-
Rīgā, 2011. gada 19. aprīlīAugsti godājamamMinistru prezidentam
Valdim Dombrovska kungam
Augsti godātais Ministru prezidenta kungs,
šobrīd no vairāk nekā 115 tūksto-šiem latviešu leģionāru, kas
piedalījās Otrajā pasaules karā, Latvijā dzīvi vairs palikuši pāris
tūkstoši, no ku-riem tikai nedaudz vairāk kā 200 bi-jušo leģionāru
no Vācijas saņem ma-teriālu kompensāciju par kaitējumiem, kas gūti,
karojot Vācijas armijas rin-dās Otrā pasaules kara laikā. Pārējie
nekādu papildu atbalstu no Vācijas vai Latvijas valsts nesaņem.
PBLA aicina Latvijas valdību atbal-stīt vēl nedaudzos dzīvus
palikušos bi-jušos leģionārus ar naudas pabalstiem, līdzīgi citiem
bijušajiem represētajiem. Arī latviešu leģionāri bija svešas
oku-
pācijas upuri, jo gandrīz visi no viņiem tika nelegāli
mobilizēti, nevis brīvprā-tīgi pieteicās karot zem svešas
varas.
PBLA arī aicina Latvijas valdību palīdzēt vēl nedaudziem dzīviem
pa-likušajiem leģionāriem, kas līdz šim nav saņēmuši pabalstus no
Vācijas, kārtot kompensāciju lietu, griežoties pie Vācijas
valdības.
PBLA aicina Latvijas valdību ak-tualizēt starpvalstu līgumu, kas
nosa-ka Latvijai piederīgo apbedījumu sta-tusu Krievijas
Federācijas teritorijā, lai veicinātu mūsu Otrā pasaules kara
karavīru mirstīgo atlieku meklēšanu un pārapbedīšanu Latvijā.
PBLA aicina Latvijas valdību arī rūpēties par Otrā pasaules kara
latvie-šu karavīru goda un cieņas aizskāru-mu novēršanu Latvijā un
ārzemēs.
Ar patiesu cieņu –PBLA valdes priekšsēdis
Mārtiņš Sausiņš
Published by Sterling Star Pty Ltd — PO Box 6219, SOUTH YARRA,
VIC 3141, AUSTRALIA — Email: [email protected]
Laikraksts LATVIETIS www.laikraksts.comAustrālijas pirmais
latviešu elektroniskais nedēļas laikraksts latviešiem pasaulē — An
Australian newspaper for Latvians worldwide
Nr. 143 2011. gada 27. aprīlī TĪMEKLĪ ISSN 1837-6991
9HRLINH*gjjaac+
SatursAustrālijas ziņas .........................4Latvijas ziņas
..1, 7, 8, 9, 10, 12, 15Lieldienu vēstis
..........................4Redakcijā
...................................3PBLA
..........................................1Ceļojums
..............................2, 11Iz pagātnes
..........................3, 15Viktors Bendrups ...........5, 14,
15Atis Skalbergs ............................6Ansis Vairogs par
valodu ...........6„Iļģiem“ 30 gadi ..........................9Dr.
Jānis J. Dimants .................12Uldis Siliņš par
interesantiem
cilvēkiem .......................13, 14Dr. Uldis Ozoliņš
......................14Datumi
......................................15Sarīkojumi un ziņojumi
.............16
Latviešu leģionāriPBLA vēstule Ministru prezidentam
Jelgava svin LieldienasMērs sveica 127 šogad dzimušos
jelgavniekus
Šogad 24. aprīlī jau 18. reizi Jelgavas Pils parkā notika
Lieldie-nu pastaiga, kas kā pa-rasti pulcēja ļoti daudz
apmeklētāju. Protams, daudzi no rīta bija baz-nīcā, bet
pusdienlaikā
pulcējās pie Rastrelli celtā pilsētas lep-numa. Arī laiks bija
padevies, kā ziņo
meteoroloģiskie dienesti – pilsētā Lie-lupes krastos tā
dzīvsudraba stabiņš sasniedza 22,5 grādus Celsija.
Šūpošanās un olu ripināšana, olu krāsošana, varēja apskatīt
trušu iz-stādi, pajāt uz ponijiem, piedalīties dažādās radošās
darbnīcas, atrakcijās un konkursos – to visu un vēl vairāk
piedāvāja rīkotāji – aģentūra Kultūra un Latvijas Lauksaimniecības
univer-
sitātes (LLU) Studentu klubs.Kā ik reizes, arī šogad pils
pagal-
mā Jelgavas pilsētas Domes priekšsē-dētājs Andris Rāviņš sveica
127 šogad dzimušos jelgavniekus. Karotītes ar pilsētas simboliku
saņēma arī divi dvī-ņu pāri – Māra un Katrīne Berkoldes, kā arī
Kristers un Raiens Zīlītes.
Turpinājums 12. lpp.
Lieldienu svētdienā Adelaidē sastaptais koala.
FOTO
Aija
Bie
zaite
-
2. lpp Laikraksts „Latvietis“ Trešdien, 2011. gada 27.
aprīlī
uzsākām. Braucot ar mocīti, bija inte-resanti vērot vietējo
dzīvi un tās brīv-dienu gaisotni; tur uz vienas verandas klinšu
malā vietējais iedzīvotājs izstai-pās, un apkārt uz balkona malas
sēd
Published by Sterling Star Pty LtdABN 54053671855
Redakcija / Editorial Office:Sterling StarPO Box 6219
SOUTH YARRA, VIC 3141AUSTRALIA
Tel/fakss: (03)
[email protected]@netspace.net.au
www.laikraksts.comEditor: Dr. Gunars Nagels
Associate Editor: Ilze NagelaAbonēšanas cena izdrukātam
laikrakstam: $35 par 10 numuriem (vai $70 par 20 numuriem)
ar
piegādi Austrālijā. Čekus rakstīt uz „Sterling Star Pty Ltd“
vārda.Sludinājumu cena: $5 par 1 cm telpu vienā slejā vienā
numurā.
Content and design:© Sterling Star and individual
authors 2010. All rights reserved.Tīmeklī/Online ISSN
1837-6991
Abonētājiem/Print ISSN 1837-6983Ar autora vārdu vai iniciāļiem
parakstītos rakstos izteiktās domas ne katrā gadījumā atbilst
redakcijas viedoklim, un redakcija par tām neuzņemas atbildību.
Redakcija
patur tiesības manuskriptus un fotogrāfijas rediģēt. Laikraksts
honorārus nemaksā.
Ceļojums ar Harlijdeividsonu pa Dižo okeāna ceļuPasaules
lielākais kara piemineklis – ANZAC un citiem Pirmā Pasaules
kara kareivjiem
Pirmo reizi mūsu noīrēto mocīti – Harlij-deividsonu –
Ultrakla-sisko (Harley Davidson Ultra Classic)satikām
Ziemeļmelburnā. Bijām no rīta ielidojuši un lielā sajūsmā sapakojam
savu
mazo bagāžu mocīša sānu un aizmu-gures somās, gatavībā lielam
braucie-nam. Te nebija runa par augsto fasonu, štukatūru vai matu
špricējāmo. Te bija vieta tikai maiņas veļai, biezām ze-ķēm, lietus
necaurlaidīgām biksēm un naudas makam.
Es kā vista perēklī sēdēju vīram aizmugurē, kamēr viņš stūrēja
cauri Melburnas biezajai satiksmei. Ar kar-ti, ko uzstutēju Pēterim
uz muguras, un rokas signāliem beidzot tikām uz krasta pusi. Diena
bija skaista un sau-laina, un sēdeklis mīksts, izpolsterēts ap
ķermeni, tā kā vēju no aizmugures nejutu. Forša braukšana pa
lielceļu, līdz kamēr tikām uz mazākiem ce-ļiem, un pie pirmās
bedres – Mmm... – atsperes gan tādas švakākas! Kaulus būs vēlāk
jāsaliek pareizās vietās!
Dižais okeāna ceļš (Great Ocean Road) ir 243 kilometri garš, un
to uz-būvēja starp 1919. un 1932. gadu. Tas vijās caur ainavām, kas
strauji mainās, un galvenokārt apkampj jūras krasta malu. Tur
sastop stāvas klintis, lietus mežus, līdzenumus un jūras līčus.
1918. gadā, kad Latvijas Valsts pasludināja savu neatkarību, šai
ze-mes stūrītī Džilongas (Geelong) mērs Hauards Hičkoks (Howard
Hitch-cock) nodibināja privāto uzņēmumu, Dižā okeāna ceļa trestu
(Great Ocean Road Trust), un kopā ar paša ieguldī-jumu viņš savāca
naudiņu, lai iesāktu projektu, kas savienotu jūras takas un
izolētus ciematus. Viņa domas neplū-da pa gludiem ceļiem, un
tamdēļ, kad valdība un citi bija par tām skeptiski, viņš turpināja
ar pašdarbību savu vī-ziju piepildīt. Viņš izstrādāja ceļam
nākotnes plānu, deklarējot, ka ceļa lietotājiem būs jāmaksā nodeva,
līdz kamēr visi parādi atmaksāti, un tad to uzdāvināšot
pavalstij.
Dižo okeāna ceļu iesāka būvēt 1919. gadā, un šajā darbā strādāja
3 000 zaldātu un flotes kara veterānu, kas bija atgriezušies no
Pirmā Pasau-les kara, ieskaitot no Galipolijas (šai
kaujā, cīnoties par Britu impēriju, bija visvairāk kritušo).
Hičkoka kungam bija tālredzīga doma – ceļu veidot ne tikai
tūristu plūsmai, bet arī palīdzēt uzsāktai mež-kopībai un
zvejniekiem zivju tirdznie-cībai. Tomēr vadošā un galvenā doma bija
nodarbināt kara veterānus fiziskā veidā, iedodot viņiem ne tikai
laiku pierast pie miera laika dzīves, bet arī atstāt viņu
kritušajiem draugiem palie-košu pieminekli.
Darbs bija galvenokārt ar rokām, lietojot lāpstas, kapļus,
ķerras, kā arī saliekot spridzekļus, kas bieži braucot tika turēti
klēpī, jo tas bija tiem glu-dākais pārvietošanas veids. Būvēšana
gāja lēni, jo apkārtne bija mežonīga un neapdzīvota. Diemžēl daži
no šī darba lauka neatgriezās.
Strauji kontūras mainošā krasta mala ieguva palamas vārdu – Kuģu
avāriju piekraste (Shipwreck Coast), jo jūras dibenā daudz kuģu
atrada sa-vas pēdējās mājas. Viens no tiem bija tvaikonis Casino,
kas 1924. gadā ne-tālu no krasta atsitās pret zemūdens klinti,
izmetot savu kravu – 500 alus mucas un 120 spirta kastes. Kareivji
kravu izzvejoja, un nākamās divas ne-dēļas bija nesagaidītas
brīvdienas!
Oficiālais ceļš sākās Torkijas (Torquay) pilsētiņā, un tur arī
mēs to
Turpinājums 11. lpp.
Ceļotāja Marija pie Dižā okeāna ceļa vārtiem.
FOTO
Pēt
eris
Per
ejm
a
Abonējiet laikraksta „Latvietis“ drukāto izdevumu!Abonements $35
par 10 numuriem vai $70 par 20 numuriem
ar piegādi Austrālijā.Sterling Star Pty Ltd, PO Box 6219, South
Yarra, Vic. 3141
Čeki rakstāmi: „Sterling Star“Abonementu var pieteikt vai
pagarināt tīmeklī – http://www.laikraksts.com
-
Trešdien, 2011. gada 27. aprīlī Laikraksts „Latvietis“ 3.
lpp
Drīz vien pēc drau-dzes darba uzsākšanas Melburnā, no vairākām
vietām Viktorijas paval-stī pienāca lūgumi pēc latviskiem
dievvārdiem. Draudzes mācītājs svēt-
dienās bija saistīts Melburnā, un tāpēc bija jāņem palīgā citas
dienas, visbie-žāk sestdienas, lai nenoraidītu aicinā-jumus un
varētu izbraukt uz provinci. Alburijas un Vangaratas tautieši drīz
vien nodibināja paši savas draudzes ar savu pārvaldi, jo apstākļi
likās tā-dai izejai vispiemērotākie. Abas drau-dzes par mācītāju
izvēlējās prāvestu A. Grosbachu, kas aicinājumu arī pieņēma.
Pašreiz par abām draudzēm kopā ir 200 locekļi.
Mafra. 1951. g. 3. septembrī drau-dzes mācītājs izbrauca uz
Sale’s no-metni ap 120 jūdzes no Melburnas, kur mitinājās tuvu pie
simts latviešu, lai tur noturētu savu pirmo dievkal-pojumu. Otrā
dienā ceļojums turpi-nājās uz Mafru, kur privātā dzīvē bija
izgājuši vairāki desmiti latvieši. Arī šeit notika pirmais
dievkalpojums. Visu tautiešu vēlēšanās bija, lai diev-kalpojumus
noturētu arī uz priekšu. Salē dievkalpojumus turpināja ik pa 2
mēnešiem reizi līdz pat nometnes slēg-šanai. Pēdējais dievkalpojums
Sale’s nometnē notika 1953. g. 10. augustā. Mafrā par draudzes
kopas vecāko sā-kumā bija Arnolds Selēns, vēlāk Ro-berts Miezītis,
bet pēdējos gados Pauls Krulls. Pirmajos gados dievkalpojumi notika
regulāri, bet pēdējā laikā, lat-viešu skaitam samazinājoties,
dievkal-pojumi notiek retāk.
Benalla. Benallas nometne atro-das ap 120 jūdzes no Melburnas,
un tajā bija 150 latvieši, kad draudzes mā-cītājs vadīja tur savu
pirmo dievkal-pojumu 1951. g. Ziemassvētkos. Visus šos gadus par
draudzes kopas vecāko ir bijusi Anna Tauriņa. Jauniešu skaits vien
nometnē bija tik liels, ka Benallā bija jārīko īpašas jauniešu
iesvētības 1952. g. 28. decembrī. Tagad arī šeit latviešu skaits ir
samazinājies, un ilgi vairs nebūs jāgaida, ka visi būs izgāju-ši
privātajā dzīvē.
Bīčvorta. Bīčvorta ir skaista pilsē-ta kalnos ap 170 jūdzes no
Melburnas. Šeit apmetušies uz dzīvi daži desmiti latvieši, kas ir
pazīstami ar savu lielo patriotismu un ir atsaucīgi visiem
lat-viešu pasākumiem. Jau ar 1951. g. Zie-massvētkiem, kad mācītājs
šeit vadīja pirmo dievkalpojumu, draudzes kopas vecākā pienākumus
uzņēmās Alfons Kalējs. Kādu laiku Bīčvortā pastāvēja koris Eduarda
Ruciņa vadībā, kas dzie-dāja dievkalpojumos un reiz par sarī-koja
patstāvīgu koncertu austrāliešiem,
iegūstot labas atsauksmes. Bīčvortā dzīvoja vairākus gadus arī
pazīstamais sabiedriskais darbinieks Tenisons, kas tagad ar ģimeni
ir pārcēlies uz Sidneju.
Morningtona. Pazīstamā kūrvieta Morningtona atrodas tikai 40
jūdzes no Melburnas, kur apmetušies uz dzī-vi daži desmiti
latvieši. Ar Hildas Pur-viņas gādību mācītājs sāka turēt šeit
dievkalpojumus 1951. g. 30. decembrī. Līdz savai pārnākšanai uz
Melburnu, Purviņas kundze bija draudzes kopas vecākā, pēc kam šo
amatu uzņēmās Alberts Ceriņš. Latvieši Morningtonā ir ļoti rosīgi
un 1954. g. 23. janvārī šeit sarīkoja īpašu latviešu dienu ar
diev-kalpojumu un sekojošu koncertu, kuŗā dziedāja vīru koris Kokle
Kārļa Nuna-va vadībā. Uz dievkalpojumiem latvie-ši ierodas arī no
Dromanas, Rye’s un pat no Sorrento.
Moe. Sale’s nometnei likvidējo-ties, daļa latviešu pārcēlās uz
dzīvi Moe’s pilsētā, kas atrodas 80 jūdzes no Melburnas. Pirmo
dievkalpojumu šeit noorganizēja Herta Paule ar savu dzīves biedru
Arvīdu Pauli 1952. g. 28. februārī. Pauļu ģimene uzņēmās kopas
pārstāvja pienākumus un rū-pējās par dievkalpojumiem līdz savai
pārnākšanai uz dzīvi Melburnā. Ta-gad kopas vecākais ir Vilis
Apinītis. Uz dievkalpojumiem ierodas tautieši arī no Newborough’as
un Yallourna’s pilsētām.
Džīlonga. Kā pēdējā draudzes kopa noorganizējās Džīlongā, uz
ku-rieni bija pārcēlušās vairākas ģime-nes no Mafras un Bīčvortas.
Pirmais dievkalpojums notika dziedoņa Harija Bergera mājā 1953. g.
29. martā. Drīz vien dievkalpojumiem telpas dabūja baznīcā. Kopā ir
40 tautieši, un to vada
Sveicināti, lasītāji!Lieldienas ir nosvi-
nētas, Anzaku diena arī. Īss ieskats vēsturē – Pir-mā pasaules
kara laikā Austrālija un Jaunzēlan-de izveidoja kopīgu bru-
ņoto vienību ar nosaukumu Austrāli-jas un Jaunzēlandes armijas
korpuss (Australian and New Zealand Army Corps). Šo garo apzīmējumu
drīz vien saīsināja uz ANZAC, un tās locekļus dēvēja par anzakiem
(Anzacs).
Anzaku slavenākā (un neveiksmī-gākā) kauja notika Turcijā,
Galipoli pussalā, kur 1915. gada 25. aprīlī viņi izcēla desantu
kopā ar vēl lielākiem sabiedroto spēkiem, lai izcīnītu dro-šu ceļu
kuģošanai starp Vidusjūru un Melno jūru. Aizstāvjus vadīja
plkv.-ltn. Mustafa Kemals. Sabiedrotie cieta 44 000 kritušo un 97
000 ievainoto, bet Osmaņu impērija cieta 87 000 kritušo un 162 000
ievainoto līdz 1916. gada 9. janvārim, kad pēdējie sabiedroto spēki
evakuējās.
Par spīti šai asinsizliešanai, 1934. gadā Turcijas pirmais
prezidents, tas pats Mustafa Kemals, rakstīja vel-tījumu Galipoli
kritušajiem anzakiem. Veltījums ierakstīts Kemala Ataturka
piemineklī Kanberā. Starp citu, viņš saka: „Tie varoņi, kuri izlēja
savas asinis un zaudēja savas dzīvības... Jūs tagad guļat
draudzīgas valsts zemē. Tāpēc dusiet mierīgi. Mums nav atšķi-rības
starp Džonijiem un Mehmetiem, kur viņi tagad guļ viens otram blakus
te mūsu zemē... Jūs, mātes, kuras sū-tījāt savus dēlus no tālām
zemēm, no-slaukiet savas asaras; jūsu dēli tagad guļ mūsu krūtīs un
ir mierā. Zaudējot savas dzīvības šai, mūsu zemē, viņi ir kļuvuši
arī par mūsu dēliem.“
Katru gadu Austrālijā lielākie mi-litārie svētki ir tieši šīs
nesekmīgās kaujas piemiņa. Anzaku desanta vietā pašā Turcijā katru
gadu ir svinīga ce-remonija, kur piedalās gan Austrālijas, gan
Turcijas valsts un bruņoto spēku pārstāvji.
Ko mums mācīties no tā? Savstar-pējā draudzība un cieņa pastāv
tāpēc, ka tagad ne Austrālija, ne Turcija ne-apspiež viena otru.
Turcija netīksmi-nājās par to, ka uzvarēja šai kaujā pret
Austrāliju un sabiedrotiem. Varētu teikt, ka pagātne ir nokārtota,
un var skatīties uz nākotni.
Bet kas notiks Latvijā pēc pāris ne-dēļām? Vai atzīmēs Otrā
pasaules kara beigas Eiropā, vai atkal priecāsies par vienas
Ļaunuma impērijas uzvaru pāri otrai. Tie paši, kas saka katrreiz,
kad min Latvijas okupāciju un genocīdu pret latviešu tautu, ka
nedrīkst dzīvot pagātnē pēkšņi atcerēsies savas impē-rijas uzvaras
gājienu.
Kad Latvijai karš beigsies?GN
Redakcijā Draudzes kopasMelburnas ev. lut. latviešu draudzes
vēstureRaksts no izdevuma „Draudzes 5 gadi. 1951-1956“ (19., 20.
lpp.)
Turpinājums 15. lpp.
-
4. lpp Laikraksts „Latvietis“ Trešdien, 2011. gada 27.
aprīlī
Trešdien, 20. aprīlī pulciņš Zelta piekrastes (Gold Coast)
baltiešu bija pulcējušies Kaskādes dārzos (Cascade Gardens) svinēt
Lieldienas. Mielojāmies gan ar pīrāgiem, gan ar speciālajām
Lieldienu maizītēm (hot cross buns). Starp klātesošajiem bijām
vairāku tautību eiropieši: gan latvieši un lietuvieši, gan serbi.
Mūsu pulkā bija arī libā-nieši un jaunzēlandieši. Visi kopā
draudzīgā atmosfērā svi-nējām gaidāmos svētkus.
Elga ĶēniņaLaikrakstam „Latvietis“
Bija pilnīgs klusums un miers. Klusums likās ietiecamies visā
Radī-bā ar putnu balsīm, kas pieklusa, sienāžu un citu zemes
dzīvībiņu čirkstē-šanu un bišu sanēšanu,
kas piestāja. Delf īni uz brīdi sastājās apaļveidīgās
virpuļdejās, kas pierima. Ziloņu taurēšana nebija dzirdama. Odi
nesīca. Vējš nepūta. Zeme aizturēja elpu pirms izelpas...
Un tad ap Sauli uzradās vēl trīs Spīdekļi.
No tiem izlējās stari, kas saplūda vienkopus un nolaidās uz
Zemes.
Grandiozie Kosmiskie Augstākie Spēki izveidoja milzīgu Pilsētu
apkārt vientuļajai akmens alai, kurā dusēja Viņa miesas.
Gaisma izšāvās no visām pusēm, un likās – spārnotās būtnes
izpildīja kādu rituālu.
Tie – ar sešiem spārniem – tērpās zeltaini-violeti-mirguļojošos
gaismas viļņos.
Tie – ar četriem spārniem – izsta-roja zeltaini-sudrabainus
gaismas viļ-ņus.
Tie – ar diviem spārniem – izsta-roja zeltaini-zaļganus gaismas
viļņus.
Viss mirgoja Varavīksnes krāsās un likās, skanēja toņa Do
absolūtais augstums akmens alas tuvumā, bet toņa Sol absolūtais
augstums – 63 metru rādiusā ap to, un vēl tālāk – visa gamma.
Tad Zeme iz-darīja izelpu...
Viss notrīsēja, un tika aktivizē-ti Mūžīgā Strauta Spēki, kas
pārvei-do vielu...
Balts spožums aptvēra visu ap-kārtni ar epicentru akmens alas
vie-tā...
Notika telpas, laika, enerģijas un matērijas Augstā-kās
metamorfo-zes... un virs klints alas uzradās kāds Gaismas tēls.
Tas – kā lido-jumā tika pacelts ap 10 metru virs zemes.
Spožums, kas aptvēra visu matē-riju vairāku kilometru rādiusā,
pieņē-mās spēkā.
Spožums, kas līdz šim tika virzīts uz Viņu, arvien intensīvāk
sāka plūst arī no Viņa.
Spožums kļuva vērotāja gara vie-duma acīm apžilbinošs...
Bet vēl pēdējos redzējuma brīžos izdzirdot unisonā kā miljoniem
balsu.
Tajās izskanēja Viņa Vārds.
Lai gods un slava Viņam pie visām tautām uz bērnu bērniem!
Lai nāk Viņa Valstība un pieaug spēkā, kas jau arī notiek!
Lai atgriezīgie grēcinieki bauda dzīvības eliksīru, kas iztecēja
no Viņa rētām!
Lai lieli un mazi dzied Alleluja!Lai slavē Viņa Vārdu, kas
spiežas
dziļi iekšā!Lai Betlēmes zvaigzne spīd pār
draudzi!Lai Jūras Karaliene svētī!Un Erceņģelis saka: Amen.
Mācītājs Raimonds Sokolovskis
Lieldienu raksts
Vienības draudzes baznīcā Sidnejā – Pūpolu svētdienas
dievkalpojumā altāri bija dekorējusi diakone Gundega Zariņa ar
skaistajām Buravangas palma (Burrawang palm (cycad)) lapām.
FOTO
Gun
dega
Zar
iņa
Baltieši Zelta piekrastē svin LieldienasPulcējās daudzu tautību
piederīgie
FOTO
Juri
Stra
nte
Māris Brancis – Edgars Krūmiņš 2009Guna Ikona – Dzelmē dzeja
2006 – 2009Raimonds Gunārs Slaidiņš – Kara gaitu
dienasgrāmatasInguna Bauere – Lizete, dzejniekam lemtā 2009Baiba
Šāberte – Ļaujiet man runāt! Herberts Cukurs 2010
Kārlis Zvejnieks (Kuraž Krišs) – Zelta caunaVelta Sniķere –
Savādībiņas 2009Helmuts Feldmanis – Spārni atvēra debesis 2009Inta
Purva – JāuzziedViktors Hausmanis – Latviešu teātris Austrālijā
2010 ■
Jaunās grāmatas MLB bibliotēkāBibliotekāre Olga Siliņa ziņo, ka
Melburnas Latvieši biedrības bibliotēkas krāju-mi papildināti ar
sekojošām grāmatām:
-
Trešdien, 2011. gada 27. aprīlī Laikraksts „Latvietis“ 5.
lpp
Dažkārt cilvēka dzīvē gadās, ka kādi sīki, šķietami nenozīmīgi
noti-kumi bērnībā vai jaunības gados ie-spiežas atmiņā uz ilgu
laiku, kaut arī tiem vēlākos gados nav bijusi nekāda ietekme uz
cilvēka mūžu.
Tā arī man iespiedies atmiņā kāds notikums no maniem skolas
laikiem. Skolotājs vēstures stundā jautāja kla-sei – kas ir
kultūra? (Tas notika saka-rā ar seno ēģiptiešu kultūru.) Pārrunu
laikā skolotājs izvilka no kabatas matu ķemmīti un jautāja – vai tā
ir kultūra? Uzskati mainījās. Mans viedoklis bija negatīvs, jo
jēdziens par kultūru tajā laikā man saistījās tikai ar zinātni un
mākslu. Visus tehniskos un materiālos sasniegumus pieskaitīju pie
civilizāci-jas.
Tikai vēlāk nācu pie atziņas, ka vārdam kultūra ir plašāks
jēdziens, kas tomēr viss saistās ar garīgo pasauli.
Arī katrai tautai ir sava īpatnēja tautas kultūra, kas pasargā
tautas ga-rīgo stāju un spēj novērst arī pārtauto-šanas parādības.
Iznīcinot kādas tau-tas īpatnējo kultūru, iznīcina arī pašu
tautu.
Laikā, kad Eiropas tautu politiskās un saimnieciskās robežas
kļūst arvien vaļīgākas, jācenšas, lai tautas kultūras robežas
paliktu ciešas un nemainīgas, jo tās būs tās, kas atšķirs tautu no
tau-tas.
Mūsu tauta nevar lepoties ar lielu locekļu skaitu. Tādēļ mums,
latvie-šiem, būtu jābūt sevišķi rosīgiem savas kultūras īpatnību
sargāšanā un tālākā veidošanā. Mūsu tautas kultūras robe-žas būs
arī mūsu tautas robežas.
Pie mūsu tautas kultūras būtu jā-pieskaita mūsu valoda, tautas
gara mantas un parašas, protams, arī mūsu izglītība, zinātne un
māksla un beigās arī mūsu nacionālā stāja un tautas lep-nums.
Tautas kultūra nav meklējama ti-kai zinātnieku kabinetos,
bibliotēkās un muzejos, bet arī katra cilvēka sirdī
Kooperātivam ir nauda ko
Aizdot
6.49% gadā, uz jauniem aizdevumiem nodrošināti ar pirmo
obligāciju
pirmā gadā maksājiet pazemināto likmi 6.49% gadā un pēc tam
aizdevums pāriet uz mainīgo likmi, kas pašlaik ir 7.49%
gadā.
Salīdzinājuma likme “Comparison rate” ir 7.43%
gadā. Bāzēts uz $150,000.00 aizdevuma uz 25
gadiem ar izdevumiem $650.00 kopsummā.
Uz aizdevumiem var būt izdevumi un valdības nodevas.
Pilnīgus aizdevuma noteikumus pieprasiet mums:
Tālrunis 1300 658 528 E-Pasta adrese:
[email protected]
Tīmekļa adrese: www.latviancredit.com.au
LS008-03/11
Latviešu Kreditkooperātīvs Austrālijā
Atmiņas un pārdomasKas ir „kultūra“?
un nacionālā pārliecībā.Garajos okupācijas gados okupanti
lielā mērā ir panākuši savu mērķi, da-ļēji iznīcinot mūsu tautas
kultūru, na-cionālo apziņu un lepnumu. Šķiet, tā labprātīgi, bez
sirdsapziņas pārmetu-miem, liec galvas iebraucēju priekšā. Tie taču
neesot okupanti... Bet tas, ka tie uzvedas kā okupanti, viņus daudz
netraucē, pie tā viņi ir jau pieraduši.
Tautas priekšgalā nāk darbinieki ar padomju mentalitāti, ka
valsts ir priekš apzagšanas. Jo veiklāks cilvēks, jo veiksmīgāk
viņš to spēj panākt.
Latvija tagad ir brīva, bet vai tā ir arī neatkarīga, kāda tā
kādreiz bija? Uz turieni brauc dažādi komisāri un padomdevēji ar
norādījumiem un pa-mācībām, kā mums ir jādzīvo, jāsaim-nieko un
jāveido mūsu politika.
Un ko dara mūsu pašu politiķi? No tālienes raugoties, viņi sēž
Saeimā, pavada labu laiku, drusku pastrīdās un saņem lielas algas.
Tautas intereses vi-
ņiem ir otrā vietā. Daži pat nezin, kas tur notiek, jo neprot
latviešu valodu. Nupat kā noraidīja arī valodas likuma projektu,
lai tikai nesakaitinātu sveš-niekus mūsu zemē. Politiķi arī
nepie-dalās mūsu tautas vēsturisko dienu atzīmēšanā, lai tikai
nekompromitētu sevi un nekaitinātu lielo kaimiņu, kurš izmanto
katru gadījumu, lai varētu ba-zūnēt pa visu Eiropu, par noziedzīgo
un nekrietno latviešu tautu.
Mums trūkst tādu vīru kādi bija Krišjānis Valdemārs, Atis
Kronvalds, Kārlis Ulmanis un citi, bez personī-gām ambīcijām un
personīgo labumu meklēšanas.
Lai pasargātu mūsu tautas kultūru svešumā, mēs jau 1951. gadā
sākām rīkot Kultūras dienas, kur galvenā vērība tika piegriezta
mūsu kultūras parādei un nacionālās apziņas stip-rināšanai. Tā tas
turpinājās daudzus
Viktors Bendrups diriģē Austrālijas Latviešu 53. Kultūras
dienās.
FOTO
Gun
ārs N
āgel
s
Turpinājums 15. lpp.
-
6. lpp Laikraksts „Latvietis“ Trešdien, 2011. gada 27.
aprīlī
Latviešu ciems ir maza Latvija plašajā Austrālijas kontinen-tā
(Latvian Retirement Vilage). Pretī īstajai Latvijai, neviens svešu
kultūru tai uzspiest ne-
mēģina. Turpretī īstajā Latvijā, daudzi vēl nevar jeb negrib, no
krievu smakas tikt vaļā. Jā, Latviešu ciema cietajā lokā kādreiz
rodas problēma, tad to mēģina atrisināt, ja iespējams, bez zo-benu
cilāšanas. Tagad Latviešu ciems, no kādreiz grūti radītā mazā
pasāku-ma, ir izaudzis par vērā ņemamu iestā-di, kurā bez privātam
mājiņām ir 52 istabu liels, veco ļaužu aprūpes nams.
Kad pārcēlos uz Latviešu ciemu, tad domāju, ka visu iemītnieku
ikdie-nas valoda simtprocentīgi ir latviešu. Tomēr izrādījās, ka
vienā mājiņā runā angliski. Ja ciems pastāvēs, tad droši vien
nākotnē pieaugs angliski runājo-šo skaits. Uz saviem skaitļiem
balstos, tikai no saviem sakariem no ciema ie-dzīvotājiem. Lai tos
pārbaudītu, būtu tumsā jāiet pie logiem klausīties un tā viegli
varētu iekulties nepatikšanās.
Ja būtu vēl profesors Dunsdorfs dzīvs un gribētu kuplināt Arķīvu
par ciema latviešu valodu, tad tas uztica-mam cilvēkam lūgtu
apciemot visas ciema mājiņas. Mani viņš laikam par tādu uzskatīja
un, Arķīvam materiālus vācot par latviešu skaitu Austrālijā, lūdza
mani saskaitīt latviešus Gipslan-dē. To teikdams, viņš piebilda, ka
man kā Austrālijas apbraucējam, tas būšot tikai vienas nedēļas
nogales izbrau-ciens. Es tiešām to paveicu ātri – divās nogalēs.
Ziņojot par padarīto, piebildu, ka kāda vecāka dāma ar ļoti skanīgu
latviešu uzvārdu – Bērziņa kundze neiederas latviešu sarakstā, jo
nerunā nevienu vārdu latviski, bet gan tekoši krieviski. Bet viņai
taču ir Latvijas pa-valstniecība, atbildēja Dunsdorfs.
Pateicoties par lielo darbu, viņš ar tipisko Dunsdorfa smaidiņu
sejā, veikli turpināja, ka kāda neatbildīga persona nav apgājusi
viņai uzticamo rajonu, bet es to paveikšot pāris stundās. Šo-reiz
viņam gandrīz bija taisnība. Kad gribēju plēst muti iebildumam,
viņš jau bija pateicis paldies par vēl darāmo darbu. Liels paldies
man bija, kad viņš man, galīgam nemākulim, palīdzēja bez takses
izdot dzejoļu grāmatiņu.
Kur tad es ņēmu zināšanas par lat-viešu valodu Latviešu ciemā?
Pirmām kārtām, Ciema busiņā un Ciema sa-nāksmēs pie bagāti klātiem
ēdienu gal-diem. Domāju, ka sirsnīgām pārrunām labāks ir busiņš,
nekā ēdienu galds. Pie klāta galda, uzsverot vārdu, var viegli
apgāzt kafijas tasīti vai vīna glā-zi. Un ja nu viņš ir sarkanais,
tas ļoti var iespaidot debašu gaitu. Šīs dāmu paskaļās pārrunas dod
labu ieskatu par mūsu valodas tīrību.
Ir jau arī mūsu valodiņā ieperinā-jies pa svešvārdam, bet nekas
tamlī-dzīgs kā Latvijā. Tur ne tikai ikdienas, bet arī rakstu
valoda, sevišķi laikrak-stos un žurnālos, ir piesātināta ar
sveš-vārdiem. Bieži vien šie svešvārdi ir tā sakropļoti, ka
šejienes lasītājiem nav īsti skaidrs, ko viņi nozīmē.
Pāris mūsu ikdienas svešvārdus gandrīz varētu attaisnot, un tāds
ir fridžs. Gadās dienas, kad ledusskapis jāatkārto tik bieži, ka
gandrīz sametās mēle. Ir jau taisnība, ka daži salikteņi nav viegli
izrunājami. Atceros, ka pir-mās Latvijas laikā bija policisti, kas,
lai noteiktu cik aizturētais izdzēris pusstopus, lika ātri atkārtot
četrpad-smit. Esmu mēģinājis fridža vietā po-pularizēt vārdiņu
ledene, bet atsauks-mes nav. Saka gan, ka pirmās Latvijas laikā
esot bijušas ļoti populāras sūkā-jamas konfektes ledenes.
Otrs populārais ikdienas, bet neat-taisnojams vārds ir šoping un
šoping
pleisis. Grūtāk izrunājams jau nu nav iepirkšanas centris.
2008. gada otrā pusē un 2009. gada sākumā Austrālijā uzradās
gramatiķi, kas latviešu valodu gribēja uzvest uz pareizā ceļa. Cīņa
starp pirmās Lat-vijas un padomju Latvijas gramatikas rakstības
piekritējiem izvērtās stipri asa. Diemžēl, tā notika tepat
Austrāli-jā starp Pēteri un Jāni, bet nevis starp Austrālijas un
Latvijas gramatiķiem. Šie strīdi nonāca pat tik tālu, ka viens
gramatiķis pret otru sāka lietot apvai-nojošus vārdus.
Galvenie strīdi bija par ch, mīk-stināto r un uzvārdu rakstību
vīriešu un sieviešu kārtā. Tiem, kas pirmās Latvijas agrajās skolās
bija mācījušies, tiem mīkstinātais r nāca tikai vēlāk. Un arī tad,
lai gan bija jāzina, ka jūras krupjiem grāvī grūti, ne visās skolās
to spieda mīkstināt. Vai Vācijas nomet-ņu skolās par to mācīja, –
nezinu, bet Austrālijas trimdas rakstos tas nav bi-jis pārāk
populārs. Turpretī ch jau bija pirmā Latvijas gramatikas
grāmatā.
Vienu no lielākiem trokšņiem lai-kam sacēla uzvārdu rakstība,
vai vī-riešu kārtas uzvārdu rakstīt sieviešu kārtā. Freimanis un
Freimane skan tīri labi, bet ir arī tādi, kas sieviešu kārtā
izklausās briesmīgi. Latvijas padomju skolās gājušie, pastāv uz to,
ka uzvārdi jāraksta pēc krievu valodas parauga – vīriešu un
sieviešu kārtā, bet to apstrīd pirmās Latvijas skolās gājušie.
Domā-ju, ka uzvārdu rakstība jāatstāj to nē-sātāja ziņā. Lai raksta
tā, kā viņš zem tā labāk jūtas.
Lai nu kā ar ikdienas valodu, bet Latviešu ciema iemītnieku
rakstu va-loda ir pilnīgi tīra no svešvārdiem. Ar strīdiem, vai bez
strīdiem, bet abas puses atzīst, ka valoda ir lielākā tautas
vērtībā.
Ansis VairogsLaikrakstam „Latvietis“
Taisīt troksniŠlesers gatavojas pašvaldību vēlēšanām
2013. gadā Latvijā notiks pašvaldību vēlē-šanas, un politiskās
par-tijas tām jau gatavojas.
15. aprīlī TV pre-ses klubā pēc raidījuma 100. pants žurnālisti
iz-taujāja PLL apvienībā
esošos politiķus: Šleseru, Šķēli un Za-lānu. Viņi Saeimā bija
uzstājušies pret valdības nodomu ierobežot dažādus pabalstus. Un
aicināja rīkot pat refe-rendumu par šo tematu. Raidījuma va-dītājs
Mareks Gailītis aicināja diskusi-jā piedalīties TV skatītājus un
izteikt savas domas. Jautājums: Vai jārīko re-
ferendums par pabalstu ierobežojumu atcelšanu? Iespējamās
atbildes: 1) jā, jo valdība citādi nesaprot. 2) nē, tas ir
opozīcijas populisms.
Drīz vien jau varēja saprast, ka šie politiķi izmanto šo
raidījumu, lai po-pularizētu Latvijas pirmo partiju un Tautas
partiju, jo tika skaidrots, cik slikti strādā valdība un cik
pareizi rī-kotos viņi, ja vien būtu pie varas.
Nākošajā dienā, 16. aprīlī, noti-ka LPP/LC partijas kongress,
kur par tās priekšsēdētāju ievēlēja Šleseru, un viņš paziņoja, ka
ar pilnu atbildību var strādāt valdībā un ieviest kārtību. Pazīstot
bravūrīgo runātāju, nav grū-
ti saprast, ka viņa mērķis ir taisīt pēc iespējas lielāku
troksni, lai pievērstu sev un partijai uzmanību, un cerēt, ka viņam
kāds noticēs. Neizskanēja ne-viens vērā ņemams priekšlikums, tikai
vispārēja valdības kritika.
TV skatītāju aptaujā 524 zvanītā-ji atbalstīja pirmo variantu,
bet 2120 zvanītāji atzina, ka tas ir opozīcijas populisms. LPP
reitings ir 0,9% Droši vien trokšņa taisīšana turpināsies, bet
latviešu vēlētāji nav tik viegli ietekmē-jami.
Atis SkalbergsLaikrakstam „Latvietis“
Lasītāja vēstuleLatviešu valoda, Melburnas Latviešu ciemā
-
Trešdien, 2011. gada 27. aprīlī Laikraksts „Latvietis“ 7.
lpp
Latvijas īsziņasTrešdien, 20. aprīlī intervijā Ra-
dio 101 sacīja Ministru prezidents Val-dis Dombrovskis atzina,
ka emigrāci-jas problēma Latvijā ir ļoti aktuāla un lielā mērā tā
ir saistīta ar ekonomisko krīzi valstī un sacīja, ka emigrāciju
iespējams apstādināt vai pat pagriezt pretējā virzienā, attīstot
Latvijas eko-nomiku un nodrošinot labi apmaksātu darbavietu
pieejamību. Viņš sacīja: „Es domāju, ka tā ir fundamentāla at-bilde
uz šo jautājumu – tikai caur eko-nomikas attīstību un labi
apmaksātu darbavietu pieejamību mēs šo procesu varam apstādināt un
pagriezt atpakaļ.“
* * *Ceturtdienas, 21. aprīļa naktī ap
pulksten diviem pēc Maskavas laika (vieniem pēc Latvijas laika)
pie Lat-vijas vēstniecības Maskavā tika aiztu-rēti četri
prokremliskās kustības Naši (Mūsējie) aktīvisti, kad viņi mēģināja
uz asfalta izveidot uzrakstu Kononov – Geroj! (kr.: Kononovs –
varonis!), kurā slavināts par kara noziegumiem Latvijā notiesātais
sarkanais partizāns Vasilijs Kononovs.
* * *Otrdien, 19. aprīlī ar balsu vai-
rākumu Centrālā vēlēšanu komisija (CVK) pieņēma lēmumu, ka
paraks-tu vākšana par apturētajiem sociālo pabalstu likumiem notiks
no šā gada 18. maija līdz 16. jūnijam, bet paraks-tu vākšana par
Satversmes grozīju-miem, kas paredz mācības skolā tikai latviski,
sākot ar 1. klasi, no 2012. gada 1. septembra, notiks no 11. maija
līdz 9. jūnijam. Valsts prezidents otrdien, 19. aprīlī pabalstu
likumu publicēšanu ir apturējis uz diviem mēnešiem – līdz 19.
jūnijam. Iepriekš savāktie paraksti tiks pieskaitīti CVK
organizētajai pa-rakstu vākšanai, un iepriekš parakstī-jušies
pilsoņi tajā nedrīkst piedalīties.
* * *Piektdien, 15. aprīlī Finanšu mi-
nistrija (FM) lēma rosināt citās ES valstīs strādājošus
latviešus atbrīvot no pienākuma segt starpību starp IIN likmēm
mītnes zemē un Latvijā. FM paredz, ka citās Eiropas Savienības (ES)
valstīs strādājoši latvieši iedzī-votāju ienākuma nodokļa (IIN)
likmju starpību varēs nemaksāt jau par šajā gadā gūtajiem
ienākumiem. Ja Saeima atbalstīs grozījumus IIN, tad tie stāsies
spēkā 2012. gadā.
* * *Sestdien, 16. aprīlī partijas Pil-
soniskā savienība (PS) kopsapulcē Eiropas Parlamenta deputāte
Sandra Kalniete uzsvēra, ka PS nav pieņe-mama SC iekļaušana valdībā
un šādu viedokli viņa aizstāvējusi, arī veidojot Valda Dombrovska
otro valdību. Tādēļ
Vienotībai kā partijai būtu skaidri jā-pasaka, ka neredz vietu
valdībā tādam politiskam spēkam, kas neatzīst Latvi-jas valstiskuma
pamatus. Lai gan daļa PS biedru uzskata, ka PS vajadzētu
pievienoties Nacionālajai apvienībai, Kalniete atzina, ka tas
varētu būt nā-kamais solis, jo apvienībai vispirms pašai jātiek
skaidrībā ar sevi un jāpār-top par vienu īstu nacionālu spēku ar
vienu programmu.
* * *Ceturtdien, 14. aprīlī Saeima ga-
līgajā lasījumā pieņēma grozījumus likumā par šā gada budžetu,
kā arī to pavadošajos likumprojektos. Virkni izmaiņu paredz valsts
budžeta gro-zījumi nodokļu likumos; piemēram, ar 1. jūliju
dabasgāzei tiks piemērota pievienotās vērtības nodokļa
standart-likme. Palielinoties PVN likmei da-basgāzes piegādēm
iedzīvotājiem, no 2011. gada 1. jūlija iedzīvotāju izmak-sas
attiecībā uz dabasgāzes piegādēm pieaugs par 8,9%. Tiks
paaugstināts arī akcīzes nodoklis cigaretēm, stipra-jam alkoholam,
tiks palielināts azart-spēļu nodoklis. Plānots paaugstināt akcīzes
nodokli degvielai (par 2 santī-miem par litru).
* * *Ceturtdien, 14. aprīlī Saeima pie-
ņēma Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas
komisijas saga-tavotos grozījumus likumos, par trim gadiem
pagarinot, t.i., līdz 2014. gada 30. aprīlim ierobežojumus
ārvalstnie-kiem iegādāties Latvijas lauksaimnie-cības un meža
zemi.
* * *Latvijas Radio intervijā Nodarbi-
nātības valsts aģentūras (NVA) direk-tore Baiba Paševica sacīja,
ka pašlaik Latvijā bez darba un bez iztikas līdzek-ļiem ir 123 000
cilvēku; bezdarbniekos reģistrējušies 163 000 cilvēku, no tiem
40 000 saņem bezdarbnieka pabalstu, pārējiem iztikas līdzekļu
nav.
* * *Piektdien, 15. aprīlī Latvijas Ban-
ka laida apgrozībā viena lata jubilejas monētu Miglā asaro logs.
Grafisko dizainu monētai veidojis Ilmārs Blum-bergs, bet ģipša
modeli – Ligita Franc-keviča. Sudraba 1 lata monēta Miglā asaro
logs ir likumīgs maksāšanas līdzeklis Latvijas Republikā. Monētas
maksimālā tirāža – 7 000 eksemplāru. Monētas cena Latvijas Bankas
kasēs – 33,20 latu.
* * *Kultūras ministres preses sekretārs
Andris Saulītis informēja, ka Kultūras ministre Sarmīte Ēlerte
(Vienotība), kuras pārziņā ir arī sabiedrības integ-
rācijas jautājumi, uzskata, ka Eiropas Padomes (EP) ieteikums
pašvaldību topogrāfiskajos apzīmējumos un admi-nistratīvajās
iestādēs paralēli latviešu valodai, lietot minoritāšu valodas ir
Latvijas situācijai neatbilstošs: „Tas pēc būtības nozīmētu krievu
valodas kā otras valsts valodas nostiprināšanu un būtu pretrunā ar
pašas EP rezolūcijā atzīto, ka latviešu valodas kā valsts va-lodas
aizsargāšana un nostiprināšana ir leģitīms mērķis. Valodas un
pilsonī-ba ir katras valsts nacionālā līmeņa po-litikas atbildība,
krievu valoda kā otra valsts valoda tikai veicinātu sašķeltas
divkopienu sabiedrības veidošanos.“ S. Ēlerte atzinīgi vērtē EP
ieteikumu, ka valstij jārūpējas par iespējām mi-noritātēm apgūt
latviešu valodu: „Lat-viešu valoda Latvijā ir demokrātiskās
līdzdalības valoda, tāpēc to jāzina vi-siem Latvijas
iedzīvotājiem.“
* * *Otrdien, 12. aprīlī valdība ap-
stiprināja Demogrāfisko lietu padomi premjera Valda Dombrovska
(Vienotī-ba) vadībā. Demogrāfisko lietu pado-me sanāks ne retāk kā
reizi ceturksnī. Padomē darbosies vairāki ministri, to skaitā
ekonomikas, labklājības, finan-šu, iekšlietu, izglītības un
zinātnes, veselības ministri, kā arī Saeimas ko-misiju pārstāvji,
zinātnes un sabied-risko organizāciju pārstāvji. Pēdējos gados
demogrāfiskās situācijas rādītāji pasliktinās. Jaundzimušo skaits
sarūk par aptuveni 10% gadā (2010. g. pie-dzima ap 19 000 bērnu,
2009. – 21 750, 2008. gadā – 23 948).
* * *Latvijas vēstnieks Lielbritānijā
Eduards Stiprais, informē, ka viņš, līdz ar pārējiem Londonā
strādājoša-jiem diplomātiem, ielūgts piedalīties arī Lielbritānijas
karaliskā pāra laulī-bu ceremonijā.
* * *Pirmdien, 11. aprīlī Latvijas vēst-
nieks Krievijas Federācijā Edgars Skuja Maskavas Valsts
universitātes (MVU) Filoloģijas fakultātes Baltu valodu cen-trā
atklāja Latvijas kultūras dienas. Vēstnieks teica: „Priecājamies
par Lat-vijas vēstniecības Krievijas Federācijas un Maskavas Valsts
universitātes Baltu valodu centra aktīvo sadarbību. Mums ir patiess
gandarījums, ka šogad uni-versitātē latviešu valodu apgūst ap
des-mit studentu. Vēlamies, lai viņi un citi studenti labāk
iepazīst Latviju.“
* * *Otrdien, 12. aprīlī apvienības
Saskaņas centrs (SC) Saeimas de-putāts Juris Silovs, kuram
izvirzītas
Turpinājums 10. lpp.
-
8. lpp Laikraksts „Latvietis“ Trešdien, 2011. gada 27.
aprīlī
Latvijā aizvadīti nu jau par labu tradīciju kļuvušie
gadskārtējie baleta svētki – Starptautiskais Baltijas baleta
festivāls, kas šogad ar plašu un daudz-veidīgu programmu skatītājus
pulcēja jau sešpadsmito reizi. Interesenti varē-ja vērot dažādu
stilu bagātīgas baleta un deju uzvedumu koncertprogram-mas. Rīgā
pulcējās zvaigznes no pla-šas pasaules, ļaujot dejas cienītājiem
baudīt iestudējumus no klasikas līdz avangardam. Kā jau ierasts,
festivāla programmu papildināja arī vairākas ar dejas tematiku
saistītas izstādes.
Kārtējo reizi iepriecināja talantīgā fotomāksliniece Eiženija
Anna Frei-mane, Latvijas Universitātes Aka-dēmiskās bibliotēkas
zālē sarīkojot fotoizstādi Dejas vibrācijas. Izstādē pavisam
eksponēti melnbaltā tehnikā veidoti 42 darbi. Izstādes atklāšanā
bija pulcējušies baleta mākslas pār-stāvji, žurnālisti, kolēģi
fotomeistari, viņas talanta un baleta mākslas cienī-tāji. Daudzus
gadus man bijusi iespē-ja sekot līdzi šīs talantīgās fotogrāfes
darbam, tāpēc, kaut arī esmu citas mūzas kalps (viss mans mūžs
atvēlēts skaņu mākslai), tomēr uzdrošinos iz-teikt atsevišķus
iespaidus par šo pro-minento latviešu fotomākslinieci.
Ar ko iezīmīga izstāde? Te kopā saplūst vairākas atziņas. Pāri
visam – profesionālisms. It visā. Koncepcijā, darbu atlasē,
tehniskajā un mākslinie-ciskajā kvalitātē, iekārtojumā. Tu ska-ties
un priecājies – skaidri redzams, ka saskaramies ar augstas klases
profe-sionāli, teiksim tā – ar cilvēku, māks-linieku, kas labi
pazīst drēbi!
Baletu fotografēt nav viegli. Tas visiem zināms. Pasaulē daudzi
to cen-tušies darīt, tikai nelielai daļai izde-vies tuvoties un
iemūžināt šīs ēteris-kās mākslas nianses, dejas vibrācijas. Un to,
aplūkojot izstādi, uzreiz varam pamanīt. Fotogrāfs jau var statiski
nofiksēt kādu efektīgu dejotāju pozu, skaistu lēcienu, interesantu
satvērie-nu, kustību, bet ne vienmēr fotogrāfijā atainotais uzrunā,
jo trūkst šīs vibrā-cijas, šī satura piepildījuma, emocio-nālā
strāvojuma, mākslas impulsa, kas pārliecina skatītāju. Trūkst
fotogrāfa individuālā skatījuma.
To visu var iegūt tikai ar piere-dzi, rūpīgām dejas izpratnes
studi-jām, sistemātisku sekošanu baleta mākslinieku izaugsmes
radošajam procesam, viņu dejas īpašību izpētei un vēl daudz kam.
Visbeidzot – paša fotogrāfa meistarības treniņam. Tev ir labi
jāpārzina fotografējamā izrāde, ik priekšnesums, katra mākslinieka
de-jas īpatnības, nu gluži vienkārši – tev fotokameras slēdzis
jānospiež parei-zā brīdī, ne par vēlu un ne par agru, ir jāatrod
pareizais rakurss, jo izrādē jau otrreiz šādas situācijas vairs
nebūs.
Turklāt fiksētajam pilnībā ir jāatbilst baleta mākslas
visstingrākajiem kano-niem.
Būsim godīgi, ne jau vienmēr arī baleta māksliniekam dejas brīdī
viss izdodas profesionāli precīzi. Tas nozī-mē, ka fotogrāfs atkal
būs sastopams nākamajā šī iestudējuma izrādē, lai fiksētu vajadzīgo
skatu. Jāpiebilst, ka visi izstādē redzamie darbi ir fotogra-fēti
izrādēs, un neviens no tiem nav īpaši fotogrāfam pozēts. Un tas jo
īpaši ceļ šīs izstādes vērtību.
Eiženijas Freimanes darbos sais-ta profesionālā precizitāte un
daudz-veidīgās baleta mākslas emocionālā izpratne, tās atainojums
fotogrāfijā – kompozicionāli sakārtots, melnbalto toņu niansēs
bagātīgs, tehniski rūpīgi nostrādāts. Māksliniecei ir savs
indi-viduālais rokraksts, un tas nav sajau-cams ne ar kādu citu
Latvijā.
Izstādē skatāmas izcilas Latvi-jas un cittautu baleta zvaigznes,
kuru vārdi rotājuši daudzu pasaules teātru afišas, kuru
māksliniecisko sniegumu allaž pavadījušas skatītāju ovācijas,
kritiķu visjūsmīgākie vērtējumi. Mi-hails Barišņikovs, Māris Liepa,
Jeka-terina Maksimova, Natālija Boļšako-va, Kristians
Holders...
Arī Latvijas Nacionālās operas dažādu gadu izcilākās personības
– Arvīds Ozoliņš, Zita Erss, Lita Beiris, Inese Dumpe, Larisa
Tuisova, Vera Švecova, Lora Ļubčenko, Jūlija Gur-viča, Elza
Leimane-Martinova, Alla Priede, Genādijs Gorbaņovs, Aivars
Leimanis, Viesturs Jansons, Alek-sandrs Rumjancevs, Raimonds
Mar-tinovs, Aleksandrs Kolbins, Māris Koristins un daudzi citi,
kuru mākslu skatītāji baudījuši Latvijas Nacionālās operas baleta
trupas neskaitāmajās viesizrādēs daudzviet pasaulē.
Tu skaties un priecājies, cik dažā-di, cik izteiksmīgi ir šie
mākslinieki! Četrdesmit gados, ko fotomāksliniece veltījusi baleta
iemūžināšanai, viņa uzkrājusi milzīgu arhīvu, tā mūsu Lat-vijas
baleta bagātā vēsture. Izstādes at-klāšanā izskanēja arī kolēģu
draudzīgs rosinājums – šī bagātība ir jārāda ne tikai mākslinieces
personālizstādēs, jāpublicē dažādos krājumos, bet tā jāapkopo un
jāizdod savā albumā. To pelnījusi gan pati fotomāksliniece, gan arī
Latvijas balets.
Var jautāt – no kurienes gan visa šī intelektuālā bagātība,
teātra un žanra izjūta, vispārinātais plašais un emocionālais
skatījums? Nekur tālu jau nav jāmeklē – saknes meklējamas dzimtā,
kas nu jau trešajā paaudzē ie-rakstījusi savu vārdu Latvijas
kultūrā. Māte – izcilā latviešu primabalerī-na, neatkārtojamā Anna
Priede, arī
„Dejas vibrācijas“Eiženijas Annas Freimanes fotoizstāde veltīta
baleta mākslai
No kreisās: Akadēmiskās bibliotēkas direktore Venta Kocere,
Eiženija Anna Freimane, Latvijas Ukraiņu savienī-bas priekšsēdētājs
Viktors Stefanovičs.
„Žizele“ – Sarmīte Jakse, Māris Liepa.FO
TO E
ižen
ija A
nna
Frei
man
e
„Žizele“ – Zita Erss, Aivars Leimanis.
FOTO
Eiž
enija
Ann
a Fr
eim
ane
Turpinājums 15. lpp.
-
Trešdien, 2011. gada 27. aprīlī Laikraksts „Latvietis“ 9.
lpp
Laiks ir pienācis ap-sveikt fenomenālo mū-zikas ansambli IĻĢI –
30 gadu pastāvēšanas jubilejā!
Tomēr, apsveikums nav par pastāvēšanu
vien. Sirsnīgs apsveikums ir arī pel-nīts par to, ka šī grupa,
Ilgas Reiznie-ces vadībā, ir saglabājuši, pārveidojuši un
pasnieguši latviešu folkloru tādā veidā, ka ieinteresētie
klausītāji ir bi-juši tik ļoti iespaidoti, aizkustināti un
iedvesmoti. No Iļģiem vienmēr var sa-gaidīt kaut ko pavisam jaunu,
svaigu un mazliet savādu. Jāpaskatās disko-grāfijā – www.ilgi.lv –
un jānoklausās ieraksti, lai var kaut cik smelt no Iļģu muzikālās
bagātības un saprast to, ka te nu ir muzikanti, kuri pēc Ilgas
Reiznieces atzinuma: „...no paša sā-kuma mūs interesēja muzicēšana,
ne tikai folkloras aktualizēšana, kas bija folkloras ansambļiem
pamatā. Tas bija tā... duālistiski: no vienas puses, va-jadzēja dot
atpakaļ tautai, pildīt savu folklorista misiju, atgādināt par
aiz-mirsto mantojumu, bet otra lieta bija, ka mums vienkārši patika
muzicēt – pēc izglītības taču esmu mūziķe. Tā tas roku rokā gāja,
līdz beidzot palai-dām sevi brīvībā, bet tas bija apmēram desmit
gadus vēlāk – deviņdesmito gadu sākumā.“ (Varat lasīt vairāk
bio-grāfijā, Iļģu mājas lapā)
Personīgi piedzīvoju IĻĢU mūzi-kas spēku 2002. gada decembrī,
kad Iļģi piedalījās Austrālijas Latviešu 49. Kultūras dienās,
Sidnejā. Bija ļoti
interesanti novērot, ka tāda mūzika nebija visiem pa prātam, it
sevišķi ve-cākai paaudzei, bet tas jau arī bija sa-protams.
Jāatceras, ka visspēcīgākais dzinējs mūsu sabiedrībā ir jaunās
pa-audzes aktivitāte. Un to Iļģu piedalīša-nās un līdzdalība
noteikti uzkurbulēja.
Pēc Kultūras dienām izveidojās jaunas mūzikas grupas, un
eksistējošie ansambļi ļoti izjuta Iļģu mūzikas ener-ģiju un
inspirāciju. Jāsaka arī tā, ka ir ļoti kupls skaits cilvēku no
vidējās paaudzes, kam Iļģu mūzika ir tikpat svarīga sastāvdaļa no
viņu tautiskās dzīves izjūtām un novērtējuma.
Iļģiem ir daudz draugu Austrālijā, gan no grupas pirmā
Austrālijas ap-ciemojuma 1989. gadā, kā arī no viņu
iepriekšminētās viesošanās Kultūras dienās 2002. gadā. Ilga
Reizniece ir bijusi ielūgtā pasniedzēja 3x3 saietos pāris reizes,
no kurām pēdējā bija, lai novadītu Jāņus Folskrīkā, Viktorijas
kalnos. Piedzīvot Jāņus vasarā, Aus-trālijā, bija vienreizēji!
Nobeigumā, vēlos pateikties IĻ-ĢIEM par viņu lielo un
daudzpusīgo darbu šos 30 gadus gan mūzikas, gan kultūras un
cilvēces labā. Ir viens pa-saules stūrītis tālu no Latvijas, kur
jūs esat mīļi gaidīti uz atgriešanos, ja tas varētu kādreiz
sanākt.
Cerēsim, un gaidīsim! Daudz lai-mes dzimšanas dienā!
Viktorija MačēnaLaikrakstam „Latvietis“
„Iļģiem“ 30No „Iļģiem“ vienmēr var sagaidīt kaut ko pavisam
jaunu, svaigu un mazliet savādu
Ar „Iļģiem“... Toms, Ella, Viktorija Mačēni, un Jānis Čečiņš.
2003. g. janvārī Balmoral pludmalē, Sidnejā.
FOTO
Kat
e M
ačēn
a
Galvenais projekta notikums būs bērnu un jauniešu veidoto
T-krek-lu apdruku izstāde Rī-gas Latviešu biedrības namā no 1. līdz
30. jūni-
jam, bet labāko darbu autori kā vei-cināšanas balvu saņems pēc
savām skicēm izgatavotus T-kreklus.
Projektu atbalsta Valsts Kultūr-kapitāla fonds. Projekta ideja –
ar netradicionālu pieeju panākt jaunās paaudzes uzmanību un
līdzdalību sava novada tradicionālo kultūras vērtību
saglabāšanā.
Pilns nolikuma teksts
http://www.rlb.lv/tautas-terpu-kopa?p=9278
Papildus informācija: Anna Gob-zeme, mob.t. 29474175, e-pasts
[email protected]
Konkursam jāsagatavo: ar roku vai datorgrafikā veidoti zīmējumi
A4 (210x297mm) formātā, kuri derētu par apdruku T-kreklam.
Jāievēro, ka zī-mējums domāts krekla krūšu vai mu-guras daļai, un
nav paredzēts apmaļu un piedurkņu apdrukai.
Zīmējumus konkursam jānosū-ta: pa pastu līdz 1. maijam (pasta
zī-mogs), adrese: Merķeļa iela 13, Rīga, vai elektroniski uz
[email protected] PDF formātā līdz 10. mai-jam.
Iesniedzot darbus, klāt jāpievie-no pavadvēstule, kurai jāsatur
īss dar-ba/idejas apraksts, kā arī informācija par autoru: vārds,
uzvārds, vecums un kontaktinformācija: tālrunis (paša vai vecāku),
pasta un E-pasta adrese. Ja pievienotā informācija nebūs pilnī-
ga, darbi netiks vērtēti.Iesūtītie darbi tiks vērtēti 4
auto-
ru vecuma grupās: Bērni līdz 6 gadu vecumam, 7 – 10 gadi, 11 –
14 gadi, 15 – 19 gadi.
Darbu vērtēšanas kritēriji:1. Latviešu etnogrāfiskā raksta
ele-
mentu izmantojums;2. Izstrādātās skices saistība ar kādu
no Latvijas etnogrāfiskajiem nova-diem (Vidzeme, Latgale,
Kurzeme, Zemgale un Augšzeme) – apraksts tiek pievienots
pavadvēstulē;
3. Idejas oriģinalitāte;4. Kopējā darba kompozīcija.
Darbus vērtēs profesionāla, at-saucīga un radoša žūrija.
T-krekls ir ne tikai apģērba ga-bals. Tas ir simbols, ar kura
palīdzību atpazīt savējos.
„Mans tautiskais T-krekls“Rīgas Latviešu biedrība aicina bērnus
un jauniešus piedalīties dizaina konkursāProjekts aptvers visus
Latvijas novadus un latviešu kopienas ārvalstīs.
-
10. lpp Laikraksts „Latvietis“ Trešdien, 2011. gada 27.
aprīlī
LNO atjaunots leģendārais TURANDOTAS iestudējums
15. aprīlī atjauno-juma pirmizrādi pie-dzīvoja leģendārais 1973.
gadā tapušais režisora Jāņa Zariņa ie-studējums – Džakomo
Pučīni opera Turandota. Uzveduma atjaunojums veltīts
oriģināliestudē-juma scenogrāfa un kostīmu māksli-nieka Edgara
Vārdauņa (1910 – 1999) simtgadei. Titullomā iejutīsies Julian-na
Bavarska, Kalafa lomu dziedās Au-gusts Amonovs vai Karloss Moreno,
Liu – Kristīne Gailīte vai Evija Mar-tinsone, Timurs – Samsons
Izjumo-vas, Krišjānis Norvelis, Romāns Po-ļisadovs u.c.,
iestudējuma muzikālais vadītājs un diriģents Modests Pitrens,
atjaunojuma režisors Guntis Gailītis, atjaunojuma scenogrāfe
Ingrīda Cīru-le, atjaunojuma horeogrāfes Elita Bu-kovska, Regīna
Kaupuža, Zane Liel-didža, grims un parūkas Dace Caica, Elita
Klāra.
„1973. gada 29. decembrī dzimusī izrāde ir spoža relikvija gan
režijas, gan scenogrāfijas aspektā, un, to apzino-ties, Latvijas
Nacionālās operas māks-linieciskā vadība nolēmusi un realizēs šīs
pērles eksponēšanu arī turpmākajās sezonās. Izrāde, kas LNO
repertuārā spēlēta vairāk nekā 30 sezonu, ir kā vēsturiska liecība,
kas rada priekš-statu par latviešu operteātra tradīciju uzplaukumu
pagājušā gadsimta septiņ-desmitajos gados. Iestudējuma pirm-sākumos
publiku valdzinājusi režijas, vizuālā risinājuma un mūzikas
piedzī-vojuma harmonija. Turandotā skanēju-šas labākas latviešu
operbalsis – Žer-mēna Heine-Vāgnere, Elza Zvirgzdiņa, 90. gados arī
Ieva Kepe, Kārlis Zariņš, Miķelis Fišers u.c.“ par izrādi stāsta
LNO direktors Andrejs Žagars.
Uzvedums ar žilbinošu spožumu un izpildījuma vērienīgumu
pārspēja visas skatītāju un klausītāju cerības. Izrādē, kura
piedzīvoja divus atjau-nojumus, valda zeltaino toņu gam-ma – Ķīnas
imperatoru galma krāsa. Simboliska ir tautas un Turandotas tērpu
krāsu palete – tautai zili pelēkie toņi, Turandotai – asiņaini
sārti. Brīva
nosacītība etnogrāfiskajos elementos saskan ar Džakomo Pučīni
mūziku, kurā austrumnieciskai nokrāsai cauri vijas itāliskā kaisle.
Edgara Vārdauņa Turandotas scenogrāfija un kostīmi skatītājus
priecē jau gandrīz 40 gadu garumā.
Latvijas Nacionālās operas sceno-grāfa Edgara Vārdauņa
(21.09.1910. – 22.06.1999) dzīves stāsts ir spilgta lie-cība par
mākslas sasniegumiem operas namā, kuru viņš mīlēja, un pretrunīgo
laikmetu, kurā dzīvoja.
1946. gadā Edgars Vārdaunis at-griezās Latvijā un Operas un
baleta teātrī, kura skatuve kļuva par viņa krāsaināko audeklu
gandrīz 50 gadu garumā. Vispirms kā scenogrāfs-de-korators, vēlāk
(no 1983. gada) jau kā galvenais mākslinieks Edgars Vārd-aunis
radīja skatuves noformējumu un tērpus vairāk nekā 80 operas un
baleta izrādēm, brīvi pielāgojot savu poētis-ko, dramatisko un
trāpīgo stilu dažādu laiku un zemju tēliem.
Edgaram Vārdaunim veltīts daudz slavinošu vārdu. Viņu saukuši
par Operas scenogrāfijas lielmeistaru un skatuves burvi, viņš ir
saņēmis virkni valsts un starptautisko apbalvojumu, bija
laikabiedru, kritiķu un skatītāju mīlēts.
* * *13. aprīlī LNO sākās Bruno Skul-
tes operas Vilkaču mantiniece mēģinā-jumi. Pasaules pirmizrādi
opera pie-dzīvos jau šīs sezonas noslēgumā – 3. jūnijā.
Jauniestudējums iekļauts arī Rīgas Operas festivāla programmā 15.
jūnijā. Iestudējuma režisore – Ināra Slucka, scenogrāfe un kostīmu
māksli-niece – Ieva Jurjāne. Pie diriģenta pults pirmajās izrādēs
stāsies Andrejs Jan-sons. Lomās iejutīsies Dana Bramane, Andris
Ludvigs vai Raimonds Brama-nis, Inga Šļubovska vai Gunta
David-čuka, Imants Erdmans, Armands Si-liņš vai Krišjānis
Norvelis.
* * *29. aprīlī pie LNO diriģenta pults
stāsies izcilais un starptautiski atzī-tais japāņu diriģents
Hirofumi Jošida. Rīgā maestro diriģēs Džakomo Pučīni
operu Madama Butterfly. Galvenajā lomā viesosies skanīgais poļu
soprāns Aleksandra Kačinska, pārējās lomās – skatītāju iemīļoti LNO
solisti: Andris Ludvigs, Olga Jakovļeva, Jānis Apei-nis, Evija
Martinsone.
* * *5. maijā ļaujieties kārdinājumam
doties ceļojumā ar operas Dons Žuans varoņiem! Pa Mocarta jūru
viņi peld kruīza kuģī, no kura nav iespējams aizbēgt. Viens
vīrietis – un neskaitā-mas salauztas dzīves un sieviešu sir-dis.
Kas ir šis cilvēks, un kāpēc viņam ir tāda vara pār apkārtējiem?
Atbildes meklējiet kopā ar diriģentu Aināru Ru-biķi un solistiem
Jāni Apeini, Romānu Poļisadovu, Sonoru Vaici, Viesturu Jansonu,
Danu Bramani u.c.
Otrdien, 12. aprīlī Milānas teātrī La Scala – notika Džakomo
Pučīni operas Turandota jauniestudējums, kurā uz slavenās skatuves
debitēja lat-viešu izcilais soprāns Maija Kovaļev-ska, iejūtoties
Liu lomā. Cietsirdīgās ķīniešu princeses Turandotas titullo-mā La
Scala debitēja M. Kovaļevskas Metropolitēna skatuves kolēģe,
ame-rikāņu soprāns Lise Lindstroma, bet princi Kalafu dziedāja
pasaulslavenais amerikāņu tenors Stjuarts Neils. Pie diriģenta
pults bija izcilais diriģents Valerijs Gergijevs. Šī ir piektā
sezona, kopš Maijai Kovaļevskai uzstājas uz pasaules operteātru
skatuvēm. Ņujor-kas Metropolitēnā nodziedāts vairāk nekā 50 izrāžu
četrās lomās. Šajā se-zonā M. Kovaļevska jau izpelnījusies kritiķu
atzinību par Mikaēlas lomu Ž. Bizē Karmenā Koventgārdena
Ka-raliskajā opernamā Londonā. Janvārī M. Kovaļevska vācu kritiķi
atzinīgi novērtējuši viņu titullomā P. Čaikov-ska operas Jolanta
koncertuzvedumā Drēzdenes Semperoper. Maija Ko-vaļevska patreiz
dzīvo Boloņā Itālijā. Pēdējos gados Latvijā dziedātāju var dzirdēt
Daiņa Kalna izlolotajos Sigul-das Opermūzikas svētkos. Arī 30.
jū-lijā M. Kovaļevska tajos piedalīsies, dziedot Tatjanas lomu
Pētera Čaikov-ska operā Jevgeņijs Oņegins.
Inga VasiļjevaLNO sabiedrisko attiecību vadītāja
apsūdzības krāpšanā, nolicis deputāta mandātu, iesniedzot
Saeimas Prezidijā attiecīgu iesniegumu. Kā nākamais Si-lova vietā
Saeimā pēc mandāta apstip-rināšanas sāks strādāt Stopiņu domes
deputāts Viktors Jakovļevs, kurš jau ir piekritis nākt strādāt uz
parlamentu. TV3 raidījums Nekā personīga infor-mēja, ka Silovs
apsūdzēts par krāpša-nu lielā apmērā un pirmā tiesas sēde
paredzēta 26. aprīlī.* * *
Otrdien, 12. aprīlī Rīgā sākās Latvijas bibliotekāru 10.
kongress, uz kuru bija pulcējušies bibliotekāri no visas Latvijas.
Uz kongresa atklāšanu uzaicinātie oficiālie viesi bibliotekārus ar
savu klātbūtni nepagodināja. Kul-tūras ministres Sarmītes Ēlertes
(V) vietā kongresu atklāja Kultūras minis-trijas valsts sekretāre
Solvita Zvidriņa, Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB)
direktora Andra Vilka runu kongresa dalībniekiem nolasīja LNB
izpilddi-rektore Dzintra Mukāne, bet Rīgas Latviešu biedrības
priekšsēdētāja Ing-māra Čaklā sveicienu dalībniekiem nolasīja
Latvijas Bibliotekāru biedrī-bas priekšsēdētāja Silvija Tretjakova.
Uz kongresa atklāšanu aicināts bija arī izglītības un zinātnes
ministrs Rolands Broks (ZZS), kurš arī neatrada brīvu laiku, lai
ierastos. Izglītības un zināt-nes ministrija nespēja atrasts
speciālis-tu, kurš pārstāvētu to kongresā. ■
Latvijas īsziņasTurpinājums no 7. lpp
Latvijas Nacionālās operas ziņas
-
Trešdien, 2011. gada 27. aprīlī Laikraksts „Latvietis“ 11.
lpp
baltie papagaiļi... Dažas akmeņainās klintis atgādināja
Norvēģijas aina-vu bez eikalipta piedevas. Visu laiku dzirdama
jūras šalkšana un redzami viļņi.
Pēc Angelsī (Anglesea) pilsētiņas jau no tālienes varēja redzēt
skaisto, stalto, balto bāku (Split Point Light-house), kas mūs
aicināja apstāties krasta malā. To greznoja Ērgļu klints (Eagle
Rock) veidojums jūrā, kuru varēja vērot no skatu platformas. Bija
labi izstaigāties un izstaipīt kājas, jo ķermeņa sēdvieta sāka
justies plakana.
Kad iebraucām Lornas (Lorne) pilsētā, varējām sajust, ka tā ir
īsta tūristu meka – arī cenas veikalā to atspoguļoja. Skaisti
izveidotas mājas, daudzas no koka un krāsotas gaišās krāsās, dodot
īstu vasaras sajūtu.
Ceļojot tālāk, redzējām vienu māju, kas stāvēja kā ērgļu ligzda
vai putnu barotava, uzbūvēta uz lielas be-tona kājas, ar pieeju uz
to pa koka lai-pu jeb tiltu, dodot mājas iedzīvotājiem skatus
visapkārt – 360 grādu plašumā.
Vējainā pēcpusdienā braucot, es skatījos, ka melnie mākoņi
parādās mums labajā pusē, kur bija augstas klintis un ceļoja mums
līdzi, bet, brau-cot pa līčiem, baltie mākoņi ceļoja pa kreiso pusi
jūras pavadījumā. Kon-trasti lieli un vareni! Aiz katra līku-ma
neaizmirstami skati un ainavas. Dažās vietās lēzenais ceļš turpat
vai satiek jūru, mazie līcīši bija smilšaini un gandrīz tik tuvu,
ka gribējās tos ar roku glāstīt. Mocīts labi turējās, bet melnie
mākoņi vinnēja sacīkstes un lika mums to sajust. Iebraucam Apollo
līcī (Apollo Bay) lietus šturmītē, bijām gatavi uz nakts mieru.
Nākamajā rītā piecēlāmies agri, un mūs jau gaidīja melno mākoņu
sveicie-ni. Nekas, divi jau šo spēlīti var spēlēt, un uzvilkām
kājās bikses, kas pasargā no lietus. Caur ķiveri jau lietu nejūt,
bet tas tāds godīgs un tikai šad un tad par dienu parādījās.
Atstājām pilsētu un no galvenās ielas caur ķiverei sajū-tam
brokastu smaržas. Ceļš attālinās
no jūras, jo turpinās caur pavalsts Na-cionālam parkam
piederošiem lietus mežiem. Šeit nav tropi, bet tas ir viens no
retākajiem lietus mežiem mērenā joslā.
Sākās ceļš kalnup, un ceļmalā sa-ņēmām pirmos rīta sveicienus no
va-labija. Kalnu grēdās eikalipti saticīgi sadzīvo ar papardēm. Kad
attaisīju savai ķiverei lūciņu, tad nāsīs iesitās rīta svaigums,
lietus un floras smar-žas. Bija burvīga sajusta, ka it kā esam
vieni ar dabu, jo nevienu citu uz ceļa līdz šim nebijām satikuši.
Tālāk redzē-jām, ka ir liels nolūzis koks, kas guļ pāri ceļam.
Toties kad apstājāmies, piebrauca vietējais ar zāģi, un trijatā
ceļu attīrījām.
Pēc laiciņa redzējām saimniecības, traktorus tīrumos, aitas,
govis, kā arī baļķus, kas jau tirgum no meža izves-ti, un zem
priedēm aizvējā saimnieki bija salikuši ziemai sarullētos apaļos
siena ruļļus.
Tad ceļš veda atpakaļ pie jūras un uz visplašāk pazīstamo vietu
– pie 12 Apustuļiem. Bija varens skats, un jāap-brīno dabu, vēju
spēku, kas izveidojis kaļķakmens klintis, alas un jūras īpat-nējās
ainavas.
Iebraucām Portkambelā (Port Campbell) – mierīgāka un lēnāka
pilsēta. 1882. gadā viens joku Pēteris lika plūst baumām tādā
laikmetā, kad visiem bija lielas bailes par krievu in-vāziju;
proti, ka it kā krievu kuģis ie-braukšot viņu jūras līcī, un tad
karavī-ri pa zemes ceļu iekaros Melburnu. Šīs baumas bija plaši
izplatītas, un tām vēl izgudrotas visādas interesantas pie-devas.
Šis stāsts ir ierakstīts vēstures grāmatās kā viens no Austrālijas
sla-venākajiem mānīšanās stāstiem.
Pienāca laiks atvadīties no skais-tā pieminekļa un doties
iekšzemē, lai izmestu vēl kādu cilpu pa Grampiana kalniem
(Grampians). Kad Melbur-nā nodevām Harlijdeividsonu, četru dienu
laikā bijām nobraukuši pāri par 1 000 km.
Bijām laimīgi, ka varējām baudīt šo ceļu, kas gan ne vienmēr
mums sniedza tik gludu braukšanu. Ceļš bieži cieš no ugunsgrēkiem,
nogruvumiem,
no jūras gribas atgūt zemi, izskalojot ceļus, kā arī pēc lieliem
lietiem, kad klintis drūp; tas notika šī gada janvāra sākumā.
Ceļā satikām daudz interesantu raksturu cilvēkus, un visas
sarunas aizsākās par mocīti. Tur bija apriņķa ielas darbinieki un
veikala ierēdņi, kā arī citi Harlijdeividsona braucēji gan no
ārzemēm, gan vietējie, kas bija īrējuši mocīti tāpat kā mēs.
Vietējais pāris brauca uz Pertu, Rumānijas un Beļģijas zēni – uz
Kērnsu. Bija daudz roku vicināšanās un sveicieni. Mocīts mūs
vienoja.
Kaut Hičkoka kungs aizgāja aiz-saules ceļos 3 mēnesus pirms ceļa
at-klāšanas, viņam par godu 1932. gada novembrī cits izbrauca viņa
mašīnu, un šodien viņam vēl pieder tituls – Ceļa tēvs (Father of
the Road). Kad 1936. gadā visi parādi bija samaksāti, tieši kā viņš
to bija plānojis, ceļu node-va Viktorijas pavalsts valdībai.
Hičkoka kunga tālredzība turpina īstenoties vēl šodien, jo
Dižais okeāna ceļš ir atzīts ne tikai kā lielākais piemi-neklis
pasaules kara dalībniekiem, bet arī kā viens no pasaules varenākiem
skatu ceļiem, un šogad tas tika ierak-stīts Austrālijas Nacionālā
mantojuma (National Heritage) sarakstā.
Cepuri nost tiem 3 000 karavīriem, kas kritušajiem draugiem ar
rokām un sviedriem uzbūvēja paliekošu kara pieminekli, ko visa
pasaule var apbrī-not, baudīt un apceļot. Mums bija gods pa to
braukt.
Marija PerejmaLaikrakstam „Latvietis“
Ceļojums ar HarlijdeividsonuTurpinājums no 2. lpp
Netālu no Torkijas.
FOTO
Pēt
eris
Per
ejm
a
Marija un Pēteris pie 12 apustuļiem. Lietus mežā – bildi uzņēma
vietējais, ar kuru kopīgi novācām nogāzušos koku šķērsām ceļam.
-
12. lpp Laikraksts „Latvietis“ Trešdien, 2011. gada 27.
aprīlī
Dienu kuplināja koncerts, ko iesā-ka folkloras kopa Dimzēni, bet
turpi-
nāja dejotāji no Jelgavas un Ozolnieku Tautas deju ansambļiem un
deju ko-lektīviem Lielupe, Laipa, Kalves Zelta smiltis, Bērnu un
jauniešu centra Junda dejotāju vecāka grupa Jundari un citi.
Lieldienu saulē gozējās, saulē ce-pinājās un priecājās par to,
ka Jelgava prot svinēt svētkus.
Māris BrancisLaikrakstam „Latvietis“
Beidzot esam sākuši runāt tele-vīzijā, radio, rakstīt presē par
vienu draudošu problēmu mūsu valstī, kas katru gadu izvēršas
plašumā, pieņe-mas un iet dziļumā. To nebūtu tagad grūti nosaukt.
Tā ir ZEMĀ DZIMSTĪ-BA Latvijā, kas ir tikai maza daļa no samilzušās
negatīvās demogrāfiskās situācijas valstī.
Nesākšu uzskaitīt tos daudzos ie-meslus, kas traucē demogrāfijai
attīstī-ties pozitīvā virzienā. To ir tik daudz, ka galva reibst.
Vairumu mēs jau zi-nām, tāpēc neatkārtošu. To risināšanu ir
jāatstāj Latvijas valdības un Saei-mas ziņā. Cik apzinīgi un cītīgi
viņi to ir risinājuši, lai norāda un atbild katrs ministrs un
Saeimas deputāts.
Zemā dzimstība Latvijā rada briesmas, ja neteiktu katastrofu.
Visus šos gadus Latvijas valdība un Saeima ir izvairījusies pat
runāt par to, jo vese-lības aprūpe plašākā mērogā nav bijusi valsts
prioritāte. Otra prioritāte valstī ir izglītība. Tās abas iet roku
rokā – at-balsta viena otru. Tagad runāt, kāpēc tā ir noticis, ir
jau par vēlu. Bet darīt ko jāsāk tagad ar maziem pasākumiem un
projektiem.
Pateicoties sabiedrības neatlai-dīgajam spiedienam no
pazīstamiem un profesionāliem cilvēkiem, norādot uz neapskaužamo
stāvokli par zemo dzimstību Latvijā, sabiedrībā tagad ir radies
nopietns satraukums par šī stāvokļa nopietnību. Mūsu valsts
pre-zidents Valdis Zatlers uzrunāja sabied-rību, starp citu,
norādot un uzsverot, ka MUMS IR VAJADZĪGI BĒRNI, pirms šis
stāvoklis varētu sākt uzla-boties. Tam sekoja ieteikums izveidot
Dzimstības veicināšanas padomi ar prezidentu V. Zatleru kā
vadītāju, kam ir autoritāte, integritāte, un sabiedrība nav
zaudējusi uzticību viņam. Starp-laikā ir nodibinājies Nākotnes
fonds
ar demogrāfu Ilmāru Mežu vadībā, norādot, ka „latviešu tauta
izmirst“ un ka „nākotne sākas ar trešo bērnu ģi-menē“, ar ieteikumu
valsts finansēju-ma piešķiršanu neauglības ārstēšanai. Viss jāsāk
ar vienkāršām lietām, jāra-da drošības sajūta valstī.
Demogrāfisko lietu padome – pa-dome dzimstības veicināšanai,
veido-jās uz ļoti plašas starpnozaru bāzes ar ministru prezidentu
Valdi Dombrov-ski kā vadītāju, kas var izrādīties ļoti neveikla un
neefektīga, visu vēloties veidot uz reizi vai vismaz sākt. Arī
Saeima pamatoti ir satraukusies, un ir jau izveidota Demogrāfijas
politikas apakškomisija ar deputātu Andri Šķēli kā vadītāju,
uzsverot, ka „demogrāfi-jas jautājums šodien ir arī nacionālās
drošības jautājums“ un „neatliekami jāsāk ar dzimstības
veicināšanu“. Bet tad jājautā – kur mēs bijām šos pēdējos desmit
gadus, ja pēkšņi šis jautājums tiek vispārīgi apspriests?
Katrā ziņā, nedrīkstam aizmirst 1998. gadā dibināto Latvijas
dzimstī-bas veicināšanas biedrību, kas visus šos gadus ir
veicinājusi un atbalstījusi neauglības ārstēšanu, cīnoties ar
vie-nīgās Latvijas spermas bankas uzturē-šanu. Latvija ir vienīgā
valsts Eiropā, kur valsts neapmaksā neauglības ār-stēšanu. Tāpēc ir
jāmaina normatīvie noteikumi – jātaisa likumdošanas re-vīzija, lai
celtu dzimstību valstī, bet ne traucētu neauglības ārstēšanu. Vai
pie visa šī mēs paši neesam vainīgi, nosa-kot un izveidojot tādus
noteikumus, nedomādami par sekām ilgtermiņā? Te vairs neder nekādi
aizbildinājumi vai atrunāšanās.
No visiem šim trim ieteikumiem un veidojumiem ir jāizveido un
jāno-stiprina viens – proti Dzimstības vei-cināšanas padome ar
valsts prezidentu V. Zatleri kā priekšsēdētāju, sastāvā
pieaicinot demogrāfus, profesionāļus un minimālu politiķu
skaitu, jo piere-dze ir radījusi viņu neefektivitāti un pasivitāti.
Plānošanas laiki ir cauri, tagad jāseko risinājumiem, un tādus mūsu
politiķi nav devuši vai mēģinā-juši dot. Aizbildinājumi vai
atrunāša-nās par līdzekļu trūkumu vairs neiztur kritiku, kā to ir
pierādījusi prakse, vienmēr rodot līdzekļus, nemaz neru-nājot par
tiem līdzekļiem, kas ir pie-ejami caur Eiropas savienības
struk-tūrfondiem un Saeimas rezervēm.
Pašā sākumā ir jāceļ, jāsekmē un jāstiprina apziņa un pašapziņa
sa-biedrībā, ka mums ir vajadzīgi bērni. Divdesmit gados esam
attālinājušies no tā. Latvijas pastam ir jāizdod past-marku sērija,
kas godā ceļ ģimeni – tēvu, māti, bērnus. Šīm pastmarkām ir jābūt
apgrozībā, ja ne visu laiku, tad ilgi, ilgi. Mums ir visādas
pastmar-kas visam kam: visāda veida zvēriem, putniem... utt., bet
ne ģimenei. Lielai ģimenei ir jātop, un jābūt prestižai lie-tai ar
bērnu burvību un ģimenes vēr-tībām.
Tas varētu būt pats sākums! Mēr-ķim jābūt – veicināt dzimstības
pie-augšanu valstī. To var stiprināt ar dzīves un ētikas mācību
skolās, saga-tavojot mūsu jaunos cilvēkus dzīvei ar skatu uz
nākotni.
Visiem šiem ieteikumiem jābūt vienotai pieejai un politikai ar
pozitī-vu virzību ilgtermiņā. Bez politiskās un morālās gribas
nekādu nopietnu un risinošu rezultātu nebūs. Politiskā at-bildība
līdz šim nav bijusi redzama, un vai vispārīgi Latvijā tāda ir. Vai
varam paļauties tikai uz labiem nodomiem, visu pārējo atstājot
pašplūsmai?
Jānis J. Dimants, Jr., M.D.Latviešu ārstu un zobārstu
apvienības
valdes priekšsēdisLaikrakstam „Latvietis“
Zemā dzimstība Latvijā – visu rūpe tagad!Vajadzīga
politiskā un morālā griba
Jelgava svin LieldienasTurpinājums no 1. lpp
Vieni dejo, citi skatās.
FOTO
Mār
is B
ranc
is
Lieldienas pils parkā.
FOTO
Mār
is B
ranc
is
-
Trešdien, 2011. gada 27. aprīlī Laikraksts „Latvietis“ 13.
lpp
Drīz lielais laukums ir piepildīts. Jāstāv kā sasalušiem. Atskan
taure. No muižas ēkas tuvojas trīs vīri. Divi malējie nāk ar
šaušanai paceltām mašīnpisto-lēm, stingrā solī, bet vidū esošais,
zili tērptais
čekas leitnants tā gāzelējas, ka, liekas, kuru katru mirkli
kritīs, taču balss vi-ņam ir spēcīga un griezīga. Vispirms paziņo,
ka, nesaņemot pretēju rīkoju-mu, nedrīkst sarunāties, ja negrib
da-būt lodi galvā. Rīt būs ikvienam sīki jāpaskaidro, kā viņš
nonācis Hitlera bandītu kalpībā, tad redzēs, kurš tiks mājās un
kurš tiks nozīmēts darbos. Nakts jāpavada pie nozīmētā mieta.
Dabiskās vajadzības izdarāmas uz vietas. Sardze gādās, lai nekādas
sa-runas vai nevajadzīgas kustības neno-tiktu. No iepriekšējās
grupas divi nav pavēles klausījuši un nošauti. Mūsu jaunais
priekšnieks apgriežas, un visi trīs aiziet. Runa tulkota netiek.
Kāpēc gan pūlēties?
Jauno bikšu labajā kabatā ir Saknes Latvijas pase. No tās jātiek
vaļā. Kad garām nosoļo pēdējā kalna galā pali-kusī grupa, viņš
izmanto soļu troksni, lai pārplēstu pases vākus labajā kabatā un
vienu no tiem saplēstu sīkos gaba-liņos. Nākamais solis – pase ir
jāapēd. Viņš to dara pamatīgi un ar vislielāko rūpību. Rokas
kustību no kabatas līdz mutei sargs nevar redzēt. To gan redz metru
attālumā esošie viņa likteņa biedri, bet šis risks jāuzņemas. Kaut
ko līdzīgu dara arī blakus esošie. Pases vāku norīt nav viegli,
bet, ja to ar zo-biem un siekalām saspiež mazā bum-biņā, tad tā
lieta iet. Papīra lapas norīt ir vieglāk, rūpes nedara arī
fotogrāfija. Pēdējo pases lapu ēdot, siekalu mutē vairs nav. Un tad
nav arī vairs pases. „Labi, ka es savu darbu esmu pavei-cis,“ saka
Sakne, „Labi? Es esmu uz laiku izglābis savu dzīvību, bet, kā
vē-lāk izrādās, šajā naktī esmu sevi notie-sājis uz diviem gadiem
spaidu darbos.“
Pa labi no viņa noveļas zemē divi stāvi. Griezīgs svilpiens.
Atsteidzas sardze un kritušos aiznes. Lai uztu-rētu ķermenī asins
cirkulāciju, viņš vingro – tupus, augšā, tupus, augšā. Tas palīdz.
To dara arī daudzi citi. No rīta pa vienam sardze ved uz aku
pa-dzerties. Stāvvietas apkopj aptīrītāji. Kad viņi savu darbu
beiguši, nav ne mazākās pazīmes no tā, kas tur bijis. Tagad mājās
braucējus stāda par jau-nu rindās. Katram jāzina sava vieta.
Dzeršana un nostāšanās prasa apmē-ram stundu. Uz aku ejot, var
redzēt dzeloņdrāšu krātiņus. Vienā no tiem
Sakne redz pazīstamu seju. Bet kur tā redzēta? Vīrs ir
izbalējušā vācu uni-formā ar kapteiņa zīmotnēm.
Atskan komanda: mierā! Viņus at-kal pagodina čekas leitnants,
kas vēlāk iegūst palamu Vaņka-Staņka, ar pava-doņiem. Viņš paziņo,
ka visi tiks ie-vesti sarakstos. Jāziņo vārds, uzvārds, tautība,
dienesta pakāpe vācu armijā, dzimšanas gads un vieta, dzīves vieta,
nodarbošanās pirms kara. Visi doku-menti, pat vissīkākais rakstu
galiņš jānodod.
Vaņkas-Staņkas pasaulēLeitnants zvārojas gar priekšējo
rindu un, pabeidzis teikumu, pēkšņi sper ar visu spēku vienam no
priekšējā rindā stāvētājiem pa ģenitālijām. Tas no pārsteiguma un
sāpēm strauji sa-liecas uz priekšu, bet, saņēmis sitienus no
pavadoņu automātu laidnēm pa ple-ciem un bļāvienu: „Pieņem
pamatstā-ju, kad priekšnieks tevi uzrunā!“ tūdaļ atkal izstiepjas
taisns.
Vaņka-Staņka turpina iet gar ie-rindu un saka, ka tādu
stāvēšanas kārtību viņiem būs jāievēro vienmēr. Pēkšņi sper atkal.
Cietušais ievaidas, bet nesabrūk. Ja kāds prātā jukušais no šīs
iestādes mēģināšot bēgt, tad blakus stāvošie, aizmugurējais un
priekšējais saņemšot lodi. To viņš ar prieku izpil-dīšot personīgi.
Sper atkal.
Viens esot jātur dienu un nakti prātā: viņi esot apzināti
cīnījušies pret Māti Krieviju. Attiecīgs spiedogs bū-šot papīros
līdz mūža galam. Viņš zvā-rojas gandrīz līdz zemei, rokas lido pa
gaisu, bet krist nekrīt. Pie latviešiem viņš iegūst palamu:
Vaņka-Staņka. „Mēs visi, ienākot muižā, sapratām, ka cerības, tāpat
kā Dantes ellē, ir jāat-stāj ārpusē,“ stāsta Sakne. „Patiesība ir
ļaunāka nekā spējām iedomāties. Puse no mums knapi turas kājās.
Beidzot saņemam vēsu, šķidru zupu, kas tūlīt jāizdzer.“
Pirmās rindas pieved pie krievu rakstvežiem, kas, neganti
lādoties, iz-sniedz jaunas pases, kas sastāv no cie-ta, uz pusēm
pārlocīta papīra. Lamā-šanos izraisa rakstvežu acīmredzamās
grūtības uzrakstīt uzvārdus ar kiriliska alfabēta burtiem. Saknem
pārkrustī-ties par Raimondu nav nekādu grūtību. Viņu rakstvedis pat
uzslavē. Lielās Tē-vijas papīros ir kādi burti un numuri, kas
nozīmējot noziedzības pakāpi un it kā dienesta pakāpi vācu armijā.
Pilnīgi šīs zīmes neizdodas atšifrēt.
Lai arī disciplīna ir ļoti stingra, to-mēr sazināšanās iespējas
pastāv. Viņi uzzin, ka kāds Latvijas žīds, kura māte bijusi
Brīvības ielā zobārste, vedīs uz-dotās ziņas uz Rīgu pārbaudei.
Viņa
māsa strādājusi Stabu ielas čekā un bijusi sadiste.
Latviešu savākšanas punktā ir ap 1200, cittautieši – 800. Bez
tam vēl ir 2000 krievu. Runā, ka puse esot vlaso-vieši. Tālāk vārds
Saknem: „Ar savām ciešanām šajā 20. g.s. elles iestādīju-mā tie
netieši izglāba mani un Jēkabu no drošas, moku pilnas nāves
Sibirijas tundrās. Pēc gariem gadiem brīvajā pasaulē no Latvijas
nonākušais ebrejs Franks Gordons lasīja referātu. Prasīju viņam
tikai vienu jautājumu: kas no-tika ar 1500 leģionāriem, ko saņēma
gūstā pēc kara Kurzemē. Atbilde: viņi īsā laikā nomira badā. Ne
smagā dar-bā, aiz slimības vai salā. Badā!“
[Šī ziņa, iespējams, ir pārspīlēta. Katrā ziņā, cik tas attiecas
uz 15. di-vīzijas vīriem, daudz no maniem pazi-ņām eventuāli nonāca
mājās.]
Gaļa paliek gaļa, saka Old-Vaverlijs
Mazāki gariņi paziņo, ka mājās braucējus pēcpusdienā sākšot
pratināt. Būšot sīki jāizstāsta no piedzimšanas līdz aiziešanai
nodevīgajā cīņā pret Tēvzemi. Atskaite jādod par katru die-nu,
katru stundu. Valodas nepratējiem būšot tulki. Arī Sakne ir kļuvis
valo-das nepratējs. Runājot ar tulka palīdzī-bu ir iespēja
apdomāties.
Sarunāties ir aizliegts, bet var sa-čukstēties, jo sargi visur
nevar būt klāt. Dzird, ka krievi izšķiroti divās daļās: tādi, kas
bijuši vācu gūstek-ņi, un tādi, kas aktīvi cīnījušies pret Tēvzemi.
Krievu gūstekņiem īstā pra-tināšana vēl priekšā.
Nodevēju suga pie latviešiem ir pilnīgi iznīkusi, jo visi grib
turēties no čekistiem prom, cik tālu iespējams. Latvieši, cik
neticami arī tas izklau-
Uldis Siliņš par interesantiem cilvēkiemLaimons Sakne un viņa
grāmata „Likteņa rotaļa“ (9)Astotais turpinājums. Sākums LL132,
133, 134, 135, 137, 138, 140, 141.Vaņkas-Staņkas padotībā
Turpinājums 14. lpp.
-
14. lpp Laikraksts „Latvietis“ Trešdien, 2011. gada 27.
aprīlī
Pabeidzot sarunu par Tiesību sarga vēlē-šanām, atcerēsimies, ka
Vienotība atbalstīja Ko-vaļevsku, uzsverot viņas labās zināšanas
cilvēk-tiesību jomā, kas tiesī-
bu sarga amatā būtu svarīgi, kā arī, ka viņa ir administratīvi
kompetenta. Šlesers bilda: Jansonu ir noteikti jāat-balsta, jo viņš
ir cilvēks, kas atbalsta ģimenes vērtības, mēs to zinām un tas ir
svarīgi un tāpēc viņš ir atbalstāms. Rodas jautājums, vai
Kovaļevskai nav svarīgas ģimeniskas vērtības? Vai
viņa būtu pret ģimeni kā tādu?Varbūt Šlesers viņu uzskata kā
šausmīgi ekstrēmu feministi, kā eks-trēmu cilvēku tiesību
aizstāvi, kas būtu kā dadzis Šlesera acī. Nevienu vārdu pret
Kovaļevsku es debatēs nedzirdē-ju; viņa ir kompetenta. Tās debates
ne-bija par Kovaļevsku, tās debates bija, ka jāatbalsta Jansons,
kas būs mazāk aktīvs nekā Kovaļevska būtu bijusi.
Interesanti, kad Jansonu ievēlēja, viņš pirmajā intervijā teica,
ka pirmā lieta, ko viņš grib darīt, ir apskatīt kā tiesību sargs
tiek nominēts, jo viņam nepatika šis veids, kā tas notika, un
vēlētos, lai tas ievēlēšanas veids būtu demokrātiskāks un
sabiedrībai sapro-tamāks. Viņš arī bilda, ka paredzējis sadarboties
ar Kovaļevsku.
ZZS un Šleseram laikam ir cerība, ka viņš (Jansons) nekaitēs
cilvēkiem, kam nav jākaitē. Taču jāatceras, ka ar Loskotovu pie
KNAB tieši tas notika, ka viņu uzskatīja kā ielikteni, bet viņš
tāds nebija. Tas pats jau notika ar Zat-leru, kuru uzskatīja kā
ielikteni, bet, man šķiet, ka tas statuss Zatleru milzī-gi
saniknoja, un viņš, redzot saeimas un valdības slikto darbošanos,
teica – nē un nebija paipuisītis. ■
Latvijas iekšpolitikaDr. Uldis Ozoliņš laikraksta
„Latvietis“ redakcijā 11. martā (4)Noslēgums. Sākums
laikraksta „Latvietis“ Nr. 137, 139, 141
sās, saaug vienā saimē. Viena tēvze-me, viens liktenis.
Pēcpusdienā atnāk ziņa, ko šodien pratināšana nebūs. Sākas milzu
rosī-ba. Rakstveži novāc kastes, apsargā-jamiem ierindas kārtībā
atļauj sēdēt zemē. Latviešu grupai lielu vērību vairs nepievērš,
galvenā rosība notiek ap krievu gūstekņiem.
Starpsētā sargi uzmet cilpas lie-lākajiem suņiem, izved laukumā
un piesien pie koka. To ir ap 20, lielākā daļa vilku sugas. Katram
sunim ir savs barotājs. Badā turētie dzīvnieki rij, ko spēj.
Porcijas lielas. Redzot lielos gaļas gabalus, ieslodzītajiem tek
siekalas, bet tad kāds zina stāstīt, ka tas ir vecs zirgs, un
ēstgriba pāriet. Suņus pabaro vēlreiz, un nu jau tie izturas
pavisam rāmi un ēdiena devējiem luncina asti. Kad suņi otrreiz
pabaroti, pienāk arī ieslodzīto kārta. Zupa plāna un sālīta. Vienam
otram ķeras pa gaļas gabalam. Zirga gaļa? Nu, lai arī tā būtu.
„Gaļa paliek gaļa...“, teica Old-Vaverlijs.
No Saknes pa kreisi stāvošam dzird valodā mazu pieskaņu. Par šo
vīru Sakne stāsta: „Viņa vārds ir Vik-tors Volonskis un ar šo vīru
kļūstam tuvi draugi. Viņš ir īsts draugs, es esmu viltnieks.
Pienāks laiks, kad es viņu piekrāpšu un sagādāšu viņam varbūt pat
dzīvības briesmas. Par to mani vēl šodien moka sirdsapziņas
pārmetumi.“
Viktors ir poļu laukstrādnieks, kas atnācis uz Latviju
piepelnīties, iemācījies latviski un apprecējis savu saimnieci. No
iesaukšanas Leģionā iz-devies izvairīties, jo teicis, ka neprot
latviešu valodu.
Kad krievi ienākuši par jaunu Lat-galē un Vidzemē, viņš iesaukts
sarka-narmijā un nosūtīts apmācībai Maska-vas tuvumā. Apstākļi
bijuši briesmīgi, cietuši badu. Vācijā viņš iedalīts kādā izlūku
grupā, kas apmaldījusies un kritusi vācu gūstā. Pa gūsta laiku
viņš
strādājis dzelzslietuvē, bet tad apgaba-lu atbrīvojuši krievi.
Savākto gūstekņu barā saticis latviešus, aizmetis savus krievu
papīrus un kļuvis atkal latvie-tis. Nakti viņi pavada uz kailas
zemes un ar pirmo gaismu, pēc šķīvja plānas zupas, viņus nostāda
pie vārtiem. Ļau-sim, lai turpina Sakne:
„Un tad mums sāk soļot garām lai-kam nāvei nolemto simti. Rinda
pēc rindas iet krievu gūstekņi. Daļai no viņiem rokas uz muguras
sasietas ar drātīm vai dzeloņdrātīm. Rindas abās malās krievi ar
suņiem, kam aizsieti purni. Gūstekņiem acis trulas, un viņi tikko
spēj paiet. Uz sejām zilumi. Pie vārtiem kolonnu aptur.
Ierodas Vaņka-Staņka, šoreiz čet-ru sargu pavadībā. Tad viņš
sper. Zi-bens ātrumā! Saņēmējs krīt, bet zemē nevar nokrist, jo ir
piesiets ar virvi pie blakus stāvētājiem, kas tur viņa svaru.
Vaņka-Staņka sper vēl vienam, tad pavēl izvest krievu kolonu pa
vārtiem. Ar laiku viņi uzzin, ka Vaņka bijis čekists jau jaunībā.
Sevišķi mežonīgs kļuvis, kad uzlidojuma laikā dabūjis šķembu gūžā.
Ievainojums apārstēts, bet, lai noturētu līdzsvaru, viņš airējas ar
rokām gandrīz līdz zemei.
Vaņka-Staņka viņus uzrunā. Šī nometne neesot laba, trūkstot
telpas, kur patverties no lietus un sala. Viņš, rūpēdamies par
latviešiem, nogādāšot viņus uz labāku vietu. Ieslodzītie zina: ja
sola ko labu, tad lai visi svētie viņus sargā. Būšot gan dažas
dienas jāiet.
Ja nu kāds fantazējot, ka varēs pa ceļam izbēgt, tad tas neesot
pie pilna prāta utt., utt.
Vaņkam esot pienācis no augstā-kās priekšniecības raksts: visi,
kas cī-nījušies pret Tēvzemi ar šo mirkli no-tiesāti uz 10 gadiem
piespiedu darbos.“
Ceļā uz labāku mājvietu10 gadi pēc Vaņkas-Staņkas do-
mām par Tēvijas nodevību esot ļoti mērens sods. Pēc
nostrādātajiem ga-diem visi varēšot tikt mājās. Ceļu uz
mājām segšot padomju valdība. Atbrī-votajiem būšot pilnas
Padomju pilsoņu tiesības. Tas attiecoties uz visiem, kas esot
uzdevuši pareizus datus. Augstā-kā vadība darot viņu atbildīgu, lai
visi runātu taisnību. Apzinātiem meļiem sodu paaugstināšot.
Atveras vārti. Tur gaida nostādī-tie krievi. Viņi sāk soļot,
Vaņka brauc mašīnā. Gar malām suņi, jātnieki ar automātiem. Viss
sargu vairums ir aplencis krievus. Jauns drakonisks likums; nekādā
veidā nesazināties ar vietējiem. Kādā sādžā latviešus apstāj sardze
ar suņiem un paziņo, ka lauku virtuve baros tikai savējos.
Apgabals, ko Krievija piešķīrusi Polijai, kara darbībā nav
cietis. Viņi varot ņemt ēšanai visu, ko vien var dabūt. Mājās pa
lielākai daļai dzīvo-jot latviešu draugi –nacisti, tie tad lai arī
viņus barojot. Pārtikas sagādei, sagatavošanai tiek dota viena
stunda. Viktors Volinskis izrādās neiedomā-jami labs pašapgādnieks.
Viņi abi ar Sakni ir kaislīgi smēķētāji. Saknes uzdevums ir gādāt
par tabaku, tās žā-vēšanu un ciešamu tinamo papīru. Par ēdienu
viņam nav jābēdā. Ja vispār ir kas atrodams, Viktors to atradīs.
Viņš ir arī labs pavārs. Ja pārtika paliek pāri nākamai dienai, tā
glabājas pie Vikto-ra, tabaka pie Laimona. Viņa meistar-darbs ir
paša šūdināts brezenta maiše-lis, pie tam ar klapi lietainām
dienām. Ja reizēm kādam ir kas labi ķēries, bet nav ko pīpot, tad
Viktors ar Laimonu izlemj, cik tabakas var dot pret vistas vai zoss
spārnu. Viņiem izdodas satikt arī Jēkabu, kas pavisam novājējis, un
sakās esam slikts pašapgādnieks. Vik-tors saka, lai iedod Purmalim
krietnu žūksni tabakas. Tā manta Saknem vienmēr turas.
Vaņku-Staņku viņi gājiena laikā maz redz, viņam vairāk interesē
vla-sovieši. Solījums, ka gājiens vilksies dažas dienas, izrādās
tukšs gaiss. Viņi soļo jau divas nedēļas.
Turpmāk vēl
Uldis Siliņš par SakniTurpinājums no 13. lpp
-
Trešdien, 2011. gada 27. aprīlī Laikraksts „Latvietis“ 15.
lpp
DatumiVārda dienas, dzimšanas dienas un zīmīgi notikumi28.
aprīlisGundega, Terēze1770. angļu jūrasbraucējs Džeimss Kuks
sasniedz auglīgo Austrālijas aus-trumu krastu, to pasludina par
Lielbri-tānijas Karalistes īpašumu un nosauca par
Jaundienvidvelsu.1896. gleznotājs, grafiķis, scenogrāfs Romans
Suta.1923. aktrise Vera Singajevska.1951. dzejniece, teātra
darbiniece, māksliniece Sniedze Ruņģe.1956. literatūras zinātniece
Anita Rožkalne.
29. aprīlisVilnis, Raimonds, Laine1873. tulkotājs, pirmais
latviešu tautī-bas grāmatu izdevējs Kārlis Stālber-ģis.1922.
mākslinieks, gleznotājs Gunārs Jurjāns.1934. dzimuši brāļi Oļģerts
un Valdis Pavlovski. Abi pazīstami kā latviešu sabiedriskie
darbinieki un politiķi.
30. aprīlisLilija, Liāna1766. Rīgā notiek latviešu
tirdzniecī-bas palīgamatu reorganizācija. Turp-māk pastāv sešas
brālības.1909. rakstnieks, filozofs, parapsiho-logs, literāts
Konstantīns Raudive.
1920. beidz darbību Latvijas Tautas Padome (pagaidu
parlaments.
1. maijsZiedonisLatvijas Republikas Satversmes sa-pulces
sasaukšanas dienaDarba svētki1876. literatūras vēsturnieks un
rakst-nieks Augusts Melnalksnis.1892. katoļu garīdznieks, garīgās
lite-ratūras autors, valodnieks, dramaturgs Pēteris Strods.1920.
Latvijas Satversmes sapulce sa-nāk uz pirmo sēdi.1920. SLT aktieris
Jānis Pelšs.1945. Otrais pasaules karš: Hambur-gas Radio paziņoja,
ka Ādolfs Hitlers ir kritis kaujā, ...cīnoties ar boļševismu līdz
pēdējam elpas vilcienam.2004. Latvija, Čehija, Igaunija, Kipra,
Lietuva, Malta, Polija, Slovākija, Slo-vēnija un Ungārija kļuva par
Eiropas savienības dalībvalstīm.
2. maijsSigmunds, Zigismunds, Zigmunds1881. ģenerālis, Lkok,
1940.g. oku-pētās Latvijas kara mi