LV LV EIROPAS KOMISIJA Briselē, 16.11.2017. C(2017) 6505 final ANNEX 1 PIELIKUMS dokumentam KOMISIJAS IETEIKUMS, ar kuru izveido kopīgu "Rokasgrāmatu atgriešanas jautājumos" dalībvalstu kompetentajām iestādēm izmantošanai ar atgriešanu saistītu uzdevumu veikšanā
95
Embed
KOMISIJAS IETEIKUMS, DUNXUXL]YHLGRNRS¯JX5RNDV JU ...
This document is posted to help you gain knowledge. Please leave a comment to let me know what you think about it! Share it to your friends and learn new things together.
Transcript
LV LV
EIROPAS KOMISIJA
Briselē, 16.11.2017.
C(2017) 6505 final
ANNEX 1
PIELIKUMS
dokumentam
KOMISIJAS IETEIKUMS,
ar kuru izveido kopīgu "Rokasgrāmatu atgriešanas jautājumos" dalībvalstu
kompetentajām iestādēm izmantošanai ar atgriešanu saistītu uzdevumu veikšanā
ROKASGRĀMATA ATGRIEŠANAS
JAUTĀJUMOS
2
1.1. Trešās valsts valstspiederīgais .......................................................................... 7
Trešās valsts valstspiederīgos, kuru iesniegumu par piederību tāda Savienības pilsoņa ģimenes
locekļiem, kuram ir tiesības brīvi pārvietoties Savienībā saskaņā ar LESD 21. pantu vai Direktīvu
2004/38/EK, ir noraidījusi kāda dalībvalsts, var uzskatīt par trešo valstu valstspiederīgajiem.
Tādējādi uz minētajām personām var attiecināt Atgriešanas direktīvu, un tām būs piemērojami šajā
direktīvā paredzētie obligātie standarti, procedūras un tiesības. Tomēr attiecībā uz lēmuma par
4 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/399 (2016. gada 9. marts) par Savienības Kodeksu par
noteikumiem, kas reglamentē personu pārvietošanos pār robežām (Šengenas Robežu kodekss) (kodificēta
redakcija), OV L 77, 23.3.2016., 1. lpp. 5 Saskaņā ar Apvienotās Karalistes pievienošanās līguma īpašajiem noteikumiem tikai tie Lielbritānijas
valstspiederīgie, kuri ir “Apvienotās Karalistes valstspiederīgie saskaņā ar Eiropas Savienības tiesībām”, ir arī
Eiropas Savienības pilsoņi. 6 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/38/EK (2004. gada 29. aprīlis) par Savienības pilsoņu un viņu
ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68
un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK,
90/365/EEK un 93/96/EEK, OV L 158, 30.4.2004., 77. lpp. 7 Saskaņā ar 1954. gada Konvencijas par bezvalstnieka statusu 1. panta 1. punktu bezvalstnieks ir “persona, kurai
nav nevienas valsts piederības saskaņā ar spēkā esošajiem valstu likumiem”.
8
saņēmēja statusa Direktīvas 2004/38/EK izpratnē noraidīšanu iespējamo pārsūdzību Komisija
uzskata, ka attiecīgā persona arī turpmāk — ņemot vērā labvēlīgākos nosacījumus saskaņā ar
Atgriešanas direktīvas 4. pantu — var paļauties uz procesuālajām garantijām, kas paredzētas
Direktīvas 2004/38/EK VI nodaļā (piemēram, attiecībā uz lēmuma paziņošanu un pamatošanu,
laiku, kas paredzēts brīvprātīgai izceļošanai no teritorijas, tiesiskās pārsūdzības procedūrām).
1.2. Nelikumīga uzturēšanās
Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 3. panta 2. punkts Šengenas Robežu kodekss — 6. pants
Tāda trešās valsts valstspiederīgā atrašanās dalībvalsts teritorijā, kurš neatbilst vai vairs neatbilst
ieceļošanas nosacījumiem, kas noteikti Šengenas Robežu kodeksa 5. pantā, vai arī citiem
ieceļošanas, uzturēšanās vai pastāvīgas uzturēšanās nosacījumiem šajā dalībvalstī.
Šī plašā definīcija attiecas uz visiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem nav likumīgu tiesību
uzturēties dalībvalstī. Ikviens trešās valsts valstspiederīgais fiziski uzturas kādas ES dalībvalsts
teritorijā vai nu likumīgi, vai nelikumīgi. Trešās iespējas nav.
Juridiskajiem pieņēmumiem, ka personas, kuras fiziski uzturas īpaši noteiktās dalībvalsts teritorijas
daļās (piemēram, tranzīta zonās vai noteiktos pierobežas apgabalos), ir personas, kuras “neuzturas
teritorijā”, šajā saistībā nav nozīmes, jo tas vājinātu ES tiesību aktu kopuma atgriešanas jomā
saskaņotu piemērošanu. Tomēr dalībvalstis var pieņemt lēmumu nepiemērot šai personu kategorijai
noteiktus tiesību aktu kopuma atgriešanas jomā noteikumus (skat. 2. iedaļu).
Pamatojoties uz Šengenas Robežu kodeksa (ŠRK) 2016. gada kodificēto redakciju, ar Atgriešanas
direktīvas 3. panta 2. punktā minēto atsauci uz ŠRK 5. pantu saprot atsauci uz ŠRK pašreizējo
6. pantu.
Tālāk norādītas tādu trešās valsts valstspiederīgo kategorijas, kas ir, piemēram, uzskatāmi par
tādiem, kas nelikumīgi uzturas attiecīgajā dalībvalstī:
personas, kuru uzturēšanās atļaujai vai vīzai beidzies derīguma termiņš;
personas, kuru uzturēšanās atļauja vai vīza ir anulēta;
noraidītie patvēruma meklētāji;
patvēruma pieteikuma iesniedzēji, kuri saņēmuši lēmumu, ar ko tiek pārtrauktas viņu
tiesības uz patvēruma meklētāja statusu;
personas, kuras saņēmušas ieceļošanas atteikumu pie robežas;
personas, kuras aizturētas par nelikumīgu robežas šķērsošanu;
neatbilstīgie migranti, kuri aizturēti dalībvalstu teritorijā;
personas, kuras aizturētas, šķērsojot bez likumīgām tiesībām to darīt dalībvalsts
teritoriju, lai nokļūtu citā dalībvalstī;
personas, kuras nav tiesīgas uzturēties dalībvalstī, kurā tās aizturētas (pat, ja tās ir
tiesīgas uzturēties citā dalībvalstī);
personas, kuras uzturas dalībvalsts teritorijā brīvprātīgai izceļošanai noteiktajā
laikposmā;
personas, kuru izraidīšana ir atlikta.
Tālāk norādītās personas netiek uzskatītas par tādām, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, jo tām ir
likumīgas tiesības (kas var būt tikai noteiktas uz laiku) uzturēties attiecīgajā dalībvalstī:
patvēruma pieteikuma iesniedzēji, kuri uzturas dalībvalstī, kurā tie ir tiesīgi
uzturēties patvēruma procedūras laikā;
bezvalstnieki, kuri uzturas dalībvalstī, kurā tie saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir
personas, kuras uzturas dalībvalstī, kurā tām ir pieļaujamas uzturēšanās statuss (ar
nosacījumu, ka valsts tiesību aktos šāds statuss ir uzskatāms par “likumīgu
uzturēšanos”);
krāpnieciskā ceļā iegūtu uzturēšanās atļauju turētāji līdz brīdim, kamēr uzturēšanās
atļauja netiek anulēta vai atsaukta un kamēr tā tiek uzskatīta par derīgu.
Papildu skaidrojums
Personas, kuru uzturēšanās atļaujas pieteikums tiek izskatīts, var uzskatīt par tādām, kas uzturas
valstī likumīgi vai nelikumīgi, atkarībā no tā, vai tām ir derīga vīza vai citas uzturēšanās tiesības.
Lai uzturēšanās būtu nelikumīga, nav nepieciešams minimālais uzturēšanās ilgums vai trešās
valsts valstspiederīgā nodoms nelikumīgi uzturēties dalībvalsts teritorijā — skat. Tiesas spriedumu
lietā C-47/15, Affum8 (48. punkts).
Personas, kuras iesniedz pieteikumu uzturēšanās atļaujas, kurai beidzies derīguma termiņš,
atjaunošanai, uzskata par tādām, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, ja vien dalībvalsts tiesību aktos
nav noteikts citādi (sk. arī 5.7. iedaļu).
Trešo valstu valstspiederīgie, kuriem piemērota Atgriešanas direktīvā noteiktā atgriešanas
procedūra un kuri nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā bez pamatota neatgriešanās iemesla
(Tiesas sprieduma lietā C-329/11 Achoughbabian 48. punktā minētais scenārijs9) ir uzskatāmi par
personām, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi. Īpašā atsauce Tiesas spriedumā Achoughbabian lietā
attiecas tikai uz valsts krimināltiesību noteikumu atbilstību Atgriešanas direktīvai. Minētajā
spriedumā nav minēta Atgriešanas direktīvas darbības joma un piemērojamība, tātad ir piemērojams
2. panta 1. punktā noteiktais vispārējais noteikums: “vai nu A, vai B” nozīmē, ka persona vai nu
uzturas valstī nelikumīgi, un Atgriešanas direktīva ir piemērojama, vai arī personai ir tiesības
uzturēties valstī, un Atgriešanas direktīvu nepiemēro.
1.3. Atgriešana
Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 3. panta 3. punkts
Attiecīgai personai brīvprātīgi ievērojot atgriešanās pienākumu vai piespiedu kārtā, došanās
atpakaļ uz:
1) personas izcelsmes valsti; vai
2) tranzīta valsti saskaņā ar Kopienas vai divpusējiem atpakaļuzņemšanas nolīgumiem vai
citiem režīmiem, vai
3) citu trešo valsti, kurā attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais brīvprātīgi nolemj
atgriezties un kurā viņu uzņems.
Šī definīcija ietver ierobežojumus attiecībā uz to, ko var uzskatīt par “atgriešanu” un ko nevar
uzskatīt par “atgriešanu” Atgriešanas direktīvas īstenošanas nolūkā. Saskaņā ar Savienības tiesību
aktiem trešās valsts valstspiederīgā, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi, nosūtīšana atpakaļ uz citu
dalībvalsti nav uzskatāma par “atgriešanu”. Tomēr šāda rīcība izņēmuma gadījumā ir iespējama
saskaņā ar divpusējiem atpakaļuzņemšanas nolīgumiem vai Dublinas regulu; tāpēc minēto procesu
ir ieteicams dēvēt nevis par “atgriešanu”, bet gan par “nosūtīšanu atpakaļ” vai “pārvietošanu”.
Definīcija ietver arī to, ka dalībvalstis var īstenot trešās valsts valstspiederīgā atgriešanu tikai
apstākļos, kuri sīki norādīti kādā no šā punkta trim ievilkumiem. Tādēļ, piemēram, nav iespējams
izraidīt atgriežamo personu uz trešo valsti, kas nav personas izcelsmes valsts vai tranzīta valsts, bez
atgriežamās personas piekrišanas.
8 Tiesas 2016. gada 7. jūnija spriedums, Affum, lieta C-47/15, ECLI:EU:C:2016:408. 9 Tiesas 2011. gada 6. decembra spriedums, Achoughbabian, lieta C-329/11, ECLI:EU:C:2011:807.
10
Papildu skaidrojums
“Izcelsmes valsts” pirmajā ievilkumā attiecas uz trešās valsts valstspiederīgā valstspiederības
valsti; bezvalstniekiem par to parasti uzskata agrākās pastāvīgās dzīvesvietas valsti.
“Tranzīta valsts” otrajā ievilkumā attiecas tikai uz trešām valstīm, nevis ES dalībvalstīm.
“Kopienas vai divpusējie atpakaļuzņemšanas nolīgumi vai citi režīmi” otrajā ievilkumā attiecas
tikai uz nolīgumiem ar trešām valstīm. Divpusējie atpakaļuzņemšanas nolīgumi starp dalībvalstīm
šajā kontekstā nav būtiski. Tomēr šādi nolīgumi starp dalībvalstīm var atsevišķos gadījumos ļaut
nosūtīt neatbilstīgos migrantus uz citām dalībvalstīm saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 6. panta
3. punktu (skat. 5.5. iedaļu).
Jēdziens “brīvprātīgi nolemj atgriezties” trešajā ievilkumā nav tas pats, kas brīvprātīga
izceļošana. Jēdziens “brīvprātīgi” šajā saistībā attiecas uz atgriežamās personas galamērķa izvēli.
Galamērķa brīvprātīga izvēle var būt iespējama arī izraidīšanas procedūras sagatavošanas laikā: var
būt gadījumi, kuros atgriežamā persona izvēlas izraidīšanu uz citu trešo valsti, nevis uz tranzīta
valsti vai izcelsmes valsti.
Atgriešanās valsts norādīšana izraidīšanas gadījumā: ja ir noteikts laikposms brīvprātīgai
izceļošanai, atgriežamajai personai noteiktajā laikā ir jāizpilda atgriešanās pienākums un pēc
būtības nav jānorāda atgriešanās valsts. Trešo valsti, uz kuru tiks izraidīta persona, norāda tikai tajā
gadījumā, ja dalībvalstīm ir jāizmanto piespiedu līdzekļi (skat. 1.5. iedaļu).
1.4. Atgriešanas lēmums
Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 3. panta 4. punkts un 6 panta 6. punkts
Administratīvs vai tiesas lēmums vai akts, kurā norādīts vai konstatēts, ka trešās valsts
valstspiederīgā uzturēšanās ir nelikumīga, un noteikts vai konstatēts atgriešanās pienākums.
“Atgriešanas lēmuma” definīcijā galvenā uzmanība ir vērsta uz diviem pamatelementiem.
Atgriešanas lēmumā jāietver:
1) paziņojums saistībā ar uzturēšanās nelikumību; un
2) atgriešanās pienākuma uzlikšana.
Atgriešanas lēmumā var ietvert tādus papildu elementus kā ieceļošanas aizliegums, laikposms
brīvprātīgai izceļošanai, atgriešanās valsts norādīšana; ja atgriešanās valsts nav minēta, dalībvalstīm
jānodrošina neizdošanas (non-refoulement) principa ievērošana saskaņā ar Atgriešanas direktīvas
5. pantu.
Dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz veidu, kādā var pieņemt atgriešanas lēmumu
(lēmums vai akts, tiesas vai administratīvs).
Atgriešanas lēmumu var pieņemt kā atsevišķu aktu vai lēmumu vai kopā ar citiem lēmumiem,
piemēram, kā izraidīšanas rīkojumu vai lēmumu par likumīgas uzturēšanās izbeigšanu (skat.
12.1 iedaļu).
Atgriešanas lēmumā nosaka uzturēšanās nelikumību dalībvalstī, kurā lēmums pieņemts, vienlaikus
nosakot pienākumu izceļot no ES dalībvalstu un Šengenas asociēto valstu teritorijām. Turklāt
jāuzsver, ka saskaņā ar 11. pantu atgriešanas lēmumiem var pievienot ieceļošanas aizliegumu, kam
ir Eiropas mēroga ietekme (saistošs visām valstīm, kurām ir saistoša Atgriešanas direktīva).
Papildu skaidrojums
11
“Atgriešanas lēmuma” elastīgā definīcija neliedz pieņemt lēmumu, kas uzliek atgriešanās
pienākumu kā spriedumu krimināllietā un saistībā ar kriminālprocesu — skat. Tiesas spriedumu
lietā C-430/11, Sagor10
(39. punkts).
1.5. Izraidīšanas rīkojums
Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 3. panta 5. punkts un 8 panta 3. punkts
Administratīvs vai tiesas lēmums vai akts, kurā noteikta atgriešanās pienākuma izpilde piespiedu
kārtā, proti, fiziska izvešana no dalībvalsts.
Izraidīšanas rīkojumu var izdot vai nu kopā ar atgriešanas lēmumu (viena posma procedūra), vai
atsevišķi (divu posmu procedūra). Gadījumos, kad atgriešanas lēmums un izraidīšanas rīkojums ir
izdots kopā, izmantojot viena posma procedūru, ir jāpaskaidro — tajā gadījumā, ja ir noteikts
laikposms brīvprātīgai izceļošanai —, ka izraidīšana tiks veikta tikai tad, ja brīvprātīgai izceļošanai
noteiktajā laikposmā nebūs izpildīts atgriešanās pienākums.
Ņemot vērā dalībvalstu pienākumu vienmēr ievērot neizdošanas (non-refoulement) principu,
personu nevar izraidīt (fiziski izvest no dalībvalsts) uz nenorādītu galamērķi; izraidīt var tikai uz
norādītu atgriešanās valsti. Atgriežamā persona ir iepriekš jāinformē par izraidīšanas procedūras
galamērķi, lai tā varētu paust iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka izraidīšana uz ierosināto galamērķi
būtu pretrunā neizdošanas (non-refoulement) principam, un izmantot tiesības iesniegt apelāciju.
Komisija iesaka norādīt atgriešanās valsti atsevišķā izraidīšanas lēmumā (divu posmu procedūra)
vai norādīt valsti, uz kuru persona tiks izraidīta atgriešanās pienākuma nepildīšanas gadījumā,
apvienotā atgriešanas un izraidīšanas lēmumā (viena posma procedūra), vai arī informēt trešās
valsts valstspiederīgo ar cita lēmuma vai akta palīdzību.
Attiecīgā gadījumā, pamatojoties uz tiesību aktos noteiktiem objektīviem kritērijiem, ir iemesls
uzskatīt, ka trešās valsts valstspiederīgais, uz ko attiecas atgriešanas procedūras, varētu aizbēgt.
Bēgšanas iespējamības esība (vai neesība) ir izšķirīgs faktors, lai noteiktu, vai ir jānosaka laikposms
brīvprātīgai izceļošanai, kā arī lai lemtu par to, vai jāpiemēro turēšana apsardzībā.
Dalībvalstīm jāpamato bēgšanas iespējamības novērtējums uz objektīviem kritērijiem, kuri noteikti
valsts tiesību aktos. To netieši apstiprina Tiesas spriedums lietā C-528/15, Al Chodor11
, saistībā ar
Dublinas regulas 2. panta n) apakšpunktā12
noteikto “bēgšanas iespējamības” definīciju, kuras teksts
būtībā ir identisks Atgriešanas direktīvas 3. panta 7. punktā noteiktajai definīcijai. Tiesa šajā
spriedumā noteica, ka šādi objektīvi kritēriji ir skaidri jānosaka vispārējas piemērojamības saistošos
noteikumos un ka nepietiek tikai ar valsts iedibināto judikatūru, kas apstiprina pastāvīgo
administratīvo praksi. Tiesa arī secināja, ka turēšana apsardzībā ir jāatzīst par nelikumīgu, ja šādi
kritēriji vispārējas piemērojamības saistošos noteikumos nav noteikti.
10 Tiesas 2012. gada 6. decembra spriedums, Sagor, lieta C-430/11, ECLI:EU:C:2012:777. 11 Tiesas 2017. gada 15. marta spriedums, Al Chodor u.c., lieta C-528/15, ECLI:EU:C:2017:213. 12 2. panta n) apakšpunkts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 604/2013 (2013. gada 26. jūnijs), ar ko
paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai
bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (pārstrādāta
redakcija) (OV L 180, 29.6.2013., 31. lpp.): ““bēgšanas iespējamība” nozīmē to, ka attiecīgā gadījumā,
pamatojoties uz tiesību aktos noteiktiem objektīviem kritērijiem, ir iemesls uzskatīt, ka pieteikuma iesniedzējs vai
trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kuram piemēro pārsūtīšanas procedūru, varētu aizbēgt”.
12
Lai gan dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība, nosakot šādus kritērijus, tām ir pienācīgi jāņem vērā
tālāk minētie kritēriji, kas norāda uz to, ka trešās valsts valstspiederīgais, kas dalībvalstī uzturas
nelikumīgi, varētu aizbēgt:
dokumentu neesība;
dzīvesvietas, pastāvīgas uzturēšanās vietas vai ticamas adreses trūkums;
nereģistrēšanās attiecīgajās iestādēs;
skaidri redzams nodoms nepildīt ar atgriešanu saistītās prasības (piemēram,
2. panta 2. punkta a) apakšpunkts paredz tiešu laika un telpas saikni ar ārējās robežas šķērsošanu.
Tāpēc tas attiecas uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kurus kompetentās iestādes ir aizturējušas vai
notvērušas tieši ārējās robežas nelikumīgas šķērsošanas laikā vai šīs ārējās robežas tuvumā pēc tās
šķērsošanas — skat. Tiesas spriedumu lietā C-47/15, Affum (72. punkts).
Uz tālāk norādītajām personu kategorijām attiecas, piemēram, jēdziens “kurus kompetentās
iestādes ir aizturējušas vai notvērušas saistībā ar nelikumīgu dalībvalsts ārējās [..] robežas
šķērsošanu”, jo tam ir TIEŠA saistība ar nelikumīgu robežas šķērsošanu:
personas, kuras nelikumīgi ierodas ar kuģi un kuras ir aizturētas ierašanās brīdī vai
neilgi pēc ierašanās;
personas, kuras policija aizturējusi brīdī, kad tās pārrāpušās pār robežas žogu;
17 Tiesas 2013. gada 19. septembra spriedums, Filev un Osmani, lieta C-297/12, ECLI:EU:C:2013:569. 18 Pamatojoties uz Šengenas Robežu kodeksa 2016. gada kodificēto redakciju, ar atsauci uz kodeksa 13. pantu saprot
atsauci uz Regulas (ES) 2016/399 14. pantu.
16
nelikumīgie ieceļotāji, kuri izkāpj no vilciena/autobusa, ar ko tie nogādāti tieši
dalībvalsts teritorijā (bez iepriekšējas apstāšanās dalībvalsts teritorijā).
Uz tālāk norādītajām personu kategorijām, neattiecas jēdziens “kurus kompetentās iestādes ir
aizturējušas vai notvērušas saistībā ar nelikumīgu dalībvalsts ārējās [..] robežas šķērsošanu”, jo
tam vairs nav TIEŠAS saistības ar nelikumīgu robežas šķērsošanu:
nelikumīgie ieceļotāji, kuri aizturēti dalībvalsts teritorijā noteiktā laikposmā pēc
nelikumīgās ieceļošanas;
nelikumīgie migranti, kuri aizturēti pierobežas reģionā, ja vien tam nav tiešas
saistības ar nelikumīgu robežas šķērsošanu;
nelikumīgie migranti, kuri izkāpj no autobusa, kas ierodas no trešās valsts, ja
autobuss jau ir veicis vairākas apstāšanās ES teritorijā;
nelikumīgie migranti, kuri iepriekš ir bijuši izraidīti un kuri pārkāpj joprojām spēkā
esošo ieceļošanas aizliegumu (ja vien aizturēšanai nav tiešas saistības ar nelikumīgu
robežas šķērsošanu);
nelikumīgie migranti, kuri šķērso iekšējo robežu — skat. Tiesas spriedumu lietā C-
47/15, Affum (69. punkts), direktīvas 2. panta 2. punktu attiecībā uz ārējām robežām
un ŠRK 14. pantu, ko piemēro pie ārējām robežām;
trešo valstu valstspiederīgie, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi un kuri izceļo no
dalībvalstu un Šengenas asociēto valstu teritorijām — skat. Tiesas spriedumu lietā C-
47/15, Affum (71. punkts).
Praktisks piemērs gadījumiem, uz kuriem attiecas klauzula “un kuri vēlāk nav ieguvuši atļauju
vai tiesības uzturēties attiecīgajā dalībvalstī”, kuriem atkāpi nepiemēro:
nelikumīgie ieceļotāji, kuri aizturēti pie ārējās robežas un vēlāk ieguvuši tiesības
palikt valstī kā patvēruma meklētāji. Arī tajā gadījumā, kad pēc patvēruma
pieteikuma galīgās noraidīšanas viņi atkal kļūst par “personām, kuras dalībvalstī
uzturas nelikumīgi”, viņus nedrīkst izslēgt no direktīvas darbības jomas kā “robežas
šķērsošanas gadījumus”;
trešās valsts valstspiederīgais, kuram atteikta ieceļošana un kurš uzturas lidostas
tranzīta zonā (un tādējādi viņam var nepiemērot šo direktīvu), medicīnisku iemeslu
dēļ tiek pārvests uz slimnīcu, un viņam ir dalībvalsts izsniegta īstermiņa uzturēšanās
atļauja (nevis tikai izraidīšanas atlikšana saskaņā ar 9. panta 2. punkta
a) apakšpunktu) uz hospitalizācijas laiku.
Attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem saskaņā ar 2. panta 2. punkta
a) apakšpunktu nepiemēro Atgriešanas direktīvu, pieņemto lēmumu veidu, saturu un tiesiskās
aizsardzības līdzekļus reglamentē valsts tiesību akti.
Ieceļošanas atteikums saskaņā ar ŠRK 14. pantu attiecas uz ikvienu personu, kura nav izpildījusi
ieceļošanas noteikumus saskaņā ar ŠRK 6. panta 1. punktu.
Personām, kurām atteikta ieceļošana lidostas tranzīta zonā vai kuras atrodas robežšķērsošanas
vietā, kas atrodas dalībvalsts teritorijā, piemēro Atgriešanas direktīvu (jo tās jau fiziski atrodas
dalībvalsts teritorijā). Tomēr dalībvalstis var izmantot atkāpi no 2. panta 2. punkta a) apakšpunkta,
norādot, ka dalībvalstis var pieņemt lēmumu nepiemērot direktīvu minētajos gadījumos.
Izņēmumus robežu šķērsošanas gadījumiem saskaņā ar 2. panta 2. punkta a) apakšpunktu
piemēro tikai tad, ja aizturēšana veikta pie ārējām robežām, nevis iekšējām robežām — skat. Tiesas
spriedumu lietā C-47/15, Affum.
17
Iekšējās robežkontroles pagaidu ieviešana nepadara iekšējās robežas par ārējām robežām. Tāpēc
šī situācija neietekmē Atgriešanas direktīvas darbības jomu.
Robežu šķērsošanas gadījumi un līdzīgi gadījumi, kuriem var nepiemērot direktīvu saskaņā ar
2. panta 2. punkta a) apakšpunktu, nav tas pats, kas šīs direktīvas 12. panta 3. punktā minētie
Dalībvalstis var brīvi noteikt efektīvas, samērīgas un preventīvas sankcijas, tostarp brīvības
atņemšanu kā krimināltiesisku sankciju, par migrācijas noteikumu pārkāpumiem, ar nosacījumu, ka
šādi pasākumi neietekmē Atgriešanas direktīvas piemērošanu un nodrošina pamattiesību ievērošanu
pilnā mērā, it īpaši to, kas noteiktas CFR un interpretētas saskaņā ar attiecīgajiem ECTK
noteikumiem. Migrācijas noteikumu pārkāpumu veidus, par kuriem piemērojamas sankcijas, nosaka
valsts tiesību aktos.
Dalībvalstis var savas krimināltiesības brīvi attiecināt uz migrācijas noteikumu pārkāpumiem, kuri
izdarīti arī citās dalībvalstīs, un ņemt vērā šādus pārkāpumus savās krimināltiesībās.
Ieceļošanas aizlieguma nepildīšana Dalībvalstis var piemērot krimināltiesiskas sankcijas pret tiem
trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi, kuri ir tikuši nosūtīti atpakaļ,
bet, pārkāpjot ieceļošanas aizliegumu, atkārtoti ieceļo dalībvalsts teritorijā. Šāda krimināltiesiska
sankcija ir pieļaujama tikai ar nosacījumu, ka attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo izdotais
ieceļošanas aizliegums atbilst direktīvas noteikumiem. Šādām krimināltiesiskām sankcijām ir pilnā
mērā jāatbilst pamattiesībām un 1951. gada Ženēvas Konvencijai22
, proti, 31. panta 1. punktam23
(skat. Tiesas spriedumu lietā C-290/14, Celaj24
).
Atgriešanas direktīva neliedz piemērot kriminālsodu, ievērojot valsts kriminālprocesa normas,
attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuriem saskaņā ar Atgriešanas direktīvu izveidotās
atgriešanas procedūras piemērotas nesekmīgi un kuri nelikumīgi uzturas dalībvalstu teritorijā bez
pamatotiem iemesliem, lai neīstenotu personas atgriešanu. Kriminālsodam, kura mērķis ir atturēt
šādas atgriežamās personas no nelikumīgas uzturēšanās dalībvalstī, ir pilnā mērā jāatbilst
20 Tiesas 2011. gada 28. aprīļa spriedums, El Dridi, lieta C-61/11 PPU, ECLI:EU:C:2011:268. 21 Tiesas 2015. gada 23. aprīļa spriedums, Zaizoune, lieta C-38/14, ECLI:EU:C:2015:260. 22 ANO, Konvencija par bēgļu statusu, 1951. gads. 23 Konvencijas par bēgļu statusu 31. panta 1. punkts: “1. Dalībvalsts nesoda bēgļus sakarā ar viņu nelegālo ierašanos
vai atrašanos tajā, ja viņi ieradušies tieši no teritorijas, kurā bēgļu dzīvība vai brīvība bija apdraudēta atbilstoši
1. panta izpratnei, un bez kavēšanās pieteikušies valsts varas iestādēs, uzrādot pamatotus iemeslus tam, kādēļ viņi
ieradušies vai atrodas šajā valstī nelegāli.” 24 Tiesas 2015. gada 1. oktobra spriedums, Skerdjan Celaj, lieta C-290/14, ECLI:EU:C:2015:640.
20
pamattiesībām, it īpaši tām, kas noteiktas ECTK (skat. Tiesas spriedumu lietā C-329/11,
Achoughbabian, 48. un 49. punkts), un tam jāatbilst proporcionalitātes principam.
Komisija iesaka dalībvalstīm paredzēt valsts tiesību aktos efektīvas, samērīgas un preventīvas
sankcijas (piemēram, naudas sodi, dokumentu izņemšana, pabalstu/maksājumu samazināšana vai
atteikums piešķirt pabalstus/maksājumus, atteikums izsniegt darba atļauju) attiecībā uz trešo valstu
valstspiederīgajiem, kuri ar nodomu traucē atgriešanas procesam (piemēram, iznīcinot ceļošanas
dokumentu, sniedzot nepatiesas ziņas par savu identitāti, pretojoties identificēšanai, atkārtoti
atsakoties iekāpt transportlīdzeklī), ar nosacījumu, ka šādas sankcijas neapdraud Atgriešanas
direktīvas mērķa sasniegšanu un pilnā mērā atbilst pamattiesībām.
Kriminālatbildības noteikšana par nelikumīgu uzturēšanos Dalībvalstis nevar piemērot brīvības
atņemšanas sodu saskaņā ar valsts krimināltiesībām, tikai pamatojoties uz nelikumīgu uzturēšanos,
pirms atgriešanas procedūru īstenošanas vai atgriešanas procedūru īstenošanas laikā, jo tas kavētu
atgriešanu (sk. Tiesas spriedumu lietā C-61/11, El Dridi). Tomēr Atgriešanas direktīva neaizliedz
dalībvalstīm noteikt brīvības atņemšanas sodu, lai sodītu par izdarītajiem pārkāpumiem, kuri
neizriet no nelikumīgas uzturēšanās, tostarp situācijās, kad atgriešanas procedūras vēl nav pabeigtas
(skat. Tiesas spriedumu lietā C-47/15, Affum, 65. punkts).
Finansiāli sodi (Samērīga) naudas soda uzlikšana saskaņā ar valsts krimināltiesībām par
nelikumīgu uzturēšanos dalībvalstī pati par sevi nav nesavienojama ar Atgriešanas direktīvas
mērķiem, jo tā nekavē atgriešanas lēmuma pieņemšanu un īstenošanu, pilnībā ievērojot Atgriešanas
direktīvas noteikumus (skat. Tiesas spriedumu lietā C-430/11, Sagor). Valsts tiesiskais regulējums,
kurā ir paredzēts — nelikumīgas uzturēšanās valstī gadījumā — piemērot vai nu naudas sodu, vai
izraidīšanu, ir pretrunā Atgriešanas direktīvai, jo šie divi pasākumi ir savstarpēji izslēdzoši, mazinot
Direktīvas lietderīgo iedarbību (skat. Tiesas spriedumu lietā C-38/14, Zaizoune).
Saskaņā ar 5. pantu Direktīvā par sankcijām pret darba devējiem 2009/52/EK25
darba devējiem,
kas bez atļaujas nodarbina trešo valstu valstspiederīgos, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi, ir
piemērojamas finansiālas sankcijas, kas ietver maksājumus atgriešanas izdevumu segšanai
gadījumos, kad īsteno atgriešanas procedūras. Dalībvalstis var pieņemt lēmumu ietvert finansiālajās
sankcijās vismaz atgriešanas procedūras vidējās izmaksas.
Tūlītēja izraidīšana saskaņā ar valsts krimināltiesībām (gadījumos, kuri nav izslēgti no
Atgriešanas direktīvas darbības jomas saskaņā ar 2. panta 2. punkta b) apakšpunktu — skat. iepriekš
2.3. iedaļu) — tā ir atļauta tikai ciktāl spriedumā noteikts, ka šis sods atbilst visām Atgriešanas
direktīvā noteiktajām garantijām (tostarp par atgriešanas lēmuma formu, tiesiskajām garantijām un
par iepriekšēju brīvprātīgas izceļošanas iespējas apsvēršanu) (skat. Tiesas spriedumu lietā C-430/11,
Sagor).
Mājas arests saskaņā ar valsts krimināltiesībām To var noteikt tikai tad, ja ir nodrošinātas
garantijas, ka mājas arests nekavē atgriešanu un ka tas tiek noņemts, tiklīdz ir iespējama attiecīgās
personas fiziska izvešana no attiecīgās dalībvalsts (skat. Tiesas spriedumu lietā C-430/11, Sagor).
Papildu skaidrojums
“Pamatoti iemesli, lai neīstenotu personas atgriešanu”, var ietvert:
vai nu iemeslus, ko atgriežamā persona nevar ietekmēt (piemēram, sliktās sadarbības
ar trešo valstu iestādēm dēļ kavējas vajadzīgo dokumentu saņemšana no trešām
25 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/52/EK (2009. gada 18. jūnijs), ar ko nosaka minimālos standartus
sankcijām un pasākumiem pret darba devējiem, kas nodarbina trešo valstu valstspiederīgos, kuri dalībvalstīs
uzturas nelikumīgi (OV L 168, 30.6.2009., 24. lpp.). Šī direktīva nav saistoša Dānijai, Šveicei, Norvēģijai, Islandei
un Lihtenšteinai.
21
valstīm; droša atgriešanās nav iespējama, jo atgriešanās valstī ir krīzes situācija;
atgriešana tiek oficiāli atlikta noteiktām atgriežamo personu kategorijām); vai
iemeslus, kas skar atgriežamo personu un kuri Savienības vai valsts tiesību aktos ir
atzīti par likumīgiem vai pamatotiem (piemēram, veselības problēmas vai ģimenes
apstākļi, kuru dēļ izraidīšana tiek atlikta; norisinās pārsūdzības procedūra, kuras dēļ
atgriešana ir atlikta; lēmums sadarboties ar iestādēm liecinieka statusā). Subjektīvu
vēlmi palikt ES nekad nevar uzskatīt par “pamatotu iemeslu”.
“Nepamatoti iemesli, lai neīstenotu personas atgriešanu”, var būt iemesli, kurus atgriežamā
persona var ietekmēt un kuri Savienības vai valsts tiesību aktos nav atzīti par likumīgiem vai
pamatotiem (piemēram, atsacīšanās sadarboties, lai iegūtu ceļošanas dokumentus, atsacīšanās
sadarboties, lai noteiktu personas identitāti, dokumentu iznīcināšana, bēgšana, izraidīšanas centienu
kavēšana).
5. Aizturēšana un pienākums pieņemt atgriešanas lēmumu
Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 6. panta 1. punkts
Dalībvalstis pieņem atgriešanas lēmumu par ikvienu trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi
uzturas to teritorijā.
Dalībvalstu pienākums ir pieņemt atgriešanas lēmumu attiecībā uz ikvienu trešās valsts
valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā, ja vien Savienības tiesību aktos nav skaidri
noteikts izņēmums (skat. tālāk izņēmumu sarakstu). Dalībvalstis nedrīkst praktiski pieļaut, ka trešo
valstu valstspiederīgie nelikumīgi uzturas šo valstu teritorijā, bez atgriešanas procedūras sākšanas
vai uzturēšanās tiesību piešķiršanas. Dalībvalstu pienākums sākt atgriešanas procedūras vai piešķirt
uzturēšanās tiesības ir noteikts, lai mazinātu “pelēkās zonas”, novērstu trešo valstu valstspiederīgo,
kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, ekspluatāciju un palielinātu juridisko noteiktību visām
iesaistītajām personām.
Dalībvalstīm ir jāpieņem atgriešanas lēmums neatkarīgi, no tā, vai trešās valsts valstspiederīgajam ir
derīgs personu apliecinošs vai ceļošanas dokuments, un neatkarīgi no tā, vai atpakaļuzņemšana trešā
valstī ir iespējama.
Atgriešanas lēmumu spēkā esamības termiņs nebūtu jāierobežo. Kompetentajām valsts iestādēm
būtu jāspēj izpildīt atgriešanas lēmumi, tā lai procedūru nevajadzētu atkārtot pēc noteikta laikposma
(piemēram, viena gada), ar nosacījumu, ka attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā konkrētā situācija
nav ievērojami mainījusies ne faktiski, ne arī juridiski (piemēram, juridiskā statusa izmaiņas,
izdošanas (refoulement) risks), un neierobežojot to tiesības tikt uzklausītiem un tiesības uz efektīvu
tiesisko aizsardzību.
Parasti attiecīgais kritērijs tās dalībvalsts noteikšanai, kura ir atbildīga par atgriešanas procedūru
sākšanu, ir aizturēšanas vieta. Piemērs: ja neatbilstīgaismigrants ir ieradies ES caur A dalībvalsti
(nepamanīts), pēc tam ir ceļojis caur B dalībvalsti un C dalībvalsti (nepamanīts) un visbeidzot ir
aizturēts D dalībvalstī, atbildīga par atgriešanas procedūras veikšanu ir D dalībvalsts. Iekšējās
robežkontroles starp Šengenas valstīm pagaidu ieviešana neskar šo principu. Izņēmumi no minētā
vispārējā noteikuma ir norādīti tālāk 5.2., 5.3., 5.4., 5.5. un 5.8. iedaļā.
Papildu skaidrojums
Administratīvo naudas sodu saskaņā ar valsts tiesību aktiem par nelikumīgu uzturēšanos
dalībvalstī var uzlikt kopā ar atgriešanas lēmuma pieņemšanu. Minētais administratīvais naudas
sods tomēr nevar aizstāt dalībvalstu pienākumu pieņemt atgriešanas lēmumu un īstenot izraidīšanu
(skat. Tiesas spriedumu lietā C-38/14, Zaizoune).
22
Atgriešanas lēmumos jānorāda, ka attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam ir pienākums
izceļot no dalībvalsts, kas šo lēmumu pieņēmusi, lai nokļūtu trešā valstī saskaņā ar “atgriešanas”
definīciju (skat. 1.3. iedaļu) vai, citiem vārdiem sakot, ka trešās valsts valstspiederīgajam ir jāizceļo
no ES dalībvalstu un Šengenas asociēto valstu teritorijām. Skaidrības trūkums par trešās valsts
valstspiederīgā pienākumu var radīt nevēlamas sekas un neatļautas sekundāras kustības risku.
Atgriešanas lēmums saskaņā ar Atgriešanas direktīvu ir jāpieņem arī tad, ja atgriešanas
procedūra tiek veikta, izmantojot atpakaļuzņemšanas nolīgumu — atpakaļuzņemšanas nolīgumu ar
trešo valsti (skar attiecības starp ES dalībvalstīm un trešām valstīm) izmantošana neietekmē
Atgriešanas direktīvas pilnīgu un visaptverošu piemērošanu (skar attiecības starp izraidošo valsti un
atgriežamo personu) katrā atsevišķā atgriešanas gadījumā. Faktiski ir pieņemts, ka pirms
atpakaļuzņemšanas nolīguma izmantošanas ir jāpieņem atgriešanas lēmums.
Valsts tiesību aktos var paredzēt, ka trešās valsts valstspiederīgajam ir pienākums pamest ES
teritoriju, ja viņš uzturas dalībvalstī nelikumīgi. Šāds abstrakts juridisks pienākums nav atgriešanas
lēmums. Tas katrā gadījumā ir jāpamato ar individuālu atgriešanas lēmumu.
Kompetentajām valsts iestādēm ir pilnībā jāizmanto Savienības attiecīgās IT sistēmas,
piemēram, Šengenas Informācijas sistēma II (“SIS II”), Eurodac un Vīzu informācijas sistēma
(“VIS”), lai veicinātu identifikāciju un katra gadījuma atsevišķu novērtējumu, kā arī lai veicinātu un
atbalstītu sadarbību starp dalībvalstīm atgriešanas un atpakaļuzņemšanas procedūru jomā.
Dalībvalstīm ir jāveic efektīvi un samērīgi pasākumi, lai atrastu, konstatētu un aizturētu trešo
valstu valstspiederīgos, kas to teritorijā uzturas nelikumīgi, ņemot vērā pienākuma izpildi attiecībā
uz atgriešanas lēmumu pieņemšanu. Šajā sakarā jāatgādina, ka ŠRK 13. panta 1. punktā ir noteikts,
ka dalībvalstīm ir jāaiztur un jāsāk atgriešanas procedūras attiecībā uz trešo valstu
valstspiederīgajiem, kuri nelikumīgi šķērsojuši ārējo robežu un kuriem nav tiesību uzturēties ES.
Turklāt Direktīvas par sankcijām pret darba devējiem 2009/52/EK 14. pantā paredzēts, ka
Dalībvalstis nodrošina, ka to teritorijā veic efektīvas un pienācīgas pārbaudes, lai kontrolētu vai
netiek nodarbināti to trešo valstu valstspiederīgie, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi.
Aizturēšanas prakse — pamattiesību ievērošana
Dalībvalstu pienākums pieņemt atgriešanas lēmumu attiecībā uz ikvienu trešās valsts
valstspiederīgo, kurš uzturas to teritorijā, ietver pamattiesību ievērošanu, tostarp proporcionalitātes
principa ievērošanu (24. apsvērums). Nelikumīgas migrācijas novēršanas likumīgo nolūku var
saskaņot ar citām likumīgām valsts interesēm, piemēram, sabiedrības veselības apsvērumiem,
valsts interesēm noziedzības novēršanas nolūkā, interesēm ieviest visaptverošu dzimšanas
reģistrācijas sistēmu, bērna interešu ievērošanu (skaidri uzsvērts 22. apsvērumā), Ženēvas
konvenciju (uzsvērta 23. apsvērumā), kā arī attiecīgās pamattiesības, kas atzītas CFR.
Komisija atsaucas uz Pamattiesību aģentūras 2012. gada dokumentā “Neatbilstīgā situācijā esošu
migrantu aizturēšana — pamattiesību apsvērumi” (Padomes dok. Nr. 13847/12) izklāstītajiem
apsvērumiem kā norādījumiem attiecībā uz to, kā var īstenot aizturēšanas praksi attiecībā uz trešo
valstu valstspiederīgo pamattiesībām, vienlaikus nodrošinot efektīvas atgriešanas procedūras.
Praksi, kas īstenota dalībvalstīs, kuras ievēro minētos norādījumus, var neuzskatīt par pienākuma
saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 6. panta 1. punktu pieņemt atgriešanas lēmumus par trešās valsts
valstspiederīgajiem, kuri nelikumīgi uzturas dalībvalstī, pārkāpumu.
Piekļuve veselības aprūpei
Neatbilstīgā situācijā esošus migrantus, kuri lūdz medicīnisko palīdzību, nevajadzētu aizturēt
medicīnas iestādēs vai to tiešā tuvumā.
Medicīnas iestādēm nebūtu jāuzliek pienākums sniegt migrantu personas datus
apstākļos, kad atgriešana/izraidīšana uz trešo valsti nav iespējama un personas
“nosūtīšanu atpakaļ” uz citu dalībvalsti var uzskatīt par “labvēlīgāku nosacījumu” (skat.
3. iedaļu), B dalībvalsts var īstenot personas “nosūtīšanu atpakaļ” uz A dalībvalsti;
procedūras saistībā ar trešo valstu valstspiederīgo, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi,
“nosūtīšanu atpakaļ” uz citu dalībvalsti, reglamentē valsts tiesību akti.
Trešās valsts valstspiederīgais, kuram noņemti pirkstu nospiedumi pēc nelikumīgas ierašanās
A dalībvalstī un kurš nav lūdzis patvērumu A dalībvalstī, vēlāk ir aizturēts B dalībvalstī. Vai
B dalībvalsts var nosūtīt šo personu atpakaļ uz A dalībvalsti saskaņā ar Dublinas regulu?
27
Nē. Ņemot vērā, ka šim gadījumam nav nekādas saistības ar patvēruma procedūru,
Dublinas regulu nepiemēro.
5.4. Trešās valsts valstspiederīgais, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi un kuram ir tiesības
uzturēties citā dalībvalstī
Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 6. panta 2. punkts
Trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri nelikumīgi uzturas kādas dalībvalsts teritorijā un kuriem ir
derīga citas dalībvalsts izsniegta uzturēšanās atļauja vai cita atļauja, kas sniedz tiem tiesības tur
uzturēties, lūdz nekavējoties doties uz šīs dalībvalsts teritoriju. Ja minētais trešās valsts
valstspiederīgais nepilda šo lūgumu vai ja trešās valsts valstspiederīgā nekavējoša izceļošana ir
vajadzīga sabiedriskās kārtības vai valsts drošības nodrošināšanai, piemēro 1. punktu.
Šajos noteikumos — kas aizstāj līdzīgus noteikumus, kas ietverti Šengenas līguma īstenošanas
konvencijas (SIC)30
23. panta 2. un 3. punktā — paredzēts, ka atgriešanas lēmumu nepieņem
attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi un kuram ir derīga
uzturēšanās atļauja, kas sniedz tiesības uzturēties citā dalībvalstī. Šādos gadījumos trešās valsts
valstspiederīgajam vispirms pieprasa nekavējoties doties atpakaļ uz dalībvalsti, kurā tam ir tiesības
uzturēties. Atgriešanas lēmumu pieņem tikai tad, ja persona nepilda šo prasību vai tad, ja ir
apdraudēta sabiedriskā kārtība vai valsts drošība.
Papildu skaidrojums
Pieprasījuma “nekavējoties doties uz citas dalībvalsts teritoriju” izdošanas veidu nosaka saskaņā
ar valsts tiesību aktiem. Ir ieteicams izdot lēmumu rakstveidā un norādot iemeslus. Lai novērstu
neskaidrību, šo lēmumu nevajadzētu dēvēt par “atgriešanas lēmumu”.
Laikposms izceļošanai atpakaļ uz citu dalībvalsti: nav iespējams sniegt vispārējus norādījumus
par laikposmu, kāds vajadzīgs no brīža, kad izdots pieprasījums doties uz citas dalībvalsts teritoriju,
līdz brīdim, kad tiek pieņemts atgriešanas lēmums saskaņā ar 6. panta 1. punktu. Atbilstīgo
laikposmu izvēlas saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ņemot vērā konkrētos apstākļus,
proporcionalitātes principu un to, ka jēdziens “nekavējoties” ir lietots tiesību normā. Laiku no
pieprasījuma doties uz citu dalībvalsti izdošanas līdz atgriešanas lēmuma pieņemšanai saskaņā ar
6. panta 1. punktu nedrīkst uzskatīt par iespējamo brīvprātīgās izceļošanas laikposmu, jo šāds
laikposms ir atgriešanas lēmuma elements un tas sākas, tikai pieņemot atgriešanas lēmumu.
Izceļošanas uz citu dalībvalsti kontrole: Savienības tiesību aktos nav noteikts, kā veicama
pienākuma doties atpakaļ uz citu dalībvalsti izpildes kontrole. Dalībvalstis saskaņā ar valsts tiesību
aktiem nodrošina, lai to lēmumu izpilde tiktu atbilstīgi pārbaudīta.
Citas dalībvalsts izsniegtu atļauju derīguma pārbaude: saistībā ar šo jautājumu patlaban nav
ieviesta centrāla sistēma informācijas apmaiņai starp dalībvalstīm. Dalībvalstis tiek mudinātas
sadarboties divpusēji un nekavējoties sniegt viena otrai attiecīgo informāciju saskaņā ar valsts
tiesību aktiem un divpusējās sadarbības nolīgumu. Šajā nolūkā var izmantot arī esošos valstu
kontaktpunktus (piemēram, tos, kuri uzskaitīti Šengenas rokasgrāmatas31
2. pielikumā).
30 Konvencija, ar ko īsteno Šengenas Nolīgumu (1985. gada 14. jūnijs) starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu
valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles
atcelšanu pie kopīgām robežām, OV L 239, 22.9.2000., 19. lpp.
31 Komisijas Ieteikums C(2006) 5186 (2006. gada 6. novembris) par kopējas “Robežsargu rokasgrāmatas (Šengenas
rokasgrāmatas)” izveidi dalībvalstu kompetento iestāžu lietošanai, veicot personu kontroli uz robežas, un vēlāki
grozījumi.
28
Jēdziens “uzturēšanās atļauja vai cita atļauja, kas sniedz tiesības uzturēties”32
ir ļoti vispārināts
un attiecas uz visu veidu statusu vai atļaujām, ko piešķīrusi dalībvalsts, kura nodrošina likumīgas
uzturēšanās tiesības, nevis tikai atgriešanas/izraidīšanas pagaidu atlikšanas apstiprinājums.
Jēdziens attiecas uz šādiem gadījumiem:
ilgtermiņa vīza (nepārprotami nodrošina uzturēšanās tiesības);
humānu apsvērumu dēļ izsniegta pagaidu uzturēšanās atļauja (ja šāda atļauja piešķir
tiesības uzturēties valstī, nevis tikai uz laiku atliek atgriešanu);
uzturēšanās atļauja, kurai beidzies derīguma termiņš, bet kura pamatota uz joprojām
spēkā esošu starptautiskās aizsardzības statusu (starptautiskās aizsardzības statuss
nav atkarīgs no to apliecinošā dokumenta derīguma termiņa);
derīga vīza nederīgā (beidzies derīguma termiņš) ceļošanas dokumentā — saskaņā ar
attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem nedrīkst izsniegt vīzu, kuras derīguma
termiņš pārsniedz pases derīguma termiņu. Tādējādi praksē nekad nevar būt
gadījums, kad nederīgā pasē ir derīga vīza. Ja šāds gadījums tomēr notiek, attiecīgais
trešās valsts valstspiederīgais nebūtu nepamatoti jāsoda. Plašākus norādījumus par
attiecīgajiem vīzu noteikumiem skat. atjauninātās Rokasgrāmatas par vīzu
izsniegšanu II daļas 4.1.1. un 4.1.2. punktā33
.
Jēdziens neattiecas uz šādiem gadījumiem:
uzturēšanās atļauja, kurai beidzies derīguma termiņš un kura pamatota ar spēkā
neesošu uzturēšanās statusu;
viltotas pases vai uzturēšanās atļaujas;
dokuments, kas apliecina izraidīšanas pagaidu atlikšanu;
pieļaujamas uzturēšanās atļauja (ja vien pieļaujama uzturēšanās nenozīmē likumīgas
uzturēšanās tiesības).
Izraidīšana uz citu dalībvalsti parasti netiek veikta: ja trešās valsts valstspiederīgais nepiekrīt
brīvprātīgi atgriezties saskaņā ar 6. panta 2. punktu dalībvalstī, kura tam izsniegusi uzturēšanās
atļauju, piemēro 6. panta 1. punktu un pieņem atgriešanas lēmumu, ar noteikumu, ka tiek pieņemta
tieša atpakaļnosūtīšana uz trešo valsti. Personu nevar ar varu nosūtīt atpakaļ uz citu dalībvalsti, ja
vien spēkā esošajā dalībvalstu divpusējā nolīgumā, kas jau bija spēkā 2009. gada 13. janvārī (skat.
5.5. iedaļu) šāda iespēja nav skaidri noteikta vai konkrētos apstākļos atgriešana/izraidīšana uz trešo
valsti nav iespējama un dalībvalsts, kas izsniegusi uzturēšanās atļauju, nepiekrīt uzņemt personu
atpakaļ.
Ja piemēro 6. panta 2. punktu, ieceļošanas aizliegumu neizdod: nosūtot trešās valsts
valstspiederīgo, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi, uz citu dalībvalsti saskaņā ar 6. panta 2. punktu,
ieceļošanas aizliegumu var izdot saskaņā ar 11. pantu, jo šo pantu piemēro tikai saistībā ar
atgriešanas lēmuma pieņemšanu, nevis gadījumos, kad tiek veikta nosūtīšana atpakaļ uz citu
dalībvalsti. Turklāt praktiskā ziņā nav nozīmes izdot ieceļošanas aizliegumu, ja persona turpina
likumīgi uzturēties citā dalībvalstī.
Nekavējoša izceļošana vajadzīga sabiedriskās kārtības vai valsts drošības nolūkā: izņēmuma
gadījumos saskaņā ar 6. panta 2. punktu (2. teikums) (2. gadījums) personai nekavējoties piemēro
atgriešanas lēmumu un izraida uz trešo valsti. Par šo faktu informē dalībvalsti, kurā attiecīgā
persona ir tiesīga uzturēties.
32 Šis jēdziens ir visaptverošs noteikums, kas attiecas arī uz tiem gadījumiem, kas ar nolūku netika iekļauti
“uzturēšanās atļaujas” definīcijā Šengenas Robežu kodeksa 2. panta 16. punkta b) apakšpunkta i) un ii) punktā. 33 Komisijas Lēmums C(2010) 1260 (2010. gada 19. marts) ar ko izstrādā rokasgrāmatu par vīzu pieteikumu apstrādi
un grozījumiem izsniegtajās vīzās, un vēlāki grozījumi.
29
Praktisks piemērs
Kādus Atgriešanas direktīvas noteikumus jāpiemēro attiecībā uz trešās valsts
valstspiederīgajiem, kuri aizturēti A dalībvalstī un kuriem ir derīga uzturēšanās atļauja, kas
izsniegta B dalībvalstī, bet attiecībā uz kuriem C dalībvalsts ir izdevusi SIS brīdinājumu
(ieceļošanas aizliegumu)?
A dalībvalstij būtu jāpiemēro direktīvas 6. panta 2. punkts un jāpieprasa, lai persona
dodas atpakaļ uz B dalībvalsti. C dalībvalsts izdotā ieceļošanas aizlieguma un
B dalībvalsts izsniegtās uzturēšanās atļaujas līdzāspastāvēšana jārisina divpusēji
dalībvalstij, kas izdod brīdinājumu (C) un dalībvalstij, kura izsniegusi atļauju (B)
saskaņā ar Šengenas līguma īstenošanas konvencijas 25. panta 2. punktu.
5.5. Trešās valsts valstspiederīgais, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi un uz kuru attiecas
spēkā esošie starp dalībvalstīm noslēgtie divpusējie nolīgumi
Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 6. panta 3. punkts
Spēkā esošo starp dalībvalstīm noslēgto divpusējo atpakaļuzņemšanas nolīgumu saraksts sniegts
šajā tīmekļa vietnē: http://rsc.eui.eu/RDP/research/analyses/ra/
Dalībvalstis var atturēties pieņemt atgriešanas lēmumu par trešās valsts valstspiederīgo, kurš
nelikumīgi uzturas to teritorijā, ja attiecīgo trešās valsts valstspiederīgo uzņem atpakaļ cita
dalībvalsts, ievērojot divpusējus nolīgumus vai vienošanās, kas ir spēkā dienā, kad stājas spēkā šī
direktīva (piemēram,13.1.2009.). Šajā gadījumā dalībvalsts, kura ir uzņēmusi atpakaļ attiecīgo
trešās valsts valstspiederīgo, piemēro 1. punktu.
Minētie noteikumi — kā izņēmums un atturēšanās no jebkādas darbības klauzulas veidā — paredz
iespēju dalībvalstīm nosūtīt nelikumīgos migrantus atpakaļ uz citu dalībvalsti saskaņā ar
divpusējiem nolīgumiem, kuri bija spēkā 2009. gada 13. janvārī.
Iepriekšējais atgādinājums/skaidrojums: šie noteikumi tika iekļauti Atgriešanas direktīvā sarunu noslēdzošajā
kārtā pēc tam, kad atsevišķas dalībvalstis stingri uzstāja, ka ar Atgriešanas direktīvu tām nevar noteikt pienākumu
mainīt vispāratzīto praksi attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi,
atpakaļuzņemšanu/nosūtīšanu atpakaļ uz citām dalībvalstīm saskaņā ar divpusējiem nolīgumiem.
Atgriešanas direktīva ir pamatota uz principu par trešo valstu valstspiederīgo, kuri uzturas
dalībvalstī nelikumīgi, tiešu nosūtīšanu atpakaļ uz trešām valstīm. Tāpēc direktīvas 6. panta
3. punkts paredz izņēmumu, kas attiecas tikai uz tās dalībvalsts pienākumu pieņemt atgriešanas
lēmumu, kuras teritorijā atrodas trešās valsts valstspiederīgais, un vēlāk šis pienākums attiecas uz
dalībvalsti, kas uzņem to atpakaļ. Tas neparedz izņēmumus attiecībā uz Atgriešanas direktīvas
darbības jomu papildus tiem izņēmumiem, kas noteikti 2. panta 2. punktā — sk Tiesas spriedumu
lietā C-47/15, Affum (82.-85. punkts).
Papildu skaidrojums
Divpusējo nolīgumu starp A-B un B-C dalībvalstīm turpmāka izmantošana: Atgriešanas
direktīvā, proti, tās 6. panta 3. punktā — nav nepārprotami aizliegta “domino efekta”
atpakaļuzņemšana saskaņā ar spēkā esošajiem divpusējiem nolīgumiem. Tomēr ir svarīgi, lai visu
atgriešanas procedūru saskaņā ar Atgriešanas direktīvu īstenotu viena dalībvalsts. Ņemot vērā, ka
šādas turpmākas procedūras rada lielas izmaksas pārvaldēm un papildu diskomfortu atgriežamajai
personai, dalībvalstis tiek mudinātas atturēties no šādas prakses izmantošanas.
Ja piemēro 6. panta 3. punktu, Eiropas mēroga ieceļošanas aizliegumu neizdod: nosūtot trešās
valsts valstspiederīgo, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi, uz citu dalībvalsti saskaņā ar 6. panta
3. punktu, aizliegumu ieceļošanai ES nevar izdot saskaņā ar 11. pantu, jo šo pantu piemēro tikai
30
saistībā ar atgriešanas lēmuma pieņemšanu, nevis gadījumos, kad tiek veikta tikai nosūtīšana
atpakaļ uz citu dalībvalsti. Turklāt no praktiskā viedokļa nav nozīmes izdot aizliegumu ieceļošanai
ES, ja persona vēl nav izceļojusi no ES. Attiecībā uz iespēju ārkārtas gadījumos saskaņā ar SIC
25. panta 2. punktu izdot ieceļošanas aizliegumus, ko nosaka tikai dalībvalstis, skat. tālāk
11.8. iedaļu.
Lēmums par trešās valsts valstspiederīgā nosūtīšanu uz citu dalībvalsti: šāds lēmums ir viens no
pasākumiem, kas paredzēti Atgriešanas direktīvā, lai izbeigtu nelikumīgu uzturēšanos dalībvalstī,
un tas ir sagatavošanās posms personas izraidīšanai no Savienības teritorijas. Tāpēc dalībvalstīm ir
jāpieņem šāds lēmums rūpīgi un ātri, lai nosūtīšana uz dalībvalsti, kas ir atbildīga par atgriešanas
procedūru, notiktu pēc iespējas drīzāk — skat. Tiesas spriedumu lietā C-47/15, Affum (87. punkts).
Ņemot vērā, ka jēdziens “atgriešana” saskaņā ar Atgriešanas direktīvu vienmēr nozīmē
atgriešanu uz trešo valsti, ir ieteicams dēvēt šādu dalībvalstu lēmumu par “pārsūtīšanas lēmumu”
vai “atpakaļnosūtīšanas lēmumu”, nevis par “atgriešanas lēmumu”.
Atturēšanās no jebkādas darbības klauzula: Direktīvas 6. panta 3. punkts ir skaidri noteikta
“atturēšanās no jebkādas darbības” klauzula. Dalībvalstis var tikai izmantot iespēju, ko 6. panta
3. punkts sniedz saistībā ar divpusējiem atpakaļuzņemšanas nolīgumiem, kuri stājušies spēkā pirms
2009. gada 13. janvāra. Spēkā esošajiem nolīgumiem, kuri no jauna apspriesti vai atjaunināti pēc
2009. gada 13. janvāra, var piemērot 6. panta 3. punktu, ja no jauna apspriestais/atjauninātais
nolīgums ir jau spēkā esoša nolīguma grozījums un ir skaidri apzīmēts kā šāds grozījums. Ja no
jauna apspriestais/atjauninātais nolīgums ir aliud (pilnīgi jauns nolīgums ar atšķirīgu saturu), tam
vairs nepiemēro 6. panta 3. punktu.
Atpakaļuzņemšanas nolīgumi starp Šengenas dalībvalstīm un Apvienoto Karalisti: direktīvas
6. panta 3. punkta interpretēšanas nolūkā Apvienoto Karalisti uzskata par dalībvalsti.
5.6. Trešās valsts valstspiederīgais, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi un kuram humānu (vai
citu) apsvērumu dēļ ir izsniegta uzturēšanās atļauja
Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 6. panta 4. punkts
Dalībvalstis var katrā laikā pieņemt lēmumu piešķirt atsevišķu uzturēšanās atļauju vai citu atļauju,
kas dod tiesības uzturēties trešās valsts valstspiederīgajam, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā, ar
līdzjūtību saistītu iemeslu, humānu vai citu iemeslu dēļ. Šādā gadījumā atgriešanas lēmumu
nepieņem. Ja atgriešanas lēmums jau ir pieņemts, to atceļ vai atliek uz uzturēšanās atļaujas vai citu
likumīgas uzturēšanās tiesību derīguma laiku.
Dalībvalstis var jebkurā laikā piešķirt uzturēšanās atļauju vai tiesības uzturēties dalībvalstī trešās
valsts valstspiederīgajam, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi. Šajā gadījumā ir jāpārtrauc visas
nepabeigtās atgriešanas procedūras un jāatceļ vai uz laiku jāatliek jau pieņemtais atgriešanas
lēmums vai atgriešanas rīkojums, ņemot vērā atļaujas veidu. Tas pats attiecas uz gadījumiem, kuros
dalībvalstīm ir jāpiešķir tiesības uzturēties to teritorijā, piemēram, pēc patvēruma pieteikuma
iesniegšanas.
Dalībvalstis var pašas lemt, kuru pieeju (atgriešanas lēmuma atcelšana vai atlikšana uz laiku)
piemērot, ņemot vērā piešķirtās uzturēšanās atļaujas vai uzturēšanās tiesību veidu un iespējamo
termiņu, un nepieciešamību nodrošināt efektīvas atgriešanas procedūras. Tomēr saskaņā ar Tiesas
spriedumu lietā C-601/15, J.N34
(75.–80. punkts), ja dalībvalsts piešķir tiesības palikt tās teritorijā
trešās valsts valstspiederīgajam, kas ir iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu un kuram
pirms tā iesniegšanas jau ir piemērots atgriešanas lēmums, dalībvalstij būtu jāpārtrauc atgriešanas
34 Tiesas 2016. gada 15. februāra spriedums, J.N., lieta C-601/15 PPU, ECLI:EU:C:2016:84.
31
lēmuma izpilde (bet nav jāatceļ minētais lēmums) līdz brīdim, kad tiek pieņemts lēmums attiecībā
uz starptautiskās aizsardzības pieteikumu (skat. arī 7. iedaļu).
5.7. Trešās valsts valstspiederīgais, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi un attiecībā uz kuru ir
uzsākta procedūra uzturēšanās atļaujas atjaunošanai
Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 6. panta 5. punkts
Ja attiecībā uz trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas dalībvalsts teritorijā, ir uzsākta
procedūra viņa uzturēšanās atļaujas vai citas atļaujas atjaunošanai, kas dod tiesības uzturēties,
attiecīgā dalībvalsts, neskarot 6. punktu, var nepieņemt atgriešanas lēmumu, līdz uzsāktā procedūra
ir pabeigta.
Dalībvalstis var atturēties no atgriešanas lēmuma pieņemšanas attiecībā uz trešās valsts
valstspiederīgajiem, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi un kuri gaida lēmumu par uzturēšanās
atļaujas atjaunošanu. Šie noteikumi paredzēti, lai aizsargātu tos trešo valstu valstspiederīgos, kuri
likumīgi uzturas dalībvalstī noteiktā laikposmā un kuru uzturēšanās dalībvalstī uzturēšanās atļaujas
procedūras kavēšanās dēļ uz laiku kļuvusi nelikumīga. Šie noteikumi attiecas uz uzsāktu procedūru
uzturēšanās atļaujas atjaunošanai tikai tajā dalībvalstī, kurā persona aizturēta (“attiecīgā
dalībvalsts”). Dalībvalstis tiek mudinātas piemērot šos noteikumus arī tajos gadījumos, kuros pastāv
iespēja, ka pieteikums uz atļaujas atjaunošanu būs sekmīgs, un nodrošināt, ka attieksme pret
attiecīgajām personām ir līdzīga kā attieksme pret atgriežamajām personām brīvprātīgai izceļošanai
noteiktajā laikposmā vai laikā, kamēr atgriešanas procedūra ir atlikta.
Šie noteikumi neattiecas uz uzsāktu procedūru uzturēšanās atļaujas atjaunošanai citā dalībvalstī.
Tas, ka attiecībā uz personu ir uzsākat procedūra uzturēšanās atļaujas atjaunošanai citā dalībvalstī,
tomēr īpašos apstākļos var pamatot atgriešanas atlikšanu saskaņā ar 9. panta 2. punktu vai
labvēlīgāku nosacījumu piemērošanu saskaņā ar 4. panta 3. punktu.
5.8. Īpaši noteikumi direktīvās par likumīgu migrāciju attiecībā uz atpakaļuzņemšanu
dalībvalstu starpā gadījumos, kas saistīti ar mobilitāti Savienības iekšienē
Juridiskais pamats: Pārcelšanas uzņēmuma ietvaros direktīva 2014/66/ES35 — 23. pants; Pastāvīgo iedzīvotāju
direktīva 2003/109/EK36 (grozīta ar Direktīvu 2011/51/ES37) — 12. un 22. pants; Zilās kartes direktīva 2009/50/EK38 —
18. pants
Iepriekš minētās direktīvas satur īpašus noteikumus par atpakaļuzņemšanu dalībvalstu starpā
gadījumos, kas saistīti ar noteiktu kategoriju trešo valstu valstspiederīgo (uzņēmuma ietvaros
pārceltās personas, ES Zilās kartes turētāji, pastāvīgie iedzīvotāji) mobilitāti ES iekšienē. Šos
noteikumus uzskata par leges speciales (konkrētāki noteikumi), kuri jāpiemēro vispirms tajos
gadījumos, uz kuriem attiecas iepriekš minētās direktīvas.
6. Brīvprātīga izceļošana
35 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/66/ES (2014. gada 15. maijs) par ieceļošanas un uzturēšanās
nosacījumiem trešo valstu valstspiederīgajiem saistībā ar pārcelšanu uzņēmuma ietvaros, OV L 157, 27.5.2014.,
1. lpp. 36 Padomes Direktīva 2003/109/EK (2003. gada 25. novembris) par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas
dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji, OV L 16, 23.1.2003., 44. lpp. 37 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/51/ES (2011. gada 11. maijs), ar ko groza Padomes Direktīvu
2003/109/EK, iekļaujot tās darbības jomā starptautiskās aizsardzības saņēmējus. Dokuments attiecas uz EEZ,
OV L 132, 19.5.2011., 1. lpp. 38 Padomes Direktīva 2009/50/EK (2009. gada 25. maijs) par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu un uzturēšanos
augsti kvalificētas nodarbinātības nolūkos, OV L 155, 18.6.2009., 17. lpp.
32
Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 7. panta 1. punkts
Atgriešanas lēmumā brīvprātīgai izceļošanai nosaka pienācīgu laika posmu no septiņām dienām
līdz trīsdesmit dienām, neskarot 2. un 4. punktā minētos izņēmumus. Dalībvalstis savos valsts
tiesību aktos var paredzēt, ka šādu laika posmu nosaka tikai, pamatojoties uz attiecīgā trešās valsts
valstspiederīgā iesniegtu pieteikumu. Tādā gadījumā dalībvalstis informē attiecīgos trešo valstu
valstspiederīgos par iespēju iesniegt šādu pieteikumu.
Viens no Atgriešanas direktīvas pamatmērķiem ir brīvprātīgas izceļošanas veicināšana. Ja nav
pamata uzskatīt, ka tas varētu negatīvi ietekmēt atgriešanas mērķi, pienākuma atgriezties brīvprātīga
izpilde ir vēlamāka par izraidīšanu trejādu iemeslu dēļ, jo tas ir cieņpilnāks, drošāks un parasti
izmaksu ziņā lietderīgāks atgriešanas veids.
Brīvprātīgas izceļošanas laikposmā uz attiecīgo trešās valsts valstspiederīgo attiecas atgriešanās
pienākums, lai gan šis pienākums nevar tikt izpildīts līdz šāda laikposma beigām vai, ja pastāv
bēgšanas iespējamība vai tiek apdraudēta sabiedriskā kārtība, sabiedrības drošība vai valsts drošība,
vai likumīgas uzturēšanās pieteikums ir atzīts par nepārprotami nepamatotu vai tā pamatā ir
krāpšana (skat. 6.3. iedaļu). Dalībvalstis tiek mudinātas sniegt iespēju brīvprātīgi izceļot pēc
iespējas lielākam atgriežamo personu skaitam un atturēties no šādas iespējas tajos gadījumos, kad
pastāv risks, ka tas var traucēt atgriešanas procedūras nolūkam.
7. panta 1. punkta pēdējais teikums ļauj dalībvalstīm noteikt laikposmu brīvprātīgai izceļošanai,
pamatojoties uz trešās valsts valstspiederīgā iesniegtu pieteikumu. Tādā gadījumā attiecīgie trešo
valstu valstspiederīgie personiski jāinformē par iespēju iesniegt pieteikumu attiecībā uz laikposmu
brīvprātīgai izceļošanai. Vispārīgas informācijas lapas sabiedrībai (piemēram, paziņojums par
iespēju iesniegt šādu pieteikumu imigrācijas dienesta tīmekļa vietnē vai reklāmas drukāšana un
izvietošana uz informācijas stendiem vietējo imigrācijas dienestu telpās) var būt noderīgas, tomēr
papildus tām personiski jāinformē attiecīgā persona. Šāda informācija jāsniedz nepilngadīgajiem
veidā, kas piemērots bērniem un atbilst to vecumam un situācijai, un īpaša uzmanība būtu jāvelta
nepavadītiem nepilngadīgajiem.
Dalībvalstis var arī noteikt laikposmu brīvprātīgai izceļošanai, pamatojoties uz pieteikumu, ko
iesniedz atsevišķu kategoriju trešo valstu valstspiederīgo, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi
(piemēram, tie, kuru likumīgas uzturēšanās pieteikums ir noraidīts kā nepārprotami nepamatots vai
tā pamatā ir krāpšana), vai atbalsta iegūšanai (piemēram, palīdzība reintegrācijai), un noteikt to bez
iepriekšēja pieteikuma citos gadījumos.
Komisija iesaka noteikt laikposmu brīvprātīgai izceļošanai, pamatojoties uz attiecīgā trešās valsts
valstspiederīgā iesniegtu pieteikumu, vienlaikus nodrošinot visas pieteikuma iesniegšanai
nepieciešamās informācijas sniegšanu trešo valstu valstspiederīgajiem pienācīgā un sistemātiskā
veidā.
Atbalstītas brīvprātīgas atgriešanas programmas: Atgriešanas direktīvā nav noteikta prasība
dalībvalstīm izveidot atbalstītas brīvprātīgas atgriešanas programmu, taču tās 10. apsvērumā ir
uzsvērts, ka, “lai sekmētu brīvprātīgu atgriešanos, dalībvalstīm būtu jāsniedz lielāka atgriešanās
palīdzība un konsultācijas, kā arī pēc iespējas labāk jāizmanto attiecīgas finansēšanas iespējas”.
Tāpēc dalībvalstis ir stingri mudinātas darīt pieejamas atbalstītas brīvprātīgas atgriešanas
programmas visās procedūrās, kā daļu no centieniem, lai veicinātu cilvēcīgāku un cieņas pilnu
atgriešanu un kopumā palielinātu atgriešanas efektivitāti. Lai atvieglotu piekļuvi tādām shēmām un
nodrošinātu to, ka attiecīgie trešo valstu valstspiederīgie pieņem uz informāciju balstītu lēmumu,
dalībvalstīm būtu jānodrošina atbilstīga informācijas par brīvprātīgu izceļošanu un atbalstītas
brīvprātīgas atgriešanas programmām izplatīšana, tostarp sadarbībā ar valsts iestādēm, kam var būt
tieša saskare ar trešo valstu valstspiederīgajiem (piemēram, izglītības iestādes, sociālie un veselības
aprūpes dienesti), nevalstiskajām organizācijām un citām iestādēm. Nepilngadīgajiem šāda
33
informācija jāsniedz veidā, kas piemērots bērniem un atbilst to vecumam un situācijai. Valsts
programmās būtu jāņem vērā nesaistošie vienotie standarti atbalstītas brīvprātīgas atgriešanas (un
reintegrācijas) programmām, ko īsteno dalībvalstis 39
, kurus izstrādāja Komisija sadarbībā ar
dalībvalstīm, un 2016. gada 9.-10. jūnija secinājumos40
apstiprināja Tieslietu un iekšlietu padome.
Eiropas migrācijas tīkla (EMT) ekspertu grupas atgriešanas jomā (REG) darbības mērķis ir veicināt
labāku praktisko sadarbību valstu un ieinteresēto personu starpā atgriešanas, atbalstītas brīvprātīgas
atgriešanas un reintegrācijas programmu jomā. Tai jābūt kā informācijas apkopošanas un
izplatīšanas pamatinstrumentam, un dalībvalstis tiek mudinātas to aktīvi izmantot.
Papildu skaidrojums
Septiņu līdz 30 dienu termiņš ir vispārējs princips. Dalībvalstīm ir saistošs pienākums noteikt
laikposmu, kurā tiek ievērots minētais termiņš, ja vien termiņa pagarināšana nav pamatota ar
konkrētā gadījuma īpašiem apstākļiem saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 7. panta 2. punktu (skat.
6.1. iedaļu).
60 dienu termiņš kā vispārējs noteikums nebūtu savienojams ar saskaņošanu un “vienoto
kārtību”, kas paredzēta Atgriešanas direktīvā, lai noteiktu 7–30 dienu termiņu, tādēļ tas nav
attaisnojams kā labvēlīgāks nosacījums saskaņā ar 4. panta 3. punktu. Tomēr 30–60 dienu termiņam
(pārsniedz 1. punktā saskaņoto laikposmu), kas tiek piešķirts tikai īpašu apstākļu dēļ (minēti
Saskaņā ar 7. panta 4. punktu var izslēgt trešo valstu valstspiederīgos, kuri iesnieguši
pieteikumus ļaunprātīgā nolūkā. Minētais 7. panta 4. punkts attiecas uz pieteikumiem, kuri ir
nepārprotami nepamatoti vai kuru pamatā ir krāpšana. Ļaunprātīgā nolūkā iesniegti pieteikumi
salīdzinājumā ar nepārprotami nepamatotajiem iesniegumiem parasti ir saistīti ar nosodāmāku
rīcību, tādēļ 7. panta 4. punkts būtu jāinterpretē kā tāds, kas attiecas arī uz ļaunprātīgā nolūkā
iesniegtiem pieteikumiem.
Pastāv arī iespēja izslēgt personas, kuras apdraud sabiedrisko kārtību, sabiedrības drošību vai
valsts drošību. Šajā saistībā lietā C-554/13, Zh. un O41
., Tiesa paskaidroja, ka dalībvalstīm saskaņā
ar to vajadzībām principā ir tiesības noteikt sabiedriskās kārtības prasības. Jēdziens “bēgšanas
iespējamība” atšķiras no jēdziena “sabiedriskās kārtības apdraudējums”. Jēdziens “sabiedriskās
kārtības apdraudējums” paredz, ka papildus sociālas kārtības traucējumiem, ko rada jebkurš
likumpārkāpums, pastāv faktisks, pastāvošs un pietiekami nopietns apdraudējums, kas skar kādu no
sabiedrības pamatinteresēm. Dalībvalsts nevar uzskatīt, ka trešās valsts valstspiederīgais apdraud
sabiedrisko kārtību tikai tāpēc vien, ka pastāv aizdomas, ka šī persona ir izdarījusi noziedzīgu
nodarījumu, par kuru paredzēts sods atbilstīgi valsts tiesiskajam regulējumam, vai tā par šādu
nodarījumu ir notiesāta krimināllietā. Citiem apstākļiem, piemēram, šā nodarījuma veidam un
nopietnībai, no tā izdarīšanas pagājušajam laikam un jebkuram apstāklim, kas ir saistīts ar aizdomu
par attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam pārmesto noziedzīgo nodarījumu ticamību, arī ir
nozīme katra atsevišķa gadījuma novērtējumā, kas ir jāveic jebkurā gadījumā.
41 Tiesas 2015. gada 11. jūnija spriedums, Zh. un O., lieta C-554/13, ECLI:EU:C:2015:377.
36
6.4. Praktiskā izpilde — tranzīts pa sauszemi
Šengenas rokasgrāmatas 39. pielikums “Standarta veidlapa, ar ko tiek atzīts atgriešanas lēmums
tranzīta veikšanai pa sauszemi”.
Iesaistītās dalībvalstis (sk. EMT tīmekļa vietnē EMN Europa kā EMN ad-hoc query, return, 2015)
Atgādinājums/skaidrojums: atgriežamajai personai, kura plāno izceļot no ES teritorijas pa sauszemi laikposmā, kas
paredzēts brīvprātīgai izceļošanai, nav derīgas vīzas vai citas atļaujas šķērsot citu dalībvalstu teritoriju, lai nokļūtu savā
atgriešanās valstī, tādēļ pastāv iespēja, ka mājupceļā policija aizturēs šo personu un tranzīta dalībvalsts pieņems otru
atgriešanas lēmumu attiecībā uz šo personu. Tas ir pretrunā Atgriešanas direktīvas mērķim nodrošināt efektīvu
atgriešanu, tostarp izmantojot brīvprātīgu izceļošanu.
Tranzīta vīzas izsniegšana atgriežamajai personai nebūtu piemērots un atbilstīgs risinājums, jo vīzas izsniegšana trešo
valstu valstspiederīgajiem, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi un kuriem ir pienākums izceļot no šīs valsts, būtu pretrunā
ES tiesību aktiem vīzu jomā. Turklāt nešķiet, ka tranzīta dalībvalstis būtu ieinteresētas izsniegt šādas vīzas (risks, ka
personas var aizbēgt un/vai radīt ar izraidīšanu saistītas izmaksas), tādēļ tās visbiežāk atteiks šādu vīzu izsniegšanu.
Risinājums nav arī “Eiropas laissez-passer” nodrošināšana atgriežamajai personai. Ja šādam “laissez-passer”
dokumentam nav precīzi noteikts juridiskais pamatojums un tiesiskās sekas, atgriežamā persona no juridiskā viedokļa
joprojām būs uzskatāma par personu, kura “nelikumīgi uzturas” tranzīta dalībvalstī, un tādējādi attiecībā uz šo personu
var pieņemt jaunu atgriešanas lēmumu saskaņā ar 6. panta 1. punktu.
Viens no veidiem, kā izvairīties no minētās problēmas, ir veicināt personu tiešu atgriešanu atpakaļ trešajās valstīs,
izmantojot gaisa ceļu. Tomēr atgriežamajai personai tas var būt dārgi un nepraktiski.
Komisijas ieteiktā pieeja ir tāda, ka tranzīta dalībvalstīm būtu jāatzīst pirmajā dalībvalstī pieņemtie
atgriešanas lēmumi saskaņā ar Šengenas rokasgrāmatas 39. pielikumu “Standarta veidlapa, ar ko
tiek atzīts atgriešanas lēmums tranzīta veikšanai pa sauszemi” (izdevusi Komisija 2011. gada
septembrī pēc apspriešanās ar attiecīgajām dalībvalstīm tehniskā līmenī un ar Eiropas Savienības
Padomes darba grupu migrācijas un izraidīšanas jautājumos).
Saskaņā ar šo pieeju tranzīta dalībvalsts var atzīt atgriešanas lēmumu, tostarp brīvprātīgai
izceļošanai paredzēto laikposmu, ko piešķīrusi pirmā dalībvalsts un ļaut atgriežamajai personai
šķērsot savu teritoriju, pamatojoties uz atzīto lēmumu un atzīto brīvprātīgai izceļošanai noteikto
laikposmu. Minētās pieejas priekšrocība ir tāda, ka tranzīta dalībvalstij nav pienākuma pieņemt
jaunu atgriešanas lēmumu, un tā var pieprasīt pirmajai dalībvalstij segt visas ar izraidīšanu saistītās
izmaksas, ja radīsies kādas problēmas un tranzīta valstij nāksies veikt atgriežamās personas
izraidīšanu par saviem līdzekļiem (piemērojot Padomes Lēmumu 2004/191/EK42
).
Tās dalībvalstis, kuras joprojām nelabprāt izmanto šo brīvprātīgo pieeju (gan nosūtošā, gan
uzņemošā dalībvalsts), tiek rosinātas iesaistīties un informēt par savu dalību Komisiju un pārējās
dalībvalstis.
Papildu skaidrojums
Atzīšanas veids: Direktīvas 2001/40/EK plašais un vispārīgais formulējums sniedz rīcības
brīvību attiecībā uz savstarpējas atzīšanas praktisko kārtību (procedūras elementi) saskaņā ar
praktiskajām vajadzībām un valsts tiesību aktiem. Šengenas rokasgrāmatas 39. pielikumā
ierosinātais veids ir viena no iespējām, bet ne vienīgā iespēja, ko izmantot.
No juridiskā viedokļa visi A dalībvalsts pieņemtā atgriešanas lēmuma attiecīgie elementi tiek
atzīti B dalībvalstī, tostarp tiek atzīts paziņojums, ka trešās valsts valstspiederīgais uzturas
dalībvalstī nelikumīgi un viņam ir noteikts laikposms brīvprātīgai izceļošanai — derīgs attiecībā uz
B dalībvalsts, kura atzinusi lēmumu, teritoriju.
Dalībvalstij, kura atzinusi lēmumu, ir trīs dažādas “garantijas”, proti:
42 Padomes Lēmums (2004. gada 23. februāris), ar ko nosaka kritērijus un praktiskus pasākumus finanšu traucējumu
kompensācijai, kas rodas, piemērojot Direktīvu 2001/40/EK par tādu lēmumu savstarpēju atzīšanu, kas attiecas uz
trešo valstu valstspiederīgo personu izraidīšanu, OV L 60, 27.2.2004., 55. lpp.
37
1) rokasgrāmatas 39. pielikumā ietvertās standarta veidlapas izmantošana ir brīvprātīga;
tādējādi dalībvalstīm jebkurā gadījumā ir iespēja īpašā konkrētā gadījumā neatzīt citas
dalībvalsts pieņemto atgriešanas lēmumu;
2) pirmā dalībvalsts var tikai piešķirt brīvprātīgai izceļošanai paredzētu laikposmu saskaņā
ar Atgriešanas direktīvas 7. pantu, ja nepastāv “kontrindikācijas”, piemēram, bēgšanas
iespējamība. Atgriežamo personu personiskās situācijas novērtējums saskaņā ar
7. pantu, kurš jāveic pirmajai dalībvalstij, var būt noderīgs apliecinājums tranzīta
dalībvalstij, kura atzinusi lēmumu;
3) ja rodas kādas problēmas un atgriežamā persona ir jāizraida par tranzīta valsts
līdzekļiem, var pieprasīt, lai visas ar izraidīšanu saistītās izmaksas sedz pirmā
dalībvalsts, piemērojot Padomes Lēmumu 2004/191/EK.
6.5. Praktiskā izpilde — tranzīts, izmantojot gaisa ceļu
Direktīvā 2003/110/EK43
par palīdzību tranzīta gadījumos, lai veiktu izraidīšanu pa gaisa ceļu,
paredzēts tiesiskais regulējums sadarbībai starp kompetentajām iestādēm dalībvalstu tranzīta
lidostās attiecībā uz izraidīšanu pa gaisa ceļu ar eskortu vai bez tā. Jēdzienu “izraidīšana bez
eskorta” šajā direktīvā (ko pieņēma piecus gadus pirms Atgriešanas direktīvas) var interpretēt kā
tādu, kas attiecas arī uz “brīvprātīgu izceļošanu” Atgriešanas direktīvas44
izpratnē. Komisija iesaka
sistemātiski izmantot Direktīvu 2003/110/EK, organizējot tranzītu pa gaisa ceļu saistībā ar
brīvprātīgu izceļošanu (skat. arī 7.2. iedaļu).
6.6. Brīvprātīgas izceļošanas reģistrēšana
Patlaban nav izveidota centralizēta ES sistēma brīvprātīgas izceļošanas reģistrēšanai. Gadījumos,
kad atgriežamās personas tiek izraidītas, veicot tranzītu pa sauszemi saskaņā ar Šengenas
rokasgrāmatas 39. pielikumā ietvertajiem ieteikumiem, robežsargs nosūta apstiprinājumu pa faksu
dalībvalstij, kas ir pieņēmusi atgriešanas lēmumu. Pārējos gadījumos atgriežamās personas dažkārt
ziņo par sevi, izmantojot dalībvalstu konsulātus trešās valstīs. Dažreiz izceļošanu reģistrē arī
robežsargi, kuri veic izceļošanas pārbaudi. Centrālas Savienības sistēmas brīvprātīgas izceļošanas
reģistrēšanai trūkums rada nepilnības gan no īstenošanas pārbaudes viedokļa, gan statistikas ziņā.
Komisijas priekšlikuma Regulai par Šengenas informācijas sistēmas izmantošanu to trešo valstu
valstspiederīgo atgriešanai, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi45
, mērķis ir risināt šo situāciju.
Īstermiņā dalībvalstīm būtu jāparedz līdzekļi, lai pārbaudītu, vai trešās valsts valstspiederīgais ir
izceļojis no Savienības, tostarp arī laikposmā brīvprātīgai izceļošanai un bez palīdzības, lai
nodrošinātu efektīvu pārbaudi neizpildes gadījumā. Dalībvalstis tiek rosinātas pēc iespējas labāk
izmantot pieejamos informācijas kanālus un šādā nolūkā:
1) sistemātiski mudināt tās atgriežamās personas, kurām noteikts laiks brīvprātīgai
izceļošanai, informēt varas iestādes, kuras pieņēmušas lēmumu (un ieceļošanas
aizliegumu) par sekmīgu izceļošanu. Atgriežamā persona var ziņot par savu izceļošanu
robežsargam pirms izceļošanas, konsulārajai dalībvalsts pārstāvniecībai viņa izcelsmes
valstī pēc atgriešanās vai arī rakstiski, pievienojot pārliecinošu pierādījumu. Minētās
prakses uzlabošanas nolūkā atgriešanas lēmumam vai ceļošanas dokumentam var
sistemātiski pievienot informācijas lapu, ietverot tajā trešās valsts valstspiederīgā vārdu,
uzvārdu un citas identifikācijas pazīmes, norādījumus un izdevējas iestādes
43 Padomes Direktīva 2003/110/EK (2003. gada 25. novembris) par palīdzību tranzīta gadījumos, lai veiktu
izraidīšanu pa gaisa ceļu, OV L 321, 6.12.2003., 26. lpp. 44 NB: šī interpretācija nenozīmē, ka izraidīšana bez eskorta ir tas pats, kas brīvprātīga izceļošana. Jēdziens
“izraidīšana bez eskorta” var attiekties arī uz piespiedu atgriešanas/izraidīšanas gadījumiem bez policijas eskorta. 45 COM(2016) 881 galīgā redakcija.
38
kontaktinformāciju, lai robežsargs to, personai izceļojot, varētu apzīmogot un nosūtīt
atpakaļ kā izceļošanas pierādījumu izdevējai iestādei. Šādā informācijas lapā varētu
norādīt arī, kādēļ atgriežamajai personai ir izdevīgi ziņot varas iestādēm par savu
sekmīgo izceļošanu.
2) pieprasīt, lai robežsardze — kad tā tika informēta par nelikumīgā migranta
izceļošanu —, veicot izceļošanas pārbaudes, noskaidrotu, vai attiecībā uz atgriežamo
personu ir pieņemts atgriešanas lēmums un noteikts laikposms brīvprātīgai izceļošanai,
un šādā gadījumā sistemātiski informēt iestādes, kuras pieņēma atgriešanas lēmumu par
izceļošanu no valsts.
3) izmantot 39. pielikumu (sk. 6.4. iedaļu), lai apstiprinātu trešo valstu valstspiederīgo,
kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi, izceļošanu, veicot tranzītu pa sauszemi caur
dalībvalsts teritoriju, kas nav tā dalībvalsts, kas pieņēma atgriešanas lēmumu.
Dalībvalstīm būtu arī jāizskata iespēja sazināties ar aviosabiedrībām, lai iegūtu informāciju par to,
vai trešo valstu valstspiederīgie, kas tika atgriezti bez eskorta, atradās lidmašīnā paredzētās
izlidošanas brīdī.
7. Izraidīšana
Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 8. panta 1.–4. punkts
1. Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu atgriešanas lēmumu, ja saskaņā ar
7. panta 4. punktu nav noteikts laika posms brīvprātīgai izceļošanai vai ja atgriešanās pienākums
nav izpildīts laika posmā, kas saskaņā ar 7. pantu noteikts brīvprātīgai izceļošanai.
2. Ja dalībvalsts saskaņā ar 7. pantu ir noteikusi laika posmu brīvprātīgai izceļošanai, atgriešanas
lēmumu var izpildīt tikai pēc šā laika posma beigām, ja vien šajā laika posmā nerodas 7. panta
4. punktā minētie draudi.
3. Dalībvalstis var pieņemt atsevišķus administratīvus vai tiesas lēmumus vai aktus, kuros noteikta
izraidīšana.
4. Ja dalībvalstis kā pēdējo iespēju izmanto piespiedu līdzekļus, lai veiktu tāda trešās valsts
valstspiederīgā izraidīšanu, kas pretojas izraidīšanai, minētie līdzekļi ir samērīgi un nepārsniedz
saprātīgi vajadzīgu spēku. Tos piemēro kā tas noteikts valsts tiesību aktos saskaņā ar
pamattiesībām un pienācīgi ievērojot attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā cieņas neaizskaramību
un veselības stāvokli.
Atgriešanas direktīvā ir noteikts mērķis (“izpildīt atgriešanas lēmumu”), kurš jāsasniedz efektīvi un
samērīgi veicot “visus vajadzīgos pasākumus”, vienlaikus ļaujot dalībvalstīm pašām noteikt
konkrētos izpildes veidus (“kā”) saskaņā ar saviem tiesību aktiem un administratīvo praksi — sk.
Tiesas spriedumu lietā C-329/11, Achoughbabian, 36. punkts: “[..] ietvertie jēdzieni “pasākumi” un
“piespiedu līdzekļi” attiecas uz ikvienu darbību, kas efektīvā un samērīgā veidā nodrošina
ieinteresētās personas atgriešanu”.
Neatkarīgi no trešo valstu valstspiederīgo pienākuma sadarboties attiecībā uz to identifikāciju un
pieprasīt savām valsts iestādēm nepieciešamos dokumentus, dalībvalstu pienākums veikt “visus
vajadzīgos pasākumus” ietver arī savlaicīgu prasību trešai atpakaļuzņemšanas valstij izsniegt derīgu
personu apliecinošu vai ceļošanas dokumentu, vai lūgt atzīt Eiropas ceļošanas dokumenta personu
atgriešanai46
izmantošanu, ja tas paredzēts spēkā esošajos nolīgumos, kas noslēgti ar trešām valstīm,
lai ļautu trešās valsts valstspiederīgo fiziski izvest no dalībvalsts. Eiropas ceļošanas dokumenta
46 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/1953 (2016. gada 26. oktobris) par Eiropas ceļošanas
dokumentu izveidi tādu trešo valstu valstspiederīgo atgriešanai, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi, un ar ko atceļ
Padomes 1994. gada 30. novembra ieteikumu, OV L 311, 17.11.2016., 13. lpp.
39
personu atgriešanai izmantošana būtu jāveicina arī turpmāk sarunās ar trešām valstīm un,
piemērojot divpusējos un ES atpakaļuzņemšanas nolīgumus un citus nolīgumus ar trešām valstīm.
Administratīvās procedūras ar trešām valstīm, kuru mērķis ir sagatavoties izraidīšanas procedūrai
(piemēram, nepieciešamo ceļošanas dokumentu un atļauju iegūšana), var uzsākt brīvprātīgai
izceļošanai noteiktajā laikposmā, nepakļaujot riskam attiecīgo trešās valsts valstspiederīgo (sk. arī
6. iedaļu).
Lai samazinātu iespējamo pārkāpumu ietekmi, it sevišķi saistībā ar nepamatotiem, vairākiem un
“pēdējā brīža” patvēruma pieteikumiem, kā arī nepamatotām pārsūdzībām attiecībā uz lēmumiem
saistībā ar patvērumu vai atgriešanu, kuru iesniegšanas vienīgais mērķis ir kavēt vai apgrūtināt
atgriešanas lēmumu izpildi, Komisija iesaka dalībvalstīm veikt pasākumus, lai organizētu
paātrinātas procedūras starptautiskās aizsardzības pieteikumu pārbaudei vai atbilstīgos
gadījumos — procedūras pie robežas, saskaņā ar Direktīvu 2013/32/ES47
(“Patvēruma procedūru
direktīva”).
Robežlīnija starp brīvprātīgu izceļošanu un izraidīšanu: atgriešana ir ļoti plašs jēdziens, kas attiecas
uz došanos atpakaļ uz trešo valsti (brīvprātīgi vai piespiedu kārtā) izpildot atgriešanās pienākumu.
Izraidīšanas jēdziens ir ievērojami šaurāks. Izraidīšana ir atgriešanās pienākuma izpilde piespiedu
kārtā, proti, fiziska izvešana no dalībvalsts. Tiesa jau ir uzsvērusi lietā C-61/11, El Dridi
(41. punkts) un lietā C-329/11, Achoughbabian, ka Atgriešanas direktīvā ir paredzēta “pasākumu
gradācija” no brīvprātīgiem līdz piespiedu pasākumiem. Praksē bieži ir gadījumi, kuros vērojami
abi elementi — piespiedu atgriešana (turēšana apsardzībā) un brīvprātīga rīcība (brīvprātīga
izceļošana bez vajadzības izmantot fizisku spēku). Dalībvalstis tiek mudinātas visos procedūras
posmos izmantot mazāk agresīvas metodes. Ja atgriežamās personas, kuras tiek izraidītas/turētas
apsardzībā, maina savu attieksmi un izrāda vēlmi sadarboties un izceļot brīvprātīgi, dalībvalstis tiek
mudinātas un ir tiesīgas rīkoties elastīgāk.
Atgriešanas lēmuma izpilde pēc starptautiskās aizsardzības pieteikuma noraidīšanas: Tiesa
spriedumā lietā C-601/15, J.N. (75.-76., 80. punkts) noteica, ka pēc patvēruma pieteikuma
noraidīšanas pirmajā instancē, iepriekš pieņemta atgriešanas lēmuma izpilde ir jāatsāk tajā posmā,
kurā tā tika pārtraukta, un ka atgriešanas procedūras nebūtu jāsāk no jauna: “[..] Direktīvas
2008/115 lietderīgā iedarbība prasa, lai atbilstoši šai direktīvai uzsākta procedūra, kuras ietvaros
ir ticis pieņemts atgriešanas lēmums, kas [..] ir papildināts ar ieceļošanas aizliegumu, varētu tikt
atsākta tajā posmā, kurā tā tikusi pārtraukta starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanas
dēļ, tiklīdz šis pieteikums ir ticis noraidīts pirmajā instancē [..]. Šajā ziņā gan no dalībvalstu
lojalitātes pienākuma, kurš izriet no LES 4. panta 3. punkta un ir atgādināts sprieduma El Dridi [..]
56. punktā, gan no efektivitātes prasībām [..] izriet, ka šīs direktīvas 8. pantā dalībvalstīm
noteiktais pienākums šī panta 1. punktā paredzētajos gadījumos īstenot izraidīšanu ir jāizpilda cik
vien iespējams drīzāk [..]. Tomēr šis pienākums nav ievērots, ja izraidīšana tiek aizkavēta tādēļ, ka
pēc starptautiskās aizsardzības pieteikuma noraidīšanas pirmajā instancē tāda procedūra [..] ir
jāatsāk nevis tajā posmā, kurā tā tikusi pārtraukta, bet gan no paša sākuma.”
Apcietināšana kā krimināltiesiska sankcija par nelikumīgu uzturēšanos nekādā gadījumā nevar būt
“vajadzīgs pasākums” Atgriešanas direktīvas 8. panta 1. punkta izpratnē (sk. 4. iedaļu). Saskaņā ar
CFR 6. pantu par tiesībām uz brīvību, kura interpretācijā ņemts vērā ECTK 5. pants, brīvības
atņemšana saistībā ar atgriešanu ir atļauta tikai izraidīšanas nolūkā saskaņā ar Atgriešanas direktīvas
15. pantu — sk. Tiesas spriedumu lietā C-329/11, Achoughbabian (37. punkts): “[..] brīvības
atņemšanas soda noteikšana un izpilde Direktīvā 2008/115 paredzētās atgriešanas procedūras
norises laikā nesekmē izraidīšanas īstenošanu, kas ir šīs procedūras mērķis, proti, fizisku
47 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām
starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (pārstrādāta redakcija), OV L 180, 29.6.2013.,
60. lpp.
40
ieinteresētās personas izvešanu no attiecīgās dalībvalsts. Tādējādi šāds sods nav “pasākums” vai
Īstenojot Atgriešanas direktīvu saskaņā ar 5. panta c) apakšpunktu, dalībvalstis pilnībā ņem vērā
trešo valstu valstspiederīgo veselības stāvokli; turklāt, izpildot atgriešanas lēmumus, piemērojot
direktīvas 8. panta 1. punktu, tās pienācīgi ievēro trešās valsts valstspiederīgo cieņas
neaizskaramību un veselības stāvokli. Pilnībā ievērojot tiesības uz veselību un, ņemot vērā, ka
direktīva neuzliek pienākumu veikt sistemātiskas veselības pārbaudes vai izdot atzinumu “vesels
lidošanai” (fit-to-fly) attiecībā uz visiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kurus paredzēts izraidīt,
Komisija iesaka dalībvalstīm veikt pasākumus, lai novērstu iespējamos pārkāpumus saistībā ar trešo
valstu valstspiederīgo iesniegtām nepatiesām medicīniskajām prasībām, kā rezultātā izraidīšana
tiktu nepamatoti kavēta vai atlikta medicīnisku iemeslu dēļ (sk. arī 12.4. iedaļu), piemēram,
nodrošinot to, ka ir pieejams kvalificēts medicīniskais personāls, ko iecēlusi attiecīgā valsts iestāde,
lai sniegtu neatkarīgu un objektīvu medicīnisko atzinumu par konkrēto gadījumu.
7.1. 7.1. Izraidīšana pa gaisa ceļu
Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 8. panta 5. punkts Kopīgās pamatnostādnes par drošības noteikumiem
attiecībā uz kopīgu izraidīšanu pa gaisa ceļu, kuras pievienotas pielikumā Lēmumam 2004/573/EK48; Regula (ES)
2016/1624 par Eiropas Robežu un krasta apsardzi49 — 28. panta 3. punkts
Īstenojot izraidīšanu pa gaisa ceļu, dalībvalstis ievēro Kopīgās pamatnostādnes par drošības
noteikumiem attiecībā uz kopīgu izraidīšanu pa gaisa ceļu, kuras pievienotas pielikumā Lēmumam
2004/573/EK.
Saskaņā ar Atgriešanas direktīvu dalībvalstīm ir jāņem vērā Lēmuma Nr. 2004/573/EK pielikumā
ietvertās Kopīgās pamatnostādnes par drošības noteikumiem attiecībā uz kopīgu izraidīšanu pa
gaisa ceļu attiecībā uz visām izraidīšanām pa gaisa ceļu, nevis tikai attiecībā uz kopīgu izraidīšanu,
kā tas sākotnēji paredzēts šajā lēmumā.
Atsevišķas minēto pamatnostādņu daļas pēc būtības ir jāņem vērā tikai attiecībā uz kopējiem
lidojumiem, piemēram, noteikumi par organizētājas dalībvalsts un iesaistītās dalībvalsts
pienākumiem un uzdevumu sadali, jo tās nevar ņemt vērā tikai vienas valsts kontekstā. Tomēr visas
pārējās pamatnostādnes (sk. būtiskākos izvilkumus tālāk ievietotajā izcēlumā) ir jāņem vērā arī
vienas valsts veiktās izraidīšanas darbībās.
KOPĪGAS PAMATNOSTĀDNES PAR DROŠĪBAS NOTEIKUMIEM ATTIECĪBĀ UZ KOPĪGU
IZRAIDĪŠANU PA GAISA CEĻU
(izraksti)
1. PIRMSIZRAIDĪŠANAS POSMS
1.1.2. Veselības stāvoklis un medicīniskie dati
Organizētāja dalībvalsts un katra iesaistītā dalībvalsts nodrošina, ka izraidāmajām personām, par kurām tās
ir atbildīgas, ir pietiekami labs veselības stāvoklis, lai tās juridiski un faktiski varētu droši pārvadāt pa gaisa
ceļu. Par izraidāmajām personām, kam ir zināmas veselības problēmas vai vajadzīga medicīniskā aprūpe,
nodrošina medicīniskos datus. Šajos medicīniskajos datos norāda medicīniskās apskates rezultātus, diagnozi
48 Padomes Lēmums (2004. gada 29. aprīlis) par kopēju lidojumu organizēšanu ar mērķi no divu vai vairāku
dalībvalstu teritorijas izraidīt trešo valstu piederīgos, uz kuriem divu vai vairāku dalībvalstu teritorijā attiecas
izraidīšanas pasākumi (OV L 261, 6.8.2004., 28. lpp.). 49 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/1624 (2016. gada 14. septembris) par Eiropas Robežu un krasta
apsardzi un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/399 un ar ko atceļ Eiropas Parlamenta
un Padomes Regulu (EK) Nr. 863/2007, Padomes Regulu (EK) Nr. 2007/2004 un Padomes Lēmumu 2005/267/EK
(OV L 251, 16.9.2016., 1. lpp.).
41
un attiecīgā gadījumā iespējamo vajadzīgo ārstēšanu, lai varētu nodrošināt vajadzīgos medicīniskos
pasākumus. [..]
1.1.3. Dokumentācija
Organizētāja dalībvalsts un katra iesaistītā dalībvalsts nodrošina, ka katrai izraidāmajai personai ir derīgi
ceļošanas dokumenti un citi vajadzīgie papildu dokumenti, apliecības vai dati. Pilnvarota persona glabā šos
dokumentus līdz ierašanās brīdim galamērķa valstī [..].
1.2.3. Privātā sektora eskortu izmantošana
Ja iesaistītā dalībvalsts izmanto privātā sektora eskortus, minētās dalībvalsts iestādes nodrošina vismaz
vienu oficiālo pārstāvi uz lidaparāta klāja.
1.2.4. Eskorta prasmes un apmācība
Eskorts, kas pilnvarots atrasties uz klāja kopīgajos lidojumos, ir iepriekš īpaši apmācīts šādu uzdevumu
veikšanai; eskortam ir jāspēj sniegt vajadzīgo medicīnisko atbalstu, ņemot vērā attiecīgo uzdevumu.
[..]
1.2.5. Eskorta rīcības kodekss
Eskorts nav bruņots. Eskorta darbinieki var būt civilā apģērbā, uz kura identifikācijas nolūkā ir atšķirības
emblēma. Arī pārējam pienācīgi akreditētajam pavadošajam personālam uz apģērba ir atšķirības emblēma.
Eskorta darbinieki ir stratēģiski izvietoti lidaparātā tā, lai nodrošinātu optimālu drošību. Turklāt šie
darbinieki ir nosēdināti kopā ar izraidāmajām personām, par kurām tie ir atbildīgi.
1.2.6. Noteikumi par eskorta darbinieku skaitu
Eskorta darbinieku skaitu nosaka katram attiecīgajam lidojumam, veicot iespējamo risku analīzi un
savstarpēji apspriežoties. Vairumā gadījumu ir ieteicams, lai eskorta darbinieku skaits būtu vismaz vienāds
ar lidaparātā esošo izraidāmo personu skaitu. Vajadzības gadījumā (piemēram, lidojumiem lielos attālumos)
nodrošina eskorta papildvienību.
2. PIRMSLIDOJUMA POSMS IZLIDOŠANAS VAI NOLAIŠANĀS LIDOSTĀS
2.1. Pārvešana uz lidostu un uzturēšanās tajā
Attiecībā uz pārvešanu uz lidostu un uzturēšanos tajā piemēro šādus noteikumus:
a) eskortam un izraidāmajām personām jāierodas lidostā vismaz trīs stundas pirms izlidošanas;
b) izraidāmās personas īsi informē par viņu izraidīšanas izpildi un to, ka viņu interesēs ir pilnībā
sadarboties ar eskortu. Ir skaidri jānorāda, ka netiks paciesta traucējoša uzvedība un tās dēļ izraidīšanu
neatcels;
[..]
2.2. Reģistrēšanās, iekāpšana lidaparātā un drošības pārbaude pirms pacelšanās
Noteikumi attiecībā uz reģistrēšanos, iekāpšanu lidaparātā un drošības pārbaudi pirms pacelšanās ir šādi:
a) konkrētās atrašanās vietas dalībvalsts eskorts ir atbildīgs par reģistrēšanos un palīdzību, šķērsojot
dispečerrajonus;
b) visas izraidāmās personas, pirms tās iekāpj kopīgā reisa lidaparātā, drošības apsvērumu dēļ rūpīgi
pārmeklē. Visus priekšmetus, kas varētu apdraudēt personu un kopīgā lidojuma drošību, konfiscē un novieto
bagāžas nodalījumā;
c) izraidāmo personu bagāžu nenovieto pasažieru salonā. Visu bagāžas nodalījumā novietojamo bagāžu
drošības apsvērumu dēļ pārbauda un marķē, norādot īpašnieka vārdu un uzvārdu. Visu, ko saskaņā ar
Starptautiskās civilās aviācijas organizācijas (ICAO) noteikumiem uzskata par bīstamu, no bagāžas izņem;
42
d) naudu un vērtīgus priekšmetus ievieto caurspīdīgā iepakojumā, ko marķē, norādot īpašnieka vārdu un
uzvārdu. Izraidāmās personas informē par procedūru attiecībā uz atsevišķi novietotajiem priekšmetiem un
naudu;
[..]
3. LIDOJUMA PROCEDŪRA
[..]
3.2. Piespiedu līdzekļu pielietošana
Piespiedu līdzekļus pielieto šādi:
a) piespiedu līdzekļus pielieto, pienācīgi ievērojot izraidāmo personu individuālās tiesības;
b) piespiedu līdzekļus drīkst pielietot pret personām, kas atsakās no izraidīšanas vai izrāda pretestību. Visi
piespiedu līdzekļi ir samērīgi un saprātīgi. Nodrošina izraidāmo personu cieņas un fiziskās veselības
saglabāšanu. Tādējādi šaubu gadījumā izraidīšanu, tostarp piespiedu līdzekļu pielietošanu izraidāmās
personas pretestības vai bīstamas uzvedības gadījumā, pārtrauc, ievērojot principu "izraidīšanu neveic par
katru cenu";
c) piespiedu līdzekļu pielietošana nedrīkst apdraudēt izraidāmās personas spēju normāli elpot. Ja piespiedu
kārtā pielieto spēku, tad nodrošina, ka izraidāmās personas krūšu kurvis paliek vertikālā stāvoklī un nav
skarts, lai saglabātu elpošanas orgānu normālu stāvokli;
d) izraidāmo personu izrādīto pretestību pārtrauc, veicot ierobežojošus pasākumus, kas neapdraud to cieņu
un veselības stāvokli;
e) organizētāja dalībvalsts un katra iesaistītā dalībvalsts pirms izraidīšanas vienojas par atļauto
ierobežojošo pasākumu sarakstu. Nomierinošu līdzekļu izmantošana, lai veicinātu izraidīšanu, ir aizliegta,
neskarot ārkārtas pasākumus lidojuma drošības nodrošināšanai;
f) visus eskorta darbiniekus informē par atļautajiem un aizliegtajiem ierobežojošiem pasākumiem;
g) apvaldītās izraidāmās personas ir pastāvīgā uzraudzībā visu lidojuma laiku;
h) lēmumu uz pagaidu laiku nepiemērot ierobežojošus pasākumus pieņem izraidīšanas vadītājs vai vadītāja
vietnieks.
3.3. Medicīniskais personāls un tulki
Noteikumi attiecībā uz medicīnisko personālu un tulkiem ir šādi:
a) kopīgā lidojumā uz klāja ir vismaz viens ārsts;
b) ārstam ir piekļuve visiem attiecīgajiem izraidāmo personu medicīniskajiem datiem un viņu pirms
izlidošanas informē par izraidāmajām personām, kam ir īpašas veselības problēmas. Iepriekš nezināmas
veselības problēmas, ko atklāj īsi pirms izlidošanas un kas var ietekmēt izraidīšanas veikšanu, izvērtē kopā
ar atbildīgajām iestādēm;
c) pēc tam, kad ir noteikta precīza medicīniskā diagnoze, konkrētu ārstēšanu izraidāmajām personām var
noteikt tikai ārsts. Uz klāja nodrošina medikamentus, kas izraidāmajai personai vajadzīgi lidojuma laikā;
d) katrai izraidāmajai personai ir iespēja ārstu vai eskortu uzrunāt tieši vai ar tulka palīdzību valodā, kurā
tā var brīvi izteikties;
e) organizētāja dalībvalsts nodrošina, ka izraidīšanai ir pieejams attiecīgs medicīniskais personāls un tulki.
3.4. Izraidīšanas dokumentēšana un uzraudzība
3.4.1. Ierakstīšana un novērotāji – trešās personas
Organizētāja dalībvalsts un iesaistītās dalībvalstis iepriekš vienojas par video un/vai audioierakstu veikšanu
vai novērotāju – trešo personu veiktu uzraudzību kopīgos lidojumos.
[..]
43
5. IELIDOŠANAS POSMS
Ierodoties galamērķa valstī:
[..]
c) organizētāja dalībvalsts un katra iesaistītā dalībvalsts nodod galamērķa valsts iestādēm izraidāmās
personas, par kurām tās ir atbildīgas, kā arī to bagāžu un priekšmetus, kas konfiscēti pirms iekāpšanas
lidaparātā. Organizētājas dalībvalsts un iesaistīto dalībvalstu vadošie pārstāvji ir atbildīgi par izraidāmo
personu nodošanu vietējām iestādēm pēc ielidošanas. Eskorts parasti neizkāpj no lidaparāta;
d) attiecīgā gadījumā un ja iespējams, organizētājai dalībvalstij un iesaistītajām dalībvalstīm ir jāaicina
attiecīgo dalībvalstu konsulāro pārstāvniecību darbinieki, imigrācijas sadarbības koordinatori vai citas
personas sekmēt izraidāmo personu nodošanu vietējām iestādēm, ciktāl tas atbilst attiecīgās valsts praksei
un procedūrai;
e) kad izraidāmās personas nodod vietējām iestādēm, tām neuzliek roku dzelžus vai nepiemēro citus
ierobežojošus pasākumus;
f) izraidāmo personu nodošanu veic ārpus lidaparāta (attiecīgā gadījumā vai nu lejā pie trapa vai
piemērotās lidostas telpās). Ciktāl iespējams, vietējo iestāžu pārstāvjiem neļauj iekāpt lidaparātā;
g) galamērķa lidostā pavadītajam laikam jābūt iespējami īsam;
h) organizētāja dalībvalsts un katra iesaistītā dalībvalsts ir atbildīga par to, lai būtu paredzēti ārkārtas
rīcības noteikumi attiecībā uz eskortu un pārstāvjiem (un arī izraidāmajām personām, kuru
atpakaļuzņemšana nav atļauta), ja lidaparāta izlidošana pēc izraidāmo personu izkāpšanas aizkavējas. Šajos
noteikumos ir jāparedz noteikums par attiecīgā gadījumā vajadzīgu izmitināšanu pa nakti.
6. NEVEIKSMĪGA IZRAIDĪŠANA
Ja galamērķa valsts iestādes atsaka ielidošanu savā teritorijā vai izraidīšana ir jāpārtrauc citu iemeslu dēļ,
organizētāja dalībvalsts un katra iesaistītā dalībvalsts uzņemas atbildību uz sava rēķina nogādāt atpakaļ
izraidāmās personas, par kurām tā ir atbildīga, uz savām attiecīgajām teritorijām.
Papildu skaidrojums
Atgriežamo personu eskortēšana ar aviosabiedrības drošības personālu vai nolīgtu ārēju
personālu pēc būtības ir saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 8. pantu. Dalībvalstīm tomēr ir vispārējs
pienākums veikt izraidīšanas procedūru (izraidīšanas rīkojuma izdošana un samērīga piespiedu
līdzekļu/eskortēšanas izmantošana). Iepriekš minēto Pamatnostādņu 1.2.3. iedaļā noteikts: “ja
dalībvalsts izmanto privātā sektora eskortu, minētās dalībvalsts iestādes nodrošina vismaz vienu
oficiālo pārstāvi uz lidaparāta klāja”. Tas nozīmē, ka dalībvalstīm ir vispārējs pienākums veikt
uzraudzību visos gadījumos, kad izraidīšanas izpildē ir piesaistīti ārpakalpojumi, un ka nav izslēgta
iespēja eskortēšanā izmantot aviosabiedrības drošības personālu, un to apstiprina un tam tiek
piesaistīts vismaz viens dalībvalsts oficiālais pārstāvis.
Savākšanas atgriešanas pasākumi (trešās valsts iestādes nosūta lidmašīnu uz ES, lai savā
uzraudzībā īstenotu savu valstspiederīgo repatriāciju). Dalībvalstīm ir vispārējs pienākums veikt
izraidīšanas procedūru līdz to pilnībā pārņem attiecīgās galamērķa valsts iestādes, un gaisa kuģis ir
atstājis ES teritoriju. Tomēr visā izraidīšanas procedūras laikā ir jānodrošina pamattiesību
ievērošana, kā arī piespiedu līdzekļu samērīga izmantošana saskaņā ar iepriekš minētajiem
kopējiem ES standartiem. Uzraudzības nolūkā dalībvalsts pārstāvim jānovēro izraidīšanas posms,
kuru veic galamērķa valsts. Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/1624
par Eiropas Robežu un krasta apsardzi (“Eiropas Robežu un krasta apsardzes regula”) 28. panta
3. punktu Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūra var sniegt palīdzību savākšanas atgriešanas
pasākumu organizēšanā. Iesaistītajām dalībvalstīm un aģentūrai šādu pasākumu laikā jānodrošina
pamattiesību, neizdošanas (non-refoulement) principa, kā arī piespiedu līdzekļu samērīgas
izmantošanas ievērošana. Šajā nolūkā vismaz tās dalībvalsts pārstāvim, kura ir iesaistīta pasākumā,
44
un piespiedu atgriešanas novērotājam (vai nu no iesaistītās dalībvalsts, vai no grupas, kas izveidota
saskaņā ar regulas 29. pantu) ir jāatrodas lidmašīnā visa pasākuma laikā līdz ierašanās brīdim
galamērķa valstī.
7.2. Tranzīts pa gaisa ceļu
Juridiskais pamats: Padomes Direktīva 2003/110/EK (2003. gada 25. novembris) par palīdzību tranzīta gadījumos, lai
veiktu izraidīšanu pa gaisa ceļu
Pieprasījums tranzītam pa gaisa ceļu: Direktīvas 2003/110/EK pielikums
To Direktīvas 2003/110/EK 4. panta 5. punktā minēto centrālo iestāžu saraksts, kurām nosūta
pieprasījumus tranzītam pa gaisa ceļu (sk. EMT tīmekļa vietnē EMN Europa kā EMN ad-hoc
query, return, 2015)
Direktīvā 2003/110/EK ir noteikti sīki izstrādāti palīdzības pasākumi starp kompetentajām iestādēm
dalībvalstu tranzīta lidostās attiecībā uz izraidīšanu pa gaisa ceļu ar eskortu vai bez tā. Tajā ietverts
noteikumu kopums nolūkā veicināt izraidāmo personu tranzītu tās dalībvalsts lidostā, kas nav
dalībvalsts, kura pieņēmusi un īstenojusi atgriešanas lēmumu. Šajā saistībā minētajā noteikumu
kopumā ir definēti nosacījumi tranzīta procedūru veikšanai un norādīti palīdzības pasākumi, kādus
sniedz dalībvalsts, kura saņēmusi pieprasījumu. Pieprasījumus palīdzības pasākumiem veic,
izmantojot Direktīvas 2003/110/EK pielikumā ietverto standarta veidlapu. Šos pieprasījumus nosūta
šajā nolūkā noteiktajām dalībvalsts centrālajām iestādēm.
7.3. Kopīga izraidīšana pa gaisa ceļu
Juridiskais pamats: Padomes Lēmums (2004. gada 29. aprīlis) par kopēju lidojumu organizēšanu ar mērķi no divu vai
vairāku dalībvalstu teritorijas izraidīt trešo valstu piederīgos, uz kuriem divu vai vairāku dalībvalstu teritorijā attiecas
izraidīšanas pasākumi (2004/573/EK)
To Lēmuma 2004/573/EK 3. pantā minēto valsts iestāžu saraksts, kuras ir atbildīgas par kopīgu
lidojumu organizēšanu un/vai kuras piedalās kopīgajos lidojumos (sk. EMT tīmekļa vietnē EMN
Europa kā EMN ad-hoc query, return, 2015).
Lēmums 2004/573/EK īpaši attiecas uz kopīgiem un īpašiem uzdevumiem, kas jāveic iestādēm,
kuras ir atbildīgas par minēto procedūru organizēšanu un piedalīšanos tajās. Kopīgās
pamatnostādnes par drošības noteikumiem kopīgai izraidīšanai pa gaisa ceļu ir ietvertas minētā
Padomes lēmuma pielikumā. Saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 8. panta 5. punktu, šīs
pamatnostādnes ir jāņem vērā, īstenojot visas izraidīšanas pa gaisa ceļu, tostarp arī vienas valsts
veiktās procedūrās (sk. 7.1. iedaļu).
7.4. Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūras koordinētie atgriešanas pasākumi
Juridiskais pamats: Regula (ES) 2016/1624 par Eiropas Robežu un krasta apsardzi — 28. pants
Viens no Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūras uzdevumiem ir (saskaņā ar Savienības
atgriešanas politiku un īpaši ievērojot Atgriešanas direktīvu kā galveno Savienības tiesību aktu
atgriešanas jomā) nodrošināt dalībvalstīm nepieciešamo atbalstu atgriešanas procedūru
organizēšanā un īstenošanā. Aģentūras nozīme atgriešanas jautājumos un tās atbilstība
pamattiesībām ir palielināta Eiropas Robežu un krasta apsardzes regulā 2016. gadā.
Aģentūras koordinēto atgriešanas pasākumu īstenošanai ir acīmredzama pievienotā vērtība, un
dalībvalstis tiek mudinātas pienācīgi izmantot šo iespēju.
Aģentūras koordinētajiem atgriešanas pasākumiem ir jāveic piespiedu atgriešanas uzraudzība
(sk.8. iedaļu).
45
8. Piespiedu atgriešanas uzraudzība
Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 8. panta 6. punkts
Valsts piespiedu atgriešanas uzraudzības iestāžu saraksts: EMT tīmekļa vietnē EMN Europa kā EMN
ad-hoc query, return, 2015; Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras (FRA) pārskats par valsts piespiedu
atgriešanas uzraudzības iestādēm ir pieejams: http://fra.europa.eu/en/theme/asylum-migration-borders/forced-return.
Dalībvalstis nodrošina efektīvu piespiedu atgriešanas uzraudzības sistēmu.
Piespiedu atgriešanas uzraudzība ir svarīgs instruments, kas var darboties atgriežamās personas
interesēs un iestāžu, kuras īsteno piespiedu atgriešanu, interesēs kā iekšējs kontroles mehānisms
valsts ikdienas praktiskajā darbā atgriešanas jomā. Efektīva uzraudzība var palīdzēt mazināt
spriedzi. Tā ļauj ātri konstatēt un koriģēt iespējamos trūkumus. Tā arī aizsargā iestādes, kuras īsteno
piespiedu atgriešanu (kuras dažkārt nepamatoti kritizē plašsaziņas līdzekļi un NVO), sniedzot
objektīvus un neitrālus ziņojumus.
Atgriešanas direktīvā nav sīki aprakstīts valsts piespiedu atgriešanas uzraudzības sistēmu veids.
Šajā jomā direktīva sniedz dalībvalstīm plašu rīcības brīvību. Tomēr šajā saistībā un, pamatojoties
uz direktīvas formulējumu, var sniegt dažas norādes:
1) piespiedu atgriešanas uzraudzība jāsaprot kā uzraudzības, kas attiecas uz visām
dalībvalstu veiktajām darbībām izraidīšanas jomā — no izceļošanas sagatavošanas līdz
uzņemšanai atgriešanas valstī vai, ja izraidīšana neizdodas, līdz atgriešanai atpakaļ
sākumpunktā. Tā neattiecas uz pēcatgriešanās posma uzraudzību, t. i., laikposmu pēc
atgriežamās personas uzņemšanas trešā valstī;
2) uzraudzības sistēmas ietver tādu organizāciju/struktūru iesaisti, kuras nav iestādes, kas
īsteno piespiedu atgriešanu, un neatkarīgi no šīm iestādēm (“nemo monitor in res sua”);
3) valsts iestādes, piemēram, valsts ombuds vai neatkarīga vispārīgā inspekcija, var
darboties kā novērotājs. Tomēr šķiet problemātiski sasaistīt uzraudzības pienākumu ar
tās pašas pārvaldes apakšnodaļu, kura izpilda arī atgriešanas/izraidīšanas procedūras;
4) tas, ka atsevišķos gadījumos ir pieejami tiesiskās aizsardzības līdzekļi vai valsts
atgriešanas politikas efektivitātes uzraudzības sistēmas, nenozīmē, ka Atgriešanas
direktīvas 8. panta 6. punktu var uzskatīt par izpildītu;
5) dalībvalstīm nav automātiska pienākuma segt visas ar uzraudzību saistītās izmaksas
(piemēram, personāla izmaksas), bet dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt, lai piespiedu
atgriešanas uzraudzības sistēma būtu ieviesta un darbotos (effet utile);
6) Atgriešanas direktīvas 8. panta 6. pants neuzliek pienākumu uzraudzīt katru atsevišķu
izraidīšanas procedūru. Uzraudzības sistēmu, kuras pamatā ir pārbaudes uz vietas un
pēc nejaušas izvēles principa izraudzītu gadījumu uzraudzība, var uzskatīt par atbilstīgu,
ja vien uzraudzības intensitāte ir pietiekama, lai nodrošinātu uzraudzības vispārējo
efektivitāti;
7) Atgriešanas direktīvas 8. panta 6. punkts nenozīmē, ka atgriežamajai personai ir
subjektīvas tiesības tikt uzraudzītai.
Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūras koordinētā atgriešanas pasākumu uzraudzība:
Eiropas Robežu un krasta apsardzes regulas 28. panta 6. punktā ir noteikts, ka “Katru
atgriešanas operāciju uzrauga saskaņā ar Direktīvas 2008/115/EK 8. panta 6. punktu [..]
pamatojoties uz objektīviem un pārredzamiem kritērijiem, visu atgriešanas operācijas laiku — no
laikposma pirms aizbraukšanas līdz atgriežamo personu nodošanai atgriešanas trešai valstij”. Tas
nozīmē, ka katra piespiedu atgriešanas procedūra, ko koordinē aģentūra un kas ietver tehnisko un
operatīvo atbalstu, ko sniedz viena vai vairākas dalībvalstis, ir jāuzrauga saskaņā ar valsts
noteikumiem, ar kuriem transponē Atgriešanas direktīvas 8. panta 6. punktu, un tajos paredzēto
kārtību.
46
Neierobežojot valsts tiesību aktos paredzētos ziņošanas pienākumus, piespiedu atgriešanas
novērotājiem ir jāsniedz ziņojums pēc katras procedūras aģentūras izpilddirektoram, pamattiesību
amatpersonai un kompetentajām valsts iestādēm visās dalībvalstīs, kuras ir iesaistītas šajā
ieradies dalībvalstu teritorijā bez tādu pieaugušo pavadības, kuri ir par viņu atbildīgi saskaņā ar
50 ANO, Konvencija par bērna tiesībām, 1989. gads. 51 UNHCR-UNICEF, “Safe and sound”, 2014. gads, pieejamas: http://www.refworld.org/docid/5423da264.html. 52 ANO, Vispārējais komentārs Nr. 14 (2013) par bērna tiesībām uz to, lai primārais apsvērums būtu viņa intereses
Ieceļošanas aizlieguma ilgums saistībā ar sabiedriskās kārtības apdraudējumu Ieceļošanas
aizlieguma ilgums saistībā ar sabiedriskās kārtības apdraudējumu ir jānosaka katrā gadījumā
atsevišķi, ņemot vērā trešo valstu valstspiederīgo izdarīto pārkāpumu nopietnību, saistīto
apdraudējumu sabiedriskajai kārtībai, sabiedrības drošībai vai valsts drošībai un attiecīgo personu
konkrēto situāciju. Jebkurā gadījumā jāievēro proporcionalitātes princips. Sistemātiska ieceļošanas
aizlieguma noteikšana uz mūžu visos ar sabiedrisko kārtību saistītajos gadījumos, neņemot vērā
atsevišķā gadījuma apstākļus (piemēram, pārkāpumu un draudu nopietnība) ir pretrunā direktīvas
noteikumiem. Dalībvalsts var paredzēt dažādu termiņu attiecībā uz tipisku gadījumu kategorijām,
piemēram, 10 gadus kā vispārēju standarta noteikumu sabiedriskās kārtības apdraudējuma
gadījumos un 20 gadus īpaši nopietnos gadījumos. Dalībvalstu pienākums būtu nodrošināt iespēju
vai nu ex officio, vai pēc attiecīgās personas pieprasījuma pārskatīt lēmumu par ieceļošanas
aizliegumu, it īpaši to, vai pastāv šo lēmumu pamatojoši apstākļi.
Papildu skaidrojums
Ieceļošanas aizliegumi, kuru ilgums nav neierobežots. Ieceļošanas aizlieguma ilgums ir lēmuma par
ieceļošanas aizliegumu pamatelements. Tas katrā konkrētā gadījumā jānosaka ex-officio iepriekš.
Tiesa to skaidri apstiprināja spriedumā lietā C-297/12, Filev un Osmani (27. un 34. punkts):
“Jākonstatē, ka no vārdiem “ieceļošanas aizlieguma ilgumu nosaka” skaidri izriet, ka dalībvalstīm
ir pienākums noteikt jebkura ieceļošanas aizlieguma spēkā esamības ierobežojumus laikā, principā
maksimāli uz pieciem gadiem, un neatkarīgi no attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā šajā nolūkā
iesniegtā pieteikuma. [..] Direktīvas 2008/115 11. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to
netiek pieļauta tāda valsts norma [..], ar kuru ieceļošanas aizlieguma ilguma ierobežojums ir
pakārtots pieteikuma, kurā attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais lūdz noteikt šādu
ierobežojumu, iesniegšanai.”
Brīdis, kad sākas laika atskaite Atgriešanas direktīvā nav skaidri noteikts sākuma brīdis, no kura
jāaprēķina ar ieceļošanas aizlieguma piemērošanu saistītā laikposma ilgums. Tomēr Tiesa lietā
C-225/16, Ouhrami61
ieviesa skaidrību šajā jautājumā.
Tiesa skaidroja, ka ieceļošanas aizlieguma sākuma brīža noteikšanu nevar atstāt katras dalībvalsts
ziņā, jo tas vājinātu Atgriešanas direktīvas mērķi un ieceļošanas aizliegumu nolūku. Tiesa secināja,
ka “tādējādi no Direktīvas 2008/115 formulējuma, struktūras un mērķa izriet, ka ieceļošanas
aizlieguma laikposms sākas tikai datumā, kurā attiecīgā persona faktiski atstāj dalībvalstu
teritoriju“ (53. punkts). Patiešām, ja ieceļošanas aizliegums tiktu piemērots pirms trešās valsts
valstspiederīgā faktiskās izceļošanas, tā ilgums tiktu nepamatoti samazināts.
Tāpēc Tiesa nolēma, ka “ieceļošanas aizlieguma ilgums [..] ir jāaprēķina, sākot no dienas, kurā
ieinteresētā persona faktiski atstāja dalībvalstu teritoriju“ (58. punkts).
59 COM(2009) 313 galīgā redakcija. 60 Tiesas 2011. gada 17. novembra spriedums, Gaydarov, lieta C-430/10, ECLI:EU:C:2011:749. 61 Tiesas 2017. gada 26. jūlija spriedums, Ouhrami, lieta C-225/16, ECLI:EU:C:2017:590.
55
Dalībvalstīm būtu jāparedz līdzekļi, lai apstiprinātu un pārbaudītu trešo valstu valstspiederīgo
faktisko izceļošanas datumu (sk. 6.4. un 6.6. iedaļu), lai nodrošinātu to, ka ieceļošanas aizliegumu
sāk piemērot no brīža, kad tie faktiski atstāj dalībvalstu teritoriju.
11.6. Ieceļošanas aizliegumu atsaukšana, saīsināšana un pārtraukšana
Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 11. panta 3. punkts
1. daļa. Dalībvalstis apsver ieceļošanas aizlieguma atsaukšanu vai pārtraukšanu, ja trešās valsts
valstspiederīgais, kam piemēro ieceļošanas aizliegumu, kas izdots saskaņā ar 1. punkta otro daļu,
var pierādīt, ka viņš/viņa ir atstājis/-usi dalībvalsts teritoriju, pilnībā ievērojot atgriešanas lēmumu.
Iespēja atsaukt vai pārtraukt ieceļošanas aizliegumu gadījumos, kad atgriežamā persona ir atstājusi
dalībvalsts teritoriju, pilnībā ievērojot atgriešanas lēmumu (proti, brīvprātīgai izceļošanai noteiktajā
laikposmā), ir jāizmanto kā pamudinājums, kas sekmē brīvprātīgu izceļošanu. Dalībvalstis savos
tiesību aktos un administratīvajā praksē paredz iespēju šādos gadījumos atsaukt vai pārtraukt
ieceļošanas aizliegumu. Jācenšas panākt, lai minētās procedūras būtu viegli pieejamas atgriežamajai
personai un lai tās praktiski darbotos. Ir dažādas iespējas, kā atgriežamā persona var iesniegt
pierādījumu par izceļošanu no ES teritorijas, piemēram: izceļošanas zīmogs atgriežamās personas
pasē, dati, kas ievadīti valsts robežšķērsošanas datu reģistros vai atgriežamās personas pieteikšanās
konsulārajā dalībvalsts pārstāvniecībā trešajā valstī.
Ieceļošanas aizlieguma ilguma saīsināšana. Dalībvalstis var arī pēc izvēles saīsināt spēkā esošā
Atgriešanas direktīvas 11. panta 5. punktā paskaidrots, ka noteikumus par ieceļošanas aizliegumu,
kas saistīti ar atgriešanu, piemēro, neierobežojot tiesības uz starptautisku aizsardzību saskaņā ar ES
tiesību aktu kopumu patvēruma jomā. Tas nozīmē, ka iepriekš izdotie ieceļošanas aizliegumi
saskaņā ar Atgriešanas direktīvu nevar būt pamatojums to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanai
vai sodīšanai, kuriem ir atļauja ieceļot vai uzturēties ES patvēruma meklētāja statusā vai
starptautiskās aizsardzības saņēmēja statusā — sk. Tiesas spriedumu lietā C-290/14, Celaj
(32. punkts). Šādi ieceļošanas aizliegumi jāatliek (patvēruma procedūras laikā) vai jāatceļ (tiklīdz ir
piešķirta starptautiskā aizsardzība).
11.8. Konsultēšanās dalībvalstu starpā
Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 11. panta 4. punkts Šengenas līguma īstenošanas Konvencija — 25. pants
Ja kāda dalībvalsts izskata iespēju izsniegt pastāvīgas uzturēšanās atļauju vai citu atļauju, kas dod
tiesības uzturēties, trešās valsts valstspiederīgajam, uz ko attiecas citas valsts izdots ieceļošanas
57
aizliegums, tā vispirms konsultējas ar dalībvalsti, kas ir izdevusi ieceļošanas aizliegumu, un ņem
vērā tās intereses, ievērojot Šengenas līguma īstenošanas Konvencijas 25. pantu.
Šengenas līguma īstenošanas Konvencijas 25. panta noteikumos paredzēts, ka:
1. Ja dalībvalsts apsver iespēju izsniegt uzturēšanās atļauju, tā sistemātiski veic meklēšanu
Šengenas Informācijas sistēmā. Ja dalībvalsts apsver iespēju izsniegt uzturēšanās atļauju
ārvalstniekam, par kuru izdots ziņojums nolūkā liegt ieceļošanu, tā vispirms apspriežas ar
dalībvalsti, kas izdevusi ziņojumu, un ņem vērā tās intereses; uzturēšanās atļauju izsniedz tikai tad,
ja ir nopietni iemesli, jo īpaši humānu apsvērumu dēļ, vai arī tad, ja tas izriet no starptautiskām
saistībām.
Ja uzturēšanās atļauju izsniedz, dalībvalsts, kas izdevusi ziņojumu, to atsauc, tomēr var iekļaut šo
ārvalstnieku savā valsts ziņojumu sarakstā.
1a. Pirms izdot ziņojumu nolūkā liegt ieceļošanu 96. panta nozīmē, dalībvalstis pārbauda savus
sniegto ilgtermiņa vīzu vai uzturēšanās atļauju valsts reģistrus.
2. Ja konstatē, ka par ārvalstnieku, kam ir vienas Līgumslēdzējas Puses izdota derīga uzturēšanās
atļauja, ir ziņots nolūkā liegt ieceļošanu, Līgumslēdzēja Puse, kas ziņojusi nolūkā liegt ieceļošanu,
apspriežas ar Pusi, kura izsniegusi uzturēšanās atļauju, lai noteiktu, vai ir pietiekami iemesli
atņemt šo uzturēšanās atļauju.
Ja uzturēšanās atļauju neatņem, Līgumslēdzēja Puse, kas ziņojusi nolūkā liegt ieceļošanu, ziņojumu
atsauc, tomēr var iekļaut šo ārvalstnieku savā valsts ziņojumu sarakstā.
3. Šā panta 1. un 2. punktu piemēro arī attiecībā uz ilgtermiņa vīzām.”.
SIC 25. panta noteikumi ir tieši piemērojami, un dalībvalstis var tos piemērot bez transponēšanas
valsts tiesību aktos.
Ieceļošanas aizliegumu var atcelt tikai tā dalībvalsts, kura izdevusi ieceļošanas aizliegumu
(A dalībvalsts). Ja cita dalībvalsts (B dalībvalsts) nolemj izsniegt uzturēšanās atļauju tai pašai
personai vai neatsaukt spēkā esošu atļauju (pēc konsultēšanās ar dalībvalsti, kura ir izdevusi
ieceļošanas aizliegumu), A dalībvalsts pienākums ir atsaukt brīdinājumu (SIC 25. panta 2. punkts),
lai gan tā var iekļaut attiecīgo trešās valsts valstspiederīgo savā valsts brīdinājumu reģistrā.
B dalībvalstij pirms uzturēšanās atļaujas izsniegšanas vai lēmuma pieņemšanas par tās neatsaukšanu
(piemēram, ģimenes atkalapvienošanās nolūkā) jāizskata un jāņem vērā A dalībvalsts izdotā spēkā
esošā ieceļošanas aizlieguma pamatā esošie iemesli, kā arī šīs dalībvalsts intereses. Lai
B dalībvalsts varētu ņemt vērā ieceļošanas aizlieguma pamatā esošos iemeslus, ir būtiski, lai
A dalībvalsts laikus sniegtu B dalībvalstij attiecīgo informāciju.
Tām dalībvalstīm, kuras vēl nepiemēro Šengenas noteikumus pilnā apmērā un tādēļ (vēl) nevar tieši
piemērot SIC 25. pantu, tomēr būtu jāņem vērā Atgriešanas direktīvas 11. panta 4. punkts un, ja tām
ir kļuvis zināms (no jebkura informācijas avota, tostarp no pieteikuma iesniedzēja), ka personai ir
piemērots ieceļošanas aizliegums, ko izdevusi cita dalībvalsts, ir jāsazinās ar iestādēm, kuras
izdevušas attiecīgo ieceļošanas aizliegumu. Pirms uzturēšanās atļaujas izsniegšanas attiecīgajai
personai, dalībvalstij jācenšas ņemt vērā tās dalībvalsts intereses, kura ir izdevusi ieceļošanas
aizliegumu.
11.9. “Senāki” ieceļošanas aizliegumi
“Senāki” ieceļošanas aizliegumi, kuri izdoti pirms 2010. gada 24. decembra, jāpielāgo saskaņā ar
Atgriešanas direktīvas 11. pantā noteiktajiem standartiem, — t.i., nepārsniedz piecus gadus, katra
konkrēta gadījuma novērtējums, pienākums īpašos gadījumos atsaukt/apsvērt atsaukšanu —, ja to
58
ietekme skar laikposmu pēc 2010. gada 24. decembra un ja tie vēl neatbilst 11. pantā paredzētajām
būtiskajām garantijām.
Pielāgošanu veic jebkurā brīdī pēc attiecīgās personas pieteikuma vai ex-officio pēc iespējas ātrāk,
un katrā gadījumā ne vēlāk kā brīdī, kad tiek veikta ieceļošanas aizliegumu, par kuriem paredzēts
iekļaut brīdinājumu SIS, sistemātiskā (ik pēc trīs gadiem) pārskatīšana.
Tiesa lietā C-297/12, Filev un Osmani (39.–41. punkts un 44. punkts) paskaidroja, ka: “Šajā ziņā
vispirms ir jānorāda, ka minētajā direktīvā nav ietverts neviens pārejas noteikums, kas attiektos uz
aizliegumu nosakošiem lēmumiem, kuri pieņemti pirms tās piemērošanas. Tomēr no Tiesas
pastāvīgās judikatūras izriet, ka jauns noteikums, ja nav noteikti izņēmumi, ir nekavējoties
piemērojams tādas situācijas vēlākām sekām, kas radusies iepriekšējā noteikuma pastāvēšanas
laikā [..]. No minētā izriet, ka Direktīva 2008/115 ir piemērojama lēmumu par ieceļošanas
aizliegumu, kas atbilstoši piemērojamiem valsts tiesību aktiem pieņemti pirms šīs direktīvas
piemērošanas datuma attiecīgajā dalībvalstī, sekām, kuras ir vēlākas par šo datumu. [..] No tā
izriet, ka Direktīvas 2008/115 11. panta 2. punkts nepieļauj pirms Direktīvas 2008/115
piemērošanas datuma noteiktu un laikā neierobežotu ieceļošanas aizliegumu, [..], pārsniedzot šajā
normā paredzēto šāda aizlieguma maksimālo ilgumu, ja vien šie ieceļošanas aizliegumi nav noteikti
trešās valsts valstspiederīgajiem, kuri rada nopietnus draudus sabiedriskajai kārtībai, sabiedrības
drošībai vai valsts drošībai.”
12. Procesuālās garantijas
12.1. Tiesības uz labu pārvaldību un tiesības tikt uzklausītam
Tiesības uz labu pārvaldību ir pamattiesības, kas atzītas par ES tiesību vispārējo principu un
ietvertas CFR, kas veido ES tiesību sistēmas neatņemamu daļu. Šīs tiesības ietver ikvienas personas
tiesības tikt uzklausītai pirms tiek veikts kāds individuāls pasākums, kas to varētu nelabvēlīgi
ietekmēt vai būtiski ietekmēt šīs personas intereses, kas ir raksturīgi arī attiecībā uz tiesībām uz
aizsardzību — vēl viens ES tiesību vispārējais princips.
Tiesa spriedumos lietā C-383/13, G & R62
, un lietā C-249/13, Boudjlida63
, sniedza nozīmīgu
skaidrojumu par tiesībām tikt uzklausītam saistībā ar atgriešanas lēmumiem un lēmumiem par
turēšanu apsardzībā. Minētie spriedumi nozīmē, ka dalībvalstīm vienmēr jāievēro turpmāk noteiktās
garantijas, pieņemot lēmumus saistībā ar atgriešanu (t.i., atgriešanas lēmums, lēmums par
ieceļošanas aizliegumu, lēmums par izraidīšanu, rīkojums par turēšanu apsardzībā u.c.), arī tad, ja
tas nav skaidri norādīts attiecīgajos Atgriešanas direktīvas pantos:
1) ikvienas personas tiesības tikt uzklausītai, pirms tiek veikts kāds individuāls pasākums,
kas to varētu nelabvēlīgi ietekmēt;
2) ikvienas personas tiesības piekļūt materiāliem, kas uz to attiecas, analizēt visus pret tām
celtos pierādījumus, kuri pamato kompetentās valsts iestādes lēmumu, ievērojot
konfidencialitātes, kā arī profesionālā noslēpuma un komercnoslēpuma likumīgas
aizsardzības apsvērumus;
3) ikvienas personas tiesības saņemt jurista palīdzību pirms atgriešanas lēmuma
pieņemšanas, ar nosacījumu, ka šo tiesību izmantošana neietekmē atgriešanas
procedūras gaitu un nevājina direktīvas efektīvu īstenošanu. tas neietver dalībvalstu
pienākumu segt šādas palīdzības izmaksas;
4) pārvaldes pienākumu pienācīgi ņemt vērā attiecīgās personas apsvērumus un rūpīgi un
neatkarīgi pārbaudīt visus attiecīgos konkrētā gadījuma aspektus;
5) pārvaldes pienākumu pamatot savus lēmumus.
62 Tiesas 2013. gada 10. septembra spriedums, G. un R., lieta C-383/13 PPU, ECLI:EU:C:2013:533. 63 Tiesas 2014. gada 11. decembra spriedums, Boudjlida, lieta C-249/13, ECLI:EU:C:2014:2431.
59
Dalībvalstīm ir ievērojama rīcības brīvība attiecībā uz tiesību tikt uzklausītam piešķiršanu praksē.
Šo tiesību neievērošanas rezultātā pieņemtais lēmums kļūst nederīgs tikai tad, ja šo tiesību
ievērošanas gadījumā procedūrai varētu būt cits rezultāts (Tiesas spriedums, lietā G & R.,
38. punkts).
Turklāt dalībvalsts iestāde var neuzklausīt trešās valsts valstspiederīgo konkrēti saistībā ar
atgriešanas lēmumu, ja šī valsts iestāde — pēc tam, kad iepriekšējās patvēruma procedūras, kurā
pilnībā tika ievērotas minētās personas tiesības tikt uzklausītai, laikā tā ir konstatējusi attiecīgā
trešās valsts valstspiederīgā nelikumīgu uzturēšanos, — attiecībā uz viņu ir iecerējusi pieņemt
atgriešanas lēmumu (Tiesas spriedums lietā C-166/13, Mukarubega64
). Pamatojums, kas izklāstīts
Mukarubega lietā, ir šāds: “Tiesības tikt uzklausītam pirms atgriešanas lēmuma pieņemšanas nevar
izmantot, lai nebeidzami atsāktu administratīvo procedūru, un tas tā ir tādēļ, lai saglabātu
līdzsvaru starp ieinteresētās personas pamattiesībām tikt uzklausītai pirms viņai nelabvēlīga
lēmuma pieņemšanas un dalībvalstu pienākumu apkarot nelegālo imigrāciju”.
Šo pamatojumu var piemērot arī citos gadījumos, piemēram, tajos, kas minēti Atgriešanas
direktīvas 6. panta 6. punktā (lēmums par likumīgas uzturēšanās izbeigšanu kopā ar atgriešanas
lēmumu), un no tā izriet, ka atkārtots neizdošanas (non-refoulement) principa pārkāpšanas riska
novērtējums nav nepieciešams, ja šī principa ievērošana jau tikusi novērtēta iepriekšējās
procedūrās, ja novērtējums ir galīgs un attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā konkrētā situācija nav
mainījusies. Tāpat ir jāizvairās no citu elementu atkārtota novērtējuma, uz ko varētu atsaukties, lai
novērstu atgriešanu. Dalībvalstīm jāveic pasākumi, lai izvairītos no šādiem atkārtotiem
novērtējumiem, piemēram, apvienojot vienā procedūras posmā, ciktāl tas iespējams, kompetento
valsts iestāžu veiktās uzklausīšanas dažādos nolūkos (piemēram, uzturēšanās atļaujas atjaunošana
vai piešķiršana, tiesību ieceļot dalībvalsts teritorijā noteikšana, galīgs noraidošs lēmums attiecībā uz
starptautiskās aizsardzības pieteikumu), ar nosacījumu, ka tiek pilnībā ievērotas personas tiesības
tikt uzklausītai. Šajā sakarā un šajā nolūkā varētu tikt izstrādāti novatoriski instrumenti, piemēram,
video konferences. Dalībvalstīm jānodrošina, ka šādu līdzekļu izmantošana nekaitē procesuālo
garantiju ievērošanai, un jāvelta īpaša uzmanība personām, kurām nepieciešamas īpašas procesuālās
garantijas, it sevišķi nepilngadīgajiem (skat. tālāk).
Tiesības tikt uzklausītam ietver tiesības tikt uzklausītam par Atgriešanas direktīvas 5. panta un
6. panta 2. līdz 5. punkta iespējamu piemērošanu un par atgriešanas kārtību, piemēram, brīvprātīgai
izceļošanai paredzēto laikposmu un to, vai tā būs brīvprātīga atgriešanās vai piespiedu atgriešana.
Tomēr iestāde nedrīkst pirms uzklausīšanas brīdināt trešās valsts valstspiederīgo par to, ka ir
iecerēts pieņemt atgriešanas lēmumu, vai atklāt informāciju, ar ko tā vēlas pamatot minēto lēmumu,
vai atstāt laiku pārdomām, ar nosacījumu, ka trešās valsts valstspiederīgajam ir iespēja efektīvi
sniegt savu viedokli par viņa uzturēšanās nelikumību un iemesliem, kas saskaņā ar valsts tiesībām
var pamatot, ka šī pati iestāde nepieņem atgriešanas lēmumu (skat. Tiesas lēmumu lietā C-249/13,
Boudjlida).
Atgriešanas direktīvas 12. un 13. pantā paredzētās procesuālās garantijas ir jāpiemēro visiem ar
atgriešanu saistītajiem lēmumiem un jāattiecina ne tikai uz šīs direktīvas 12. panta 1. punktā
norādītajiem trīs lēmumu veidiem.
Ir jāievēro nepilngadīgo tiesības tikt uzklausītiem atgriešanas procedūrās, kurās tie iesaistīti vai
kuras tos ietekmē. Saskaņā ar Konvencijas par bērna tiesībām12. pantu un ņemot vērā ANO Bērnu
tiesību komitejas Vispārējo komentāru Nr. 12 par bērnu tiesībām tikt uzklausītiem65
, attiecīgie
nepilngadīgie ir jāuzklausa — vai nu tieši, vai ar pārstāvja vai attiecīgās iestādes starpniecību;
jāievēro to tiesības brīvi paust savu viedokli, un nepilngadīgo viedoklis pienācīgi jāņem vērā,
64 Tiesas 2014. gada 6. novembra spriedums, Mukarubega, lieta C-166/13, ECLI:EU:C:2014:2336. 65 ANO, Vispārējais komentārs Nr. 12 (2009): Par bērnu tiesībām tikt uzklausītiem, 2009. gads, pieejams:
http://www.refworld.org/docid/4ae562c52.html.
60
atbilstoši to vecumam un brieduma pakāpei, un ņemot vērā jebkādas saziņas grūtības, kas tiem
varētu būt, lai to iesaisti padarītu saturīgu.
Lai nodrošinātu praksē nepilngadīgā tiesību tikt uzklausītam ievērošanu, dalībvalstu veiktajiem
pasākumiem jāpamatojas uz šādiem galvenajiem principiem:
- viedokļa paušana ir izvēle un nevis pienākums;
- tiesībām tikt uzklausītam ne tiesību aktos, ne praksē nav jāpiemēro ne vecuma, ne
arī citi patvaļīgi ierobežojumi;
- nepilngadīgais jāuzklausa vidē, kas ir atbilstīga tā vajadzībām;
- līdzekļi, kas tiek izmantoti, lai īstenotu tiesības tikt uzklausītam, jāpielāgo izpratnes
līmenim un spējai sazināties, un jāņem vērā gadījuma apstākļi;
- pilnībā ievērojot vajadzību pasargāt nepilngadīgos no kaitējuma, nepilngadīgais
nav jāintervē biežāk nekā nepieciešams;
- īpaši neaizsargāta nepilngadīgā viedokļa paušanas veicināšanai var būt
nepieciešami īpaši līdzekļi, tostarp mutiskās un rakstiskās tulkošanas pakalpojumi.
Informācijas vākšana par kontrabandu. Saskaņā ar prioritātēm, kas noteiktas ES Rīcības plānā cīņai
pret migrantu kontrabandu (2015.-2020. gads)66
, un īpaši ņemot vērā vajadzību uzlabot
informācijas apkopošanu un apmaiņu, Komisija iesaka dalībvalstīm ieviest atbilstīgus mehānismus,
lai nodrošinātu sistemātisku informācijas iegūšanu no aizturētajiem nelikumīgā situācijā esošajiem
trešo valstu valstspiederīgajiem, pilnībā ievērojot pamattiesības un ES tiesību aktu kopumu
patvēruma jomā. Piešķirot tiesības tikt uzklausītam pirms atgriešanas lēmuma pieņemšanas,
dalībvalstis tiek mudinātas aicināt atgriežamās personas sniegt informāciju, kas tām varētu būt
saistībā ar kontrabandas tīklu darbības metodēm un maršrutiem, kā arī par saikni ar cilvēku
tirdzniecību un citiem noziegumiem un par finanšu pārvedumiem. Šajā saistībā iegūto informāciju
apkopo un apmaiņu ar informāciju veic attiecīgās (migrācijas, robežkontroles, policijas) iestādes un
aģentūras gan valsts, gan ES līmenī saskaņā ar valsts tiesību aktiem un paraugprakses apmaiņu ES
forumos.
12.2. Ar atgriešanu saistītie lēmumi
Atgriešanas direktīvā ir precīzi uzskaitīti dažādi ar atgriešanu saistīto lēmumu veidi; tie ir šādi:
1) atgriešanas lēmumi (3. panta 4. punkts un 6. panta 1. punkts);
2) lēmumi par brīvprātīgas izceļošanas laikposmu, kā arī par šā laikposma pagarināšanu
(7. pants);
3) izraidīšanas lēmumi (8. panta 3. punkts);
4) lēmumi par izraidīšanas atlikšanu (9. pants);
5) lēmumi par ieceļošanas aizliegumu, kā arī par ieceļošanas aizlieguma pārtraukšanu vai
atsaukšanu (11. pants);
6) lēmumi par turēšanu apsardzībā, kā arī par turēšanas apsardzībā laikposma pagarināšanu
(15. pants).
Lielākā daļa no minētajiem lēmumiem papildina atgriešanas lēmumu, un tos parasti pieņem kopā ar
atgriešanas lēmumu vienā administratīvajā aktā — atgriešanas lēmumi var ietvert brīvprātīgai
izceļošanai noteiktu laikposmu (7. pants), ieceļošanas aizliegumu (11. pants) un, iespējams, bet ne
obligāti, izraidīšanas rīkojumu (ja nav ievērots brīvprātīgai izceļošanai noteiktais laikposms).
Noteiktos gadījumos minētajos papildu lēmumos ir iespējams veikt šādas izmaiņas:
66 COM(2015) 285 galīgā redakcija.
61
– ieceļošanas aizliegumu var izdot vēlākā posmā kā papildu elementu jau pieņemtam
atgriešanas lēmumam, ja persona nav izpildījusi atgriešanās pienākumu brīvprātīgai
izceļošanai noteiktajā laikposmā (11. panta 1. punkta b) apakšpunkts);
– izdoto ieceļošanas aizliegumu var atsaukt vai pārtraukt (11. panta 3.-5. punkts);
atgriežamā persona vai tās pārstāvis var iesniegt jebkurā atbilstīgā procedūras posmā.
Juridiskās konsultācijas, ko sniedz administratīvās iestādes: Juridiskās konsultācijas pēc būtības var
sniegt arī administratīvās iestādes, kuras atbild par atgriešanas lēmumu pieņemšanu, ja sniegtā
informācija ir objektīva un neitrāla (“effet utile”). Svarīgi, lai informāciju sniegtu persona, kas
rīkojas objektīvi/neatkarīgi, lai izvairītos no iespējamā interešu konflikta. Tādēļ šādu informāciju
nevar sniegt persona, kura, piemēram, pieņem lēmumu vai izskata lietu. Laba prakse, ko jau
izmanto dažās dalībvalstīs, ir iestāžu, kuras pieņem lēmumu, nodalīšana no iestādēm, kuras sniedz
juridisko vai procesuālo informāciju. Tomēr, ja dalībvalstis vēlas informācijas sniegšanas
69 Padomes 2005. gada 1. decembra Direktīva 2005/85/EK par minimālajiem standartiem attiecībā uz dalībvalstu
procedūrām, ar kurām piešķir un atņem bēgļa statusu, OV L 326, 13.12.2005., 13. lpp., kas atcelta ar Eiropas
Parlamenta un Padomes Direktīvu 2013/32/ES. 70 Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2002. gada 5. februāra spriedums, Čonka pret Beļģiju, pieteikuma Nr. 51664/99.
66
pienākumu uzlikt iestādēm, kuras pieņem lēmumu, ir skaidri jānodala iesaistītajam personālam
uzticētie uzdevumi, piemēram, izveidojot atsevišķu un neatkarīgu nodaļu, kura atbild tikai par
juridiskās un procesuālās informācijas nodrošināšanu.
Nosacījumi par bezmaksas juridisko palīdzību / pārstāvību — atsauce uz direktīvas 2005/85/EK
15. panta 3. līdz 6. punktu: atsauce uz noteiktiem nosacījumiem/ierobežojumiem, kurus dalībvalstis
var paredzēt attiecībā uz bezmaksas juridisko palīdzību, ir dinamiska atsauce un jāsaprot kā atsauce
uz šobrīd spēkā esošās Patvēruma procedūru direktīvas 2013/32/ES, ar ko aizstāj Direktīvu
2005/85/EK, 20. un 21. pantu. Saskaņā ar iepriekš minētajiem nosacījumiem dalībvalstis var
nodrošināt, ka bezmaksas juridiskā palīdzība un pārstāvība tiek nodrošināta tikai:
– ja tiesa vai cita kompetentā iestāde uzskata, ka pārsūdzībai ir reālas izredzes gūt
panākumus;
– tiem, kam nav pietiekamu līdzekļu;
– izmantojot pakalpojumus, ko sniedz juridiskie konsultanti vai citi padomdevēji, kas ir
īpaši norādīti valsts tiesību aktos, lai palīdzētu pieteikuma iesniedzējiem un lai viņus
pārstāvētu;
– pārsūdzības procedūrās, kas noteikts pirmās instances tiesās, un nevienā turpmākā
pārsūdzībā vai pārskatīšanā.
Dalībvalstis arī var:
– noteikt finansiālus ierobežojumus un/vai termiņus bezmaksas juridiskās palīdzības un
pārstāvības sniegšanai, ar noteikumu, ka šādi ierobežojumi patvaļīgi neierobežo
juridiskās palīdzības un pārstāvības pieejamību;
– paredzēt, ka attiecībā uz maksām un citiem izdevumiem pieteikuma iesniedzējiem
nepiemēro labvēlīgākus nosacījumus kā tos, ko parasti piemēro dalībvalstu
valstspiederīgajiem jautājumos saistībā ar juridisko palīdzību;
– prasīt, lai tām pilnīgi vai daļēji atlīdzina jebkurus piešķirtos izdevumus, ja un kad
pieteikuma iesniedzēja finansiālais stāvoklis ir ievērojami uzlabojies vai ja lēmums
piešķirt šādus izdevumus ir pieņemts, pamatojoties uz pieteikuma iesniedzēja sniegtu
nepatiesu informāciju.
Efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi, ja saņemts atteikums piešķirt bezmaksas juridisko palīdzību:
ja lēmumu nepiešķirt bezmaksas juridisko palīdzību un pārstāvību pieņem iestāde, kas nav tiesa,
dalībvalstis nodrošina, ka pieteikuma iesniedzējam ir tiesības uz efektīvu tiesiskās aizsardzības
līdzekli, lai minēto lēmumu pārsūdzētu tiesā. Tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību un taisnīgu
tiesu ir to pamattiesību skaitā, kuras veido Eiropas Savienības tiesību sistēmas neatņemamu daļu, un
šīs tiesības jāievēro pat tad, ja piemērojamajos tiesību aktos nav skaidri noteikta šāda procesuāla
prasība.
13. Garantijas pirms atgriešanas
Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 14. panta 1. punkts
Dalībvalstis, izņemot 16. un 17. pantā minēto situāciju, nodrošina, ka attiecībā uz trešo valstu
valstspiederīgajiem laika posmā, kas saskaņā ar 7. pantu noteikts brīvprātīgai izceļošanai, un laika
posmā, uz kādu izraidīšana atlikta saskaņā ar 9. pantu, pēc iespējas ņem vērā šādus principus:
a) uztur ģimenes vienotību ar tiem ģimenes locekļiem, kas uzturas to teritorijā;
b) nodrošina neatliekamo veselības aprūpi un slimību primāro ārstēšanu;
c) nepilngadīgajiem nodrošina piekļuvi pamatizglītības sistēmai atkarībā no viņu
uzturēšanās ilguma;
d) ņem vērā mazāk aizsargātu personu īpašās vajadzības.
67
Iepriekšējais atgādinājums/skaidrojums. Atgriešanas direktīva dod iespēju dalībvalstīm izvēlēties, vai nu pieņemt
atgriešanas lēmumus attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi, vai arī piešķirt
uzturēšanās tiesības. Šādai pieejai vajadzētu palīdzēt mazināt “pelēkās zonas”. Tomēr praksē tā var arī palielināt to
gadījumu absolūto skaitu, kuros dalībvalstis pieņem atgriešanas lēmumus, kurus nevar izpildīt praktisku vai juridisku
šķēršļu dēļ, kas rodas izraidīšanas procesā (piemēram, kavējas vajadzīgo dokumentu saņemšana no trešām valstīm un
neizdošanas (non-refoulement) gadījumos). Lai izvairītos no šo personu nokļūšanas tiesiskā vakuumā, Komisija ir
ierosinājusi noteikt obligātus uzturēšanās nosacījumus tiem trešo valstu valstspiederīgajiem, attiecībā uz kuriem ir
atlikta atgriešanas lēmuma izpilde vai kurus nevar izraidīt, atsaucoties uz nosacījumiem, kuri noteikti Uzņemšanas
nosacījumu direktīvas 2003/9/EK 7.–10. pantā, 15. pantā un 17.–20. pantā, kas pēc būtības attiecas uz četrām
pamattiesībām: 1) ģimenes vienotība, 2) veselības aprūpe, 3) nepilngadīgo skološana un izglītošana un 4) mazāk
aizsargātu personu īpašo vajadzību ievērošana. Uz citām svarīgām Uzņemšanas nosacījumu direktīvā noteiktajām
tiesībām, piemēram, piekļuvi nodarbinātībai un uzņemšanas materiālajiem nosacījumiem, atsauces netika sniegtas. Pēc
sarunām, kuru laikā tika paustas bažas, ka atsauces uz Uzņemšanas nosacījumu direktīvu varētu uztvert kā nelikumīgo
migrantu situācijas “uzlabošanu” un tādējādi radīt nepareizu priekšstatu par politiku šajā jomā, tika izveidots atsevišķs
tiesību saraksts.
Situāciju tvērums, kam piemēro 14. panta 1. punktu, ir plašs: tas attiecas uz brīvprātīgai izceļošanai
noteikto laikposmu, kā arī uz laikposmu, uz kādu izraidīšana ir formāli vai faktiski atlikta saskaņā
ar Atgriešanas direktīvas 9. pantu (piemēram, pārsūdzība, kuras dēļ izpilde ir pārtraukta;
neizdošanas (non-refoulement)principa iespējams pārkāpums, veselības stāvoklis, tehniski iemesli,
izraidīšanas neiespējamība personu apliecinošu datu trūkuma dēļ). Aizturēšanas [turēšanas
apsardzībā] laikposms nav iekļauts speciāli, jo ar to saistītie tiesiskās aizsardzības līdzekļi ir
reglamentēti citur (skat. 15. iedaļu).
Neatliekamās veselības aprūpes un slimību atbilstīgas ārtstēšanas nodrošināšana ir obligātas
pamattiesības, un piekļuve neatliekamai veselības aprūpei nedrīkst būt atkarīga no samaksas.
Piekļuve izglītībai: ierobežojums “atkarībā no viņu uzturēšanās ilguma” ir jāinterpretē sašaurināti.
Gadījumos, kad ir šaubas par iespējamo uzturēšanās ilgumu pirms atgriešanās, piekļuve izglītībai
drīzāk būtu, nevis nebūtu jānodrošina. Tādu valsts praksi, kad piekļuve izglītības sistēmai parasti
nodrošina tikai tad, ja uzturēšanās ilgums pārsniedz četrpadsmit dienas, var uzskatīt par
pieņemamu. Attiecībā uz praktiskām problēmām, piemēram, gadījumos, kad nepilngadīgajam nav
dokumentu, kas apliecina viņa izglītību, kas iegūta citās valstīs, vai gadījumos, kad nepilngadīgais
nepārvalda valodu, kurā var nodrošināt mācības dalībvalstī, atbilstīgais risinājums ir jāmeklē valsts
līmenī, ņemot vērā direktīvas normas un attiecīgos starptautisko tiesību instrumentus, piemēram,
1989. gada Konvenciju par bērna tiesībām un tās Vispārējo komentāru Nr. 671
. Risinājumu var
meklēt, izmantojot arī tiesību kopumu patvēruma jomā (īpaši Uzņemšanas nosacījumu direktīvas
2013/33/ES 14. pantu).
Pārējās pamatvajadzības: Tiesa spriedumā lietā C-562/13 Abdida konstatēja, ka dalībvalstu
pienākums ir arī apmierināt pārējās pamatvajadzības, lai garantētu, ka neatliekamā veselības aprūpe
un slimību primārā ārstēšana faktiski var tikt nodrošināta laikposmā, kurā šai dalībvalstij ir
pienākums atlikt izraidīšanu. Veidu, kādā apmierināt attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā
pamatvajadzības, nosaka dalībvalstis.
Ieviešot minēto pienākumu, Tiesa pamatojās uz to, ka Atgriešanas direktīvas 14. panta 1. punkta
b) apakšpunktā noteiktā prasība nodrošināt neatliekamo veselības aprūpi un slimību primāro
ārstēšanu var zaudēt jēgu, ja nav noteikta arī prasība apmierināt attiecīgā trešās valsts
valstspiederīgā pamatvajadzības. Ņemot vērā šo Tiesas pamatojumu un ECT judikatūrā sniegtās
norādes, var secināt, ka citu Atgriešanas direktīvas 14. panta 1. punktā minēto tiesību izmantošana
(piemēram, piekļuve izglītībai un mazāk aizsargātu personu īpašo vajadzību ievērošana) arī var
radīt nepieciešamību ieviest papildu prasību apmierināt attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā
pamatvajadzības.
71 ANO, Vispārējais komentārs Nr. 6 (2005): Attieksme pret nepavadītiem bērniem un atšķirtiem bērniem ārpus viņu
izcelsmes valsts, 20015, pieejams tīmekļa vietnē: http://www.refworld.org/docid/42dd174b4.html.
68
Lai gan Savienības tiesību aktos nav noteikts vispārējs juridisks pienākums pirms atgriešanas
apmierināt visu trešās valsts valstspiederīgo pamatvajadzības, Komisija mudina dalībvalstis to darīt
saskaņā ar valsts tiesību aktiem, lai garantētu atgriežamajām personām humānus un cilvēka cienīgus
dzīves apstākļus.
13.1. Rakstisks apstiprinājums
Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 14. panta 2. punkts
Saskaņā ar valsts tiesību aktiem dalībvalstis 1. punktā minētajām personām rakstiski apstiprina, ka
brīvprātīgai izceļošanai noteiktais laika posms ir pagarināts saskaņā ar 7. panta 2. punktu vai ka
atgriešanas lēmumu uz laiku neizpildīs.
Atgriešanas direktīvas 12. apsvērumā noteikts: “Lai varētu uzskatāmi parādīt viņu īpašo stāvokli
administratīvu kontroļu vai pārbaužu gadījumā, šādām personām būtu jāizdod rakstisks
apstiprinājums par viņu situāciju. Dalībvalstīm būtu jābūt plašai rīcības brīvībai attiecībā uz
rakstiskā apstiprinājuma veidu un formu, un tām būtu jābūt iespējai šādu apstiprinājumu ietvert
lēmumos, kas saistīti ar atgriešanu un pieņemti saskaņā ar šo direktīvu”.
Rakstiskā apstiprinājuma veids. Dalībvalstīm tiek sniegta plaša rīcības brīvība. Apstiprinājums var
būt vai nu kā valsts iestādes izdots atsevišķs dokumenta, vai arī kā oficiāla lēmuma, kas saistīts ar
atgriešanu, daļa. Ir svarīgi, ka tas ļauj atgriežamajai personai skaidri apliecināt — policijas
kontroles gadījumā —, ka attiecībā uz to jau tiek pieņemts atgriešanas lēmums un ka tai ir noteikts
laikposms brīvprātīgai izceļošanai, izraidīšana ir oficiāli atlikta vai attiecībā uz to ir pieņemts
atgriešanas lēmums, ko var uz laiku nepildīt. Ja iespējams, apstiprinājumā norāda brīvprātīgai
izceļošanai noteiktā laikposma ilgumu vai atlikšanas termiņu.
Dalībvalstīs, kurās datu apmaiņas sistēmas ļauj policijas kontroles gadījumā ātri pārbaudīt
nelikumīgo migrantu statusu, pamatojoties uz noteiktiem personas datiem vai atsauces numuriem,
prasību nodrošināt rakstisku apstiprinājumu var uzskatīt par izpildītu, ja personai ir izsniegti (vai jau
ir tās rīcībā) dokumenti, kuri satur minētos personas datus vai atsauces numurus.
13.2. Ieilgusi nelikumīgā situācija
Nav pienākuma piešķirt uzturēšanās atļauju neizraidāmajām atgriežamām personām: dalībvalstīm
nav pienākuma piešķirt uzturēšanās atļauju atgriežamajām personām, ja kļūst skaidrs, ka vairs nav
pamatotu izredžu uz izraidīšanu, lai gan tās var izlemt to darīt, piemērojot Atgriešanas direktīvas
6. panta 4. punktu (skat. 5.6. iedaļu).
Šajā saistībā Tiesa spriedumā lietā C-146/14 Mahdi72
(87. un 88. punktā) ir paskaidrojusi, ka: “[..]
direktīvas mērķis nav regulēt tādu trešās valsts valstspiederīgo, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi,
uzturēšanās nosacījumus dalībvalstī, kuru atgriešanas lēmumu nevar vai nevarēja izpildīt. [..]
Tomēr Direktīvas 2008/115 6. panta 4. punkts ļauj dalībvalstīm piešķirt atsevišķu uzturēšanās
atļauju vai citu atļauju, kas dod tiesības uzturēties trešās valsts valstspiederīgajam, kurš nelikumīgi
uzturas to teritorijā, ar līdzjūtību saistītu iemeslu, humānu vai citu iemeslu dēļ”.
Kritēriji, kas jāņem vērā, piešķirot uzturēšanās atļaujas: kā uzsvērts iepriekš, nav juridiska
pienākuma izdot uzturēšanās atļaujas neizraidāmajām atgriežamām personām, un dalībvalstīm šajā
saistībā ir dota plaša rīcības brīvība. Šajā saistībā ir ieteicams novērtēšanas kritērijos, ko dalībvalstis
varētu ņem vērā, iekļaut individuālus (saistīti ar konkrēto gadījumu), kā arī horizontālus (saistīti ar
politiku) elementus, piemēram:
– atgriežamās personas vēlēšanās sadarboties/nevēlēšanās sadarboties;
72 Tiesas 2014. gada 5. jūnija spriedums, Mahdi., lieta C-146/15 PPU, ECLI:EU:C:2016:1320.
69
– atgriežamās personas faktiskās uzturēšanās dalībvalstī ilgums;
– atgriežamās personas centieni integrēties;
– atgriežamās personas uzvedība;
– ģimenes saites;
– humānie apsvērumi;
– iespējamība atgriezties tuvākajā laikā;
– nepieciešamība nepieļaut nelikumīgas situācijas, kuras atmaksājas;
– legalizēšanas pasākumu ietekme uz iespējamo (nelikumīgo) migrantu migrācijas
tendencēm;
– otrreizējas plūsmas iespējamība Šengenas zonā.
14. Aizturēšana
Procesuālās garantijas, kas uzskaitītas Atgriešanas direktīvas 12. pantā (veids un tulkojums) un
13. pantā (efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi un bezmaksas juridiskā palīdzība) izpaužas kā
pamattiesības uz labu pārvaldību, tikt uzklausītam, uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu,
kuras kopā veido Eiropas Savienības tiesību sistēmas neatņemamu daļu. Tādējādi šīs tiesības ir
jāievēro arī attiecībā uz lēmumiem par aizturēšanu [turēšanu apsardzībā].
Kā galvenās no minētajām vispārīgajām prasībām Atgriešanas direktīvas 15. pantā ir noteiktas
konkrētas prasības, kas ir īpaši piemērojamas saistībā ar lēmumiem par aizturēšanu [turēšanu
apsardzībā].
14.1. Apstākļi, kas pamato aizturēšanu
Juridiskais pamats: Atgriešanas direktīva — 15. panta 1. punkts
Ja vien konkrētajā gadījumā nav iespējams efektīvi piemērot citus pietiekamus, bet vājākus
piespiedu līdzekļus, dalībvalstis var aizturēt un turēt apsardzībā tikai to trešās valsts
valstspiederīgo, kam paredzēts piemērot atgriešanas procedūras, lai sagatavotos atgriešanai un/vai
veiktu izraidīšanas procesu, jo īpaši tad, ja
a) pastāv bēgšanas iespējamība vai
b) attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais izvairās no atgriešanas vai izraidīšanas
procesa vai traucē tā sagatavošanu.
Ikviena turēšana apsardzībā ir iespējami īsa, un tā turpinās tikai tik ilgi, kamēr veic izraidīšanas
pasākumus, un to izpilda ar pienācīgu rūpību.
Aizturēšanas piemērošana izraidīšanas gadījumā ir nopietna iejaukšanās personas pamattiesībās uz
brīvību, tādēļ tā ir stingri jāierobežo.
Pienākums piemērot aizturēšanu tikai kā galējo līdzekli: Atgriešanas direktīvas 8. panta 1. punktā
dalībvalstīm ir uzlikts pienākums veikt “visus vajadzīgos pasākumus”, lai izpildītu atgriešanas
lēmumus. Iespēja piemērot aizturēšanu ir tikai viens no iespējamiem pasākumiem, ko dalībvalstis
var izmantot tikai kā galējo līdzekli. Šajā saistībā Tiesa savā spriedumā lietā C-61/11 El Dridi
(41. punktā) ir skaidri uzsvērusi, ka Atgriešanas direktīvā ir paredzēta “atgriešanas lēmuma izpildei
veicamo pasākumu gradācija, kas nozīmē, ka vispirms ir piemērojams tāds pasākums, kas
attiecīgajai personai sniedz lielāku personisko brīvību, proti, termiņa noteikšana brīvprātīgai
izceļošanai, pēc tam – pasākumi, kas to ierobežo vairāk, proti, ievietošana īpašās aizturēšanas
telpās”.
Tādēļ dalībvalstu pienākums piemērot aizturēšanu ir jāpilda tikai situācijās, kad ir skaidrs, ka
aizturēšana ir vienīgais veids, lai varētu sagatavot atgriešanas procedūru un veikt izraidīšanas
procedūru (nepieciešamība aizturēt). Ikviena aizturēšana ir balstīta uz individuālu izvērtējumu un ir
70
iespējami īsa, un tā turpinās tikai tik ilgi, kamēr veic izraidīšanas pasākumus, un to izpilda ar
pienācīgu rūpību (aizturēšanas samērīgums).
Iemesli aizturēšanai: saskaņā ar Atgriešanas direktīvu vienīgais likumīgais mērķis aizturēšanai ir
sagatavoties atgriešanai un/vai veikt izraidīšanas procesu, jo īpaši tad, ja 1) pastāv bēgšanas
iespējamība vai; 2) atgriežamā persona izvairās no atgriešanas vai izraidīšanas procesa vai traucē tā
sagatavošanu. Ja ir šādi iemesli aizturēšanai un ja konkrētā gadījumā kā galējos līdzekļus nevar
efektīvi piemērot vājākus piespiedu līdzekļus, dalībvalstis ir tiesīgas izmantot un tām būtu
jāizmanto aizturēšana uz tik ilgu laiku, kāds vajadzīgs, lai nodrošinātu atgriešanas procedūru
veiksmīgu izpildi saskaņā ar Atgriešanas direktīvas 8. panta noteikumiem.
Pat ja Atgriešanas direktīvas formulējums ir sniegts kā orientējošs saraksts (“jo īpaši”), šie divi
minētie konkrētie gadījumi aptver galvenās praksē sastopamās situācijas, kuras var būt pamatojums
aizturēšanai , lai varētu sagatavot un organizēt atgriešanu un īstenot izraidīšanas procesu. Īpaši
iemesli aizturēšanai — un vājāku efektīvu un pietiekamu piespiedu līdzekļu nepieejamība — ir
jāpārbauda katrā konkrētā gadījumā atsevišķi. Ieceļošanas atteikums pie robežas, SIS brīdinājuma
par ieceļošanas atteikumu esība, dokumentu trūkums, dzīvesvietas trūkums, atteikšanās sadarboties
un citas attiecīgas pazīmes/kritēriji ir jāņem vērā, novērtējot bēgšanas iespējamību (skat.
1.6. iedaļu), kas var būt par pamatu aizturēšanai.
Aizturēšanu nepiemēro sabiedriskās kārtības nodrošināšanas nolūkā: Atgriešanas direktīvā nav
paredzēta iespēja aizturēt vai pagarināt aizturēšanu sabiedriskās kārtības nolūkā, un dalībvalstis
nedrīkst izmantot ar imigrāciju saistītu aizturēšanu izraidīšanas nolūkā “viegla apcietinājuma”
veidā. Aizturēšanas izraidīšanas nolūkā galvenais mērķis ir nodrošināt, ka atgriežamās personas
neizvairās no atgriešanās pienākuma izpildes, aizbēgot. Direktīvas 15. panta mērķis nav aizsargāt
sabiedrību no personām, kuras apdraud sabiedrisko kārtību vai drošību. Likumīgais mērķis aizsargāt
sabiedrību būtu jānosaka citos tiesību aktos, jo īpaši krimināllikumā, administratīvajā kodeksā un
tiesību aktos, kas attiecas uz likumīgas uzturēšanās izbeigšanu sabiedriskās kārtības nodrošināšanas
nolūkā. Šajā sakarā Tiesa savā spriedumā lietā C-357/08 Kadzoev73
(70. punktā) norādīja: “iespēja
aizturēt personu sabiedriskās kārtības un sabiedriskās drošības apsvērumu dēļ nevar tikt pamatota
ar Direktīvu 2008/115. Tāpēc neviens apstāklis, ko minējusi attiecīgā tiesa (agresīva uzvedība;
atbalsta līdzekļu neesamība; nav izmitināšanas iespēju), pats par sevi nevar kalpot par iemeslu
turēšanai apsardzībā saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem”. Personas, kura rada apdraudējumu
sabiedriskajai kārtībai un drošībai, līdzšinējo uzvedību/rīcību (piemēram, administratīvo aktu
nepildīšana jomās, kas nav saistītas ar migrācijas likumu, vai krimināltiesiskie pārkāpumi) tomēr
var ņemt vērā, novērtējot bēgšanas iespējamību (skat. 1.6. iedaļu). Ja attiecīgās personas līdzšinējā
uzvedība/rīcība ļauj izdarīt secinājumus, ka šī persona, iespējams, nerīkosies saskaņā ar likumu un
izvairīsies no atgriešanas, tas var būt pamatojums lēmumam, ka pastāv bēgšanas iespējamība.
Pienākums nodrošināt efektīvas alternatīvas aizturēšanai:15. panta 1. punkts ir jāinterpretē kā
prasība katrai dalībvalstij savas valsts tiesību aktos paredzēt alternatīvas aizturēšanai; tas ir arī
saskaņā ar direktīvas 16. apsvēruma nosacījumiem (“[..] ja ar vājāku piespiedu līdzekļu
piemērošanu nebūtu pietiekami”). Spriedumā lietā C-61/11, El Dridi (39. punktā) Tiesa
apstiprināja, ka “[..] no iepriekš minētās direktīvas preambulas sešpadsmitā apsvēruma, kā arī no
tās 15. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka dalībvalstīm izraidīšana ir jāveic, piemērojot pēc
iespējas vājākus piespiedu līdzekļus. Tikai tad, ja pastāv risks, ka attiecīgās personas rīcība varētu
apdraudēt atgriešanas lēmuma izpildi izraidīšanas formā, ņemot vērā katras konkrētās situācijas
novērtējumu, dalībvalstis var piemērot attiecīgās personas personiskās brīvības atņemšanas
pasākumus, īstenojot aizturēšanu”. Taču tas nenozīmē, ka aizturēšanas priekšnoteikums ir tas, ka
trešās valsts valstspiederīgajam jau ir bijis piemērots vājāks piespiedu līdzeklis.
73 Tiesas 2009. gada 30. novembra spriedums, Kadzoev, lieta C-357/09 PPU, ECLI:EU:C:2009:741.
71
Atgriešanas direktīvas 15. panta 1. punktā noteikts, ka vājākajiem piespiedu līdzekļiem ir jābūt
“pietiekamiem” un ka būtu jābūt iespējamam tos “efektīvi” piemērot attiecīgajam trešās valsts
valstspiederīgajam. Tādējādi, lai nodrošinātu atbilstību pienākumam nodrošināt efektīvas
alternatīvas aizturēšanai , dalībvalstīm valsts tiesību aktos ir jāparedz tādas alternatīvas aizturēšanai,
ar kādām var panākt tādus pašus mērķus, kādi ir aizturēšanai (t. i., novērst bēgšanu, izvairīties no tā,
ka trešās valsts valstspiederīgais izvairās no izraidīšanas vai traucē tās sagatavošanu), izmantojot
līdzekļus, kas ir mazāk traucējoši indivīda tiesībām uz brīvību. Valsts iestādēm, kas atbild par
lēmumu pieņemšanu saistībā ar aizturēšanu un aizturēšanas alternatīvām, ir jāizvērtē, vai katrā
konkrētajā gadījumā šādi vājāki piespiedu līdzekļi būtu pietiekami un efektīvi.
Aizturēšanas alternatīvu piemēri ir ierobežojumi attiecībā uz dzīvesvietu , ģimenēm pieejami
sniedz vairākus labas prakses piemērus par alternatīvām nepavadītu
nepilngadīgo un ģimeņu ar bērniem aizturēšanai.
Komisija iesaka, ka valstu tiesību aktiem nav jāaizkavē iespēja aizturēt nepilngadīgos, ja ir stingri
nepieciešams nodrošināt galīgā lēmuma par atgriešanu izpildi un tiktāl, ciktāl konkrētajā gadījumā
nav iespējams efektīvi piemērot vājākus piespiedu pasākumus.
79 UNHCR, Iespēju dokuments Nr. 1: Valdību iespējas saistībā ar aprūpes kārtību un alternatīvām bērnu un ģimeņu
aizturēšanai, 2015, pieejams tīmekļa vietnē: http://www.unhcr.org/553f58509.pdf. 80 Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra, Eiropas tiesību un politikas regulējums par bērnu imigrantu aizturēšana,
2017, pieejams tīmekļa vietnē: http://fra.europa.eu/sites/default/files/fra_uploads/fra-2017-immigration-detention-
children_en.pdf.
88
Atgriešanas direktīvas 17. panta noteikumi ir atbilstīgi EP 11. pamatnostādnei “Bērni un ģimenes”.
Turpmākas konkrētas norādes ir sniegtas šīs pamatnostādnes komentāros.
Eiropas Padomes 11. pamatnostādne — bērni un ģimenes
Piezīmes
1. Pamatnostādnes 1., 3. un 5. punkts aizgūts no attiecīgajiem noteikumiem, kuri ietverti Konvencijā
par bērna tiesībām, kas ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 1989. gada
20. novembra Rezolūciju Nr. 44/25 ir pieņemta, atvērta parakstīšanai un ratificēšanai, un tai var
pievienoties, un kuru ir ratificējušas visas Eiropas Padomes dalībvalstis. Attiecībā uz 2. punktu
varētu atgādināt, ka ECTK 8. pantā noteiktās tiesības uz ģimenes dzīves neaizskaramību ir
piemērojamas arī saistībā ar turēšanu apsardzībā.
2. Attiecībā uz brīvības atņemšanu bērniem Konvencijas par bērna tiesībām 37. pantā ir īpaši
noteikts, ka “bērna apcietināšanai, aizturēšanai vai ieslodzīšanai cietumā jānotiek saskaņā ar
likumu, un tas jāizmanto tikai kā galējas nepieciešamības līdzeklis un uz iespējami īsāku laiku”
(37. panta b) apakšpunkts). Saskaņā ar šīs konvencijas 20. panta 1. punktu “bērnam, kuram
īslaicīgi vai pastāvīgi nav savas ģimenes vai kuru viņa paša interesēs nedrīkst atstāt ģimenē, ir
tiesības uz īpašu valsts aizsardzību un palīdzību”.
3. Iedvesmai kalpoja arī 38. punkts Apvienoto Nāciju Organizācijas Noteikumos par to
nepilngadīgo personu aizsardzību, kurām atņemta brīvība, Ģenerālās Asamblejas 1990. gada
14. decembra Rezolūcija 45/113, ko piemēro attiecībā uz jebkuru brīvības atņemšanu, kas jāsaprot
kā “visu veidu aizturēšana vai apcietināšana vai personas ievietošana valsts vai privātā
ieslodzījuma iestādē, kuru persona nedrīkst patvaļīgi atstāt, saskaņā ar rīkojumu, ko izdevusi
jebkura tiesu, administratīvā vai cita pārvaldes iestāde” (11.b punkts). Saskaņā ar 38. punktu:
“ikvienam bērnam obligātās izglītības vecumā ir tiesības uz izglītību, kas ir piemērota viņa
vajadzībām un spējām un izstrādāta tā, lai sagatavotu viņu atgriezties sabiedrībā. Šādu izglītību
pēc iespējas nodrošina ārpus aizturēšanas iestādes vietējās skolās un, jebkurā gadījumā, piesaistot
kvalificētus skolotājus un izmantojot valsts izglītības sistēmā integrētas programmas, lai pēc
atbrīvošanas bērns varētu bez grūtībām turpināt izglītību. Īpaša uzmanība aizturēšanas iestāžu
vadībai jāvelta to bērnu izglītošanai, kuriem ir ārvalstu izcelsme vai īpašas vajadzības kultūras vai
etniskā ziņā. Bērniem, kuri neprot lasīt vai kuriem ir kognitīvās vai mācīšanās grūtības, ir tiesības
saņemt speciālo izglītību.”
4. Pēdējais punkts atspoguļo pamatprincipu, kas ietverts Konvencijā par bērna tiesībām, kuras
3. panta 1. punktā noteikts, ka „visās darbībās attiecībā uz bērniem neatkarīgi no tā, vai šīs
darbības veic valsts iestādes vai privātas iestādes, kas nodarbojas ar sociālās labklājības
jautājumiem, tiesas, administratīvās vai likumdevējas iestādes, primārajam apsvērumam jābūt
bērna interesēm”. Parasti to piemēro arī lēmumiem par bērnu turēšanu apsardzībā pirms
izraidīšanas no teritorijas.
Attiecībā uz bērnu turēšanu apsardzībā CPT standartos ir paredzēti turpmāk norādītie noteikumi,
kurus dalībvalstīm jāievēro visos gadījumos, kad — izņēmuma kārtā un tikai kā galējais līdzeklis —
tiek piemērota turēšana apsardzībā:
CPT standarti attiecībā uz nepilngadīgo aizturēšanu —izvilkumi
97. CPT uzskata, ka jādara viss iespējamais, lai izvairītos no brīvības atņemšanas
neatbilstīgajiem migrantiem, kuri ir nepilngadīgi. Pamatojoties uz “bērna interešu prioritātes”
principu, kas noteikts ANO Konvencijas par bērna tiesībām 3. pantā, bērnu, tostarp nepavadītu un
nošķirtu bērnu, aizturēšana var būt attaisnojama tikai retos gadījumos, un komiteja uzskata, ka to
noteikti nevar pamatot vienīgi ar uzturēšanās statusa neesamību. Ja izņēmuma kārtā bērns ir
aizturēts, brīvības atņemšanai jāilgst pēc iespējas īsāku laika periodu; jādara viss iespējamais, lai
89
nekavējoties varētu atbrīvot nepavadītus vai nošķirtus bērnus no aizturēšanas iestādes un ievietotu
viņu piemērotākā aprūpē. Turklāt, ņemot vērā bērnu neaizsargātību, visos gadījumos, kad ir
aizturēts bērns, jāpiemēro papildu aizsardzības pasākumi, īpaši tajos gadījumos, kad bērni ir
nošķirti no saviem vecākiem vai citiem aprūpētājiem vai ir nepavadīti, bez vecākiem, aprūpētājiem
vai radiniekiem.
98. Tiklīdz varas iestādes uzzinājušas par bērna esamību, profesionāli kvalificētai personai
jāveic sākotnējā intervija bērnam saprotamā valodā. Jāizvērtē, kādā ziņā bērns ir neaizsargāts,
tostarp no vecuma, veselības, psihosociālo faktoru un citu aizsardzības vajadzību viedokļa,
ieskaitot tās vajadzības, kas izriet no pieredzētās vardarbības, cilvēku tirdzniecības vai traumas.
Nepavadītiem vai nošķirtiem bērniem, kuriem atņemta brīvība, jānodrošina tūlītēja bezmaksas
juridiskā palīdzība un citu veidu pienācīga palīdzība, ieskaitot aizbildņa vai likumiskā pārstāvja
iecelšanu. Lai uzraudzītu aizbildnības kvalitāti, jāievieš arī atbilstošs pārbaudes mehānisms.
99. Jāveic nepieciešamie pasākumi, lai iestādēs, kurās ievietoti aizturētie bērni, būtu
nodrošināta sociālā darbinieka un psihologa sistemātiska klātbūtne, kā arī individuāls kontakts ar
šo personālu. Abu dzimumu personāls ir vēl viens aizsardzības līdzeklis pret nežēlīgu rīcību; gan
sieviešu, gan vīriešu dzimuma darbinieku klātbūtnei var būt labvēlīga ietekme uz aizturēšanas
iestādes vidi, un tā sekmē parastajām normām tuvu vidi šādā iestādē. Bērniem, kuriem atņemta
brīvība, jāpiedāvā dažādas konstruktīvas aktivitātes (īpaši uzsverot bērna iespēju turpināt
izglītību).
100. Lai ierobežotu bērnu izmantošanas risku, jāveic speciāli pasākumi, lai dzīvojamās telpas
būtu piemērotas bērniem, piemēram, jānošķir viņi no pieaugušajiem, ja vien bērna interesēs nav to
nedarīt. Tas būtu, piemēram, gadījumos, kad bērni ir savu vecāku vai citu tuvu radinieku pavadībā.
Šādā gadījumā būtu jādara viss iespējamais, lai izvairītos no ģimenes izšķiršanas.
131. Efektīvas sūdzību un to izskatīšanas procedūras ir galvenā garantija pret nežēlīgu rīcību
visās aizturēšanas vietās, tostarp nepilngadīgo aizturēšanas centros. Nepilngadīgajiem (kā arī viņu
vecākiem vai likumiskajiem pārstāvjiem) ir jābūt iespējām iesniegt sūdzību iestādes
administratīvajā sistēmā un tiesībām konfidenciāli vērsties ar sūdzību neatkarīgā iestādē. Sūdzību
procedūrām jābūt vienkāršām, efektīvām un bērniem piemērotām, it īpaši izmantotās valodas ziņā.
Nepilngadīgajiem (kā arī viņu vecākiem vai likumiskajiem pārstāvjiem) jābūt tiesībām saņemt
juridisku konsultāciju par sūdzību un saņemt bezmaksas juridisko palīdzību, ja tas vajadzīgs
tiesvedības interesēs.
132. CPT arī piešķir īpašu nozīmi nepilngadīgo aizturēšanas centru apmeklējumiem, ko
sistemātiski veic neatkarīga struktūra, piemēram, uzraudzības komiteja, tiesnesis, bērnu ombuds vai
valsts preventīvais mehānisms (izveidots saskaņā ar Konvencijas pret spīdzināšanu fakultatīvo
protokolu — OPCAT), kas ir pilnvarota pieņemt nepilngadīgo vai viņu vecāku vai likumīgo
pārstāvju sūdzības un vajadzības gadījumā veikt pasākumus saistībā ar šīm sūdzībām, pārbaudīt
izmitināšanas vietas un iestādes un novērtēt, vai šīs iestādes darbojas saskaņā ar valsts tiesību aktu
prasībām un atbilstīgajiem starptautiskajiem standartiem. Pārbaudes struktūras locekļiem būtu
aktīvi jāstrādā tiešā saskarē ar nepilngadīgajiem, tostarp privāti intervējot iemītniekus.