KARAVELAS IZIET OKEANA - ARTURS LIELAIS

Annotation

ARTURS LIELAISKARAVELAS IZIET OKEĀNĀ

izdevniecīBa Liesma»Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Mākslinieks A. Lielais Kartes zīmējis J. A n c 111 sLielais jūras braucējs un Amerikas atklājējs Kristo- fors Kolumbs pirms četrarpus gadsimtiem trīs

nelielos buriniekos — karavelās izgāja plašajā, lajos laikos gluži nepazīstamajā okeānā, lai meklētu jūrasceļu uz bagāto Indiju, un 1492. gada 12. oktobrī sasniedza Amerikas zemes krastus — Bahamas saluarhipelagu.

Četri grandiozi ceļojumi pāri Atlantijas okeānam, Lielo un Mazo Antiļu salu, kā arī Dienvidamerikasun Centrālās Amerikas piekrastes atklāšana ierindojusi Ko- lumbu starp visu laiku lielākajiem jūrasbraucējiem un jaunu zemju atklājējiem un apvijusi Kristolora Ko- lumba vārdu ar nemirstīgu slavu.

Šo slavu viņš izcīnījis ar fanātisku neatlaidību un drosmi, gadiem ilgi aizstāvēdams savusfantastiskos plānus, spītēdams spīvām vētrām un viesuļiem, viltīgām straumēm un bīstamiem sēkļiem,draudīgiem koraļļu rifiem svešās jūrās un piekrastēs svelmainā tropu saulē un lietusgāzēs.

Kolumba mūžs līdzinās leģendai. Nepazīstams, nabadzīgs svešzemnieks, ko daudzi tolaik uzskatījušipar sapņotāju un fantastu, kļuvis par pasaulslavenu jūras braucēju, Spānijas lieladmirāli un aizjūraskoloniju vicekarali, bet tad zaudējis gan varu, gan bagātību, nomiris nežēlastībā, visu pamests unaizmirsts.

Dokumenti, hronikas, laika biedru un vēsturnieku liecības, paša Kolumba vēstules un dienasgrāmataspalīdzējušas gan atainot lielo ceļojumu gaitu, gan raksturot lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmetu. Īsumāvēl pieminēti agrīnie Amerikas atklājēji normaņi, tāpat arī portugāļi, kas meklēja jūras ceļu uz Indiju garĀfrikas krastiem, konkistadori — Amerikas iekarotāji, kuri sekoja Kolumba pēdās, Amerigo Vespuči unAmerikas nosaukuma izcelšanās, kā arī sniegts ieskats par cēloņiem, kas mudināja cilvēkus doties tiktālos, bīstamos jūras ceļos, par lielo ģeogrāfisko atklājumu vēsturisko un revolucionāro nozīmi ungrandiozajām sekām.

Austrumu zemju un jūras ceļojumu vilinājumsZEMES OKEĀNA KRASTĀPORTUGĀĻI UZ LIELĀ JURAS CEĻASPĀNIJA CEĻĀ UZ VARENĪBUKRISTOFORS KOLUMBS IZIET PASAULEAUSTRUMZEMJU ZELTA MIRĀŽAGARIE GAIDU GADIIECERE VĒRŠAS ĪSTENĪBAJaunās pasaulesKARAVELAS BEZGALĪGAJĀ OKEĀNĀBAHAMAS ARHIPELAGA SALĀS UN KUBĀESPANJOLA — MAZA SPĀNIJA

ATGRIEŠANAS UN TRIUMFS SPĀNIJĀOTRREIZ PĀRI ATLANTIJAIĶUBAS UN JAMAIKAS KRASTOSAR KRUSTU UN ZOBENUINDIJAS IZPOSTĪŠANATREŠĀ AIZJŪRAS EKSPEDĪCIJAESPANJOLA DUMPJA LIESMĀSNO SLAVAS AUGSTUMIEM NEŽĒLASTĪBĀVAžĀS SASLĒGTAIS INDIJAS VICEKARALISNEŽĒLASTĪBAS SMAGAIS SLOGSPĒDĒJA EKSPEDĪCIJA — LIELAIS BRAUCIENSPOSTA LAIKS JAMAIKĀNĀVE UN NEMIRSTĪGĀ SLAVADZĪVES GAITU GALSMūžA VEIKUMA NEMIRSTĪGĀ SLAVAKĀPĒC AMERIKA, NEVIS KOLUMBIJA?VAI ZELTA LAIKMETA SĀKUMS?SATURS

ARTURS LIELAISKARAVELAS IZIET OKEĀNĀ

Austrumu zemju un jūras ceļojumu vilinājums

/

ZEMES OKEĀNA KRASTĀ Arābu iebrukums Pireneju pussalā. — Portugāles uzplauksmes aizsākumi. — Lielie

tirdzniecības ceļi uz Austrumu zemēm. — Viduslaiku tumsība. — Uz zelta zemi ĀlrikulEiropas dienvidrietumos, tur, kur Gibraltāra šaurums savieno zilgmaino Vidusjūru un skarbo

Atlantijas okeānu, dienvidu saules staros gozējas Pireneju pussala. Tur pie ūdeņiem, kas aizvien aicinātaicinājuši uzvilkt buras un doties tālos ceļos, plašajās augstienēs, kalnos un ielejās sensenos laikosmitušas ibēriešu un luzi- tāniešu ciltis.— portugāļu un spāniešu priekšteči. Feniķieši, grieķi un kartāgieši,burādami gar visām Vidusjūras piekrastēm, pussalas krastos senatnē dibinājuši savas kolonijas. Tedzelžainā solī maršējuši senās Romas impērijas leģioni, atnesdami gan verdzību, gan romāņu valodu unkultūru. Un tad zem barbaru cilšu triecieniem sabruka varenā Roma, un milzīgajā tautu staigāšanā Pirenejupussalā ielauzās mežonīgas ciltis — alani un vandaļi, kam sekoja vestgoti.

Septītajā gadsimtā no Arābijas pussalas uz visām debess pusēm sāka auļot arābu jātnieku armijas.Kareivīgie musulmaņi, ar zobenu izplatīdami pravieša Muhameda mācību islamu, drīz vien iekaroja arīvisu Zie- meļāfriku. Jau 8. gadsimtā uzbrucēju vilnis gāzās pāri Gibraltāram uz Pireneju pussalu. Tā uzilgiem gadsimtiem nokļuva arābu jeb mauru varā. Nepakļautās ciltis patvērās nepieejamos kalnospussalas ziemeļos un rietumos, izveidoja mazas neatkarīgas valstiņas un pūlējās atsist mauru uzmākšanos.

Pagāja gadsimti, un pamazām sabruka milzīgais arābu kalifāts. Turpretim mazās valstiņas Pirenejupussalas ziemeļos auga, kļuva spēcīgākas, apvienojās un savukārt pārgāja uzbrukumā. Sākās rekonkista— pussalas atpakaļiekarošana. Šis nemitīgais, asiņainais karš starp musulmaņiem un kristīgajiem vilkāsilgi — līdz 15. gadsimtam. Musulmaņi bija spiesti pamazām atkāpties, atdot apgabalu pēc apgabala.Sīvajās kaujās Pireneju pussalā veidojās divas valstis — Spānija un Portugāle.

Portugāļi izdzina maurus no savas zemes 1249. gadā — par divsimt piecdesmit gadiem agrāk nekāspānieši — un nodibināja valsti ar stipru karaļa varu. Jau 14. gadsimtā mazā Portugāle,,arāju, vīnkopju,kazu un aitu ganu zeme, izveidoja spēcīgu floti.

Taču šī zeme tolaik atradās sānis no lielajiem, ļoti svarīgajiem tirdzniecības ceļiem, ko savās rokāsturēja daudz spēcīgāki konkurenti. Ziemeļjūrā un Baltijas jūrā saimniekoja Hanzas savienība, Vidusjūrāun tās piekrastēs — līdzās arābiem arī Ziemeļitālijas lielo pilsētu — jo sevišķi Venēcijas un Dženovastirgotāji, kā arī katalonieši no Spānijas. Tieši Vidusjūra saistīja Rietumeiropu ar lielajiem tirdzniecībasceļiem, kas veda uz Austrumu zemēm — uz Indiju, Vidusāziju un tālo Ķīou.

No austrumiem nāca garšvielas — pipari, krustnagliņas, kanēlis, muskatrieksti, kardamons, safrāns,ko tajos laikos Rietumeiropā vērtēja sevišķi augstu un pirka, protams, tikai paši bagātākie ļaudis. Tās bijazelta vērtībā, un tām piedēvēja pat brīnumainas dziednieciskās īpašības. Bez tām neiztika nevienāmielastā, tās padarīja kairinošu, garšīgu un smaržīgu visai vienmuļo uzturu.

Tirdzniecību ar garšvielām, dārgakmeņiem, pērlēm, zelta rotām, ziloņkaulu, zīdu, brokātu,gobelēniem, paklājiem, ieročiem, porcelānu, smaržīgām zālēm — vīraku un mirrēm un citām dārgāmprecēm Āzijas zemēs bija monopolizējuši arābu tirgotāji, jo arābi turēja savās rokās lielos tirdzniecībasceļus gan pāri Vidusāzijai, gan Arābijas pussalai. Preces nāca pāri jūrai no Indijas un pāri visai Āzijai paseno Lielo zīda ceļu — karavānu takām no tālās Katajas (Ķīnas) — noslēpumainās Lielā hana zemesAustrumāzijā. Karavānas gausi vilkās pa bezgalīgiem tuksnešiem un stepēm, pāri me-

Senatnē airu dzītas galeras vagoja Vidusjūras ūdeņus lielāko tiesu gar piekrasti.žonīgiem, augstiem kalniem, līdz nonāca Vidusjūras piekrastē, kur atvestās preces varēja iepirkt

Itālijas tirgotāji un Dženovas un Venēcijas kuģos izvadāt pa visu Vidusjūras piekrasti. Tālo zemju preces,iedamas no rokas rokā, kļuva desmitiem un simtiem reižu dārgākas. Tirgošanās ar tām bija ārkārtīgiienesīga. Ikviena zeme kāroja sagrābt tirdzniecību ar Austrumu zemēm savās rokās, arī Portugāle.

Tomēr tā, 15. gadsimta sākumā kļuvusi spēcīga valsts, nevarēja sapņot par kundzību Vidusjūrā —konkurenti šeit vēl bija pārāk stipri. Tāpēc nav brīnums, ka pēc jaunu zemju iekarojumiem un bagātībāmalkstošos portugāļu muižniekus aizvien spēcīgāk sāka vilināt Āfrikas rietumu piekraste. Iededzinotziņkāri, alkatību un godkārību, klīda leģendas par zelta smilšu un dārgā ziloņkaula bagātībāmnoslēpumainajā, nepazīstamajā kontinentā, kas turklāt bija daudz tuvāk Portugālei nekā tālā Indija, uz kuruvispirms vajadzēja atklāt jūras coļu apkārt Āfrikai, ceļu, ko vēl nebija sagrābuši konkurenti.

Taču neaptverami plašais, nepazīstamais okeāns biedēja jūras braucējus, kas līdz šim burāja vai īrāsairu galerās lielāko tiesu gar krastiem. Bailes no nezināmā neatļāva vipiem atstāt piekrastes ūdeņus.

Ko cilvēki viduslaikos zināja par okeānu plašumiem, par Zemes formu un lielumu?Jau Aristotelis, viens no lielākajiem senās Grieķijas zinātniekiem, bija mācījis, ka Zeme ir lode.

Grieķu ģeogrāfs Eratostēns pirmais zinātniski bija noteicis zemeslodes lielumu, turklāt gandrīz precīzi.Diemžēl viduslaikos šie un daudzi citi antīkās pasaules zinātnieku atzinumi, kas varētu lieti noderēt

jūras braucējiem un jaunu zemju atklājējiem, bija aprakti Eiropas klosteru tumšajās cellēs, piemirsti,pamesti novārtā, izglītība pavisam panīkusi, pat valdnieki neprata ne rakstīt, ne lasīt, visur izplatījāsmāņticība, aizspriedumi un gara tumsība. Laiku pa laikam veselas tautas un zemes gaidīja pastaro dienu.

Mūki un priesteri noraidīja Zomes lodveidīguma ideju, un mācībā par Zemes un Visuma uzbūvivaldīja bībeles priekšstati. Tā, piemēram, mūks Kozma Indiko- pleists sludināja, ka Zeme esot nevis lode,bet gan četrstūraina kā bībeles Mozus šķirsts un šo četrstūraino sauszemi no visām pusēm ietverot okeāns.Šis okeāns ar četriem līčiem — Vidusjūru, Sarkano jūru, Persijas jūru un Kaspijas jūru atdalot cilvēkuapdzīvoto sauszemi no austrumu zemes, kur atrodoties paradīze un no kurienes iztekot četras upes — Nīla,Ganga, Tigra un Eifrata. Visa Zeme esot pārklāta ar ciešu četrstūrainu debess velvi, kas sadalīta divosstāvos. Augšējā stāvā atrodoties debesu valstība. Debess spīdekļus griežot eņģeļi ap kādu augstukonusveidīgu kalnu ziemeļos.

Nezināšanas tumsa bija aizklājusi ļaužu skatienus, un visur viņiem rādījās dažādi brīnumi, mošķi unbriesmoņi. Tolaik stāstīja, ka aiz zemes malas mājojot dīvaini ļaudis ar vienu aci vai ar vienu kāju, bezmutes un deguna, ar suņa galvu vai zirga kājām.

Virs okeāna naktīs izdziestot zvaigznes, un šaušalīgajā tumsā kuģi pazaudējot ceļu, bet dienā sauleesot tik kvēlojoša, ka ūdens jūrā aiz lielās svelmes garojot un topot biezs kā piķis un pabraukt pa to neesotiespējams. Jūrniekiem nezināmajos ūdeņos uzglūnot šausmīgi vienradži, kas spējot uzdurt uz sava milzīgāraga uzreiz trīs kuģus, no dzelmēm iznirstot briesmoņi un,

Jūras briesmonis apgāž kuģi (pēc senas gravīras).apvijuši kuģi ar gariem taustekļiem, noraujot to dziļumā.Bet ar laiku Eiropa sāka nokratīt tumsas slogu, kas ilgus gadsimtus bija stindzinājis visu dzīvo un

rosīgo, pamazām pamodās no smagās snaudas. Šo atmodu, starp citu, veicināja arī krusta kari, ko 11.—13. gadsimtā organizēja Romas baznīca pret neticīgajiem — musulmaņiem, kuri bija iekarojuši Palestīnuar «Kristus kapu». Krusta kari zem kristīgo ticības izplatīšanas maskas īstenībā bija iecerēti, lai pakļautuun aplaupītu Tuvējo Austrumu zemju tautas un sagrābtu tirdzniecības ceļus. Šie neveiksmīgie karagājienitomēr paplašināja eiropiešu zināšanas ģeogrāfijā, mudināja viņus uz ceļojumiem un jaunu zemjuatklāšanu. Krusta karu dalībnieki ieraudzīja svešas zemes un tautas, iepazinās ar musulmaņu kultūru un arizbrīnu redzēja, ka viņi saglabājuši antīkās pasaules zināšanu bagātības, ka viņi zina seno filozofu,matemātiķu un ģeogrāfu mācības, glabā senus rokrakstus, tirgojas ar citām Austrumu zemēm un dodastālos ceļojumos.

Drīz pēc šiem karagājieniem Eiropā sākās lielais Renesanses laikmets, kad atdzima antīkā zinātne unmāksla, sāka straujāk attīstīties tehnika.

Pamazām pārvarējuši bailes no šausmām nezināmajā okeānā, eiropieši meklēja jaunus jūras ceļus unjau 13. un 14. gadsimtā atklāja Kanāriju salas, kurām kā atbalsta punktam vēlāk bija visai svarīga nozīmespāniešu jūrnieku braucienos pāri okeānam. Spānieši sagrāba salas un nežēlīgi iznīcināja salupirmiedzīvotājus — gvančus.

Portugālei plašas prespektīvas tās tīkoju'mos pēc jaunām zemēm un jauniem jūras ceļiem uzbagātajiem Austrumiem tātad solīja tikai ceļš uz dienvidiem gar Āfrikas kpntinenta krastļem. 15. gadsimtasākumā portugāļi mēģināja iekarot Āfrikas ziemeļrietumus — tagadējo Maroku. Viens no armijaskomandieriem — divdesmit gadu vecais princis Enrike no sagūstītajiem arābu tirgotājiem uzzināja parbagātu zemi, kas atrodoties aiz kalniem uz dienvidiem no Lielā tuksneša — Sahāras. Tuksnesī esot oāzes,kur. mitinoties ļaudis, un mauri sūtot karavānas pāri kailajiem tuksneša smiltājiem uz lielu upi bieziem,zaļiem mežiem apaugušā zemē pēc zelta smiltīm un melnajiem vergiem. Enrike nosprieda, ka šajā tālajā,pasakaini bagātajā zemē — Ofirā laikam gan esot ieguvis zeltu .Jeruzalemes tempļa būvei pats ķēniņšZālamans, kā to vēstīja bībeles leģendas.

No Marokas Enrike atgriezās ar stingru nodomu sūtīt kuģus uz dienvidiem gar Āfrikas rietumu krastuun meklēt jūras ceļu uz šīm dienvidu un austrumu zelta zemēm.

Karalis iecēla Enriki par lielā Kristus ordeņa maģistru — priekšnieku. Šis cīņai pret musulmaņiemdibinātais ordenis gadsimtu gaitā bija sakrājis milzu bagātības, un jaunais maģistrs tās varēja izlietot savuieceru, īstenošanai.

PORTUGĀĻI UZ LIELĀ JURAS CEĻA Enrike Jūras braucējs. — «Melnais zelts» plūst uz Lisabonu. — Jūras cejš un zemes līdz

indiešiem — portugāļu monopols. — Zelta krasts Gvineja. — Bar- tolomeu Diašs pie Labās Cerībasraga.

Princis Enrike, ko 19. gadsimtā iedēvēja par Jūras braucēju, kaut ari viņš pēc Marokas ekspedīcijasvairs nekad nav devies okeāna plašumos, apmetās uz dzīvi Portugāles dienvidrietumos. Seit viņš savā pilīuz augsta klinšu raga, kam apkārt bangoja okeāns, ierīkoja observatoriju un nodibināja jūrskolu, šeitpulcināja portugāju un citu tautību j ūras vīrus, kā arī astronomus un kartogrāfus, matemātiķus unastrologus no visas Eiropas. Seit jūras braucēji sastādīja jaunas kartes un mācījās rīkoties ar kompasu,vāca no visādiem avotiem ziņas par jūras ceļiem.

Vairāk nekā četrdesmit gadu, līdz pat savai nāvei, Enrike sūtīja okeānā ekspedīciju pēc ekspedīcijas,lai izpētītu un iekarotu Āfrikas krastus un lūkotu sasniegt Indiju. Zelts, musulmaņu varenības iedragāšanaun kristīgās ticības izplatīšana — šādi stimuli mudināja princi un viņa jūrniekus.

Tas bija gadsimts, kad visi alka pēc zelta. Alķīmiķi pūlējās atrast «filozofu akmeni», kas pārvērstudažādas vielas kārotajā metālā, bet citi sprieda, ka zelts esot iežos sastinguši saules stari un tāpēcvisvairāk tā slēpjoties tieši karstajās zemēs, tur, kur mītot melni cilvēki. Tāpēc vajadzēja Roties aizvientālāk uz dienvidiem gar tuksnesīgajiem Āfrikas krastiem, kur pletās Sahāras tuksneša bezgalīgie,svelmainie, kailie klajumi bez jebkādiem kokiem, krūmiem un zāles. Seit nekas vēl nesolīja bagātības.

Okeānā portugāļu jūras braucēji pavisam nejauši uzdūrās dažām ar krāšņiem mežiem apaugušāmsalām. Lielāko no tām viņi nosauca par Madeiru («Mežu»). Portugāļi izcirta un nodedzināja pirmatnējosmežus un ierīkoja salā cukurniedru plantācijas un vīna dārzus. Viņi veltīgi lūkoja atņemt spāniešiemKanāriju salas.

1-5

Ar karavelam (jūras braucēji uzdrošinājās iziet okeāna.Enrikes kuģinieki okeānā ap tūkstoš četrsimt kilometru attālumā uz rietumiem no Portugāles atklāja

Azoru salas.Beidzot viņi uzdrošinājās doties tālāk par drūmo, skarbo Bohadora ragu (uz z. pl.). Tajos laikos

daudzi domāja, ka te pati daba nospraudusi galējo robežu atklājumiem Āfrikas rietumu piekrastē. Šeitpastāvīgi pūta ziemeļaustrumu vēji (pasāti), kas solīja maz izredžu uz atgriešanos, tuksnesī nevarēja atrastne ūdeni, ne pārtiku. Ļaudis šaubījās, vai vispār iespējams tikt

pāri karstajai tropu joslai. Tur stāvie saules stari, pēc seno zinātnieku apgalvojumiem, izdedzinotvisus augus, nonāvējot visus dzīvos radījumus, tur neesot ne augu, ne cilvēku.

Piekrastē patiešām vēl joprojām pletās drūmais, neauglīgais tuksnesis, taču drīz vien portugāļi šurtur jau manīja zvejniekus un klejotājus: tātad arī tropu joslā mitinājās cilvēki. Jūrnieki sāka gūstītmelnādainos ļaudis un atrada arī zelta smiltis.

Par vergiem Lisabonā maksāja ļoti dārgu cenu. Aizvien vairāk kuģu devās uz Āfrikas krastiem, unreizēm guvums bija ļoti labs. Kā vēstīja tā laika hronikas, «beidzot dievam tam kungam, labu darbuaizstāvim, labpatika par daudzām viņa kalpībā pārciestām likstām dāvināt viņiem uzvaras dienu, slavupar viņu darbiem un atalgojumu par zaudējumiem, jo pavisam tika sagūstītas 165 galvas — vīrieši,sievietes un bērni». Sākās masveida vergu tirdzniecība.

Dievbijīgais princis Enrike izkaulēja, sev tiesības saņemt piekto daļu no peļņas, ko guva, pārdodotverdzībā melnādainos ļaudis.

Drīz vien portugāļi nodibināja piekrastē kolonijas un sāka tirgoties: mainīja krāsainus lakatiņus,vilnas apmetņus, traukus, seglus, koraļļu rotas, spogulīšus, stikla krelles un dažādus nieciņus pretmelnajiem vergiem no Gvinejas, zelta smiltīm no Timbuktu, kamieļu, lauvu un bifeļu ādām, strausa olām,smaržīgiem sveķiem un citām precēm.

Pēc vergiem — «melnā zelta» jeb «melnā ziloņkaula» sāka būrāt veselas karavānas. Vergu tirgotājipat izgudroja jaunu paņēmienu eiropiešu kultūras un kristīgās ticības izplatīšanai: viņi sāka uzpirkt,galvenokārt Kanāriju salās (to nosaukums — Insulae Canariae latīņu valodā nozīmē «Suņu salas»),milzīgus, niknus suņus, ko iedresēja cilvēku medībām.

Lisabona pārvērtās par lielāko melno vergu tirdzniecības centru visā Eiropā. Ar Lisabonu konkurējaSe- vilja Spānijā. Te veda pārdot arī gvančus, Kanāriju salu pirmiedzīvotājus.

Straujā vergu tirdzniecības attīstība veicināja arī ģeogrāfiskus atklājumus. Drūmais, kailais Sahārastuksnesis bija palicis aiz muguras. Iekarotāju kuģi virzījās aizvien tālāk gar Āfrikas tropisko piekrasti undrīz sasniedza biezi apdzīvoto Gambijas upes lejteci.

Tie bija bagāti krasti, kur varēja iemainīt daudz zelta smilšu un ziloņkaula, taču pats galvenaispeļņas avots joprojām palika vergu medības. Tās deva tik labus rezultātus, ka portugāļi ilgu laikunevirzījās tālāk gar krastiem uz dienvidiem un gūstīja cilvēkus gar lielo upju lejtecēm, dodamies aizviendziļāk kontinenta iekšienē, kā arī okeānā gluži nejauši atklāja pavisam tuksnešainās un neapdzīvotās ZaļāRaga salas.

Dievbijīgais Kristus mācības sludinātājs un izplatītājs Enrike izlūdzās no Romas pāvesta, lai taspiešķir portugāļiem monopoltiesības vienīgajiem no Eiropas tautām tirgoties Āfrikas zemēs, kuģotdienvidu ūdeņos un sagrābt savā īpašumā piekrastes līdz pat Indijai.

1460. gadā Enrike Jūras braucējs nomira. Viņa darbībai, sagatavojot daudz pieredzējušu jūrnieku unizveidojot tolaik pašu spēcīgāko floti pasaulē, bija milzīga nozīme Portugāles vēsturē. Tās jūrnieki bijaiemācījušies būvēt ātrus kuģus — karavelas un droši doties okeānā, sagrābuši četrus arhipelagusAtlantijas okeāna austrumu daļā (atskaitot Kanāriju salas), izpētījušļ un iezīmējuši kartē trīsarpus tūkstošakilometru garu Āfrikas piekrasti no Gibraltāra līdz Gvinejai, uzsākuši masveida tirdzniecību ar vergiem.

Buržuāziskie vēsturnieki sacerējuši par Enriki Jūras braucēju daudzas leģendas un apvijuši viņagalvu ar svētā oreolu. Sis vīrs, kura lūpas neesot pazinušas ne vīna kausu, ne arī pieskārušās sievieteslūpām, kurš nevienam neesot teicis pulgojošus vārdus, esot kaislīgi mīlējis zinātni un sapņojis tikai par to,kā drīzāk sasniegt Indiju, kur miljoni pagānu mītot tumsībā un gaidot Kristus priecas mācību. «Tomēr navnekādu pierādījumu,» raksta padomju ģeogrāfijas vēsturnieks I. Ma- gidovičs, «ka princi būtu vadījušitādi stimuli. Indija bija ļoti tālu, Āfrikas vergi un zelts atradās katrā ziņā daudz tuvāk.»

Enrike Jūras braucējs, dievbijīgs vergu gūstītājs (pēc senas miniatūras).Pēc Enrikes nāves portugāļi lielāko tiesu pievērsās vergu medībām. Sākumā viņi uzvilināja uz

kuģiem pa vienam cilvēkam, gūstīja uz jūras zvejniekus, bet vēlāk jau ar lielām karaspēka vienībām unniknajiem suņiem aplenta ciematus un pat veselus rajonus, sagūstot spēcīgākos un bez žēlastības nogalinotsirmgalvjus un bērnus. Afrikāņi šausiņās bēga projām no piekrastes, iz- dzirduši, ka tuvojas baltie sātani,kas nonāvēja no attāluma ar uguni un pērkonu, un portugāļi savukārt devās aizvien tālāk uz dienvidiem,lūkodami atrast jaunus, neskartus cilvēku medību apgabalus.

1482. gadā portugāļi Gvinejā — Zelta krastā fiodibi- nāja koloniju un uzcēla fortu, ko nosauca parSanžorži ' da Minu («Sv. Jura raktuves»), jo tā apkaimē atklāja bagātas zelta atradnes. Līdzās Zeltakrastam kartēs drīz vien atzīmēja arī Ziloņkaula krjstu, Piparu krastu (šeit afrikāņi piegādāja apmaiņaiĀzijas pipariem līdzīgu garšvielu) un Vergu krastu. Sie zīmīgie nosaukumi liecināja par portugāļuīstajiem mērķiem.

Drīz viņi šķērsoja ekvatoru, atklāja milzīgās Kongo upes grīvu un devās aizvien tālāk uz dienvidiemno ekvatora, izpētījot Āfrikas rietumu krastu divdesmit platuma grādu garumā (līdz pat 22° d. pl.).

1487. gadā Portugāles karalis sūtīja uz Indijas jūras ceļa trīs kuģus Bartolomeu Diaša vadībā.Diašs, ar karavelām izgājis jūrā no Minas forta, aiz dienvidu saulgriežu loka no jauna atklāja

tuksnešainu krastu. Sacēlās spēcīga vētra un aiznesa divas Diaša karavelas atklātā okeānā. Tā ilgi dzinakuģus aizvien tālāk uz dienvidiem, un Diašs vairs nespēja atrast pazaudēto krastu. Viņš nosprieda, kapabraucis garām Āfrikas dienvidu galam. Galu galā noskaidrojās, ka tā patiešām ir. Diašs sasniedzapiekrasti, burāja gar to vēl tālāk uz austrumiem un pilnīgi pareizi secināja, ka nonācis Indijas okeānā. Tadviņš griezās jitpakaļ ar līksmu vēsti — jūras ceļš uz Indiju apkārt Āfrikai beidzot atrasts un līdz_ar toapgāzts antīkā zinātnieka Ptolemeja uzskats, ka Āfrikas kontinents sniedzoties līdz pat dienvidpolam unIndijas okeāns esot noslēgts baseins.

Diašs Āfrikas dienvidu galu, kur bija pārcietis divu nedēļu ilgu vētru, nosauca par Tormentozu(«Vētras ragu»), bet karalis pēc ekspedīcijas atgriešanās Lisabonā pavēlēja pārdēvēt Tormentozu par

Labās Cerības ragu.Taču cerības uz drīzu Indijas sasniegšanu nelikās tik drīz piepildāmas: Lisabonu no Āfrikas dienvidu

krastiem šķīra desmittūkstoš kilometru — milzu attālums! Turklāt neviens nezināja, cik vēl tālu no LabāsCerības raga atrodas Indija. Dažus gadus portugāļi vairs nevirzījās uz priekšu, it kā uzkrāja spēkus,atvilka elpu pirms Vasko da Gamas grandiozā brauciena uz tālajiem Āzijas krastiem — uz Indiju.

Portugāles panākumi Āfrikas piekrastē izraisīja dzīvu interesi arī Spānijā. Abas šīs valstis par spītivaldnieku radniecības saitēm dzīvoja naidā un nesaskaņās. Portugāles karalis pavēlēja bez žēlastībasnogremdēt ikvienu svešu kuģi, kas iedrošinātos parādīties Āfrikas piekrastē. Šo jūras ceļu un krastusportugāļi bija sagrābuši savās rokās un netaisījās dalīties laupījumā ne ar vienu citu sāncensi.

SPĀNIJA CEĻĀ UZ VARENĪBU Vienotas Spānijas karaļvalsts izveidošanās. — Lielo feodālu patvaļas apspiešana. —

Inkvizīcija. — Karš ar mauriem. — Katoliskie karali — valdnieku ideāls. — Zemiska mantkāre —laikmeta sērga. — Senie tirdzniecības celi turku rokās.

Līdzās strauji plaukstošajai Portugālei Pireneju pussalā no daudzām sīkām feodālām valstiņāmsavstarpējos karos un nemitīgās kaujās pret mauriem, kurus atspieda aizvien tālāk uz pussalas dienvidiem,veidojās vienota spāniešu valsts, spēcīga absolūta monarhija.

Vienotas Spānijas karaļvalsts izveidošanas beigu posmā, apprecoties Kastīlijas karalienei Isabellaiar Aragonas kroņprinci Fernando, 1469. gadā apvienojās divas lielākās Pireneju pussalas valstis —Kastīlija, kam bija pakļauta arī Leona, un Aragona, kurai savukārt piederēja Katalonija, Itālijas dienvidiar Neapoli un Sicīlijas sala.

Isabella un Fernando, ko vēlāk iedēvēja par katolis-kajiem karaļiem, visādiem līdzekļiem pūlējās aizvien vairāk nostiprināt savu līdz tam visai

ierobežoto varu. Nemitīgajos karos ar mauriem gadsimtu gaitā bija izveidojušās mazas valstiņas, kurvaldīja spēcīgi lielie feodāļi grandi, kas nepakļāvās valdniekiem, neatzina karaļa varu un viņa ierēdņus.Tie nevarēja ne iekasēt nodevas, ne spriest tiesu, ne apspiest dumpjus.

Lielie un mazie feodāļi nemitīgi cīnījās savā starpā, pulcināja vasaļus, uzbruka pretinieku pilīm,izpostīja tīrumus, izlaupīja ciematus un pilsētas. Uz ceļiem siroja laupītāju bandas. Spānijā valdīja jukasun nedrošība.

Lielo feodāļu patvaļu varēja apspiest tikai ar bruņotu varu. Karalis un karaliene noorganizēja savusbruņotos spēkus un citu pēc cita sakāva nepakļāvīgos lielos feodāļus, sagrāva viņu pilis, kas bieži bijapārvērtušās laupītāju perēkļos, kā arī atdeva atpakaļ baznīcām un klosteriem feodāļu nolaupītās zemes. Tākatoliskie karaļi nodrošināja sev baznīcas atbalstu.

šajā cīņā Fernando un Isabella izmantoja gan sīko muižnieku — idalgo, gan lielo, bagātotirdzniecības un ostas pilsētu atbalstu. Taču vēlāk valdnieki savukārt nežēlīgi apspieda arī pilsētas un josevišķi darbaļaudis — amatniekus un zemniekus, kuru centienus pēc lielākas brīvības aizvien noslīcinājaasinīs.

Cīņai pret dumpiniekiem un ķeceriem katoliskie karaļi nodibināja augstāko baznīcas tiesu —inkvizīciju un par tās vadītāju — lielinkvizitoru 1482. gadā iecēla Tomasu Torkvemadu. Inkvizīcijassāfrti liesmoja visā zemē. Pēc Torkvemadas pavēles vien sadedzināja vairāk nekā astoņtūkstoš cilvēku.Baznīca pārvērtās par visbriesmīgāko ieroci valsts rokās.

Līdztekus Spānijas apvienošanās procesam risinājās nemitīgs karš un sadursmes ar mauriem.Beidzot 1492. gada sākumā spānieši iekaroja Granādu, mauru pēdējo atbalsta punktu Pireneju pussalā,noslēdzot astoņsimt gadu ilgo asiņaino rekonkistas posmu. Drīz vien valdnieki pavēlēja izdzīt no Spānijasvisus musulmaņus un pēc tam arī ebrejus, turklāt likdami noslepkavot un aplaupīt simtiem tūkstošu čaklu,darbīgu cilvēku.

šos katoliskos karaļus tajos laikos uzskatīja par valdnieku ideāliem. Tā, piemēram, Itālijasvēsturnieks un rakstnieks Makiavelli slavenajā darbā «Valdnieks» rakstīja par Fernando: «Valdniekamsevišķi jārūpējas . . . par to, lai, klausoties viņā un raugoties uz viņu, liktos, ka viņš ir pati dievbijība,uzticība, cilvēcība, patiesība, reliģija. Vissvarīgākā ir šā pēdēja likuma šķietamība. Ir mūsu laikos kādsvaldnieks — nevajag to saukt vārdā, — kurš nekad neko citu nesludina kā mieru un uzticību, bet īstenībāviņš ir liels ienaidnieks kā vienam, tā otram .. .» Citā vietā Makiavelli cildinādams tieši sauc vārdāAragonas Fernando, kurš ar viltu un liekulību no vāja karaļa kļuvis par pirmo kristīgās pasaulesvaldnieku.

Fernando patiešām bija cietsirdīgs, viltīgs intrigants, melis un liekulis, līgumu lauzējs un veikls

diplomāts, kas nekautrējās ne no kādiem līdzekļiem mērķu sasniegšanā un nepavisam neslēpa savu īstoseju. Stāsta, Fernando uz Francijas karaļa žēlabām, ka spānietis esot viņu divas reizes piekrāpis, ironiskiatbildējis: «Viņš melo. Es viņu esmu apkrāpis vismaz desmit reižu.»

Turpretim Isabella, ko vēsturnieki dažkārt apjūsmojuši un cildinājuši kā žēlsirdīgu, dievbijīguvaldnieci ar daudziem cildeniem tikumiem, pratusi viltību, nežēlību un liekulību ļoti veikli maskēt arhumānām frāzēm, neparasti dedzīgu, fanātisku dievbijību, ārēju laipnību un sirsnību. Aiz mīlestības pretKristu un svēto jaunavu Mariju viņa nekautrējusies izpostīt veselas provinces un pilsētas un piepildījusisavas lādes ar inkvizīcijas upuru mantu.

Tādi bija valdnieki, kas drīz vien pārvērta Spāniju par pašu spēcīgāko valsti Rietumeiropā.Spēcīgu absolūto monarhiju veidošanos visā Rietumeiropā pavadīja pakāpenisks feodālisma

sairums, sabrukums. To sagrāva nauda, kas ieguva lielu spēku un līdz ar plašo tirdzniecības attīstībukļuva par maiņas līdzekli. Aizsākās jauns laikmets — kapitālisma ēra. Strauji pieauga vajadzība pēczelta.

Alkas pēc zelta, pēc bagātībām, kas tolaik bija sagrābušas Rietumeiropu, kaila, nemaskēta, zemiskamant- kāre sagandēja cilvēku dvēseli un tika pasludināta par augstāko tikumu. Dzejnieki apdziedāja zeltu— brīnišķīgo metālu, zemes un saules dēlu, kā jaunu dievu, kas liekot klibam iet, mēmam runāt, betcilvēkam bez rokām pasniegties pēc tā, jo par to varot nopirkt visu — varu, godu, slavu, mīlestību, patpāvesta svētību un paradīzi, zelts vārgo padarot spēcīgu, patiesību pārvēršot par meliem un melus —patiesībā.

Pēc Engelsa vārdiem, zemiska mantkārība ir bijusi civilizācijas galvenais dzinējspēks, bagātība,nevis sabiedrības bagātība, bet atsevišķā nožēlojamā indivīda bagātība ir bijusi tās vienīgais noteicošaismērķis.

Taču pie šīs bagātības nebija tik viegli tikt. Pār Eiropas plaukstošo tirdzniecību ar Austrumu zemēm,kas deva milzu peļņu, savilkās draudoši mākoņi.

Seldžuku turki, uzsākdami sekmīgus karagājienus Mazāzijā un Arābijā, 1453. gadā sagrāba arīKonstanti- nopoli un pēc tam iekaroja visu Balkānu pussalu, ielauzās Krimā, pakļāva visu Arābiju unĒģipti, ielauzās Vi- duseiropā un kopā ar saviem Ziemeļāfrikas vasaļiem uzkundzējās Vidusjūrai, galīgiaizsprostojot jau tā nedrošos, tālos un grūtos ceļus uz Austrumu zemēm.

Turki aplika ar smagām nodevām tirdzniecības karavānas vai arī tās aplaupīja. Līdzšinējietirdzniecības ceļi kļuva pavisam nedroši, un Itālijas bagātās tirdzniecības pilsētas — Venēcija, Dženova,Florence ar laiku zaudēja savu varenību.

Tai pašā laikā pieprasījums pēc Austrumu precēm pieauga vēl nebijušos apmēros un vēl vairākiedegās kāre pēc peļņas, ko deva tirgošanās. Tagad jūras ceļu uz Indiju vajadzēja atrast par katru cenu. _Portugāle bija sagrābusi jūras ceļu uz dienvidiem gar Āfrikas krastiem, tātad pārējām valstīm pieAtlantijas okeāna, to skaitā arī Spānijai, palika vienīgi juras ceļš uz rietumiem — pāri nezināmajamokeānam. Tikai tur varēja cerēt uz jaunām zemēm, bagātībām, tirgiem, pēc kā alka gan Spānijas valdnieki,gan tirgotāji, gan garīdzniecība, gan augstmaņi, gan sīkie muižnieki idalgo, kam pēc karu izbeigšanāspietrūka ierastā darba — karošanas. Tie varēja veidot bruņotus spēkus aizjūras ekspansijai.

KRISTOFORS KOLUMBS IZIET PASAULE Noslēpumainības plīvurā tītā Kolumba bērnība un Jaunība. — Plebejs vai dižciltīgs augstmanis,

zinātņu vīrs vai autodidakts? — kristolors Kolumbs Portugālē. — Jūras vīru valodas un senasleģendas par zemēm okeānā.

Sādā laikmetā, kad visi vēsturiskie apstākļi jau bija labvēlīgi lielajiem jūras braucieniem pāriAtlantijas okeānam uz rietumiem, Pireneju pussalā apmetās dže- novietis Kristofors Kolumbs.

Kolumba dzīve, jo sevišķi viņa bērnība un jaunība, kā arī Portugālē un Spānijā aizvadītie gadi līdzpat lielajiem ceļojumiem, tīta noslēpumainības plīvurā. Par to saglabājies ļoti maz ziņu, turklāt arī šajāsskopajās ziņās nav gandrīz neviena droša, neapstrīdama fakta, neviena notikuma un stāsta, kas neizraisītušaubas. Daži biogrāfi pat apgalvo, ka Kolumbs esot cēlies no jūras laupītājiem vai vergu tirgotājiem, bijisavantūrists, cilvēks ar tumšu pagātni. Tāpēc viņš tik rūpīgi slēpis savu izcelšanos un iepriekšējās gailas.Patiešām, Kolumba vēstulēs un dokumentos par viņa jaunības gadiem nav gandrīz nekādu ziņu, atskaitotdažus neskaidrus norādījumus. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka par Kristofora Kolumba dzīvi klīstvisdažādākās leģendas.

Visvairāk pretrunu un leģendu lielā jūras braucēja dzīves attēlojumā ieviesies viņa biogrāfijā, ko,iespējams, uzrakstījis Kolumba dēls Ernando (jāpiebilst, ka nav droši zināms, vai viņš vispār bijis šīsgrāmatas autors) un kas iznākusi Venēcijā 1571. gadā. Tajā pastāstīts arī par lielā jūras braucēja senčiemun dzīves gaitām pirms nokļūšanas Portugālē.

Kolumbs esot cēlies no senas, dižciltīgas Romas pro- konsula Kolo dzimtas. No šīs slavenās dzimtasnākuši daudzi ievērojami vīri, to skaitā vairāki admirāļi. Kari un nelaimes izputinājušas dzimtasbagātības, tomēr Kolumba tēvs esot varējis sūtīt dēlu uz Pavijas universitāti, kur viņš ļoti sekmīgi studējiskosmogrāfiju, astronomiju un ģeometriju. Četrpadsmit gadu vecumā viņš, pabeidzis studijas, sācis jūrasvira gaitas un kļuvis par lielisku kapteini.

1477. gadā Kristofors Kolumbs aizceļojis uz Islandi un vēl piecus grādus tālāk uz ziemeļiem —tātad piedalījies tālā arktiskā ekspedīcijā. Pēc atgriešanās viņš pievienojies kādam ievērojamam jūraslaupītāju vadonim — arī Kolumbam, kas Francijas karaļa dienestā un uzdevumā cīnījies pret turkiem,venēciešiem un citiem ienaidniekiem. Pēc korsāru vadoņa pavēles Kolumbs netālu no Portugālespiekrastes uzbrucis četrām venēciešu galerām ar dārgām precēm. Iedegusies nikna jūras kauja, kas ilgusino rīta līdz vakaram. Kolumbs ar saviem vīriem abordāžas kaujā jau grasījies sagrābt ienaidnieka galeru,bet tad abi kuģi aizdegušies. Visi dzīvi palikušie salēkuši jūrā. Kolumbs, būdams labs peldētājs, pieķēriespie kāda aira un izpeldējis malā portugāļu krastā.

Pēc tam Kolumbs devies uz Lisabonu, kur saticis tēva paziņas un citus tautiešus, kas viņu visādiatbalstījuši. Ar tīkamo ārieni, smalko dzīves veidu un jo sevišķi ar dievbijību viņš iekarojis visusimpātijas. Dievbijīgais vīrs katru dienu gājis uz klosteri lūgt dievu un tur iepazinies ar augstas kārtasnabadzīgu meiteni, ko vēlāk apprecējis.

Kādu reizi viņa mājā patvērumu meklējis sens draugs, tālu jūru stūrmanis, tikko dzīvs pārradies noneparasta ceļojuma. Viņš braucis no Spānijas uz Angliju, bet vētra viņu aizdzinusi okeānā uz rietumiem,līdz viņš nonācis Indijā. Tur viņš izkāpis krastā, sastapis kailus ļaudis, sagādājis ūdeni un malku ungriezies atpakaļ. Pa ceļam uz mājām gandrīz visi kuģa ļaudis nomiruši badā, izglābies tikai stūrmanis untrīs matroži. Kolumbs kopis slimo draugu, bet tas nomiris. Pirms nāves stūrmanis nodevis Kolumbamkarti, kur bijušas iezīmētas jaunatklātās zemes. Tā Kolumbs ticis pie svarīgām ziņām, kas tam vēlākpalīdzējušas doties drosmīgajā braucienā pāri okeānam.

Tomēr šo leģendu, tāpat kā daudzas citas, neapstiprina ne dokumenti, ne paša Kolumba izteikumi.Kas īsti zināms, spriežot pēc dokumentiem, par lielā jūras braucēja bērnību un jaunību?Var uzskatīt par pierādītu, ka Kristofors Kolumbs dzimis 1451. gada rudenī Itālijas piejūras pilsētā

Dže- novā vai tās apkaimē vilnas kārsēju, vērpēju un audēju ģimenē, kuras rocība nav bijusi visai spoža.Tomēr uz Kolumba dzimtās pilsētas godu joprojām pretendē vēl kādas desmit pilsētas Itālijā

Dženovas apkaimē, kā arī Korsikā un pat Francijā.Vismaz līdz 1472. gadam jauneklis dzīvojis vai nu Dženovā, vai tās apkaimē un sastāvējis vilnas

apstrādātāju cunftē. Tātad lielais jūras braucējs cēlies no vienkāršiem darba ļaudīm. Nav nekādu šaubu,ka viņš vēlāk, savas spožās slavas dienās, kautrējās no savas vienkāršās izcelšanās, jo Spānijā slavenaidzimtai un tituliem bija ļoti liela nozīme. Ernando tēva biogrāfijā tomēr piebildis: «Man daudz patīkamākdomāt, ka visus tēva pagodinājumus esam saņēmuši kā viņa personīgu iekarojumu, nekā pētīt, vai manstēvs bijis tirgotājs vai cilvēks ar dižciltīgu vārdu, kas viņam deva iespēju turēt vanagus un medību suņus.»

Nav zināms, vai Kolumbs mācījies kādā skolā vai arī ieguvis zināšanas pašmācības ceļā, taču viņšpratis vismaz četras valodas (itāliešu, spāniešu, portugāļu un latīņu), turklāt daudz lasījis. Latīņu valodasprašana, starp citu, deva iespēju viņam iepazīties ar tā laika un senajiem zinātniskajiem darbiem.

Kādā vēstulē Kolumbs apgalvo, ka viņš protot jūras zinības, astroloģiju, ģeometriju, kā arī prototzīmēt kartes, vajadzīgās vietās atzīmējot pilsētas, upes un kalnus, ka viņš esot mācījies kosmogrāfiju,filozofiju un vēsturi un viņam bijuši sakari ar visu nāciju un reliģiju mācītiem cilvēkiem. Turpretim citāvēstulē Kolumbs ieminas, ka viņa zināšanas esot visai trūcīgas.

Pirmajā tālajā jūras braucienā viņš devies, domājams, ap 1473. gadu vai 1474. gadu, piedalotiesdženo- viešu tirgotāju braucienos uz Egejas jūru.

1476. gada maijā Kolumbs aizbrauca uz Lisabonu kā kāda Dženovas tirdzniecības nama īpašniekupārstāvis, bet iespējams, ka viņš Portugālē vēlāk pelnījis iztiku kā kartogrāfs — karšu sastādītājs unkopētājs kopā ar brāli Rartolomē.

Nav nekāds brīnums, ka jauno dženovieti saistīja tieši

Kristofors Kolumbs (pec senas gleznas).šī zeme. Portugāle tolaik bija pati rosīgākā zeme Eiropā, juras lielvalsts, kuras jūrnieki ap to laiku

jau bija sasnieguši Gvinejas krastus un Lisabona pārvērtusies par milzīgu tirdzniecības centru.Portugālē Kolumbs nodzīvoja kādus deviņus gadus, uzturēdamies gan galvaspilsētā, gan Madeirā vai

arī tai tuvajā nelielajā Portusantu salā.Šajā laikā dženovietis laikam vairākkārt devies tālos jūras braucienos, pēc paša vārdiem, pabijis

gan Anglijā, gan Gvinejā — Zelta Krastā. Vēlāk Kolumbs rakstīja dienasgrāmatā, ka viņš jau divdesmittris gadus braucot uz jūras un redzējis visus austrumus un visus rietumus.

Lisabonā Kolumbs apprecēja portugālieti Felipu Mun- jišu, visai nabadzīgu meiteni no dižciltīgasdzimtas ar nelielu pūru, un viņiem 1480. gadā piedzima dēls Djego. Ar šīm laulībām līdz šimnepazīstamais svešzemnieks nokļuva saskarē ar ietekmīgiem galma ļaudīm. Kādu laiku Kolumbs arģimeni dzīvoja nelielajā Portusantu salā, kuras gubernators bija sievas tēva brālis.

Šeit Kolumbam bijusi iespēja iepazīties ar vecām kartēm un kuģu žurnāliem un satikties arjūrniekiem. Kāds no viņiem pastāstījis, ka tālu selgā esot izzvejojis nekad neredzētiem kokgriezumiemizrotātu dēli. Kāds cits atradis jūrā resnu bambusa stumbru, kurā no viena mezgla līdz otram varējis salietastoņas krūkas vīna. Salu iemītnieki bieži atraduši jūras malā milzīgus svešu priežu stumbrus. Kādreizstraume atdzinusi pie salas laivu ar mirušiem vīriem, kuru sejas un ķermenis nemaz nelīdzinājies neeiropiešiem, ne afrikāņiem. Jūrnieki reizēm redzējuši tālu jūrā kādas noslēpumainas, kalnainas salas.Visas šīs ziņas liecināja, ka okeānā ir kādas nezināmas zemes.

Par to esamību gandrīz neviens nešaubījās. Jau senie grieķi stāstīja teiksmas par noslēpumaināmzemēm un salām okeānā uz rietumiem no Herkulesa stabiem (Gibraltāra šauruma). Šīs leģendasatspoguļojas gan Homēra «Odisejā», gan vēsturnieka Herodota darbos, gan sengrieķu filozofa Platonasacerējumos.

Platons atstājis nākamajām paaudzēm brīnišķīgu leģendu par teiksmaino, bagāto, vareno Atlantīdu —milzīgu salu okeānā un tās kareivīgajiem iedzīvotājiem atlantiem, kas uzbrukuši pat Atēnām.

Vairāki seno grieķu autori deva visai ticamas ziņas par salām Atlantijas okeānā, ko atklājušifeniķieši vai

Dievkalpojums uz jūras briesmoņa muguras (pēc senas gravīras).kartāgieši. Tās esot lielas, mežiem apaugušas un atrodoties tikai dažu dienu brauciena attālumā no

kontinenta.Viduslaikos dažādās zemes, par kurām stāstīja visvisādus brīnumus, — Brandana salu, Antīlijas jeb

Septiņu pilsētu salu, Brazilas salu, Sātana rokas salu un citas zemes zīmēja pat pasaules kartēs un attēlojauz globusiem, un arī Kristofors Kolumbs klausījās šīs leģendas, kas viņam likās visai ticamas.

Skotijas abats Brandans ar savu mācekli esot izbraucis jūrā, lai meklētu paradīzes salas un atgrieztupagānus kristīgajā ticībā. Pēc ilgas klejošanas viņi abi izkāpuši kādā vientuļā salā, kuras iemītniekipielūguši kāda milža kapu. Brandans uzmodinājis milzi no simtgadu ilgā miega un to nokristījis. Milzispastāstījis par kādu citu salu, kuras krastus apņemot tīra zelta siena. Vēlēdamies aizvest dievbijīgos vīrusuz šo zemi, milzis meties jūrā un vilcis viņu kuģi tauvā cauri bangām. Bet, tikko viņi sasnieguši šo salu un

noskaitījuši lūgšanu, tā zeme sākusi līgoties un vīriem bijis jābēg. Iztālēm no kuģa viņi noskatījušies, kādīvaino salu aprij jūra.

Brandana salu esot redzējuši daudzi jūrnieki uz rietumiem no Azoru salām, bet, tikko kuģis taituvojies, noslēpumainā zeme atkāpusies un pazudusi-

Antīlija jeb Septiņu pilsētu sala radusies tā: pēc tam kad mauri iekarojuši Spāniju, septiņi bīskapi ardaudziem draudzes locekļiem, bēgdami no musulmaņu zobeniem, ar septiņiem kuģiem izbraukuši okeānāuz rietumiem un pēc briesmīgas vētras sasnieguši kādu salu, kur viņi sadedzinājuši kuģus, lai piespiestusavus ceļa biedrus palikt šajā salā. Tur viņi nodibinājuši septiņas brīnišķīgas pilsētas, ko nevarot saskatītneviena mirstīga acs no Vecās Pasaules.

Okeānā klejojošās Brazilas salas alās glabājoties neizsmeļami dārgumu krājumi. Aiz šīm salāmplešoties bezgalīgs okeāns, Tumsas jūra, pilna briesmu un šausmu.

Bet aiz okeāna nezināmā tālumā taču slēpās Jeik- smainie Āzijas krasti, zeme taču bija apaļa, un uzĀziju tātad varēja aizbūrāt pāri okeānam, turoties rietumu virzienā un pa ceļam piestājot jau pieminētajāssalās. _ Sis ceļš likās vieglāks un īsāks nekā jūras ceļi apkārt Āfrikai, te bija vajadzīga tikai drosme unneatlaidība, lai pārvarētu bailes no nezināmā okeāna. Bet vai tad Seneka, Romas filozofs, nebijapareģojis, ka pienākšot laiks, kad Okeāns nometīšot savas važas un tikšot atrasts plašs kontinents, kadstūrmaņi atklāšot jaunas pasaules un Tule vairs nebūšot pasaules robeža?

Tā Kristoforam Kolumbam pamazām veidojās drosmīgs plāns.

AUSTRUMZEMJU ZELTA MIRĀŽA Paolo Toskanelli vēstule. — Džons Mandevils — vj- duslaiku Mlnhauzens. — Venēcijas

tirgotājs Marko Polo. — Lielā hana valsts un citu Austrumu zemju neaprakstāmās bagātības. —Kjūdas Kolumba projektā — grandioza atklājuma cēlonis.

Rietumu jūras ceļa ideja bija radusies arī ievērojamam Florences astronomam un kosmogrāfamPaolo Toskanelli. Viņš bija uzrakstījis plašu vēstuli Portugāles karalim. Tajā Toskanelli, starp citu,norādījis, ka uz ļn- diju esot kāds daudz īsāks ceļš par to, kuru apkārt Āfrikai meklējot portugāju jūrnieki,un pievienojis vēstulei arī karti. Toskanelli rakstīja: «.. . Lai gan es labi zinu, ka šo ceļu var parādīt uzglobusa, jo zemei ir sfēriska forma, tomēr, lai jautājumu padarītu skaidrāku un vieglāk saprotamu, esmušo ceļu apzīmējis uz jūras kartes. Tāpēc nosūtu viņa augstībai pašrocīgi izgatavotu karti, uz kuras atzīmētijūsu krasti un salas, no.kurienes jums jāsāk kuģošana bez apstāšanās uz rietumiem, un vietas, kur jūsnokļūsiet, un cik tālu jāturas no pola vai no ekvatora un kāds attālums, tas ir, cik jūdžu jums jānobrauc, laiatrastu ar garšvielām un dārgiem akmeņiem bagātās zemes. Un nebrīnieties, ka zemes, kur aug garšvielas,es saucu par rietumiem, kamēr parasti tās dēvē par austrumiem, tādēļ ka cilvēki, uz rietumiem braukdami,sasniegs tās no zemeslodes otras puses. Ja turpretim jūs ceļosiet pa sauszemi zemeslodes šai pusē, tad tāsizrādīsies austrumos …»

Tālāk vēstulē bija aprakstītas Katajas — Ķīnas, Lielā ' hana zemes bagātības, lielās upes, pie kurāmesot simtiem pilsētu ar marmora tiltiem, greznā Kinsajas jeb Kvinsajas pilsēta (Debesu pilsēta) simtjūdžu apkārtmērā un Sipangas sala ar zeltu, pērlēm, dārgakmeņiem.

Arī Kolumbs sarakstījās ar Toskanelli, un tas atsūtīja viņam savas vēstules un kartes kopiju. LaikamKolumbs vēstulē izklāstījis arī savu rietumu ceļa ideju, jo florencietis rakstīja, ka uzskatot Kolumbaprojektu braucienam no austrumiem uz rietumiem par cildenu un lielu projektu.

Paolo Toskanelli, Florences astronoms un kosmogrāfs.Sevišķi Kolumbu iepriecināja Toskanelli apgalvojums, ka Eiropa un Āzija kopā aizņemot gandrīz

divas trešdaļas no zemeslodes, tas ir, 230 platuma grādus, tātad rietumu ceļš pāri okeānam uz Indiju

aizņemot tikai 130 grādus. «Jūras gabals, kas jānobrauc pa svešu ceļu, nebūs liels,» uzsvēra Toskanelli.Taču tie bija maldi, kas

Toskanelli karte (rekonstrukcija), kas atspoguļo rietumu jūrasceļa ideju.dziļi ietekmēja Kolumba uzskatus. Bez šiem maldiem viņš, domājams, nekad nebūtu uzdrošinājies

iziet okeānā.Kolumbs, acīm redzot, bija rūpīgi studējis ne vien tā laika kartes, bet arī kardināla Pjēra d'Aljī

grāmatu «Imago Mundi» («Pasaules attēls»), kas sniedza visas tai laikā pieejamās ziņas kosmogrāfijā. Šogrāmatu Kolumbs ņēmis līdzi pat savos ceļojumos. Sevišķi svarīgs viņam šķita grāmatas autoraapgalvojums, ka sauszeme aizņemot lielākodaļu zemeslodes virsmas un okeāns starp Eiropu un Āzijunevarot būt pārāk plats — labā ceļa vējā to varētu pārvarēt dažās dienās. To apgalvoja ne vienszinātnieks vien.

Tomēr ziņas par svešām zemēm un jūrām tajos laikos bija visai skopas, pretrunīgas, miglainas unbrīžam pat gaužām fantastiskas. Klīda valodas par briesmīgām, asinskārīgām tautām, kas mitinotiestālajās zemēs aiz

lieliem kalniem, par amazonēm un sirēnām, par cilvēkiem ar vienu aci vai par četračiem, parkinocefaliem — cilvēkiem ar suņu galvām, hipopodiem — cilvēkiem ar zirga kājām. Stāstīja, ka zemesmalā mītot ļaudis bez deguna ar tik garu apakšlūpu, ka to varot lietot kā apmetni un saulessargu. Kādascilts ļaudīm esot tikai viena ļoti resna kāja.

Viduslaikos nebija neviena ceļotāja, kurš savos ceļojumu aprakstos nepieminētu šādus brīnumus, kāarī neticamus atgadījumus. Tomēr visus viņus gan laikam pārspējis sers Džons Maftdevils, angļumuižnieks, pavisam mistiska persona, kas aprakstījis ceļojumus pā Persiju, Indiju un Ķīnu, patapinotdaudz ko no citu autoru gramatām. Neviens nezina, kas slēpies aiz Mandevila vārda, — fantasts, humoracienītājs vai zinātnieks. Tomēr viņa grāmata tajoš laikos bija ļoti populāra. Pēc laikabiedru apgalvojuma,Kolumbs cītīgi studējis ari šo literatūru.

Mandevils droši varēja sacensties ar Minhauzenu: viņš kādreiz esot nonācis pie milzīgas smilšujūras, kur mitinājušās zivis un kur smilšu pauguri cēlušies un pla- kuši kā okeāna viļņi. Šai smilšu jūrāplūdušas asins upes. Viņš redzējis kokus, kas dod vilnu, miltus un medu. Viņš stāstījis arī par salām, kurmitinoties divdesmit pēdu gari vīri un tik niknas sievas, ka tās varējušas nonāvēt cilvēku ar vienuskatienu, pieminējis zelta un sudraba salas pie Gangas grīvas, kā ari zemes, ko klājot mūžīga migla un koneviens neuzdrošinoties apmeklēt. No turienes tikai reizēm atskanot gaiļu dziedāšana un zirgu zviegšana.Kādā tālā zemē esot Briesmu ieleja, kur klaiņojot dēmoni un citi ļauni gari. Briesmīgs putns — grifssaķerot nagos ziloni vai pat veselu kuģi, uznesot augstu gaisā un tad sviežot zemē. Kādas zemesiedzīvotāji pārtiekot no ābolu smaržas, citiem mutes vietā esot tikai spraudziņa un viņi sūcot šķidrumu

caur salmiņu, citiem tik lielas ausis, ka viņi varot ietīties tajās kā apmetnī, citiem neesot galvas, bet acisun mute atrodoties uz krūtīm.

Un tomēr šajos neticamajos Mandevila murgos atrodams arī kāds patiesības zelta grauds — zemeslodvei- dīguma ideja. Kad ceļotājs nokļuvis Indijā, apceļojis

Teiksmainais putns — grifs pacel nagos ziloņus (no sena zīmējuma).piectūkstoš salas un braucis vēl tālāk, viņš nonācis tādā zemē, kur izdzirdis dzimto valodu un kur

arāji skubinājuši vēršus ar tādiem pašiem saucieniem kā dzimtenē. Atklājies, ka viņš, to nemazneapjauzdams, atgriezies turpat, kur sācis ceļojumu.

Kaut ari Mandevila grāmatu Eiropā lasīja ar lielu sajūsmu, neviebs nevarēja droši apgalvot, vai šisvīrs austrumu brīnumus redzējis pats savām acīm. Turpretim netrūka cilvēku, kas patiešām bija apceļojušiteiksmu un brīnumu zemes, pabijuši tālajos Āzijas novados un varēja sniegt par tiem patiesas ziņas.

Uz milzīgās mongoļu impērijas hanu zemēm Āzijas centrālajos apgabalos no Eiropas devās gan mūki— pāvesta sūtņi un izlūki, gan tirgotāji, kas cerēja atrast tur labu lirgu, un savāca daudz vērtīgu ziņu.

No tirgotājiem sevišķi jāatzīmē venēcietis Marko Polo, kas bija aizceļojis tālāk Āzijā nekā jebkuršcits no eiropiešiem un turklāt devis lielu ieguldījumu ģeogrāfisko priekšstatu attīstīšanā.

Marko Polo tēvs Nikolo un tēva brālis Maleo jau četrpadsmit gadus tirgodamies bija ceļojuši paaustrumu zemēm — Krimu, Vidusāziju un Ķīnu.

1271. gadā Nikolo un Mateo Polo no jauna devās uz austrumiem, paņēmuši līdzi arī septiņpadsmitgadu veco Marko Polo. Viņi aizceļoja uz Hanbaliku (Pekinu), mongoļu Lielā hana toreizējo galvaspilsētu(par Lielajiem haniem dēvēja Čingizhana pēctečus).

Vairāk nekā piecpadsmit gadu — līdz 1290. gadam Marko Polo nodzīvoja Ķīnā, apbraukādamsplašas teritorijas līdz pat Birmai un Indoķīnai un iegūdams ziņas arī par zemi tālāk okeānā — Sipangu(Japānu).

No Ķīnas venēcieši devās uz mājām kuģos gar Indoķīnas pussalas austrumu krastiem un izgājaIndijas okeānā starp Malajas pussalu un Sumatru. Marko Polo pa ceļam uz Persijas līci apmeklēja arīCeilonu.

Pēc divdesmit četru gadu prombūtnes Marko Polo 1295. gadā atgriezās Venēcijā un uzrakstījagrāmatu ar plašām ziņām par Austrumu zemēm.

Marko Polo grāmata lika iedegties ļaužu fantāzijai tikpat spēcīgi kā vēlāk Defo Robinsona Krūzopiedzīvojumi vai Zila Verna aizraujošie romāni. Arī Kristofors Kolumbs bija lasījis slavenā venēciešastāstus un no liem smēlies ziņas par neaprakstāmajām Austrumu zemju bagātībām, jo atrasta Polo grāmatalatīņu valodā ar Kolumba piezīmēm uz lappušu malām.

Sevišķi stipri Kolumbu ietekmēja pasakaino Austrumu zemju bagātību apraksts.Lielā hana rezidenci mongoļu impērijas galvaspilsētā Hanbalikā Marko Polo, piemēram, apraksta tā.

Hana pili ietverot kvadrātveida siena četru jūdžu garumā, desmit soļu augsta, balta, robotu virsu;katrā stūrī esot pa skaistai, bagātai pilij; tajās glabājoties Lielā hana zirglietas un dažādi ieroči — loki,bultu makstis, segli, iemaukti, loku stiegras. Pavisam pie sienām esot astoņas šādas pilis.

Aiz šīs sienas esot vēl cita, un arī pie tās esot astoņas pilis, tādas pašas kā pirmās — pilnas arieročiem.

Marko Polo, lielais Āzijas zemju apceļotājs (pēc mozaīkas).Paša hana galvenajā pilī lielajās un mazajās zālēs sienas esot pārklātas ar zeltu un sudrabu, un uz tām

uzsStP Si'„PUtni ' frgi un veida tā ka, atskanot zeltu un gleznojumus, nekas neesot redzams.Zāle esot tik plaša, ka tur varot saiet vairāk nekā seštūkstoš cilvēku.Lielajam hanam kalpojot trīssimt tūkstoši vergu, bet zelta būros tiekot turēti desmit tūkstoši ziloņu un

desmit tūkstoši medību vanagu.Lielais hans ik gadu sarīkojot divus lielus svētkus: savu dzimšanas dienu un Jaunā gada dienu.

Pirmajos svētkos viņš dāvinot divpadsmit tūkstošiem galminieku simt piecdesmit tūkstošus samtaapģērbu, kas izrotāti pērlēm un dārgiem akmeņiem. Otrajos svētkos visa tauta no visas zemes, apgabaliemun hanistēm nesot Lielajam hanam dārgas dāvanas, zeltu un sudrabu, pērles un dārgus akmeņus, daudzdārga balta audekla. Sajā dienā valdnieks saņemot bez visa pārējā ar brīnišķīgām segām pārklātussimttūkstoš zirgus, piecus tūkstošus ar dārgiem audumiem izrotātu un zelta traukiem apkrautu ziloņu unmilzīgu daudzumu kamieļu.

Kad valdnieks dodoties medībās, viņu pavadot ne mazāk kā desmittūkstoš mednieku ar suņiem unvanagiem. Medību laikā Lielajam hanam sekojot pārvietojama pils, kas uzstādīta uz četriem pa pāriemsasaistītiem ziloņiem, no ārpuses apvilkta ar lauvu ādām un no iekšpuses — ar zelta audumiem.

Kurš no Eiropas valdniekiem varēja mēroties ar viņu? Līdzās šai varenībai un bagātībai tie likāspavisam nabagi.

Aprakstot galvaspilsētu Hanbaliku ar tās divpadsmit priekšpilsētām, Marko Polo stāsta, ka nekur

visā pasaulē neesot tik daudz dārgu un skaistu preču. Katru dienu šurp atbraucot ne mazāk par tūkstošpajūgiem ar zīdu. No Indijas šurp vedot dārgakmeņus, pērles un citas dārgas mantas.

No visām Dienvidķīnas pilsētām Marko Polo visvairāk slavinājis Kinsaju (Hančžovu). Tajā bijušidivpadsmit tūkstoši akmens tiltu, un zem katra velvēm varējuši iziet pa apakšu lieli kuģi. Seit strādājušineskaitāmi veikli amatnieki, dzīvojuši daudzi bagāti tirgotāji. Lielais hans no Kinsajas par tirdzniecību arsāli saņēmis nodevās sešus miljonus Venēcijas zelta dukātu gadā.

Bijušā Manzi ķeizara pilī dzīvojis Lielā hana Hubi- laja vietvaldis. Tur bijušas divdesmit milzīgas,ar zeltu izrotātas zāles, tik lielas, ka ikvienā no tām pie viena galda varējuši mieloties desmittūkstošcilvēki. Pils torņus klājušas zelta un sudraba plāksnes pirksta biezumā.

Ļoti svarīgs no ģeogrāfijas viedokja bija Marko Polo apgalvojums, ka Āzijas austrumu krastu nevisietverot bezgalīgi nepārejami purvi, kā mācīja Ptolemejs, bet gan apskalojot okeāns, kurā esot vēl citaszemes un salas, starp tām Cipangu jeb Sipanga (Japāna).

Cipangu esot ļoti liela austrumu sala tūkstoš piecsimt jūdžu attālumā no Katajas dienvidiem.Iedzīvotāji esot baltu adu, ļoti skaisti un pielūdzot elku dievus. Zelta viņiem esot pārpārēm: valdniekapils pārklāta ar zelta plāksnēm, tāpat zāles un istabas izklātas ar zeltu, logiem zelta palodas. Pērļu undārgakmeņu esot tik daudz, ka tikai jāpieliecoties un tie jāpaceļot no zemes.

Indonēzijas salās jeb Garšvielu salās zeme esot brī- num auglīga, tur esot daudz bagātību, krāšņukoku — palmu, cukurniedru un visvisādu garšvielu. Ar tām varot piekraut veselus kuģus.

Ceilonā, pēc Marko Polo vārdiem, iegūstot ļoti skaistus rubīnus, safīrus, topāzus, ametistus,granātus, opālus un citus dārgus akmeņus. Turienes valdniekam esot pats skaistākais un dargākais rubīnspasaulē, tāda neviens neesot redzējis — pēdu garš, cilvēka rokas resnumā, ārkārtīgi spožs un sarkans kāuguns.

Marko Polo aprakstījis arī ārkārtīgi bagātas dimantu atradnes kalnu aizā, pie kurām nevarot piekļūtindīgu čūsku dēļ. Tad ļaudis metot aizā jēlas gaļas gabalus, pie kuriem pielīpot dārgakmeņi. «Šajoskalnos mīt daudz baltu ērgļu, kas ķer čūskas; ērglis ierauga gaļu dziļajā ielejā, nolaižas lejā, satver unaiznes uz citu vietu; bet cilvēki pa to laiku vērīgi skatās, uz kurieni ērglis aizlido, un, tikko viņš nosēžasun sāk knābāt gaļu, viņi kliedz pilnā kaklā, un ērglis baidās, ka viņu nejauši nesaķer, pamet gaļu unaizlido. Tad nu ļaudis pieskrien pie gaļas un atrod tur vēl diezgan dimantu. Dimantus salasa arī citādāveidā: ērglis ar gaļu aprij arī dimantus, bet pēc tam naktī, atgriezies no ielejas, kopā ar mēsliem izmet arītos dimantus, ko aprijis; ļaudis iet uz turieni, savāc ērgļu mēslus un tur atrod daudz dimantu.»

Rietumu puslode uz Behairoa globusa 1492. gadā.Vai kāds brīnums, ka Kristofors Kolumbs, salasījies šādus teiksmainus stāstus, pavisam apžilba no

austrumzemju zelta mirāžas? Lai tiktu pie šīm pasakainajām bagātībām, bija jāatrod jūras ceļš uzAustrumāziju.

No dažādiem faktiem un leģendām pamazām veidojās plāns lielajam jūras braucienam uz Indiju, kātajos laikos dēvēja visas Austrumu zemes. To sastādot, Kolumbs pieļāva vairakas nopietnas kļūdas. Viņšneņēma vērā Eratostēna Zemes lieluma mērījumus, bet, pamatojoties uz vēlākā laika zinātnieku datiem,samazinaja

zemeslodes apmērus par kādu ceturtdaļu. Bez tam Kolumbs ārkārtīgi pārspīlēja Eirāzijas izplatību uzaustrumiem. Ja viņa aprēķins būtu pareizs, mūsu dienu Tokija atrastos apmēram uz Kubas rietumumeridiāna.

Kolumbs taisījās doties ceļā no Kanāriju salām. No turienes līdz Sipangai vajadzētu būrāt uzrietumiem ne vairāk par 4500—5000 kilometru. Tā laika kuģi jau varēja pārvarēt šādu attālumu. Tačuīstenībā ceļš līdz Āzijai ir vismaz četras reizes garāks. Kolumbs nenojauta, kādi bezgalīgi ūdens plašumiviņu šķir no ilgot i mērķa, neatskārta, ka ceļu viņam aizsprosto vesels kontinents, Jaunā Pasaule, unneuzzināja to arī līdz mūža galam. Viņš bija izsvītrojis no pasaules kartes visu milzīgo Kluso okeānu.

Atlantijas okeāns viņam šķita samērā šaura jūra, jo no bībeles Kolumbs bija guvis šādu atziņu: sešassep- tītdaļas zemes aizņemot sauszeme un tikai vienu sep- tītdaļu — okeāns. Turklāt Kolumbs nemaznedomāja vienā paņēmienā šķērsot okeānu, vēl pirms Indijas sasniegšanas viņš cerēja atrast okeānā kādassalas vai zemi, kas noderētu kā atbalsta punkts. Kartēs taču zīmēja veselus arhipelagus ar vairāk nekāseptiņtūkstoš salām, un Marko Polo stāstīja par tūkstošiem salu okeānā uz austrumiem no Āzijas krastiem.

Tā šīs ļoti lielās kļūdas un maldi vēlāk noveda pie grandiozā atklājuma. Viktors Igo asprātīgipiezīmējis: ja Kolumbs būtu bijis labs kosmogrāfs, viņš nekad nebūtu atklājis Ameriku.

Sava iecerētā plāna realizēšanai Kolumbam vajadzēja sagādāt kuģus, salīgt jūrniekus, nopirktpārtiku, sagādāt preces maiņas tirdzniecībai, taču viņam nebija ne naudas, ne bagātu draugu. Tāpēc viņšnolēma piedāvāt savu projektu, savu ideju Portugāles karalim, lai kā ekspedīcijas vadītājs iegūtu parsaviem pūliņiem pienācīgu, karalisku atalgojumu.

GARIE GAIDU GADI Neveiksme Portugāles galmā. — Ierašanās Spānijā. — Pirmā tikšanās ar Fernando un Isabeilu.

— Salamankas apspriede. — Gaišais stars drūmajos gados. — Visu vai neko! — Bagāto tirgotājuatbalsts.

Bet kāpēc gan Portugāles karalis nebija izmantojis Toskanelli projektu? Acīm redzot, karaļapadomnieki pilnīgi pamatoti šaubījās, vai rietumu jūras ceļš ir tik īss, ka to apgalvo florencietis, un atzinapar labāku turpināt braucienus gar Āfrikas- krastiem, kas jau deva taustāmus rezultātus.

1481. gadā nomira Portugāles karalis Alfons V un troni ieņēma viņa dēls Zuans II, kas rosīgiturpināja Enrikes aizsāktos jūras braucienus. Kolumbs iesniedza savu projektu jaunajam karalim,ferosinādams piešķirt braucienam trīs karavelas ar pārtikas krājumiem vienam gadam un precēm maiņastirdzniecībai. Karavelas došoties pāri jūrai rietumu virzienā uz Indiju — Si- pangu un Lielā hana valsti.

Karalis uzklausīja Kolumbu, kas solīja valdniekam sagādāt milzīgas bagātības aizjūras zemēs,parādīdams sevi kā dedzīgu, nepārspējamu oratoru. Tomēr Zuanu šīs runas nepārliecināja, un viņš nodevaprojektu īpašai «matemātiķu padomei», kura to izskatīja tikai 1484. gadā.

Kolumbs izklāstīja padomei savus plānus, taču tās lo«ekļi drīz vien nomanīja, ka dženoviešazināšanas matemātikā un kosmogrāfijā ir visai trūcīgas un smeltas no dAljī grāmatas, turklāt ievēroja, kaviņš izmanto tikai tos faktus, kas runā par labu projektam. Arī daiļrunīgie aicinājumi uz pagānupiegriešanu kristīgajai ticībai un solījumi ar Indijas zeltu uzsākt cīņu pret musulmaņiem neizraisījasevišķu sajūsmu. Padome uzskatīja dženovieti par pļāpīgu lielībnieku un neieteica karalim pieņemt viņaprojektu kā kļūdainu pašos pamatos, kas turklāt tikai atkārtojot veco, aizmirsto Toskanelli plānu. TomērZuans II turpināja sarunas ar Kolumbu, kurš par savas ekspedīcijas panākumiem bija tik ciešipārliecināts, ka par pūliņiem un ekspedīcijas vadīšanu prasīja dižciltību, admirāļa un jaunatklāto zemjuvicekaraļa titulu un desmito tiesu no paredzamajiem ienākumiem. Karalis, bez šaubām, uzskatīja šādasprasības par neprātīgām un galīgi noraidīja dže- novieša priekšlikumu, jo bija pieradis, ka portugāļu kuģukapteiņi neprasīja par saviem atklājumiem kaut kādas sevišķas tiesības. Turklāt braucieni gar Āfrikaskrastiem nedeva iespēju šķiest spēkus un līdzekļus citiem pasākumiem.

1485. gadā Kristofors Kolumbs pēc sievas nāves, zaudējis cerības uz karaja atbalstu, uz visiemlaikiem atstāja Portugāli un kopā ar piecus gadus veco dēlu Djego slepeni pārcēlās uz Spāniju, šķiet,glābdamies no kreditoriem vai tiesas vajāšanas. Par to liecina vēstule, ko Portugāles karalis, acīm redzot,atbildēdams uz Kolumba lūgumu, 1488. gadā rakstījis dženovietim uz Se- vilju: viņš varot būt drošs, kazināmu lietu dēj portugāļu zemē netikšot apcietināts, apsūdzēts vai pratināts, lai tās būtu civillietas vaikrimināllietas.

Tēvs ar dēlu izkāpa Spānijas krastā Andalūzijas ostas pilsētiņā Palosā pie Kadisas līča un atradapatvērumu netālu no ostas Rabidas klosterī. Klostera priekšnieks un citi garīdznieki sāka interesēties parKolumba idejām un ieteica viņu bagātajiem Kastīlijas grandiem, to skaitā Medinaselas hercogam.Dženovietis lūdza hercogam trīs vai četras labi apgādātas karavelas un gandrīz jau saņēma labvēlīguatbildi, kad hercogs pēkšņi attapās, ka šādām lielām ekspedīcijām jālūdz karalienes atjauja. Tomērkaraliene nemaz netaisījās to dot — lielie feodāli bija viņas un Fernando niknākie ienaidnieki, unveiksmīga aizjūras ekspedīcija padarītu tos vēl spēcīgākus, bagātākus un slavenākus. Isa- bellaekspedīciju gan neaizliedza, taču pavēlēja, lai šo jautājumu izskata īpaša komisija.

Sis negaidītais pagrieziens atvirzīja iecerētā jūras brauciena sagatavošanu uz veseliem sešiemgadiem. Tagad vajadzēja pajauties uz valdnieku žēlastību, taču tos māca pavisam citas rūpes un raizes.Gatavošanās izšķirošajam triecienam pret mauriem bija grūta un sarežģīta. Karaspēks aplenca vienumauru cietoksni pēc otra. Fernando un Isabella loti bieži uzturējās tieši militāro operāciju rajonā, ungalms ceļoja no vienas pilsētas uz otru.

Atstājis savu mazo dēlu Djego Rabidas klosterī, Kolumbs steidzās uz Kordovu, lai tiktos arkatoliskajiem karaļiem, taču vienkāršajam lūdzējam neviens ilgi nepievērsa uzmanību. Tikai pēcdeviņiem gariem mēnešiem Kolumbam izdevās dabūt audienci. Viņu uzklausīja uzmanīgi, ar interesi.

Isabellu sevišķi sajūsmināja doma par pagānu atgriešanu kristīgajā ticībā. Kolumbs runāja kā dievasūtnis un pavēstīja, ka viņš došoties uz teiksmaino bībeles Ofiru un pārvedīšot daudz dārgumu, laiSpānijas valdnieki varētu sekmīgi pabeigt cīņu pret mauriem, doties jaunā karagājienā uz Palestīnu unatbrīvot Kristus kapu.

Pārbraucis pāri okeānam, dženovietis tālajās Austrumu zemēs izglābšot pagānu tautas no mūžīgāspazušanas, un Spānijas, kā arī katolisko karaļu slava aizskanēšot pari visai kristīgajai pasaulei un viņudievbijība tikšot cildināta visās valodās.

Fernando cerēja pārspēt portugāļus, kas Āfrikā bija guvuši tik spožas sekmes, un sagrābt bagātības,par kurām dženovietis prata stāstīt tik krāšņas leģendas. Bet kur ņemt naudu ekspedīcijas rīkošanai?Valsts kase bija tukša, Spānija izpostīta nemitīgajos karos, bet mauri vēl nebija pieveikti.

Karalis uzdeva Talaveram, savam biktstēvam, lai viĶš sasauc dažus zinātniekus un apsprieždženovieša projektu. Tas arī noticis 1480.—1487. gada ziemā Sala- mankā.

Par šo Salamankas apspriedi klīst dažādas leģendas. Kā stāsta, daži padomes locekļi esot bijuši tāditumsoņi, ka nolieguši pat Zemes lodveidīgumu un teikuši ka Zemes otrā pusē taču nevarot dzīvot cilvēki— antipodi. Viņiem būtu jāstaigā ar kājām uz augšu un ar galvu uz leju. Arī visas citas lietas tur būtuapgrieztas: sniegs snigtu un lietus lītu uz augšu, bet koki augtu uz apakšu. Sadas zemes nemaz nevarot būt.

Tomēr grūti pieņemt, ka toreiz pat kāds garīdznieks vai mūks uzdrošinātos apstrīdēt Zemeslodveidīgumu un turklāt pieskaitīt sevi pie izglītotiem ļaudīm, karaļa padomniekiem.

Citi padomes locekji gan neesot nolieguši antipodus, tomēr apgalvojuši, ka pie tiem nevarot aizceļot,jo tropu jūrās viļņojot verdošas bangas. Tikai ziemeļu puslode esot apdzīvota un tai pāri klājotiesdebesis, bet otrā pusē esot haoss, bezdibenis, bezgalīgs ūdens tuksnesis. Ja arī Indiju sasniegtu pa jūru, kāno turienes lai atgriežas mājās — pa lodes virsmu gan varot braukt uz leju, bet kā tikt atpakaļ pret kalnu?

Talaveras komisija savu galīgo lēmumu pieņēma tikai 1490. gadā un noraidīja dženovieša projektukā vāji pamatotu, jo brauciens uz Āziju ilgšot trīs gadus, ja kuģi vispār varēšot atgriezties, lai gan tas esotmaz ticams; okeāns esot daudz plašāks, nekā iedomājoties Kolumbs, un daudzās vietās pa to nevarotkuģot; uz zemeslodes otrā pusē Eiropai neesot sauszemes, un no piecām Zemes zonām tikai trīs esotapdzīvotas; turklāt neesot ticams, ka tik ilgi pēc pasaules radīšanas varētu atrast kādas lielas, nezināmaszemes. Noraidījums, atskaitot pēdējo punktu, bija visai pamatots un kategorisks.

Seši gadi, kas pagāja no pirmās sarunas ar valdniekiem līdz pirmajam lielajam jūras braucienam,visā Kolumba mūžā bija no drūmākajiem. Viņam vajadzēja cīnīties ar aizspriedumiem, rupjiemapvainojumiem un ledainu vienaldzību, ar neuzticību, izsmieklu un nievām un dzīvot nabadzībā. Lepnais,viegli aizvainojamais dženovietis, nelokāmi pārliecināts par savu plānu realitāti, pacieta visus šospazemojumus sakostiem zobiem, ar fanātisku nesatricināmību. Nepacietīgās gaidās un sasprindzinājumāviņš sekoja galmam no pilsētas uz pilsētu, no vienas kara nometnes uz otru, rakstīja nebeidzamus lūgumusun pūlējās, lai viņu uzklausa augstmaņi un citas ietekmīgas personas. Kādus četrus gadus viņš, cik varspriest, dzīvojis Kordovā, tāpat arīSeviljā, pārtikdams no valdnieku, lielo augstmaņu — grandu ungarīdznieku žēlastības dāvanām un pabalstiem vai arī pelnījies ar karšu zīmēšanu.

ŠAjos drūmajos gados dženovieša dzīvē pamirdzēja arī kāds gaišs stars — Kolumbu iemīlējanabadzīga

Kordovas meitene Beatrise de Arana, ko savaldzināja viņa fantastiskie, brīnumainie stāsti. Jaunā,sirsnīgā meitene bija pratusi šajos rūgtuma pilnajos gaidu gados iedvest drūmā vīra dvēselē kādudzirkstīti siltuma un maiguma. Viņiem piedzima dēls Ernando.

Mūža beigās Kolumbs izjuta sirdsapziņas pārmetumus par to, ka pametis sava dēla māti un navapprecējis viņu, ka aizmirsis viņas mīlestību un nav vairs pie viņas atgriezies ne savas slavas dienās, ne

posta laikā. Bet vai laulības ar zemnieka meiteni varēja vilināt cilvēku, kurš sapņoja par dižciltību, varu,godu un slavu?

1489. gadā Kolumbu ieskaitīja karaļa dienestā, laiku pa laikam piešķirot viņam diezgan lielasnaudas summas, un viņa projektu vēlreiz izskatīja eksperti, arī šoreiz atzīdami to par nepietiekamipierādītu.

Ir ziņas, ka šajā laikā Kolumbs sūtījis savu brāli Bar- tolomē pie Anglijas karaļa un piedāvājis tamaizjūras ekspedīcijas projektu, kas tomēr noraidīts, kā arī sarakstījies ar Portugāles valdnieku vai pataizceļojis uz Lisabonu, taču Zuans pēc Bartolomeu Diaša veiksmīgā brauciena ap Labās Cerības ragu bijazaudējis par dženovieti jebkuru interesi.

Par rietumu jūras ceļa ideju sāka interesēties Francijas valdnieks, taču arī viņš nedeva nekādusnoteiktus solījumus.

Kolumbu māca izmisums — viņa ideja nekur neguva atbalstu. Bet tad Isabella nolēma vēlreizuzklausīt Kolumbu. 1491. gada decembrī Kolumbs jau bija Santafē kara nometnē, kur pašreiz risinājāsdramatiski notikumi: spānieši aplenca beidzamo mauru cietoksni Gra- nādu.

Uzvara pār mauriem palielināja Kolumba izredzes — bija pienācis viņa laiks, un valdnieki atcerējāsneatlaidīgo lūdzēju, kas varēja Spānijai ar saviem atklājumiem izcīnīt tikpat spožu slavu kā uzvara pārneticīgajiem.

Tomēr arī šoreiz dženovieša pārmērīgās prasības bija par cēloni noraidījumam.Sis neparastais cilvēks par spīti nabadzībai un ilgajiem gaidu gadiem prasīja vēl lielāku atalgojumu

neka agrāk. No Medinaseli hercoga viņš gribēja tikai kuģus un nepieciešamos līdzekļus, nevis godu vaialgu, bet Isabellai un Fernando viņš bez kautrēšanās izvirzīja savus noteikumus, neapmierinādamies arapsolītajiem kuģiem un valdnieku žēlastību. Dženovietis prasīja, lai viņu ieceļ muižnieku kārtā un piešķirviņam viceka- raļa un gubernatora amatu visās salās un zemēs, ko viņš atklās vai iekaros; prasīja, lai viņuieceļ par okeānā jūru admirāli (lieladmirāli) un piešķir desmito daļu no visām bagātībam, ko iegūsjaunajās zemēs, beidzot — lai viņa pēcnācēji manto visas šīs tiesības, titulus un pagodinājumus.

Ar vienu lēcienu Kolumbs, kas bija iedēvēts par «vīru ar lielajiem solījumiem», gribēja pārspētvisus lepnos grandiis, slavenus karavadoņus un kļūt par otro personu valstī — vicekarali. Tās bijaneprātīgas prasības.

Kas tad viņam piederēja, atskaitot apšaubāmo ideju un fanātisko neatlaidību? Viņam pašam nebija nenaudas, ne kuģu.

Taču dženovietis neatlaidās: visuvarenais dievs esot izraudzījis viņu par savu ieroci kristīgās ticībasizplatīšanai un par šo darbu nekāds atalgojums nevarot būt par lielu. Un tāpēc viņš neatkāpās ne par matuneviena punktā, un viņu noraidīja.

Tomēr tad, kad visas cerības, šķiet, bija izgaisušas un Kolumbs posās ceļā uz Franciju pie brāļaBartolomē, lai vēlreiz izmēģinātu laimi citās zemēs, tā viņam uzsmaidīja.

Par dženovieša projektu bija sākuši interesēties ne vien augstākie garīdznieki, ļoti ietekmīgaspersonas, bet arī Spānijas bagātākie tirgotāji. Viņi pratoja nevis par paganu kristīšanu un sapņoja ne tikdaudz par zelta un dimanta salām, bet par tirdzniecību ar garšvielām. Jūras ceļš uz salām, kur tās auganepieredzētos daudzumos, likās vilinošs.

Pie karalienes ieradās Luiss de Santanhels, ļoti iela Aragonas tirdzniecības nama vadītājs, katoliskokaraļu padomnieks finansu jautājumos, veikls nodokļu atpircējs un piedzinējs, un ieteica pieņemtdženovieša projektu, turklāt apsolīdams kopā ar Seviljas tirgotājiem piešķirt valdniekiem aizdevumujūras brauciena sarīko

šanai. Sanlanhels turklāt norādīja, ka pēc viņa domām Kolumbs esot īstais vīrs šādas ekspedīcijasvadīšanai un noraidījuma gadījumā galu galā droši vien atradīšot kādu citu valdnieku, kas piekritīšot viņaprasībām.

Santanhels un citi finansisti un lieltirgotāji, topošās buržuāzijas šķiras pārstāvji, kas turklāt bija cieši

saistīti ar Itālijas un citu zemju baņķieriem, bija aizvien palīdzējuši katoliskajiem karaļiem viņu cīņā pretdumpīgajiem lielajiem feodāļiem un mauriem, un šīs jaunās šķiras, kā arī garīdzniecības atbalstsnoskaņoja valdniekus par labu aizjūras ekspedīcijai.

Galu galā šie padomnieki pierunāja Fernando, lai viņš pieņem dženovieša prasības. Kolumbs tačutikai nodibināšot tirdzniecības sakarus ar Lielā hana zemi, nevis to iekarošot — Katajā taču esot miljonikarotāju, tūkstoši kaujas ziloņu, neskaitāmi jātnieku pulki. Varbūt viņš atklāšot kādu nelielu, nevienamnepiederošu Āzijas salu, kļūšot par tās gubernatoru un izveidošot tur tirdzniecības punktu.

Valdnieki galu galā nosprieda, ka skanīgie tituli patiešām nekā nemaksā, tos varēja arī piešķirt, betdženovietis vēl prasīja naudu, daudz naudas un kuģus. Valsts kase bija tukša, parādi pieauguši neredzētosapmēros, un uzvara pār mauriem vēl nenesa nekādus augļus.

Leģendas stāsta, ka Isabella esot ieķīlājusi savus briljantus, lai sagādātu līdzekļus lielajam jūrasbraucienam, taču īstenībā tos deva Santanhels, turklāt neprasīdams lielus procentus.

Bagātie tirgotāji zināja, kādu peļņu sola tirdzniecība ar garšvielām. Te varēja arī riskēt.Santanhels kopā ar saviem bagātajiem kompanjoniem aizdeva katoliskajiem karaļiem vienu miljonu

simt četrdesmit tūkstošus maravedi jeb piectūkstoš trīssimt dukātus (dukāts — tā laika zelta monēta, kurasvērtība bija trīs simt septiņdesmit pieci maravedi; maravedi — sīka vara monēta), tātad ievērojamusummu.

Dženovieša garie gaidu gadi bija beigušies. Viņa neatlaidība bija izturējusi pacietības pārbaudi,viņa dzīves sapnis vērtās īstenībā, gods, slava un bagātība jau klauvēja pie viņa durvīm.

IECERE VĒRŠAS ĪSTENĪBA Līgums ar valdniekiem. — Spožie tituli un desmitā tiesa. — Pinsonu dzimtas atbalsts. —

Likstas Pa- losā. — Par spīti māņticīgajām bailēm un šausmām. — Ekspedīcijas mērķi.1492. gada 17. aprīlī karalis un karaliene beidzot svinīgi parakstīja un apzīmogoja līgumu ar

Kolumbu, gandrīz bez iebildumiem pieņemdami visas viņa prasības, kuras vēl nesen bija uzskatījuši parneprātīgām. Viltīgais Fernando jau tad droši vien domāja, ka šo līgumu itin viegli varēs lauzt un pārkāpt,kā to jau bija darījis ne vienu reizi vien, ja to prasīs viņa paša un valsts intereses.

Līguma svarīgākie noteikumi bija šādi:«Viņu augstības kā jūru un okeānu valdnieki no šīs dienas ieceļ donu Kristoforu Kolumbu

(dokumentos spāniešu valodā viņu visur dēvēja par Kristobalu Kolonu) par savu admirāli visās salās unkontinentos, ko viņš personiski un ar savu mākslu atklās vai iemantos šajās jūrās un okeānos, bet pēc viņanāves piešķir viņa mantiniekiem un pēctečiem uz mūžīgiem laikiem šo titulu ar visām privilēģijām …Viņu augstības ieceļ Kolumbu par savu vicekarali un galveno gubernatoru salās un kontinentos, ko viņšatklās vai iemantos…»

Līdz ar to tika piepildīts viens no Kolumba sapņiem: Dženovas audēja dēlam piešķīra dižciltību untiesības lietot titulu «dons». Viņš kļuva par jaunatklāto zemju valdnieku ar tiesībām izraudzīties citasamatpersonas, kā arī par okeāna jūru admirāli. Tāda lieladmirāļa titula Spānijā vēl nebija nevienamcitam. Taču tie pagaidām bija tikai skanīgi tituli. Citi līguma panti solīja arī materiālus labumus, devacerības sen lolotās zelta mirāžas pārvēršanai īstenībā.

«No visām un visādām precēm, vai tās būtu pērles vai dārgakmeņi, zelts vai sudrabs, garšvielas uncitas mantas un preces .., kas tiks pirktas, iemainītas, atrastas vai iemantotas … lai viņam paliek desmitādaļa iemantotā, atrēķinot visas izmaksas, pārējās deviņas desmitdaļas nododot viņu augstībām.»

Vai toreiz kāds varēja iedomāties, ka Kristofors Kolumbs atklās veselu kontinentu, Jauno Pasauli!Desmitā tiesa no visiem ienākumiem, ko vēlāk guva Amerikā, būtu padarījusi viņu un viņa pēcnācējus parvisbagātākajiem cilvēkiem pasaulē, ja vien šis līgums vēlāk netiktu lauzts.

Saņēmis augstos titulus un plašās pilnvaras, Kolumbs enerģiski sāka gatavoties lielajam braucienam.Vispirms viņš Kordovā atvadījās no Beatrises, teikdams, ka nekad neaizmirsīšot sava dēla māti, betpagātni vairs nevajagot cilāt. Augsti mērķi un nodomi liekot viņam izmest no galvas vieglprātīgos priekus,ko dažs dēvējot par mīlestību. Dievs esot izraudzījis viņu, lai viņš nestu tā vārdu neskaitāmajiem ļaužupulkiem Āzijā, un tagad viņam visi spēki jāziedojot šim augstajam uzdevumam.

Admirālis pēc tam steidzās uz Palosu. Vēl pirms līguma noslēgšanas ar valdniekiem Kolumbs bijaiepazinies un nodibinājis draudzīgas attiecības ar Palosas jūrnieku Martinu Alonso Pinsonu, lielasdzimtas galvu, bagātu rēderi un kuģu būvētāju, pieredzējušu kapteini, kas ne vienu reizi vien jau bijakuģojis Atlantijas okeānā. Iepazinies ar Kolumba plāniem, Pinsons, kā stāsta laikabiedri, nolēmispiedalīties šajā ekspedīcijā, dodot tās vajadzībām kuģi un līdzekļus. Par to Pinsons prasījis, lai Kolumbsviņam atdodot daļu no ienākumiem, kurus pēc līguma piešķiršot katoliskie karaļi. Pinsons sagādājis vēlkrietnu summu, jo ar Santanhela aizdoto naudu nav pielicis visu izdevumu segšanai.

Par ostu ekspedīcijas sagatavošanai Kolumbs izvēlējās Palosu ne vien tāpēc, ka te dzīvoja Pinsoni,bet arī tālab, ka šī pilsēta kara laikā nebija paklausījusi valdniekiem. Par sodu Palosai vajadzēja nodotvalsts rīcībā uz divpadsmit mēnešiem divus ar visu nepieciešamo apgādātus kuģus, turklāt sagatavot šoskuģus desmit dienu laikā un nodot Kristoforam Kolumbam. Šī pavēle aicināja arī matrožus iestāties karaļadienestā, apsolot viņiem izmaksāt uz priekšu četru mēnešu algu. Taču Palosas un apkārtējo ciematujūrnieki, atskaitot dažus no cietuma izlaistus arestantus, kuriem apsolīja amnestiju, atteicās līgt Kolumbadienestā, juzdami nepārvaramas bailes no tālā ceļa nezināmajā okeānā un arī no nepazīstamāsvešzemnieka. Arī Palosa liedzās atzīt karaļa rīkojumu, un tāpēc galmam vajadzēja sūtīt vēl stingrākas

pavēles un īpašus ierēdņus to izpildes kontrolēšanai. Tie beidzot rekvizēja divus kuģus, bet trešo sarīkojapats Kolumbs. Pagāja vēl trīs mēneši, iekām karavelas beidzot varēja iziet okeānā.

Vēsturiskajos jūras braucienos nebūt nedevās pavisam mazi un nedroši kuģi, «riekstu čaumalas», kāto reizēm apgalvo. Tolaik jūrnieku rīcībā jau bija karavelas, pilnīgi piemēroti kuģi tāliem jūrasbraucieniem.

Jūrniekus, kas kuģoja Vidusjūrā, pie pazīstamiem krastiem, nelielos attālumos, vēl apmierināja airuga- leras, uz kurām labvēlīgā vējā uzvilka arī buras. Taču okeana plašumos un tālos jūras ceļos gartuksnešainajiem, neapdzīvotajiem Āfrikas krastiem galeras nederēja — tajās nevarēja iekraut pietiekamidaudz pārtikas un ūdens, ne arī atpakaļceļā uzņemt vergus un smagas kravas. Turēt uz kuģiem airētājus,kam tāpat nepieciešami lieli pārtikas krājumi, nebija izdevīgi, turklāt galeras bija samērā lēnas. To vietālielo ģeogrāfisko atklājumu laikmeta priekšvakarā portugāļu jūras braucēji bija izveidojuši karavelas —vieglus, ātrus kuģus ar ne visai lielu iegrimi. Šie viegli vadāmie burinieki bija piemēroti kuģošanai ganokeānā, gan ne visai dziļās upju grīvās, piekrastes ūdeņos, sēkļos un starp rifiem.

Kolumba flagmaņkuģis bija «Santa Marija» ar apmēram simt tonnu celtspēju. Otru karavelu(apmēram 60 tonnu) dēvēja par «Ninju», jo tā bija piederējusi Palosas jūrnieku Ninjo ģimenei, kas arīpiedalījās braucienā (spāniešu vārds «ninja» nozīmē «bērns» — arī tāda varētu būt kuģa nosaukumanozīme). «Ninju» komandēja kapteinis Vinsente Janjess Pinsons.

Trešā karavela «Pinta» (spāņu valodā šis vārds nozīmē «krūzīte», taču jāpiebilst, ka kuģa agrākoīpašnieku sauca par Pinto; 1492. gadā karavela jau piederēja Kintero, kas arī piedalījās ekspedīcijā) bijanedaudz lielāka par «Ninju». «Pintu» komandēja kaptei-

Karavelas būve (pēc senas gravīras).nis Martins Alonso Pinsons, vecākais no brāļiem, bet jaunākais no Pinsoniem — Fransisko bija

šķiperis uz tās pašas karavelas.Flagmaņkuģi jūrnieki dēvēja arī par «Lagaljegu» — «Galisieti», jo šī karavela bija nākusi no

Galisijas, Spānijas ziemeļu novada. Kolumbs pats šo kuģi vēlāk raksturojis, šķiet, visai nepelnīti, kā

sliktu, atklājumiem nepiemērotu, nemākulīgi sagatavotu braucienam. Tomēr «Santa Marija» izcīnījusinemirstīgu slavu, laimīgi šķērsodama Atlantijas okeānu, aizvezdama spāniešu jūras braucējus uz JaunoPasauli, kaut arī šai karavelai jau pirmajā slavenajā braucienā bija lemts iet bojā uz viltīgiem koraļļurifiem pie Espanjolas krastiem.

Žiglo, viegli vadāmo «Ninju» Kolumbs iemīlēja ciešāk nekā citus kuģus: šī karavela laimīgi pārvedaviņu mājās no pirmā ceļojuma, kā arī piedalījās otrajā ekspedīcijā un pēc tam vēlreiz devās pāri okeānamuz Espanjolu. Tajos laikos vienkārši būvētai koka karavelai šādi gari ceļojumi bez avārijām bija visaiievērojams sasniegums.

Visas trīs Kolumba karavelas bija viegli vienklāja kuģi ar zemu bortu un augstām virsbūvēmpriekšgalā un pakaļgalā. Uz klāja nebija nekādu virsbūvju, te glabājās kuģa laivas, atradās vietapavardam un kompass īpašā kastē, kā arī sūknis ūdens izsūknēšanai no tilpnēm un enkura tauvas grieztuve.Kuģa balastam izmantoja akmeņus, ko sakrāva tilpnēs. Buras rotāja lieli krusti. Uz katra kuģa bija arī dažinelieli lielgabali pirātu un citu nevēlamu viesu atvairīšanai, tomēr šīs karavelas nebija nekādi kaujaskuģi.

Ekspedīcijas uzdevums bija galvenokārt nodibināt tirdzniecības sakarus ar kādu pagānu zemi, nevisiekarot to vai nest kristīgo ticību — kuģi bija pārāk vāji apbruņoti un pārāk maza to apkalpe, lai par todomātu, turklāt starp jūras braucējiem nebija neviena profesionāla karavīra vai garīdznieka.

Valdnieki izsniedza Kristoforam Kolumbam kā pilnvarotam sūtnim trīs vienādus vēstījumus —akreditēšanās rakstus: vienu Lielajam hanam, Ķīnas valdniekam, bet abos pārējos admirālis pats varējaierakstīt citu valdnieku titulus pēc vajadzības.

Viens otrs vēsturnieks savulaik pūlējies pierādīt, ka Kristofors Kolumbs nemaz neesot taisījies būrātuz Āziju, jo tā netiekot pieminēta dokumentos par titulu piešķiršanu. Tomēr nevar aizmirst, ka tajos navatrodami arī nekādi citi ģeogrāfiski nosaukumi, kas liecinātu par ekspedīcijas gala mērķi. Turklātpieminēt oficiālā dokumentā Dienvidāziju vai Austrumāziju, ko viduslaikos parasti apzīmēja ar vienuvārdu «Indija», Spānijas valdnieki nemaz nevarēja: visas jaunatklātās zemes uz dienvidiem no Kanārijusalām līdz pat Indijai pāvests bija dāvinājis Portugālei un šo dāvinājumu līgumos ar Portugāli bijaatzinusi arī Spānija. Kolumbam izsniegtajos dokumentos minētais kontinents varēja būt tikai Āzija, —ziemeļu puslodē pēc tā laika priekšstata bez Eiropas un Āzijas nebija nekādu citu kontinentu.

Ekspedīcijas sagatavošana risinājās sekmīgi.Svešzemnieks Kolumbs nekad nevarētu salīgt ne virsniekus, ne matrožus bez bagāto un ietekmīgo

rēderu Pinsonu, Ninjo un Kintero ģimeņu atbalsta. Šie jūrnieki bija tik pazīstami un cienījami, ka viņupersonīgā piedalīšanās braucienā un jo sevišķi līdzekļu ieguldīšana šajā visai apšaubāmajā pasākumapamazām izgaisināja neuzticību un bailes.

Visu trīs kuģu apkalpes — ap deviņdesmit cilvēku, teicamus jūrniekus, kas turklāt bija saistīticiešām radniecības saitēm, lielāko tiesu savervēja Palosā un tuvējos ciematos.

Līdzi jūrniekiem posās arī dažas karaļa amatpersonas, kā arī tulks, kas zinājis spāniešu, senebreju unarābu valodas (Āzijas zemēs prala arābu valodu), sarunu vešanai tālajās aizjūras zemēs.

Ceļā posās vīri, kuri cerēja uz peļņu, bagātību un karaļa labvēlību un kurus gluži dabiski vilinājaneparastais ceļojums, taču viņus māca arī māņticīgas šausmas, jo par dženovieša ekspedīciju klīda baisasvalodas, tā šķita kaut kas neaptverams, neiedomājams. Šos jūras vīrūs, kas pazina bargo okeānu, sāļosvējus un negantās vētras, viltīgos sēkļus un nodevīgās krasta klintis, biedēja jaunais, nezināmais jūrasceļš, un bažas, bailes un raizes mijās ar sapņiem un cerībām uz zeltu, slavu un aizrautīgiempiedzīvojumiem.

Turpretim Kolumbam viss likās pavisam vienkārši: vajag būrāt nevis uz Ziemeļatlantiju, kur aizvienpūš negantie, spēcīgie rietumu vēji, bet gan uz dienvidiem, uz Kanāriju salām. Tur starp šo arhipelagu untropu joslu pūš pastāvīgi ziemeļaustrumu vēji — pasāti, ceļa vēji. Jānoburā septiņi simti ligu (liga —apmēram seši kilometri) — un karavelas sasniegs Sipangas salu, turklāt pa ceļam varbūt varēs piestāt

Antīlijā vai kādā cita salā, par kuru esamību dženovietim nebija nekādu šaubu.• Kristofors Kolumbs beidzot bija sācis soļot pa slavas un bagātības ceļu. Okeāna jūru admirāļa

mantija jau klāja viņa plecus, karavelas beidzot varēja iziet okeānā.

Jaunās pasaules atklāšana

.

KARAVELAS BEZGALĪGAJĀ OKEĀNĀ Ce/š uz Kanāriju salām. — Kurss — uz lielumiem! — Vai Polārzvaigzne mainījusi savu

stāvokli? — Trīs nedējas «jūras pļavās». — ligas pēc zemes. — Vilšanās un rūgtums. — «Zeme!Zeme!»

1492. gada 3. augustā vēl pirms rītausmas Kolumba kuģi pacēla enkurus un pa Riotinto upi spēcīgajābēguma straumē vēl neuzvilktām burām aizslīdēja no Palosas ostas uz okeānu. Krastā palika jūrasbraucēju raudošās sievas un bērni, un no tuvējā klostera skanēja mūku dziesmas un aizlūgumi. Neviensnespēja ticēt, ka no aizbraucējiem kāds atgriezīsies, — tik tāls, noslēpumains un briesmu pilns šķita šisceļojums.

Par Kolumba pirmo jūras braucienu pāri Atlantijas okeānam vēstī tikai daži dokumenti. Ar admirāļapaša roku rakstītā dienasgrāmata un kuģa žurnāli diemžēl pazuduši bez pēdām laika gaitā, tačusaglabājušies dienasgrāmatas saīsināti fragmenti un atstāstījums, ko 16. gadsimta vidū uzrakstījis bīskapsBartolomē Laskasass, ievērojams Spānijas vēsturnieks, humānists un rakstnieks.

Jūrnieki, sagaidījuši ceļa vēju, uzvilka buras, un karavelas pa labi pazīstamu, ierastu un ne visai tālujūras ceļu traucās uz Kanāriju salām. Brauciens spirgtajā vējā risinājās bez sevišķām grūtībām.

Tikai 6. augustā netālu no Kanāriju arhipelaga «Pin- tas» ļaudis pacēla briesmu signālu. KapteinisMartins Alonso Pinsons ziņoja, ka salūzusi stūre. Admirālim radās aizdomas, ka stūri droši vien sabojājiskuģa īpašnieks Kintero kopā ar savu palīgu, kas, baiļu dzīti, gribot pamest ekspedīciju un no Kanārijusalām atgriezties mājās, jo, kā teikts dienasgrāmatā, viņi nav gribējuši doties šajā braucienā. Pirmsiziešanas jūrā ievērots, ka šie Jaudis perinājuši ļaunus nodomus un ļaunprātīgus tīkojumus.

Šī nelielā piezīme izteiksmīgi ilustrē kādu no admirāļa rakstura iezīmēm — aizdomīgumu unneuzticēšanos. Protams, tāda attieksme pret ceļabiedriem nesolīja nekā laba admirāļa un jūrniekusavstarpējās attiecībās. Un patiešām — viņi drīz vien iepazina Kolumbu kā ne visai pieredzējušukomandieri, turklāt reizēm pavisam netaisnīgu, egoistisku, ātri iekaistošu vīru, kurš nespēja nodibināt arapkalpi draudzīgas, tēvišķīgas attiecības, atrast atslēgu vienkāršo, skarbo jūras vīru sirdīm un pavisamreti veltīja tiem savos ziņojumos kādu labu vārdu.

«Pinta» bija dabūjusi arī sūci un pamazām pieplūda ar ūdeni. Pinsons, pēc admirāļa novērtējuma,cilvēks ar stipru garu un gribu, pavēlēja nostiprināt salauzto stūri ar tauvām, un karavela lēnā gaitā burājatālāk. Stūre salūza vēlreiz arī otrā dienā, taču kuģi beidzot sasniedza salu galveno pilsētu un ostuLaspalmasu. Bojātās karavelas vietā nekādi neizdevās salīgt citu, jo šejienes kuģu īpašniekus nespējaiekārdināt visvilinošākie solījumi. Galu galā Kolumbam izdevās pierunāt kalējus, lai tie izgatavo «Pintai»jaunu stūri.

Pa to laiku admirālis ar abiem pārējiem kuģiem devās uz arhipelaga rietumu salu Gomeru, kurpapildināja ūdens, malkas un pārtikas krājumus: iepirka maizi un sieru, iesālīja un sažāvēja saulē liellopugaļu.

«Pintas» remonts ilga veselu mēnesi, un tikai 6. septembrī flote no jauna izgāja okeānā.Kolumbs šajā dienā atzīmēja: viņš uzzinājis, ka uz Kanāriju salām izgājušas trīs portugāļu karavelas,

lai sagūstītu kuģus un izjauktu iecerēto pasākumu. Tas droši vien esot izskaidrojams ar skaudību, ko izjūtPortugāles karalis, iedomājot, ka admirālis aizgājis no viņa uz Kastīliju. Tumša nakts bez mēnesspalīdzēja karave- lām izvairīties no sastapšanās ar vajātājiem.

Vēl trīs dienas jūras braucēji pie apvāršņa redzēja pēdējo Vecās Pasaules sauszemes gabaliņu —Ferro salas kalnus un Tenerifas vulkāna kūpošo smaili. Tad zeme austrumos pazuda un visapkart pletāsvienīgi bezgalīgais okeāns.

Kolumbs pavēlēja kapteiņiem turēt kursu tieši uz rietumiem, nenovirzoties ne uz ziemeļiem, ne uzdienvidiem, kā arī būrāt flagmaņkuģa tuvumā, lai karavekis neizšķirtos. Ja tomēr atgadītos nelaime un

kāds kuģis nošķirtos, tad tam būtu jāburā tieši uz rietumiem, pēc septiņsimt ligām jāliekas dreifā unjāgaida pārējās karavelas: tāds bija attālums no Kanāriju salām līdz Sipangai (Japānai) pēc Toskanellikartes. Karavelas cita citai signalizēja dienā ar dūmiem un naktī ar ugunīm un lielgabalu šāvieniem, betadmirāļa pavēles uzklausīja, piebraucot nelielā attālumā.

Kuģa ļaudis šaubījas, vai kādreiz vēl redzēs zemi un atgriezīsies dzimtajā Spānijā. Kolumbs saprata,ka viņu bažas vēl pieaugs, kad karavelas aizies aizvien tālāk okeāna plašumos. Tāpēc viņš nolēmaierakstīt kuģa žurnālā un paziņot apkalpei samazinātus datus par noieto attālumu, kā to liecina ierakstidienasgrāmatā, bet pareizās ziņas ierakstīja pats savā personīgajā žurnālā, lai ļaudis nekristu izmisumā.

Tomēr šim admirāļa manevram nevarēja būt sevišķas nozīmes: abi brāļi Pinsoni uz savām karaveļām taču pilnīgi patstāvīgi aprēķināja un atzīmēja žurnālā noieto attālumu, un arī uz «Santa Marijas»netrūka pieredzējušu jūrnieku.

Turklāt Kolumbs savos aprēķinos bieži vien kļūdījās, jo viņa zināšanas navigācijā bija visaividuvējas, un pārspīlēja noieto attālumu, tā ka viņa «samazinātie» dati bija tuvāk īstenībai nekā«patiesie». Reizēm viņa aprēķinu rezultāti bija gluži nožēlojami — sevišķi ģeogrāfiskā platumanoteikšanā.

Ceļojuma pirmajās pāris nedēļās pūta vienmērīgs austrumu pasāts, un karavelas kā milzu putnibaltiem spārniem bez mitas žigli trauca uz rietumiem. Brauciens bija viegls un tīkams, laiks lielisks.

Par brīnišķīgo laiku liecināja jūsmīgie ieraksti. Admirālis atzīmējis, ka turējies apbrīnojami maigsun patīkams laiks, gluži kā Andalūzijā aprīlī, ka rīta stundu burvīgums sagādājis neizsakāmu baudu unlicies, ka trūkst vienīgi lakstīgalu dziesmu. Jūra bijusi tik gluda kā upe.

Buras gandrīz nemaz nebija ne jāierēvē, ne jāpārliek, matroži varēja atpūsties un izgulēties pēcpatikas.

Un tomēr tālie jūras braucieni tajos laikos nebūt nebija nekāda izprieca. Jūras braucēji ilgas nedēļas,reizēm pat mēnešus dzīvoja bez jebkādām ērtībām, gulēja neizģērbušies, vētras laikā bieži vien slapjamdrānām, šausmīgā saspiestībā uz kastēm un mucām tilpnēs un klāja virsbūvēs, paklājot apakšā savasdrēbes. Tikai 16. gadsimtā uz kuģiem parādījās piekaramās kojas, gujamtīkliem līdzīgas guļvietas.Kolumba ekspedīcijā gultās gulēja vienīgi kapteiņi, šķiperi, stūrmaņi un dižciltīgas amatpersonas.

Ēdienu gatavoja, kurinot primitīvu pavardu uz klāja koka kastē, ko piepildīja ar smiltīm un vējainālaikā pārklāja ar apvalku. Vētras laikā, kad vējš nesa liesmas sānis un klājā dažkārt skalojās viļņi, parsiltu ēdienu nebija ko domāt.

Uzturs bija visai vienmuļš: sausiņi, sālīta gaļa, eļļa, pupas un zirņi. Garajos braucienos vitamīnutrūkuma dēļ jūrnieki bieži sirga ar smagu slimību — cingu jeb skorbutu.

13. septembrī ap divsimt ligu attālumā no Kanāriju salām Kolumbs pirmo reizi ievēroja dīvainuparādību: pēkšņi bija mainījusies kompasa magnētadatas novirze. Sajā dienā kompasa adata rādīja tiešiuz ziemeļiem, uz Polārzvaigzni, tātad bija nostājusies uz ģeogrāfiskā meridiāna (līdz tam jūras braucējiaizvien bija atzīmējuši tikai kompasa magnētadatas novirzi uz austrumiem). Nākamajās dienāsmagnētadatas ziemeļu gals aizvien vairāk novirzījās uz rietumiem. Tā bija pavisam neizprotama parādība,un Kolumbs vairākas dienas glabāja šo noslēpumu, lai neuztrauktu kuģa apkalpi. Drīz tomēr arī stūres vīriievēroja, ka ar kompasu noticis kaut kas nelabs.

Drīz vien visa kuģa apkalpe uzzināja, ka galvenais navigācijas instruments vairs nepakļaujas dabaslikumiem. Sākās kurnēšana: zaudējuši iespēju noteikt pareizo virzienu, jūras braucēji esot apmaldījušiesbezgalīgajā okeānā, bet admirālis satrauktajiem ļaudīm iegalvoja, ka kuģi iebraukuši jaunā pasaulē, kurmainoties dabas likumi un kur pārvietojoties pati Polārzvaigzne.

Lielas bažas izraisīja ari cita neizprotama dabas parādība. Sākot ar 16. septembri, kuģa ļaudisievēroja okeānā ļoti daudz zaļas zāles. Tās izskats, likās, liecināja, ka tā nesen atrauta no klintīm unatnesta no sauszemes rietumos. Tāpēc visi nodomāja, ka kuģi nonākuši kādas salas tuvumā. Tomēr,mērījot jūras dziļumu, lote nekad nesasniedza okeāna dibenu..

Tā bija milzīgā Sargasu jūra Atlantijas okeāna rietumu daļā pie saulgriežu loka. Šo pasaulē vienīgojūru, kurai nav krastu, vairāku miljonu kvadrātkilometru lielā platībā klāj peldošas aļģes.

Kolumba flote trīs nedējas burāja uz rietumiem pa šīm dīvainajām «jūras pļavām», un jūrniekibažījās, vai tikai kuģi neiestrēgšot zaļajos pinekļos un vai tad viņus neievilkšot dzelmē teiksmainie jūrasbriesmoņi.

Dažu dienu, vējam pierimstot, buras šļaugani nokārās lejup no rājām, un karavelas tik tikko slīdējauz priekšu. Stindzinošajā klusumā varēja saklausīt, kā pret kuģa boītu švīkst ūdenszāļu ceri. Tomērjūrnieki drīz vien pārliecinājās, ka tās nemaz nekavē kuģu gaitu.

Burāšana vienmērīgajā pasātā bez kādas izklaidēšanās un pārmaiņām kā smags slogs nomācajūrniekus. Trula apātija mijās ar sasprindzinātām gaidām un bailēm, raugoties bezgalīgajā jūras klaidā,kur tikai retumis parādījās kāds vētras putns, fregates putns vai kaija.

Pēc kāda laika spēcīgais ziemeļaustrumu pasāts pierima un iegriezās mainīga virziena vējš, kas ļotiiepriecināja jūras braucējus. Jūra vēja brāzienos sabangojās, reizēm uznāca lietusgāzes, un viņiem darbanetrūka. Šis pretvējš Kolumbam bijis ļoti pa prātam, tāpēc ka ļaudis bažījušies un sprieduši, ka šajāsjūrās nemaz nepūšot vēji, kas ļautu atgriezties Spānijā.

Dzimtene jau slēpās kaut kur neiedomājami tālu tālu aiz apvāršņa, kļuvusi pavisam nereāla. Tagadvisu prātus valdzinaja zeme — vai nu tālais kontinents, vai

Kristofora Kolumba karavelas okeānā.kāda no teiksmu apvītajām okeāna salām — vienalga, kaut tikai tā būtu zeme. Vīri alkatīgām acīm

vēroja visas tās pazīmes, kas it kā liecināja par sauszemes tuvumu, un ik mirkli gaidīja iznirstam pieapvāršņa teiksmu un leģendu apvītās zemes. Ziemeļos parādījās liels mākonis — droša tuvas zemespazīme,-—lasāms dienasgrāmatā līdzās daudzajiem norādījumiem uz sauszemes putniem, kas lidojuši uzrietumiem, zaļās zāles puduriem ūdenī un noķertajiem krabjiem. Tomēr zeme nerādījās, kaut arī dažu labureizi no masta gala atskanēja līksmi saucieni «Zeme!» Taču ik reizi jūrnieki pārliecinājās, ka viņuspievīlušas tālas mākoņu grēdas.

Tā kādu vakaru uz «Pintas» pēkšņi atskanēja saucieni, ka parādījies tāls krasts. Jūrnieki, sakāpušimastos un vantīs, rietošās saules staros patiešām ieraudzīja tālu okeānā tumšu zemes strēli. Kolumbsnometās ceļos un pateicās dievam, pēc tam pavēlēja visiem matrožiem nodziedāt slavas dziesmu svētajaijaunavai Marijai un tad doties salas virzienā. Tomēr sala nemaz neeksistēja — jūras braucējus bijapievīlusi mākoņu grēda pie apvāršņa rieta pusē.

Ļaužu sirdīs auga bailes un nemiers. Vēl nekad viņi nebija tik ilgi šķirti no zemes. Nekādu pārmaiņu,nekādas nodarbības, atskaitot sardzi. Tikai reizēm viņi pa- zvejoja zivis vai izpeldējās mierīgajā, siltajāokeānā. Uz kuģiem jau sen vairs neskanēja dziesmas un klājs nerībēja zem dejotāju smagajiem soļiem.Apnicībā un garlaicībā auga rūgtums un naids gan citam pret citu, gan pret admirāli — šo fanātiskosvešzemnieku.

Augām naktīm viņš kā sastindzis stāvēja kuģa priekšgalā, degošām acīm vērdamies uz rietumiem,klausīdamies, vai kaut kur priekšā uz rifiem jau nekrāc plīstošās bangas, lūkodams saskatīt, vai zvaigžņugaismā pie apvāršņa neiezīmējas tumšs krasts. Ne velti Kolumbs atzīmējis dienasgrāmatā, ka viņšradinoties iztikt naktīs bez miega. Jūras vīri baidījās no komandiera, kas līdzīgi rēgam klaiņāja pa kuģidienu un nakti.

Kur gan viņus ved šis nolādētais dženovietis, ko viņš redz tur tālē aiz apvāršņa? Jāgriežas atpakaļ uzdzimteni, kamēr vēl nav par vēlu, kamēr vēl pietiek sausiņu un dzeramā ūdens.

Par apkalpes noskaņojumu Kolumba dienasgrāmatas pārstāstījumā lasāms: «Ļaudis tagad jau vairsnevarēja ciest un žēlojās par ilgo braucienu. Taču admirālis visiem spēkiem uzmundrināja viņus, kā vienprazdams, iedvesdams viņos cerības gūt nākotnē lielu labumu.» Kolumbs dedzīgiem vārdiem uzbūranogurušajiem jūrniekiem valdzinošas tālo zemju ainas, ko savukārt bija smēlies no Marko Polo stāstiem.Veltīgi esot žēloties, jo viņi jau esot tikpat kā Indijā un viņiem jāturpinot ceļš tikām, kamēr Indija ar dievapalīgu tikšot atrasta. Šādi ieraksti liecina par nogurušās apkalpes kurnēšanu garajā ceļā. Taču admirālimaizvien izdevās nomierināt un pierunāt satrauktos ļaudis.

Par dumpja draudiem uz Kolumba kuģiem stāsta dažādas leģendas. Laskasass, kas visai simpatizējisKolumbam, raksta, ka dumpīgie kuģinieki aizvien biežāk sprieduši, kā atgriezties Kastīlijā. Viņi teikuši,ka būtu neprāts un pašnāvība riskēt ar savu dzīvību, lai sekotu kāda svešzemnieka neprātīgām iedomām,kurš gatavs iet nāvē, lai tikai tiktu par lielu kungu. Viņš esot apmānījis kuģa ļaudis, tāpēc vajagot šodženovieti pārsviest pār bortu, bet mājās teikt, ka viņš pats iegāzies jūrā. Un tā viņi esot runājuši visudienu un nakti; un visur piedalījušies Pinsoni, kapteiņi un visu kuģu ļaužu vecākie, jo visi pārējie jūrniekibijuši no Palosas un Mogeras, savām dzimtajām vietām.

Laskasass uzsver, ka admirālis, nomanīdams apkalpes noskaņojumu, esot bijis savaldīgs unvīrišķīgs, palicis negrozāms savos lēmumos.

Arī lielā jūras braucēja dēls Ernando, kas tēva biogrāfijā nav skopojies ar leģendām, stāsta, ka kuģaļaudis sazvērējušies kādu nakti, kad admirālis atkal būšot noreibis no zvaigžņu gaismas, iesviest viņujūrā. Taču admirālis pats savās piezīmēs par dumpi nav ziņojis ne pušplēsta vārda. Ja uz kuģa būtuizcēlies dumpis, admirālis nebūt nekavētos parādīt nopelnus tā apspiešanā, lai cildinātu savu nesalaužamogribu. Tomēr viņa dienasgrāmatā ir pieminēta tikai pārejoša nepacietība, kurnēšana, nemiers, mazdūšība,nomāktība un pretestība, nevis nekārtības vai dumpis un draudi ar ieročiem. Turklāt «Santa Marija» tačuneatradās okeānā viena pati, turpat līdzās burāja abas pārējās karavelas ar valdniekam uzticīgu apkalpi.

Ir ziņas, ka oktobra sākumā matroži un virsnieki aizvien neatlaidīgāk prasījuši mainīt kursu, joKolumbs bija pavēlējis visu laiku būrāt tieši uz rietumiem. Beidzot arī viņš sāka šaubīties: 700 ligas —attālums līdz Sipangas salai jau bija aiz muguras, taču zeme vēl joprojām nerādījās.

7. oktobrī Kolumbs beidzot mainīja kursu un devās uz dienvidrietumiem. Pār kuģi no ziemeļiem uzdienvidrietumiem bija pārlidojuši milzīgi putnu bari, un varēja domāt, ka tie dodas pārnakšņot uzsauszemi vai arī bēg no ziemeļu zemēm, glābdamies no tuvās bargās ziemas. Tā bija laba zīme, kasiedvesa jaunas cerības.

Pasāts sāka pūst aizvien spēcīgāk, jūra sabangojās vētras brāzmās, un karavelas pilnās burās lidojapretim nezināmajai zemei. Par tās tuvumu nu jau liecināja daudzas pazīmes: gājputnu bari, kas pilnmēnessnaktīs traucās pāri kuģiem, zaļi meldri un niedres, koku zari

Okeāna jūru admirālis Kofcmbs uz kuģa (pēo senas gravīras).ar zaļām lapām un svaigiem ziediem, mežrožu zars ar augļiem un cilvēka roku apdarināts dēlis —

visas šīs pazīmes nomierināja kuģa ļaudis.Ceturtdien, 11. oktobrī, drīz pēc saules rieta un vakara lūgšanas admirālis uzrunāja matrožus uz

visām kara- velām. Viņš slavēja dievu par viņa žēlsirdību, ko viņš parādījis visā šajā ceļojumā,dāvinādams tik rāmu jūru, tik mērenus ceļa vējus, tik brīnišķīgu laiku un pasargājis no niknām vētrām unbriesmām. Admirālis aicināja visus šonakt sardzes laikā būt vēl modrākiem nekā līdz šim, jo kuru katrumirkli varot parādīties zeme. Kurš pirmais to ieraudzīšot, tas piedevām valdnieku apsolītajai balvaisaņemšot vēl zīda kamzoli. Spānijas katoliskie karaļi Fernando un Isabella bija apsolījuši maksāt šimlaimīgajam ik gadus līdz pat nāvei pensiju — desmit tūkstošus maravedi (26,5 zelta dukāti — mara- vedibija sīka naudas vienība).

Tonakt uz kuģiem neviens nedevās pie miera. Vīri uzmanīgi raudzījās aklajā tumsā, kur pie apvāršņajau sen bija nodzisušās rieta ugunis, bet mēness vēl nebija uzlēcis.

Admirālis un vēl kāds matrozis abi gandrīz vienā laikā — ap pulksten desmitiem vakarā ieraudzījajūrā gaismu, bet tā bijusi tik vāja, ka Kolumbs aicinājis ari karaļa kontrolieri un citus virsniekus ciešipavērot tumsā slīgstošo jūras tāli. Un tiešām — pēc tam kad ekspedīcijas vadītājs bija pateicis pargaismu, viņi sākuši lūkoties un saskatījuši kaut ko līdzīgu vaska sveces uguntiņai, kas gan cēlusies uzaugšu, gan slīdējusi uz leju.

Varbūt satrauktā fantāzija un sasprindzinātie jutekļi tai brīdī uzbūra admirālim gaismas vīziju, varbūttropu jūrā ieplaiksnījās sīko dzīvnieciņu blāvā gaisma, varbūt viņš bija ieraudzījis lukturi uz «Pintas», kasburāja pa priekšu, — kas to lai zina? Zeme tā nevarēja būt. Kolumbs arī pats par to šaubījās unnepavēlēja dot nekādu signālu.

Pagāja vēl četras stundas. Kuģi, cits citu apdzīdami, joprojām traucās pa bangojošo okeānu, ko tagadjau sudraboja uzlēkušais mēness. Tikai tad beidzot spānieši ieraudzīja tālos krastus. Karavela «Pinta»

bija ātrāka un burāja pa priekšu admirālim, un tā arī atrada zemi.Tas notika 1492. gada 12. oktobrī pulksten divos naktī. Matrozis Rodrigo de Triana pamanīja

mēness gaismā iemirdzamies baltu, smilšainu zemes ragu un iekliedzās: «Zeme! Zeme!»Kapteinis pavēlēja izšaut ar lielgabalu, signalizēdams par atklājumu, un samazināja gaitu. Kolumbs,

piesteidzies ar «Santa Mariju», uzsauca Martinam Pinsonam, ka par šo atklājumu kapteinim pienākotiespieci tūkstoši maravedi.

Vēlāk Rodrigo de Triana pieprasīja apsolīto atalgojumu, tomēr nekad to nesaņēma — ne zīdakamzoli, ne pensiju. Kolumbs apgalvoja, ka viņš pats jau vakarā esot pamanījis krastā uguni, kaut gankaravelas tai brīdī atradās no smilšainās zemes strēles vismaz piecdesmit līdz sešdesmit jūdžu attālumā,un izkaulēja no karaJa šo pensiju sev. To viņam līdz pat nāvei kārtīgi izmaksāja Seviljas lopkautuvjuīpašnieki.

Kolumbs nespēja dalīties slavā ar kādu no saviem ceļabiedriem, viņam par katru cenu visurvajadzēja būt pirmajam, pirmajam ieraudzīt pat gaismu svešās zemes krastos. Šis nožēlojamaisatgadījums ar pensiju liecināja tiklab par Amerikas atklājēja neapvaldīto godkārību, kā arī par mantkāriun augstsirdības trūkumu.

Kolumbs šajā naktī taču kļuva par jaunatklāto zemju vicekarali ar milzu ienākumiem, turpretimnabadzīgajam matrozim šī pensija būtu vesela bagātība. Arī brāji Pinsoni jutās apvainoti par šādunetaisnību. Dziļi aizvainotais matrozis vēlāk pametis dzimteni, pārcēlies uz Āfriku un pārgājis patmusulmaņu ticībā.

Uz kuģiem tūliņ ierēvēja visas buras, un spānieši līdz rīta svīdumam dreifēja okeānā, baidīdamiesuzskriet uz sēkļiem vai koraUu rifiem. Kuģinieki priecīgā satraukumā uzposās — skuva bārdu un tīrījaapģērbu. Kristofors Kolumbs pēc trīsdesmit piecu dienu garā brauciena pāri okeānam galu galā bijaaizvedis viņus uz Lielā hana zemi.

Kas gan viņus gaida tur, svešajā krastā? Visi cerēja, ka pirmajos saules staros sārtās liesmāsiedegsies ar

zelta dakstiņiem segtie jumti. Dārzos kuplos kanēļa un piparu koki, kas dod pasakaini dārgāsgaršvielas. No tumsas iznirs krāšņas marmora pilis, osta ar dārgām precēm piekrautiem kuģiem, ko turenkuri zelta un sudraba ķēdēs, un piekraste, pa kuru gausā gaitā soļos ziloņi, apklāti ar zelta un zīdasegām, nesdami uz muguras no smalka zelta plāksnēm kaldinātus tornlšus. Te visiem pietiks zelta, visikļūs bagāti.

Vīriem šķita, ka no krasta plūst spēcīgā garšvielu smarža, jaukdamās ar sāļo jūras vēju. Šoreiz tasnebija māns, priekša tumsā patiešām gulēja zeme — tomēr tā nebija ne Indija, ne Kataja, ne Sipanga, tābija tikai viena no nelielajām saliņām Bahamas salu arhipelagā.

BAHAMAS ARHIPELAGA SALĀS UN KUBĀ Eiropiešu pirmie soļi uz Amerikas zemes. — Kailie salinieki un «debesu sūlņi». — Indija un

«indiāņi». — «Cik viegli būs likt viņiem strādāt mūsu labā!» — 1492. gada 28. oktobris — Kubasatklāšanas diena. — Skaistākā zeme pasaulē. — Delegācija pie Lielā hana. — Uz zelta zemiBabeku. — «Pin- tas» pazušana. — Gar Orjentes ziemeļu krastiem uz austrumiem. — Haiti.

1492. gada 12. oktobra rītausmā spāniešu'skatienam pavērās zemi, smilšaini krasti ar zaļu kokucekuliem un krūmu biezokņiem. Matroži uzvilka buras, un kuģi, apbraukuši salas dienvidu galam, piestājarietumu krasta aizvējā.

Bahamas arhipelagā ir tūkstošiem salu, saliņu un rifu, un tagad, pēc vairāk nekā četriem gadsimtiem,neviens nevar pilnīgi precīzi pateikt, kuru no tām Kolumbs atklājis pirmo. Salas pirmiedzīvotāji indiāņi tosaukuši par Gvanahani (domājams, ka tā ir Votlinga sala).

Aiz svešādiem kokiem spīdēja rāma ezera spogulis, bet nekur nebija redzamas marmora pilis arzelta jumtiem, nebija ne ostas, ne ziloņu, ne kuģu. Biezoknī slap-

Jaunās Pasaules krastos (pēc senas gravīras).stījās kaili, izbijušies cilvēki, vērodami no jūras izni- rušos dīvainos briesmoņus ar lielajiem,

baltajiem spārniem.Kolumbs ietērpās spožās bruņās, uzmeta tām pāri tumšsarkanu mantiju — Kastīlijas admirāļa

parādes tērpu un kopā ar virsniekiem, karaja notāru un kontrolieri laivā devās uz krastu. Admirāļabarkasam sekoja laivas ar abu pārējo kuģu kapteiņiem un virsniekiem, kas bija apbruņojušies zobeniem,šķēpiem, arbale- tēm — lieliem lokiem, arkebūzēm un musketēm — tā laika šautenēm.

Turēdams rokās plīvojošu Kastīlijas karogu, Kristofors Kolumbs izkāpa krastā. Visi, pateikdamiesdievam tam kungam, nokrita ceļos, apkampdami zemi ar asarām acīm, priecādamies, ka viņiem parādītabezgalīga žēlastība un dievs ļāvis sasniegt salu. Tad admirālis piecēlās un deva šai salai Sansalvadora —Svētā Pestītāja vārdu, kā atzīmēts dienasgrāmatā.

Grūti iedomāties cildenāku mirkli jebkura cilvēka mūžā — izkāpt pirmajam svešas pasaules krastā,bet vēl grūtāk iedomāties, kādu asiņainu, traģisku lappusi cilvēces vēsturē pavēra šis grandiozaisatklājums.

Augstu pacēlis karogu, admirālis uzaicināja notāru un kontrolieri apliecināt, ka viņš, dons KristoforsKolumbs, karaļa un karalienes vārdā pasludina šo salu par Spānijas īpašumu, un iecirta ar zobenu zīmeskokos, kā lajos laikos bija pieņemts, izkāpjot krastā pagānu zemē. Notārs tūdaļ par to uzrakstīja attiecīguaktu.

Drīz vien krastā sapulcējās liels bars salinieku. Ziņkārība lika viņiem aizmirst nesenās bailes

rītausmā, kad no jūras iznira peldošas birzis ar augstiem kokiem, ko sedza baltas un krāsainas lapas, unkad no šiem neredzētajiem briesmoņiem atīrās vairākas lielas laivas. Tajās atrādās neparasti ļaudis, pēcsalinieku domām, debesu sūtņi, tērpti spožā, cietā audumā — bruņās, kas spulgoja saules staros.Svešinieku bālās sejas šķita izrotātas ar baltu, rūsganu vai melnu kokvilnu — daudzi jūras braucējiaudzēja bārdas, ko sarkanādainie salinieki — indiāņi nepazina. Izbrīnu viņos radīja viss — gan krāšņospalvu cekuli pie bruņucepurēm, gan karogi, kas šķita lielu putnu spārni, gan spožās, asās nūjas — zobenipie svešinieku sāniem. Kailie dabas bērni bikli tuvojās svešajiem ļaudīm, nesdami tiem dāvanas unpūlēdamies izprast atbraucēju valodu un žestus.

Par šo pirmo sastapšanos ar svešās zemes ļaudīm admirālis ierakstījis dienasgrāmatā: «Tā kā viņipret mums izturējās draudzīgi un es apzinājos, ka labāk pievērst viņus mūsu svētajai ticībai ar mīlestību,nevis ar varmācību, tad devu viņiem sarkanas cepurītes un stikla krelles, ko kar ap kaklu, un daudz citumazvērtīgu mantu, kas viņiem sagādāja lielu prieku. Un viņi tik labi izturējās pret mums, ka tas likās tīraisbrīnums. Viņi peldus devās pie laivam, kur mēs atradāmies, un nesa mums papagaiļus un kokvilnas dzijasšķeteres, un iesmus, un daudz citu mantu un apmainīja visu to pret citiem priekšmetiem, ko mēs viņiemdevām, kā, piemēram, pret mazām stikla krellītēm un zvārgulīšiem. Un viņi ļoti labprāt atdeva visu, kasvien viņiem bija.

Bet man likās, ka šie ļaudis ir ārkārtīgi nabadzīgi un

Dievkalpojums krastā (pēc senas gravīras).dzīvo lielā trūkumā. Viņi staigā kaili kā no mātes miesām nākuši… Visi, ko man nācās redzēt, bija

jauni ļaudis: starp viņiem nebija neviena, kas būtu vecāks par trīsdesmit gadiem, visi viņi izskatās ļotilabi: viņu ķermeņi ir lunkani un skaisti, un sejas tīkamas; bet mati viņiem rupji, līdzīgi zirgu krēpēm, unapcirpti mazliet augstāk par uzacīm, izņemot dažas šķipsnas, ko viņi nēsā atmestas atpakaļ, ataudzējot tāsļoti garas, un nekad neapcērp.»

Viņu ādas krāsa Kolumbam atgādināja Kanāriju salu arhipelaga iezemiešus gvančus: viņi nebija nemelni, ne balti, ne visai tumši, ar melnu vai sarkanu krāsu izkrāsojuši ķermeni -vai arī tikai seju; Viņinenēsāja un nepazina dzelzs ieročus: kad spānieši viņiem parādīja zobenus, viņi satvēra asmeņus un aiznezināšanas sagrieza pirkstus.

Nākamajā rītā ap karavelām jūrā pulcējās indiāņu vienkoči — kanoe, izdobti no vesela kokastumbra. Laivās varēja sakāpt četrdesmit līdz piecdesmit cilvēku, bet bija arī mazi vienkoči ar vienuairētāju. Salinieki ļoti veikli īrās ar maizes lizei līdzīgiem airiem.

Admirālis devās apskatīt tuvāk jaunatklāto salu. Tā bija liela, līdzena, bez kalniem, vietām apaugusiar bieziem mežiem, kur kokos lidinājās daudzkrāsaini papagaiļi.

Spānieši laivās apbraukāja salas piekrasti, kur atrada vairākus ciematus, kuru iemītnieki sauca:«Nāciet, skatieties, tie ir debesu sūtņi, nesiet viņiem ēdamo un dzeramo!»

Vai šie labsirdīgie, viesmīlīgie ļaudis varēja noģist, ka šie debesu sūtņi jau pēc dažiem gadiemmedīs viņus visā arhipelagā kā meža zvērus un veselām kuģu kravām vedīs uz spāniešu kolonijām, liksviņiem nirt jūrā pēc pērlēm un vergot zelta un vara raktuvēs, kur nelaimīgie ļaudis drīz vien apmirs?

1520. gadā spānieši Ba- hamas arhipelagā vairs neatrada neviena indiāņa. Salas bija tukšas, pamestas,izmirušas. Neviens vairs nevarēja pateikt, kur īsti pirmoreiz izkāpis krastā Amerikas atklājējs.

Indiāņi, vēl nenojauzdami nekā ļauna, kā šeit, tā arī daudzās citās salās izturējās pret svešiniekiem ardziļu cieņu, apbrīnu un dievināšanu. Senas teikas, kas bija izplatītas visās indiāņu ciltīs no Antiļu salāmlīdz pat Meksikai un Peru, vēstīja, ka no austrumiem nākšot dievišķīgas būtnes, saules dēli, kas atnesīšotlaimi un līksmību. Naivajiem dabas bērniem šķila, ka senā teiksma pārvērtusies īstenībā, dievu dēlinokāpuši no debesīm un atpeldējuši pāri ūdeņiem saules kuģos. «Un viņi pateicās dievam, krita piezemes, pacēla rokas pret debesīm un lūdza mūs, lai mēs nākot viņu zemē,» rakstīts dienasgrāmatā.

Taču visvairāk Kolumbu interesēja zelts: «Es biju uzmanīgs pret viņiem un neatlaidīgi lūkoju izzināt,vai šiem ļaudīm ir zelts. Es redzēju dažiem zelta gabaliņus, kas iesprausti degunā izdurtos caurumiņos.Un, izskaidrodamies ar zīmēm, izdibināju, ka, kuģojot uz dienvidiem, tais apvidos es sastapšot kādukarali, kam esot lieli zelta trauki, un šim karalim esot ļoti daudz zelta.»

Zeltam indiāņu dzīvē nebija nekādās reālas vērtības, un viņi, acīm redzot, turēja šo metālu parapburtu, jo tas laika gaitā nemaz nepārvērtās, un tāpēc salinieki valkāja zelta piekariņus pie deguna,_lūpām un ausīm, lai zelts aizgainītu ļaunos garus. Indiāņi bez kādas nožēlas apmainīja to pret vasādiemnieciņiem, pat pret stikla lauskām un sadauzītu māla podu gabaliem. Turpretim spānieši alkatīgi grābaikvienu zelta gabaliņu, ielūkojās pat nabadzīgajās būdiņās boijo, taču zelta bija maz.

Cik varēja noprast, zelts uz šejieni bija atceļojis no tālienes, kur to iegūstot kādā lielā salā.Admirālis tāpēc nolēma doties drīz projām uz dienvidrietumiem. Pie šiem nabadzīgajiem ļaudīm kavētiesnebija nekādas vajadzības. Viņu interesēja arī garšvielas, taču ne Sansalvadora salā, ne tuvējās kaimiņusalās tās nebija atrodamas.

Salinieki stāstīja, ka tālāk dienvidos esot citas salas, to skaitā kāda liela zeme Kuba, kur esot daudzdzeltenā metāla.

Kolumba ģeogrāfiskie priekšstati vēl arvien bija tikpat juceklīgi kā ceļojuma sākumā. Viņš ne mirklinešaubījās, ka viņa karavelas nonākušas Indijā, tas ir, Austrumāzijā, ka tepat tuvumā ir Sipanga (Japāna)un Ķīna — Lielā hana valsts. Tāpēc viņš nosauca saliniekus par «indiāņiem» (indios) — Indijasiedzīvotājiem. Sis nosaukums kā īpatnējs piemineklis Kolumba kļūdai saglabājies vēl šobaltdien. SalasKārību jūrā vēlāk iedēvēja par Vestindijas jeb Rietumindijas salām, bet īsto Indiju — par Ostindiju jebAustrumindiju.

Sagūstījis dažus indiāņus, lai tie rādītu kuģiem ceļu, Kolumbs burāja tālāk uz dienvidiem paBahamas arhipelagu. Nevar noliegt viņa novērošanas spējas, kas izpaudās dabas aprakstos:

«Šeit daudz ezeru, un apkārt tiem brīnišķīgas birzis. Tāpat kā visas citas salas, arī šī sala visa irzaļa, un zāle šeit tāda kā Andalūzijā aprīlī, un mežos dzied putni, un cilvēks, šeit nokļuvis, vairs nevēlasdoties projām no šīm vietām. Aptumšodami sauli, šeit lido papagaiļu bari, un bez tam brīnum daudz cituvisdažādāko putnu, kas pavisam atšķiras no mūsējiem … '

… Zivis šeit tik ļoti atšķiras no mūsējām, ka liekas tīrais brīnums. Dažas ir līdzīgas gaiļiem maigāskrāsās — gan zilas, gan dzeltenas, gan sarkanas un vēl citādos toņos; citas turpretim ir pavisam raibas …Uz sauszemes neesmu redzējis nekādus radījumus, ja neskaita papagaiļus un ķirzakas. Kuģa zēns mansacīja, ka viņš esot redzējis lielu čūsku. Ne aitas, ne kazas, ne citus dzīvniekus es neesmu redzējis …»

Kādā saliņā spānieši ar pīķiem nodūra kādas septiņas pēdas garu čūsku, kam bijušas ķepiņas. Tā bijaigu- āna — liela ķirzaka, kuras gaļu salinieki vērtējuši kā lielisku delikatesi.

Salinieki, ieraudzījuši kuģus, sākumā gandrīz aizvien panikā bēga projām no savām nabadzīgajāmbūdām. Tad spānieši sagūstīja kādu no bēgļiem, apdāvināja viņu ar dažādiem nieciņiem, pacienāja ar vīnuvai sīrupu un palaida, lai viņš aiznes saviem ciltsbrāļiem vēsti par labsirdīgajiem svešzemniekiem.

Redzot biklos, miermīlīgos saliniekus, kam nebija citu ieroču kā vien īsi koka šķēpi ar kaula vaizivju asaku uzgali, kareivīgais un dievbijīgais katolis nosprieda, cik viegli būšot šos ļaudis atgriezt un liktviņiem strādāt spāniešu labā, tas ir, kristīt saliniekus un padarīt viņus par vergiem. Kolumba attieksme

pret indiāņiem jau no paša sākuma bija divkosīga un nodevīga: viņš slavēja to tikumus, labsirdību unskaistumu un turklāt uzskatīja tos par savu un Spānijas valdnieku īpašumu.

Taču kailie, nabadzīgie salinieki nepavisam neatbilda tām ilūzijām, ko loloja Kolumbs, izlasījisbrīnišķīgos stāstus Marko Polo un Mandevila grāmatās. Marko Polo taču nekur nebija pieminējisnabadzīgas salas, kur ļaudis staigā gluži kaili zem krāšņiem, ziedošiem kokiem un krūmiem.

Kolumbs jūsmoja kā dzejnieks par jaunatklāto zemi, kas likās tik krāšņa kā paradīze, bet lajā pašālaikā uzlūkoja šo nabadzīgo paradīzi kā tirgotājs, lauzīdams galvu, kā iegūt no tās kādu labumu.

Kolumbs atklāja vēl vairākas nelielas salas un ikvienu pasludināja par Spānijas īpašumu, nosaucottās svētās jaunavas Marijas un Kastīlijas valdnieku vārdā. Taču tās ne ar ko sevišķu neatšķīrās noSansalvado- ras — tās bija tādas pašas zemas smilšu strēles, tropu mežu apaugušas, miermīlīgu ļaužuapdzīvotas. «Šīs salas ir ļoti zaļas un auglīgas, gaiss šeit patīkams .. .Gribu turpināt ceļu un apbraukāt šīszemes, un izkāpt daudzās salās, lai atrastu zeltu. Un, tā kā gūstekņi ar zīmēm paskaidroja, ka tur nēsājotzelta aproces uz rokām un kājām …, tad es esmu pārliecināts, ka ar visu varenā palīgu atradīšu zeltu tur,kur tas rodas,» raksta Kolumbs.

Pēc divu nedēļu kuģošanas starp Bahamas arhipelaga daudzajām sīkajām saliņām un rifiemKolumbs 1492. gada 28. oktobrī sasniedza Kubu tās ziemeļaustrumu piekrastē (tagadējā Orjentesprovincē) pie kādas ūdeņiem bagātas upes, kas plūda plašā ielejā starp skaistu kalnu grēdām. Viņšnosauca šo zemi Huana vārdā par godu princim, Spānijas troņmantniekam. Pēc prinča nāves salupārdēvēja par Fernandīnu, taču galu galā spānieši sāka lietot vecu veco indiāņu nosaukumu — Kuba.

Sala bija patiešām brīnišķīga. Dienasgrāmatas atstāstījumā tai veltīts daudz cildinošu vārdu.Kolumbam šķita, ka viņš nekad nav redzējis tik skaistu zemi. Visur auga brīnišķīgi, zaļi meži, un

ikvienam kokam augļi un ziedi bija citādi. Visur jauki skanēja putnu dziesmas. Milzum lielā daudzumāauga palmas ar lielām lapām, kas nemaz neizskatījās ne pēc Gvinejas, ne pēc Kastīlijas palmām.

Kolumbs nebeidza jūsmot par tropu dabas ainavām, ikviena jauna saliņa, ikviens līcis, upes grīva,krasts un kalns šķita viņam jaukāks, brīnišķīgāks par iepriekš redzēto.

«… viņš raudzījās uz krāšņo tropu pasauli, kā maigs tēvs veras sava bērna dzidrajās actiņās,»jūsmīgi piezīmē vācu ģeogrāfijas vēsturnieks O. Pešels, pavisam aizmirsdams, kādu postu šis «maigaistēvs» vēlāk nodarīja jaunatklātajām zemēm.

Krastus izroboja daudzi labi aizsargāti, mierīgi līči un dziļu upju grīvas. Jūra bija tik rāma, ka likās,it kā tā nekad neviļņojas; uz krasta zāle auga gandrīz pie paša ūdens, kā tas nekad nemēdz būt, kur jūra irvētraina.

Dzidro, zilgmaino ūdeņu miers Kolumbam likās mūžīgs: viņš vēl nebija pieredzējis šo dienvidu jūrubaismīgās viesuļvētras — ciklonus, kas izrauj kokus ar saknēm un izraisa postošus plūdus, nogremdēkuģus un sadzen jūras ūdeņus zemienēs.

Upes Kubā bija pavisam citādas nekā Āfrikā. Tur plūda varenas, duļķainas straumes, nesdamaspūstošus augus un slimību dīgļus, turpretim šeit tās bija dziļas, dzidras un tīras. Tajās netrūka pērleņu unlielu bruņurupuču.

Pēc indiāņu žestiem Kolumbs noprata, ka šī zenie esot ļoti liela un to nevarot apbraukt ar kuģi patdivdesmit dienās. Tāpēc viņš nodomāja, ka jau pabraucis garām Sipangai un sasniedzis Āzijas piekrastiĶīnā. Par to liecina arī ieraksti kuģa žurnālā: «Esmu pilnīgi pārliecināts, ka atrodos uz kontinenta, vairāknekā simt jūdžu vai mazliet mazākā attālumā no Zaitunas un Kvinsa- jas» (Ķīnas dienvidu pilsētām).Kuba, pēc viņa domām, būšot kāda no pussalām Manzi provincē kontinenta piekrastē. Bet kur ganpilsētas, kur tempļi ar zelta jumtiem, kur bronzas lielgabali, kur augstmaņi ar zeltu cauraustos tērpos, kurzelts un garšvielas?

Spāniešu karavelas burāja gar Kubas ziemeļu krastiem, uzkavējoties līčos un upju grīvās, kur manījaindiāņu ciematus.

Tolaik Kubā dzīvoja trīs indiāņu ciltis, ko vadīja virsaiši kasiki un behiki — priesteri, dziednieki un

burvji. Divu cilšu locekļi bija klejotāji, mednieki un zvejnieki — akmenslaikmeta kultūras ļaudis — unlietoja rupjus, neapslīpētus akmens rīkus, kā arī darināja darba rīkus no koka, lielām jūras gliemežnīcāmun zivju asakām. Trešā cilts — taini atradās uz augstāka attīstības līmeņa un jau nodarbojās ar primitīvuzemkopību. Tīrumus apkopa viss ciemats kopīgi. Taini audzēja kukurūzu, manioku, pupas, zemesriekstus,ķirbjus, piparus, saldos kartupeļus, dažādus augļus un tabaku.

Taču dāsnā salas daba vēl bija nabadzīga salīdzinājumā ar mūsu dienām — te vēl nekuplojabezgalīgie cukurniedru biezokņi, lielākā Antiļu salu bagātība, un banānu plantācijas, nebija kafijas kokuun kokos- palmu biržu.

Ar zveju un medībām nodarbojās vīrieši, bet sievietes lielāko tiesu strādāja uz lauka. Taini pratadarināt māla traukus un kokgriezumus, taisīja darba rīkus no lielām gliemežnīcām, pina murdus un tīklus,auda audumus no kokvilnas vai seibas koka šķiedrām, cēla niedru vai bambusa būdas. Spānieši tur atradamāla statuetes un sieviešu figūras, kā arī daudz masku, smalkus tīklus, āķus un citus zvejas rīkus. Būdāsmitinājās arī suņi, kas neprata riet, un nesen pieradināti savvaļas putni, bet nekur nemanīja nekādusmājdzīvniekus.

Par salas iedzīvotājiem, ļoti viesmīlīgiem, labsirdīgiem dabas bērniem, Kolumbs rakstīja: «Šieļaudis ir padevīgi un bikli. Kā jau teicu, viņi ir kaili, bez ieročiem un bez likuma. Šīs zemes ir ļotibagātas. Šeit aug ļoti daudz mames (batātes — saldie kartupeļi) — burkāniem līdzīgi augļi ar kastaņugaršu, ir pupas, kas stipri atšķiras no Kastīlijā augošajām, kā arī daudz kokvilnas. Tomēr kokvilnu šeitnesēj. Tā aug savvaļā klajumos uz gariem stublājiem. Es domāju, ka savākt kokvilnu var visu gadu … Šeitir tāds daudzums dažādu augļu, ka nav iespējams tos aprakstīt. Un no visa tā var gūt labumu … Šeit audzēahi (jamsu) — augu ar tādiem bumbuļiem kā bumbieri. Ahi sagatavo kā maizi: saknes samaļ, pēc tamiejauc miltus un mīklu izcep.»

Pēc ražas novākšanas šo augu lakstus iestādot citā vietā, un tad izaugot četri vai pieci bumbuļicilvēka kājas resnumā.

Tajos laikos četras piektdaļas no visas Kubas klāja biezi, krāšņi tropu meži un visu šo zemi varējapārstaigāt palmu ēnā.

Mežos lidinājās milzīgi ziediem līdzīgi tauriņi un skraidelēja visās varavīksnes krāsās zibošikukaiņi, kas bija tikpat krāšņi kā neskaitāmie tvanīgi smaržojošie ziedi, starp kuriem jo sevišķi izcēlāsorhidejas. Bez mitas sirsināja circeņi un cikādes.

Hibaras upes grīvā Kolumbs pavēlēja izmest enkurus un palika te divpadsmit dienas. Indiāņi,redzēdami, ka baltie svešinieki nedara viņiem nekā ļauna, laivās sabrauca ap kuģiem, un drīz vien sākāsrosīga maiņas tirdzniecība.

Vēlēdamies izdabāt svešzemniekam, kas neatlaidīgi izprašņāja indiāņus, kur salā atrodams zelts, viņiapgalvoja, ka daudz šī metāla esot Kubas vidienē Kuba- nakanā. Kolumbs iedomājās, ka tā esot MarkoPolo daudzinātā hana Kubilaja galvaspilsēta, un nosūtīja uz turieni vēstnešus — tulku Luisu de Toresu,kas prata arābu un ebreju valodu, un vēl kādu otru pieredzējušu jūras braucēju, kas agrāk Gvinejā bijaapmeklējis nēģeru cilšu virsaišus. Sūtņiem deva līdzi Spānijas valdnieku vēstījumu un dāvanas Lielajamhanam, kā ari dažādus stikla nieciņus un drānas, lai pa ceļam spānieši varētu iemainīt pārtiku. Viņuspavadīja divi indiāņi.

Vai var atrast vēl dziļākas ironijas paraugu! Lielais jūras braucējs meklēja Kubā ceļus uz pilsētu,kas atradās pavisam otrā zemeslodes malā, ceļus pie mongoļu valdnieka, kura dinastija jau vairāk nekāsimt gadu bija gāzta no troņa un pat izdzīta no Ķīnas.

Tur, kur tagad atrodas Olginas pilsēta, vēstneši atrada lielu ciematu ar piecdesmit palmu lapāmapjumtu būdu. Indiāņi sagaidīja svešiniekus kā debesu sūtņus, virsaitis par godu viņiem sarīkoja dzīres,indiāņi skūpstīja viņiem kājas un rokas un nesa visādas dāvanas. Spānieši bija sajūsmā par tik sirsnīguuzņemšanu, tomēr Toress ar bažām atklāja, ka šie sarkanādainie ļaudis neviens nesaprot arābu valodu unnekur nav atrodamas bagātas pilsētas ar mūra namiem, tirgotājiem un valdniekiem.

Indiāņi mieloja svešiniekus ar kasabi — maniokas miltu maizi, ko spānieši jau bija nogaršojušiBahamas arhipelaga saliņās, un ar ugunskura pelnos ceptiem miltainiem un smaržīgiem augļiem, koindiāņi izraka no zemes. Tā eiropieši pirmo reizi iepazinās ar kartupeļiem.

Sūtņi neatrada ne zeltu, ne sudrabu, ne dārgakmeņus, ne arī garšvielas. Viņi veltīgi rādīja indiāņiemgan piparus, gan krustnagliņas un kanēli — tādus augus salinieki savā zemē nekad nebija redzējuši.

Atgriezdamies uz kuģiem liela ļaužu bara pavadībā, spānieši novēroja kaut ko dīvainu: daudziindiāņi satina tīstokļos kāda auga sausās lapas, aizdedzināja tos no viena gala un pēc tam ar labpatiku«pēc sava paraduma dzēra dūmus». Sos lielos cigārus salinieki dē- vcija par tabako. Ik atpūtas vietā viņiesot aizdedzinājuši tādu cigāru, katrs ievilcis dūmus trīs četras reizes un laidis tos caur nāsīm. Ievērojamiļaudis — kasiki

Kolumba ce|š pie Kubas un Espanjolas krastiem (1492.—1493. g).esot dūmu dzeršanai lietojuši dobu caurulīti mazā pirkstiņa resnumā — kaobu. Caurulītes vienu galu

ar diviem šķirtiem caurumiņiem viņi likuši nāsis, bet otru turējuši virs aizdedzinātas tabakas kaudzītes. Sībija eiropiešu pirmā iepazīšanās ar tabaku.

Jūrnieki, acīm redzot, arī izmēģināja tabaku, un admirālis to neaizliedza, kaut ari redzēja viņus ātriapreibstam no nepierastajiem, stiprajiem dūmiem. Viņš tikai piezīmēja, ka nesaprotot, kāds labumsviņiem esot no šīm kvēlojošajām pagalēm.

Spānieši nemaz nenojauta, cik ātri šīs «kvēlojošās pagales» izplatīsies visā pasaulē par spītiaizliegumiem un pat baznīcas lāstiem, kādu milzīgu peļņu tās atnesis tirgotājiem un kādu postu nodarīscilvēku veselībai.

Sagaidījuši atpakaļ sūtniecību, spānieši vairākas dienas laboja karavelas un pēc tam devās tālāk garKubas piekrasti uz ziemeļrietumiem, līdz sasniedza sīku saliņu un koraļļu rifu virkni, ko admirālisnosauca par «Karaļa dārziem» (tagadējais Kamagvejas arhipelags).

Kolumbam šķita, ka viņš sasniedzis nabadzīgu Ķīnas novadu, un tāpēc pagriezās atpakaļ uzaustrumiem. Pēc neskaidrajiem indiāņu norādījumiem un žestiem viņš cerēja tur atrast zeltu un garšvielas:«Viņš rādīja indiāņiem kanēli un piparus. Viņi pazina kā vienu, tā otru un ar zīmēm lika saprast, ka netāluno šī apgabala pa ceļam uz dienvidaustrumiem esot daudz līdzīgu augu. Viņiem admirālis parādīja arizeltu un pērles, un sirmgalvji viņam atbildēja, ka vietā, ko saucot par Boijo, esot neizsakāmi daudz zelta;tur zelta rotas nēsājot ausīs, uz kājām, uz rokām, uz kakla, un tai pusē esot arī pērles. Viņš uzzināja ari, katur esot lieli kuģi un bagātas preces, un tā zeme esot dienvidaustrumos, bet vēl tālāk dzīvojot vienacainiļaudis un ļaudis ar suņu purniem, un tie ēdot cilvēku gaļu … un tos saucot par kanibāliem … Un indiāņijuta bailes no viņiem … Viņi zaudēja valodu, baidīdamies, ka viņus apēdīs, un apgalvoja, ka kanibāliesot labi apbruņoti ļaudis.»

Kolumbs nosprieda, ka indiāņi melojot un kanibāli, kas aizveduši gūstā indiāņus, droši vien esotļaudis no Lielā hana zemēm.

Citi indiāņi apgalvoja, ka bagāto zemi austrumos saucot par Babeku vai Kviseju un tur esotneskaitāmas bagātības.

Cik varēja saprast no viņu žestiem, cilvēki tur savācot zeltu tieši piekrastē nakts laikā sveču gaismā,

bet pēc tam ar āmuriem izkaļot no tā zižļus. Kolumbam šķita, ka Kviseja varētu būt Kinsaja, Ķīnasslaveriā pilsēta. Cerības no jauna spārnoja jūras braucējus, un viņi steidzās uz austrumiem.

Admirālis rūpējās arī par ceļa rādītājiem un nosprieda, ka vajadzētu sagūstīt dažus indiāņus, vēlākaizvest viņus uz Spāniju un apmācīt spāniešu valodā — tad viņi iepazītos ar Spāniju, pieņemtu spāniešuparažas un ticību un atgriezušies kļūtu par tulkiem un kristīgās ticības izplatītājiem. Kolumbs slavējaindiāņus kā visai miermīlīgus ļaudis, kuri nezinot, kas ir ļaunums, slepkavības un zādzības, nenēsājotieročus un esot tik bikli, ka jebkurš no spāniešiem varot piespiest bēgt simtiem indiāņu.

12. novembrī Kolumba karavelas devās meklēt noslēpumaino zelta zemi. Spānieši aizveda sev līdziuz «Santa Marijas» vairākus saliniekus, kas, ziņkārības dzīti, bija uzkāpuši uz kuģa, — sešus vīriešus,septiņas sievietes un trīs bērnus.

Sagūstījis sievietes un bērnus, Kolumbs piezīmē: «Es rīkojos tā, zinādams, ka indiāņi Spānijājutīsies la

bāk, ja viņiem būs līdzi sievietes no savas zemes… Indiāņi labprātāk izpildīs to, ko no viņiemprasīs, un bez tam šīs sievietes ātri iemācīs spāniešiem savu valodu, kas ir viena visās Indijas salās.»

Priesteri, iemācījušies indiāņu valodu, viegli varēšot sludināt kristīgo ticību: «Es lūdzu dievu, laijūsu augstības pieliktu pūles un uzņemtu baznīcas klēpī tik lielas tautas un piegrieztu tās mūsu ticībai, kāarī iznīcinātu visus, kas nevēlas pielūgt tēvu, dēlu un svēto garu.» Kad tas notikšot, Spānija iegūšotmilzīgas bagātības, jo šajās zemēs esot milzīgi zelta krājumi.

Kolumbs vairākkārt piemin smagās zelta aproces, ko valkājot indiāņi ap kaklu, rokām un kājām,dārgakmeņus un pērles, kā arī smaržīgos sveķus un garšvielas, kas došot milzīgu peļņu. Varot savākt arīdaudz kokvilnas un pārdot Lielā hana pilsētās.

Viņš domāja un sapņoja tikai par zeltu, tas bija viņa lāsts, mānija un cerība. Pārāk ilgi viņš bijadzīvojis trūkumā un lūdzis no pasaules varenajiem žēlastības dāvanas un naudu savas ieceres īstenošanai.Nu bija pienācis laiks spoguļoties zelta dieva žēlastības staros. Visur viņam rēgojās spožais metāls, visuviņš iemainīja pret zeltu — gan krelles, gan spogulīšus, gan trauku lauskas, gan sarkanās cepurītes, ganmazus zvārgulīšus, ar kuriem vēlāk spānieši pārplūdināja visas Antiļu salas. Zvārgulītis vispirmsielīksmoja naivos saliniekus un pēc tam kļuva par viņu verdzības mēru — ar zvārgulīti mērīja verguatnestā zelta daudzumu.

Zelts admirālim bija vajadzīgs, lai aizbāztu mutes neticīgajiem, kas tik dedzīgi apstrīdēja viņaprojektu, vajadzīgs, lai pārsteigtu un apkaunotu savus nelabvēļus un ienaidniekus. Zelts liks atzīt viņanopelnus, ar zeltu viņš segs ekspedīcijas izdevumus, ar zeltu viņš pierādīs karalim un karalienei, ka viņinav dāvājuši savu labvēlību necienīgam, ar zeltu viņš piepildīs karaļa kasi.

Ar tādām cerībām spānieši gar tagadējās Orjentes provinces krastiem burāja uz dienvidaustrumiem.Šeit viņi piedzīvoja pirmo spēcīgo vētru visa ceļojuma laikā. Kolumbs pavēlēja abiem pārējiem kuģiemsekot flagmanim, kas devās meklēt patvērumu kādā līcī.

«Pinta» kā ātrākais kuģis burāja pa priekšu krietnā attālumā, kad admirālis pēkšņi bez brīdinājuma,neizšaujot ar lielgabalu, pavēlēja mainīt kursu un doties atpakaļ, lai atliktu braucienu uz Boijo jeb Babekunelabvēlīgo laika apstākļu dēļ. Uz «Pintas», liekas, nevarēja saskatīt «Santa Marijas» signālugunis, unMartins Alonso Pinsons joprojām burāja iepriekš norunātajā virzienā uz austrumiem.

Otrā rītā kļuva skaidrs, ka «Pinta» pazudusi. Tās kapteinis Pinsons jau vairākkārt bija izteicisnepatiku un neapmierinātību ar neiecietīgā, skarbā svešzemnieka rīkojumiem, ar ilgo vilcināšanosBahamas arhipelagā un Kubas piekrastē. Tagad kapteinis, šķiet, bija nolēmis pirmais aizsteigties uzbagāto zemi.

Admirālis, nosodīdams kapteiņa alkatību, piezīmē, ka viņš nošķīries nevis slikta laika dēļ, bet gantikai savu iegribu dēļ. Viņš esot sagādājis Kolumbam arī daudz citādu rūpju un raižu.

Ernando Kolumbs, lielā jūras braucēja dēls, tēva biogrāfijā šo pilnīgi iespējamo nejaušību iztēlojiskā nodevību, kā vismelnāko nepateicību. Pinsonu, šo drosmīgo, prasmīgo jūras braucēju, kas ekspedīcijas

sarīkošanai bija sagādājis vairāk līdzekļu nekā pats Kolumbs, attēlojis kā dezertieri, nepateicīgu skauģi,kurš pirmais gribējis aizsteigties uz pasakaini bagāto zelta zemi, pirmais ar zelta kravu atgriezties Spānijāun tur gut visus labumus un priekšrocības, ja Kolumbs atceļā ietu bojā.

Kolumbs pēc šķietamās Pinsona dezertēšanas rīkojās pavisam neloģiski: viņš nevis steidzās pakaļdezertierim uz zelta zemi, bet vēl gandrīz divas nedēļas burāja gar Kubas piekrasti, iegriezdamies gandrīzvisos līčos. Admirālis rifiem bagātajā piekrastē, pūšot mainīgiem vējiem — brīzēm un pretvējiem, jutāsvisai nedrošs un nevēlējās riskēt, lai neuzskrietu sēklī.

«Santa Marija» un «Ninja» gar skaistajiem Orjentes krastiem uzmanīgi virzījās tālāk uz austrumiem.Augstas kalnu grēdas ieslīga jūrā, un upes starp tām veidoja plašus, ērtus līčus, kur, pēc Kolumbavārdiem, varēja patverties visas Spānijas kuģi. Viņa vērīgā acs pamanīja kalnu nogāzēs lieliskus lietkokumežus — mil-

zlgas, brīnišķīgas priedes, kas varēja noderēt kuģu būvei. No tām varētu iznākt masti un klāja dēļivislielākajiem Spānijas kuģiem. Kolumbs šeit atrada arī ozolus un upi, pie kuras bez pūlēm varēja ierīkotzāģētavu, ko darbinātu ūdensrats.

5. decembrī Kolumbs nonāca pie Kubas galējā austrumu punkta — Maisi raga, ko viņš nosauca parAlfas un Omegas (Gala un Sākuma) ragu, domādams, ka sasniedzis Āzijas kontinenta austrumu punktu, kurbeidzoties Austrumi un sākoties Rietumi. Šeit admirālis dienvidaustrumu virzienā saskatīja jūrā kalnainuzemi un jau nākamajā dienā sasniedza jaunu, lielu salu, ko indiāņi dēvēja par Haiti, ar augstiem, krāšņumežu apaugušiem kalniem, plašām, auglīgām ielejām un lielām upēm. Naktī salā mirdzēja daudziugunskuri — jaunā zeme bija biezi apdzīvota.

Matroži te izzvejoja zivis, kas bija līdzīgas Spānijas zivīm, no kalniem dvesa spirgts vējš,mazinādams saules svelmi, dziedāja pat lakstīgalas — jūras braucējiem viss atgādināja tālo dzimteni,tāpēc Kolumbs jaunatklāto zemi nosauca par Espanjolu — Mazo Spāniju, svinīgi pievienodams šo zemiKastīlijas un Aragonas valdnieku īpašumiem.

ESPANJOLA — MAZA SPĀNIJA Krāšņā, auglīgā sala. — Biklie, viesmīlīgie salinieki. — «Un viņi noderīgi tam, lai pār viņiem

valdītu…» — Alkatīgie un nepiepildāmie spānieši. — «Santa Marijas» bojā eja. — Navidadas lortadibināšana. — Baltie dievi runa lielgabalu valodā. — Sastapšanās ar «Pintu». — Zelta upe unsirēnas. — Pirmā bruņotā sadursme.

Abas karavelas, uzmanīgi mērīdamas dziļumu, lēnām burāja gar Espanjolas krastiem apkārtzemesragiem un iegriezās daudzajos līčos. Tie valdzināja Kolumbu ar savu krāšņumu. Skaistajos krastosauga birzis ar daudziem augļu pilniem kokiem, un viņam jau šķita, ka starp tiem netrūkst visdažādākogaršvielu.

Likās, pat visvairāk slavinošie vārdi nespēja atainot Espanjolas krāšņās ainavas.«Šī zeme ir diezgan vēsa un tik jauka, ka trūkst vārdu tās aprakstīšanai… Visā Kastīlijā neatradīsies

tāda stūrīša, kas skaistumā un piemīlīgumā varētu sacensties ar šo zemi. Un visa Espanjola … ir viscauriekopta kā Kordovas ieleja . . .»

Espanjolas iedzīvotāji rādījās vēl biklāki un neuzticīgāki kā citās jaunatklātajās zemēs un panikāaizbēga mežu biezokņos, kad spānieši izkāpa krastā.

Kolumbs pavēlēja lietot jau pārbaudīto paņēmienu: sagūstīt indiāņus, apdāvināt tos un tad aizsūtītatpakaļ krastā.

Matroži, izcēlušies malā, drīz vien atveda uz kuģa gūstekni — skaistu, piemīlīgu, pilnīgi kailumeiteni, kuras ausis un degunu rotāja prāvi zelta piekariņi. Tas bija lielisks atradums: arī šajā salā bijazelts! Ar krellēm, auskariem un drānas gabaliem bagātīgi apdāvinātā saliniece nemaz vairs nevēlējāsatstāt kuģi un šķirties no viesmīlīgajiem svešiniekiem, un gūstekni tikai ar lielām pūlēm varēja izsēdinātkrastā.

Kolumbs pilnīgi pareizi secināja, ka dāvanas un labās vēstis, ko saviem ciltsbrāļiem aiznesīs jaunāsieviete, izkliedēs viņu bažas, salinieki drīz ieradīsies pie kuģiem lielā skaitā un spānieši varēs uzzināt,kādas bagātības slēpjas šajā auglīgajā, skaistajā, biezi apdzīvotajā salā. Turklāt vajadzēja nodibināt arindiāņiem labas attiecības. Pat vāji apbruņotie salinieki, sapulcējušies lielā barā, varēja uzbrukt uniznīcināt svešzemnieku saujiņu.

Matroži drīz uzdūrās lielam ciematam ar kādām tūkstoš mājām, kur mitinājās vairāki tūkstošiindiāņu. Viņi visi bija pametuši savus mitekļus un aizbēguši mežā. Tad viens no Kubā sagūstītajiemindiāņiem metās bēgļiem pakaļ un sāka visādi slavināt baltos dievus, kas nesot bagātīgas dāvanas. Tikaitad salinieki nedroši sāka tuvoties spāniešiem, apliecinādami savu padevību — uzlikdami rokas uz savasgalvas.

Pēc kāda laiciņa bailes izgaisa, un ļaudis sāka nest baltajiem svešiniekiem dāvanas. Spāniešinevarēja vien noslavēt indiāņu viesmīlību un skaistumu. Ciematā at-

Viesmīlīgā sagaidīšana Espanjolā (pēc senas gravīras).griezās ari nesenā gūstekne, ko ļaudis bijīgi nesa uz pleciem. Izrādījās, ka tā bijusi virsaiša meita, un

tāpēc spāniešu un indiāņu attiecības kļuva vēl sirsnīgākas.Tomēr arī šeit nebija bagātu pilsētu un ļaudis likās visai nabadzīgi, pārtika no augļiem, saknēm,

zivīm un medījumiem.Kolumba karavelas burāja tālāk uz austrumiem gar Espanjolas ziemeļu krastu. 16. decembrī vētras

laikā jūras braucēji kādā līcī tālu no krasta sastapa mazu kanoe, ar kuru lielajās bangās īrās viens patsindiānis. Spānieši brīnījās par viņa drosmi un izveicību. Indiāni ar visu kanoe pacēla uz «Santa Marijas»un pēc apdāvināšanas atlaida netālu no viņa dzimtā ciemata. Drīz krastā sapulcējās ap piecsimt cilvēku,arī viņu virsaitis kasiks, ko spānieši dēvēja par karali.

Daudzi indiāņi laivās aizbrauca līdz kuģiem, kas bija izmetuši enkuru, taču, pēc Kolumba vārdiem,neatnesa patiešām nekā, ja neskaita degunā un ausīs iespraustus tīra zelta graudus, pie kam šo zeltu viņiļoti labprāt atdeva matrožiem.

Kolumbs pavēlēja viesus uzņemt ar godu, tāpēc ka tie esot paši labākie un paši miermīlīgākie ļaudispasaulē.

«Viņiem nav nekādu ieroču, un viņi ir kaili un neizveicīgi kara lietās un tik bailīgi, ka tūkstoš indiāņuneuzdrošināsies satikties vaigu vaigā ar trim spāniešiem. Un viņi noderīgi tam, lai pār viņiem valdītu unpiespiestu viņus strādāt, sēt un darīt visu, kas būs nepieciešams.»

Vēlāk kuģi apmeklēja arī šejienes kasiks — ap divdesmit vienu gadu vecs jauneklis ar saviempadomniekiem — cijts vecākajiem. Admirālis saņēma jauno virsaiti ar lielu godu, nosēdināja pie savagalda un cienāja ar Kastīlijas ēdieniem un dzērieniem, taču jauneklis tikai tiem mazliet pieskārās, visucienastu atdodams saviem pavadoņiem. Visu to viņš darīja ar apbrīnojamu cieņu, bez jebkādiem liekiemvārdiem. Indiāņi izpildīja viņa pavēles ar bijīgu paklausību, bez mazākās vilcināšanās.

Šķiroties kasiks uzdāvināja Kolumbam divas plāksnītes zelta un jostu, bet tas savukārt iedeva viesimvadmalas gabalu, dzintara krelles, sarkanus zābakus un smaržūdeni.

Spānieši iemainīja no saliniekiem ne visai daudz zelta, taču indiāņi ar zīmēm rādīja, ka daudzdzeltenā metāla esot netālajā Tortugas sala, kā arī Banekas jeb Babekas salā, kas atrodoties austrumosdivu dienu brauciena attālumā. Viena sala, pēc indiāņu vārdiem, tur esot no tīra zelta, bet citās zelta tikdaudz, ka to savācot un sijājot ar sietu, bet pēc tam kausējot un taisot lietņus un dažādas citas lietiņas.

Zelts, šis spāniešu dievs, vilināja Kolumbu tālāk, mudināja meklēt fantastisko salu, ko indiāņi viņamrādīja aizvien kaut kur tālāk, citos novados.

Iegriezdamies līčos, spānieši aizvien atrada lielus ciematus. Indiāņi, sapulcējušies baros, nesadāvanas baltajiem svešiniekiem, pēc Kolumba apliecinājuma, ar tādu patiku un prieku, ka tas viss licieskā brīnums, nav bijis iespējams pat ticēt, ka var sastapt ļaudis ar tik labu sirdi, tik dāsnus dāvanu devējus.

22. decembrī Kolumbu apmeklēja sūtniecība no cita kasika Gvakanagari, kas pārvaldīja lielu salas

da|u, un aicināja admirāli uz austrumiem tuvāk kasika ciematam jūras krastā.Slikts laiks ar spēcīgu pretvēju aizkavēja admirāli līdz 24. decembrim, un tikai pavisam rāmā laikā

karavelas lēnām burāja uz austrumiem.25. decembrī ap vienpadsmitiem naktī Kolumbs aizgāja pie miera, uzticēdams kuģa vadību stūres

vīram, jo laiks bija ļoti rāms un jūra likās dziļa, bez sēkļiem. Stūres vīrs savukārt, izmantodams admirāļaprombūtni, nodeva stūri jungām un pats aizmiga.

Drīz vien straume novirzīja «Santa Mariju» ar ziemsvētku mielastā ieskurbušo un aizmigušo apkalpino kursa, un kuģis uzskrēja uz sēkļa — koraļļu rifa. Trieciens nebija spēcīgs, tā ka neviens patnepamodās. Junga, juzdams, ka kuģis vairs neklausa stūrei, kliegdams uzmodināja admirāli un citus kuģaļaudis.

Uz rifa atradās tikai kuģa priekšgals, tāpēc admirālis pavēlēja šķiperim Huanam de la Kosām,pieredzējušam jūrniekam, ar matrožiem aizvest laivā kuģa enkuru un izmest to patālāk no «Santa Marijas»pakaļgala. Tad, uztinot tauvu uz grieztuves, varbūt varētu novilkt kuģi no rifa.

Taču šo pavēli matroži neizpildīja un steidzās pēc palīgiem pie «Ninjas», kas dreifēja pusligasattālumā no flagmaņkuģa.

Uzzinājis par nelaimi, kapteinis Vinsente Janjess Pinsons aizsūtīja matrožus atpakaļ un ar sava kuģavīriem devās palīgā admirālim.

Tikām viļņi un bēgums uzsēdināja «Santa Mariju» uz sēkļa vēl ciešāk. Cietā koraļļu klints pamazāmielauza karavelas dibenu, un tilpnēs ieplūda ūdens. Matroži nocirta mastu, lai padarītu karavelu vieglāku,taču ari tas nelīdzēja. Admirālis pavēlēja atstāt grimstošo kuģi un pārcelties uz «Ninju».

Otrā rītā spānieši ar indiāņu palīdzību vēl pūlējās novilkt kuģi no sēkļa, bet bija jau par vēlu —karavela bija pieplūduši ar ūdeni. Salinieki palīdzēja baltajiem izglābt takelāžu, ieročus, pārtikaskrājumus un preces maiņas tirdzniecībai. Indiāņi sakrāva izglābtās mantas ciemata mājās un tik rūpīgiapsargāja, ka nepazuda ne mazākais nieciņš. Kasiks Gvakanagari darīja visu, lai kaut kā atvieglotuKolumbam šīs smagās stundas, un apsolīja visādu palīdzību. «. .. visā pasaulē neatradīsies ne labākucilvēku, ne labākas zemes. Viņi mīl savus tuvākos kā sevi pašu, un visā pasaulē nav patīkamākas unmaigākas valodas, un viņu lūpās aizvien ir smaids,» atzīmēja Kolumbs.

Tai pašā reizē viņš nosprieda, ka nebūtu slikti parādīt šiem labsirdīgajiem ļaudīm spāniešu ieročuspēku. Tāpēc viņš pavēlēja atnest loku un bultas un deva rīkojumu, lai strēlnieks šauj mērķī. Kasiks parloku ļoti brīnījās, jo nekā nezināja par tādiem ieročiem.

Tad Kolumbs pavēlēja izšaut ar lielgabaliem. Indiāņi, šāvieniem norībot, šausmīgās izbailēs pakritapie zemes. Viņi bija ārkārtīgi pārsteigti par šo ieroču spēku.

Kamēr admirālis pūlējās sarunāties ar kasiku, ieradās kanoe no cita attālāka ciemata un atveda zeltaplāksnītes apmaiņai pret zvārgulīšiem. Kāds indiānis par zvārgulīti atnesa četras zelta plāksnītesplaukstas platumā. Atbraucēji solīja vēlāk atvest vēl daudz vairāk zelta. Gvakanagari, redzēdams, cikpriecīgs kļūst admirālis, ieraugot dzelteno metālu, pastāstīja, ka arī viņš varot sagādāt to, cik vien tīk, —zelta esot ļoti daudz Sibao kalnos salas vidienē. Kāds no viņa cilts pavēstīja Kolumbam, ka Gvakanagariesot pavēlējis izliet no tīra zelta admirāļa statuju visā augumā un pēc desmit dienām atgādāt šurp.Kolumbu šī vēsts ļoti ielīksmoja un palīdzēja kaut cik atgūties,

Sarūgtinātais, nelaimes piemeklētais ekspedīcijas'va- dītājs visādi paļāja bojā gājušo kuģi, kas bijissmags un pavisam nepiemērots atklājumiem. Palosas ļaudis neesot izpildījuši valdniekam doto solījumuun to pienācīgi sagatavojuši. Tāpat viņš apvainoja šķiperi de la Kosu gļēvulībā un nedisciplinētībā, patsazvērestībā kopā ar brāļiem Pinsoniem, uzveļot viņam visu vainu.

Forla būve (pēc senas gravīras).Dienasgrāmatā izgāzis dusmas uz ceļabiedriem, admirālis papūlējās novelt no sevis atbildību par

notikušo nelaimi, kas pavisam vienkārši izskaidrojama ar ziemsvētku vakara maltīti.Ekspedīcija bija nokļuvusi neapskaužamā stāvoklī. Vienīgā palikusī nelielā karavela vairs nespēja

nogādāt pāri okeānam uz dzimteni visus jūrniekus. Tomēr admirālis, būdams dziļi pārliecināts, ka viņuvada dievišķīga griba, nosprieda, ka šī nelaime esot dieva zīme: šai vietā jādibina pilsēta un jāatstāj salā«Santa Marijas» apkalpe. To vēlējās arī kasiks. Nebūtu slikti, ja viņa zemē paliktu varenie debesu ļaudisar brīnumainajiem ieročiem un pasargātu no kareivīgo kārību cilšu uzbrukumiem.

Matroži steigšus pierakstījās uz palikšanu Espanjolā, jo bija šeit redzējuši diezgan daudz zelta uncerēja drīz sagrābt lielas bagātības.

Kolumbs pavēlēja uzcelt krastā nocietinātu nometni — fortu ar torņiem un apkārt tam izrakt grāvi.Būvdarbiem izmantoja «Santa Marijas» korpusa daļas. Nocietināto nomelni Kolumbs nosauca parNavidadu (Ziemsvētku pilsētu). Cietoksnī uzstādīja lielgabalus, bet pulvera pagrabā noglabāja ieročus unmunīciju. Palicējiem atdeva arī lielāko daļu pārtikas veselam gadam, tāpat labības sēklu, kas bija atvestano Spānijas, preces maiņas tirdzniecībai un kuģa laivu, ar ko apbraukāt salas piekrasti.

Navidadas fortā atstātajiem trīsdesmit deviņiem vīriem vajadzēja meklēt Espanjolā zelta atradnes,izpētīt salu, uzturēt draudzīgas attiecības ar indiāņiem un nedarīt tiem pāri, atturēties no jebkādasvarmācības. Palicējiem nekā netrūka, lai sagaidītu jaunus kuģus no Spanijas.

Admirālis cerēja, ka forta iemītnieki savāks veselus zelta kalnus. Dārgais metāls pēc viņa pavēlesbija rūpīgi jānoslēpj, lai uzbrukuma gadījumā tas nekristu salinieku rokās.

27. decembrī Kolumbs saņēma ziņu no indiāņiem, ka tie redzējuši pazudušo «Pintu» pie salaskrastiem. Kāds no matrožiem indiāņu pavadībā ar pirogu veda kapteinim Martinam Alonso Pinsonamdraudzīgu Kolumba vēstuli, kurā admirālis aicināja «Pintu» uz Na- vidadas fortu, tomēr karavela nekurnebija atrodama. Vēlāk noskaidrojās, ka vēstneši griezušies mājup mazliet par agru — «Pinta» bija

noenkurojusies upes grīvā aiz nākamā zemesraga.1493. gada 2. janvārī Kolumbs svinīgi atvadījās no forta garnizona un viesmīlīgajiem indiāņiem.Šķiroties no salas, viņš, acīm redzot, vēlējās pacelt spāniešu prestižu, ko «Santa Marijas» bojā eja,

bez šaubām, bija iedragājusi. Saliniekiem vajadzēja likt manīt, kādi noslēpumaini spēki ir balto rokās, laiindiāņi uzskatītu kristiešus par saviem draugiem un tai pašā laikā bītos no viņiem.

Admirālis pavēlēja pielādēt fortā uzstādītos lielgabalus un dot zalvi pa «Santa Marijas» korpusapaliekām, kas rēgojās jūrā uz sēkļa.

Šausmu pārņemtie indiāņi redzēja, ka lielās akmens lodes, izsitušas caurumus kuģa apšuvumā, iekrītkaut kur tālu ūdenī. Bez tam admirālis pavēlēja sarīkot kara spēli — manevrus, kuros piedalījās arzobeniem, vairogiem, šķēpiem, lokiem un šautenēm bruņoti karavīri. Rībēja šāvieni, svilpa bultas,šķindēja zobeni, atsitoties pret bruņām.

Kaujas troksnis iedvesa naivajiem dabas bērniem neaprakstāmas šausmas un tai pašā reizē arīpārliecību, ka viņu zemē apmetušies vareni ļaudis, kas viņus spēs pasargāt no citu cilšu uzbrukuma.

Sagaidījuši ceļa vēju, spānieši 4. janvārī pacēla «Nin- jas» enkuru un devās uz austrumiem garEspanjolas ziemeļu piekrasti. Pēc divām dienām kāds matrozis no masta galā ieraudzīja «Pintu». Tāskapteinis drīz atburāja pie «Ninjas» un, ieradies pie Kolumba, sāka taisnoties, apgalvodams, ka viņanošķiršanās bijusi nejauša.

Admirālis noklausījās paskaidrojumus ar labvēlīgu smaidu, tomēr dienasgrāmatā ierakstīja paraugstprātību un negodīgumu, ko pret viņu izrādījis vecākais no Pinsoniem, piebilzdams, ka viņamvajadzējis izlikties, lai ļaunajam sātanam neļautu izjaukt viņu ekspedīcijas laimīgu izdošanos.

Kolumbs turēja Pinsonu aizdomās, ka tas iemainījis no saliniekiem daudz zelta un to piesavinājies,kā arī sadalījis saviem matrožiem. Bez tam ekspedīcijas vadītājs rāja kapteini, ka tas sagūstījis ar varučetrus indiāņus Espanjolas piekrastē, un pavēlēja bez kavēšanās tos apģērbt un atlaist brīvībā, jo šajā salāvisi vīrieši un sievietes piederot viņu augstībām.

Kolumbam, pēc viņa paša vārdiem, bijis nodoms apbraukāt visus Espanjolas krastus, bet viņš navvarējis īstenot iecerēto, jo ļaudis, ko viņš bija iecēlis par kapteiņiem, un citi, sekodami Pinsonupiemēram, neraugoties uz godu, kas viņiem parādīts, lepnības un mantrausības apstulbināti, uzskatījuši, kaviss piederot tikai viņiem, un nav pakļāvušies un vēlējušies pakļauties admirāļa rīkojumiem un runājušipar viņu nepieklājīgi un necienīgi.

Un visu to viņam vajadzējis paciest un neteikt ne vārda, lai novestu savu braucienu līdz laimīgāmbeigām. Un viņš bijis spiests slēpt savas jūtas, tāpēc ka viņam bijusi darīšana ar izlaistiem ļaudīm.

Martins Pinsons savukārt apšaubīja apgalvojumus, ka spānieši šeit atklājuši Sipangas salu — zeltašeit bija maz, nebija ne krāšņu pilsētu, tikai kailu ļaužu bari. Turklāt kapteinis apgalvoja, ka neviensspānietis nepalikšot dzīvs Navidadas fortā un nesagaidīšot kuģus no Spānijas, ka ieroči un pārtikaskrājumi tur atstāti veltīgi. Bez tam Pinsons uzstāja, lai karavelas bez kavēšanās dodas uz mājām: abi kuģibija ļoti sliktā stāvoklī, to apšuvums bija tārpu izlodāts, tā ka ūdens nemitīgi sūcās tilpnēs. Matrožiembieži vajadzēja aizdrīvēt caurumus un nemitīgi izsūknēt ieplūstošo ūdeni.

Kuģa ļaudis nav varējuši paļauties ne uz ko citu kā vienīgi uz dievu, • — atzina arī pats Kolumbs.Tomēr viņš vēl joprojām nevēlējās šķirties no Espanjolas, turklāt viņu vilināja indiāņu valodas par

citām bagātām zemēm — Kārību salu (Puertoriko vai Gvade- lupi), Matinino (Martiniku), kur mītotvienīgi sievietes— amazones, un Jamaiji (Jamaiku). Tāpēc par spīti kuģa ļaužu iebildumiem unkurnēšanai admirālis vēl dažas dienas pakavējās Espanjolas piekrastē. Spānieši te atklāja upi, kur smiltisbija sajauktas ar neskaitāmiem zelta graudiņiem. īstenībā tas bija nevis zelts, bet gan pirīts. TačuKolumbs, sajūsmināts par šo atklājumu, nosauca upi par Rio de Oro — Zelta upi. Netālu no šīs upesadmirālis ieraudzīja trīs augstu virs ūdens pacēlušās sirēnas, bet viņas nav bijušas tik skaistas, kādas tāsparasti tēlo, un viņu sejas vairāk līdzinājušās vīriešu sejām.

Par šo Kolumba ierakstu kuģa žurnālā nemaz nav jābrīnās. Par ūdens meitām — sirēnām, nārām,

jūras vā- ravām, puscilvēkiem — puszivīm stāstījuši gan ziemeļnieki, gan seno grieķu jūras braucēji, ganvēl simt gadu vēlāk Henrijs Hudzons, angļu jūrnieks un jaunu zemju meklētājs.

Droši vien Kolumba sirēnas bija jūras govis — la- mantīni, kas tajos laikos mita Antiļu arhipelagaūdeņos lielā skaitā. Krastā jūrnieki redzēja daudz milzīgu bruņurupuču vairoga lielumā, kas izrāpušies nojūras, dēja smiltīs olas.

13. janvārī matrožus, kas izkāpa krastā, sagaidīja naidīgi noskaņoti indiāņi gariem matiem, bruņoti arlokiem un bultām, kā ari cieta koka nūjām. Pirmo reizi salinieki taisījās uzbrukt baltajiem švešiniekiem,un spānieši laida darbā šķēpus un arbaletes. Pametuši divus ievainotos, indiāņi atkāpās. Tā bija pirmābalto un sarkanādaino bruņotā sadursme jaunatklātajās zemēs.

Admirālis-par to piezīmē, ka tā viņam reizē iedvešot bažas un arī prieku: tagad indiāņi baidīšotiesno kristīgajiem un vairs neuzbrukšot, un piemetina, cik labi būtu sagūstīt dažus no šiem kareivīgajiemsaliniekiem. Pēc divām dienām spānieši sagrāba četrus uz kuģi atbraukušus jauniešus, lai aizvestu viņussev līdzi uz Kastīliju.

Matrožu kurnēšana un skaļie protesti beidzot piespieda ekspedīcijas vadītāju doties projām noEspanjolas.

ATGRIEŠANAS UN TRIUMFS SPĀNIJĀ Ar ceļa vēju uz mājām. — Nāves briesmās. — Likstas pie Azoru salām. — Vētra iidz

Portugāles krastiem. — Vizīte pie Žuana II. — Atgriešanās Palosā. — Satraucošais vēstīļums. —Triumls Barselonā. — Slavas saule. — Tordesiljas līgums 1494. gada 7. jūnijā — pirmā «pasaulessadalīšana».

1493. gada 16. janvārī Espanjola beidzot pazuda pie apvāršņa. Kolumbs pavēlēja būrāt tieši uzzieme]iem, nevis uz ziemeļaustrumiem, apgalvodams, ka tur būšot ceļa vējš. Nav zināms, vai viņampatiešām bija kaut kādas ziņas par okeānā valdošajiem vējiem vai arī viņš vadījās pēc nojautas, ģeniālaminējuma, taču kurss izrādījās visai izdevīgs: karavelas drīz izgāja no ziemeļaustrumu pasātu joslas (tepret vēju buru kuģi nevarētu atgriezties mājās) un sasniedza ceļa vēju — rietumu vēju joslu.

Nedēju pēc nedējas, no jauna šķērsodamas noslēpumainās «jūras pļavas», karavelas pa mierīguokeānu spirgtajos rietumu vējos burāja uz austrumiem. Spānieši jau cerēja drīz ieraudzīt dzimtos krastus.

Tikai Kolumbs zināja, cik tālu vēl Spānija, jo arī atpakaļceļā, pēc viņa vārdiem, ar nodomuparādījis ga- raku noietā ceļa distanci, lai maldinātu jūrniekus, kas iezīmē kursu uz kartes, un lai patspaliktu Indijas ceļa kungs. Un viņš gribēja, lai neviens no viņiem nezina pareizo ceļu un lai neviens nevarbūt drošs, ka izraudzītais maršruts aizvedīs viņu Indijā.

12. februārī sākās ilga, nikna vētra. Matroži ierāvēja gandrīz visas buras, lai viesuļa brāzmas neap-sviestu kuģus. «Pintai» bija iedragāts bezanmasts, un vētra draudēja to nolauzt pavisam.

Kolumbs par šo mastu izteica smagus pārmetumus kapteinim: ja «Pintas» kapteinis Martins AlonsoPinsons būtu pielicis tikpat daudz pūļu, lai sameklētu drošu mastu Indijā, kur bija tik daudz mastu koku,cik pūļu viņš parādījis, pamezdams admirāli cerībā piepildīt kuģi ar zeltu, viņš, bez šaubām, būtu varējisuzstādīt uz karavelas stipru mastu.

Tomēr arī Kolumbs pats nebija bez vainas: «Ninjai» nebija sagādāts balasts, krava bija kļuvusivieglāka — pārtikas, kā arī ūdens un vīna krājumi gāja uz beigām, un vieglā karavela pacēlās augstu virsūdens, tāpēc tai vētrā draudēja apsviešanās.

Jūras braucēji četras dienas cīnījās par savu dzīvību un ne uz brīdi neatgāja no sūkņiem. Karavelasbrīkšķēja un krakšķēja, zvalstīdamās bangās, un stūres vīram ik mirkli vajadzēja uzmanīt, lai viļņu kalninetriecas pret bortu — tad bojā eja nebūtu vairs novēršama.

Naktī no 13. uz 14. februāri karavelas pazaudēja viena otru un vairs nesastapās līdz pat Spānijai.Pēc «Pintas» pazušanas «Ninjas» apkalpi pārņēma izmisums. Rūdītie jūras vīri likās zaudējuši cerības uzglābiņu un lūkoja remdēt vētras trakošanu ar dedzīgam lūgšanām.

Izmisušais admirālis pavēlēja vilkt lozes, lai izraudzītos cilvēku, kas laimīgas izglābšanās gadījumāpēc atgriešanās Kastīlijā dosies svētceļojumā uz Gvadelupes Marijas baznīcu un kā pateicības zīminoliks uz altāra piecu mārciņu smagu vaska sveci. Viņš noskaitīja tik zirņus, cik ļaužu bija uz kuģa, un uzviena zirņa iegrieza krustu. Zirņus sabēra cepurē. Kolumbs pirmais vilka lozi un izvilka iezīmēto zirni.Pēc tam lozēja, kam jādodas svētceļojumā uz citiem klosteriem. Vienu tādu lozi izvilka kāds matrozis,otru — vēlreiz pats Kolumbs. Tagad viņš atviegloti uzelpoja — sirdī no jauna ieplaiksnījās cerība, kadievs izraudzījis viņu par savu ieroci un neļaus iet bojā šajā orkānā.

Pēc tam Kolumbs un visi viņa ļaudis svinīgi apsolījās pēc izkāpšanas uz sauszemes basām kājāmvienos kreklos krusta gājienā doties uz tuvāko baznīcu -un nožēlot grēkus. Bez visiem kopējiemsolījumiem katrs uzņēmās izpildīt savu īpašu solījumu.

Okeāns trakoja neredzētā niknumā. Starp priekšgala un stūres gala virsbūvēm pa klāju gāzās krācošiūdens mutuļi. Viļņi bija aizrāvuši pavardu. Jūrnieki iztika ar sausiņiem un sieru, piedzerot pa malkamvīna, lai galīgi nezaudētu spēkus.

Kolumbu sevišķi mocīja doma par bojā eju, atgriežoties mājās pēc lielajiem atklājumiem. Neviens

par tiem neuzzinās, veltīgi visi viņa pūliņi!Un viņš nespodru lukturu gaismā uz pergamenta pūlējās uzrakstīt visu svarīgāko, ko redzējis zemēs

aiz okeāna. Pergamenta lapu viņš ietina vaskotā audeklā un aizzīmogoja. Šim vēstījumam, ko admirālisadresēja Isabellai un Fernando, viņš pievienoja zīmīti, kas apsolīja ikvienam sūtījuma nogādātājam — arnoteikumu, ka tīstoklis netiks atvērts — tūkstoš dukātu lielu atalgojumu. Tā Kolumbs pūlējās pasargātlielo noslēpumu no svešām acīm. Tad viņš tīstokli paslēpa lielā vaska gabalā, vasku ielika muciņā unpavēlēja to iesviest okeānā. Pēc laiciņa Kolumbs nosprieda, ka pārsteidzies, iemezdams muciņu okeānā,un sagatavoja otru tādu pašu vēstījumu citā muciņā, ko novietoja uz kuģa pakaļgala visaugstākajā vietānepiesietu, lai, kuģim nogrimstot, tā iznirtu virs ūdens.

Taču Kolumbs bija pūlējies velti — jūrā iesviesto muciņu ar admirāļa vēstījumu neviens navatradis, tomēr vēl mūsu dienās lētticīgiem kolekcionāriem piedāvā Kolumba slepenā kuģa žurnālaviltojumus, kas it kā izzvejoti no okeāna.

15. februārī vētra nedaudz pierima, un izmocītie jūras braucēji uzlēcošās saules staros tālumā pieapvāršņa ieraudzīja zemi. Tā iedvesa viņos cerības uz glābiņu un neaprakstamu prieku. Kolumbs bezkļūdīšanās noteica, ka tā ir viena no Azoru arhipelaga salām, Portugāles īpašums. Taču vējš mainījavirzienu, un tikai pēc pāris dienām «Ninja» atkal tuvojās salai, kaut arī valdnieki bija piekodinājušiKolumbam neiebraukt nevienā Portugāles ostā, neiegriezties viņu kolonijās, lai neradītu konfliktus.

17. februārī pēc saules rieta spānieši mēģināja noenkuroties pie salas, taču lielie viļņi norāva enkuruun «Ninja» visu nakti kreisēja piekrastes tuvumā. Otrā rītā Kolumbs nosūtīja krastā laivu, un tad jūrasbraucēji uzzināja, ka ekspedīcijas vadītājs nav kļūdījies un viņi sasnieguši Santa Marijas salu Azoruarhipelagā. Salas iedzīvotāji norādīja līci, kurā varētu ieiet karavela. Viņi sacīja, ka vēl nekad neesotredzējuši stiprāku vētru par to, kas plosījusies pēdējās piecpadsmit dienas, un brīnījās, kā spāniešiemizdevies pasargāties no bojā ejas.

Puse no komandas grēku nožēlnieku tērpos izcēlās krastā un devās uz tuvējo baznīcu, lai izpildītuvētras laikā doto svinīgo solījumu. Tomēr Kolumbs velti gaidīja viņus atgriežamies — salas gubernatorsbija licis spāniešus apcietināt, turēdams viņus aizdomās par nelikumīgu Rietumāfrikas apmeklēšanu.

Kolumbs sāka bažīties, nojauzdams nelaimi, pavēlēja uzvilkt buras un devās baznīcas virzienā, kurkrastā pamanīja jātniekus. Tie nokāpa no zirgiem, iesēdās laivās un ar ieročiem rokās īrās pie karavelas.

Starp portugāļiem bija arī salas gubernators. Kolumbs mēģināja laipniem vārdiem uzvilināt viņu uzkuģa un sagūstīt kā ķīlnieku, un savukārt gubernators pūlējās aizvilināt Kolumbu uz krastu.

Kolumbs pārmeta gubernatoram kuģa ļaužu aizturēšanu, jo abas kaimiņvalstis taču dzīvojot mierā unportugāļi visur baudot spāniešu viesmīlību, turklāt rādīja dekrētus, ar kuriem valdnieki iecēluši Kolumbupar okeāna jūru admirāli un vicekarali.

Gubernators uz to atbildēja, ka šeit neviens nebaidoties no Kastīlijas valdniekiem, un prasīja, laispānieši ar savu kuģi iebraucot ostā un padodoties gūstā.

Tad Kolumbs piedraudēja apšaudīt pilsētu un gūstit ķīlniekus, pacēla enkuru un sāka kreisēt starpsalām. Viņš nodomāja, ka starp Spāniju un Portugāli sācies karš. Taču drīz vien gubernators,pārliecinājies, ka spānieši nav apmeklējuši Āfrikas krastus, atbrīvoja gūstekņus un apgādāja kuģi arsvaigu pārtiku.

No gūstā bijušajiem jūrniekiem admirālis uzzināja — ja portugāļiem būtu izdevies viņu sagrābt, viņinekad nebūtu to palaiduši brīvībā, jo salas priekšnieks teicis, ka portugāļu karalis tieši tā pavēlējis viņamrīkoties.

24. februārī Kolumbs no Azoru salām izgāja okeānā uz Spānijas krastiem. Pa ceļam «Ninjai» vēlreizuzbruka nikna vētra. Pēkšņas viesuļa brāzmas saplosīja visas buras, un kuģim no jauna draudēja lielasbriesmas, Kuģinieki atkal lozēja, kuram vienā kreklā jādodas svētceļojumā uz klosteri netālu no Palosas,un pats Kolumbs izvilka šo lozi. Visi ļaudis svinīgi apsolīja pirmajā sestdienā pēc ierašanās Kastilijāievērot stingru gavēni — iztikt vienīgi ar maizi un ūdeni.

«Pēc tam gājām ar kailiem mastiem spēcīgā vētrā un viļņos, kas no abām pusēm bija gatavi aprītkuģi . .. Visi domāja, ka viņus gaida bojā eja . .. Vējš, likās, pacēla karavelu gaisā. Ūdens šāvās augšuplīdz pat debesīm, un zibeņi liesmoja no visām pusēm,» teikts dienasgrāmatā.

Vētra dzina kuģi virsū Portugāles krasta klintīm, un, tā kā nakts tumsā nekur nemanīja neviena līča,Kolumbs, pavēlējis uzvilkt mazo apakšējo buru, ar drosmīgu manevru paguva aiziet atklatā jūrā.

4. marta rīta svīdumā viņš pazina piekrasti un iegāja Težu (Taho) upes grīvā, cerēdams Lisabonāsalabot karavelu. Šejienes jūrnieki stāstīja, ka nevienu ziemu neesot pieredzējuši tik niknu vētru un ka esotboja gājuši divdesmit pieci kuģi no Flandrijas.

Ierašanās Portugālē spāniešiem nesolīja nekā laba: karalis 2.uans II taču divas reizes bija noraidījisKolumba priekšlikumus par ekspedīcijas rīkošanu. Valdnieks aiz atriebības varēja aizturēt kuģi vai patlikt nogalināt jūras braucējus. Tomēr Kolumbs nevarēja atturēties no kārdinājuma pastastīt šimcietsirdīgajam valdniekam par brīnišķīgajām jaunatklātajām zemēm.

Tikko spānieši izmeta enkuru Lisabonas priekšostā, pie «Ninjas» laivā ieradās no blakus stāvošākara kuģa vecākais virsnieks Bartolomeu Diašs, kas nesen bija atklājis Labās Cerības ragu, kopā ar kuģakapteini un uzaicināja Kolumbu sniegt paskaidrojumus par karavelas maršrutu. Tomēr viņš atsacījāspaklausīt šai pavēlei un uzrādīja Spānijas valdnieku vēstules. Portugāļu jūrnieki pēc tam ieradās uz«Ninjas» ar pieklājības vizīti, bungām dārdot un taurēm skanot. Kolumba kuģis izraisīja vispārējuievērību. Vairākas dienas ap «Ninju» bariem braukāja portugāļu laivas, ziņkārīgie kapa augšā uz kuģaklaja un izprašņāja matrožus.

Kolumbs pa to laiku jau bija nosūtījis vēstuli karalim Zuanam ar lūgumu atļaut ienākt Lisabonas ostā,savu lūgumu motivēdams tā: «… viņš baidījās, ka neapdzīvotajā vietā viņam nodarīšot ļaunumu laupītāji,kuri varot nodomāt, ka uz kuģa esot daudz zelta, un gribēja, lai karalis uzzina, ka viņš parbraucis nevis noGvinejas, bet no Indijas.»

Karalis bija visai laipns un pavēlēja bez maksas apgādāt spāniešus ar visu nepieciešamo, kā arīuzaicināja Kolumbu ierasties galmā. Viņš pieņēma šo ielūgumu. Arēji laipnais, bet sirds dziļumossaniknotais Portugāles karalis uzklausīja Kolumbu, lāču izteica aizdomas, vai tikai jaunatklātās zemesneatrodoties tajos apgabalos, kuros pāvests Portugālei bija piešķīris priekšrocības. Galminieki ieteicakaralim aizturēt Kolumbu Portugālē vai, izmantojot kādu ķildu, nogalināt, taču karalis noraidīja šospriekšlikumus.

15. martā Kolumba karavela «Ninja» pēc septiņu mēnešu un divpadsmit dienu ilgas prombūtnesiegāja Pa- losas ostā. Palosieši līksmi apsveica jūras braucējus, ko jau bija apraudājuši kā mirušus.Prieks vērtās vēl lielāks, kad dažas stundas vēlāk ostā ienāca arī «Pinta», kas par spīti vētrai bijasasniegusi Spanijas ziemeļu krastus — Galisiju, ne reizi nenovirzīdamās no kursa un nepiestādama arīnevienā Portugāles ostā.

Martins Alonso Pinsons no Galisijas bija nosūtījis uz karaļa rezidenci Barselonu vēstuli, kurā ziņojapar savu atgriešanos un lūdza atļauju ierasties galmā, lai sniegtu ziņojumu valdniekiem par ceļojumu.Fernando un Isa- bella noraidīja šo lūgumu un pavēlēja, lai «Pinta» dodas uz Palosu un gaida admirāli.

Kas to lai zina, varbūt Martins Pinsons bija gribējis aizsteigties Kolumbam priekšā un piesavinātiesjauno zemju atklājēja slavu un godu, bet varbūt viņš domāja, ka otrs kuģis briesmīgajā vētrā gājis bojā untā atgriešanos veltīgi gaidīt.

Martins Pinsons bija krietni vecāks par Kolumbu, un ceļojuma grūtības bija salauzušas šo rūdītovīru. Bez miega, gandrīz bez ēšanas, dienu un nakti viņš bija stāvējis pie «Pintas» stūres un atgriezāsPalosā uz nāvi slims. Matroži uz rokām nonesa viņu no kuģa, un drīz šis ievērojamais jūrnieks nomira.

Vinsente Janjess Pinsons un Pinsonu draugi palika Palosā, bet Kolumbs, kura slava tagad aizēnojacitus ievērojamos jūras vīrus, kopā ar daļu kuģu apkalpes un indiāņiem devās uz Sevilju, no kurienessākās viņa triumfa gājiens uz Barselonu.

Admirālis jau no Lisabonas bija devis ziņu par savu atgriešanos ari Spānijas galmam, nosūtīdams

vēstuli savam draugam augstmanim de Santanhelam un karama mantzinim Sančesam ar pirmajām vēstīmpar jaunatklātajām zemēm, to dabu un bagātībām, kas dažviet stipri pārspīlētas, sevišķi par zeltu ungaršvielām, un ar rožainiem solījumiem, kurus vēlāk admirālis nespēja izpildīt.

«Espanjola ir brīnums,» rakstīja Kolumbs, «tur ir gan kalnu grēdas, gan kraujas, gan ielejas, ganauglīgas zemes, ko var apstrādāt un apsēt, te var audzēt visādus lopus, celt pilsētas un ciematus.

Jūras/līči šeit tādi, ka, tos neredzot, nemaz nevar ticēt, ka tādi var pastāvēt, gluži tāpat kā upes —lielā skaita, platas, ar garšīgu ūdeni, turklāt liela daļa šo upju nes zeltu.

Koki, augļi un zāles te atšķiras no tiem, kas sastopami Huana salā. Sajā salā ir daudz garšvielu, kāari zelta un citu metālu iegulas.»

Vēstulē admirālis pastāstīja arī par indiāņiem un attēloja, cik izdevīga ir maiņas tirdzniecība salukrastos, cik viesmīlīgi, bikli ir salinieki. Taču turpat Kolumbs ļāva vaļu fantāzijai un pieminēja arīamazones, kas mīlot Matinino salā, kur neesot neviena vīrieša. Amazones nedarot nekādus sieviešudarbus, bet tām esot loki un bultas, un savus ķermeņus kaujā tās sargājot ar bronzas plāksnēm. Viduslaikosšādu leģendu netrūka, un par amazoņu salam rakstīja arī tā laika grāmatās. Spānieši meklēja šādu zemi vēl16. gadsimtā Dienvidamerikā, starp citu, tur, kur plūst milzīgā upe Amazone, kas tā ieguva savunosaukumu.

«Citā salā, kura, kā man apgalvoja, esot lielāka nekā Espanjola, dzīvojot cilvēki bez matiem. Taisalā zelta esot bezgala daudz . ..»

«Tātad jau tikai no tā,» tālāk rakstīja admirālis, «kas izpildīts šajā pavisam īsajā ceļojumā, viņuaugstības var pārliecināties, ka es došu viņiem tik daudz zelta, cik vien vajadzīgs, ja viņu augstības sniegsman kaut mazako palīdzību; bez tam garšvielas un kokvilnu — cik vien viņu augstībām labpatiks pavēlēt,gluži tāpat smaržīgus sveķus, cik viņi pavēlēs nosūtīt… es došu arī alojes un vergus, cik vien vajadzēs uncik man pavēlēs nosūtīt, un šie vergi būs no pagāniem.

Es esmu pārliecināts, ka atradu arī… kanēli un tūkstošiem citu vērtīgu mantu, ko vēl atklās salāatstātie ļaudis…»

Ziņa par pasakaini bagātajām zemēm vēja ātrumā aplidoja visu Spāniju. Šī īsā vēstule arī citāsDienvid- eiropas zemēs izraisīja satricinošu efektu un radīja milzīgu interesi par tāliem jūrasbraucieniem. No 1493. līdz 1500. gadam to partulkoja kataloniešu, latīņu, franču un vācu valodādesmitiem reižu.

Seviljā Kolumbs saņēma valdnieku atbildi uz šo vēstījumu. Zelta iekārdinātie valdnieki titulējaKolumbu par pasaules okeāna jūru admirāli, Indijas salu vicekarali un gubernatoru un pavēlēja viņambez kavēšanās uzsākt gatavošanos otrajai ekspedīcijai.

Bet ko admirālis bija pārvedis, ko viņš varēja ziņot valdniekiem?Zelta plāksnītes, raibi papagaili, iesālītas dīvainas zivis, neredzētu dzīvnieku izbāzeņi, svešzemju

augu sēklas, augļi un saknes, kokvilna, salinieku ieroči un pusducis indiāņu, kas no visa gūstekņu pulkabija palikuši dzīvi grūtajā braucienā, — tas viss, protams, radīja milzīgu ievērību. Ļaudis bariem skrējaskatīties svešzemju brīnumus, un valodas par Indijas bagātībām no mutes mutē izplātījās visā zemē.

Protams, Kolumbs bija atvedis pāri okeānam kopā ar zeltu arī īstus dārgumus, kas bija nesalīdzināmivērtīgāki par dzelteno metālu, — kukurūzu un kartupeļus, taču sakumā tiem neviens nepievērsa uzmanību,neprata tos novērtēt. Stāsta, maišelis ar neizskatīgajiem kukurūzas graudiem ilgi mētājies ostas noliktavāslīdz ar citām pārvestajām mantām. Taču drīz par šo brīnišķīgo augu sāka klīst valodas. Jūras braucējistāstīja, ka šī indiāņu labība augot kā mūris un dodot milzu ražu, no kukurūzas cepot plāceņus, vārot viruun putru, gatavojot dažādus gardumus un pat dzērienus.

Šis valodas pamudināja spāniešu zemniekus pamēģināt iesēt brīnišķīgos graudus, un tā kukurūza pēcdažiem gadiem izplatījās Spānijā un no turienes aizceļoja uz Itāliju, Grieķiju, Turciju, Bulgāriju unUngāriju.

Kartupeļi tik ātri neiekaroja eiropiešu atzinību. Kolumba atvestos bumbuļus drīz piemirsa, un tikai

1536. gadā citi spānieši iekarotāji no Dienvidamerikas atveda vēsti par miltainajiem, garšīgajiembumbuļiem.

Kuri kultūraugi, ārstniecības augi un garšvielas, atskaitot kartupeļus un kukurūzu un jau iepriekšpieminēto tabaku, vēl nākuši no Amerikas un vēlāk izplatījušies pa visu pasauli? Tomāti, saulespuķes,ķirbji, dažādas pupu šķirnes, vanilja, zemesrieksti, kakao koks, kaučuka koks heveja, mahagonijkoks, kasdod ļoti vērtīgu koksni mēbelēm, cinhonas koks, no kura ieguva hi- nīnu — malarijas apkarošanaslīdzekli, kokas krūms kokaīna iegūšanai, ananasi, kā arī dekoratīvie augi: dālijas, begonijas, fuksijas,opuncijas, kalceolārijas, orhidejas, no mājputniem — tītari.

Amerika savukart mantoja no Eiropas visas Vecās Pasaules labības šķirnes: kviešus, rudzus, miežus,auzas, zirņus, rīsu, tāpat mājlopus: zirgus, govis, aitas, kazas, cūkas, ēzeļus. Uz Ameriku aizceļojacukurniedres, vīnogas, citrusi, kafija, kas tur atrada savu īsto dzimteni, kokospalmas un citi tropu unsubtropu augi.

Toreiz par visu šo grandiozo apmaiņu starp pasaules daļām nevienam nebija ne jausmas. Zelts — tastoreiz šķita pats vērtīgākais no aizjūras guvumiem.

Aprīļa vidū Kolumbs devās uz Katalonijas galvaspilsētu Barselonu pie karaļa. Tajos laikos Spānijānevarēja izmantot nekādas karietes slikto ceļu dēļ, tāpēc admirālis salīga daudz zirgu un mūļu. Apbruņotimatroži jāja gājiena priekšgalā, pašķirdami ceļu ļaužu pulī. Viņiem sekoja eksotiskie indiāņi spilgtiizkrāsotajām sejām un ķermeņiem, ar krāšņu spalvu rotu matos, ar raibām jostām un krāsainos apmetņos.Deguna un ausīs viņi nesa zelta riņķus, ap kaklu — zelta ķēdes un karuļus, ap rokām — krāšņās sprādzes.Daži matroži nesa šķēpus un airus ar salinieku ornamentiem, citiem uz pleca sēdēja dzelteni, zaļi unsarkani papagaiļi, kuru griezīgie kliedzieni skanēja cauri sajūsmināto skatītāju gavilēm.

Kolumbam pa priekšu milzīgos kurvjos nesa svešzemju stādus, koku zarus, šķietamās garšvielas,izbāztus dzīvniekus — putnus, zvērus, zivis, milzu gliemežnīcas, vizuļojošus akmeņus. Četrpadsmit mūļinesa smagas tīnes stingrā apsardzībā. Varēja domāt, ka tur slēpjas neaprakstāmi dārgumi.

Pats Kolumbs, tērpies spožās bruņās, baltā zirgā jāja savu dēlu un lepnu bruņinieku pavadībā. Ielāsun laukumos, uz balkoniem un jumtiem drūzmējās ļaužu pulki.

Tikko atauļoja sūtņi ar ziņu, ka jūras braucēji tuvojas pilsētai, gājienam pretim izjāja dižciltīgiegrandi, galminieki un bagātie tirgotāji. Baznīcu torņos dunēja zvani, no visiem balkoniem lejup karājāskrāšņi paklāji, no visiem logiem plandīja karogi un lakati, skanēja mūzika un gaviles.

Fernando un Isabella, troņmantnieks Huans, kā arī Kastīlijas un Aragonas lepnāko augstmaņu svīta,stāvēdami kājās, sagaidīja admirāli. Kolumbs nometās ceļos un noskūpstīja valdniekiem roku. Tad viņamatļāva apsēsties līdzās saviem visuvarenajiem pavēlniekiem. Tādu pagodinājumu izpelnījās tikai retais.

Sirmais, tropu saulē tumši iedegušais admirālis un Indijas vicekaralis triumfēdams noraudzījās uzšiem spožajiem pasaules varenajiem — hercogiem, arhibīskapiem, bruņiniekiem un greznajām dāmām,kas stāvēja visapkārt, degdami ziņkārē dzirdēt stāstu par tālo, svešo zemi.

Kā apburti viņi klausījās skanīgajā balsī, kad Kolumbs stāstīja par apbrīnojamo ceļojumu, parneaprak- stāmajām bagātībām, kas slēpjoties tālajās Āzijas zemēs, Lielā hana valstī un Sipangas salā, koviņš nosaucis par Espanjolu, par zeltu, par garšvielām, ko veseliem kuģiem varēšot vest uz Spāniju. Jūrasbraucējs ar sajūsmu stāstīja par naivajiem dabas bērniem, kas gatavi pieņemt kristīgo ticību.

Pēc admirāļa mājiena parādījās indiāņi, matroži atnesa kurvjus, un Kolumbs izcēla no tiem dažādusaugus un augļus: batātes — saldos kartupeļus, maniokas saknes, indiāņu labību kukurūzu, pupiņas,kokvilnu, smaržīgus sveķus, alojes, mangru augļus, ķirbjus, palmu augļus, izbāztus dzīvniekus —Amerikas suni, trusīti, ķirzakas, krūmu žurku hutiju, zivis un putnus. Tomēr svarīgāks par visiem bijazelts. Kolumbs izbēra pārsteigto galminieku acu priekšā zelta graudus, stienīšus, riņķus, aproces, maskas,auskarus, kakla rotas. Pats karalis un karaliene pasvārstīja rokās smagās zelta lietas.

Jā, tas bija triumfs!Kolumbs šajā stundā varēja saņemt visu, ko vien vēlējās, — skanīgus titulus, pilis, apbalvojumus,

mūža pensiju, varēja palikt Spānijā un uzvelt rūpes par jaunatklāto zemju kolonizāciju citiem. Taču viņšbija pašā spēku briedumā, apveltīts ar milzīgu enerģiju un vēlējas pats personīgi sekot, lai jaunatklātajāszemēs apmestos kolonisti, un meklēt jaunas zemes aiz okeāna, par kūrām viņš bija dzirdējis stāstāmindiāņus. Tādēļ viņš bez jebkādas vilcināšanās gatavojās jaunam braucienam.

Isabella un Fernando bija noskaņoti pret admirāli ļoti labvēlīgi un iecēla muižnieku kārtā arīKolumba brāļus un dēlu Djego. Kolumbs drīkstēja jāt blakām karalim, pie karaļa galda viņu apkalpoja ungodināja gluži tāpat ka visdižciltīgākos grandus, kaut arī viņš bija svešzemnieks bez slavena vārda unsenas dzimtas. Viņš saņēma īpašu ģerboni ar heraldiskiem attēliem. To rotāja Kastīlijas karaļa zelta pilsuz balta fona un Leonas lauva, zeltītas salas jūras viļņos un pieci zelta enkuri uz zila fona — admirāļazīme. Ģerboni rotāja devīze: Kastīli- jai un Leonai Jaunu pasauli ir devis Kolumbs.

Paši ievērojamākie spāņu grandi lūdza ņemt viņus līdzi jaunajā ekspedīcijā, tauta viņam sarīkojaovācijas un sumināja kā varoni.

Nākotne viņam šķita spoža, tā solīja slavu, godu un zeltu, nekur vēl nemanīja neveiksmju mākoņus.Viņš izpildīs dievišķīgo misiju: liks Kristus mācības gaismai līt pār bagātajām Austrumu zemēm unpagānu miljoni iemantos caur viņu mūžīgu dzīvošanu.

Kolumbs deva svinīgu solījumu par līdzekļiem, ko viņš saņems no kolonijām, doties krusta karā uzPales- tīnu, lai atbrīvotu Kristus kapu, un šim nolūkam apņēmās sapulcināt un apbruņot piecdesmittūkstošus kājnieku un četrtūkstoš jātnieku.

Indijas vicekaraļa un okeāna jūru admirāļa Kolumba ģerbonis.Arī Fernando un Isabella saskatīja lielajos atklājumos algu par neticīgo — mauru un ebreju

izdzīšanu no Pireneju pussalas. No šī laika par jauno ekspedīciju galveno mērķi pasludināja kristietībassludināšanu aizjūras zemēs, un Kolumbs labprāt uzņēmās Kristus apustuļa lomu.

Tomēr netrūka arī skauģu un nelabvēļu. Līdz pat mūsu dienām stāsta leģendu — tiesa, ne visai ticamu— par slaveno Kolumba olu. Kādā svinīgā mielastā, kas sarīkots par godu Kolumbam, viens nogalminiekiem pēc svinīgiem tostiem ieminējies, ka Spānijā, kur tik daudz rūdītu jūras braucēju, gan būtu

atradies arī kāds cits vīrs, kas izdarītu to pašu ko Kolumbs, ja vien dievs viņu jau nebūtu izraudzījis parsavu ieroci.

Admirālis par atbildi paņēmis no bļodas olu, uzlicis uz galda un uzaicinajis augstmaņus, lai viņipamēģinot nostādīt olu uz gala, neņemot palīgā ne sāli, ne maizi, ne citus līdzekļus.

Ola ceļojusi no rokas rokā, bet neviens nespējis nostādīt nepaklausīgo olu uz gludā galda, turpretimKolumbs viegli uzsitis ar olas galu uz galda un tā uzreiz nostājusies stāvus.

Tad kads augstmanis iesaucies, ka tas esot pavisam vienkārši, taču tūliņ aprāvies — viesi sapratuši,ka pēc padarīta darba visi redz, kā tas darāms, un tāpēc pienācīgi jānovērtē tas, kurš to paveicis pirmais.Īstenībā šis stāsts radies jau agrāk. 15. gadsimta sākumā Renesanses laikmeta ievērojamais arhitektsBruneleski ar šo veiklo triku pierādījis saviem pretiniekiem, ka Floren- ces katedrāles eliptiskais kupolsesot pilnīgi iespējams.

Drīz pēc admirāļa svinīgās pieņemšanas notika indiāņu kristīšana. Spānijas valdnieki un princisHuans kļuva par indiāņu krusttēviem. Indiāņiem deva kristīgo vārdus. Gandrīz visi viņi atgriezās atpakaļuz dzimteni kā tulki, spāniešu valodas pratēji.

Vēsts par Kolumba atklāto jūras ceļu uz Indiju satrauca Portugāli. Portugāļiem šķita, ka spāniešiiekļuvuši zemēs, kuras Romas pāvesti 15. gadsimta vidū bija piešķīruši Portugālei.

Sīs tiesības bija atzinusi arī Spānija. Tagad abu jūras lielvalstu starpā sākās strīdi, ko izšķirt varējavai nu ar bruņotu spēku, vai miera ceļā ar pāvesta — katoļu baznīcas galvas starpniecību. Tajos laikospāvesti, saņēmuši pienācīgu atalgojumu vai ziedojumus, devīgi izdāļāja bīskapu amatus, valdnieku troņus,provinces, pasaules dajas un pat mūžīgo dzīvošanu un grēku piedošanu.

Pāvesta tronī tolaik sēdēja Aleksandrs VI Bordžija, pēc izcelšanās spānietis, kas šajā augstajā amatābija ticis ar Fernando un Isabellas atbalstu, pēc laika biedru izteicieniem, īsts sātans, slepkava unizvirtulis. Viņš 1493. gada 3. maija, divus mēnešus pēc Kolumba atgriešanās, ar bullu — vēstījumupiešķīra Spānijai tiesības uz jaunatklātajām zemēm rietumos, ja vien tās nepieder kādam kristīgamvaldniekam — tātad tādas pašas tiesības, kā jau bija piešķirtas Portugālei austrumos. Nākamajā dienāpāvests, izdodams jaunu bullu, pūlējās precīzāk noteikt Spānijas valdnieku tiesības. Pāvests dāvinājaviņiem uz mūžīgiem laikiem visas salas un kontinentus, atklātus un arī tos, ko vēl atklāšot uz rietumiem nolīnijas, kas novilkta un noteikta no arktiskā pola līdz antarktiskajam polam. Pieminētajai līnijaijāatrodoties simt ligu atstatumā uz rietumiem un dienvidiem no ikvienas salas, ko parasti saucot par Azoruun Zaļā Raga salām.

Spānija un Portugāle, ņemot par pamatu šo visai neskaidro pāvesta lēmumu, uzsāka sarunas, kas1494. gada 7. jūnijā noslēdzās ar Tordesiljas līgumu. Portugāļi neticēja, ka Kolumbs sasniedzis Āziju, unneuzstāja, lai spānieši atsacītos no braucieniem pāri okeānam. Abas puses vienojās pārcelt «pāvestameridiānu» — demarkācijas līniju tālāk uz rietumiem — 370 ligas uz rietumiem no Zaļā Raga salām.Portugāļi centās nodrošināt savus jūras ceļus uz Āfriku un jau toreiz, acīm redzot, zināja, ka, kuģojot uzDienvidāfriku, Labās Cerības ragu, būs jāmet līkums pa okeānu uz rietumiem, lai izvairītos no pretvēja.

Sī demarkācijas līnijas noteikšana nebūt nenozīmēja pasaules sadalīšanu starp Spāniju un Portugāli,tā paredzēja Spānijas tiesības izdarīt atklājumus rietumu virzienā, Portugāles — austrumu virzienā. Abaslīgumslēdzējas puses apņēmās nesūtīt kuģus, neizdarīt atklā

jumus un iekarojumus, kā ari nenodarboties ar tirdzniecību aiz noteiktās līnijas. To noteica tikaiAtlantijas okeānā, nemaz neiedomājoties, ka jūras braucēji, dodamies uz rietumiem un austrumiem, tačuvarētu sastapties jūrās otrā pusē zemeslodei un tur izceltos ķildas un sadursmes jaunatklāto zemju dēj.Spāniešu un portugāļu intereses Klusajā okeānā patiešām sadūrās pēc Magelāna slavenā ceļojuma (1519.—1522. gadā).

Tordesiljas līgums bija spēkā tikām, kamēr Spānijas un Portugāles pārsvaru Jaunajā Pasaulē, Āzijāun Āfrikā neviens neapstrīdēja, taču jau Francijas karalis, tikko uzzinājis par pāvesta lēmumu un abuvalstu līgumu, esot izsaucies: «Saule spīd man tāpat kā citiem. Es ļoti gribētu redzēt to pantu Ādama

testamentā, kas man atrauj manu daļu no pasaules mantojuma!» Tāpat arī Anglija paziņoja, ka pāvestamneesot tiesību «izdāļāt un atņemt karalistes pēc savas iegribas», un sūtīja savus kuģus pāri okeānam.

OTRREIZ PĀRI ATLANTIJAI Kolumba otrais brauciens — kolonizācijas ekspedīcija. — Mazo Antiļu salu atklāšana. —

Drosmīgie karībi. — Navidadas lorta bojā eja. — Isabellas pilsētas dibināšana. — Posts unnelaimes. — Pēc zelta uz Sibao kalniem. — Grandiozs vergu tirdzniecības projekts. — Pirmaisdumpis. — Bagātajā Karaja ielejā. — Ar viltu un nodevību pret indiāņiem.

Kolumbs bija tik slavens, ka otrā brauciena organizēšana risinājās ļoti strauji. Tūkstoši brīvprātīgoalka jo drīzāk tikt pāri okeānam. Kadisas osta kūsāja rosmē. Uz šejieni veda iepirkto labību, ko samala,un no miltiem cepa jūrnieku sausiņus. Lielās ozolkoka mucās krājās spāniešiem ierastais vīns tālajamceļam, kā arī sālīta gaļa. Simtiem cilvēku sakārtoja braucienam kuģus — veselu floti.

Ekspedīciju karaļa uzdevumā organizēja Seviljas arhibīskaps Huans de Fonseka, vēlākais Indijaslietu padomes priekšsēdētājs. Sis ārkārtīgi enerģiskais vīrs pārzināja kuģus, lielgabalus un citus ieročuslabāk par svētajiem rakstiem. Pavisam īsā laikā viņš prata sagādāt visu ekspedīcijai nepieciešamo,iepirkt labību, ieročus, vīnu, eļļu un etiķi, gaļu, maizi un pupas, salīgt kuģus un apkalpes, sagādāt naudu.Otrajai ekspedīcijai vajadzīgie līdzekļi karā izpostītajā zemē nebija tik viegli salūkojami. Valdniekiaizņēmās milzīgu summu. Bez tam naudu ieguva, pārdodot padzīto ebreju mantu.

Fonsekam gandrīz trīsdesmit gadu bija ļoti liela ietekme visos jautājumos, kas bija saistīti arjaunajām spāniešu kolonijām, — naudas un kuģu sagādē, ekspedīciju organizēšanā, amatpersonu iecelšanāun atcelšanā.

Viņš baudīja pilnīgu karalienes un karaļa uzticību, un viņa pilnvaras bija gandrīz neierobežotas. Šoenerģisko, uzticamo vīru — valdnieku gribas izpildītāju — laikabiedri raksturoja kā neuzpērkamu, betrupju, valdonīgu cilvēku, kas nav cietis nekādas pretrunas un prasījis bezierunu paklausību.

Kolumbam vajadzēja sadarboties ar viņu ekspedīcijas organizēšanā, un drīz vien starp viņiemiedegas strīdi pat par sīkumiem. Tomēr Kolumba autoritāte un slava bija tik spoža, ka pēc valdniekupavēles Fonsekam visur vajadzēja piekāpties.

Stāsta, Fonseka nekad neesot aizmirsis šos aizvainojumus, aiz atriebības vēlāk apmelojis admirāliun kaitējis viņam, kur vien varējis, līdz beidzot panācis, ka lielo jūras braucēju ar negodu iekaļ važās.

Bez valdnieku, admirāļa vai Fonsekas atļaujas neviens kuģis, neviens cilvēks nedrīkstēja doties uzjaunatklātajām zemēm. Sevišķi stingrs ieceļošanas aizliegums attiecās uz tiem, kas nepiederēja pie katoļuticības.

No brīvprātīgajiem nevarēja ne atkauties, ļaudīm šķita uznācis trakums, un viens otrs noraidītais patpadarījis sev galu. Tur, aiz okeāna, likās, pavērusies zelta zeme ar neizmērojamām bagātībām, un ikviens,no kapteiņa līdz kuģa puikam, alka atgriezties ar smagu zelta maisu.

Neviena Eiropas valsts līdz tam nebija spējusi sūtīt okeānā uzreiz septiņpadsmit kuģus ar tūkstošpiecsimt vai pat divtūkstoš jūrniekiem, karavīriem un kolonistiem, pārtikas krājumiem sešiem mēnešiem,labības un dārzeņu sēklām, mājlopiem, ieročiem, munīciju, darba rīkiem — visu nepieciešamo kolonijasorganizēšanai.

Admirālis savu karogu pacēla uz flagmaņkuģa «Marija Galante». Otro reizi pāri okeānam devās«Ninja», šī daudz pieredzējusī, žiglā karavela.

Pats svarīgākais ekspedīcijas uzdevums bija pievērst indiāņus kristīgajai ticībai, izturoties pretviņiem pēc iespējas labāk un ar mīlestību, kā teikts valdnieku instrukcijās. Tajos laikos ikviena valsts,lūkodama sagrābt jaunas zemes, par galveno mērķi liekulīgi izvirzīja pagānu kristīšanu un turklātvismazāk rūpējās tieši par šā mērķa sasniegšanu.

Otrkārt, admirālim vajadzēja organizēt koloniju Espanjolā un nodarboties ar tirdzniecību, treškārt,izpētīt Kubu un noskaidrot, vai tā patiešām ir Āzijas kontinenta daļa un vai no turienes ved ceļš uz Ķīnas— Lielā hana valsts bagātajām pilsētām.

Otraja ekspedīcijā piedalījās arī admirāļa brālis Djego Kolumbs, Alonso Oheda — uzņēmīgsavantūrists, kas vēlāk pats vadīja ekspedīcijas un izdarīja visai svarīgus atklājumus, Huans Ponsē deLeons, kurš pēc vairākiem gadiem, meklējot «mūžīgās jaunības» avotu, atklāja Floridu un Golfa straumi,Huans de la Kosa, pirmais Vestindijas kartes sastādītājs, Djego Ve- laskess, kas vēlāk vadīja Kubasiekarošanu, daudzi ievērojami bruņinieki, augsti ierēdņi, galminieki un virsnieki.

Tālajā ceļā posās paši labākie Spānijas jūras braucēji, taču Pinsonu ģimenes locekļi, sarūgtināti paradmirāļa nepateicību un netaisnību, šoreiz neviens nesalīga viņa dienestā.

Uz Kolumba kuģiem pāri okeānam, alkdami zelta un slavas, devās arī vairāki simti brīvprātīgoidalgo — izputējuši muižnieki, kam nebija ne zemes, ne mantas, ne noteiktas nodarbošanās, īstiavantūristi. Cerēdami uz zelta kalniem Espanjolā, karaļa jātnieku pulka karavīri Kadisā pārdeva savustīrasiņu rikšotājus un to vietā nopirka vecus kleperus, bet tādā ceļā nopelnīto

naudu pirms brauciena notrieca ostas krodziņos. Sie idalgo bija pirmie konkistadori, iekarotāji,klaidoņu bars, kam drīz vien sekoja veselas armijas tādu pašu piedzīvojumu meklētāju.

Pāri okeānam devās arī kalnrači, namdari, zemkopji, mūrnieki, kalēji, drēbnieki, kurpnieki, audēji— vairak nekā tūkstoš amatnieku.

1493. gada 25. septembrī karogiem izrotātā eskadra uzvilka buras un izgāja no Kadisas uz Kanārijusalām, kur jūras braucēji izlaboja dažus kuģus, kuriem bija radusies sūce, papildināja pārtikas, ūdens unmalkas krājumus. Seit viņi iegādājās milzīgus, cilvēku medībām dresētus suņus, iekrāva kuģos teļus,kazas, aitas, cūkas, mājputnus, kā arī apelsīnu un citronu koku stādus un cukurniedres. Ar šo ekspedīcijusakās kultūraugu un dzīvnieku plašā apmaiņa starp Jauno un Veco Pasauli. Dienvidamerikas indiāņi, kāvēlāk atklājās, pazina tikai lamas — nastu nesējus dzīvniekus un vikun- jas, no kurām tie ieguva vilnu.

Ne kuģa žurnāli, ne Kolumba dienasgrāmatas arī par otro ceļojumu pāri okeānam nav saglabājušās,tomēr interesantas ziņas par to sniedzis flotes ārsts Čanka plašā vēstulē, kā arī garīdznieks Bernaldess unLaska- sass savās grāmatās.

7. oktobrī eskadra izgāja okeānā, lai šķērsotu to gandrīz par desmit grādiem tālāk dienvidos, joKolumbs vēlējās pa īsāko ceļu aizbūrāt vispirms pie karību-ka- nibālu apdzīvotajām salāmdienvidaustrumos no Espanjolas.

Līdz pašam apvārsnim baloja buras, cita citu apsteigdamas. Tikai pret vakaru burinieki tuvojāsflagmaņ- kuģim, lai uzklausītu admirāļa pavēles.

Ceļā negadījās nekādas likstas, atskaitot bezvēju ceļa sākumā un kādu negaisu, kad vētras brāzmassaplēsa dažas buras un mastu galos un uz rājām uzliesmoja tās noslēpumainās uguntiņas, ko tagad dēvēpar Elma ugunīm. «Ar dieva žēlastību iestājās tik labvēlīgs laiks, kāds vēl nekad nebija pavadījis kuģustik tālā braucienā,» rakstīja Čanka, «tā ka, atstājuši Ferro salu 13. oktobrī, mēs jau pēc divdesmit dienāmvarējām saskatīt zemi, un mēs būtu to pamanījuši trīspadsmitajā vai četrpadsmitajā dienā, ja flagmaņku-ģis ietu tikpat ātri kā pārējie; to gaidot, pārējie kuģi ne vienu reizi vien ierēvēja buras un samazinājagaitu.»

Kurss bija izraudzīts ļoti veiksmīgi — izdevīgajos pa- sāta vējos karavelas šķērsoja okeānu pardivām nedēļām ātrāk nekā pirmajā braucienā. Spānieši, vēlāk bu- rādami uz jaunatklatajam zemēm,aizvien izmantoja šo maršrutu un iedēvēja to par «dāmu ceļu».

Novembra trešajā dienā flagmaņkuģa stūrmanis īsi pirms rītausmas uzsauca: «Apsveicu visus!Redzama zeme!» Liela bija līksmība, ko izpauda visi ļaudis, un neparasti bija viņu kliedzieni un saucieni.Un jūrnieki nepriecājās veltīgi, jo viņus tā bija nogurdinājusi grūtā dzīve un nemitīgā ūdens izsūknēšana.

Pie apvāršņa iznira kalnaina, krāšņiem, kupliem tropu mežiem apaugusi liela zeme. 1493. gada 3.novembris bija svētdiena, tāpēc Kolumbs jaunatklāto salu nosauca par Dominiku (spāņu valodā —svētdiena).

«Šajā salā auga apbrīnojami biezi meži,» rakstīja Čanka. «Dažos kokos brieda augļi, citi ziedēja . ..Daži no mums, mazāk pieredzējuši, lūkoja tos nobaudīt; bet, tikko viņi mēģināja ņemt mutē šos augļus,

viņu sejas uzpampa un viņus sagrāba karstumi un pievārēja sāpes, un šķita, ka viņi kļuvuši traki.» Tāspānieši iepazinās ar koku, kura augļus karībi izmantoja, lai saindētu savu bultu uzgaļus. Te jūras braucējiatrada arī varenus kokus — seibas, no kuru augļu pogaļām varēja iegūt diezgan smalku, vilnai līdzīgušķiedru.

No Dominikas spāniešu flote devās uz ziemeļiem un atklāja citu mazāku zemi — Marijas Galantessalu. Šeit spānieši pirmo reizi iepazinās ar ananasiem, brīnišķīgiem augļiem, ko vēlāk sāka audzēt arīcitās tropu zemēs visā pasaulē. Aiz jaunatklātajām salām uz ziemeļiem zilgmainajos ūdeņos aizstiepāsvesela salu virkne — Mazās Antiļu salas. Lielāko no tām Kolumbs nosauca par Gvadelupi. Te eskadrauzkavējās vairākas dienas.

No augstiem kalniem lejup gāzās daudzas straujas upes. Trīs ligu attālumā no smailes spāniešiievērojuši ūdenskritumu; spēcīgs gluži kā vērsis tas gāzies lejup

no tāda augstuma, ka šķitis krītam no pašām debesīm. Nekāda aina pasaulē nav varējusi līdzinātiesskaistumā ar šo ūdenskritumu.

Salās mitinājās kareivīgās kārību ciltis. Karībi spāniešiem likās vairāk attīstīti nekā citas indiāņuciltis, viņu mājas — labāk būvētas, trauki — izgatavoti ar lielu prasmi, kokvilnas audumi nav bijušisliktāki par Kastīlijā darinātajiem.

Karībi nēsāja ļoti garus matus, bet bārda viņiem, tāpat kā citiem indiāņiem, neauga. Ķermeni un sejuviņi izrotāja ar dažādu krāsu ornamentiem un tetovējumiem.

Karībi diezgan lielā mērā atšķīrās no Kubas un Haiti indiāņiem. Tie vairs nebija biklie, padevīgieļaudis, kas sagaidīja spāniešus kā debesu sūtņus, mezdamies ceļos un paceldami rokas pret debesīm.Jaunatklāto salu iedzīvotāji bija spēcīgi, drosmīgi un pret uzvarētiem ienaidniekiem nepazina žēlastības.Bieži vien viņi uzbruka kaimiņu salu miermīlīgajām ciltīm, laupīdami un aizvezdami gūstekņus.

Karībiem, pēc Čankas apzīmējuma, bijuši lopu tikumi — viņi bijuši cilvēkēdāji. Kā stāstījaspānieši, pamestajās būdās mētājušies apgrauzti cilvēku kauli un podos uz uguns vārījusies cilvēku gaļa.Ar lokiem un bultām apbruņotie karībi, irdamies daudzajās kanoe, uzbrukuši citām salām, kur mitinājušāsmiermīlīgas indiāņu ciltis — aravaki, un aizveduši gūstekņus, ko pēc tam apēduši.

Vārdu «karībs» (tas, starp citu, saglabājies Kārību jūras nosaukumā) spānieši izkropļoja parkanibālu, un eiropieši sāka ar šo vārdu apzīmēt visus cilvēkēdājus. Taču ziņas par kārību asinskarību uncilvēkēšanu šķiet pārspīlētas. Liekas, spānieši ar nolūku piedēvējuši kanibālismu šīm kareivīgajām ciltīm,lai attaisnotu kārību nesaudzīgo iznīcināšanu un pārdošanu verdzība.

Admirālis aizsūtīja mežos grupu jūrnieku, lai tie sagūstītu kādu pieaugušu salinieku, taču vīribiezajos džungļos apmaldījās un klaiņoja pa mūža mežiem vairākas dienas. Kad visi jau domāja, kapazudušie krituši par upuri cilvēkēdājiem, līdz nāvei nogurušie jūrnieki, tikko vilkdami kājas, atgriezāspie kuģiem, kas jau grasījās pacelt enkurus.

Tā eiropieši attēloja kanibālus (pec senas gravīras).Čanka piezīmē, ka starp viņiem bijuši stūrmaņi — jūrnieki, kas pēc zvaigznēm varētu aiziet līdz

pašai Spānijai. Tāpēc nav bijis saprotams kā viņi varējuši apmaldīties tik nelielā platībā. Kapteinis un

viņa ceļa biedri atgriezušies saplēstas drēbēs, saskrāpēti un savainoti tā, ka žēl bijis uz viņiem skatīties.Kuģi devās tālāk uz ziemeļrietumiem, pa ceļam atklādami vēl citas salas. Santakrusas salā spānieši

sagūstīja vairākas sievietes un bērnus un, atgriežoties ar laivu uz kuģa, sadūrās ar kārību vienkoči.«Redzot, ka viņiem neizdosies izbēgt, karībi ar lielu drosmi uzvilka savus lokus, pie kam sievietes

neatpalika no vīriešiem,» rakstīja Čanka. «Es saku «ar lielu drosmi», tāpēc ka viņu bija tikai seši — četrivīrieši un divas sievietes — pret divdesmit pieciem mūsējiem. Viņi ievainoja divus jūrniekus: vienu —divas reizes krūtīs, otru — ar bultu sānos, un viņi nogalinātu ar bultām lielu daļu mūsu ļaužu, ja viņiemnebūtu ādas un koka vairogu un ja mūsu laiva nepiebrauktu cieši klat kanoe un to neapgāztu. Taču arī pēctam, kad kanoe tika apgāzta, viņi laidās peldus un brida brišus — tai vietā jūra bija sekla — un vajadzējane mazums papū-

Ieties, lai sagūstītu karībus, jo viņi joprojām šāva ar lokiem. Neraugoties uz visu to, izdevās saņemtvienu no viņiem, nāvīgi ievainojot ar šķēpu. Ievainoto uzvilka uz kuģa.»

Spānieši redzēja, ka te mīt tauta, kas prot bezbailīgi cīnīties par savu brīvību, un turpmāk krastāizkāpa tikai labi apbruņoti. Ilgus gadus kolonizatori neaizskāra šīs ciltis un nedibināja šeit nevienuapmetni.

Vēl tālāk uz ziemeļiem aizsniedzās salu virkne —Vir- džīnijas salas (Jaunavu salas), kuruizpētīšanai admirālis nosūtīja vieglos kuģus. Pēc tam eskadra nonāca pie lielas salas, ko indiāņi dēvējapar Borikenu. Vēlāk (no 16. gs.) to iedēvēja par Puertoriko («Bagāto ostu»). Tā jau piederēja pie LieloAntiļu salu grupas. Visas šīs salas bijušas ļoti skaistas un auglīgas, bet Borikena šķitusi pati labākā novisām.

24. novembrī spāniešu flote nonāca pie Espanjolas austrumu gala, un Kolumbs kopā ar saviem ceļabiedriem cerēja drīz sastapties ar salā atstātajiem kolonistiem.

Čanka, vērojot Espanjolas krastus, piezīmējis, ka šeit nekad nav sala, zāle pat šajā ziemas laikāzaļojusi zaļa un kupla un putnu ligzdās bijuši mazuļi. Plēsīgus zvērus spānieši nav sastapuši, atskaitotsuņus ar īsu, asu spalvu, kuri nav pratuši riet. Kokos kāpelējuši zvēriņi truša lielumā, acīm redzot, aguti,kura gaļa esot ļoti garšīga. Salā mitinājās daudzas nelielas čūskas, kā ari ķirzakas, kuras indiāņiembijušas tikpat liels gardums kā spāniešiem fazāni. Kādu reizi spānieši ieraudzījuši milzīgu ķirzaku teļaresnumā un šķēpa garumā. To mēģinājuši nodurt ar šķēpu, dūruši daudz reižu, bet tā paglābušies, jo ādabijusi pārāk cieta un bieza, un ienirusi jūrā. Acīm redzot, spānieši pirmo reizi bija sastapušies araligatoru.

Vēl nesasnieguši Navidadas fortu, matroži izcēlās krastā un nejauši atrada četrus smiltīs ieraktus,stipri satrūdējušus līķus, vienu no tiem ar melnu bārdu, tātad eiropieti.

Jūras braucējus, māca nelaimes nojausma. Naktī kuģi jau izmeta enkurus iepretī fortam, taču neviensneatbildēja ne uz gaismas signāliem, ne lielgabalu šāvieniem. Arī indiāņi nerādījās.Tikai ap pusnakti pie eskadras pirogā piebrauca vairāki indiāņi. Tie atveda dāvanas no kasika

Gvakanagari, bet par spāniešiem salā izvairīgi deva neskaidras ziņas. Varēja noprast, ka daži spāniešiesot nomiruši slimībās, citi nokauti savstarpējās ķildās vai arī aizgājuši dziļāk sala, meklēdami zeltu.Kasikam nesen esot uzbrucis kaimiņš Kaonabo, kas nodedzinājis ciematu un ievainojis arī pašu virsaiti.

Rītausma atklājās, ka krastā nav ne cietokšņa, ne cilvēku. Tikai pelnu kaudzes, līķi un izsvaidītiapģērba gabali liecināja par traģēdiju, kas bija šeit norisinājusies. Daži indiāņi, kas parādījās iztālēm,zagšus aizlavījās projāmf vai arī aizbēga lielā steigā.

Kolumbs pavēlēja pārrakt visu zemi forta teritorijā un iztīrīt aizgruvušo aku, jo viņš bija pavēlējislabi paslēpt. iegūto zeltu, tomēr tas nekur netika atrasts.

Kas tad bija noticis salā Kolumba prombūtnes laikā? Espanjolā palikušie kolonisti bija rīkojušiespavisam neprātīgi. Jau no pašām pirmajām dienam rupjie iekarotāji bija sākuši sirot pa salu un atņemtsaliniekiem pārtiku, kā arī prasījuši, lai indiāņi viņus apkalpo un nēsā apkārt nestuvēs. Mazākāsnepaklausības gadījumā spānieši bija lietojuši varu, jo salinieki viņiem likās tikai iekarotāju īpašums,

muļķīgi, labsirdīgi dzīvnieki, pret kuriem var visu atļauties. Var atņemt visu — maizi, sievas un zeltarotas lietas. Beidzot laupītāji sadūrās ar kasiku Kaonabo salas centrā. Šis virsaitis bija drosmīgāks unnoteiktāks par spāniešiem draudzīgi noskaņoto Gvakanagari. Kaonabo pamazām atbrīvoja savus ļaudis noaklās paklausības važam. Stāsta, viņš, gribēdams pierādīt cilts locekļiem, ka svešinieki nebūt navnemirstīgi debesu dēli, sarīkojis īpatnēju pārbaudi. Ikvienu spānieti apkalpojuši vairāki indiāņi, kasnesuši savu kungu un pavēlnieku arī pāri upei. Kādu reizi pēc lietus upe bijusi krietni uzplūduši, betspānietis prasījis, lai viņu nesot uz pleciem pari straumei. Tad kasiks pa- , vēlējis, lai nesēji pārbauda,vai ūdens neko nekaitē debesu dēlam. Upes vidū indiāņi turējuši spānieti zem ūdens tikām, kamēr tas vairsnav kustējies. Tad viņi

Spāniešu konkistadori ar tā laika ieročiem — zobeniem, piķiem, āvām, arbaletēm un musketēm (pēcveca zīmējuma).

iznesuši mironi krastā, kur sapulcējušies visi ciemata iedzīvotāji, apsēdušies ap slīkoni un gaidījuši,kad tas celsies augšā. Pēc trim dienām, kad līķis sācis trūdēt, viņi pārliecinājušies, ka šķietamais dievsbijis mirstīgs cilvēks. Sis notikums izkliedējis indiāņu bailes no baltajiem, un šī ziņa ceļojusi no vienascilts pie otras.

Tad Kaonabo vīri sadūšojušies un vispirms apkāvuši sirojošos laupītājus, bet pēc tam uzbrukuši arīNavi- dadas fortam. To aizstāvējuši tikai desmit vīri, pārējie tāpat bija devušies sirotāju gaitās. Pēc fortakrišanas Kaonabo citu pēc cita iznīcinājis arī pārējos spāniešus. Tā bija īsa, ātra un taisnīga tiesa, kurā,bez šaubām, bija piedalījies arī Gvakanagari ar saviem ļaudīm.

Labās attiecības ar indiāņu ciltīm tātad bija beigušās. Spāniešiem tas bija grūti aptverams: Kolumbstaču aizvien bija apgalvojis, ka šīs ciltis esot ļoti biklas un miermīlīgas, bez ieročiem.

Spānieši turēja aizdomās ari Gvakanagari, kas tikai izlikās ievainots, turklāt viņa cilts indiāņu būdāsatrada dārgus audumus un mantas, ko salinieki nevarēja iegūt maiņas ceļā, taču nekādu noteiktupierādījumu nebija un Kolumbs nolēma attureties no vainīgo tvarstīšanas un pārmācīšanas.

Kolumbs apciemoja šķietami ievainoto Gvakanagari viņa būdā. Ārsts noņēma saiti no kasika gurnaun neatrada tur nekādu brūci. Kasiks gan lūkoja iegalvot, ka gurnu trāpījis akmens, taču varēja nomanīt, kaviņš izliekas. Tomēr admirālis nolēma pagaidām neviena nesodīt, lai galīgi nesaasinātu attiecības. Viņšizteica kasikam līdzjūtību, runāja ļoti laipni, palīdzēja pat slimniekam piecelties kājās un ielūdza viņu uzkuģa, kur sarīkoja viesim par godu svētkus. Spānieši parādīja Gvakanagari piecdesmit līdzi paņemtoszirgus, lai no jauna pārsteigtu un iebiedētu naivos dabas bērnus tāpat, kā jau agrāk bija darījuši, šaudamiar lielgabaliem.

Kasika izbrīns bija ārkārtīgs, viņš drebēja pie visām miesām, svīzdams baiļu sviedrus: tādusbriesmoņus virsaitis vēl nekad nebija redzējis, ne arī par tādiem sapņojis. Visvairāk viņu pārsteidza tas,ka spānieši prot jāt ar šiem nezvēriem.

Daudzi Kolumba ceļa biedri deva padomu sagūstīt kasiku kā ķīlnieku, taču admirālis vilcinājās. ArīGvakanagari nojauta briesmas, drīz vien paslēpās un vairs nevēlējās rādīties spāniešiem.

Kadu nakti no kuģa peldus aizbēga Borikenā un citās salas sagūstītās sievietes, droši vien ar

Espanjolas indiāņu palīdzību un ziņu, un, kad admirālis pieprasīja bēgļu izdošanu, visi indiāņi no ciemataaizbēga kur kurais. Varēja manīt, ka viņi kļuvuši pavisam neuzticīgi.

Tagad šajā naidīgajā sala vajadzēja dibināt koloniju. Salas vicekaralis tai izraudzījās jaunu vietutālāk uz austrumiem no izpostītā Navidadas forta Espanjolas ziemeļu piekrastē, labi aizsargātā līcī.Trīsdesmit ligu garais ceļš līdz turienei spēcīgajā pretvējā un pret straumi ilga vairākas nedēļas unnomocīja spāniešus vairak nekā viss tālais jūras brauciens no Kastīlijas.

Sākās kuģu izkraušana. Kolonistiem izdalīja darba rīkus — lāpstas un cirvjus, un viņi cirta kokus,raka kanālu ūdens pievadīšanai no upes, kā arī cēla noliktavas, namu vicekaralīm un baznīcu, tāpatdzīvojamās mājas — māla un niedru būdas. Jauno pilsētu Kolumbs, godinot karalieni, nosauca parIsabellu.

Sākumā darbs veicās raiti, taču drīz vien idalgo, tirgotāji, virsnieki un ierēdņi sāka vairīties nomelnā darba — viņi taču bija braukuši pāri okeānam pēc zelta, nevis strādāt! Viņi nicināja vienkāršo,melno darbu kā pārāk smagu, turklāt pazemojošu. Viņi taču nebija riskējuši ar savu dzīvību, kuģojot pāribriesmīgajam okeānam, lai šeit liektu muguru kā beidzamie kalpi un lietu sviedrus. Beigu beigās darbāizgāja ne vairak par astoņsimt cilvēkiem, pārējie slaistījās dīkā, dzēra un rīkoja kautiņus.

Kolonistiem uzbruka arī tropu slimības — dzeltenais purva drudzis un malārija. Ar tropu drudzisaslima arī pats Kolumbs. Drudža lēkmes atkārtojās daudz reižu un dažkārt noguldīja viņu slimības gultāuz ilgu laiku, nejāva nodoties darbam un nomāca viņa enerģiju. Drīz vien puse atbraucēju vārga slimībās,un kapsētā pacēlās arvien jaunas kapu kopas. Mitrajā tropu klimatā sabojājās daļa atvesto pārtikāsproduktu, un kolonijai draudēja bads.

Izmisušais, slimībā novārgušais vicekaralis nolēma sūtīt ar izkrautajiem kuģiem atpakaļ uz dzimteniarī daju kolonistu, lai tā atrisinātu pārtikas problēmu, paturot tikai piecas karavelas un ap piecsimt vīru.Bet kā lai ziņo valdniekiem par nelaimēm, kas piemeklējušas Es- panjolu, — par Navidadas garnizonabojā eju, badu, slimībām? Spānijā taču gaidīja ar zeltu un garšvielām piekrautus kuģus, ka viņš to bijaapsolījis, iziedams okeānā, turklāt ekspedīcijas organizēšanai iztērētas milzīgas summas.

Tāpēc uz Sibao kalniem salas vidienē devās labi bruņota izlūku vienība Alonso Ohedas vadībā. Drīzvien spānieši pārnesa priecīgas vēstis: kādas upes ielejā viņi bija atraduši zelta smiltis, kā arī diezganlielus tīrradņus. Oheda ar sajūsmu stāstīja par zelta smilšu strūklām, kas plūdušas no klintīm, kad turiecirtuši lauzni.

Pēc Kolumba vārdiem, kapteinis, pabijis Sibao, atradis zeltu tik daudzās vietās, ka par to neesotiespējams pastāstīt cilvēciskiem vārdiem. Zelts atrasts vairāk nekā piecdesmit strautos un upēs, nemazums zelta uziets ari uz sauszemes. Visā šajā apgabalā, kā stāstījis kapteinis, kur gribot, tur arī atrodotzeltu. Tātad neesot nekādu šaubu par to, ka karaļi, Kastīlijas valdnieki, no šī brīža varot uzskatīt sevi parvisbagātākajiem valdniekiem pasaulē, tāpēc ka līdz šim laikam nekā līdzīga ļaudis neesot redzējuši un parto neesot lasījuši.

Kolumbs izmantoja šo ziņu, lai no jauna dotu Fer- nando un Isabellai vilinošus solījumus par zeltakalniem Espanjolā. Viņš 1494. gada februārī nosūtīja atpakaļ uz Spāniju divpadsmit kuģus savaflagmaņkuģa kapteiņa Antonio Toresa vadībā.

Toresa māsa bija troņmantnieka dona Huana aukle, un kapteinis viegli varēja izlūgties audienci pieFer- riando un Isabellas. Tāpēc Kolumbs deva Toresam līdzi ziņojumu, ,kura saturu vajadzēja izklāstītvaldniekiem mutvārdos. Sajā tā saucamajā «Toresa memorandā» vicekaralis ziņoja, ka esot atradisārkārtīgi bagātas zelta atradnes un arī visvisādu garšvielu pazīmes. Vēstij par zelta atradnēm sekojataisnošanās: daudzi slimojot, darbs zelta skalošanā esot smags, trūkstot ceļu un nastu nesēju dzīvnieku,tāpēc zeltu pagaidām nevarot nosūtīt. Eiropieši nevarot pierast pie šejienes pārtikas, un tāpēc to vajagotvest no Spānijas, jo kolonija vēl nevarot sevi apgādāt. Sevišķi vajadzīgs vīns. Mucas bijušas tik sliktas,ka lielākā daļa vīna iztecējusi jau pa ceļam pāri okeānam.

Vajadzīgi zemkopības darba rīki, labība, sausiņi, gaļa, cukurs, medus, rozīnes, vajadzīgi

medikamenti slimniekiem, vajadzīgi ēzeļi un ēzeļu mātes, bet jo sevišķi zirgi — karagājieniem pretindiāņiem. Arī šeit nolikusi blēdība — uz kuģiem atdzīti daudz sliktāki zirgi, nekā iepriekš rādītiadmirālim.

Kolumbs prasīja kurpes, kreklus, ādas, linaudeklu, piecdesmit mucas sīrupa, simt arkebūzu, simtkrūšu bruņu aizsardzībai pret saindētām bultām, simt kastu munīcijas. Turklāt esot vajadzīgi cilvēki,krietni, čakli cilvēki — mūrnieki, kalnrači, zelta skalotāji.

Fernando un Isabella atzina šīs prasības par pamatotām un deva rīkojumu nosūtīt uz Espanjolu sēklu,lopus un visu citu, atskaitot drēbes un apavus.

Jaunās ekspedīcijas izdevumus Kolumbs ieteica segt, pārdodot verdzībā Espanjolas indiāņus. Sisziņojums ir smags apvainojums, kas vēršas pret Kolumbu kā vergu gūstīšanas ierosinātāju un turklātliekuli:

«… Paziņojiet viņu augstībām, ka rūpes par kanibālu un Espanjolas iedzīvotāju dvēseļu labklājībunoveda pie domas, ka viņiem būs jo labāk, jo vairāk viņus nogādās Kastīlijā …

Bet šos ļaudis viņu augstības var izmantot šādā veidā: redzot, cik nepieciešami šeit liellopi un nastunesēji dzīvnieki to ļaužu uzturēšanai, kuri šeit apmetīsies uz dzīvi, un visu šo salu labklājībai, lai viņuaugstībām labpatīk dot atļauju un tiesības pietiekamam skaitam karavelu atnākt šurp ik gadus un atvestlopus, pārtiku un visu pārējo, kas nepieciešams salas kolonizēšanai un tīrumu apstrādāšanai. . .

Par visu to var samaksāt ar vergiem — kanibāliem, nežēlīgiem ļaudīm, kas pilnīgi piemēroti šimmērķim, labu miesas būvi un visai prātīgi,» solīja Kolumbs. «Mēs esam pārliecināti, ka viņi tikai jāizvedno šā necilvēcības stāvokļa, un viņi varēs kļūt vislabākie vergi, viņi pārstās būt necilvēciski, tikko būsaiz savas zemes robežām.»

Turklāt Kolumbs uzsvēra, ka vergi taču tikšot kristīti un tā viņu dvēsele izglābšoties no mūžīgāspazušanas, bet kolonija saņemšot visu nepieciešamo, neiztērējot nevienu maravedi, valsts kasē ieplūdīšotkrietna peļņa, un salas miermīlīgie iedzīvotāji tikšot vaļā no kareivīgiem kaimiņiem cilvēkēdājiem. Plāns,var teikt, bija pārdomāts no visiem viedokļiem.

Verdzība un vergu tirdzniecība drīz vien kļuva par jaunatklāto zemju lielāko postu, jo noveda pievietējo iedzīvotāju pilnīgas iznīcināšanas. Neviens lielā jūras braucēja cildinātājs nav spējīgs attaisnotviņa nežēlīgo, neprātīgo priekšlikumu, kas turklāt nedeva Spānijai nekādus lielos ienākumus un tikaiiedragāja salu ekonomiku. Izpostītās salas, palikušas bez iedzīvotājiem, uz ilgu laiku pazaudēja jebkāduekonomisku vērtību.

Nepavisam neveicās arī maiņas tirdzniecība Espanjolā: saliniekiem nebija nekādas lielas vajadzībaspēc eiropiešu precēm un zelta krājumi nebija lieli. Cits nekas neatlika kā pašiem spāniešiem ķerties piezelta skalošanas, un tādēļ Kolumbs lūdza, lai no Spānijas atsūtot kalnraču darba speciālistus nodzīvsudraba raktuvēm.

Kolumbs Espanjolas kolonizēšanā cieta pirmo lielāko neveiksmi. Salā palikušie kolonisti bijazaudējuši rožainās ilūzijas: Espanjola vairs nelikās zeme, kur zelts mētājas uz katra soļa. Konkistadorisāka kurnēt. Sašutums vērsās pret vicekarali — viņš, šis svešzemnieks, bija pavēlējis samazināt pārtikasdevas, licis strādāt smagu darbu, aizmānījis viņus pāri okeānam zemē, kur nav ne vēsts no zelta kalniem,kur uzmācas bads, posts un niknas sērgas.

Slepenībā sāka briest dumpis — neapmierinātie kolonisti nolēma sagrābt atlikušās piecas karavelasun doties projām ar sūdzībām pie karaļa. Taču Kolumbs, atklajis sazvērestību, arestēja barvežus un, važāssakaltus, ieslodzīja kuģī, lai vēlāk sūtītu viņus tiesāt uz Spāniju, bet dažus pavēlēja nopērt ar pletnēm.Sodi vēl vairāk palielināja kolonistu naidu. Admirālis bija spiests aiz piesardzības glabāt visus ieročusun munīciju uz sava flagmaņkuģa, ko komandēja jaunākais brālis Djego.

Mēnesi pēc Toresa aizbraukšanas — 1494. gada 12. martā Kolumbs, atstājis savā vietā brāli Djego,devās i/.lūkos uz salas vidieni. Vairāki simti vīru — kājnieki un jātnieki, tērpušies bruņās, bungām dārdotun taurēm skanot, izgāja no Isabellas, pārvarēja kalnu grēdu un drīz nonāca plašā ielejā, ko admirālis

nosauca par Karaļa ieleju, tik skaista, zaļa un svaiga tā aizstiepās starp kalnu grēdām. Te spānieši uzcēlaSv. Toma fortu, kur atstāja garnizonu, bet pārējie devās kalnos meklēt zeltu. Sajā gājienā viņi pavadījušidivdesmit deviņas dienas, ciezdami no šausmīgā laika, sliktās pārtikas un ūdens; tomēr, apskurbuši zeltaalkās, visi jutušies veseli un spēcīgi.

Kolumbs, 29. martā atgriezies Isabellā, no jauna ieraudzīja veco posta ainu un slimus, izbadojušos,neapmierinātus, dumpīgus ļaudis. Drudzis pļāva spāņu bruņiniekus. Tāpēc viņš sāka organizēt jaunasekspedīcijas uz kalniem. Tur gaiss bija sausāks, veselīgāks, un auglīgajā Karaļa ielejā varēja vieglāksagādāt pārtiku, kaut arī spānieši neiztika bez varmācības un laupīšanas, un indiāņi tāpēc aizvien biežākizrādīja pretestību.

Lai pakļautu Espanjolu un nodibinātu mieru un kārtību, vicekaralis iecēla salas pārvaldīšanai īpašupadomi brāļa Djego vadībā, bet Pedro Margaritam ar četrsimt vīriem pavēlēja doties karagājienā unnomierināt dumpīgos indiāņus.

Kolumbs savās instrukcijās Margaritam gan norādīja, ka jārūpējoties, lai indiāņiem neliktu nodarītsnekas ļauns, lai viņiem neko nepaņemtu pret viņu gribu. Taču turpat tālāk viņš piemetināja:

«Bet, tā kā ceļā uz Sibao gadījās, ka indiāņi mums šo to nolaupīja (un es viņus sodīju), arī jums, jakāds no viņiem kaut ko nozog, vajag spriest stingru liesu vainīgajam, nocērtot viņam degunu un ausis,tāpēc ka tieši šīs ķermeņa daļas nav iespējams slēpt. Tādā veidā var padarīt drošu maiņas tirdzniecību arvisiem šīs salas iedzīvotājiem, jo tad visi sapratīs, ka mēs pret labajiem izturamies labi, pret ļaunajiem— ļauni.»

Tajā laikā no Sv. Toma forta bija atnākusi ziņa, ka virsaitis Kaonabo taisoties uzbrukt garnizonam.Kolumbs instrukcijā sniedza sīkus norādījumus, kā labāk sagūstīt Kaonabo: virsaitis jāievilinot uzsarunām, viņam japiesolot miers un draudzība, jāapdāvinot ar dažādiem apģērba gabaliem (kailu būšotgrūtāk saķert), un jālūkojol sagūstīt arī viņa brāļus.

«Tikai skatieties, lai tiktu ievērota liesa un taisnība,» liekulīgi piemetināja Kolumbs.Kasiku ievilināja slazdos viltīgais konkistadors Oheda. Viņš izlikās par draugu un piedāvāja

Kaonabo mieru, turklāt pavēstīja, ka vedot viņam dāvanu — lielu zvanu, kas jau sen vilināja kasiku arsavu skanīgo zvanīšanu. Ievilinājis Kaonabo uz sarunām, Oheda pierunāja virsaiti, lai viņš ļaujot uzliktsev roku dzelžus un kaju važas, iegalvojot, ka tās esot vislabākās rotaslietas. Važās ieslēgto kasikuspānieši žigli uzcēla zirgā un auļoja uz Isabellu. Tur Kaonabo ieslodzīja Kolumba nama pagrabā, laivēlāk nosūtītu uz Spāniju.

ĶUBAS UN JAMAIKAS KRASTOS Sļerramaestras kalnu pakājē. — Sadursmes Jamaikā. — «Karalienes dārzu» arhipelags. —

Plašie, skaistie Kubas līči. — Pinosa («Priežu sala») — vē- lākais pirātu perēklis. — Fanātiķadiktēts zvērests. — Cīņa ar straumēm un pretvēju.

Atstājis Isabellā garnizonu brāļa Djego vadībā, Indijas vicekaralis 1494. gada aprīļa beigās ar trimnelielām karavelām, to skaitā ar «Ninju», izgāja jūrā uz rietumiem, lai atklātu kontinenta zemi Indiju.Tomēr šī ekspedīcija drīzāk gan šķita bēgšana no likstām un posta, kādā bija nonākusi kolonija, unmēģinājums ar jauniem, spožiem atklājumiem mazināt to nelabvēlīgo iespaidu, ko Spānijā izraisīja vēstispar stāvokli Espanjolā.

29. aprīlī Kolumbs sasniedza Kubu pie Alfas un Omegas raga (Maisi raga) un uzstādīja tur lielukrustu par zīmi, ka šī zeme uz mūžīgiem laikiem pieder Spānijas valdniekiem.

No šī raga varot aiziet pa sauszemi, nekur nešķērsojot jūras un okeānu, līdz pat Sanvinsentes ragamPortugālē — sprieda spānieši, jo vēl joprojām ticēja, ka sasnieguši Āzijas kontinenta krastu. Tikai 1508.gadā spāniešu jūrnieks Okampo ar savām karavelām apbrauca apkārt visai Kubai un beidzot noskaidroja,ka tā ir tikai viena no Antiļu arhipelaga salām.

No Maisi raga Kolumba karavelas burāja tālāk rietumu virzienā gar Kubas dienvidaustrumukrastiem, un jūras braucējus sajūsmināja gan krāšņiem mežiem apaugušās Sjerramaestras kalnu grēdas,kas sniedzās līdz pašam okeānam, gan brīnišķīgi, rāmi, no vētrām pasargāti līči, gan zilgmainā jūra unsaldo smaržu viļņi, kas plūda no zaļās, ziedošās zemes. Admirāļa karavelas iegriezās plašajāGvantanamo līcī (Kolumbs to nosauca par Puerto Grandi), kur divdesmitajā gadsimtā Kubas zemē savulaupītāju ligzdu — kara bāzi ierīkojuši mūsdienu pirāti — ASV imperiālisti, tāpat arī skaistajā līcīklinšainu pauguru ielokā, kuru pakājē divdesmit gadus pēc Kolumba brauciena Kubas

Indiāņu pirogas (pec senas gravīras)

iekarotājs Djego Velaskess nodibināja Santjāgo de Kubas pilsētu — pirmo salas galvaspilsētu.

Kubā spāniešu un indiāņu attiecības bija draudzīgas, un Kolumbs arī šajā braucienā raudzījās, laijūrnieki tās nesagandētu ar nepiesardzīgu rīcību. Vēsts par labajiem svešiniekiem, kas dod brīnišķīgasdāvanas, no jauna izplatījās visā piekrastē, un salinieku laivas ar maizi, zivīm un augļiem aizvienviesmīlīgi sagaidīja spāniešu karavelas. Indiāņi aicināja jūras braucējus krastā un mieloja viņus kādebesu sūtņus. Spānieši ievēroja, ka salinieki lieto uzturā arī lielas ķirzakas iguanas, aligatorus un krūmužurkas — hutijas.

Iguanas spānieši dēvēja par čūskām, kas pārklātas ar cietām zvīņām un dzeloņiem, un turklātapgalvoja, ka tās esot ļoti indīgas, kaut gan Kubā nav indīgu rāpuļu.

Tomēr zelta šajos krastos spānieši neatrada. Tāpēc admirālis, uzzinājis no indiāņiem, ka kaut kurtālāk uz dienvidiem esot ar zeltu bagāta zeme, mainīja kursu un pēc pāris dienām sasniedza Jamaiku.

Skaistajā salā spānieši ieraudzīja gan plašus līdzenumus ar auglīgām, biezi apdzīvotām ielejām, ganaugstus kalnus.

Pretim kuģiem no krasta atīrās kādas septiņdesmit ļoti lielas, no vesela koka stumbra izdobtas kanoear krāšņi izrotātiem izliektiem galiem. Tomēr laivās sēdošie salinieki bija noskaņoti naidīgi un turējaieročus kaujas gatavībā.

Otrā dienā, kad karavelas iegāja plašā līcī un izmeta enkurus, krastā sapulcējās milzīgs kailu, armelniem ornamentiem un lieliem spalvu pušķiem izrotātu ļaužu bars. Indiāņi nikni kliedza un meta iesmus,kas tomēr neatlidoja līdz kuģiem.

Spāniešiem vajadzēja sagādāt malku un ūdeni, kā arī pielāpīt kuģus, tāpēc viņi par spīti nelaipnajaisagaidīšanai nolaida ūdenī laivas, ko salinieki apbēra ar bultu krusu.

Kolumbs pavēlēja apšaudīt indiāņus ar lielgabaliem un arbaletēm. Viņi zaudēja dažus nogalinātus,un daudzi lika ievainoti. Krastā spānieši rīdīja saliniekus ar niknajiem suņiem, kas, tāpat kā zirgi, iedvesaindiāņiem paniskas bailes un nodarīja liem lielus zaudējumus, jo

pret indiāņiem viens krancis esot desmit cilvēku vērts, ar lepnumu atzīmēja hronists, piebilzdams, kapēc tam viņi turējuši par labāku pārtraukt pretošanos un pie kuģiem no tuvākās apkaimes atbraucis milzīgsskaits kanoe ar indiāņiem, pie kam šoreiz viņi bijuši padevīgi un klusi. Indiāņi atveduši pārtikas krājumusun visu pārējo, kas vien viņiem bijis un labprāt atdevuši kristīgajiem atvesto par jebkuru mantu, kuru vientiem piedāvājuši.

Neatradis Jamaikā zeltu, Kristofors Kolumbs no jauna atgriezās Kubas piekrastē pie Krusta raga,neatlaidīgi meklēdams šeit Ķīnas dienvidu provinci Manzi.

Spānieši vairākkārt izkāpa krastā. Vietām piekrastē sākās staigni purvi ar niedrājiem, vietām kuplojabieza meža siena, kam ļaudis nespēja izlauzties cauri.

Reiz, kad spānieši bija izkāpuši malā, lai uzceltu krastā krustu un noturētu dievkalpojumu, Kolumbssastapās ar kādu sirmu, cienījamu kasiku un ilgi sarunājās ar viņu.

Spānieši ar izbrīnu uzzināja, ka indiāņiem zeme, tāpat kā saule, gaiss un ūdens, ir kopējs īpašums, kaviņi ir ļoti pieticīgi. Viņi dzīvo kā zelta laikmetā, viņi nerok ap saviem īpašumiem un mājokļiem grāvjusun necel žogus; viņu dārzi pieejami visiem; viņu zemē nav ne likumu, ne grāmatu, ne tiesnešu, ne vēstures,ne rakstības; pēc dabas būdami taisnīgi, viņi uzskata par muļķīgu un netaisnīgu to, kurš apspiež citus vaidara tiem pāri.

Sirmais kasiks, kā stāsta Laskasass, teicis Kolumbam, ka salinieki drebot aiz bailēm viņa priekšā.Bet lai viņš nelepojoties, jo viņš tāpat esot mirstīgs kā visi citi Jau- dis, un lai nedarot citiem nekā ļauna,jo pēc indiāņu ticības viņā saulē par katru darbu gaidot taisnīga atmaksa — vai nu gaišā debesu valstībā,vai tumšajā pazemē. Admirālis brīnījās par šī sirmgalvja gudrību un apgalvoja, ka viņš, Kolumbs, esotatnācis uz šo zemi darīt tikai labu un pasargāt indiāņus no visa ļauna, kā arī stāstīja par spāņu zemi, tāspilsētām un ļaudīm, par paražām, bagātībām, ēdieniem un izpriecām. Sirmgalvis teica, ka labprāt dotoslīdzi Kolumbam uz Spāniju, lai pats savām acīm redzētu visus šos brīnumus, ja šeit iekarotājs DjegoVelaskess nodibināja Santjāgo de Kubas pilsētu — pirmo salas galvaspilsētu.

Kubā spāniešu un indiāņu attiecības bija draudzīgas, un Kolumbs arī šajā braucienā raudzījās, laijūrnieki tās nesagandētu ar nepiesardzīgu rīcību. Vēsts par labajiem svešiniekiem, kas dod brīnišķīgasdāvanas, no jauna izplatījās visā piekrastē, un salinieku laivas ar maizi, zivīm un augļiem aizvienviesmīlīgi sagaidīja spāniešu karavelas. Indiāņi aicināja jūras braucējus krastā un mieloja viņus kādebesu sūtņus. Spānieši ievēroja, ka salinieki lieto uzturā arī lielas ķirzakas iguanas, aligatorus un krūmužurkas — hutijas.

Iguanas spānieši dēvēja par čūskām, kas pārklātas ar cietām zvīņām un dzeloņiem, un turklātapgalvoja, ka tās esot ļoti indīgas, kaut gan Kubā nav indīgu rāpuļu.

Tomēr zelta šajos krastos spānieši neatrada. Tāpēc admirālis, uzzinājis no indiāņiem, ka kaut kurtālāk uz dienvidiem esot ar zeltu bagāta zeme, mainīja kursu un pēc pāris dienām sasniedza Jamaiku.

Skaistajā salā spānieši ieraudzīja gan plašus līdzenumus ar auglīgām, biezi apdzīvotām ielejām, ganaugstus kalnus.

Pretim kuģiem no krasta atīrās kādas septiņdesmit ļoti lielas, no vesela koka stumbra izdobtas kanoear krāšņi izrotātiem izliektiem galiem. Tomēr laivās sēdošie salinieki bija noskaņoti naidīgi un turējaieročus kaujas gatavībā.

Otrā dienā, kad karavelas iegāja plašā līcī un izmeta enkurus, krastā sapulcējās milzīgs kailu, armelniem ornamentiem un lieliem spalvu pušķiem izrotātu ļaužu bars. Indiāņi nikni kliedza un meta iesmus,kas tomēr neatlidoja līdz kuģiem.

Spāniešiem vajadzēja sagādāt malku un ūdeni, kā arī pielāpīt kuģus, tāpēc viņi par spīti nelaipnajaisagaidīšanai nolaida ūdenī laivas, ko salinieki apbēra ar bultu krusu.

Kolumbs pavēlēja apšaudīt indiāņus ar lielgabaliem un arbaletēm. Viņi zaudēja dažus nogalinātus,un daudzi tika ievainoti. Krastā spānieši rīdīja saliniekus ar niknajiem suņiem, kas, tāpat kā zirgi, iedvesaindiāņiem paniskas bailes un nodarīja tiem lielus zaudējumus, jo

pret indiāņiem viens krancis esot desmit cilvēku vērts, ar lepnumu atzīmēja hronists, piebilzdams, kapēc tam viņi turējuši par labāku pārtraukt pretošanos un pie kuģiem no tuvākās apkaimes atbraucis milzīgsskaits kanoe ar indiāņiem, pie kam šoreiz viņi bijuši padevīgi un klusi. Indiāņi atveduši pārtikas krājumusun visu pārējo, kas vien viņiem bijis un labprāt atdevuši kristīgajiem atvesto par jebkuru mantu, kuru vientiem piedāvājuši.

Neatradis Jamaikā zeltu, Kristofors Kolumbs no jauna atgriezās Kubas piekrastē pie Krusta raga,neatlaidīgi meklēdams šeit Ķīnas dienvidu provinci Manzi.

Spānieši vairākkārt izkāpa krastā. Vietām piekrastē sākās staigni purvi ar niedrājiem, vietām kuplojabieza meža siena, kam ļaudis nespēja izlauzties cauri.

Reiz, kad spānieši bija izkāpuši malā, lai uzceltu krastā krustu un noturētu dievkalpojumu, Kolumbssastapās ar kādu sirmu, cienījamu kasiku un ilgi sarunājās ar viņu.

Spānieši ar izbrīnu uzzināja, ka indiāņiem zeme, tāpat kā saule, gaiss un ūdens, ir kopējs īpašums, kaviņi ir ļoti pieticīgi. Viņi dzīvo kā zelta laikmetā, viņi nerok ap saviem īpašumiem un mājokļiem grāvjusun neceļ žogus; viņu dārzi pieejami visiem; viņu zemē nav ne likumu, ne grāmatu, ne tiesnešu, ne vēstures,ne rakstības; pēc dabas būdami taisnīgi, viņi uzskata par muļķīgu un netaisnīgu to, kurš apspiež citus vaidara tiem pāri.

Sirmais kasiks, kā stāsta Laskasass, teicis Kolumbam, ka salinieki drebot aiz bailēm viņa priekšā.Bet lai viņš nelepojoties, jo viņš tāpat esot mirstīgs kā visi citi ļaudis, un lai nedarot citiem nekā ļauna, jopēc indiāņu ticības viņā saulē par katru darbu gaidot taisnīga atmaksa — vai nu gaišā debesu valstībā, vaitumšajā pazemē. Admirālis brīnījās par šī sirmgalvja gudrību un apgalvoja, ka viņš, Kolumbs, esotatnācis uz šo zemi darīt tikai labu un pasargāt indiāņus no visa ļauna, kā arī stāstīja par spāņu zemi, tāspilsētām un ļaudīm, par paražām, bagātībām, ēdieniem un izpriecām. Sirmgalvis teica, ka labprāt dotoslīdzi Kolumbam uz Spāniju, lai pats savām acīm redzētu visus šos brīnumus, ja šeit nepaliktu sieva unbērni, kas rūgti raudātu par viņa aizbraukšanu.

Drīz pēc tam uz Kolumba kuģa ieradās kāds cits kasiks ar sievu, meitām, dēliem un brāļiem. Kailieindiāņi bija izgreznojušies ar vara un zelta rotas lietām, krāsainu akmentiņu krellēm, kokvilnas audumastrēmelēm un spalvu pušķiem. Viņi atveda spāniešiem dažādas dāvanas. Kasiks lūdza atļauju palikt uzkaravelas ar visu ģimeni, jo viņš gribot atstāt savu zemi, atdot to admirālim un doties pie lielajiem,varenajiem valdniekiem, par kuriem dzirdējis tik brīnišķīgus stāstus no tulka indiāņa, lai visu to redzētusavām acīm.

Tomēr admirālis iežēlojās par kasiku un viņa ģimeni, labi zinādams, kas viņus gaida tālajā, grūtajāceļā, un solīja ņe^nt viņu līdzi, ja vēl kādreiz atgriezīšoties šajā krastā, i

Jūra piekrastē bija sekla, bieži plosījās pērkona negaisi ar spēcīgām lietusgāzēm, kas vasarā visairaksturīgas, un ik brīdi bija jābaidās, vai tikai kuģi neuzskries sēklī. Bieži vien karavelu korpussčirkstēdams slīdēja pāri rifiem.

Jo tālāk devās spānieši, jo lielākā skaitā jūrā parādījās sīkas un zemas, krāšņiem mežiem apaugušassaliņas. Tikai uz dažām mitinājās indiāņi. Daudzajām saliņām katrai nevarēja dot nosaukumu, tāpēcspānieši tās nosauca par «Karalienes dārziem». Tā šo arhipelagu sauc vēl šodien.

Kolumbs šajā salu labirintā ik brīdi atcerējās Marko Polo stāstus par Tūkstoš Garšvielu salām, koredzējis jūrās pie Āzijas krastiem, un loloja cerības drīz sasniegt kādu Ķīnas ostu vai arī tā saucamo ZeltaHerso- nesu — Malakas pussalu. No turienes pavērsies ceļš uz Indijas okeānu, Arābijas pussalu unĒģipti. Varbūt izdosies pat tikt atpakaļ uz Spāniju, burājot apkārt Āfrikai, un tā pārspēt portugāļus, betvarbūt labāk iegriezties Sarkanajā jūrā, doties svētceļojumā uz Jeruzalemi un no turienes ar kādu kuģinokļūt atpakaļ Spānijā. Tā sapņoja šis fantasts, jiemaz nenojauzdams, cik milzīgā attālumā vēl slēpjasĀzijas krasts.

«Karalienes dārzos» mitinājās flamingo, dzērvēm līdzīgi sārti putni, kas tagad gandrīz iznīcināti,dzērves,

Kolumba ceļš gar Espanjolas, Kubas un Jamaikas krastiem (1493.—1494. g.).daudzkrāsaini papagaiļi, kraukļi, pelikāni un citi putni, kā ari suņi.Gadījās arī milzīgi bruņurupuči — riteņa vai vairoga lielumā. Pie kādas no saliņām spānieši

novēroja interesantu ainu. Indiāņi tur ķēruši zivis, ko saukuši par reveso, mazliet lielākas par sardīnēm.Sim zivīm bijusi cieta, bieza tulzna, piesūceknis, ar kuru tās varējušas piesūkties dažādiem priekšmetiemun tad nav vairs atlaidušās, lai arī tās rautu gabalos. Ar šo zivju palīdzību indiāņi ķēruši bruņurupučus unhaizivis.

Bernaldess par to raksta: «Zivju zveju indiāņi sauc par medībām, tāpēc ka viņi medī zivis ar cituzivju palīdzību: palaiž dzinējzivis ūdenī, piesienot pie to astes auklu. Šīs zivis ir zuša lielumā, un rīkletām ļoti plata, ar milzum daudz piesūcekņiem kā astoņkājiem; tās ir ļoti nekaunīgas kā mūsu seski. Kad tāsiesviež ūdenī, tās uzreiz piesūcas jebkurai zivij, bet pēc tam vairs neatlaiž vaļā, un šīs zivis var atraut noviņu upura, tikai izvelkot to no ūdens, bet, būdamas ūdenī, tās palaiž laupījumu vaļā tikai tad, ja irmirušas.»

Dienvidu jūrās šīs zivis — piesūceknes tiek izmantotas zvejā vēl mūsu dienās.Šajā salu labirintā Kolumbs burāja divdesmit piecas dienas, pamazām virzīdamies uz rietumiem —

garām Trinidadas kalniem ar stāvām, klinšainām grēdām un dziļām, tumšām aizām.

Spānieši iegriezās Kočinosas («Cūku») līcī, kur atklāja spēcīgus saldūdens avotus jūras dibenā.Ūdens bijis tik auksts, tik labs un salds, ka labāku nevarētu atrast visā pasaulē. Izkāpuši krastā, jūrasbraucēji atpūtušies zālē pie strautiem, baudīdami ziedu smaržu — krasts bijis brīnišķīgs; visapkārt brīnumjauki dziedājuši neskaitāmi putni, un visu klājusi tik augstu un slaidu palmu ēna, ka gandrīz nemaznegribējies ticēt savām acīm.

Karavelas iegriezās arī plašajā, atklātajā Batabano līcī (tieši uz ziemeļiem no šī līča salas pretējākrastā vēlāk nodibināja Havannu). Te spānieši novērojuši dīvainu parādību: jūra pēkšņi bija kļuvusi baltakā piens un bieza kā šķidrums, kurā ādmiņi miecē ādas. Turpat līdzās ūdenī varēja samanīt arī pavisammelnas joslas, it kā ūdenī būtu izlijusi tinte. Visas šīs pārmaiņas ūdens krāsā iedvesa jūrniekiem šausmas,— nekā tamlīdzīga viņi agrāk nebija redzējuši un piedzīvojuši, un tāpēc ikviens no viņiem juta bailes nobojā ejas. Taču šī pa- radība, kas vēlāk mulsināja ne vienu jūrnieku vien, izskaidrojama vienkārši: viļņiuz sēkļiem uzduļķoja baltas dūņas, bet pēc tam — melnas smiltis.

No sekla Batabano līča Kolumbs pagriezās uz dienvidiem un atklāja lielu salu (pašu lielāko noKubas arhipelagā ietilpstošajām tūkstoš sešsimt salām un sali- ņam, atskaitot, protams, pašu Kubu), konosauca Evan- helista vārdā. Taču šis nosaukums neieviesās. So Kubas arhipelaga salu sauc par Pinosas(Priežu) salu, jo tur senos laikos auga diženas, slaidas priedes, īsti mastu koki.

Sala vēlāk gadsimtiem ilgi bija īsta jūras laupītāju (pirātu, korsāru) ligzda. Uzbrukdami spāniešukolonijām un kuģu karavānām, viņi palīdzēja sagraut Spānijas varenību uz jūras. Pie Pinosas un citāssīkajās salās pirāti laboja kuģus, papildināja pārtikas krājumus medīdami un zvejodami, atpūtās undzīroja, kā arī glābās no vajātājiem.

Pie Pinosas salas Kolumba ļaudis redzēja okeānā bezgala daudz bruņurupuču, lāgiem viņiem šķitis,ka visa jūra no tiem mudžēt mudž. Palaikam gadījušies tik lieli bruņurupuči, ka licies — sadursme ar tiemapdraud kuģus, un tā tie burājuši, no visām pusēm bruņurupuču ielenkti.

Indiāņi augstu vērtējuši šo jūras dzīvnieku garšīgo gaļu un olas, ko bruņurupuči dēj krasta smiltīsizraktās bedrēs.

Diemžēl Kolumbs neaizburāja līdz Kubas rietumu galam, citādi viņš būtu pārliecinājies, ka šī zemeir sala, nevis Āzijas kontinenta pussala, un varbūt būtu pāri Meksikas līcim sasniedzis patiešām bagātuskrastus, kur zelta bija papilnam.

Tomēr tālāk doties vairs nebija iespējams. Kuģi pamazām pieplūda ar ūdeni, pietrūka pārtikas, arīmatrožu pacietība izsīka, un viņi pieprasīja, lai admirālis griežas atpakaļ uz Espanjolu.

Kolumbu šīs ekspedīcijas rezultāti satrieca: tā nebija devusi nekādas cerības uz bagātībām — zeltaun garšvielu šajos krastos nebija. Taču viņš nešaubījās, ka spāniešu karavelas sasniegušas Āzijaskontinenta krastu. Karaļa notārs pavēlēja zvērēt astoņdesmit vīriem — visu triju karavelu apkalpei, ka tāsasniegusi Āzijas krastu un vajadzības gadījumā varējusi atgriezties Spānijā pa sauszemi. Zvērestā, starpcitu, teikts: «.. . zvēru pie sava goda, ka es nekad neesmu kaut ko dzirdējis par tādu salu vai redzējis tādusalu, kuras piekraste stieptos no vakariem uz rītiem 335 jūras jūdzes, jo tas nemaz nav iespējams. Jo esredzu, ka šī zeme tik tālu, kā pieminēts, stiepjas uz dienvidvakariem, un man nav ne mazāko šaubu, ka tā ircietzeme, nevis sala un, ka, tālāk burājot gar šo pašu piekrasti, jau pēc īsa laika atrastu zemi, kur tirgojasgudras tautas, kas pazīst pasauli.»

Jūrnieki deva svinīgu solījumu — nekad neatteikties no šā zvēresta. Par tā laušanu virsniekam būšotjāmaksā desmittūkstoš maravedi liels sods, bet matrozis saņemšot simt pletnes sitienus un viņam izraušotmēli.

Drudža, tropu svelmes, bada un grūtību izmocītie jūras braucēji parakstīja šo dīvaino fanātiķadiktēto dokumentu.

Pai šo zvērestu kāds no Kolumba laika biedriem zobojās, ka viņam vajadzējis Jikai uzsūtīt kādu nosaviem ļaudīm mastā, lai pārliecinātos, ka Kuba ir sala.

Piespiestais zvērests tomēr nevienu nepārliecināja, gluži otrādi, tas izraisīja vēl lielākas šaubas.

Jāatzīmē, ka jau 1500. gadā izdotajā de la Kosas kartē Kuba atzīmēta kā sala.Trīs nedēļas Kolumba karavelas, cīnīdamās ar pretvēju un lietusgāzēm, burāja dienvidaustrumu

virzienā. Cīnīties pret vēju un spēcīgajām Kārību jūras straumēm kuģi spēja tikai ar lielām grūtībām.Izsīka pārtikas krājumi. Matroži, ko izvārdzināja smagais darbs pie sūkņiem, saņēma dienā tikai mārciņu(četrsimt gramu) sapelējušu sausiņu un pa krūzei skāba vīna.

Beidzot izvārgušie jūrnieki sasniedza Krusta ragu. Te spānieši dažas dienas atpūtās un tad mēģinājabūrāt tālāk uz Espanjolu, tomēr pretvējš piespieda viņus pagriezties uz dienvidiem — Jamaikas virzienā.

Kolumbs no jauna nonāca pie Jamaikas krastiem, ko viņš dēvēja par zaļu, brīnišķīgu un laimīguzemi. Kuģiem sekoja neskaitāmas kanoe, un indiāņi, pēc spāniešu izteicieniem, kalpojuši kristīgajiem,dodami viņiem pārtiku, it kā atnācēji būtu viņu mīļotie tēvi.

Gar Jamaikas rietumu un dienvidu krastiem Kolumbs 20. augustā beidzot sasniedza Espanjolu.Četrdesmit dienas viņš vēl uzkavējās, pētījot Espanjolas dienvidu piekrasti, un 29. septembrī pēc piecumēnešu ilgā brauciena atgriezās Isabellā. Admirālis bija smagi slims — daudzās negulētās naktis saliņuun bīstamo rifu labirintos un sēkļos, tveice, mitrums un sliktais uzturs bija iedragājuši jūras braucējaveselību. Matroži uz rokām nonesa viņu krastā.

Šajos piecos mēnešos Kolumbs, grūtajos apstākļos parādot apbrīnojamu navigācijas meistarību, bijapaveicis daudz — izpētījis plašas piekrastes, kur vēlāk izveidojās bagātas spāniešu kolonijas, un atklājisJamaiku, krāšņu, ārkārtīgi auglīgu salu, ko vēlāk sagrāba angļu kolonizatori. Tomēr šā brauciena mērķis— Lielā hana valsts ar zeltu, dimantiem un garšvielām vēl joprojām nebija atrasta.

AR KRUSTU UN ZOBENU

.

INDIJAS IZPOSTĪŠANA Posts Espanjolā. — «Tādi cilvēki nevar būl nākuši no debesim!» — Kolonistu naids pret

Kolumbiem. —• Vergu kuģi. — Cilvēku dzimtas iznidētāji un nāvīgākie ienaidnieki. — Barbariskiebriesmu darbi, -r Nodevas un piespiedu darbs. — Neveiksmes Espanjolas kolonizēšanā. —Atgriešanās Spānijā. — Katordznieki — svētās ticības izplatītāji aizjūras zemēs.

Espanjolā Kolumba prombūtnes laikā bija izveidojusies ļoti asa situācija. Par to visai zīmīgusvārdus teicis humānais bīskaps Laskasass, indiāņu draugs un aizstāvis: «Visā zemē valdīja rūgšana unjukas, to plosīja šausmas un naids. Indiāņi pacēla ieročus pret kristīgajiem, un viņus uz to spieda spaidi,varmācības un laupīšanas, ko viņiem darīja spānieši visu to laiku, kas bija pagājis kopš admirāļaizbraukšanas uz Kubas un Jamaikas krastiem . . .

Espanjolas sala bija pirmā no tām, kuras krastā … izkāpa kristīgie, un šeit tika likts sākums šo ļaužu(indiāņu) bojā ejai un iznīcināšanai; vispirms izlaupījuši un nopostījuši salu, kristīgie sāka atņemtindiāņiem sievas un bērnus, lai piespiestu tos kalpot sev un izmantotu tos nekaunīga veidā, un aprija viņupārtiku, ko indiāņi bija sagādājuši ar savu darbu un sviedriem. Jo kristīgie neapmierinājās ar to, koindiāņi deva viņiem no laba prāta, atbilstoši savām pašu vajadzībām, kādas aizvien ir nelielas: indiāņiemtaču nav paraduma uzkrāt vairāk par to, kas viņiem vajadzīgs katru dienu un ko sagādā ar mazām pūlēm.Bet to, ar ko iztiek veselu mēnesi trīs indiāņu mājas ar desmit iemītniekiem katrā, aprij un iznīcina vienskristīgais vienā dienā.

Ievērojot arī citas neskaitāmas varmācības, spaidus un pārestības, ko tiem nodarīja kristīgie, indiāņisaprata, ka tādi cilvēki nevar būt nākuši no debesīm.

Un daži no indiāņiem slēpa un bēdzināja pārtiku, citi — sievas un bērnus, citi aizbēga mežos, laipaglābtos no tādiem nežēlīgiem un nikniem ļaudīm. Kristīgie pēra viņus ar pletnēm, sita ar dūrēm unrungām un aizgāja tiktāl, ka pacēla roku pret indiāņu valdniekiem .. .

Un indiāņi sāka meklēt līdzekļus, ar kuriem varētu aiztriekt kristīgos projām no savām zemēm, unķērās pie ieročiem, tomēr viņu ieroči bija pārāk vāji un maz noderīgi tiklab uzbrukumam, kā arīaizsardzībai …»

Arī salas garnizons dumpojās. Pedro Margarita tūliņ pēc Kolumba aizbraukšanas uz Kubu unJamaiku bija sācis cīņu pret salas padomi, nevis devies karagājienā pret indiāņiem, kā viņam tikapavēlēts. Sagaidījis kuģus no Kastīlijas, viņš patvaļīgi pameta savus karavīrus un aizbrauca atpakaļ uzdzimteni, bet savā vaļā atstātie vīri izklīda plašajā Karaļa ielejā laupīdami un slepkavodami. Posts unjukas vērtās plašumā.

Espanjolā no Spānijas ar pārtiku un karavīriem bija ieradušās trīs karavelas admirāļa brāļaBartolomē Kolumba vadībā. Slimais admirālis, pēc ilgu gadu šķiršanas ieraudzījis mīļoto brāli pie savasgultas, ļoti noprie- Cdjās un iecēla viņu par savu vietnieku, cerēdams, ka šis stingrais, enerģiskais undarbīgais vīrs likvidēs jukas. Tomēr šis solis izraisīja stipru neapmierinātību tiklab kolonistos, kā arīvēlāk galmā — iecelt vietnieku Indijas vicekaralim un salu gubernatoram varēja tikai karalis vaikaraliene,

Ja Bartolomē būtu atbraucis agrāk, viņš ar enerģisku rīcību izlabotu kļūdas, ko bija pieļāvis Indijasviceka- ralis un viņa jaunākais brālis Djego, cilvēks ar vāju, nenoteiktu raksturu, nodibinātu kārtību,savaldītu dumpiniekus, salašņas un laupītājus, noorganizētu zelta ieguvi un zemkopību, taču pašreizējosapstākļos salas kolonizēšana un pārvaldīšana prasīja gandrīz pārcilvēciskas pūles.

Vīlušies cerībās, spiesti strādāt smagu darbu un vilkt dzīvību pusbadā, kolonisti sāka meklētvainīgos. Naids, gluži dabiski, vērsās pret svešzemniekiem Kolumbiem, pret šiem dženoviešiem, kas esotsagrābuši varu, vadoties no savtīgiem iemesliem un kam esot svešas spāniešu intereses. Kolumbuapvainoja netaisnīgā produktu sadalīšanā, nekārtīgā algu izmaksā, cietsirdībā un despotismā.

Arī uz Spāniju aizbēgušie dumpinieki pūlējās nomelnot vicekarali un viņa brāļus.Tomēr Kolumba popularitāte Spānijā vēl bija visai augsta. Fernando un Isabella atsūtīja uz koloniju

četras karavelas Antonio Toresa vadībā ar pārtiku, medikamentiem, ieročiem un nikniem suņiem.Kolumbam adresētā laipnā vēstulē valdnieki aicināja viņu atgriezties Spānijā un palīdzēt sarunās arPortugāli, taču admirālis palaida garām šo iespēju — ar godu atkāpties no kolonizācijas, kas viņamnebija pa spēkam. Tālajam jūras braucienam viņš vēl bija par vārgu, turklāt nevēlējās atgriezties tukšāmrokām.

Tāpēc viņš 1495. gada februārī pavēlēja uzbrukt indiāņiem, jo bija nolēmis nosūtīt uz Spāniju kuģusar vergiem par spīti liekulīgajiem galma iebildumiem. Karavīri izpostīja plašu apgabalu, nogalinājavairākus tūkstošus salinieku un milzīgu baru gūstekņu atdzina uz Isabellu. Februāra beigās četru spāniešukuģu šaurajās tilpnēs kā lopus sadzina ap piecsimt indiāņu nosūtīšanai uz Spāniju. Ap divsimt gūstekņunomira jau pa ceļam, nespēdami pārciest grūto braucienu.

Seviljā izvārgušos, slimos indiāņus nodeva Fonsekam, kas viņus nosūtīja uz savu muižu un pavēlējapārdot vairāksolīšanā. Sliktā izturēšanās, smagais darbs, nepierastais klimats un pārtika, kā arīpazemojošais dzīves veids un ilgas pēc dzimtenes īsā laikā noveda nelaimīgos vergus kapā.

Karalis un karaliene sākumā atļāva pārdot indiāņus, bet drīz vien atcēla šo savu lēmumu: «Katrā ziņāpārtraukt pārdošanu un nepieņemt par indiāņiem maksu līdz tam laikam, kamēr mēs nenoskaidrosim piemācītiem vīriem — teologiem un kanoniķiem, vai šo pasākumu var turpināt ar mierīgu sirdsapziņu. Starpcitu, nepieciešams, lai Toress bez kavēšanas nosūtītu mums admirāļa vēstules un mēs varētu noskaidrot,kādu iemeslu dēļ viņš sūtījis uz Sevilju šos ļaudis pārdošanai

Forts Espanjola — viena no agresijas bāzēm.verdzībā.» Turklāt indiāņi nav bijuši sevišķi izdevīga prece, jo gandrīz visi apmiruši; Spānijas

klimats viņiem nav bijis piemērots.Daļu no indiāņiem, kas bija atdzīti uz Isabellu un kam kuģos neatradās vieta, Kolumbs atdeva

kolonistiem par kalpiem, bet pārējos palaida brīvībā. Nelaimīgie, pārbiedētie ļaudis, vēl neticēdamiglābiņam, aizbēga kalnos tādā steigā, ka mātes pametušas pat savus bērnus.

No Isabellas aizbēga arī viens no sagūstītajiem virsaišiem, kas mēģināja apvienot cīņai pretspāniešiem savus ciltsbrāļus. Tomēr starp dažādajām ciltīm nebija vienprātības, daži virsaiši cerējasaglabāt neitralitāti, bet Gvakanagari uzskatīja sevi par Kolumba sabiedroto. Tomēr dažiem kasikiemizdevās sapulcināt stipru karaspēku.

Spānieši negaidīja, kamēr nemiernieki aplenks Isabellu. Admirālis, atkopies pēc piecu mēnešuvargšanas, viņa brālis Bartolomē un Oheda ar divdesmit jātniekiem, divdesmit nikniem asinssuņiem undivsimt bruņās tērptiem kājniekiem devās pretim indiāņu karotājiem

Sākās īsts karš, kas vilkās deviņus mēnešus — līdz pat 1495. gada beigām. Spānieši marta beigās

guva pirmo uzvaru Karaļa ielejā pār vairākiem tūkstošiem indiāņu, kas ar kaujas saucieniem drosmīgimetās virsū spāniešiem. Admirālis pavēlēja sist bungas un pūst taures, un karavīri sāka apšaudīt indiāņusno arkebūzēm. Šauteņu uguns apmulsināja uzbrucējus, bet jātnieku un suņu parādīšanās izraisīja viņosšausmīgu paniku. Simtiem līķu gulēja citkārt ziedošajā ielejā. Tā bija pirmā lielā balto cilvēku un indiāņukauja, kas ievadīja indiāņu masveida iznīcināšanu Antiļu salās. Miermīlīgās ciltis ar saviemprimitīvajiem ieročiem — uzasinātām nūjām vai niedrēm nespēja stāties pretim šaujamiem ieročiem,turklāt Kolumbs kaujām parasti izvēlējās līdzenus klajumus, kur varēja izmantot jātniekus.

«Šajā laikā notika šaušalīga indiāņu izkaušana, un veseli apgabali palika pavisam bez ļaudīm, itsevišķi Kaonabo karalistē …» rakstīja Laskasass, nikni šaustīdams spāniešu zvērības Antiļu salās. «Tānotika tāpēc, ka indiāņi pielika visus spēkus, lai mēģinātu iztriekt no savas zemes tādus nežēlīgus unniknus ļaudis. Viņi redzēja, ka bez mazākā iemesla, bez mazākā izaicinājuma no viņu puses viņiem atņemdzimteni, zemi, brīvību, sievas un bērnus un pašu dzīvību un ik dienas iznīcina nežēlīgi un necilvēciski.Turklāt kristīgie viegli sasniedza savu mērķi, jo metās virsū indiāņiem ar zirgiem, dūra ar šķēpiem,kapāja ar zobeniem, pārcirta cilvēkus uz pusēm, rīdīja viņus ar suņiem, kas saplosīja un aprija indiāņus,sadedzināja viņus dzīvus un spīdzināja vēl citādi nežēlīgā un bezdievīgā veidā . . .

Kristīgie saderēja par to, kurš no viņiem ar vienu zobena cirtienu, pāršķels cilvēku uz pusēm vai arīnocirtīs viņam galvu, vai uzšķērdīs vēderu. Sagrābuši zīdaiņus aiz kājām, viņi atrāva tos no mātes krūtsun, triecot pret akmeni, sadragāja tiem galvu vai arī iemeta mātes ar zīdaiņiem upē, un, kad viņi pagājazem ūdens, kristīgie smējās un jokoja, teikdami: «Skatieties, kā pagāni laiž burbuļus!» — vai sasēja mātesar zīdaiņiem muguru pret muguru … Uzcēla garas karātavas, tā, lai kājas gandrīz pieskartos zemei, un,pakāruši pa trīspadsmit katrā par slavu un godu mūsu pestītājam un divpadsmit apustuļiem, sakūra apakšāugunskurus un sadedzināja pakārtos dzīvus. Citus aptina ar sausiem salmiem, piesienot tos pie kailasmiesas, bet pēc tam, pielaiduši salmiem uguni, sadedzināja dzīvus. Citiem . .. nocirta abas rokas un tāspiesēja pie ķermeņa, teikdami šiem indiāņiem: «Ejiet ar šīm vēstulēm, aiznesiet šo vēsti bēgļiem, kasslēpjas mežos …»

Un, tā kā visi, kas vien varēja aizbēgt, patvērās mežos vai kalnos, glābdamies no tik necilvēciskiemun cietsirdīgiem ļaudīm, cilvēku dzimtas iznīdētājiem un nāvīgākajiem ienaidniekiem, tad bija apmācīti uniedresēti šaušalīgi suņi, kas, ieraudzījuši indiāni, vienā mirklī saplosīja to gabalos …

Un indiāņi tika sakauti un izklīdināti kā putnu bars un cieta tikpat lielu postu kā aitu ganāmpulks, kaspēkšņi pārsteigts savā aplokā …

Bet, kad kādu reizi — un turklāt maz un reti, un taisnīga iemesla dēļ — indiāņi nogalināja kādu nokristīgajiem,tad tie sarunāja savā starpā, ka par katru kristīgo, ko nogalinās indiāņi, kristīgajiemjānogalina simt indiāņu …

Tādējādi, kā par to raksta pats admirālis karaļiem, tika nomierināts, pēc viņa vārdiem, neskaitāmsdaudzums salas iedzīvotāju un ar spēku un viltību viņu augstības vārdā pakļautas visas tautas. Admirāliskā spāniešu vicekaralis pavēlēja katram kasikam vai iezemiešu karalim maksāt nodevu par zemi, kasviņiem piederēja, ar šās zemes prodi^ctiem un sāka vākt šo nodevu 1496. gadā. Tādi ir admirāļa pašavārdi.»

Asinis stingst dzīslās, pārlapojot šīs asiņainās vēstures lappuses un iedomājot, cik līdzīgi aizvienbijuši iekarotāju, kolonizatoru, pasaules kundzības tīkotāju neģēlīgie vaibsti. Vēstures nesaudzīgā tiesa irbargi nosodījusi tā saucamo kristīgo rasu barbariskos briesmu darbus, ko tās ir izdarījušas visās pasaulesmalās pret visām tautām, kuras tām izdevies padarīt par saviem vergiem. Sīs neģēlības pārspēj visasšausmas, kādas

Indiāņu norīdišana ar suņiem (pēc senas gravīras).jebkurā vēsturiskā laikmetā ir izdarījusi jebkura rase, neizslēdzot vismežonīgākās un

visneizglītotākās, visnežēlīgākās un visnekaunīgākās.Ar vārdu «konkistadors» visas pasaules tautas apzīmē nežēlīgus, nesaudzīgus iekarotājus un

slepkavas, kuru briesmu darbi aizēno pat Čingizhana zvērības un kurus pārspējuši tikai 20. gadsimtakonkistadori — vācu fašisti un amerikāņu imperiālisti ar agresiju un nāves nometnēm pasaulesiekarošanas un verdzināšanas nolūkos.

Cik maz buržuāziskie vēsturnieki ir pūlējušies godīgi apgaismot šos Amerikas kolonizācijasaizsākumus! Viņi tikai garāmejot ir atzīmējuši, ka sveša īpašuma sagrābšana, verdzības ieviešana, veselutautu noslepkavošana esot bijis nožēlojams, tomēr neizbēgams ļaunums, kas aizvien esot saistīts ar svešuzemju atklāšanu.

Ja lielo ģeogrāfisko atklājumu vēsture būtu no paša sākuma uzrakstīta bez izskaistinājumiem unnogludinā- jumiem, cilvēce šausmās novērstos, ieraudzījusi šajā spogulī baisu ainu — savu patieso seju,dzimstošā kapitālisma un koloniālisma asinīm nošķiesto seju ar negantā mantkārē un zelta alkās degošāmacīm.

Deviņos mēnešos Kristofors Kolumbs iekaroja gandrīz visu Espanjolu un uzcēla vairākuscietokšņus.

Dzīvi palikušie indiāņi izmisumā iznīcināja savus sējumus, lai iekarotāji paliktu bez maizes, un bēgakalnos. Spānieši gūstīja bēgļus, ar varu veda atpakaļ uz ielejām un piespieda apstrādāt pamestos laukus.Salinieki bija tā iebiedēti, ka tagad neapbruņoti spānieši pa vienam varēja pārstaigāt visu Espanjolu,nebīdamies no uzbrukuma.

Galvenais mērķis, ko centās sasniegt Kolumbs pēc salas iekarošanas, bija zelta ieguvespalielināšana. Spāniešu vietā pie zelta smilšu vākšanas un skalošanas no agra rīta līdz vēlam vakaramlika strādāt indiāņiem.

Sākumā Kolumbs noteica, ka ikvienam saliniekam, vecākam par četrpadsmit gadiem, ik trīs mēnešusjānodod spāniešiem puszvārgulītis ar zeltu. Tiem, kas šo nodevu bija izpildījuši, par zīmi uzkāra kaklā

īpašu vara vai bronzas plāksnīti — birku, uz kuras atzīmēja nodota

Indiāņu nesaudzīga iznīcināšana (pēc senas gravīras).zelta daudzumu. Spānieši bargi sodīja indiāņus, kas šo birku nevarēja uzrādīt.Drīz vien kļuva skaidrs, ka nelielie zelta krājumi salā ātri izsīkst un pārmērīgi augsto nodevu

salinieki nespēj izpildīt, jo viņi vāji prata zelta skalošanu.Nodevu savākšanai Kolumbs sūtīja karavīrus. Indiāņus, kas nebija spējuši savākt noteikto daudzumu

zelta, viņi pēc admirāļa pavēles nežēlīgi nogalināja vai arī nocirta viņiem labo roku. Indiāņi bieži vienizdarīja pašnāvību vai arī bēga kalnos, kur viņus medīja ar suņiem kā meža zvērus.

Zelta nodevu vēlāk aizstāja ar kokvilnu un piespiedu darbu kolonistu tīrumos un zelta raktuvēs.Aplaupītajiem indiāņiem patiešām nebija nekā cita atlicis kā vienīgi viņu darba rokas. Kastīlijas kolonistiprasīja piešķirt viņiem zemi ar visiem indiāņiem — dzimtcilvēkiem, par auglīgajām aizjūras zemēm sākainteresēties arī kātoju baznīca, mūku ordeņi un klosteri. Sākās zemes un indiāņu izdalīšana kolonistiem.Par bēgšanu indiāņus sodīja ar nāvi vai pārdošanu verdzībā. Tomēr arī piespiedu darbs sevišķi neatšķīrāsno verdzības.

Bet kā vērtēja «Indijas» izpostīšanu un indiāņu iznīcināšanu katoliskie karaļi? Isabella un Fernandotaču bija pavēlējuši izturēties pret indiāņiem humāni, rūpēties par viņu labklājību, piegriezt viņuskristīgajai ticībai ar maigumu un mīlestību. Tomēr tās bija tikai liekulīgas runas.

Valdniekus, tāpat kā konkistadorus, interesēja vienīgi zelts, un to varēja iegūt ar indiāņu rokām.Tāpēc 1500. gadā liekulīgā karaliene pasludināja indiāņus par «saviem brīvajiem vasaļiem» — tātadrezervēja sev monopoltiesības uz tiem, gribēja pasargāt savus «brīvos» pavalstniekus no feodāļukonkistadoru tīkoju- miem, vēlējās brīvi pārvērst indiāņus savos (valsts) dzimtcilvēkos, brīvi ekspluatēttos savās raktuvēs un savos tīrumos. Taču Isabellai un Fernando neizdevās sasniegt šo ideālu, jo uzjaunatklātajām zemēm straumēm plūda alkatīgi izputējuši muižnieki, kas gribēja ātri tikt pie bagātības unnepakļāvās valdnieku gribai.

Karalis un karaliene bija spiesti piekāpties un iznomāja indiāņus — savus «brīvos» vasaļus uz īsākuvai ilgāku laiku iekarotājiem, lai tie rūpējas par pagānu dvēseļu glābšanu un piegriešanu kristīgajaiticībai, tātad uzticēja avis vilku gādībai.

Vergu darbā, pusbadā un eiropiešu ievazātajās slimībās indiāņi ātri izmira, un citkārt ziedošā zemekļuva tukša.

Iedzīvotāju skaitu Espanjolā Laskasass novērtējis uz trim vai pat četriem miljoniem, turpretim daživēlākā laika vēsturnieki domā, ka tas nav pārsniedzis trīssimt līdz četrsimt tūkstošus. Cili zinātniekiuzskata, ka Kolumbs aplicis ar nodevām apmēram 1,1 milj. salinieku, bet pēc divdesmit gadiem no tiematlika mazāk par piecpadsmit tūkstošiem. Ap 16. gadsimta vidu Espanjolā vairs nebija neviena indiāņa.

Espanjolā drīz vien sāka ievest vergus — «cilvēkēdājus» no Mazajām Antiļu salām vai arī«mežoņus» (tas ir, vēl kolonistiem nesadalītus indiāņus) no Kubas,

Indiāņu vergu ddrbs zelta skalošanā (pēc senas gravīras).Jamaikas un Puertoriko, kur spāniešu kolonizācija sākās piecpadsmit līdz divdesmit gadu vēlāk, vai

arī no Dienvidamerikas kontinenta piekrastes._Pēc tam uz Espanjolu sāka vest melnos vergus no Āfrikas— galvenokārt cukurniedru audzēšanai. Sis kultūraūgs, atceļojis pāri okeānam, jo sevišķi veicinājaverdzības izplatīšanos Jaunajā Pasaulē.

Taču Kolumbam Espanjolas kolonizēšana nemaz neveicās. No salas par vicekarali uz Spānijujoprojām plūda nebeidzamas sūdzības, kas izraisīja lielas bažas par stāvokli Espanjolā: jukas nerimās,maiņas tirdzniecība pavisam apsīka, zelta ieguve deva niecīgus riezul- tātus. Tāpēc valdnieki sūtīja pāriokeānam īpašu kontrolieri Huanu Agvado, piešķirot viņam ārkārtējas pilnvaras.

1495. gada oktobrī Agvado ar kara veļām, kas veda pārtiku, ieradās salā un sāka izmeklēt sūdzībaspar netaisnīgiem sodiem, par ļaunprātībām pārtikas sadalē. Pat indiāņi uzdrošinājās sūdzēties paradmirāli, kas tolaik atradās kalnos un ilgi neatgriezās Isabellā. Savācis pret Kolumbu apvainojošusmateriālus, karaļa kontrolieris taisījās doties atpakaļ uz Spāniju. Kolumbs, sapratis, ka viņa stāvokliskļuvis nedrošs, gatavojās braukt pie valdniekiem reizē ar Agvado, lai varētu pats aizstāvēties personīgi.

Tieši tajā laikā salai uzbruka briesmīga viesuļvētra, kas nogremdēja vai sadragāja visas ostāstāvošās un braucienam sagatavotās karavelas, atskaitot «Ninju». Braucienu vajadzēja atlikt, lai nosadragāto kuģu paliekām uzbūvētu vēl vienu karavelu.

Isabellas cietoksnī aizvien no jauna uzliesmoja drudža epidēmija, tāpēc 1496. gadā BartolomēKolumbs Espanjolas dienvidu piekrastē nodibināja jaunu pilsētu Santodomingo, tagadējās DominikasRepublikas galvaspilsētu, kas ir pati vecākā eiropiešu dibinātā pilsēta Jaunajā Pasaulē.

Kolonistu skaits bija samazinājies līdz sešiem simtiem, jo neviens vairs nevēlējās dzīvot šajā postazemē, kur plosījās slimības, tāpēc daudzi bija atgriezušies dzimtenē. Kolonijai, kas atradās auglīgā salā

ar lielisku klimatu, joprojām pārtiku veda no Spānijas pāri okeānam. Visi tiecās atpakaļ uz dzimteni.Stāsta, pats spēcīgākais zvērests Espanjolā bijis šāds: «Lai tad dievs vairs man neļauj atgrieztiesKastīlijā!»

Salas ienākumi vēl aizvien nesedza ekspedīcijas izdevumus, tāpēc Spānijas valdnieki lauza arKolumbu noslēgto līgumu, uzskatīdami to par kļūmīgu soli, un atļāva visiem, kas vien vēlējās, pārceltiesuz jaunatklātajām zemēm, kā arī uz savu roku meklēt zeltu un jaunas salas.

Kolumbs, uzzinājis par šo lēmumu, nolēma doties atpakaļ uz Spāniju un tur aizstāvēt savas tiesības.Admirālis izgāja jūrā no Isabellas ar «Ninju» 1496. gada 10. martā. Tas bija pavisam skumjš

brauciens. «Ninju» pavadīja vēl viena karavela «Indija», ko uzbūvēja no sadragāto kuģu daļām. Uz abiemkuģiem bija četras reizes vairāk cilvēku nekā parasti — kolonisti steidzās projām no šīm posta vietām.Admirālis vēlējās atrast visizdevīgāko ceļu pāri okeānam, nospriezdams, ka 1493. gadā atgriešanasbijusi pārāk ilga, tomēr šoreiz viņam nelaimējās. Abas karavelas, cīnīdamās ar pretvēju, ilgi burāja uzdienvidiem gar Antiļu salu virkni.

Gvadelupē spāniešus sagaidīja lokiem apbruņotas kārību sievietes, tāpēc viņi nosprieda, ka beidzotatraduši amazoņu zemi, kur mīt tikai kareivīgas sievietes, lai gan īstenībā tobrīd visi vīrieši no piekrastesciematiem bija aizgājuši medībās dziļāk salā. Sagūstījuši par ķīlniekiem sievietes un bērnus, spāniešipiespieda kareivīgās sali- nieces apgadāt kuģus ar maniokas bumbuļiem un augļiem.

20. aprīlī spānieši atstāja Gvadelupi un arī okeānā nedēļām ilgi cīnījās ar pretvēju. Pēc mēneša kuģaļaudis jau saņēma pārtikas bada devu. Uz kuģa bija arī ap trīsdesmit indiāņu, un spānieši grasījās viņusvai nu pārsviest pār bortu, vai arī apēst, spriezdami, ka nebūšot nekāds grēks pamieloties ar cilvēkēdājugaļu.

Atceļā vērīgais Kolumbs sekmīgi izmantoja kompasu ģeogrāfiskā garuma noteikšanai. Viņš bija jauievērojis, ka apmēram simt jūdžu attālumā uz rietumiem no Azoru salām kompasa magnētadatas novirzelīdzinās nullei un adata nostājas tieši uz ģeogrāfiskā meridiāna.

Par spīti nelabvēlīgajiem vējiem admirālis 11. jūnijā pēc trīs mēnešu brauciena sasniedza Kadisasostu Spānijā, no kurienes gandrīz pirms trim gadiem uz tālo Indiju bija devusies vesela flote. Toreiz jūrasbraucējus spārnoja visspožākās cerības. Neviens pasākums nesolīja tik daudz un nedeva tik maz,nesagādāja tik daudz raižu un tik lielu vilšanos kā Kolumba otrā ekspedīcija, kas gan bija labi pārdomātaun apgādāta ar visu nepieciešamo, taču nedeva nekādus taustāmus labumus. Nevis viegla iedzīvošanās,bet gan slimības, karš, ķildas, bads un smags darbs — tāds bija spāniešu guvums jaunatklātajā zemē. Turnebija bagātu koloniju, tur kolonisti redzēja tikai posta zemi. Kuba nebūt nebija Ķīnas province, Isabellanepavisam nelīdzinājās ienesīgajam portugāļu tirdzniecības faklorijām Āfrikas piekrastē. Espanjolā zeltabija maz, turklāt to tikai ar pūlēm varēja izskalot no upju smiltīm. Nožēlojamie, biklie salinieki bijauzdrošinājušies uzbrukt baltajiem cilvēkiem — debesu sūtņiem.

Kolumba atgriešanās no ekspedīcijas nepavisam nelīdzinājās triumfam pēc pirmā brauciena. Viņšsmagi pārdzīvoja vēso uzņemšanu,- ietērpās franciskāņu mūka rupjajā tērpā, apjozās ar virvi un augāmdienām uzturējās klosteros un baznīcās, atteikdamies no ielūgumiem augstmaņu pilīs.

Tomēr tad, kad Fernando un Isabella aicināja jūras braucēju ierasties Valjadolidā pie galma, viņš nojauna sarīkoja krāšņu procesiju. Pēc viņa domām nekas nebija mainījies — viņš taču atklājis Indiju,neskaitāmu bagatību zemi. Bet lauta redzēja Kadisā un Seviljā ubagojam noplīsušus, drudža izmocītus,izģindušus kuģa ļaudis, kas bija atgriezušies no grūtā ceļojuma tukšām rokām.

Kolumbs labprāt būtu parādījis tautai sagūstīto kasiku Kaonabo, šo indiāņu varoni, taču Kaonabo paceļam uz jūras bija nomiris aiz bēdām un ilgām pēc dzimtenes, atteikdamies pat runāt ar nodevīgajiemsvešzemniekiem. Arī Gvadelupē sagūstītās šķietamās amazones pēc grūtā brauciena vairāk līdzinājāsizkāmējušiem, izbiedētiem dzīvniekiem. Taču admirālis labi pazina spāniešu temperamentīgo raksturu,prata iededzināt pūlī un valdniekos ziņkārību, uzpūst no jauna apsīkušās zelta alkas, prata veikliattaisnoties par neveiksmēm un niecīgo pārvestā zelta daudzumu, no jauna savaldzināja valdniekus ar

dedzīgajām runām par jauno zemju bagātībām. Bez kavēšanās viņš lūdza astoņus kuģus trešajaiekspedīcijai, taču šoreiz Fernando un Isabella izvairījās no tiešas atbildes un pavēlēja gaidīt.

Kolumbs bez tam pūlējās panākt, lai neviens cits, izņemot viņu un viņa dēlus, nedrīkstētu atklātjaunas zemes rietumos, un ierosināja sūtīt uz kolonijām noziedzniekus — tie izmaksāšot lētāk. Drīz vientiesas saņēma karaļa dekrētu, pēc kura uz Espanjolu sūtītie noziedznieki tika apžēloti: uz nāvinotiesātajiem vajadzēja nodzīvot'salā uz sava rēķina divus gadus, pārējiem noziedzniekiem, ieskaitot arītos, kuri bija notiesāti ar rokas vai kājas nociršanu, — vienu gadu. Tomēr ķeceriem — atkritējiem nokatoļticības nebija tiesību uz šādu valdnieka žēlastību, turpretim zagļi, laupītāji uri slepkavas varējapalīdzēt izplatīt kristīgo ticību, «jo tas būs pa prātam mūsu kungam, debesu valdniekam un cels godā viņasvēlo ticību, un paplašinās mūsu karalistu un īpašumu robežas,» rakstīja karalis un karaliene dekrētā paramnestiju.

Mezdamies cīņā par savu privilēģiju saglabāšanu, Kristofors Kolumbs nonāca asā konfliktā arvaldniekiem, galmu un daudzajiem nelabvēļiem, kļuva par šķērsli vēstures attīstības gaitā. Viņš gribējapalikt vienīgais jaunu zemju atklājējs, taču daudzi jūras braucēji nojauta, ka aiz jaunatklātajām salāmslēpjas jaunas jūras un plašas zemes, vesels kontinents. Kā viens cilvēks varēja iedrošināties sagrābtmonopolu uz jaunatklājumiem, kas bija satraukuši visu pasauli! Portugāle raidīja eskadru pēc eskadras uzIndijas jūras ceļa, un arī Anglijas kuģi devās pāri okeānam meklēt jaunas, nezināmas zemes. Pasaulepēkšņi bija kļuvusi plaša jo plaša, pavērās jauni apvāršņi, un jauni kontinenti un okeāni vilināja visaspasaules jūras braucējus.

TREŠĀ AIZJŪRAS EKSPEDĪCIJA Likstas brauciena organizēšanā. — Katordznieku vervēšana. — Zelts un dārgakmeņi jāmeklē

tālāk dienvidos! — Trinidadas sala un neatklātais Dienvidamerikas kontinenta krasts. — Saldūdenslicis un straumes Čūskas un Pūķa rīklē. — «Paradīzes dārzs». — Pērļu krasts un Margaritas sala.— Vai Zemei Ir lodes lormaf — Nojauta pievil Kolumbu pie lielā atklājuma sliekšņa.

Kolumbs joprojām neatlaidīgi lūdza Fernando un Isa- bellu no jauna sūtīt kuģus ar pārtiku uzEspanjolu, kā arī piešķirt viņam dažas karavelas jaunu zemju meklēšanai tālāk dienvidos, kur varēšotatrast. Āzijas kontinenta bagātas piekrastes.

Tomēr valdniekus māca citas rūpes un raizes. Viņi gatavojās karam ar Franciju un steigšuskoncentrēja kara floti Vidusjūras ūdeņos. Par admirāļa lūgumiem ilgu laiku neviens nelikās ne zinis,turklāt arī valsts kase bija pavisam tukša.

Tikai ar Kolumba fanātisko neatlaidību bija iespējams pārvarēt visas grūtības un nelabvēļu radītosšķēršļus. Fonseka, Indijas lietu padomes priekšsēdētājs, darīja visu, lai izjauktu trešo ekspedīciju uzAntiļu salām Kolumba vadībā. Taču admirāli tik viegli nevarēja nobīdīt pie malas: viņš neatlaidīgi lūdza,prasīja, pat draudēja un galu galā panāca savu.

Tomēr būtu nepareizi domāt, ka Kolumbs rūpējās tikai par jaunu zemju atklāšanu, ka viņa dzīvesvienīgais mērķis bija tikai ģeogrāfisku uzdevumu risināšana, Indijas jūras ceļa atklāšana. Viņš alka pēcvaras, bagātības, goda un slavas sev un arī saviem dēliem, saviem brāļiem un citiem ģimenes locekļiem,kurus visiem spēkiem pūlējās izvirzīt augstos amatos.

Uz jaunu zemju atklāšanu Kolumbs raudzījās kā uz savu personīgu pasākumu, kā uz monopolu un josevišķi sargajās no konkurences, slēpa kartes un kuģu žurnālus. Jaunu zemju atklāšana — tā bija vienīgiKolumba privilēģija, ko apstiprināja īpašs punkts ar vald- v niekiem noslēgtajā līgumā. Taču tie, naudastrūkuma dēļ

nespēdami organizēt jaunas ekspedīcijas par valsts līdzekjiem, bija atļāvuši jūras braucienus uzrietumiem citām personām cerībā iegūt no jaunajām kolonijām lielākus ienākumus. Kolumbs, atgrieziesSpānijā, panāca, ka valdnieki apņēmās no jauna ievērot līgumu un aizliegt šādas ekspedīcijas.

Tikai 1496. gada rudenī Fernando un Isabella beidzot deva rīkojumu organizēt nelielu ekspedīcijupāri okeānam un piešķīra šim nolūkam līdzekļus. Taču tajā laikā Kadisā no Espanjolas ieradās kapteinisNinjo un paziņoja, ka esot pārvedis pilnu karavelu ar zeltu. Viņš lūdzis dievu, kaut tikai smagi piekrautaiskuģis nenogrimst. Kolumbs, saņēmis tik priecīgu vēsti, laimē starodams, ziņoja par to valdniekiem.Fernando nekavējoties izlietoja karam pret Franciju ekspedīcijai salūkotos līdzekļus un ieteica segtbrauciena organizēšanas izdevumus ar pārvesto zeltu. Drīz noskaidrojās, ka no Espanjolas atsūtīts neviszelts, bet gan simt piecdesmit indiāņi, ko vispirms vajadzēja pārdot verdzībā, lai tiktu pie naudas.

Kolumba autoritātei un rietošajai slavai šis pārpratums deva jaunu smagu triecienu, un parneveiksmīgo Indijas vicekarali sāka smieties un zoboties pavisam atklāti.

Tomēr Kolumbs galu galā saņēma nepieciešamo naudu trešajam braucienam pāri okeānam, un 1497.gadā karalis piešķīra viņam sešus nelielus kuģus.

Gatavošanās ekspedīcijai vilkās gausi. Starp citu, tikai 1498. gada sākumā Fonseka nosūtīja uzEspanjolu divus transportkuģus ar pārtiku postā nonākušajai kolonijai, bet Kolumba kuģu apgādi likāsgluži aizmirsis — arhibīskaps ne visai ticēja jaunās ekspedīcijas panākumiem. Par to neinteresējās arīIsabella, jo tieši tajā laikā nomira princis Huans un satriektā karaliene, aiz bēdām gandrīz zaudējusi prātu,nemaz vairs nerūpējās par valsts lietām.

Ekspedīcijas sagatavošanai pietrūka naudas, tirgotāji atsacījās piegādāt preces par valstsnoteiktajām zemajām cenām. Kolumbs lūdza, diedelēja, kaulējās un draudēja, reizēm pat laizdams darbādūres. Tā kādu reizi viens no Fonsekas ierēdņiem — karaļa kasieris apvainojošā tonī pieprasīja

admirālim norēķinus un piedraudēja aizkavēt kuģu izbraukšanu jūrā. Tad saniknotais Kolumbs uzbrukakasierim ar dūrēm, sagrāba viņu aiz apkakles un, spārdīdams kājām, notrieca lejup pa kuģa laipām,kliegdams, ka parādīšot viņam vēl citādas kvītis.

Sis atgadījums un citi incidenti izraisīja galmā dažādas valodas un radīja pat aizdomas, it kāadmirālis patiešām būtu nodarbojies ar blēdībām. Viņa daudzie ienaidnieki un nelabvēļi neaizmirsa šīsķildas, uzbrukumus un nemitīgos pārmetumus.

Arī jūrnieku vervēšana šoreiz nepavisam neveicās. Neviens vairs nevēlējās no laba prāta brauktlīdzi ne- veiksmīgajaņi admirālim. Labvēlīgais noskaņojums ļaužu prātos bija pagaisis, visur klīda ļaunasvalodas. Kolumba stāsti vairs nespēja ne izkliedēt apmelojumus, ne atvairīt pārmetumus: izšķiests tikdaudz līdzekļu, pazudināts tik daudz dzīvību, aprakts tik daudz cerību!

No solītajām bagātībām — zelta, garšvielām un dimantiem nebija ne miņas, tikai daži simti nekurnederīgu vergu. Aiz jūras slēpās posta un nelaimes zeme. Tā biedēja gluži tāpat kā pirmajā braucienāsvešais, nezināmais okeāns. Turklāt karalis atsacījās maksāt parceļotājiem algu. Tāpēc kolonistus saskaņāar izsludināto amnestiju vervēja cietumos. Drīz vien Kolumbs rūgti nožēloja šo nepārdomāto soli, jo patsEspanjolā nespēja savaldīt šo salašņu baru. Jāpiezīmē, ka daudzi notiesātie gan uzskatīja par labākupalikt katorgā un cietumos, nevis doties pāri okeānam.

1498. gada 30. maijā ekspedīcija ar sešām nelielām karavelām (to skaitā bija arī slavenā «Ninja» un«Indija») un apmēram trīssimt cilvēkiem izgāja no Sanlu- karas ostas Gvadalkviviras grīvā.

Sajā braucienā piedalījās četrdesmit kavalēristi, simt kājnieki, sešdesmit matroži, divdesmitkalnrači, piecdesmit zemkopji, divdesmit amatnieki un trīsdesmit sievietes (jāpiezīmē, ka pirmajā unotrajā braucienā uz Kolumba kuģiem nebija nevienas sievietes).

Kristofors Kolumbs devās jūrā pavisam savārdzis, vēl neatspirdzis pēc otrā brauciena, turklātpārciestās likstas un raizes jaunās ekspedīcijas sagatavošanas laikā vēl vairāk bija iedragājušas viņacitkārt stipro veselību.

Kolumbam pa ceļam uz Madeiras salu vajadzēja mest līkumu, lai izvairītos no sastapšanās ar frančukara floti, kas esot uzglūnējusi spāniešu kuģiem Portugāles piekrastē.

7. jūnijā spāniešu karavelas laimīgi sasniedza Puer- tosantu saliņu ap piecdesmit kilometru atstatu noMadeiras. Madeiras salā jūras braucēji, papildinādami pārtikas, ūdens un malkas krājumus, uzkavējāssešas dienas.

19. jūnijā spāniešu kuģi sasniedza Gomeras salu Ka- nāriju arhipelagā.Te admirālis sadalīja savu flotili divās daļās un trīs karavelas nosūtīja tieši uz Espanjolu. Viņš

cerēja iepriecināt salā palikušos brāļus ar svaigas pārtikas sūtījumu.Pats Kolumbs ar pārējiem trim kuģiem devās uz Zaļā Raga salām, kas, pēc viņa vārdiem, iedēvētas

tā pavisam kļūdaini: tās bija sausas, neauglīgas salas, kur tikai retās vietās zaļoja zāle. Salu nedaudzajiemiedzīvotājiem trūka pat laba dzeramā ūdens: akās bija iesāļš ūdens. Viņi medīja kazas un sūtīja ādas uzPortugāli. Salinieki reizēm ilgus mēnešus iztika tikai ar kazu gaļu, zivīm un bruņurupuču gaļu un olām.Bruņurupuču gaļu un daudzkārtēju apmazgāšanos ar to asinīm tajos laikos uzskatīja par labu līdzeklispitālības dziedināšanai, un tāpēc portugāļi bija nometinājuši vienā no Zaļā Raga salām ar šo briesmīgoslimību saslimušos ļaudis.

4. jūlijā Kolumbs, iepircis kazu gaļu un sāli, pavēlēja pacelt enkurus un izgāja okeānā, uzņemot kursuuz dienvidrietumiem.

Kāpēc šoreiz kuģu kurss veda tik tālu dienvidos? Kolumbs pirms brauciena bija lūdzis padomuKatalonijas zinātniekam un dargakmeņu slīpētājam Ferreram, kur vislabāk būtu meklēt dārgus akmeņus unzeltu, un tas bija atbildējis: «Kairā un Damaskā es aizvien izvaicāju ļaudis, no kādas joslas un no kādaspasaules daļas viņi saņem dārgakmeņus, zeltu, garšvielas un ārstniecības zāles. Visas šīs dārgās mantas,izrādās, atved no ekvatoriālajām zemēm, kur mīt ļaudis ar melnu vai tumšbrūnu ādas krāsu. Manuprāt,jums neizdosies atrast šis mantas tikām, kamēr jūs nesastapsieties ar līdzīgiem ļaudīm.»

Sis padoms mudināja admirāli šķērsot okeānu tālāk dienvidos nekā pirmajos braucienos, un viņšklusībā cerēja sasniegt Indijas ekvatoriālos apgabalus.

13. jūlijā, kad karavelas bija nokļuvušas apmēram uz 5° z. pl., vējš pēkšņi pierima, buras šļauganinokārās lejup gar mastiem, un karstums kļuva tik neciešams, ka admirālis bažījās, vai tikai nesadegs kuģiun ļaudis neaizies bojā. Apšuvumā pavērās spraugas, darva kļuva šķidra un tecēja lejup pa mastiem,takelāžu un kuģu sāniem, sāka bojāties produkti.

«… tik ātri uznāca neticami stiprs un ne ar ko nesalīdzināms karstums, ka uz kuģa nebija nevienacilvēka, kas uzdrošinātos nokāpt tilpnēs zem klāja un savest kārtībā mucas, kur glabājās vīns un ūdens.Bet mucas plīsa un pārrāva stīpas. Graudi sakarsa kā uguns. Gaļa un šķiņķi sasmaka un sapuva. Tādskarstums pieturējās astoņas dienas,» tā Kolumbs vēlāk ziņoja vēstulē valdniekiem. Taču par laimi tikaipirmajā dienā saule svilināja tik nežēlīgi, — nākamās septiņas dienas debesis bija apmākušās un lijaspēcīgs lietus. Tālab admirālis piezīmēja, ka jūrniekus no nāves neciešamajā karstumā izglābusi dievaroka un atsūtījusi arī ceļa vēju. kas palīdzējis izkļūt no šīs pekles.

31. jūlijā, kad uz kuģiem bija palikusi tikai pa vienai muciņai dzeramā ūdens, jūras braucēji pieapvāršņa ieraudzīja trīs kalnu virsotnes — palmu mežiem klātu salu netālu no Dienvidamerikaspiekrastes. Kolumbs šo salu nosauca par Trinidadu (Trīsvienības salu). Salā visur bija redzami iekoptilauki un ciemati, tikai paslēpušos saliniekus nekur nemanīja. Saldi smaržoja tropu ziedi un augļi, un sīkiputniņi — kolibriji laidelējās lielos baros kā bišu spiets, sacenzdamies krāšņumā ar raibajiempapagaiļiem.

Krastā spānieši atrada visvisādus augļus, tai skaitā arī kaut ko līdzīgu vīnogām, āboliem unapelsīniem. Koku zaros plosījās ļoti daudz pērtiķu.

Nākamajā dienā Kolumbs, burādams gar salas dienvidu krastu, rietumos ieraudzīja zemi —Dienvidame-

Indiāņu mitek]i Antiļu salās.rikas kontinenta piekrasti pie Orinoko grīvas, taču noturēja krastu par salu. Starp Trinidadu un

šķietamo salu aizstiepās šaurums. «Tur bija skaidras straumju pazīmes … un no turienes atskanējatroksnis, līdzīgs jūras ūdens rūkoņai, viļņiem atsitoties pret klintīm. Es izmetu enkuru pie Smilšu raga(Ikakosas rags Trinida- das dienvidos) ārpus šā šauruma un ieraudzīju, ka ūdens plūst pa to noaustrumiem uz rietumiem ar tādu ātrumu kā Gvadalkvivirā palu laikā, un tā notiek dienu un nakti.»

Nākamajā rītā kuģiem tuvojās liela laiva. Tajā īrās divdesmit četri jauni salinieki, bruņojušies arlokiem, bultām un koka vairogiem. Bultas bija izrotātas košam spalvām, un bultu uzgaļi darināti no asiemkauliem ar atkarpi. Pēc admirāļa vārdiem, indiāņi bijuši jauni un labi veidoti, nepavisam ne melni, baltākipar visiem, ko viņš redzējis Indijā, slaidi, ar skaistu ķermeni. Mati viņiem gari un mīksti, apcirpti pēckastīliešu paraduma. Galvas salinieki bija apsējuši ar raibiem lakatiem, kas bija austi no kokvilnas

diedziņiem, daži ar šiem lakatiem apjozušies.Kolumbs vēlējās pievilināt viņus tuvāk kuģim, tāpēc lika rādīt indiāņiem vara bļodas un citus spožus

priekšmetus, lai iededzinātu viņos ziņkāri, taču lielā piroga joprojām turējās pienācīgā attālumā.«Ļaudis no kanoe uzrunāja mūs, kad bija vēl lielā attālumā no kuģiem. Neviens — ne es, ne mani

pavadoņi — nevarēja viņus saprast… Lai pamudinātu viņus tuvoties kuģim, es devu rīkojumu izneststūres gala tornītī tamburīnu un pavēlēju jaunajiem matrožiem dejot. Bet, tikko laivinieki izdzirda mūzikuun ieraudzīja dejotājus, ylsi viņi pameta airus, paķēra lokus un … sāka mūs apbērt bultām. Mūzika undejas tika pārtrauktas, un es pavēlēju šaut uz viņiem ar arbaletēm. Viņi īrās projām …» Indiāņi bijanoturējuši matrožu lēkāšanu un mūziku par kara deju un gatavošanos uzbrukumam.

Pēc kāda laika tā pati laiva, uzmanīgi izvairījusies no flagmaņkuģa, piestāja pie otras karavelas. Tāsstūrmanis bez bailēm nokāpa lejā pie indiāņiem un izdalīja viņiem dažādus nieciņus. Pateicībā laiviniekiar zīmēm rādīja, ka krastā viņi atnesīšot baltajiem visu, kas vien viņiem esot.

Spānieši, stipri izvārguši pēc neizturamās svelmes bezvēja joslā, cerēja uz labu atpūtu un priecājāspar brīnišķīgo rīta un vakara dzestrumu, kas tīkami spirdzināja pēc piedzīvotā karstuma. Tomēr Kolumbumāca bažas, jo viņš vēl nebija atradis drošus līčus kuģu noenkurošanai. Šaurumā plūstošā spēcīgā straumedraudēja ar lielām briesmām. Spānieši par to drīz vien pārliecinājās.

«No Trinidadas salas Smilšu raga dienvidu puses nāca ārkārtīgi stipra straume,» rakstīja admirālis,«un tās rūkoņa-bija tik spēcīga, ka visi juta šausmas, necerēdami izbēgt no bojā ejas. Pretim šai straumeināca pretstraume, ko radīja jūras pretošanās, un ūdeņi divu straumju sadursmes vietā saslējās uz augšu kāļoti augsts paugurs. Viens kuģis tika uzsviests tā virsotnē — līdz šim neredzēts skats, otrs kuģis norauts noenkura un atsviests sānis.» »

Tā Kolumbs pinnoreiz iepazinās ar spēcīgo straumi, kas, nākdama no Āfrikas, šķērso okeānu, pašaurumiem starp Antiļu salām ielaužas Kārību jūrā un, apmetuši plašu loku milzīgajā Meksikas līcī,ziemeļos dod sākumu Golfa straumei. Par spīti mutuļojošiem ūdeņiem admirālis izvadīja kuģus uzrietumiem cauri šim bīstamajam šaurumam, ko nosauca par Čūskas rīkli, un bu- rāja tālāk uz ziemeļiemgar Trinidadas krastu. Jūras braucēji ievēroja, ka plašajā līcī straumes aprimst un ūdens vairs nemaz navsāļš.

Drīz kuģi sasniedza jaunu, ļoti bīstamu šaurumu — Pūķa rīkli, kas nošķīra Tjinidadas salu no Parijaspussalas, kontinenta daļas. Ūdens te mutuļoja tikpat spēcīgi kā Čūskas rīklē, un jūras braucēji tāpatievēroja, ka te plūst saldūdens.

Karavelas burāja plašajā saldūdens līcī gar Parijas pussalas dienvidu piekrasti, kas bija neparastikrāšņa, bieziem mežiem apaugusi, ar neskaitāmiem strautiem un krācošiem ūdenskritumiem. Rāmajos,dūņainajos līčos dziļi jūrā uz garām žākļu saknēm auga mangru meži. Kolumbs nosauca šo piekrasti parDārzu, taču neno-

Kolumba ceļš pie nealklālās Dienvidamerikas krastiem (1498. g ).jauta, ka tas ir kontinenta krasts. Likteņa ironija! Kubu lielais jūras braucējs uzskatīja par Āzijas

dalu un lika saviem ļaudīm apzvērēt, ka tie burājuši gar kontinenta krastiem, bet šeit savu atklāšanupatiešām gaidīja milzīgs kontinents, vesela pasaules daja. Nojauta pievīla Kolumbu — viņš domāja, ka tā

ir viena no daudzajām Kārību jūras salām.Pie kuģiem drīz sapulcējās daudzas laivas ar slaidiem, skaistiem ļaudīm. Daudziem uz krūtīm

karājās lieli zelta gabali, bet dažiem pie rokām bijušas piesietas pērles. Viņi apgalvoja, ka pērles iegūstotšeit, šās zemes ziemeju daļā. Indiāņi šoreiz izturējās loti laipni, aicināja jūrniekus viesoties pie sevislielajās mājās, kur cienāja ar maizi, augļiem, sarkanu vīnu (to indiāņi gatavojuši no agavju sulīgajāmlapām) un baltu vīnu. Si vīna šķirne — pati labākā — izgatavota no kukurūzas (Kolumbs piebilst, ka esotšo labības augu aizvedis uz Kastīliju). Šis biezais, baltais, saldenais šķidrums bijis iecienīts alkoholisksdzēriens visās Kārību jūras salās un piekrastēs.

Visi vīrieši sapulcējās vienā lielās mājas stūrī, sievietes — otrā, taču sarunāties ar spāniešiem viņinespēja valodas neprašanas dēļ. Tiklab viesmīlīgie saimnieki, kā arī spānieši to visai rūgti nožēloja.Tāda bija eiropiešu pirmā vizīte Dienvidamerikai kontinenta krastā (1498. gada 5. augustā).

Kolumbs nespēja vairs ilgāk uzkavēties šajos krastos, kur viņam no jauna, šķiet, uzsmaidīja laime —parādi1 - jās zelts un pērles: viņa veselība strauji pasliktinājās, viņam iekaisa acis no bezmiega, spožāssaules gaismas un zvīļojošajiem ūdeņiem, no jauna uznāca podagras lēkmes.

Parijas līcī Kolumbu mulsināja dīvainas, neizskaidrojamas parādības: līcī ieplūda kāda milzīga upe(Ori- noko), sāļā okeāna ūdens vietā jūras līcī visur varēja atrast tikai saldūdeni, šaurumos spēcīgasstraumes veidoja niknas ūdens vērpetes. No kurienes gan salās varēja izveidoties tādas milzīgas upes?

Taču to noskaidrot vairs nebija laika — vajadzēja steigties uz Espanjolu, jo ekspedīcijas vadītājsbaidī

jās, ka sabojāsies pārtikas krājumi, ko viņš veda no Kastllijas kolonistiem.Izgājis jūrā cauri Pūķa rīkles šaurumam, Kolumbs, starp citu, ieraudzīja tālumā Tobago salu un,

burādams gar Parijas pussalas ziemeļu krastiem uz rietumiem, atklāja vēl veselu salu virkni, kur indiāņizvejoja pērles. Spānieši iemainīja tās lielā daudzumā pret dažādiem nieciņiem un nosauca lielāko nosalām par Margaritu («Pērļu salu»).

Pērles tajos laikos vērtēja ļoti augstu, un to izcelšanās šķita grūti izskaidrojama. «… ja pērles rodasno rasas, kas nokļūst gliemežnīcās, kad tās atvērtas, kā to raksta Plīnijs, tad ir pamats domāt, ka šeit varēsatrast daudz pērļu, jo rasa šajā apvidū ir bagātīga un pērļu gliemežnīcu, turklāt lielu, ir ļoti daudz,»piezīmēja Kolumbs. Viņš priecājās, ka šeit atrodamas arī ļoti dārgās sarkanās pērles.

Pa ceļam, slimības mocīts, gulēdams savā kojā, viņš pūlējās vēstulē Fernando un Isabellaiizskaidrot, ko viņš īsti atklājis šajā braucienā.

Apbrīnojami gaišredzīgi minējumi šajā vēstulē jaucās ar slimīgām reliģiskām fantāzijām.Lielais jūras braucējs bija visai vērīgs cilvēks, interesējās par krastiem, straumēm, iedzīvotājiem,

augu un dzīvnieku valsti, augsni un izrakteņiem. Viņš pirmais izteica hipotēzi, ka Kārību jūras salu formaesot atkarīga no jūras straumju virziena. Tomēr viņš nekad nešaubījās par baznīckungu mācību pareizību,par bībeles nemaldīgumu. Viduslaiki pārāk stipri turēja Kolumbu savos pinekļos.

Cītīgi studēdams bībeli, viņš bija nonācis pie stingras pārliecības, ka svētajos rakstos pieminētāparadīze, kur mājojuši pirmie cilvēki uz zemes — Ādams un Ieva, atrodoties uz kādas salas okeānā.Uzmeklēt šo brīnišķīgo dārzu — šī doma nedeva admirālim miera viņa jūras braucienos. Nonācis pieParijas pussalas, " viņš, smaržīgā gaisa un krāšņo tropu mežu valdzināts, nosprieda, ka beidzot nonācisilgotā mērķa tuvumā, taču aiz bijības neuzdrošinājās tuvoties paradīzes dārzam.

Maldīgie priekšstati neļāva viņam izdarīt pareizus ģeogrāfiskus secinājumus. Milzīgā upe unsaldūdens jūras līcī liecināja, ka tuvumā atrodas ļoti plaša zeme — kontinents. Admirālis par to piebildisgarām ejot: viņš esot pārliecināts, ka šī zeme ir ārkārtīgi liela un ka dienvidos ir vēl daudz citu zemju, parkurām nav nekādu ziņu.

Kolumbam pirmo reizi iešāvās prātā doma, ka varbūt šeit ir kāds jauns, liels kontinents, ko vēlnezina neviens kosmogrāfs. «Ja tas būtu kontinents, par to brīnītos visi zinātņu vīri,» viņš ierakstīja kuģažurnālā. Daudzi fakti deva iespēju izdarīt šādu secinājumu: krasta līnija bija pārāk gara vienai salai,

saldūdens straumes, kas plūda šaurumos no lielā saldūdens līča, varēja rasties tikai no milzīgas upes, kuratecēja plašajā teritorijā.

Bet šis jaunais kontinents ir Āzijas turpinājums jeb vai tas šķirts no Āzijas ar jūras šaurumu? Nokurienes nāk tik milzīgas saldūdens masas? Kāpēc šeit nav tik liels karstums kā okeāna austrumu daļā, unkāpēc ļaudīm ir gaišāka ādas krāsa neka ekvatoriālajā Āfrikā?

Kolumbs uz šiem jautājumiem atbildēja kā īsts sava laikmeta cilvēks, kas baznīcas mācību uzskatījapar zinātnes patiesībām.

Teiksma par paradīzi stāstīja, ka tā atrodoties kaut kur tālu austrumos augstā vietā, no kurienessākoties četras lielas upes. Kolumbs, pēc viņa domām, bija nonācis līdz Āzijas kontinenta austrumupiekrastei, kur, likās, zeme ir pacēlusies augstāk nekā citur — par to liecināja okeānā ieplūstošie ūdeņi.Varbūt šīs upes tecēja no paša paradīzes dārza? Varbūt tāpēc šeit bija dzestrāks gaiss un ļaudīm gaišākaādas krāsa? Bet, ja šī vieta ir krietni augstāka nekā citur, vai tad Zeme var būt lodveidīga?

Lielais jūras braucējs ļāvās neapvaldītam fantāzijas lidojumam.«Lielas zīmes rāda,» viņš rakstīja, «ka šeit tuvumā ir zemes paradīze, jo ne tikai matematiskais

stāvoklis atbilst svēto un mācīto teologu uzskatiem un visas pārējās pazīmes sakrīt…Es aizvien uzskatīju, ka Zemei ir lodes forma, kā sauszemei, tā arī jūrai. To var atrast gan Ptolemaja,gan citu rakstnieku darbos. Tomēr es esmu redzējis tik daudz noviržu, ka man radies pavisam cits

priekšstats par Zemes formu. Zeme nav apaļa, kā par to raksta, tai ir bumbiera forma, bez šaubām,ieapaļa, bet pagarināta tajā v?etā, kur atrodas tā kātiņš. Tur ir kaut kas līdzīgs lodei, kam vienā daļā irpaaugstinājums sievietes krūts zīdekļa veidā. Šis paaugstinājums ir tuvāk debesīm. Tas atrodas austrumos.Tieši ar to izskaidrojams tas, ka kuģi, braucot uz rietumiem, simt ligu attālumā no Azoru salām sākpakāpeniski un lēzeni celties uz augšu pret debesīm. Tāpēc gaiss kļūst vēsāks.

Svētie raksti vēstī, ka dievs radījis paradīzi un novietojis tur dzīvības koku un licis tecēt noparadīzes četrām vislielākajām Visuma upēm: Gangai, Eifratai, Tig- rai un Nīlai … Es nedomāju pariespēju iekļūt paradīzē, jo tur var tikt vienīgi pēc dieva tā kunga gribas. Paradīze atrodas bumbiera kātiņagalā. Lai turp nokļūtu, vajadzīgs pamazām pacelties uz augšu jau ļoti iztālēm. Un no turienes iztek šismilzīgais saldūdens daudzums. Tas viss neapšaubāmi pierāda, ka šeit atrodas paradīze. Ja šīs upesneiztecētu no paradīzes, brīnums būtu vēl lielāks, jo nekur pasaulē nav garāku un dziļāku upju.»

Turpat līdzās pilnīgi citādā tonī teikts: «Un, ja šī upe neiztek no paradīzes zemes virsū, tad esapgalvoju, ka tā izceļas no plašas zemes, kas atrodas dienvidos un palikusi līdz šim nevienam nezināma ...» Tas jau ir pilnīgi skaidrs norādījums uz nezināmo Dienvidu kontinentu, tas ir, Dienvidameriku.

Taču Kolumbs diemžēl nespēja izdarīt grandiozu atklājumu — iezīmēt kartē vesela kontinentapiekrasti.

Ceļā no «paradīzes» uz Espanjolu Kolumbs ievēroja, ka kuģiem palīdz spēcīga straume, unnosprieda, ka viņš tagad laižoties lejup no «lielā jūras kalna». 19. augustā spāniešu skatieniem pavērāsEspanjolas sala. Straumes bija novirzījušas kuģus ap piecdesmit jūdžu uz rietumiem no Santodomingo.Kolumbs nosūtīja vēstnesi pa sauszemi pie brāļa, un drīz vien Bartolomē ar kuģi jau steidzās viņampretim. Pēc priecīgās atkalredzēšanās Kolumbs alka jo drīzāk uzzināt, kas īsti noticis salā aizgājušosdivarpus gados.

ESPANJOLA DUMPJA LIESMĀS Naids pret dženoviešiem. — Pirmā ķeceru dedzināšana Jaunajā Pasaulē. — Roldanu dumpis.

— Kolumba ziņojums par nemieriem un jauni vergu tirdzniecības plāni. — Pazemojoša vienošanāsar dumpiniekiem. — Vasko da Gama — īstā jūras ce/a atklājējs. — Moskītu admirālis. — Pieviltāscerības — nežēlastības cēlonis.

Kolumba kuģi devas uz Santodomingo, Espanjolas galvaspilsētu, ko dienvidu krastā piecdesmitjūdžu attālumā no Isabellas bija nodibinājis Kolumba brālis Bartolomē.

Admirāļa brāļi bija koncentrējuši savās rokās visu varu kolonijā: Djego bija Isabellas, Bartolomē— Santodomingo gubernators un visas salas pārvaldnieks — adelantado (vietvaldis) vicekaraļa vietā.Divarpus gadus admirāļa prombūtnes laikā Bartolomē bija pārvaldījis Espanjolu, cīnīdamies pretspāniešu un indiāņu dumpjiem, pūlēdamies apvaldīt jukas un nemierus. Viņam trūka naudas, lai samaksātuierēdņiem, karavīriem un amatniekiem, bet galms prasīja, lai beidzot kolonija uztur pati sevi. Bartolomēcēla vienu fortu pēc otra un izspieda no indiāņiem pārtiku un zeltu. Mūki pa to laiku pūlējās viņuspiegriezt kristīgajai ticībai. Kad salinieki, nekā nesaprazdami ne no spāņu, ne latiņu valodas, kaut kāvarēja atkārtot pāris lūgšanu, melnsvārči viņus steigšus nokristīja un kādā ciematā pat uzcēla lūgšanasnamu. Taču neģēlīgās izturēšanās dēļ indiāņi mūkus drīz vien padzina un līdz pamatiem sagrāva arībaznīciņu. Tad mūki apsūdzēja šo cilti dievnama apgānīšanā un dieva zaimošanā un palīdzēja sagūstītdaudzus, ko turēja aizdomās par baznīcas nopostīšanu. Šos ķecerībā apsūdzētos spānieši pratināja savāvalodā bez tulkiem un turklāt mežonīgi spīdzināja, lai no šiem cilvēkiem, kuri nebija sapratuši nekristīšanu, ne apsūdzību, izspiestu atzīšanos un grēku nožēlu. Visus viņus sadedzināja uz sārta ļaužu acupriekšā. Tas bija pirmais autodafē — ķeceru dedzināšana Jaunajā Pasaulē.

Kad Bartolomē uzticēja Isabellas pārvaldīšanu savam brālim Djego, kolonistu nemiers pāraugaplašā sazvērestībā, ko vadīja Fransisko Roldans, salas galvenais tiesnesis, kuru admirālis kā lasīt unrakstīt pratēju bija iecēlis šajā augstajā amatā. Roldanam likās, ka pienācis īstais laiks likt va|ā nosvešzemniekiem, no dženo- viešu ģimenes. Viņš cerēja, ka Kristofors Kolumbs kritis nežēlastībā un vairsneatgriezīsies Espanjolā, un pats tīkoja sagrābt varu savās rokās.

Tiesnesis ilgi bija sējis neapmierinātības sēklu, kūdījis zemkopjus, amatniekus un karavīrus pretBartolomē, izteicis līdzjūtību kolonistiem par nežēlīgajiem sodiem un smago darbu un apgalvojis, kabargie kungi dženovieši ilgi nevaldīšot.

Drīz vien uzliesmoja atklāts dumpis. Djego Kolumbs bija pavēlējis izvilkt krastā vienīgo Isabellasostā noenkuroto karavelu. Roldans iegalvoja spāniešiem, ka tas darīts, lai neļautu viņiem braukt uzdzimteni un pastāstīt taisnību par dženoviešu ļaundarībām. Nemiernieki izlaupīja noliktavas un arsenālus,sagrāba ieročus, apkāva lopus un aplenca IConsepsjonas fortu, taču nespēja ieņemt šo cietoksni.

Tad Roldans ar saviem piekritējiem aizbēga uz at- tālāku salas nostūri un pulcināja visusdumpiniekus un laupītājus, kā arī kūdīja uz nemieriem pret vietvaldi indiāņus. Viņš visur lika izziņot, karīkojoties valdnieku vārdā un viņu labā pret noziedzīgajiem dženoviešiem, kas kļuvuši par nodevējiem,izlaupot Espanjolu un taisoties pārvērst spāniešus vergos.

Dumpinieku bandas siroja pa salu, nogalināja indiāņus, dedzināja ciematus un izpostīja tīrumus.Bieži vien spāniešu muižnieki vingrinājās mērķī šaušanā, pie kokiem piesējuši dzīvus indiāņus.

Salā valdīja pilnīgs sabrukums. Gandrīz visa sala nonāca Roldana rokās. Pat dažu forlu komandieripievienojās dumpiniekiem.

Bet tad 1498. gada februārī Santodomingo ieradās Kolumba sūtītie kuģi ar pārtiku un vēstīm, kavaldnieki no jauna apstiprinājuši visas Kolumba tiesības un ar īpašu dekrētu iecēluši Bartolomē par salasvietvaldi Indijas vicekaraļa prombūtnes laikā. Tas Roldanam bija smags trieciens — nīstie svešzemniekinebūt nebija zaudējuši karaļa labvēlību. Tātad dumpiniekiem vajadzēs atbildēt par sacelšanos pret

likumīgo vicekarali. Tomēr Roldans nolēma cīnīties līdz galam un nenolika ieročus, kaut arī tikapasludināts par valsts noziedznieku.

Tāds bija stāvoklis Espanjolā, kad Kolumbs pēc ilgā, nogurdinošā jūras brauciena izkāpa krastāSantodo- mingo.

Viņš nekavējoties ziņoja karalim par Roldana dumpi, kas nepelnot nekādu piedošanu, un lūdza, lainemiernieku vadoni atsaucot uz Spāniju un tiesājot. Vēstulē Indijas vicekaralis sūdzējās par laiskajiem unnepaklausīgajiem kolonistiem un lūdza atjauju sūtīt atpakaļ uz Spāniju nevajadzīgos un nepakļāvīgosļaudis, lai tos varētu aizstāt ar krietniem un čakliem darba darītājiem. Bez tam Kolumbs lūdza atļauju vēldivus gadus vest uz Spāniju vergus indiāņus — kanibālus, slepkavas un dumpja cēlājus:

«No šejienes var svētās trīsvienības vārdā nosūtīt visus vergus, kurus izrādīsies iespējams pārdot,un krāsu koku (brazilu). Un, ja ziņas, kas manā rīcībā, ir pareizas, tad, kā saka, var pārdot 4000 vergu unieņemt vismaz 20 kuento (viens miljons maravedi), kā arī pārdot par to pašu summu 4000 kintalu (kintals— 46 kg) krāsu koka. Bet izmaksas var sastādīt 6 kuento.»

Turpat Kolumbs piebilda, ka pieprasījums pēc vergiem Spānijā, Portugālē un Itālijā esot liels, betpievedums no Gvinejas nepietiekams, tātad nodrošināta liela peļņa, ja vien pietikšot kuģu. Viņš pats zinot,ka par visvājāko vergu varot dabūt 8000 maravedi.

«Tātad šeit ir vergi un krāsu koks, kas liekas ienesīga manta, un bez tam zelts … Tagad maestre(šķiperi) un jūrnieki visi ir bagāti un visiem ir nodoms drīz atgriezties Kastīlijā ar vergu kravu, bet parpārvešanu viņi ņem pa 1500 maravedi no galvas, neskaitot izdevumus par ēdināšanu.

Maksa par pārvešanu tiek iekasēta no pirmās naudas, ko ieņem, pārdodot vergus. Un, ja arī vergi paceļam mirst, — tomēr ne jau visiem viņiem draud tāds liktenis …»

Taču Kolumba plašos vergu tirdzniecības plānus vairs nebija iespējams īstenot — Espanjolasiedzīvotāju skaits bija tiktāl samazinājies, ka spāņu plantato- rus vairāk interesēja vergu ievešana, nevisizvešana. Cilvēku laupītāji jau burāja uz Bahamas arhipelagu un Mazajām Antiļu salām, gūstīja indiāņusun pārdeva viņus Espanjolā. Vergu cenas auga ar katru dienu. Drīz vien uz Espanjolu jau atveda pirmosmelnos vergus no Gvinejas.

Admirālis labprāt būtu aizsūtījis uz Spāniju Rol- danu ar viņa piekritējiem, taču dumpiniekineklausīja nevienam Kolumba rīkojumam. Dumpis paralizēja visus viņa nodomus. Vicekaralim vajadzējapaturēt pie sevis uzticamās kuģu apkalpes, un tāpēc izjuka iecerētā ekspedīcija uz bagāto Pērļu krastu, uzkurieni vajadzēja doties Bartolomē.

Kolumbs, vēl neatspirdzis pēc grūtā ceļojuma un slimības, ieradās Isabellā un, izmisuma mākts,mēģināja uzsākt sarunas ar dumpiniekiem. Viņš nosūtīja Rolda- nam vēstuli, kurā aicināja atcerētiesagrāko draudzību un solīja neaizskaramību, ja dumpis tikšot izbeigts. Roldans ar saviem ļaudīm bijapatvēries salas tālākajā nostūrī un joprojām aplaupīja indiāņus, atņemdams tiem pārtikas krājumus. Šādabrīva, bezrūpīga dzīve vilināja uz kalniem arī citus spāniešus, un Roldana piekritēju skaits nepavisamnemazinājās, gluži otrādi, tas vēl pieauga. Vēstulē Kolumbam dumpinieku barvedis žēlojās, ka kolonistiar varu tiekot turēti salā, tāpēc tie neesot apmierināti, prasīja atzīt, ka viņš rīkojies taisnīgi, un patmēģināja diktēt savus noteikumus.

Kolumbs vispirms izdeva pavēli, ka ikviens, kas vēlas atgriezties Spānijā, var doties pāri okeānamar jebkuru no piecām karavelām — tā viņš cerēja mazināt Roldana piekritēju skaitu. Bez tam Kolumbsapsolīja Roldanam piedošanu, ja viņš nolikšot ieročus un nožēlošot savus pārkāpumus. Šo priekšlikumudumpinieki ņirgādamies noraidīja. Tad Kolumbs nolēma ķerties pie ieročiem, taču viņa aicinājumam uzkaragājienu atsaucās ne vairāk par septiņdesmit vīru, uz kuriem varēja paļauties. Viņš juta, ka stāvokliskļuvis kritisks, tāpēc ilgi neļāva iziet jūrā karavelām uz Spāniju, vēl joprojām veltīgi cerēdams saviemspēkiem likvidēt dumpi. Galu gala karavelas aizbrauca, bet tajās līdz ar Kolumba neiepriecinošoziņojumu valdniekiem uz Spāniju ceļoja arī Roldana un viņa piekritēju vēstules, kas visādi nomelnojaIndijas vicekarali un viņa brāļus un centās attaisnot dumpinieku rīcību.

Kolumba autoritāte un vara Espanjolā bija tiktāl sašķobījusies, ka viņš galu galā no jauna uzsākapazemojošas sarunas ar savu bijušo kalpu, ko pats bija neapdomīgi iecēlis augstajā amatā.

Šo sarunu rezultātā Fransisko Roldanu iecēla atpakaļ amatā, nemierniekiem garantēja algu par visudumpja laiku un piešķīra viņiem zemes gabalus ar indiāņiem.

Dumpinieki saņēma apliecības, ka viņi uzvedušies nevainojami, turklāt viņiem atļāva atgrieztiesSpānijā, ņemot līdzi apprecētās indiānietes kā verdzenes un vēl zināmu skaitu citu vergu.

Admirālis uzticēja kuģu sagatavošanu un dumpinieku nosūtīšanu uz Spāniju brālim Djego, bet patskopā ar Bartolomē sāka apbraukāt salu. Stāvoklis bija vēl ļaunāks, nekā viņš to bija dzirdējis stāstām.Sala bija izpostīta, tīrumi un dārzi iznīcināti, indiāņi noslepkavoti vai aizbēguši no dzimtajiem ciematiem,eelta skalošana un nodevu ievākšana pamesta novārtā, un citkārt ziedošās ielejas pārvērtušās par kaujaslauku, kur baloja kauli.

Kristofors Kolumbs, pēc septiņiem mēnešiem atgriezies Isabellā, cerēja, ka dumpinieki jau senSpānijā, taču tie bija lauzuši noslēgto vienošanos un no jauna draudēja ar vardarbību. Viņš veltīgimēģināja salauzt dumpinieku pretošanos.

Salas galvenā tiesneša amatā atpakaļ ieceltais Roldans ar saviem piekritējiem dižojās kā uzvarētāji,un viņu ietekme pieauga vēl vairāk.

Pa to laiku no galma atnāca atbilde uz vicekaraļa ziņojumu par dumpi, kurā viņš bija lūdzis sūtītierēdņus dumpja izmeklēšanai un stingri sodīt vaininiekus. To bija uzrakstījis arhibīskaps Fonsekanaidīgā tonī: sūdzības izskatīšana pagaidām tiekot atlikta, lai tuvāk iepazītos ar apstākļiem salā.

Galms drīz vien saņēma šīs sīkākās ziņas, ko veikli izmantoja Kolumba ienaidnieki, to skaitā arīFonseka. Viņš bija uzticams karaļa interešu aizstāvis. Tāpēc nav jābrīnās, ka šis vīrs tik asi vērsās pretvisiem konkis- tadoriem, kuri kļuva pārāk slaveni un koncentrēja savās rokās pārāk lielu varu unbagātību, līdz ar to apdraudot valdnieku un valsts intereses.

Šķita, ka pienācis laiks no dženovieša atbrīvoties, vēl jo vairāk tāpēc, ka sūdzības nemitējās unposta zeme Espanjola joprojām nedeva gandrīz nekādus ienākumus. Turpretim portugāļu jūras braucējsVasko da Gama pa to laiku bija apbraucis apkārt Āfrikas dienvidu galam, 1498. gadā atklājis īsto ceļu uzīsto Indiju un vēl pēc gada atgriezies ar bagātu garšvielu kravu. Viņš bija redzējis krāšņas pilsētas, saticisindiešu valdniekus un arābu kuģus. Viņš bija pārvedis muskatriekstus un piparus, kanēli un krustnagliņas,dārgus akmeņus un audumus, bronzas, ziloņkaula un sudraba priekšmetus, atklājis ceļu uz senascivilizācijas zemi un nodibinājis tur tirdzniecības faktoriju.

Kļuva zināms, ka Indija ir patiešām bagāta, kulturāla zeme ar milzīgām pilsētām un lielām ostām,turpretim Kolumba atklātajām zemēm ar Indiju nebija nekā kopēja. Viņš tagad tika iedēvēts par meli unpļāpu, kas atklājis māņu un nelaimju zemi, Kastīlijas muižnieku kapsētu. Viņa dēlus Djego un Ernando,karalienes pāžus, galminieki nekautrējās nolamāt par moskītu admirāļa atvasēm. Bijušie kolonisti apsēdakarali ar prasībām izmaksāt algu, ko viņi nebija saņēmuši Espanjolā.

Kolumbu apvainoja ari pārāk rožainos solījumos, kuros viņš pārspīlējis kolonijas bagātības unmaldinājis valdniekus, un sāka apšaubīt, vai viņš vispār atklājis Āzijas krastus. Klīda valodas, kavicekaralis kavējoties sūtīt uz Spāniju zeltu, kas pienākas valdniekiem, domājot pasludināt koloniju parpatstāvīgu valsti un vedot slepenas sarunas ar portugāļiem.

Daudzas apsūdzības bija nepatiesas un muļķīgas, taču valdnieki bija nemierā ar to, ka Kolumbs vēljoprojām tirgojas ar vergiem. «Uz kādu pilnvaru pamata admirālis pārdod manus pavalstniekusverdzībā?» niknumā iesaucās karaliene un pavēlēja nekavējoties sameklēt visus Spānijā pārdotosindiāņus un nosūtīt tos atpakaļ uz Espanjolu. Taču no tiem dzīvi bija palikuši tikai daži desmiti.Valdniekus uztrauca arī vicekaraja nežēlīgā bardzība pret spāniešiem. Bet vai viņš patiešām bija pārāknežēlīgs pret spāniešiem? Iespējams, ka Kolumbs pat nebija pietiekami stingrs, lai savaldītu nekaunīgospiedzīvojumu meklētājus un noziedzniekus.

Turēt paklausībā tādus salašņas, kas iedomājās sevi par varoņiem, bija ārkārtīgi grūti. Lai pārvilktu

savā pusē spāniešus, vajadzēja izšķērdīgi dalīties ar viņiem laupījumā. Turpretim Kolumbs, domādamsvairāk par savas bagātības vairošanu, neizsniedza saviem padotajiem pat to, kas viņiem pienācās.

Tas bija galvenais spāniešu kolonistu neapmierinātības cēlonis.Visu šo iemeslu dēļ mainījās arī valdnieku attieksme pret Kolumbu. Viņiem bija pilnīgs pamats

šaubīties par to, vai Kolumbs nav viņus piekrāpis, atklādams zemi, kur iet bojā spāniešu idalgo, kur tiemjācieš bads un jāstrādā kā vergiem.

Izsīka pat karalienes pacietība, kaut arī viņa aizvien bija pret admirāli labvēlīgi noskaņota. Arī viņa,tāpat kā visa Spānija, bija rūgti vīlusies. Isabella redzēja, ka šis talantīgais jūras braucējs ir pārāk vājš,nemākulīgs kolonijas pārvaldītājs, slikts administrators. Tāpēc ari viņa piekrita Fernando priekšlikumamaizstāt Kolumbu vicekaraja amatā ar kādu citu veiksmīgāku kandidatūru. Turklāt viņš taču pats bija lūdzissūtīt uz Espanjolu kādu no valdnieku uzticības personām palīdzēt sodīt noziedzīgā dumpja vaininiekus.

NO SLAVAS AUGSTUMIEM NEŽĒLASTĪBĀ

.

VAžĀS SASLĒGTAIS INDIJAS VICEKARALIS Uz Pēr/u kraslu pa Kolumba pēdām. — Fransisko Bovadilja — karaļa pilnvarotais. — «Ticiet

visam, ko viņš jums teiks!» — Arests un izmeklēšana. — «Es nēsāšu šīs ķēdes likām, kamērvaldnieki pavēlēs tās noņemt!» — Izmisuma pilns sauciens pēc taisnības. — Važās uz Spānijaszemes.

Vispirms karalis un karaliene 1499. gadā atcēla Kolumba monopoltiesības uz jaunu zemju meklēšanuun atklāšanu. Atļauju rīkot ekspedīcijas nekavējoties izmantoja vairāki admirāļa agrāko braucienudalībnieki, kas bija iepazinušies ar viņa kuģa žurnāliem un kartēm. Sevišķi visus vilināja Kolumbaziņojums par neparasti bagāto Pērļu krastu. Alonso Oheda, Kolumba līdzgaitnieks viņa otrajā braucienā,devās uz Parijas līča krastiem pēc pērlēm, paņemdams līdzi arī kartogrāfu Huanu de la Kosu unflorencieti Amerigo Ves- puči, kura interesantais ziņojums par šo jūras braucienu vēlāk deva ieganstuEiropas ģeogrāfiem nosaukt jaunatklāto kontinentu par Ameriku. Oheda atkārtoja Kolumba trešā braucienamaršrutu, pie Margaritas salas savāca ļoti daudz pērļu, kā arī atklāja Arubas un Kirasao salas unMarakaibo līci, kura piekrasti nosauca par Venecuēlu (Mazo Venēciju), jo indiāņu mītnes te atradušās uzpāļiem. Bez tam viņš devās uz Bahamas salām pēc vergiem, iegriežoties arī Espanjolā.

Bijušais «Ninjas» kapteinis Vinsente Janjess Pin- sons, uz savu roku pārbraucis pāri okeānam,atklāja milzīgās upes Amazones grīvu.

Arī bijušais «Santa Marijas» stūrmanis Pedro Alonso Ninjo, Kolumba pirmā un trešā braucienadalībnieks,

aizņēmies naudu un salīdzis pavisam mazu kuģi, pārveda no Dienvidamerikas krastiem daudz pērļu.Ļaudis vēlāk runāja, ka nu beidzot viens brauciens uz jaunajām salām devis krietnu peļņu un sedzis visusizdevumus.

Arī Seviljas notārs Bastidass saņēma atļauju ar diviem kuģiem doties uz Pērļu krastu un izpētījajaunā kontinenta ziemeļu krastu apmēram tūkstoš kilometru garumā no Goahiras pussalas līdz Panamaszemes šaurumam. Viņš pirmais ieraudzīja Dienvidu kontinentā mūžīgiem sniegiem klātu kalnu masīvu.Bastidass šajā braucienā salaupīja un iemainīja ļoti daudz zelta un pērļu un sagūstīja daudz vergu kārību.

Drīz ikviens konkistadors, kas vien spēja iegādāties vai salīgt kuģi, devās pāri okeānam ar karaļaatļauju, neprasot Kolumba piekrišanu un iemaksājot daļu peļņas karaļa kasē. Valdniekiem šādi braucienibija ļoti izdevīgi.

Visas šīs ekspedīcijas sekmēja jaunu zemju atklāšanu un izpētīšanu, turpretim Kolumbs uzskatīja, kalīdz ar to tiek aizskartas un pārkāptas viņa tiesības, ka sāncenši sagrābj bagātības, kas pienāktos viņam.Viņš aizvien rūpējās, lai ar valdniekiem noslēgtais līgums tiktu izpildīts visos sīkumos.

Turpretim karalis un karaliene vairs nemaz nedomāja ievērot šo neizdevīgo līgumu, gluži otrādi, viņinolēma atcelt Kolumbu arī no vicekaraļa amata.

Pašam Kolumbam tieši tajā laikā šķita, ka viņa stāvoklis ir kļuvis drošāks. Karš pret saliniekiembeidzās vēl pirms izlīguma ar Roldanu. Sākās samērā mierīgs posms salas dzīvē, varētu teikt — patzināms uzplaukums. Zelta raktuves bija diezgan bagātas, ienākumus deva arī vergu tirdzniecība. Spāniešipierada pie vietējiem pārtikas produktiem, pieauga arī labības sējumu platība, un savairojāsmājdzīvnieki.

Vicekaralim izdevās apspiest nemierus, ņemot talkā savu neseno ienaidnieku Roldanu. Kolumbsrīkojās nesaudzīgi. Kad viens no Roldana dumpja aktīvākajiem dalībniekiem de Mohika organizēja jaunusazvērestību, Kolumbs viņu arestēja un pavēlēja pakārt. Mohika, pūlēdamies izvairīties no nāvessoda,atsacījās no grēksūdzes, bet Kolumbs pavēlēja viņu nogrūst lejā no Kon- sepsjonas cietokšņa sienas.

Taču arī paša Kolumba liktenis jau bija apzīmogots — un jau tobrīd, kad viņš lūdza valdniekus sūtītuz salu augstāko tiesnesi, kas tiesātu dumpiniekus par valsts nodevību. Viņš pats bija devis ieroci saviem

ienaidniekiem, parādījis savu nespēku un neprasmi tikt ■galā ar dumpi, pats aicinājis šurp karaļauzticības personu.

1500. gadā valdnieki nosūtīja uz Espanjolu ietekmīgu galminieku komandoru Fransisko Bovadilju arnenoteiktām, šķiet, neierobežotām pilnvarām. Kamēr Bo- vadilja vēl kavējās Spānijā, karalis četrasreizes izdeva pavēles un instrukcijas šai jaunajai uzticības personai. Pēc tām var spriest, kā mainījusiesvaldnieka attieksme pret Kolumbu.

Vispirms karalis pavēlēja, lai Bovadilja stingri izmeklē dumpja cēloņus un soda vainīgos. Ar otrodokumentu valdnieki iecēla Bovadilju par gubernatoru ar ļoti plašām pilnvarām. Viņam tika dotas tiesībaspēc sava ieskata atcelt amatpersonas un izsūtīt no salas visus nevēlamos cilvēkus. Trešais dokumentspavēlēja Kolumbam un viņa brāļiem nodot gubernatora rīcībā visus ieročus, arsenālus, cietokšņus, kuģusun vispār visu īpašumu. Ceturtā pavēle uzlika par pienākumu admirālim Kolumbam ticēt un paklausītvisam, ko viņam paziņos Bovadilja, kurš, acīm redzot, bija saņēmis arī slepenas instrukcijas.

23. augustā Bovadiljas karavelas ieradās Santodo- mingo ostā. Kolonisti vienā mirklī uzzināja, kaieradies karaļa pilnvarotais, un ļoti daudzi steidzās pie viņa ar sūdzībām par Kolumbu un viņa brāļiem.Bovadilja jau ostā ieraudzījis karātavas ar septiņiem pakārtiem spāniešiem un bijis pavisam satriekts —tātad taisnība tiem, kas žēlojas paj Indijas vicekaraļa cietsirdību! Turklāt viņš uzzināja, ka jau rīt tikšotpakārti vēl pieci spānieši, kas piedalījušies dumpī.

Ne vicekaraļa, ne viņa brāļa Bartolomē pilsētā nebija. Neprasīdams nekādus paskaidrojumus,Bovadilja pavēlēja Djego, otram Kolumba brālim, nodot jaunajam gubernatoram visus arestētos,cietoksni, kuģus un visu īpašumu saskaņā ar karaļa dekrētu. Kad Djego atsacījās izpildīt šo pavēli,Bovadilja, sapulcinājis savus karavīrus un matrožus, ar neapmierināto kolonistu atbalstu ielauzāscietoksnī un arestēja Djego Kolumbu, ko ieslodzīja sava kuģa tilpnē, kā arī konfiscēja visu admirājaīpašumu.

Tad jaunais gubernators izdeva vairākus rīkojumus, cerēdams ar tiem iekarot kolonistu simpātijas:no Kris- tofora Kolumba līdzekļiem izmaksāja visiem algu, pasludināja, ka no iegūtā vai iemainītā zeltakaraļa kasē jāiemaksā tikai septītā daļa, nevis trešā daļa kā agrāk, un svinīgi apsolīja, ka iekalšotKolumbu važās un aizsūtīšot pāri okeānam un neviens no viņa ģimenes nekad nesperšpt kāju šajā zemē.

Bovadilja nepavisam nerīkojās saprātīgi un taisnīgi, ar taktu, bet gan pirmām kārtām pūlējās parādītsavu varu un naidu pret Kolumbu. Visa Bovadiljas rīcība liecināja par to, ka viņš ieradies Espanjolā argatavu darbības plānu un lēmumu.

Uzzinājis par notikumiem Santodomingo, vicekaralis neticēja savām ausīm. Viņam šķita, ka atkaluzradies kāds viltvārdis un dumpinieks, ar ko Djego nav ticis galā. Taču drīz vien visā Espanjolāparādījās Bovadiljas sūtītie tiesneši, pasludinādami jaunā gubernatora pilnvaras. Arī pie Kolumba pēcdažām dienam ieradās sūtņi ar šādu vēstījumu:

«Don Kristobal Kolon, mūsu okeāna jūru admirāli! Mēs pavēlējām mūsu komandoram donamFransisko Bovadiljam, lai viņš paziņo jums mūsu gribu. Pavēlam paklausīt viņam un izpildīt visu, ko viņšteiks mūsu vārdā. Fernando, Isabella.»

Kolumbs saprata, ka valdnieki savam pilnvarotajam piešķīruši neierobežotu varu. Savā vēstījumāviņi nebija pat pieminējuši vicekaraļa titulu. Saniknotais Kolumbs, tāpat viņa brālis Bartolomē, bijaspiests ierasties Santodomingo, kur arī viņus arestēja un iekala važās.

Bovadilja pat nepieņēma un neuzklausīja Kolumbu. Viņš smaka tumšā cietumā,. aiz kura sienāmvakaros pulcējās viņa ienaidnieki, ar skaļām gavilēm svinēdami savu uzvaru.

Indijas vicekara]a Kristofora Kolumba arests (pēc senas gravīras).«Ja es būtu pat atdevis Indiju neticīgajiem, Spānija mani nevarētu vajāt ar lielāku niknumu!»

izsaucās izmisušais gūsteknis.Izmeklēšana ilga divus mēnešus, un pa visu šo laiku ar Kolumbu un viņa brāļiem apgājās kā ar

vissmagākajiem noziedzniekiem. Bovadilja apvainoja admirāli nodevībā, turklāt viņš bijis cietsirdīgs unnav spējis pārvaldīt zemi. Viņš ar saviem brāļiem spieduši spāniešus pie grūta, smaga darba,neizsniegdami pietiekamu daudzumu pārtikas, pārāk bargi sodījuši nepaklausīgos, uzsākuši netaisnu karupret indiāņiem, kavējuši indiāņu kristīšanu, lai viņus pārdotu verdzībā, admirālis esot noslēpis Parijaspiekrastē iegūtās pērles un zeltu, kā arī jaunos atklājumus, lai izkaulētu sev jaunas privilēģijas. Turklātziņojumā tika apgalvots, ka spāniešu kolonistu dumpošanās bijusi drosmīga un likumiga pretošanasdženovieša un viņa radinieku tirani- jai.

Kad virsnieks Alonso Viljeho ieradas cietuma, lai važas sakalto vicekarali nogādātu uz kuģa unvestu uz Spāniju, satracināto ļaužu pūlis ārā brēca un gaudoja tik mežonīgi, ka Kolumbs nodomāja — pēcviņa atnākuši bendes un tūliņ izpildīs viņam nāvessodu.

Viņš nāves bailēs vaicājis, uz kurieni šie bruņotie vīri taisoties viņu vest, un apmierinājies tikai pēctam, kad virsnieks apzvērējis, ka gūstekņus pavēlēts nogādāt uz kuģa.

Karavelas ar apcietinātajiem izgāja jūrā 1500. gada oktobrī. Viljeho, kas pavadīja arestētoKolumbu, izturējās pret gūstekņiem cilvēciski, ar cieņu un līdzjūtību, jo, būdams taisnīgs cilvēks, sajuta,ka pret Kolumbu izturējušies pārāk netaisni. Viņus labi ēdināja un veda svaigā gaisā uz kuģa klāja.Kapteinis pat ierosināja, lai admirāli atbrīvo no važām, taču viņš, pēc dēla Ernando vārdiem, lepninoraidījis šo priekšlikumu:

«Majestātes man rakstiski pavēlēja, lai es paklausu Bovadiljas rīkojumiem, valdnieku vārdā viņšman ir uzlicis ķēdes, un es tās nēsāšu, kamēr viņi pavēlēs, ka tās atkal jānoņem, un es gribu tās uzglabātlīdz pat mūža galam kā piemiņas zīmi un atalgojumu par manu dienestu.»

Un Kristofors Kolumbs arī turējās pie šīm ķēdēm tikpat cieši kā pie savām tiesībām un privilēģijām,viņš nesa tās kā netaisnības pierādījumu, izkāpjot no kuģa Kadisā, ņēma līdzi uz Sevilju un glabāja līdzpat mūža galam. Arī pēc nāves viņš nešķīrās no šīm važām — pēc mirēja gribas tās ielika aizgajējašķirstā.

Viegli aizskaramais Kolumbs ļoti smagi pārdzīvoja visus šos, pēc viņa domām, nepelnītosapvainojumus un netaisnību un gluži pamatoti cerēja, ka tieši važas, kurās viņš, nevainīgais cietējs, pēc tikslaveniem atklājumiem izkāps Spanijas krastā, parādīs, cik netaisnīgi rīkojušies Fernando un Isabella.

Viņš nezaudēja cerības tikties ar valdniekiem un no jauna noskaņot viņus sev labvēlīgi. Jau pa ceļamuz Spāniju važās sakaltais vicekaralis rakstīja vēstuli savam uzticamam draugam donai Huanai de laToresai,

prinča auklei, ievērojamai galma dāmai, kas varēja likties ar karalieni/Rakstīdams šo vēstuli, ārkārtīgi satrauktais un sarūgtinātais sirmgalvis vēl nebija atguvies no smagā

trieciena, tāpēc tā ir ļoti juceklīga, neskaidra. Žēlabas un mistiski spriedelējumi vēstulē jaucās arnikniem, dzēlīgiem uzbrukumiem ienaidniekiem, karalim un karalienei veltītie naivie glaimi mijās araplinku norādījumiem uz viņu netaisnību un nepateicību. Turklāt Kolumbs neskopojās ar jauniemsolījumiem un plāniem. Sī vēstule bija sāpju pilns sauciens pēc palīdzības.

Izmisuma pilnos vārdos viņš noraidīja visus apvainojumus, žēlojās par nodarīto netaisnību unaizstāvēja savas tiesības. Mūsu kungs un pestītājs, apgalvoja Kolumbs, padarījis viņu par jaunu debesu unjaunas zemes atklājēju, kā to jau sludinājuši svētie raksti. Karaliene, kurai dievs iedvesis ticību Kolumbaaugstajai misijai, kļuvusi par (Zitas Pasaules valdnieci, un viņas vārdā admirālis izgājis jūrā uniemantojis jaunas zemes.

«Tagad atvērti vārti zeltam un pērlēm, un var bez šaubīšanās gaidīt dārgakmeņu un garšvielu untūkstoš citu mantu pievedumu. Un, ja mani nebūtu piemeklējusi šī lielā nelaime, es dieva vārdā varētupaveikt lielu ceļojumu, varētu nodibināt sakarus ar visu laimīgo Arābiju līdz pat Mekai.. . un pēc tam esvarētu aiziet līdz Kalikutai . . .»

Turpretim tagad ikviens viņas pavalstnieks varot nesodīts apvainot Kolumbu nelikumīgā rīcībā, kautgan viņš apspiedis divus dumpjus pret valdniekiem un centies iegūt vairāk zelta. Kolumbs šajā vēstulēnoraidīja pret viņu vērstos apvainojumus, it kā viņš esot slēpis atrasto zeltu, mēģinājis sagrābt salu unatdot to dženo- viešiem.

Sevišķi rūgti gūsteknis žēlojās arī par to, ka Bovadilja nolaupījis visu viņa zeltu, sevišķi vērtīgustīrradņus, kā arī visus viņa papīrus. «Ieradies Santodomingo, komandors apmetās manā mājā unpiesavinājās visu, ko tur atrada. .. Pirāts tā nekad nebūtu rīkojies ar tirgotāju.»

Kolumbs prasīja pēc taisnības: «Spānijā uz mani raugās kā uz gubernatoru, kas devies uz Sicīliju vaiuz pilsētu, kur normālā veidā darbojas valsts vara, kur iespējams pilnīgi ievērot likumus, nebaidotiesturklāt pazaudēt visu … Uz mani jāraugās kā uz kapteini, kas no Spānijas aizkuģojis līdz Indijai, izvirzotsev par mērķi pakļaut lielu un kareivīgu tautu, kuras paražas un reliģija visai atšķiras no mūsējās… un kurpēc dieva tā kunga gribas esmu nodevis karaļa un karalienes pārvaldīšanā Citu Pasauli, kāpēc Spānija, kouzskatīja par nabadzīgu, kļūs pati bagātākā no visām zemēm . .. Mūsu dieva tā kunga spēks un gudrība,tāpat kā agrāk, ir ar mums, un nepateicība un netaisnība galu gala tiks stingri sodīta.»

Pašās oktobra beigās Kolumbu un viņa brāļus, važās saslēgtus, izsēdināja krastā Kadisas ostā unnosūtīja uz kādu klosteri Seviljā.

Tūliņ pēc ierašanās Kadisā Kolumbs ar uzticamu personu nosūtīja savu vēstuli Toresai uz Granādu,kur tolaik atradās galms, un tā šis satricinošais dokuments nonāca karalienes rokās ātrāk nekā Bovadiljasziņojums.

Valdnieki atģidās, ka rīkojušies pārāk netaisnīgi un nežēlīgi pret lielo jūras braucēju un viņanopelniem un reizē ar to metuši ēnu paši uz savu spožumu. Steigšus vajadzēja parūpēties, lai izkliedētunepatīkamo iespaidu, kāds bija radies, kad tauta ieraudzīja važās saslēgto vicekarali izkāpjam krastā, kurvēl nesen ļaužu pūļi bija sagaidījuši viņu ar tādu sajūsmu.

Kolumba liktenī turklāt bija ieinteresētas ļoti ietekmīgas un bagātas personas, kas bija finansējušastā ekspedīcijas.

Kolumbs arī šiem saviem labvēļiem — «nezināmiem senjoriem», kuru vārdi palikuši nezināmi, bijapasteidzies nosūtīt vēstuli, kurā rūgtos vārdos žēlojās par nodarīto netaisnību: «Mani solījumi nebijaniecīgi un tukši. Mūsu pestītājs man norādīja ceļu uz šejieni. .. Domāju, ka šajās zemēs uzplauks unpieņemsies spēkā svētā baznīca, bet no pasaulīgiem labumiem tur varēja gaidīt visu, uz ko vien cervienkāršā tauta. Septiņus gadus ar dieva palīgu es iekaroju šīs zemes. Un tai laikā, kad cerēju, ka manpiešķirs žēlastību un es

iegūšu mieru, tiku pēkšņi sagrābts un man par kaunu atvests uz Kastīliju, dzelžos saslēgts, pie kam tas

nodarīts par ļaunu viņu augstībām un ir intrigu auglis.»Sīs ietekmīgās personas prata noskaņot nežēlastībā kritušajam vicekaralim par labu gan sabiedrisko

domu, gan arī valdniekus.

NEŽĒLASTĪBAS SMAGAIS SLOGS Diviem tūks/ošiem dukātu jādziedē cirstās brūces. — Aizkustinošā sastapšanās — liekulības

kalngals. — izvairīgie solījumi. — Neizdevīgais līgums jālauž valsts interesēs. — Ovando — jaunaisIndijas vice- karaiis. — Beidzamais cēliens Espanjolas indiāņu traģēdijā. — Pravietojumu grāmata.— Jaunie plāni.

Tautas sašutums par cietsirdīgo izturēšanos pret ievērojamo vīru bija visai nepatīkams, tačukatoliskie karaļi tieši tobrīd dalīja kopā ar Francijas valdnieku Neapoles karalisti. Tāpēc pagāja sešasnedē|as, iekām viņi pavēlēja noņemt apcietinātajiem brāļiem važas un uzaicināja tos ierasties galmā,nosūtīdami admirālim laipnu vēstījumu un divus tūkstošus zelta dukātu — ļoti lielu summu, lai viņš varētustāties valdnieku priekšā, pienācīgi ģērbies, svītas pavadībā.

1500. gada 17. decembri Kolumbs ieradās galmā, kur viņu pieņēma audiencē Fernando un Isabella.Daži vēsturnieki mēdz stāstīt par šo sastapšanos aizkustinošas leģendas. Karaliene, ieraudzījusi sirmo,trīcošo jūras braucēja galvu, rūpju un ciešanu izvagoto seju, nelaimes saliekto stāvu, važu zīmes uz rokāmun kājām, esot aizkustinājumā lējusi gaužas asaras. Kolumbs, līdz tam lepnā vienaldzībā panesdamsnepelnītās pārestības un apmelojumus, šajā mirklī arī esot zaudējis pašsavaldīšanos, nokritis karalieneipie kājām un, šņukstēdams kā mazs bērns, ilgu laiku neesot varējis pateikt neviena vārda. Karalis piecēliskājās raudošo sirmgalvi, iedrošinājis viņu ar vislaipnākajiem vārdiem un apliecinājis viņam savassimpātijas.

Turpretim admirāļa dēls Ernando šo sastapšanos piemin pavisam īsi: valdnieki pieņēmuši admirāliGranādā šķietami laipni un apgalvojuši, ka viņa apcietināšana, ieslodzīšana cietumā un iekalšana važāsnotikusi pret viņu gribu, viņiem nezinot. Bovadilja esot rīkojies patvaļīgi, uz savu galvu.

Tas bija liekulības kalngals: Bovadilja Espanjolā rīkojās stingrā saskaņā ar valdnieku slepenajāminstrukcijām un pēc labākas apziņas īstenoja viņu nodomus — atcelt Kolumbu no vicekaraļa amata,pārkārtot salas pārvaldīšanu, pārņemt valdnieku rokās tiklab zemi, kā arī indiāņus.

Fcrnando un Isabella uzklausīja sirmgalvja sūdzības un apsolīja tiesu un taisnību, apsolīja atdotviņam konfiscēto mantu, atlīdzināt zaudējumus un iecelt viņu atpakaļ amatos, kā arī atsaukt Bovadilju unsodīt viņu. Tie bija solījumi, kas nekā nemaksāja, bet Kolumbs tiem noticēja, domādams, ka ar savudedzīgo daiļrunību no jauna pārliecinājis valdniekus par saviem labajiem nodomiem, un cerēja drīz artriumfu atgriezties Espanjolā kā Indijas vicekaralis. Viņš cieši pieķērās šiem naivajiem maldiem,uzskatīdams karalieni par savu sargeņģeli, bet sevi — par mocekli, kura ciešanas nav atsveramas ne arkādām zemes balvām, kurš izdarījis vislielākos atklājumus pasaulē, bet nav pienācīgi novērtēts unatalgots.

Tomēr pagāja nedēļa pēc nedēļas, mēnesis pēc mēneša, Kolumba sāncenši devās aizvien jaunosbraucienos pāri Atlantijas okeānam, atklādami vesela kontinenta piekrasti, bet valdnieki par viņu vairsneinteresējās. Kolumbs veltīgi cerēja, ka valdnieki izpildīs savus solījumus un ievēros noslēgtos līgumus:admirālis un viņa brāļi Espanjolas kolonizēšanā bija pieļāvuši pārāk smagas kļūdas.

Valdniekiem šķita, ka Kolumbs viņus ir pievīlis, pirms astoņiem gadiem noslēgdams ar viņiemlīgumu. Toreiz taču viņi domāja, ka dženovietis atklās tikai dažas salas vai arī ierīkos tirdzniecībasfaktoriju Āzijas piekrastē. Nevienam nebija nekādas jausmas par to, cik plašas, bagātas zemes tiksatklātas. Tagad ar katru jaunu atklājumu aiz okeāna iezīmējās milzīga konti- nenla kontūras, un ikviensšāds atklājums izraisīja valdniekos nožēlu par toreizējo pārsteidzīgo, neapdomāto soli — saistīt sevi artik neizdevīgu līgumu.

Kā gan to lauzt? Visvisādu līdzekļu netrūka. Varēja apgalvot, ka vicekaralis plānojis izveidotneatkarīgu koloniju vai pat nodot to svešām valstīm, lai izkaulētu sev vēl lielākus labumus. Pietiktu arvismazāko šādu norādījumu, lai galma pakalpiņi nekavējoties papūlētos pierādīt šos noziegumus. Tomēr

Fernando nevēlējās spert tādus galējus soļus, taču arī nemaz nedomāja iecelt atpakaļ amatos varaskārodženovieti.

Kolumbs vairs nebija neaizstājams. Viņš bija sasniedzis Indiju, pēc valdnieka domām, pārmērīgiapbalvots un guvis nepieļaujami lielu slavu. Tagad pāri okeānam varēja burat jebkurš pieredzējis kuģakapteinis, daudzi jūrnieki guvuši tālajos braucienos krietnu skolu un rūdījumu, dažs labs jau pats uz savuroku sarīkojis ekspedīcijas, dodams arī valdniekiem lielus ienākumus.

Kālab tad vajadzētu piešķirt tādu godu un bīstamas privilēģijas par to, ko spējīgi vīri var veikt ikdienas bez jebkādas atlīdzības?

Taču Kolumbs to nesaprata un nevēlējās saprast, viņš bija nesamierināms, viņš bija zaudējis jebkururealitātes sajūtu. Viņš taču varētu likties mierā, dzīvot Spānijā, viņš būtu saņēmis pili, pensiju un hercogatitulu; neviens neiebilstu arī pret to, ka viņu sauktu joprojām par vicekarali un admirāli, kaut tikai viņšaizietu no šiem posteņiem. Tomēr viņš nebija no tiem cilvēkiem, kas padotos un paliktu pusceļā, citādiviņš nebūtu atklājis Ameriku.

Drīz vien Kolumbs sāka gatavoties uz jauniem atklājumiem un lūdza valdniekus organizēt ceturtoekspedīciju.

Fernando vilcinājās. Protams, bija diezgan grūti turēt bezdarbībā tik ievērojamu jūras braucēju,tāpēc sekoja bezgalīgi solījumi, bet karalis bija slavens ar solījumu laušanu.

Kolumbam paziņoja, ka ķildas Espanjolā vēl nemi- toties un viņa ierašanās salā tikai uzkurinātukaislības un apdraudētu viņa drošību. Bovadilja tikšot atcelts un viņa vietā norīkots enerģisks vīrs, kasspēšot iztīrīt salu no dumpiniekiem un salašņām. Pa to laiku lai admirālis atpūšoties, saudzējot sevi ungaidot savu laiku.

Bovadilja patiešām tika atsaukts, un tā vietā 1501. gada septembrī iecēla Nikolasu de Ovando, spožugalminieku, dievbijīgu katoli ar lielu pieredzi valsts pārvaldīšanā.

Kolumbs saprata, ka ienaidnieki viņu novākuši no ceļa. Vienīgi apziņa, ka jaunatklāto zemjukolonizācija tiek turpināta, varēja sniegt viņam kaut mazu gandarījumu. Spāniešos no jauna bija radusiesinterese par koloniju. Jūras braucieni uz Dienvidamerikas krastiem atklāja vilinošas perspektīvas.

1502. gada februāri milzīga eskadra — trīsdesmit kuģi ar divarpus tūkstošiem jūrnieku, karavīru unkolonistu Ovando vaclībā devas uz Espanjolu. Kolumba atgriešanās uz turieni vairs nebija iespējama.

Taču arī Bovadilja, kas tik cītīgi un tik netaktiski bija pūlējies izpildīt valdnieku pavēles, vairsnebija vajadzīgs. Ovando uzdeva izmeklēt Bovadiljas un Rol- dana rīcību, atjaunot admirāļa īpašumatiesības kolonijā un gādāt, lai viņš saņem līgumā paredzētos ienākumus.

Bez tam Ovando saņēma pavēli pārvērst visu tirdzniecību Espanjolā par karaļa monopolu un iekasētno zelta meklētājiem vienu trešdaļu zelta par labu karaļa kasei. Zelta raktuvju vajadzībām uz Espanjoluatļāva vest melnos vergus no Spānijas. Espanjola drīz vien sāka sūtīt uz metropoli daudz vairāk zelta unPērļu krasts — pērles. No jauna laimes un zelta mednieki traucās pāri okeānam. Sākās spāniešu masveidaieceļošana Antiļu salās.

Sākās arī beidzamais cēliens Espanjolas indiāņu traģēdijā. Aizsūtot Ovando Bovadiljas vietā,karaliene gan pasludināja indiāņus par saviem brīvajiem vasaļiem, bet jau pēc gada sekoja atļauja viņusnodarbināt, ja tas nākot viņiem par labu, tas ir, atļāva indiāņu piespiedu darbu, atjaunojot dzimtbūšanu.Indiāņiem bija jāstrādā spāniešu raktuvēs un tīrumos sešus, bet vēlāk astoņus mēnešus gadā.

Bīskaps Bartolomē Laskasass, kas dedzīgās runās un rakstos nebaidījās atmaskot konkistadorus unaizstāvēt nelaimīgos saliniekus, rakstīja: «Spānieši uzkrāva indiāņiem vissmagākos darbus un izturējāspret viņiem vēl necilvēcīgak un nežēlīgāk nekā Bovadiljas laikos. Viņus bieži aizsūtīja uz apvidiem tāluno viņu mājokļiem un ģimenēm un vārdzinaja viņus tur smagos darbos. Ja kāds no šiem nelaimīgajiemnoguris uz brīdi pameta darbu, viņu sita vienā sišanā ar pletnēm. Viņu uzturs bija vienīgi kasabes(maniokas miltu) maize, kas nebija pietiekami barojoša pārmērīgi smagajā darbā.

Kad spāniešu uzraugi ieturēja pusdienas, iezemieši gluži kā izbadējušies suņi metās zem galda

salasīt kaulus, ko dažreiz viņiem pasvieda …Ja indiānis, iedzīts galīgā postā, cerībā atsvabināties no smagā, grūtā un nemitīgā darba un savu

mocītāju barbariskās spīdzināšanas meklēja glābiņu kalnos, viņu vajāja kā meža zvēru, kapāja ar pletnēmbez žēlastības un, lai novērstu jaunus bēgšanas mēģinājumus, iekala važās uz visiem laikiem.

Lielais vairums šo nelaimīgo upuru aizgāja bojā vēl pirms darba termiņa izbeigšanās. Tie, kuri pēcšā termiņa palika dzīvi, saņēma atļauju atgriezties mājās, lai nākamajā gadā no jauna ierastos darbanoteiktā laikā …

Ilgā un smaga darba novārdzināti, daudzi nespēkā vairs nevarēja aizvilkties līdz mājām. Es biežisastapu viņus: citi pakrita miruši ceļa vidū, citi ar pūlēm atvilka elpu aiz noguruma un nespēka, sēdēdamikoku ēnā. Daži, cīnīdamies ar nāvi, vārgā balsī čukstēja: «Ēst.. . ēst. . .» Beidzot tie, kam izdevāsaizvilkties līdz saviem mājokļiem, visbiežāk atrada tos tukšus. Viņu astoņu mēnešu ilgajā prombūtneslaikā sievas un bērni bija aizklīduši kur kurais vai nomiruši. Tīrumi, viņu vienīgais iztikas avots, bijaaizauguši ar zāli. Grūtsirdībā un nespēkā viņiem nekas cits neatlika kā tikai gaidīt uz savas būdas sliekšņalēnu nāvi.»

Turpinājās indiāņu iznīcināšana ari kaujās un pēkšņos uzbrukumos. Ovando bija pavēlējis ar uguniun zobenu apspiest Čigajas provinci. Kad spānieši sasniedza šo novadu, visās augstienēs uzliesmojaugunis. Plati dūmu stabi, vēstīdami iedzīvotājiem par ienaid

Indiāņu spīdzināšana (pēc senas gravīras).nieku tuvošanos, sacēla vispārēju trauksmi. Sirmgalvjus, sievietes un bērnus indiāņi nekavējoties

aizsūtīja uz vientuļām, mežu biezokņos apslēptām alām un sāka gatavoties uz kauju.Spānieši iesoļoja klajā līdzenumā bez mežiem, kur ērti laist darbā kavalēriju. Sagrābuši gūstekņus,

viņi sāka tos pratināt, lai uzzinātu indiāņu spēkus un nodomus, tomēr nesaņēma nekādas atbildes. Arīspīdzināšana nedeva nekādus panākumus — gūstekņi palika nelokāmi. Šī tauta labāk izvēlējās nāvi nekānodevību.

Spānieši joprojām virzījās dziļāk provincē, un kādā ciematā viņus sagaidīja vairāku sīku kasikuapvienotie spēki. Mežonīgie karavīri gaidīja viņus, sarindojušies gar ielu, ar saviem lokiem un bultām,gluži kaili, bez jebkāda aizsega. Parādoties ienaidniekam, viņi sāka šausmīgi brēkt un izšāva veselumākoni bultu, bet no tāda attāluma, ka neviena nesasniedza mērķi. Spānieši atbildēja ar zalvi no arbaletēmun šautenēm. Indiāņi, ieraudzījuši, ka daudzi no viņu biedriem pakrīt bez dzīvības, metās bēgt,nesagaidījuši uzbrukumu ar zobeniem. Tomēr arī bēgdami viņi parādīja lielu vīrišķību: daži karavīriizrāva no savām brūcēm bultas, kas bija dziļi ieurbušās miesā, lauza un koda 1ās ar zobiem un bezspēcīgāniknumā svieda tās virsū spāniešiem.

Sakautie un izklīdinātie čigaji ar ģimenēm steidzās uz saviem dabiskajiem cietokšņiem — kalnu alāmun nocietinājās tajās. Spānieši viņus vajāja, taču ar lielām grūtībām. Par pavadoņiem spānieši izmantoja

dažus gūstekņus, kurus ar nedzirdētu spīdzināšanu piespieda nodot savus ciltsbrāļus. Viņi dzina tos sev papriekšu virvē, apsējuši vienu virves galu ap upura kaklu, otru turēdami rokā. Daži no nelaimīgajiem,sasnieguši bezdibeņa malu, pa galvu pa kaklu metās lejā, cenzdamies noraut sev līdzi savus bendes.

Beidzot spānieši atklāja uzvarēto indiāņu patvērumu un nesaudzēja ne vecus, ne jaunus, ne vīriešus,ne sievietes. Visi, pat mātes ar maziem bērniem uz rokām, krita zem necilvēcisko slepkavu cirtieniem.

Rakstīdami par lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem, buržuāziskie vēsturnieki lielāko tiesunoklusējuši šos briesmu darbus vai arī pieminējuši tos tikai garamejot. Humānais bīskaps gandrīz vaivienīgais nebaidījās teikt taisnību par spīti katolisko karaļu dusmām un nelabvēlībai.

Pēc tikšanās ar valdniekiem Kolumbs līdz 1501. gada oktobrim mitinājās Granādā, pēc viņa pašaapgalvojuma, visai spiedīgos apstakļos. Vēlāk Kolumbs par to žēlojas vēstulē karalim, ka divdesmitdienesta gadi, grūtības un briesmas tik maz devušas, ka viņš Kastīlijā neesot varējis saukt par savunevienu ķieģeli, uzturs un pajumte viņam bijis jāmeklē tavernā, un viņš bieži vien neesot zinājis, ar kosamaksāt par pusdienām.

Visiem spēkiem sīkstā neatlaidībā lielais jūras braucējs cīnījās par savam tiesībām un privilēģijām,tomēr valdnieki nesteidzās pildīt savus solījumus.

Pa to laiku pāri okeānam devās kuģis pēc kuģa. Kolumbs par to rakstīja, ka viņš septiņus gaduspacietīgi gaidījis galmā un klausījies ņirgāšanos par savu plānu, bet tagad pat beidzamais kurpnieksjūtoties aicināts izdarīt atklājumus.

Viņš neatlaidīgi prasīja sev daļu ie'nākumu no zemēm, ko atklāja citi jūras braucēji, un |oti raizējāspar savu vicekara)a amatu.

1501. gada oktobrī Kolumbs pārcēlās uz Sevilju un, iesildzis dzijā reliģiskā misticismā, rakstīja«Pravietojumu grāmatu». Viņš bija svinīgi solījis, ka sūtīšot milzīgu armiju uz Palestīnu atbrīvot Kristuskapu. Taču septiņi gadi bija aiztecējuši, un solījums palicis neizpildīts, admirālis zaudējis savasbagātības, visu pamests un izpostīts. Tagad viņš pūlējās pievērst karaļa un karalienes uzmanību šim krustakaram un meklēja bībelē, baznīcas tēv^u un filozofu rakstos norādījumus uz Jeruzalemes iekarošanu.Kolumbs aicināja nekavēties ar karagājiena organizēšanu, jo līdz pasaules galam esot palikuši tikai simtpiecdesmit pieci gadi. Saskaņā ar bībeles pravietojumiem viņš esot ierocis dieva rokā un izpildīšot visu,kas paredzēts pravieša Jezajas grāmatā.

Sie tumsonīgie spriedelējumi, reliģiskie murgi, drūmais misticisms un līdztekus arī lielummānijaliecina par admirāļa iedragāto psihi un rāda, cik zems bijis viņa izglītības līmenis pat salīdzinājumā ar tālaika zinātnes un kultūras attīstību.

Kolumbs rakstīja vēstules arī Romas pāvestam un lūdza, lai viņu sūtot ar misionāriem uz Indiju. Turviņš palīdzēšot atgriezt no grēkiem pagānu tautas.

Arī pie Fernando ceļoja neskaitāmas Kolumba vēstules, kurās viņš cildināja savas zināšanasnavigācijā, no jauna piedāvāja savus pakalpojumus un no jauna nesaņēma nekādas atbildes. Tomēr Viņšneatlaidās.

Viņu joprojām valdzināja rietumujūras ceļš. Viņš cerēja galīgi pierādīt, ka Kuba ir Āzijas kontinentadala. Trešajā braucienā atklātās zemes varēja būt vai nu lielu salu grupa, ko okeāns šķir no kontinenta, vaiari tās varēja būt Āzijas dienvidaustrumu turpinājums. Jaunajam braucienam vajadzēja noskaidrot šoproblēmu. Ja šīs zemes no Kubas šķirtu jūras šaurums, tas būtu jāsameklē un no Kārību jūras jāizbraucIndijas okeānā, bet no turienes jāburā uz Gangas grīvu.

Kolumbu nepavisam nemulsināja portugāļu jūrnieku Vasko da Gamas un Kabrala (tas bija sasniedzisari Brazīliju) veiksmīgie braucieni apkārt Āfrikai uz Indiju. Dženovietis nešaubījās, ka viņa atrastais ceļšir pareizs, un loloja cerību aizēnot portugāļu un arī savus agrākos sasniegumus, turpināt kuģojumus, atrastīstas zelta un garšvielu zemes, teiksmaino Lielā hana valsti.

Kolumbu nemaz nesatrauca arī ziņa, ka florencietis Amerigo Vespuči, piedalīdamies Ohedasekspedīcijā, uzdūries milzīgam kontinentam, kas nekādā ziņā nevarēja būt Āzija. Kolumbs nevēlējās par

to nekā ne dzirdēt, ne zināt. Viņš ir sasniedzis Āziju un galu galā nokļūs arī līdz Gangas upei — Kārībujūrā taču ir tik spēcīgas straumes, kas droši vien plūst uz jūras šaurumu, un pa to ceļš novedīs uz Indijasdienvidiem.

PĒDĒJA EKSPEDĪCIJA — LIELAIS BRAUCIENS Uz jūras šaurumu Indijas dienvidos. — Briesmīgā viesujvēlra. — Pirmā sastapšanās ar maiju

tautu. — Cīņa ar vētrām un straumēm pie Centrālās Amerikas krastiem. — No jauna zelta mirāža.— Lielā Dienvidu jūra — Klusais okeāns vēl gaida savus atklājējus. — Forts Belenas grīvā. —Spāniešu sakāve. — Atgriešanās uz Jamaiku 1503. gada pavasarī.

Izstrādājis jaunu jūras brauciena plānu un uzzīmējis karies, Kolumbs drīz pēc Ovando eskadrasiziešanas jūrā devās uz galmu. Nedaudzi atlikušie draugi izgādāja viņam audienci pie karaļa. Nekad vēllielais jūras braucējs nebija runājis ar valdnieku tik dedzīgi, tik aizrautīgi un pārliecinoši un saņēmaatļauju jaunam braucienam. Iespējams, ka Fernando patiešām no jauna iejūsmināja vilinošā ideja — atrasttuvāku un drošāku jūras ceļu uz Indiju nekā portugāļu ceļš apkārt visai Āfrikai un pāri Indijas okeānam.Karalis taču zināja, cik tāls un briesmu pilns ir šis ceļš, kādas grūtības jāpārvar portugāļiem. Kolumbaatklātais iūras ceļš taču bija īsāks. Bet varbūt — tas ir vairak ticams — Fernando nolēma tikt vaļā nouzmācīgā lūdzēja.

Kā citādi izskaidrojams fakts, ka pret Kolumbu nelabvēlīgi noskaņotais karalis pēkšņi atjaunoja arviņu noslēgto līgumu un pavēlēja viņam nekavējoties uzņemties jaunas ekspedīcijas vadību, turklātsagatavoties ceļojumam pēc iespējas ātrāk, jo viss esot sarīkots un patlaban braucienam esotvislabvēlīgākie laika apstākļi.

Ekspedīcijas vadītājam saskaņā ar karaļa instrukcijām vajadzēja meklēt jaunas salas un kontinentus,kā arī jaunatklātajās zemēs uzzināt visu par zeltu, sudrabu, pērlēm, dārgakmeņiem un garšvielām un citāmvērtīgām mantām un raudzīties, lai neviens neuzdrošinās iemainīt kādas garšvielas vai zeltu un citusdārgus metālus. «Viss, kas tiks iegūts un iemantots šajās salās un kontinentā — vai tas būtu zelts, sudrabs,pērles, dārgakmeņi un garšvielas vai citas dārgas mantas — jānodod Francisko de Porrasam jūsuklātbūtnē un mūsu notāra klātbūtnē …» Tā tika ierobežotas Kolumba tiesības.

Bez tam viņam uzdeva meklēt arī šaurumu starp Kubu, šķietamo Ķīnas provinci, un zemēm, koadmirālis bija atklājis trešajā braucienā 1498. gadā, šaurumu pie Zelta Hersonesas (Malakas pussalas),pa kuru Marko Polo kādreiz bija sasniedzis Indijas okeānu pa ceļam no Ķīnas.

Atradis šaurumu, Kolumbs cerēja atgriezties Spānijā gar Indijas un Āfrikas krastiem un pirmaisapbraukt apkārt visai pasaulei. Šāds brauciens aizēnotu Vasko da Gamas slavu, turklāt Kolumbs cerējasastapties ar portugāļu kapteini kaut kur uz Indijas jūras ceļiem. Tālab karalis un karaliene admirālimdeva līdzi arī Vasko da Gamam adresētu ieteikšanas vēstuli.

Tomēr Kolumbam pirms šauruma atklāšanas netika atļauts iegriezties Espanjolā — vienīgi atceļāvislielākās nepieciešamības gadījumā, ja šaurums netikšot atrasts. Valdnieki vēlējās turēt Kolumbu tālākno kolonijas, tāpēc arī gubernatoram Ovando bija dots priekšraksts — neļaut viņam izkāpt Espanjolaskrastā. Bijušajam vicekaralim neuzticējās, un ari Kolumbs nebūt neuzticējās karalim un tā solījumiem:viņš no visiem dokumentiem un līgumiem pavēlēja izgatavot notāru apstiprinātas kopijas un nosūtīja tāsDženovas bankai, lai tā rūpējas par viņa interesēm, turklāt novēlēdams dzimtajai pilsētai desmito daļu nosaviem ienākumiem.

Un tomēr Kolumbs staroja laimē — beigusies mokpilnā gaidīšana bezdarbībā. Viņa rīcībā nodevačetras nelielas karavelas ar apmēram simt piecdesmit vīru lielu apkalpi. Jāpiebilst, ka šoreiz līdzāsrūdītiem jūras vīriem, no kuriem dažs labs jau bija piedalījies vairākās Kolumba ekspedīcijās, uz kuģiemsalīga daudz jaunekļu jungu divpadsmit līdz astoņpadsmit gadu vecumā. Viņš, acīm redzot, cerēja, kagrūtos brīžos jaunekļi centīgāk izpildīs pavēles, mazāk žēlosies par likstām un grūtībām un nekurnēs.Līdzi Kolumbam devās arī viņa brālis Bartolomē un dēls Ernando.

Kāpēc lielais jūras braucējs ņēma līdzi bīstamajā ceļā trīspadsmit gadus veco zēnu? Varbūt viņšvēlējās izaudzināt sev jūras braucienā norūdītu pēcnācēju, bet varbūt jutās ļoti vientuļš un nesaprasts un

cerēja, ka mīļotā dēla klātbūtne dos mazliet sirsnības un siltuma tālajā ceļā.Kolumbs vairs nebija tas spēcīgais, možais vīrs, kurš pirms desmit gadiem pirmo reizi devās pāri

okeānam. Pa šiem garajiem gadiem viņš cīņā ar okeānu, grūtībām, likstām un ienaidniekiem bija manāminovecojis, viņa veselība bija iedragāta un gars nomākts. Agrāko neatlaidību un ticību panākumiem biežinomainīja apātija, un tikai neskaidras cerības reizēm ieplaiksnījās aptumsušajā dvēselē^

1502. gada 9. maijā karavelas izgāja jūrā no Kadisas ostas un uzsāka Lielo braucienu, kā to līdz patsava mūža galam dēvēja pats admirālis. Sī viņa pēdējā ekspedīcija patiešām bija sevišķi interesanta unnozīmīga, turklāt ļoti bīstama, briesmu un piedzīvojumu pilna. Par to rakstījis gan pats Kolumbs vēstulēno Jamaikas salas, gan notārs Djego Porrass, brauciena dalībnieks, gan savā testamentā idalgo DjegoMendess, kas šajā braucienā apbrīnojami uzticīgi kalpoja Kolumbam daudzos bīstamos pasākumos.

Pēc apstāšanās Kanāriju salās karavelas pa otrā brauciena maršrutu divdesmit vienā dienā bezjebkādām likstām, traukdamās uz priekšu spēcīgajos pasāta vējos, 15. jūnijā sasniedza Mazo Antiļu saluvirkni pie Mar- tirūkas salas. Pēc tam ekspedīcija buraja gar salu virkni uz ziemeļiem, pa reizeiizmezdama enkuru, līdz pēc divām nedēļām 29. jūnijā sasniedza Santodomingo reidu.

Karalis un karaliene bija jo stingri nolieguši Kolumbam iegriezties šajā ostā pirms jūras šaurumaatklāšanas, tomēr viņš vēlējās nosūtīt no šejienes vēstules uz Spāniju un apmainīt vienu no savāmkaravelām pret ātrāku. Turklāt viņš pēc dažādām pazīmēm nojauta viesuļvētras tuvošanos un vēlējāspatverties drošā, aizsar- gatā ostā.

Pieredzējušais jūras braucējs jau divas reizes bija piedzīvojis tropu viesuļvētras — ciklonus unievērojis to tuvošanās pazīmes: no dienvidaustrumiem vēlās nelieli, it ka ar eļļu pārklāti viļņi, piedebesīm aizvien zemāk slīga melni mākoņi, straujas vēja brāzmas reizēm sabangoja jūru, ar reimatismusirgstošā sirmgalvja kauli smeldza, bet virs ūdens parādījās roņu un la- rnantīnu bari. Sīs pazīmes likāstik skaidras, ka viņš nosūtīja Ovando vēstuli, brīdinādams, ka tuvāko divu dienu laikā sākšoties vētra, unlūdza atļauju ievest kuģus ostā. Bez tam Kolumbs lūdza Ovando neizlaist no ostas gubernatora kuģus, kaspatlaban gatavojas braukt uz Spāniju, un piesiet tos vēl stingrāk.

Tomēr Ovando kopā ar saviem piekritējiem sāka skaļi ņirgāties par šo «pravietojumu» un pavēlējakapteiņiem nekavējoties atstāt ostu. Tajā pašā dienā milzīgā flote izgāja jūrā, turpretim Kolumbs steigšusmeklēja patvērumu kādas upes grīvā netālu no Santodomingo.

Drīz sāka trakot neganta viesuļvētra. Trīs mazākās Kolumba karavelas orkāns norāva no enkuriem unaiznesa jūrā, taču kapteiņi prata izglābt kuģus. Jāpiebilst, ka šajās briesmu pilnajās stundās uz vienas nokaravelām sasirgušā kapteiņa vietā stājās Kolumba brālis Bartolomē un pieradīja, ka prot būt īstskomandieris. Admirāļa flagmaņkuģis, izmetis visus enkurus, noturējās uz vietas.

Vēstulē uz Spāniju Kolumbs rakstīja: «Kurš cilvēks . . . gan nebūtu nomiris aiz izmisuma, kad tādānegaisā viņš būtu meklējis drošu patvērumu savam dēlam, brālim, ceja biedriem un pašam sev, bet viņam,tāpat kā mums, būtu aizlieguši izkāpt krastā un ieiet ostā, ko es pēc dieva gribas ar asins sviedriem esmuiekarojis Spānijai!»

Briesmīgajai vētrai sākoties, lielā spāniešu flote atradās pie tādiem krastiem, kur nebija nekādapatvēruma — līču vai upju grīvu. Deviņpadsmit kuģi nogrima ar visiem cilvēkiem vai sašķīda pretklintīm, vēl seši citi kuģi gāja bojā, bet no tiem daži cilvēki izglābās, četri kuģi ar nolauztiem mastiematgriezās Santodomingo, un tikai vismazākā karavela viena pati sasniedza Spāniju.

Admirālis, vēlāk to uzzinājis, varēja triumfēt un vēlreiz guva pārliecību, ka debesu valdnieks esotviņam sevišķi labvēlīgs: šī karavela veda uz Spāniju Kolumbam piederošo zeltu, ko savulaik bija atņēmisBovadilja un Ovando pēc valdnieku pavēles sūtīja atpakaļ īpašniekam. Turklāt bija gājis bojā arīflagmaņkuģis, ar kuru uz Spāniju atgriezās Bovadilja un Roldans. Viņi nogrima dzelmē kopā ar visu zeltu,kas bija sakrāts kolonijā ilgākā laika posmā.

Pēc viesuļvētras Kolumba kuģi drīz vien sapulcējās pie Espanjolas rietumu gala un devās uzrietumiem, aizburājot garām Jamaikas dienvidu krastiem. Laiks bija visai rāms un spēcīgās straumes nesa

karavelas uz ziemeļrietumiem, līdz tās sasniedza nelielu saliņu arhipelagu netālu no Kubas dienvidukrastiem.

Spānieši no turienes pagriezās uz dienvidrietumiem, jo tik tālu ziemeļos no ekvatora nevarēja cerētuz meklētā šauruma atklāšanu. Tiesa, neviens eiropietis nezināja tā atrašanās platuma grādus, tačuKolumbs bija pārliecināts, ka tas atrodas pie ekvatora — tātad ap divtūkstoš kilometru tālāk dienvidos.Tāpēc viņš tiecās tieši uz rietumiem, lai sasniegtu kontinentu un tad gar tā krastiem burātu uz dienvidiem.

27. jūlijā labvēlīgā ziemeļaustrumu vējā karavelas trīs dienās, šķērsoja Kārību jūru un 30. jūlijāizmeta enkurus pie Bonakas (Gvanahas) salas netālu no Hondurasas ziemeļu krasta. Tālumā dienvidosspāniešu skatieniem pavērās kalnaina zeme.

Bonako salas kailajiem iedzīvotājiem nebija ne zelta, ne pērļu, bet pie tās krastiem notika visaiinteresanta satikšanās. Kuģiem tuvojās ļoti plats un garš vienkocis ar divdesmit pieciem airētājiem. Laputeltī laivas vidū sēdēja kāds virsaitis vai tirgotājs kopā ar sievietēm un bērniem. Laivā bija daudz dažādupriekšmetu, kas liecināja, ka sastaptie ļaudis atrodas uz daudz augstāka kultūras līmeņa nekā visi citi līdzšim redzētie indiāņi: dažādi krāsaini audumi un drānas, bronzas cirvji, zvaniņi un trauki, koka šķēpi arlieliski noslīpētām krama smailēm. Laivā atradās arī daudz kakao pupu, kuras indiāņi glabāja visai rūpīgi.Ja kāda pupa nokrita zemē, to tūliņ pacēla. Vēlāk atklājās, ka kakao pupas Meksikā un Jukatānas pussalālieto kā monētas — maiņas līdzekli. Sastaptie indiāņi piederēja pie maiju tautas.

Virsaitis, acīm redzot, bija atbraucis no ziemeļiem, no Jukatānas pussalas tirgoties ar saliniekiem unaicināja spāniešus paviesoties viņa zemē. Sekodams viņam, Kolumbs būtu sasniedzis Meksiku, zemi araugsti attīstītu kultūru. Tomēr spānieši, redzēdami, ka laiviniekiem nav zelta, nevēlējās viņiem sekot.

Kolumbs ar varu aizturēja laivas stūrmani, kas esot pratis zīmēt kaut ko līdzīgu kartēm, lai tas rādītukara- velām ceļu, bet pārējos atbrīvoja.

Augusta vidū Kolumbs, cīnīdamies ar stipru pretvēju un straumēm, sasniedza kontinenta krastu (jauotru reizi savā mūžā!) Hondurasas raga tuvumā un pagriezās uz austrumiem, nospriezdams, ka atrodasapmēram pusceļā no Manzi provinces Ķīnā līdz Malakas pussalai un Zelta Hersonesas šaurums tātad irdienvidaustrumos.

Brauciens risinājās ārkārtīgi grūtos apstākļos. Divdesmit astoņas dienas kuģi cīnījās ar nikniempretvējiem un straumēm. Vēstulē karalim un karalienei Kolumbs tā aprakstīja šo grūto laiku:

«… nemitējās šausmīga vētra — tik stipra, ka skatieniem paslēpās gan saule, gan zvaigznes.Kuģiem radās sūce, buras tika saplosītas, takelāža un enkuri norauti, laivas, tauvas un daudz

piederumu gājuši zudumā. Ļaudis bija sasirguši sērgās un nomākti, daudzi meklēja glābiņu reliģijā, un nepalika

neviena, kas nebūtu devis kādu svinīgu solījumu vai neapņemtos doties svētceļojumā. Ļaudis bieži vienizsūdzēja cits citam grēkus. Viņi nereti bija redzējuši vētras, tomēr ne tik ilgstošas un niknas. Daudzi noviņiem, kas likās garā stipri, krita izmisumā, un tā notika visu šo laiku.

Dēla slimība plosīja manu dvēseli, un vēl jo rūgtāk bija man apzināties, ka vārgajā trīspadsmit gaduvecumā viņam vajadzēja pārciest tik ilgu laiku lielas likstas un nelaimes. Bet dievs deva viņam tāduspēku, ka viņš iedrošinaja visus pārējos un izturējās tā, it kā būtu pavadījis jūras braucienos astoņdesmitgadu. Viņš mierināja arī mani, bet es smagi sasirgu un ne vienu reizi vien biju tuvu nāvei.»

Austrumu vējš, nepierimdams ne mirkli, pūta pretim, un kuģiem vajadzēja nemitīgi manevrēt lielāslietusgāzēs. Bieži vien enkurus vajadzēja izmest no vēja neaizsargātās vietās, kur viļņi šūpoja karavelasaugu nakti. Naktīs aizvējā ļaudīm uzbruka moskītu leģioni.

Beidzot 14. septembrī, kad pēc četrdesmit dienu ceļa no Hondurasas raga bija nobraukti tikaitrīssimt piecdesmit kilometri, karavelas apbrauca zemesragu, aiz kura krasts strauji nosliecās dienviduvirzienā. Tagad karavelas varēja daudz labāk izmantot to pašu austrumu vēju, turklāt arī straumes šoreizbija labvēlīgas. Labo zīmju iepriecināts, admirālis deva zemesragam Grasjasadiosas («Paldies dievam»)vārdu.

Spāniešu skatieniem ik dienas pavērās līdzens, zems krasts ar plašām upju grīvām, rāmām lagūnām,purvājiem un mangru mežiem. Tas bija Moskītu krasts Nika- ragvā, gar kuru divu nedēļu laikā karavelasnoburāja apmēram piecsimt kilometru. Šajā laikā, straumei saduroties ar paisuma vilni, kādas upes grīvāaizgāja bojā kuģa laiva ar visiem airētājiem. Septembra beigās spānieši izmeta enkurus pie Kariaijasciemata, vēlēdamies atpūsties un izlabot kuģus.

Ar bailēm un ziņkāri, ar neuzticību un izbrīnu indiāņi tuvojās kuģiem. Spānieši dāvināja viņiemdažādus nieciņus, kas viņos izraisīja gan sajūsmu, gan arī ļaunas nojausmas. No kurienes atnākuši šiedīvainie svešinieki, ko viņi vēlas?

Indiāņi nesa kuģa ļaudīm kokvilnas drānas un sīkas zelta rotaslietas, tomēr Kolumbs aizliedza kautko pieņemt, lai viņus noskaņotu labvēlīgi. Taču šis solis aizvainoja indiāņus. Nodomājuši, ka dāvanasnoniecinātas, viņi sakrāva visas no spāniešiem saņemtās mantas kaudzē un pameta krastmalā.

Ievērojuši, ka spānieši neuzdrošinās izkāpt krastā pēc dzeramā ūdens un augļiem, indiāņi atsūtīja uzkuģa par ķīlniekiem divas jaunas meitenes, un viņu kasiks pats uzmanīja, lai matrožiem, kas pie avotiempildīja mucas ar ūdeni, neviens nenodarītu nekā ļauna.

Šeit notika arī pavisam kuriozs gadījums. Bartolomē Kolumbs izkāpa krastā un kopā ar notāruPorrasu sāka pierakstīt gaužām neskaidros un nesaprotamos indiāņu stāstus. Tikko notārs paņēma spalvu,tinti un papīru un grasījās rakstīt, visi indiāņi paniskās bailēs aizbēga kur

Kolumba ceļš pie Centr.īlās Amerikas krastiem (1502. g.).kurais, jo noturēja notāru par burvi. Pēc kāda brīža viņi slapstīdamies griezās atpakaļ un kaisīja

gaisā kādu pulveri, pa šķipsnai arī sadedzinādami un pūlēdamies, lai vējš nes dūmus virsū spāniešiem.Šķiet smieklīgi, bet spānieši savukārt loti baidījās no šīm mežoņu burvju mākslām. «Kariaijā ir bīstamimagi,» rakstīja Kolumbs. «Mani ļaudis būtu atdevuši visu, ja mēs ātri varētu braukt projām. Daži visānopietnībā turēja sevi par apburtiem un vēl šodien nav atmetuši šo domu.»

Drīz vien viņš ķērās arī pie vardarbības — pavēlēja slepeni sagūstīt dažus indiāņus, lai tie rādītukuģiem ceļu. Klusām izcēluši enkurus, spānieši steidzās projām, ciema iedzīvotāju šausmu kliedzieniemskanot.

Oktobra sākumā karavelas virzījās tālāk gar krastu — šoreiz jau uz dienvidaustrumiem. Šeit indiāņibieži tuvojās savās laiviņās kuģiem, apkārušies ar dažādām zelta rotām.

Šo piekrasti admirālis nosauca par Zelta krastu, un vēlāk visa šī zeme ieguva Kostarikas («Bagātākrasta») nosaukumu.

Pie Kostarikas piekrastes spānieši desmit dienas stāvēja uz enkura un laboja kuģus. Šeit indiāņi lotidedzīgi vēlējās apmainīt savus kokvilnas audumus, kā arī rotas lietas no zelta un vara sakausējuma pretspāniešu mantām, bet tie šoreiz tirgojās nelabprāt: Spānijā šādu sakausējumu vērtēja ļoti zemu.

Kolumbs aizsūtīja krastā apbruņotus vīrus. Atgriezušies jūrnieki stāstīja, ka šejienes mežos mītot

dažādi dzīvnieki — brieži, pumas, pērtiķi, meža cūkas, kā arī tītariem līdzīgi putni.Pēc tam spānieši sasniedza Veragvas (Panamas) krastus. Kolumbam šķita, ka viņš atrodas netālu no

Gangas grīvas, jo indiāņi aizvien stāstīja, ka desmit dienu ceļa attālumā esot liela upe, kuras nosaukumsKolumbam šķita līdzīgs Gangai. Tur dzīvojot bagāta tauta, kas ēdot un dzerot no zelta traukiem, braucotjūrā ar kuģiem, tirgojoties ar garšvielām, Valkājot dārgas, ar zeltu cauraustas drānas, nēsājot zelta kroņusun rokassprādzes, un viņu galdi esot izrotāti ar tīru zeltu.

Kolumbs piebilst, ka viņš apmierinātos ar desmito daļu no visa tā, ko sola šie stāsti.Bez tam indiāņi stāstīja, ka šī tauta esot kareivīga, valkājot bruņas, esot apbruņota ar šķēpiem,

lokiem un bultām, un viņiem esot arī nastu nesēji dzīvnieki.Šajos visai neskaidrajos stāstos, acīm redzot, slēpās norādījumi uz Kluso okeānu, no kura Kolumbs

tobrīd atradās tikai sešdesmit kilometru attālumā, un uz augstas kultūras zemi Peru vai Meksiku.Turpretim ekspedīcijas vadītājs nodomāja, ka runa ir par tuvo Lielā hana valsti. «Vēl desmit dienas

ceļa, un mēs būsim pie Gangas,» viņš bez vilcināšanās paziņoja, kad kuģu apkalpes vairs nevēlējāsturpināt ceļu.

Spānieši arī paši sastapa indiāņus ar tīra zelta diskiem uz krūtīm. Jūras braucēji uzkavējās pie šiemkrastiem ilgu laiku, iemainīdami no indiāņiem zelta diskus un amuletus putnu veidā. Zelta bija daudz, unKolumbs ar sajūsmu vēlāk stāstīja par jaunatklātajām bagātībām: «. .. ka Veragvā es pirmajās divāsdienās ieraudzīju vairāk zelta pazīmju nekā četros gados Espanjolā un ka nevar būt nekā krāšņāka par šānovada zemēm un labāk iekoptu tīrumu un biklāku ļaužu nekā šejienes iedzīvotāji. Šeit ir gan lieliska osta,gan brīnišķīga upe, gan visas iespējas aizstāvēt jaunatklātās zemes pret visu pasauli.

Tas viss ir ķīla kristiešu drošībai, liecība par īpašumu pastāvīgumu, tas viss liks uzplaukt slavā unvarenībā kristīgajai ticībai…

Zelts — ta ir pati pilnība. Zelts ir bagātību avots, un tas, kuram pieder zelts, var izdarīt visu, ko vienvēlas, zelts pat spēj ievest cilvēka dvēseli paradīzē,» sajūsmā rakstīja jūras braucējs, cildinādams šīsbagātības, no kurām viņš neesot pieminējis pat sesto dalu. Šajos krastos — leģendārajā Ofirā esot raciszeltu bībeles ķēniņš Zālamans un uzpircis te visus dārgakmeņus un sudrabu, un Spānijas valdnieki varotdot pavēli savākt zeltu pēc vajadzības.

Šīs piekrastes bagātības tā piesaistīja Kolumba uzmanību, ka viņš no šī brīža vairāk prātoja partirdzniecības faktorijas nodibināšanu Veragvas krastā, nevis par jūras šauruma meklēšanu.

Visu 1502. gada oktobra otru pusi karavelas virzījās tālāk gar Veragvas krastiem, kur nebija gandrīznekādu līču un upju grīvas aizsprostoja smilšu sēres. Krastā piestāt nebija iespējams, jo indiāņi arieročiem draudēja laivām. Reizēm trakoja spēcīgas lietusgāzes.

2. novembrī spānieši sasniedza lielisku līci, ko nosauca par Puertobeljo («Lielisko ostu») — netāluno mūsu dienu Panamas kanāla sākuma.

Mazliet tālāk uz austrumiem kādā līcī Kolumbs divpadsmit dienu laboja kuģus. Nākamajā atpūtasvietā — Retretes (tagad Eskrivanosas) līcī kuģi bija noenkurojušies pavisam cieši klāt pie krasta.Matroži, to izmantodami, bieži vien klaiņoja pa indiāņu ciematiem, sāka laupīt un uzmācās sievietēm.Šāda rīcība tā saniknoja indiāņus, ka tie lielā barā apbruņojušies metās virsū kuģiem. Admirālis pavēlējaatklāt lielgabalu uguni, un pūlis izklīda, pametis krastā vairākus nogalinātos.

Decembra sākumā karavelas sasniedza Darjenas līci. Te Kolumbs nolēma griezties atpakaļ. Šopiekrasti jau bija apbraukājis Bastidass, nākdams no austrumiem, un admirālis, šķiet, zināja, ka arī tas navatklājis nekādu šaurumu.

Bet varbūt bija sašķobījusies viņa nesatricināmā ticība un gribasspēks? Varbūt viņš nojauta, ka šījaunatklātā piekraste nemaz nav Āzijas krasts? Kolumbu mulsināja fakts, ka šis krasts, acīm redzot,aizstiepjas bezgala tālu austrumu virzienā. Varbūt tas savienojas ar Pērļu krastu?

Atsacījies no galvenā ekspedīcijas ģeogrāfiskā mērķa — jūras šauruma meklēšanas, viņš nolēmauzzināt, cik lielas ir Veragvas bagātības, un devās uz Be- lenas (Betlēmes) upes grīvu, lai tur meklētu

zeltu.5. decembrī karavelas atkal iegriezās Puertobeljo līci. Veselu mēnesi mainīgi vēji un straumes

dzenāja kuģus šurpu turpu gar piekrasti, un jūrnieki veltīgi cīnījās pret draudīgajiem dabas spēkiem. Laiksbija šausmīgs, bez mitas trakoja negaisi un vētras. Reiz jūrā sagriezās milzīgs virpuļviesulis,apdraudēdams kuģus. Kolumbs mēģināja to apvārdot, lasīdams svētajos rakstos stāstu par vētru Galilejasjūrā, tad, turēdams bībeli kreisajā rokā, izvilka zobenu un apvilka debesīs krustu un apli. Virpuļojošaisūdens stabs patiešām aizvirzījās garām kuģiem, nenodarīdams nekādu postu.

Par briesmīgajām vētrām un negaisiem dienasgrāmatā rakstīts: «Deviņas dienas es biju gluži, kāsalauzts, zaudējis cerības, ka man izdosies palikt dzīvam.

Nevienam vēl nekad nebija gadījies redzēt tādu jūru — vētrainu, draudīgu, sabangotu, putās sakultu.Vējš neļāva ne iet uz priekšu, ne piestāt pie kaut kāda zemesraga. Šeit, asinssarkanajā jūrā, kas mutuļoja itkā verdošs ūdens katlā uz lielas uguns, es paliku kādu laiku.

Nekad vēl nebiju redzējis tik draudīgas debesis. Dienu un nakti tās zvēroja kā kalēja ēze, un zibeņiizvirda tik spēcīgas liesmas, ka es ne vienu reizi vien brīnījos, kā varēja palikt veseli masti un buras.Zibeņi mirdzēja tik spoži un bija tik šaušalīgi, ka visi domāja — nupat nupat kuģi noies dibenā. Un visušo laiku no debesīm nemitīgi gāzās ūdens, un šķita, ka tas ir nevis lietus, bet gan īsteni grēku plūdi. Unļaudis bija tik izmocīti, ka ilgojās pēc nāves, vēlēdamies iegūt atpestīšanu no tādam mocībām. Divasreizes kuģi pazaudēja laivas, enkurus un tauvas, un kuģi bija padarīti kaili, jo tiem norāva buras.»

Bija tīrais brīnums, ka satrūdējušās, kuģa tārpu iza- lotās karavelas vēl turas virs ūdens. Pārtikaskrājumi arī bija pavisam izsīkuši. Rāmā laikā jūrnieki ar lieliem āķiem ķēra haizivis un priecājās par togaļu kā par delikatesi pēc tārpainajiem sausiņiem, kas vēl bija palikuši.

1503. gada sākumā Kolumba karavelas pavisam nožēlojamā stāvoklī iegāja Belenas ostā — upesgrīvā, kur viņš taisījās dibināt koloniju un atstāt garnizonu Bartolomē vadībā. No jauna zelta mirāžaaizvilināja lielo jūras braucēju no lielākā atklājuma visā ceturtajā ekspedīcijā. Turpat līdzās bijamilzīgais Klusais okeāns, Lielā Dienvidu jūra, par kuru vēl nevienam nebija jausmas. Vajadzēja tikaipabraukt laivās pa Cagresas upi uz augšu un vēl noiet divpadsmit jūdžu pari kalniem pa sauszemi, laisasniegtu tā krastus. Taču Kolumbu bija apsēdusi uzmācīgā ideja, mānija, ka viņš atrodas pie Āzijaskrastiem. Par kadu citu okeānu te varēja būt runa?

Vieta kolonijai bija izraudzīta pavisam neveiksmīgi. Sajā piekrastē bija ļoti liels nokrišņu daudzums,plosījās biežas lietusgāzes, kas izraisīja plūdus. To pieredzēja arī spānieši. Palu ūdeņi gandrīz izsviedasēklī viņu kuģus, un lietusgāzes trakoja gandrīz divas nedēļas.

Par spīti lietavām spānieši pūlējās izpētīt Veragvas piekrasti. Bartolomē ar septiņdesmit vīriemlaivās apciemoja vietējo kasiku, ar ko bija nodibinājušās draudzīgas attiecības.

Indiāņiem šeit bija zelta plāksnītes un stienīši, kā arī zelta pīpes, bet spānieši vēlējās uzzināt, kur irbagātās zelta raktuves. Indiāņi beidzot, likās, saprata, ko grib atbraucēji: zelts esot tālāk zemes iekšienēkalnos un mežos.

Bartolomē Kolumbs ar labi apbruņotiem vīriem devās zemes iekšienē, izklaušinādams indiāņus unmeklē- . dams zeltu gan kalnos, gan purvos un mežos. Guvums nebija sevišķi liels, taču ikviens zeltagabaliņš izraisīja aizvien lielāku mantkāri un alkas, un vīri raka, sviedriem pārplūduši, un sapņoja, ka drīzatradīs veselus zelta bluķus.

Ekspedīcijas vadītājs par zelta atradnēm bija tik iepriecināts, ka nolēma bez kavēšanās sākt fortabūvi, atstāt šeit garnizonu un būrāt uz Spāniju pēc palīgspēkiem, taču šis kolonizācijas mēģinājumsbeidzās bēdīgi.

Krastā jau bija uzceltas vairakas majas, kad ūdens upē bija nokrities un karavelas nespēja iziet jūrāpāri grīvas sēklim. Tieši šajā laikā attiecības ar indiāņiem kļuva daudz sliktākas: spānieši uzvedās tiknekaunīgi, tā aplaupīja un aizskāra indiāņus, ka tie sāka gatavoties uzbrukumam — vēl jo vairāk tāpēc, kasvešzemnieki šeit grasījās apmesties uz dzīvi. Spāniešu izlūki drosmīgā idalgo Djego Mendesa vadībā

atklāja, ka tuvējos ciematos jau sapulcējušies daudzi karotāji.Forts atradās šaurā piekrastes joslā, un indiāņi nemanīti varēja pielavīties tam džungļu aizsegā.

Kolumbs to nebijā ņēmis vērā un turklāt pieļāva vēl lielāku kļūdu — pavēlēja sagūstīt kā ķīlniekušejienes kasiku un vēl ap trīsdesmit viņa tuvinieku. Spāniešu rokās krita arī daudz zelta lietu. Pats kasikstomēr drīz vien izbēga no gūsta un sāka gatavot uzbrukumu.

Pa to laiku spānieši izveda jūrā pāri sēkļiem trīs karavelas, bet ceturto nolēma atstāt fortagarnizona rīcībā kā peldošu cietoksni.

Fortā palika divdesmit cilvēku, kam 6. aprīlī uzbruka ap četrsimt indiāņu. Šo uzbrukumu atsitagalvenokārt ar milzīga aitu suņa palīdzību, jo tas iedvesa uzbrucējiem neaprakstāmas šausmas. Tai pašāreizē indiāņi uzdūrās spāniešiem, kas kapteiņa Tristana vadībā laivā bija atbraukuši no flagmaņkuģa uzupi pēc dzeramā ūdens, un nogalināja desmit vīrus. Tikai vienam no laivas apkalpes izdevās izglābties.

Flagmaņkuģa matroži, atstājuši uz klāja slimo Ko- lumbu, laiVās steidzās palīgā fortam.Kolonijas stāvoklis kļuva draudošs. Uzvaras ielīksmotie indiāņi vēlreiz bruka virsū forta aizstāvjiem

Mājas, kurās slēpās spānieši, bija tik tuvu mežam, ka uzbrucēji varēja tām pielavīties biezokņa aizsega.Mežā skanēja viņu mežonīgie kaujas saucieni, un gaisa svilpa asās, smagās gliemežnīcas un iesmi —indiāņu ieroči. Šausmu pārņemtie spānieši atsacījās paklausīt Bartolomē, grasījās kāpt kuģī un lūkot izietjūrā, tomēr nespēja karavelu novilkt no sēkļa. Tad viņi sūtīja laivu pie admirāļa, lai tas neaizbrauc unneatstāj viņus šajā posta vietā, bet upes grīvā uz sēkļiem ūdens tā mutuļoja pretslraumes dēļ, ka arī laivanekādi nespēja pārvarēt bangas. Pa to laiku straume no augšas nesa garam fortam Tristana un viņa ļaužulīķus, uz kuriem jau sēdēja kraukļi, skaļi ķērkdami un brīdinādami par nāves briesmām.

Beidzot Bartolomē iedrošināja savus ļaudis, un viņi uz ātru roku uzbūvēja nocietinājumus klajālaukā, kur varēja laist darbā krama šautenes un uzstādīt divas mazas falkonetes — lielgabalus ar svinalodēm. Lielā satraukumā un bažās forta aizstāvji pavadīja vairākas dienas, atsizdami indiāņu uzbrukumus.Pārtikas un munīcijas krājumi gāja uz beigām, un nevienam nebija cerību uz glābiņu.

Pa kaujas laiku šausmu pārņemtais Kolumbs, tāpat kā ne vienu reizi vien šajā braucienā, dzirdējanoslēpumainas balsis un redzēja parādības. Vēlāk vēstulē valdniekiem viņš rakstīja:

«Es uzrāpos visaugstākajā vietā uz kuģa un, liedams gaužas asaras, aiz uztraukuma drebošā balsīsaucu uz visām četrām debess pusēm, aicinādams palīgā majestātes karotājus, bet neviens manneatbildēja.

Vaimanādams es aizmigu un izdzirdu līdzjūtības pilnu balsi sakām: «Ak muļķi un mazticīgais, tu esiaizmirsis savu kungu, visas pasaules valdnieku! Vai tas kungs ir darījis vairāk laba Mozum vai savamkalpam Dāvidam? No pašas tavas dzimšanas viņš nav atstājis tevi tavās raizēs… Viņš darījis tā, lai tavsvārds skanētu brīnišķīgā kārtā uz Zemes. Viņš atdevis tev īpašumā Indiju — bagātāko pasaules daļu…Okeāns gulēja smagās dzelžu ķēdēs sakalts, un viņš deva tev atslēgas!

Tu mazticībā sauc pēc palīdzības. Bet atbildi — kas tev nodarījis tik daudz rūgtu pārestību — dievsvai pasaule? Dievs nekad nelauž savus solījumus un neatņem savas dāvanas… Neviens viņa vārds neietzudumā — visu apsolīto viņš izpilda ar uzviju. Tāds ir viņa paradums.»»

Šajos mistikas pilnajos vārdos skaidri saklausāmi arī rūgti pārmetumi nepateicīgajiem Spanijasvaldniekiem, kas rīkojušies pavisam citādi.

Pēc kaujas laivas ilgi nespēja pārvarēt sēkļus upes grīvā un atgriezties pie kuģa. Sagūstītie ķīlnieki,kādu nakti atlauzuši tilpnes lūku, mēģināja aizbēgt, mezdamies ūdenī, lai aizpeldētu līdz krastam. Daļubēgļu sagūstīja un ieslodzīja no jauna. Otrā rītā tilpnē atrada vienīgi līķus. Visi gūstekņi, pat sievietes unmazi bērni, bija padarījuši sev galu. Daži gulēja pie zemes ar cilpu kaklā, ko bija savilkuši ar kājām. Dažikarājās virvēs, ar ceļiem skardami grīdu.

To redzot, Kolumbu sagrāba šausmas: pirmo reizi viņš bija sastapis tādus ļaudis, kas tā mīlējabrīvību un tā nicināja nāvi. Tādi ļaudis spēja cīnīties līdz pēdējam asins pilienam. Krastā palikušajamgarnizonam tātad draudēja nāves briesmas. Par palikšanu šajā zemē nebija ko domāt.

Karavelas nostāvēja reidā deviņas dienas, līdz beidzot Kolumbs ar smagu sirdi pēc ilgām šaubāmpieņēma vienīgi pareizo lēmumu: likvidēt tikko nodibināto koloniju un atsaukt atpakaļ uz kuģiemgarnizonu.

Līcī palikušo stipri bojāto kara veļu pameta savam liktenim, bet visu forta mantību un cilvēkus pāriupes sēkļiem uz karavelām pārveda ar plostiem. Šeit lielu drosmi un atjautību no jauna parādīja DjegoMendess, ko admirālis iecēla par flagmaņkuģa kapteini (tas bija kritis kaujā).

Vajadzēja steigties projām no šiem neviesmīlīgajiem krastiem. 1503. gada aprīļa vidū trīs karavelasno jauna devās uz austrumiem. Pie Puertobeljo vajadzēja pamest vēl vienu karavelu, jo tai bija liela sūceun izlabot bojājiļmus nebija iespējams.

Paburājis garām Retretes līcim, Kolumbs vēlreiz ievirzījās diezgan tālu Darjenas līcī. Bet kuģustūrmaņi un kapteiņi, nosprieduši, ka jau atrodoties uz austrumiem no Gvadelupes meridiāna, piespiedaKolumbu mainīt kursu un doties tieši uz ziemeļiem.

1503. gada 1. maijā abas stipri bojātās karavelas mainīja kursu uz ziemeļiem, lai sasniegtuEspanjolu, un ilgu laiku cīnījās ar vēju un straumēm. Pēc desmit dienām spānieši sasniedza MazāsKaimanu salas ziemeļrietumos no Jamaikas, bet tad straume aizdzina kuģus līdz «Karalienes dārziem»Kubas dienvidu piekrastē, kur admirālis izmeta enkurus, lai dotu izmocītajai apkalpei atpūtu. Sliktākunoenkurošanās vietu bija grūti izraudzīties, tik nedroša un neaizsargata tā bija.

Uz kuģiem valdīja bads un nemiers. No pārtikās bija palikuši tikai jūrnieku sausiņi, mazliet eļļas unetiķa, bet ļaudis bija novārguši līdz pēdējam, dienu un nakti strādājot pie sūkņiem, jo karavelas kuru katrumirkli taisījās nogrimt. Tās bija ārkārtīgi stipri sabojājuši kuģu tārpi, izgraužot alas zemūdens koka daļās.

Turklāt kādu nakti sāka trakot tik nikna vētra, ka vienu karavelu norāva no enkura un uztrieca virsūotrai. Par laimi abas karavelas kaut kā noturējās uz viena enkura.

Pēc vētras norimšanas lielais jūras braucējs virzījās tālāk uz austrumiem gar Kubas krastiem, betkuģu ap

šuvums jau līdzinājies bišu šūnām un jūrnieki krituši izmisumā.Kolumbs atzina, ka vienīgā izeja izglābt dzīvību — doties pēc iespējas ātrāk uz Espanjolu. Tomēr

sūce bija tik stipra, ka par Espanjolas sasniegšanu spēcīgajā pretvējā ar grimstošiem kuģiem nebija kodomāt — vajadzēja steigties ar ceļa vēju uz Jamaikas krastiem. Pēc viņa vārdiem, ar trim sūkņiem,podiem un katliem pat visi ļaudis nav varējuši tikt galā ar ūdeni, kas sūcies kuģa tilpnēs, un novērst postu,ko bija nodarījuši tārpi, nav bijis nekādas iespējas. Par laimi Jamaika vairs nebija tālu.

POSTA LAIKS JAMAIKĀ Cietoksnis uz karavelām piekrastē. — Maiņas tirdzniecība ar saliniekiem. — Djego Mendess

dodas uz Espanjolu. — Izmisuma pilnā vēstule valdniekiem. — «Neviens nealradis ceļu uz Veragvaszelta atradnēm!» — Ovando vilcināšanās. — Brāļu Porrasu dumpis. — Mēness aptumsums palīdzsagādāt pārliku. — Kauja ar dumpiniekiem. — Glābiņš!

1503. gada 25. jūnijā abas karavelas, jau iegrimušas līdz klājam ūdenī, sasniedza Jamaikas ziemeļukrastu. Kolumbs pavēlēja sasaistīt abus kuģus kopā un uzsēdināja tos uz sēkļa netālu no krasta. Kuģukorpusus nostiprināja ar balstiem. Uz klājiem jūrnieki uzbūvēja būdas dzīvošanai un apjūma tās ar palmulapām, bot apkārt bortiem ierīkoja aizsprostojumus aizsardzībai pret indiāņiem.

Jamaiku bija sasnieguši simt sešpadsmit spānieši. Tagad viņi varēja cerēt tikai uz nejaušību —varbūt kāds spāniešu kuģis atburās uz šejieni. Tomēr tas bija maz ticams, tāpēc ka Kolumbs savulaik bijapaziņojis, ka Jamaikā neesot zelta, tātad šeit nevienam nekas nebija meklējams.

Pagaidām kuģu korpusi deva drošu patvērumu ganpret bangām, gan pret iespējamu uzbrukumu no sauszemes. Tuvumā atradās liels indiāņu ciemats, un

salinieki bija draudzīgi noskaņoti. Kolumbs, zinādams, cik ātri spānieši prot sagandēt draudzīgāsattiecības, uz visstingrāko aizliedza jūrniekiem atstāt kuģus bez īpašas atļaujas un sirot apkārt.

Pārtikas krājumi bija izsīkuši, un spānieši varēja cerēt vienīgi uz indiāņu palīdzību. Tie visai biežiieradās ar pirogām pie kuģiem un apmaiņai pret visādiem nieciņiem un stikla vizuļiem atveda maniokasmiltu maizi kasabi, zivis, augļus un dzeramo ūdeni. Tomēr pārtikas joprojām trūka, jo indiāņi Jamaikā,tāpat kā citās salās, nekad neuzkrāja pārtiku lielā daudzuma un prata iztikt ar mazumu.

Tad Koltimbs aizsūtīja krastā Djego Mendesu un trīs matrožus, lai viņi apstaigā salas tālākos rajonusun sagādā vairāk pārtikas, noslēdzot līgumus par tās piegādi ar citiem kasikiem.

Mendess savu uzdevumu izpildīja visai veiksmīgi. Kasiki apņēmās sūtīt savus ļaudis uz kuģiem ardažādiem pārtikas produktiem un medījumiem un apmainīt tos pret nažiem, spogulīšiem, krellēm, ķemmēmun citām maiņas tirdzniecībai paredzētām mantām. Tika noteiktas īpašas apmaiņas normas: viensmaniokas plācenis — par divām stikla krellītēm, divi lieli grauzēji hutljas (krūmu žurkas) — par vienuapkakles āķi, bet viens zvārgulītis — par lielu zivi vai mēru kukurūzas. Zvārgulīši arī šeit bija lielā cieņā.

Bet kāpēc gan spānieši paši nevarēja sēt un izaudzēt kukurūzu, kas siltajā klimatā dod vairākas ražasgadā, vai arī zvejot zivis un paši iet medībās? Civilizētie eiropiešu iekarotāji uzskatīja šādunodarbošanos par pārāk necienīgu pat šādā nelaimes brīdī. Un turklāt šeit mita mežoņi, kuru pienākumstaču bija apgādāt ar visu nepieciešamo baltos ļaudis.

Mendess, noorganizējis pārtikas piegādi, pret vara ķiveri iemainīja lielu vienkoci — pirogu,piekrāva to ar dažādiem produktiem un atgriezās pie kuģiem. Bada rēgs atkāpās.

Tomēr jūras braucēju stāvoklis nebija apskaužams. Veltīgi viņi raudzījās jūrā, vai kur nebalo baltasburas.

Izlabot kuģus nebija iespējams, un uzbūvēt kaut mazu kuģi no esošajiem materiāliem jūrnieki, acīmredzot, arī nevarēja vai negribēja.

Atlika vienīgā izeja — aizsūtīt kādu no jūrniekiem uz Espanjolu pēc kuģa. Šis brauciens nebūtupārāk garš — no Jamaikas līdz Espanjolai bija ap simt jūdžu un jūlijā pasāti šajā rajonā pierimst,neplosās arī viesuļvētras. Taču spānieši nebija pieraduši doties ar laivām tik tālu atklātā jūrā un, dabiski,uzskatīja šo braucienu par ārkārtīgi grūtu. Tomēr tas bija vienīgais glābiņš.

Kolumbs domāja, ka šāds brauciens būtu pa spēkam vienīgi drosmīgajam Djego Mendesam.Admirālis, pēc Mendesa vārdiem, teicis: «Mūsu ir ļoti maz, bet šo mežoņu indiāņu neskaitāms daudzums,un viņi visai nepastāvīgi un patvaļīgi, un jebkurā brīdī viņiem var iešauties prātā atnākt šurp, un bezkādām pūlēm viņi sadedzinās mūs šajos divos kuģos, kas pārvērsti mājās ar salmu jumtiem. Kas viņiem

ko neuzsviest no krasta uguni kuģiem un sadedzināt mūs visus?»Kolumbs vēl piebildis, ka indiāņi varbūt drīz izbeigšot arī produktu piegādi, un teicis, ka vienīgā

izeja — braukt ar laivu uz Espanjolu pēc palīdzības.Mendess iebildis pret šo bīstamo pasākumu, taču Kolumbs uzstājis, ka viņš esot tieši tas vīrs, kas to

spētu.Uz to Mendess atbildējis: «Senjor, daudz reižu esmu riskējis ar savu dzīvību jūsu un visu citu

dzīvības glābšanas labad … Un tomēr ir ne mazums čukstētāju, kas apgalvo, ka jūsu gaišība parādot manvisādu godu par ļaunu citiem, kuri varētu izdarīt visu tikpat labi kā es. Tāpēc man liktos pareizāk, ka jūsugaišība sasauktu visus šos čukstētājus un liktu priekšā viņiem šo pasākumu, lai pārliecinātos, vai starpviņiem nav kāds, kurš vēlētos veikt ko līdzīgu, par ko es gan šaubos. Un, ja visi pārējie atteiksies, esatdošu savu dzīvību, to nesaudzēdams, par jūsu pasākumu, kā jau to ne vienreiz esmu darījis agrāk.»

Kolumbs tā arī rīkojās, un patiešām visi jūrnieki atsacījās doties briesmās, teikdami, ka nemazneesot ko apspriest tādus plānus.

Tad Mendess piecēlies un teicis, ka viņam esot tikai viena dzīvība, un viņš gribot riskēt ar toadmirāļa un visu šeit klātesošo labā.

Sis veiklais un nenogurdināmais spānietis, kam Kolumba ceturtajā jūras braucienā bijusi visai lielaloma -kā drosmīgam virām, izvilka krastā milzīgo vienkoci, pierīkoja tam ķīli un bortus, kā arī uzslējamastu ar burām. Paņēmis līdzi airētājus indiāņus, viņš devās ceļā.

Kolumbs īsi pirms Mendesa izbraukšanas uzrakstīja vēstules Ovando un katoliskajiem karaļiemFernando un Isabellai. Mendesam vajadzēja nogādāt šo vēstījumu no Espanjolas uz Spāniju. Dziļi vīlies,slimības un nelaimes salauzts un izmocīts, lielais jūras braucējs dziļās bažās par. savu tuvinieku unjūrnieku likteni, nemaz vairs necerēdams uz atgriešanos, sūtīja pāri okeānam šo izmisīgo saucienu pēcpalīdzības, pēc taisnības un gandarījuma.

«… Vajāts un aizmirsts, es nevaru neatcerēties Es- panjolu un Pērļu krastu bez gaužām asarām,»rakstīja admirālis. «Pateicību un atalgojumu vajadzēja saņemt tam, kurš dodas briesmās. Nav taisnīgi, kaļaudis, kas aizvien likuši šķēršļus man manos pasākumos un iecerēs, tagad bauda to augļus, ka tie, kasgļēvi aizbēguši no Indijas un atgriezušies Spānijā, lai mani apmelotu, saņem visienesīgākās vietas unamatus.

… Tāds jau ir mans liktenis — maz labuma man atnesis divdesmit gadu ilgais dienests, kas aizvadītssmagā darbā un briesmās, jo tagad Kastīlijā man nav pajumtes un neviens man nepasniedz ēdienu…varbūt tikai krogā vai tavernā, un bieži jo bieži man nav ne graša, lai samaksātu rēķinu …

… Divdesmit astoņu gadu vecumā es iestājos dienestā, un tagad mani mati jau nosirmojuši, miesasizvārdzinātas slimībās un spēki izsīkuši; un viss, kas man bija palicis no šī dienesta, tika man, tāpat kāmaniem brāļiem, atņemts un pārdots līdz pat pēdējam kreklam, bez manas ziņas un manā prombūtnē, manpar lielu jo lielu kaunu . ..

… Vientujš, slims, bēdu sagrauzts, katru dienu gaidīdams nāvi, neskaitāmu nežēlīgu mežoņu, mūsuienaid

nieku, ielenkts un tiktāl atstumts no baznīcas svētajiem sakramentiem, ka tacl, ja mana dvēsele atstāsmiesas graustu, tā tiks nodota aizmirstībai, es mitinos šeit., Indijā. Lai tad apraud mani ikviens, kampiemīt taisnīgums, žēlsirdība un taisnības mīlestība! …

… Septiņus gadus es pavadīju karaļu galmā, un visi. ar ko vien es runāju par savu jūras braucienu,uzskatīja to par joku, bet tagad pat skroderi — pat tie lūdz, lai viņiem dod atjauju jaunu zemju atklāšanai.

Citādi nav, ka viņi dodas uz turieni tikai laupīt, un. ja viņiem dod uz to tiesības, tad tikai par ļaunumanam godam un par ļaunu pasākumam.»

Līdzās šiem rūgtajiem pārmetumiem Kolumbs nežēloja pūles, lai spilgtāk attēlotu jaunatklāto zemjubagātības. Pēc viņa ieskata, tirdzniecībai un rūdu ieguvei šajās zemēs esot daudz lielāka nozīme nekāvisam, kas līdz šim ir darīts Indijā. Turklāt viņš piebilda, ka neviens cits nespēšot atrast ceļu uz

bagātajiem Veragvas krastiem (vēstulē nav pieminēts, ka viņš atņēmis ceļabiedriem visas kartes, laiVeragvas zelta atradnes paliktu viņa monopols) un tos vajadzēšot atklāt otrreiz, bet tur vajadzēšot precīzuaprēķinu un zināšanas astroloģijā. Bet, kam zināma astroloģija, tam nekas cits neesot vajadzīgs. Tas vissesot līdzīgs praviešu atklāsmei.

Kolumbs izsacījis turpat arī dažus ģeogrāfiska rakstura apsvērumus: «Pasaule nav liela, no septiņāmtās daļām sešas aizņem sauszeme, bet septīto pārklāj viens vienīgs ūdens. Es runāju, ka pasaule navnemaz tik liela, kā paraduši domāt.. .»

Mendess sākumā piedzīvoja neveiksmi. Pie Jamaikas krastiem viņa airētājus indiāņus sagūstīja kādakareivīga cilts, tomēr Mendess, izmantojis izdevīgu brīdi, kamēr uzbrucēji ķildojās par laupījumadalīšanu, ielēca laivā un atgriezās pie karavelām.

Vajadzēja gatavoties ceļam no jauna. Šoreiz Mendesam palīgā nāca otras karavelas kapteinisdženovie- tis Fiesko, kas apņēmās braukt līdzi pāri jūrai ar otru pirogu, bet Bartolomē Kolumbs arapbruņotiem vīriem pavadīja Mendesu un Fiesko gar Jamaikas piekrasti.

Fiesko vajadzēja bez kavēšanās atgriezties no Espan- jolas krasta, lai paziņotu, ka Mendess laimigisasniedzis mērķi.

Mendesa un Fiesko pirogās bija pa sešiem spāniešiem un pa desmit indiāņiem. Viņi krastā sagaidījarāmu laiku un tad izgāja jūrā. Visu dienu nežēlīgi svelmēja saule, bet nakti indiāņi izdzēra visu ūdeni. Otrudienu viņus mocīja šausmīgas slāpes, viens no indiāņiem nomira, bet pārējie vairs nav varējuši paairēt.

Naktī pirogas sasniedza kādu salu ceļā uz Espanjolu pēc septiņdesmit divu stundu brauciena. Turvisi padzērās tiku tikām, un daži indiāņi pat lā pārdzērušies, ka nomiruši. Otrā dienā laivas sasniedzaEspanjolas krastu. Fiesko gan gribējis atgriezties atpakaļ pie admirāļa, kā pavēlēts, taču airētājiatsacījušies braukt atpakaļ.

Mendess, salūkojis jaunus airētājus, devās gar piekrasti tālāk un pēc tam kājām gāja uz salas vidieni,kur tolaik uzturējās gubernators Ovando, lai lūgtu palīdzību. Taču Ovando vēlējās, lai Kolumbs paliekJamaikā līdz mūža galam, tāpēc ilgus mēnešus vilcinājās ar atbildi, dodams tikai tukšus solījumus.Turklāt Ovando tieši tajā laikā sarīkoja soda ekspedīciju uz Haragvas novadu, kur nogalināja vairākustūkstošus indiāņu un izpostīja visu apgabalu.

Mendess par to rakstīja: «Viņš aizturēja mani šeit uz sešiem mēnešiem, kamēr nesadedzināja unnepakāra astoņdesmit četrus kasikus, kam bija vasaļi, tajā skaitā ari Anakaonu, galveno salas valdnieci,kurai visi pakļāvās un kuru visi klausīja.» Anakaona bija kasika Kaonabo atraitne, enerģiska, gudra undrosmīga sieviete.

Ovando ar trīssimt kājniekiem un piecdesmit jātniekiem devās pie Anakaonas un apgalvoja, ka viņšnākot ar draudzīgiem nolūkiem — noslēgt miera līgumu un tāpēc vēlētos sastapties ar visiem apgabalakasi- kiem.

Indiāņi uzņēma Ovando ārkārtīgi viesmīlīgi, sarīkoja vairāku dienu ilgas dzīres un kā mācēdamimieloja atnācējus. Taču spānieši perināja nodevību. Ovando savukārt ielūdza indiāņus uz svētkiem,apsolīdams sa

rīkot kara spēles un bruņinieku turnīrus. Cīnītāji šķēpu vietā lietoja bambusa nūjas, kas pret bruņāmun vairogiem viegli salūza. Turpretim kara kalpi saņēma pavēli turēt savus ieročus paslēptus, pēcnorunātas zīmes brukt virsū indiāņiem un apkaut visus līdz pēdējam. Spānieši jau iepriekš bija aplenkušiskatītāju pūli ap svētku laukumu. Anakaonai un citiem kasikiem tika ierīkotas īpašas vietas palmu lapāmapjumtā nojumē, ko arī cieši ielenca spānieši.

Svētkiem sākoties, pats Ovando ar virsniekiem nokāpa arēnā un svieda disku. Tad sākās bruņiniekuturnīrs, ko skatītāji uzņēma ar neaprakstāmām gavilēm. Šajā brīdī Ovando, paceldams krustu, deva zīmisākt slaktiņu.

Spānieši netaupīja nevienu. Kasikus sagūstīja un sāka nežēlīgi spīdzināt, lai izspiestu no viņiematzīšanos sazvērestībā pret Ovando.

Viņus pakāra aiz rokām pie sijas, lika viņiem apakšā pannas ar kvēlojošām oglēm, knaibīja arnokaitētām knaiblēm, lēja viņiem mutē izkausētu svinu. Pēc tam visus šos kasikus ieslēdza kādā mājā,aizdedzināja to no visiem stūriem un.sadedzināja viņus dzīvus. Anakaonu tiesāja atsevišķi, apvainojotsazvērestībā, un pakāra.

Beidzot 1504. gada martā Mendesam atļāva doties uz Santodomingo un salīgt kādu kuģi, ja tādsatrastos. Sūtīt kādu no saviem kuģiem palīgā Kolumbam Ovando nevēlējās.

Kolumba vīri nezināja, vai abas pirogas sasniegušas Espanjolu. Pagāja mēnesis pēc mēneša, undzīve uz satrunējušajiem kuģiem kļuva aizvien grūtāka. Bažas un nemiers auga augumā. Sākās rūgšana, paradmirāli izlaida baumas, ka viņš nemaz netaisoties braukt uz Santodomingo, ka viņam šeit tik un tājāizciešot trimda un viņš esot sūtījis Mondesu un Fiesko ar lūgumu pie galma par šīs trimdas izbeigšanu.Tāpēc veltīgi esot gaidīt un mirt lēnā bada nāvē, jāsagrābjot ieroči, jāsa- ķerot indiāņi airētāji unjābraucot pašiem uz Espanjolu.

1504. gada janvārī sadumpojās gandrīz puse visas komandas. Dumpja barveži bija brāļi Porrasi,ietekmīgi galminieki, valdnieku uzticības personas.

Fransisko de Porrass ieradās pie admirāļa, kas, slimības izmocīts, gulēja gultā savā kajītē, unrupjiem vārdiem apvainoja viņu, ka viņš ar varu aizturot ļaudis šeit, Jamaikā. Iedegās ass strīds. Kolumbspūlējās nomierināt satracināto karaļa kontrolieri, bet tas sāka saukt: «Uz Kastīliju, uz Kastīliju! Kas vēlasatgriezties mājās, lai nāk man līdzi!» Dumpinieki viņam atbildēja ar skaļām gavilēm.

Nedaudzie uzticīgie Kolumba piekritēji, redzēdami dumpinieku pūli, nemaz nemēģināja pretoties unneļāva ari Bartolomē ķerties pie ieročiem. Brāļiem Porrasiem pievienojās četrdesmit astoņi cilvēki —gandrīz visi veselie vīri.

Dumpinieki sagrāba desmit pirogas, ko admirālis bija iemainījis no saliniekiem, sakrāva tajās visupārtiku, ko vien varēja sadabūt uz kuģa, un devās ceļā gar piekrasti. Laupīdami un slepkavodami viņivirzījās gar piekrasti uz austrumiem un vairākkārt nesekmīgi mēģināja pārcelties uz Espanjolu. Kādu reiziviņi bija spiesti samest jūrā salaupīto pārtiku un pat indiāņus airētājus, jo laivās sasmēlās pārāk daudzūdens. Tos, kuri pretojās, spānieši nogalināja, bet, kad nelaimīgie indiāņi slīkdami ķērās pie pirogām,nežēlīgie konkistadori ar zobeniem nocirta viņiem rokas.

Beidzot Porrasa piekritēji atmeta nodomu pārcelties pāri jūrai, pameta pirogas un iekārtoja nometnijūras krastā netālu no karavelām.

Pie Kolumba bija palikuši lielāko tiesu slimi un drosmi zaudējuši cilvēki. Viņi drīz vien saprata, kanespēs atvairīt indiāņu uzbrukumu, un tāpēc pūlējās uzturēt ar tiem draudzīgas attiecības. Sākumā tie vēlapgādāja spāniešus ar nepieciešamajiem pārtikas produktiem, bet pašiem viņiem nebija nekādu krājumu.Turklāt arī maiņas preces bija zaudējušas savu sākotnējo pievilcību. Tāpēc pārtikas sūtījumi kļuvaaizvien retāki. Kolumba nometnei draudēja bads. Porrasa vīri siroja pa salu un ar varu atņēma visu, kovien varēja atrast ciematos.

Šajā kritiskajā brīdī bada un dumpja apdraudētais Kolumbs 1504. gada 29. februārī ķērās pie savaslavenā trika ar mēness aptumsumu. So gadījumu pieminējis Djego Mendess savā testamentā.

«Mazliet vēlāk pēc manas aizbraukšanas,» raksta Mendess, «indiāņi sadumpojās un nevēlējāspiegādāt admirālim pārtiku, kā to bija darījuši agrāk. Admirālis piespieda viņus sasaukt visus kasikus unteica viņiem, ka esot izbrīnījies par to, ka viņam kā parasti nepiegādājot pārtiku, zinādami turklāt, ka viņš,admirālis, ieradies šeit pēc dieva gribas, par ko viņš jau teicis agrāk, un ka dievs esot nemierā ar viņurīcību un ka šo neapmierinātību viņš pierādīšot šajā pašā naktī ar debesu zīmēm. Šajā naktī bija mēnessaptumsums, un tā disks aptumsa gandrīz pilnīgi, un viņš teica viņiem, ka to izdarījis dievs dusmās uzindiāņiem par to, ka viņi nav piegādājuši admirālim pārtiku. Kasiki tam noticēja un bija visai izbijušiesun apsolīja turpmāk piegādāt pārtiku, ko viņi arī īstenībā izpildīja.»

1504. gada marta beigās līcī pēkšņi parādījās neliela karavela, ko bija sūtījis Ovando, laipārliecinātos, ko dara admirālis, vai viņš vēl dzīvs. Tomēr karavelas kapteinim Djego Eskobaram bija

stingri pavēlēts apstāties tālu no krasta, lai Kolumba ļaudis nesagrābtu karavelu ar varu, un neuzņemt uzkuģa nevienu cilvēku. Viņš tikai atveda ziņu, ka gubernators saņēmis vēsti par postu, kādā nokļuvušiKolumba ļaudis, un pēc iespējas sniegšot drīzu palīdzību, kā arī nodeva nelielu dāvanu no Ovando —divas mucas vīna un cūkas šķiņķi. Starp citu, Eskobara bija piedalījies Roldana sazvērestībā pretKolumbu un no piespriestā nāves soda izglābies tikai ar Bovadiljas palīdzību. Ovando, acīm redzot, arnolūku bija sūtījis uz šejieni admirāļa ienaidnieku, būdams drošs, ka tas nekādā ziņā nesniegs viņampalīdzību.

Pēc Eskobaras drīzās aizbraukšanas Kolumbam tikai ar lielām grūtībām izdevās nomierinātsatrauktos, cerību zaudējušos ļaudis: Eskobara neesot varējis paņemt līdzi visus spāniešus, bet viņš vienspats braukt esot atsacījies, jo gribot palikt kopā ar saviem ļaudīm līdz galam.

Kolumbs pūlējās arī izlīgt ar brāļiem Porrasiem, zinādams, ka galmā viņam nekad nepiedos, ja šīskaraļu uzticības personas neatgriezīsies no jūras brauciena sveikas un veselas. Tomēr dumpinieku barvežinepiekāpās, baidīdamies nodot sevi ekspedīcijas vadītāja rokās, pirms nav atnākuši kuģi. Viņi sakūdījamatrožus, lai tie uzbrūk nometnei un nogalina admirāli, kā arī sagrābj pārtikas krājumus un preces.

Dumpiniekiem pretim devās Bartolomē Kolumbs ar uzticamiem vīriem. Marta beigās notika niknakauja. Pulvera trūkuma dēļ vīri cīnījās ar zobeniem un šķēpiem.

Fransisko Porrass ar sešiem visspēcīgākajiem vīriem metās virsū Bartolomē, cerēdams to nogalinātun lā uzreiz izklīdināt admirāļa piekritējus. Taču Bartolomē cīnījās ārkārtīgi drošsirdīgi un sakapājavienu uzbrucēju pēc otra. Beidzot Porrasam izdevās ar zobenu pāršķelt Bartolomē vairogu un ievainotviņu rokā. Taču zobens iestrēga vairogā, un Bartolomē kopā ar saviem vīriem sagrāba Porrasu un sasēja.Dumpinieki, redzēdami savu barvedi sagūstītu, panikā aizbēga, pametuši lielu skaitu nogalinātu un smagiievainotu. Kā par brīnumu, Kolumba piekritēji zaudēja tikai vienu nogalināto.

Otru dienu dumpinieki ieradās ar lūgumu pēc piedošanas un padevās, atzīdami savu vainu unzvērēdami uzticību Kolumbam.

Tomēr viņš vilcinājās, jo baidījās no jauniem nemieriem, turklāt ari pārtikas krājumi uz kuģiem bijaizsīkuši. Tāpēc viņš nodeva dumpiniekus uzticamiem virsniekiem, apgādāja ar precēm maiņastirdzniecībai un ļāva, lai tie klejo pa salu, gādādami sev pārtiku. Admirālis solīja paziņot viņiem, kadatnāks kuģi no Espanjolas. Tikai brāļi Porrasi tika ieslodzīti uz karavelas.

Beidzot no Espanjolas 1504. gada jūnija beigās ieradās divas karavelas. Vienu no tām par saviemlīdzekļiem bija atsūtījis Djego Mendess, otru — gubernators Ovando. Pavadījis Jamaikā veselu gadu unpiecas dienas, Kolumbs beidzot izbrauca uz Espanjolu. Viņš par to teicis, ka savu mūžu nekad neesotizjutis tādu prieku kā šajā dienā, jo viņš jau zaudējis jebkādu cerību uz glābiņu. Tomēr kuģis bija tik sliktāstāvoklī, ka stiprajā pretvējā sasniedza Santodomingo tikai sešarpus nedēļās.

Ovando saņēma admirāli laipni, taču tai pašā reizē atbrīvoja no aresta brāļus Porrasus, uzsvērdams,ka rīkojas pēc tām pilnvarām, kādas viņam ir kā Indijas vicekaralim. Kolumbs protestēja un tikai arlielām pūlēm pierunāja Ovando sūtīt Porrasus uz Spāniju, kur tos tiesāšot karalis.

Santodomingo Kolumbs salīga citu kuģi un 12. septembrī devās uz Spāniju. Kopā ar viņu braucabrālis Bartolomē, dēls Ernando un divdesmit divi apkalpes locekļi, bet viss lielais vairums jūrniekupalika Espanjolā. Divarpus gada viņi jau bija pavadījuši vienās briesmās, postā un smagā darbā, un tagadvajadzētu no jauna sūknēt ūdeni no kuģa tilpnēm, no jauna strādāt līdz galīgam nespēkam. Tad jau labākpalikt Santodomingo un izmēģināt laimi šajā aizjūras kolonijā. Un patiešām — brauciens pāri okeānam uzSpāniju bija ļoti garš un grūts, daudzas reizes karavelai uzbruka niknas vētras, noplēšot buras un nolaižotpat mastus. Pēc piecdesmit sešām dienām 1504. gada 7. novembrī karavela sasniedza Sanlukaras ostuSpānijā.

Lielais, divarpus gadus ilgais jūras brauciens bija beidzies. Tas bija visai bagāts dažādiempiedzīvojumiem, taču Kolumbam atnesa arī visrūgtāko vilšanos: šaurumu uz Indijas krastiem viņš nebijaatradis, bet atrastais zemes šaurums valdniekus neinteresēja un viņi nemaz netaisījās rīkot ekspedīciju

zelta atradņu izmantošanai Veragvas (Panamas) krastā. Kolumba ziņojums karali ne visai pārliecināja.Taču lielais jūras braucējs, pats to neapzinādamies, bija atklājis kontinentu uz dienvidiem no Kubas

— Centrālās Amerikas krastus, izpētījis Kārību jūras dienvidrietumu krastus pusotra tūkstoša kilometrugarumā un līdz ar to pierādījis, ka milzīga sauszemes barjera tropu joslā atdala Atlantijas okeānu no«Dienvidu jūras», par kuru viņš bija dzirdējis stāstām indiāņus. Kolumbs pirmais bija pārvedis ziņas partautām ar augstu kultūru, kuras dzīvojot kaut kur Kārību jūras rietumu piekrastē un pie «Dienvidu jūras».Bez tam viņš bija divas reizes šķērsojis Kārību jūras rietumu da]u, ko līdz tam vēl neviens nebijaapmeklējis. Ar tādiem panākumiem varētu lepoties jebkurš jaunu zemju atklājējs, ja vien viņš apzinātos,cik svarīgi šie atklājumi, un nemērītu tos vienīgi ar zelta mēru.

Slimības un neveiksmju mocītais sirmgalvis tomēr bija darījis visu, ko vien spējis, parādījisapbrīnojamu neatlaidību un drosmi. Drīz pēc atgriešanās Spānijā viņš rakstīja savam dēlam Djego:

«Es kalpoju viņu augstībām ar milzīgu uzcītību un mīlestību, kalpoju tā, it kā cerēdams par to nokļūtdebesu valstībā vai vēl labākā vietā; un, ja dažos gadījumos es kaut ko neizdarīju, tad tāpēc, ka tas nebijaiespējams un tālu pārsniedza manu zināšanu un spēku robežas. Tādos gadījumos mūsu dievs tas kungsgaida no cilvēka/tikai godīgu cenšanos un vēlēšanos, bet nekā vairāk viņš neprasa.»

Tā sevi mierināja sarūgtinātais jūras braucējs, atgriezies mājās bez bagātības, nesasniedzis kārotomērķi.

NĀVE UN NEMIRSTĪGĀ SLAVA

.

DZĪVES GAITU GALS Aizmirstais, pamestais sirmgalvis. — Godkāres un mcintkāres aptumšotais skatiens. —

Nepateicība ir pasaules alga! — Nāve vientulībā 1506. gada 20. maijā Valjadolidā. — Kur atdusaslielā jūras braucēja pīšļi? — Pēcteču prāvošanās ar karali.

No pēdējās ekspedīcijas Kolumbs atgriezās ļoti slims, izvārdzis, garīgi nomākts un fiziski salauzts.Sanluka- ras ostā viņu uz rokām nonesa no kuģa un aizveda uz Sevilju. Slimais sirmgalvis veltīgi cerēja,ka valdnieki ielūgs viņu galmā un uzklausīs ziņojumu par Lielo braucienu. Taču galmā neviens nelikās paradmirāli ne zinis. Tieši ap to laiku viņam labvēlīgi noskaņotā karaliene atradās uz nāves gultas. NoJamaikas sūtītā vēstule arī, acīm redzot, nebija spējusi izraisīt galmā nekādu interesi, jo šajā vēstījumāstarp žēlabainiem lūgumiem bija tikai daži neskaidri norādījumi, ka admirāļa karavelas esot sasniegušasMalakas pussalu un beidzot nonākušas pie bagātās Indijas. Karalis, aizņemts ar kariem Eiropā, vairsnedomāja par neveiksmīgo jūras braucēju.

Karaliene Isabella, uz kuru Kolumbs vēl joprojām lika lielas cerības, nomira 1504. gada 26.novembrī, savā testamentā pat nepieminējusi viņu un viņam dotos solījumus.

Tomēr slimais admirālis vēl nedomāja padoties nežēlīgajam liktenim un samierināties ar domu, kaviņš vairs nav vajadzīgs, ka viņa vietā tagad stājušies citi—• jaunāki, enerģiskāki, spējīgāki jūrasbraucēji un konkistadori.

Viņu bija sagrābusi viena vienīga neatvairāma mānijai un murgiem līdzīga doma: par katru cenuatjaunot kādreiz piešķirtās tiesības un privilēģijas, atkal atgūt visus augstos amatus, atgriezties Indijā kāvice- karalim un saņemt visus apsolītos ienākumus. Šim mērķim viņš ziedoja pēdējos spēkus, visasatlikušās mūža dienas. Godkāre un mantkāre galīgi bija aptumšojusi skaidro skatienu, kas kādreiz pūlējāssaskatit pāri bezgalīgajam okeānam jaunu zemju krastus.

Jāsaka gan, ka materiālā ziņā Kolumbam šajā laikā neklājās nemaz tik slikti. No ceturtā jūrasbrauciena viņš bija pārvedis daudz zelta, kā arī saņēmis daļu no savām bagātībām Espanjolā, tomēr jutāspiekrāpts, nodots un aizmirsts.

Viņš sūtīja vēstuli pēc vēstules dēlam Djego, kas atradās galmā, un lūdza, lai viņš aizstāvot tēvaintereses. Šajās 'vēstulēs nemitīgi skanēja viens vienīgs motīvs: «Atgādini visiem šiem ļaudīm par manuvārgšanu un par atalgojumu, kas man pienākas par maniem nopelniem!»

Sirmgalvis žēlojās, ka neesot saņēmis ne ceturto daļu no sava zelta Espanjolā, sūdzējās par sliktokolonijas pārvaldīšanu un neatlaidīgi piedāvāja savus padomus un pakalpojumus, solīdams ātri ievestEspanjolā īstu kārtību, ja vien viņam no jauna uzticēšot kolonijas pārvaldīšanu.

Interesanti atzīmēt, ka lielais jūras braucējs pēla Espanjolas pārvaldītājus gandrīz par tām pašāmneveiksmēm, par kurām pirms dažiem gadiem apvainoja viņu pašu: ienākumi no kolonijas esot niecīgi unto iemaksa karaļa kasē tīšām tiekot aizkavēta, pašreizējo vicekarali Ovando neviens neieredzot, salājāceļot citi stiprāki cietokšņi un uz turieni jānosūtot pieredzējis cilvēks, kas trīs mēnešos varot nodibinātstingru kārtību. Viņš varot būt noderīgs karalim, un neviens cits to nevarēšot izdarīt tik labi, jo neviensšajā ziņā neesot ieinteresēts vairāk par viņu.

Kolumbs bažījās arī par to, vai dumpīgie brāļi Por- rasi, kas bija palaisti brīvībā un atradās galmā,nav sākuši vīt pret viņu intrigas, un sūdzējās, ka abi šie vīri nemaz neesot derējuši saviem amatiem.Izmeklēšana to pierādīšot. «Viņu sacelšanās, ņemot vērā visu, ko biju darījis viņu labā, mani pārsteidzagluži tāpat, kā būtu brīnums, ja saule dotu tumsu gaismas vietā,» rakstīja Kolumbs. Viņš žēlojās arī parcitiem arestētajiem dumpiniekiem, kuri palaisti brīvībā un tagad nekaunoties pat ierasties galmā. Viņiemvajagot piespriest bargu sodu: «Vai kaut kas cits var būt neģēlīgāks un necilvēciskāks par šiemdumpiniekiem! Ja viņu augstības atstās šo lietu bez ievērības, kurš gan no jauna iedrošināsies vadīt ļaudisviņu dienestā!»

Kolumbs lūdza arī, lai valdnieks parūpētos par algas izmaksu uzticamiem cilvēkiem — ekspedīcijasdalībniekiem, kas atgriezušies mājās pēc ilgā jūras brauciena. Turpat viņš ierosināja, lai dēls papūlasieinteresēt galmu šo jauno zemju kolonizēšanā.

Interesanti atzīmēt, ka arī Djego Mendess, uzticamais Kolumba līdzgaitnieks, veltīgi pūlējās saņemtapsolīto atalgojumu par visiem saviem pūliņiem pēdējās ekspedīcijas laikā. Mendess lūdza Kolumbu, laitas viņam piešķirot uz visu mūžu galvenā tiesneša amatu Espanjolā. «Admirālis teica, ka darīšot to ļotilabprāt un ka tamlīdzīgs atalgojums esot niecīgs salīdzinājumā ar lielajiem nopelniem, ar kuriem es esotizcēlies viņa priekšā,» rakstīja Mendess. «Un viņš pavēlēja man pateikt visu to arī viņa dēlam, donamDjego, kas bija ļoti priecīgs par to, ka šis amats dāvināts man. Un dons Djego man paziņoja: ja viņa tēvsto devis man ar vienu roku, tad viņš esot gatavs to dot ar abām. Un tas viss ir tīrā taisnība, ko apzvēru pieaizkapa dzīves.»

Tomēr Mendess nekad nesaņēma šo atalgojumu. Djego pēc admirāļa nāves gan kļuva par Espanjolasgubernatoru, taču galvenā tiesneša amatā iecēla Bartolomē Kolumbu. Mendess rūgti žēlojās par šonepateicību un netaisnību — šis amats taču būtu devis veselu miljonu maravedi gadā: «Ja man būtu todevuši, es kļūtu pats bagātākais un cienījamākais cilvēks visā salā.»

Nepateicība ir pasaules alga — tā mūža vakarā varēja teikt ne viens vien jauno zemju iekarotājs.Jāatzīmē arī vēl kāda cita tikšanās — Kolumbu šajā laikā apciemoja Amerigo Vespuči, kas viņam

bija labi pazīstams no agrākajiem gadiem. Par šo ciemiņu Kolumbs rakstīja dēlam Djego 1505. gada 5.februārī: «Pirms divām dienām es runāju ar Amerigo Vespuči, kas tev nodos šo vēstuli; Vespuči ielūgtsgalmā sakarā ar navigācijas jautājumiem. Viņš aizvien bijis man draudzīgi noskaņots. Laime ne vienmēruzsmaidījusi viņam, un šajā ziņā viņa liktenis neatšķiras no daudzu citu ļaužu likteņiem. Viņa pasākumi nevienmēr bija tik sekmīgi, kā gribētos. Viņš izteica ļoti daudz draudzīgu nodomu attiecībā uz manu lietu undarīs mana labā visu, kas vien no viņa atkarīgs. Man bija grūti izlemt, kā viņš varētu būt man noderīgs…Padomā labi, ko viņš varētu palīdzēt, — viņš to izdarīs labprāt; tikai ierīko tā, lai viņš nemaz nenojauš,ka sniedz man palīdzību., Es viņam pastāstīju par savām darīšanām visu, ko par tām bija iespējams viņamteikt, neizslēdzot to, ko es paveicu un kāds par to bija mans atalgojums. Parādi šo vēstuli adelantado(Bartolomē), lai viņš izdomā, ar ko un kā Vespuči varētu būt man noderīgs.»

Šī vēstule liecina par Vespuči draudzību ar lielo jūras braucēju, tomēr nav ziņu, kas liecinātu, kaVespuči kaut kā mēģinājis palīdzēt pamestajam sirmgalvim.

Vēstules palika bez jebkādas atbildes, neraugoties uz tuvinieku un draugu pūlēm. Fernando atzinalīgumu ar Kolumbu par tik neizdevīgu, ka par tā atjaunošanu nevarēja būt nekādas runas. Tikai ārējapieklājība atturēja karali publiski atteikties no visām saistībām un solījumiem, ko viņš kopā ar mirušokaralieni bija devis Kolumbam. Tāpēc Fernando visādi vilcināja strīdīgā jautājuma izšķiršanu un klusēja.

1505. gada maijā Kolumbs, mazliet atkopies no smagās slimības, izkaulēja audienci pie karaļa undevās uz galmu. Fernando uzņēma sirmgalvi laipni, taču nekā neapsolīja. Kolumbs turpretim palikanelokāms un prasīja ievērot visus līguma punktus. Karalis savukārt visādi izlocījās un ierosināja, lai abupušu strīdu un pretenzijas izskata īpašs šķīrējtiesnesis. Kolumbs noraidīja šo priekšlikumu, jo uzskatīja,ka savas tiesības tam nemaz neesot jāpierāda, tāpat noraidīja ari valdnieka priekšlikumu apmainīt visustitulus un tiesības jaunatklātajās zemēs pret lielu muižu Spānijā un milzīgu pensiju.

Karalis uzdeva izskatīt strīdu īpašai padomei, taču tā nepavisam nesteidzās ar lēmumu.Bet tad uz Kastīliju no Flandrijas kopā ar savu vīru Austrijas valdnieku Filipu atbrauca princese

Huana, Isabellas un Fernando meita, Kastīlijas troņmantniece. Kolumbā iedegās jauna cerība — viņšsteigsies pretim jaunajai karalienei un lūgs, lai tā apstiprina viņa privilēģijas. No galma cauri Salamankaisirmgalvis atbrauca uz Valjadolidu, taču slimība no jauna viņu pieveica un viņš smagi sasirga.

Pārliecinājies, ka veltīgi gaidīt tiesību atjaunošanu un iecelšanu atpakaļ amatos, Kolumbs lūdzaFernando, lai viņš atzīst dēlu Djego par viņa titulu mantinieku: «Tā ir mana goda lieta. Pārējā ziņārikojieties, kā jums labpatīk. Atdodiet atpakaļ vai paturiet, skatoties pēc tā, kā atzīsiet par derīgāku jūsu

interesēm. Es palikšu apmierināts. Es domāju, ka manas vārgšanas galvenais cēlonis ir nemiers, kas graužmani šīs lietas nenoteiktā stāvokļa dēļ.»

Tomēr arī uz šo vēstuli Fernando nedeva nekādu atbildi.Neveiksmju satriektais sirmgalvis juta tuvojamies savu pēdējo stundu. Testamentā viņš no jauna

novēlēja savus titulus, tiesības, privilēģijas un ienākumus pēcnācējiem, kā arī aicināja sarīkot jaunukrusta karu uz Palestīnu, paredzot šim nolūkam daļu no saviem ienākumiem. Bez taift viņš uzdeva dēlamjo sevišķi rūpēties par Beatrisi, Ernando māti: «Viņas priekšā es esmu mūžīgs parādnieks, un tev tasjādara, lai atvieglotu manu sirdsapziņu, tāpēc ka uz manas dvēseles guļ smags slogs aiz iemesla, kuru manšeit nav tiesibu izskaidrot.»

Lielais jūras braucējs nomira 1506. gada 20. maijā turpat Valjadolidā. Viņu apraudāja nelielsdraugu un radinieku pulciņš, bet laikabiedri viņa nāvi nemaz nepamanīja un neievēroja vienkāršo sēruprocesiju, it kā apglabājamais būtu kāds nepazīstams ubags, nevis vīrs, kura slava pirms gadiem desmitsatrauca visu

Eiropu. Var tikai pabrīnīties, kā admirāli varēja aizmirst tik ātri un tik pilnīgi.Pagāja divdesmit septiņi gadi pēc viņa nāves, un tikai tad pilsētas oficiālajā hronikā parādījās

atzīme, ka pieminētais admirālis esot miris.Kolumbu apglabāja Valjadolidas klosterī, bet pēc trim gadiem viņa mirstigās atliekas pārveda uz

citu klosteri Seviljā. Tomēr arī šeit lielais jūras braucējs neatdusējās ilgi.Kolumbs bija lūdzis, lai viņa pīšļi atrastu mūžīgo mieru Espanjolas salā. Ap 1541. gadu admirāļa

mirstīgās atliekas aizveda pāri okeānam un guldīja tikko uzceltajā Santodomingo katedrālē. Te līdzāsviņam apglabāja arī viņa pēcnācēju un radinieku pīšļus. 1673. gadā ļoti spēcīga zemestrīce sagrāvakatedrāli. Atrokot drupas, savāca arī apglabāto pīšļus, taču tie sagrautajos kapos, acīm redzot, bijasajukuši.

Tomēr Kolumbs arī šeit nebija atradis īstu mieru. 1795. gadā Spānija atdeva Francijai Haiti salu(Kolumba Espanjolu). Valdība, vēlēdamās, lai lielā jūras braucēja mirstīgās atliekas paliktu Spānijasteritorijā, pavēlēja tās pārvest uz Havannu Kubā. 1796. gadā admirāli svinīgi apglabāja Havannaskatedrālē, taču Santodomingo garīdznieki vēlāk apgalvoja, ka uz Kubu esot aizvesti dēla Djego pīšļi.

Kāda leģenda stāsta, ka Santodomingo bīskaps, nevēlēdamies traucēt lielā jūras braucēja mieru, esotnorādījis uz viņa dēla šķirstu un tas esot aizvests uz Havannu. 1877. gadā Santodomingo katedrālē blakustukšajām Kolumba kapenēm atrastas vēl vienas kapenes ar svina sarkofagu. Uzraksts uz tā liecinājis, ka teglabājas Kolumba pīšļi.

Iedegās dedzīgi strīdi, kuros abas puses neskopojās ar pierādījumiem. Un tomēr nevienā šķirstā —ne Ha- vannā, ne Santodomingo — komisijas neatrada ne mazākās pazīmes no važām, kuras, pēc dēlaErnando apgalvojuma, ieliktas zārkā pēc admirāļa nāves.

19. gadsimta beigās, kad Kubas patrioti pēc ilgām, niknām kaujām beidzot nokratīja spāniešu jūgu,Koj lumba mirstīgās atliekas aizveda atpakaļ uz Spāniju un guldīja kapā Seviljas katedrālē, taču tagadneviens nevar noteikti apgalvot, kur īsti atradis savu pēdējo dusas vietu lielais jūras braucējs.

Pēc Kolumba nāves karalis tomēr nesarāva saites ar viņa ģimeni un nosūtīja Ovando vēstuli, kurāpavēlēja nodot Djego, admirāļa vecākajam dēlam, visu zeltu un citas vērtības, kas pienākas pieminētādona Djego tēvam kā pagātnē, tā arī nākotnē.

Djego saņēma mantojumā arī strīdu ar Spānijas karali. Fernando paziņoja Djego, ka viņš varotapsūdzēt Kastīlijas valdību tiesnešiem un tā lūkot pierādīt savu taisnību. Šķiet, dīvains fakts: pavalstniekstiesājas ar savu valdnieku! Tādas bija tā laika paražas un likumi.

Djego izdevās panākt to, ko tik neatlaidīgi un veltīgi centās sasniegt viņa tēvs. Jāpiezīmē gan, ka šīprāvošanās vilkās ārkārtīgi gausi, turklāt gandrīz divsimt gadus, un Djego dzīves laikā vēl nebūt nebijabeigusies. Tomēr jau pirms tiesas lēmuma viņa vēlēšanās tika pilnīgi apmierinātas, jo Djego bijasaradojies ar hercoga Albas dzimtu. Djego Kolumbu 1509. gadā karalis iecēla par pavaldoni Espanjolā,

citās salās un kontinenta zemēs, ko atklājis viņa tēvs, tomēr tikai uz laiku, kamēr būšot karaļa žēlastība ungriba, un piešķīra viņam desmito dalu no šo koloniju ienākumiem, jo tiesneši izskaidroja, ka valdniekamesot jāpilda savi solījumi.

Jaunais vicekaralis spožas svītas pavadībā svinīgi ieradās Santodomingo. Līdzi Djego kā Espanjolasgalvenais tiesnesis brauca arī Bartolomē Kolumbs, par ko rūgti žēlojās aizmirstais Djego Mendess.

Tomēr karalis visvisādi centās ierobežot jaunā vicekaraļa varu, bez viņa ziņas un piekrišanas iecēladažādas amatpersonas, sūtīja kontrolierus viņa darbības pārbaudei un vēlāk atstāja vicekaraļapārvaldīšanā vienīgi Espanjolu. Tālab Djego Kolumbs līdz pat nāvei 1526. gadā vairākkārt braukāja uzmetropoli, pūlēdamies aizstāvēt savas tiesības.

Prāvošanās ar valdnieku turpinājās. Djego mirstot bija atstājis sešus gadus vecu dēlu Luisu, un viņamāte atsacījās dēla vārdā no vicekaraļa titula un lielākās daļas ienākumu, toties izkaulēja viņam skanīgosVeragvas hercoga, Jamaikas marķīza, Indijas admirāļa titulus un desmit tūkstoš dukātu lielu pensiju gadā.

Arī vēlākajos gados daži no Kolumba pēcnācējiem joprojām prāvojās ar Spānijas karali, tomērneviens vairs neatguva ne tos titulus, ne varu, ne bagātības, pēc kurām tā bija alcis Kristofors Kolumbs,

MūžA VEIKUMA NEMIRSTĪGĀ SLAVA Leģendārais mūžs. — Idealizētais tēls. — Renesanses dižgars, civilizācijas nesējs, kristīgās

ticības sludinātājs un svētais vai iekarotājs un vergu tirgotājst — Nevīstoša slava par lielajiemģeogrāliskajiem atklājumiem. — Jaunās Pasaules atklāšana — nejaušība vai likumsakarība? —Normaņi atklājuši Ameriku par agru.

Cilvēces vēsturē grūti atrast citu ievērojamu vīru, kura atklājumiem būtu bijusi tik liela ietekme uzvēlākajiem vēsturiskajiem notikumiem un kura darbu un personības novērtējums būtu tik pretrunīgs unkrasi atšķirīgs, kurš būtu tā cildināts un arī tā pelts kā Kris- tofois Kolumbs.

Viņa mūža gaita līdzinās leģendai: nepazīstamais, nabadzīgais dženovietis, ienācējs no svešaszemes, vīrs, ko daudzi dēvēja par avantūristu bez dzimtenes, kam nepiederēja nekas, atskaitot ideju parrietumu jūras ceļu uz Indiju, iemantoja Spānijas bagātāko cilvēku un valdnieku atbalstu, realizēja tolaikšķietami fantastiskos plānus, šķērsoja okeānu un kļuva par admirāli un jaunatklāto zemju vicekarali arneaprobežotu varu.

Buržuāziskie vēsturnieki ilgi jo ilgi vijuši ap Kolumba galvu slavas un cildenuma oreolu,apgalvodami, ka tikai viņa ģēnijam Amerika varot pateikties par savu atklāšanu, kultūru un uzplaukumu.

Viņi ir idealizējuši lielo jūras braucēju un jūsmojuši par viņa cildenajiem, nesavtīgajiem nodomiemun slavenajiem darbiem, mēģinājuši iztēlot viņu par pārcilvēku, par ideālu, cildinājuši kā diženupersonību ar skaidru dvēseli, kā izcilu zinātnieku un domātāju ar

neaptverami plašu redzes loku, apjūsmojuši kā Renesanses laikmeta dižgaru, kas esot pacēlies pārividuslaiku zinātnes līmenim un aizsteidzies tālu priekšā savam laikam, cīnījies pret tumsību cilvēcesprogresa vārdā un tāpēc bijis gluži vientulīgs, nesaprasts. Tumši, neizglītoti skauģi un nelabvēļi visvisādipretojušies viņa iecerēm, likuši šķēršļus viņa ceļojumiem, vajājuši viņu, beidzot iekaluši važās un ļāvušinomirt nabadzībā.

Kristofora Kolumba mūžs patiešām aizritēja Renesanses laikmetā. Eiropā šajā laikā izveidojāslielās monarhistiskās valstis, attīstījās nācijas un buržuāziskā sabiedrība. Lielus panākumus guva tehnikaun ražošana, sākās ļoti spēcīgs mākslas, zinātnes, literatūras uzplaukums.

Kādus spožus, apbrīnojami daudzveidīgus talantus devis šis laikmets!To ievadot, diženie itālieši Dante, Pelrarka un Bo- kačo slavināja cilvēka gara pasauli un patiesu

mīlestību, kaislīgi šaustīja liekulību un askētismu. Cilvēka skaistumu, spēku un diženumu, dzirkstošudzīves prieku gleznās un skulptūrās pauda ģeniālie Itālijas mākslinieki Džoto, Botičelli, Leonardo daVinči, Rafaels, Mi- kelandželo un Ticiāns, aizgainīdami viduslaiku tumsonību.

Pretstatā viduslaiku teoloģiskajam pasaules uzskatam iesakņojās humānisms. Tas sludināja jaunucilvēka ideālu, ticību cilvēkam un viņa gigantiskajiem spēkiem, mācīja, ka cilvēkam jādzīvo pilnvērtīgadzīve, jāatmet askētisms, jānokrata ticības pinekļi. Humānisma idejas salauza baznīcas dzelžainodiktatūru gara dzīvē, ļāva iesakņoties brīvdomībai, no kuras vēlāk izauga materiālisms.

Tas bija laikmets, kad Tomass Mors un Tomazo Kam- panella jau sapņoja par gaišu nākotnessabiedrību bez apspiestības un ekspluatācijas, kad feodālismu dzēlīgi šaustīja lielais Fransuā Rablē, kaddienas gaismu ieraudzīja Vergīlija darbi, Homēra «Iliāda» un «Odiseja», seno antīko domātājusacerējumi.

Lielus sasniegumus guva zinātne. Kolumba laika biedrs, starp citu, bija arī ievērojamais poļuastronoms, pasaules heliocentriskās sistēmas izveidotājs Nikolajs Koperniks, viens no tiem Renesanseslaikmeta dižgariem, kas meta izaicinājumu baznīcas autoritātei dabas zinātņu jautājumos, apgalvodams, kaZeme līdz ar citām planētām griežas ap savu asi un riņķo ap Sauli.

Renesanse, pēc Fridriha Engelsa zīmīgajiem vārdiem, «bija vislielākais progresīvais apvērsums,kādu vien līdz tam cilvēce bija piedzīvojusi, laikmets, kam bija vajadzīgi titāni un kas radīja titānus pēc

sava domāšanas spēka, kaisles un rakstura, pēc savas daudzpusības un zināšanām. Cilvēki, kas nodibinājamoderno buržuāzijas virskundzību, bija viss kas, tikai ne buržuāziski aprobežoti cilvēki. Gluži otrādi —lielākā vai mazākā mērā viņus bija apdvesmojis šim laikam raksturīgais drosmīgu piedzīvojumu gars.Tolaik nebija gandrīz neviena ievērojama cilvēka, kas nebūtu veicis tālus ceļojumus, nerunātu četrās vaipiecās valodās, nemirdzētu vairākās jaunrades nozarēs.»

Gandrīz visi no šeit pieminētajiem Renesanses titāniem bija Kristofora Kolumba priekšgājēji vailaikabiedri. Gluži dabiski rodas jautājums: vai arī dženo- vieti skubināja laikmeta cildenās idejas?

Uz šo jautājumu grūti atbildēt pozitīvi. Kristoforu Kolumbu diemžēl nevar nostādīt uz Renesansesdižgara, zinātnieka un filozofa, progresa cīnītāja un humānista cildenā pjedestāla, kā to daudzi pūlējušiesizdarīt. Kolumbs nebija aizsteidzies priekšā savam laikam, viduslaiku ietekme uz viņu vēl bija pārākspēcīga.

Vai progresīvs zinātnieks būtu pareģojis pasaules galu, meklējis paradīzi zemes virsū un apšaubījisZemes lodveidīgumu? Un ko lai saka par viņa pagānu atgriešanas un Kristus kapa atbrīvošanas plāniem?

Kolumba zināšanas nebija tik plašas kā daudziem viņa laikabiedriem, viņa ģeogrāfiskie priekšstativisai juceklīgi. Lielais jūras braucējs veltīgi pūlējās saskaņot savus atklājumus ar naivajām bībelesleģendām un baznīcas tēvu spriedelējumiem. Daudzi fakti izraisa šaubas ari par Kolumba kā jūrasbraucēja prasmi un liecina, ka viņš bieži vien pieļāvis visai rupjas kļūdas, gan nosakot vietas ģeogrāfiskoplatumu, gan pārspīlējot atklāto salu lielumu.

Daudzi slavinājuši Kolumbu par kristīgās ticības izplatīšanu — tā esot bijusi viņa jūras braucienugalvenais mērķis. To, starp citu, apgalvoja arī liekulīgie Spānijas valdnieki un pats Kolumbs. Viņa dēlsErnando, veikli izmantodams uzvārda «Kolumbs» nozīmi (itāliešu valodā — «balodis»), salīdzinājissavu tēvu ar bībeles Noasa šķirsta balodi, kas nesis zaļo olīvas zaru — miera un kristīgās ticības zīmipāri okeānam uz pagānu zemēm.

Kolumbs patiešām bija dziļi reliģiozs, fanātisks katolis. Viņš pats apgalvoja, ka esot atklājis jaunāszemes kā debesu sūtnis un izredzētais un viņam esot lemts nest Kristu pāri okeānam, jo arī viņa vārdsKristofors nozīmējot «Kristus nesējs».

Daži pat ierosinājuši Kristoforu Kolumbu pasludināt par katoļu baznīcas svēto, ierīkot viņambaznīcās altārus, taču pāvests šādus ierosinājumus nav atbalstījis.

Tiešām, šo vīru grūti pieskaitīt svētajiem. Kolumba personība diezin vai var izraisīt simpātijas patviņa dedzīgākajos apjūsmotājos.

Attiecībās ar cilvēkiem viņš bieži vien bija netaisns, skarbs, viegli aizvainojams, aizdomīgs, nepratanovērtēt cilvēkus un iekarot viņu labvēlību, turpretim reizēm pieļāva nepiedodamu mīkstsirdību,nenoteiktību, neprata izraudzīties piemērotas amatpersonas, uzticējās necienīgiem ļaudīm.

Lielā jūras braucēja raksturs liekas tik pretrunīgs, it kā viņā iemājotu vairāki cilvēki. Fanātiskadievbijība viņa dvēselē mijās ar gluži pagānisku māņticību, sajūsma un entuziasms — ar dziļu pesimismuun izmisumu. Viņš bija drūms, nospiests, īdzīgs, nepazina humoru un smaidus, taču nekurnēdams pratapanest visas grūtības, ciešanas un trūkumus ar dzelžainu izturību. Viņš bija pieticīgs un maz rūpējās pargreznu, ērtu dzīvi, taču ar sīkstuļa rūpīgumu raizējās par ikvienu maksājumu, ko nesaņēma paredzētajālaikā, bija slimīgi godkārīgs un patmīlīgs.

Spožas slavas staros allaž pagaist personības un rakstura negatīvās iezīmes, tomēr lielā jūrasbraucēja tēlam pāri klājas tumša ēna, viņa pieminekļus apstaro asiņaina kauju, ugunsgrēku un inkvizīcijassārtu

atblāzma. Viņš bija pats pirmais bezgala garajā konkistadoru — Jaunās Pasaules iekarotāju,izlaupītāju un verdzinātāju, ekspluatētāju virknē. Vergu tirdzniecība un indiāņu iznīcināšana smagi apsūdzKolumbu. Vēstures tiesa nav spējusi attaisnot Indijas vicekarali, alkatīgu, slavas kāru iekarotāju, vergutirgotāju, kurš spāniešu konkistadoru briesmu darbus un neremdināmo mant- kāri liekulīgi maskējis arhumānām frāzēm, kuram jaunu zemju atklāšana bijusi līdzeklis bagātību saraušanai.

Un tomēr Kristofora Kolumba vārds ir nevīstošas slavas apvīts. To nemirstīgu darījuši lielieģeogrāfiskie atklājumi. Tieši viņš pirmais ar savām karavelām uzdrošinājās iziet nezināmā okeānaplašumos, kas biedēja pat pārdrošus un pieredzējušus jūrniekus, un praktiskās navigācijas jautājumospārspēja daudzus laikabiedrus, savus mērķus pūlējās sasniegt ar fanātisku, nesatricināmu neatlaidību unpārliecību. Lielajos jūras braucienos pelnīti iemantotā slava palikusi spoža arī pēc gadsimtiem.

Kristofors Kolumbs pirmais šķērsojis Atlantijas okeānu ziemeļu puslodes subtropu un tropu joslā unpirmais

Četri Kristofora Kolumba vēsturiskie braucieni pūri Atlantijas okeānam (1492.—1502. g.).no eiropiešiem kuģojis Kārību jūrā, atklādams visas Lielās Antiļu salas — Kubu, Haiti, Jamaiku un

Puerto- riko, lielāko daļu Mazo Antiļu salu no Dominikas līdz Virgīnijas salām, tāpat Trinidadu, Bahamassalu arhipelaga centrālo daļu, kā arī daudz sīku salu Kārību jūrā. Viņš uzsācis Dienvidamerikaskontinenta un Centrālās Amerikas zemes šauruma atklāšanu, pats gan neapjauzdams, ko īsti atradis. Tāpatviņš devis daudz vērtīgu ziņu par jūras straumēm, pasātiem, kompasa magnētadatas novirzēm, parjaunatklāto zemju dabas apstākļiem.

Bet varbūt Kristofora Kolumba atklājums bija nejaušs? Nebūt ne. Viņa ceļojumus kā likumsakarīguparādību izraisīja dzīves augošās vajadzības, ražošanas spēki, kas bija sasnieguši noteiktu attīstībaspakāpi, dzimstošā jaunā sabiedriskā iekārta — kapitālisms, kas nomainīja feodālismu. Tikai Spānija vaiPortugāle, pirmās jūras lielvalstis Eiropā, kam bija okeāna braucieniem piemēroti kuģi, spēja tajos laikossniegt lielajam jūras braucējam atbalstu, un viņš izgāja okeānā īstā laikā, lielo ģeogrāfisko atklājumudrudža priekšvakarā. Toreiz spāniešu un portugāļu jūrnieki pastāvīgi apsprieda iespēju sasniegt Indiju,dodoties pāri okeānam rietumu virzienā, un braucieni uz Labās Cerības ragu agri vai vēlu būtu aizvedušikuģus arī uz Jauno Pasauli. Par to liecina portugāļu jūras braucēja Kabrala ekspedīcija 1500. gadā, kadviņš, burādams uz Indiju pa Vasko da Gamas pēdām, atklāja Brazīlijas krastus, noturēdams to par salu unturklāt nenojauzdams, ka te slēpjas vesels kontinents. Tātad bez Kolumba Amerikas atklāšana būtunokavējusies tikai par dažiem gadiem. Turpretim Kolumba apjūsmotāji nepamatoti pūlējušies apgalvotpretējo. Šajā sakarā Marks Tvens stāstā «Noslēpumainais svešinieks» liek teikt viszinim eņģelim, pašasātana brāļadēlam, šādus ironijas pilnus vārdus: «Bez Kolumba Amerikas atklāšana notiktu vēl divsimtgadu vēlāk. Es to zinu pavisam droši.»

Bet vai pirms Kolumba neviens eiropietis nekā nezināja par kontinentu aiz okeāna, par tālajāmaizjūras zemēm? Lielais jūras braucējs patiešām nevar pretendēt uz Amerikas pirmatklājēja godu. Viņampar piecsimt gadiem aizsteigušies priekšā vikingi jeb normaņi, Dānijas un Skandināvijas pussalaskareivīgie iedzīvotāji. Viņi jau 9. gadsimtā, sirodami pa jūrām, sāka apmesties uz dzīvi ziemeļu salāsIslandē un Grenlandē. No turienes normaņu kuģi ap 1000. gadu devās vēl tālāk uz ziemeļiem un rietumiem— pat līdz Amerikas kontinenta krastiem, kur piestāja vairākās vietās.

Tā normaņi jau piecsimt gadu pirms Kolumba bija sasnieguši Amerikas piekrasti apmēram uz 40° z.pl., tomēr neizveidoja tur pastāvīgas kolonijas, kaut arī vēl vairākkārt burāja uz šiem krastiem.

Šos braucienus nekad gluži neaizmirsa ne Islandē, ne arī Dānijā un Norvēģijā, bet nepiešķīra tiemsevišķu nozīmi, jo jaunās, tālās zemes nevilināja ar kaut kādām sevišķām bagātībām. Vēlāk, 14. gadsimtā,

normaņi pat iekļuvuši dziļāk Amerikas kontinenta ziemeļu daļā. Ziņas par braucieniem uz Amerikaskrastiem ilgi glabājās ļaužu atmiņā un senajās ziemeļnieku varoņdzies- mās sāgās.

Taču normaņi bija sasnieguši Amerikas krastus pārāk agri. Ko gan tolaik varēja meklēt šajā tālajāzemē Eiropas bruņinieki, tirgotāji vai zvēru mednieki? Meži ar zvēriem, neiekoptas, maz apdzīvotaszemes varēja atrast tepat Eiropā. Tuksnesīgajos krastos uzņēmīgie tirgotāji nevarēja cerēt uz labu peļņu,un pārdrošie jūras laupītāji tur veltīgi meklētu bagātas pilsētas un ciematus.

Normaņu braucieni nekādā ziņā neietekmēja Kristo- fora Kolumba lielos atklājumus. Nav nekādupierādījumu, ka Kolumbs jaunībā būtu apmeklējis Islandi un tur savācis ziņas par senajiem braucieniempāri okeānam. Ko viņš būtu Islandē uzzinājis? Tikai to, ka normaņi kādreiz atklājuši skarbas, nemīlīgaszemes Eiropas ziemeļrietumos un tālos ziemeļos, ar kurām sakari uz laiku pārtrūkuši.

Tātad normaņu braucienus uz Ameriku nevar uzskatīt par Amerikas atklāšanas sākumu. Tienenodibināja pastāvīgus sakarus starp Amerikas un citu pasaules daļu tautām un neizveidoja nekādusjaunus ģeogrāfiskus priekšstatus. Tikai Kolumba ceļojumi nodibināja šos sakarus, deva jaunu virzienuAmerikas

Normaui izkāpj svešajos krastos (pēc veca zīmējuma).vēsturei un spēcīgi ietekmēja Eiropas, Āfrikas un Āzijas vēsturi.Tāpēc tikai Kolumba ceļojumus var uzskatīt par Amerikas atklāšanas sākumu, atklāšanas ievadījumu,

un normaņu agrīnie atklājumi nebūt nemazina Kristofora Kolumba — Amerikas atklājēja nopelnus.Spāniešu rakstnieks Blasko Ibanjess par lielo jūras braucēju teicis zīmīgus vārdus, kam pilnā mērā

var pievienoties:«Kolumbs nebija ne svētais, ne zinātnieks. Viņš bija tikai izcils cilvēks, apveltīts ar kaislīgu iztēli un

apbrīnojamu gribasspēku, dzejnieka dvēseli un tirgotāja ai-, katību, palaikam nevaldāmi drosmīgs,palaikam ārkārtīgi piesardzīgs, tā ka pat atstāja nepabeigtus lielāko daļu savu pasākumu; ģeniāls daudzossavos spriedumos un tai pašā reizē neizprotami akls un stūrgalvīgs citos. Galu galā varam teikt: tas bijacilvēks ar milzīgu talantu un tikpat milzīgiem trūkumiem, apveltīts ar sevišķu likteņa labvēlību savā

pirmajā ceļojumā un tāpat likteņa vajāts visos pārējos, atklājis Jauno Pasauli, bet tā arī nekad par toneuzzinājis, — kļūda, kas sagādājusi viņam vislielāko slavu un izraisījusi grandiozas sekas cilvēcesvēsturē.»

Tas patiešām bija vissatricinošākais un vissvarīgākais pēc savām sekām ģeogrāfiskais atklājumscilvēces vēsturē.

KĀPĒC AMERIKA, NEVIS KOLUMBIJA? Florencletis Amerigo Vespuči un viņa ceļojumi. — Iz\'eicigs tirgotājs vai viens no lielākajiem

jaunu zemju atklājējiem? — Par trīsdesmit divām lappusēm — nemirstība. — Slava pārvēršaskaunā un negodā. — Nosaukums «Amerika» — nejaušību un kļūdu rezultāts, piemineklis cilvēkunetaisnībai.

Pats Kolumbs gan līdz pat mūža galam ticēja, ka atklājis jūras ceļu uz Indiju un sasniedzis Āzijaspiekrasti, nevis kādu jaunu kontinentu. Par šiem maldiem vēl joprojām liecina Vestindijas nosaukums, kassagla-

Amerigo Vespuči (pēc senas gleznas),

bājies Kārību jūras salām. Kolumba vārdā nosaukta tikai Kolumbija — viena no Dienvidamerikasrepublikām, nevis viņa atklātā Jaunā Pasaule. Starp citu, arī vienu provinci Kanādas rietumos sauc parBritu Ko- lumbiju.

Turpretim Jaunā Pasaule nosaukta florencieša Amerigo Vespuči vārdā par Ameriku.Kā tas varēja noliki? Kas bija Amerigo Vespuči?Vespuči dzimis Itālijā, Florencē, 1454. gadā ne visai bagātā notāra ģimenē un kļuvis par baņķiera

Lorenco Mediči firmas ierēdni. Firmas īpašnieka uzdevumā viņš uzturēja sakarus ar Mediči pārstāvjiemSpānijā.

1492. gadā Amerigo Vespuči pārcēlās uz Spāniju un apmetās Seviljā kā baņķiera Berardi pārstāvis.Berardi piedalījās Kolumba pirmās ekspedīcijas finansēšanā, un tā Vespuči iepazinās ar lielo jūrasbraucēju, kurš līdz pat mūža vakaram florencieti uzskatīja par savu draugu un labvēli.

Amerigo Vespuči dzīve tādējādi bija cieši savijusies ar tāliem jūras braucieniem. Dzīšanās pēcpeļņas tolaik bija cieši saistīta ar ceļošanas, piedzīvojumu un avan- tūrisma alkām, tāpēc nav nekādsbrīnums, ka arī viņš pats ir devies pāri okeānam. Tomēr tagad grūti noskaidrot, cik jūras braucienos īstipiedalījies florencietis. Savās vēstulēs Amerigo Vespuči stāsta par četriem jūras braucieniem, kuros

viņš esot ņēmis dalību — divas reizes ar spāniešu, divas pēdējās reizes ar portugāļu kuģiem.Tomēr lielais vairums vēsturnieku domā, ka no visiem četriem Vespuči pieminētajiem braucieniem

viņš piedalījies tikai vienā ekspedīcijā Ohedas vadībā 1499. gadā uz Pērļu krastu. Ne vēlāk kā 1501.gadā Vespuči pārgājis Portugāles dienestā un, iespējams, piedalījies vienā vai divās ekspedīcijās uzdienvidu puslodi gar Jaunās Pasaules krastiem. 1504. gadā viņš atgriezies Spānijā un pēc četriem gadiemiecelts par Kastīlijas galveno pilotu (stūrmani), Spānijas navigācijas dienesta vadītāju, kura pienākumosietilpa apmācīt stūrmaņus mērinstrumentu, astrolabu un kvadrantu lietošanā, kā arī pārbaudīt viņuzināšanas un prasmi savienot teoriju ar praksi, izsniegt viņiem diplomus, kā arī sastādīt un aizvienpapildināt ar jauniem materiāliem slepenu pasaules karti. Šis fakts apliecina Vespuči ievērojamāszināšanas navigācijas jautājumos.

Par saviem atklājumiem Amerigo Vespuči rakstījis vēstulēs. Pirmajā braucienā (1497. gadā) viņš,spriežot pēc vēstules, esot atklājis (tātad jau pirms Kolumba) gan Dienvidamerikas, gan Meksikas krastusun no turienes vēl devies uz ziemeļiem līdz 28° — 30° z. pl.. Otrajā ekspedīcijā viņš kā viens nostūrmaņiem kuģojis kopā ar Ohedu uz Dienvidamerikas krastiem. Sī ekspedīcija jau pieminēta iepriekš,un par Vespuči piedalīšanos lajā nav nekādu šaubu. 1501. gada maija vidū Vespuči, pēc viņa vārdiem,devies savā trešajā ekspedīcijā. Trīs portugāļu karavelas (ekspedīcijas vadītāja vārds palicis nezināms)izbraukušas uz Rietumāfrikas krastiem un no turienes uz Zaļā Raga salām. Tad sekojis deviņu nedēļu garšbrauciens pāri okeānam uz dienvidu puslodi. Piecas nedēļas esot plosījušās vētras. Augusta sākumā jūrasbraucēji sasnieguši kādu lielu zemi un burājuši gar tās krastiem uz dienvidiem, atklādami lieliskus līčus,upju grīvas un zemes ragus, iezīmēdami kartē milzīgi plašu jaunās zemes piekrasti no 5° līdz 25° d.pl.vairāk nekā trīstūkstoš kilometru garumā. To apliecina arī saglabājusies primitīva karte. Vespuči raksta,ka kuģi 1502. gada februārī esot sasnieguši 32° d. pl., taču kartē šis sasniegums nav atzīmēts.

Šeit portugāļu virsnieki, pēc Vespuči apgalvojuma, esot vienprātīgi izvēlējuši viņu par ekspedīcijasvadītāju. Viņš esot atstājis piekrasti un šķērsojis okeānu dienvidaustrumu virzienā, sasniedzot pat it kā52° d. pl. Tālu dienvidos jūras braucēji pamanījuši kādu drūmu, nemīlīgu zemi, bet miglas un sniegputeņadēļ nevarējuši izkāpt krastā.

Pēc trīsdesmit trim dienām, noburājuši ap septiņtūkstoš kilometru, viņi sasnieguši Gvineju. TātadAmerigo Vespuči, pēc viņa vārdiem, vadījis pirmo ekspedīciju antarktiskajos ūdeņos, tomēr viņa sniegtāsziņas par šo braucienu ir ļoti miglainas un pretrunīgas.

Un tomēr šīs trešās ekspedīcijas apraksts (šis ceļojums, acīm redzot, patiešām ir noticis īstenībā,vēsturnieki apšauba tikai Vespuči līdzdalību tajā un viņa sniegto ziņu pareizību) atnesis Amerigo Vespučipasaules slavu, jo viņš pirmais no visiem tā laika jūras braucējiem pratis par to pastāstīt Medičiadresētajā vēstulē interesanti, dzīvi, tēlaini, ar īstu literāta talantu.

Kā teikts vēstulē, viņš portugāļu karaļa uzdevumā devies pāri okeānam un divus mēnešus un divasdienas atradies zem tik melniem pērkona padebešiem, ka nav redzējis ne sauli, ne mēnesi. Kuģinieki jauzaudējuši cerības sasniegt krastu, bet tad 1501. gada 7. augustā, pateicoties viņa kosmogrāfa zināšanām,beidzot ieraudzījuši zemi. Tā bijusi brīnišķīga zeme, kur ļaudis nepazīstot smagu darbu, kur koki un tīrumibez kopšanas dodot bagātīgus augļus, kas eiropiešiem neesot pazīstami, jūrā čumot un mudžot zivis, upēsun avotos plūstot dzidri, vēsi ūdeņi, no jūras pūšot spirgtas brīzes, un biezie meži, kur daudz dažādu svešuzvēru un putnu, pat vislielākajā karstumā dodot dzestru paēnu. Cilvēkiem šeit esot sarkanīga ādas krāsa,jo viņi visu mūžu staigājot kaili un iedegot saulē, viņiem neesot ne apģērba, ne rotas lietu, ne arī kāda citaīpašuma. Viņi esot visai mežonīgi ļaudis, viņiem viss esot kopējs, pat sievas.

Iezemiešiem neesot ne vadoņu, ne tempļu, ne elku dievu, viņi nepazīstot naudu un tirdzniecību undzīvojot lielā naidā ar kaimiņiem, bieži kaujoties un nogalinot cits citu visai nežēlīgā veidā. Viņipārtiekot no cilvēku gaļas, ko sālot un glabājot uz māju jumtiem, un brīnoties, kāpēc baltie cilvēkinemielojoties ar šādu gardumu. Kāds iezemietis lielījies, ka viens pats apēdis trīssimt cilvēku.

Tomēr šo iezemiešu dzīve esot tik brīnišķīga, ka Amerigo Vespuči piebilst: «Ja kaut kur ir paradīze

zemes virsū, tad, acim redzot, netālu no šejienes.»Amerigo Vespuči vēstulē pastāstījis arī par krāšņajām dienvidu zvaigznēm, kas esot pavisam citādas

un veidojot svešādus zvaigznājus.Turklāt viņš apsolijis pastāstīt nākamajā grāmatā vēl par citiem saviem ceļojumiem, lai piemiņa par

tiem saglabātos pēcnācējos.Taču galveno ievērību kā par brīnumu izraisīja nevis pats vēstules saturs, gleznainais, interesantais

izklāsts, bet gan divi vārdi tās virsrakstā: «Mundus No- vus» («Jaunā Pasaule»).Līdz tam Eiropā uzskatīja par lielāko ģeogrāfisko atklājumu divus jūras ceļus uz Indiju, ko bija

atraduši Kolumbs un Vasko da Gama, braukdami Jcatrs savā virzienā. Viņi abi tātad bija sasniegušiĀzijas krastus, tikai katrs no savas puses.

Turpretim Amerigo Vespuči, spriežot pēc viņa vēstulēm, ceļā uz rietumiem atklājis nevis Indiju,nevis Āziju, bet gan pilnīgi nezināmu zemi starp Eiropu un Āziju, jaunu pasaules daļu un to nosaucis parJauno Pasauli. Viņš par to raksta sīkāk: «Nevienam no mūsu senčiem nebija ne mazākā priekšstata parzemēm, kuras mēs redzējām, un par to, kas tajās atrodas; mūsu zināšanas ir tālu pārspējušas senčuzināšanas. Lielais vairākums no viņiem domāja, ka uz dienvidiem no ekvatora nav kontinenta, bet ir tikaibezgalīgs okeāns, ko viņi nosauca par Atlantijas okeānu; un pat tie, kuri atrada par iespējamu kontinentapastāvēšanu, dažādu iemeslu dēļ turējās pie domas, ka tas nevarot būt apdzīvots. Tagad mans brauciens irpierādījis, ka tāds uzskats ir aplams un asā pretrunā ar īstenību, jo uz dienvidiem no ekvatora es atklājukontinentu, kur dažas ielejas ir cilvēku un dzīvnieku jiaudz biezāk apdzīvotas nekā mūsu Eiropā, Āzijā unĀfrikā; turklāt tur ir patīkamāks un maigāks klimats nekā citās mums pazīstamās pasaules daļās.»

Vespuči ar apgalvojumu, ka atklājis Jauno Pasauli, it kā padarījis zemeslodi daudz plašāku, kaut aripats nemaz nenojauta, cik liels īstenībā ir šis jaunais kontinents. Tomēr viņš viens no pirmajiem saprata,ka tas ir patstāvīgs, un šo domu arī izteica pavisam skaidri un nepārprotami.

«Šajā nozīmē Vespuči patiešām ir atklājis Ameriku,» rakstīja Stefans Cveigs, «jo katrs atklājums,katrs izgudrojums kļūst vērtīgs, ne tikai pateicoties tam, kurš to paveicis, bet vēl vairāk pateicoties tam,kurš atklājis tā patieso jēgu un īsteno spēku ..

Vespuči vēstule iekvēlināja visas Eiropas ziņkārību. To no itāliešu valodas pārtulkoja latīņu valodā,lai visi izglītotie ļaudis zinātu, cik brīnišķīgi atklājumi izdarīti šajās dienās, cik nezināmu pasauļu atklātsun ar ko tās bagātas, kā teikts nelielās brošūras virsrakstā. To visur labprāt pirka, lasīja un pārlasīja, jocilvēki tiecās uzzināt par jaunajām zemēm aiz okeāna. Brošūru pārtulkoja arī citās valodās un drīz vienievietoja ceļojumu aprakstu grāmatās. Zinātnieki, ģeogrāfi, kosmo- grāfi, grāmatu iespiedēji un arī lasītājiar nepacietību gaidīja, kad autors pastāstīs par saviem ceļojumiem sīkāk, kā to bija solījis.

1503. gada maijā vai jūnijā Amerigo Vespuči devies ceturtajā braucienā. No Lisabonas uzDienvidaustrumu Āziju izgājušas sešas karavelas, lai sasniegtu Malaku pa rietumu ceļu apkārtjaunatklātajām zemēm. Vienu no karavelām komandējis Vespuči. Ziņas par šo braucienu ir visai trūcīgas.Portugāli šķērsojuši ekvatoru un okeānā ieraudzījuši kādu klinšainu salu. Flagmaņ- kuģis te uzskrējis uzrifa un nogrimis, bet ļaudis izglābušies. Vespuči ar dažiem matrožiem laivā aizbraucis uz salu, laiizraudzītos kuģiem drošu enkurvietu, taču tur pēc nedēļas atbraukusi tikai viena karavela. Četri citi kuģiaizbraukuši uz «Svētā Krusta Zemi» Brazīliju, iepriekš vienojušies sastapties Baijas līcī. Vespuči turdivarpus mēnešus veltīgi gaidījis pārējās karavelas. Tad viņš braucis uz dienvidiem gar piekrasti. Uz 18°d. pl. kapteinis pavēlējis uzcelt fortu un atstājis tur dalu jūrnieku no bojā gājušā flagmaņkuģa, apgādājottos ar ieročiem un pārtiku. Kuģis tur uzturējies piecus mēnešus, un jūrnieki pa to laiku devušies gājienoszemes iekšienē pat divsimt piecdesmit kilometru tālu. 1504. gada jūnijā kuģis ar sarkankoka kravuatgriezies Lisabonā.

Par šo ceļojumu un iepriekšējām ekspedīcijām Amerigo Vespuči 1504. gadā rakstījis vēstuli PjeroSoderini, Florences augstmanim, savam bērnības draugam. Vēstuli publicēja kāds Florences grāmatuiespiedējs brošūrā itāliešu valodā ar nosaukumu: «Amerigo Vespuči

vēstule par salām, ko viņš atklājis viņa četru ceļojumu laikā». Šie četri jūras braucieni ierindojot šonepazīstamo tirgotāju starp tā laika lielākajiem jūras braucējiem un jaunu zemju atklājējiem.

Amengo Vespuči šās brošūras trīsdesmit divās lappusēs pastāstījis vēl daudz jaunu ziņu par brīvo unlaimīgo iezemiešu dzīvi, aprakstījis arī kaujas ar naidīgi noskaņotām ciltīm, kuģu bojā eju, niknassadursmes ar cilvēkēdājiem — kanibāliem un milzu čūskām, sniedzis ziņas par dzīvniekiem, augiem uncilvēku dzīvi, bet beigās apsolījis pabeigt lielu apcerējumu par jaunajām pasaules daļām.

Pēc Stefana Cveiga vārdiem «… tas ir viss Amerigo Vespuči literārais mantojums, visai niecīga unne pārāk vērtīga bagāža ceļā uz nemirstību. Bez pārspīlējuma var teikt: nekad vēl cilvēks, tik mazuzrakstījis, nav kļuvis tik slavens; vajadzēja nākt nejaušībai pēc nejaušības, kļūdai pēc kļūdas, lai paceltušo sacerējumu tik augstu pār viņa laikmetu, lai mūsu laikmets saglabātu viņa vārdu …»

Kādas tad ir šīs nejaušības un kļūdas?1504. gadā Itālijā izdeva ceļojumu aprakstus, kuros ietilpa ziņas par Vasko da Gamas braucieniem,

kā arī par Kolumba pirmo ekspedīciju, bet 1507. gadā nāca klajā plašāks krājums, kur pievienoti aprakstiarī par Kabrala braucienu, Kolumba trim ekspedīcijām un Amerigo Vespuči «Mundus Novus». Šīkrājuma sastādītājs devis tam virsrakstu: «Jaunā Pasaule un jaunās zemes, ko atklājis Amerigo Vespuči noFlorences». Šo grāmatu izdeva daudzas reizes, līdz ar to uzdodot Vespuči kā visu šo jauno zemjuatklājēju, kaut arī tekstā viņa vārds minēts tikai blakām Kolumbam un citiem jūras braucējiem.

Sendjē pilsētiņā Lotringā 16, gadsimta sākumā darbojās ģeogrāfijas pulciņš. Viens no tā locekļiem— jauns zinātnieks Martins Valdzēmillers uzrakstīja nelielu darbu «Ievads kosmogrāfijā» un izdeva to1507. gadā kopā ar divām Amerigo Vespuči vēstulēm latīņu tulkojumā.

Šajā grāmatā pirmo reizi sastopams nosaukums

Teksts no Valdzēmillera grāmatas «Ievads kosmografijā», kur pirmo reizi pieminēts Amerikasnosaukums.

«Amerika», bet Kolumba vārds nav pat pieminēts. Aprakstot pasauli, kādu to pazinis vēl Ptolemajs,pateikts, ka tās robežas gan esot paplašinājuši arī citi ļaudis, tomēr cilvēce par jaunajiem atklājumiemuzzinājusi tikai no Amerigo Vespuči. Turklāt viņš nosaukts par šo jauno zemju pirmatklājēju. TurpatValdzēmillers ieminējies, ka ceturto pasaules daļu vajadzētu nosaukt par Amerigo zemi vai par Ameriku.

Dažas nodaļas tālāk Valdzēmillers atkārtoja šo priekšlikumu: «Šodien šīs pasaules daļas (Eiropa,Āfrika un Āzija) jau pilnīgi izpētītas, bet ceturto pasaules_daļu atklājis Ameriks Vespuči. Un, tā kāEiropa un Āzija nosaukta sieviešu vārdos, tad es neredzu- nekādu šķēršļu, lai nosauktu šo jauno apgabalupar Ame- rigu — Amerigo Zemi vai Ameriku pēc gudrā vīra, kas to atklājis.»

Ar šo priekšlikumu Valdzēmillers diezin vai bija gribējis kaut kā mazināt Kolumba slavu unnopelnus, Viņš, tāpat kā citi 16. gadsimta sākuma ģeogrāfi, domāja, ka Kolumbs un Vespuči atklājušijaunās zemes dažādās pasaules daļās: Kolumbs plašāk izpētījis Āziju, Vecās Pasaules salas un pussalas,Austrumāzijas tropu joslu, bet Vespuči atklājis «ceturto pasaules daļu», Jauno Pasauli, senu kontinentu,kas aizstiepjoties uz abām pusēm no ekvatora.

Rietumu puslode uz Sēnera globusa (1515. g.).Valdzēmillers iespiedis vārdu «Amerika» ari brošūras lappuses malās un bez tam ierakstījis to

klātpievienotajā pasaules kartē. Protams, zinātnieks nenojauta, ka vēlāk šo nosaukumu attiecinās uzmilzīgu kontinentu, kas aizstiepjas abās puslodēs no Patagonijas līdz Aļaskai. Sākumā nosaukums«Amerika» apzīmēja vienīgi Brazīlijas ziemeļus, tā saucamo «Svētā Krusta zemi» jeb Jauno Pasauli, betvēlāk — abas Amerikas daļas, ko kartēs jau iezīmēja kā vienotu kontinentu. Pagāja daži gadi, unValdzēmillers, saņēmis vairāk ticamas ziņas par Jaunās Pasaules īsto atklājēju, izsvītroja no savasgrāmatas jaunā izdevuma visu, kas atliecās uz Vespuči ceļojumiem, un visur florencieša vārdu aizstāja arKolumba vārdu. Tomēr šīs kļūdas labojums nāca pārāk vēlu.

Amerigo Vespuči slava auga augumā, turpretim Kolumbu šajos gados pasaule šķita gluži aizmirsusi.16. gadsimta otrajā pusē nosaukums «Amerika» abiem kontinentiem ieviesās daudzās kartēs un uz

daudziem globusiem. To nelietoja vienīgi Spānijā un daļēji arī Itālijā. Spānieši vēl joprojām rakstīja uzsavām kartēm «Indija», «Rietumindija», «Jaunā Pasaule».

Taču jaunais nosaukums — Amerika izraisīja ari iebildumus un protestus. Vespuči apvainojaapzinātā viltojumā. Sirmais Laskasass arī bija ievērojis Amerikas nosaukumu un iedegās svētās dusmās.Viņš nosauca Vespuči par viltnieku un krāpnieku, kas pēc admirāļa nāves izmantojis izdevīgu gadījumu,lai pierakstītu sev jaunā kontinenta pirmatklājēja slavu.

Uzbrukumi Amerigo Vespuči nemitējās. Zinātniekus pārņēma satraukums — Vespuči tātad bijiskrāpnieks! Pacēlās pat balsis, kas prasīja aizliegt Amerikas nosaukuma lietošanu. 17. gadsimtā AmerigoVespuči slava aptumsa, turpretim Kolumbu no jauna sāka daudzināt kā savā laikā neatzītu varoni, visusviņa trūkumus un kjūdas notušēja. Visas viņa pārdzīvotās grūtības un ciešanas sāka dramatiski pārspīlēt,stāstīja dažādas leģendas. Admirāļa ienaidnieki, jo sevišķi Bovadilja un Fonseka, bijuši nekrietni nelieši,bet pats zemiskākais no tiem — Amerigo Vespuči, skaudīgs, ļauns, nenovīdīgs, gļēvs cilvēks, turklāt tikbailīgs, ka pats nemaz nav uzdrošinājies kāpt uz kuģa. Aiz skaudības viņš, kabinetā sēdēdams, nozadzisKolumba slavu un pieraksti j is to sev.

Tikai 19. gadsimta sākumā ievērojamais vācu ģeogrāfs Aleksandrs Humbolts mēģināja aizstāvēt,šķiet, nepelnīti apvainoto florencieti. Pret Amerigo Vespuči taču nevērsās pat Kolumba mantinieki undraugi, arī

Spānijas valdība, prāvodamās ar lielā jūras braucēja pēcnācējiem, neizmantoja savās interesēs

Amerigo Vespuči kā cilvēku, kurš jau pirms Kolumba it kā atklājis jauno kontinentu. Turklāt nedrīkstētuuzkraut Amerigo Vespuči atbildību par faktu un datu sagrozījumiem, jo viņš pats personīgi nav izdevisnevienu savu vēstuli un, dzīvodams Spānijā, nespēja izsekot, kas notiek ar tām ārzemēs. Tajos laikos arliterārajiem sacerējumiem rīkojās bez kādām ceremonijām, tos pārgrozot, īsinot un pārdēvējot, turklātnemaz neprasot autora piekrišanu. Droši vien arī Vespuči vēstules pirms publicēšanas izdevēji bijapapildinājuši, pārstrādājuši un izkropļojuši pēc sava prāta.

«Vai šo viltojumu nav izdarījuši bez Amerigo ziņas ceļojuma aprakstu sakārtotāji?» jautājaHumbolts. «Vai varbūt tas viss ir tikai sekas no neskaidra notikumu izklāsta un neprecīzām ziņām?»

Uz šiem jautājumiem sniegt atbildi ir ārkārtīgi grūti.Humbolts turpina: «Kas attiecas uz lielā kontinenta nosaukumu, … tad tas ir piemineklis cilvēku

netaisnībai. Pilnīgi dabiski galu galā pierakstīt šādas netaisnības cēloni tam, kurš likās tanī visvairākieinteresēts. Tomēr dokumentu studēšana pierādīja, ka neviens noteikts fakts neapstiprina šo pieņēmumu.

.. .Laimīgu apstākļu sakrišana deva viņam slavu, un šī slava trīs gadsimtus gūlās kā smags slogs uzviņa piemiņu, jo deva ieganstu nomelnot viņa raksturu. Tāds stāvoklis cilvēka nelaimju vēsturē ir ļoti rets.Sis piemērs rāda kaunu, kas aug līdzi slavai.»

Cik dīvains paradokss! Kolumbs atklāja Ameriku, bet to neapzinājās, Vespuči to neatklāja, bet viensno pirmajiem saprata, ka Amerika ir jauns kontinents. Ar to pietika, lai viņa vārds uz laiku laikiem tiktuierakstīts lielajā cilvēces slavas grāmatā.

VAI ZELTA LAIKMETA SĀKUMS? Konklstadori Kolumba pēdās. — Spānija — pasaU' Ies impērija. — Zelta lāsts — panīkums un

naba' dzība. — Varenības noriets. — Kapitālistiskās ražošanas ēras rītausma — asiņaina lappusecilvēces vēsturē. — Indiāņu draugs un aizstāvis Laskasass — vergu tirdzniecības iniciators. —Ālrika — vergu medību rezervāts. — Koloniālās sistēmas izveidošanās. — Kristolora Kolumbaatklājumu vēsturiskā un revolucionārā nozīme.

Pa Kolumba pēdām pāri okeānam, pieteicot cīņu spāniešu un portugāļu kundzībai uz jūras, drīz viendevās arī angļi, franči un citu zemju jūrnieki. Tropu joslā ekspansiju turpināja spānieši. Pēc Espanjolasiekarošanas kārta pienāca citām Antiļu salām — Kubai, Jamaikai, Puertoriko. Piedzīvojumu un zeltameklētāju straume sāka gāzties ari uz Centrālās Amerikas krastiem. Vasko Nunjess Balboa, šķērsojisPanamas zemes šaurumu, atklāja «Dienvidu jūru» (Kluso okeānu) un pārveda ziņas par neizsakāmibagātām zemēm tās k rastos.

Šeit no jauna uzbangoja tāds pats laupīšanu, dedzināšanas un slepkavošanas vilnis kā Espanjolā unKubā, zīdā un samtā tērptie bruņinieki un salašņas laupīja zeltu un vergus un mira badā un purva drudzī,krita kaujās ar indiāņiem.

Tad valodas par zeltu aizvilināja konkistadorus uz Meksikas līča krastiem. Dažu gadu laikā gājabojā maiju un acteku valstis ar augsti attīstītu kultūru. Viņu zemes Meksikā sagrāba iekarotāju saujiņa Er-nando Kortesa vadībā. Vēl pēc dažiem gadiem tāds pats laupītāju bars ar Fransisko Pizarro priekšgalāiebruka Dienvidamerikā un sagrāva inku valsti. Iekarotāji pamazām iespiedās aizvien jaunos apgabalos.

Svešajā, nepazīstamajā kontinentā iekarotājus vilināja zelts, sudrabs un citas bagātības, grandiozaskalnu grēdas ar sniegiem un šļūdoņiem, milzu upes un ūdenskritumi, krāšņi tropu meži, bezgalīgi tuksnešiun līdzenumi, un viņi gadsimtu gaitā ar uguni un zobenu pārstaigāja tiklab Dienvidameriku, kā arīZiemeļameriku.

Konkistadori, šie buržuāzijas klejojošie bruņinieki, pārsteidza pasauli ar savu aso prātu, pārgalvību,uzņēmību, drosmi un nāves nicināšanu, bet vēl jo vairāk ar nepieredzētu alkatību, nežēlību, asinskāri,nodevību un neģēlību. Viņu gājieniem tāpat bija neparasti liela vēsturiska nozīme. Par to zīmīgus vārdusteicis Fridrihs Engelss: «Ar vienu rāvienu pasaule bija kļuvusi gandrīz desmit reižu lielāka… Un līdz arsenajām šaurajām dzimtenes robežām sabruka arī viduslaiku tradicionālā domāšanas veida tūkstošgaduietvari. Cilvēka ārējam un iekšējam skatienam pavērās nesalīdzināmi plašāks apvārsnis … Tas bijaburžuāzijas klejojošo bruņinieku laikmets; arī viņa pārdzīvoja savu romantiku un savus mīlas sapņus, betburžuāziskā garā un galu galā ar buržuāziskiem mērķiem.»

Un šis mērķis bija viens — bagātība, bagātība un vēlreiz bagātība — zelts, jaunas zemes, vergi.Spānija pārvērtās pasaules impērijā, tai piederēja nepārskatāmas teritorijas rietumos aiz okeāna, tā

valdīja ziemeļos — bagātajā Nīderlandē, dienvidos — Āfrikas piekrastē un austrumos — Itālijā. Spānijabija centrālais kodols Kārļa V impērijā, kur nekad nenorietēja saule. Šī lielvalsts pievienoja sevPortugāli un apdraudēja pat Angliju un Franciju, visvairāk attīstītās Rietumeiropas valstis.

Taču drīz vien šī varenība un bagātība izgaisa kā dūmi. Jau 16. gadsimta otrajā pusē Spānijāparādījās pirmās ekonomiskā panīkuma pazīmes.

16. un 17. gadsimtā Nīderlandē, Anglijā un daļēji arī Francijā plaši attīstījās kapitālistiskārūpniecība. Turpretim Spānijā par spīti zelta, sudraba un citu bagātību pieplūdumam, kas kļuva aizvienlielāks, rūpnieciskā ražošana un amati sašaurinājās, tirdzniecības apgrozība samazinājās, saruka patiedzīvotāju skaits, panīka arī lauksaimniecība. Spānija nespēja izmantot no ārienes ieplūstošās bagātībassavas saimniecības attīstīšanai.

Amerikas zelta straume Spānijai bija kļuvusi liktenīga. Zelts, kuru spāņu konkistadori ar tādualkatību meklēja Jaunās Pasaules džungļos, kura dēļ viņi nevairījās ne no kāda nozieguma, riskēja ar

dzīvību un pārcieta neizsakāmas grūtības, šis zelts nepadarīja bagātu viņu dzimteni, šis zelts izpostījaSpāniju, iedzina nabadzībā tās tautu un aizkavēja tās vēsturisko attīstību.

Zelts vispirms nonāca feodālās aristokrātijas — augstmaņu, lielo zemesīpašnieku un garīdzniecībasrokās un sekmēja viņu varas pieaugšanu, nostiprināja feodālo jūgu un baznīcas tumšo varu.

Milzīgā zelta straume visā Eiropā un jo sevišķi Spānijā izraisīja naudas vērtības krišanos unārkārtīgu cenu celšanos.

Naudas bija daudz, un tā kļuva nevērtīga, tās pirktspēja strauji samazinājās. Preču daudzums palikagandrīz bez pārmaiņām, bet tās kļuva daudz dārgākas. Cenas strauji kāpa. Sākās īsta cenu revolūcija. Bijasamazinājusies zelta vērtība. Zelts, ko veda no Amerikas, bija lēts.

Šī zelta vērtības krišanās tad arī izraisīja visā Eiropā lielu dārdzības pieaugumu un tautas nabadzību.Spānijas preces cēlās cenā sevišķi stipri, vairs nemaz nespēja konkurēt ar citu zemju precēm un tika visurizspiestas no tirgiem. Arī pašā Spānijā un tās kolonijās tirgotāji deva priekšroku daudz lētākajāmievestajām precēm.

Spāņu feodāļi, atrazdamies valsts priekšgalā, nebija ieinteresēti pašu rūpniecības attīstībā, jo guvaienākumus tieši no kolonijām un bagātajiem Eiropas īpašumiem, kā arī ievācot nodevas no iedzīvotājiem.Veco, iznīkstošo uzņēmumu vietā tāpēc nevienam nebija intereses celt jaunus. Kapitālisma aizmetņiSpānijā attīstījās nesalīdzināmi gausāk nekā citās Rietumeiropas zemēs. Pireneju pussalā ieplūstošāsbagātības nostiprināja feodālismu.

Tikai Spānijas ziemeļu īpašumos Nīderlandē attīstījās jaunās kapitālistiskās attiecības, unNīderlandes buržuāziskā revolūcija 16. gadsimtā bija pirmā eksplozija, ko izraisīja pretrunas starpaugošo kapitālismu un mirstošo feodālismu.

Nīderlandes revolūcijas uzvara un Nīderlandes at-Pirātu uzbrukums spāniešu kuģiem (pēc senas gravīras).

dalīšanās no Spānijas liecināja, ka spāņu monarhija palikusi sāņus no vēstures attīstības lielā ceļa,

lemta neizbēgamam pagrimumam un atpalicībai.Ekonomiskajam panīkumam sekoja arī Spānijas politiskās nozīmes un varenības samazināšanās.

Visvairāk attīstītās Rietumeiropas valstis — Anglija, Francija, Holande pieauga spēkā un aizsteidzās taigarām. So zemju augošā buržuāzija uzsāka ar Spāniju cīņu par kundzību uz jūras un par Amerikaskolonijām, ņemot talkā pat jūras laupītājus, kas bāzējās mazajās saliņās Kārību jūrā un siroja uz visiemjūras ceļiem, uzglūnēdami spāniešu kuģiem.

Pašu lielāko triecienu Spānijas varenībai deva Anglija, nākamā jūru un okeānu valdniece, 1588.gadā sagraujot Spānijas karaļa Filipa II «Neuzvaramo Armādu» — milzīgo floti — 130 kuģus ar 2500lielgabaliem un 32 000 karavīriem, kas bija devušies no Lisabonas uz Angliju, lai iekarotu šo salu, kurauzdrošinājās apstrīdēt Spānijas pasaules impērijas varenību.

Pēc šīs sagrāves Spānija vairs īsti neatspirga. Citas Eiropas valstis laiku pa laikam uzsāka karus arbijušo pasaules impēriju, pakāpeniski sagrābjot un izlaupot tās kolonijas.

Kristofora Kolumba un citu jūras braucēju un konkistadoru atklājumi 15. un 16. gadsimtā, lieloģeogrāfisko atklājumu laikmeta sākuma posmā, deva milzīgas kolonijās salaupītas bagātības Eiropasvalstu valdošajām šķirām un līdz ar to izraisīja strauju kapitālisma un koloniālās sistēmas attīstību.

«Zelta un sudraba atradņu atklāšana Amerikā, vietējo iedzīvotāju iznīdēšana, verdzināšana un dzīvuaprakšana raktuvēs, pirmie soļi Austrumindijas iekarošanā un izlaupīšanā, Āfrikas pārvēršana parrezervātu, kur medīja melnādainos, — tāda bija kapitālistiskās ražošanas ēras rītausma,» rakstīja KārlisMarkss «Kapitālā», piebilzdams, ka tā nebūt nav bijusi idile, gluži otrādi, kapitālisma dzimšana saistītaar vislielākajām ļaundarībām, asins izliešanu, varmācību ne vien iekarotajās Amerikas un Āzijas zemēs,bet arī pašā Eiropā, saistīta ar verdzību un vergu tirdzniecību, šo cilvēces vislielāko kauna traipu, saistītaar neskaitāmiem laupīšanas kariem.

. Konkistadori iekarotajās Amerikas zemēs bija noslepkavojuši miljoniem indiāņu, Antiļu salāsviņus pilnīgi iznīcinājuši. Tai pašā laikā aizvien plašākas pletās cukurniedru un tabakas plantācijas,aizvien rosīgāks kļuva darbs zelta un sudraba raktuvēs un kuģu būvētavās, bet darba spēka trūka.

Kur ņemt darba rokas?Tad atcerējās vergus — nēģerus, Āfrikas iedzīvotājus. Viņi bija daudz spēcīgāki un izturīgāki par

indiāņiem.Likteņa ironijas dēļ vergu tirdzniecības aizstāvis un iniciators Amerikā kļuva indiāņu lielais draugs

un aizstāvis bīskaps Bartolomē Laskasass. Līdz pat savai nāvei šis humānais cilvēks centās aizstāvētindiāņus no necilvēciskās iznīcināšanas, trīspadsmit reižu šķērsoja okeānu un, apmeklēdams jaunatklātāszemes, ar šausmām vēroja konkistadoru zvērības. Atgriezies Spānijā, Laskasass atmaskoja konkisladorusdedzīgās runās, disputos un neparasti drosmīgos, asos rakstos. Sevišķi slavens bija viņa dzēlīgaispamflets «Indijas izpostīšanas īsa vēsture», kas nežēlīgi pātagoja spāniešu asiņainās ļaundarības. Bīskapskā jau dievbijīgs cilvēks draudēja ar bargu dieva tiesu tiem, kas ar krustu rokās un neremdējamām alkāmpēc zelta sirdī devušies pāri okeānam un izlaupījuši jaunās zemes.

Laskasass bija sava laikmeta cilvēks un cerēja indiāņus glābt, pievēršot viņus kristīgajai ticībai unnododot nelaimīgos vajātos un apspiestos dabas bērnus misionāru un humānu valdnieku aizbildnībā.

Viņš, cerēdams saglabāt vietējos iedzīvotājus, jau gadsimta sākumā lūdza Spānijas karali aizstātindiāņus smagajos darbos ar nēģeriem. Karalim šis priekšlikums iepatikās, jo tas deva kaut kādu morālupamatu vergu tirdzniecības atļaušanai Amerikas zemēs. Tirgošanos ar afrikāņiem Fernando un Isabellapasludināja «par dievam patīkamu darbu», un jau 1501. gadā spāniešu kolonijās ieveda pirmos melnosvergus.

Laskasass nodzīvoja līdz 1566. gadam. Deviņdesmit divus gadus vecais sirmgalvis pirms nāvesrakstīja rūgtus vārdus, ka viņš pirmais ieteicis ievest Amerikā vergus un nav paredzējis šā padoma sekas,citādi viņš nekad to nebūtu darijis. «Jo viņš,» par sevi rakstīja sirmgalvis, «aizvien apgalvoja, kaverdzība ir netaisnība un tirānija. Tas atliecas tiklab uz nēģeriem, kā arī uz indiāņiem.»

Ar vergu tirdzniecību plaši nodarbojās holandieši, franči, spānieši un portugāli, tomēr viņus visusdaudzkārt pārspēja angji. Angļu kuģos pārvadāja četras reizes vairāk vergu nekā visu citu zemju kuģoskopā. Vergus galvenokārt medīja Āfrikā.

Kā tikai neieguva «melno preci» Āfrikas krastos! Vergus gūstīja, uzbrūkot ciematiem, sagrābjot tikaispēcīgus Jaudis un aukstasinīgi noslepkavojot bērnus un sirmgalvjus, jo tie nespēja pārciest tālo ceju pāriokeānam. Vergus ieguva, uzkūdot vienu cilti otrai un apmainot karos iegūtos gūstekņus pret krellēm,zvārgulīšiem un rumu. Vergus pirka par rumu vai šautenēm no lielajiem feodāļiem.

Trīssimt piecdesmit gadu laikā, kamēr vien pastāvēja vergu tirdzniecība, Amerika no Āfrikassaņēma apmēram desmit miljonus vergu. Turklāt jāievēro, ka nēģeru ciltis cieta milzīgus zaudējumusnežēlīgajās vergu medībās, daudzi gūstekņi gāja bojā ceļā uz piekrasti, bet vēl vairāk nēģeru nomirasmagajā jūras braucienā. Važās sakaltos vergus sakrāva tilpnēs pat kārtām citu uz cita, un neviensneraizējās, ka dzīvie nosmok zem mirušajiem, ka nelaimīgie cilvēki nomirst aiz slāpēm un bada. Tajoslaikos runāja, ka nēģerim uz kuģa bijis mazāk vietas nekā mironim zārkā. Pārdodot dzīvus palikušos,vergu tirgotāji tāpat ieguva milzīgu peļņu.

Ievērojamais nēģeru zinātnieks V. Dibuā domā, ka verdzība Āfrikai nolaupījusi sešdesmit līdz simtmiljonus cilvēku. Turklāt deviņas desmitdaļas sagūstīto nēģeru gājušas bojā bezjēdzīgi.

Pats galvenais verdzības un vergu tirdzniecības cēlonis bija kapitālisma pastāvēšana. Milzu peļņudeva ne vien vergu tirdzniecība (līdz 700 %), vēl lielāks ieguvums bija vergu daiba ekspluatācija —miljoni cilvēku strādāja bez maksas piespiedu darbu vairākus gadsimtus. Eiropieši ar afrikāņu rokāmizlaupīja Amerikas kontinentu.

Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmets tātad ievadīja koloniālās sistēmas izveidošanos. «Tas bija tas«nezināmais dievs», kas nostājās uz altāra blakus vecajiem Eiropas dieviem un kādā jaukā dienā ar vienugrūdienu izmeta tos visus no svētnīcas. Koloniālā sistēma pasludināja iedzīvošanos bagātībā par pēdējoun vienīgo cilvēces mērķi,» rakstīja Kārlis Markss.

Uzraugu pletnes švīkstēja plantācijās pār melnādaino mugurām no rīta ausmas līdz vēlam vakaram,lai uz Eiropu varētu sūtīt dārgo cukuru, tabaku, kafiju, rumu, kokvilnu un citas preces, un vergi nomira,retais izturējis līdz desmit gadiem necilvēcisko darbu, spīdzināšanu un badu. No viņu asinīm un sviedriemtūka un barojās Eiropas augošais kapitālisms.

Koloniālā sistēma veicināja paātrinātu tirdzniecības un kuģniecības attīstību. Kolonijas nodrošinājatirgu ātri uzplaukstošo manufaktūru ražojumiem un sekmēja lielrūpniecības attīstību un aizvien lielākubagātību uzkrāšanos Eiropā. Dārgumu krājumi, kas bija iegūti ar laupīšanas, iezemiešu verdzināšanas unslepkavību palīdzību, pārvērtās kapitālā.

Amerikas atklāšana, kas padarījusi nemirstīgu lielā jūras braucēja Kristofora Kolumba vārdu, tātadbija ievadījusi arī kapitāla sākotnējās uzkrāšanās laikmetu, bijusi viens no kapitālisma un koloniālisma,pasaules tirgus, lielrūpniecības un proletariāta izveidošanās priekšnoteikumiem. Tāda ir lielo ģeogrāfiskoatklājumu vēsturiskā un turklāt revolucionārā nozīme cilvēces vēsturē, un to lieliski raksturojuši Markssun Engelss «Komunistiskās partijas manifestā»: «Amerikas atrašana, jūras ceļš apkārt Āfrikai radījaaugšupejošai buržuāzijai jaunu darba lauku. Austrumindijas un Ķīnas tirgus, Amerikas kolonizācija, maiņaar kolonijām, maiņas līdzekļu un vispār preču pavairošanās izraisīja tirdzniecībā, kuģniecībā, rūpniecībāvēl nekad nepieredzētu uzplaukumu un līdz ar to strauju revolucionārā elementa attīstību irstošajāfeodālajā sabiedrībā.»

SATURS Austrumu zemju un jūras ceju vilinājumsZemes okeāna krastā………………………………………………….. 9Portugāļi uz lielā jūras ceļa………………………………………………. 15Spānija ceļā uz varenību………………………………………………….. 21Kristofors Kolumbs iziet pasaulē……………………………………….. 25Austrumzemju zelta mirāža……………………………………………….. 32Garie gaidu gadi ……………………………………………………………. 43Iecere vēršas īstenībā …………………………………………….. . 50Jaunās pasaules atklāšanaKaravelas bezgalīgajā okeānā……………………………………………. 59Bahamas arhipelaga salās un Kubā . …………………………………. 70Espanjola — Mazā Spānija ……………………………………………….. 85Atgriešanās un triumfs Spānijā . ……………………………………….. 96Otrreiz pāri Atlantijai……………………………………………………… 110Kubas un Jamaikas kraslos……………………………………………. 126Ar krustu, uguni un zobenuIndijas izpostīšana………………………………………………………… 137Trešā aizjūras ekspedīcija……………………………….. . . 152Espanjola dumpja liesmās………………………………………………. 164No slavas augstumiem nežēlastībāVažās saslēgtais Indijas vicekaralis ……. 173Nežēlastības smagais slogs………………………………….. 181Pēdējā ekspedīcija — Lielais brauciens…………………………….. 189Posta laiks Jamaikā………………………………………………………. 205Nāve un nemirstīgā slavaDzīves gaitu gals…………………………………………………………… 219Mūža veikuma nemirstīgā slava . …………………………………….. 226Kāpēc Amerika, nevis Kolumbija?……………………………………. 234Vai zelta laikmeta sākums?………………………………….. , , 246arturs lielais karavelas iziet okeanaRedaktore L. lliļlmonoka. Māksi, redaktors H, Purviņš. Tehn. redaktori G. Sneidertnane.Korektore M. Oša, Nodota salikšanai 1967. g. 20. Janvāri. Parakstīta Iespiešanai 1967. g. 15. aprīlī.

Papīra formāts 84X108/32. 8 liz. iespiedi.; 13.12 uzsk. Iespiedi.; 13,37 Izdevn. 1. Metiens 30 000 eks, JT00755. Maksā 50 kap. Izdevniecība «Lies- ma> Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 20945/J-2059.Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes 3.tipogrāfijā Rigā, Ļeņina ielā 137/139. Pašūt. Nr. 50. 91

KARAVELAS IZIET OKEANA - ARTURS LIELAIS

Documents