Izaugsme un progress ir labas lietas, vai ne? Filmas “Laimes ekonomika” izraisītās pārdomas

Izaugsme un progress ir labas lietas, vai ne?

Filmas “Laimes ekonomika” izraisītās pārdomas

Profesors Ivars Brīvers,Banku augstskola,Rīga, Latvija

Ekonomikas mērķis – labklājība (lai man, tev un visiem citiem labi klātos)

Ekonomika parasti tiek saprasta nevajadzīgi šauri – kā materiālo labumu gūšanas veids un naudas pelnīšanas māka. Taču pats vārds „ekonomika”, tulkojumā no grieķu valodas „mājas kārtība”, liecina, ka tai ir daudz plašāka nozīme, jo, lai mājās būtu kārtība, nauda un materiālie labumi ir nepieciešams, bet nav pietiekams nosacījums.

Ekonomikas zinātnes priekšmeta sašaurinājums ir radies tikai pēdējo simts gadu laikā, vulgarizējot neoklasiķu idejas, līdz ar to, ekonomikas nostādnes šādā šaurā izpratnē ir kļuvušas lielākā vai mazākā mērā pretrunīgas ar cilvēces izdzīvošanas interesēm.

Ekonomikas mērķis ir pakārtots galvenajam mērķim – cilvēka dzīves mērķim. Daudzi filozofi, rakstnieki un citi domātāji ir veltījuši savas pārdomas šai problēmai, nonākot pie būtībā vienota secinājuma – cilvēka dzīves mērķis ir laimīgi dzīvot.

Varētu likties, ka laimes jēdziens ir pārāk neviennozīmīgs un abstrakts, lai to varētu izmantot mērķa formulējumam ekonomikā. Taču jau Aristotelis pirms vairāk nekā divtūkstoš gadiem savā „Nikomaha ētikā” formulēja laimes jēdzienu, aprakstot to nevis kā stāvokli, bet kā procesu, kurā laimi veido tās cilvēka vērtības, kas viņam ir pašpietiekamas.

Ekonomikā gan biežāk lieto nevis laimes, bet labklājības jēdzienu. Latviešu valodas vārds „labklājība”, tāpat kā angļu valodas vārds „welfare”, ir semantiski ļoti ietilpīgs, jo ietver sevī tās lietas, kas ir vajadzīgas, lai cilvēkam „labi klātos”.

Vai Edems Smits ir pareizi saprasts?

Political œconomy, considered as a branch of the science of a statesman or legislator, proposes two distinct objects: first, to provide a plentiful revenue or subsistence for the people, or more properly to enable them to provide such a revenue or subsistence for themselves; and secondly, to supply the state or commonwealth with a revenue sufficient for the public services. It proposes to enrich both the people and the sovereign.

Adam Smith, Inquiry into the Nature and Causes of the Wealth of Nations, Book IV, Of Systems of Political Œconomy, Introduction, IV.I.1, 1776.

Labklājību veido ne tikai individuālā materiālā bagātība, kā to uzskata pašreizējā ekonomikas paradigma, bet arī videVide ir jāsaprot ne tikai kā dabas vide, bet arī sociālā, tiesiskā,

kultūras, etniskā, reliģiskā vide u.c.Y – labklājībaM – individuālā materiālā (un nemateriālā) bagātībaN – vide

Y = f (M, N)Ja mēs balstāmies uz analoģiju ar 1. Gosena likumu

mikroekonomikā, tad šī funkcija ir augoša un izliekta uz augšu.Pašreizējā ekonomikas paradigma uzskata labklājību kā viena

mainīgā funkciju: Y = f (M). Līdz ar to tiek uzskatīts, ka M pieaugums nozīmēs arī Y pieaugumu.

Taču, ja M pieaugs, bet N nepieaugs, (bet drīzāk pat samazināsies), tad Y/M aizvien samazināsies, bet Y/N aizvien pieaugs. Ja M pieaugums nes sev līdz N samazinājumu (ekonomikas izaugsme uz vides degradācijas rēķina), tad M pieaugums var izpausties ne vien kā neliels Y pieaugums, bet pat kā Y samazinājums.

Ekonomikas izaugsmi ir maldīgi uzskatīt par ekonomikas mērķi.

Izaugsmes paradigma dzima XVIII gadsimtā

Izaugsme – kapitāla koncentrācija Izaugsme – finanšu tirgi Izaugsme – nevienlīdzība Izaugsme – globalizācija

XVIII un XIX gadsimtā izaugsme ar tās blakus parādībām bija cilvēces attīstību veicinoša.

XXI gadsimtā izaugsmes paradigma ir novecojusi, un aizvien vairāk pārvēršas par cilvēces attīstību kavējošu.

Vai izaugsme var turpināties bezgalīgi?

Klasiskās ekonomikas pārstāvji (E.Smits, D.Rikardo, Dž.St.Mills) kā pašu par sevi saprotamu uzskatīja, ka izaugsme nevar turpināties bezgalīgi un jebkurai izaugsmei pienāks gals.

XVIII un XIX gadsimta ekonomisti izaugsmi (“augt” nozīmē kļūt lielākam, bet ne labākam) apzīmēja nevis ar “growth”, bet gan “progress” – no latīņu valodas “progrēde” – iet uz priekšu.

Izaugsmes paradigmas ietvaros vārdi “izaugsme” un “progress” ir ieguvuši neapšaubāmi pozitīvu nokrāsu. Taču augt var arī augonis un progresēt var slimība.

Arī ekonomikas izaugsme jeb progress nav vērtējami viennozīmīgi pozitīvi.

No John Stuart Mill, Principles of Political Economy, Book IV, Chapter VI, “Of the Stationary State” (1848)

The best state for human nature is that in which, while no one is poor, no one desires to be richer, nor has any reason to fear being thrust back, by the efforts of others to push themselves forward.

Man nešķiet pievilcīgs dzīves ideāls, ko sludina tie, kuri uzskata, ka cilvēku normāls stāvoklis ir nemitīga cīņa. Grūstīšanās ar elkoņiem un kāpšana cits citam uz kājām, kas veido sabiedrības pašreizējo dzīvi, nav neizbēgams cilvēku liktenis, bet gan nepatīkama industriālā progresa vienas fāzes izpausme.

Džons Stjuarts MillsJohn Stuart Mill(1806 - 1873)

No John Maynard Keynes, Economic Possibilities for our Grandchildren, (1930)

Kad bagātības uzkrāšanai vairs nebūs lielas sociālas nozīmes, notiks lielas izmaiņas cilvēku morālē. Mēs spēsim atbrīvoties no daudzajiem pseidomorāles principiem, kuri ir vadījuši mūs divsimt gadus; kuru dēļ mēs esam cēluši godā visnepievilcīgākās cilvēku īpašības, uzskatot tās par augstākajiem tikumiem. …

Bet uzmanieties! Laiks tam vēl nav pienācis. Vēl vismaz simts gadus mums būs jāizliekas pašiem sev un jebkuram citam, ka taisnīga rīcība ir nekrietna, un nekrietna rīcība ir taisnīga, jo nekrietnība ir izdevīga, bet taisnīgums nav izdevīgs.

Džons Meinards KeinssJohn Maynard Keynes

(1883-1946)

Vai izaugsme var turpināties bezgalīgi?

Tiek uzskatīts, ka neoklasiskās skolas pārstāvji (L.Valrāss, E.Māršals) apgāza klasiķu uzskatus. un apgalvoja, ka ekonomikas izaugsme var turpināties bezgalīgi. Taču, vai tā ir?

If the multiplication of products were only possible within certain limits, there would be definite limits to the possibility of progress. ... If, however, there is no definite limit to the multiplication of products, there can be no definite limit to the possibility of progress.

(L.Walras, Elements of Pure Economics, 1924, tulkots no franču valodā 1874. gadā izdotās Elements d’economie politique pure)

Izaugsmes paradigmas gals

Izaugsme nozīmē „kļūt lielākam”, attīstība – „kļūt labākam”. Ne vienmēr tas, kas kļūst lielāks, kļūst arī labāks. Līdz ar to izaugsmi izvirzīt par mērķi ir nepareizi. Jebkurai izaugsmei pienāk gals, jo nekas nevar augt bezgalīgi.

Ekonomikas izaugsme joprojām tiek minēta kā mērķis, to uztver kā neapšaubāmi labu lietu, pat neaizdomājoties – kāpēc ir vajadzīga ekonomikas izaugsme? Kādas problēmas rada ekonomikas izaugsme? Vai nav tā, ka XXI gadsimtā guvumi no ekonomikas izaugsmes nespēj kompensēt tās radīto problēmu dēļ esošos zaudējumus?

Bagāts ir nevis tas, kuram ir daudz, bet gan tas, kuram ir pietiekami.

Lai būtu nevis vairāk mantu, bet gan tik, cik ir vajadzīgs.

Izaugsme vairs nerada būtisku labklājības pieaugumu

Sakarības starp IKP per capita (uz horizontālās ass) un apmierinātību ar dzīvi, paredzamo dzīves ilgumu, izglītotības līmeni un bērnu mirstību.

No T.Jackson, Prosperity Without Growth, 2009.

Kāpēc izaugsme nav ilgtspējīga?

klimata pārmaiņas (ne globālā sasilšana)

ekosistēmu iznīcināšana, kas var radīt arvien pieaugošus zaudējumus arī tīri ekonomiskā izpratnē. (Ja cilvēkam pašam būtu jādara tas darbs, ko viņa vietā paveic daba, tas izmaksātu apmēram divreiz vairāk nekā visas pasaules valstu IKP kopā ņemot.)

inovācijas spekulatīvajā ekonomikā, kas ir sabojājušas tirgus mehānismu.

pārmērīga kapitāla koncentrācija, kas rada lieko cilvēku problēmu.

Tehnoloģijas – iluzors risinājums

Pie kapitālismam raksturīgā labumu sadales principa – „katram pēc ieguldītajiem resursiem”, kapitāla resursu un dabas resursu īpašniekiem, kuriem ir noteicošās iespējas vadīt tehnoloģiju attīstības virzienu, jo to rokās ir finansiālās sviras, tehnoloģiju attīstība ir vērsta galvenokārt uz darba resursu samazināšanu saimniekošanas procesā.

Taču arī tās jaunās tehnoloģijas, kuras ir vērstas uz dabas resursu samazināšanu, patiesībā nesamazina, bet palielina šo resursu izlietojumu. To dēvē par Dževensa paradoksu, ko formulēja angļu ekonomists Viljams Stenlijs Dževenss (William Stanley Jevons) savā 1865. gada’sarakstītajā darbā “The Coal Question”: tehnoloģisks atklājums, kas paaugstina resursa izlietošanas efektivitāti, palielina resursa kopējo patēriņu. Līdz ar to tehnoloģiskais progress nevis atrisina, bet saasina problēmu.

Inovācijas – iluzors risinājums

Somijas bijušais viceprezidents Esko Aho esot teicis – „zinātne pārvērš naudu zināšanās, inovācija ir tas process, kurā zināšanas tiek pārvērstas naudā.”

Vai var būt, ka zināšanas pārvēršot naudā, tas nerada reālu labumu?

(Ar reālu labumu es saprotu to, ka no inovācijas gūst kādu labumu – materiālu vai nemateriālu arī kāds cits, ne tikai tas, kurš ir pārvērtis zināšanas naudā.)

Pērtiķa inovācijas„Ja mūsu sabiedrībā kāds piemin vārdu inovācija, mēs

uzreiz saprotam ļoti komplicētas organiskās sintēzes, nanotehnoloģijas, lāzerus, tomēr jebkurā dzīves sfērā varētu būt šis inovatīvais piegājiens. Labākais piemērs ir anekdote par pērtiķi, kas Āfrikā sēž upes malā un mizo banānu. Apēd, pieiet pie upes, ļoti rūpīgi nomazgā mizu un iesviež ūdenī. Garām peld krokodils un prasa – trakais pērtiķi, ko tu dari, kāpēc mazgā mizas, pirms met prom. Pērtiķis atbild – dod dolāru, pateikšu. Krokodils iedod dolāru. Es jau varētu gari un plaši stāstīt, – atbild pērtiķis –, gan to, kas bija avīzē rakstīts un ko pa radio teica – ekoloģija un tā tālāk... Bet man vienkārši nav ko darīt un gribu piepelnīties. Krokodils prasa – tas ir viss? Viss! Nu gan muļķis, – nosaka krokodils un aizpeld. Bet pērtiķis iebāž kabatā dolāru un saka – muļķis, ne muļķis, bet 30 dolārus dienā nopelnu! Tā būtībā ir vienkārša inovācijas definīcija. Prasme pārdot savu ideju.”

Latvijas Tehnoloģiskā centra direktors Jānis Stabulnieks

Inovācijas un banānu mizasInovācijas mūsdienu Latvijā (un arī citur Eiropā) aizvien

lielākā mērā pārvēršas par šādu banānu mizu mazgāšanu. Pērtiķis dabū vienu dolāru, krokodils šķiras no viena dolāra. Ekonomisti teiktu – tā ir spēle ar nulles summu. Reāls labums no šī procesa kopumā nerodas.

Ir gan labums – desmit citi pērtiķīši raksta doktora disertācijas par sava sugas brāļa inovāciju. Turklāt pērtiķītis ir reģistrējies kā individuālais komersants, un gada laikā viņa devums iekšzemes kopproduktā ir rakstāms ar piecciparu skaitli. Viņš rada produktu ar augstu pievienoto vērtību un droši var pieteikties uz Eiropas Savienības struktūrfondiem sava biznesa attīstībai.

Atliek tikai minēt, vai Šumpēters atzītu banānu mizu mazgāšanu par inovatīvu ideju, vai nē. Pieeja inovācijām, nevis kā līdzeklim mērķa sasniegšanai, bet kā pašmērķim, ir novedusi pie tā, ka inovāciju vārds tiek daudzināts vietā un nevietā. Šumpētera pieminētā inovāciju apkarošana notiek neparastā veidā – padarot inovācijas par absurdu.

Paradigmas maiņa

Izaugsme pati par sevi nav ne laba, ne slikta. Dabā lietas aug pašas par sevi, taču laikā prot apstāties izaugsmē.

Jaunās ekonomikas paradigmas pamatā – šis pats princips: ekonomika (gan mikro gan makrolīmenī aug, līdz sasniedz optimālo apjomu. Tad izaugsme apstājas, taču neapstājas attīstība. Galvenā vērība ir veltīta vides (ne tikai tādā nozīmē kā “daba”) saglabāšanai.

Jaunā ekonomikas paradigma balstās nevis uz uzņēmēju – inovatoru (vēl jo vairāk ne uz uzņēmēju – spekulantu), bet uz lietpratīgu saimnieku (Sahkundig Wirt, сведущий хозяин, effective executive), kurš pirmkārt zina ko darīt, un, otrkārt, kā darīt.

Tiek veidota stacionārā jeb stingrā stāvokļa ekonomika (steady-state economy).

Ir privātīpašums uz mantisko kapitālu, nav privātīpašuma uz finanšu kapitālu.

Jaunās ekonomikas pamatelementi – mazas, autarķiskas valstis

Katrai tautai ir jābūt spējīgai attīstīties saviem spēkiem, bez palīdzības no ārienes. Visi dzīvībai svarīgie produkti iespēju robežās ir jāražo pašu valstī. Tikai tāda valsts spēs būt patiesi neatkarīga. Jebkura valsts, kuras ekonomika ir atkarīga no citām valstīm, ir ne vien pakļauta krīzēm, bet arī var kļūt par dažāda veida izspiešanas upuri. Un otrādi – patiesi neatkarīgas valstis var veidot veselīgas tirdzniecības attiecības ar citām valstīm, apmainot ražošanas pārpalikumus un specifiskus produktus, taču saglabājot ekonomisko neatkarību un nenonākot parādu jūgā.

Tādā ekonomikā nav vietas starptautiskā kapitāla spekulācijām. Šāda ekonomika ir ļaunākais ienaidnieks lielajām starptautiskajām bankām, kuras spēj eksistēt tikai pateicoties kredītu izsniegšanai un procentu saņemšanai no tiem. Tāpēc tās, izmantojot savu milzīgo ietekmi uz valdībām, darīs visu, ieskaitot militāra spēka izmantošanu, lai nepieļautu šādu neatkarīgu ekonomiku veidošanos.

Vai lekcijas un diskusijas spēs pārmainīt pasauli?

“Kapitālismu nav iespējams pārliecināt ierobežot izaugsmi, tāpat kā cilvēku pārliecināt pārtraukt elpošanu.”

Marejs Bukčins (Murray Bookchin)

“Stacionārs kapitāla un iedzīvotāju stāvoklis nenozīmē stacionāru cilvēka stāvokli. Šeit var būt lielākas iespējas kā jebkad visu veidu gara kultūrai, morālam un sabiedriskam progresam (moral and social progress); lielākas iespējas Dzīves Mākslas pilnveidošanai, un daudz lielāka vēlme to pilnveidot, jo cilvēku prātus vairs nenodarbinās izdzīvošanas māksla.”

(Džons Stjuarts Mills)

Galvenā problēma – cilvēku prātos

Cilvēks dara nevis tā, kā ir labāk, bet gan tā kā ir vieglāk.

Kam ir jānotiek, lai visi cilvēki apzinātos esošo pārmaiņu neizbēgamību?

Kam ir jānotiek, lai cilvēki būtu gatavi izmainīt savus iracionālos priekšstatus par

izaugsmi kā mērķi, naudu kā labklājības pamatu, morāli un tikumību ne tikai kā filosofu un

teologu diskusiju priekšmetu, bet kā ekonomikas pamatu?

Ko mēs varam darīt

ekonomikas lokalizācija minimizēt “pārspīlēto patēriņu”

(conspicious consumption) boikotēt “mārketinga inovācijas” (atlaižu

kartes, akcijas, “dāvanas” u.tml.) diendienā kontrolēt sevi, vai mēs nejaucam

šos atšķirīgos jēdzienus “izaugsme”, “progress”, “attīstība” un “labklājība”. Atteikties no vispārpieņemtā uzskata, ka izaugsme un progress vienmēr ir labas lietas.

Saulgrieži atnesīs gaismu(No žurnāla “Ieva” 2012. gada 47. numura, 43. lpp.)

Kapitālisms pašlaik ir piesedzies ar vīģes lapu, un tas, visticamāk, sabruks, bet, cik ilgā laikā tas notiks, tas atkarīgs no planētas iedzīvotājiem, viņu vēlmes un ticības, ka viņi ir pelnījuši citādas attiecības darbā, ar līdzcilvēkiem, ar dabu un ka gatavi dzīvot, uzvesties citādi, kaut ko citu saņemt. Melu laikmetam pienācis gals, bet jauna pasaule būs jāceļ pašiem.

Agnese Bērziņa