievērsa uzmanību cilvēka iekšējiem maldīgas pārliecības avotiem, kas izkropļo domāšanu. Viņš nosauca šos avotus par elkiem jeb idoliem ειδωλα un iedalīja četrās grupās: Idola tribus rases jeb cilts elki, Idola specus alu elki, Idola fori laukuma elki un Idola theatri teātra elki. Eiropas etnosu folklorā mēs varam atrast precīzu izpratni par visiem elkiem. Frensiss Bēkons brīdina: "Elki un nepareizi jēdzieni, kas ir pārņēmuši cilvēka intelektu un dziļi tajā iesakņojušies, ne tikai tā apsēduši cilvēku prātus, ka patiesībai grūti iekļūt tajos, bet arī tad, ja patiesībai ceļš vaļā, tie no jauna parādās un var būt par kavēkli pašā zinātņu atjaunošanā, ja vien cilvēki, iepriekš brīdināti, cik iespējams, nenodrošinās pret tiem.".

Personības manipulēšana. Ilūzijas un oreoli. Cilvēka personību samērā viegli transformēt apzināti. Pēdējā laikā bieži raksta par profesionālu personības manipulēšanu, eksistē plaša saturīga literatūra. Minēšu, piemēram, grāmatas37 Robert B. Cialdini. Influence. Science and Practice, 2001 un Nicolas Guéguen. Psychologie de la Manipulation et de la Soumission, 2002. Daudzreiz vajadzīgo cilvēka izturēšanos panāk, gluži vienkārši piemānot, radot ilūziju un oreolu. Galējā personības manipulēšanas stadija ir zombēšana38.

Vai daudz mums var palīdzēt veselais saprāts? Cilvēka veselais saprāts ir naivā reālisma un dotajā sabiedrībā pieņemto un valdošo tradicionālo priekšstatu nekritisks apvienojums. Naivais reālisms galvenokārt veidojas ģeogrāfiskā, organoniskā un ģenētiskā determinisma ietekmē. Savukārt sabiedrībā pieņemtos un valdošos tradicionālos priekšstatus veido ekonomiskais determinisms un institucionālais determinisms. Cilvēka veselo saprātu tā vai citādi ietekmē visi pieci determinismi, bioloģiski sociālie instinkti un stereotipi, elki, manipulācijas. Visi šie faktori, saprotams, daudzveidīgi mijiedarbojas.

Secinājums. Cilvēka preferenču sistēma veidojas komplicētā veidā, mijiedarbojoties pieciem determinismiem, bioloģiski sociālajiem instinktiem un stereotipiem, veselajam saprātam, elkiem, mērķtiecīgas manipulācijas ietekmei. Ļoti bieži cilvēks tiek piemānīts un dzīvo maldu un ilūziju pasaulē. Tāpēc cilvēka vērtējumi par lietām ir ļoti subjektīvi, tiem ar kaut kādu objektīvu patiesību var nebūt gandrīz nekas kopējs. Tomēr, lai kāda arī būtu cilvēka preferenču sistēma, lēmumu par rīcību pieņem cilvēks pats. Izšķiroša ir daudzo personību veidojošo faktoru dominante.

36 Francis Bacon, 1561–1626. 37 Grāmatas tulkotas krievu valodā: Роберт Чалдини. Психология влияния. 2006 un Н. Геген. Психология манипуляции и подчинения. 2005. 38 Zombijs (no afrikāņu zumbi – elks) ir cilvēks, kas ar narkotikām, hipnozi un tamlīdzīgām metodēm padarīts par citu gribas aklu izpildītāju.

195

RACIONĀLU INDIVĪDU ANTISOCIĀLA IZTURĒŠANĀS

Spēļu teorijas rašanās saistīta ar Nikolo Makiavelli, Niccoló di Bernardo dei Machiavelli, Antoina Kurno, Antoine Augustin Cournot, Heinriha fon Štakelberga, Heinrich Freiherr fon Stackelberg, Džona Neša, John Forbes Nash, darbiem. Iespējams, ka spēļu teorijas jēdzienu sistēmu jau 300 gadus pirms Kristus lietoja leģendārais filozofs Kautiljo39.

Spēļu teorija un tās pielietojumi sociālekonomisku līdzsvaru analīzē aplūkoti autora darbos [1, 2, 4, 5, 7. 8]. Vispārēju priekšstatu dod neformāls spēles apraksts.

Ir dota spēlētāju kopa. Katram spēlētājam ir sava stratēģiju kopa. Stratēģija ir potenciāli realizējams rīcības plāns − tas, ko spēlētājs var darīt, ja viņš to vēlas. Spēles akts jeb partija (viena rīcības epizode, gājiens) nozīmē, ka katrs spēlētājs izvēlas kādu no stratēģijām un rīkojas saskaņā ar to. Spēles akta rezultātā iestājas situācija. Spēlētāji stratēģijas var izvēlēties vienlaikus (simultaneos game), pakāpeniski (sequential game) vai kombinētā veidā. Kad ir iestājusies situācija, katrs spēlētājs saņem vinnestu, ko abstraktā modelī traktē kā derīgumu (utility). Pāreja no vienas situācijas uz citu situāciju nozīmē, ka kārtējā spēles aktā vismaz viens spēlētājs ir mainījis savu stratēģiju. Katrs spēlētājs, domājot par iespējamo stratēģijas maiņu, ir norūpējies par sava vinnesta izmaiņu un interesējas arī par citu spēlētāju vinnestu izmaiņām − viņš skaita naudu gan savā, gan citu spēlētāju kabatā. Spēlētāji var veidot koalīcijas, kuru iekšienē savukārt notiek spēle.

Simultānspēlē aģentu stratēģiju mijiedarbības rezultātā var iestāties situācija, ko sauc par Neša līdzsvaru. Neša līdzsvara situāciju var raksturot šādi. Ja kāds no spēlētājiem, būdams nemierā ar savu vinnestu dotajā līdzsvara situācijā, nākamajā spēles aktā mainīs savu stratēģiju, bet pārējie spēlētāji stratēģijas nemainīs, tad jaunajā situācijā "nemiera cēlāja" vinnests samazināsies. Tā kā cilvēks pats sev nav ienaidnieks, tad varam sagaidīt, ka Neša līdzsvara situācijā katrs atsevišķs spēlētājs savu stratēģiju nemainīs. Cita lieta, ja idejas iekaro masas un daudzi aģenti maina savas stratēģijas. Tad var iestāties cits Neša līdzsvars, kurš gan negarantē vinnesta pieaugumu tam vai citam spēlētājam.

Sociālekonomiskās vadības problēmas vienmēr ir modelējamas kā spēles, kur vadītājam ir pirmā gājiena tiesības, proti, viņš ir stratēģijas līderis, bet daudzie sekotāji, reaģējot uz līdera realizēto stratēģiju, piedalās simultānspēlē. Līderis var ietekmēt sekotāju spēles noteikumus, tāpēc līderis cenšas izvēlēties tādu stratēģiju, lai Neša līdzsvars, kas iestājas sekotāju reakcijas simultānspēlē, maksimizētu līdera iegūto derīgumu. Svarīgi uzsvērt, ka realitātē līdzsvara situācija parasti nav tā, ko iecerējis stratēģijas līderis − spēles noteikumu sastādītājs. Ja līderim tomēr izdodas maksimizēt savu derīgumu, tad iestājas situācija, ko sauc par Štakelberga-Neša līdzsvaru.

Pozitīvisti uzskata sarežģītu sociālekonomisku situāciju par izprastu, ja izdevies identificēt Štakelberga-Neša līdzsvaru. Līdzsvars mainās, ja mainās pietiekama skaita indivīdu preferences vai ārpus spēles esoša vara maina apstākļus, kādos indivīdi izvēlas savā subjektīvajā vērtējumā labākās stratēģijas.

Aplūkosim dramatiski nozīmīgu stilizētas spēles piemēru, kura struktūra, neskatoties uz galējo vienkāršošanu, satur vairumu no tiem elementiem, kas

39 Kautiljo, Kautilya − leģendārs senindiešu filozofs; Kautiljo tiek uzskatīts par ievērojamās politiskā reālisma grāmatas "Arthashastra" autoru. Centrālās sociālekonomiskās idejas: autokrātija kā efektīvas ekonomikas priekšnoteikums; kolektīvā ētika kā spēks, kas satur sociumu.

196

nepieciešami sociālo līdzsvaru centrālo problēmu izpratnei, dažu teorēmu formulēšanai un superracionālisma jēdziena definīcijai. Interpretācijas pamatojas uz ekonomikas Nobela prēmijas laureāta Džeimsa Bjūhanena40 grāmatu "The Reason of Rules: Constitutional Political Economy" (likumu cēlonis: konstitucionālā politekonomija) [9].

Spēlē divi dalībnieki: Ansis un Basis. Spēles vinnestu (derīgumu) bimatrica dota 1. tabulā.

Anša stratēģijas ir matricas rindu numuri (1. rinda, 2. rinda), Baša stratēģijas − matricas kolonnu numuri (1. kolonna, 2. kolonna). Pieņemsim, ka Ansis izvēlas 2. rindu, Basis izvēlas 1. kolonnu un abi spēlētāji rīkojas saskaņā ar izvēlētajām stratēģijām. Tad iestājas situācija (2. rinda; 1. kolonna) – Anša vinnests ir 10, Baša vinnests ir 0.

1. tabula

Basis

1. kolonna 2. kolonna

Ansis 1. rinda 6; 6 0; 10

2. rinda 10; 0 1; 1

Sociālās dilemmas vinnestu bimatrica

Ievērosim, ka Ansim 2. rinda ir dominējoša stratēģija; Basim 2. kolonna ir dominējoša stratēģija. Spēles Neša līdzsvars ir situācija (2. rinda; 2. kolonna).

Ja stratēģijas līderis ir Ansis, bet Basis ir stratēģijas sekotājs, tad iestājas Štakelberga līdzsvara situācija (2. rinda; 2. kolonna). Ja stratēģijas līderis ir Basis, bet Ansis ir stratēģijas sekotājs, arī tad iestājas Štakelberga līdzsvara situācija (2. rinda; 2. kolonna).

Ansis un Basis ir racionāli cilvēki, tāpēc situācija (2. rinda; 2. kolonna) ir stabila līdzsvara situācija un katrs no spēlētājiem saņem vinnestu 1. Spēlētāji nesaņem pa 6 punktiem, ko varētu iegūt, ja Ansis izvēlētos 1. rindu un Basis izvēlētos 1. kolonnu!

Dotā spēle atsedz mūžseno problēmu par indivīdu brīvu stratēģiju izvēli un indivīdu rīcības koordināciju grupās. Kā panākt, lai spēlētāji saņem nevis pa 1 punktam, bet pa 6 punktiem? Kā izkļūt no posta un iegūt labklājību?

Spēle uzskatāmi parāda indivīdu izturēšanās mehānismu, kura darbības rezultātu pauž svarīgā sociālekonomiskā teorēma, kas cilvēkiem zināma kopš senatnes. Ja spēles aģenti racionālus lēmumus pieņem bez koordinācijas, var iestāties sociāli neefektīvs līdzsvars un tādējādi var izrādīties, ka brīva individuālisma iespējas ir izsmeltas. Lai indivīdu stratēģiju mijiedarbība vestu uz efektīvu līdzsvaru, vai nu indivīdu preferencēm apriori jābūt homogēnām, vai arī nepieciešama sociuma vadība, kas spēj realizēt sistēmpieeju un transformēt indivīdu preferences.

40 Džeimss Bjūhanens, James McGill Buchanan (dzimis 1919. gadā) – amerikāņu ekonomists, 1986. gada ekonomikas Nobela prēmijas laureāts.

197

Vispārinājumos dilemma iegūst sarežģītu struktūru. Paplašinot analīzi, spēlē iekļauj patvaļīgu skaitu spēlētāju, kas darbojas individuāli, grupās vai kolektīvas organizācijas formā ar valsts institūtu starpniecību, aplūko daudzveidīgus stratēģiju izvēles variantus. Rezultātā veidojas praktiski neierobežots saturīgi interpretējamu spēļu skaits.

A. Visvieglāk izprast sociāla kontrakta ideju.

Kā redzējām, ja nepastāv kāds īpašs noteikums un vienošanās (kontrakts) starp

Ansi un Basi, indivīdu derīguma maksimizācija nenovēršami noved pie antisociāla Neša līdzsvara − situācijas (2. rinda, 2. kolonna). Vai indivīdu mijiedarbības koordinācija panākama ar sociālo kontraktu? Par to rakstījuši ļoti daudzi filozofi, ekonomisti, sociologi.

Pieņemsim, ka spēlētāji vienojas: Ansis izvēlēsies 1. rindu un Basis izvēlēsies 1. kolonnu, lai abiem ir liels vinnests. Kas notiek tālāk? Basis cer, ka Ansis ievēros norunu un tāpēc centīsies palielināt savu vinnestu, izvēloties 2. kolonnu. Analoģiski arī Ansis, būdams racionāls, centīsies palielināt savu vinnestu ar 2. rindas izvēli. Iestāsies nevēlamā situācija (2. rinda, 2. kolonna).

Teorēma 1. Nekoordinēta racionālu indivīdu rīcība ved pie līdzsvara, kas var izrādīties sociāli neefektīvs. Kontrakta noteikumu ievērošana, vispārīgi runājot, neļauj indivīdam maksimizēt savu derīgumu, tāpēc jebkurš kontrakts, kurš noved pie sociālas labklājības (ja to ievēro visi spēles dalībnieki), viegli sagraujams dažu vai visu dalībnieku individuāli racionālas antisociālas izturēšanās dēļ.

Uzsvērsim, ka indivīds, kurš neievēro kontraktu un maksimizē savu individuālo derīgumu, rīkojas racionāli, bet antisociāli. Individuālā derīguma maksimizācijas un sociālās labklājības dilemma, kas izpaužas kā racionālu indivīdu antisociāla izturēšanās, saskatāma pilnīgi visās sociālekonomiskajās un politiskajās spēlēs.

Daudzreiz dzirdam aicinājumu: "Sāc no sevis! Negaidi no citiem, bet rīkojies tikumīgi, un tad arī citi kļūs tikumīgi." Cilvēki, kas pauž šo aicinājumu, ir vai nu naivi, vai slīpēti viltnieki. Sacītais attiecas, piemēram, uz Latvijā pazīstamo ekonomistu Dr. Inesi Feiferi, kurš 2011. gada 10. februārī portālā www.nozare.lv pauž daudzreiz dzirdēto skaitāmpantiņu: "Ja godīgi paskatīsimies paši uz sevi, ieraudzīsim briesmu lietas. Ja gribi, lai pasaule mainās, maini pats sevi. Lai pašam nebūtu ar sevi jānodarbojas, vieglāk ir pateikt, ka visi citi ir nelieši.". Dailes teātra režisors Kārlis Auškāps intervijā Mārai Lapsai 2011. gada 28. februārī NRA pielikumā "Māja" pamāca: "Lai sadziedētu šīs rētas, lai šķīstītos, katram jāsāk pašam ar sevi. Tas nevar būt masveida pasākums, sak', mīļie, tagad sadosimies rokās un kopīgi atveseļosim tautas dvēseli. Tā tautas dvēsele, redz, ir tas mans kripatiņš un jūsu kripatiņš.". Citāti ir raksturīgi, jo cienījami latviešu inteliģenti domā apbrīnojami vienkāršoti. Tas ļoti skaidri redzams stilizētajā spēlē, jo Basis ar savu 2. kolonnu taisni to vien grib, lai Ansis "sāk ar sevi" − ir "dievgosniņš", kas prognozējami izvēlas 1. rindu. Reālajā dzīvē ir pārāk daudz sāpīgu piemēru latviešu sakāmvārdam "Kur auni, tur cirpēji". Teorēma 2. Cilvēku grupā sociālā mijiedarbībā funkcionē liels skaits cilvēku. Pieņemsim, ka dotajā grupā eksistē cilvēku apakškopa, kas izturas egoistiski un ignorē pārējo cilvēku intereses. Tad egoistu izturēšanās mudina arī pārējos spēlētājus izturēties egoistiski − vienkārši tāpēc, lai aizsargātu sevi no egoistiem.

Uzsvērsim, ka spēļu teorijā termini "altruists", "egoists" ir matematizēti, tātad uzlūkojami kā pozitīvās zinātnes jēdzieni. Teorēmas 2 pamatā ir Tomasa Hobbsa formulētais egoisma epidēmijas likums: "Lai gan sabojātu cilvēku ir mazāk nekā labu

198

cilvēku, tomēr, tā kā mēs nevaram tos atšķirt, mums visu laiku nākas turēt aizdomās, ieklausīties, gaidīt nepatikšanas, pakļaut sevi, aizsargāt sevi, − pat kontaktējoties ar pašiem godīgākajiem un cildenākajiem ļaudīm.". Ir vēl papildu apstāklis, kas sekmē egoisma vīrusa izplatību. Spēlē "altruisti egoisti" piedalās liels skaits cilvēku. Daudzi altruisti ievēro, ka egoisti iegūst sev nepelnīti lielus vinnestus. Rodas dabiska pārestības sajūta un taisnīga vēlēšanās "saņemt savu daļu", kas kavē altruistiskās izturēšanās izplatību. Cilvēkus pārņem morālais nihilisms. Egoisma vīruss pielīp vairumam grupas locekļu un altruisms iznīkst. Tomass Hobbss raksta, ka altruistiskas motivācijas, kas izriet no rūpēm par sabiedrības interesēm, ir plaši izplatītas 17. gadsimtā. Tomēr šīs cildenās motivācijas ir maigi ziedi un izšķiroša nozīme to ziedēšanai ir atbilstošu institūtu eksistencei atbilstošā cilvēkvidē. B. Sociāla reglamenta izpilde jānodrošina ar represijām.

Cilvēka dabiska tieksme ir sekot savām individuālajām interesēm. Kad indivīdi cenšas maksimizēt savus derīgumus, atsevišķu indivīdu izturēšanās rezultāts veidojas sabiedriskā mijiedarbībā gan gadījumā, ja nekādu noteikumu nav, gan arī tad, kad spēlētāji vienojušies par kādu reglamentu. Ja ir panākta saskaņa jautājumā par sociālo kontraktu, kura mērķis ir paaugstināt katra indivīda labklājību, rodas nepieciešamība konstruēt sociālu represiju mehānismu, ar kura palīdzību var piespiest spēles dalībniekus ievērot reglamentu. Ja nav izveidotas efektīvas sociālo represiju metodes, ar kuru palīdzību indivīdus piespiež ievērot noteikumus, tad racionāli indivīdi noteikumus neievēro. Protams, aģents kontrolei un represijām var pakļauties, bet var arī nepakļauties.

C. Kā grupā panākt vienošanos par reglamentu un represiju mehānismu?

Varētu šķist, ka racionālu indivīdu antisociālā izturēšanās novēršama ar gudri sastādītu spēles noteikumu un represiju sistēmas palīdzību, jo spēles kvalitāte vairāk atkarīga no spēles noteikumu kvalitātes nekā no spēlētāju meistarības. Tomēr te rodas vēl grūtāka problēma: spēles noteikumu sastādīšana ir politiķu kompetencē, bet politiskajā tirgū spēlētāju egoistiskā tieksme sekot savām individuālajām interesēm, ignorējot sociālās intereses, ir vēl izteiktāka. Džeimss Bjūhanens raksta: "Augstāko cenu par varu institucionālās sistēmās, kā likums, piedāvā cilvēki, kuru personīgie projekti prasa panākt ievērojamas citu cilvēku izturēšanās izmaiņas. Tāpēc cilvēkiem ir racionāls pamats sagaidīt, ka institucionālā vara tiks izmantota neatbilstoši cilvēku vairākuma interesēm."

Kā rodas likumi? Ja mēs izpētītu vienalga kāda likuma vienalga kādā valstī rašanos, tad nonāktu pie politiskas spēles, kurā kāda no aģentu koalīcijām panākusi sev vēlamo situāciju.

Imanuels Kants41, apzinādamies pretrunas dialektisko raksturu, izteiksmīgā formā runā par cilvēku nesabiedrisko sabiedriskumu. Darbā "Ideja par vispārīgu vēsturi kosmopolītiskā aspektā" [10] formulētā sestā tēze šo rindu autoram deva stingru pārliecību par problēmas mūžseno nozīmīgumu un referējamā pētījuma virzības pamatotību.

Sestā tēze skan šādi: "Šī problēma ir visgrūtākā un vienlaikus tāda, kuru cilvēkdzimums atrisinās visvēlāk. Grūtība, ko uzrāda jau uzdevuma ideja, ir šāda:

41 Immanuel Kant, 1724–1804.

199

cilvēks ir dzīvnieks, kam, ja dzīvo starp citiem savas dzimtas locekļiem, nepieciešams kāds kungs. Jo viņš, protams, savu brīvību izmanto nelietīgi attiecībā pret sev līdzīgajiem un, kaut arī kā prātīgs radījums vēlas likumu, kas visiem noteic brīvības robežas, tomēr savtīgā dzīvnieciskā tieksme vedina, kur vien iespējams, uzskatīt sevi par izņēmumu. Tātad viņam ir vajadzīgs kungs, kas salauztu viņa paša gribu un piespiestu paklausīt vispārnozīmīgai gribai, kurā turklāt ikviens varētu justies brīvs. Bet kur lai viņš atrod tādu kungu? Nekur citur, kā vien cilvēkdzimtā. Taču tas tāpat ir dzīvnieks, kam nepieciešams kungs. Tātad viņš var sākt, kā viņš vēlas; nav paredzams, kā viņš varētu iegūt sev publiskā taisnīguma galvu, kas pati būtu taisnīga; viņš var to meklēt atsevišķā personā vai arī daudzu šim nolūkam izraudzītu personu sabiedrībā. Jo ikviens no viņiem vienmēr izmantos savu brīvību nelietīgi, ja virs viņa nav neviena cita, kam pēc likumiem ir vara pār viņu. Taču augstākajai varai jābūt taisnīgai pašai par sevi un tomēr − cilvēkam. Tāpēc šis uzdevums ir visgrūtākais; jā, pilnīgs tā atrisinājums nav iespējams: no tik greiza koka, no kāda darināts cilvēks, nevar pagatavot neko gluži taisnu."

Analizējot politiskās spēles, apbrīnojami loģiskais Džeimss Bjūhanens ietērpj zinātniskā formā latviešu tautas gudrību "zivs pūst no galvas" un 1985. gadā pravietiski raksta: "Mums jāpiekrīt, ka bez esošo politiskās spēles noteikumu maiņas pašreizējās demokrātiskās sabiedrības virzās uz pašsagrāvi − iespējams, lēni, bet noteikti. ... Mēs aicinām, ne vairāk, ne mazāk, mainīt sociālekonomiskās un politiskās spēles pamatnosacījumus − nosacījumus, kas darbojās daudzas desmitgades."

Teorēma 3. Konkrētas sociālekonomiskas spēles noteikumu un represiju sistēmas izstrādāšana ir augstāka līmeņa spēle, kurā piedalās indivīdi ar savām preferencēm. Šai augstāka līmeņa spēlei savukārt nepieciešami noteikumi un represiju sistēma, kas var tikt izstrādāta vēl augstāka līmeņa spēlē. Tādējādi problēmai par "sociāli optimālu" spēles noteikumu un represiju sistēmas izstrādāšanu nav absolūta atrisinājuma.

Aplūkotais spēles piemērs ļoti pārliecinoši parāda, ka aģentu brīva un racionāla izturēšanās var novest pie antisociāla Neša līdzsvara. Tālākā ideju attīstība, kurai cilvēce veltījusi milzumu pūļu, ir šāda: nepieciešams sociāls kontrakts, reglaments, represijas. Tomēr kritiski domājoši analītiķi rok dziļāk un konstatē, ka lēmumi par kontraktu un represijām formējas vēl egoistiskāku indivīdu metaspēlē, kurā atkal var iestāties sociāli neefektīvs Neša līdzsvars. ERROU TEORĒMA

Bez pārspīlējuma var teikt, ka gandrīz visu filozofu mērķis ir izprast cilvēku dažādās izturēšanās cēloņus, cilvēku naida cēloņus, cilvēku vienotības dziļākos cēloņus, atrast fundamentālos personību atribūtus, kas rada savrupību, naidu, saskaņu, vienotību. Maskavā 1983. gadā izdotajā filozofijas enciklopēdiskajā vārdnīcā atbilstoši tā laika atlasei stāstīts par 2500 ievērojamiem filozofiem un nav stāstīts par ļoti daudziem citiem ievērojamiem domātājiem. Grāmatu ir ļoti, ļoti daudz, izteikto domu dziļums un daudzveidība saviļņo līdz katarsei, bet vienlaikus arī pārsteidz šo domātāju darbu zemā praktiskā sociālekonomiskā rezultativitāte. Inženiera Ferdinanda Poršes patentētie izgudrojumi uzlabo visas pasaules cilvēku dzīvi, cilvēku zinātniskās un tehniskās iespējas ir kļuvušas fantastiskas. Turpretī cilvēku attiecību "attīstības" rezultāts ir tāds, ka liela daļa pasaules grimst tumšā morālā krīzē, kas noteikti skars arī tavu dzīvi. Ik nedēļu uzzinām sliktas ziņas, par kādām agrāk nebijām dzirdējuši. Filozofu, ideologu un politiķu sarakstītās grāmatas pasaules attīstībai devušas nepietiekami, par ko liecina miljoniem traģisku faktu, piemēram, futbols ar

200

cilvēku galvām un cilvēku vivisekcija orgānu tirdzniecībai mūsdienās Eiropas centrā. Tāpēc likumsakarīgi, ka cilvēku naida un vienotības problēmu ar zinātniskām metodēm cenšas risināt pozitīvisti.

Terminu "demokrātija" neapzināti un apzināti lieto vietā un nevietā. Londonas Ekonomikas skolas eksdirektors sers Ralfs Dārendorfs (Ralf Dahrendorf) portālā Project Syndicate dod skaudru situācijas vērtējumu. "Kas izraisījis centrālā demokrātijas institūta – parlamenta – acīmredzamo norietu? Kāpēc tas vairs nav tā vieta, kurā tautas pārstāvji debatē par tautai svarīgiem jautājumiem un pieprasa izpildvaras pārskatu? Vai ir apdraudēta pati demokrātija? Var iedomāties vairākus parlamentu vājināšanās iemeslus. Viens no tiem ir globalizācija. Lēmumi vairs netiek pieņemti tur, kur parlamenti tiek vēlēti, bet gan attālās un bieži vien nezināmās vietās. Tās var būt gan sabiedrību valdes sēžu zāles, gan privātas līderu starptautiskās tikšanās, gan vienkārši notikumu gaita, pār kuru zaudēta jebkāda kontrole. Kā piemēru var minēt "jaunās ekonomikas" sabrukumu, bet, dīvainā kārtā, šādi tiks pieņemts lēmums arī par iespējamo uzbrukumu Irākai. Pat ja nacionālie parlamenti nopietni mēģinātu atrisināt šādus jautājumus, tie ciestu neveiksmi. Otrs iemesls ir politiskās spēles atdalīšana no tautas vairākuma dzīves un rūpēm. Partijas ir kļuvušas par varas sadales mašīnām un nav vairs struktūras, kuru uzdevums ir apkopot un pārstāvēt pilsoņu intereses."

Organizāciju tās iniciatori veido noteiktas programmas īstenošanai. Organizācijas ideja: novēršot grupas locekļu enerģijas izkliedi individuālas brīvības rezultātā, maksimizēt grupā apvienoto cilvēku konsolidētās iespējas un panākt sinerģiju. Principiālas zinātniskas grūtības sākas ar centieniem izprast lēmumu pieņemšanu grupās. Džulians Benda citē pozitīvisma teorētiķi Augustu Kontu42: "Personīgās brīvības dogma svērs mazāk par salmiņu dienā, kad mēs organizēsim īstu valsti." Džulians Benda raksta, ka organizācijas ideju vērtību virsotnē novietoja fašistiskās, komunistiskās, monarhistiskās ideoloģijas, kā arī demokrātiskās, bet pēdējās jau iepriekš izrādījās uzvarētas, jo apgalvo, ka aizstāv to principu brīvības vārdā ar to, ka viņu principi ir tās noliegums. Tiešām, organizācijas ideja pamatojas uz personības brīvības atcelšanu, jo brīvība ir pilnīgi negatīva vērtība, ar kuru neko neuzcelsi. Denē Didro43 rakstīja: "Likumi, kas atbilst iedzīvotāju vairākuma vajadzībām, nevar rēķināties ar atsevišķu cilvēku īpatnībām. Lai tie būtu derīgi cilvēku vairākumam, tiem neizbēgami vajag ierobežot atsevišķu indivīdu intereses." Vai ir iespējams saliedēt indivīdu preferences, lai būtu iespējams pieņemt lēmumus ar plašu demokrātisku vienotību, represējot pēc iespējas mazu cilvēku skaitu?

Balsošanas paradokss. Demokrātijā grupu lēmumus pieņem balsojot. Mažoritārs44 ir tāds, kas attiecas uz balsu vairākumu; tāds, kas atkarīgs no balsu vairākuma. Balsu vairākuma mehānisma funkcionēšanas formāli loģiskiem pētījumiem impulsu deva tā sauktais marķīza Kondorse (M. Condorcet) VIII gadsimta balsošanas paradokss, kurš rāda, ka vienkāršā vairākuma kārtula var radīt nepārvaramas pretrunas.

Trīs zēniem Ansim, Basim un Casim ir atšķirīgi priekšstati par trīs alternatīvām X, Y, Z (ar simbolu ">" apzīmējam "labāk"): Anša preferences ir X > Y > Z; Baša preferences ir Z > X > Y; Caša preferences ir Y > Z > X. Kā demokrātiski izstrādāt kolektīvās preferences? Lai ranžētu alternatīvas, zēni nolemj

42 August Comte, 1798–1857. 43 Denis Diderot, 1713–1784. 44 No franču majoritaire –vairākums.

201

balsot. Balsošana notiek trīs atsevišķos balsojumos. Vispirms viņi balso par to, kas ir labāk –X vai Y. Ansis un Basis balso par X > Y. Casis balso par Y> X. Ar 2:1 pieņem zināšanai, ka X > Y. Otrajā balsojumā viņi balso par to, kas ir labāk –Y vai Z. Ar 2:1 pieņem zināšanai, ka Y > Z. Trešajā balsojumā viņi balso par to, kas ir labāk – Z vai X. Ar 2:1 pieņem zināšanai, ka Z > X. Apkopojot balsojumu rezultātus, zēni secina: X >Y > Z > X. Iegūts absurds! Grupai ranžēt alternatīvas ar vienkāršā balsu vairākuma palīdzību neizdevās.

Jēdziens "demokrātiskā paralīze" nozīmē grupas nespēju rīkoties nevis tāpēc, ka grupas locekļi negrib neko darīt, bet tāpēc, ka grupai trūkst spējas pieņemt lēmumu par vēlamo rīcību. Publiskojot komunistu specdienestu arhīvus, atklājās, ka pēc Otrā pasaules kara okupētajās valstīs vietējiem varas orgāniem bija uzdots dibināt visdažādākās komisijas, komitejas un padomes, lai vajadzības gadījumā katru lēmumu varētu apglabāt nebeidzamās daudzpakāpju apspriedēs un nobalsošanās. Tiem, kas programmē procesu norisi, arī sliktajiem samariešiem tā sauktā demokrātiskā balsošana ir efektīvs instruments totālai kontrolei pār lēmumiem un rīcību, īpaši, ja komisijās, komitejās, padomēs, domēs, senātos un parlamentos iefiltrē savu aģentūru un izveido koalīcijas.

Vēsturiski dokumenti liecina: jau senos laikos cilvēki saprata, ka lēmumu pieņemšana balsojot nesatur sevī nekādu saprātīgu ideju. Ja Ansis un Basis domā vienu, bet Casis − citu, tas taču nenozīmē, ka Ansis un Basis zina taisnību, bet Casis to nezina.

Koalīciju vara mažoritārismā. Visu valstu parlamentos pastāv koalīcijas. Transnacionālās korporācijās lēmumus pieņem tehnostruktūras, kuru destruktīvā loma spilgti izpaudās Enron, Lehman Brothers, Fannie Mae, Freddie Mac un citos megabankrotos. Katrā darba kolektīvā sastopam administratoru koalīciju, kas aizstāv savas intereses. Džeimsa Bjūhanena modelis, kas ilustrē mažoritārisma graujošās darbības likumu, ir pārsteidzoši atbilstošs reālajiem sociālekonomiskajiem procesiem un ļauj formulēt teorēmu.

Teorēma 4. Mažoritārisma graujošās darbības likums. Demokrātiskā mažoritārisma apstākļos katrā sociālekonomiskā situācijā eksistē koalīcija, ar kuras palīdzību leģitīma transferta ceļā vairums no aģentiem palielina savu derīgumu. Ar koalīciju pārgrupēšanās palīdzību katra situācija ar balsu vairākumu tiks sagrauta par labu kādai citai situācijai, tāpēc neviena situācija nav stabila.

Labklājības ekonomikas teorija cenšas konstruēt agregēto derīguma funkciju, kas ļautu pieņemamā veidā sintezēt atsevišķu indivīdu derīgumu funkcijas. Sekojot ekonomikas Nobela prēmijas laureātam Kennetam Errou, Kenneth Joseph Arrow, meklēsim kolektīvo preferenču izstrādāšanas universālu mehānismu. Vēlamies, lai mehānisms darbotos katrā indivīdu grupā, kur indivīdiem ir preferences, kas apmierina preferenču trīs aksiomas:

1) preferences ir saistītas, proti, katrs indivīds spēj ar "man patīk labāk", "man patīk sliktāk", "man vienalga" attieksmi saistīt jebkuras divas alternatīvas;

2) preferences ir refleksīvas; 3) preferences ir tranzitīvas.

Turklāt ar sintēzes mehānisma palīdzību konstruētās grupas jeb kolektīvās preferences apmierina divus nosacījumus:

1) ja katrs grupas loceklis alternatīvai X dod priekšroku salīdzinājumā ar alternatīvu Y, tad arī kolektīva preferences alternatīvai X dod priekšroku salīdzinājumā ar alternatīvu Y;

202

2) kolektīvā attieksme starp alternatīvām X, Y ir atkarīga tikai no tā, kā grupas locekļi ranžē alternatīvas X, Y, un nav atkarīga no tā, kā grupas locekļi ranžē citas alternatīvas. Errou teorēma par diktatoru45 [11] apgalvo, ka ar individuālo preferenču

sintēzes mehānisma palīdzību iegūtā kolektīvā preferenču sistēma vienmēr ir kāda atsevišķa grupas locekļa individuālā preferenču sistēma.

Errou teorēma šokēja laikabiedrus − izrādās, ka vispārīgā gadījumā grupas preferences iespējamas tikai kā diktatora preferences. Teorēma pierāda, ka kolektīva preferenču eksistence nav savienojama ar pārlieku lielu indivīdu preferenču daudzveidību.

Kā panākt daudzveidīgo indivīdu preferenču ātru saliedēšanu kolektīvā preferenču sistēmā?

Pilnīgā saskaņā ar Errou teorēmu vienīgā iespējamā kolektīvo preferenču konstrukcija ir diktatora likums. Jau senatnē cilvēki saprata, ka karaspēka vienība ir rīcībspējīga tikai un vienīgi ar vienvaldības un hierarhiskas stipras disciplīnas ieviešanu cilvēku grupā. Tomēr karavadoņi saprata, ka ar disciplīnu ir par maz, vajadzīgas balvas par uzvaru, tāpēc karavīriem tika atļauts laupīt, izvarot, dzīrot iekarotajā pilsētā. Gudrākie karavadoņi īpašu nozīmi piešķir spēcīgai ideoloģijai, kuru tad parasti saista ar tēvzemes un savas tautas mīlestību, ar vadoņa kultu. Svarīgs karavīru drosmes avots ir naids pret ienaidnieku un vēlēšanās atriebties, ko var sasniegt ar dažādām metodēm. Ar disciplīnu un soda nenovēršamību, ar gaidāmās uzvaras reibumu, ar iluzoriem un varbūt pat patiesiem ideāliem motīviem, ar vadoņa kulta palīdzību, ar sveloša naida pret ienaidnieku radīšanu karavadonis panāk to, ka karavīru gatavība pakļauties pavēlēm ir Neša līdzsvars un karaspēka vienība ir monolīta. IDEĀLISTISKĀS POZĪCIJAS POZITĪVISMA NERVS

Ideālistiskajai skolai raksturīga pārliecība, ka nepieciešams atšķirt indivīda vēlēšanās un preferences konkrētajā laika momentā, konkrētajā situācijā un apstākļos no augstāka līmeņa metagribas, kas kopīga visiem cilvēkiem vai vismaz tās vai citas homogēnas grupas indivīdiem. Īstenībā ir iespējamas atšķirības starp indivīda preferencēm, ko veidojusi apkārtējā vide un indivīda patieso vispārīgo gribu. Piemēram, Fjodors Dostojevskis46 raksta, ka konkrētās ikdienas lietās krievu cilvēki var grēkot, toties sirds dziļumos viņi lolo svētumu. Frīdrihs Nīče ar lielu pārliecību apgalvoja, ka īstai kultūrai arvien ir dziļākas saknes nekā tiešā lietderībā vai ar prātu fiksējamos, aprēķināmos nosacījumos. Tauta tikai tad sasniedz augstu kultūras līmeni, kad tai ir kādi svētumi, kad tai ir kaut kas, ko visi tās locekļi godbijībā pielūdz, kam sirsnīgi tic, ko visi dziļi dvēselē sajūt, par to tomēr nerunādami. Tikai tad, kad visa tauta siltā pietātē, klusu ciešot, atzīst šādus svētumus, kad šo svētumu kopējā apziņa tos vada, tad un tikai tad visā tautas dzīvē nodibinās skaista kārtība un saskaņa, tikai tad tiek pārvarēts pirmatnējais haoss un sākas gara valdība. Edvarts Virza rakstīja, ka "vecā latviešu stāja bij dibināta uz divām lietām, uz zemē dusošo senču kultu, no kura radās Tēvija, un uz ģimenes un cilts gara virsrocības pār individuālo garu".

45 Kenneth J. A. Social Choice and Individual Values. Second Edition. − New Haven and London: Yale University Press, 1963; Кеннет Дж. Э. Коллективный выбор и индивидуальные ценности. − Москва: Издательский дом ГУ ВШЭ, 2004. 46 Федор Михайлович Достоевский − ievērojams krievu rakstnieks.

203

Ideālistiskā doktrīna uzskata kopīgās metagribas eksistenci par sociuma eksistences pamatu. Kants runā par trīs imperatīviem − tehnisko, pragmatisko un morālo. Tehniskais imperatīvs ļauj indivīdam konkrētajā vidē izvēlēties iespējamos veidus, kā sasniegt mērķi. Pragmatiskais imperatīvs saistīts ar indivīda cenšanos sasniegt laimi. Šiem diviem imperatīviem raksturīgs spontānums un nejaušība, ar tiem relatīvi viegli manipulēt. Morālā imperatīva saturs izriet no tā kategoriskās dabas. Kategoriskā imperatīva likums paredz pieņemt tādus izturēšanās principus, kas nerada iekšējas pretrunas: rīkojies saskaņā ar tādām preferencēm, par kurām tu vēlētos, lai tās kļūst par grupas preferencēm. Kategoriskais imperatīvs Kanta ētikā raksturo objektīvo morāles likumu un satur sevī pozitīvisma un normatīvās pieejas pretrunu: tas, kam jābūt, ir dialektiskā pretrunā ar to, kas ir.

Tomēr jau Georgs Vilhelms Hēgelis47 uzsvēra, ka pieņēmums par morālā imperatīva identiskumu dažādiem indivīdiem ir nereālistisks. Visticamāk, Imanuels Kants domā par ārisko rasi, to īpaši neakcentējot. Čikāgas Universitātes profesors Frenks Naits, Frank Knight, apgalvoja, ka morālo imperatīvu nav nepieciešams pasludināt par metafizisku absolūtu, kas vieno visu cilvēci. Metaderīguma ideāli ir grupas kultūras sociāli ētisko normu pamatā un reāli piemīt pietiekami homogēnu cilvēku grupu indivīdiem konkrētajā valstī konkrētajā laikā. "Mēs pastāvam ne tikai uz to, ka tādi ideāli indivīdiem reāli piemīt, bet arī uz to, ka tie ir mūsu kultūras daļa un ka tie ir pietiekami vienveidīgi un objektīvi, lai varētu formulēt darbojošos standartus dotajai valstij dotajā laikā."

Tādējādi morālo imperatīvu konsolidācijas iespējamību grupas ietvaros nav nepieciešams pamatot ar vispārcilvēcisku metafizisku absolūtu, bet to var pamatot ar homogēnās grupas sociāli ētisko normu ģenētisko un institucionālo izplatību, kas nekavējoties ļauj izskaidrot konkrētas ekonomiskas problēmas un fenomenus. Ja homogēnās grupas indivīdi racionāli izturas atbilstoši sociāli ētiskajām normām, var runāt par superracionālismu. Papildinot premisu teorēmai par diktatoru, Errou pierāda citu teorēmu, kas dod zinātnisku izpratni par indivīdu preferenču reālas konsolidācijas iespējamību. Teorēmā izteiktais apgalvojums asociējas ar Nīčes un Naita agrāk izteiktām atziņām, tāpēc teorēmu sauksim Nīčes un Naita vārdā.

Frīdriha Nīčes un Frenka Naita teorēma. Kolektīvās preferenču sistēmas eksistences nosacījums. Ja grupas locekļu preferenču sistēmas ir nepretrunīgas kādos svarīgu alternatīvu salīdzinājumos, tad teorēma par diktatoru nav spēkā − eksistē kolektīvā vērtību sistēma, ar kuru katrs grupas loceklis jūtas brīvs, labprātīgi atbalstot sociālo nepieciešamību.

Nīčes-Naita teorēmas praktiskais pielietojums nav jauns, eksistē daudz ļoti pārliecinošu piemēru. Ne velti ievērojamākais Čārlza Darvina sekotājs vācu zinātnes pasaulē Ernsts Hekels (Ernst Heinrich Philipp August Haeckel) apgalvoja, ka politika ir lietišķā bioloģija.

Savā rakstā [8] ieviesu koncepciju par eksternalitāšu internalizāciju preferenču ekvivalences klasēs. Sociālekonomiskās neefektivitātes un sociumu degradācijas dziļākais objektīvais cēlonis ir cilvēku atšķirīgās preferences un objektīvā preferenču konsolidācijas neiespējamība, kas noved pie racionālu indivīdu antisociālas izturēšanās. Ekonomikas teorijas attīstībai principiāli svarīgi, ka Errou teorēma un Nīčes-Naita teorēma zinātniski atrisina vissvarīgāko cilvēku grupu organizācijas problēmu. Errou teorēma pierāda, ka daudzveidīgu personību gadījumā kolektīva preferences iespējamas tikai kā diktatora preferences. Tieši to rūgtās pieredzes

47 Georg Wilhelm Friedrich Hegel, 1770–1831 − ievērojams vācu filozofs, dialektikas atklājējs.

204

iespaidā un katastrofālās nākotnes priekšnojautās pašreiz sāk uzdrošināties saprast Eiropas vadošie politiķi. Turpretī homogēnā grupā sociāli ētisko normu ģenētiskās un institucionālās izplatības dēļ grupas locekļu preferences saskan atsevišķos būtisku alternatīvu salīdzinājumos un tāpēc saskaņā ar Nīčes-Naita teorēmu ir iespējams izstrādāt praktiski pielietojamus kopīgus standartus alternatīvu salīdzināšanai, proti, izstrādāt grupas preferenču sistēmu. Šī "jaunā" atziņa, protams, ir labi aizmirsta mūžsenā atziņa, ko pauž, piemēram, latviešu folklora.

Izmantosim augstāk aplūkoto stilizēto sociālekonomisko spēli "Racionālu indivīdu antisociālā izturēšanās", lai formāli definētu indivīdu superracionālu izturēšanos, pretstatot to vulgārajam racionālismam. Sekojot Kantam, pieņemsim, ka eksistē divu veidu derīgumi: pragmatiskais un sociālais.

Definīcija. Sacīsim, ka indivīdi izturas superracionāli, ja to sociālais derīgums eliminē pragmatiskā derīguma radītu antisociālu izturēšanos un novērš egoisma epidēmiju.

Situāciju pragmatiskā derīguma vērtējums dzīvniekos un cilvēkos ir pašas dabas ieprogrammēts, tā pamatā ir pirmatnējie izdzīvošanas un vajadzību apmierināšanas instinkti. Ir daudz piemēru, kad dzīvnieki un cilvēki rīkojas saskaņā ar sociālā derīguma funkciju un superracionālajām preferencēm. Superracionālas izturēšanās jēdziens ir visu laiku domātāju svarīgākais pētījumu objekts.

Teorēmas rāda ceļu pielietojumiem teorētiskos pētījumos un praktiskā vadībā: svarīgākais ekonomikas teorētisko pētījumu un praktiskās sociālekonomiskās vadības uzdevums ir bez aizspriedumiem zinātniski klasificēt būtiskos cilvēku preferenču atribūtus un katrai sociāli nozīmīgai sociālekonomiskai spēlei definēt atbilstošu preferenču ekvivalences jēdzienu, kas preferenču ekvivalences klasē ļautu konstruēt kolektīvo preferenču sistēmu. Preferenču ekvivalences klasi nepieciešams zināmā nozīmē nožogot48 jeb hedžēt − "uzcelt mūri, lai pasargātos no sirotājiem". Tad ekvivalences klase spēs internalizēt eksternalitātes, izvairīties no zaudējumiem, aizstāvēt liberālisma eksistences iespējamību un nožogotās neautarķiskās grupās radīsies saskaņas sinerģija. Atzīmēsim, ka žogs jeb mūris var tikt arī uzcelts vārda tiešā nozīmē (nožogota vasarnīcas teritorija, Berlīnes siena, Lielais Ķīnas mūris, žogs starp Izraēlu un palestīniešu apdzīvoto teritoriju, Lielā Meksikas sēta, kas samazina nelegālo imigrāciju no Meksikas uz ASV par 40 %).

Teorēma 5. Preferenču ekvivalences klasē, nožogojoties pret dezorganizējošām eksternalitātēm, ir iespējams izstrādāt praktiski pielietojamus kopīgus standartus alternatīvu salīdzināšanai, proti, iespējams konsolidēt indivīdu preferences. Nesabiedrisko sabiedriskumu iespējams novērst ar individuālo derīgumu un antiderīgumu internalizācijas palīdzību. Preferenču ekvivalences klasē indivīdu spontānā interešu harmonija rada saskaņas sinerģiju.

Eksternalitāšu internalizācijas dialektika detalizēti aplūkota autora grāmatā [2] un rakstā [3]. Neskaitāmi piemēri apliecina sociālekonomisko aktivitāšu neefektivitāti pretrunīgu preferenču apstākļos un pārsteidzoši augsto efektivitāti indivīdu preferenču ekvivalences klasēs eksternalitāšu internalizācijas apstākļos, kad nesabiedrisko sabiedriskumu koriģē individuālo derīgumu un antiderīgumu internalizācija.

Mikroekonomikā apskata, piemēram, izmaksu internalizāciju perfektas konkurences tirgū, transakciju internalizāciju kā stimulu horizontālai un vertikālai integrācijai, ražošanas ārējo ļaunumu internalizāciju (mēroga ekonomija, darbības

48 Piezīme: termins "nožogošana, hedžēšana (hedging against)" aizgūts no riska analīzes (sk. Jaunzems A. Risku analīze un vadīšana. Rīga: Drukātava, 2009. 360. lpp.). Angļu to hedge one's bets − nodrošināties pret zaudējumiem.

205

sfēras ekonomija). Firmā Steel & Fish upes piesārņojums pēc firmu apvienošanās tiek internalizēts un apvienotā firma gan palielina peļņu, gan rūpējas par ļaunuma samazināšanu. Viena no pašām svarīgākajām un sociāli nozīmīgākajām ekonomikas likumsakarībām ir tā, ka potenciālās salīdzinošās priekšrocības (comparative advantages) izpaužas to internalizācijas rezultātā Godājamo Garetu Hardinu, Garett Hardin, pārliecina individuālo derīgumu internalizācija traģiskajā komūnā Pasture.

Pastāv spēcīgas informācijas asimetrijas samazināšanas metodes, kas iekļaujas universālajā eksternalitāšu internalizācijas shēmā, piemēram, risku internalizācijas forma ir juridiskā simetrizācija. Internalizējot eksternalitātes, ārējais antiderīgums ir internalizēts un pieviltā cilvēka sāpes kļūst par pievīlēja sāpēm. Vēsture liecina, ka to iespējams izdarīt, tomēr asimetriskās informācijas internalizācija norit dialektiski. Internalizācijas procesam kvantitatīvi paplašinoties, cilvēku atšķirību dēļ integrētajā sistēmā arvien vairāk uzkrājas tādi faktori, kas netiek internalizēti un dialektiski pārvēršas par eksternalitātēm attiecībā pret saliedēto kodolu. Naidīgās eksternalitātes cenšas izpostīt sasniegto internalizāciju ar iekšēju destrukciju (piektā kolonna) un ārēju agresiju, sekojot senajam padomam "skaldi un valdi".

Balstoties uz eksternalitāšu internalizācijas dialektiku, jau 2005. gadā prognozēju, ka agrāk vai vēlāk neveiksmi cietīs Eiropas Savienība. To atzīst arī Beļģijas premjerministrs un Flāmu liberālo demokrātu partijas vadītājs Gijs Verhofstads [15]: "Pēkšņi šķiet, ka entuziasms attiecībā uz Eiropas projektu ir pilnīgi izgaisis un tā vietā stājusies vienaldzība vai pat bailes. Bailes, ka "ordas no austrumiem" nāk atņemt vietējiem iedzīvotājiem darbu. Bailes, ka mūsu pašu uzņēmumi var pārcelt ražotnes uz kādu no Eiropas Savienības jaunajām dalībvalstīm. Un bailes arī no tā, ka savu amoka skrējienu var uzsākt organizētā noziedzība, kam paplašinātajā Eiropā vairs nebūs agrāko šķēršļu. ... Jebkuram saprātīgam cilvēkam ir skaidrs, ka šobrīd Eiropa nevis velta pūles prioritātēm, piemēram, darbavietu nodrošinājumam vai noziedzības apkarošanai, bet gan veltīgi šķiež laiku, nodarbojoties ar tādiem jautājumiem, kas nereti šķiet kaitinoši, piemēram, vistu būru izmēru vai ievārījuma sastāvdaļu noteikšana, kā tas ir "brokastu direktīvā"."

Gijs Verhofstads uzskata, ka Eiropas Savienības vietā vajadzīgas Eiropas Savienotās Valstis, kas nodrošinātu Eiropas etnosu ciešāku integrāciju. Tomēr manā rakstā [3] formulētais eksternalitāšu internalizācijas dialektikas likums ļauj nekļūdīgi prognozēt, ka Eiropas Savienotās Valstis, kā to vēlējās, piemēram, Viktors Igo un Vinstons Čērčils, izveidot noteikti neizdosies. Saskaņā ar Errou teorēmu konsolidēt tik daudzveidīgiem etnosiem piederošu cilvēku preferences var tikai un vienīgi diktators ar varu. Ja Vācija būtu uzvarējusi Otrajā pasaules karā, tad Eiropa būtu vienota impērija, bet tā nu nekādi nebūtu brīvprātīga Eiropas tautu apvienība. LIBERĀLISMA ONTOLOĢIJA49 − EGOISTISKU INDIVĪDU SPONTĀNĀ INTEREŠU HARMONIJA PERFEKTAS KONKURENCES TIRGOS

Glāzgovas universitātes morālfilozofijas profesora Adama Smita grāmatā "Pētījums par nāciju bagātības dabu un cēloņiem"50 pausta apbrīna par to, kā sabiedrībā privātīpašuma un tirgus spēku darbības rezultātā pašregulēšanās ceļā veidojas egoistisku indivīdu interešu harmonija, kuru "no augšas" nespētu iedibināt

49 Ontoloģija (no grieķu ontos (esošais) + logos (mācība)) ir dziļākie pieņēmumi zinātnes nozarē vai teorijā par to, kādas lietas eksistē vai var eksistēt attiecīgajā realitātes jomā, no kā un kādā veidā tās varētu būt atkarīgas. 50 Adam Smith. An Inquiry into the Nature and Causes of the Wealth of Nations,1776.

206

pati gudrākā valdība. Adams Smits ar lielu aizrautību argumentē konkurences pastāvēšanu un netraucētu funkcionēšanu kā nacionālās ekonomikas attīstības svarīgāko priekšnosacījumu: "Katrs indivīds cenšas izmantot savu kapitālu tādējādi, lai tas nestu maksimālu peļņu. Indivīda nodomos, kā likums, neieiet kalpošana sabiedriskām interesēm, un parasti viņš pat nezin, cik lielā mērā kalpo to apmierināšanai. Indivīds norūpējies tikai par paša drošību un peļņu. Tomēr indivīdu, kurš cenšas tikai un vienīgi pēc paša izdevīguma, neredzama roka, invisible hand, virza uz rezultātu, kas neietilpa viņa nodomos. Sekojot savām paša interesēm, viņš bieži vien sekmē sabiedrības attīstību daudz efektīvāk, nekā tad, ja tiešām būtu apņēmies to darīt."

Tā ir cilvēku izturēšanās mijiedarbības visvērtīgākā patiesība, ko pārliecinoši pierāda prakse un teorija: egoistisko indivīdu savtīgo interešu harmonija tiešām rodas pati no sevis un labklājība strauji aug, ja ir spēkā visi tie apstākļi, ko centās izprast Adams Smits un viņa sekotāji. Konkurence ar cenu mehānisma palīdzību ekonomiskā liberālisma apstākļos palīdz sasniegt zināmā nozīmē optimālu līdzsvaru. Turklāt daudzi ekonomisti tic, ka konkurences saglabāšana ir ne vien ekonomikas attīstības kritērijs, bet arī veselīgas sabiedriskās iekārtas jautājums.

Analītiskā ekonomika apstiprina Adama Smita pārliecību. Konkurences tirgus līdzsvara paradigma ir daudzpusīgi un detalizēti izstrādāta līdz pat aksiomātiski deduktīvai teorijai ekonomikas Nobela prēmijas laureāta Žerāra Debrē grāmatā Gerard Debreu. Theory of Value. An Axiomatic Analysis of Economic Equilibrium (Vērtības teorija. Ekonomiskā līdzsvara aksiomātiskā analīze). "Ar priekšzīmīgu skaidrību un precizitāti šeit tiek izklāstīts privātā īpašuma ekonomikas modelis pilnīgas konkurences apstākļos," rakstīja ekonomikas profesors Dr. Arnis Vilks (Vācija). Grāmatā matematizētā veidā analizēta perfektas konkurences tirgus funkcionēšana un, pieņemot virkni aksiomu, teorēmas veidā pierādīta tirgus līdzsvara eksistence un Pareto efektivitāte (pēc atklājēja Wilfredo Pareto vārda).

Noklusētu pieņēmumu ietvaros ir spēkā teorēma, ka perfektas konkurences tirgū ilgā termiņā iestājas dubultefektīvs līdzsvars: ražošana ir ekonomiski efektīva − firmas ražo ar minimālām vidējām izmaksām; resursi ir izlietoti sociāli optimāli − ražošanas marginālās izmaksas līdzinās produkta cenai, kas savukārt vienāda ar vidējām izmaksām. Perfektas konkurences līdzsvars ir Pareto efektīvs pēc bikritērija (patērētāju ieguvums; ražotāju ieguvums) (consumer surplus; producer surplus). Termins "liberālisms" bieži tiek lietots vulgārā nozīmē. Patiesā liberālisma ideologi Adams Smits, Ronalds Kouzs, Ronald Coase [12], Frīdrihs Haijeks, Friedrich Hayek [13] u.c. liberālismu saprata kā tādu sociuma organizāciju, kas maksimāli sekmē egoistisku indivīdu interešu spontāno harmoniju privātīpašuma un konkurences tirgus spēku darbības rezultātā.

Liberālisms cilvēku grupā nozīmē, ka cilvēki vienojušies par privātīpašuma neaizskaramību, par to, ka ikvienai personai ir tiesības dzīvot pašai savu dzīvi bez iejaukšanās no ārienes, ka visām attiecībām dotās grupas cilvēku starpā jābūt pilnīgi brīvprātīgām un balstītām uz labprātīgiem līgumiem. Turklāt visi grupas locekļi pakļaujas likumu varai un ir spēkā nevainības prezumpcija. Liberālisma absolūti nepieciešams priekšnoteikums sociumā ir atbilstošu universālu principu vispārēja atzīšana, saskaņa ideoloģijas un eksistences pamatjautājumos un tas, ka cilvēki solidāri akceptē reglamentu un represijas kā sabiedrisku labumu. Likuma pārkāpēji liberālismam ir bīstami ne tik daudz paša pārkāpuma dēļ, kā tiesiskā nihilisma vīrusa dēļ un tāpēc ir eliminējami.

Cilvēku ekonomiskās attiecības liberālismā realizējas caur tirgu kā labprātīgu maiņu: cilvēks tikai tad var saņemt tādus vai citādus labumus no cita cilvēka, ja viņš

207

kaut ko dod vietā. Katrs maksājums ir pirkums. Pat labprātīga labumu dāvināšana citam cilvēkam ir gandarījuma, ka esi kādu iepriecinājis, pirkšana. Nodokļu maksājums valsts orgāniem ir sabiedriskā labuma pirkums, ko valdība maksātājam pārdod; tāpēc katrs nodokļu maksātājs vēlas zināt, ko īsti viņš pērk.

Katrs indivīds atbildīgs par sava lēmuma sekām. Konkurence liberālismā rada visaptverošu bezpersonisku piespiešanas un represiju sistēmu, kas stimulē indivīdus strādāt, pilnveidot savas zināšanas, prasmes un iemaņas, sasparoties un iet uz priekšu. Konkurence liek indivīdiem, kuru ienākumi atkarīgi no tirgus, izvēlēties, vai nu censties sekot atklājumiem un radīt atklājumus, vai arī atteikties no ienākumiem. To izdarīt nespēj nekādas centralizētas komandas un instrukcijas.

Patiesais liberālisms ved uz demokrātiju, bet demokrātija var iznīcināt liberālismu. Vēsture zina spožus liberālisma piemērus autoritārisma apstākļos. Savukārt demokrātijas apstākļos sastopam totalitārisma pazīmes. Modernā ekonomika pēta liberālisma surogātus pamudināšanas politikas un paternalistiskā liberālisma formā (nudge policy and libertarian paternalism).

Katram no mums rodas pamatots jautājums: ja jau konkurences pastāvēšana un netraucēta funkcionēšana tiešām ir nacionālās ekonomikas attīstības svarīgākais priekšnosacījums, vai tad mēs visi kopā nevaram nodrošināt šo "netraucēto funkcionēšanu"?

Ekonomisti pētīja svarīgākos nosacījumus tādai sociuma organizācijai, kas netraucē spontānos pašregulēšanās procesus. Nobela prēmijas laureāts Frīdrihs Haijeks par galveno uzskatīja patieso individuālismu, pretstatot to racionālistiskajam individuālismam51 [13].

Patiesā individuālisma būtiskākā pazīme ir dažu universālu principu vispārēja atzīšana. Tie ir principi, kas kalpo par kārtības uzturēšanas instrumentiem sociumā. Šādi fundamentāli principi nepieciešami, jo savā praktiskā darbībā mēs nevaram pretendēt uz pilnīgām zināšanām un savas rīcības seku izsmeļošu novērtējumu. Liberālisms var pastāvēt tikai tad, ja cilvēkiem uzskati morāles un eksistences pamatjautājumos saskan, ja cilvēki solidāri akceptē reglamentu un represijas kā sabiedrisku labumu.

Racionāla indivīda devīze ir "esmu brīvs cilvēks un pakļaujos tikai sava saprāta varai". Racionālisms mudina cilvēkus atbrīvoties no visām tradīcijām, ticībām, aizliegumiem, kuru eksistence nav pamatojama racionāli. Racionālisms pamatojas uz pārliecību, ka sabiedriskos procesus var virzīt kalpošanai cilvēkiem tikai tad, ja tie pakļauti individuāla cilvēka saprātam.

Liberālisms, tieši otrādi, pauž pārliecību: ja cilvēki ir brīvi, viņi nereti sasniedz daudz vairāk, nekā var izplānot individuāls cilvēka prāts. Jo atsevišķa cilvēka prāts var efektīvi aptvert tikai parādības tajā šaurajā riņķī, kura centrs dotais indivīds ir. Turklāt neviens taču nezina to, kurš no sabiedrības locekļiem pratīs izveidot labāko plānu. Tikai sociālais process, kurā katram dota iespēja pūlēties un pārliecināties, kam viņš ir derīgs, visu saliek savās vietās. Uzsvērsim, ka ekonomiskais liberālisms nepavisam nenozīmē leiputrijas iestāšanos. Dzīve ir dramatisku pretrunu pilna, cilvēku spējas atšķiras, vienam uzsmaida veiksme, citu vajā likstas. Tomēr liberālisma apstākļos zaudējumus cieš neveiksmīgākie indivīdi, bet konkurence grupu kopumā virza uz priekšu. Ja liberālisms tiek traumēts, daudz kas sāk iet ačgārni un neefektīvi, un grūti pat noteikt, kur īsti slēpjas absurduma saknes.

51 Friedrich Hayek. Individualism and Economic Order − University of Chicago Press, 1948

208

Patiesam individuālismam zināmā mērā raksturīga austrumu paradigma: "Ticu, tāpēc saprotu.". Cilvēks asi apzinās sava individuālā prāta aprobežotību un mulst sociālekonomisko un politisko kolīziju vērojumos.

Savukārt racionālistiskajam individuālismam raksturīgs Dekarta racionālisms: "Saprotu, tāpēc ticu.". Racionālisms neapvaldīti tic individuālajam saprātam un jūt nicinājumu pret visu, kas nav projektēts un racionāli izskaidrojams. KĀPĒC EKONOMISKĀ LIBERĀLISMA NEŠA LĪDZSVARS KĻŪST ANTISOCIĀLS?

Sociālekonomiskās īstenības analīze kategoriski pieprasa revidēt neoklasiskās mikroekonomikas atziņas un konstatēt perfektas konkurences tirgus paradigmas izgāšanos52 (market failure). Aģentu mijiedarbības dialektikas dēļ perfektas konkurences tirgus likumsakarīgi zaudē savus atribūtus un degradējas. Turklāt ekonomiskais liberālisms var turpināt pastāvēt, bet tagad tas ved pie antisociāla Neša līdzsvara. Zemāk nosaukti galvenie perfektas konkurences tirgus izgāšanās faktori, kas daudzpusīgi mijiedarbojas un cits citu pastiprina. Tie ir objektīvi spēcīgi faktori, kas vēsturiski lika sevi manīt pakāpeniski, sākumā mazās devās.

(a) Kapitāla koncentrācija ekonomiskās mērķtiecības dēļ. Mēroga ekonomijas (economies of scale) un darbības sfēras ekonomijas (economies of scope) mudināti, investori koncentrē kapitālu, integrē darbības un objektus horizontāli un vertikāli, iegūst tirgus varu (market power). Perfekto konkurenci nomaina monopolistiskā konkurence, oligopolija, monopolija. Kapitāla koncentrācija internalizē transakciju izmaksas (transaction costs), samazina tās, rodas sinerģija. Kapitāla koncentrācija vēsturiski ir ekonomiskās efektivitātes svarīgākais priekšnoteikums.

(b) Racionāli indivīdi cenšas izmantot priekšrocības, kuras sniedz asimetriskā informācija, kad pārdevējs zina to, ko nezina pircējs, vai pircējs zina to, ko nezina pārdevējs. (Skatīt, piemēram, George Akerlof [14].) Lai palielinātu savu peļņu, racionāli tirgotāji „iefiltrējas” tirgū ar nekvalitatīvu preci, kuras zemā kvalitāte ārēji nav nosakāma, bet atklājas, preci lietojot (uzticēšanās prece, creedence good, товары доверия). Asimetriskā informācija nav savienojama ar kredītu (no latīņu creditum – ticēt, uzticēties).

(c) Ārējie efekti (eksternalitātes, externalities), kuru galvenā pazīme ir: ražojot vai patērējot, rodas labumi vai ļaunumi, kas nav pārdodami, bet ietekmē ekonomikas aģentu izturēšanos.

(d) Neprivātas preces (nonprivate goods), sabiedriskie labumi (public goods, общественные блага), sabiedriskie ļaunumi (public bads, общественный вред); bezbiļetnieku (free riders) problēma.

(e) Netālredzība (unfarsightedness, недальновидность) – ar to saprot ekonomikas aģentu preferenču izplatītu īpašību: pašreizēja labuma (present good) derīgums ir augstāks nekā tāda paša nākotnes labuma (future good) derīgums, pašreizēja ļaunuma (present bad) antiderīgums ir augstāks nekā tāda paša nākotnes ļaunuma (future bad) antiderīgums [6].

(f) Ekonomiskā liberālisma dzinulis "ja cilvēki produktu labprāt pērk, tad ražo to un pārdod" stimulē ražotāju apelēt pie patērētāju instinktiem, kas tradicionāli tika kvalificēti kā zemākie. Rezultātā plašas cilvēku masas brīvprātīgi degradējas, kas ved pie vēl lielākas cilvēku polarizācijas.

52 Angļu failure tulkots kā neveiksme, neizdošanās, izgāšanās un bankrots.

209

(g) Ekonomiskās efektivitātes straujās attīstības dēļ ekonomisko liberālismu likumsakarīgi apdraud "lieko cilvēku balasts".

Pakavēsimies pie liberālisma dialektikas radītās "lieko cilvēku balasta" problēmas.

Liberālajā ekonomikā konkurences apstākļos teorētiski katram indivīdam dota iespēja pūlēties un pārliecināties, kam viņš ir derīgs. Tomēr tā tas ir tikai sākotnējā starta pozīcijā. Cilvēku spējas un īpašības atšķiras, citam uzsmaida veiksme, citus vajā neveiksmes. Zaudējumus cieš neveiksmīgākie, slinkākie, vājākie un mazāk gudrie indivīdi, bet konkurence grupu kopumā virza uz priekšu. Privātīpašuma neaizskaramības dēļ nākamo paaudžu starta pozīcijas atšķiras arvien vairāk un vairāk. Laika gaitā izveidojas vairāk vai mazāk stabila bagāto cilvēku grupa. Ekonomikai kļūstot arvien produktīvākai un tehnoloģijām attīstoties, tiek pieprasīts darbaspēks ar augstāku kvalifikāciju, bet mazākā skaitā.

Liberālisma pamatprincips nozīmē labprātīgu maiņu: cilvēks tikai tad var saņemt tādus vai citādus labumus no cita cilvēka, ja viņš kaut ko dod vietā. Patriarhālā lauku saimniecībā katrs cilvēks dod savu ieguldījumu kopīgajā saimniecībā un ir vajadzīgs. Citādi tas ir tehnoloģiski augsti attīstītā ekonomikā. Tu esi vajadzīgs citiem, ja esi bagāts vai gudrs, stiprs vai skaists. Savu vietu atradīsi arī tad, ja esi čakls un pazemīgs. Cilvēku atšķirību dēļ sociumā rodas "liekie cilvēki" jeb "sociālie dubļi" − nabadzīgi cilvēki, kas nespēj piedāvāt absolūti neko tādu, par ko citi cilvēki gatavi maksāt naudu. Bagāto, gudro, stipro, skaisto, čaklo un uzņēmīgo cilvēku grupa norobežojas un dzīvo īpašā subsociumā, savukārt "sociālie dubļi" dzīvo citā subsociumā.

ASV ekonomika demonstrē fantastiskus sasniegumus, futorologi kalkulē, ka tik augstu vidējo patēriņa līmeni citās pasaules valstīs sasniegt nav iespējams principā zemeslodes resursu ierobežotības dēļ. Tieši ekonomikas augstā attīstība likumsakarīgi izslēdz no līdzdalības labumu ražošanā un maiņā apmēram 14 % ASV iedzīvotāju. Kas notiks ar šiem "liekajiem cilvēkiem"? Ja viņi cietīs badu, iespējamas zādzības, laupīšanas, grautiņi. Tāpēc valdība katram sestajam ASV iedzīvotājam dāvina pārtikas talonus, food stamps, par citiem cilvēkiem varmācīgi atņemtiem 72 miljardiem dolāru gadā. (Food Stamp Statistics Data Total annual cost of food stamp program $71,800,000,000 Number of Americans using the food stamp program 46,670,373 Percent of population on food stamp program 14 %. Statistic Verification Source: Department of Agriculture – Food and Nutrition Service Date Verified: 9.5.2012.) Protams, es neizslēdzu iespēju, ka atsevišķi indivīdi nodokļus nabagu ēdināšanai maksā pilnīgi no brīva prāta.

Arī Adams Smits saskatīja dabiskās brīvības vienkāršās sistēmas trūkumus, kad cenšanās apmierināt individuālās intereses noved pie sabiedriski nevēlamiem rezultātiem.

Neskatoties uz idealizācijas loģiskajiem trūkumiem, egoistisku indivīdu spontānā interešu harmonija perfektas konkurences tirgos ir fundamentāla ideja, kuras matemātiskais pierādījums var tikt koriģēts, teorēmas formulējumā ietverot būtiskus priekšnosacījumus par grupu locekļu preferenču īpašībām un eksternalitāšu internalizācijas iespējamību, kas novērstu gandrīz visus perfektās kokurences tirgus izgāšanās cēloņus. Sintezējot Adama Smita, Ronalda Kouza, Frīdriha Haijeka, Kenneta Errou, Džeimsa Bjūhanena un Frenka Naita atziņas, var formulēt praktiski realizējamus priekšnoteikumus tam, lai arī ekstremāli neviendabīgos sociumos liberālisma auglīgais un ne ar ko neaizstājamais pašregulēšanās mehānisms apakšgrupās vestu pie solidāri akceptējama līdzsvara. Liberālās ekonomikas jaunās paradigmas atslēgas vārds ir egoistisku indivīdu superracionālisms.

210

Pašreiz ekonomikas teorijā konkurences izgāšanās faktorus rekomendē novērst vai vājināt ar valsts lomas pastiprināšanu. Izplatīts uzskats, ka valsts orgānu regulējošā loma nepieciešama un vēlama perfektas konkurences tirgus izgāšanās faktoru ietekmes vājināšanai.

Šī teorija ir šaura un vienpusīga. Grieķijas, Spānijas un Latvijas pieredze, kā arī daudzi citi piemēri liecina, ka mūsdienās valsts vara, kā likums, funkcionē neefektīvi. Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kamerons sašutis par Eiropas Savienības birokrātijas nevaldāmo uzblīšanu un pārmērīgo alkatību. Valsts varas orgāni un pašvaldību orgāni, aptuveni vērtējot, kopā patērē vairāk nekā trešdaļu no iekšzemes kopprodukta, ar varu atsavinot naudu no iedzīvotājiem. Valsts sektors darba tirgū pērk aptuveni 20 % darbaspēka. Valsts orgāni pārdod un pērk daudz preču un pakalpojumu. Ja naudas pietrūkst, valsts orgāni naudu aizņemas. Visā pasaulē ir tendence valsts orgānu tēriņiem samērā strauji palielināties gan procentuāli, gan absolūti. Ekonomikas stagnē, toties valstu parādi aug.

Kaut arī kopš tirgus ekonomikas restaurēšanas Latvijā jau pagājis gandrīz vai gadsimta ceturksnis, valsts loma joprojām ir nejēdzīgi pārspīlēta. Piemēram, pilnīgā pretrunā ar liberālismu ir tā sauktās kapitālsabiedrības ar valsts vai pašvaldību līdzdalību. Latvijā eksistē 65 kapitālsabiedrības, kurās vairāk nekā 50 % kapitāla pieder privātām personām un mazāk nekā 50 % no īpašuma pieder valstij. Savukārt 243 kapitālsabiedrībās vairāk nekā 50 % kapitāla pieder privātām personām un mazāk nekā 50 % no īpašuma pieder pašvaldībām. Esmu vienīgais Latvijā, kurš publiski paziņo, ka šāda veida kapitālsabiedrības kvalificējamas kā valsts nozagšanas forma.

Visos laikos visu veidu valstīs liela ietekme uz tautsaimniecības procesiem ir birokrātijai. Birokrātija ir ierēdņu kopums pārvaldības sistēmā. Ar terminu "birokrātija" apzīmē arī ierēdņu īstenoto pārvaldības sistēmu.

Šķietami demokrātiskā valstī vēlētāji ievēl likumdevējus, likumdevēji ieceļ izpildorgānus, izpildorgāni formē birokrātiju − plašu aparātu daudzveidīgo valsts funkciju veikšanai. Vēlētāji ievēl parlamenta deputātus, bet nonāk tiešā birokrātu pakļautībā. Vēl sliktāk: izpildorgānu politiskā vadība nespēj mainīt birokrātiju: politiķi nāk un aiziet, bet birokrātija ir un paliek.

Birokrātija ir vāji kontrolēta, nepastāv konkurences mehānisms, liela patstāvība lēmumu pieņemšanā. Birokrātijas ekonomika, economics of bureaucracy, ir organizāciju sistēma, kas:

1) nerada ekonomiskus labumus, kuru vērtību iespējams objektīvi novērtēt;

2) gūst daļu savu ienākumu no avotiem, kas nav saistīti ar savas darbības rezultātu pārdošanu. Birokrāti cenšas pieņemt tādus lēmumus, kas dod tiem pieeju dažādu resursu patstāvīgai izmantošanai. Nereti birokrāti nākuši no uzņēmumiem, saistīti ar tiem un lobē to intereses; pastrādājuši valsts aparātā, tie atgriežas savos uzņēmumos. Dotais process ieguvis nosaukumu "rotējošo durvju sistēma".

Birokrātijai raksturīga lietu formas absolutizācija, upurējot saturu. Birokrātija stratēģiju upurē taktikai, ilgā termiņa skatījumu − īsā termiņa skatījumam; organizācijas mērķus tā pakļauj birokrātijas pašsaglabāšanās uzdevumiem.

Birokrātija pati sevi uzskata par valsts gala mērķi. Birokrātija savus formālos mērķus pārvērš par savas darbības saturu, tāpēc tā vienmēr nonāk konfliktā ar valsts reālajiem mērķiem. Valsts uzdevumi pārvēršas par kancelejas uzdevumiem, bet kancelejas uzdevumi − par valsts uzdevumiem. Parasta reakcija uz agrāk pieņemtu programmu izgāšanu ir finansējuma palielināšana un štata paplašināšana.

211

Politiskā rentes meklēšana, political rent seeking, ir cenšanās iegūt ekonomisku renti ar politisku procesu palīdzību. Birokrāti, piedaloties politiskajā procesā, cenšas izdabūt tādus valdības lēmumus, kas tiem garantētu ekonomisko renti uz sabiedrības rēķina.

Saeimas deputāts Artis Pabriks secinājis, ka neviens nevienam netic un tāpēc vajadzīgi daudzi jo daudzi papīri. Bieži dzirdam spriedumu: "Ierēdņiem ir mazas algas, tāpēc viņi ir korumpēti." Tipiska kļūda, jo īstenībā ierēdņiem ir mazas algas tāpēc, ka eksistē korupcija. Pasaules Bankas pētījumā53 konstatēts, ka Latvijā valsts nozagšanas indekss 2002. gadā bija aptuveni 30 %. Tik augsts vai vēl augstāks valsts nozagšanas indekss bija vienīgi Krievijā, Moldovā, Ukrainā, Azerbaidžānā. "Dažas postkomunisma valstis var dubultot vidējo iedzīvotāju algu, efektīvi apkarojot korupciju un nostiprinot likuma varu," Pasaules Bankas eksperti paziņoja 2000. gadā korupcijai veltītajā diskusijā Starptautiskā Valūtas fonda un Pasaules Bankas pilnsapulcē Prāgā.

Valsts lomas skaidrojums tirgus trūkumu novēršanā ir nepārliecinošs un nepietiekami zinātnisks, tajā nav Aristoteļa pieprasītās kauzalitātes. Daudzreiz vēlamais tiek uzdots par esošo. Marks Tullijs Cicerons54 raksta, ka katra valsts ir tāda, kāda ir tās pārvaldītāja daba vai griba. Ar sacīto sasaucas Ludviga fon Mizesa55 skarbais vērtējums: "Vislielākās briesmas civilizācijai ir nekompetentu, korumpētu vai nelietīgu cilvēku valdīšana."

Makss Vēbers56 valsts un cilvēku politiskās darbības būtību raksturo šādi: "Valsts ir tāda cilvēku kopība, kas noteiktā jomā − un "joma" ir pazīme − pretendē (ar panākumiem) uz leģitīmās fiziskās vardarbības monopolu. Jo tagadnes specifika ir tā, ka visām citām savienībām vai atsevišķām personām ir tiesības uz fizisku vardarbību tikai tiktāl, cik valsts to pieļauj: par vienīgo vardarbības "tiesību" avotu tiek uzskatīta valsts. Tātad mums "politika" nozīmētu tiekšanos pēc līdzdalības varā vai pēc varas sadalījuma ietekmēšanas, vienalga, vai tas notiek starp valstīm vai valsts ietvaros starp cilvēku grupām, ko tā aptver. Tie, kas nodarbojas ar politiku, tiecas pēc varas − tiecas vai nu pēc varas kā līdzekļa, lai sasniegtu citus (ideālus vai egoistiskus) mērķus, vai arī pēc varas "pašas varas dēļ", lai baudītu prestižo izjūtu, ko tā sniedz."

Vēlos īpaši akcentēt, ka pārsteidzoši plaši izplatīta rupja kļūda ir jēdzienu "valsts", "valdība", "sabiedrība" personificēšana, kas noteikti sastopama arī šajā grāmatā. Beidzot taču jāsaprot, ka tādi veidojumi, kā uzņēmēji, strādnieki, tauta, valdība, valsts, nācija vai partija nav sociālās darbības subjekti57. Lēmumi grupās vienmēr rodas sociālās spēlēs, tāpēc kolektīvās gribas vai domas rezultāts izmantojams tikai metaforiskā nozīmē. Uzsvēršu, ka "valsts" personificēšanu plaši praktizē arī godātais Hadžūns Čangs un tā rezultātā viņa spriedumi iegūst metafizisku nokrāsu.

53 Transition. The First Ten Years. Analysis and Lessons for Eastern Europe and the Former Soviet Union. Washington D. C.: The World Bank, 2002. 54 Marks Tullijs Cicerons, Marci Tullii Ciceronis (106–43 pirms Kristus) − izcils romiešu orators, valstsvīrs un domātājs. 55 Ludvigs fon Mizes, Ludwig von Mises (1881–1973) − ebreju ekonomists, filozofs, politologs. 56 Makss Vēbers, Max Weber (1864–1920), īstajā vārdā Karls Emīls Maksimilians Vēbers − ievērojams vācu sociologs un filozofs. Pētījis indivīdu materiālo interešu un ideoloģisko interešu mijiedarbību dažādās cilvēku grupās. Piemēram, protestantu ētiku (čaklums, taupība, godīgums, aprēķins) saistījis ar kapitālisma garu ("Die protestantische Ethik und der Geist des Kapitalismus"(1905). 57 Subjekts (no latīņu subiectum − pamatā esošs) ir lieta vai būtne, kas veic attiecīgo darbību. Loģiskais sprieduma subjekts − tās lietas vai parādības jēdziens, par ko spriedums kaut ko apgalvo.

212

Liberāļi ir absolūti pārliecināti, ka cilvēku labklājības interesēs valsts orgānu skaits un funkcijas jāsamazina līdz galējam minimumam, lai vairāk atraisās indivīdu iniciatīva un atbildība. Toties visiem spēkiem jācenšas sasniegt universālu principu vispārēja atzīšana, saskaņa ideoloģijas un eksistences pamatjautājumos, lai cilvēki solidāri akceptētu reglamentu un represijas kā sabiedrisku labumu.

NEOLIBERĀLISMS KĀ STRATAGĒMA

Nav pamata iebilst pret Hadžūna Čanga doto neoliberālisma raksturojumu, kas seko58. Neoliberāļi atbalsta noteiktas monopola formas (piemēram, patentus vai centrālās bankas monopolu naudas zīmju izlaišanā) un politisko demokrātiju. Neoliberālisma kodols: regulēšanas atcelšana, privatizēšana un starptautiskā tirgus un investīciju atvēršana, beznosacījumu integrēšanās globālajā ekonomikā. Neoliberāļu ideologi apgalvo, ka neoliberālismam nav alternatīvas (There Is No Alternative).

Neoliberālisma uzspiešanas instruments jaunattīstības valstīm ir "Nešķīstā Trīsvienība"59 − Pasaules Banka60, Starptautiskais Valūtas fonds61, Pasaules Tirdzniecības organizācija62. Šīs iestādes un atsevišķas personas kopā veido spēcīgu propogandas mašīnu, finanšu un intelekta kompleksu, aiz kura stāv nauda un vara. Pasaules Banka un Starptautiskais Valūtas fonds aizdevumiem pievieno nosacījumu, ka to saņēmējas valstis pieņem neoliberālo politiku. Pasaules Tirdzniecības organizācija uzspiež globālo tirgu veicinošus nosacījumus. Brīvā tirdzniecība attīstības valstīm reti kad ir bijusi izvēles jautājums; biežāk tā ar koloniālismu un nevienlīdzīgiem līgumiem tikusi uzspiesta no ārpuses, dažreiz pat ar militāru spēku. Pēc 1982. gada parādu krīzes NT iespiedās tādās jomās, kā valstu budžets, industriju regulēšana. Aizdevumiem pievienoja tā sauktos pārvaldības nosacījumus, kuros ietilpa iejaukšanās sākotnēji neiedomājamās jomās, tādās, kā valdības decentralizācija, centrālās bankas neatkarība un korporatīvā pārvaldība. Aug tendence attīstības valstu būtiskos ekonomiskos amatos nozīmēt bijušos NT darbiniekus, tāpēc "vietējie" lēmumi arvien biežāk pēc būtības ir NT lēmumi. Valsts dzīvē vairs nav jomu, kur NT nevarētu iejaukties.

Izmantojot interneta resursus, ir viegli iepazīt veselu lavīnu grāmatu un rakstu, kas piesātinātas ar faktiem un atsedz neoliberālisma kā sava veida kolonializācijas ideoloģijas būtību. Īpaši izcelšu Džona Perkinsa grāmatu "Ekonomiskā slepkavas grēksūdze" (John Perkins. Confessions of an Economic Hit Man. − Berrett-Koehler Publishers, Inc. 2004).

58 Šajā rakstā bieži brīvi un bez atsauces citēju grāmatu: Hadžūns Čangs. Sliktie samarieši. Bagāto valstu netīrās sirdsapziņas noslēpumi. − "Zvaigzne ABC", 2011. Pieņemu, ka lasītājs ir iepazinies ar šo grāmatu. 59 Turpmāk Hadžūna Čanga ieviesto apzīmējumu "Nešķīstā Trīsvienība" saīsināsim kā NT. 60 World Bank; ar šo nosaukumu apzīmē: International Bank for Reconstruction and Development, International Development Association, International Finance Corporation. 61 International Monetary Fund; 1945. gadā dibināta Apvienoto Nāciju Organizācijas speciālizēta aģentūra, kuras uzdevumi ir: sekmēt starptautisko monetāro sadarbību un starptautisko tirdzniecību; stabilizēt valūtu maiņas kursus un palīdzēt valstīm sabalansēt maksājumu bilances. Aģentūras sēdeklis atrodas Vašingtonā. 62 World Trade Organization (WTO) ir organizācija, kuras uzdevums ir uzraudzīt un neoliberalizēt starptautisko tirdzniecību. Dibināta 1995. gadā, tās štābs atrodas Ženēvā, Šveicē. Oficiālās valodas: angļu, franču, spāņu.

213

Neoliberālisma propogandētā nacionālās tirdzniecības teorija. Imports bez tarifa. Aplūkosim stilizētu situāciju. Kādai precei − nimatīvam iekšzemes piedāvājums Latvijā ir x = p − 50, pieprasījums ir x = 100 − 0.5 p, kur p ir cena EUR par kilogramu, x ir daudzums, mērīts tūkstošos kilogramu mēnesī. Acīmredzot perfektas konkurences līdzsvara cena ir 100, līdzsvara apjoms ir 80. Līdzsvara situācijā (1. attēls) patērētāju ieguvums, consumer surplus, CS = 2500, ražotāju ieguvums, producer surplus, PS = 1250, totālais ieguvums, total surplus, ar ko mēra labklājību, TS = 3750.

0

20

40

60

80

100

120

140

160

180

200

220

0 10 20 30 40 50 60 70 80 90 100 110 120x

p

S(p)

D(p)

CS

PS

1. attēls. Nimatīva tirgus pieprasījuma un iekšzemes piedāvājuma līdzsvars nacionālā tirgū.

Tomēr ar to stāsts nebeidzas. Latvija ir maza zeme pasaules nimatīva tirgū, kur nimatīva cena, world market price, pašreiz ir 60 EUR par kilogramu. Nekāda mūsu rīcība nespēj ietekmēt nimatīva cenu pasaules tirgū. Par šo cenu var importēt gandrīz neierobežotu daudzumu nimatīva (pieņemam, ka nav transakciju izmaksas), tāpēc arī vietējā produkcija jāpārdod par šo cenu (2. attēls).

Aprēķini rāda, ka nimatīva iekšzemes piedāvājums un pieprasījums ar cenu p = 60 atbilstoši ir 30 un 60. Ja iekšzemes piedāvājums ar cenu 60 rada deficītu, excess demand, nimatīvs tiek importēts. Acīmredzot importē 30 vienības. Tagad patērētāju ieguvums CS = 4900, iekšzemes ražotāju ieguvums PS = 50, totālais ieguvums TS = 4950. Redziet, saka neoliberāļi, totālais ieguvums ievērojami palielinājās!

Lai aizsargātu vietējos nimatīva ražotājus, parlaments apstiprina nimatīva muitas tarifu: 20 EUR par kilogramu (discriminatory tax). Zīmējums 3 rāda, ka Nimatīva iekšzemes piedāvājums un pieprasījums tagad atbilstoši ir 30 un 60, kā rāda 3. attēls. Importa apjoms ir 30. Patērētāju ieguvums CS = 3600, iekšzemes ražotāju ieguvums PS = 450, valdības ieņēmumi no tarifa, government revenue from the tariff, GR = 600, totālais ieguvums TS = 4650. Salīdzinot ar brīvo (beztarifa) tirdzniecību,

214

radās labklājības zudums, deadweight loss, DWL = 4950 − 4650 = 300. Redziet, saka sliktie samarieši, ar muitas tarifu jūs kaitējiet savas tautas labklājībai!

0

20

40

60

80

100

120

140

160

180

200

220

0 10 20 30 40 50 60 70 80 90 100 110 120x

p

S(p)

D(p)

CS

PS

pw = 60

2. attēls. Nimatīvs tiek importēts par cenu p = 60. Ja nimatīvs jāpārdod par tik zemu cenu, vietējie ražotāji nimatīva ražošanu samazina.

0

20

40

60

80

100

120

140

160

180

200

220

0 10 20 30 40 50 60 70 80 90 100 110 120x

p

S(p)

D(p)

pw = 60DWL DWLGR

3. attēls. Vai tu atbalsti parlamenta ideju aplikt importēto nimatīvu ar muitas tarifu?

215

Tiešām, aplūkotais modelis rāda, ka nimatīva brīvs imports, neaplikts ar importa nodokli, palielina sabiedrības labklājību, ko mēra ar totālo ieguvumu, total surplus.

Ja importētā nimatīva cena ir mazāka par Latvijas nimatīva piedāvājuma un pieprasījuma līdzsvara cenu, nimatīva imports samazina Latvijas nimatīva ražotāju ieguvumu, toties palielina Latvijas nimatīva patērētāju ieguvumu. Pieprasījuma-piedāvājuma ģeometrija rāda, ka rezultātā totālais ieguvums kā patērētāju un ražotāju ieguvumu summa palielinās.

Ar šādiem primitīviem argumentiem neoliberāļi pamato globalizācijas un tirgu integrācijas nepieciešamību. Savā grāmatā Hadžūns Čangs doto tēmu aplūko ļoti vispusīgi un parāda, ka Deivida Rikardo63 relatīvo priekšrocību teorija der tiem, kas grib saglabāt status quo, bet ne tiem, kas grib aizsargāt nacionālo industriju tās bērnībā (infant industry) un stāvokli mainīt.

Uz iebildumu, ka Latvijas ražotāju produkts nespēj konkurēt ar lētāko importēto produktu, seko uzaicinājums Latvijas ražotājiem celt konkurētspēju, samazināt produkta ražošanas vidējās izmaksas. Ja objektīvu apstākļu dēļ, piemēram, aukstāka klimata dēļ Latvijas ražotāji nespēj konkurēt ar ārvalstu ražotājiem, tad seko uzaicinājums ražot tādus produktus, ar kuriem Latvijas ražotāji spēj konkurēt integrētā tirgū. Tā sacīt, atrast savu nišu globālajā specializācijā.

Ja par atskaites punktu ņemam šodienu, tad jāsecina, ka Latvijas pozīcijas konkurencei integrētā tirgū ir sliktas: infrastruktūra haotiska, nolietojusies un nesakārtota, pamatfondi sliktā kvalitātē, liela daļa pagaidām funkcionējošo uzņēmumu ir bezperspektīvi, zems darba ražīgums, zema darba kvalitāte, nepieredzēta sociālā polarizācija ar degradācijas pazīmēm marginālajos polos, izglītības krīze, pilsoniskais un tiesiskais nihilisms, korumpētība ģenētiskā līmenī. Lauki aizauguši ar krūmiem, meliorācijas sistēmas aizsērējušas un sabrukušas. Zivju resursi izsīkuši, nozvejas kvotas nežēlīgas. Izdalās tikai atsevišķas "oāzes", kas nav tipiskas un vēl reljefāk izgaismo valsts ekonomiskās un sociālās problēmas. Latvijai nav derīgo izrakteņu un ir auksts klimats.

Bagātība ir zemā cilvēku koncentrācija un līdz ar to brīvas platības, meži, ģeogrāfiskais novietojums, kas Latvijai nodrošina tranzīta ekonomiku. Eksperti Latvijas konkurētspēju saredz tranzītā, mežsaimniecībā un kokapstrādē, piena lopkopībā, fundamentālajā izglītībā. Daudzkārt publiski izskanējis vērtējums, ka Latvija ir skaistākā zeme pasaulē, tāpēc noteikti iespējams attīstīt tūrisma industriju.

Kāpēc 1938. gadā Latvija strauji gāja uz priekšu, bet tagad visos svarīgos rādītājos Eiropas Savienībā Latvija dala pēdējās vietas ar Rumāniju un Bulgāriju? Kāpēc Igaunija pārliecinoši atraujas no Eiropas Savienības grūtdienīšiem? Ja vadāmies no izcilo ekonomistu loģikas, tas ir tāpēc, ka maz kas ir palicis pāri no tālaika latviešu tautas solidaritātes, bet tik ekstremāli neviendabīgā vidē liberālisms nevar pastāvēt. Latvijā nevar pat rasties skarba un patiesa dekadences dziļāko cēloņu analīze, kur nu vēl solidāri akceptēta ekonomiski pamatota rīcība.

Hadžūns Čangs plaši apspriež protekcionisma lomu. Ekonomikas vēsture tiešām liecina, ka nacionālas ekonomikas attīstībā vietējo ražotāju aizsardzība ar augstu importa nodokļu palīdzību ir spēlējusi izšķirošu lomu. Kā gudras ekonomiskās analīzes paraugs seko citāts no ievērojamā krievu zinātnieka Dmitrija Mendeļejeva vēstules caram Nikolajam ΙI 1897. gadā.

63 David Ricardo, 1772–1823, ebreju tautības britu ekonomists.

216

Citāta sākums (autora tulkojums). Nacionālās ražošanas attīstības ceļš vēsturē nav jauns, pārbaudīts dažādās valstīs un visur darbojies vienveidīgi. Sākumā pie fabriku-rūpnīcu lietām ķeras tikai īpaša izdevīguma pēc. Kad ražošanas apjomi aug, rodas vajadzība sacensties, uzlabot, paplašināt, izzināt visus tirdzniecības smalkumus. Mākslīgi sāktas, lietas tad aug pašas par sevi. Valstī tad parādās jauni, lieli apgriezieni, tautai − iespēja nopelnīt, valstij − ienākumi. Piemērus? XVII gadsimtā Kolbērs Francijā un Kromvels Anglijā ieved savās valstīs protekcionismu, neapšaubāmi likdami sākumu šo valstu rūpnieciskai attīstībai. Abas valstis līdz tam bija zemkopības zemes. Bet tagad visas valstis, no Vācijas un Francijas līdz ASV un Kanādai, aizsargājas ar protekcionismu. Citāta beigas.

Lielās depresijas laikā (1929−1933) starptautiskās tirdzniecības apjoms samazinājās trīs reizes. Valdības izmisīgi centās saglābt savu valstu ekonomikas aiz importa tarifu un importa kvotu mūriem. No krīzes necieta PSRS ar tās autarķisko plāna ekonomiku. Arī mūsdienās nereti vērojam protekcionismu. Piemēram, ASV valdība pārmet Ķīnai zema valūtas kursa "juaņs pret dolāru" saglabāšanu, lai stimulētu preču eksportu no Ķīnas.

Uzsākot neoliberālisma analīzi, Hadžūns Čangs raksta64: "Neoliberālā ekonomika ir XVIII gadsimta ekonomista Adama Smita un viņa sekotāju liberālās ekonomikas atjaunināta versija."

Šeit nevaru piekrist godātajam Hadžūnam Čangam. Vācu ekonomists Frīdrihs Lists65 1841. gadā trāpīgi raksturoja Lielbritānijas

savtīgumu jautājumā par protekcionismu: Lielbritānija sludina brīvo tirdzniecību, bet pati ir bagātīgi izmantojusi augstus muitas tarifus un subsīdijas. Frīdrihs Lists šādu izturēšanos apzīmēja par "kāpņu atgrūšanu". Tas ir viltīgs paņēmiens: tad, kad esi ar citu palīdzību sasniedzis diženuma virsotni, atgrūd kāpnes, pa kurām kāpi augšā, lai citi nespēj sasniegt diženumu.

Sekojot Frīdriham Listam, piedāvāju neoliberālismu uzlūkot kā stratagēmu66. Senās Ķīnas politiskās domas teorētiķis Sun-Czi (312−238 pirms Kristus) izstrādāja 36 politiskās mākslas stratagemas − viltības, kā stratēģiskos plānus ietērpt politiskos slēpņos. Piemēram, "Saduļķo ūdeni un ķer zivis!", "Uzbrūc, lietojot cita spēku!", "Noslēp nazi aiz smaida!", "Laupi degošu māju!", "Radi kaut ko no nekā!".

Socioloģijas aksioma apgalvo: katra cilvēku grupa, kurai ir kāds plāns, elementāras piesardzības dēļ neizpauž savu plānu un tā sasniegšanai iecerētās metodes. Velni izliekas par eņģeļiem un īstie eņģeļi pazūd viltus eņģeļu pūlī. Dažreiz gan velns publiski atsedz savu āža kāju, lai ar savu triumfu paralizētu jebkuru pretestību.

Neoliberālisms ir stratagēma, termins "neoliberālisms" ir stratēģiska viltība. Liberālisms ir pavisam kaut kas cits. Liberālisms ir sociuma organizācijas

forma, kas maksimāli sekmē egoistisku indivīdu savtīgo interešu spontānu harmoniju privātīpašuma un konkurences rezultātā, pastāvot absolūti stingriem un konservatīviem cilvēku savstarpējās izturēšanās pamatnoteikumiem, kas balstīti uz tradīcijām un grupas bioloģiski sociālajiem stereotipiem un pieredzi. Un nekas vairāk.

64 Hadžūna Čanga grāmata Sliktie samarieši. Bagāto valstu netīrās sirdsapziņas noslēpumi. − "Zvaigzne ABC", 2011 citēta bieži un bez atsauksmes. 65 Frīdrihs Lists (Georg Friedrich List, 1789–1846) ir 19. gadsimta vadošs vācu ekonomists, kurš attīstīja ideju par "Nacionālo sistēmu". Nacionālās sistēmas ideja paredz indivīdu liberālās ekonomikas valstisku reglamentēšanu un kategoriski noraida kosmopolītisko ekonomiku. 66 Stratagema − viltība, triks; angliski ruse.

217

Jau tas, ka neoliberāļi atbalsta politisko demokrātiju, liecina, ka starp neoliberālismu un liberālismu ir bezdibenis. Liberālisms paredz stabilu konstitūciju, demokrāti gatavi mainīt konstitūciju ik ceturksni divas reizes. Iztirzājot tēmu par liberālismu, studentiem jautāju: kura no ASV politiskajām partijām ir tuvāk patiesam liberālismam − demokrāti vai republikāņi?

Publikācijas Latvijā liecina, ka liberālisma neparasti auglīgo, bet arī ļoti trauslo niansēto ideju neizprot pat diplomēti ekonomisti.

Neoliberāļi apzināti izmanto terminu "liberālisms", lai slēptos aiz patieso liberāļu nepārspētās ekonomiskās loģikas, patiesā humānisma un liberālas ekonomikas apbrīnojamiem praktiskiem panākumiem. Tā ir izplatīta mārketinga strategēma − gūt dividendes no populāriem un nozīmīgiem zīmoliem. Piemēram, neonacistiem nav nekas kopējs ar nacionālsociālistiem, Zemnieku savienība Latvijā 2013. gadā ir pavisam citāda nekā Kārļa Ulmaņa Zemnieku savienība. Vai nepieciešama patiesa pēctecība? Nieki, galvenais, lai asociācijas būtu cilvēku ilūzijās!

Neoliberālisms nav devis gaidīto attīstību. Ražošanas tehnoloģijas attīstās nepieredzētos tempos. Kāpēc

sociālekonomisko procesu efektivitāte pasaulē ir tik zema? Pasaulē pēdējo divdesmit gadu laikā ir divkāršojies nabadzīgo valstu skaits.

Nabadzīgo cilvēku skaits palielinājies gandrīz visās pasaules valstīs un tajā skaitā Eiropā, sacīts Pasaules Bankas paziņojumā. Miljards cilvēku pasaulē cenšas izdzīvot, tērējot mazāk par vienu dolāru dienā. Pat ASV turpina pieaugt nabadzīgo iedzīvotāju daļa, kuri lūdz pārtikas talonus, food stamps, lai nenomirtu badā. Pašreiz pārtikas talonus saņem aptuveni sestā daļa ASV iedzīvotāju. Pēc Eurostat datiem Eiropas Savienībā 120 miljoniem cilvēku draud nabadzības un sociālās atstumtības risks

Pieaug nevienlīdzība: 2 % pasaules turīgāko iedzīvotāju kontrolē vairāk nekā pusi pasaules bagātības, savukārt aptuveni pusei pasaules iedzīvotāju kopumā pieder tikai 1 %, teikts Helsinkos dislocētā Apvienoto Nāciju Universitātes Ekonomikas attīstības izpētes institūta ziņojumā.

Latvijā sociālekonomiskā nevienlīdzība pēdējo 20 gadu laikā ir augusi visai strauji. Latvijā 2007. gadā Džini indekss bija 36, kas liecina par gandrīz vai visaugstāko iedzīvotāju nevienlīdzību visā Eiropā. Eiropas Ziemeļvalstīs Džini indekss ir mazāks par 30. Latvijā 21 % iedzīvotāju ir nabadzīgi vai pakļauti nabadzības riskam, šis rādītājs ir augstākais Eiropas Savienībā. Nabadzība un sociālā atstumtība Latvijā draud 44 % bērnu, ziņo Eurostat. Konstatēts, ka nabadzība Latvijā nav atkarīga no personas individuālajām spējām, bet gan no personai pieejamajām atšķirīgajām dzīves iespējām, life chances. Daudzi talantīgi jaunieši nevar realizēt savu potenciālu, un rezultātā Latvijas intelektuālā elite neatjaunojas un izirst.

Katrs, kurš kaut nedaudz interesējas par sociālekonomisko procesu norisēm pasaulē, zina, ka, vispārīgi runājot, neklājas labi. Krīze seko krīzei, pašreizējo kvalificē kā morāles krīzi jeb uzticēšanās krīzi (moral crisis, crisis of confidence, кризис доверия). Eksperti Krievijas biznesa kanālā Росийский бизнес канал paziņo: "Ir laiks teikt tieši, ka nākamās paaudzes dzīvos sliktāk nekā pašreizējā." Tiešām, nav jābūt pravietim, lai pareģotu, ka stāvoklis pasaulē nevis uzlabosies, bet pasliktināsies.

Bagātības sadalījuma nevienmērība turpinās palielināties un prasīs arvien lielākus resursus, lai šo nevienmērību saglabātu. Noziedzība turpinās izplesties četrās dimensijās arvien jaunās formās un mazinās ekonomikas efektivitāti. Globalizatori vēlēsies transnacionalizēt planētas dabas bagātības, bet nacionālās valstis tam pretosies. Par nozīmīgu faktoru kļūst Ķīna ar nacionālu ideoloģiju un etnisku solidaritāti; vienpolārā pasaule centīsies kavēt Ķīnas spēka pieaugumu, iespējami pat radikāli soļi. Aizsargājoties no agresīvā kosmopolītisma, pieaugs nacionālisms. Uz

218

tradicionālā islāma bāzes konsolidēsies arābu un persiešu tautas, kas apdraudēs Izraēlas eksistenci. Pareizticības apdraudējuma vulgārās tehnoloģijas, piemēram, "vagīnu dumpis"67 saliedēs krievu tautu.

"Notiekošā saprašana ir galvenā vērtība. Mūsu pašreizējās situācijas lielākā traģēdija ir nepilnīgas izpratnes negribētas sekas. Ļoti daudz ļaunu lietu patiesībā ir netīšas. Daudzi cilvēki finanšu sistēmai nodarīja postījumus, to nemaz negribēdami", izteicies Džordžs Soross. Vai Džordžs Soross tiešām neizprot notiekošo? Arī pasaulē visietekmīgākā privātuzņēmuma, kas pilda ASV Centrālās bankas funkcijas − Federālās rezervju sistēmas68 eksmenedžeris Alans Grinspens ASV parlamentam taisnojās, ka, būdams atbildīgajā amatā, neesot izpratis notiekošo un pielaidis daudzas kļūdas.

Var jau būt, ka alkatība daudziem ir mazinājusi modrību un aptumšojusi prātu. Tas ir mūžsens „numurs”, ko labi izprata jau Nikolo Makiavelli. Bagātos medību laukos asinskāri mednieki azartā šauj un šauj bifeļus, kamēr beigās attopas, ka bifeļu vairs nav vispār. "Pieaugot cilvēku neapmierinātībai, sāksies sociālie nemieri. Pasauli sagaida mūsdienu vēstures bīstamākais periods − ļaunuma periods", prognozē ne tikai Soross.

Nelāgas sekas uz Latviju ir atstājusi slikto samariešu institucionālā globalizācija, ko tautā mēdz saukt par holivudizāciju-debilizāciju. Nudien, pasaulē kaut kas ir nojucis! Nejēgas apķēpā māju sienas, suņi aprij cilvēkus un sakropļo bērnus. Vakarā bīstami iet pa pilsētas ielām, policija rekomendē dzīvoklim dzelzs durvis un lodžijai restes. Skolēni sit cits citu un skolotājus. Skolnieces atraktīvi piekauj izvēlēto upuri un tīksminās par uzņemto video, skolās izplatās varmācība, mobings, kā arī pieaug bērnu pašnāvību skaits. Latvijas Universitātes docente Linda Daniela 2013. gada 30. maijā portālā LETA jautā: "Vardarbība skolās − vai tiešām esam bezspēcīgi?" Jā, Linda, esam gļēvi un bezspēcīgi, laikam jau slikto samariešu ietekmē esam kā apstulbuši.

Latvijas pilsētas tiek izķēmotas kā Filadelfijas geto. Piemēram, Miera iela un Artilērijas iela Rīgā ir kļuvušas vienkārši pretīgas. Piepilsētu meži pārvēršas par riebīgām atkritumu izgāztuvēm. Internets stāsta par ultramoderniem stulbinga veidiem, kas izplatās jauniešu vidū: frostings, bagetings, milkings, ovlings, portings, plankings. Īpaši stulbs stulbings ir kaķu galvu sabāšana maizes šķēlēs. Bērnus izglīto nekrofīlijā un zoofīlijā. Televīzijā rādītā multfilmā stāsta skaidrā latviešu valodā, ka lācene vairs nevēloties seksu ar cilvēku. 2013. gada 31. maijā TVNET portālā satraucoši svarīga ziņa − liels virsraksts "Kellija Osborna baidās, ka viņas vagīna kļūs pārāk liela".

Kurš Latvijā nesaprot to, ka tā ir visīstākā dekadence, vājprāta sākuma stadija. Kas noticis ar cilvēkiem? Tas, ka Latvijas inteliģence pazemīgi klusē, apstiprina Hadžūna Čanga aizdomas par sliktajiem samariešiem, kas aiz politkorektuma maskas stimulē daudzu etnosu morālo degradāciju. Slikto samariešu aģentūra Latvijā ciniski apsmēja sirdsskaidro Imantu Kalniņu, kurš rakstā "Valsts bez nākotnes − vai tas ir tas, ko mēs esam izcīnījuši?" pauda savu izmisumu, kas radniecīgs manējam.

Eiropas Komisija ziņo, ka ik gadu par cilvēku tirdzniecības upuriem kļūst simtiem tūkstošu cilvēku. Sievietes un vīriešus, zēnus un meitenes pārdod, lai viņus pakļautu seksuālai izmantošanai, darba ekspluatācijai, orgānu izņemšanai, ubagošanai, mājkalpībai un izmantotu citos veidos. Vienlaikus agresīvie kosmopolīti

67 Skandalozā Krievijā notiesāto huligānu grupa "Pussy Riot", ko aizstāv sliktie samarieši. 68 Federālā rezervju sistēma Federal Reserve System − ietekmīgākā finanšu privātorganizācija pasaulē ar savdabīgu statusu; pārliecinies internetā, ka par FRS ir maz skaidras pieejamas informācijas.

219

sludina, ka valstīm nedrīkst būt sava ideoloģija un aizliedz cilvēkiem pasē rakstīt savu tautību.

Pilnībā piekrītot Hadžūnam Čangam un citiem analītiķiem, konstatējam, ka neoliberālisma stratagemā nemaz nav ieprogrammēta mazattīstīto valstu gaidītā pacelšanās, bet tā ir trepju atgrūšanas viltīgā stratēģija. Tas arī saprotams, jo neoliberālisms ir personu, kas pieņem lēmumus starpvalstu attiecībās, stratēģija globālajā starpvalstu spēlē. Starpvalstu spēles principiāli atšķiras no cilts, ģints vai homogēna etnosa sociālekonomiskām spēlēm. Kāpēc gan lai starpvalstu spēlē kāds domātu par altruismu? Starpvalstu attiecībās nav draugu, ir tikai intereses. Augstāk konstatējām, ka homogēnās indivīdu grupās, iespējams, noteiktos apstākļos var dominēt superracionālas preferences, kad altruisms ir apzināts kā augstākās sociālās labklājības priekšnoteikums. VAI EKONOMIKAI NEPIECIEŠAMS MORĀLES KOMPONENTS?

Globālā sistēmas krīze mudina meklēt neveiksmju dziļākos cēloņus. Arhibīskaps Jānis Vanags jautā: "Kādām vērtībām esam sekojoši? Brīvo

Latviju esam cēluši pēc patērētājsabiedrības ideoloģijas, kur cilvēka vērtību nosaka nevis viņa līdzība Dievam, bet spēja ražot un patērēt uzkrāto. Un kur svarīgākā cilvēka kvalitāte ir konkurētspēja.". Savā runā pie Brīvības pieminekļa 2007. gada 18. novembrī toreizējais Valsts prezidents Valdis Zatlers teica: "Vērtības ir iemiesoti ideāli. Vēstures pieredze rāda, ka tās valstis, kas savas attīstības pamatā likušas vērtības, ir sasniegušas vairāk nekā tās, kuras tiekušās pēc labklājības. Ideāli ir tie, kas rada pārticību un dara cilvēkus laimīgus." Tas sasaucas ar labi pazīstamām tēzēm: primārā ir apziņa, esamība ir sekundāra. Ekonomika ir nieks, galvenais − kas cilvēkiem galvā. Laba morāle − laba ekonomika, slikta morāle − slikta ekonomika. Tauta, kas aizmirsusi godu, zaudēs arī maizi.

Uzskats, ka morāle absolūti nepieciešama sociuma pastāvēšanai, pavada cilvēci no tās pirmsākumiem. Pirms astoņiem tūkstošiem gadu senās Indijas teritorijā dzīvojošās ciltis radīja četras svētas grāmatas − vēdas. Vēdu reliģijā galvenā vieta ierādīta prātojumiem par Dievu, Cilvēku un Dabu. Daudzas pazīmes liecina, ka Eiropas ārisko cilšu reliģijas radušās no vēdām. Pirms pieciem tūkstošiem gadu indiešu princis Sidhartha Gautama, ko vēlāk nosauca par Budu, radīja reliģiju − budismu. Budisms daudz aizguvis no vēdām.

Konfūcija 500 gadus pirms Kristus radītajā mācībā, konfuciānismā, galvenās koncepcijas ir Debesis un Debesu aicinājums − ceļš dao. Debesis ir augstākais garīgais spēks, kas ietekmē dabu un cilvēka izturēšanos. Cilvēkam jādzīvo saskaņā ar Debesu ētikas aicinājumu un savas morālās īpašības jāpilnveido ar izglītības palīdzību. Konfūcija cilvēcības koncepcija žeņ pieprasa ideālas cilvēku attiecības ģimenē, sabiedrībā, valstī.

Pravietis Muhameds 609. gadā Mekā deklamēja saviem sekotājiem Korānu, tādējādi nodibinot spēcīgo islāma reliģiju, kas aicina iet taisnu ceļu un nepadoties Sātana kārdinājumiem: "Nedariet ļaunumu uz zemes, izplatot negodīgumu. ... Tie, kas pārkāpj Allāha vēlējumu un dala to, ko Allāhs vēlēja apvienot, un veic negodīgas lietas uz zemes, būs zaudētāji."

Konfūcijs, Platons, Aristotelis, Cicerons, Luters, Darvins, Smits, Kants, Nīče, Bjūhanens, Dostojevskis, Skalbe un daudzi citi dzīvoja dažādos laikos un dažādos apstākļos, to izteiksmes veids ir ļoti atšķirīgs, bet izpratne par cilvēciskuma un necilvēciskuma metafiziskajiem avotiem saskan. Viņi visi par augstāko arbitru kā

220

pašu par sevi saprotamu uzskata morālo Absolūtu − Dievu. Viņi visi blēdīgo Basi novērtē par sliktāku cilvēku nekā godīgo Ansi.

Marks Tullijs Cicerons rakstīja: "Patiesais likums ir pareizs prāts, atbilstošs dabai, visos izplatīts, pastāvīgs, mūžīgs, kas pavēlot sauc uz pienākumu, aizliedzot attur no viltus, kas tomēr krietnos nesauc un neattur veltīgi un arī nekrietnos, pavēlot vai aizliedzot, nespiež. Viens mūžīgs un nemainīgs likums aptvers visas tautas visos laikos, un visiem būs viens skolotājs un valdnieks − Dievs. Viņš ir šā likuma devējs, šķīrējtiesnesis, autors: kas tam nepaklausīs, bēgs pats no sevis un, noliegdams cilvēka dabu, tieši ar to saņems vislielāko sodu, pat ja izvairīsies no citas pārmācības, ko par tādu uzskata." Nirnbergas tribunāla metafiziskā norma "būt politkorektam ir labi, būt politnekorektam ir slikti" aizliedz ranžēt cilvēkus labākos un sliktākos, pretstatīt dažādu reliģiju paustās morāles sistēmas. Studentus pārsteidz, ka akadēmiskā mikroekonomikas kursā lieto jēdzienus "racionāla krāpšanās", "racionāla blēdīšanās". Lektoram grūti atturēties, cilvēcīgi nepasakot, ka blēdīties ir slikti. Tomēr, ja lektoram šķiet, ka godīgais Ansis ir labāks cilvēks nekā blēdīgais Basis, tad tās ir tikai lektora preferences un nekas vairāk. Ansis un Basis ir ļoti atšķirīgi cilvēki, bet sacīt, ka viens ir labāks par otru, nav politkorekti, jo abi ir cilvēki. Basis ir brīvs savā izvēlē: riskēt saņemt sodu pastāvošo likumu ietvaros un zagt, lai varētu daudz patērēt, vai nezagt un būt nabadzīgam.

Vēsture liecina: izcilie ekonomisti ņēmuši vērā cilvēku personību objektīvās atšķirības. Piemēram, Ādams Smits un Alfrēds Māršals bieži apelē pie kristīgās ētikas un vienmēr kā pašu par sevi saprotamu pieņem ekonomikas aģentu eiropeiskumu. Tas arī saprotams, jo vēl IX gadsimtā Āfrikā un Okeānijas salās bija izplatīts kanibālisms un atšķirības eiropiešu un neeiropiešu preferencēs bija būtiskas. Izcilie ekonomisti bija reliģiozi, tāpēc homogēnas grupas vienotās morāles komponents dabiski iekļāvās ekonomikas teorijā, kas tad vairāk pievērsās indivīdu atšķirīgo zemāka līmeņa preferenču ietekmes izpētei. Tagad globālās migrācijas rezultātā valstu sociumi kļuvuši nehomogēni. Eiropā dzīvo Āzijas, Āfrikas un Okeānijas iedzīvotāji, pretrunas starp sociuma indivīdu preferencēm saasinās. Dažādām grupām dažādas reliģijas, izplatīts ateisms un pat sātanisms − daudziem cilvēkiem Dieva nav, dvēseles kļuvušas miesīgas un Abrahama Maslova69 definētā augstākā motivācijas forma "transcendentais pārdzīvojums" neeksistē. Mēs varam tikai minēt, ko mūsdienās rakstītu Luters vai Māršals, bet skaidri zinām, ka rakstītu citādi, jo zinātnieki tagad skaidri apzinās, ka homo economicus ne tuvu nav tas pats, kas homo moralis (latīņu moralis – tikumīgs).

Rodas problēma, ko izjūt katrs, kas profesionāli nodarbojas ar ekonomikas teoriju. No vienas puses, tikumīgums ir politnekorekta metafiziska kategorija, no otras puses − ekonomikas aģentu atšķirīgo preferenču radītās ekonomiskās izmaksas ir pārāk augstas, un globālā morālā krīze var novest pie pasaules bojā ejas.

Dienu pirms savas 55. dzīves jubilejas, 2010. gada 27. janvārī, Francijas prezidents Nikolā Sarkozī (Nicolas Sarkozy) pārsteidza pasauli ar neparastu runu Davosas 40. Pasaules Ekonomikas forumā70. Runas moto bija: tas skar mūs visus (It concerns us all)!

Seko fragmenti no Nikolā Sarkozī runas brīva citāta formā. "Mēs visi zinām, kas būtu noticis, ja valsts neiejauktos. Būtu pilnīgs sabrukums. Pašreizējā krīze ir globalizācijas krīze. Atklājušies mūsu pasaules uzskata trūkumi, kas mums jālabo.

69 Abraham Maslow, 1908–1970. 70 Sarkozy N. Opening Speech by Nicolas Sarkozy at 40 th World Economic Forum. Pieejams: www.voltairenet.org/Opening-Speech-by-Nicolas-Sarkozy.

221

Radusies situācija, kad viss kalpo finanšu kapitālam un gandrīz nekas − darbam, kad uzņēmējs atdevis vietu spekulantam, kad ļaudis, kas tērē bez darba iegūtus ienākumus, labklājības ziņā tālu aiz sevis atstājuši darba cilvēkus. Finanšu instrumentu lietošana ir devusi ātru un vieglu peļņu, bet, kā likums, nav radījusi ne reālus labumus, ne darbavietas. Šī tipa ekonomikas pārsteidzošākā iezīme: svarīgs ir tikai pašreizējais moments, bet nākotnei nav nozīmes. Ar īsā termiņa loģiku mēs bruģējam ceļu uz trūkumu. Stabila attīstība nav iespējama, ja runa ir tikai par dzīšanos pēc peļņas un vienīgais kritērijs ir akcionāru dividendes. Daudzus gadus mēs prognozējām nacionālo robežu izzušanu un klejotāju ēras iestāšanos. Tomēr krīzes apstākļos pat visglobalizētākie biznesmeņi un paši kosmopolītiskākie baņķieri atcerējās, ka viņiem ir tautība. Vienpusējais princips "katrs cilvēks sev pašam" ir ekonomiska, politiska un morāla kļūda. Mums jāglābj kapitālisms, pārbūvējot to un atjaunojot tā morālo komponentu. Es zinu, ka šis apgalvojums turpmāk izraisīs daudzus jautājumus.".

Uzstājoties Minhenē drošības jautājumiem veltītajā konferencē 2011. gada februārī, Lielbritānijas ministru prezidents Deivids Kamerons teica: "Eiropai nepieciešams pamosties un saprast, kas notiek mūsu valstīs. Lielbritānijā līdz šim atbalstīja nostāju, ka visām iedzīvotāju grupām, kas mīt Lielbritānijā, ir tiesības dzīvot pēc savām tradicionālajām vērtībām. Tomēr tagad redzams, ka šāda pieeja sabiedrībā nav radījusi vienotu identitāti." Agrāk paust bažas par multikulturālisma idejas absurdumu Kamerons esot baidījies. Šokējot transnacionāļus, Kamerons uzsvēra, ka Lielbritānijai ir nepieciešama spēcīgāka nacionālā identitāte un no "pasīvās tolerances" jāpāriet pie "aktīvāka, muskuļaināka liberālisma" un "jāķeras klāt šīs problēmas saknei".

Eiropa mostas, un notikumi attīstās arvien straujāk: pirmo reizi kopš Nirnbergas tribunāla vadošie politiķi nebaidās atklāti atzīt, ka multikulturālisms cietis neveiksmi un izgāzies. Kad tieši to pašu pirms pieciem gadiem paziņoja Austrijas patriots Jorge Haiders71, viņš gāja bojā autokatastrofā. Protams, multikulturālisma aizstāvji nepadosies, par ko liecina Ungārijas piemērs, kad ārēji spēki apslāpē vairāk nekā 60 % vēlētāju pausto gribu.

Vērts uzsvērt, ka raksta autors, balstoties uz eksternalitāšu internalizācijas dialektikas koncepciju, vienīgais Latvijā jau 2005. gadā paredzēja multikulturālisma izgāšanos Eiropā un ASV. Zinātniskā ētika prasa nosaukt daudzos multikulturālisma apoloģētus Latvijas zinātnieku aprindās un atzīt viņu nespēju adekvāti analizēt sociālekonomiskos procesus.

Pēdējā laikā morāles jēdziens saistībā ar ekonomiku tiek piesaukts bieži un neatlaidīgi. Var likties, ka ir laiks ieviest morāles jēdzienu ekonomikas zinātnē. Tad jādefinē absolūtā atskaites sistēma − morālais Absolūts, bet tas nav iespējams bez ideoloģiskas konfrontācijas. Autora pētījumi liecina, ka ir iespējams tomēr izveidot ekonomiskās labklājības teoriju bez metafiziskā morāles jēdziena, izmantojot indivīdu preferenču ekvivalences klases un hedžēta jeb nožogota liberālisma jēdzienus.

71 Jörg Haider, 1950–2008.

222

LITERATŪRA UN AVOTI

1. Jaunzems Andrejs. Mikroekonomika. Vidēja teorētiskā līmeņa kurss. 1. daļa. − Ventspils Augstskola, "LiePA". ISBN 978-9984-821-19-1. 2008. 555 lpp.

2. Jaunzems Andrejs. Mikroekonomika. Vidēja teorētiskā līmeņa kurss. 2. daļa. − Ventspils Augstskola, "Drukātava". ISBN 978-9984-648-10-1; 2009. 311 lpp.

3. Jaunzems A. Eksternalitāšu internalizācijas dialektika. Grāmatā: "Sabiedrība un kultūra". Rakstu krājums, VIII / Sastād. Arturs Medveckis. − Liepāja: LiePA, 2006. 317−331 lpp.

4. Jaunzems A. Trimatricu spēles: interpretācijas un pielietojumi sociālekonomisko situāciju stabilitātes analīzē. Grāmatā: "Sabiedrība un kultūra". Rakstu krājums, XI / Sastād. Arturs Medveckis. − Liepāja: LiePA. ISSN 1407-6918; 2009. 521−534 lpp.

5. Jaunzems A. Ekonomikas un vadzinību izglītības Latvijas tirgus mikroekonomiskais modelis. Grāmatā: "Sabiedrība un kultūra". Rakstu krājums, XIII / Sastād. Arturs Medveckis. − Liepāja: LiePA. ISSN 1407-6918; 2011. 621−642 lpp.

6. Jaunzems A., Ābele L. Ilgtspējīgas attīstības koncepcijas mikroekonomiskā analīze. Grāmatā: "Sabiedrība un kultūra". Rakstu krājums, XII / Sastād. Arturs Medveckis. − Liepāja: LiePA. ISSN 1407-6918; 2010. 233−241 lpp.

7. Jaunzems A. Haoss un harmonija ekonomista skatījumā. Grāmatā: "Sabiedrība un kultūra". Rakstu krājums, XIII / Sastād. Arturs Medveckis. − Liepāja: LiePA, ISSN 1407-6918; 2011. 642−656 lpp.

8. Jaunzems A. Asimetriskā informācija un Errou teorēma mikroekonomikā. „Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis”. A daļa. 2012. gads 66. sējums 4. numurs. 14−49 lpp.

9. Brennan G. H., Buchanen J. M. The Reason of Rules. Constitutional Political Economy. Cambridge University Press, 1985; Бреннан Дж., Бьюкенен Дж. Причина правил. Конституционная политическая экономия. Санкт-Петербург: Экономическая школа, 2005.

10. Kants I. Kas ir apgaismība? Rīga: Zvaigzne ABC, 2000. 11. Kenneth J. A. Social Choice and Individual Values. Second Edition. New

Haven and London: Yale University Press, 1963; Кеннет Дж. Э. Коллективный выбор и индивидуальные ценности. Москва: Издательский дом ГУ ВШЭ, 2004.

12. Коуз Р. Фирма, рынок и право. − Москва: "Новое издательство" (Библиотека фонда "Либеральная миссия"), 2007.

13. Хайек Ф. А. Индивидуализм и экономический пoрядок. − Челябинск: "Социум" (Серия “Австрийская школа”. Выпуск 24). 2011.

14. Akerlof G. The Market for Lemons: Quality, Uncertainity and the Market Mechanism. The Quarterly Journal of Economics. 1970. Nr. 84.

15. Gijs Verhofstads. Eiropas Savienotās Valstis. Manifests jaunai Eiropai. − "Zvaigzne ABC", 2006.

223

SUMMARY

The aim of this book is to explore key challenges facing the Latvian economy and Latvian entrepreneurship in the first decades of the 21st century. The book focuses on the following key topics: the impact of migration, the quantity and quality of human resources involved in the development of the Latvian economy; the size and determinants of the shadow economy; the development of Latvian regions; innovations and entrepreneurship with high added value; access to financial resources; analysing macroeconomics in Latvia; introducing the euro in the country; and reforms in university education and science in Latvia.

More specifically, the first chapter of the book, written by Kristaps Lesinskis, provides an analysis of Latvia’s highly controversial path to the euro area. The chapter looks at the historical and political context of this process, focusing on four dimensions: geopolitics, society, economics and sovereignty. Particular attention is paid to economics in an attempt to evaluate potential economic benefits, costs and risks by looking at a variety of statistical data and economic theories. The author concludes that there is no statistical evidence or theoretical economic basis for expecting that Latvia will benefit economically by entering the euro area. It is more likely that Latvia will face a number of major risks. However, Latvia’s difficult geopolitical context is also very important. Thus, there are strong foreign-policy arguments for the introduction of the euro.

In the second chapter Talis Putnins and Arnis Sauka aim to measure the size of the shadow economies in Estonia, Latvia and Lithuania and to explore the main factors that influence participation in the shadow economy. The authors draw on a survey of approximately 500 owner-managers in each of the Baltic countries. A direct method is applied to measure the size of the shadow economy, assuming that entrepreneurs themselves know best and are also willing to share information about the size of the shadow economy. Putnins and Sauka also apply various data collection techniques shown in previous studies to be effective in eliciting relatively truthful responses. The index combines estimates of misreported business income, unregistered or hidden employees, and unreported “envelope” wages to obtain estimates of the shadow economies as a proportion of GDP. One of the key findings of the chapter is that Latvia experienced a considerable decrease in the size of its shadow economy in 2012. This is the second consecutive year in which the Latvian shadow economy has contracted and as a result the size of the Latvian shadow economy as a proportion of GDP is now at similar levels as in neighbouring Estonia and Lithuania. The results of the analysis also indicate a number of areas for improvement in each of the Baltic countries.

The third chapter of the book is written by Martins Krievins and Peteris Vilks. The authors argue that public investment has a considerable impact on a state’s

224

economy, since it not only assists in reaching certain government policy objectives, but also directly stimulates the overall development of the economy. For this reason the public investment planning process is crucial not only for decision makers, but also for entrepreneurs and each member of society. According to Krievins and Vilks, in 2012 the Saeima and the Cabinet of Ministers took an important step forward with regard to long-term public investment planning by adopting the National Development Plan for 2014 to 2020. This document offers a realistic view of investment from the national budget, European Union investment and structural funds, other foreign financial assistance, and local governments and the private sector in the context of reaching particular state development objectives. At the same time, as emphasized by the authors of the chapter, resource allocation is still based on an annual budget planning cycle in which short-term interests prevail over the long-term perspective. In this context, Krievins and Vilks attempt to analyse the most important challenges that decision makers will face in the nearest future and that could affect further decisions of the Saeima and the Cabinet of Ministers with regard to public investment planning in Latvia.

Socially responsible investing, having become widespread in advanced stock markets, is seen as a mechanism facilitating the creation of a basis for the sustainable development of the economy and society. Investing in Latvian financial and capital markets while taking into account the principles of social responsibility is of great importance for developing the stock market, increasing the transparency of financial transactions, solving environmental problems, and improving the quality of life. The authors of Chapter 4 of this book maintain the view that when drafting an investment portfolio not only should the standard criteria of funds analysis be applied, the conformity of the social orientation with ethical principles should also be considered. This chapter reveals the essence of socially responsible investment and its relevance; it summarizes the traditional criteria for the social responsibility of international investment, defines a set of evaluation criteria, and attempts to apply them to 2nd-level pension funds in Latvia. The authors' conclusions are based on the analysis and synthesis of scientific and economic literature, the official statistical data, research on the opinion of the Latvian population and the authors’ own professional experience.

In the following chapter, titled “Labour market challenges for entrepreneurial education: problems and solutions”, qualitative and quantitative changes in the labour market and their significant effect on education are explored by Veronika Bikse and Baiba Rivza. The authors argue that it is necessary to create circumstances for youth to develop their entrepreneurial competence in the process of entrepreneurial education so that they are willing and able to start their own businesses and become employers themselves. The chapter offers a review of the scientific literature and an analysis of Latvian labour market development tendencies till the year 2030 and the results of a survey of alumni of Latvian universities from 2006 till 2011 (4909 respondents). It examines whether entrepreneurial education at Latvian higher education institutions corresponds with the challenges of the 21st-century labour

225

market; problems are uncovered and solutions are proposed. The analysis of the research topic shows that most of the respondents didn’t have the opportunity to develop entrepreneurial skills during their studies; consequently, since graduation only a few have started their own businesses and have become employers or are self-employed.

The author of Chapter 6, Tatjana Volkova, emphasizes that the economy is driven by the diverse and changing needs of consumers. She further argues that due to the industrial revolution, in the last couple of centuries manufacturing was the dominant sector of the economy, but nowadays the service sector makes up the biggest part of GDP. This is because of the increasing level of consumer wealth, which has led to a growing demand for a variety of services. Manufacturing companies are applying software, logistics, design, telecommunications, finance, and after-sales services to a greater extent in order to increase the market value of products and productivity in increasingly competitive conditions. Thus, integration of services into the value chain of production is an integral part of a company’s activities. In light of these arguments the chapter focuses on the necessity for new thinking and new approaches in conducting business and the ability to learn from past experience while being aware of current and future risks and opportunities. There is also growing pressure on company managers and employees to build a more open organizational culture in order to foster creativity.

In Chapter 7, Andris Ozols, Jānis Eglītis, and Elena Ozola argue that in the time of globalization, the knowledge economy, and the information society, creation of innovations has become one of the key ingredients for the social and economic growth of states and regions. The authors emphasize that according to the Innovation Union Scoreboard, in 2012 Latvia was ranked 25th in the EU in terms of innovation, while according to the State Chancellery of Latvia, in 2010 there were 183,800 civil servants in Latvia, or 23% of the economically active population. According to Ozols, Eglitis and Ozola, one of the issues in Latvia in this regard is that the state cannot radically decrease the number of officials at the moment, because this could create problems for the budget, the unemployment situation, state control, and social stability. Thus, the aim of this chapter is to determine the place of bureaucracy in Latvian society, its genesis and distinctive features and to investigate the possibility of change towards an innovative economy and the necessary conditions under which bureaucracy could become an agent of such change.

Chapter 8, written by Sergejs Hilkevics and Dace Stefenberga, outlines the achievements and challenges of innovative business development in Latvia. The authors briefly consider the main periods of innovation theory development, from early labour diversification theories to modern regional innovation systems. In the context of national and regional innovative system development, Latvian normative documentation for innovation development is observed and the main achievements and challenges of innovative business development are considered. The methodology used in this chapter is based on correlation analysis of pillars of the Global

226

Competitiveness Report and has the purpose of determining which factors have the strongest impact on state competitiveness. On the quantitative level it is shown that innovation development is one of the most important factors for regional economic development.

Agnese Bicevska, the author of Chapter 9, emphasizes that capitals and other wealthy regions of the European Union have continued to develop quickly over the last two decades, while the growth of depressed regions lags behind. Therefore, internal income inequality is still increasing. According to Bicevska, Latvia is not an exception, which indicates a need for a proactive and focused regional development policy. In this light, Bicevksa argues that an action plan should be tailored to each region and requires thorough analysis of strengths and weaknesses. Acknowledging weaknesses allows the specific problems of the region to be addressed, while success cases may offer useful examples for other regions. The chapter also describes the specific features of Latvia's regions. This is done though analysing production, investment, and socio-economic indicators so that the unique developmental problems and constraints for each region are revealed. Such an analysis is the first step towards a better action plan, as it may identify the fields overlooked by regional policy.

The regional aspect is discussed further in Chapter 10, written by Maiga Krūzmētra and Baiba Rivža. The authors of this chapter emphasize that in recent decades the Latvian countryside has been plagued by the same processes that have characterized Western Europe since the middle of the 20th century. As agriculture declines as the dominant employment sphere by volume, many landowners, failing to obtain sufficient revenue through agricultural production, engage in economic activities such as tourism, crafts, construction, and various technical and social services; meanwhile, part of the rural population simply moves to cities or even abroad. As a result both quantitative and qualitative changes occur in rural society. The authors focus on population changes and the geographic and social restructuring of rural areas and the need for a deeper evaluation of these processes to promote sustainable development.

The book concludes with Chapter 11, written by Andrejs Jaunzems, who states that the chapter can be considered as further discussion of the ideas expressed in Ha-Joon Chang’s controversial book "Bad Samaritans" (2007), which is well-known among Latvian economists. Jaunzems argues that the global crisis of confidence creates huge transaction costs because of the negative consequences of neoliberalism, which he interprets as a stratagem. The celebrated spontaneous harmony of liberalism does not work in extremely inhomogeneous societies − rational, egoistical decisions of individuals lead to the antisocial Nash equilibrium. Arrow’s Theorem proves the impossibility of consolidating individuals’ preferences in order to obtain commonly accepted social choices generally. In this light, economists and politicians discuss muscular liberalism, libertarian paternalism, and even the moral component in economics. But morality as a metaphysical category is not an easy fit with microeconomics, which tends to be a positive science. In order to substantiate the

227

positive character of liberalism, the author introduces the concept of preference equivalence classes. In such classes, hedged against undesirable externalities, it is possible to construct commonly accepted social preferences. The resolution of compatible individuals is based on behavioural genetics and the Triple Helix: gene, organism, and environment.

We strongly believe that academic discussion is one of the tools to promote stronger links between university-level education and science, the labour market, industry, the state, municipalities and other partners that play a crucial role in the development of university-level education. This book is meant to bridge the gap in sharing opinions, experience and knowledge among these partners. We dedicate this book to the former rector of Ventspils University College Dr. Janis Eglitis (1961-2013), our colleague and good friend.