INKU zelts - ARTURS LIELAIS

Annotation

ARTURS LIELAIS INKU zelts IZDEVNIECĪBA-LIESMA-RĪGĀ 1970 Mākslinieks Ā. LielaisKartes zīmējis J. Ancītis Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Sī grāmata risinatālāk agrāk iznākušajos darbos «Ka- ravelas iziet okeānā» un «Konkistadori» aizsāktos tematikaspavedienus un stāsta par spāniešiem, kuri pēc Kristo- fora Kolumba jūras braucieniem un ErnandoKortesa karagājieniem turpināja iekarojumus Jaunajā Pasaulē. Arī šoreiz balstījos uz laktiem undokumentiem — hronikām, vēstulēm, laikabiedru liecībām un vēsturnieku pētījumiem un pūlējos attēlotiekarotāju — Pizarro, Almagro u. c. gaitas Dienvidamerikā, šo zemju atklāšanas norisi, inku valsts Peruiekarošanu, karagājienus uz Čīli, Orel- janas braucienu lejup pa Amazoni, kaujas, ko izcīnīja pašikonkistadori savā starpā par sagrābto laupījumu. Centos sniegt arī īsas ziņas par Peru cilšu vēsturi,īpatnējo kultūru un tās barbarisko iznīcināšanu. Par visu to bagātīgu faktu materiālu sniedz gan pašukonkistadoru ziņojumi un vēstules, gan Garsilaso de Ve- gas, Karvahala, Montesinosa, Heresa,Sarmjento, Onde- gardo, Sjesas de Leona, Relija, Pedro Pizarro, Naarro u. c. hronikas, gan ievērojamuspāniešu vēsturnieku — Erre- ras, Gomaras, Ovjedo, Sarates, Laskasasa, Fernandesa, Lopesa u. c.pētījumi, tāpat A. Humbolta, Š. Kondamina, E. Pepiga u. c. ceļojumu apraksti, vēlāku laiku vēsturnieku —V. Preskota, S. Ruges, G. Ritera, O. Pešeja, D. Fis- kes, V. Fostera, kā arī padomju zinātnieku — 1.Magido- viča, J. Svēta, V. Gujajeva, J. Griguļeviča, B. Šarevskas, A. Jeiimova, J. Zubricka, L. Fainbergau. c. darbi. Kaut arī hronistu liecības ir visai neskaidras un reizēm gluži pretrunīgas, cauri gadsimtutumsai, leģendām, izdomājumiem un izskaistinājumiem saskatāma patiesība — kaila, asiņaina, skaudra unnežēlīga: iekarotāji ar kristīgas ticības un eiropiešu civilizācijas izplatītāju masku, turēdami vienā rokākrustu, otrā — zobenu, nesdami nāvi, postu un verdzības jūgu, tumsību un nabadzību, iebrukuši tālajāsaizjūras zemēs. Tā sākās koloniālisms, tā asiņu straumēs dzima kapitālisms, netaisnā zelta vara, tā sākāssvešu zemju sagrābšana, izlaupīšana un kolonizēšana. Zelts bija — un vēl joprojām ir — iekarotāju,pasaules kundzības tīkotāju, avantūristu, laupītājuīstais dievs, zelts deva viņiem varu, godu un slavu,zeltam viņi kalpoja dedzīgāk nekā pašu cildinātajam un piesauktajam dievam, Jēzum un jaunavai Marijai.Zelta dēļ viņi pastrādāja visšausmīgākos noziegumus, devās nāvē un vislielākajās briesmās, pārcietaneaprakstāmas grūtības. Zelta — dzeltenā sātana apstulboti, viņi izlēja asiņu straumes un pacēla ieročusarī cits pret citu, un daudzi no viņiem atrada kapu svešajās zemēs. Mūsu dienās, kad koloniālisms visāpasaulē piedzīvojis pilnīgu krahu un cilvēce sākusi nokratīt zelta jūgu, imperiālisti, kolonizatori, gluži kālēdija Makbeta Šekspīra drāmā, visiem spēkiem pūlas nomazgāt asiņainās rokas, izdzēst gadsimtu gaitāpastrādāto ļaundarību pēdas. Šī grāmata, vēstīdama par sen aizgājušiem laikiem un notikumiem,iespējams, palīdzēs noraut masku tiem, kuri vēl mūsu dienās, iebrukdami citās zemēs, pūlas izlikties parkultūras, labākas dzīves, labākas iekārtas nesējiem. Pagātnes notikumi arī pēc gadu simtiem bargi apsūdztautu apspiedējus un verdzinātājus. AUTORS

UZ ELDORADO SLIEKŠŅAPIRMĀ EKSPEDĪCIJA — PIRMĀ NEVEIKSMEZOBENA, ZELTA UN KRUSTA SAVIENĪBAKARAVElAS VĒLREIZ IZIET OKEĀNATRIMDA GAIĻU SALĀPIE PERU VĀRTIEMUZ SPĀNIJU PĒC KARAĻA ŽĒLASTĪBASSAULES BĒRNU ZEME

INKU VALSTS IEKĀRTAzemkopība un amatu prasmeRELIĢIJA UN ZINĀTNEAR ŠĶĒPU UN KRUSTU ANDU KALNOSpārdrošais plānsInku zeltsinka gūstāsirotāji pārstaigā inku zemisalaupīto dārgumu dalīšanakonkistadori peru sirdikonkurentu tīkojumiALMAGRO KARAGĀJIENS UZ ČILIKONKISTADORU BRĀĻU KARŠVISU PERU ZEMI VIENĀS ROKAS!UZ «KANĒĻA ZEMI»LEJUP PA LIELO UPILIELA MARĶĪZA NĀVEKARAĻA UN KONKISTADORU CIŅALAUPĪJUMS GONSALO PIZARRO ROKĀSUZ PERU AR «MIERA MISIJU» NĀK DIEVA KALPSSAULES BERNU VALSTS BOJA EJAspānijas spožums un postsLITERATŪRAS SARAKSTSSATURS

ARTURS LIELAISINKU zelts

UZ ELDORADO SLIEKŠŅA ZELTA MIRĀŽAS VILINĀJUMS

No kurienes nācis dzeltenais saules metāls? — Leģendu rašanās. — Lielās Dienvidu jūras krastos.— Eldorado. — Andagoja burā uz dienvidiem.

1492. gadā lielais jūras braucējs Kristofors Kolumbs, ar spāniešu karavelām pārburājis pāriAtlantijas okeānam, piestāja Bahamas salu arhipelāgā un šajā pirmajā braucienā sasniedza arī Kubu unEspanjolu (Haiti). Vēlāk gan viņš, gan viņa līdzgaitnieki atklāja un iekaroja vēl daudzas citas salasKārību jūrā un sāka apbraukāt Amerikas kontinenta (spānieši toreiz to dēvēja par Tierra iiime — Cietozemi) piekrasti. Jauno zemju meklētāji un iekarotāji visur pirmām kārtām apvaicājās indiāņiem: kurmeklējams dzeltenais saules metāls zelts, ar ko viņi izrotājušies? Vai tas sastopams tepat uz vietas,jaunatklātajās salās, vai arī atvests no tālienes?

Atbilde bija viena un tā pati: indiāņi rādīja uz dienvidiem un dienvidrietumiem un pūlējās ieskaidrot,ka šis metāls nākot no turienes.

Tur esot bagātas zemes, tur netrūkstot zelta trauku un krāšņu dārgu rotu. Zeltu tur varot savākt naktījūras krastā lāpu vai zvaigžņu gaismā, to sijājot sietos un pēc tam no tā izkaldinot smagas roku sprādzesun kāju rotas. No upēm ar tīkliem tur varot izvilkt zelta gabalus vistas olas lielumā; pērles un dārgakmeņitur mētājoties strautu krastos. Zelta esot tik daudz, ka zvejnieki tajās zemēs pie tīkliem sienot nevisakmeņus, bet gan zelta gabalus. Tur netrūkstot ne smaržīgo sveķu, ne dārgo garšvielu. Bet viena sala, pēcindiāņu apgalvojuma, esot tīra zelta.

Vai kāds brīnums, ka no neskaidrajiem indiāņu stāstiem izcēlās leģendas, ka radās zelta mirāža, kasvēl vairāk iekvēlināja spāniešu dedzīgo fantāziju un nevaldāmo alkatību. Saklausījušies tādusbrīnumstāstus, iekarotāji jebkuru laupījumu, ko viņiem izdevās sagrābt Antiļu salās, aizvien turēja parniecīgu; un zelta mirāža treņca un vilināja avantūristus aizvien tālāk uz jaunām zemēm. Visur Kārību jūraskrastos uzņēmīgi vīri dibināja jaunas kolonijas un lūkoja savu laimi.

Arī Vasko Nunjess de Balvoja, viens no spāniešu konkistadoru vadoņiem, kas bija apmeties ZeltaKastīlijā — kolonijā pie Darjenas līča Dienvidamerikas ziemeļu piekrastē, devās dziļāk zemes iekšienēun atklāja ciltis, kam netrūka zelta rotu. Indiāņi ļoti brīnījās, redzēdami, cik alkatīgi spānieši grābj šometālu.

Kādu reizi, kad spānieši ķildodamies svēra un dalīja salaupīto zeltu, kāds no kasikiem, kā stāstahronists He- ress, uzsitis ar dūri pa svariem, tā ka spožais metāls izbiris uz grīdas, un sašutumā iesaucies:

«Kā jūs, baltie vīri, varat tik augstu vērtēt šo nožēlojamo zeltu un turklāt pārkausēt smalkus mākslasdarbus rupjos klučos!? Bet, ja jau jūsu kārums pēc šā metāla ir tik liels un jūs tikai tā dēļ uzdrošinātiesdoties tādos tālos un bīstamos ceļos, liekat uz spēles dzīvību un traucējat bez kādas citas vajadzībaslaimīgu tautu mierīgo dzīvi, tad es jums gribu rādīt zemi, kas ir tik bagāta ar zeltu, ka droši remdēs jūsualkatību. Tur ļaudis ēd no zelta bļodām un dzer no zelta kausiem, un zelts tur ir tikpat lēts kā pie jumsdzelzs. Bet, ja jūs gribat šo zemi iekarot, tad jums uz turieni jāiet daudzkārt lielākā skaitā, jo tur mītdrošsirdīgi ļaudis, kas aizstāvēs savus īpašumus līdz pēdējai asins lāsei. Sevišķi sīvi jums pretosiesvarenais Tuma- nama, valdnieks kalnos, kuros var atrast zeltu un kuri ir sešu dienu gājumā no šejienes,Bet, kamēr jūs līdz turienei aiziesiet, jums būs jāšķērso iipgabals, kur mīt nežēlīgie karībi, kuru mīļākaisēdiens ir cilvēku gaļa. Kad jūs pēc tam pāriesiet pāri tur tiem kalniem,» viņš ar pirkstu rādīja uzdienvidiem, «jūs nonāksiet pie lielas jūras un tur ieraudzīsiet daudzus kuģus, kuri nav neko mazāki parjūsējiem un kuriem ir stūre un buras.»

Uz Vasko Nunjesu de Balvoju jaunā kasika vārdi atstāja dziļu iespaidu. Tālā, bagātā zeme, kur tikdaudz zelta, un lielā jūra, ko jau agrāk bija nesekmīgi meklējis Kris- tofors Kolumbs, jo dienas jo vairākvilināja konkistadoru

vadoni. 1513. gada viņš ar saviem karavīriem šķērsoja , Panamas zemes šaurumu un sasniedzaLielās Dienvidu jūras — Klusā okeāna krastus. Pasludinājis bezgalīgi plašos udeņus ar visām salām unzemēm par Spānijas karaļa īpašumu uz mūžīgiem laikiem, Balvoja sāka iztaujāt indiāņus, kur atrodamszelts un citas bagātības.

Kāds indiāņu kasiks pastāstīja, ka šis krasts aizstiepjoties tālu, tālu uz dienvidiem līdz bagātai zemei.Lai aiz- kuģotu uz turieni, jābraucot nedēļām ilgi. Tur esot milzum daudz zelta, neskaitāms daudzums pērļuun dārgu akmeņu, tempļi ar zelta jumtiem un sudraba palodām. Tai zemē mitinoties dīvaini nastu nesējidzīvnieki. Kasiks pat izveidoja šā dzīvnieka attēlu no māliem. Spānieši nevarēja saprast, vai tas irkamielis vai briedis. Tas bija pirmais lamas attēls, ko ieraudzīja spānieši, un tās bija pirmās ziņas parvareno, bagāto inku valsti Peru.

No tā laika Balvojas dedzīgākais sapnis bija ekspedīcija uz šo tālo dienvidu zemi. Taču viņa sapņinepiepildījās '-— viņš paguva aizbūrāt tikai nelielu gabalu uz dienvidiem Uz Centrālās Amerikas koloniju— Zelta Kastīliju no Spānijas atsūtīja jaunu vietvaldi — gubernatoru Pedro Ariasu de Avilu (parasti viņudēvēja par Pedrariasu) ar veselu armiju iekarotāju. Baidīdamies no Lielās Dienvidu jūras atklājējakonkurences, vietvaldis 1517. gadā pavēlēja nocirst Balvojam galvu.

Pedrariass, šis nežēlīgais, nodevīgais despots, pārvaldīja Zelta Kastīliju trīspadsmit gadus,izpostīdams Centrālo Ameriku, un, pēc laikabiedru liecībām, bez žēlastības iznīcinājis šajās zemēs divusmiljonus indiāņu. 1519. gadā konkistadori nodibināja Panamu — atbalsta punktu Klusā okeāna piekrastēar cietoksni un ostu un sāka apbraukāt piekrasti uz ziemeļiem gar tagadējo Panamu un Kostariku, sagrābaSalvadoru un Nikaragvu, kā arī nonāca pie Gva- temalas un Hondurasas. Te viņi jau sadūrās arspāniešiem, kas bija atnākuši uz Centrālo Ameriku no ziemeļiem.

Spāniešu ekspansijas galvenā straume no Antiļu salām Kārību jūrā bija pavērsusies ziemeļu virzienā— uz Meksiku. So zemi bija iekarojis Ernando Kortess un sagrābis tur milzu bagātības.

Taču indiāņi aizvien vēl apgalvoja, ka īstā zelta zeme atrodoties kaut kur tālu, tālu dienvidos. Turbiezos

Leģenda par Eldoiado — valdnieks ar pavadoņiem uz plosta dodas izpildīt svinīgo upurēšanasceremoniju (muisku indiāņu attēls)

džungļos aiz augstiem kalniem mītot kāds varens valdnieks Eldorado (Zelta karalis; spāniešu valodādorado nozīmē zelta, apzeltīts). Šis lielais valdnieks esot pasakaini bagāts un pastāvīgi staigājot,apbārstījies ar smalku zelta putekļu kārtu. Katru rītu viņš ieziežot savas miesas ar lipīgu, jauki smaržojošušķidrumu vai sveķiem un tad ap- kaisoties ar zelta smelkni, tā ka zelts pielīpot pie ķermeņa, un tā, klāts arzeltu no galvas līdz papēžiem, šis valdnieks staigājot mirdzēdams kā liela meistara rokas liedināta statuja.Viņš iedomājies, ka neviens cits tērps neesot tik skaists, un negribot greznoties ar zelta ieročiem un rotāmkā citi valdnieki, jo uzskatot tādus kaldinātus vai bēdinātus izgreznojumus par rupjiem un ikdienišķiem.Turpretim daudz dārgāks prieks esot katru rītu no jauna apkaisī- ties ar smalki saberztu zeltu, jo vakarāzelts tiekot nomazgāts un aizsviests. Bet valdnieks esot tik bagāts, ka varot to atļauties — viņam esotneizsīkstošas zelta raktuves.

Šī teiksma par tādu bagātību un tik neparastu greznošanos šķiet gluži neticama, tomēr bija daudztuvāk īstenībai nekā daudzas citas Jaunās Pasaules leģendas.

Muiskas jeb čibčas tauta, kas mita Dienvidamerikas ziemeļrietumos, tajos laikos bija izveidojusidivas val-

stis — dienvidos ap tagadējo Bogotu un ziemeļos ap tagadējo Tunhu.Augstākais muisku priesteris, kurš tajā pašā reizē bija ari valdnieks, pēc ievēlēšanas augstajā amatā,

apkaisīts ar zeltu, noturēja svinīgu lūgšanu, stāvēdams uz plosta svētajā ezerā. Pēc lūgšanas viņš sviedaezera ūdeņos upuri dieviem — zelta rotas un dārgus akmeņus.

Neskaidrās ziņas par šo ceremoniju, acīm redzot, bija radījušas teiksmaino leģendu par Eldorado,Zelta karali. Tā pamazām pārvērtās leģendā par pasakaini bagātu zemi Eldorado, kas slēpjotiesDienvidamerikas džungļos, vai pilsētu Manoasu, kur tempļos netrūkstot zelta elkutēlu, bļodu, vairogu unbruņu. Sī tauta ejot karā ar zelta ieročiem. Svinīgos svētkos šīs zemes imperators dzerot ar saviemgubernatoriem un vasaļiem no milzīgiem zelta kausiem. Tādās reizēs tiekot ievērota šāda paraža: visi, kasdzer uz valdnieka veselību, noģērbjoties kaili un iezie- žot ķermeni ar koku sveķiem — balto balzamu.Valdnieka kalpi, sagrūduši zeltu smalkā pulverī, ar dobu niedri pūšot to uz ieziestajiem ķermeņiem, kamērvisi viņi spīdot no galvas līdz kājām. Un tā viņi sēžot, zeltā mirdzēdami, un dzerot pa sešām vai septiņāmdienām.

Eldorado bija un palika tāla mirāža, kas likās neaizsniedzama. Lai tuvotos šim vilinošajam mānam,vajadzēja doties uz dienvidrietumiem no Panamas zemes šauruma.

Tomēr visas ekspedīcijas, visi karagājieni šajā virzienā beidzās ar neveiksmi: augsti kalni, biezimeži, neizbrie- nami purvi, krāčainas upes un kareivīgas ciltis aizvien aizšķērsoja ceļu iekarotājunelielajām vienībām.

Kāds no konkistadoru komandieriem — Paskvals de An- dagoja arī pūlējās nokļūt tālāk uzdienvidiem. 1522. gadā viņš no Panamas ar kuģi devās gar Dienvidamerikas rietumu piekrasti uzdienvidiem līdz Sanhuanas upes deltai (uz 4° z. pl.), kas līkumoja plašā, pārpurvotā zemienē. Visā

atklātajā piekrastē (tagadējās Kolumbijas krastā) Andagoja neatrada nekā tāda, kas varētu vilināt uzšejieni konkistadorus. Te kuploja mitrie ekvatoriālie meži, pletās plaši purvi, un tikai retumis šur turvarēja sastapt iezemiešus. Tie ar savām valodām no jauna uzbūra spāniešiem zelta mirāžu: augstu kalnos,ne visai tālu no jūras, uz dienvidiem no Biru upes, esot plaša, bagāta, biezi apdzīvota zeme, kur netrūkstotne zelta, ne sudraba, ne pērļu.

Tomēr Andagoja bija spiests griezties atpakaļ uz Panamu. Viņš, pēc hronista apgalvojuma, iegāziesno laivas ūdenī un gandrīz noslīcis. Andagoja atgriezās ar jaunām ziņām par noslēpumaino Biru zemi.Panamas kolonisti alkatīgi uzklausīja vilinošās vēstis. Viņi jau bija tiku tikām klausījušies par Kortesaapbrīnojamo veiksmi Meksikā, viņi atcerējās arī Balvojas stāstus par džungļos dzirdētajām leģendām.Netrūka drošsirdīgu vīru, kuri kāroja izmēģināt laimi jaunā tālā karagājienā uz leģendāro Eldorado. Viensno tiem bija Fransisko Pizarro, rūdīts karavīrs, īsts dēkainis un avantūrists.

trīs viri sāk rīkotiesFransisko Pizarro — Estremadūras atradenis. — Rūdījuma gadi. — «Ļauns un samaitāts, viltīgs,

nepastāvīgs, melīgs un nodevīgs kā neviens cits.» — Djego Almagro ir ar mieru riskēt. — Pāters Ernandode Luke — ekspedīcijas linansētājs.

Fransisko Pizarro, ko daudzi buržuāziskie vēsturnieki visvisādi cildinājuši kā vienu no sava laikaslavenākajiem ļaudīm, piedzima Spānijā, Estremadūrā, Truhiljo ciematā, tajā pašā novadā, kur pasaulēnācis Ernando Kortess. Pizarro dzimšanas gads nav precīzi zināms; domā, ka tas iekritis laika posmā no1471. gada līdz 1478. gadam. Viņa tēvs bija muižnieks, kājnieku virsnieks, bet māte — nabadzīgaTruhiļjo zemniece, kas nebija precējusies ar Fransisko tēvu. Ārlaulībā dzimušo puisēnu viņa, kā stāstadaži hronisti, izlikusi uz baznīcas kāpnēm un pametusi. Gomara, spāniešu vēsturnieks, pat apgalvojis, kapamestais zēns būtu nomiris, ja viņu nebūtu zīdījusi cūka — gluži kā vilku māte leģendāros puisēnusRemu un Romulu, Romas dibinātājus. Tā augstākā vara esot rūpējusies par Fransisko Pizarro, nākamoKristus karotāju, katoļticības — dievišķīgās priecas mācības izplatītāju svešajās zemēs, aizjūraslielvalsts dibinātāju, un nav ļāvusi viņam iet bojā.

Taču īstenībā gan laikam noticis citādi — bez brīnuma un leģendām. Pamesto zīdaini pievākušilabsirdīgi ļaudis un audzinājuši viņu vairākus_ gadus, līdz tevs apželojies un uzņēmis puisēnu savāsmājās.

Par nākamā lielā konkistadora bērnību un jaunību nav nekādu drošu ziņu. Zēna izglītošanai unaudzināšanai, acīm redzot, neviens nav pievērsis nekādu uzmanību. Citu dižciltīgo muižnieku dēli devāsstudēt uz Salamanku vai uz galmu kalpot karalim, turpretim ārlaulībā dzimušais Fransisko ganīja tēvacūkas Estremadūras pakalnos. Līdz mūža galam viņš palika analfabēts, neiemācījās ne lasīt, ne rakstīt.Tēvs zēnu nebija adoptējis, tāpēc viņu par muižnieku — idalgo neviens formāli nevarēja atzīt. Tikaivēlāk, kad Pizarro bija iemantojis godu un slavu, viņu iecēla par iekaroto zemju vietvaldi, gubernatoru —karaļa vietnieku un viņam piešķīra marķīza titulu. Šis brīnums patiešām notika bez dievišķīgas varasiejaukšanās, tik ar karaļa žēlastību.

Estremadūras cūkgans droši vien pieredzēja lielā jūras braucēja Kristofora Kolumba triumfu pēcpirmā brauciena pāri okeānam, un nabadzīgā jaunekļa sirdī iedegās alkas pēc piedzīvojumiem, pēc dēkāmtālās zemēs, kaislīga vēlēšanās izsisties ļaudīs, iekarot godu, slavu, bagātību. Tomēr viņam vajadzējapaciesties un gaidīt izdevību, lai varētu doties pāri okeānam vai salīgt karaspēkā un izmēģināt laimikaujas laukā.

Ir ziņas, ka šis dūšīgais jauneklis vingrinājies ar ieroci rokā lielceļa laupītāja gaitās un pēc tamsalīdzis algotņu armijā. Tomēr tikt pie turības nabadzīgam karavīram Spānijā bija gaužām grūti — parvirsniekiem parasti iecēla muižnieku dēlus. Vienīgo iespēju izrauties no trūkuma solīja aizjūras zemes.

1509. gadā Fransisko Pizarro devās pāri okeānam uz Espanjolu, bet no turienes — līdzi Ohedam tāneveiksmīgajā kolonizācijas ekspedīcijā uz Darjenas līci Dienvidamerikas kontinenta piekrastē. TePizarro guva pirmo rūdījumu Jaunās Pasaules iekarotāja skarbajās gaitās.

Vēlāk viņš piebiedrojās Balvojam un dalījās ar viņu lielā ģeogrāfiskā atklājuma slavā, iziedamsLielās Dienvidu jūras krastos, un šeit dzirdēja indiāņus stāstām par tālo, bagāto Peru. Viņš bija tas, kuršpēc jaunā Zelta Kas- tīlijas gubernatora Pedrariasa pavēles arestēja Balvoju un iekala to važās.

Fransisko Pizarro (pēc senas gravīras)Pēc Balvojas traģiskās nāves Pizarro uzticīgi kalpoja Pedrariasam, piedalīdamies iekarošanas

ekspedīcijās Panamas zemes šaurumā. Pedrariass pats vairījās no grūtībām un sūtīja Pizarro riskantoskaragājienos, izmantodams šā konkistadoru komandiera militāro talantu un organizatora spējas, taču aratalgojumu skopojās. Pēc daudzām ekspedīcijām, ticis kapteiņa dienesta pakāpē, Fransisko Pizarrobeidzot saņēma zemi ar vairākiem simtiem indiāņu dzimtcilvēku netālu 110 jaunās kolonijas centraPanamas un uzsāka mierīgu, klusu dzīvi. Tomēr plantācijas deva kapteinim nelielus ienākumus, un Pizarronācās apmierināties ar mazumu, gaidīt, līdz radīsies iespēja piepildīt sen loloto sapni — sarīkotekspedīciju uz zelta zemi Eldorado, atklāt un iekarot jaunus apgabalus. Šeit, Pa- namā, viņš nebijasarausis zelta kalnus, izvilcis laimes lozi. Ekspedīcijas rīkošanai viņam nebija līdzekļu.

1522. gadā, kad Andagoja atgriezās no sava neveiksmīgā brauciena, Fransisko Pizarro jau bijakrietni ga- i

dos — ap piecdesmit, gadu vecs slaids, spēcīgs, labi noaudzis, ļoti izturīgs vīrs sirmu bārdu, jūrasvējos un tropu saulē nokveldētu, asām grumbām un zobenu cirtienu rētām izvagotu seju. Viņš, pēc hronistuapgalvojuma, bijis vienkāršs, neesot neko daudz greznojies, allaž valkājis garu, melnu apmetni, baltuplatmali un stiprus, baltus zābakus. Viņa kustības bijušas žiglas, bet uzmanīgas kā tīģerim, kad tas zogaspie laupījuma. Viņš viens pats uzdrošinājies stāties pretim simt indiāņu karotājiem. Kāds nolaikabiedriem, vērtēdams slavenā konkistadora rakstura īpašības, salīdzinājis viņu ar senās Romaspolitisko darbinieku un sazvērnieku Katillnu un raksturojis viņu, ka tas bijis cilvēks «ar spēcīgu garu. unmiesu, bet ļauns un samaitāts, viltīgs, nepastāvīgs, melīgs un nodevīgs kā neviens cits». Tāpat kāKatilīnam, viņam jau no jaunības patikuši brāļu kari, laupīšana, slepkavības, viņš pulcinājis ap sevivisvisādus dēkaiņus un tumšus ļaudis.

Fransisko Pizarro bija spiests meklēt kompanjonus, kam būtu līdzekļi. Laiks jaunam karagājienambija visai izdevīgs — no Meksikas nāca ziņas, kas satracināja pat visaukstasinīgākos: Ernando Kortessbija iekarojis milzīgu zemi un sagrābis tādu laupījumu, par ko agrāk neviens pat neuzdrošinājās sapņot.

Bet dienvidos drošsirdīgus vīrus, kas spēj cilāt zobenus, taču gaida Eldorado, zeme, kur zeltu vargrābt lāpstām! Vajadzīga vienīgi nauda, daudz naudas, lai var salīgt kuģus, nopirkt pārtiku un ieročus, laivar samaksāt algu karavīriem. Fransisko Pizarro atrada naudīgus vīrus turpat Panamas kolonijā. Viens notiem bija Djego Almagro, vecs pieredzējis karavīrs, ticis pie krietnas turības. Viņš bija ar mieru riskēt unieguldīt naudu vilinošajā pasākumā. Neviens nezināja sacīt, kad dzimis šis zemas kārtas vīrs ar tumšu

pagātni, no kura Spānijas novada viņš īsti cēlies, kāds viņam ir īstais uzvārds. Pats viņš apgalvoja, kadzimis 1463. gadā Almagro pilsētiņā Spānijā un tālab pieņēmis tādu uzvārdu.

Tāpat kā Pizarro, Almagro bijis atradenis, izlikts uz baznīcas kāpnēm, tāpat palicis bez izglītības,rakstīt un lasīt nepratējs. Viņš jau agrā jaunībā bija devies uz Jauno Pasauli un ar savu drosmi un izturībuiemantojis dūšīga karavīra slavu. Par Almagro drošsirdību un veiklību stāstīja leģendas. Viņš bijis tikizveicīgs karavīrs, izturīgs

gājējs un taku zinātājs, ka spējis biezā kalnu mežā sad'/īt pēdas indiāņiem un tos panākt, ja ari tiebijuši veselu jūdzi priekšā.

Laikabiedri raksturojuši Almagro kā stūrgalvīgu, rupju, aprobežotu vīru. Viņš bijis skarbs, atklāts unātri iededzies dusmās, taču viņa niknums esot allaž drīz norimis. Šis rūdītais karavīrs bijis neaizstājamsikvienā riskanta avantūrā, viņš pacietīgi panesis jebkuras grūtības un badu, bijis atturīgs ēšanā undzeršanā, bet nevaldāmā godkārē tiecies pēc varas un virskundzības.

Abiem kompanjoniem — Pizarro un Almagro piebiedrojās garīdznieks Ernando de Luke, gudrs,viltīgs priesteris, izveicīgs diplomāts, kura padomus labprāt uzklausījis visuvarenais Zelta Kastīlijasvietvaldis Pedrariass. Taču pats galvenais — Lukem bija nauda.

Almagro un Luke ieguldīja visu savu mantu un līdzekļus kuģu un karavīru līgšanai, bet FransiskoPizarro, kam piederēja tikai ass zobens, drosmīga karavīra slava un nesalaužama enerģija, uzņēmāsiekarošanas ekspedīcijas vadību. Almagro uzraudzīja kuģu sagatavošanu, vervēja matrožus un karavīrus,iepirka pārtiku, bet pāters Luke gādāja naudu un veda sarunas ar Pedrariasa ierēdņiem.

Sākumā kompanjoniem neveicās — trūka entuziastu, kas būtu ar mieru piedalīties ekspedīcijā. Tāsprojekts kļuva par kolonistu apsmiekla un zobgalību objektu. Zelta zeme aiz kalnu sienas, biezajiem tropumežiem un staignajiem purviem likās bezgala tālu. Neviens nezināja, cik garš būs ceļš līdz turienei, kādasgrūtības būs jāpārvar. Līdzšinējās neveiksmes lika šaubīties pat visdrošsirdīgākajiem unpārgalvīgākajiem. Tomēr drīz vien par ekspedīcijas neoficiālu līdzdalībnieku un aizgādni kļuvavietvaldis. Viņš gan neiemaksāja nekādus līdzekļus, kaut arī solīja krietnu summu, taču apņēmās neliktšķēršļus šā pasākuma organizēšanā, jo par šo draudzīgo neitralitāti viņam apsolīja ceturto daļu no visiemgaidāmajiem ienākumiem. Bez Pedrariasa atļaujas Zelta Kastīlijā neviens nedrīkstēja vervēt karavīrus unsūtīt kuģus okeānā. Viet- valža atbalsts piešķīra ekspedīcijas sagatavošanas darbiem lielāku svaru unuzmundrināja šaubīgos.

Almagro ļoti ātri sakārtoja ceļam divus nelielus kuģus, kurus tālam jūras braucienam jau bijasagādājis

Balvoja un kuri pēc viņa nāves bez takelāžas stāvēja Panamas ostā. Karavīrus izdevās savervēt arlielām grūtībām, kaut arī Panamā netrūka viru bez darba, kuri vēlējās izmēģināt laimi jaunā ekspedīcijā,— zīda un samta skrandās tērptos laupītājus baroja viņu zobens.

PIRMĀ EKSPEDĪCIJA — PIRMĀ NEVEIKSME Fransisko Pizarro iziet jūrā. — Purvainajos džungļiem aizaugušajos krastos. — Bada osta. — Ceļš

tālāk uz dienvidiem. — Kauja pie Kemadas raga. — Atgriešanās Panamā. — Djego Almagro brauciens.1524. gada novembrī Fransisko Pizarro ar vienu kuģi un kādiem simt vīriem no Panamas izgāja jūrā,

lai meklētu «Peru impēriju», kā spānieši jau bija iedēvējuši nezināmo zemi. Almagro ar otru — mazākokuģi pēc apkalpes savervēšanas vajadzēja drīz sekot Pizarro.

Laiks braucienam bija izraudzīts pavisam nepiemērots. Sākās lietavas un vētras. Kuģi kavējapretvējš. Pāri Migela līcim Pizarro burāja gandrīz tieši uz dienvidiem, līdz nonāca apvidū, ko jau bijasasniedzis Andagoja. Te Pizarro iegriezās Biru upē (pēc šīs upes sagrozītā nosaukuma, acīm redzot,iedēvēta inku valsts Peru) un pabrauca pa to kādu gabalu uz augšu. Abos upes krastos stiepās staignipurvi, kur mudžēja čūskas un aligatori. Pāri muklājiem lidinājās moskītu mākoi,ii.

Pizarro pavēlēja izmest enkuru un ar saviem karavīriem gāja izlūkot jaunatklāto piekrasti. Tā likāsviens vienīgs purvs, kur kuploja biezi, gandrīz necaurejami meži. Aiz purva pacēlās pauguri, kurnogurušie karavīri uz asiem akmeņiem saplosīja apavus. Saule svelmēja bez žēlastības, un konkistadorilādēja smagās bruņas, kā arī vatētos vamžus, kam vajadzēja sargāt pret indiāņu bultām, lādēja visu uzpasaules. Pārgurušie un izsalkušie vīri šeit neatrada nekā vērtīga. Ekspedīcijas sākums viņiem likāspavisam neveiksmīgs.

Tomēr Pizarro nezaudēja dūšu. Atstājuši neviesmīlīgos upes krastus, spānieši burāja tālāk uzdienvidiem gar okeāna piekrasti. Jūras braucējus vajāja nemitīgas lietus

Konkisladoru iesēšanās kuģos (pec senas gravīras)gāzes, nikni pērkona negaisi un vētras, drudzis un neizturams karstums. Kuģa tilpnēs sūcās ūdens.

Trakojošie viļņu kalni ik bridi draudēja sadragāt mazo kuģīti. Desmit ■dienas okeāns bez žēlastībassvaidīja burinieku kā skaidiņu, un jūrniekiem tikai pēc izmisīgām pūlēm izdevās paglābties no bojā ejas.Drīz izsīka pārtikas un ūdens krājumi, un katrs ekspedīcijas loceklis dienā saņēma tikai pa divāmkukurūzas vālītēm. Negaisa un izsalkuma izmocītie jūras braucēji kurnēja un labprāt būtu griezušiesatpakaļ uz Panamu vai vismaz izmetuši enkuru kaut kur piekrastē. Taču tā bija tikpat purvaina, bieziemmežiem apaugusi kā iepriekš redzētā; un Pizarro joprojām stūrgalvīgi turpināja ceļu.

Galu galā bada draudi piespieda konkistadorus izkāpt krastā, kur viņi cerēja papildināt pārtikas,malkas un ūdens krājumus, Tomēr te bija tādi paši biezi tropu meži, te neredzēja ne zvērus, ne putnus,tikai lietus plīkšķēja uz koku lapām. Ap milzīgajiem stumbriem vijās liānas, kam varēja izlauzties cauri

vienīgi ar cirvja palīdzību. No ēdamā te nevarēja atrast nekā, vienīgi kādas ogas, kas neremdējaizsalkumu.

Konkistadori žēlojās par savu sūro likteni un kurnēja pret komandieri, kas viņus atvilinājis šajānelaimes apsēstajā zemē. Pret likteni neesot vērts cīnīties, jāglābjot dzīvība un jāgriežoties atpakaļ uzPanamu.

Taču Pizarro nevarēja atgriezties — Panamā viņu izsmietu kā godkārīgu sapņotāju, kas nav spējisnekā sasniegt. Tas būtu ekspedīcijas gals.

Tāpēc viņš nosūtīja kuģi virsnieka Montenegro vadība uz Pērļu salām Panamas līcī pēc pārtikas.Attālums neesot nemaz tik liels, un šim braucienam pietikšot ar dažām dienām. Pats Fransisko Pizarro arkādiem piecdesmit vīriem palika piekrastē. Sākās grūti, katorgai līdzīgi izlūkgājieni biezokņos, laisameklētu takas un cilvēku mitekļus. Niecīgie pārtikas krājumi drīz vien izsīka pavisam, un spānieši tikkovilka dzīvību, pārtikdami no gliemežiem, zivīm, palmu jaunajiem rūgtajiem dzinumiem, ogām un zāl s,turklāt ēdamais reizēm gadījās indīgs, tā ka ēdējiem uzpampa miesa un viņus mocīja niknas sāpes.Izģindušie vīri klīda apkārt kā ēnas, mira badā un purva drudža lēkmēs. Drīz vien vairāk nekā divdesmitkarotāji atrada kapu šajā piekrastē.

Tomēr Pizarro joprojām palika možs un nelokāms un pūlējās uzmundrināt izmisušos, gan stāstīdamspar zelta zemi, kas slēpjoties aiz biezajiem mežiem un augstajiem kalniem, gan dalīdamies ar viņiemskopajā pārtikas devā, gan rūpēdamies par sērgās sirgstošajiem un palīdzēdams būvēt palmu lapu būdas,kur patverties no apnicīgajām lietus gāzēm.

Pagāja dienas un nedēļas, bet no kuģa ar pārtiku nebija ne vēsts. Badā mirstošie ļaudis veltīgigaidīja pie apvāršņa parādāmies baltās buras vai kādu indiāņu laiviņu.

Bet tad Pizarro saņēma ziņu, ka kaut kur tālu mežā manīta uguns. Ar karavīriem viņš izlauzās cauridžungļiem un patiešām atrada klajumu ar indiāņu ciematu. Kailie ļaudis izbailēs atstāja savas būdas,kurās tūliņ metās iekšā izsalkušie spānieši, sagrābdami visu, ko tur uzgāja, — dažādus pārtikas produktus,galvenokārt kukurūzu. Pārsteigtie indiāņi neizrādīja iebrucējiem nekādu pretestību. Vēlāk, mazlietatguvušies, viņi vaicāja, kāpēc gan svešinieki neesot palikuši savās mājās un apstrādājuši savus tīrumus,bet klejojot apkārt un aplaupot citus ļaudis. Uz šādu vientiesīgu, atklātu jautājumu baltajiem iekarotājiembija grūti dot kādu atbildi.

Vienam otram indiānim ausis rotāja masīvi, rupji apstrādāti zelta auskari. Kad viņus mēģinājaizvaicāt, kur atrodams zelts, viņi stāstīja, ka tālu dienvidos esot daudz šā saules metāla. Jāejot divpadsmitdienu pāri kalniem — un tad baltie vīri nonākšot zemē, kurā nesen esot iebrucis Saules bērnu valdnieks.

Beidzot pēc vairāk nekā sešām nedēļām ieradās Monte- negro ar bagātīgiem pārtikas krājumiem.Izbijies viņš noraudzījās uz izģindušajiem biedriem, kurus grūti bija pazīt. Montenegro taisnojās, kapretvējš aizkavējis kuģa atgriešanos no Pērļu salām. Viņi paši ceļā uz turieni, badu mirdami, esotnoņēmuši no kuģa sūkņiem ģērētās vēršādas caurules, vārījuši tās un pēc tam ēduši.

Pizarro atstāja nelaimīgo nometni, ko iedēvēja par Pu- erlo de la Hambre — Bada ostu, un no jaunaburāja tālāk uz dienvidiem. Jūras braucēji laiku pa laikam izkāpa krastā, taču neriskēja doties dziļākkontinentā, ne ari aizvirzīties projām no krasta atklātā jūrā. Viņi taustījās gar piekrasti kā tumsā — bezkartes, bez jebkādām ziņām par jūru un krastu, baidīdamies, kaut tikai nepaslīd garām nepamanīts kādsauglīgs apgabals, kāds ciemats.

Dažuviet, kur mežs, raugoties no jūras puses, šķita retāks, spānieši, izkāpuši krastā, pa reizei atradaindiāņu ciematus. To iemītnieki, ieraudzījuši baltos svešiniekus, izbailēs allaž aizbēga mežu biezokņos.Spānieši izlaupīja pamestos mājokļus, paņemdami pārtiku, kā arī daudz vērtīgu zelta lietu. Kā apgalvojisvēsturnieks Errera, pārtika bijusi vajadzīga viņu miesām, bet vēl lielāka bijusi vajadzība pēc zelta —viņiem vajadzējis t'ikai uzlūkot šo spožo elku, lai viņu gars iedegtos no jauna un liktu doties uz priekšu.Taču iekarotāji kādā ciematā redzējuši arī tādu ainu, ka šausmās nodrebējuši, — uz uguns cepusiescilvēka gaļa, ko mežoņi bēgdami tur pametuši. Spānieši nosprieda, ka uzdūrušies kārību ciltīm, ko turēja

par kanibāliem, turklāt drošsirdīgiem karotājiem. Tie kaujās lietoja saindētas bultas. Tāpēc iekarotāji,šausmu sagrabti, steidzās atpakaļ uz kuģi un burāja tālāk uz dienvidiem, cīnīdamies ar negaisiem, līdzsasniedza kādu zemes ragu.

Pizarro to nosauca par Kemadas ragu un pavēlēja te izmest enkuru. Krastu iejoza tumša mangru mežajosla. Koki uz garajām žākļu saknēm seklajos ūdeņos veidoja gandrīz necaurejamu biezokni. Tačuspānieši ievēroja, ka tam cauri ved dažas ejas, un nosprieda, ka tuvumā vajadzētu būt kādai apdzīvotaivietai. Pizarro ar lielāko daļu karaspēka izkāpa krastā un devās izlūkgājienā. Drīz vien spāniešiieraudzīja lielu ciematu, lielāku, nekā viņi līdz šim bija sastapuši šajos krastos. Tas atradās augstāpaugurā, un to sargāja augsts mietu žogs. Indiāņi, kā aizvien, bija aizbēguši mežā un pametuši pārtiku unzelta rotas, ko spānieši bez kavēšanās pievāca.

Pizarro iepatikās nocietinātais ciemats. Te viņš varētu apmesties ar karavīriem un nosūtīt kuģiatpakaļ uz Panamu pēc papildspēkiem.

Šoreiz spānieši bija uzdūrušies kareivīgai ciltij. Nogādājuši drošībā sievas un bērnus, indiāņukarotāji no paslēptuves metās virsū svešzemnieku laupītājiem. Šķita, ka, bultas, sviežamie šķēpi unakmeņi aptumšo sauli, tik straujš bija uzbrukums. Spānieši uz brīdi apjuka, ieraudzījuši daudzos raibiizkrāsotos karotājus.

Pizarro, pieredzējis karavīrs, metās pretim indiāņu bariem. Iezemieši, ievērojuši svešinieku vadoni,uzbruka viņam jo sevišķi nikni un ievainoja septiņās vietās, kaut arī viņu sargāja krietnas bruņas.Komandieris atkāpās pa kalna nogāzi, ar zobenu un vairogu atvairīdams niknos uzbrukumus, bet tadpēkšņi paslīdēja un pakrita. Uzvaras kliedzieniem skanot, indiāņi saklupa viņam apkārt, taču rūdītaiskonkistadors galu galā atkāvās, sacirzdams vairākus uzbrucējus un ar nesatricināmu drosmi iedvesdamsviņiem bijāšanu. Kaujas laukā atsteidzās papildspēki, un indiāņi panikā aizbēga uz kalnu aizām.Spāniešiem šī pirmā bruņotā sadursme jaunatklātajā zemē bija dārgi maksājusi — piecus kritušus undaudzus ievainotus.

Kara padome nosprieda, ka būtu pārāk bīstami palikt tik kareivīgu cilšu novadā. Konkistadorinolēma griezties atpakaļ uz Panamu un ziņot par ekspedīcijas rezultātiem vietvaldim, lai izlūgtospapildspēkus turpmākajam karagājienam.

Pizarro, pārbraucis Zelta Kastīlijā, apmetās nelielajā Čikamas ciematā, netālu no Panamas. Viņš bijapārvedis diezgan daudz zelta, tomēr ar atklājumiem nevarēja sevišķi lepoties, tāpēc vairījās ierasties pievietvalža.

Pizarro prombūtnes laikā viņa kompanjons Djego Almagro ilgi pūlējās ap otru kuģi, kamēr tosakārtoja braucienam. Galu galā ar Lukes palīdzību Almagro izdevās salīgt ap septiņdesmit algotņu, unviņš ar mazo kuģīti mēģināja panākt Pizarro. Pa ceļam spānieši uzmeklēja krastos atstātās zīmes —iecirtumus kokos, taču nekur neatrada nevienas dzīvas dvēseles, kamēr sasniedza Kemadas ragu, pēdējoPizarro apmetni.

Indiāņi arī šoreiz saņēma baltos naidīgi, taču neuzdrošinājās atstāt nocietinājumus. Almagronekavējoties uzbruka ciematam, straujā triecienā to ieņēma un aizdedzināja. Indiāņi aizbēga mežubiezokņos. Taču kaujā Almagro ar sviežamo šķēpu ievainoja galvā, un kapteinis pēc ilga, sāpīgaiekaisuma pazaudēja aci. Par spīti šai nelaimei, Almagro burāja tālāk uz dienvidiem, vairākkārt izcēlāskrastā un uzbruka indiāņu ciematiem, salaupīdams diezgan daudz zelta.

Taču Almagro nebija nekādu ziņu par Pizarro likteni. Ilgu laiku krastos vairs nevarēja atrast nekādasiecirstas zīmes, un visiem šķita, ka kompanjona kuģis gājis bojā vai arī nemanīts griezies atpakaļ.Almagro, saprazdams, ka viens pats ar nedrošo kuģīti un nelielo apkalpi nespēs veikt nekādus lielusatklājumus vai iekarot kādu novadu, burāja atpakaļ uz Panamu ar krietnu laupījumu.

ZOBENA, ZELTA UN KRUSTA SAVIENĪBA Neatsaucīgais, tuvredzīgais vletvaldis. — Bībele un zelts — neapstrīdami' argumenti. — Triju vīru

līgums par «Peru impērijas» iekarošanu. — Svinīgais zvērests. — Algotņu vervēšana.Abiem konkistadoru kapteiņiem pēc šī brauciena nebija nekādu šaubu par to, ka dienvidos slēpjas

bagātas zemes. Viņi zvērēja, ka drīzāk mirs nekā atteiksies no sava nodoma tas iekarot. Bet kā lai savervēkaravīrus un sarīko jaunu ekspedīciju? Naudas vairs nebija, sagādātie krājumi izsīkuši, algotņi izklīduši.

Pizarro vēl palika Čikama, bet Almagro atgriezās kolonijas centrā un no jauna lūdza Pedrariasapalīdzību. Tomēr Zelta Kastīlijas gubernators atsacījās ieguldīt kaut grasi šajā apšaubāmajā pasākumā,kurā gājuši bojā tik daudzi krietni karavīri un turklāt guvums bijis pavisam niecīgs. Pizarro būšot par tojāatbild, jo viņš piekrāpis visus ar blēžu pasakām par nezin kādu Eldorado. Un tagad viņi taisoties atkalvervēt jaunus algotņus un aizvilināt tos drošā nāvē, kamēr Nikaragvas un citu bagātu novadu iekarošanaitrūkstot karavīru.

No jauna vajadzēja aicināt talkā pāteru Luki, kas prata saskatīt nākamās ekspedīcijas perspektīvas unlaida darbā neapstrīdamus argumentus — krietnu kukuli — tūkstoš peso de oro (peso de oro saturēja 4,6—4,7 gramus zelta; tūkstoš peso — vairāk nekā četrarpus kilograma zelta) un svētos rakstus. Viltīgaispriesteris iegalvoja vietvaldim, ka neesot tādas aitas, no kuras nevarētu nocirpt kādu sauju vilnas, un kalabāk būtu izlīgt ar Pizarro un Almagro nekā pakārt tik uzņēmīgus vīrus un izjaukt šo ekspedīciju, kasbūšot dievam patīkams darbs. Viņi taču izplatīšot kristīgo ticību. Pedrariass, pieņēmis zeltu, atsacījās nopiedalīšanās tālākajās ekspedīcijās un arī no agrāk pieprasītās peļņas tiesas. Viņš nebija iemaksājis savudaļu pirmās ekspedīcijas izdevumu segšanai — solītos piectūkstoš peso un pēc niknas kaulēšanās panāca,ka šis parāds tika svītrots.

Ovjedo, spāniešu vēsturnieks, piezīmējis, ka vietvaldim pietrūcis pravieša nojausmas — par niecīgusummu viņš aiz skopulības un sīkumainības atsacījies no neizmērojami liela laupījuma.

Lukem izdevās ieinteresēt jaunajā pasākumā dažus bagātus tirgotājus un ierēdņus, kas piešķīranepieciešamos līdzekļus — ap divdesmittūkstoš peso (vairāk nekā astoņdesmit kilogramus zelta).

Visi trīs kompanjoni — Pizarro, Almagro un Luke svētās trīsvienības — dieva tēva, dieva dēla unsvētā gara, kā arī jaunavas Marijas vārdā 1526. gada 10. martā noslēdza līgumu par «Peru impērijas»atklāšanu un iekarošanu. Pasaules vēsturē diezin vai var atrast kaut ko līdzīgu šim slavenajam «trīskonkistadoru līgumam». Saskaņā ar to Luke apņēmās finansēt visu pasākumu. Tikai vēlāk noskaidrojās, kaviņš rīkojas zinātņu vīra — licenciāta

Gaspara de Espinosas uzdevumā un ir tā uzticības persona. Espinosa bija slepeni ieguldījis līdzekļusarī pirmās ekspedīcijas organizēšanā. Viņš bija ilgi uzturējies Tierra iiime kolonijās un Panamā, kurieņēmis dažādus posteņus, vadījis tiesu palātu, kā arī piedalījies daudzos karagājienos pret indiāņiem.Starp citu, viņš bija priekšsēdētājs tiesā, kas nopratināja un notiesāja uz nāvi Lielās Dienvidu jūrasatklājēju Vasko Nunjesu de Balvoju.

Pizarro un Almagro uzņēmās iekarot līgumā pieminēto dienvidu «impēriju». Trīs vīri sadalīja savāstarpā vēl neiekarotu zemi, kaut arī nevienam nebija nekādas jausmas par tās atrašanās vietu, lielumu unvarenību. Neviens nevaicāja, kādas tautas tur mīt, kādi valdnieki valda.

Saskaņā ar šo līgumu ikvienam kompanjonam pienācās trešā daļa laupījuma — trešā daļa noiekarotajām zemēm un iezemiešiem, ko parasti kopā ar zemi izdalīja kolonistiem, trešā daļa no iemantotāzelta, sudraba un dārgakmeņiem, no visiem ienākumiem, pat no privilēģijām, kas aizvien bija saistītas ar.svešu zemju sagrābšanu. Turklāt līgums paredzēja, ka visas ar to saistītās tiesības un priekšrocības mantolīgumslēdzēju pēcnācēji.

Gluži dabiski, ka šis laupīšanas un slepkavošanas līgums tika pasludināts dieva vārdā. Tajos laikosar pagānu kristīšanu maskēja visneģēlīgākos iebrukumus svešās zemēs. Pār nelaimīgajām iekarotajām

zemēm konkistadori allaž pacēla ugunīgu krustu, kam ceļu pašķīra asiņains zobens. Taču kāds noburžuāziskajiem vēsturniekiem liekulīgi piebildis, ka krusts taču esot kristīgās ticības, cilvēku pestīšanaszīme, vienīgā zīme, ar kuru tagadējās un nākamās paaudzes varot izglābties no mūžīgās pazušanas ellesugunīs; tātad iekarotāji darījuši cildenu darbu, nesuši svētību pagānu tautām.

Zelts, zobens un krusts ar šo darījumu noslēdza ciešu savienību. Unikālo līgumu spēja parakstītvienīgi pāters Luke, turpretim Pizarro un Almagro, lasīt un rakstīt nepratēji, uz līguma uzvilka trīs krustus.So īpatnējo parakstu apliecināja Panamas notārs un vēl divi bruņinieki.

Kompanjoni, turēdami rokas uz svētajiem rakstiem, krustus mezdami un piesaukdami dievu un svētosapustuļus par lieciniekiem, svinīgi zvērēja ievērot šo līgumu, visiem spēkiem gādāt par tā izpildīšanu unturēt brālīgu draudzību, Pāters Luke pat esot sadalījis trīs daļās dievmaizīti, un visi trīs baudījuši svētovakarēdienu, tā vēl pasvītrojot līguma svarīgumu. Svinīgā ceremonija aizkustinājusi visus līdz asarām, kāpiezīmē Montesinoss,

Pēc līguma noslēgšanas konkistadori sāka vervēt jaunus laimes'meklētājus. Tomēr kārdinošiesolījumi sevišķi nevilināja Panamā dzīvojošos karavīrus. Neviens vēl nebija aizmirsis, cik izģinduši unnoskranduši pārradušies mājās algotņi pēc pirmā ne visai veiksmīgā brauciena, cik daudzi spēcīgi vīriņēmuši bēdīgu galu svešās zemes piekrastē. Beigu beigās jaunajā ekspedīcijā pierakstījās kādi simtsešdesmit vīri, kas cerēja tikt uz zaļa zara, nevis nīkt nabadzībā šeit, Panamā. No jauna pieteicās arīdaudzi iepriekšējā brauciena dalībnieki, cerēdami, ka šoreiz liktenis būs labvēlīgāks.

Šī avantūristu saujiņa varēja cerēt vienīgi uz laimi, jo karavīru skaits bija pavisam nepietiekamskādas zemes iekarošanai. Visiem nepietika pat ieroču, kaut gan šoreiz konkistadori bija labāk apbruņotiun daži varēja ņemt līdzi arī zirgus. Jo sevišķi trūka pārtikas. Ieročus, zirgus un pārtiku uz Panamu vedavai nu pāri okeānam no Spānijas, vai no Antiļu salām. Visas kravas no Kārību jūras vajadzēja nogādātpāri kalniem uz Klusā okeāna piekrasti. Tāpēc jaunajā kolonijā trūka daudzu preču, turklāt ieročus unpārtiku savām iekarošanas ekspedīcijām uz ziemeļiem iepirka arī vietvaldis Pedrariass.

KARAVElAS VĒLREIZ IZIET OKEĀNA Krietnais ķēriens. — Stūrmanis Darlolomē Ruiss šķērso ekvatoru. — Pcruāņu plosts okeānā. —

Labās ziņas. - Pizarro vīru likstas. — Kito zemes piekrastē. — Pirāts un viltīgs politiķis.Almagro un Pizarro iegādājās divus lielākus kuģus un katrs savā izgāja uz dienvidiem. Par

ekspedīcijas stūrmani viņi bija salīguši pieredzējušu jūras vīru Bartolomē Ruisu.Kuģi, nekur piekrastē neapstādamies, bez jebkādām kļūmēm pēc dažām dienām sasniedza Sanhuanas

upes grīvu. Šoreiz braucienam bija izraudzīts gadalaiks ar labvēlīgu ceļavēju.Konkistadori devās pa upi uz augšu. Pizarro ar karavīriem uzbruka kādam ciematam, sagrābdams

vērtīgu laupījumu — būdās atstātās zelta rotas lietas un arī dažus gūstekņus. Šis necerēti labais ķēriensjau pašā ekspedīcijas sākumā iedvesa karotājiem rožainas cerības. Bagāts laupījums taču vilinās uzšejieni vēl citus laimes meklētājus. Šīs zemes likās biezi apdzīvotas, un ar mazu karaspēku tās nevarējaiekarot.

Tāpēc karavadoņi nosprieda, ka Almagro ar zeltu steigsies atpakaļ uz Panamu vervēt palīgspēkus,bet otrs kuģis Ruisa vadībā dosies izlūkos tālāk uz dienvidiem. Pats Pizarro ar pārējiem karavīriem paliksSanhuanas ielejā kādā indiāņu ciematā, lai tuvāk izpētītu apkaimi.

Ruiss, izmantodams labvēlīgo ceļavēju, burāja gar piekrasti uz dienvidiem. Pirmo reizi viņš izmetaenkuru apmēram uz 2° z. pl., taču iezemieši ar ieročiem rokās grasījās uzbrukt svešiniekiem. Vēsts parviņu parādīšanos jau bija izplatījusies tālu gar visu piekrasti. Ruiss, nevēlēdamies uzsākt bruņotusadursmi, burāja tālāk.

Spānieši vēroja milzīgos kalnus, kas, mākoņos tīti, pacēlās aiz piekrastes līdzenuma, kur parādījāsaizvien lielāki ciemati un labi iekoptas, biezi apdzīvotas zemes. Iezemieši bariem pulcējās krastā unbrīnījās par neredzēto kuģi, kas slīdēja pāri viļņiem zem baltajām burām, un baltajiem svešiniekiem,kurus indiāņi noturēja par noslēpumainām debesu būtnēm.

Netālu no Peru robežām Ruiss jūrā sastapa lielu plostu. Vecais jūras vilks izbijās ne pa jokam.Iztālēm plosts šķita līdzīgs krietnai karavelai ar lielām burām. Citi eiropiešu kuģi te taču neburāja, un vēlneviena indiāņu cilts nebija redzēta lietojam buras.

Tas bija indiāņu jūras plosts — balsa, darināts no cieši sasaistītiem viegliem, porainiem baļķiem.Plosta priekšgalā pacēlās ar niedrēm segta nojume. Divi masti plosta vidū turēja lielas četrstūrainaskokvilnas auduma buras. Plostu dzina vējš un jūras straumes, un to varēja arī stūrēt vajadzīga virzienā arlielu airi un ūdenī ielaižamu platu koka ķīli.

Uz plosta brauca vairāki indiāņi, vīrieši un sievietes, ģērbušies spilgti izkrāsotās smalkās vilnasdrānās. Tādas drānas spānieši Jaunajā Pasaulē vēl nekad nebija redzējuši — tur taču nebija ne aitu, nekazu. Indiāņi veda dažādas preces — vilnas un kokvilnas audumus, traukus, pulēta sudraba spoguļus unsmalki izstrādātas zeltlietas —

Peruāņu plosts balsa (pec Bensoni hronikas)diskus, piekariņus, gredzenus. Uz plosta bija ari svari dārgo metālu svēršanai.Spānieši uzzināja, ka divi plosta vīri nākot no Tumbe- sas ostas. Tā atrodoties dienvidos tikai dažu

dienu brauciena attālumā. Tajos apgabalos esot plaši tīrumi un milzīgos baros ganoties dzīvnieki ar garu,ļoti smalku vilnu un gariem kakliem — lamas. Siem dzīvniekiem uzkraujot ari nastas. Zelta, sudraba undārgu akmeņu tajā zemē, kur valdot Saules bērni inkas, esot ļoti daudz, un valdnieka pilī zelta un sudrabaesot vairāk nekā koka.

Spānieši klausījās brīnišķīgos stāstus par vareno inku valsti ar krāšņām pilīm un tempļiem, par milzubagātībām, par šīs valsts galvaspilsētu Kusko augstu kalnos Uru- bambas upes ielejā.

Ruiss atlaida plosta ļaudis, izņemot dažus, to skaitā divus indiāņus no Tumbesas, kurus paturējagūstā, lai vēlāk tos izmantotu par tulkiem un ceļa rādītājiem. Stūrmanis burāja vēl tālāk uz dienvidiem unkā pirmais eiropietis, burādams no ziemeļiem, Klusajā okeānā šķērsoja ekvatoru. Tad viņš ar labajāmvēstīm griezās atpakaļ uz Sanhuanas grīvu.

Pizarro vīriem pa šo laiku — vairākām nedēļām — bija klājies ārkārtīgi grūti. Konkistadori bijaizkāpuši krastā bieziem džungļiem aizaugušā ielejā un nekur nevarēja atrast klajumus, par kuriem bijastāstījuši iezemieši.

Vareni koki slēja biezos, necaurredzamos vainagus pret debesīm, ceļu aizsprostoja tumši biezokņi,klinšu kraujas un miklas aizas. Kalni kā milzu viļņi cēlās aizvien augstāk, piekļaujoties grandiozajai Andusienai. Koku zaros vaib- stīdamies plosījās pērtiķu bari vai arī ložņāja milzu žņaudzējčūskas, krastadūņās slēpās aligatori (kaimani), un iekarotājus slepus uzmanīja indiāņi. Laiku pa laikam kāds nospāniešiem krita par upuri vai nu zvēriem, vai labi tēmētai bultai. Kādu reizi, apgāžoties laivai, upēnoslīka četrpadsmit konkistadori. Moskīti dzēla tik nikni, ka no šiem sīkajiem, uzmācīgajiem odiem, ļaunusērgu izplatītājiem, varēja paglābties vienīgi tad, ja ierakās krastmalas smiltīs.

Visām šīm likstām pievienojās bads. Tikai ar lielām pūlēm iekarotājiem izdevās sameklēt mežoskādas ēdamas saknes vai augļus. Visi, atskaitot Pizarro un dažus viņa tuvākos līdzgaitniekus, ilgojās pēciespējas ātrāk atgriezties Panamā.

Šajā grūtajā laikā, kad visas cerības likās sabrukušas, Sanhuanas krastā atgriezās stūrmanis Ruiss arbrīnišķīgajām ziņām par spožo atklājumu. Drīz pēc tam no Panamas atburāja Almagro, vezdams pārliku unpapildspēkus — astoņdesmit vīrus, kas tikai nesen bija atburājuši no Spānijas uz Jauno Pasauli un alktinalka ātrāk tikt pie zelta, gatavi doties jebkurās dēkās.

Pārtikas krājumi, papildspēki, jaunās ziņas par dienvidos atklātajām bagātībām lika aizmirst nesenpiedzīvotās nedienas. Jaunu cerību spārnoti, konkistadori uzvilka buras un devās tālāk uz dienvidiem paRuisa maršrutu.

Taču kuģošanai labvēlīgais laiks jau bija pagājis, un aizvien biežāk iegriezās pretvējš. Tas pūtalielāko tiesu uz ziemeļiem, un netālu no krasta tajā pašā virzienā plūda spēcīga jūras straume. Bieži sākatrakot vētra un uznāca bargi pērkona negaisi. Dienām ilgi kuģus mētāja negantas bangas.

Beidzot jūras braucēji patvērās netālu no piekrastes nelielajā Galjo saliņā (Isla de Gallo — Gaiļusala). Te viņi uzturējās pāris nedēļu, atpūzdamies pēc pārciestajām briesmām un pielāpīdami vētrāsbojātās karavelas. Tad viņi burāja tālāk gar kontinenta krastu. Spānieši beidzot bija sasnieguši Kito zemi(tagadējās Ekvadoras piekrasti), kas nesen bija nonākusi Peru valdnieka inkas rokās. Te jau bijasastopamas arī lielas pilsētas ar divtūkstoš vai pat trīstūkstoš mājām un daudziem iedzīvotājiem.Sievietes un vīrieši nēsāja zelta un dārgu akmeņu rotas. Spānieši nevarēja vien nobrīnīties,'redzēdami, cikbagāta, iekopta ir šī zeme un cik kareivīgi ir šejienes ļaudis. Indiāņu karotāji, sakāpuši pirogās, braukājaapkārt karavelām, vicinādami karogiem līdzīgas zelta maskas un izaicinoši kliegdami. Krastā reizēmsapulcējās pat desmittūkstoš karotāju, kas, acīm redzot, gaidīja izdevīgu bridi, lai uzbruktu atbraucējiem.

Pizarro, kas dažkārt ar karavīriem izkāpa krastā, nevarēja izvairīties no sadursmēm. Indiāņi bezbailēm metās kaujā, laizdami darbā bultas un šķēpus ar bronzas uzgaļiem, ar varu apkaltas vāles un laso,ar kuru iezemieši rīkojās apbrīnojami izveicīgi. Kādu reizi spāniešu karavīru vienību no sakāves izglābisvisai komisks notikums. Pizarro bija tikai pieci jātnieki, un kaujas laikā viens no viņiem nejauši nokritisno zirga. Indiāņus, kuri uzskatījuši zirgu un jātnieku par vienu būtni, šī apbrīnojamā sadalīšanas divosradījumos tā pārsteigusi, ka viņi šausmās aizbēguši. Treskots gan piebilst, ka šis gadījums esot tikpatticams, cik apustuļa svētā Jēkaba — Santjago parādīšanās kaujas laukā, kas arī pieminēta tā laikahronikās daudzas reizes.

Pizarro drīz vien saprata, ka ar nelielo karaspēku nespēs iekarot plašo, spēcīgo valsti, ka,uzbrukdams atsevišķiem ciematiem, lielas bagātības nesagrābs. īsās, niknās sadursmes aizvien beidzās arspāniešu neveiksmi, un konkistadoru vadonis kļuva piesardzīgs.

Ceļš uz bagāto zemi bija izlūkots, tagad vajadzēja savervēt krietnu armiju un uzsākt ilgu, grūtukaragājienu, ar ieročiem un viltīgu, veiklu diplomātiju salauzt iezemiešu pretestību.

Drošsirdīgais, nežēlīgais pirāts pārvērtās viltīgā, tālredzīgā politiķī, kas ar solījumiem,iekvēlinādams godkāri un reliģiskās jūtas, prata uzturēt disciplīnu avantūristu barā, sāka vairīties nosadursmēm un ar dāvanām un labsirdīgu izturēšanos pūlējās iedvest indiāņiem cieņu un pārliecību parbalto cilvēku labajiem nodomiem. Bet cik ilgi?

Sanāca kara padome, lai izlemtu, kā rīkoties tālāk. Daži konkistadori ieteica atmest visam ar roku unatgriezties Panamā. Mazai pārdrošnieku saujiņai nekad neizdošoties iekarot vareno valsti. Taču Almagroprotestēja. Atgriezties mājās bez kādiem panākumiem nozīmēšot krist negodā un postā. Diezin vai būšotjel viens, kuru Panamā negaidot kreditori. Vajadzēšot maksāt ietaisītos parādus vai arī sēdēt cietumā.Labāk esot klejot džungļos vai tuksnesī kā brīvam vīram, nevis važās sakaltam smakt parādu cietumā. LaiPizarro ar daļu karaspēka paliekot piekrastē, bet viņš steigšoties uz Panamu, pastāstīšot par visu redzēto,un ar to pietikšot, lai brīvprātīgie bariem pulcētos zem Pizarro karogiem.

Iedegās nikni strīdi. Pizarro pārmeta Almagro, ka viņš pavadījis laiku patīkami, burādams uzPanamu turpu un atpakaļ, turpretim Pizarro vīriem vajadzējis nīkt un mirt badā biezajos mežos. Abiiekarsušie karavadoņi jau grasījās izšķirt strīdu ar ieročiem un tvēra pēc zobeniem, taču viņus iedevāskaut kā samierināt.

Galu galā kara padome pieņēma Almagro plānu. JBet kur lai atrod piemērotu vietu nometnei? Indiāņivisur pulcējās lielos baros un draudēja baltajiem svešiniekiem ar ieročiem. Neviens nevēlējās atgrieztiesuz ziemeļu mitrajiem mežiem un purviem, kur jau bija piedzīvots tik daudz likstu.

TRIMDA GAIĻU SALĀ Piekrāpto avantūristu vilšanās. — Uz Panamu ceļo slepenas sūdzības. — «Labāk piesiet savus

ieročus pie ēzeļa astes nekā kalpot pie šā cūkgana!» — Posta laiks Gaiļu salā. — «Mans cejš ir skaidrs:es iešu uz dienvidiem!» — Gorgonas salas Robinsoni. — Palīdzība pēdējā brīdī.

Galu galā komandieri izraudzījās nometnei nelielo Gaiļu salu. Tā atradās patālu no krasta, turklāt uzsalas nemiti- nājās pārāk daudz iezemiešu.

Bet, tikko konkistadori uzzināja par šo lēmumu, sakās nikna kurnēšana. Gaidīt šajā nožēlojamāsaliņā? Kalab? Mirt atkal badā? Viss šis pasākums jau no sākta gala bijusi viena vienīga krāpšana. Viņitaču cerējuši uz lielu bagātību un vieglām uzvarām, bet tagad viss zelts tiekot aizsūtīts uz Panamu, laiatvilinātu uz šejieni citus tādus pašus lētticīgus ģeķus. Ko viņi iemantojuši par visām savām ciešanām?Tagad viņiem jāgaidot gals šajā nolādētajā salā, šajā nožēlojamā nostūrī, un nebūšot pat ne pēdasiesvētītas zemes, kur pēc nāves guldināt viņu kaulus.

Konkistadori nozvērējās ietriekt dunci Pizarro mugurā un rakstīja vēstules vietvaldim: šis iznirelis,mantkārības dzīts, taisoties šeit, pasaules malā, nomērdēt badā spāniešu muižniekus un perinot pret karalinodevību.

Šādus ziņojumus neapmierinātie vīri slepeni iedeva līdzi aizbraucējiem, taču modrais Almagro labipazina salīgtos algotņus un pavēlēja izdarīt uz kuģa pamatīgu kratīšanu. Tā izdevās iznīcināt daudzassūdzības. Tomēr vienu vēstuli, kas bija ielikta vietvalža sievai domātajā kokvilnas auduma baķī, kratītājineatrada.

Vēstule, ko bija parakstījuši vairāki vīri, drūmās krāsas attēloja karavīru likstas un apvainojanodevībā abus komandierus. Vēstules autori lūdza vietvaldim, lai viņš sūtni kuģi pakaļ nelaimīgajiemļaudīm, kuri te smokot Pizarro gūstā.

Vēstulē, starp citu, bijuši arī šādi vārdi:«Senjor gubernator, sargieties no gana, kas dodas pie jums! Viņš nak pēc avīm priekš miesnieka,

kurš ir palicis pie mums . ... . Mušu kapteiņi ii lopkautuves saimnieki: viens dzen šurp v<'isus, otrs tos kauj. Pie jums, senjor

gubernator, brauc vēršu dzinējs, bet šeit paliek kāvējs.»Driz pēc Almagro aizbraukšanas Pizarro nosūtīja uz Panamu arī otru kuģi, izmantodams ieganstu, ka

kuģis esot jāizlabo. Tā viņš atbrīvojās no daudziem kurnētājiem un liekām mutēm, jo mazajā saliņā trūkapārtikas.

Zelta Kastīlijas vietvaldis Pedrariass pa to laiku jau bija zaudējis varu (viņš vēl trīs gaduspārvaldīja Nikaragvu), tomēr kokvilnas baķī paslēptā vēstule nonāca īstās rokās — jaunais vietvaldisuzzināja visus sīkumus par ekspedīcijas kļūmīgo gaitu.

Pārbraucēju nožēlojamais izskats izraisīja Panamā visvisādas valodas, tā ka vietvaldis kategoriskiaizliedza vervēt jaunus brīvprātīgos bezcerīgajai Peru ekspedīcijai un atsacījās no savas puses kaut kāpalīdzēt Almagro. Dižciltīgie idalgo dedzīgi atbalstīja šo pavēli. Pizarro, šis viltus vīrs, zemas kārtascūkgans ar tumšu izcelšanos, aizvilinot augstdzimušus spāniešus drošā nāvē. «Lai lāsts pār mums!» viņisacīja. «Labāk piesiet savus ieročus pie ēzeļa astes nekā kalpot pie šā cūkgana! … Vai patiešām JaunajāSpānijā atlicis tik maz bagātību, ka mums jāmeklē dārgumu krājumi un tituli dienestā pie ārlaulībādzimušajiem un priesteriem?»

Uz salu ceļoja divi kuģi pēc Pizarro un viņa ceļā biedriem ar stingru pavēli — nekavējoties atvestviņus atpakaļ uz Panamu. Almagro un Luke krita izmisumā. Viņi taču bija ieguldījuši šajā pasākumā tikdaudz līdzekļu, bet tagad vietvaldis pārvilka svītru visām viņu rožainajām cerībām.

Pizarro un viņa biedriem klājās grūti. Viņi cieta badu neauglīgajā salā. Nedaudzie indiāņi, kas temitinājās, bailēs no baltajiem bija atstājuši ņpmaļo zemes stūrīti. Spānieši pārtika lielāko tiesu no vēžiem

un gliemežiem, ko salasīja jūras krastā. Bieži gāza lietus un mērcēja izbadojušos ļaudis. Tie sagaidījagubernatora sūtītos kuģus ar gavilēm. Gandrīz visi taisījās atstāt šo salu un pēc iespējas ātrāk atgrieztiesPanamā. Taču ar kuģiem uz Gaiļu salu bija atbraukusi arī abu kompanjonu sūtīta uzticības persona, kasatveda uzmundrinošas vēstules - lai Pizarro atsakoties paklausīt vietvalža pavēlei un turpinotekspedīciju, citādi visam pasākumam draudot bojā eja. Uz palīdzību nebūšot ilgi jāgaida.

Tomēr Pizarro veltīgi pūlējās pierunāt izvārgušos, izbadojušos ceļa biedrus, lai viņi vēl paliek uzsalas, veltīgi kārdināja karavīrus ar bagātīgo laupījumu, kas viņus gaidot nākotnē. Tad šis virs, kurš bijaradis rīkoties, nevis turēt garas runas, novājējis, iekritušiem vaigiem, drudzī degošām acīm, iznāca piesaviem vīriem, kuri šaubījās neziņā, un ar zobenu novilka smiltīs svītru no rietumiem uz austrumiem.Komandieris pagriezās uz dienvidiem un sacīja:

«Draugi un cīņu biedri! Šajā pusē ir grūtības un ciešanas, bads un nāve, lietus un vētras, otrā pusē —dzīve bez rūpēm. Šeit — Peru ar tās bagātībām, tur — Panama

<h tās nabadzību. Lai ikviens izvēlas to, kas vislabāk pie- stuv drošsirdīgam kastīlietim. Mans ceļšir skaidrs: es iešu uz dienvidiem!»

To teicis, Pizarro pārkāpa pāri svītrai. Viņam sekoja stūrmanis Ruiss un vēl divpadsmit vīri, kuriatsacījās paklausīt Zelta Kastīlijas vietvalža pavēlei. Pārējie atstāja neveiksmīgo komandieri. Hronisti arsajūsmu aprakstījuši šo dramatisko ainu, kam'neesot bijis līdzīgas visā vēsturē: par spīti nāvei un postam,šie četrpadsmit vīri palikuši uzticīgi savam nodomam un tā devuši lielisku paraugu nākamajām paaudzēm.

Turpretim atbraukušo kuģu komandieris par dumpīgo rīcību bija pavisam sašutis. Viņš nemaznedomāja atstāt šiem dumpiniekiem kuģi ekspedīcijas turpināšanai, ne arī taisījās sniegt tiem kādupalīdzību. Tikai pēc ilgākām sarunām viņš atdeva Pizarro daļu no pārtikas krājumiem un pats ar kuģiemdevās uz Panamu. Arī stūrmanis Ruiss ar Pizarro atļauju atgriezās mājās, lai kopā ar Luki un Almagrogādātu par steidzamu palīdzību Gaiļu salas trimdiniekiem.

Varēja tikai pabrīnīties par šiem nedaudzajiem noskran- dušajiem, slikti apbruņotajiem vīriem, kuriar niecīgiem pārtikas krājumiem palika uz vientuļas saliņas, taču neatkāpās no savas šķietami neprātīgāsidejas iekarot «Peru impēriju».

Konkistadori uz mazās saliņas nejutās droši. Tāpēc viņi uzbūvēja plostu un aizburāja uz neapdzīvoto- Gorgonas salu kadas divdesmit piecas ligas (liga — 5,9 kilometri) y.icmc|os no Gaiļu saliņas un piecasligas no piekrastes. Te bija veselīgāks klimats, te varēja medīt fazānus, zaķus un trušus.

Tomēr Gorgonas salas Robinsonus joprojām mocīja tropu lietus gāzes, no kurām zaru teltīs nebijanekāda glābiņa, tāpat arī moskīti un purva drudzis. Viņi kaut kā vilka dzīvību un kāvās ar badu, zvejodamizivis, lasīdami gliemežus un iedami medībās, un gaidīja palīdzību septiņus garus mēnešus.

Kā stāsta Errera, šajos bēdīgajos apstākļos brīvprātīgajā trimdā Pizarro visvisādi mēģinājisuzmundrināt savus ļaudis, kurus mācis izmisums. Rītos viņš licis turēt svinīgas lūgšanas un vakarosdziedāt slavas dziesmas jaunavai Marijai, kā arī svinēt visus baznīcas svētkus, saviem rupjajiem ceļabiedriem iedvesdams pārliecību, ka viņus šajā bīstamajā stāvoklī sargā debesu spēki.

Vietvaldis, saņēmis ziņu par Pizarro pārdrošo soli, iedegās sašutumā un nekā negribēja zināt paršiem pašnāvniekiem, ne arī sūtīt tiem palīdzību. Taču Luke un Almagro nerimās, un protestēja art citikolonisti, teikdami, ka nebūšot labi pamest nelaimē drošsirdīgus vīrus, kuri centušies izdarīt jaunusatklājumus un vairot Spānijas slavu un varenību. Ja tie iešot bojā, vietvaldim par to būšot jāatbild. Galugalā viņš deva atļauju sūtīt pakaļ brīvprātīgajiem trimdiniekiem Lukes un Almagro salīgtu kuģi. Taču uzkuģa drīkstēja atrasties vienīgi apkalpe, nevis karavīri. Pizarro sešu mēnešu laikā vajadzēja atgrieztiesPanamā.

Abi kompanjoni, sagādājuši pārtiku un ieročus, bez kavēšanās nosūtīja uz dienvidiem nelielu kuģi.Gorgonas salas trimdinieki neticēja savām acīm, ieraudzīdami iznirstam pie apvāršņa baltas buras.

PIE PERU VĀRTIEM Trimdas beigas. — Sirsnīgā sagaidīšana Tumbesā. — Templi ar zelta un sudraba traukiem. —

Saules dēli ar liesmu šķēpiem. — Dīvainais zvērs gailis un savaldītais jaguārs. — Peruāņu viesmīlība.— Atpakaļ uz Panamu.

Kuģis izmeta enkuru pie Gorgonas salas, un Pizarro bez kavēšanās devās projām no šās elles, kā tobija iedēvējuši trimdinieki. Taču viņš negribēja atgriezties Panamā tukšām rokām. Nekur nepiestādamskrastā, Pizarro kopā ar stūrmani Ruisu burāja uz dienvidiem gar tagadējās Ekvadoras krastiem, par spītipretvējam un pretstraumei.

Pēc divdesmit dienu brauciena spānieši sasniedza plašo Gvajakilas līci, pašu lielāko visāDienvidamerikas Klusā okeāna piekrastē. Aiz krasta zaļās, biezi apdzīvotās joslas, kur bija daudz pilsētuun ciematu, augstu padebešos iesniedzās grandiozās Andu kalnu grēdas, ko vainagoja milzīgi vulkāni —Čimboraso ar apaļo, plato virsotni un Kotopahi ar spožo, ledus sudrabā vizošo smaili.

Pie liča dienvidu krasta uz 3° d. pl. atradās lielā, bagātā

Sniegiem klāts vulkāns grandiozajās Andu grēdasTumbesas pilsēta, ko spānieši drīz vien iedēvēja par Peru vārtiem. Ceļu uz turieni rādija divi

indiāņi, šīs pilsētas iemītnieki, kurus Ruiss savulaik bija paņēmis no jūrā sastaptā plosta. Tagad viņi bijakļuvuši par tulkiem.

Spāniešu kuģis tuvojās ostai. Pretim iznāca daži plosti ar karavīriem, kuri taisījās uzbrukt netālajaiPunas salai li< .1 lidoņos. Pizarro uzaicināja virsaišus, kas atradās uz plostiem, paviesoties uz kuģa. Artulku palīdzību konkistadoru komandieris pulējās iegalvot peruāņiem, ka ieradies šeit miermīlīgosnolūkos — iepazīties ar viņu zemi, un lūdza apgādāt spāniešu kuģi ar pārtikas produktiem.

Peruāņi brīnījās gan par kuģi un neredzētajiem ļaudīm, gan vēl jo vairāk par saviem tautas brāļiem,kas stāstīja, kā viņi nokļuvuši pie baltajiem svešiniekiem, kā iemācījušies viņu valodu un ko piedzīvojuši.Pēc viesošanās peruāņi atgriezās ostā ar jaunajām vēstīm un dāvanām, kas izraisīja lielu izbrīnu unpārsteigumu — sevišķi dzelzs cirvis, jo dzelzs Peru, tāpat kā Meksikā, nebija pazīstama.

Tumbesas iedzīvotāji pulcējās jūras krastā un apbrīnoja «peldošo māju», kas bija noenkurojusieslīcī. Drīz

vien viesmīlīgie indiāņi ar plostiem atveda uz kuģi dažādus augļus, saldos kartupeļus, kakao pupas,kukurūzu, zivis, medījumus un pat dažas lamas. Spāniešiem par šiem mazajiem indiāņu kamieļiem vaiaitām, kā iedēvēja šos dzīvniekus, bija liels brīnums, viņi tos redzēja pirmo reizi.

Uz balto, bārdaino svešinieku «peldošo māju» ar plostu atbrauca arī kāds no Peru valdnieka tuviemradiniekiem. Šis augstmanis uzmanīgi apskatīja kuģi un jo sevišķi interesējās, kāpēc baltie svešinieki teieradušies. Pizarro atbildēja, ka viņš esot pasaules varenākā valdnieka pavalstnieks un atbraucis, lai arī

šo zemi pasludinātu par tā īpašumu. Bez tam viņš esot ieradies, lai šeit sludinātu kristīgo ticību pagāniem,kuri dzīvojot maldos un tumsībā.

Augstmanis visu to noklausījās ļoti uzmanīgi, taču nekā neatbildēja. Viņš nespēja ticēt, ka pasaulēvarētu būt kāds varenāks valdnieks par inku, kas valdīja šajā zemē, un varenāks dievs par Sauli.Augstmanis palika uz kuģa līdz pusdienām, ko ieturēja kopā ar spāniešiem, slavēdams svešos ēdienus unjo sevišķi vīnu. Pēc tam viņš ielūdza spāniešus Tumbesā.

Otrā dienā Pizarro aizsūtīja krastā kādu no konkistadoriem — Alonso de Molinu ar viņa kalpunēģeri un dāvanām — dažām cūkām, gaili un vistām pilsētas pārvaldniekam kurakam.

Gan svešzemnieku sūtņi,, gan dāvanas izraisīja iedzīvotajos ārkārtīgi lielu pārsteigumu. Dzelzsbruņās tērptais baltais vīrs ar garo bārdu un svešo valodu tomēr likās mazāk dīvains par melnādaino.Peruāņi nekad nebija redzējuši kaut ko līdzīgu un, kā stāsta hronikas, esot pat mēģinājuši nomazgāt melnovīru, noberzt viņam krāsu. Nēģeris to visu pacietis smaidīdams, un baltie, spožie zobi melnajā sejāizraisījuši peruāņos lielu jautrību.

Gaiļa dziesma indiāņiem likusies kā svešās zemes vīru valoda, un viņi vaicājuši, ko gan gribot sacītšis dīvainais zvērs un vai viņš neesot sadusmojies.

Sievietes ziņkārībā drūzmējušās ap neredzētajiem viesiem un mēģinājušas pierunāt tos, lai tiepaliekot šajā zemē, solīdamas, ka pašas skaistākās iziešot pie tiem par sievu.

Molinu aizveda uz pārvaldnieka kurakas mitekli, kas bijis ļoti krāšņs. Pēc tam viņam izrādīja pilsētu,kam cauri plūda kanāli ar dzidru ūdeni. Ielas bija tīras un taisnas, mājiņas — celtas no neapdedzinātiemķieģeļiem ar salmu vai niedru jumtu; tām līdzās pacēlās cietoksnis ar trīskāršām sienām un stipru sardzi.Veikli amatnieki darināja vara, sudraba un zelta traukus un rotas. Templī konkistadoru izlūku pārsteidzaar zelta un sudraba traukiem izrotāta milzīga telpa. Sienas, pēc viņa vārdiem, te bijušas klātas ar zelta unsudraba plāksnēm. Tempļa dārzā sudraba un zelta kokos karājušies tīra sudraba un zelta augļi.

Pizarro negribēja ticēt šiem konkistadora brīnumainajiem stāstiem un nolēma sūtīt krastā citu izlūku.Otrā dienā krastā izkāpa idalgo Pedro de Kandija pilnā kaujas tērpā — spožās bruņās, apjozis smaguzobenu un plecā uzmetis arkebūzu, tā laika šaujamo ieroci. Indiāņi par spožo bruņinieku brīnījās vēlvairāk nekā par Molinu, jo saule atspoguļojās viņa bruņās un ieročos. Viņi jau bija dzirdējuši par dīvainoieroci, kas grāva kā pērkons, spļaudams liesmu mēles un dūmu mutuļus, un lūdza, lai svešzemnieks «liekottam runāt». Idalgo sāka rādīt šaušanas mākslu. Noplaiksnījās liesmas, un norībēja šāviens. Svina lodeietriecās biezā dēlī, tā ka skaidas vien pašķīda. Daži indiāņi, šāvienam nograndot, krita pie zemes, rokāmaizklājuši seju, citi bailēs bēga. Viņi skaidri redzēja, ka baltajiem svešiniekiem ir liesmu šķēpi, kas spējnogalināt no attāluma. Taču pēc spožā bruņinieka smaidošās sejas peruāņi saprata, -ka šajā reizē viņiemnedraud nekādas briesmas.

Hronists Garsilaso Vega apgalvojis, ka indiāņi gribējuši pārbaudīt, vai svešais patiešām irpārdabisks radījums, un tāpēc izlaiduši laukā no būra plēsīgu zvēru jaguāru, kas iurūts iesprostots. Betdons Kandija bijis krietns katolis un paļāvies uz dieva žēlastību. Viņš noņēmis no kakla krustu un uzlicisto zvēram uz muguras. Jaguārs uzreiz aizmirsis savu zvēra dabu un sācis ar bruņinieku mīlīgi rotaļāties.Indiāņi, redzot šo brīnumu, vairs nav šaubījušies par sava viesa dievišķīgo izcelšanos un gavilēdami uzpleciem aiznesuši viņu templī.

Kandija atgriezās uz kuģa ar lieliskām ziņām, un konkistadori kļuva vai traki aiz priekiem, tajāsklausīdamies, — viņu pārdrošākie sapņi bija piepildījušies, zelta zeme Eldorado beidzot sasniegta.Tomēr Pizarro ar tik niecīgiem spēkiem — divdesmit vīriem — nevarēja ne domāt par tās iekarošanu.

> Peruaņu trauks, kas attēlo kukurūzas garuSavācas Tumbesā vajadzīgās ziņas, Pizarro gar piekrasti burāja tālāk uz dienvidiem līdz pat 9° d. pl.

Pa ceļam viņš vairākkārt piestāja krastā un, vēlēdamies nodibināt ar iezemiešiem labas attiecības,dāvināja viņiem dažādus spožus nieciņus. Indiāņi steidzās aplūkot svešos ļaudis, ko iedēvēja par Saulesbērniem, — tik neparasta likās atbraucēju ādas krāsa, spožās bruņas un dīvainie ieroči, uzņēma viņus ļotilaipni un pat piedāvāja ķīlniekus, lai viesiem nevajadzētu baidīties no viltus un nodevības.

Peruāņi uzņēma baltos svešiniekus ēnainās lapenēs, kam apkārt vijās augi ar smaržīgiem ziediem, unmieloja ar neredzētiem ēdieniem un augļiem. Pēc mielasta skaistās drānās tērptas jaunavas un jaunekļiiepriecināja svešiniekus ar mūziku un dejām.

Pizarro pēc ikvienas sirsnīgas viesošanās krastmalā lika attīt Kastīlijas karaļa karogu, pasludinājašo zemi par Spānijas īpašumu un aicināja peruāņus atzīt spāniešu karaļa virskundzību. To viņi labprātesot darījuši, nemitīgi smiedamies; un hronists piebildis, ka iezemiešiem par šo ceremoniju laikam bijisvisai neskaidrs un nepilnīgs priekšstats.

Spāniešu tālākajā ceļā uz dienvidiem veģetācija piekrastes joslā kļuva nabadzīgāka. Tomēr arī šajāsausajā piekrastē, kur vietām bija pavisam neauglīgi apgabali, sausi smilšu tuksneši, kalnu ielejās indiāņinodarbojās ar zemkopību uz mākslīgi apūdeņotām terasēm. Kalnu nogāzēs ganījās lamas — vienīgais noDienvidamerikas lielajiem mājdzīvniekiem. No zelta, sudraba un vara šeit izgatavoja ne vien rotas lietas,bet arī dažādus traukus.

Pizarro papūlējās iemainīt no peruāņiem dažus zelta un sudraba traukus, kā arī audumus un griezāsatpakaļ uz mājām. Pa ceļam uz Panamu Pizarro vēlreiz iegriezās Tum- besā. Daži viņa ceļa biedri, toskaitā bruņinieks Alonso de Molina, nolēma apmesties šeit uz dzīvi. Komandieris to atļāva, cerēdams, kanākamajā braucienā atradīs šeit vīrus, kuri pazīs šīs zemes paražas un pratīs šejienes cilšu valodu. Taipašā nolūkā viņš paņēma uz kuģa divus vai trīs peruāņus, lai tiem iemācītu kastīliešu valodu.

Ar bagātīgajām trofejām — zeltu, sudrabu, lamām un peruāņiem — Pizarro varēja mierīgu sirdiatgriezties ne vien Panamā, bet arī Spānijā. Viņš bija atklājis zemi, kur drošsirdīgus vīrus gaidīja bagātslaupījums. Viņš bija redzējis un uzzinājis pietiekami daudz un saprata, ko spēj dot Spānijai šīs zemes.Viņš zināja, ka pārvestais laupījums vilinās konkistadorus uz jaunu ekspedīciju. Taču Pizarro saprata arīto, ka bez karaļa atbalsta viņš Peru neiekaros. Pēc astoņpadsmit mēnešu prombūtnes konkis- tadorubarvedis atgriezās Panamā.

UZ SPĀNIJU PĒC KARAĻA ŽĒLASTĪBAS Triumls pēc izsmiekla un neuzticības. — «Es neupurēšu cilvēku dzīvības zelta nieku un indiāņu aitu

dēļh — Spānijas parādu cietumā. — Pizarro līgums ar valdnieku Kārli V. — Brā/i Pizarro pošas cejā. —Vz zemi, kur indiāņi šauj ar zelta bultām.

Pizarro ierašanās Panamā izraisīja īstu sensāciju. Tikai nedaudzi ticēja, ka viņš un viņa ceļa biedrinav krituši par upuri kareivīgajiem iezemiešiem, sērgām, badam vai okeāna bangām. Tagad saujiņa jūrasbraucēju pārradās sveiki un veseli, turklāt pārvezdami lieliskas ziņas.

Sevišķi lielu gandarījumu tās deva Pizarro kompanjoniem, kuri bija pavisam izputējuši un šajā laikāizbaudījuši nemitīgu izsmieklu. Viņus dēvēja par vājprātīgiem sapņotājiem, kas uzsākuši nejēdzīgu,neauglīgu avantūru un turklāt ieguldījuši tajā prāvus līdzekļus. Tagad bija situsi viņu stunda, viņi varējatriumfēt.

Tomēr Zelta Kastīlijas vietvaldis par turpmākajām ekspedīcijām negribēja ne dzirdēt. «Es nevēlosdibināt jaunu valsti uz savas paša valsts rēķina,» viņš mēdza atkārtot. «Mani neviens nepārliecinās, kašim pasākumam jāupurē vēl kādas cilvēku dzīvības — to jau diezgan ziedots dažu zelta nieku un indiāņuaitu dēļ!»

Kompanjoni, palikuši bez naudas, bez iespējas vēl kaut kur aizņemties, krita izmisumā. Pamestiecerēto, atstāt bagāto zelta bedri citu izmantošanai? Tad pāteram Lukem iešāvās prātā laimīga doma —lūgt palīdzību pašam Spānijas karalim, jo neviens cits nebija tik ļoti ieinteresēts jaunu zemju atklāšanā uniekarošanā.

Bet kam lai uztic grūto uzdevumu — ceļot pāri okeānam, doties uz galmu? Luki Panamā saistījadienesta pienākumi, un arī Almagro, neizveicīgs, sakropļotu seju, neizskatīgs, nederēja šādai misijai.Priesteris jau grasījās sūtīt uz Spāniju kādu ietekmīgu ierēdni, taču Almagro cēla iebildumus. Neviensnevarot veikt šo uzdevumu labāk kā tas, kurš pats piedaloties šajā pasākumā. Pizarro esot uzmanīgs vīrs,vēsu prātu, gudrs un piesardzīgs, iemantojis savu ceļa biedru uzticību, turklāt izskatīgs, staltu stāju,apveltīts ar runas dāvanām. Neviens nevarēšot labāk ziņot galmā par izdarītajiem atklājumiem, neviensnevarēšot labāk attēlot pārciestās grūtības un upurus, neviens labāk par Pizarro nezinot, kāda palīdzībanepieciešama.

Fransisko Pizarro šis uzdevums šķita mazāk patīkams nekā jauns brauciens uz likko atklato zemjukrastiem; un arī Luke viņam neuzticējās. Garīdznieks, pēc Erreras liecības, izsaucies: «Lai dievs dod,bērni, ka neviens no jums neatrauj otram savu svētību!»

Pizarro svinīgi apzvērēja, ka godīgi aizstāvēšot savu kompanjonu intereses, un visi trīs, likdami rokuuz bī- beles, vēlreiz apliecināja, ka noslēgtais līgums joprojām ir drošs un neapstrīdams.

Aizņēmies braucienam nepieciešamo summu — tūkstoš piecsimt dukātu (dukāts — aptuveni četraspiektdaļas no peso de oro), Pizarro 1528. gada pavasarī devās uz Spāniju, lai izlūgtos audienci piekaraļa, izkaulētu no viņa atļauju stāties pie bagātās Peru iekarošanas un saņemtu nepieciešamos līdzekļus.

Vasaras sākumā konkistadoru komandieris sasniedza Sevilju un tūliņ iekūlās nelaimē. Tolaik turmitinājās vecs viņa paziņa Ensiso, ietekmīgs ierēdnis, «kancelejas žurka», kas savulaik bija piedalījiesZelta Kastīlijas kolonizēšanā un Vasko Nunjesa de Balvojas tiesāšanā. Ensiso atcerējās kādu senuparādu, ko Pizarro, pirms daudziem gadiem uzturēdamies Darjenā, nebija viņam samaksājis.

Pēc Ensiso pieprasījuma kapteini arestēja un ieslodzīja parādu cietumā. Tomēr valodas par viņalieliskajiem atklājumiem jau bija paklīdušas visā Spānijā, izraisījušas lielu interesi un sasniegušas arīgalmu. Seviljā atnāca pavēle atbrīvot cietumnieku un atļaut viņam turpināt ceļu. Ensiso saņēma rājienupar šādu pārmērīgu centību.

Pēc kāda laika Kārlis V, Spānijas karalis un svētās Romas ķeizarvalsts imperators, pieņēmaatbraucēju audiencē Toledo. Te valdnieks bija iegriezies tikai uz īsu laiku un posās atkal projām uz

Nīderlandi un Vāciju. Viņš nelabprāt kavējās Spānijā; viņš pūlējās sagrābt varu visā Rietumeiropā,nemitīgi rīkoja karagājienus un sapņoja par pasaules impēriju. Karalis tikko bija sakāvis Franciju unsagūstījis tās valdnieku, savu niknāko sāncensi. Aizjūras īpašumi līdz šim bija devuši Spānijai visaipieticīgus ienākumus, un valdnieks neveltīja jauno zemju kolonizēšanai diez cik lielu vērību. Taču nesenKortess bija iekarojis Meksiku un sagrābis milzīgu laupījumu, pievienojis Spānijas īpašumiem bagataszemes. Spožās nākotnes izredzes lika valdniekam grozīt savu attieksmi pret jaunajām kolonijām.

Kārlis V uzņēma laipni šo vīru, kurš bija atvedis ne vien labas ziņas, bet arī lietiskus pierādījumus,kas apstiprināja teikto. Sevišķi lielu valdnieka interesi izraisīja pāri okeānam atvestā lama un smalkāsdrānas, kas bija izaustas no aizjūras dzīvnieku vilnas, tāpat zelta un sudraba priekšmeti.

Pizarro ar cieņu, ka klājās īstam kastīlietim, ziņoja Kārlim V par ekspedīcijās pieredzēto, zinādams,ka no radītā iespaida atkarīgs paša liktenis un nākotne. Visi uzmanīgi

Fransisko Pizarro audiencē pie Spāni/as karaļa Kārla V (pēc senas gravīras)klausījās nopietno, vienkāršo un tai pašā reizē valdzinošo stāstījumu par neparastajām dēkām uz

jūras un sauszemes. Bez pārtikas, noskranduši, asiņojošām kājām, par spīti badam, sērgām un nāvei,konkistadori bija soļojuši •svešo zemju krastos, biezajos mūžamežos un šausmīgajos purvos, laipaplašinātu Kastīlijas īpašumus un padarītu spožāku valdnieka vārdu un slavu.

Stāsts par likstām vientuļajā salā, kad Pizarro un viņa uzticamie biedri bijuši pamesti vieni paši, esotaizkustinājis valdnieku līdz asarām. Tomēr valdniekam diezin vai bija tik mīksta sirds. Tajā pašā laikā1528. gada maijā galmā bija ieradies arī Ernando Kortess. Šis konkistadoru vadonis jau bija atcelts noJaunās Spānijas — Meksikas vicekaraļa amata un tagad pūlējās aizkustināt karaļa sirdi, noraidu visaspret viņu celtās apsūdzības, pierādīt, ka nemaz neesot mēģinājis sagrābt neaprobežotu varu JaunajāSpānijā, neesot piesavinājies ienākumus no jaunās kolonijas. Karalis pieņēma Kortesu un viņa bagātīgāsdāvanas visai laipni, apbalvoja viņu ar visādiem pagodinājumiem, taču nekad vairs neiecēla lielokonkistadoru atpakaļ Jaunās Spānijas vicekaraļa amatā, lai kā tas pūlējās. Kortesa slava sāka rietēt,turpretim Pizarro iekarotāja gaitas tikko bija sākušās. Preskots piezīmējis, ka pats debesu valdnieksizraudzījis abus šos vīrus, lai tie gāztu varenākos indiāņu virsaišus un atvērtu vārtus, pa kuriem uz Spānijugāztos zelta straume.

Pirms aizceļošanas no Toledo Kārlis V uzdeva Indijas lietu padomei — iestādei, kas pārraudzījaaizokeāna zemju kolonizēšanu, — vislabvēlīgākajā garā izskatīt Fransisko Pizarro lūgumu.

Tomēr ne karalis, ne galms nesteidzās ar šī jautājuma kārtošanu. Kārlis V aizceļoja, viņa interesesno jauna saistīja kari Eiropā. Valsts kase bija tukša. Tur kā caurā maisā pazuda gan Meksikas zelts unsudrabs, gan ienākumi no bagātās Nīderlandes, gan milzīgais izpirkums par sagūstītā Francijas karaļa

atbrīvošanu. Spānijas valdnieks turējās pie senas pārbaudītas metodes — kolonijās nekā neieguldīt, betņemt no tām, ko vien var, tāpēc nemaz nepūlējās salūkot līdzekļus jaunām ekspedīcijām.

Galu galā 1529. gada 26. jūlijā pēc ilgas vilcināšanās ar Fransisko Pizarro un viņa kompanjoniemtika noslēgts plašs līgums, piešķirot viņiem tiesības atklāt un iekarot visu Peru. To jau pirms iekarošanaspārdēvēja par Jauno Kastīliju.

Līgums pirmām kārtām garantēja Pizarro tiesības un privilēģijas. Tajā, starp citu, bija teikts:«Mēs apsolām iecelt jūs uz visu mūžu par pieminētās Peru provinces gubernatoru un ģenerālkapteini

ar 725 000 maravedi (450 maravedi — viens peso de oro) lielu algu gadā… kas izmaksājama no šīszemes ienākumiem un nodevām…

Mēs dāvinām jums pieminētās Peru provinces vietvalža titulu un tās galvenā algvasila amatu .. .Bez tam mēs vēl dāvinām jums iztikai tūkstoš dukātu gadā uz visu mūžu …»Pizarro uz sava rēķina, izmantojot no iekarotās zemes iegūtos līdzekļus, piecu gadu laikā vajadzēja

uzbūvēt četrus cietokšņus, lai varētu apsargāt iekaroto teritoriju un apspiest indiāņu pretošanos. Šajoscietokšņos viņam apsolīja neierobežotu varu. Bez tam viņam kā vietvaldim piešķīra lielas priekšrocībaszemes un indiāņu sadalīšanā kolonistiem, kā arī iecēla viņu dižciltīgo kārtā. Jauno bruņinieku ieskaitījaSantjago ordenī. Viņam piešķīra ģerboni, ko rotāja melns ērglis un divi pīlāri — karaļa ģerboņa detaļas,bet Peru indiāņu pilsēta ar kuģi tālumā un lama raksturoja konkistadora darba lauku. Uzraksts liecināja, kavaldnieka Kārļa aizsardzībā Pizarro ģēnijs atklājis šo zemi un atnesis tai mieru. Tātad arī ģerbonisattēloja gaidāmos iekarojumus.

Pizarro kompanjonu Almagro saskaņā ar šo līgumu iecēla par Tumbesas cietokšņa komandantu ar300000 maravedi lielu atalgojumu gadā, kā arī piešķīra viņam muižnieka titulu un tiesības. Cienījamopāteru Luki iecēla par Tumbesas bīskapu un pasludināja viņu par visas Peru indiāņu aizbildni un aizstāvi,kā ari piešķīra viņam tūkstoš dukātu gadā — tāpat no gaidāmajiem ienākumiem iekarotajos apgabalos.

Valdnieks nebija aizmirsis arī citus ekspedīcijas dalībniekus: Ruisam piešķīra Dienvidu jūrasgalvenā stūrmaņa arnatu ar attiecīgu atalgojumu, Kandiju iecēla par artilērijas komandieri, bet pārējosuzticamos vienpadsmit vīrus no vientuļās salas trimdiniekiem iecēla dižciltīgo kārtā.

Nākamajiem Peru kolonistiem pasludināja dažādus atvieglinājumus nodevu un nodokļu maksāšanā,starp citu, viņiem bija jānodod karaļa kasē tikai desmitā daļa no raktuvēs iegūtajiem dārgmetāliem,turpretim no maiņas ceļā un kaujās iegūtajiem dārgmetāliem vajadzēja atdot karalim piekto daļu.

Pizarro tika piekodināts valdit. sapratīgi un aizsargāt indiāņus, ņemt līdzi karaļa ierēdņus unpriesterus, kas dotu viņam labus padomus un piegrieztu pagānus kristīgajai ticībai. Turpretim tiesībuzinātniekiem un advokātiem aizliedza apmesties šajā kolonijā, jo uzskatīja, ka viņu klātbūtne radot ķildasun nevienprātību.

Pizarro sešu mēnešu laikā pēc šā līguma noslēgšanas, vajadzēja par saviem līdzekļiem savervētdivsimt piecdesmit krietni apbruņotus vīrus un nogādāt tos pāri okeānam. Pēc atgriešanās Panamā viņamsešu mēnešu laikā vajadzēja sēsties kuģos un doties uz Peru. Valdnieks apsolīja sniegt palīdzībulielgabalu un citu ieroču, kā arī zirgu iegādē, taču naudu nebūt netaisījās izsniegt. Līgumā bija teikts:

«Mēs dāvinām jums divdesmit piecas ķēves un pārējos zirgus, kas atrodas Jamaikas salā .. .Mēs dāvinām jums artilērijas iegādei trīssimttukstoš maravedi, kas izmaksājami Zelta Kastīlijā . ..»Pizarro Spānijā tātad nesaņēma ne plika graša. īstenībā viņš bija ieguvis tikai atļauju jaunu zemju

iekarošanai. Skanīgie tituli un privilēģijas vēl nedeva nekā taustāma. Konkistadoriem pašiem vajadzējariskēt un ieguldīt ekspedīcijās lielas summas, vajadzēja kaujās izcīnīt uzvaru, lai varēta sagrābt bagātolaupījumu, ieņemt augstos amatus un saņemt ar skanīgajiem tituliem saistītos ienākumus. Viņu atalgojumsbija jāatskaita no gaidāmās peļņas.

Veiklais, viltīgais Pizarro sarunās ar karali bija nodrošinājis sev augstākos amatus un lauvas tiesu noparedzamā guvuma. Lukes ļaunās priekšnojautas bija piepildījušās: no brālīgās, godīgās dalīšanās, kā toparedzēja visu trīs kompanjonu noslēgtais līgums, vairs nebija ne vēsts; Pizarro bija piekrāpis savus

sabiedrotos. Bet arī viņš pats patlaban vēl nebija guvis nekā reāla,. Ar karali noslēgtais līgums solījadaudz, bet faktiski nedeva nekā.

Viņam tomēr izdevās salūkot Spānijā ekspedīcijai nepieciešamos līdzekļus. Acīm redzot, palīdzējabagāti augļotāji un, iespējams, arī Ernando Kortess, kas tolaik bija apmeties Estremadūrā, savā dzimtajānovadā. Hronisti apgalvo, ka viņš bi jis rados ar Pizarro dzimtu.

No Toledo Fransisko Pizarro devās uz dzimto pusi Tru- hiljo Estremadūras novada, kur cerējavieglāk savervēt algotņus nākamajam karagājienam. Pirms daudziem gadiem viņš atstāja dzimteni, kasnabadzīgajam cūkganam deva tikai skopu maizes kumosu. Tēvs viņu nebija atzinis, viņam toreiz nebija nedraugu, ne piekritēju. Tagad šis vīrs bija atgriezies kā bruņinieks, kas pats izkalis savu laimi, un dzimtajāpusē atrada gan draugus, gan piekritējus, gan radiniekus, kas labprāt vēlējās piebiedroties laimesluteklim.

Starp radiniekiem atradās četri brāļi, starp tiem trīs ārlaulībā dzimuši — Huans un Gonsalo Pizarro,kā arī Fransisko Martins Alkantara, brālis no mātes puses. Tikai vecākais brālis Ernando Pizarro bijadzimis likumīgā laulībā un vairāk ievērojams — nežēlīgs, uzpūtīgs, rupjš un mantkārīgs, neparastienerģisks un drošsirdīgs.

No nabadzīgo idalgo raksturīgajām īpašībām brāļiem Pizarro visvairāk piemitusi mantkāre. «Viņivisi bija nabagi un tikpat lepni, cik nabagi,» brāļus raksturojis spāniešu vēsturnieks Ovjedo, «un viņuvēlēšanās kaut ko iemantot tikpat liela, cik viņu nabadzība.»

Fransisko Pizarro ar brāļiem apbraukāja visu novadu, vervēdami brīvprātīgos. Tomēr nenācās vieglipārvarēt šaubas, neuzticību un bailes no gaidāmajām grūtībām svešajā zemē. Vilinošie solījumi un stāstipar Tumbesas zelta pilīm nesajūsmināja pārāk daudzus novadniekus. Pagāja līgumā paredzētie sešimēneši, taču Pizarro vēl nebija salīdzis vajadzīgo skaitu algotņu. Kavēties nedrīkstēja, jo atnāca ziņa, kaIndijas lietu padomes ierēdņi ieradīšoties Seviljas ostā un pārbaudīšot, vai viss vajadzīgais sagādāts uniekrauts trīs salīgtajos kuģos un vai karaspēks savervēts. Fransisko Pizarro baidījās, ka ekspedīciju varaizturēt, tāpēc 1530. gada janvārī ar vienu kuģi steigšus izgāja jūrā un devās uz Gomeras salu Ka- nārijuarhipelāgā. Brālim Ernando, kas komandēja abus pārējos kuģus, vajadzēja atbūrāt uz Gomeru vēlāk.

Padomes ierēdņi sāka kontrolēt ostā palikušos kuģus, taču visi viņu iebildumi par trūkstošajāmmantām un vīriem tika atspēkoti gluži vienkārši — tie jau atrodoties uz Fransisko Pizarro kuģa, kasaizburājis pirmais.

Ceļojums pāri okeānam risinājās laimīgi. Savervētie avantūristi visu ceļu sapņoja par zelta kalniemsvešajā zemē. Tur, aiz okeāna, iezemieši šaujot ar zelta bultām. Vajagot tikai nostāties lauka vidū ungaidīt indiāņus. Bultas atsitoties pret bruņām, krītot zemē, un tā bez kādām pūlēm varot salasīt tik daudzzelta, cik vien sirds kārojot.

Taču pēc atbraukšanas Zelta Kastīlijā viņi uzzināja patiesību par aizjūras zemēm, par biezajiemdžungļiem un staignajiem purviem, kur mudžēja uzmācīgi insekti, indīgas čūskas un aligatori, kur plosījāsniknas sērgas un indiāņi šāva nevis ar zelta bultām, bet mērcēja bultas nāvējošā indē. Viens otrsmazdūšīgāks lūkoja laisties lapās, iekām nav par vēlu. Savervētajiem algotņiem nebija nekādas jausmaspar milzīgo Peru zemi, kuru gatavojās iekarot saujiņa karavīru.

SAULES BĒRNU ZEME PERU VĒSTURES AIZSAKUMI

Dabas apbrīnojamā daudzveidība. — Zemkopības un senās kultūras centri. — Inku valstsizveidošanās. — Saules dēls un Mēness meita — inku senči. — 'l'a- vantinsuiju — četru savienoto zemjuvalsts.

Kas tā bija par zemi — šī Peru, pie kuras vārtiem jau klauvēja dzelzis kaltie iekarotāji?Te varēja vērot vislielāko dabas apstākļu dažādību. Gar okeānu stiepās gara, šaura piekrastes josla,

kur gan kuploja krāšņi, mitri tropu meži, gan pletās sausi tuksnešaini apgabali. Aiz tās pacēlās grandiozieAndu kalni. Trīstūkstoš līdz piectūkstoš metru augstumā šajos kalnos atradās dzestrs stepei līdzīgs plato,augstkalnāju līdzenums, kam pāri pacēlās mūžīgos sniegos un ledos tērptās kalnu grēdas un virsotnes, unmilzīgi vulkāni, ko ilgu laiku turēja par augstākajiem kalniem pasaulē. Augstkalnu līdzenumus un grēdassašķēla un izvagoja dziļas upju ielejas un aizas, veidojot nelielus, citu no cita izolētus novadus.

Nevarētu apgalvot, ka šeit būtu paši labvēlīgākie apstākļi lielas ekonomiski plaukstošas un politiskiapvienotas sabiedrības attīstībai ka, piemēram, senajā Mezopo- tāmijā, Ēģiptē, Indijā un Ķīna, kurcivilizācija sāka attīstīties lielu upju auglīgajās ielejās, kur cilvēkiem vajadzēja apvienoties, laiorganizētu lauku apūdeņošanu.

Šajā Dienvidamerikas kontinenta daļā tik labvēlīgu apstākļu civilizācijas attīstībai nebija. Kādsvēsturnieks pat apgalvojis, ka te viss bijis slikts, atskaitot cilvēkus.

Un tomēr šajos ne visai labvēlīgajos apstākļos Andu vidusdaļā trešajā vai pat ceturtajā gadu tūkstotīpirms mūsu ēras izveidojās viens no senās apūdeņošanas zemkopības centriem. Šeit. cilvēks sākapieradināt dzīvniekus, iemācījās kausēt metālu rūdas un izgatavot bronzu, nodibināja Valstis. Otrs tādspats senas zemkopības centrs

Tiavanaku kultūras keramikaizveidojās Čīles vidienē un dienvidos, kur mitinājās arau- kāņu un citas ciltis, bet trešo kultūras

apgabalu veidoja čibčas (muiskas) ciltis tagadējā Kolumbijā. Visā šajā milzīgajā teritorijā — okeānapiekrastes un kalnu apgabalos — attīstījās senas kultūras, kas nomainīja cita citu. Tātad Peru inku valstsvēsture sakņojās dziļā senatnē un inkas Saules bērni daudz ko pārņēma no agrākajām augstu attīstītajāmcivilizācijām.

Senie peruaņi bija čakli zemkopji. Viņi atkaroja zemi tuksnešiem un klinšainajiem kalniem, ierīkojaapūdeņošanas kanālus tuksnešainajos piekrastes līdzenumos un izveidoja terases kalnu nogāzēs. Viņiaudzēja kukurūzu, kartupeļus, pupas, manioku, zemesriekstus, batātēs, ķirbjus, kokvilnu, pieradinājasuņus, lamas un alpakas, cēla pilsētas un tempļus, darināja bronzas darba rīkus un ieročus.

Šajos novados atrastas mūmijas pat no 10. gadsimta pirms mūsu ēras, un tas liecina, ka šejienestautas toreiz atradušās uz augstāka attīstības līmeņa nekā Ziemeļeiro- pas tautas tajā laikmetā.

Senās Romas laikos — mūsu ēras pirmajos gadsimtos pakāpeniski attīstījās Tiavanaku kultūra, kasietvēra daļu tagadējās Bolīvijas un gandrīz visu Peru. Klasiski šīs kultūras pieminekļi atradās Titikakasezera apkaimē, kur jau tajos laikos, tāpat kā mūsu dienās, mita aimaras ciltis.

Viens no lieliskākajiem Tiavanaku pieminekļiem ir ta saucamie «Saules vārti» — gigantisksviengabala portāls, ko rotā cilvēkam līdzīgas figūras — Virakočas vai Saules bareljefs staru ietvarā —,trīs metrus augsts un gandrīz četrus metrus plats. Turpat netālu saglabājušās citas celtnes, kas būvētas nomilzīgiem tēstiem simts un vairāk tonnu smagiem akmens bluķiem. Tie nogādāti būvvietā no vairākukilometru attāluma. Tādu darbu varēja paveikt tikai labi organizētas cilvēku masas.

Viena no spilgtākajām agrīnajām kultūrām bija tā saucamā močikas kultūra, kas attīstījās Peruziemeļos, okeāna piekrastē. Tur bija nodibinājusies Čimu valsts ar galvaspilsētu Cančanu, ko iedēvējapar «Jaunās Pasaules Venēciju» (netālu no tagadējās Truhiljo). Kanāli sadalīja šo pilsētu regulārosčetrstūros, namus rotāja bareljefi un freskas; darbnīcās izveicīgi amatnieki darināja vara, bronzas, zeltaun sudraba priekšmetus. Močikas ciltis iekārtoja plašu apūdeņošanas kanālu tīklu un audzēja daudzus'kultūraugus. Cimu valstī bija labi ceļi un krāšņi izrotāti tempļi.

Tajā laikā, kad Čimu valsts piedzīvoja uzplaukumu, Peru centrālā kalniene, kur dzīvoja kečuas ciltis,bija tāla, mežonīga nomale. Tomēr 14. gadsimtā šeit, augstu kalnos, plašā ielejā, kas atradās trīsarpustūkstoši metru augstumā, izveidojās spēcīgā inku valsts. Pēc simt gadiem tai bija lemts iekarot visas Anduzemes.

Šīs valsts kodols bija inku cilts (viena no kečuas ciltīm) teritorija, bet centrs — Kusko pilsēta(kečuas valodā šis vārds nozīmē naba), kas, acīm redzot, nodibināta 14. gadsimta pirmaja pusē.

Par inku izcelšanos, turklāt dievišķīgā ceļā, stāsta daudzas leģendas.

Inku Vliakoča (pēc Pomas dc Ajahm hronikas)Tālā pagātnē Peru zemē mitušas mežonīgas ciltis, kas nemitīgi karojušas savā starpā un dzīvojušas

tumsībā un nabadzībā. Šis cīņas ilgušas garus gadu simtus, līdz Tiki- kakas ezera krastā parādījušiesvīrietis un sieviete, skaisti ļaudis, kas sevi dēvējuši par Saules bērniem. Tie bijuši Saules dēls inkaManko Kapaks un Mēness meita Mama Oiljo, brālis un māsa un tai pašā reizē virs un sieva, pirmie inkuvalsts valdnieki.

Saules dievs devis viņiem līdzi ceļā zelta zizli un sūtījis viņus uz ziemeļiem — uz ganu zemi. Zizlisrādīšot viņiem vietu, kur apmesties un dibināt savu valsti. Katra ielejā inka Manko spraudis zizli zemē, unkatru reizi tas uzdūries klintij. Viņš ilgi gājis uz ziemeļiem, kamēr sasniedzis Kusko ieleju. Tikko inka šeitpieduries zemei ar zizli, tas dziļi iegrimis auglīgā augsnē. Inka Manko Kapaks sasaucis no ziemeļiem ganuciltis, Mama Oiljo ataicina- jusi citas ciltis no dienvidiem, un viņi kopā apvienojuši karojošās ciltis,nodibinājuši galvaspilsētu Kusko un tās centrā uzcēluši Saules dieva templi.

Manko Kapaks iemācījis vīriešiem zemes kopšanu, apūdeņošanu, māju būvi, metālu apstrādāšanu undažādus amatus, Mama Oiljo — sievietēm vērpšanu un aušanu. Šie Saules bērni devuši mežonīgajāmciltīm likumus un reliģiju un pirms atgriešanās debesu augstumos pie sava tēva noteikuši, ka Peru valdīšotviņu pēcteči — inkas (inka — valdnieks, ķēniņš, kungs), kas mantojuši dievišķīgās asinis. Viņu pēctečiturpinājuši aizsākto un paplašinājuši valsts robežas uz ziemeļiem, dienvidiem un austrumiem. Inkas visurizskauduši cilvēku upurēšanu un ieviesuši Saules kultu — godinājuši Sauli, Mēnesi un dažus citus debessspīdekļus. Valdnieki mācījuši pavalstniekiem labākos zemkopības un apūdeņošanas paņēmienus unsevišķi izciliem ļaudīm dāvinājuši inku nosaukumu.

Šīs leģendas jāsaprot tā, ka inkas — spēcīga cilts, kas piederējusi pie kečuas valodu saimes,uzvarējusi pārējās ciltis un izveidojusi lielu valsli. Paši uzvarētāji pārvērtušies par valdošo šķiru, kas,rūpēdamās par savu asiņu tīrību, nav saplūdusi ar uzvarētajiem, bet izveidojusi īpašu valdošo kastu,noslēgtu kārtu. Tās priekšgalā atradās inku cilts augstākais virsaitis, kurš pieņēma sapa inkas titulu unvaldīja pār visām iekarotajām zemēm un tSutām.

Inkas runāja kečuas valodā un sauca to par runasimi (cilvēku valodu). Ir ziņas, ka inkas dažosgadījumos sarunājušies savā īpašā slepenā valodā, ko citu cilšu locekļi nav sapratuši. Katrā ziņā inku

cilts bija tuvos radnieciskos sakaros ar citām kečuas valodu grupas ciltīm, jo visas šis ciltissalīdzinājumā ar citām atradās privileģētā stāvoklī. To locekļi, gluži tāpat kā paši inkas, nemaksāja

Inku valsis teritorijas puplašinašanas.I — Pafakuti (1438—1466): 2 — Pačakuli uri Tupaks Jupanki (I4f>8—1471); 3 — Tupaks Ju-

pankl (1471 — 1493)-, 4 — Vaina Kapaks (M93— 1525) (pēc B. Sarevskas)nodevas, un tiem nebija jāpiedalās piespiedu darbos — klaušās.Teikas piemin vairāk nekā desmit valdniekus — sapa inkas. Mītiskajam Manko Kapakam («lielajam,

varenajam») sekojis Sinči Roka (šis nosaukums nozīmē — kara vešanai izraudzītais vadonis). Pēc tāvaldījis Ljoke Jupanki («ar visiem tikumiem apveltītais»), Maīta Kapaks, Inka Roka un Jaguārs Vakaks.Visvairāk ticamu ziņu saglabājies par pēdējiem valdniekiem pirms spāniešu iebrukuma. Virakoča valdījis15. gadsimta sākumā, viņam sekojis Pačakuti Jupanki (1438—1471), Tupaks Ju- panki (1471—1493),Vaina Kapaks (1493—1525), Vas- kars (1525—1532) un Atavalpa (1525—1533).

Kopš Pačakuti Jupanki («apvērsuma izdarītajs, reformators») laikiem sākās plaši iekarošanaskaragājieni, jo kečuas un inku ciltis, acīm redzot, bija noslēgušas savienību.

15. gadsimta beigās un 16. gadsimta sākumā mazā valsts augstu kalnos jau bija aptvērusi milzuteritoriju un kļuvusi par četru savienoto zemju valsti. Nosaukumu «Peru» inKu valstij devuši spānieši.Pirms balto svešinieku iebrukuma paši peruāņi to sauca par Tavantinsuiju. Šis nosaukums nozīmēja —četri apvienotie apgabali.

Šīs četras apvienotās zemes 16. gadsimta sākumā aizņēma Andu kalnu grēdas un visu Klusā okeānapiekrasti no tagadējās Kolumbijas ziemeļos pāri Ekvadorai, Peru un Bolīvijai līdz Čīles centrālajai daļaidienvidos gandrīz piectūkstoš kilometru garā joslā, no Klusā okeāna piekrastes līdz Amazones baseinamežiem kontinenta dziļumā, dienvidaustrumos — līdz Argentīnas līdzenumiem, aptuveni līdz tagadējaiTukumanas pilsētai.

Šajās zemēs dzīvoja daudzas ciltis, kuru skaits pārsniedza simtu un kuras piederēja pie dažādāmvalodu grupām. Galvenās no tām bija kečua, aimara, močika un pukina. Aimaras ciltis aizņēma gandrīztrešdaļu no inku valsts un mitinājās tās dienvidu daļā, plakankalnēs plašā rajonā ap Titikakas ezeru.Kečuas ciltis dzīvoja samērā nelielā apgabalā ap Kusko ieleju. Okeāna piekrastes ziemeļu daļu apdzīvojamočikas ciltis, kas jau agrāk bija nodibinājušas cilšu savienību — Čimu valsti. Pukinas ciltis, šķiet,mitušas Titikakas ezera rajonā. Inkām bija grūti saturēt vienkop visu šo tautu konglomerātu, kaut ganTupaks Jupanki un Vaina Kapaks veica milzīgu darbu valsts apvienošanā un nostiprināšanā.

Inkām nekad neizdevās īsti nostiprināties Andu austrumu nogāzēs vai arī pakļaut ciltis, kas mitinājāslīdzenumos uz austrumiem no Andiem. Pēdējais sapa inka Vaina Kapaks, kurš pārvaldīja visu valsti kā

vienotu veselu, sadūrās ar lielām grūtībām tik plašas teritorijas pārvaldīšanā. Viņš pabeidza Čīlescentrālās daļas iekarošanu un pavadīja daudz laika tikko iekarotajos ziemeļu novados, lai apspiestupakļauto cilšu dumpjus. Viņš padarīja Kito par savu otro galvaspilsētu. īsi pirms nāves viņš pārdalījavalsti ziemeļu un dienvidu provincēs, kuru pārvaldīšanu uzticēja diviem saviem dēliem — Vaskaram unAtavalpam. Starp viņiem sākās brāļu karš tieši pirms spāniešu ierašanās Peru 1531. gadā.

INKU VALSTS IEKĀRTA Pirmatnējās kopienas sairšana. — Sapa inka — Saules dieva iemiesojums. — Valsts pamatšūniņa —

ģimene. — Ierēdņu hierarhija. — Zemes īpašums. — Sabiedrība, kas rūpējas par ikvienu tās locekli. —Iekaroto cilšu ekspluatācija. — Kuraku un inku privilēģijas. — Vergturu iekārta. — Iekarošanas politika.— Karaspēka organizācija un ieroči.'— Kopēja valoda. — Likumi un sodi.

Jautājums par inku valsts uzbūvi ir visai neskaidrs un sarežģīts. Spāniešu iekarotāji, saskārušies arperuāņu sabiedrisko iekārtu un nekā tajā nesapratuši, nosprieda, ka inku zemē valdot tāds pats feodālismskā Spānijā, un iedēvēja peruāņu valsti par «impēriju», Peru valdnieku — par «imperatoru», virsaišus —par «vasaļiem», «feodāļiem», «aristokrātiem», zemniekus — par «dzimtcilvēkiem» utt., tātad izdomājaperuāņiem absolūto monarhiju ar augstu attīstīta feodālisma iezīmēm.

īstenībā peruāņu sabiedrības pamats bija patriarhāla ģints kopiena, ko dēvēja par ailju.Tajos tālajos laikos, kad peruāņiem vēl nebija augstākā virsaiša, kopienas vadīja visus sabiedriskos

pasākumus. Kopienai piederēja zeme, ar ko rīkojās visas kopienas vai cilts locekļi. Šīs kopienaspārvaldīja vecāko padome ar demokrātiskām metodēm. Tāda bija inku valsts uzbūve tās pirmajāpastāvēšanas posma. Ar laiku centrālā vara kļuva spēcīgāka, bet kopienas joprojām pastāvēja kā visassabiedriskās iekārtas pamats.

Ap spāniešu iebrukuma laiku ģints iekārta jau sāka sairt, no patriarhālās ģints izdalījās ģimene, ģintskopiena pārvērtās ciema lauku kopienā. Sāka attīstīties privātīpašums uz zemi, vara un lielākā daļa zemeskoncentrējās atsevišķu ģimeņu vai ģinšu rokās, un darbaļaudis aizvien vairāk pakļāva ekspluatācijai. Šāprocesa rezultātā veidojās šķiras — valdošā šķira un ražotaju šķira ar visam šķiru pretrunām.

Tavantinsuiju valsts priekšgalā atradās sapa inka («augstākais inka, vienpersoniski valdošais inka»),Saules dēls, ko godināja kā dzīvu Saules dieva Inti iemiesojumu. Valdnieks balstījās uz inku — savuasinsradinieku kastu, nelielu valdošo virsotni. Šie Saules bērni, «dievu mīluļi», ieņēma visus augstākosamatus un turēja savās rokās prasmīgi organizēto valsts pārvaldi. Pie šīs kastas piederēja arī augstākaispriesteris viljaks umu, parasti valdnieka brālis, viņa tuvākais palīgs, un visa augstākā garīdzniecība. Kādzīvais Saules dievs sapa inka ar augstākā priestera starpniecību vadīja visu plašo priesteru kārtu. Inkakomandēja karaspēku un vadīja valsts pārvaldi, viņa rokās bija tiesa un likumu došana. Daži vēsturniekiapgalvo, ka sapa inkas nozīme un cieņa bijusi daudz lielāka nekā pāvesta vai kāda Eiropas karaļa cieņa.Inkas vara bijusi neierobežota. Pēc spāniešu vēsturnieku apgalvojuma, nekur pasaulē neesot citas tādaszemes, kur pavalstnieki būtu tik paklausīgi un padevīgi savam valdniekam.

Tomēr tas nebija nekāds brīnums — par to gādāja vesela armija pārvaldnieku, uzraugu, ierēdņu unpriesteru, bet karavadoņi ar spēcīgiem karapulkiem apspieda ikvienu dumpja vai nepaklausībasmēģinājumu.

Bailes no inkas bijušas tik lielas, ka viņam vajadzējis tikai dot mājienu, lai ikviens peruānis bezkurnēšanas un vilcināšanās mestos bezdibenī, pakārtos vai padarītu sev galu vēl kādā citāda veidā. Patdižciltīgie valdnieka radinieki pie viņa ieradušies basām kājām, ar vieglu nastu plecos, lai rādītu savupazemību.

Valdniekam pieticis iedot kādam cilvēkam kā pilnvaras zīmi tikai vienu pavedienu no sava galvasapsēja, lai piešķirtu tam milzīgu varu un cieņu, un tas varējis pat bez karaspēka iedvest bijāšanu veseliemapgabaliem.

Tomēr nav iespējams pilnīgi noteikti apgalvot, ka sapa inka bijis tāds absolūts, neierobežotsvaldnieks, kādu to tēlo daži vēsturnieki. Iespējams, ka viņš valdījis kopā ar cilšu padomi, par kuraspilnvarām trūkst drošu ziņu, un apspriedies ar to visos svarīgākajos jautājumos, un viņa vara izpaudusieslielā ietekmē uz šo padomi. Ir ziņas, ka

Lielais relormalors inka Pačakuli Jupanki (pēc Pomas de A/alas hronikas)inka katrai no četrām provincēm nodibinājis trīs padomes: kara padomi, padomi tiesas jautājumos un

īpašuma drošības padomi.Dižciltīgie inkas — valdošā kasta — no vienkāršajiem mirstīgajiem atšķīrās ar īpašu apģērbu. Viņi

valkāja greznas, krāsainas smalkas vilnas drānas, ko rotāja zelts un dārgakmeņi. Inkas īpašā veidāsakārtoja matus un rotājās ar smagiem zelta auskariem, kas nostiepa viņu ausis līdz pat pleciem. Tāpēcspānieši viņus vēlāk iedēvēja pat garausainajiem. Raibo galvas segu izgreznoja krāšņi spalvu pušķi —varas un cieņas simbols. Sapa inkas apģērbā bija vēl īpašas atšķirības zīmes. Valdnieka galvu rotājasalocīts krāsains apsējs ljautu ar sarkanu tīklu un divām korekenkes putna melnbaltajām spalvām. Šie retisastopamie putni mitinājušies tuksnesīgos kalnos, un neviens nav drīkstējis tos ķert vai nogalināt. Ikviensvaldnieks, uzkāpjot tronī, saņēmis galvas apsēja rotāšanai jaunu spalvu pāri — pa vienai no putna labā unkreisā spārna. Putns pēc tam palaists brīvībā. Korekenkes putnu pāris uzskatīts par pirmā inkas MankoKapaka un viņa sievas simbolu. Neviens cits, atskaitot sapa inku, ar šā putna spalvām nedrīkstējagreznoties.

Inku kastas pārstāvjus valdnieks iecēla par vietval- žiem — kapaku apu visās četrās provincēs. Tāssadalīja apgabalos — unu, ko pārzināja valdnieka iecelti ierēdņi tukujrikoki («visu redzošie»). Sīkākasteritoriālās vienības pārvaldīja kurakas — iekaroto cilšu vecākie. Sapa inka un augstākās amatpersonasKusko stingri kontrolēja zemākos ierēdņus.

Inkas uzskatīja, ka viņu valsts vismazākā pamatšūniņa ir ģimene, nevis atsevišķs cilvēks. Indivīdseksistēja tikai kā ģimenes loceklis, bet ģimene pastāvēja vienīgi tāpēc, lai kalpotu valstij. Inku izveidotāsmilitarizētās pārvaldes sistēmas galvenais uzdevums bija nodrošināt nepieciešamo pārtikas produkturažošanu un pārpalikumu sadali.

Lai to labāk izdarītu un organizētu ļaužu darbu, visus pavalstniekus sistemātiski sadalīja aptuvenivienāda lieluma grupās. Ģimeņu grupas apvienoja kopienās pa desmit, piecdesmit, simt, piecsimt, tūkstoš,desmittūkstoš un pat vairāk ģimeņu katrā — gluži kā mūsdienu armija sadalīta rotās, pulkos, divīzijās.Grupas pūlējās saglabāt aptuveni vienādā lielumā, pārvietojot jaunās liekās ģimenes uz jauniemnovadiem.

Ikvienu iedzīvotāju grupu vadīja iecelts ierēdnis — priekšnieks, kas bija atbildīgs savam tuvākajam

priekšniekam un valdniekam inkam par kopienas locekļu darbu un labklājību.Priekšnieks pirmām kārtām pildīja aizbildņa pienākumus, rūpējās par saviem apakšniekiem,

palīdzēja viņiem nelaimē — uzcelt māju pēc ugunsgrēka vai zemestrīces, sagādāt materiālu apģērba unapavu izgatavošanai, sēklu tīrumu apsēšanai, uzraudzīja apūdeņošanas ierīces un tīrumu apstrādāšanu.Viņš ziņoja arī par apakšnieku pārkāpumiem un uzlika sodus. Visi pavalstnieki dzīvoja stingrā uzraudzībā,tiem nebija tiesību bez atļaujas atstāt savu dzīves vietu vai arī izvēlēties pēc patikas kādu amatu.

Inku valsts iedzīvotāju skaitu ir ārkārtīgi grūti novērtēt. Daži vēsturnieki domā, ka tas bijis sešimiljoni, pēc V. Fostera domām, — aptuveni desmit miljoni, bet kāds cits vēsturnieks raksta, ka tassniedzies pat no 16 miljoniem līdz 32 miljoniem, tātad, iespējams, bijis pat lielāks nekā mūsu dienāsattiecīgajā teritorijā. Tik liels iedzīvotāju skaits kalnainajā, sausajā, skarbajā zemē varēja sagādāt sevpārtiku, tikai ļoti prasmīgi organizējot zemkopju darbu.

Visu zemi Peru valstī uzskatīja par sapa inkas īpašumu, bet faktiski ar to rīkojās ciema kopiena.Apstrādāto zemi dalīja trīs daļās — Saules tīrumos, inkas tīrumos un kopienas tīrumos. Zemi apstrādājavisi kopienas locekļi kolektīvi, lai gan ikvienai ģimenei bija iedalīts savs zemes gabals. Zemnieku darbadiena sākās un beidzās pēc kopēja signāla. Vispirms apkopa vienu gabalu no Saules tīrumiem, tad pārgājauz inkas tīrumu un pēc tam uz kopienas locekļu tīrumiem. No tiem daļu paredzēja nespēcīgo, slimo, veco,atraitņu un bāreņu uzturēšanai un visas kopienas vajadzību apmierināšanai. Bez tam ikviens ciemats daļuzemes atstāja papuvē un neauglīgākās zemes paturēja ganībām. Kopienas īpašumā atradās arī lamu unalpaku ganāmpulki.

Kalnu rajonos, kur galvenā nodarbošanās bija lopkopība, arī ganības un ganāmpulkus, tāpat kātīrumus, dalīja trīs daļās.

Kopienas tīrumu zemi dalīja nelielos gabaliņos tupu, kas deva pārtiku ģimenei — vienam vīrietim unviņa sievai. Kad ģimenē piedzima bērni, zēnam piešķīra vienu tupu zemes, meitenei — pusi tupu. Laikupa laikam vienlīdzības nodrošināšanai notika zemes pārdalīšana. Bez tupu ikvienā kopienā vēl bija tāsaucamā muija — pagalms, māja, klēts un sakņu dārzs, ko dēls mantoja no tēva. Muija jau pārgājaprivātīpašumā.

Tieši uz muijas zemes kopienas locekļi varēja izaudzēt dārzeņu vai augļu pārpalikumus maiņai, savāsaimniecībā viņi varēja miecēt ādas, vērpt vilnu un aust audumus, taisīt apavus, māla traukus un bronzasdarba rīkus un visu šo produkciju mainīt pret citiem ražojumiem kā personisku īpašumu. Mājokli ar visu,kas tur atradās, tāpat zemes gabalu, uz kura bija uzceltas ēkas, arī uzskatīja par ģimenes īpašumu.

Ikvienas kopienas ievākto ražu un produktus sadalīja trīs daļās. Vienu daļu saņēma Saules priesteri,otru izmantoja sapa inkas, viņa ģimenes, galma, ierēdņu, karavīru un celtnieku uzturēšanai, bet trešoatstāja kopienas locekļu vajadzību apmierināšanai. Inkas daļa parasti pārsniedza viņa kārtējās vajadzības.Pārtikas produktu pārpalikumus glabāja īpašās inkas vai Saules noliktavās — un tos varēja sadalītjebkuru citu rajonu iedzīvotājiem, ja tos piemeklēja karš, neraža, zemestrīce, plūdi vai sausums.Noliktavās aizvien glabājās lieli labības krājumi, vilnas un kokvilnas ■drānas, zelta, sudraba un varatrauki.

Ikviens vīrietis, kurš bija piedalījies sējā un tīrumu kopšanā, saņēma savu daļu 110 kopienaskrājumiem. Ja viņš bija atradies inkas dienestā vai klaušās (piemēram, karagājienā, būvdarbos), tad viņšsaņēma savu daļu no inkas krājumiem vai arī no priesteriem (ja strādāja tempļa darbos).

Peruāņi nepazina ne šausmīgu nabadzību, ne badu un postu vecumdienās, ne bērnu darbu, ne citasnelaimes, kas sastopamas pat mūsu dienās vairāk civilizētajās kapitālistiskajās valstīs. Vēsturnieks Krovspar Peru sacījis: «Vidējā indiāņa dzīves līmenis, bez šaubām, bija visai primitīvs. Un tomēr ikviens, kuršspēja strādāt, darīja darbu; neviens slimnieks nepalika bez kopšanas, noziegumi atgadījās reti, vecieļaudis un kropļi saņēma visu dzīvei nepieciešamo, un inku ekonomikas virzošais spēks, bija sadarbībakopēja labuma dēļ, nevis cīņa iedzīvošanās dēļ.»

Prolams, apgādāt ar pārtiku visus iedzīvotājus nenācās viegli, jo zemi apstrādāja ar primitīviem

līdzekļiem; iedzīvotāju skaits nemitīgi auga, un tālab ar katru gadu samazinājās kopienas locekļiemiedalītās zemes platība. Aizvien grūtāk nācās atdot priesteriem un valdniekam divas trešdaļas no ražas.

Ikviena atsevišķa cilvēka dzīve Peru valstī aizritēja sīkumainā aizbildniecībā. Ikvienampavalstniekam bija ierādīta noteikta vieta: zemnieki bija saistīti pie zemes, amatnieki — pie savasprofesijas. Nevajadzēja ne fantāzijas, ne godkāres, ne iniciatīvas, nevajadzēja ne soli atkāpties noierastās dzīves kārtības un tajā pašā laikā nevajadzēja bajdīties no nabadzības un bada.

Izdodot likumus, tika ievērotas darbaļaužu intereses. Sie likumi bija tā pārdomāti, ka patvisgrūtākais, nogurdino- šākais un nepatīkamākais darbs, kā, piemēram, raktuvēs, nenodarīja ļaunumuveselībai. Cilvēkus norīkoja darbā atbilstoši viņu vecumam; jaunieši 16—20 gadu vecumā vāca un žāvējakokas krūma lapas un darīja citus vieglākus darbus; pašus grūtākos darbus veica spēcīgākie cilvēki 25—50 gadu vecumā; pēc 50 gadu sasniegšanas cilvēkus atkal norīkoja vieglākos darbos.

Iedzīvotāji, kuru blīvums, iespējams, bija pat lielāks nekā mūsu dienās, varēja izmantot visus inkuvalsts dabas resursus, zemi un ūdeņus. Tos neekspluatēja, lai kāds personiski gūtu peļņu vai kādu citulabumu, un tie no paaudzes paaudzē nevis samazinājās, bet gan palielinājās. Neviens necieta trūkumu unbadu tur, kur mūsu dienās badojas miljoni, kur stiepjas viena no kapitālistiskās pasaules lielākajām badajoslām.

Peruāņu sabiedrība bija organizēta kā cilšu konfederācija, ko pārvaldīja šo cilšu pārstāvju padome.Inku cilšu «.- konfederācija balstījās galvenokārt uz divām cilšu — kečuas un aimaras — grupām, betvēlāk inkas iesaistīja konfederācijā arī pakļautās ciltis, piešķirot tām ierobežotas tiesības.

Tomēr iekarotās ciltis, kas nepiederēja pie kečuas un aimaras grupas, bija pakļautas ekspluatācijai.So cilšu kopienu locekļi deva nodevas — zemkopības produktus, vilnas un kokvilnas audumus, apavus,ieročus, žāvētas kokas krūma lapas, resnas virves, ko lietoja lielu akmens bluķu vilkšanai un tiltu būvei.Vīriešiem vajadzēja vēl pildīt klaušas (tā saucamo mitu) — uzturēt kārtībā irigācijas sistēmas, būvēt unlabot ceļus un tiltus, cietokšņus, pilis un/tempļus, rakt rūdu un kausēt metālus, piegādāt galmam medījumusun zivis. Sievietēm bija citi pienākumi — viņām vajadzēja aust audumus tiklab kopienas, kā arī inkasvajadzībām. īpaši ierēdņi sadalīja šim nolūkam kokvilnu, kā arī vilnu. Skaistākās un izveicīgākas

tu-» nosūtīja uz valdnieka un viņa tuvinieku harē- i, t. i pat arī uz tempļiem. Sīs meitenes dēvēja parjaunavām, «baltajām izredzētajām». Tās piedalī- H'llaiskajās ceremonijās, vērpa, auda un sagata- nreibinošu dzērienu čiču priesteriem, un cepa īpašu l/l svētku mielastiem, dzīvoja stingri apsargātoskloste- i Saules jaunavu mājās, jo bija devušas šķīstības ll|mnu.

J'iik ļautajām ciltīm jau pašām sen bija izveidojusies hlH aristokrātija. īnkas atstāja tai dažādasprivilēģijas un tlreja cilšu pārvaldīšanu, piešķirot kurakas titulu. Kura- iri uzraudzīja kopienas locekļudarbu un nodevu vākšanu, CM: viņu tīrumus apstrādāja kopiena, un viņi nestrādādami saņēma savu daļuno ražas un kopienas ganāmpulkiem. Kurakām piederēja arī pašiem savas lamas un alpakas, kā arī zeme,un viņu saimniecībās verdzenes vērpa un auda vilnu un kokvilnu. Tomēr arī kurakas kā iekaroto cilšulocekļi bija pakļauti inku kastai.

Inku valdošās kastas locekļi nestrādāja, nemaksāja nekādas nodevas, vienīgi ieņēma augstākosmilitāros un administratīvos amatus un savu privileģēto stāvokli saņēma mantošanas ceļā. Valdniekspiešķīra viņiem zemi, ko apstrādāja kopienas locekļi, kā arī īpašus -strādniekus — janakunas no pakļautocilšu locekļiem.

Ari priesteriem bija privileģēts stāvoklis — viņi saņēma ražu no Saules tīrumiem un pakļāvās nevisvietējiem pārvaldniekiem, bet gan augstākajiem priesteri«m Kusko.

Janakunas, acīm redzot, bija vergi. Tie kalpoja kā amatnieki, zemkopji, melnstrādnieki, kalnrači unkalpi. Tāpat janakunas sievietes vērpējas, audējas, izšuvējas, kalpones jau bērna gados atšķira 110 viņuģimenēm un kopienām un piespieda strādāt dižciltīgo labā. Arī vergu bērnus neatlaida brīvībā.

Tātad Peru valstī jau bija nostiprinājusies vergturu iekārta agrīnā stadijā ar ievērojamām ģintsiekārtas paliekām.

Daži vēsturnieki dēvē Peru valsts iekārtu par humānu, patriarhālu despotismu, bet daži mēģinājuši topat iztēlot kā «vispilnīgāko valsts sociālisma piemēru» (amerikāņu vēsturnieks Fiske), «sociālistisku»,«komunistisku» sabiedrību. Kā pierādījumu viņi minējuši pārtikas izsniegšanu kritušo karavīru atraitnēmun bāreņiem, kā arī bada laikā, audumu izsniegšanu visiem pilsoņiem, visas saimniecības «plānveidīgu»organizēšanu. Tomēr šie fakti liecina vai nu par ģints iekārtas paliekām (palīdzības sniegšana sabiedrībaslocekļiem), vai par despotiju (par to liecina centralizēta pārvalde, valsts organizēta irigācija, satiksmesceļi, pasta sakari). Inku zemē no sociālisma nebija ne vēsts — tur pastāvēja ekspluatācija, šķirunevienlīdzība.

Par vienu no saviem galvenajiem uzdevumiem inkas uzskatīja jaunu cilšu iekarošanu un valsts robežupaplašināšanu. Daži vēsturnieki pat piedēvējuši šai iekarošanas politikai galvenokārt reliģisku raksturu— karagājieni, pēc viņu domām, rīkoti tāpēc, lai izplatītu Saules kultu, inku iekarošanas politika bijavisai veiksmīga, un tāpēc par militārajiem panākumiem peruāņus dažreiz dēvē par «Jaunās Pasaulesromiešiem», gluži tāpat kā maijus reizēm sauc par «Jaunās Pasaules grieķiem», uzsverot viņu lielis- t kossasniegumus zinātnē.

Inkas bija izveidojuši spēcīgu, labi organizētu armiju, kura, pēc dažām ziņām, bijuši simtiem tūkstošuvīru. Peru karotāju priekšpulkus veidoja lingotāji, kas svieda apaļus oļus vistas olas lielumā. Viņiem bijaarī plāni, ļoti izturīgi koka vairogi un ar kokvilnu vatēti vamži, kas sargāja karotājus no bultām unakmeņiem — gluži tāpat kā acteku un maiju kārotājus Meksikā.

Priekšpulkam sekoja citi karavīri ar vara kaujas vālēm un bronzas cirvjiem — čampi. Vāle bijadeviņas pēdas gara ar vara uzgali dūres resnumā un pieciem vai sešiem asiem dzelkšņiem īkšķa garumā.Kaujas cirvji bija tikpat gari, cik vāle, ar metāla asmeni rokas platumā. Daži virsaiši lietoja zelta unsudraba kaujas cirvjus un vāles.

Šai vienībai sekoja cits ar īsiem sviežamiem šķēpiem apbruņots pulks. Arjergards bija apbruņots artrīsdesmit pēdu gariem pīķiem. Uz kreisās rokas pīķu nesēji uzlika biezu vilnas polsteri, pret ko balstījapīķa galu. Šķēpu, piķu un bultu smailes peruāņi izgatavoja no vara.

Karotāji valkāja arī lielas ar kokvilnu polstētas koka bruņu cepures, kas sedza galvu līdz pat acīm,bet lielais vairums aptina galvu ar drānas gabalu. Dižciltīgie ķiveres izrotāja ar zeltu, sudrabu, dārgiemakmeņiem un krāšņu spalvu pušķiem.

Peruāņu karavīri (gleznojums uz mala trauka)Karaspēks bija sadalīts vienībās ar karogiem un komandieriem un devās kaujā stingrā kārtībā. Bieži

vien karapulkus vadīja pats valdnieks. Karavīri, spēcīgi, stalti jaunekli, bieži piedalījās ilgstošoskaragājienos un bija visai norūdīti, labi apmācīti, disciplinēti, un, šķērsojot savu zemi, nedrīkstējaaizskart iedzīvotājus un viņu īpašumu. Pārtiku viņi saņēma no inkas noliktavām.

Pēc kādas cilts pakļaušanas inkas vispirms nometināja iekarotajā apgabalā spēcīgus garnizonus, lainovērstu sacelšanās mēģinājumus, organizēja centralizētu pārvaldi, iecēla savus pārvaldniekus, būvējakara ceļus, iekārtoja ieroču un pārtikas noliktavas. Pēc tam viņi ieviesa savus svētkus un Saulespielūgšanu, bet cilts dievu tēlus pārvietoja uz Kusko un uzstādīja kāda templī kā mazāk nozīmīgus dievus,kuri bija uzskatāmi kā ķīlnieki.

Agrākie likumi un paražas palika spēkā, tāpat arī cilšu vecākie saglabāja varu. Viņiem kopā arģimenēm vajadzēja ierasties Kusko, padzīvot tur kādu laiku, iemācīties kečuas valodu, iepazīties ar inku

dzīvi un atstāt ķīlām pie galma vecāko dēlu. Tikai tad iekarotās cilts kasiks varēja atgriezties un kā inkasiecelts kuraka pārvaldīt savu zemi, kas bija zaudējusi neatkarību. Kečuas valodu pakāpeniski vajadzējaiemācīties visiem pakļauto cilšu locekļiem. Šajā nolūkā valdnieks nosūtīja uz iekaroto novadu īpašusskolotājus, lai valsts pārvaldīšanā varētu iztikt bez neskaitāmiem tulkiem.

Ja pretestības gars vēl nelikās salauzts, sapa inka pavēlēja zināmu daļu iekarotās cilts pārvietot uzattālākiem novadiem un to vietā nometināja citas cilts locekļus. Ikvienam pakļautās cilts loceklimvajadzēja valkāt savas dzimtās vietas drānas, lai ierēdņi jau pēc ārējā izskata vien varētu pateikt, no kuranovada cēlies ikviens pavalstnieks.

Dažreiz uz citiem novadiem pārsūtītie mēģināja bēgt. Bēgļus sodīja, tos padarot par nebrīviemcilvēkiem, nosūtīja smagos darbos ūz raktuvēm augstajos kalnos, kanālu būvdarbos tuksnešainajāpiekrastes joslā.

Valdnieki izdeva stingrus likumus, kuru galvenais mērķis bija saglabāt inku kundzību un novērstpakļauto cilšu pretestību. Pats smagākais noziegums bija sacelšanās. Sadumpojušos pilsētu vai apgabaluparasti izpostīja līdz pamatiem un iedzīvotājus iznīcināja vai izsūtīja uz tāliem novadiem.

Par zādzībām, laulības pārkāpšanu, slepkavību, Saules un valdnieka zaimošanu un apvainošanu, parielaušanos klosteros pie Saules jaunavām, tiltu postīšanu, ēku dedzināšanu, robežakmeņu pārcelšanu,ūdens nelikumīgu aizvadīšanu no tīrumiem, malu medībām draudēja bargi sodi lielāko tiesu nāves sods,ko izpildīja bez jebkādām mocībām, vainīgo pakarot vai iegrūžot bezdibenī. Par vieglākiem pārkāpumiemvainīgajam piesprieda mazāku sodu — pērienu ar patagu, pavēlēja viņam zināmu laiku nēsāt uz mugurassmagu akmeni, izteica publisku rājienu, bet nevienu nesodīja ar mantas atņemšanu. Slinkošanu uzskatījapar noziegumu, bet dzērājus nosūtīja smagos darbos uz raktuvēm.

Tiesneši stingri raudzījās, lai ikviens noziedznieks tiktu saukts pie atbildības. Ja tas nenotikatiesneša nolaidības deļ, tiesaja pašu likuma sargu un viņam pašam piesprieda lādu sodu, kads būtujāizcieš īstajam noziedzniekam. Sā iemesla deļ tiesneši bijuši ļoti modri. Ja tiesnesis bija pasludinājisspriedumu, viņš to vairs nevarēja atcelt vai sodu mīkstināt.

Pretēji iekarotāju ļaunprātīgajiem apmelojumiem peruāņiem piemita augsti attīstītas goda untaisnīguma jūtas tiklab savstarpējās attiecībās, kā arī attiecībās ar citu cilšu piederīgajiem, tāpēcnoziegumi atgadījušies visai reti.

zemkopība un amatu prasme Galvenie kultūraugi. — Terases un irigācija. — Mājdzīvnieku pieradināšana. — Amatniecības

izveidošanās. — Maiņa, tirdzniecība, sakari ar citām tautām. — Metālu apstrādāšana. — Krāšņie audumi.— Grandiozās pilis, lempji un cietokšņi. — Lieliskie inkas ce/i.

Zemkopība inku zemē bija sasniegusi augstu attīstības līmeni — katrā ziņā ne zemāku kā tālaikaEiropā. Peruāņi kultivēja kādus četrdesmit kultūraugus. Galvenie no tiem bija kukurūza un kartupeļiatšķirībā no kviešiem, miežiem un rīsa, kas veidoja Āzijas un Āfrikas seno civilizāciju pārtikas pamatu.

Kukurūzu peruāņi bija audzējuši jau ļoti ilgi, turklāt izveidojuši lieliskas šķirnes, kaut gan savvaļāšis augs Peru nav sastopams — tāpat kā kokvilna, ko šajā zemē audzēja siltajās ielejās.

Savvaļas kartupeļus peruāņi gadsimtu gaitā bija padarījuši par kultūraugu ar lieliem bumbuļiem unizaudzējusi daudzas šķirnes - sarkanus, baltus, dzeltenus un melnus kartupeļus.

Bez tam viņi audzēja arī vairākus citus kultūraugus, kā dažādus piparus, pupas, tomātus, maniaku,zemesriekstus, batātes — saldos kartupeļus, ķirbjus, agaves, dažādus bumbuļaugus un augļus.

Lielā augstumā ievērojama nozīme bija pieticīgajai ki- nojai, peruāņu rīsam, balandām līdzīgamviengadīgam labības augam, no kura sēklām mala miltus. No kinojas miltiem, pieliekot piparus, vārījaviru. No kartupeļiem gatavoja tā saucamo čunļu — kartupeļu miltus, kas vēl mūsu dienās ir viens 110galvenajiem Andu indiāņu pārtikas produktiem.

Biezajos mežos, kur auga visdažādākie koki un krūmi, varēja cirst būvkokus un atrast augus gankrāsvielu iegūšanai, gan slimību dziedināšanai.

Zemkopība bija attīstījusies šaurās, dziļās ielejās, pa kuru stāvajām nogāzēm lietus laikā lejup plūdaūdens, izskalojot augsni, turpretim sausajā gadalaikā tur trūka mitruma. Tapec peruāņi bija spiestiizveidot nogāzēs terases, lai aizkavētu augsnes izskalošanu un varētu pievadīt ūdeni no upēm un avotiem.Dažviet terases iecirta klintī un uz kailā akmens uzbēra auglīgu augsnes kārtiņu, ko sanesa no ielejas. Visušo titānisko darbu peruāņu zemkopis paveica bez dzelzs darba rīkiem, strādādams ar apbrīnojamupacietību. Grandiozās apūdeņošanas ietaises — aizsprosti, dambji, ar akmens plāksnēm izlikti kanāli,reizēm pat simtiem kilometru gari, — tāpat arī rūpīgi veidotās un uzturētās terases pieskaitāmas pielielākajiem cilvēku veikumiem, un to atliekas vēl mūsu dienās liecina par senās tautas sīkstumu,neatlaidību un meistarību. Visas šīs sistēmas uzraudzīja īpašas amatpersonas, kas pārzināja arī ūdenssadali. To regulēja stingri likumi, un par to pārkāpšanu draudēja nāves sods. Visai grūtos un sarežģītosapstākļos prasmīgie zemkopji ievāca lieliskas ražas.

Sevišķi svarīga nozīme apūdeņošanai bija okeāna piekrastes sausajā joslā, kur lietus tikpat kā nelijaun upju ūdens nepietika. Zeme šeit vietām bija visai auglīga, un tāpēc peruāņi pievadīja ūdeni uz šejienino ļoti tāliem apvidiem, ņemot dzīvinošo valgmi no kalnu avotiem, ezeriem un strautiem. Vietāmūdensvadu veidoja lielas smilšakmens plāksnes, vietām tas gāja pāri purviem pa uzbērumiem un cauriklintīm pa izcirstiem tuneļiem.

Zemi inku valsti apstrādāja ar rokām, jo peruāņiem nebija jūga dzīvnieku. Galvenais darba rīks bijalaklja — aptuveni divus metrus garš koka miets ar cietu bronzas uzgali un izliektu bronzas rokturi augšējāgalā. Ap trīsdesmit centimetrus virs uzgaļa pie mieta taisnā leņķī bija piestiprināts izcilnis, kāpslis. Uz tāstrādnieks lika kāju un, spiezdams ar spēku, irdināja zemi. Taklja bija vīriešu darba rīks, ar to uzrakazemi, ierīkoja bedrītes dēstīšanai, raka kartupeļus.

Ir ziņas, ka taklju virvē vilkuši kopējiem spēkiem seši vai astoņi stipri vīri, soļodami vienā ritmā undziedādami dziesmu, kamēr arājs pūlējies iespiest šā primitīvā darba rīka uzgali dziļāk augsnē. Tomērtakljai piemita tikai at- lala līdzība ar arklu, kaut arī zemi ar to apstrādāja pietiekami labi.

Sievietes sasmalcināja kankaļus ar resniem mietiem, kuru galā bija piestiprināts akmens disks, tāpatar kapļiem, kam bija plats kaltam līdzīgs bronzas asmens īsā rokturi. Kapli lietoja arī nezāļu iznīcināšanai

un rušinā- šanai. Lauka darbos lietoja arī bronzas sirpjus, bet labību kūla ar spriguļiem.

Zemes uzrakšana ar laklļu un kukurūzas sēja (pēc Pomas dc A/alas hronikas)Zemes mēslošanai peruāņi okeāna piekrastē lietoja putnu mēslus — gvano, bet kalnu apgabalos —

lamu un alpaku, kā ari cilvēku mēslus. (Gvano krājās mazajās saliņās netālu no krasta, kur mitinājāsmilzigi jūras putnu bari. Ierēdņi ierādīja saliņas atsevišķiem piekrastes rajoniem vai arī sadalīja tāsiecirkņos, kuru robežas tika stingri noteiktas. Putnu perēšanas laikā neviens nedrīkstēja doties uz salāmpēc mēslojuma. Par šādu pārkāpumu, tāpat par putnu medīšanu draudēja nāves sods.

Lauksaimniecība bija lielā godā un cieņā, un pats sapa inka dižciltīgo augstmaņu pavadībā izgājatīrumā Kusko

Valdnieks inka (pirmais no kreisās) uzsāk lauka darbus (pēc Pomas de Aļalas hronikas)apkaimē, lai ievadītu lauka darbus. Valdnieks ar zelta taklju uzraka pirmo vagu, un galms sekoja viņa

piemēram. T<i s<ip<i inka apliecināja, ka zemes apstrādāšana ir Saules bērnu cienīgs darbs.Inku zemes indiāņi nepazina ne mājputnus, ne zirgus, ne liellopus, ne aitas, ne cūkas, ne kaķus; suņus

izmantoja laika kavēklim un tikai retumis medībās. Tomēr Peru indiāņi, vienīgie no Jaunās Pasaulespirmiedzīvotājiem, bija pratuši pieradināt divus radniecīgus dzīvniekus — lamu un alpaku. Tas uzskatāmspar ļoti svarīgu sasniegumu.

Apūdeņojamās ganībās mitinājās lieli lamu bari, kas deva gaļu un vilnu. No rupjās lamu vilnasizgatavoja maisus un virves, no ādas — paklājus un apmetņus, no kauliem — mājturības priekšmetus, betizkaltušos mēslus izmantoja arī kurināšanai. Lamas piena pietika vienīgi teļam, tāpēc slaukšanai šisdzīvnieks nederēja.

Alpaka bija mazāka auguma nekā lamas, un to lielāko tiesu audzēja smalkās, mīkstās vilnas dēļ, nokuras auda audumus.

Saskaņā ar likumu lamu un alpaku ganāmpulki piederēja valdniekam un dieviem, un bez atļaujas šosdzīvniekus neviens nedrīkstēja nogalināt.

Lama noderēja arī nastu nešanai un pat mūsu dienās vēl joprojām ir viens no svarīgākajiem nastunesējiem dzīvniekiem Peru un Bolīvijas kalnos; kaut arī nes daudz mazākas nastas (līdz četrdesmitkilogramiem) nekā mūlis, taču ir ļoti pieticīgs dzīvnieks, spēj sameklēt barību kailās kalnu nogāzēs un ilgiiztikt bez ūdens, nakšņo zem klajas debess un droši soļo pat pa gludu ledu, — šis nastu nesējs nav jāapkaļkā zirgi.

Peruāņi jau tik ilgi audzēja lamas, ka tās bija kļuvušas tādi paši mājdzīvnieki kā govis vai aitas, unarī alpaka vairs nespēja iztikt bez cilvēka gādības. Tomēr lama nebija pieradināta vilkt arklu. Pēc Peruiekarošanas indiāņi ļoti brīnījās, ieraudzījuši, ka spānieši jūdz arklā vēršus, un sacīja, ka baltie cilvēkiesot pārāk slinki, tāpēc viņi piespiežot strādāt savā vietā šos lielos dzīvniekus.

Savvaļā kalnu ganībās mitinājās vikunjas un gvanako — lamām un alpakām radniecīgi dzīvnieki.No tiem droši vien bija cēlušies mājdzīvnieki.

Laiku pa laikam peruāņi sarīkoja plašas vikunju un gvanako medības. Medības vienā un tajā pašāapgabalā rīkoja ne biežāk kā reizi četros gados, lai dzīvniekus neizskaustu. Noteiktā laikā medībuapgabalu ielenca dzinēji — reizēm līdz piecdesmit tūkstoši cilvēku, vesela apgabala iedzīvotāji, kas bijaapbruņojušies ar garām nūjām un šķēpiem. Visus lielos plēsīgos zvērus, kas bija nokļuvuši ielenkumā,mednieki nogalināja bez žēlastības, bet briežus, stirnas, vikunjas un gvanako sadzina ielejās iežogojumos.Tur vikunjas un gvanako nocirpa un daļu no šiem dzīvniekiem, kā arī no briežiem — pirmām kārtāmmātītes — palaida brīvībā, bet tēviņus un vecākus dzīvniekus nokāva gaļai.

Gaļu sagrieza plānās strēmelēs un izkaltēja. Vienkāršā tauta saņēma tikai šādu kaltētu gaļu — čarki;svaigu gaļu lietot uzturā drīkstēja vienīgi dižciltīgie. Gaļai Peru īpaši audzēja jūras cūciņas un vietējopīļu sugu.

Medības stingri regulēja īpaši ierēdņi, un arī savvaļas dzīvniekus neviens nedrīkstēja nogalināt bezatļaujas.

No vikunju un gvanako vilnas auda sevišķi smalkus audumus, ko drīkstēja valkāt vienīgi dižciltīgie,tāpat segas inkas pilīm un priekškarus tempļiem.

Vienkāršie ļaudis reizēm drīkstēja pamieloties ar alkoholisku dzērienu čiču, alum līdzīgu dziru, kopagatavoja no kukurūzas un agaves sulas. Bez tam peruāņi zelēja ar smalku mālu sajauktas kokas krūmalapas. Tās remdēja izsalkumu un aizdzina nogurumu, jo saturēja uzbudinošu narkotisku vielu kokaīnu.Tabaku viņi uzskatīja par ārstniecības līdzekli un šņauca, nevis smēķēja kā Meksikā un Kārību jūrassalās. Inkas, kurakas un priesteri retos gadījumos esot dzēruši stipri reibinošu dzērienu — šoru, kasvienkāršajiem ļaudīm bija aizliegta.

Darba dalīšana inku valsti vēl bija visai vāji attīstīta. Ikviens iemācījās pagatavot visunepieciešamo. Visi kopienas locekļi prata vērpt, aust un šūt, taisīt apavus savām un savas ģimenesvajadzībām, izgatavot darba rīkus un ieročus, apstrādat zemi un būvēt mājas. Nepieciešamos materiālus— vilnu, kokvilnu, metālus, darba rīkus — viņi saņēma no valsts noliktavām.

Tomēr amatniecība pamazām atdalījās no zemkopības un lopkopības. Dažos rajonos amatu pratēji

guva sevišķi labus panākumus. Ierēdņi izraudzījās labākos no tiem un nosūtīja uz galvaspilsētu Kusko. Turamatnieki dzīvoja atsevišķu kvartālā un strādāja valdnieka un viņa galma vajadzībām, un par to saņēmapārtiku. Ja meistari izgatavoja vairāk par noteikto normu, viņi šos izstrādājumus varēja nest uz tirgu unapmainīt pret citām mantām. No kopienas atrautie meistari nokļuva pilnīgā atkarībā no galma. Līdzīgāstāvoklī atradās arī celtnieki, skulptori un kalnrači, kas strādāja ierēdņu uzraudzībā.

Pakļauto cilšu meitenēm vajadzēja četrus gadus mācīties vērpšanu, aušanu un citus rokdarbus un pēctam līdz trīsdesmit trīs gadu vecumam strādāt, lai izgatavotu drānas inkām un karavīriem. Ari atraitnēmuzlika par pienākumu noaust zināmu daudzumu auduma.

Ap spāniešu iebrukuma laiku jau bija izveidojusies amatnieku kasta — vecāku profesiju mantojaviņu bērni.

Maiņa un tirdzniecība Peru bija visai vāji attīstīta un metāla nauda neeksistēja. Pēc nodevunomaksāšanas un kopienas vajadzību apmierināšanas produktus un amatnieku ražojumus varēja apmainītar citām ģimenēm un kopienām. Katru mēnesi trīs dienas bija paredzētas tirgiem. Nepastāvēja nekādasstingri noteiktas cenas — produktus apmainīja citu pret citu pēc personiskas vienošanās. Visrosīgākāmaiņa norisinājās starp piekrastes un kalnienes iedzīvotājiem. Tie parasii sastapās pēc ražas novākšanasnoteiktās vietās. No kalnienes maiņai nesa vilnu, gaļu, ādas, zelta un sudraba lietas, no piekrastes —kukurūzu, saknes, augļus, kokvilnu, kā arī gvano. Naudas vietā dažādos rajonos izmantoja sāli, piparus,ādas, vilnu, rūdu un metāla priekšmetus.

Tirdzniecība un maiņa ar citām zemēm, šķiet, tikko sāka veidoties. Ir ziņas, ka inka Tupaks Jupankikādreiz sapulcinājis karavīrus un ar plostiem devies tālā jūras braucienā. Pēc dažiem mēnešiem valdnieksatgriezies, pārvezdams daudz zelta, un stāstījis par tālām salām, ko viņam izdevies sasniegt. Iespējams, kaperuāņi apmeklējuši Galapagu salas, bet nav izslēgts, ka viņi pabijuši Meksikā vai pat kādās tālāsOkeānijas salās.

Daži fakti liecina, ka jau senos laikos pastāvējuši kādi sakari starp Dienvidameriku un Okeāniju, kāarī ar Dienvidaustrumu Āziju. Batātes Polinēzijā sauc kečuas valodas vārdā par kumaru, un tāpēc vardomāt, ka šis kultūraugs aizceļojis uz tālajām salām no Andiem. Bultu pūšamā caurule un īpatnējaismezglu raksts kipu, par ko būs runa vēlāk, pazīstams tikla_b Dienvidamerikā, kā arī Okeānijā unDienvidaustrumu Āzijā. Arhitektūras pieminekļiem — galvenokārt kulta skulptūrām — Lieldienu salā unKlusā okeāna Andu piekrastē ir daudz kopēju iezīmju. Daudzi pētnieki spriež, ka pirms spāniešuiebrukuma notikuši ceļojumi — lielāko tiesu nejauši — tiklab no Polinēzijas uz Peru krastiem, kā arīpretējā virzienā.

Iespējams, ka peruāņi pa sauszemi uzturējuši sakarus ar actekiem, Meksikas plakankalnesiedzīvotājiem, jo starp abām šīm lielajām indiāņu tautām tagadējās

Venecuēlas un Kolumbijas teritorijā mita augsti attīstītas indiāņu ciltis.Peruāņi bija lieli meistari zelta, sudraba, vara, svina un citu metālu apstrādāšanā, bet dzelzi viņi,

tāpat kā acteki, nepazina.Rūdas ieguva šahtās, kur strādāja tikai siltajā gadalaikā. Sevišķi svarīga nozīme bija vara un alvas

ieguvei, jo, sakausējot šos metālus, peruāņi ieguva bronzu. Viņi, šķiet, zinājuši, kā norūdīt bronzu tikpatcietu kā tēraudu, tomēr šis noslēpums vē5 līdz šim laikam nav atminēts.

Darba rīkus Peru indiāņi taisīja no bronzas, vara vai akmens. Ar liešanasAndu indiāņu metālu kausēšanas palīdzību darināja cirvjus, ''9e,ls sirpjus, nažus, laužņus,kaujas vāļu uzgaļus, bolās (laso) bumbas, knaibles, adatas, saspraudes, zvaniņus. Vara un bronzas

liešanā amatnieki izmantoja māla modeli, ko nosedza ar vaska kārtu, bet vasku savukārt pārklāja ar mālu.Modeļa augšā iztaisīja caurumu, pa kuru modelī lēja izkausēto metālu. Vasks kusa un iztecēja pa caurumumodeļa apakšējā daļā, un metāls stājās vaska vietā. Kad metāls atdzisa, māla modeli sadauzīja un lējumuvēl īpaši apstrādāja. Nažu, cirvju un sirpju asmeņus rūdīja un kala, lai tie būtu cietāki un izturīgāki.

Zeltu un sudrabu peruāņi uzskatīja par svētiem metāliem — Saules un Mēness dievu dāvanu vai

Saules asarām — un vērtēja augstu, tāpēc ka tie bija ļoti skaisti, spoži spīdēja, nerūsēja un bija vieglikausējami un apstrādājami.

Zeltu ieguva diezgan viegli lielos daudzumos, skalojotsmiltis dažu upju ielejās. Sudrabu kausēja kalēju krāsnīs no rūdas. No zelta un sudraba, ko izkala

plānās plāksnēs, darināja rotas lietas dižciltīgajiem, skulptūras, greznus traukus un dažādus kultapriekšmetus tempļiem. Juvelieru mākslas augstākais sasniegums bija lielais zelta disks Saules templīKusko — metālā kaldināta cilvēka seja staru vainagā.

Ar zeltu un sudrabu rotāja ne vien tempļus, bet arī inkas pilis. Kāds spāniešu vēsturnieks FransiskoLopess apraksta valdnieka Vainas Kapaka pils greznību šādiem vārdiem:

«Viņa namā visi trauki — galda un virtuves — bija no zelta un sudraba, bet visvienkāršākie — nosudraba un vara sakausējuma, lai būtu stiprāki. Viņa priekšnamā stāvēja dobas zelta statujas, kas šķitamilzīgas, un visi zvēri, putni, koki un zāles, kādas vien ir uz zemes, un visas zivis, kas mīt jūrā vai viņakaralistes ūdeņos, atveidotas zeltā dabiskā lielumā. Viņam bija arī tauvas, somas, šķirsti un siles no zeltaun sudraba, zelta pagaļu kaudzes … Beidzot, viņam bija zeltā atveidoti visi priekšmeti, kādi viensastopami viņa zemē.»

Vēl hronists piebilst, ka inkas pavēlējuši iekārtot Titikakas ezera salā neredzēti krāšņu dārzu, kurvisi koki, augļi un ziedi bijuši izliedināti no tīra zelta un sudraba. Bez tam Kusko bijis milzum daudzneapstrādāta zelta un sudraba.

Peru patiešām bija zelta zeme, ko tik ilgi meklēja konkistadori, un Andus, kuru nosaukums nozīmēvara kalni, īstenībā varēja dēvēt par zelta kalniem. Iekarotājiem šķita, ka zelts un sudrabs šeit ir tikpatparasti kā dzelzs un svins Eiropā, bet, ka par brīnumu, peruāņu dzīvē šiem dārgmetāliem nebija nekādassevišķas nozīmes: zelts šeit nebija maiņas vai maksāšanas līdzeklis, ar zeltu nevienu neatalgoja, zeltsnevienu nevilināja un nemocīja kā alkatīgos konkistadorus, zeltam Peru nepiemita velnišķīgā vara.

Pie lielākajiem audēju mākslas sasniegumiem visā pasaulē jāpieskaita audumu aušana no alpakasvilnas un kokvilnas. Peruāņi auda visai dažādus audumus — gan pavisam smalkus, caurspīdīgus, gangludus, spožus kā zīds, gan smagus, samtam līdzīgus —, izgatavoja arī pa- klajus, kas līdzinājās eiropiešugobelēniem. Drānas bija

Peruāņu keramikalieliski krāsotas, tās rotāja izšuvumi vai arī krāšņas tropu putnu spalvas.Vīrieši valk.ija īsus svārkus, sievietes — platus, garus, kreklam līdzīgus svārkus līdz pat zemei —

katrā province noteiktā krāsā ar cilšu atšķirības zīmēm. Kalnieši valkāja siltus vilnas apmetņus, kas labisargāja no sala un aukstajiem vējiem. Kājās peruāņi āva biezas, rupjas sandales. ^

Vii,ii darināja teicamus māla traukus, kaut arī nepazina podnieka ripu, un tos izgreznoja arkrāsainiem rakstiem. Traukus, bieži vien veidoja kā cilvēku vai dzīvnieku figūras.

Inku zemē netrūka ari talantīgu kokgriezēju, skulptoru un gleznotāju.Peruāņi bija prasmīgi celtnieki. Brīnišķīgais Saules templis Kusko bija pati lieliskākā celtne Jaunajē

Pasaulē un apdares ziņā varēja sacensties ar Vecās Pasaules labākajām celtnēm. Tikpat grandiozas ungreznas bija arī valdniekiem celtās pilis, kas atradās visā zemē. No ārienes tās likās pavisam vienkāršas— ciešām, izturīgām akmens bluķu sienām, viegliem salmu, niedru vai koka jumtiem. Turpretim telpuiekšpuse bija ļoti grezna, sienas rotāja zelts, sudrabs, dzīvnieku un. augu attēli, aizkari un segas, dārgitrauki, uz grīdas lika izklātas zvēru ādas.

Pilīs glabājās ļoti daudz jaunu drānu, jo valdnieks ikvienu tērpu uzvilka tikai vienu pašu reizi un pēctam to atdāvināja kādam radiniekam. Pēc inkas nāves, kad viņš pēc ticējuma atgriezās sava tēva Saulesmājokļos, viņa pilis pameta ar visiem dārgumiem un drānām, un jaunais valdnieks ierīkoja sev citusmitekļus, sagādāja citus traukus un rotas.

Vismīļāk valdnieks uzturējies Jukajas ielejā netālu no Kusko krāšņā pilī pie dziedniecības avotiemēnainos dārzos. Te inka peldējies zelta baseinā, kurā no avotiem pa sudraba caurulēm plūduši karsti unauksti ūdeņi. Te bijis arī dārzs ar zelta un sudraba augiem, ziediem un dzīvniekiem.

Visā inku zemē pacēlās daudzi stipri cietokšņi un sargtorņi. Viens no grandiozākajiem bijaSaksavamanas cietoksnis pie Kusko. Pa slepenu pazemes ūdensvadu cietoksnim no kalnu avota, ko zinājatikai inkas kara padome, pievadīja lielisku dzeramo ūdeni. Tā nocietinājumus veidoja trīs sienas, kairaastoņpadsmit metru augsta un vairāk nekā puskilometru gara, paceldamās kalna nogāzē cita virs citas.Sienas, ko šķīra trīsdesmit pēdu plata atstarpe, ietvēra trīs torņus ar daudzām telpām karavīriem, ieročuun pārtikas noliktavām. Torņus savienoja apakšzemes ejas un arī pazemē bija vesels labirints telpu.Sienas bija būvētas no bluķiem, kuri svēra ap divsimt tonnu katrs un kuru izmēri bija 8 mX4,2 mX3,6 m.

Saksavamanas cietoksni, ko esot cēluši divdesmit tūkstoši cilvēku piecdesmit gadus, vēsturniekipilnīgi pamatoti salīdzinājuši ar slavenākajiem senās civilizācijas monumentiem — Ēģiptes piramīdām un

Romas Kolizeju, bet viens olrs tumsonīgs spāniešu misionārs spriedis, ka cilvēks nemaz nespējot uzbūvēttādas celtnes un te roku pielicis pats sātans, elles ķēniņš.

Patiešām var likties neticami, ka šādas grandiozas būves uzcēluši cilvēki, kas nav pazinuši ne dzelzi,ne tēraudu, ne mehānismus, ne spridzināmās vielas, kam nav bijis pajūgu un mājdzīvnieku, kuri tos vilktu.Tomēr peruāņi izcirta no klintīm kaļķakmens, bazalta, andezīta, diorīta bluķus un pa kalnu takāmtransportēja tos uz būv- vietām no daudzu kilometru attāluma.

Par kādu milzīgu monolītu, kas pazīstams ar «nogurušā akmens» nosaukumu (tas nav nogādāts līdzparedzētajai vietai), ir zināms, ka to vilkuši ar resnām tauvām vairāk nekā divdesmit tūkstoši indiāņu.Garajā ceļā akmens, kā stāsta leģenda, tā noguris, ka raudājis asiņainas asaras, juzdams, ka to nevarēsiebūvēt cietokšņa sienās. Stāvā nogāzē daļa strādnieku balstījusi akmeni no aizmugures. Vilcēji navvarējuši noturēt milzīgo smagumu, akmens gāzies atpakaļ lejā no kalna, nositis kādus trīs vai četrustūkstošus indiāņu un līdz pusei iegrimis zemē.

Milzīgie bluķi apstrādāti tik precīzi un nolikti tik cieši cits uz cita, ka, pēc vēsturnieku liecības, starptiem nav varējuši iebāzt pat naža asmeni. Turklāt celtnieki nelietoja nekādu javu.

Vienkāršo ļaužu mitekļus būvēja atkarībā no klimatiskajiem apstākļiem: sausajā piekrastē no saulēkaltētiem ķieģeļiem, ko apmeta ar mālu, bet kalnu apgabalos no rupjiem, neaptēstiem akmeņiem, konostiprināja ar māla javu. Ēkas visur apjūma ar viegliem salmu vai niedru jumtiem. Piekrastē bijaplakani, kalnu rajonos, kur lija lietus, — stāvi divslīpņu jumti. Krāšņu mājās nebija, un dūmi no pavardaaizplūda cauri jumtam. Arī logu nebija, un durvis peruāņi aizkļāja ar mašam. Vairākas mājas, katra pavienai telpai, grupējās ap kopēju pagalmu.

Lielākos ciematus un pilsētas iejoza mūri vairākām kārtām ar noslēdzamiem vārtiem.Tomēr pats lielākais peruāņu sasniegums būvniecībā bija lieliskie ceļi, daudz labāki nekā tie, ko

tajos laikos prata ierīkot eiropieši. Inku valsts ceļus iespējams salīdzināt vienīgi ar senās Romasimpērijas slavenajām maģistrālēm. Pāri visai Peru valstij — apmēram 2400 līdz 3200 kilometru garumā— veda divi grandiozi ceļi — viens

gar okeāna piekrasti, otrs pa augstajiem, grūti pārejamiem Andiem no ziemeļiem uz dienvidiem. Nogalvenajām maģistrālēm atzarojās daudzi mazāki ceļi un takas, kas saistīja galvaspilsētu ar vistālākajiemvalsts novadiem. Ceļi gāja pāri arī augstajām Andu grēdām — uz rietumiem līdz okeānam un uzaustrumiem līdz Tukuma- nai tagadējā Argentīnā, bet no turienes uz Čīli.

No Kusko uz Kito veda līdz četrarpus metra plats ar četrstūrainām plāksnēm noklāts, daļēji augļukokiem apstādīts ceļš. Daudzās vietās ceļu būvētāji aizbēra aizas un noskaldīja klintis, izcirta tuneļus.Pāri purviem ceļš veda pa augstiem dambjiem, smilšu tuksnesī maģistrāli iezīmēja divas akmens staburindas. Stāvās nogāzēs peruāņi ierīkoja kāpnes. Tā kā Peru nepazina ratus un kravu transportēšanaiizmantoja nastu nesējus dzīvniekus lamas un cilvēkus, šādas kāpnes neradīja nekādas sevišķas grūtības,turpretim spāniešu jātniekiem tās bija grūti pārvaramas.

Iekarotāji, atnākuši Saules bērnu zemē, negribot apbrīnoja grandiozos ceļus. Tā, piemēram, spāniešuvēsturnieks Sjesa de Leons stāsta:

«Es domāju — kopš cilvēces rakstītās vēstures sākuma vēl nav gadījies dzirdēt stāstām par tādulielisku ceļu, kāds bija šis ceļš, kas gāja pa zemiem līdzenumiem un augstiem kalniem, pāri sniegotāmvirsotnēm un ūdenskritumiem, pa klintīm un gar strauju upju krastiem. Visās tādās vietās šis ceļš bijagluds un izbruģēts; kalnos ierīkotas līdzenas terases; klintīs visur izcirsts; gar upju krastiem nostiprināts arsienām; sniegotajās virsotnēs ierīkoti pakāpieni un laukumiņi; ceļš visur tīri noslaucīts un attīrīts noakmeņiem; visur uzbūvētas stacijas un noliktavas, un Saules dieva tempļi… Ceļi, ko Spānijā uzbūvējuširomieši, nemaz nav salīdzināmi ar šo ceļu.»

Pat visuvarenais Spānijas karalis Kārlis nebija spējis uzbūvēt kaut ko līdzīgu. Par lieliskajiemceļiem jūsmoja gan konkistadori, apgalvodami, ka tādu neesot visā kristīgajā pasaulē, gan vēlāku laikuceļotāji un ģeogrāfi, kā Aleksandrs Humbolts, vācu ģeogrāfs: «Tie lieliskie romiešu ceļi, ko es redzēju

Itālijā, Dienvidfrancijā un Spānijā, nebija impozantāki par šo veco peruāņu darbu.»Tomēr peruāņi neprata izveidot arkas, tāpēc pāri upēm nebūvēja akmens tiltus, tāpat viņi nebūvēja

arī tādus

Iekarinātais tilts inku zemē. Priekšplānā — tilta uzraugs (pēc Pomas de Ajalas hronikas)koka tiltus ka Eiropa, jo neprata izgatavot naglas. Pāri šaurām upēm un aizām pārsvieda koku

stumbrus, kam parlika šķērskokus. Pāri platākām upēm un bezdibeņiem peruaņi ierīkoja vieglus iekārtustiltus. Katrā krastā tilta balstīšanai uzcēla pa diviem akmens pīlāriem. Pie šiem pīlāriem nostiprinājapiecas resnas tauvas ap četrdesmit centimetru diametrā, ko savija no lokaniem zariem vai liānām. Trīstauvas veidoja pašu tiltu, bet divas augstā-

kās veidoja margas. Apakšējās tauvas savija kopa ar lokanām klūgām un noklāja ar dēliem. Ariaugšējas tauvas savienoja ar tilta klāju. Apakšā zem klājuma virvēs piekāra lielus akmeņus, lai tie ar savusmagumu noturētu ļodzīgo tiltu līdzsvarā. Tilts aiz smaguma ieliecās un stipri šūpojās, kad gāja pāricilvēki, vezdami sev līdzi ar saiņiem apkrautās lamas.

Pāri upēm cēlās arī uz plostiem, ko sasēja no viegla koka stumbriem, vai arī no lieliem niedrukūļiem savija kaut ko līdzīgu laivai, ko pakaļgalā sēdošais pārcēlājs stūrēja ar rokām un kājām. Dažvietpāri upēm cilvēkus cēla lielā no meldriem pītā kurvī, ko iekāra tauvā un pa gaisu vilka pāri straumei.

Peruāņi neprata būvēt kuģus, tomēr brauca jūrā ar lieliem plostiem, ko spānieši sauca par baisām.Tos būvēja no ļoti viegla koka, kas auga Peru ziemeļos, sasaistot kopā piecus, septiņus vai deviņusbaļķus. Vidējais baļķis priekšgalā bija visgarākais, pārējie cits par citu īsāki, bet pakaļgalā visi baļķugali atradās vienā līnijā. Plostu nostiprināja divi šķērsbaļķi. Visus baļķus sasaistīja kopā ar liānām vaiagaves šķiedras virvēm. Plosta priekšgalā uzslēja mastu, kas turēja kokvilnas buru vai agaves šķiedrumašu. Ar pakaļgalā nostiprinātu kārti plostu stūrēja, bet uz priekšu to dzina vējš, straume vai arī vairākipāri airētāju. Uz tādiem plostiem varēja braukt piecdesmit cilvēki un pārvadāt smagas kravas.

Tur, kur trūka kokmateriālu, kā, piemēram, Titikakas ezerā, plostus un laivas darināja no niedrēm unarī šiem vieglajiem braucamajiem rīkiem uzvilka buras.

Ceļus un tiltus ik gadu rūpīgi laboja, un tos uzraudzīja īpaši ierēdņi un apsargāja sargposteņi.Visgarām galvenajiem ceļiem dažu kilometru attālumā cita no citas bija ierīkotas pasta stacijas, kurmitinājās īpaši ātrskrējēji kurjeri — časki, kuri jau kopš bērnības bija vingrinājušies šim amatam. Viņi

straujā skrējienā nesa no stacijas uz staciju steidzamus ziņojumus un pavēles, kas bija stingri jāiegaumēun ziņojums precīzi jānodod nākamajam kurjeram, kā arī vieglas kravas, piemēram, svaigus augļus, zivis,bruņurupučus vai citas delikateses inkas un viņa tuvinieku pamielošanai.

Ik pēc 20 — 25 kilometriem pie ceļiem atradās arī viesnīcas — tambo, kas deva patvērumuceļotājiem.

Lieliski izveidotais ceļu tikls un sakari deva iespēju īsā laikā iznēsāt inkas pavēles, ātri pārvietotkaraspēku lielā attālumā, kā arī sekmēja maiņas tirdzniecību. Ir ziņas, ka ar dūmu signālu palīdzībuperuāņi pārraidījuši ziņas trīstūkstoš kilometru attālumā četru stundu laikā.

Pēc senas paražas pats valdnieks laiku pa laikam apceļoja visu valsti, lai parādītos tautai. Šajāceļojumā, kas norisinājās ar lielu greznību, viņu pavadīja milzīga svīta. Dižciltīgos nesa ar zeltu unsmaragdiem izrotātās nestuvēs divdesmit pieci īpaši izraudzīti vīri. Nesējiem vajadzēja būt uzmanīgiem— par paklupšanu un sapa inkas nestuvju apgāšanu nesējiem, pēc dažām ziņām, draudējis pat nāves sods.

Visiem šiem daudzajiem ļaudīm vajadzēja sagādāt mitekļus un uzturu arī augstajos kalnos, kurneviens nedzīvoja un nenodarbojās ar zemkopību, kur negānījās pat lamu bari. Arī šeit uzcēla mītnes,ierīkoja noliktavas, kur sabēra labi izkaltētus graudus, ko piegādāja no auglīgajām ielejām. Bieži vienturpat uzbūvēja arī cietokšņus, kur uzturējās garnizons, kas apsargāja noliktavas. Tur varēja atpūstieskaraspēks, dodamies tālos karagājienos.

RELIĢIJA UN ZINĀTNE Tolēmisma paliekas. — Apbedīšanas kults. — Saules un zemes dievi. — Mīli. — Krāšņie templi.

— Kori- kanča — «zelta mājvieta». — Priesteri un mūki. — Svētki. — Upurēšana. — Saules jaunavuklosteri. — Laulības. — Dižciltīgo audzināšana. — Kipu — mezglu raksts. — Astronomija. — Slimībudziedināšana. Gudrie vīri un dzc/nlekl — vēstures nolikumu glabOtO/l.

Reliģijai inku zemē bija ievērojama nozīme. Ikvienā apgabala ikviena cilts turējās pie saviemticējumiem. Daudzas ciltis godināja dažādus svētus dzīvniekus (totēmus) pumas, kondorus, vanagus,pērtiķus, tāpat arī augus, kam bija sevišķa nozīme peruāņu dzīvē, — īpaši kartupeļus un kukurūzu. Šīstotēmisma paliekas atspoguļojās keramikā (traukus veidoja bumbuļu un kukurūzas vālīšu izskatā vai arī kābūtnes ar cilvēka ķermeni un zvēra galvu), tāpat arī folklorā un rituālajās dejas.

Pie senajiem ticējumiem piederēja arī vakas kults (vaka — tas, no kā esmu cēlies), kas cieši saistītsar senču godināšanu. Alas, kalni, klintis, upes, ezeri, avoti, akmens krāvumi, skulptūras — tādas bijavakas, svētas vietas, ap kurām vijās teiksmainas leģendas.

Ar senču kultu bija saistīta arī mirušo mumificēšanas paraža. Mirušos par mūmijām pārvērtadzestrais, ārkārtīgi sausais- un retinātais kalnu gaiss, kaut gan daži hronisti pieminējuši, ka balzamēšanailietoti arī dažādi sveķi. Mūmijas greznos tērpos ar rotas lietām, mājturības priekšmetiem, darba rīkiem unpārtikas krājumu apglabāja kapenēs, ko bieži vien izcirta klintīs.

Apbedīšanas kultā sevišķi spilgti izpaudās šķiru atšķirības. Visu mirušo valdnieku mūmijassaglabāja ar sevišķu rūpību; tās, zeltā tērptas, nosēdināja zelta troņos Saules templī Kusko. Priesteri nesamūmijas svinīgajās procesijās lielajos svētkos, kā ari ņēma tās līdzi lielos karagājienos, jo mirušajiemvaldniekiem piedēvēja pārdabisku spēku.

Saskaņā ar peruāņu ticējumiem mirušie pēc nāves turpināja aizsāktos darbus, tāpēc inkam līdzikapenēs deva viņa dārgumus un valdniekam kapā sekoja viņa daudzās sievas un kalpi, lai piebiedrotosvaldniekam aizsaulē un joprojām kalpotu viņam.

Inkas bēres bija loti svinīgas. Pirmo mēnesi visa zeme sēroja par aizgājēju un apraudāja viņu katrudienu, pēc tam ik pēc četrpadsmit dienām Mēness griežos, bet beidzamās sēru svinības notika pēc gada,kad īpaši raudātāji un dziedātāji ar skaļām vaimanām vēlreiz slavināja mirušā darbus un tikumus.

Visas Peru ciltis pielūdza dabas spēkus, bet pats svarīgākais bija Saules kults. Inku valstsuzplaukuma laikā šis debesu spīdeklis tika godināts kā varenais Saules dievs Inti, valdošās inku dinastijassencis un aizgādnis. Saule valdīja pār ļaužu likteņiem, deva gaismu, siltumu un dzīvību visam, kasmitinājās, auga un zaļoja šajā pasaulē. Saules tempļos ikvienā pilsētā un gandrīz katrā ciematā šaidievībai upurēja dzīvniekus un augļus. Valdnieku uzskatīja kā Saules dieva iemiesojumu zemes virsū un

inka svētaja vietā, lair godina vaku Ipčc Pomas de Ajakts hronikas)tāpēc apveltīja ar neaprobežotu varu. Pati Saule mitinājās zemes virsū, nevis debesis.Līdz ar zemkopības un lopkopības attīstību izveidojās Pačamamas Zemes mātes (kečuas valodā pača

— zeme, mamci māte) kults. Zemes mati godināja kā dabas saimnieci, no kuras atkarīga lautas labklājība,raža tīrumos un lamu ganāmpulki kalnos. Tikpat svarīgs godināšanas objekts bija arī kukurūza —Saramama un kartupeļi — Azomama, tāpat ari Mēness — Kiljamama, Saules māsa un sieva, zvaigznes,planēta Venēra, kuru peruāņi dēvēja par Casku (sprogaino, cirtaino) — jaunekli ar gariem, sprogainiemmatiem, Saules pavadoni, kas pavadīja lielo

Inkas apbedīšana (pēc Pomas de A/alas hronikas)spīdekli ap ausmas un rieta laiku. Peruāņi godināja ari Jūras māti — Kočamamu un cēla tempļus

varavīksnei, brīnišķīgajam Saules atspulgam, tāpat pērkonam un zibenim.Zibeni un pērkonu viņi uzskatīja nevis par dieviem, bet par Saules bargajiem kalpiem. Tie iedvesa

bailes un šausmas. Ja zibens iespēra ēkā, neviens tur vairs neuzdrošinājās ieiet un durvis tika aizmūrētas,ja iespēra tīrumā, tam apkārt uzcēla žogu, lai neviens cilvēks vairs nepieskartos šai zemei. Pie zemākāmdievībām peruāņi vēl pieskaitīja lietu, vējus, gaisu, lielas upes un kalnus, kas dažādi ietekmēja cilvēkudzīvi.

Peruāņi, tāpat kā daudzas citas indiāņu ciltis, atzina ari kādu augstāku būtni, Visuma radītāju unvaldītāju, ko tie pielūdza, dēvēdami gan par Pačakamaku («pasaules radītājs, tas, kurš dod dzīvību visaipasaulei un to uztur»), gan par Virakoču vai Kon Tiksi Virakoču. Par godu šai dievībai necēla nekādassvētnīcas. Pastāvēja tikai viens vienīgs templis Pačakamakas ielejā, kas tur bija uzcelts jau sen pirms inkuatnākšanas šajā novadā. Uz šo templi plūda svētceļotāji no visas plašās valsts malām. Laikam gan inkas,iekarojuši šo zemi, bija nosaukuši svešo dievu kečuas valodā (pača — zeme, kamak — valdīt, apsargāt)un pieskaitījuši Pačakamaku pie saviem dieviem.

Mīti vēstīja, ka dievs Virakoča radījis pasauli, izšķīlis no akmens cilvēkus pie Titikakas ezera,devis viņiem dzīvību, bet pēc tam aizgājis pāri jūrai, atstājot šajā zemē savu dēlu Pačakamaku. Vairākosmītos Virakočam piedēvēta balta āda un gara, melna bārda. Priesteri himnās vēstīja, ka Virakoča radījisne vien zemi, bet arī Sauli un Mēnesi. Tie iznākuši no Titikakas ezera ūdeņiem un kopš tā laika riņķojotdebesīs. Saule kā nastu nesējs dzīvnieks pēc Virakočas gribas soļojot pa savu nemainīgo ceļu.

Virakoča vēlāk uzsūtījis ļaudīm grēku plūdus, bet tie visi neesot gājuši bojā — viens pāris paglābiesšķirstā. Cita teika stāstīja, ka Virakoča pēc grēku plūdiem no māla izveidojis jaunus cilvēkus.

Visiem šiem mītiem bija noteikts mērķis — pierādīt, ka Peru valdošā inku dinastija cēlusies nodieviem. Inku leģendārie senči Manko Kapaks un Mama Oiljo cēlušies vai nu no Virakočas, vai arī noSaules un Mēness un devuši dzīvību brālim Inkam (valdniekam, ķēniņam) un viņa māsai Kojai(valdniecei, ķēniņienei). Par Peru valsts reliģiju kļuva inku — Saules bērnu godināšana.

Inkas jo sevišķi rūpējās par Saules tempļu uzturēšanu un šim nolūkam nežēloja līdzekļus. Vecākaisno Saules tempļiem atradās uz salas Titikakas ezerā. So svēto vietu, kur pirmo reizi parādījušies inkassenči, turēja lielā godā. Pat kukurūzas lauku tempļa tuvumā uzskatīja par svētu; un tā ražu pa vālīteinosūtīja uz labības noliktavām visā zemē, jo ticēja, ka tā visur nesīs laimi un svētību.

Pats slavenākais Peru templis, galvaspilsētas lepnums un īsts brīnums, atradās Kusko. Šo krāšņiizrotāto Sau-

Ies templi dēvēja par Korikanču — «zelta mājvietu». To veidoja galvenā ēka un vairākas mazākassvētnīcas, un blakus telpas liela, augsta akmens mūra ietvarā. Šajā mūri bijusi olekti plata zelta dzega.Saules templis bijis 1ik skaists un lielisks, ka viens no spāniešiem apgalvojis — Kastilijā esot tikai divaspilis Kordovā un Toledo, kas bijušas tikpat veiksmīgi būvētas.

Tempļa lielajā «zelta» zālē, kuras sienas bija izliktas zelta plāksnēm, atradās trīs dievu tēli —Virakoča centrā, Saule un Mēness — pa labi un pa kreisi no tā. Saules dieva tēls — zelta disks ar vīriešasejas attēlu staru ietvarā — atradās uz rietumu sienas. Saule, ik ritu uzlēkdama, pa tempļa lielajiem zeltārotātajiem austrumu vārtiem ieraudzījās svētnīcā un meta starus uz šo tēlu. Tie atspoguļojās no daudzajāmzelta lietām un dārgajiem akmeņiem, kas rotāja sienas un griestus, zelta plāksnēm un pīlāriem. Visstemplis staroja noslēpumainā spožumā — tik daudz te bija zelta, «Saules asaru», kā šo dārgo cēlmetāludēvēja peruāņi.

Mēness tēls bija liela, ovāla zelta plāksne ar iegravētu cilvēka seju. Virakočas tēls, pēc dažuhronistu ziņām, bijis atveidots kā zelta cilvēks desmit gadu veca bērna lielumā.

Galvenajai zālei piekļāvās vairākas citas telpas, kur atradās zvaigžņu — Saules māsu attēli, pērkonsun zibens, varavīksnes un citu dievu tēli.

Galvenajā zālē zelta krēslos sēdēja valdnieku inku mūmijas; un turpat līdzās atradās brīnišķīgs zeltatronis, kurā reliģisko ceremoniju laikā apsēdās dzīvais sapa inka.

Saules templi darbojās piecas strūklakas. Pa zelta caurulēm ūdens plūda akmens, zelta un sudrababaseinos, kuros mazgāja upurējamos dzīvniekus un augļus.

Visus reliģiskajām ceremonijām paredzētos daudzos traukus un priekšmetus darināja no zelta unsudraba. Lielās zāles priekštelpā, pēc dažu hronistu ziņām, stāvējuši divpadsmit milzīgi sudraba trauki,piebērti ar kukurūzas graudiem. Ikviens trauks bijis šķēpa augstumā un tik plats, ka divi vīri izstieptāmrokām tikko varējuši to aptvert.

Templim piekļāvās Saules dievam veltītais «zelta dārzs», kurā atradās no zelta kaldināti vai izlietikoki, krūmi, puķes, kā arī lamas, putni, rāpuļi un cilvēki.

Sājos hronistu sniegtajos aprakstos, iespējams, netrūkst arī pārspīlējumu, tomēr nav nekādu šaubu,ka tempļos bija saplūdušas milzīgas bagātības, tos apkalpoja liels skaits arhitektu, juvelieru, skulptoru,dažādu meistaru.

Visos svētkos Saules dievam upurēja loti daudz zelta un sudraba, un zeltkaļi strādāja visu gadu, laivēl krāš- ņāk izrotātu tempļus, lai izgatavotu tiem traukus — podus, vāzes, ogļu pannas.

Visus šos brīnišķīgos mākslas darbus vēlāk nolaupīja un iznīcināja — salauza vai pārkausējaalkatīgie konkistadori, vai arī noslēpa paši' peruāņi — apraka vai iesvieda ezeros un upēs, lai šie tautasdārgumi nenokļūtu laupītāju rokās. Iekarotāji sagrāva un noplēsa pašus tempļus, izmantojot akmeņuskristīgo baznīcu celšanai.

Peru galvaspilsētā un tās apkaimē atradās vēl daudzi citi — aptuveni trīssimt vai pat četrsimt —mazāki tempļi un svētnīcas, jo Kusko bija ne vien inkas mājoklis, bet arī svēta pilsēta, uz kuru plūdasvētceļotāji. So pilsētu, pēc peruāņu uzskatiem, iemīļojusi pati Saule; te lielo spīdekli godināja ar sevišķucieņu, te ikvienu avotu, ikvienu ielu un ikvienu mūri uzlūkoja kā svētu.

Arī visā l>eru bija daudz tempļu — daži ļoti krāšņi, tā ka varēja sacensties ar Kusko svētnīcām. Pietempļiem mitinājās milzīgs pulks priesteru, zemāku un augstāku, kas nestrādāja nekādu derīgu darbu. Visušo hierarhiju vadīja augstākais priesteris vil jaks umu, kas cieņas ziņā sekoja tūliņ aiz inkas. Par augstākopriesteri parasti izraudzīja uz visu mūžu inkas brāli vai citu tuvāku valdnieka radinieku. Viljaks umusavukārt iecēla augstākos priesterus provincēs — tāpat no dižciltīgajiem. Inku zemē bija arī mūki —vientuļnieki, kas dažkārt apvienojās brālībās.

Priesteri nenodarbojas ar zinātni, viņi nebija nekādi dvēseļu gani un sprediķotaji, netērpās kādāsīpašās drānas un nenēsāja nekādas atšķiribas zīmes. Viņi dzīvoja ļoti vienkārši un bieži gavēja. Priesteruuzdevums bija apkalpot tempļus, vadīt reliģiskās ceremonijas un upurēšanu, uzklausīt grēksūdzi unpareģot nākotni pēc upurējamo dzīvnieku iekšām un putnu lidojuma. Kusko lielajā Korikančas templi esotkalpojuši četri tūkstoši priesteru.

Priesteri pārzināja gavēņus, svētkus un dažādus sarežģītus rituālus. Ikvienā mēnesī bija īpaša vienavai arī vairākas svētku dienas. Pašas spožākās svinības — Raimi svētki notika vasaras saulgriežos. Sajāreizē uz Kusko plūda dižciltīgie, lai piedalītos Saules svētkos. Ļaudis trīs dienas pirms šiem svētkiemgavēja un neiekūra uguni savos pavardos. Svētku rītā pirms saullēkta sapa inka ar dižciltīgajiem un tautasapulcējās Kusko lielajā laukumā. Uzlēcošo spīdekli ļaudis apsveica ar skaļām gavilēm, dziesmām unmūziku. Inka upurēja lielajai dievībai čiču, iedzēra pats kādu malku un izdalīja reibinošo dziruaugstmaņiem. Tad visi krāšņi tērptie ļaudis devās uz Kori- kančas templi, kur notika svinīga upurēšana.Peru tempļos parasti upurēja dzīvniekus, lielāko tiesu lamas, trušus un jūras cūciņas, tāpat čiču, graudus,kokas krūma lapas, puķes, smaržīgus sveķus un audumus. Visu to, dziedot himnas Saules dievam,sadedzināja uz altāra kā pateicības upuri.

Daži spāniešu vēsturnieki, kā jau tas allaž parasts, mēģinādami attaisnot konkistadoru zvērības,pūlējušies attēlot iekarotās tautas, arī peruāņus, kā tumšus, asinskārīgus mežoņus, cilvēkēdājus.Piemēram, hronists Heress rakstīja, ka peruāņu upuri esot pretīgi un riebīgi: «Šie ļaudis katru mēnesiupurē viņu pašu tuviniekus un bērnus, ar to asinīm aptriepj elku tēlu sejas un mošeju durvis un apslaka artām ari aizgājēju kapus. Upurēšanai nolemtie labprāt ziedo savu dzīvību, smejas, dejo un dzied, un patpieprasa, pēc tam kad viņi papriekš ķrietni piedzērušies, lai viņiem nocērt galvu. Bez tam upurē arīaitas.»

Tomēr inku zemē .cilvēku upurēšana notikusi tikai ārkārtējos gadījumos — jtiuna inkas kronēšanassvētkos, dabas katastrofu — zemestrīču, sausuma, plūdu, epidēmiju, kara laikā, kad pats inka devās uzkaujas lauku. Tad uz Saules dieva altāra nogalināja gūstekņus vai bērnus, ko pieprasīja no pakļautajāmciltīm. Ar cilvēku upuriem inkas, acīm redzot, lūkoja iebiedēt pavalstniekus un nostiprināt savu

despotisko varu.Bez tam Raimi — Saules svētkos iededza svēto uguni. Ar ieliektu spoža metāla spoguli savāca

saules starus un aizdedzināja sausu kokvilnu. Ja debesis bija apmākušās un Saules dieva spožais vaigsslēpās aiz mākoņiem, vēstīdams nelaimi, uguni ieguva ar berzēšanu. Svēto liesmu,

ouuies /uunavas, nas straaa mamanonas uzrauazioa (pēc Pomas de Ajalas hronikas)tāpat ka senajā Romā, uzticēja Saules jaunavām, kas to rūpīgi glabāja visu gadu, lai tā nejauši

neapdzistu, — šādu neiaimi uzskatīja par ļaunu zīmi, kas solīja postu visai valstij.Pēc uguns iedegšanas uz altāra sadedzināja upurēto lamu. Bez tam vēl nokāva ļoti daudz dzīvnieku

no Saules ganāmpulka; un šajā dienā ar svaigo gaļu mielojās ne vien valdnieks ar dižciltīgajiem, bet arītauta. Svētki tur-

pinājās vairākas dienas ar mielastiem, dziesmām, dejām un mūziku. Šādas līksmas svinības ļāvatautas masām uz laiciņu aizmirst sūra darba pilno dzīvi.

Spānieši, novērodami, ka peruāņi svētkos saņem īpaši ceptu maizi un reibinošu dzērienu, ka viņiizsūdz priesteriem grēkus un saņem grēku piedošanu, ka priesteri kristī bērnus, uzslakot tiem uz galvassvētītu ūdeni, ka, dievus pielūdzot, peruāņi noslīgst ceļos un met kaut ko līdzīgu krusta zīmei, nosprieda,ka šie rituāli esot visai līdzīgi kristīgo ceremonijām — kristīšanai, grēksūdzei un svētajam vakarēdienam.Pats sātans, maskēdamies ar kristīgās ticības svētākajiem iestādījumiem, pieviļot šos pagānus unpazudinot viņu dvēseles. Citi turpretim sprieda, ka uz šejieni senos laikos jau pirms Kolumba būšotatburājuši kristīgās ticības sludinātāji vai pat kāds apustulis un izsējuši priecas mācības sēklu.

Visai līdzīgi katoļu klosteriem bija arī klosteri, kuros mitinājās Saules jaunavas, kuras jau agrābērnībā bija atstājušas ģimeni un devušas šķīstības solījumu. Jaunavas uzraudzīja vecākas sievietesmamakonas, kas aiz klostera mūriem bija nosirmojušas. Saules jaunavas glabāja svēto uguni, koaizdedzināja Raimi svētkos, kā arī vērpa, auda un izšuva. Pēc ienākšanas klosterī jaunavas tika pilnīginošķirtas no visas pasaules un vairs nesatikās ne ar radiniekiem, ne draugiem. Neviens, atskaitot sapainku un valdnieci koju, nedrīkstēja ienākt svētajās telpās, ne uzlūkot Saules jaunavas. Ja kāda no viņāmbija, par spīti augstajiem klostera mūriem un modrajai sardzei, sastapusies ar vīrieti, vainīgo meitenisaskaņā ar stingrajiem likumiem apraka dzīvu, viņas mīļāko pakāra un ciematu, kurā viņš bija dzīvojis,nopostīja līdz pamatiem un apsēja ar akmeņiem. Garsilaso gan raksta, ka neesot bijis gadījuma, kad būtu

vajadzējis piespriest šādu šausmīgu sodu, turpretim citi apgalvojuši, ka Saules jaunavas neesot pārākstingri ievērojušas šķīstības solījumu.

Klosteru telpas bija visai ērtas un tikpat krāšņas kā inkas pilis un tempļi. Lielajā Saules jaunavumājā Kusko mitušas vairāk nekā pusotra tūkstoša meiteņu, kas nākušas vienīgi no dižciltīgo inkasradinieku ģimenēm. Provincēs Saules jaunavas izraudzījās tiklab no kuraku un citu mazāk dižciltīgu ļaužuģimenēm, kā arī no vienkāršās tautas, ja tās bijušas ļoti skaistas. •

Koja, inkas sieva un masa (pec Pomas de Ajalas hronikas)Jāpiebilst, ka visas klosteru iemītnieces uzskatīja par valdnieka līgavām, izredzētajām. Inka

izraudzījās skaistākas jaunavas sev par sievām, kuru skaits dažkārt sniedzās no vien simtos, bet pattūkstošos un kuras mitinājās valdnieka pilis visā zemē. Saules jaunavas dzemdēja inkam vairākus simtusbērnu, kuru dzīslās tecēja inkas asinis; un tie bija likumīgi bērni, dižciltīgi ļaudis. Tomēr troni varējamantot vienīgi vecākais dēls, kurš bija dzimis no vienīgās likumīgās sievas. Tai vajadzēja būt inkasmāsai, tas ir, tā tēvg vai mātes meitai, jo Peru valstī sevišķi stingri rūpējās par savu valdnieku asiņutīrību.

Ja inkam kāda no sievām apnika, viņš to nosūtīja nevis atpakaļ uz klosteri, bet gan pie vecākiem, kurta mita lielā godā un cieņā.

Arī augstmaņiem bija atļauta daudzsievība, turpretim vienkāršajiem ļaudīm likums atļāva tikai vienusievu. Noteiktā gada dienā visus laulības vecumu sasniegušos jauniešus (jaunekļus divdesmit četru,jaunavas astoņpadsmit vai divdesmit gadu vecumā) sapulcināja ciemata vai pilsētas galvenajā laukumā.Inka pats piedalījās savu tuvāko radinieku laulības ceremonijā, salika kopā jauno laulāto pāru rokas unpasludināja viņus par vīru un sievu. To pašu darīja ciematu un pilsētu priekšnieki visā zemē. Neviensnedrīkstēja izraudzīties sievu ārpus savas kopienas. Laulības netika noslēgtas bez vecāku piekrišanas,tomēr līgavas vai līgavaiņa vēlēšanos varēja ievērot tikai retos gadījumos, kaut gan, pēc dažām ziņām,jauneklis, pasniedzot ierēdnim labu dāvanu, varējis ņemt par sievu tieši to meiteni, kuru ieskatījis.

Tātad valsts regulēja laulību noslēgšanu un indivīdiem atstāja tikai ierobežotu izvēles brīvību.Kopiena ierādīja jaunajai ģimenei mājokli un piešķīra tai zemes gabalu. Vienkāršajai laulību ceremonijaisekoja kopējas kāzu svinības visā zemē, kas ilga vairākas dienas.

īpaši uzraugi pārbaudīja, vai vīrs un sieva uztur kārtībā savu māju un māca bērnus, vai drēbes,mājoklis un trauki ir tīri.

Inka Tupaks Jupanki, viens no slavenākajiem Peru valdniekiem, mēdzis atkārtot, ka zināšanas neesotdomātas tautai, tās paredzētas vienīgi dižciltīgajiem, inkām. Zemāko slāņu pārstāvji, apguvuši zinātnes,kļūšot lepni un iedomīgi. Viņi nedrīkstot jaukties ari valsts lietās un ieņemt augstus amatus, lai nenodarītuļaunumu valstij.

Turpretim dižciltīgie saviem zēniem ierīkoja skolas, kur tie mācījās četrus gadus amautu («gudrovīru») uzraudzībā. Amautas — teiku un zināšanu glabātāji — veidoja īpašu grupu, kas stāvēja atsevišķi nopriesteriem. Ari pats sapa inka un citi augstmaņi palīdzēja skolotājiem un macīja audzēkņus, savus unsavu radinieku bērnus. Pirmo gadu zēni apguva kečuas valodu, jo arī pakļauto cilšu vadoņi kurakas vedauz skolu savus bērnus.

Dižciltīgie audzēkņi kopā ar troņmantnieku — nākamo valdnieku studēja likumus un pārvaldīšanasmākslu, jo daudzi pēc tam stājās augstos amatos. Skolnieki iepazinās ar reliģiskajām ceremonijām.Amautas stāstīja viņiem par pagātni un senču slavenajiem varoņdarbiem un mācīja tos atdarināt. Audzēkņivingrinājās arī runas mākslā un trešajā un ceturtajā mācību gadā apguva kipu («mezglu raksta») mākslasnoslēpumus.

Piecpadsmit vai sešpadsmit gadu vecumu sasniegušiem audzēkņiem vajadzēja izturēt stingrupārbaudi — parādīt karavīra izturību un veiklību, cīnīties savā starpā ar dūrēm un ar ieročiem, skrietgarus gabalus, gulēt uz kailas zemes, iztikt ar trūcīgu pārtiku un apģērbu.

Jaunekļiem pārbaudes laikā vajadzēja gavēt sešas dienas. Šajā laikā viņi saņēma tikai saujukukurūzas graudu un krūzīti ūdens dienā. Tā viņi pierādīja, ka spēj paciest izsalkumu un slāpes.

Kaut arī pārbaudes cīņās jaunekļi lietoja neasus ieročus, tomēr viens otrs tika nopietni ievainots unreizēm pat nogalināts, tik sparīgi cīnījās jaunie karavīri. Tikai pēc šī stingrā pārbaudījuma, kas ilgaveselu mēnesi, jaunekļus uzskatīja par vīriem un izdūra viņiem ausīs caurumus, kuros vēlāk iekāra lieluszelta auskarus — diskus, kas nostiepa ausis līdz pat pleciem. Tā bija dižciltīgo atšķirības zīme.

Kipu — mezglu raksta noslēpumu apgūšana nebija viegla. No divu pēdu garas auklas, ko veidojacieši savīti krasaini vilnas vai kokvilnas pavedieni, uz leju nokarājās daudzi tievāki pavedieni dažādāskrāsās. Šajos pavedienos kipu raksta zinātāji iesēja mezglus, kas apzīmēja skaitļus un jēdzienus. Patsvārds kipu arī nozīmē — mezgls. Viens auklu saišķis svēris līdz piecdesmit kilogramu. Auklu krāsai unkrāsu salikumam, garumam un resnumam, mezglu izvietojumam bija nosacīta nozīme. Krāsas apzīmējadažādus konkrētus priekšmetus, piemēram, balts — sudrabu, dzeltens — zeltu, zaļš — kukurūzu, brūns —kartupeļus, sarkans — karavīru skaitu, dažreiz arī vispārējus jēdzienus, piemēram, balts — mieru,sarkans — karu, melns — laiku (aizgājušo nakšu skaitu).

Tomēr kipu galvenokārt izmantoja rēķināšanai un skaitļu pierakstam. Mezgli aizstāja ciparus, un tosvarēja sasiet tā, ka bija iespējams ar mezgliem attēlot jebkuru skaitli.

Spānieši brīnījās par to, cik ātri peruāņi ar kipu izdara

Kipu kamajoks ■ mezglu raksta pārzlnBtB/s. Kreisajā apakšējā stūri — skaitīšanas (lolltis (pēcl'omas de Ajalas hronikas)

sarežģītus aprēķinus un cik daudz parādību iespējams apzīmēt ar kipu palīdzību. Tomēr šīs auklassalīdzinājumā ar hieroglifiem, pat visai primitīviem, bija pavisam neapmierinošs pieraksta līdzeklis unnoderēja tikai mutvārdu ziņojumu papildināšanai.

Katrā apriņķī un pilsētā dzīvoja īpaši ierēdņi — kipu kamajoki («kipu glabātāji», «rēķinveži»), kuruuzdevums bija siet auklās mezglus un tos izskaidrot. Ar kipu palīdzību ierēdņi sniedza dažādus pārskatus,piemēram, atzīmēja ienākumus, izejvielas, kas sadalītas strādniekiem, krājumus, kas glabājas inkasnoliktavās, saņemtās nodevas. Citi pierakstīja jaunpiedzimušos un mirušos, laulības, jaunekļus, kuri spējnest ieročus, un tā tālāk.

Tātad ar kipu palīdzību galvenokārt glabāja dažādus statistiskus un kalendāra datus, kā arī reizēmatzīmēja ievērojamus notikumus. Tomēr kipu nevarēja atšifrēt bez mutvārdu paskaidrojumiem, ko devakipu atnesēji; auklu raksts noderēja vienīgi kā atmiņas palīglīdzeklis, un ar rakstību tam nebija nekākopēja.

Senie peruāņi nav atstājuši nekādus rakstu pieminekļus, un tāpēc līdz šim uzskatīja, ka Andu tautasnav izveidojušas savu rakstību. Tomēr ir ziņas, ka inkām bijis slepens piktogrāfisks raksts un viņipierakstījuši uz audekla teiksmas un ziņas par vēsturiskiem notikumiem. Sos audeklus zelta rāmjosdrīkstējis redzēt vienīgi pats valdnieks un īpaši vēsturnieki, šo hroniku glabātāji. Spānieši tos iznīcinājušipēc tam, kad norāvuši šīm «gleznām» zelta ietvarus.

Skaitīšanai peruāņi izmantoja arī dēlīti (abaku), kas bija sadalīts joslās un kvadrātos, kuros likaskaitīšanas vienības — apaļus akmentiņus. Skaitīšanā viņi lietoja decimālo sistēmu.

Laiku inku zemē nosacīja pēc saules, bet ikdienas dzīvē to mērīja ar laika sprīdi, kādā izvārāskartupeļi (aptuveni vienā stundā).

Peruāņu astronomija bija saistīta ar reliģiju. Viņiem bija kalendārs, kas balstījās uz debess spīdekļunovērojumiem. Peruāņiem bija priekšstats par Saules gadu (gada garums — 365 dienas un 6 stundas) unMēness gadu (354 dienas). Gadu viņi dalīja divpadsmit mēnešos, kam bija savs nosaukums un īpašasvētku diena. Mēnešus peruāņi iedalīja nedēļās, bet nav zināms, vai tās bija septiņas, deviņas vai desmitdienas garas.

Tā kā Mēness gads atpalika no patiesā laika, peruāņi izlaboja kalendāru pēc Saules novērojumiem.

Sim nolūkam pakalnos galvaspilsētas Kusko apkārtnē austrumos un rietumos bija uzstādītas četras augstaskolonnas, lai pēc to ēnām noteiktu saulgriežus. Bez tam novērojumus izdarīja ari pašā Kusko. LielajāSaules templī bija uzvilkts aplis, kura centrā atradās pīlārs un kuru no austrumiem uz rietumiem šķērsojalīnija. Pēc šā Saules pulksteņa nosacīja gan saulgriežus, gan pavasara un rudens

ekvinokcijas. Pēc Saules stāvokļa peruāņi svinēja reliģiskas ceremonijas un noteica lauka darbutermiņus. Vasaras saulgriežos, kad ekvatora tuvumā Saules stari krita pavisam vertikāli un nebija nekādasēnas, tika sarīkoti lieli svētki. Peruāņi tad mēdza sacit, ka Saules dievs sēžot visā savā spožumā uz Kuskotempļa kolonnas. Saules kolonnām pakalnos uzlika ziedu vainagus, kā arī upurēja lielajai dievībai puķesun augļus. Ziemas saulgriežus svinēja ka jauna gada sākumu.

Peruāņi pazina dažus zvaigznājus un novēroja planētu Venēru, tomēr viņu zināšanas astronomijā bijadaudz vājākas nekā actekiem un maijiem. Par to liecina peruāņu izturēšanās Saules un Mēness aptumsumulaikā. Nezinādami šās parādības cēloni, peruāņi domāja — Saule kļūstot tumša tāpēc, ka cilvēki kaut konoziegušies un lielais spīdeklis par to sadusmojies. Tālab gaidāma kāda liela nelaime. To pašu solīja arīMēness aptumsums. Šis spīdeklis esot smagi sasirdzis, taisoties mirt un nogāzties no debesīm, un tadpasaulei būšot gals. Aptumsumam sākoties, ļaudis vaimanāja, sita bungas un pūta taures, bērni raudāja unskaļā balsī sauca Mēnesi, lai tas nemirstot. Viņi pēra suņus, lai tie gaudotu un tā atmodinātu nemaņāguļošo spīdekli, jo domāja, ka Mēness ļoti mīlot suņus. Kad spīdeklis no jauna atguva gaismu, ļaudissacīja, ka Pačakamaka, lielais pasaules valdnieks, to izdziedējis, un gavilēja aiz prieka.

Komētas parādīšanās, pēc ļaužu ieskatiem, vēstījot valdnieka nāvi vai valsts bojā eju. Kad saulevakaros noi ieleja un nogrima jūra, peruāņi sacīja, ka lielais spīdekli.'. ejot dzestrajos ūdeņos atdzesēties,kā labs nirējs iznirstot cauri zemei un otra rītā atkal svaigs un spirgts paradoties austrumos.

Peruāņi prata dziedināt dažādas slimības, viņiem bija ļoti izveicīgi ķirurgi, kuru zināšanas cilvēkuanatomijā un zobu ārstēšanā bijušas krietni augstākas nekā tālaika eiropiešu ārstiem. Peruāņu dziedniekiizdarījuši pat galvaskausa trepanāciju un lietojuši arī pretsāpju un caurejas līdzekļus, pratuši izdzīt zarnuparazītus un nolaist asinis. Vienkāršajiem ļaudīm palīdzību lielāko tiesu sniedza pūšļotāji, veci ļaudis,kas citu darbu vairs nespēja darīt. Dziedināšanā lietoti dažādi augi, to skaitā ari tabaka.Amautas —gudrie viri rūpējās par to, lai no tautas atmiņas nepagaistu stāsti un teiksmas par pagājušo laikuvaroņdarbiem. Vēsturi savos darbos atspoguļoja ari dzejnieki — aravesi. Viņu dziesmas skanēja lielajostautas svētkos un sapa inkas mielastos. Vēl pēc spāniešu iebrukuma bija saglabājušies fragmenti nohimnām, kas cildināja dievus, mītiskas teiksmas un vēsturiskas poēmas, kas tēloja cīņas ar citām ciltīm unvaroņdarbus kaujas laukā. Spāniešu hronisti pierakstījuši liriskas dziesmas un romances, kā arīpieminējuši komēdijas un drāmas. Drāmas ar dziesmām un dejām uzveduši aktieri kora pavadījumā.

Konkistadoru saujiņa — nežēlīgi, alkatīgi iekarotāji, kas bija atburājuši lielās, varenās Saules bērnuzemes krastos, par visu to nekā nezināja. Teiksmainā, noslēpumaina zeme — Pēru jeb Piru, Eldorado —solīja iekarotājiem milzu bagātības. Viņi nemaz nevēlējās iepazīties ar šīs zemes kultūru, paražām,reliģiju, kaut ko izpētīt, saglabāt. Viņi bija nākuši sagrābt šo zemi un tās bagātības, nolaupīt šai tautaizeltu un sudrabu, zemi un brīvību.

AR ŠĶĒPU UN KRUSTU ANDU KALNOS plēsonis zogas tuvāk laupījumam

Pieviltais Almagro. — Posts un nāve tuvojas Peru krastiem. — Pirmais bagātais guvums. — Grūlaisgājiens gar okeāna krastu. — Konkistadori Punus salā.

Kad Fransisko Pizarro pēc misijas Spānijā ieradās Panamā, kompanjoni sāka viņu izprašņāt, lai pēciespējas ātrāk uzzinātu, kā viņam veicies aiz okeāna. Diemžēl ne jau visas ziņas iepriecināja mājāspalicējus. Jo sevišķi pievilts jutās Almagro, izdzirdis, kādu atalgojumu viņam apsolījis valdnieks. «Ak, tātu piekrāp draugu, kurš ar tādam pašām pūlēm pārvarējis visus šķēršļus, devies briesmās un sedzisekspedīcijas izdevumus!» dusmās viņš saucis. «Un tas viss par spīti taviem svinīgajiem zvērestiemrūpēties par manām privilēģijām tāpat kā par savējām! Kā tu varēji ar tik niecīgu atalgojumu apkaunotmani visas pasaules acīs un tā noniecināt manus nopelnus?»

Almagro noskārta, ka Fransisko Pizarro, sapulcinājis savus brāļus, pievāks laupījuma lauvas tiesu unjau sagrābis visus augstākos amatus iekarotajās zemēs. Ko gan dos nožēlojamais Tumbesas cietokšņakomandanta amats, ko valdnieks apsolījis Almagro? Peru vēl nebija iekarota, cietoksnis vēl nebijauzcelts.

Pāters Luke, kam bija piešķirts augstais, ļoti ienesīgais Tumbesas bīskapa amats, daudz nekonesūrojās un kopā ar licenciātu Espinosu centās samierināt savus kompanjonus, kuri bija sanīdušies ne pajokam. Almagro vairs negribēja ne dzirdēt par kopēju ekspedīciju un taisījās ceļā viens pats ar saviempiekritējiem.

Fransisko Pizarro taisnojās kā prazdams. Viņam neesot bijis nekādas citas izvēles — vai nu pieņemtvisu, ko piešķīris karalis, vai visu noraidīt. Viņš mierināja

Almagro — zeme būšot pietiekami plaša viņiem visiem, viss viņa īpašums būšot vienmēr Almagrorīcībā.

Galu galā konkistadoru savienību izdevās kaut kā atjaunot. Viņi šķietami izlīga, no jauna zvērējaviens otram uzticību, taču naids, ko abi konkurenti rūpīgi slēpa, tikai gaidīja izdevīgu mirkli, lai izlauztosuz āru.

Sākās rosīga gatavošanās tālajam ceļam. Tomēr Panamas kolonisti nelabprāt līga Pizarro dienestā.Viņi labi zināja, kādas grūtības gaidāmas svešajos krastos, viņus biedēja agrāk piedzīvotās neveiksmes.

Trūka ieroču, tāpat arī zirgu, uz kuriem Pizarro, gluži kā Kortess Meksikā, lika lielas cerības. Beigubeigās sapulcējās kādi simt astoņdesmit vai simt deviņdesmit vīri ar divdesmit septiņiem zirgiem(jāpiezīmē, ka hronisti, kā allaž, minējuši visai dažādu viru un zirgu skaitu).

Salīdzinājumā ar Kortesa ekspedīciju Pizarro karaspēks bija daudz vājāks un sliktāk apbruņots,turpretim iekarojamā inku zeme lieluma un varenības ziņā ievērojami pārspēja acteku valsti un turklātatradās daudz tālāk no Panamas nekā Meksika no Antiļu salām, spāniešu atbalsta punktiem. Sapulcinātoavantūristu niecīgais bruņojums nepavisam neatbilda spraustajam mērķim — milzīgas valsts iekarošanai.Tomēr Pizarro par to daudz nebēdāja. Panamā vēl palika Almagro papildspēku vervēšanai.

Pēc svinīgas karogu iesvētīšanas, dievkalpojuma un svētā vakarēdiena baudīšanas 1531. gadajanvāra sākumā Fransisko Pizarro ar saviem brāļiem un karavīriem trīs kuģos no Panamas ostas devās uzdienvidiem. Ar dieva svētību sākās krusta karš pret neticīgajiem. Peru krastiem tuvojās posts un nāve.Flotiles mērķis bija Tumbesa. Tomēr pretvējš un straume stipri kavēja kuģu gaitu; un mazā flotile pēctrīspadsmit dienu brauciena izmeta enkuru apmēram uz 1° z. pl. — netālu no ekvatora.

Pēc komandieru padomes lēmuma karavīri Fransisko Pizarro vadībā izkāpa malā un devas kājām uzdienvidiem j>ar okeāna piekrasti, bet kuģi sekoja kājniekiem, turēdamies no krasta zināmā attālumā.

Gājiens bija visai grūts. Ceļu bieži aizsprostoja uzplūdušas upes. Beidzot spānieši nonāca bieziapdzīvotos apgabalos. Indiāņi viņus sagaidīja draudzīgi. Bet tad iekarotāji, nometuši labsirdības masku,pēkšņā triecienā uzbruka kādai pilsētai, apkāva iedzīvotājus, kas nepaspēja

Peru piekraste, ko atklāja Fiansisko Pizarro (pēc senas kurt es)aizbēgt kalnos, un izlaupīja pamestās mājas. Iekarotāji meklēja pārtiku un dārglietas. «Mēs uzbrukām

viņiem ar šķēpu rokā tāpēc, ka nekad nebūtu sagrābuši tādu daudzumu zelta un dārgakmeņu, ja būtu

indiāņiem iepriekš paziņojuši par savu atnākšanu,» atklāti atzinās kāds no konkistadoriem — hronistsPedro Pizarro.

Laupījumu savācot, vīri ķildojās un arī visādi blēdījās. Kā stāsta Errera, viņi atraduši arī smaragdus— pat baloža olas lielumā, bet kāds viltīgs priesteris pratis laupītājiem iegalvot, ka tie esot tikai stiklagabali. Ja neticot, lai ņemot āmuru un uzsitot, — stikls izšķīdīšot, bet dārgakmens palikšot vesels.Karavīri sākuši pārbaudi, un patiešām — atrastie akmeņi sašķīduši gabalu gabalos pēc pirmā sitiena. Tadpriesteris par smiekla naudu atpircis no viņiem šķietamās stikla rotas un vēlāk Spānijā, tās pārdodams,iedzīvojies lielā bagātībā.

Salaupītās dārglietas sakrāva kaudzē, paņēma nost karaļa piektdaļu un pārējo sadalīja virsniekiemun karavīriem. Konkistadoru baru saistīja kopējas intereses, un nevienam netika Jauts laupīt pašam uzsavu roku priekš sevis. Par to draudēja nāves sods, un vainīgajam nebija nekādu izredžu 110 tāizvairīties, jo tā izpildi prasīja viss konkistadoru pulks.

Pizarro pēc sava paraduma nosūtīja uz Panamu ar kuģiem daļu laupījuma vismaz divdesmittūkstošpeso de oro vērtībā (daži hronisti visu guvumu vērtējuši uz divsimt tūkstošiem peso). Varēja cerēt, ka tikīsā laikā iegūts zelts pievilinās jaunus karotāju pulkus: «Tam kungam labpaticis, ka mēs ieņemam Koakespilsētu, lai ļaudis ticētu šīs zemes bagātībām un plūstu uz turieni straumēm.»

Pats Pizarro ar karavīriem pa krastu devās tālāk uz dienvidiem. Ceļu vietām aizšķērsoja tuksnešajoslas ar smilšu kāpām, ko bija saputinājuši vēji un kas, saulē sa- kveldelas, žilbināja acis. Saules stari tāsvilināja tērauda bruņas un biezos, ar kokvilnu polstētos vamžus, ka vīri, brizdami pa irdenajām smiltīm,aiz karstuma gandrīz zaudēja samaņu. Viņu ciešanas vairoja arī kāda lipīga slimība nikni, strutojošiaugoņi vistas olas lielumā, kas viņus mocī ja tā, ka daži pat nomira, bet citiem uz miesas palikanejēdzīgas rētas. Sī šausmīgā sērga uznāca tik pēkšņi, ka viens otrs vakara nolicies gulēt vesels, bet otrārītā nav vairs varējis pacelt rokas pie galvas. Drīz vien šī sērga izplatījās visā zemē un nesaudzēja neindiāņus, ne baitos.

Pēc bruņotajām sadursmēm neviens indiānis vairs neiznāca apsveikt baltos svešiniekus, neviensvairs nedēvēja viņus par labajiem debesu sūtņiem. Mežonīgu zvēru mugurā uz šejieni bija atjājuši ļaunigari, kas auļoja ātrāk par vēju un ar saviem ieročiem nesa nāvi un iznīcību. Vēsts par viņu atnākšanuizplatījās aizvien tālāk gar piekrasti, un iezemieši šausmās bēga kalnos.

Konkistadori lādēja to stundu, kad viņi stājušies zem Pizarro karoga, — šis apvidus likās nabadzīgs,tuksnešains. Kāds hronists piebildis, ka Nikaragvā savervētie algotņi, atcerēdamies turienes krāšņo zemiun jauko dzīvi, ilgojušies atgriezties savā muhamedāniskajā paradīzē, kur nav trūcis nenieka un ikviensvarējis ņemt tik daudz sievu, cik paticis.

Tad pie ekspedīcijas ļaudīm atbrauca kuģis ar pārtiku, kā arī karavela ar papildspēkiem — kādiemtrīsdesmit vīriem virsnieka Benalkasara vadībā. Jāpiebilst, ka šim virsniekam Peru iekarošanā bija visaiievērojama loma.

Konkistadoru komandieris nolēma nedibināt piekrastē nevienu atbalsta punktu, iekām nebūssasniedzis un ieņēmis Tumbesu, ko uzskatīja par vārtiem uz Peru. Karaspēks soļoja tālāk, līdz nonācaGvajakilas līča krastā iepretim Punas salai netālu no Tumbesas. Salinieki, čakla zemkopju cilts, ielūdzasvešiniekus paviesoties salā, apsolot pārcelt spāniešus uz turieni ar plostiem. Konkistadori pieņēma šoielūgumu un pārcēlās uz salu, cerēdami te pārlaist lietus laiku un sagaidīt sauso periodu, kā arī lielākuspapildspēkus no Panamas.

Piekrastes ļaudis kareivīgo salinieku cilti bija iedēvējuši par nodevīgu, jo šie drošsirdīgie ļaudis arieročiem rokās pretojās inkas karaspēkam un pat pēc pakļaušanas dzīvoja naidā ar Tumbesu. Starppiekrasti un salu bieži vien izcēlās niknas sadursmes.

Tumbesas virsaiši, uzzinājuši par balto ierašanos, sāka ierasties spāniešu nometnē, lai atjaunotuPizarro pirmajā braucienā nodibinātās draudzīgās attiecības. Salinieki, gluži dabiski, visu to vēroja lielānepatikā, taču joprojām izturējās pret baltajiem draudzīgi. Turpretim tulki, kuri bija no Tumbesas, sēja

neuzticību pret saliniekiem un ziņoja Pizarro, ka Punas virsaiši perinot nodevību un gata-

Peruāņu trauki, kas izgatavoti no ķirbjiem (atrasti kapenēs)vojoties uz sacelšanos. Viņi jau taisījušies noslīcināt spāniešus, kad tie atradušies uz plostiem.

Komandieris kļuva aizdomīgs un, kad no jauna saņēma ziņu, ka daži virsaiši sanākuši uz slepenuapspriedi, pavēlēja aplenkt sapulces vietu un sagrābt visus aizdomīgos, to skaitā Punas kasiku, viņa trīsdēlus un citus cilts vecākos. Tad konkistadori uzbruka indiāņiem, apkāva ļaudis un izlaupīja kasika mītni,kā arī citas mājas.

Punas iedzīvotāji, redzēdami šādu šausmu darbu, ķērās pie ieročiem; un tūkstoši karotāju metās virsūspāniešu nometnei. Kastīlieši sagaidīja uzbrucējus slēgtā ierindā ar garajiem piķiem, asajiem zobeniemun lielgabalu uguni. Ernando Pizarro veda kaujā jātniekus, un indiāņi, šaujamo ieroču un zirgu pārbiedēti,meklēja glābiņu biezajos mežos. Konkistadori vajāja bēgļus un kapāja tos tikām, kamēr piekusa viņuzirgi.

Spānieši par uzvaru pateicās erceņģelim Sanmigelam — svētajam Miķelim, kas ar saviem eņģeļukarapulkiem auļojis augstu gaisā pāri kaujas laukam un iedvesmojis kristīgos cīņā pret sātana kalpiem.Kāda šausmīga balss saukusi no debesim, ka šis debesu jātnieks kastīliešiem nesīšot uzvaru. Tā arinoticis — svētais Miķelis aiztrie- cis sātanu un viņa karapulkus. Šo brīnišķīgo parādību, pēc hronistaMontesinosa apgalvojuma, redzējuši ne vien spānieši, Kristus karotāji, bet arī tumšie pagāni indiāņi, pārkuru galvām lidinājies elles valdnieks Belcebuls.

Kaujā krita ne vairāk par trim spāniešiem, taču daudzi bija ievainoti, to skaitā ari Ernando Pizarro.Cīņas turpinājās. Salinieki bieži uzbruka slepus nakts tumsā, nogalināja sargposteņus un nedevaiekarotājiem mieru. Tāpēc konkistadoru virspavēlnieks priecājās no visas sirds, kad salā ieradās vēl divikuģi ar simt brīvprātīgajiem un zirgiem. Šos jaunos papildspēkus komandēja Ernando de Soto, rūdīts,nežēlīgs konkistadors, kas arī piedalījās daudzās kaujās Peru un vēlāk atklāja lielo Misisipi upiZiemeļamerikā.

Beidzot Punas indiāņu pretestība tika salauzta, un Pizarro lika spīdzināt sagūstītos virsaišus. Pēcdažu hronistu liecības — viņi esot atzinuši savu vainu sazvērestības rīkošanā. Pizarro viņus notiesāja uznāvi — citus pavēlēja sadedzināt uz sārta, citiem — nocirst galvu.

Tagad pēc papildspēku ierašanās konkistadoru komandieris jutās pietiekami spēcīgs, lai pārceltosatpakaļ uz kontinenta krastu un sāktu iekarošanas operācijas. Tumbesas indiāņi bija viņam pastāstījuši, kaPeru valstī izcēlies brāļu karš starp mirušā valdnieka dēliem. Tā bija ārkārtīgi svarīga ziņa. Ari Kortesstaču bija izmantojis cilšu nesaskaņas un karus, lai sagrābtu Meksiku.

iebrucēji steidz izmantot peruāņu brāļu karuVaina Kapaks — Kito iekarotājs. — Trauksmainas vēslis par balto svešzemnieku parādīšanos. —

Inku valsts sadalīšana. — Vaskara un Atavalpas karš. — Vaskara sakāve. — Konkistadoru dzelzs dūre

samta cimdā. — Sanmigelas cietokšņa būve.Piecpadsmitā gadsimta beigās — 1493. gadā nomira inka Tupaks Jupanki, viens no slavenākajiem

Saules bērniem, kurš bija iekarojis zemes no Atakamas svelmainajiem tuksnešiem līdz tālajai Čīleidienvidos un paplašinājis savas valsts robežas arī pretējā virzienā — Kito novadā. Te militārāsoperācijas vadīja Vaina Kapaks, valdnieka dēls, kurš 1493. gadā mantoja tēva troni un bija līdzīgs viņamgan drosmes, gan valdnieka talanta ziņā.

Vaina Kapaks pakļāva visu Kito apgabalu un visu mūžu pūlējās pakļaut citas ciltis un nostiprinātiekarojumus, ieviešot peruāņu valsts iekārtu. Valdnieks būvēja lieliskus ceļus no Kito uz galvaspilsētuKusko, pilnveidoja sakarus, pūlējās iemācīt iekarotajām ciltīm kečuas valodu, kā arī labāk organizētlauku darbus un amatniecību.

- Kādus desmit gadus pirms inkas nāves Panamas zemes šaurumu šķērsoja Vasko Nunjess deBalvoja, taču diezin vai indiāņu valdnieks saņēma par šo gājienu kādas noteiktas ziņas. Turpretim inkadroši vien uzzināja par Pizarro un Almagro pirmo ekspedīciju.

Gandrīz pie pašām valsts robežām bija parādījušies kareivīgi bārdaini ļaudis ar baltu seju, tērpušiesspožās bruņās, kas daudz cietākas par bronzu. Svešinieki atbraukuši no ziemeļiem uz milzīgiem plostiem,sakāvuši turienes cilšu karapulkus, izlaupījuši piekrasti un tad atkal pazuduši. Tās bija satraucošas ziņas.Inka, iespējams, arī agrāk bija dzirdējis neskaidras valodas par kādiem neparastiem svešiniekiem, tačulīdz šim neviens nebija nopietni apdraudējis viņa valsti.

Šoreiz, kā vēstī kāds nostāsts, valdnieks sasaucis kara padomi, un augstākais priesteris padomeslocekļiem atgādinājis senu pareģojumu, ko izteicis pirms simt gadiem toreizējais valdnieks: pēc dažāmpaaudzēm šajā zemē atnākšot sveši ļaudis un satriekšot inku valsti ar visiem tās dieviem.

Cilvēkiem Peru valstī uzmākušās bailes, viņi redzējuši ļaunas zīmes — no debesim kritušaszvaigznes un parādījušās komētas, zeme drebējusi zemestrīcēs, ap Mēnesi lāktījuši ugunīgi loki. Zibensiespēris kādā no valdnieka pilīm un pārvērtis to pelnos. Kāds ērglis, vairāku vanagu vajāts, ilgi riņķojispār Kusko galveno laukumu un žēli brēcis, līdz, savu vajātāju saplosīts, nokritis pie dižciltīgo ļaužukājām, - zīme, kas pareģojusi viņu tuvo galu. Ko gan cilvēks iespēj pret likteni, kas lēmis Saules valstijbojā eju? Un valdnieks ieteicis augstmaņiem, lai viņi nepretojoties debesu lēmumam un paklausot tosūtņiem — baltajiem svešiniekiem.

Tā gan, šķiet, ir leģenda, taču ziņas par bruņoto svešzemnieku ielaušanos valsts nomalē patiešāmvarēja radīt Saules bērnu zemē bažas un nemieru.

Vainam Kapakam bija daudz sievu un pēcnācēju, taču troni vajadzēja mantot valdnieka likumīgāssievas — inkas māsas dēlam Vaskaram. Kečuas valodā šis vārds nozīmējis — tauva, resna virve.Valdnieks svinējis troņmantnieka piedzimšanu, likdams dižciltīgajiem deju laikā turēt rokās milzīgu zeltaķēdi. Ķēde bijusi septiņsimt pēdu gara un tās posmi tik resni kā vīra plaukstas locītava. Tāpēctroņmantnieks nosaukts šādā vārdā. Tomēr valdnieks vairāk mīlējis dēlu Atavalpu. Tā māte bijusi pēdējāKito valdnieka meita. Vaina Kapaks mūža pēdējos gadus aizvadīja iekarotajā Kito novadā. Atavalpauzauga valdnieka acu priekšā, piedalījās kopā ar tēvu karagājienos, gulēja ar viņu vienā teltī un ēda noviena trauka. Vecais valdnieks bija tā iemīlējis dzīvo un drosmīgo zēnu, ka pretēji senajām paražām unlikumiem nolēma sadalīt valsti starp Vaskaru un Atavalpu. Gulēdams uz nāves gultas, Vaina Kapakssapulcināja augstmaņus, pavēstīja, ka atstājot Kito novadu Atavalpam un pārējo valsts daļu — Vaskaram,un novēlēja viņiem dzīvot mierā un draudzībā.

Vaina Kapaks nomira 1525. gada beigās, nepilnus septiņus gadus pirms Pizarro atnākšanas uz Peru.Visa milzīgā valsts sēroja par aizgājēju, drosmīgu karavīru un stingru, tālredzīgu valdnieku. Viņa sirdipaglabāja Kito un iebal/amelo ķermeni krāšņā sēru gājienā aiznesa uz Kusko, lai novietotu lielajā Saulestemplī blakus senču mirstīgajām atliekām — zeltā rotātajām mūmijām.

Kādus piecus gadus pēc Vainas Kapaka nāves abi brāļi valdīja bez jebkādām ļaunām domām vienspret otru. Tad sākās augstmaņu intrigas, kas kurināja naidu un sacensību starp jaunajiem valdniekiem.

Kareivīgais, godkārīgais, pārgalvīgais Atavalpa, cenzdamies paplašināt savas provinces robežas, uzsākajaunus karagājienus un vispirms iekaroja zemes ap Gvajakilas līci. Tas saasinājis nesaskaņas, un beidzotbrāļi saķildojušies kāda apgabala dēļ. Sācies brāļu karš.

Atavalpa, pēc dažām ziņām, pirmajā sadursmē ar Kusko karaspēku sakauts un kritis gūstā, betlaimīgi izbēdzis, atgriezies Kito un sapulcinājis lielus pieredzējušu karotāju pulkus. To priekšgalāAtavalpa devās uz dienvidiem. Drīz vien viņš sastapās ar Vaskara sūtītajiem karavīriem un niknā,asiņainā kaujā Čimboraso pakājē guva uzvaru. Uzvarētājs devās tālāk, ieņēma Tumebambas pilsētu,apkāva tās iedzīvotājus un nopostīja to līdz pamatiem. Pēc tam pilsēta pēc pilsētas padevās Kitovaldniekam. Viņa karaspēks sasniedza Kahamarku (apmēram uz 7° d. pl.). Te Kito valdnieks apstājās,ierīkoja galveno nometni un sūtīja savus karavadoņus Kiskisu un Čalkučimu tālāk uz Kusko, patsneriskēdams ieiet tik dziji brāļa pārvaldītajās zemēs. Karavadoņi ātri virzījās uz dienvidiem, pārgāja pāriApurimakas upei un nonāca pie inku valsts galvaspilsētas Kusko.

Vaskars, saņēmis ziņu par sava karaspēka sakāvi, bija sapulcinājis jaunus karotājus un gaidījaienaidnieku. Tad viņš veda savu karaspēku kaujā. Abas puses cīnījās ar izmisuma pilnu drosmi, jo uzspēles bija likts visas valsts liktenis. Kauja plosījās nepieredzētā niknumā no agra rīta līdz saules rietam,un uzvara pamazām nosvērās Ataval- pas karaspēka pusē. Vaskars ar tūkstoš vīriem mēģināja aizbēgt,taču viņus aplenca un gandrīz visus apkāva. Valdnieks Vaskars krita gūstā. Kaujas lauku klāja kritušie unmirstošie karavīri, un vēl ilgi pēc spāniešu iebrukuma balti kauli baloja visā plašaja līdzenumā.Atavalpas karavadoņi iemaršēja Kusko un pasludināja to par uzvarētāja īpašumu.

Tas viss notika 1532. gada pavasarī, dažus mēnešus pirms spāniešu atnākšanas. Vaskaru aizveda uzstipru cietoksni un turēja ieslodzītu. Atavalpa pieņēma visas inku valsts valdnieka varas simbolu —sarkano galvas apsēju ar korekenkes putna spalvām.

Tad Atavalpa, ka stāstā hronists GarsilasodeVega, ielūdzis inku augstmaņus Kusko, lai apspriestospar labāku valsts sadalīšanu starp abiem brāļiem. Karaspēks aplencis sapulcējušos augstmaņus un bezžēlastības tos noslepkavojis, lai galīgi iznīdētu valdošo ģimeni. Atavalpa esot licis arī nogalinat. visusdaudzos mirušā Vainas Kapaka bērnus, lai neviens vairs nevarētu tīkot pēc troņa. Taču šie hronistaapgalvojumi par Atavalpas zvērībām diezin vai ir patiesi. Vēl pēc septiņdesmit gadiem dzīvi bijuši kādiseši simti

Inka Atavalpa (pēc kada mākslinieka skices)tīrasiņu augstmaņi. Un kāpēc gan atstāts dzīvs pats bīstamākais sāncensis Vaskars un jaunākais brālis

Manko Kapaks, nopietnākie pretendenti uz troni? Mēģinājumi attēlot Atavalpu ka asinskārīgu mežoni unslepkavu bija vajadzīgi kasti liešu hronistiem, lai kaut cik attaisnotu pašu spāniešu briesmu darbus

iekarotajās zemēs.Atavalpas uzvara bija pilnīga. Brālis bija sakauts viņa paša zemē, viņa galvaspilsēta ieņemta, viņš

pats sagūstīts. Taču liktenis bija lēmis, lai Atavalpas uzvara pārvērstos par sakāvi.Peruāņu brāju karu bez kavēšanās lūkoja izmantot baltie iebrucēji. Viņi atstāja Punas salu un izcēlās

kontinenta krastā. Te spāniešiem negaidot uzbruka indiāņi, sāka apkaut svešzemniekus un mēģinājasagrābt laupījumu. 5o uzbrukumu bija grūti izskaidrot — Tumbesa jau kopš pirmā brauciena uzturēja arspāniešiem draudzīgas attiecības. Vēl lielāks bija konkistadoru izbrīns, kad viņi iegāja pilsētā. Tā bija nevien pamesta, bet ari pilnīgi izpostīta, atskaitot četras vai piecas pussagrautas un izlaupītas mājas, lielotempli un cietoksni.

Konkistadori izbijušies vēroja šo postažu. Viņi visi taču bija dzirdējuši brīnumainos nostāstus parTumbesas zelta kalniem, kas likās sagrābjami bez jebkādām pūlēm. Bet te vairs nebija nekādu dārgumu.Inku zelts līdzinājās mirāžai, kas izgaisa, tikko tai tuvojās.

Indiāņi, kurus izdevās sagūstīt, noliedza savu līdzdalību uzbrukumā spāniešiem un pilsētasizpostīšanā. Tumbesu esot sagrāvušas Punas mežonīgās ciltis, un inka, aizņemts brāļu karā, neesot spējisto aizstāvēt. Pizarro pūlējās arī uzzināt, kas noticis ar spāniešiem, kuri bija palikuši Tumbesā pirmāsekspedīcijas laikā. Indiāņi deva nenoteiktas, pretrunīgas atbildes: dažs sacīja, ka baltie vīri esot sasirgušiar kādu lipīgu slimību un nomiruši, cits apgalvoja, ka tie krituši kaujās pret uzbrukušajiem saliniekiem,vēl citi stāstīja, ka svešzemnieki zaudējuši dzīvību tāpēc, ka nekaunīgi uzmākušies sievietēm. Nebijanekādu šaubu, ka spānieši vairs nav pie dzīvības.

Si nelaimes vēsts atstāja uz karavīriem smagu iespaidu, turklāt viņus vajāja grūtas slimības — tropudrudzis, malārija, dizentērija. Viņi vairs negribēja ticēt stāstiem par Peru valsts bagātībām. PēkšņiPizarro paziņoja karavīriem, ka viņš atņēmis kadam indiānim papīra tīstokli. Viens no Tumbesāpalikušajiem vīriem it ka atstajis iezemietim šo vēstījumu, kurā teikts: «Lai tu būtu kas būdams, koliktenim labpaticis atvest šajā zemē, zini, ka šeit ir vairāk zelta un sudraba, nekā Biskajā atrodamadzelzs.»

Karavīri izsmēja komandieri, kas mēģinot viņus apmānīt un modināt viņos jaunas nepamatotascerības, un kurnēja aizvien stiprāk.

Fransisko Pizarro, bīdamies no algotņu dumpja, 1532. gada maija sākumā atstaja Tumbesu un devāszemes iekšienē. Pilsēta palika neliels garnizons un sasirgušie. Komandieris pavēlēja algotņiem atturētiesno vardarbības, mēģinādams iemantot indiāņu simpātijas un izlikdamies par viņu draugu. Līdzšinējāssadursmes esot izcēlušās nožēlojamu pārpratumu dēļ. Par laupīšanu un vardarbību komandierispiedraudēja ar bargiem sodiem.

Paslēpis dzelzs dūri samta cimdā, Pizarro virzījās uz dienvidiem pa biezi apdzīvoto joslu starpAndiem un oke

ānu un ikvienā ciematā lika nolasīt paziņojumu spāniešu valodā, ka viņš nākot dieva un Spānijasvaldnieka varda un prasot no šejienes ļaudīm paklausību un padevību. Viņiem jāpieņemot īstenā ticība unjāpakļaujoties spāniešiem. Nepaklausības gadījumā konkistadori piedraudēja lietot varu:

«Mēs vedīsim pret jums karu ar visiem paņemieniem un līdzekļiem, kādi vien mums ir; mēspakļausim jūs baznīcai un tās kalpiem un piespiedīsim jūs paklausīt; mēs sagūstīsim jūs, jūsu sievas unbērnus un padarīsim jūs par vergiem!»

Neviens indiānis nesaprata šo paziņojumu un tālab nekā neiebilda. Notārs rūpīgi pierakstīja unapstiprināja viņu padevības apliecinājumus. Tā iezemieši, paši to neapzinādamies, kļuva par Kastīlijaspavalstniekiem.

Pēc kādām četrām vai piecām nedēļām Pizarro izraudzījās vietu cietokšņa būvei pie Pjuras upeskādu trīsdesmit ligu attālumā dienvidos no Tumbesas (tagadējās Peru teritorijā). Komandieris pavēlējašeit sapulcēties visiem karavīriem un ķerties pie būvdarbiem. Spānieši cirta kokus tuvējos mežos un lauzaakmeņus. Drīz vien upes krastā ar indiāņu palīdzību uzcēla cietoksni, baznīcu, noliktavas un dzīvojamos

namus. Tā pamazām veidojās pilsēta. Apkārtējās zemes komandieris sadalīja kolonistiem. Ikvienampiešķīra arī zināmu skaitu iezemiešu, kuru pienākums bija palīdzēt spāniešiem visos darbos. Hronistspiezīmēja: «Tā kā ir pierādīts, ka kolonisti nevarētu pastāvēt bez indiāņu pakalpojumiem, tad garīdzniekiun ekspedīcijas vadītājs — visi kopā vienprātīgi nosprieda, ka iedzimto reparlimjento (sadalīšana kopāar zemi) varētu kalpot reliģijai un ļoti sekmēt viņu garīgo labklā- šanos, jo viņiem tādā vīzē rastosizdevība iepazīties ar patieso ticību.»

Tātad, pēc spāniešu domām, indiāņu izkalpināšana un verdzināšana notika pašu iezemiešu labā —viņi tā varēja paglābt savas dvēseles no mūžīgās pazušanas elles ugunīs.

Pizarro nosauca jauno pilsētu par Sanmigelu, lai godinātu erceņģeli Miķeli, kurš tik lieliskipalīdzējis kristīgās ticības izplatītājiem kaujās pret Punas indiāņiem. Tad viņš pavēlēja izkausēt visaszelta un sudraba rotas, kas bija savāktas pēdējā gājienā. Tomēr komandieris neizdalīja zeltu karavīriemun pierunāja viņus vēl mazliet paciesties — savu tiesu viņi dabūšot pēc pirmā lielā laupījuma. Visusdārgumus, iepriekš atskaitījis karaļa piektdaļu, Pizarro nosūtīja uz Panamu, lai samaksātu kuģuīpašniekiem un citiem ļaudīm, kuri bija apgādājuši ekspedīciju.

Izlūku gājienos un cietokšņa būvē pagāja kādi pieci mēneši. Pizarro bija savācis sīkākas ziņas parSaules bērnu zemi un saprata, ka okeāna piekraste milzīgajā inku valstī ir tikai tāla nomale, ka bagātienovadi slēpjas aiz augstajām Andu kalnu grēdām. Konkistadoru virspavēlnieks uzzināja arī, kā beidziesperuāņu brāļu karš. Uzvarētājs Atavalpa ar savu karaspēku patlaban atrodoties nometnē aiz kalniem kādudesmit vai divpadsmit dienu gājumā no Sanmigelas. Kara ugunsgrēka dzirkstis vēl droši vien kvēloja.Pizarro tās cerēja uzpūst gaišā ugunsgrēkā un, brāļu karam plosoties, ievākt bagātīgu ražu. Peruāņu cilšuspēki bija saskaldīti un nespēja vienotā triecienā vērsties pret baltajiem iebrucējiem — gluži tāpat kāneskaitāmās citās zemēs, pēc kurām stiepās alkatīgu iekarotāju rokas.

l»ari kalniem uz kahamarkuAr kārotāju saujiņu pie Atavalpas. — «Es iztikšu ar tiem, kuri nevēlas atstāties no manis!» — Inkas

sūtņi. — Pa mežonīgām takām pāri Andu grēdām. — Zaļā Kahamarkas Ieleja.Iespejams, ka Pizarro jau Sanmigelā bija izdomājis pārdrošo plānu — uzbrukt peruāņu valdniekam

un to sagūstīt, tāpat kā Kortess to bija izdarījis Meksikā ar acteku valdnieku Montesumu. Tomēr vairākticams, ka algotņu komandieris vēlējās sastapties ar Peru jauno valdnieku, maskēšanās nolūkā apliecinātviņam draudzību un miermīlīgos nolūkus un pēc tam rīkoties atbilstoši apstākļiem.

Pizarro labprāt būtu sagaidījis palīgspēkus no Panamas, jo viņa rīcība bija tikai kādi divsimtkaravīri. No tiem piecdesmit vajadzēja atstāt Sanmigelas cietoksnī. Vai gan varēja cerēt uz kaut kādiempanākumiem ar tik niecīgiem spēkiem? Taču kavēties nedrīkstēja, lai karavīri nezaudētu ticību, laibezdarbībā nesāktu kurnēt un dumpoties.

Kukurūzas novakšana (pe<; Pomas de Aļalas hronikas)1532. gada 21. septembrī Pizarro karaspēks izgāja 110 Sanmigeias uz Atavalpas nometni. Tas bija

pārdrošs solis, un spāniešu vēsturnieki to slavinājuši kā īstu klejojošo bruņinieku drosmes paraugu,lielisku nesatricināmajā ticībā savai laimes zvaigznei.

Līdzenumā plūda upes, kas nāca lejup no kalnu grēdām, un kuploja biezi meži. Visur varēja redzētaugju kokus, tīrumus ar labību un sakņu dārzus. Brieda bagāta raža. Spānieši vēl nekur nebija redzējuši tikprasmīgus zemes kopējus. Tie uzņēma atnācējus visai laipni un godbijīgi. Bruņās tērptie svešādie vīri unneredzētie zvēri ar kuplajām krēpēm, no kuru nagiem uz akmeņainajām takām šķīlās ugunis, iedvesaiezemiešiem bailes un bijību.

Arī spānieši centās nesabojāt draudzīgās attiecības un radīt par sevi labu priekšstatu. Ikvienāciematā un pilsētā atradās cietoksnis vai arī plašas telpas, kur parasti atpūtās Peru valdnieka ierēdņisavos ceļojumos. Tagad te ērtas naktsmītnes atrada Pizarro karavīri.

Piektajā dienā virspavēlnieks nolēma dot vīriem atpūtu. Sanmigelu bija atstājuši simt septiņdesmitseptiņi konkistadori, to skaitā sešdesmit septiņi jātnieki un divi tulki — peruāņi Felipiljo un Martins, kurikopā ar Pizarro bija pabijuši Spānijā un iemācījušies spāniešu valodu.

Karaspēks bija puslīdz labi apbruņots, taču ne vairāk kā divdesmit vīriem bija šautenes —arkebūzas un smagi dzelzs loki — arbaleti. Lielāko daļu šauteņu un munīcijas Pizarro atstāja cietoksnī, laineveiksmes gadījumā varētu tur patverties un sagaidīt palīgus no Panamas. Karaspēks likās mundrs unkaujasspējīgs, taču virspavēlnieks nomanīja arī klusu neapmierinātību un bažas un nolēma izravētkurnēšanas sakni, atbrīvoties no šaubīgajiem un neapmierinātajiem.

Viņš sapulcināja karavīrus un sacīja, ka tagad esot pienācis ekspedīcijas izšķirošais mirklis.Neviens lai neejot ne soli tālāk, ja kaut mazliet šauboties par uzvaru, ja no visas sirds neticot,panākumiem, ja nožēlojot, ka ielaidies šajā dēkā. Vēl neesot par vēlu griezties atpakaļ. Sanmigela esotvāji apsargāta, un viņam būšot drošāk ap sirdi, ja tās garnizons saņemšot palīgspēkus. Kurš gribot, varotatgriezties cietoksnī un saņemt tur zemi un indiāņus tāpat kā citi kolonisti. «Es iztikšu ar tiem, kuri nevēlasatstāties no manis un grib dalīties kopējā iiktenī, vai nu to būs maz, vai daudz, un novedīšu iesākto līdzgalam!» uzsvēra komandieris.

Sajā riskantajā ekspedīcijā ikviens vīrs bija zelta vērts, un tomēr labāk bija doties briesmās bezgļēvuļiem un kurnētājiem. Turklāt patlaban ikviens varēja atkāpties ar godu, jo iegansts - cietokšņanelielā garnizona pastiprināšana visiem likās svarīgs. Tomēr virspavēlnieka atļauju griezties atpakaļ

izmantoja tikai deviņi cilvēki — četri jātnieki un pieci kājnieki. Pārējie ar skaļām gavilēm apliecināja, kabez šaubīšanās sekošot drošsirdīgajam komandierim.

Tālākajā ceļā peruāņi joprojām sagaidīja spāniešus tikpat laipni. Viņi ievēroja, ka dažas ielejas irgluži tukšas, acīm redzot, inka bija aizsaucis vīriešus savos karapulkos. Tomēr Pēru valdnieka nometnevēl nekur nebija manāma. Pizarro aizsūtīja Ernando de Soto ar jātnieku vienību izlūkos uz kādu pilsētukalnos, kur, pēc saņemtajām ziņām, atrodoties peruāņu garnizons.

Soto atgriezās tikai astotajā dienā, atvezdams sev līdzi paša inkas sūtni, dižciltīgu augstmani, arvairākiem pavadoņiem. Sūtnis nodeva spāniešiem no valdnieka sirsnīgu sveicienu, dāvanas un laipnuielūgumu apmeklēt inku nometnē kalnos.

Sūtņu uzdevums, bez šaubām, bija uzzināt, cik daudz svešinieku ieradušies, kā tie apbruņoti un kādiir to nolūki. Tāpēc Pizarro viņus uzņēma ar cieņu, sarīkoja mielastu un ar tulku starpniecību apmierinājaviesu ziņkārību. Pēc tam viņus apdāvināja ar dažādām lētām mirdzošām stikla rotas lietām un citiemnieciņiem un uzdeva paziņot inkam, ka spānieši nākot no varena aizjūras valdnieka, ka viņi esot daudzdzirdējuši par Atavalpas slavenajām uzvarām un esot atnākuši draudzīgos nolūkos, lai apliecinātu viņamsavu cieņu un piedāvātu palīdzību un atbalstu pret ienaidnieku. Spānieši ilgi nekavēšoties un drīzieradīšoties pie valdnieka, atzīšot to par savu pavēlnieku un neaizskaršot viņa pavalstnieku mantu undzīvību.

Soto bija savācis vērtīgas ziņas, prasmīgi izvairījies no sadursmēm ar iezemiešiem un pārliecinājisviņus par saviem miermīlīgajiem nolūkiem. Viņš bija apmeklējis dažas pilsētas un ticies ar inkasierēdņiem.

Savaktās ziņas apliecināja, ka aiz kalnu grēdām atrodas neaptverami plaša, varena, bagāta valsts araugstu kultūru un milzīgiem bruņotiem spēkiem. Komandieris par visu to nekavējoties ziņoja Sanmigelasgarnizonam, lūgdams palīgspēkus.

Tad viņš no jauna devās ceļā, taču nemaz tā nesteidzās, kā bija solījis. Kādā ciematā viņš uzkavējāsčetras dienas, acīm redzot, klusībā cerēdams, ka 110 piekrastes atsteigsies talkā karavīri. Tomēr neviensnerādījās. Pēc grūta pārgājiena pa smilšainiem līdzenumiem, kur tikai vietām zaļoja apūdeņota zeme,spānieši nonāca pie platas, straujas upes. Ar grūtībām pārcēlušies tai pāri, viņi uzzināja, ka Atavalpa arlielu karaspēku esot apmeties pie Kahamarkas. Inka zinot, ka svešzemnieku neesot daudz, un tāpēc arnodomu ievilinājis atnācējus šajā novadā, lai vieglāk varētu viņus sagūstīt un apkaut.

Pēc trim dienām spāniešu karavīri nonāca pie kalnu grēdas, aiz kuras atradās Kahamarka. Kalnupakājē kuploja biezi, mūžam zaļi meži un vietu vietām iekopti tīrumi un dārzi. Augstāk slējās drūmasklinšu grēdas, un mākoņu starpās mirdzēja sniegos un ledos tērptas virsotnes. Spāniešiem vajadzējašķērsot šo kalnu barjeru pa takām, uz kurām saujiņa drosmīgu ļaužu varēja aizturēt veselu armiju.

Pa labi aizstiepās plats ceļš, kas veda uz Peru galvaspilsētu Kusko un vilināt vilināja nogurušoskaravīrus. Daudzi pat ieteica atmest nodomu iet uz Kahamarku un nogriezties uz lielā ceļa. Tomēr Pizarrošiem priekšlikumiem nepiekrita. Spānieši taču esot paziņojuši, ka dodoties pie inkas, un Peru valdnieksari to zinot. Lai ikviens saņemot drošu dūšu, soļojot tikai uz priekšu un nebaidoties nenieka. Pat lielākajāpostā dievs neatstāšot savējos, pazemošot lepnos pagānus un mācīšot viņiem patieso ticību, kurasizplatīšana taču esot ekspedīcijas galvenais mērķis. Tā komandieris uzmundrināja un iedrošinājakaravīrus, labi pazīdams viņu priekus un bēdas, cerības un bažas.

«Vadi mūs, vadi mūs visur, kurp vien iedomājies! Mēs tev sekosim labprātīgi, un tu redzēsi, ka mēsizpildīsim savu pienākumu pret dievu un karali!» karavīri atbildēja.

To pašu vakaru sanāca kara padome un nosprieda, ka pats virspavēlnieks Fransisko Pizarro arčetrdesmit kājniekiem un sešdesmit jātniekiem ies pa priekšu karaspēkam un izlūkos apvidu, bet pārējiekaravīri viņa brāļa Ernando Pizarro vadībā paliks uz vietas un gaidīs turpmākās pavēles.

Agrā rītā priekšpulks devās augšup pa kalnu taku. Tā vijās gar kraujām, vairīdamās no dabas liktiemšķēršļiem, taču vietām bija tik stāva, ka jātniekiem vajadzēja nokāpt no zirgiem un vest tos aiz pavadas.

Dažviet klintis liecās pāri takai virs bezdibeņiem. Smagajās bruņās tērptajiem vīriem un viņu zirgiem uzšaurās dzegas tikko pietika vietas. Šeit varēja droši kāpelēt vienīgi indiāņi. Tumšās aizas līdzinājāsmilzīgām plaisām, kur dziļi, dziļi lejā krāca mežonīgas upes, lauzdamās cauri kalniem uz okeānu.

Spānieši nobažījušies vēroja taku, jo uz tās dažviet no klinšu bluķiem bija izveidoti nocietinājumi,kuru aizstāvji, pat nelielā skaitā būdami, viegli varēja aizturēt veselu armiju. Taču šajos nocietinājumosnebija neviena Peru karavīra, un Pizarro pārliecinājās, ka inka netaisās aizkavēt spāniešu gājienu.

Virspavēlnieks aizsūtīja brālim ziņu, lai viņš nekavējoties seko priekšpulkam, bet pats kāpa vēlaugstāk kalnu grēdās, steigdamies tālāk pa drūmo aizu labirintu. Ļaudis un jo sevišķi zirgi, pieraduši piekarstā tropu klimata piekrastē, kalnos stipri cieta no aukstuma. Krāšņo lap- koku biezokņu vietā stājāsdrūmi priežu meži, ko augstāk savukārt nomainīja augstkalnu veģetācija. Te nemanīja ne cilvēkus, nedzīvniekus, tikai milzīgie kalnu ērgli kliegdami riņķoja virs mākoņiem un sekoja spāniešu karavīriem it kātuvās nāves pļaujas nojautā.

Beidzot konkistadori sasniedza kalnu kori — skarbu, ar sausu, dzeltenu zāli apaugušu augstkalnulīdzenumu. Karavīri šeit uzcēla teltis un sakūra uguni, lai sasildītos aukstajā, neauglīgajā tuksnesī.

Nometnē drīz ieradās inkas sūtņi ar dāvanām un sirsnīgiem sveicieniem. Valdnieks gribot zināt, kadsvešinieki ieradīšoties Kahamarkā, lai varētu parūpēties par mielastu.

Divas dienas konkistadori soļoja pa augstkalnu līdzenumu un tad sāka kāpt lejup pa grēdas austrumunogāzēm. Te pie viņiem no jauna ieradās ar dāvanām inkas sūtnis, tas pats augstmanis, kurš bija sastapiesar Pizarro jau ielejā. Šoreiz viņš atnāca daudz greznākā tērpā, ar svītu. Augstmanis, atnācis svešzemniekunometnē, dzēra čiču no mirdzošiem biķeriem, ko nesa viņa kalpotāji, un piedāvāja reibinošo dzērienu arīspāniešiem, tāpat aicināja viņus jo drīzāk ierasties pie valdnieka. Taču Pizarro no paša sūtītajiemizlūkiem saņēma arī citas — visai neiepriecinošas vēstis. Atavalpa esot apmeties nocietinātā nometnē.Kahamarkā neesot neviena iedzīvotāja, tie visi aizraidīti projām. Par inkas ļaunajiem nodomiem neesotko šaubīties — viņš gatavojot, svešzemniekiem slazdus. Un tomēr konkistadori soļoja tālāk pretim savamliktenim.

Kaut gan kalnu nogāzes austrumu pusē bija mazliet lēzenākas nekā rietumu pusē, pagāja veselanedēļa, iekām spānieši varēja saskatīt Kahamarkas ieleju, kas atradās aptuveni 2800 m augstumā un kurvaldīja vēss, patīkams klimats. Tikai reizēm šeit pūta salti austrumu vēji un

Kartupeļu novakšana (pēc Pomas de A/alas hronikas)mākoņi atnesa krusu, tāpēc arī indiāņi šo vietu bija iedēvējuši par Kahamarku («sala pilsētu»).

Pretstatā kailajiem, drūmajiem kalniem un plakankalnei ieleja šķita ka krāšņs, raibs paklājs. Cik tāluvien sniedza skatiens, visur bija redzami iekopti tīrumi un dārzi. I'ic: konkistadoru kājām dziļi ielejā kādārgakmens tumšajā kalnu grēdu ietvarā saulē mirdzēja baltā pilsēta Kahamarka. Kādas ligas attālumā notās pret debesīm cēlās balti garaiņu mutuļi. Tur kūpēja karstie avoti. Blakus avotiem baloja neskaitāmasteltis, kas, līdzīgi baltam putnu mākonim vai sniega laukam, klāja kalnu nogāzes jūdzēm tālu. Kāds noiekarotājiem — Sarmjento vēlāk rakstīja:

«Mēs visi brīnījāmies nenobrīnīdamies, kad pārliecinājāmies, cik stipru pozīciju ieņēmuši indiāņi.Līdz šim neviens no mums nebija redzējis Indijā tik milzīgi daudz telšu un turklāt tik izdevīgi izvietotu.Apjukums un pat bailes iezagās sirdī ari visdrošsirdīgākajiem no mums. Tomēr atkāpties jau bija parvēlu: pamanīdami vismazāko mūsu vājuma pazīmi, indiāņi, kas mūs pavadīja, paši pirmie gāztos mumsvirsū. Aukstasinīgi aplūkojuši apkārtni, mēs gatavojāmies ieiet Kahamarkā visdrošsirdīgākajā stājā.»

Kaujas karogiem plīvojot, konkistadori, mirdzošās bruņās tērpti, sadalījušies trīs vienībās, stingrākaujas kārtībā soļoja pāri ielejai uz pilsētu.

pārdrošais plāns Konkistadori Kahamarkā. — Jātnieku vienība inkas nometnē. — Miermīlīgās sarunas. — Kara

padomes lēmums. — Lamatas izliktas.1532. gada 15. novembra pēcpusdienā spānieši iesoļoja Kahamarkā. Neviens peruānis neiznāca

viņus apsveikt, nekur nemanīja nevienas dzīvas dvēseles. Tukšajās ielās dobji dunēja iekarotāju soļi unklabēja zirgu pakavi. Spāniešus māca nemiers un bažas. Kas viņus te gaida? Vai patiešām inka ievilinājisviņus tik tālu zemes iekšienē, izlicis slazdus un taisās atnācējus šeit aplenkt un izdeldēt?

Kahamarka bija diezgan prāva pilsēta, kurā, šķiet, mituši vismaz desmit tūkstoši iedzīvotāju. Nosaulē kaltētiem māla ķieģeļiem celtas mājas ar salmu jumtiem mijās ar lieliskām tēstu akmens bluķu ēkām.Lielu trijstūrainu laukumu ietvēra zemas ēkas ar plašām telpām, kuru durvis veda uz laukuma pusi. Acīmredzot, tās bija inkas karavīru kazarmas. Pie laukuma uzkalnā atradās akmens cietoksnis ar stāvāmkāpnēm. Pilsētā vēl bija Saules meitu klosteris un ēnainā birzī plašs • Saules templis. Pakalnā pāripilsētai pacēlās vēl otrs tēstu akmens bluķu cietoksnis, ko trim kārtām iejoza augsti mūri.

Diena jau sliecās uz vakara pusi, debesis apmācās, sāka līt lietus, un bira krusa; bija uznācisneparasti dzestrs, nemīlīgs laiks. Pizarro vīri apmetās laukumā un rūpīgi izlika posteņus, lai pasargātos nopēkšņa uzbrukuma. Taču inka par svešiniekiem nelikās ne zinis, jo, acīm redzot, neuzskatīja viņus parbīstamiem. Viņš nenojauta, cik viltīgi un nodevīgi ir šie ļaudis, kaut arī tik mazā skaitā, un kādus plānustie perina.

Fransisko Pizarro vēlējās pēc iespējas ātrāk uzzināt inkas nodomus un noskaņojumu un tāpēc bezkavēšanās aizsūtīja uz peruāņu nometni piecpadsmit jātniekus, ko vadīja Ernando de Soto, viens novisvairāk pieredzējušiem virsniekiem. Bet tad, kad jātnieki jau bija tikuši labā gabala, Pizarro nosprieda,ka aizsūtījis pie inkas pārāk maz ļaužu. Ja nu pēkšņi izceļas sadursme? Tāpēc viņš pavēlēja brālimErnando ar divdesmit jātniekiem steigties pakaļ pirmajai vienībai. Karavīriem bija piekodināts izturētiespiesardzīgi un neielaisties ar peruāņiem nekādās sadursmēs.

Jātnieki pa labo ceļu, kas veda no pilsētas uz nometni, laida zirgus pilnos auļos un drīz viensasniedza telšu pilsētu lēzenā kalnu nogāzē. Karotāji, kādi trīsdesmit tūkstoši vīru, sasprauduši šķēpuszemē savu kokvilnas telšu priekšā, izbrīnījušies noskatījās uz svešiniekiem, kuri dīvainu zvēru mugurātraucās šurpu kā uz vēja spārniem, ieročiem un bruņām šķindot, karogiem plīvojot un trompetēm skanot.

Jātnieki pieauļoja pie platas, ne visai dziļas upes, kas līkumoja līdzenumā. Pāri upei veda tilts. Pietilta stāvēja sardze — apbruņoti karavīri, taču nemēģināja aizturēt spāniešus. Viņi metās straumē un bezkādām grūtībām nokļuva otrā upes krastā.

Kāds no indiāņiem parādīja jātniekiem inkas mitekli — vieglu vasaras māju ar baltu, spožuapmetumu un kolonādi visapkārt, kas piekļāvās krāšņam dārzam ar karstiem avotiem. Rezidences priekšāatradās liels akmens baseins, uz kurieni pa ūdensvadu plūda karsts un auksts ūdens. Pagalmā pie ēkaspulcējās daudzi grezni tērpti ļaudis — valdnieka svīta, kā arī sievietes, kas piederēja pie galma. Šajāraibajā pūlī inku uzreiz varēja pazīt, kaut arī viņš bija ģērbies vienkāršāk nekā svīta, — valdnieka galvurotāja plats koši sarkans vilnas apsējs, augstākās varas simbols, kura bārkstis no pieres nokarājās līdz patacīm. Inka, ļoti garš, spēcīgs, vīrišķīgs, ne visai vecs cilvēks ar gudru, bezkaislīgu seju, sēdēja uz zemasēdekļa, bet augstmaņi un dižciltīgie virsnieki pulcējās viņam visapkārt atbilstoši dienesta pakāpei unstāvoklim. Valdnieka sejā neatspoguļojās ne viltus, ne cietsirdība, kā to varētu domāt pēc visām valodām,kuras bija dzirdējuši spānieši, ne arī ziņkārība, kaut gan inka pirmo reizi redzēja svešzemniekus un viņudīvainos dzīvniekus; tur varēja samanīt tikai rāmu nopietnību un varas apziņu.

Ernando Pizarro un de Soto, atstajuši karavīrus krietnā attālumā, trīs vīru pavadībā lēnām piejājainkam tuvāk. Pizarro godbijīgi palocījās, tomēr no zirga nenokāpa un paziņoja, ka viņš nākot no savabrāļa — balto ļaužu karaspēka virspavēlnieka ar vēsti, ka spānieši tikko ienākuši Kahamarkā. Spānieši

esot varena aizjūras valdnieka pavalstnieki un, izdzirduši par Atavalpas spožajām uzvarām, piedāvājotsavus pakalpojumus pašreizējā karā. Viņu virspavēlnieks lūdzot, vai Peru valdniekam nelab- patiktospagodināt spāniešus ar apmeklējumu Kahamarkā.

Inka neatbildēja ne vārda, un neviens žests, neviens vaibsts neliecināja, ka viņš sapratis teikto, kautgan līdzi paņemtais tulks Felipiljo bez kavēšanās visu šo runu pārtulkoja peruāņu valodā. Tikai kādsaugstmanis, kas stāvēja blakus valdniekam, īsi atbildēja: «Tas ir labi.»

Ernando Pizarro vēlreiz godbijīgi pārtrauca klusumu, lūgdams inku uzsākt sarunu un paziņot, ko viņšnolēmis. Uz to Atavalpa, mazliet pasmaidījis, atbildēja:

«Pasakiet jūsu vadonim, ka pašlaik man ir gavēnis, kas rīt beigsies. Tad es apmeklēšu viņu kopā arsaviem virsaišiem. Pa to laiku līdz manai atnākšanai viņš ar ļaudīm var apmesties sabiedriskajās ēkās pielaukuma, bet ne citur, un tad es pavēlēšu, kam jānotiek.»

Fransisko de Heress, Pizarro slepenais hronists, kas sīki aprakstījis viņa karagājienus, vēl stāsta, kašajā sarunā Atavalpa pārmetis spāniešiem uzbrukumu peruāņiem. Kāds no virsaišiem — Maisabilikaziņojis, ka spānieši uzbrukuši viņam, sagūstījuši vairākus kasikus un ieslēguši viņus ķēdēs. Maisabilikaesot atsūtījis inkam vienu tādu dzelzs kakla sprādzi un ziņojis, ka nogalinājis trīs kristiešus un vienu zirgu.

Uz to Ernando Pizarro atbildēja, ka Maisabilika esot balamute un lielībnieks, jo viens vienīgskristietis varējis nogalināt virsaiti un visus indiāņus. Kā tad viņš varējis nogalināt kādu kristieti vai zirgu,ja visi viņa ļaudis esot gļēvuļi un zaķupastalas! Spāniešu pavēlnieks esot nācis, meklēdams nevis karu,bet gan draugus un darīdams labu. Bet, ja kāds gribot uzsākt ar viņu karu, kristīgie kaušoties tikām, kamēriznīcināšot jebkuru ienaidnieku. Viņi varot palīdzēt Atavalpam kaujās un tā pierādīt, ka Maisabilikamelojis.

Inka piemetināja, ka šis virsaitis neesot' bijis viņam paklausīgs. Tālab viņa karaspēks kopā arspāniešiem varētu to krietni pārmācīt. Ernando Pizarro atbildēja, ka inkam neesot vērts sūtīt uz turienisavu karaspēku. Sim nolūkam pietikšot ar desmit spāniešu jātniekiem. Atavalpa par šiem vārdiem tikaipavīpsnāja. Taču pēc brītiņa Peru valdnieks vairs nesmaidīja.

Bruņiniekam de Soto, kas sēdēja seglos turpat blakām, bija labākais zirgs visā vienībā, un viņš patsbija ļoti izveicīgs jātnieks. Viņš pamanīja, ka Atavalpa uzmanīgi vēro ugunīgo kaujas kumeļu, kasnepacietībā dižājas, kārpa zemi ar pakaviem un košļā laužņus. Soto satvēra pavadu, iecirta piešus zirgamsānos un auļos apmeta līdzenuma lielu loku, lai parādītu, ko spēj spāniešu rumaks un izveicīgs jātnieks tāmugurā. Pieaulekšojis pie inkas, Soto tik strauji apturēja zirgu, ka tas zviegdams un spraus- lodamssaslējās uz pakaļkājām un pat uzšķieda putas no laužņiem uz valdnieka apģērba.

Atavalpas sejā nepakustējās neviens vaibsts. Citi peruāņi šausmās sastinga, un daži karavīri,redzēdami dīvaino briesmoni tuvojamies milzīgiem lēcieniem, izbijušies pakāpās kādu soli atpakaļ. Pēcspāniešu hronistu apgalvojuma, šī gļēvulība karavīriem dārgi maksājusi — inka pavēlējis viņus visus tajāpašā vakarā notiesāt uz nāvi.

Inka lūdza spāniešus palikt uz mielastu, taču viņi atsacījās, savukārt aizbildinādamies ar gavēni, lainebūtu jānokāpj 110 zirgiem. Atavalpa pavēlēja pasniegt viesiem čiču. Parādījās sievietes ar lieliemzelta kausiem, no kuriem deva dzert spāniešiem.

Pēc tam konkistadori godbijīgi atvadījās un, drūmu domu mākti, jāja atpakaļ uz Kahamarku. Viņi bijaredzējuši daudz: Peru valdnieka bagātību, galminieku greznos tērpus, zelta un sudraba traukus, inkasmilzīgo, labi apmācīto un apbruņoto karaspēku. Kā gan saujiņa spāniešu varēja ielaisties kaujā ar tikspēcīgu pretinieku? Viņi bija rīkojušies pārsteidzīgi un ienākuši pārāk tālu šajā milzīgajā zemē.

Karavīri, uzklausījuši pārnācēju atnestās vēstis, gan iedegās ziņkārē un nevaldāmā alkatībā, uzzinotpar neredzētajām bagātībām, gan juta bailes, apjukumu un izmisumu — milzīgais inkas karaspēks atradāstepat blakus, kaujas nometnē. Nakts tumsā indiāņu sargposteņu ugunis mirdzēja kalnu nogāzēs kāneskaitāmas zvaigznes.

Turpretim virspavēlnieks Fransisko Pizarro klusībā priecājās, ka nu viss noticis tā, kā viņš sen

vēlējies. Apstaigādams karavīrus, viņš sāka uzmundrināt mazdūšīgos. Sajā izšķirošajā brīdī, kad viņibeidzot sastapušies ar ienaidnieku vaigu vaigā, neviens nedrīkstot zaudēt drosmi, ja negribot pazaudētvisu. Ikvienam jāpaļaujoties uz dieva žēlastību, jo visuvarenais jau daudzkārt esot viņus izglābisvisgrūtākajos brīžos. Lai arī ienaidnieks būtu tūkstoš reižu stiprāks, dievs esot spāniešu pusē, jo viņidevušies krusta karā pret neticīgajiem. Drošsirdīgos karotājus gaidot neaprakstāmas bagātības.

Pēc tam Pizarro sasauca virsnieku kara padomi, lai apspriestu kaujas plānu, ko viņš jau bija apsvērisun atzinis par visvairāk piemērotu. Tas šķita tik pārdrošs, tik neprātīgs, ka virsnieki apstulba. Inkajāievilinot slazdos, jāsagūstot viņa karaspēka acu priekšā un jāturot gūstā par ķīlnieku. Valdniekasagūstīšana satricināšot vīšu Peru valsti, un spānieši varbūt pavisam viegli pakļaušot šo vareno, plašozemi.

Pizarro Spānijā bija sastapies ar Kortesu, kurš viņu visādi atbalstījis un turklāt devis derīguspadomus. «Atcerieties, Fransisko, vienu — ja jums izdotos sagūstīt Peru karaļa svēto personu, viņa zemesliktenis būtu izšķirts. Es to apgalvoju pēc sava paša pieredzes,» — šos Kortesa vārdus Pizarro bija labiiegaumējis.

Uzsākt kauju ar milzīgo inkas armiju būtu neprāts, apgalvoja virspavēlnieks. Arī par atkāpšanos unbēgšanu neesot ko domāt. Briesmas šai zemē draudot uz katra soļa. Un uz kurieni lai viņi bēgtu? Ceļš līdzjūras krastam pāri mežonīgajiem kalniem esot tāls un grūts. Tikko spānieši sākšot atkāpties, peruāņi paviņiem vien zināmām takām aizsteigšoties bēgļiem priekšā un sagaidīšot viņus katrā takas līkumā, uzkatras kalnu pārejas, ikvienā cietoksnī.

Tikpat bīstami būtu arī kavēties šeit bezdarbībā, nekā nedarot, nekā neuzsākot. Atavalpas draudzīgāizturēšanās pret spāniešiem nevarot pastāvēt ilgi. Tuvāka iepazīšanās ar baltajiem karavīriem drīz vienizkliedēšot priekšstatu par dzelzis kaltajiem sevšzemniekiem kā par kaut ko pārdabisku. Valdnieks varētuiekārot viņu zirgus, ieročus un spožās bruņas un bez vilcināšanās iznicināt spāniešus. Inka esot viltīgsvaldnieks un aizvien izturējies pret spāniešiem ar aizdomām. Ar laipnajiem vēstījumiem Atavalpaaizvilinājis viņus pāri kalniem, lai vieglāk varētu pieveikt pēkšņā uzbrukumā.

Pret viltu, sacīja komandieris, vajagot likt vienīgo līdzekli — viltibu, notvert inku viņa paša cilpā.Nevajagot kavēties nevienu brīdi, kuru katru dienu varot atgriezties no dienvidiem inkas karaspēks, kastur guvis spožas uzvaras, un tad spāniešiem pretim stātos vēl lielāks pārspēks.

Uzbrukt inkam atklātā kaujas laukā būtu visai bīstami, diezin vai spāniešiem izdotos gūt uzvaru unviņu sagūstīt. Ielūgums spāniešu nometnē, ko Peru valdnieks pieņēmis bez jebkādām aizdomām, došotvislabāko izdevību sagrābt dižciltīgo gūstekni. Talkā nākšot pārsteigums. Pārgalvīga drosme palīdzēšottur, kur piesardzība esot bezspēcīga, un dūšīgi viri kaut arī mazā skaitā — atsvēršot veselu armiju. Kadinka būšot spāniešu rokās, viņi varēšot diktēt visai valstij savu gribu.

Konkistadori aizvadīja nemierīgu, trauksmes un bažu pilnu nakti. Pizarro pavēlēja stingri apsargātvisas pieejas pilsētai un izlika posteņus, kas modri vēroja inkas nometni. Tur teltīs bezrūpīgi atdusējāskaravīri, droši vien nenojauzdami draudošās briesmas. Kāpēc gan viņiem bīties no svešzemniekusaujiņas?

Bet varbūt peruāņus un viņu valdnieku, tāpat kā spāniešus, māca bažas un drūmas nojautas?Baltajiem ļaudīm taču bija šaujamie ieroči, tērauda bruņas, zobeni un šķēpi. Tie bija nesalīdzināmispēcīgāki par peruāņu pīķiem ar vara uzgali, bultām un īsajiem zobeniem. No cietajām bruņām indiāņušķēpi un bultas atlēca, nenodarījuši nekādu postu. Metāla nūjas spļāva uguni, sēja nāvi un dārdēja kāpazemē paslēpušies ļaunie, saniknotie dievi, kad līgojas kalni un no tiem veļas dūmu mutuļi un liesmumēles. Neredzēts zvērs — zirgs skrēja ātrāk par vēju un

«r savām dzelzs ķetnām samīdīja ļaudis, un paklausīja tika i baltajiem svešzemniekiem.Otrā rītā uzlēca spoža saule. Sākās jauna diena — 1532. gada 16. novembris, nozīmīga diena Peru

vēsturē. Rītausma skanīgs trompetes signāls aicināja konkistadorus pie ieročiem. Pizarro uzrunājakaravīrus, pavēstīja viņiem sīki izstrādāto uzbrukuma plānu un deva attiecīgus rīkojumus.

Laukumu no visām trim pusēm ietvēra zemas ēkas ar plašām telpām. No turienes uz laukumu vedaplati vārti. Sajās telpās virspavēlnieks lika paslēpties divām jātnieku vienībām Ernando Pizarro un deSoto vadībā, kā arī kājniekiem. Pats viņš izraudzījās divdesmit rūdītus vīrus un paturēja pie sevis. Dažikaravīri ar diviem lielgabaliem ieņēma pozīcijas cietoksni.

Vīri nedrīkstēja atstāt savus posteņus, iekām inka ar svītu nebūs ienācis laukuma. Viņiem vajadzējapalikt slēpnī, kamēr pēc virspavēlnieka zīmes tiks dots signāls — lielgabala šāviens. Tad visiem arkaujas saucieniem vajadzēja mesties virsū Peru valdnieka pavadoņiem, sakapāt tos un sagūstīt inku.Pizarro piekodināja, lai ikviens izpildot pavēles ātri un precīzi, pats pārbaudīja karavīru ieročus unpavēlēja piesiet zirgu iemauktiem zvārguļus — to skanēšana iedvesīšot indiāņiem vēl lielākas bailes.

Pēc tam karavīri iebaudīja bagātīgu mielastu un priesteri noturēja svinīgu dievkalpojumu,piesaukdami debesu palīdzību svētajai cīņai, un Kristus karotāju koris dedzīgi dziedāja: «Celies, ak,kungs, un dari savu darbu!» Konkistadori, izlikuši slazdus lielajam medījumam, izlūdzās visuvarenāsvētību tumšajam asins darbam fanātiskā pārliecībā. Ikviens ticēja, ka viņš iet kaujā par Kristus krustu.Vēsturnieks Preskots, kurš devis ļoti plašu pārskatu par Peru iekarošanu (turklāt izmantodams unikālusdokumentus un hronikas), piebildis, ka viņus varētu turēt par mocekļiem, kuri bijuši ar mieru ziedotdzīvību īstenās ticības vārdā, ja vien viņi nebūtu bijuši pārgalvīgu avantūristu banda, kas gatavojasvisneģēlīgākajai nodevībai.

Inku zelts kahamarkas traģēdija

Satraukuma un gaidu pilnā diena. — Pieklājība pārspēj piesardzību. — Dominikāņu mūka Valverdessprediķis. — «Es nevēlos nevienam pakļauties un atteikties no tēvu dieviem!» — Drausmīgais slaktiņš.— Saules dēls konkistadoru gūstā.

Rīta cēliens jau bija paritējis tālu pretim pusdienai, iekām inkas nometnē sākās rosība. Atavalpasvēstneši atnesa ziņu, ka inka nākšot uz pilsētu apbruņotu karavīru pavadībā gluži tāpat, kā spānieši vakarieradušies viņa nometnē. Lai komandieris atsūtot pie inkas kādu kristieti, kurš pavadīšot valdnieku uzšejieni.

Pizarro šo visai netīkamo vēsti uzņēma aukstasinīgi un lūdza pateikt inkam, ka uzņemšot viņu kā brāliun draugu, lai nākot šurpu, kā pats gribēdams, taču pavadoni atsacījās sūtīt.

Tikai ap pusdienas laiku sākās inkas karaspēka gājiens uz Kahamarku. Pa priekšu soļoja daudzikalpotāji. Inku nesa nestuvēs, ko pavadīja grezna svīta. Karaspēks nelielās vienībās soļoja plašā frontēabās pusēs ceļam pa pļāvām, cik tālu vien sniedza skatiens. Te pēkšņi gājiens netālu no pilsētas apstājas,Atavalpa izkāpa no nestuvēm un pavēlēja uzcelt viņa telti. Pizarro pārsteigts skatījās, ka Peru valdniekstaisās ierīkot nometni.

Pēc brīža Kahamarkā ieradās vēstnesis ar ziņu, ka inka esot nolēmis pārnakšņot ārpus pilsētas unieradīšoties pie spāniešiem tikai nākamajā rītā. Pizarro apmulsa: dārgais medījums jāuzmana vēl veselunakti, karavīriem visa nakts būs jāpavada ar ieročiem rokās. Viņi jau kopš rītausmas bija stāvējušiapbruņoti līdzās apseglotajiem zirgiem un gaidījuši, nemiera un nepacietības mākti. Tāda gaidīšana bijapats grūtākais, ko konkistadoriem nācās piedzīvot kara gaitās. Virspavēlnieks bažījās, kaut tikai nākamajānaktī neizplēnē algotņu kaujas spars un dedzība un viņus nesagrābj bailes un šausmas.

Pizarro atbildēja vēstnesim, ka viņš lūdzot dārgo viesi- ierasties tūliņ, jo degot nepacietībā to redzēt.Turklāt dzīru galds jau esot uzklāts, ēdieni svinīgajam mielastam sagatavoti. Līdz rītam tie sabojāšoties,un spānieši nevarēšot pacienāt lielo valdnieku tā, kā pieklājas.

Pieklājība pieveica Atavalpas piesardzību, un inka, paklausīdams tik sirsnīgam ielūgumam,paziņoja, ka nākšot tūliņ — turklāt ar neapbruņotiem ļaudīm, lai pierādītu savus miermīlīgos nodomus.Lai viņam un viņa svītai sagatavojot mītnes vienā no ēkām pie laukuma — tā saucamajā Čūsku mājā. «Vaite nav skaidri saredzams visuvarenā pirksts, jo tikai viņš varēja iedvest inkam tik neprātīgu domu!»rakstīja kāds no Pizarro līdzgaitniekiem.

Pret vakaru svinīgais gājiens ienāca pa Kahamarkas vārtiem. Pa priekšu soļoja vairāki simti kalpu,attīrīdami ceļu no gružiem un dziedādami uzvaras dziesmas, «kuras mūsu ausīs skanēja kā elles mūzika»,teikts hronikā. Valdnieku nesa nestuvēs, ko rotāja dārgakmeņi, krāšņi spalvu pušķi, kā arī spožas zelta unsudraba plāksnes. Inka, tērpies greznās drānās, sēdēja tronī, kas bija dari- r nāts no tīra zelta un laistījāssaules staros. Ap valdnieka kaklu vizuļoja milzīgu krāšņu smaragdu kakla rota. Viņa galvu greznojavaldnieka varas zīme — sarkanais apsējs un dārgas rotas.

Ap inkas nestuvēm drūzmējās grezna svīta zelta un sudraba bruņās, ar zelta kroņiem galvā.Atavalpam sekoja vēl divas nestuves un divi guļamtīkii, kuros nesa viņa tuvākos augstmaņus, kā arī lielidziedātāju un dejotāju pulki. Ņirbēja raibi, ķrāsaini tērpi — gan spoži, gan baltām un sarkanām svītrāmvai kvadrātiem rotāti.

Visi šie krāšņi tērptie ļaudis sāka ieplūst pilsētas plašajā laukumā. Vai gan Peru varenais valdnieksvarēja nojaust, ka šī spožā procesija īstenībā ir inku valsts bēru gājiens — gājiens pretim postam, nāveiun iznīcībai?

Svīta apbrīnojamā kārtībā sarindojās gar laukuma malu, lai nesēji varētu aiznest valdnieku pāri

visam laukumam. Tur drīz vien sapulcējās kādi pieci vai seši tūkstoši peruāņu. Inka lika nesējiemapstāties, neizpratnē pārlaida laukumam skatienu un, neredzēdams nevienu spānieti, apvaicājas: «Kur ganir svešinieki?»

Šajā brīdī valdniekam pretim iznāca dominikāņu mūks, Pizarro mājas garīdznieks Visente deValverde, ar lūgšanu grāmatu vienā rokā un krucifiksu — otrā tulka Felipiljo pavadībā.

Valverde uzrunāja inku, teikdams, ka viņš esot balto ļaužu dieva kalps un sludinot viņiem dievavārdu. Viņš esot nācis izskaidrot arī inkam īstenās ticības mācību. Tieši tādā nolūkā spānieši esotatnākuši šajā zemē. Mūks

Jukas Atavalpas atbilde uz pālera Valverdes sprediķi (pēc senas gravīras)lūkoja izskaidrot Atavalpam kristīgās ticības pamatus, cik labi vien mācēdams, un sāka ar pasaules

radīšanu, pirmo cilvēku grēkā krišanu un vispasaules grēku plūdiem, kā arī stāstīja par Jēzu Kristu, kasatpestījis grēciniekus, sists krustā un uzbraucis debesīs pie sava tēva. Kristus atstājis uz zemes savuvietnieku apustuli Pēteri. Apustuļa Pētera pēcnācēji — pāvesti esot labsirdīgi un gudri vīri, un tiem esotdota vara pār visas pasaules valdniekiem un zemēm. Pāvests, dieva vietnieks zemes virsū, esot uzdevisSpānijas karalim, varenākajam valdniekam pasaulē, pārvaldīt visas zemes šeit, Jaunajā Pasaulē, unsludināt te kristīgo ticību. Fransisko Pizarro, spāniešu ģenerālis, esot atnācis uz šejieni izpildīt šouzdevumu. Inkam jāatsakoties no saviem maldiem, no saviem elku dieviem, jāpieņemot katoļticība unjāpakļaujoties Spānijas karalim kā savam likumīgajam valdniekam. Ja inka to

darīšot labprātīgi — bez kādas vilcināšanās, Spanijas karalis ņemšot Peru valsti savā aizbildniecībāun Jaušot inkam joprojām šeit valdīt. Atteikšanās gadījumā nākšot briesmīga atriebība un sākšotiesasiņains karš.

Diezin vai Atavalpa spēja saprast kristīgās ticības pamatu izklāstu, jo arī tulkam Felipiljo par to bijatikai miglaina nojausma un viņš vāji prata spāniešu valodu, tālab nespēja kaut cik sakarīgi pārtulkotsarežģīto muka runu.

Inka, acīm redzot, noprata, ka baltie svešinieki pielūdz vairākus dievus — svēto trīsvienību un vēlkādu svētu jaunavu. Dievs gan mīlējis, gan nīdis cilvēkus, ko pats radījis pēc sava ģīmja un līdzības, unnezin kāpēc gribējis tos visus izdeldēt, uzsūtot pasaulei milzīgus pludus. Taču kāds viltīgs vīrs piemānījisdievu, uztaisījis milzu plostu, izglābies no plūdiem un no jauna savairojis daudz, daudz cilvēku. Taddievs atsūtījis uz zemes savu dēlu Jēzu Kristu, bet cilvēki to nogalinājuši. Kristus vietā dievs uz zemesatsūtījis savu vietnieku pāvestu un devis tam varu pār visām zemēm. •

Tomēr Atavalpa ļoti labi saprata galveno mūka garajā sprediķī — svešzemnieki izvirza pavisamnekaunīgas prasības — lai inka atzīst sveša valdnieka virskundzību un atsakās no tēvu tēvu ticības.

Zvērojošām acīm, dusmās nobālis, Peru valdnieks iesaucies: «Es nevēlos nevienam pakļauties unmaksāt nodevas! Šīs zemes ar visām tās bagātībām kopš senseniem laikiem piederējušas inkām. Es esmuvarenāks par jebkuru citu valdnieku pasaulē. Jūsu karalis droši vien ir liels valdnieks; es nešaubos par to,kad redzu, ka viņš atsūtījis savus pavalstniekus tik tālu pāri jūrai, un esmu gatavs uzskatīt viņu par savubrāli, nevis par kungu. Kas attiecas uz pāvestu, kā par to tika runāts, tad viņam jābūt vājprātīgam, ja viņšiedomājies izdāļāt zemes, kas viņam nemaz nepieder. Ne pāvests, ne kādi apustuļi nedrīkst nevienamdāvināt svešas zemes. Un no savas ticības es neatteikšos. Jūsu dievu, kā par to tika stāstīts, nokāvuši tiepaši cilvēki, kurus viņš pats radījis. Mans dievs,» Atavalpa pamāja uz saules pusi, kas patlaban slīga aizkalnu grēdas, «vēl joprojām mīt debesīs un noraugās lejup uz saviem bērniem, sūtīdams mums savasžēlastības dāvanas. Kāpēc es dzīvu dievu mainīšu pret mirušu?»

Atavalpa vaicāja Valverdem, kas viņam dodot tiesības melst tādas blēņas, no kurienes tās viņamzināmas.

Mūks norādīja uz grāmatu, ko turēja rokā, — tur, svētajos dieva vārdos, esot rakstīts viss, ko inkadzirdējis. Atavalpa pieprasīja, lai viņam dodot paskatīties šo priekšmetu. Mūks pasniedza inkam grāmatu,kuras vāki bija aizsprādzēti ar metāla kalumiem; un inkam neizdevās to uzreiz atvērt. Valverde lūkojaviņam palīdzēt, bet Atavalpa pikti iesita mūkam pa roku un pats galu galā atvēra grāmatu. Šķita, ka viņšnemaz nebija izbrīnījies ne par papīru, ne par svešajām rakstu zīmēm. Tad inka, pašķirstījis lapas, dusmāsnosvieda grāmatu zemē, iesaukdamies: «Pasakiet jūsu biedriem, ka viņiem būs jāatbild par visu, ko tiepastrādājuši manā zemē, par to, ka darījuši pāri māniem kasikiem un izlaupījuši manu ļaužu mitekļus. Esneiešu projām no šejienes, kamēr viņi man nebūs devuši pilnīgu gandarījumu par visu netaisnību unpārestībām, kurās viņi ir vainīgi!»

Mūks sašutumā pacēla zemē nokritušo grāmatu un skrēja pie Pizarro, lai viņam ziņotu par notikušo,kliegdams: «Vai tad jūs neredzat, ka lauki pildās ar indiāņiem, kamēr mēs šeit bez elpas strīdamies ar šouzpūtīgo pagānu suni? Šajā pašā mirklī brūciet viņiem virsū! Es pasludinu jums grēku piedošanu!»

Pizarro redzēja, ka pienācis laiks rīkoties. Viņš savēcināja baltu šalli, dodams norunāto uzbrukumazīmi. Cietoksnī nodārdēja lielgabalu šāvieni, sāka rībēt bungas un skanēt taures, nogranda arkebūzu zalve.Pizarro ar saviem ļaudīm, kliegdami «Santjago ar mums!» un «Kaujiet viņus!», metās uz laukuma. Šiemkaujas saucieniem atbildēja visi spānieši — gan kājnieki, gan jātnieki, kas ar paceltiem šķēpiem unzobeniem izskrēja no paslēptuvēm un ietriecās pārsteigto indiāņu pūlī.

Laukumā sākās neaprakstāms apjukums un panika. Šāvieni starp ēkām atbalsojās ka pērkonagrāvieni, no šaujamo ieroču stobriem izšāvās liesmu mēles, un pulvera dūmu mutuļi vēlās pāri laukumam.Indiāņi šausmās metās bēgt, nezinādami, kur meklēt glābiņu. Jātnieki notrieca pie zemes un samīdījaļaudis. Indiāņi nemaz nemēģināja pretoties, turklāt viņiem lielāko tiesu nebija nekādu ieroču.

Kāds hronists gan pieminējis, ka indiāņi, nākdami uz Kahamarku, zem drānām pavilkuši biezoskokvilnas vamžus — bruņas pret bultām, slepus nesuši līdzi maišejus ar akmeņiem un lingas, kā arīsiksnas, ar ko sasiet sagūstītos spāniešus. Tomēr nav nekādu liecību, ka Peru karavīri būtu ķērušies pieieročiem.

Turpretim spāniešu zobeni zibēja bez mitas. Ieeju laukumā aizsprostoja līķu kaudzes, kavēdamasbēgšanu, visur pludoja asins straumes. Neprātīgās bailēs dzīvi palikušie, vajātāju trenkti, metās pret mūri,kas starp ēkām ietvēra laukumu, un izlauza tajā kādu simt soļu platu posmu. Pa izlauzto robu pūlis metāsprojām, taču jātnieki auļoja bēgļiem pakaļ un kapāja viņus bez žēlastības.

Atavalpa noraudzījās šausmīgajā slaktiņā kā sastindzis, apzinādamies savu bezspēcību. Ap nestuvēmdrūzmējās viņa uzticamie augstmaņi un ar saviem ķermeņiem sargāja valdnieku. Viņi metās pretimuzbrucējiem, pūlēdamies kailām rokām izraut dzelzīs kaltos jātniekus no segliem, un grieza krūtis pretimšķēpiem un zobeniem, lai upurētu savu dzīvību inkas glābšanai.

Nestuves kaujas drūzmā šūpojās virs ļaužu galvām kā kuģis vētras satrakotā okeānā, kad visapkārtkrāc bangas, šķiļas zibeņi, dārd pērkons un jūras braucēji bezspēkā noraugās dabas spēku trakošanā.

Vairāki jātnieki pūlējās izlauzties līdz nestuvēm un nodurt inku. Viņi bažījās, ka inka neaizbēg, josaule rietēja un nāca virsū tumsa. Fransisko Pizarro, to redzēdams-, pats metās drūzmā, pērkona balsīuzsaukdams: «Neviens, kam dzīvība mīļa, lai neķeras klāt inkam!» Atavalpu vajadzēja sagūstīt dzīvu parkatru cenu, citādi izjuktu viss iecerētais plāns. Pizarro izstiepa roku, lai pasargātu inku, un šajā mirklikāds no spāniešiem iecirta komandierim rokā ar zobenu. Tā bija vienīgā brūce, ko visā šajā kaujā bijaguvis kāds spānietis.

Ap nestuvēm iedegās vēl niknāks slaktiņš. Kad tika nodurti augstmaņi, kas turēja nestuves, tāssazvēlās uz sāniem, un apgāzās. Pizarro sagrāba valdnieku aiz matiem, izrava no nestuvēm un nosviedapie zemes. Kāds no karavīriem norāva Atavalpam no pieres sarkano apsēju — augstākās varas zīmi. Kāstāsta, konkistadors to ilgi gla- bajis piemiņai. Karalisko gūstekni, kam bija noplēstas arī visas drēbes,ieslodzīja turpat kādā ēkā stingrā apsardzībā.

Atavalpas sagūstīšana (pēc senas gravīras)Vēsts par inkas sagūstīšanu ātri izplatījās tālu visapkārt. Peruāņi glābās, kā varēja. Panika pārņēma

ari inkas karaspēka nometni, un karotāji izklīda kā avju bars. Cik vareniem gan jābūt baltajiem ļaudīm, javiņi, maza saujiņa, spējuši sagūstīt dzīvo dievu, Saules dēlu! Viens no indiāņu augstmaņiem vēlāk par tobija teicis: «Kāds gan tur brīnums, ka mūsu ļaudis zaudēja jēgu, kad viņi redzēja asinis straumēm plūstamun dievināto inku gūstā krītami»

Kad spānieši šajās asins dzīrēs vairs nespēja cilāt zobenus un viņu zirgi mijkrēslī aizvien biežākklupa, viņi sāka ņemt gūstekņus. Kauja bija ilgusi tikai vairāk par pusstundu, taču šajā īsajā laika sprīdītika izšķirts Peru liktenis un gāzta inkas kundzība. Pēc dažādu avotu ziņām, šajā aukstasinīgi ieplānotajāslaktiņā gājuši bojā divtūkstoš līdz desmittūkstoš peruāņu, gūstā krituši kādi trīs tūkstoši. Spānieši nebijacietuši ne mazākos zaudējumus, ja neskaita nejauši savainoto virspavēlnieku.

Tā bija brīnišķīga uzvara. Kā lai te nerunā par dieva žēlastību? Hronists Naarro pat apgalvojis, kaslaktiņa laika virs Kahamarkas bijusi redzama apbrīnojama parādība, kas galīgi pārbiedējusi indiāņus.Pie debesīm parādījusies starojoša sieviete ar bērnu uz rokas un tai līdzās jātnieks baltās drānās uz spožibalta kaujas zirga — drošsirdīgais karotājs svētais Jēkabs, spāniešu aizgādnis kaujas laukā. Ar savuliesmojošo zobenu viņš satriecis neticīgos un salauzis to pretestību. So brīnumu apliecinājuši trīs ordeņabrāli, kas tur bijuši klāt, un vēlāk to apstiprinājuši arī daudzi indiāņi.

inka gūstā Atavalpa uzvaras mielastu, — Bagātais laupījums. — Inka — burvju atslēga iekarotāju rokās. —

Virakočas dēli alkatīgi laupītāji. — Ja nu par zeltu varētu nopirkt brīvību! — Gūsieknis vēl joprojāmvalda. — Vaskara nāve.

Uznāca nakts. Kauja bija beigusies, un tikai lāpu sarkanīgā, nemierīgā gaisma krita uz sastingušajiemlīķiem Kahamarkas laukumā. Konkistadori turpat netālu vienā no plašajām telpām sēdās pie mielastagaldiem, slavēdami dievu to kungu, kas viņiem devis tik spožu uzvaru.

Pizarro apsēdināja sev blakus dižciltīgo gūstekni, iepriekš iedevis viņam jaunas drānas saplosītovietā. Inka, likās, neaptvēra savu traģisko likteni vai arī, sasprindzinājis gribasspēku, pūlējās izliktiesmierīgs. Tomēr viņš tikpat kā nepieskārās uzvarētāju ēdienam un dzērienam — Spānijas vīnam, kas,līdzīgi asinīm, tumši sarkans zalgoja nolaupītajos zelta kausos.

Spāniešu virspavēlnieks, manīdams gūstekņa skumjas, viņu liekulīgi mierināja. Viņam neesot kokaunēties. Inku esot piemeklējusi nelaime tāpēc, ka viņš stājies ar bruņotu spēku pretim baltajiem vīriem.Viņi esot nākuši šajā zemē sludināt Kristus mācību, un neesot nekāds brīnums, ka spānieši uzvarējuši, joviņus sargājusi patiesā dieva roka. Debesis esot gribējušas, lai lepnais pagānu valdnieks tiktu pazemotāpar naidīgo izturēšanos pret spāniešiem un par svētās grāmatas zaimošanu. «Kristiešu dievs tevi sodījisun nodevis mūsu rokās. Tomēr nebaidies nenieka, spānieši ir augstsirdīgi un neatriebjas ienaidniekiem.Uzvarētos mēs saudzējam un karojam tikai ar tiem, kuri paši mums piesaka karu. Mēs pat tadnepazudinām ienaidniekus, kad tas ir mūsu spēkos, mēs viņiem piedodam.»

Spānieši taču esot palaiduši. va]ā sagūstītos kasikus gan pie Tumbesas, gan citās vietās, kaut ganviņi pelnījuši nāvi, jo ķērušies pie ieročiem un uzbrukuši baltajiem. Tomēr viņi izglābuši savu dzīvību,solīdami, ka vairs nedarīšot nekā ļauna nevienam kristīgajam. Tāpat kristīgie rīkošoties ar inku.

Atavalpa, klausīdamies šajos liekulīgajos vārdos, varēja iebilst, ka nesenais slaktiņš gan neliecinapar žēlsirdību, taču viņš izlikās bezrūpīgs un atzina, ka esot kļuvis mainīgās kara laimes upuris. Inka esotpat brīnījies, cik veikli spānieši viņu sagūstījuši visa karaspēka priekšā. Viņš piebildis, ka esot zinājispar spāniešu izkāpšanu Peru krasta un par viņu gaitām, taču neesot turējis viņus par vērā ņemamiempretiniekiem. Viņš būtu varējis viegli pieveikt atnācējus jau tad, kad viņi nākuši pāri kalniem, taču viņamgribējies paša acīm paskatīties, kas tie ir par ļaudīm. Tāpēc viņš |avis tiein ierasties zemes iekšienē, laitad paņemtu viņu ieročus un zirgus un viņus pašus nonāvētu.

Tomēr grūti ticēt, ka gudrs valdnieks, atrazdamies gūstā, būtu tik atklāti izpaudis savus slepenosnodomus. Spāniešu vēsturnieki, izkropļodami faktus, visādi mēģinājuši apvainot Atavalpu nodevībā,asinskārā un viltībā un tā novelt atbildību no konkistadoriem par. viņu iebrukumu svešā zemē, neģēlīgonodevību pret inku un vēlākajām zvērībām.

Pirms došanās pie miera Pizarro uzrunāja karavīrus, apsveikdams viņus ar uzvaru — brīnumu, kospāniešiem dāvinājusi debesu vara. Tā taupot viņu dzīvības diženiem darbiem. Lai tad nu karavīri esotmodri, lai posteņi un patruļas vērīgi uzmanot apkārtni, lai neviens neaizmirstot, ka spānieši iegājuši tāluvarenas valsts vidienē. Ienaidnieks vēl neesot satriekts, tas esot stiprs un viltīgs, un jebkuru brīditrompetes signāls varot modināt 110 snaudas guļošos. Taču Peru karavīri nedomāja par uzbrukumu,tālumā kalnos varēja dzirdēt tikai žēlas vaimanas. Tur indiāņi apraudāja savu valdnieku.

Nākamajā rītā Pizarro pavēlēja ar gūstekņu palīdzību savākt un aprakt kritušos, kurus spānieši jaubija aplaupījuši, noraujot rotas lietas un dārgos apģērbus.

Kādi trīsdesmit jātnieki devās uz inkas vasaras mītni pie karstajiem avotiem, lai sagrābtu karalaupījumu, iznīcinātu pamestos ieročus un izklīdinātu karaspēku, kas tur vēl uzturējās. Viņi nekurnesastapa nekādu pretestību, jo inkas karavīri, jauni, spēcīgi, labi apbruņoti ļaudis, pēc sava valdniekasagūstīšanas bija galīgi zaudējuši dūšu. Viņiem nebija pavēlnieka, kas viņus vestu kaujā.

Spānieši atgriezās no avotiem ar bagātīgu laupījumu un gūstekņiem. Konkistadori brīnījāsnenobrīnīda- mies par smagajiem zelta un sudraba traukiem, bļodām, krūzēm, biķeriem, ogļu traukiem uncitiem priekšmetiem, ko bija lietojis inka un viņa augstmaņi, un par četrpadsmit milzīgiem smaragdiem.Zelta bijis astoņdesmittūk- stoš peso, sudraba —- septiņi tūkstoši marku (vienas sudraba markas vērtība— 230 gramu zelta). Pārvestie dārgumi lieliski papildināja dārglietu krājumu, kas bija iegūts, aplaupotslaktiņā nogalinātos augstmaņus.

Pašā pilsētā konkistadori atrada noliktavas, kas bija līdz griestiem piekrautas ar smalkiem lieliskikrāsotiem vilnas un kokvilnas audumiem. Ikviens spāniešu karavīrs varējis ņemt, cik vien paticis, unnemaz nemanījuši, ka kaut kas aiznests, — audumu bijis tik daudz, ka ar tiem varētu piekraut vairākuskuģus.

Laupītāji izložņāja ari visas mājas Kahamarkā un pievāca visu, kas gadījās pa rokai, kā arī aplaupījadaudzos gūstekņus, kas bija atdzīti no inkas vasaras mītnes. Arī tempļos iekarotāju rokās krita krietnslaupījums. Taču tas tikai iekvēlināja viņu alkatību.

Bez tam spānieši netālu no karstajiem avotiem bija atraduši ganu uzraudzībā milzīgos barosganāmies lamas — «peruāņu aitas», kā tās iedēvēja iekarotāji. Konkistadori dzina uz pilsētu šos rūpīgisaudzētos dzīvniekus un dažu reizi nokāva pa simt piecdesmit dienā. Ēdamā nu bija papilnam.

Gūstekņu bija tik daudz, ka spānieši nezināja, ko lai ar tiem iesāk, un sprieda, ka tos vajagot vai nunogalināt,

Māja Kahamarkā, kur mitinājies sagūstītais Aiavalpu (pēc senas gravīras)vai vismaz nocirst tiem rokas, lai padarītu tos nekaitīgus un tā iebiedētu visu zemi. Sis

necilvēciskais priekšlikums skaidri liecina, kādi rupji slepkavas bija sapulcējušies zem Pizarro karogiemnest žēlsirdības un priecas mācību pagāniem.

Taču Pizarro bija gudrāks. Sagūstītos ļaudis sadzina laukumā, un ikviens kristīgais varēja sevizvēlēties kalpus un kalpones pēc patikas. Pārējiem viņš pavēlēja atgriezties mājās un pavēstīt, ka Peruzemē ieradušies varenie baltie ļaudis, kas solījuši nedarīt nevienam nekā ļauna un tagad te valdīšot.

Pats valdnieks — sapa inka palika gūstā un pārvērtās par burvju atslēgu iekarotāju rokās, ar kuraspalīdzību varēja atdarīt visas durvis, piepildīt visas vēlēšanās, pakļaut visu milzīgo valsti.

Pifcar.ro labprat būtu devies uz Saules bērnu zemes galvaspilsētu Kusko, taču ceļš bija tāls unkaraspēks niecīgs. Ka lai dodas vēl tālāk nepazīstamajā zemē ar tik vērtīgu ķīlnieku? Vai tikai peruāņinemēģinās to atbrīvot? Par katru cenu vajadzēja saņemt pastiprinājumus no piekrastes. Uz Sanmigeluaizsteidzās vēstneši ar uzvaras ziņu un uzdevumu — noskaidrot, kad sagaidāmi papildspēki no Panamas.

Pizarro par godu uzvarai pavēlēja uzbūvēt Kahamarkas laukumā baznīcu. Bez tam konkistadoričetrās dienās apmeta ap galveno laukumu divpadsmit pēdas augstu nocietinājumu valni, lai pasargātos nopēkšņiem uzbrukumiem.

Kahamarkā bija atdzīti arī inkas kalpi, galminieki, daudzās sievas un kalpones. Viņi visi lūdzās, laiviņus laižot pie valdnieka, jo visa viņu dzīve kopš dzimšanas esot veltīta kalpošanai inkam, — citādiviņiem lemta nāve.

Fransisko Pizarro pāris desmitiem atnācēju atļāva palikt pie gūstekņa, bet pārējos aizraidīja projām;

un viņi drīz vien padarīja sev galu. Konkistadoru virspavēlnieks pūlējās izturēties pret Atavalpu pēciespējas laipnāk un saudzīgāk, lai nesatricinātu viņa autoritāti, — tā bija spāniešu varas ķīla.

Paskatīties uz sagūstīto valdnieku un baltajiem svešiniekiem nāca tūkstošiem ļaužu no apkārtējāmpilsētām un ciematiem. Viņi nespēja aptvert, kā Saules clēls varējis krist gūstā, un drebēja spāniešupriekšā māņticīgās bailes. Tā drebēja visa Peru, ko māca šausmas un izmisums. Inku zeme sastinga kānāvīgi ievainots dzīvnieks, juzdams savās miesās iecirstus plēsoņas nagus, un gaidīja liktenīgo triecienu.Labi organizētais valsts aparāts joprojām darbojās kā agrāk, ikviens inkas vārds, ikviena pavēle vēljoprojām bija likums. Bet inka atradās svešinieku gūstā, un peruāņiem, tāpat kā nesen actekiem Meksikā,šķita, ka šie baltie, bārdainie vīri cēlušies no dieviem, ir dievu sūtņi. Ne velti Atavalpas sūtnis,apsveikdams Pizarro tūliņ pēc viņa ierašanās Kahamarkā, bija godbijīgi nometies ceļos konkistadoruvirspavēlnieka priekšā un ar pieri pieskāries zemei, uzrunādams Pizarro par «Virakočas dēlu». Virakočuperuāņi godināja kā debesu dievu, zibeņu metēju un mākoņu ganītāju, kurš iz- niris no jūras putām. Toattēloja ar baltu seju un gaišiem, zeltainiem matiem. Lielgabalu un arkebūzu šāvieni šķita līdzīgi pērkonagrāvieniem, un šis apstāklis kopā ar pēkšņo uzvaru nostiprināja peruāņos priekšstatu par spāniešiem kāpar Virakočas dēliem.

Taču dižciltīgais gūsteknis izbrīnījies vēroja, cik kārī- giem skatieniem šie svešie, bārdainie vīri —Virakočas dēli aplūko zelta lietas, kā mantkārē drebošām rokām cilā ikvienu spožo priekšmetu. Pamazāminka atskārta, ka balto svešzemnieku dievs ir nevis Jēzus Kristus, svētā jaunava vai Santjago, bet ganspožais, dzeltenais metāls, ka šie iebrucēji alkst pēc zelta, ka zelta dēļ viņi gatavi saplosīt cits citu, kanav hekā pasaulē, ko viņi nebūtu ar mieru apmainīt pret zeltu. Viņu sagrābuši cilvēki, kuri par zeltu ir armieru atdot un nodot visu, kas ir uz pasaules. Kā gan tādas nevērtīgas mantas dēļ varēja zaudēt prātu unkļūt par zvēriem?

Bet ja nu par zeltu varētu nopirkt brīvību? Inka nedrīkstēja kavēties. Tepat netālu — Andramarkāuzticamu sargu uzraudzībā ieslodzījumā mita viņa brālis — gāztais inka Vaskars, likumīgais troņapretendents, kas varēja izmantot sāncenša gūstu, piekukuļot sardzi, izkļūt brīvībā un no jauna ieņemt troni.

Atavalpa būtu varējis kaut kādā veidā aizsūtīt slepenu pavēli savam karaspēkam — mesties kaujā uniznīcināt svešiniekus! Taču viņš vilcinājās — vai nu baidīdamies par savu dzīvību, vai arī atcerēdamiesliktenīgo pareģojumu par inku valsts bojā eju. Drausmas nojautas un bailes stindzināja sagūstītā valdniekagribu. Vienīgā viņa cerība palika uz izpirkšanos. Zelts, ko tik ļoti kāroja iebrucēji, varbūt atvērs cietumadurvis.

Kādu dienu Atavalpa ieminējās Pizarro, ka viņš varētu noklāt savas istabas grīdu ar biezu zeltakārtu, ja vien viņu palaistu brīvībā. Spānieši, to dzirdēdami, neticīgi iesmējās un nekā neatbildēja. Tadgūsteknis ar zināmu uzsvaru teica, ka nevis apklāšot grīdu, bet gan piepildīšot istabu ar zeltu tik augstu,cik varēšot pasniegties ar roku. To sacījis, viņš pastiepās uz pirkstgaliem un pielika roku pie sienas.

Visi izbrīnījušies paskatījās uz inku, turēdami viņa vārdus par tukšu dižošanos. Ko gan nesasolagūstekņi, lai tikai atgūtu zaudēto brīvību?

Pizarro šaubījās, apsvērdams šo priekšlikumu. Viņš jau bija daudz ko redzējis no Peru bagātībām,saklausījies visādus brīnumu stāstus. Arī Atavalpa bija stāstījis viņam par bagāto galvaspilsētu Kusko,kur tempļu sienas sedzot zelta plāksnes un grīdas izliktas ar zelta ķieģeļiem. Derētu pievākt šo zeltu, kopiedāvāja gūsteknis un kas tagad pats nāca spāniešu rokās, iekām peruāņi to nav paslēpuši.

Virspavēlnieks galu galā nolēma pieņemt gūstekņa piedāvājumu un uzvilka sarkanu svītru uz sienasinkas norādītajā deviņu pēdu augstumā. Telpa, kurā notika sarunas, bijusi kādas septiņpadsmit pēdas plataun divdesmit divas pēdas gara (5,2X6,7 m). Tā nu bija jāpiepilda ar zeltu, tomēr abas puses vienojās, kadažādās zeltlietas, trauki, statujas, vāzes un citi izstrādājumi iepriekš netiks pārkausēti stieņos. Bez taminka apņēmās divas reizes piepildīt ar sudrabu -blakus esošo mazāko istabu un prasīja divus mēnešuslaika, lai izpildītu šo solījumu.

Neviens neticēja, ka inka to spēs. Tāpēc Pizarro tik droši solīja palaist gūstekni brīvībā, ja tas

sagādās tik milzīgu daudzumu zelta. Ataicinātais notārs par šo vienošanos uzrakstīja aktu, kas apliecinājanoslēgto darījumu. Dokumentu apzīmogoja ar karaļa zīmogu.

Tūliņ pēc vienošanās noslēgšanas Atavalpa nosūtīja vēstnešus uz visām lielākajām Peru pilsētām arpavēli — iztukšot dārgumu krātuves, noņemt tempļos un pilīs zelta un sudraba plāksnes, savākt dārgostraukus un rotas lietas un visu to nekavējoties nogādāt uz Kahamarku! Zeltu vajadzēja nest vismazdivtūkstoš vīriem, bet sudrabu — nesējiem vēl daudz lielākā skaitā.

Pizarro vaicāja, cik ilgā laikā vēstneši sasniegšot Kusko. Inka atbildēja, ka steidzīgos gadījumosziņa tiekot nesta no vienas stacijas uz otru, skrējējiem mainoties, un tad tā sasniedzot galvaspilsētu piecāsdienās. Ja turpretim sūtņi skrienot paši visu ceļu, tie nonākot Kusko pēc piecpadsmit dienām.

Inka gūstā baudīja zināmu brīvību — viņam bija ierādītas vairākas ērtas telpas, ko, protams, stingriapsargāja. Pie dižciltīgā gūstekņa ļāva uzturēties viņa iemīļotajām sievām un augstmaņiem. Viņšizklaidējās, spēlējot kauliņus un šahu, ko viņam iemācīja spānieši. Sagūstītais valdnieks lietoja zelta unsudraba traukus, tērpās smalkās vilnas drānās, kas mirdzēja ķā zīds un ko viņš bieži mainīja.

Pie gūstekņa varēja ierasties arī apmeklētāji, un tā katru dienu šurpu nāca dižciltīgi ļaudis,izteikdami gūsteknim savu līdzjūtību un nesdami viņam dāvanas. Pirms apmeklētāji pārkāpa inkas istabasslieksni, viņi novilka sandales, uzvēla plecos kādu smagumu un tā, zemu nolie- , kušies, .basām kājām,skūpstīja valdniekam rokas, kājas

Alavalpa gūstā (pēc Pomas de Ajalas hronikas)un apmetņa malu, visādi parādīdami viņam cieņu un padevību. Neapbruņotais gūsteknis vēl joprojām

valdīja milzīgajā valsti.Hronisti stāsta, ka Pizarro kopā ar garīdznieku Val- verdi mēģinājuši piegriezt Atavalpu kristīgajai

ticībai. Gūsteknis uzklausījis priecas mācību ar šķietamu uzmanību, taču jaunā ticība viņu neesot sevišķiaizkustinājusi.

Gūstekņa brālis Vaskars joprojām atradās ieslodzījumā. Uzzinājis, ka spānieši sagūstījuši viņasāncensi un par zeltu apsolījuši to atbrīvot, Vaskars no savas ieslodzījuma

vietas pavēstīja Pizarro, ka došot divreiz vairāk dārgumu, ja spānieši nogalināšot sagūstītoAtavalpu. Tas taču nemaz neesot likumīgais Peru valdnieks, turklāt neesot nekad dzīvojis Kusko unnezinot, kādas tur esot bagātības un kur tās atrodoties.

Atavalpa, šķiet, bija uzzinājis par šo priekšlikumu. Bez tam Pizarro paziņoja viņam, ka esot

nodomājis atvest Vaska.ru uz Kahamarku, izmeklēt abu troņa tīkotāju strīdu un izšķirt, kuram vairāktiesību pārvaldīt milzīgo valsti. Atavalpa, pēc dažu hronistu liecības, slepus aizsūtījis saviempiekritējiem pavēli nogalināt brāli, lai atbrīvotos no bīstamā sāncenša. Vaskars, likumīgais Peru troņamantinieks, noslīcināts Andramarkas upē. Pirms nāves Vaskars saucis, ka baltie vīri atriebšot viņa nāviun viņa sāncensis arī ilgi vairs nedzīvošot.

Pizarro negribēja ticēt ziņai par Vaskara nāvi — inkas brāli neviens neesot drīkstējis nogalināt,Atavalpa esot atbildīgs par Andramarkas gūstekņa dzīvību. Tomēr spāniešiem nebija nekādu pierādījumupar Atavalpas līdzdalību šajā slepkavībā, un viņš pats apgalvoja, ka Vaskaru nogalinājuši cietumsargi bezviņa ziņas.

Vaskara nāve nāca par labu arī iekarotājiem, jo bija gājis bojā valdnieks, kurš varētu organizētpretestību iebrucējiem, ja vien izkļūtu brīvībā.

sirotāji pārstaigā inku zemi Ernando Pizarro viru gailas. — Pačakamakas lem- pils. — Karavadonis Caikučima konkistadoru

gūstā. — Spāniešu sūtņt Peru galvaspilsētā Kusko. — Tempļu izlaupīšana. — Almagro karaspēks ierodasKahamarkā.

Pagāja vairākas nedēļas, kopš Atavalpas sūtņi bija devušies pēc zelta un sudraba. Taču attālumi bijalieli un nastas — smagas, tāpēc konkistadoriem šķita, ka dārgumi krājas pārāk lēni. Viņu mantkārība unnepacietība auga augumā. Viņi pat sāka turēt gūstekni aizdomās, ka viņš tīšam vilcinoties, lai varētusazināties ar attālākajiem novadiem un organizēt sacelšanos.

Pizarro ieminējās par savām bažām inkam un pat norādīja vietu, kur pulcējoties apbruņotisazvērnieki, —netālo Gvamačučo pilsētu. Atavalpa izbrīnījies un sašutis noraidīja nepamatoto apsūdzību:«Neviens mans pavalstnieks bez manas atļaujas neiedrošināsies ķerties pie ieročiem vai pat pirkstupakustināt. Es taču esmu jūsu varā. Vai tad jūs nelemjat par manu dzīvību, un vai var būt kāds labāksgalvojums manai uzticībai?»

Nesējiem ar smagajām zelta nastām jāpavadot ceļā vairākas nedēļas. Spānieši varot sūtīt uz Kuskopaši savus ļaudis. Inka došot viņiem līdzi pavēli provinču pārvaldniekiem, lai tie bez jebkādām ierunāmizpilda ikvienu spāniešu rīkojumu. Baltie vīri pašu acīm redzēšot, ka nekur netiekot gatavots uzbrukumsun ka inkas ļaudis nevilcinoties ar zelta piegādi.

Fransisko Pizarro piekrita šim priekšlikumam un nosūtīja savu brāli Ernando ar divdesmit jātniekiemun kājnieku vienību uz Gvamačučo. Spāniešus šajā pilsētā uzņēma ļoti laipni. Viņi, pārliecinājušies, ka tevalda miers un nekur nepulcējas karavīri, saskaņā ar virspavēlnieka pavēli devās tālāk uz Pačakamaku —pilsētu okeāna piekrastē vairāku simtu ligu atstatumā uz dienvidiem no Kahamarkas. Ceļojums pāriaugstām plakankalnēm un kalnu grēdām bija ļoti grūts. Par laimi, spānieši lielā posmā varēja izmantotceļu, kas veda uz Kusko. Ernando Pizarro sajūsmā teicis, ka «kristīgajā pasaulē nekas krāšņuma ziņānevarot līdzināties šim lielajam ceļam pāri Sjerrai». Dažviet stāvajās kalnu nogāzēs bija iecirstipakāpieni un gar ceļa malām no akmeņiem sakrauts aizsargmūris. Uz šī ceļa pāri upēm veda koka undažviet arī akmens plākšņu tilti. Dažviet aizās trakoja tik mežonīgas straumes, ka tām pāri varēja tiktvienīgi pa uzkarinātiem tiltiem.

Spānieši, redzēdami, cik nedroši tie izskatās, ilgi vilcinājās, iekām uzdrošinājās spert kāju uz tiem.Garie, līganie, lauvās uzkarinātie tilti ar kārklu klūgu pinumu la šūpojās, ka spāniešiem, lūkojoties dziļilejā putās sakultajā straumē, reiba galva. Taču viņi visi tika pāri upēm bez nelaimes gadījumiem, jo šievieglie tilti droši spēja nest lielus smagumus.

Kalnos indiāņu uzraudzībā ganījās lieli lamu bari, ko rūpīgi kopa un pārvietoja plašajās ganībās pēcstingri noteikta plāna. Biezi apdzīvotajā plakankalnē, kur netrūka lielu ciematu un pilsētu, bija labiattīstīta zemko-

plba. Dziļajās, siltajās ielejās kā paradīzē ziedēja un smaržoja krāšņi tropu augi. Gan līdzenumos,gan kalnu nogāzēs bija iekārtotas lieliskas apūdeņošanas sistēmas, un apūdeņotajās terasēs ziedēja puķesun brieda bagātīga kukurūzas, augļu un sakņu raža.

Iekarotājus pēc inkas pavēles visur sagaidīja ļoti draudzīgi, ar dziesmām un dejām, ierādījanaktsmītnes, apgādāja viņus ar pārtiku un čiču, kā ari deva viņiem līdzi tālākajā ceļā nesējus, kas uzmuguras stiepa viesu nastas.

Pēc vairāku nedēļu ilga ceļojuma Ernando Pizarro beidzot ieradās lielajā Pačakamakas pilsētā. Telīdzās Saules templim bija uzcelts templis Pačakamakam, pasaules radītājam. Uz šo templi plūdasvētceļotāji ar dāvanām no visas plašās Peru, tik liela bija tā slava. Inkas, iekarodami šo zemi, jau bijaatraduši Pačakamakam veltītus altārus un turēja par labāku neaizliegt šā dieva godināšanu.

Pačakamakas templis — milzīga akmens celtne izskatījās pēc cietokšņa, bet bija apjumts ar vieglu

salmu jumtu, kas sargāja no saules, jo* lietus šajos novados lija retu reizi.Peruāņi ticēja, ka neviens, atskaitot priesterus, nevarot ieiet šā tempļa altārtelpā, kur atrodoties

dieva — pasaules radītāja tēls. Svētuma zaimotājam tūdaļ jāmirstot. Kad Ernando Pizarro mēģināja iekļūttemplī, viņu pie vārtiem aizturēja sargi. Konkistadors tos rupji atgrūda, uzsaukdams, ka neesot nācis tiktālu, lai viņu varētu aizkavēt kāda indiāņu priestera roka. Spānieši ar varu izlauzās cauri vārtu ejai uniznāca plašā laukumā, kur kalna galā atradās svētnīca. Tas durvis rotāja koraļļi, tirkīzi un citi kristāli. Arīšeit indiāņi stājās konkistadoriem ceļā, liegdami ieeju templi.

Šajā mirklī sākās zemestrīce un spēcīgs apakšzemes grūdiens satricināja klintis un tempļa mūrus.Indiāņi, labi pazīdami Andu zemestrīču drausmīgo spēku, paniskās bailēs metās ārā no ēkām un izklīda.Viņi nemaz nešaubījās, ka sadusmotais dievs apraks nelūgtos svešzemniekus zem drupām vai arī satriekspīšļos ar zibeni un pērkonu.

Ernando Pizarro bez bailēm atrāva vaļā tempļa durvis un ar saviem ļaudīm iegāja nelielā, tumšātelpā, nevis krāšņā, ar zeltu un sudrabu rotātā zālē, kā to bija iedomājušies spānieši. Grīda un sienas odapēc asinīm — te dievam nesa upurus. Dieva tēls — šausmīga koka statuja ar cilvēka galvu atradās telpastālākajā stūrī. Spānieši satvēra dieva tēlu, iznesa to uz laukuma un sadragāja gabalu gabalos. Taču zemeneatvērās un neaprija nekaunīgos svešzemniekus, un neatskanēja pērkona grāvieni. Indiāņi nosprieda, kabaltie karavīri paši ir kāda dieva dēli vai dievi un neviens neiespēj viņiem pretoties. Spāniešus sākagodināt kā pārdabiskas būtnes un uzlūkot ar māņticīgām šausmām.

To izmantodami, konkistadori templī no akmeņiem un javas uzmūrēja lielu krustu un pūlējās piegrieztindiāņus Kristus mācībai. Taču viņi nebūt neaizmirsa arī zemes lietas un lūkoja savākt pēc iespējas vairākzelta. Priesteri, uzzinājuši par svešinieku nodomiem, bija slepeni aprakuši lielāko daļu kārotā metāla —un to atrada tikai vēlāk.

Tomēr Ernando Pizarro laupījuma vērtība sasniedza gandrīz astoņdesmittūkstoš peso de oro (ap 380kg zelta). Tā bija milzu summa, kas pilnīgi atsvērtu ceļā pārdzīvotās grūtības, ja vien zelts jau nebūtukļuvis spāniešiem ikdienišķs.

Uzturēdamies Pačakamakā, Ernando Pizarro uzzināja, ka Hauhas pilsētas tuvumā apmeties Atavalpaspieredzējušais karavadonis Čalkučima ar trīsdesmit pieciem tūkstošiem karavīru. Konkistadori nolēmasagūstīt čalkučimu inkas vārdā un aizvest viņu uz Kahamarku. Viņi vairākkārt uzaicināja karavadoni uzsarunām, bet tas, nojauzdams briesmas, no tikšanās allaž izvairījās. Tāpēc spānieši pāri kalniem steidzāsuz Hauhu. Ceļš bija vēl grūtāks nekā agrāk, uz augstajām pārejām bieži sniga sniegs, turklāt zirgiem uzakmeņiem galīgi nodila pakavi. Dzelzs nekur nebija atrodama, vienīgi zelts un sudrabs; un Pizarropavēlēja apkalt zirgus ar sudraba pakaviem. Hauhas pilsēta, pēc hronistu liecībām, bija ļoti liela unskaista, ar taisnām ielām. Ta atradās jaukā, ļoti auglīgā, biezi apdzīvota upes ielejā, kur valdīja mērensklimats. Visapkārt šai pilsētai bija daudzi ciemati.

Hauha Pizarro vēlreiz uzaicināja Čalkučimu uz sarunām. Karavadonis beigu beigās ieradās spāniešunometnē ar greznu svītu. Konkistadoru komandieris inkas vārdā pavēlēja karavadonim savākt pēciespējas vairāk zelta un sekot viņam līdzi uz Kahamarku.

Čalkučima pēc Atavalpas sagūstīšanas bija ilgi šaubījies, vai nevajadzētu mēģināt atbrīvot gūstekniun vai tādu rīcību valdnieks atzīs par labu, un galu galā nekā nebija uzsācis. Tagad viņš sekoja baltajiemsvešiniekiem, bet viņa karaspēks, palicis bez pavēlnieka, drīz vien izklīda — tāpat, kā Atavalpas pulki;un tā konkistadori bez kaujas guva vēl vienu lielu uzvaru. Pēc Čalkučimas pavēles viņa ļaudis savāca uņstiepa līdzi trīsdesmit nastas zelta un četrdesmit nastas sudraba.

Augstmaņi godbijīgi nesa sagūstīto karavadoni nestuvēs, un tauta ceļā sumināja valdnieka mīluli.Taču Čalkučimas spožums izgaisa tajā mirklī, kad viņš ieradās pie inkas — basām kājām, ar nastu, uzmuguras. Vecais karavīrs, ieraudzījis valdnieku, pacēla rokas pret debesīm un sauca: «Ja es te būtu bijis,tas nebūtu noticis!» Nometies ceļos, viņš rūgti raudāja un skūpstīja inkas rokas un kājas. TurpretimAtavalpa neizrādīja nekāda prieka un izturējās pret Čalkučimu tikpat valdonīgi un dzedri kā pret citiem

saviem pavalstniekiem. Tie pat gūstā kritušajam valdniekam izrādīja ārkārtīgu godbijību un godināja viņukā dievu.

Maija otrajā pusē atgriezās arī trīs spāniešu sūtņi, kas bija devušies uz Peru galvaspilsētu Kusko.Visu garo ceļu indiāņi viņus nesa guļamtīklos vai nestuvēs. Nesēji, izvietoti gar lieliski iekārtoto platoceļu, mainījās pēc zināma attāluma, tā ka sūtņi ceļoja ar lielām ērtībām. Visur viņus godināja kā augstākasbūtnes. Kusko viņiem ierādīja greznus mitekļus un izpildīja visas viņu vēlēšanās.

Sūtņi uzturējās Kusko vairāk nekā nedēļu, taču nebija paspējuši visu apskatīt — tik liela, krāšņa unbagāta bija šī pilsēta. Brīnišķīgajos tempļos un pilis viņi atrada neskaitāmus dārgumus.

Saules templi klāja zelta plāksnes tiklab no ārpuses, tā arī no iekšpuses. Zelts, sudrabs undārgakmeņi rotāja ari tempļa durvis un sienas. Plašās zālēs zelta sēdekļos dārgakmeņos rotātos tērpossēdēja inkas senču mūmijas. Kusko bija pamestas, neapdzīvotas pilis, kur, pēc indiāņu ticējumiem, piezelta traukiem pusnaktīs nākot mieloties senču gari.

Tempļu un Saules jaunavu klosteru dārzos līdzās krāšņajām, ziedošajām puķēm un kokiem smalkos,no sudraba bēdinātos stiebros šūpojās smagas zelta kukurūzas

Pciuāņu mūmilas, kas atrastas kapenēs (pēc vecām gravīrām)vālītes. Zelta putni un visvisādi zvēri ar smaragda acīm lūkojās strautu dzidrajos ūdeņos.Ieraudzījuši šos neaprakstāmos dārgumus un apreibuši no verdziskās godināšanas, visi tris

konkistadori, rupji, tumši iekarotāji, vairs neslēpa savu alkatību un sāka izturēties pret indiāņiem un viņudižciltīgajiem ar vislielāko nekaunību. Viņi nekaunējās pat ielauzties Saules klosterī un uzmāktiessvētajām jaunavām. Par šādu noziegumu draudēja nāves sods, taču sūtņus sargāja inkas rīkojums paklausītviņiem visās lietās.

Suti,ii saka izlaupīt tempļus un pavēlēja noņemt no Saules tempļa sienām zelta plāksnes, kā arīizlauzt karnīzes ar zelta rotājumiem. Indiāņi skaļi kurnēja, ka tiekot apgānīts pats galvenais Peru templis— Saules svētnīca, Kusko lepnums un gods.

Kā stāstā hronists, vienā Kusko mājā — trīssimt soļu garumā no viena stūra līdz otram — bijis zeltaparkets. No tā paņemtas septiņsimt plāksnītes, katra piecsimt peso vērtībā. No kādas citas ēkas iznestszelts apmēram div- simttūkstoš peso vērtībā.

Dārgumus uz Kahamarku nesa vesela karavana indiāņu. Zelta vien bijis divsimt saiņu, ko katrunesuši četri indiāņi, bet sudraba bijis daudz vairāk. Atnesto dārgumu ierakstīšana sarakstos ilgusi veselumēnesi. Atavalpa apmierināts vēroja, kā aug dārgumu kaudze un tuvojas viņa atbrīvošanas stunda.

Bet tad atgadījās kaut kas tāds, ko gūsteknis nebija paredzējis. Kahamarkā ieradās Almagro arieverojamiem papildspēkiem. Ar lielām pūlēm viņš bija salīdzis trīs kuģus un simt piecdesmit vīrus unatstājis Panamu. Pa ceļam viņa flotili bija panācis burinieks ar karavīriem no Nikaragvas, tā ka Almagrorīcībā galu galā bija simt piecdesmit kājnieku un piecdesmit jātnieku. Kuģus vadīja pieredzējušais

stūrmanis Ruiss. 1532. gada decembra beigās visi Almagro kuģi sasniedza Sanmigelu. Tur viņš uzzinājabrīnumainas vēstis par Pizarro gājienu pāri kalniem, inkas sagūstīšanu un milzīgo izpirkumu, ko apsolījisgūsteknis.

1533. gada februāra vidū Almagro karaspēks ieradās Kahamarkā, un abi karavadoņi sirsnīgiapkampās visu ļaužu priekšā, likdami saprast, ka agrākās nesaskaņas aizmirstas.

salaupīto dārgumu dalīšana Ko gan svešzemnieki darīs ar saules metālu? Mākslas darbu pārkausēšana. — Dāvanas Spānijas

karalim. — Pizarro ar brāļiem sagrāb) laupījuma lauvas tiesu. — Ko darīt ar inku?Atavalpa ar šausmām noraudzījās, ka viņa zemei uzbrucis jauns siseņu bars, ka ienaidnieku spēki

vairojas. Pie debesīm tieši tajā laikā bija parādījusies spoža komēta, nelaimes vēstnese. Inka, touzlūkojis, iesaucās: «Tāda pati zīme parādījās pie debesim arī īsi pirms mana tēva Vainas Kapakanāves!» Tā vēstījot, ka inku zemē miršot kāds no dižciltīgajiem.

Kopš tās dienas, ļaunās zīmes ietekmēts, Atavalpa iegrima drausmās priekšnojautās, padevās savamliktenim.

Viņam šķita, ka Peru uzbrukuši tumsas gari, ļauni dēmoni, kam nav iespējams pretoties, ka viņam unviņa tautai draud neizbēgama bojā eja. Svešie laupītāji iztukšoja dārgumu krātuves, izlaupīja tempļus,pilis un klosterus. Nelaimes satriektais Atavalpa to visu noskatījās bezdarbībā. Viņam vajadzēja tikaipamāt ar pirkstu, lai simti tūkstoši labi apbruņotu karavīru mestos kaujā un aizmēztu svešzemniekus.Tomēr valdnieks to nedarīja, acīm redzot, baidīdamies par savu dzīvību un cerēdams izpirkties brīvībā.

Tikām spāniešu nometne mutuļoja kaislībās. Daļa karavīru gribēja tūliņ saņemt savu tiesu unatgriezties mājās, taču vairums taisījās bez kavēšanās doties karagājienā uz Kusko, kur varēšot sagrābtdaudz vairāk zelta, nevis šeit garlaikoties un gaidīt, kamēr indiāņi to labprātīgi sanesīs. Varbūt priesterijau paslēpuši pasakainos dārgumus." Bez Kusko ieņemšanas nevarēšot sagrābt varu šajā milzīgajā valstī.

Ķildas un nesaskaņas plosīja konkistadoru nometni. Laupītāji bažījās, ka tiks apkrāpti laupījumadalīšanā, un skubināja Pizarro ātrāk ķerties klāt pie dārgumiem, kas krājās istaba.

Inka, vērodams spāniešu alkatību, viņu ķildas un kautiņus zelta dēļ, nojauta, ka šis metāls nodaraviņiem daudz lielāku ļaunumu nekā indiāņiem reibinošā čiča. Viņš nevarēja saprast, ko svešzemniekidarīs ar zeltu, kāpēc tas viņus tā satracina, izraisa tādu naidu un nemieru. Zeltu taču nevar ēst un dzert, tastikai iepriecē skatienu ar savu spožo krasu.

Galu galā Pizarro nolēma izdalīt zeltu, kaut gan līdz sarkanajai svītrai trūka krietns gabals — trīsplaukstas tiesas. Dalīšanai vajadzēja notikt pēc tiesas un taisnības un ikvienam saņemt stingri noteiktudaļu — tiklab karalim, kā arī jebkuram algotnim.

Bet ka lai sadala brīnišķīgās, smalki kaldinātās zelta lietas un sudraba izstrādājumus? FransiskoPizarro pavēlēja pārkausēt lietņos visus ārkārtīgi dažādos, apbrīnojamos, smalkos mākslas darbus,kalumus un lējumus: dievu tēlus, tempļa traukus, bļodas, kausus, krūzes, vāzes, paplātes, galdapiederumus, svečturus, kvēpekļus, rokas sprādzes, kakla rotas, dažādus sienu rotājumus, zvēru un putnu —jaguāru, lamu, klinšu ērgļu, papagaiļu — figūras, dažādus augus, zelta vārpas ar sudraba stiebriem,strūklakas, kas svieda uz augšu zelta staru kūli, kamēr apkārt rotājās zelta putni un zvēri. Visu to iekarotājivērtēja vienīgi pēc svara, ne pēc mākslas vērtības.

- Spānieši zelta kausēšanai ataicināja Peru zeltkaļus, kas tagad bija spiesti savām rokām iznīcinātilgu gadu pūliņos radītās vērtības. Zelta bija tik daudz, ka šis postīšanas darbs ilga veselu mēnesi.Zeltkaļi katru dienu, strādādami pie deviņām krāsnīm, izkausējuši zeltu piecdesmit līdz sešdesmit- tūkstošpeso vērtībā, bet kādu dienu pat astoņdes- mittūkstoš peso vērtībā.

Tiesa gan, Fransisko Pizarro izraudzījās labākos mākslas darbus apmēram simttūkstoš peso vērtībānosūtīšanai Spānijas karalim Kārlim V, lai valdnieks redzētu, ko darinājuši šie barbari un cik bagāta iriekarotā zeme.

Uz Spāniju ar milzīgajām dāvanām un ziņojumu par spožo uzvaru nosūtīja Ernando Pizarro, lai tasgādātu par jauniem karavīriem un izkaulētu jaunus augstus posteņus, jaunas privilēģijas un pilnvaras.Ernando bija visai izveicīgs un piemērots vīrs šādai misijai.

Peruāņu trauks, kas attēlo mītisku būtniPēc dārgumu pārkausēšanas iegūtos zelta un sudraba lietņus nosvēra un apzīmogoja ar karaļa

spiedogu. Visa zelta vērtība sasniegusi 1326539 zelta peso, tas ir, aptuveni 6,1 — 6,2 tonnas zelta (vairāknekā 6 miljoni zelta rubļu). Sudraba svaru vērtēja uz 51 610 markām (ap 400 000

zelta rubļu). Laupījuma kopējā vērtība divpadsmit lidz piecpadsmit reižu pārsniedza Montesumasdārgumu vērtību, kuri krita Kortesa karavīru rokās, kad tie ieņēma Meksiku. Pēc amerikāņu vēsturnieka V.Fostera domām, izpirkuma vērtība bijusi 20 miljoni dolāru — un tas bijis pats lielākais, kādu vien zinavēsture.

Laupījuma dalīšanā radās lielas grūtības. Almagro karavīri prasīja sev tikpat daudz, cik tiktu dotsPizarro vīriem, jo abās vienībās bija vienāds karotāju skaits. «Protams,» viņi sacīja, «mēs nebijām klātpie inkas sagūstīšanas, bet mēs taču esam darījuši savu, jo apsargājām jūs, aizstāvējām jūsu dārgumus, unjūs tagad varat doties uz priekšu un nodrošināt savus iekarojumus. Tas ir mūsu kopējs pasākums, kur visipiedalījušies, un tālab guvums jāsadala starp mums līdzīgās daļās.»

Tomēr Pizarro karavīri tam nepiekrita. Viņi taču vieni paši esot sagūstījuši Atavalpu un noslēguši arviņu līgumu. Galu galā vienojās, ka Almagro karaspēks apmierināsies ar mazāku daļu.

Pēc svinīga dievkalpojuma svētā Jēkaba dienā Pizarro sapulcināja karavīrus Kahamarkas laukumāun piesauca palīgā dievu, lai šo darbu padarītu pēc sirdsapziņas.

Vispirms atskaitīja karaļa piektdaļu, pierēķinot dārgumus, kuri jau bija nosūtīti uz Spāniju arErnando Pizarro.

Fransisko Pizarro saņēma 57 222 peso zelta un 2350 marku sudraba, bez tam vēl inkas zelta troni25000 peso vērtībā. Viņa brālim Ernando piešķīra 31 080 peso zelta un 2350 marku sudraba, Ernando deSoto — 17 740 peso zelta un 724 markas sudraba. Jātnfeki, kuru skaits bija sešdesmit, lielāko tiesu katrssaņēma 8800 peso zelta un 362 markas sudraba, bet daži vairāk, daži krietni mazāk. Tāpat kājnieki simtspieci vīri — daļa saņēma pa 4440 peso zelta un 180 marku sudraba (uz pusi mazāk nekā jātnieks), pārējiepar ceturtdaļu mazāk. Arī dievam tapa dots gods svētā Fransiska baznīca, pirmais kristiešu templis, koFransisko Pizarro bija licis uzcelt Kahamarkā, no bagātā laupījuma saņēma 2220 peso zelta.

Karavīri varēja būt apmierināti. Šī ekspedīcija nebija bijusi pārāk grūta un gara, te nebija asiņainukauju, nebeidzamu pārgājienu, briesmu un ciešanu. Kortesam Mek-

Peruāņu māla trauki (atrasti kapenēs)sikā bija klājies pavisam citādi un laupījums bijis nesalīdzināmi mazāks.Almagro karavīri kopā saņēma ne vairāk par 20 000 peso zelta, bet visi Sanmigelas kolonisti, starp

kuriem bija daudz invalīdu, kas zaudējuši veselību agrākajos karagājienos, — tikai 15000 peso zelta —gluži niecīgu summu.

Dalīšanas dokumentos nav nekas teikts par Almagro, kuram pēc iepriekšējā līguma noteikumiem bijajāsaņem trešdaļa laupījuma — tāpat kā pāteram Lukem, kurš arī nav pieminēts. Luke gan nesen bija miris,taču šis garīdznieks pārstāvēja licenciātu Espinosu, kurš bija aizdevis naudu ekspedīcijas rīkošanai. Navnekādu šaubu, ka Pizarro ar saviem brāļiem bija sagrābis lauvas tiesu no laupījuma, tālab Almagro jutāsapkrāpts, un viņa sirdī no jauna iedegās negants naids.

Daudzi konkistadori, saņēmuši laupījuma daļu, lūdza, lai viņus atlaižot uz dzimteni. Pizarro tolabprāt darīja,

zinādams, ka valodas par pasakainajām bagātībām atvilinās uz Peru jaunus algotņu barus. Viņšapgādāja tos, kuri devās uz Sanmigelu, ar lamām un indiāņiem nastu nešanai. Pa ceļam uz piekrastispānieši cietuši badu un slāpes un viens otrs pat pazaudējis zeltu un sudrabu, jo daži dzīvnieki un indiāņiaizbēguši ar visām nastām.

Pēc izpirkuma sadalīšanas spāniešus nekas vairs nekavēja doties dziļāk zemes iekšienē un ieņemtgalvaspilsētu Kusko. Bet ko lai iesāk ar Atavalpu? Palaist brīvībā šo vareno valdnieku, spāniešunāvīgāko ienaidnieku, kurš tūliņ pulcinātu neskaitāmus karotājus? Ņemt gūstekni līdzi vai atstāt tepatKahamarkā? Spāniešiem arī gūstekņa apsargāšana radīja lielas grūtības, jo saskaldīja un vājināja jau tānelielos bruņotos spēkus. Bīstamajās kalnu pārejās peruāņi varēja atbrīvot inku pēkšņā uzbrukumā.

Pats Atavalpa tagad neatlaidīgi prasīja brīvību. Izpirkums gan vēl nebija pilnīgi savākts, un diezinvai to arī izdotos savākt, jo priesteri, par spīti valdnieka pavēlēm, jau slēpa dārgumus, lai tie nekristubalto laupītāju rokās.

Pizarro sāka pārmest Atavalpam, ka telpa neesot bijusi piepildīta ar zeltu līdz pašai sarkanajaisvītrai. Gūsteknis brīnījās, viņš nejutās vainīgs. Baltajiem ļaudīm vajadzējis vēl mazliet pagaidīt, un zeltsbūtu sagādāts pilnā mērā.

Pizarro zināja, ko dara, - pēdēja laikā nesējus ar zelta kravu pēc viņa pavēles vairs neielaidanometnē, jo laupītāju virsvadonim vajadzēja iegansta, lai joprojām paturētu inku gūstā.

Virspavēlnieks publiski pasludināja, ka atbrīvojot gūstekni no jebkādiem pienākumiem izpirkumasagādē, piebilzdams, ka inkam spāniešu karaspēka drošības interesēs jāpaliekot gūstā tikām, kamēr noPanamas atnākšot papildspēki. Tā bija jauna nodevība pret inku, un to nosodīja pat daži no konkistadoruvirsniekiem, kuri domāja, ka inka jasūlol uz Spāniju, lai viņu tiesā pats karalis.

Attiecības starp indiāņiem un spāniešiem kļuva arvien sliktākas. Atavalpa neslēpa savu nicināšanupret viltīgajiem iekarotājiem, nodevīgajiem solījumu lauzējiem. Tie savukārt aizvien biežāk sprieda, ka

gūsteknis, šis pagāns, jāaizraidot uz elli.Pizarro domāja gluži tāpat, taču negribēja personiski uzņemties atbildību par inkas noslepkavošanu.

Kas zina, kā šādu rīcību vēlāk novērtēs Spānijas karaļa galma? Varbūt skauģi un ienaidnieki attēlos šogudro soli pavisam citādā gaismā? Visizdevīgāk būtu, ja nāves sodu gūsteknim pieprasītu karavīri, kurugribai komandieris nav varējis pretoties.

neģēlīga slepkavība«Vai tad es neesmu nožēlojams gūsteknis tavās rokās?» — Apsūdzības raksts — melīgs dokuments.

— Netaisnīgais nāves spriedums. — Spāniešu pēdējā «žēlsirdība».Inkas nogalināšanai vajadzēja tikai kāda iegansta. Par tādu noderēja valodas, ka indiāņi no jauna

taisoties uzbrukt spāniešiem. Kito, Atavalpas dzimtajā novadā, esot sapulcināts milzīgs karāspēks —divsimttūkstoš viru, un tam talkā nākšot vēl trīsdesmit tūkstoši asinskārīgo cilvēkēdāju kārību.

Šīs valodas izplatīja arī indiāņi, Vaskara piekritēji, kuru netrūka spāniešu nometnē un kuri, glužidabiski, pret Atavalpu izturējās naidīgi. Gūstekni nīda arī tulks Felipiljo, Tumbesas indiānis. Viņš bijaiekārojis kādu no Atavalpas sievām. Par šādu noziegumu pēc Peru likumiem draudēja nāves sods tiklabvainīgajam, kas tik smagi bija apvainojis valdnieka svēto personu, kā arī visiem noziedznieka ģimeneslocekļiem un radiniekiem. Taču Felipiljo pakalpojumi spāniešiem bija daudz svarīgāki par šīs zemeslikumiem un paražām, kuras iekarotāji paši mīdīja kājām; un tulks pūlējās visiem spēkiem, lai nomelnotuvaldnieku.

Fransisko Pizarro nopratināja inkas karavadoni Čalkučimu, bet tas noliedza sazvērestībasorganizēšanu. Tie esot ļaunprātīgi apmelojumi. Tad konkistadoru virspavēlnieks vaicāja inkam, ko viņšdomājot par tādām valodām: «Kas tā ir par nodevību, ko tu perini pret. mani, kurš pret tevi allažizturējies tik cienījami un taviem vārdiem uzticējies kā brālis?» — «Tu joko,» atbildēja gūsteknis, «tu armani aizvien joko. Kā es un mana tauta drīkstētu domāt par sazvērestību pret tik drošsirdīgiem ļaudīm?Nejoko ar mani tā, es lūdzu tevi!»

Taču spānieši mēroja Atavalpas vārdus ar savu mēru un nespēja ticēt viņa nevainībai, ko gūsteknisapzvērēja, juzdams, cik cieši savelkas svešzemnieku viltīgi izliktās cilpas.

«Vai tad es neesmu nožēlojams gūsteknis tavās rokās? Kā gan es varētu lolot tādus nodomus, kurostu mani apsūdzi, jo es taču būtu pirmais upuris, tikko sāktos sacelšanās? Un tu maz pazīsti manu tautu, jadomā, ka šāda sacelšanās varētu notikt bez manas pavēles; pat putni manās zemēs bez manas atļaujastikko iedrošinās celties spārnos!»

Taču šiem vārdiem spāniešu nometnē nepiešķīra lielu nozīmi. Aizvien biežāk atnāca satraucošasziņas: indiāņi jau esot sapulcējušies Gvamačučo, un kuru katru brīdi esot gaidāms uzbrukums. Spāniešibažījās, ka tikai sagrābtais zelts netiek izrauts no viņu rokām. Karavīri gulēja pilnā kaujas tērpā un turējazirgus apseglotus. Modras patruļas un posteņi dienu un nakti rūpējās par nometnes drošību.

Konkistadori aizvien biežāk prasīja gūstekņa nāvi — citādi viņiem jādzīvojot vienās bažās. Josevišķi skaļas bija Almagro un viņu piekritēju, kā arī karaļa amatpersonu balsis. Tikai daži konkistadori,to skaitā Ernando de Soto, iebilda, neredzēdami neķādus pierādījumus Atavalpas vainai.

Virspavēlnieks aizsūtīja de Soto ar dažiem jātniekiem uz Gvamačučo pārbaudīt, vai baumas parindiāņu pulcē- šanos tās apkaimē ir patiesas. Pa to laiku Fransisko Pizarro uzsāka tiesas prāvu pretsagūstīto valdnieku, kopā ar Almagro uzstādamies par tiesas priekšsēdētājiem. Viņš iecēla arī prokuroru,kuram vajadzēja raudzīties, lai tiktu ievērotas Aâlsts intereses, un tai pašā laikā aizstāvēt apsūdzēto.

Atavalpu apsūdzēja, ka viriš gāzis no troņa un licis noslepkavot savu brāli Vaskam, izšķērdējis unizdāļājis saviem radiniekiem un mīluļiem Peru bagātības, kas īstenībā piederējušas Spānijas karalim,pielūdzis elku dievus, zaimojis Jēzu Kristu, piekopis daudzsievību, pārkāpdams septīto bausli, kā arīmēģinājis rīkot sazvērestību un sacelšanos pret likumīgajiem Peru valdniekiem spāniešiem. So apsūdzībuspāniešu vēsturnieks Ovjedo apzīmējis kā slikti izdomātu un vēl sliktāk uzrakstītu dokumentu, kosameistarojis liekulīgs priesteris (Valverde), neveikls, negodīgs notārs un citi tādi paši bezgoži, kas

piedalījušies šajā neģēlībā.Pēc tam sākās pratināšana, lai tiesas prāvai piešķirtu kaut kādu likumības šķietamību. Noklaušināja

ne vien inku, bet arī daudzus viņa augstmaņus un radiniekus. Visi viņi noliedza inkas vainu, bet nelietīgaistulks Felipiljo atbildes iztulkoja pēc sava prāta, un karaļa notārs pierakstīja liecības, kas it kāapstiprināja gūstekņa noziegumus. Šie melīgie dokumenti bija vajadzīgi, lai attaisnotu svešas zemeslikumīga valdnieka noslepkavošanu.

Spānieši nekautrējās uzmesties par nogalinātā Vaskara aizstāvjiem — it kā viņi paši nebūtu nākuši uzšo zemi, lai izrautu varu no valdnieka rokām, lai iekarotu un izlaupītu Peru!

Izmeklēšanu drīz vien pabeidza, un tiesas locekļi, dedzīgi strīdēdamies, ilgi apsprieda jautājumu,kādas sekas — labas vai ļaunas — būs Atavalpas nāvei.

Gūstekni atzina par vainīgu un piesprieda viņam nāvi uz sarta Kahamarkas lielajā laukumā. Nāvesspriedums došot drošību kristīgajiem un nākšot par labu visai Peru, jo palīdzēšot ātrāk iekarot unnomierināt šo zemi. Tiesātāji steidzās — spriedumu paredzēja izpildīt to pašu nakti, negaidot de Sotoatgriešanos. Arī pāters Valverde parakstīja nāves spriedumu, piebilzdams, ka, pēc viņa domām, inka, bezšaubām, esot pelnījis nāvi.

Taču tiesas locekļi un arī karavīri šajā jautājumā nebūt nebija vienis prātis. Viens otrs domāja, kainka vēl varētu noderēt spāniešiem, un iebilda pret nežēlīgo izrēķināšanos.

Kad spriedumu paziņoja Atavalpam, viņš, uz brīdi samulsis un zaudējis aukstasinību, izsaucās: «Kogan es vai mani bērni esam noziegušies, ka man lemts tāds liktenis, tik bargs sods? Un turklāt no tavāmrokām? Mana tauta sagaidīja tevi laipni un viesmīlīgi, bez ļaunuma un viltus, es dalījos ar tevi savāsbagātībās, un manas rokas tev nav nodarījušas nekā ļauna!» Inka sāka lūgties, lai viņu atstājot dzīvu,apsolīdams visiem spāniešiem pilnīgu drošību un vēl divreiz lielāku izpirkumu.

Taču Pizarro nebija pierunājams, un notiesātais valdnieks pakļāvās bargajam liktenim ar indiāņukaravīriem raksturīgo aukstasinību.

Inkas Atavalpas nonāvēšana (pēc senas gravīras)Divas stundas pēc saules rieta — 1533. gada 29. augustā — važās saslēgto Atavalpu lāpu gaismā

izveda uz laukuma. Pāters Visente de Valverde soļoja blakus gūsteknim, pūlēdamies piegriezt viņukristīgajai ticībai. Kad nelaimīgais upuris jau bija piesiets pie staba un viņam apkārt sakrauti žagaruklēpji, priesteris ar paceltu krustu rokās aicināja inku vēlreiz apdomāties un pieņemt kristīgo ticību. Tadmokpilno navi uz sārta aizstāšot ar žēlsirdīgāku sodu — ar nožņaugšanu.

Laikam gan tāpēc, lai mūža pēdējos mirkļos.nebūtu jāklausās melnsvārča uzmācīgajās runās,gūsteknis galu galā bija ar mieru kristīties. Kristīšanas ceremonijā jaunatgriezto nosauca par Huanu de

Atavalpu, godinot Jāni Kristītāju, kura diena tieši todien tika svinēta, un pēc tam nožņaudza ar garoti, kārīkojās ar noziedzniekiem

Sp,lilijā. Pēc citu hronistu ziņām, Atavalpa pakārts un atst.ilr; pa nakti karājamies pie stabaKahamarkas laukuma. jTu nomira Jaunās Pasaules varenākais valdnieks, kuru iekarotāji pēcāk visādipūlējās nomelnot, apgalvodami, ka «viņš sodīts par savām kļūdām un nežēlību, jo viņš bijis, pēc visuvienprātīgām domām, visasinskarīgakais un visnežēlīgākais cilvēks; viņam bijis nieka lieta parvismazāko pārkāpumu noslaucīt no zemes virsas veselu pilsētu un par viena vienīga vainu noslepkavottuksto- šus». Par šādiem apgalvojumiem nav jābrīnās — visos laikos iekarotāji un kolonizatori irapmelojuši tautas, kurām uzklupuši kā nikni zvēri.

Nākamajā rītā spānieši noslepkavoto valdnieku aiznesa uz svētā Fransiska baznīcu un pēc svinīgasceremonijas apglabāja kā kristīgo. Pizarro ar virsniekiem, tērpušies sēru drānās, klausījās Valverdesnoturēto mesu. Svinīgo dievkalpojumu iztraucēja žēlas vaimanas, un baznīcā ielauzās raudošas sievietes— Atavalpas sievas. Sapulcējušās pie aizgājēja, viņas lūdza spāniešus apglabāt to pēc senču paražām, laivarētu upurēt savu dzīvību uz inkas kapa un pavadīt viņu uz gaišajiem saules mājokļiem. Spānieši izvadījasievietes no baznīcas, apgalvodami, ka inka nomiris kā kristietis un kristiešu dievs noraidot šādus upurus.Atgriezušās savās mītnēs, daudzas no sievietēm padarīja sev galu.

Pēc pāris dienām Kahamarkā atgriezās Ernando de Soto un ar sašutumu uzzināja, kas noticis viņaprombūtnes laikā. Nikniem vārdiem de Soto uzbruka virspavēlniekam, pārmezdams, ka tas rīkojiespārsteidzīgi. Atavalpa esot apmelots, Gvamačučo neesot neviena ienaidnieka, viss esot mierīgi, nekurnemanot ne zīmes no sacelšanās vai sazvērestības. Inku vajadzējis sūtīt uz Kastīliju, lai viņu tiesā karalis,ja tas bijis nepieciešams. Pizarro taisnojās, apgalvodams, ka viņu uz to piespieduši karavīri,

Kāda vēsturiska anekdote pūlas izskaidrot inkas notiesāšanu ar Fransisko Pizarro personiskuatriebību. Atavalpa paprasījis kādam spāniešu karavīram, lai tas viņam uzrakstot uz pirksta naga vārdu«dievs». Gūsteknis vēlāk rādījis pirkstu visiem sargiem, lai tie izlasot uzrakstīto, un ikviens izlasījisvienu un to pašu vārdu. Inkam lasīt prašana likusies tīrais brīnums, un viņš priecājies kā bērns,redzēdams, cik gudra tauta ir spānieši. Bet, kad Atavalpa parādījis uzrakstīto Pizarro, tas nekā neesotsacījis, un gūsteknis nomanījis, ka spāniešu virspavēlnieks neprot lasīt un ir mazāk izglītots par saviemkaravīriem. Pizarro neesot varējis šo aizvainojumu ne aizmirst, ne arī piedot.

Protams, šī neģēlīgā slepkavība, kura kā tumšs kauna traips meta ēnu uz spāniešu ieročiem, navizskaidrojama ar Pizarro atriebību. Iekarotāji bija aukstasinīgi apsvēruši un pastrādājuši šo kauna darbu,lai sagrābtu savās rokās bez valdnieka palikušo zemi. Viņi veltīgi pūlējās iegalvot laikabiedriem, ka inkapelnījis nāvi un visa zeme priecājusies, ka viņš novākts no ceļa.

Slepkavība Kahamarkā ievadīja asiņainu drāmu, kurā tika izpostīta Saules bērnu valsts un arī pašikonkistadoru vadoņi, ar ieročiem rokās uzsākdami savstarpēju cīņu par laupījuma dalīšanu, cits pēc citagāja bojā varmācīgā nāvē.

konkistadori peru sirdi Pa lielo inku maģistrāli. — Niknas sadursmes kalnos. — Calkučlmas nāve uz sārta. — Pizarro

karavīri Kusko. — No /auna milzīgs laupījums. — Pasakainās cenas. — Manko — jaunais inka.Pēc Atavalpas nāves inku valsts palika bez valdnieka. Saules bērnu kundzība līkās pagājusi uz

visiem laikiem, sākās jukas un nemieri. Attālākie novadi nokratīja inku virskundzību un pasludinājaneatkarību. Nemiernieki daudzās vietās nodedzināja ciematus, izlaupīja tempļus un pilis, sagrāba unapraka zemē zeltu un sudrabu, jo šie metāli pēkšņi ieguva vērtību arī pašu peruāņu acīs, — visi zināja, kasvešzemnieki tos vērtē augstāk par visu citu.

Nogalinādami Atavalpu, spānieši bija zaudējuši iespēju ar gūstekņa palīdzību valdīt pār milzīgovalsti. Fransisko Pizarro steigšus izraudzījās jaunu valdnieku. īstais troņmantnieks bija otrais VainasKapaka dēls Manko, Vaskara brālis. Taču Pizarro deva priekšroku Atavalpas brālim Toparkam, svinīgito kronēja par valdnieku un piespieda zvērēt uzticību Spānijas karalim.

Celšanās pāri upei un iekarinatie tilti Peru (pēc senas gravīras)Pēc Toparkas kronēšanas Pizarro 1533. gada septembra sākumā ar piecsimt karavīriem atstāja

Kahamarku un devās uz Peru galvaspilsēta Kusko. Viņiem nestuvēs lepnas svītas pavadībā spožā gājienāsekoja jaunais inka un karavadonis Čalkučima, izturēdamies tā, itin kā viņiem patiešām vēl būtu kādavara.

Uz Kusko veda lielais inku ceļš, plata maģistrāle. Vietām ceļu aizsprostoja straujas kalnu upes undziļas aizas. No kārklu klūgām pītie tilti biedēja jātniekus, tā ka reizēm spānieši cēlās pāri upēm uzplostiem, vezdami zirgus pavadās peldus.

Karaspēks visā ceļā varēja atpūsties mājās, kas bija uzceltas pie ceļa valdnieka sūtņiem unkaraspēkam, kā arī papildināt pārtikas krājumus īpašās noliktavās.

Starp brīnišķīgajām, zaļajām, auglīgajām ielejām pacēlās bargās, augstās Andu kalnu grēdas, kurvaldīja sals. Iedzīvotāji vietām bija pametuši ciematus, nodedzinājuši mājas un izpostījuši tiltus, un šurtur parādījās apbruņotu karavīru bari. Taču tie neuzdrošinājās uzbrukt baltajiem svešiniekiem. Peruarmija šajā laikā jau bija sairusi atsevišķās vienībās, kas, palikušas bez vadības, rīkojās uz savu roku.

Kad spānieši nonāca pie lielās Hauhas pilsētas, aiz upes bija sapulcējies milzīgs indiāņu karotājupulks. Taču konkistadoru jātnieki bez bailēm metās uzplūdušajā straumē, jo tilti pār to bija izpostīti, unbez grūtībām sasniedza otru krastu.

Indiāņi, apmētājuši uzbrucējus ar šķēpiem un akmeņiem, bet nenodarījuši viņiem nekādu postu, metāsbēgt. Bailes un šausmas piešķīra bēgļiem it kā spārnus," taču spāniešu zirgi bija vēl žiglāki, un balto ļaužuzobeni pļāva nāves pļauju.

Hauhā spānieši izpostīja peruāņu tempļus, ierīkoja to vietā baznīcas un nodibināja šeit savu atbalstapunktu, jo no šās pilsētas varēja ērti sasniegt okeāna piekrasti.

Pizarro aizsūtīja de Soto ar sešdesmit jātniekiem pa priekšu karaspēkam — izlūkot ceļu un atjaunotizpostītos tiltus. Jātnieki uzdūrās ievērojamiem šķēršļiem. Ceļu aizsprostoja smagi akmens bluķi un kokustumbru krāvumi, bet tilti pār upēm bija izpostīti. Reižu reizēm uz kalnu takām iedegās niknas sadursmes,kurās krita arī daži spānieši.

Spāniešu priekšpulks šķērsoja Abankajas upi un plato Apurimakas straumi. Tad de Soto jātniekipiedzīvoja smagu sakāvi. Komandieris gan saņēma ziņu, ka uz stāvajām takām spāniešiem uzglūnot lielsindiāņu karaspēks, tomēr viņš vēlējās vēl pirms tumsas tikt pāri kalnu grēdai uz nākamo ieleju. Kadnogurušie jātnieki nonāca uz stāvas nogāzes, no visām pusēm, līdzīgi kalnu straumei, viņiem gāzās virsūindiāņi.

Soto veltīgi pūlējās sakārtot sajukušās karotāju rindas. Zirgi sabijās no akmeņu un sviežamo šķēpukrusas. Iezemieši ķērās zirgiem aiz pakaļkājām, neļaudami tiem tikt augšā pa klinšainajām takām. Spānieširedzēja, ka viņi ir pazuduši, ja neizlauzīsies līdzenumā. Ar izmisīgām pūlēm jātnieki izcirta sev ceļu līdzielejai. Tur no jauna iedegās nikna kauja, kas beidzās tikai ar tumsas uznāk- šanu.

Peruāņi jau svinēja uzvaru un gaidīja ataustam ritu, lai galīgi iznīcinātu spāniešus, kuri bija zaudējušidūšu. Viņi nebija gaidījuši tik sīvu pretestību. Kaujā bija krituši daži bruņinieki un vairāki zirgi, un nebijagandrīz neviena karavīra un zirga, kam nebūtu kādas brūces. Indiāņi ar saviem kaujas cirvjiem bijaiespējuši pāršķelt spāniešu bruņas.

Par laimi, Pizarro bija saņēmis ziņu par indiāņu pretestību un nosūtījis palīgā priekšpulkam visusjātniekus Almagro vadībā. Tie steigšus auļoja pa Soto vīru pēdām un ieradās viņa nometnē to pašu naktipēc nelaimīgās kaujas. Otrā rītā indiāņi šausmās ieraudzīja, ka ienaidnieku skaits vairākkārt pieaudzis, un,izmantodami biezo miglu, steigšus atkāpās. Spāniešiem no jauna pavērās brīvs ceļš.

Fransisko Pizarro vēl joprojām kavējās Hauhā. Te spāniešus piemeklēja nelaime — ātrā nāvēnomira viņu ieliktenis Toparka. Pizarro apvainoja veco karavadoni Čalkučimu, ka viņš noindējis Toparkuun organizējis uzbrukumus spāniešiem, un lika iekalt viņu važās. Viņš tikšot sadedzināts uz sārta, jauzbrukumi spāniešiem nemitēšoties. Indiāņu karavadonis sašutis noraidīja visus apvainojumus.

Drīz pēc tam Pizarro ar visu karaspēku pievienojās jātnieku priekšpulkam, un spānieši nonācagalvaspilsētas Kusko tuvumā. Zaļā, auglīgā ielejā konkistadori atpūtās, izmantodami valsts noliktavukrājumus. Pizarro te tiesāja čalkučimu, daudz nerūpēdamies par pierādījumiem, un piesprieda viņam nāviuz sārta. Centīgais pāters Valverde visādi pūlējās atgriezt no grēkiem pagāna dvēseli, biedēdamsnelaimīgo upuri ar elles šausmām un solīdams paradīzi, ja notiesātais likšot kristīties. Taču vecaiskaravadonis atbildēja, ka viņš nesaprotot balto vīru ticību, un gāja nāvē, palikdams uzticīgs tēvu dieviem.

Drīz pēc nāves soda izpildīšanas spāniešu nometnē greznas svītas pavadībā ieradās jaunspretendents uz Peru troni — Vaskara brālis Manko, īstais troņmantnieks, un lūdza spāniešu aizstāvību.

Klīda valodas, ka tieši Manko organizējis sacelšanos pret spāniešiem, taču vēlāk atzinis, kapretošanās ir veltīga. Pizarro uzņēma Manko visai laipni un apgalvoja, ka konkistadori esot ieradušiesPeru tikai tāpēc, lai gāztu un sodītu Atavalpu un nodotu varu likumīgajam valdniekam Vaskaram vai viņapēctecim.

1533. gada 15. novembrī Pizarro karavīri, trompetēm skanot, iegāja Kusko. Priekšpilsētā drūzmējāslaužu pulki, brīnīdamies par svešinieku spožajiem ieročiem un gaišo sejas krāsu.

Šī pilsēta pārsteidza spāniešus ar brīnišķīgajām ēkām, platajām, taisnajām ielām, kārtību unlabklājību, ko varēja vērot uz katra sola. Cauri Kusko plūda upes dzidrie ūdeņi. Krasti bija izlikti arakmens plāksnēm, un pāri straumei ik pēc zināma attāluma sniedzās lieli akmens tilti. Četras garas, platasielas sadalīja galvaspilsētu četros kvartālos. Gludiem, sīkiem akmeņiem izbruģētās šķērsielas sadalījakvartālus četrstūros. Kusko gan nebija teiksmainā Eldorado, par ko sapņoja spānieši, taču šajā pilsētā vēlbija milzīgs daudzums zelta. Sevišķi bagāti bija tempļi. Pats lielākais bija Saules dieva templis. Spāniešu

sūtņi nebija spējuši izlauzt no tā sienām visu zelta dzegu, tik cieši tā bija nostiprināta starp masīvājāmakmens plāksnēm. Šeit katru dienu nesa upurus, šeit pielūdza Saules dievu un rīkoja svinīgus svētkus,uzsākot lauku darbus. Reizi gadā pēc nedēļu ilga gavēņa šurp nāca ticīgie, lai pēc grēksūdzes izlūgtos noSaules piedošanu.

Netālu no Saules tempļa krāšņos dārzos atradās plašā inkas pils ar spilgti sarkanu salmu jumtu. Šeitvēl atradās daudz zelta un sudraba.

Pāri pilsētai pacēlās stiprs cietoksnis. Arī pilsētas centrā ēku sienas bija tik biezas, ka tās līdzinājāscietoksnim. Milzīgā galvaspilsēta (kur, pēc dažu hronistu apgalvojuma, centrālajā daļā dzīvojušidivsimttūkstoš ļaužu un nomalēs — tikpat daudz) ar visu cietoksni bija kritusi konkistadoru rokās bezasinsizliešanas.

Atpūtušies pēc pārgājiena, konkistadori sāka izlaupīt tempļus un pilis, ka arī pārmeklēja visas ēkasun iespējamās paslēptuves. Kādā ala spānieši atrada zelta traukus,* ko greznoja čūsku, ķirzaku un citudzīvnieku attēli, un pat divus metrus augstas zelta un sudraba statujas, un četras zelta lamas.

Priesteri atdeva visas dārglietas, kas vien bija tempļos, bet spāniešiem ar to nebija gana — viņi sākaspīdzināt indiāņus, lai izdibinātu, kur viņi noslēpuši savus dārgu-

Seno peruāņu pak/ā/s (atrasts kapenēs)mus, nekautrējās pat atrakt kapus un ķērās pie zeltā tērptajām valdnieku mūmijām, ko baltie laupītāji

līdz šim nebija uzdrošinājušies aizskart.Valdnieka noliktavās spānieši atrada raibus kokvilnas audumus, spalvu rotas, zelta sandales, ar

pērlēm izrotātus apģērbus. Labību un citus pārtikas produktus viņi nevērtēja necik augstu, viņu alkatībuvarēja remdēt vienīgi zelts.

Konkistadori Kusko sagrāba milzīgu laupījumu, un ikviens jātnieks pēc tā sadalīšanas saņēma sešustūkstošus peso (apm. 27—28 kg zelta), kājnieks — trīs tūkstošus peso.

Bet arī preču cenas spāniešu nometnē cēlās pasakainā ātrumā. Heress piebildis — tās bijušas tikaugstas, ka neviens nespētu tam ticēt. Taču viņš pats tur bijis klāt un pats visu to pieredzējis. Zirgspārdots par 2500 peso, kādu reizi pat par 3300 peso, turklāt ari par tādu cenu (ap 15 kg zelta) zirgi neesotbijuši dabūjami. Blašķe vīna trīs kausu tilpumā maksājusi 60 peso (270—280 g zelta), zābaki — 30 līdz40 peso, mētelis — 100 līdz 120 peso, zobens — 40 līdz 50 peso, ķiploka daiviņa — puspeso.

Zelts un sudrabs kļuvis tik nevērtīgs, ka dažs spānietis, atdodams parādu, nemaz nav pūlējies precīzinosvērt zeltu, bet tāpat pēc acumēra atdevis krietnu gabalu, lai arī tas bijis divkārt vērtīgāks. Parādniekiar zelta nastu, ko kalps indiānis stiepa uz muguras, staigāja pa dzīvokļiem, meklēdami savus kreditorus unatdodami parādus. Kāršu spēle un kauliņu mešana pārvērtās nevaldāmā kaislībā. Vienā dienā dažs

paspēlēja veselu bagātību, kas būtu nodrošinājusi viņu uz visu mūžu. Viens nelaimīgs kauliņa metiens vaikāršu partija īsā brīdī nolaupīja iekarotāja asiņainā darba augļus. Daudzi bija spiesti ar tukšām kabatāmno jauna atsākt laupītāju gaitas. Starp tiem minams arī kāds jātnieks Sjerra de Legisano. Viņš nolaupījuma bija saņēmis krāšņu pulēta zelta plāksni — Saules dieva tēlu, kas rotāja Kusko Korikančastempli. So dārgo mākslas darbu Legisano paspēlēja uz kauliņiem vienā naktī, un tā spāniešiem, kā liecinaGarsilaso, radies izteiciens: «Viņš paspēlēja sauli, iekām tā bija uzlēkusi.»

Taču avantūristi par zaudējumiem neko lielu nebēdāja — viņi cerēja uz jaunu bagātu guvumunākotnē. Kāds augstmanis piezīmējis, ka visas bagātības, ko inka devis spāniešiem kā izpirkumu, liciesniecīgs labības graudiņš salīdzinājumā ar lielo kaudzi, kas tagad kļuvusi pieejama.

Pēc laupījuma sadalīšanas Pizarro nolēma pasludināt par Peru valdnieku Vaskara brāli Manko.Spānieši darīja visu, lai stingri ievērotu senas kronēšanas ceremonijas. Noteiktajā stundā Kusko lielajālaukumā sapulcējās peruāņi un viņu augstmaņi, ka arī spāniešu karaspēks. Pāters Valverde noturējasvinīgu mesu, un pats Pizarro apsēja ap Manko galvu dievišķīgās varas zīmi. Indiāņu augstmaņi zvērējainkam uzticību, bet spāniešu notārs skaļā balsī nolasīja dokumentu, kas pasludināja spāniešu virskundzībušajā zemē. Manko pagodināja spāniešu virspavēlnieku ar zelta biķerī dzirkstošu čiču, un viņi abi brālīgiapkampās.

Taču visa šī kronēšanas ceremonija bija veikli inscenēta izrāde. Jaunais valdnieks bija tikai ierocisiekarotāju rokās. Peruāņi priecājās par savu šķietamo neatkarību un atzīmēja jaunā valdnieka uzkāpšanutronī ar krāšņām svinībām. Viņi iznesa lielajā laukumā pat inkas senču mūmijas un nosēdināja tās piemielasta galdiem. Ikvienu mūmiju apkalpoja grezna svīta, it kā tie būtu dzīvi cilvēki. Svētku viesi dzēra,godinādami slaveno senču piemiņu. Mielastam sekoja līksmas dejas, it kā galvaspilsētā nebūtu iebrukušinekaunīgi iekarotāji.

Pizarro pēc Manko kronēšanas iecēla Kusko pilsētas pārvaldi — īpašus ierēdņus — to vidū savusbrāļus Gon- salo un Huanu. Tie 1534. gada 24. martā Kusko lielajā laukumā svinīgi zvērēja uzticībukaralim. Tā bija zīme, ka patieso varu savās rokās pārņēmuši iekarotāji.

Pizarro izsludināja sevi par Peru adelantado — vietvaldi un aicināja spāniešus apmesties pilsētā,piešķirot viņiem inkas namus un pilis. Pāters Valverde, saņēmis Kusko bīskapa titulu, sāka pārvērsttempļus kristīgo baznīcās un Saules jaunavu klostera vietā drīz vien ierīkoja katoļu klosteri. Ar katrujaunu kuģi, kas ieradās piekrastē, atbrauca ne vien karavīri, bet arī priesteri un mūki, kas, pēc dažuvēsturnieku domām, šajā zemē darījuši svētīgu darbu — cēluši baznīcas, ierīkojuši skolas, pūlējušiesizplatīt kristīgās pasaules kultūru, pat lūkojuši aizsargāt vajātos indiāņus pret iekarotāju varmācība.Īstenībā priesteri un mūki, tāpat kā konkistadori, izlaupīja pakļauto zemi, iznīdēja tās kultūru, paražas,ticību.

konkurentu tīkojumi Pedro de Alvarado gājiens uz Kito. — Konkurentu negaidītā sastapšanās. — Tukšā gliemežnīca. —

Atpirkšanās no bīstamā sāncenša. — Benalkasars meklē Eldorado ziemeļos. — Uz zelta zemi no Kārībujūras nāk spānieši un vācieši. — Ernando Pizarro triumis Spānijā. — Kusko — strīdusābols. — JaunāPeru galvaspilsēta Lima. ,

Peru vietvaldis, uzturēdamies Kusko, saņēma ziņas, ka tuvumā klejojot liels Kito indiāņu karaspēks— divdesmit pieci tūkstoši vīru, ko vadot viens 110 drošsirdīgākajiem

Atavalpas karavadoņiem Kiskiss. Pret šiem karotājiem devās Almagro jātnieki un inka Manko arsaviem karapulkiem. Pēc vairākām niknām sadursmēm Kito cilšu karavīrus pie Hauhas sakāva. Viņukaravadonis aizbēga uz Kito augstajiem kalniem, kur vēl kādu laiku cīnījās pret spāniešiem, bet tad kritapar upuri pašu peruāņu sazvērestībai. Viņa virsnieki, nosprieduši, ka pret baltajiem svešzemniekiemveltīgi cīnīties, aicināja karavadoni noslēgt mieru, bet tas nevēlējās uzklausīt šos padomus. Tad virsniekinodūra Kiskisu, vienu no visvairāk pieredzējušiem inkas karaspēka pavēlniekiem. Viņa kārotāji izklīda.

Tomēr sadursmes ar indiāņiem tā nesatrauca Fransisko Pizarro kā ziņa, ka piekrastē izcēlies stiprsspāniešu karaspēks, ko vadot dons Pedro de Alvarado, drošsirdīgs, slavens komandieris, kas bijapiedalījies Kortesa karagājienos Meksikā.

Alvarado līdz šim bija pārvaldījis paša iekaroto Gvate- . malu. Tur viņš bija izdzirdis par spāniešuiekarojumiem dienvidos un arī iekāroja bagāto laupījumu un jaunās zemes. Alvarado gan tikko bija sācisorganizēt ekspedīciju pāri Klusajam okeānam pa Magelāna pēdām uz teiksmainajām garšvielu salām —Moluku arhipelāgu un sakārtojis šim tālajam braucienam veselu floti, taču inku zelts viņu vilinājaspēcīgāk. Viņš bija uzzinājis, ka Pizarro iekarojis tikai Peru, bet tās ziemeļu province Kito vēl esotpalikusi bez saimnieka. Tāpēc viltīgais konkistadors izlikās nezinot, ka arī Kito province nodota Pizarropārvaldīšanā, un cerēja to sagrābt pirmais. Pēc tam varētu lūkot aizstāvēt savas pirmatklājēja uniekarotāja tiesības, vai nu iesniedzot lūgumu karalim, vai ar ieročiem rokās.

1534. gada martā Alvarado izcēlās Dienvidamerikas piekrastē pie l'ueilo Vjeho (Vecus ostas) arpiecsimt vīriem, no kuriem puse bija jātnieki. Tik lieliski apbruņots un apgādats karaspēks līdz šim vēlnebija izkāpis Lielās Dienvidu juras krastos.

Nemaz neraizēdamies par to, ka šis iebrukums aizskar Pizarro intereses, Alvarado bez kavēšanās nopiekrastes devās zemes iekšienē uz austrumiem — uz Kito.

Kalni šeit bija ārkārtīgi grūti pārejami, turklāt apauguši ar dzelkšņainiem krūmiem, kuriem izlauztiescauri varēja tikai ar cirvi un zobenu. Alvarado karaspēks kāpa aizvien augstāk stāvajās grēdās, kur jaurēgojās sniegs un ledus. Pie Gvatemalas tropu karstuma pieradušajiem vīriem klājās grūti. No aukstumanekur nebija glābiņa. Jātnieki, sēdēdami zirgā, piesala pie segliem, salā stingstošie karavīri tikko spējavilkties uz priekšu. Indiāņi, ko Alvarado bija savervējis piekrastē nastu nešanai, cits pēc cita sabrukatakas malā. Kailajos kalnos gandrīz nekur nevarēja sameklēt kurināmo, pietrūka pārtikas, un izsalkušieļaudis, salā drebēdami, naktīs gaidīja ataustam rītu, lai turpinātu ceļu pa apsnigušajiem kalniem. Toiezīmēja nosviesti ieroči, salauztas bruņas, krituši zirgi un mirstoši cilvēki. Izbadojušies karavīri aprijakritušo zirgu gaļu gandrīz jēlu.

Alvarado bažījās, ka neizdosies aizvest pāri kalniem zeltu, ko bija salaupījis piekrastē. Turspāniešiem bija gadījies labs ķēriens. Tāpēc viņš piedāvāja karavīriem, lai ņemot no dārgumiem, cikgribot un varot panest, lai tikai atstājot neaizskartu karaļa piektdaļu. Taču izmisušie karavīri ar izsmiekluatteicās, sacīdami, ka pārtika būšot viņiem vislabākās dārglietas. Zelta rotas bieži vien gulēja sniegāblakām mirušajiem; un maitu lijas, mezdamas lielus lokus un priecādamās par bagātīgo mielastu, sekojadrūmajam gājienam.

Kādu dienu kalnus ietina biezi vulkāna pelnu mākoņi. No debesīm lija pelnu lietus, kas smacēja

cilvēkus, padarīja viņus aklus un apbēra zemi, tā ka ļaudis sagrāba šausmas. Acīm redzot, bija sāciesKotopahi vulkāna izvirdums. Kāda leģenda stāsta, ka vulkāns sācis trakot un izsviedis no krātera milzīguporfīra bluķi tieši tai mirklī, kad nogalināts inka Atavalpa.

Beidzot pēc ārkārtīgi grūtā pārgājiena Alvarado karaspēks iznāca augstajā plakankalnē Riobambastuvumā. Ceļā bija gājuši bojā vismaz divi tūkstoši indiāņu, ceturtā daļa spāniešu, kā arī daudzi zirgi.

Alvarado ļāva izmocītajiem karavīriem kādu laiku atpūsties. Tad konkistadori turpināja ceļu. Pēkšņiviņi pamanīja uz takas zirgu pakavu pēdas. Tātad viņu tautas brāļi jau ieradušies šajā zemē, aizsteigušiesviņiem priekšā! Veltīgas visas pūles, ciešanas, upuri, veltīgi izšķiesti līdzekļi!

Uz šejieni jau agrāk bija atnācis Sanmigelas cietokšņa komandants bruņinieks SevastjansBenalkasars, viens no nežēlīgākajiem Dienvidamerikas iekarotājiem. Viņam bija apnicis sēdēt piekrastēbezdarbībā, kamēr citi tukšoja inku dārgumu krātuves, un viņš nolēma izmēģināt laimi uz savu roku.Benalkasars, nemaz neizprasījis Pizarro atļauju, steidzās uz Kito, kur Atavalpa, pēc indiāņu nostāstiem,atstājis lielāko daļu no savām bagātībām. Ar astoņdesmit jātniekiem un simt divdesmit kājniekiem,paņēmis līdzi arī indiāņu karotājus, Benalkasars pa lielo inku ceļu sasniedza Kito plakankalni daudz ērtākun vieglāk nekā Alvarado. Riobambas līdzenumā Benalkasara vīri vairākkārt sadūrās ar Atavalpaskaravadoņa Ruminavi pulkiem. Indiāņi nespēja pretoties jātnieku straujajiem uzbrukumiem, taču lūkojatos pieveikt ar viltu — izraka uz ceļiem platas bedres, kurās ieraka asus mietus, un tad šīs lamataspārklāja ar velēnām. Reizēm indiāņi izraka zemē caurumus zirga pēdas lielumā, lai dzīvnieki auļojot turiegrūstu kāju un izjauktu kaujas ierindu.

Tomēr nelīdzēja ne viltus, ne drošsirdība. Spānieši kaujās aizvien izcīnīja uzvaru un beidzot ieņēmaKito, Atavalpas agrāko galvaspilsētu. Ruminavi aizdedzināja inkas pili un aizbēga. Konkistadori šoreizpalika tukšām rokām — zelta nekur nebija, indiāņi to bija paslēpuši. Šajā brīdī Benalkasars, smagisatriekts par neveiksmīgo ekspedīciju, saņēma ziņu, ka Kito tuvojoties Almagro, ko uz šejieni bija sūtījisFransisko Pizarro, uzzinājis par sāncenša Alvarado ekspedīciju.

Almagro sastapās ar Benalkasaru Riobambas ielejā un šeit apvienotiem spēkiem sagaidīja sāncenšusno Gvate- malas — Alvarado vīrus. Tie, pagalam izbrīnījušies un nobažījušies, ieraudzīja nevis indiāņubarus, ko cerēja viegli satriekt, bet pašu tautiešus — konkurentus, labi apbruņotu karaspēku. Šķita, tūliņsāksies asiņaina sadursme, taču tai nebūtu nekādas jēgas, tāpat kā nebija jēgas visu trīs bagātību tīkotājuskriešanās sacīkstēm — Kito nebija kāroto dārgumu, gliemežnīcā nebija dārgās pērles, kā zīmīgi teicisvēsturnieks Ovjedo.

Sākās sarunas. Almagro noslēdza ar Alvarado vienošanos miera ceļā, atpirkās no šā ietekmīgā,bīstamā konkurenta. Gvatemalas gubernators par simttūkstoš peso bija

Eldorado meklējumi uz ziemeļiem no Peru, Orinoko un Magdalēnas baseinu atklāšana (pēc 1.Magidoviča)

ar mieru atsacīties no saviem tikojumiem, atdot Fransisko Pizarro floti — divpadsmit lielus unmazus kuģus, kā ari visus karamateriālus un krājumus. Tomēr ar saņemto summu Alvarado nebijaapmierināts, jo tā neesot segusi ekspedīcijas izdevumus, un viņš cietis lielus zaudējumus. TurpretimAlmagro apgalvojis, ka šī nauda trīskārt pārsniegusi Alvarado izdevumus, taču neviens upuris neesot bijispar lielu, lai nosargātu dārgo mieru.

Alvarado algotņi, saklausījušies pasakainos stāstus par Kusko bagātībām, bija ar mieru pāriet Peruiekarotāju dienestā. Pats Alvarado atgriezās Gvatemalā (1541. gadā viņš gāja bojā kādā karagājienāMeksikas ziemeļos).

Konkistadoru barvežu skriešanās sacīkstes uz Kito liecināja, ka sākusies plēšanās ap laupījumu —maitu ērgļi salidoja uz šejieni no tāliem apgabaliem, pūlējās cits citu pārspēt viltībā un izmanībā, centāssagrābt lielāku un treknāku kumosu. Neviens nebija mierā ar to, ko pievācis un pasludinājis par savuīpašumu. Visi kāroja kaut ko vairāk.

Ari Benalkasars pēc Kito iekarošanas jutās vīlies. Bet tad viņš no jauna saklausīja valodas parneizmērojamām bagātībām, kas piederot indiāņu karalim Eldorado kaut kur vēl tālāk ziemeļos, un ar savukaraspēku virzījās uz Magdalēnas upes ieleju.

Uz šejieni, pretim Benalkasara ekspedīcijas karaspēkam, jau krietnu laika sprīdi sniedzās cituiekarotāju alkatīgās rokas.

1525. gadā pēc dažiem neveiksmīgiem mēģinājumiem nostiprināties Kārību jūras dienvidu piekrastēspānieši uz austrumiem no Magdalēnas upes grīvas bija nodibinājuši spēcīgu atbalsta punktu un ostuSantamartu. No šejienes konkistadori pamazām taustījās uz dienvidiem. Viņu mērķis bija tas pats, kasPizarro, Almagro, Benal- kasaram, — noslēpumainā Eldorado, zelta zeme. 1533. gadā uz to devās PedroEredija, Kartahenas nodibinātājs. Viņš atklāja biezi apdzīvotus apgabalus. Tur mitinājās čibčas indiāņi,zemkopji, kas audzēja kukurūzu, manioku, pupas un ķirbjus. Viņiem netrūka arī zelta lietu un smaragdu.Visvairāk dārgumu glabājās čibčas tempļos un kapenēs: zelta maskas, masīvi zelta zižļi ar cilvēku, putnuun zvēru galvām, dievu figūras un citas rotas gulēja līdzās mūmijām, kas bija ietītas kokvilnas drānās.Tempļus un kapenes izlaupīja bez žēlastības, un senču dārgumi krita Eredijas vīru rokās.

Bagāto Eldorado meklēja arī Zuans Sesars Kaukas ielejā un Gonsalo Kesada Magdalēnas ielejā,kurš daudzkārt devās no Kārību jūras piekrastes dziļāk kontinentā. Kesada iekaroja Bogotas, Tunhas uncitas čibču valstiņas, pārstaigādams šo zemi ar uguni un zobenu. Ap 1538. gada sākumu viņš jau bijapabeidzis asiņaino darbu un nodibināja Bogotas pilsētu (Santa Fe de Bogotu).

Kesadas īpašumos no dienvidiem ielauzās arī Benal- kasara pulki, tāpat pastrādādami nedzirdētaszvērības, izlaupīdami ciematus, apkaudami iezemiešus, dedzinādami viņu mitekļus un tīrumus.

Tiesības izdarīt iekarojumus Kārību jūras dienvidu krastos — tā saucamajā «Velzeru zemē»(tagadējā Venecuēlā) — no sava imperatora Kārļa V (viņš reizē bija arī Spānijas karalis) izkaulēja vācubaņķieri Velzeri un Ehingeri. Vācu algotņi, ko vadīja Ehingers, Federmanis, Hoermuts un citi komandieri,postīja un laupīja plašos apgabalos Orinoko zemienē, reizēm kaujās ciešot sakāvi.

Beigu beigās pie Bogotas vienā laikā sastapās trīs konkistadoru — Benalkasara, Kesadas unFedermaņa karapulki, un ikviens pasludināja savas pretenzijas uz šo apgabalu. Tomēr bruņota sadursmenesākās: vācu algotņu komandieris apmierinājās ar izpirkumu un atsacījās no savām visai apstrīdamajāmtiesībām, tāpat Benalkasars ar Kesadu vienojās par robežām miera ceļā. Kesadas pārvaldīšanā palikaviss Magdalēnas baseins un Austrum- kordiljeri. Viņš šo iekaroto zemi nosauca par Jauno Gra- nādu(tagadējā Kolumbija).

Dienvidamerikas kontinenta ziemeļaustrumos (tagadējā Brazīlijā un Venecuēlā) Eldorado meklējaari spāniešu konkistadors Djego Ordass. 1531. gadā viņš ar vairākiem kuģiem aizburāja uz VinsentesPinsona atklāto «Saldūdens jūru», tas ir, Amazones grīvu, tikai tolaik nevienam vēl nebija ne jausmas par

šo milzīgo upi. Ordasa flotile viesuļvētrā piedzīvoja katastrofu, un viņš pats ar daļu apkalpes tikkoizglābās.

Pēc šīs nelaimes Amazones lejtecē Ordass atsacījās no dārgumu meklēšanas šajā apgabalā, izgājajūrā un burāja uz ziemeļrietumiem, līdz sasniedza otru «Saldūdens jūru» — Orinoko upes grīvu. Ordassdevās uz augšu pa šo milzīgo upi, kas līkumoja bezgalīgajā līdzenumā, iegriežoties tās pietekās. Tomērviņam neveicās. Nobraucis uz augšu pa upēm pusotra tūkstoša kilometru, viņš bija spiests grieztiesatpakaļ bez jebkāda laupījuma.

Eldorado — Zelta cilvēka zeme — joprojām likās tāla, nesasniedzama mirāža, kaut arī konkistadoriīstenībā bija to atraduši, iekarojuši un jau krietni izlaupījuši. Tagad viņi centās atraut cits citam sagrābtolaupījumu.

Daudzi tīkoja ielauzties arī Peru zemē — Jaunajā Kas- tīlijā un atņemt Pizarro viņa tiesu. Steigšusvajadzēja sākt šīs zemes krastu apsardzību. Fransisko Pizarro šajā nolūkā 1535. gada sākumā pieRimakas upes grīvas uz 12° d. pl. nodibināja atbalsta punktu, ko nosauca par Ķēniņu pilsētu. Vēlāk toiedēvēja par Limu pēc pārgrozītā Rimakas upes nosaukuma.

Ķēniņu pilsētā apmetās pats vietvaldis un nosūtīja uz Kusko savu kompanjonu Almagro, lai viņšpārvalda šo pilsētu un turpina iekarojumus dienvidu virzienā tagadējās Cīles teritorijā.

1534. gada janvārī Ernando Pizarro no Peru bija ieradies Spānijā, Seviljā, vezdams līdzi bagātuzelta kravu — karaļa piektdaļu, bez tam vēl pusmiljona peso zelta un daudz sudraba, kas piederējapašiem konkistadoriem. Hronists pieminējis, ka visuvarenais laimīgi aizvadījis pāri okeānam šo Kristuskarotāju. Muitas namu piekrāva ar zelta un sudraba stieņiem un plāksnēm, dažādiem zelta un sudrabatraukiem un smalkiem mākslas priekšmetiem. Tur bijis kāds sudraba ērglis, kura ķermenī varējuši ielietdivus spaiņus ūdens, viens liels zelta un otrs sudraba pods, kurā varējuši ielikt gabalos sagrieztu vērsi,zelta elka tēls četrus gadus veca bērna lielumā un citi neaprakstāmi dārgumi, sasaiņoti smagās kastēs.Lieli ziņkārīgu ļaužu bari nāca tos apbrīnot.

Karalis pieņēma Ernando Pizarro un izturējās pret viņu ļoti laipni. Ernando stāstīja valdniekam partālo ekspedīciju un pārciestajām grūtībām, par inkas sagūstīšanu (par gūstekņa nogalināšanu Ernando vēlnekā nezināja, jo bija atstājis Peru pirms šās slepkavības) un milzīgo izpirkumu. Viņš attēloja, cikauglīgas ir iekarotās zemes, cik izveicīgi zemkopji un amatnieki tur mīt. Par to liecināja atvestās vilnas unkokvilnas drānas, kā arī zelta un sudraba

trauki. Par tiem sevišķi priecājās karalis, cerēdams ar pārvestajiem dārgumiem piepildīt tukšo valstskasi, īstenot godkārīgos nodomus — padarīt savu valsti par spēcīgāko pasaulē.

Ernando nebija sevišķi grūti izkaulēt savam brālim un viņa biedriem no karaļa jaunas tiesības unprivilēģijas Peru — Jaunās Kastīlijas pārvaldīšana. Bijušajam Estre- madūras cūkganam FransiskoPizarro piešķīra lielā Kon- kistas marķīza titulu un viņa pārvaldīšanā nodotā apgabala robežas pavirzījavēl par septiņdesmit ligām uz dienvidiem.

Karalis atzina arī Almagro nopelnus un iecēla viņu par gubernatoru Peru dienvidu novados,'konosauca par Jauno Toledo — divsimt ligu plašu teritoriju uz dienvidiem no Fransisko Pizarro zemēm.Neviens vēl nevarēja noteikt šo apgabalu precīzās robežas, un šī iemesla dēļ vēlāk radās jukas,pārpratumi, nesaskaņas un naids. Bet kas zina — varbūt karalis tīšām bija gribējis sanaidot Pizarro unAlmagro, lai tie neapvienotos un nepasludinātu sevi par neatkarīgiem valdniekiem.

Karalis nosūtīja abiem konkistadoru komandieriem vēstījumu, kurā slavēja viņu drošsirdību unpateicās par uzticīgo dienestu. Arī Ernando Pizarro netika aizmirsts — viņu iecēla par slavenā Santjagoordeņa bruņinieku, piešķīra viņam tiesības uzturēties galmā un pilnvaroja viņu organizēt floti braucienampāri okeānam uz Jauno Pasauli.

Ernando Pizarro un viņa pavadoņi ar saviem stāstiem bija izraisījuši Spānijā milzīgu ievērību. Kautkas tāds nebija piedzīvots kopš Kolumba pirmā ceļojuma pāri okeānam.

Toreiz visi gaidīja no Jaunās Pasaules milzu bagātības, taču gandrīz neviena ekspedīcija neattaisnoja

šīs cerības. Pat Meksikas iekarošana, ko visi apbrīnoja kā spožu uzvaru, vēl nebija nesusi gaidītos zeltaaugļus. Fransisko Pizarro, pēdējo reizi ierazdamies Spānijā, tāpat bija devis vilinošus solījumus, kuriemneviens īsti neticēja. Turpretim tagad gaišu valodu runāja pats zelts — īsta zelta straume. Tagad, pēc kādahronista vārdiem, visu skatieni vērsušies uz rietumiem. Izputējis izšķērdētājs tur saskatījis lauku, kur savukapitālu atgūs tikpat ātri, kā savulaik to notriecis. Tirgotājs vairs nav raizējies par vērtīgo prečuatgādāšanu no austrumu zemēm, bet pievērsis savu skatienu rietumiem, cerēdams tur iemantot vēl augstākupeļņu, jo aizjūras zemēs visparastākās mantas maksājušas ārkārtīgi dārgi. Bruņinieks, alkdams ar šķēpuiekarot tiklab zeltu, kā arī slavu, cerējis atrast Andu augstajās plakankalnēs kaujas lauku, kur parādīt savudrošsirdību.

Drīz vien Ernando Pizarro vadīja atpakaļ pāri okeānam lielu, labi apgādātu floti, kas sasniedza mazoNombre de Diosas (Dieva vārda) ostu, kur ekspedīcijas locekļiem pirms Panamas zemes šaurumašķērsošanas kādu laiku vajadzēja uzkavēties. Šeit sākās likstas. Milzīgajam iekarotāju baram drīz pietrūkapārtikas, un badam sekoja niknas sērgas. Daudzi, nepieraduši pie karstā, mitrā klimata, atrada te kapu,nevis zeltu. Citi vīlušies griezās atpakaļ uz Spāniju.

Tomēr daudzi šķērsoja zemes šaurumu un no Panamas devās uz Peru. Starp tiem bija arī vīrs, kurubija sūtījuši Almagro interešu pārstāvji Spānijā un kurš nesa Almagro vēsti par karaļa žēlastību. Almagroiegāja Kusko, kur viņu sagaidīja Huans un Gonsalo Pizarro un nodeva viņa rokās pilsētas pārvaldīšanu.

Almagro priecājās, ka valdnieks atzinis viņa nopelnus un padarījis viņu neatkarīgu no Pizarro, kuršviņam nodarījis tādu lielu netaisnību. Pēc Almagro domām, Kusko atradās uz dienvidiem no apgabala, kokaralis nodevis Pizarro pārvaldīšanā, un tātad palikšot viņam. Almagro karavīri rīkojās Kusko tā, it kābūtu ieņēmuši to ar kauju,— sagrāba ne vien sabiedriskās, bet arī privātās ēkas un piesavinājās visu, kotur atrada.

Fransisko Pizarro vēl uzturējās Limā, kad uzzināja, cik bagātīgi karalis apdāvinājis sāncensi. Turklātvietvaldis vēl nebija saņēmis ziņu par savām jaunajām tiesībām un privilēģijām un nezināja, ka viņapārvaldīto zemju robežas pavirzītas uz dienvidiem par septiņdesmit ligām (Ernando Pizarro arattiecīgajiem dokumentiem vēl atradās Panamā, un Peru par visu to klīda vienīgi valodas).

Vietvaldis nevēlējās ilgāk atstāt Kusko sāncensim. Bez kavēšanās viņš nosūtīja pavēli abiembrāļiem pārņemt Kusko savās rokās un pieprasīja, lai Almagro tūliņ dodas karagājienā uz dienvidiem.

Fransisko Pizarro un Djego Almagrosvinīgi apzvēr, ka neuzsāks nekā viens pret otru (pēc senas gravīras)Tomēr ne Almagro, ne viņa draugi nedomāja atteikties no bagātās pilsētas. Kusko sašķēlās divās

naidīgās nometnēs — Almagro un Pizarro piekritējos. Konkurenti grasījās ķerties pie ieročiem, kadKusko ieradās Peru vietvaldis Fransisko Pizarro, lai panāktu samierināšanos. Almagro, sakodis zobus,

piekāpās, taču nekad nespēja piedot to, ka ticis apiets, piekrāpts, atstumts, un tikai izlikās, kasamierināšanās viņam dara prieku.

Abi kompanjoni 1535. gada 12. jūnijā noslēdza jaunu vienošanos. Spāniešu vēsturnieks par torakstīja:

«Paju sabiedrība tika atjaunota ar nosacījumu, ka dons Djego de Almagro dosies iekarot jaunaszemes dienvidos un, ja viņš atklās kaut ko labu, tad no viņa majestātes

12* 179 karaļa varēs izlūgties tiesības pārvaldīt šīs zemes; ja turpretim Almagro neatradīs nekāvērtīga, dons Fransisko dalīsies ar viņu savos īpašumos. Līgums tika noslēgts svinīgā ceremonijā, un abizvērēja pie svētā sakramenta, ka turpmāk viņi nekā neuzsāks viens pret otru.»

Almagro apzvērēja, ka netīkošot ne pēc Kusko apgabala, ne pēc kaimiņu zemēm uz ziemeļiem no tāpat tad, ja karalis tās viņam nodotu pārvaldīšanā. Uzlikuši rokas uz dievmaizītes — svētā sakramenta,Pizarro un Almagro svinīgi pasludināja: «Ja es pārkāpju šo zvērestu, tad lai uz manas galvas krīt debesudusmas, lai sods nāk pār manu miesu un dvēseli, lai tā iet mūžīgā pazušanā!»

Almagro sāka gatavoties ekspedīcijai uz Čīli, cerēdams, ka dienvidos esot vēl lielākas bagātībasnekā Peru.

Fransisko Pizarro, noslēdzis ar Almagro vienošanos un atbrīvojies no konkurenta klātbūtnes, devāsatpakaļ uz piejūras apgabaliem, kur, nesastapis gandrīz nekādu pretestību, dalīja konkistadoriem zemi arindiāņiem, organizēja kalnraktuves, kur sadzina iezemiešus, vāca nodevas, kā arī nodibināja vēl vairākaspilsētas pie Klusā okeāna. Vienu no tām viņš nosauca pēc savas dzimtās vietas par Truhiljo.

Fransisko Pizarro bija sasniedzis slavas un varas kalngalus. Līdz šim nepazīstamais kapteinis bijaiekarojis milzīgu valsti un pēc patikas gāzis un kronējis tās valdniekus, kļuvis par karaļa vietnieku Peru.

Šis iekarotājs labi apzinājās savu lomu kā jaunas lielvalsts dibinātājs. Viņš ilgi prātoja, kuru pilsētulai izraugās par tās galvaspilsētu. Senā inku rezidence Kusko, par nožēlošanu, atradās pārāk tālu nookeāna piekrastes un no Kito, tāpēc Pizarro nolēma padarīt par galvaspilsētu Karaļu pilsētu (Limu)plašajā, skaistajā, auglīgajā Rima- kas upes ielejā, deviņus kilometrus no jūras.

Platā upes grīva veidoja ērtu ostu un deva valgmi apūdeņošanai, jo lietus šeit, piekrastē, gandrīznekad nelija. Klimats bija visai tīkams, jo tropu karstumu mazināja dzestrie vēji no ledainajām Andugrēdām. Turklāt vasarās ieleju klāja mākoņu un miglas sega, kas sargāja no nežēlīgās saules svelmes.Jaunā galvaspilsēta Lima drīz izauga par lielu pārvaldes un tirdzniecības centru.

Peru atklāšana un iekarošana, kā arī gājiens uz Cīii (pēc /. Magidoviča)

ALMAGRO KARAGĀJIENS UZ ČILI Ikvienam jāiekaro sava valsts. — Ceļš mežonīgajos kalnos. — «Kāpēc mums jāklaiņā šajos

tuksnešos kā izstumtajiem?» — Izlūki aiziet «līdz pašam pasaules galam». — Atceļš pāri Atakamastuksnesim. — Ko devis Lielais Dienvidu karagājiens?

Djego de Almagro bija iecelts par Čīles gubernatoru, taču šī zeme, kas atradās uz dienvidiem noPeru, viņam vēl bija jāiekaro. Šo karaļa lēmumu Almagro uzskatīja par netaisnu, bet cerēja uz krietnulaupījumu, jo noticēja baumām, ka Čīlē esot ļoti daudz zelta, ka tur slēpjoties ilgi meklētā un vēl joprojāmneatrastā Eldorado. In- kas jau bija pakļāvuši araukāņu ziemeļu ciltis tā saucamajā Čīles ielejā. Tālabvarēja cerēt, ka tās nepretosies ari baltajiem karavīriem. Almagro pa priekšu savam karaspēkam aizsūtījatrīs spāniešus, ko pavadīja inkas Manko brālis un augstākais priesteris ar indiāņiem. Tiem vajadzēja rādītceļu, nomierināt iezemiešu ciltis, ja tās grasītos sacelties, un sagādāt mājokļus un uzturu.

1535. gada jūlija sākumā Almagro ar kādiem piecsimt sešdesmit kājniekiem un jātniekiem pāriaugstām plakankalnēm devās no Kusko uz dienvidaustrumiem. Sākumā spānieši izmantoja lieloskaraceļus, kas aizvijās pa kalniem tālu uz dienvidiem. Viņi pa rietumu krastu pagāja garām Titikakasezeram, lielākajam Dienvidamerikā (apmēram 7000 km2 ), un devās aizvien tālāk uz dienvidiem, atstājuširietumos Poopo ezeru. Jo tālāk uz dienvidiem, jo mežonīgāki kļuva kalni. Ceļu aizsprostoja dziļas,drūmas aizas, pa kurām šaura taka vijās virs straujajām upēm un bezdibeņiem. Pāri klinšu kraujām lejupgāzās ūdenskritumi. Tumši priežu meži mijās ar kailām augstienēm, kur nekas nesargāja no ledainajiemvējiem.

Nogājis vairāk nekā tūkstoš kilometru, Almagro ļāva karavīriem divus mēnešus atpūsties. Šajāapvidū konkistadoriem gadījās labs ķēriens: pakļautās čīliešu ciltis sūtīja inkam karavānu ar zelta kravu,un šie dārgumi krita iebrucēju rokās.

Spānieši tagad bija nonākuši pie kalnu apgabaliem, kur mitinājās vēl nepakļautas ciltis un kurvajadzēja izlauzt sev ceļu ar spēku. Bet tad ceļveži — inkas brālis un aug- stakais priesteris ar visiempavadoņiem — kādu nakti slepus aizbēga atpakaļ uz Kusko.

Izlūki ziņoja Almagro, ka uz ČTli vedot divi ceļi, abi ļoti grūti: viens — uz rietumiem pārigalvenajām Andu grēdām līdz okeāna krastam, bet pēc tam uz dienvidiem pāri bezūdens tuksnesim; otrs— tieši uz dienvidiem, pāri Centrālo Andu augsto kalnu apgabaliem, kur bija visai maz izredžu sagādātiztiku cilvēkiem un zirgiem. Almagro izvēlējās otro ceļu, jo tas viņam likās īsāks.

Spāniešu priekšā pacēlās nepārskatāmi kalni. Pāri tuksnešainam plato viņi pēc kaujas ariezemiešiem izgaja Cikoanas ielejā Riosalado augštecē, kur viņiem izdevās sadabūt nastu nesējusdzīvniekus lamas un mazliet pārtikas. Pāri upēm konkistadori cēlās ar plostiem vai arī būvēja tiltus. Kādureizi, ceļoties pāri straujai kalnu upei, noslīka daudz zirgu un lamu un aizgāja bojā pārtikas krājumi. Tasbija smags trieciens, jo turpmākajā ceļā kalnu ielejās tikai reti varēja sastapt nelielus, nabadzīgus indiāņuciematus. Spāniešu ceļu iezīmēja nodedzināti un izpostīti iezemiešu mājokļi. Iebrucēji gūstīja vīriešus unlika tiem nest nastas, nerūpēdamies par gūstekņu ēdināšanu. Viņus sakala važās pa desmit vai divpadsmitvienā virknē, un neviens savārdzis vai spēkus zaudējis indiānis netika saudzēts, iekām nesaļima bezdzīvības. Indiāņi mira simtiem un tūkstošiem. Pēc dažu hronistu ziņām, Cīles karagājienā gājuši bojāvismaz desmittūkstoš indiāņi nesēji.

Pa ceļam spānieši nežēlīgi izrēķinājās ar ciltīm, kas sīvi pretojās iebrucējiem. Kādu reizi, kadiezemieši, aizsargādami savu tēvu zemi, bija nogalinājuši trīs spāniešus, Almagro par atmaksu pavēlējasadedzināt dzīvus trīsdesmit indiāņu kasikus.

Konkistadori turpināja ceļu uz dienvidiem gar Andu austrumu nogāzēm, bet drīz pagriezās uzrietumiem, kur pacēlās mūžīgiem sniegiem klātie Argentīnas — Čīles Andi. Gar to pakāji karavīri patuksnešiem, ko klāja balta sāls garoza, devās uz priekšu un meklēja pārejas, kas novestu viņus Čīles

ielejās. Pats Almagro ar nelielu kavalē- rijas vienību izlūkoja ceļu, gādāja pārtiku ļaudīm un barībudzīvniekiem un meklēja pāreju. Beidzot to atrada četrtūkstoš metru augstumā. Bija ziema, un bargais sals,dziļais sniegs, lavīnas un vētras padarīja ceļu kalnos vēl grūtāku.

Spānieši, iedami pāri kalniem, pazaudēja kādus simt piecdesmit vīrus un trīsdesmit zirgus, betmirušos indiāņus pat neskaitīja. Gāja bojā vismaz divas trešdaļas indiāņu. Viņi cieta vēl vairāk nekāspānieši. Daudzi nomira badā, nosaldēja locekļus vai nosala, jo naktīs kurināmā trūkuma dēļ nevarējaiekurt ugunskurus un no ledainā vēja nekur nebija glābiņa. Briesmīgi sniegputeņi plosījās dienām ilgi unbieži vien sadzina augstas kupenas pāri izmocītajiem ļaudīm, kas meklēja patvērumu klinšu aizsegā. Salspieveica cilvēkus, un neviens pat nenoģida, ka zem baltā sniega sastinguši guļ laimes meklētāji. Badsbijis tik briesmīgs, ka indiāņi ēduši savus mirušos ciltsbrāļus un spānieši — kritušos zirgus.

Errera pieminējis, ka dons Djego Almagro pēc pieciem vai sešiem mēnešiem nācis atpakaļ no Cīlesuz Kusko un pa ceļam atradis nosalušos spāniešus pieslējušos pie klintīm. Viņi vēl turējuši aiz pavadastāpat sastingušos zirgus. Gan cilvēki, gan zirgi izskatījušies tā, itin kā viņus tikai pirms brīža būtupārsteigusi nāve. Izbadojušies karavīri ēduši nosalušo zirgu gaļu, tik svaiga tā bijusi.

Beidzot spānieši, virzidamies uz dienvidiem, sasniedza Kopjano ieleju (uz 27° d. pl.). Pirmais teatnāca Almagro ar avangarda vienību un no šejienes aizsūtīja pārtiku saviem karavīriem. Bez šīspalīdzības tie būtu gājuši bojā sniegotajos tuksnešos, kur tos turklāt mocīja sniega aklums. Saule starojatik spoži, ka daudziem iekaisa acis un viņi uz laiku zaudēja redzesspēju.

Stūrgalvīgos iekarotājus, kurus, šķiet, nekas nespēja apturēt, šoreiz grūtības bija pavisam salauzušas.Ikviens, kurš bija izglābies, uzskatīja sevi par laimes lutekli. Tomēr pagāja kads laiks, un spāniešiaizmirsa pārdzīvoto katastrofu.

Zaļajā, auglīgajā Kopjano ielejā izmocītais karaspēks, kura rindas bija kļuvušas visai retas, atpūtāsun atkopās ilgāku laiku.

Te spāniešiem no Kusko, tāpat pa ceļam ciezdami lielus zaudējumus, atnāca papildspēki virsniekaRodrigo Orgon- jesa vadībā. Orgonjess, pēc hronista vārdiem, bijis rūdīts karavīrs, uzticīgsvirspavēlniekam, neatlaidīgs un bezbailīgs. Drīz pēc ekspedīcijas viņš iecelts par Jaunās To- ledomaršalu. Viņš atgādāja uz šejieni karaļa dokumentus, ko Pizarro līdz šim bija turējis pie sevis. Almagroun viņa karavīri pēc šiem dokumentiem sprieda, ka Kusko, bez šaubām, iekrītot viņa tiesā. Karavīrisacīja, ka vajagot steigties atpakaļ uz turieni, kur bijuši tik ērti mājokļi, nevis klaiņot apkārt pa tuksnešiemkā izstumtajiem un palikt bez jebkāda laupījuma. Lai virspavēlnieks parūpējoties arī par sava dēla Djegointeresēm. Viņi zināja, ka tēvs neprātīgi mīl savu ārlaulībā dzimušo dēlu, Panamas indiānietes atvasi, undarīs tā labā visu iespējamo. Tomēr Djego de Almagro vēl nedeva pavēli griezties atpakaļ uz Kusko.

Konkistadori pa okeāna piekrastes apgabaliem devās tālāk uz dienvidiem, uz Kokimbo. ŠeitAlmagro pavisam negaidot sastapa kādu spānieti — dezertieri, kurš, bēgdams no soda par pastrādātunoziegumu, bija atstājis Peru un nogājis vairāk nekā divtūkstoš kilometrus. Dezertieris apstiprināja izlūkusavāktās ziņas, ka pat cauri Atakamas tuksnesim uz dienvidiem vedot inkas ceļš ar daudzām stacijām, kuresot ūdens. Viņš nakšņojis šajās stacijās un saņēmis tur pārtiku. Pa ceļam viņš šķērsojis vairākas kalnuielejas, kur mituši indiāņi.

Almagro no Kokimbo izsūtīja uz dienvidiem izlūku vienību. Tā gar okeāna krastu aizgājusi, pēchronista vārdiem, līdz pat pasaules galam, līdz mežainai zemei, kur nemitīgi lijis lietus un indiāņitērpušies lāču un roņu ādās. Vēl tālāk tur bijusi amazoņu — kareivīgu sieviešu zeme.

Pats Almagro ar galvenajiem spēkiem sekoja izlūkiem, taču neaizgāja tālāk par Maules upi (uz 35°d. pl.) un iepazinās tikai ar Vidusčīli. Taču spānieši nekur neatrada nekādas bagātības. Arī izlūki no Čīlesdienvidiem atnesa bēdīgas ziņas — apsolītā zeme, kur tekot piens un medus, kur zelta papilnam un visurvarot salasīt dārgus akmeņus, nekur nebija atrodama. Viņi bija aizgājuši līdz araukāņu cilšu apgabaliem.Araukāņi bija ļoti kareivīgi un vēlāk pretojās iebrucējiem tik sīvi, varonīgi un drošsirdīgi, ka nosargājasavu neatkarību.

Beidzot Almagro piekāpās savu karavīru neatlaidīgajām prasībām un pavēlēja griezties atpakaļ uzziemeļiem.

Šoreiz viņi, kādu laiku soļojuši mājup pa kalniem, deva priekšroku okeāna piekrastei. Viņiemvajadzēja šķērsot milzīgo Atakamas tuksnesi, kur bija ļoti grūti sagādāt ūdeni. Tāpēc spānieši piepildījaar ūdeni ādas maisus, ko nesa vai nu indiāņi, vai nastu nesēji dzīvnieki.

Almagro sadalīja karavīrus sīkākās grupās, bet pats noslēdza gājienu arjergardā. Kaut gan ziemeļuvirzienā šis novads kļuva aizvien sausāks un aiz Kopjanas upes pārvērtās absolūtā tuksnesī, konkistadoripārliecinājās, ka dezertieris runājis patiesību, — arī te, kalnu ielejās, tur, kur upes vēl nebija izsīkušas,nelielās oāzēs mitinājās ļaudis. Nelielo oāžu virkne stiepās kādus tūkstoš kilometrus garā posmā noKopjanas upes līdz Poopo ezera paralēlei un no turienes vēl trīssimt kilometrus līdz Are- kipai.

Oāzēs visur bija avoti, nelielās karaspēka vienības varēja remdēt slāpes, un neviens spāniešukaravīrs nenomira. Taču zirgiem un indiāņiem nesējiem ūdens nepietika. Pa ceļam ūdens un barībastrūkuma dēļ gāja bojā vairāki desmiti zirgu, bet mirušos indiāņus, pēc spāniešu ieraduma, neviens patneskaitīja.

Ceļš, tāpat kā kalnos, bija grūtību pilns; un pagājušā gadsimta vēsturnieks Preskots piezīmējis, kadiezin vai atrastos kāds mūsu dienu karavadonis, kurš uzdrošinātos vest cauri šim apgabalam savukaraspēku. Turpretim sešpadsmitā gadsimta spānieši spītējuši jebkurām grūtībām, nicinājuši nāvi, badu unslāpes un pilnā mērā attaisnojuši Erreras vārdus, kas izklausās mazliet plātīgi: «Viņi vienā laikā, parādottādu pašu drosmi, cīnījās ar cilvēkiem, dabas spēkiem un badu.»

Šķērsojuši briesmīgo tuksnesi, spānieši nonāca Arekipā, apmēram sešdesmit ligu attālumā no Kusko.Te viņi uzzināja briesmīgu vēsti, ka Peru indiāņi sacēlušies un jaunais inka Manko Kapaks ar milzīgukaraspēku aplencis Kusko.

Almagro 110 Arekipas pāri kalniem steidzās uz Kusko, ko sasniedza 1537. gada pavasarī, nogājisvairāk nekā piecus tūkstošus kilometru. So ekspedīciju tās dalībnieki iedēvēja par Lielo Dienvidukaragājienu un paši sevi ar lepnumu sauca par čīliešiem.

Tas bija pats grūtākais no visiem konkistadoru karagājieniem Dienvidamerikā, kas deva milzīgusģeogrāfiskus atklājumus. Spānieši bija atklājuši Centrālo Andu augstkalnu plato ar Titikakas un Poopoezeriem, ārkārtīgi augstas kalnu grēdas un auglīgas ielejas, izpētījuši Dienvidamerikas krastu līniju no 17°līdz 35° d. pl. Tomēr konkistadori nebija atraduši ne zeltu, ne biezi apdzīvotus apgabalus, ne pilsētas.Viņi šajā ziņā bija cietuši pilnīgu neveiksmi, jo nabadzīgo Cīli nemaz nevarēja salīdzināt ar bagāto Peru.Almagro jutās rūgti vīlies un vēl niknāk nīda Fransisko Pizarro, kurš bija tik nekaunīgi viņu apkrāpis.

PERUAŅU SACELŠANĀSManko bēgšana un peruāņu sacelšanās. — Kusko aplenkums. — Lapsas, ko mednieks iedzinis alā.

— Cietokšņa sturmēšana. — Inkas pēdējā uzvara. — Čīlieši pie Kusko sienām.Marķīzs Fransisko Pizarro bija atbrīvojies no sava sāncenša Almagro — tas ar saviem piekritējiem

jau ilgu laiku klīda kaut kur Cīles kalnos un tuksnešos un vairs nelikās bīstams. Šķiet, nekas neapdraudējaJaunās Kastī- Iijas vietvaldi un spāniešu kundzību šajā milzīgajā zemē. Peruāņi likās rāmi un pazemīgi.Viņi bez kurnēšanas bija noskatījušies, kā iebrucēji nogalina valdnieku un viņa vietā nosēdina tronī citu,izlaupa tempļus, sagrābj galvaspilsētu un visu zemi un sadala to savā starpā. Spāniešu karavīri apmetās uzdzīvi valdnieka pilīs, tempļos ierīkoja zirgu staļļus un apgānīja klosterus. To iemītnieces — Saulesjaunavas krita par upuri rupjo algotņu patvaļai. Kāds spāniešu virsnieks paveda jaunā inkas Manko sievu,un inka skaidri redzēja, ka viņš ir pilnīgi atkarīgs no iebrucējiem un kļuvis par rotaļlietu viņu rokās.

Bet Manko bija drošsirdīgs un lepns jauneklis. Viņš vairākkārt pieprasīja, lai Pizarro piešķir viņampatiesu varu un izturas pret viņu ar cieņu, taču vietvaldis šīs prasības noraidīja. Tad inka, augstmaņi unpriesteri sāka apspriesties, kā nokratīt nīsto svešzemnieku jūgu. Pamazām riobrieda vispārējas sacelšanāsplāns. Tikko Almagro atstās Kusko un dosies uz Čīli, jāsāk uzbrukums visā zemē izkaisītajiemsvešzemniekiem. Augstākais priesteris devās līdzi Almagro, jau iepriekš nolēmis izdevīgā brīdī slepeni

pamest spāniešus un steigties atpakaļ, lai aicinātu cīņā peruāņus.Inka pats nedrīkstēja atstāt Kusko — spānieši viņam to bija aizlieguši un uzmanīja valdnieku. Tāpēc

Manko aizbēga no Kusko slepus. Huans Pizarro, uzzinājis, ka jaunais inka pazudis, ar jātniekiem dzināsbēglim pakaļ un sagūstīja to upmalas niedrājā, kur tas mēģināja paslēpties. Inku aizveda atpakaļ uz pilsētuun turēja, pēc vietvalža sekretāra Pedro Pizarro liecības, stingrā apsardzībā.

Pa to laiku no Ķēniņu pilsētas Limas uz Kusko atnāca Ernando Pizarro marķīza Fransisko uzdevumāpārvaldīt šo apgabalu. Ernando aizvien bija simpatizējis Atavalpam un viņa pēctecim Manko vairāk nekāciti konkistadori. Viņš atbrīvoja inku no ieslodzījuma un izturējās pret to draudzīgi. Savukārt arī Mankorīkojās ļoti uzmanīgi, lai nemodinātu Ernando aizdomas, uzrādīja spāniešiem vairākas dārglietupaslēptuves un tā iemantoja viņu uzticību, tai pašā reizē vēl vairāk iekārdinādams mantkārīgos laupītājus.Tad inka sāka stāstīt Pizarro kā vislielāko noslēpumu, ka viņš zinot, kur netālajos kalnos kādā alāpaslēpta viņa tēva Vainas Kapaka statuja no tīra zelta. Lai atļaujot viņam aiziet un pārnest šo dārgumu.Mantkārības apstulbotais Ernando galu galā uzķērās uz šīs ēsmas un piekrita.

Viņš aizsūtīja līdzi Manko divus spāniešu karavīrus, lai tie viņam palīdzot atgādāt šurp apsolīto zeltatēlu. Pagāja kāda nedēļa, bet no inkas nebija ne ziņas, ne miņas. Ernando nojauta, ka piekrāpts, un sūtījasavu brāli Huanu ar sešdesmit jātniekiem, lai tie sagūsta bēgli. Taču tas vairs nebija atrodams. Kādu sešuligu attālumā jātnieki sastapa abus spāniešus, Manko pavadoņus. Tie pastāstīja, ka inku tagad varēšotdabūt rokā tikai ar šķēpu, jo visa Peru esot sacēlusies un inka grasoties ar saviem karapulkiem nākt uzgalvaspilsētu.

Aizgājuši līdz Jukajas upei, spānieši pārliecinājās, ka abi karavīri runājuši patiesību. Pretējā upeskrastā bija sapulcējušies vairāki tūkstoši indiāņu. Konkistadori ar zirgiem metās upē un peldēja tai pāriakmeņu un bultu krusā, kas rībēja uz jātnieku bruņām un cirta arī dažu brūci. Indiāņi atkāpās, tikko jātniekisasniedza otru krastu, taču nebēga panikā projām, kā to bija cerējuši spānieši, —

Virakočas tēls Saules vārtos netālu no Kuskoar vēl nepieredzētu drosmi inkas karavīri metās pretim jātniekiem un aplenca tos no visām pusēm.

Iedegās nikna kauja. Daudzi iezemieši bija apbruņojušies ar šķēpiem, kam bija cietas vara smailes,milzīgām kaujas vālēm, vara cirvjiem un dunčiem. Viņi bija uzģērbuši ar kokvilnu pol- stētus vamžus,rokā turēja ar ādu apvilktus vairogus, bet galvā uzlikuši ar zeltu un dārgiem akmeņiem rotātas bruņucepures; tās daudziem bija veidotas kā meža zvēru galvas ar atņirgtiem zobiem.

Spāniešu rindas straujajos indiāņu uzbrukumos sagrīļojās un sajuka, taču drīz vien ar veco kaujassaucienu «Santjago ar mums!» konkistadori drosmīgi iecirtās peruāņu rindās. Tie mira zem zirgupakaviem, šķēpu caururbti, taču dzīvie, būdami milzīgā skaitliskā pārsvarā, no jauna metās virsū dzelzīs

kaltajiem svešzemniekiem.Tikai pret vakaru spānieši atspieda peruāņus kalnos un apmetās pārnakšņot ielejā. Vēl nekad

iekarotāji nebija sastapuši tik sīkstu, varonīgu pretestību. Uzvara bija prasījusi vairāku vīru un zirgudzīvības, daudzi bija guvuši ievainojumus. Huans Pizarro cerēja, ka indiāņi pēc lielajiem zaudējumiemvairs nedomās par uzbrukumu, taču rūgti maldījās.

Otrā rītā pa kalnu takām un nogāzēm lejup steidzās milzīgi karotāju pulki. Spānieši metās tiempretim, bet indiāņi aizā gāza viņiem virsū lielus akmens bluķus, tā ka jātniekiem nācās atkāpties klajumā,kur visu dienu plosījās kauja, kas nedeva uzvaru nevienai pusei. Pienāca vakars, un spānieši, spēkuszaudējuši, cerēja uz atpūtu. Taču viņu nometnē ieradās vēstnesis no Kusko ar pavēli, lai karavīri bezkavēšanās steidzoties atpakaļ uz pilsētu, ko ielencis ienaidnieks.

Vēl pirms saules rieta jātnieki nonāca pie Kusko. Visā tās apkaimē, cik vien tālu sniedza skatiens,pulcējās indiāņi, kuru skaitu hronists Pedro Pizarro vērtējis pat uz divsimt tūkstošiem. Vējā plīvojaspalvu pušķi pie bruņu cepurēm un virsaišu karogi, un rieta saulē mirdzēja vara kaujas cirvji un šķēpusmailes — šķitis, ka gaisma rotaļājas tumšas, nemierīgas jūras ūdeņos — tik milzīgs karaspēks bijasapulcējies pie Kusko.

Tomēr jātniekiem izdevās aizauļot līdz pilsētai bez kaujas. Ernando priecājās par brāļa Huanaatgriešanos. Tagad Kusko garnizons bija kādi divsimt jātnieki un kājnieki un vēl kāds tūkstotis indiāņu,kuri piederēja pie nesen pakļautām ciltīm un cīnījās kopā ar spāniešiem pret inkas karotājiem, — pavisamniecīgi spēki salīdzinājumā ar aplencējiem. To neskaitāmie ugunskuri liesmoja visu nakti gan ielejās, gankalnos.

Tā 1536. gada februāra pirmajās dienās sākās Kusko aplenkums, kas ilga vienpadsmit mēnešus.Peruāņi bija ķērušies pie ieročiem visa milzīgajā apgabalā no Kito līdz Čīlei, apkāvuši vairākas sīkākasspāniešu vienības un aplenkuši iebrucējus viņu atbalsta punktos.

Jau nākamajā dienā peruāņi, pūzdami gliemežvāku taures un niedru stabules, sizdami bungas unmežonīgi kliegdami, metās uzbrukumā, svieda akmeņus un šāva bultas, kas gan nenodarīja nekādu lielupostu. Taču uzbrucēji šāva arī degošas bultas un svieda nokaitētus akmeņus, ko iepriekš ievīstīja sveķossamērcētā kokvilnā. Šie šāviņi, novilkdami gaisā uguns un dūmu svītru, krita uz māju jumtiem, kas tūliņaizdegās, jo pat labākās ēkas bija apjumtas ar salmiem vai niedrēm.

Ugunsgrēki uzliesmoja visās malās, un pret debesīm pacēlās augsti liesmu un dūmu stabi. Ugunspārsviedās no ēkas uz ēku. Šķita, ka sācis trakot vulkāns, tāda svelme un dūmu mākoņi vēlās pār pilsētu,smacēdami cilvēkus.

Spānieši bija apmetušies lielajā laukumā teltīs, kā arī inkas pilī. Šajā pirmajā uzbrukuma dienā pilsjumts aizdegās trīs reizes, bet uguns noslāpa pati no sevis, nenodarījusi nekādu lielu postu, kaut gan toneviens nedzēsa. Šo brīnumu pierakstīja svētajai jaunavai Marijai, ko kaujas laikā vairāki dedzīgi Kristuskarotāji redzējuši lidināmies virs pils, norādot, ka te jāpaceļas nevis pagānu mājoklim, bet gan kristīgodievnamam. Hronisti apgalvoja, ka pat indiāņi redzējuši šo brīnišķīgo parādību. Karotājiem parādījies arīSantjago, spāniešu aizgādnis kaujas laukā, un baltā zirgā ar spožu vairogu un liesmojošu zobenu rokāauļojis virsū indiāņiem. Uz šiem visuvarenajiem aizstāvjiem spānieši varējuši paļauties — tie allažparādījušies īstā reizē, kā uzsvēris Preskots.

Liesmas plosījās visu dienu, iznīcinot gan pilis un tempļus, gan būdiņas, un nenoslāpa arī naktī, kaddegošā pilsēta atstāja sevišķi baisu iespaidu. Pagāja vairākas dienas, iekām ugunsgrēks mitējās. Spāniešinemaz nepūlējās to dzēst, jo tas būtu veltīgs darbs. Puse galvaspilsētas gulēja pelnos un gruvešos, un nolielākajām un krāšņākajām ēkām bija palicis neskarts tikai Saules templis un tuvējais Saules jaunavuklosteris.

Spānieši laiku pa laikam metās pretuzbrukumā, lai atsviestu indiāņus, taču sabrukušo māju drupas unapdegušie baļķi aizsprostoja ielas un neļāva izmantot kavalēriju. Kājnieki un indiāņi, kas palīdzējaiekarotājiem, pūlējās novākt gruvešus, bet peruāņi viņus apšaudīja ar bultām un apmētāja ar akmeņiem, kā

arī paši savukārt uzcēla barikādes.Reižu reizēm jātnieki tomēr izlauzās no pussagrautās pilsētas un trenca nekārtībā bēgošos peruāņus

projām, kapādami viņus ar zobeniem un durdami ar šķēpiem. Taču Peru karavīri neizbijās un atkaldrosmīgi metās pretuzbrukumā, bet citi, paslēpušies drupās, mēģināja uzbrukt jātniekiem no aizmugures.Galvenais indiāņu ierocis bija bultas un linga, bet hronisti liecina, ka viņi sekmīgi izmantojuši arī laso,tipisku Dienvidamerikas cilšu ieroci, un ar tā palīdzību sagūstījuši ne vienu vien spānieti ar visu zirgu.

Spāniešiem nebija miera ne dienu, ne nakti. Turklāt indiāņi bija ieņēmuši arī Saksavamanascietoksni, kas pacēlās pāri pilsētai un no kurienes varēja apšaudīt konkistadoru nometni.

Spānieši bija tuvu izmisumam. Vēl vairāk viņus nomāca baumas par notikumiem visā Peru: visazeme esot sacēlusies, spānieši muižās visur apkauti, Lima, Truhiljo un citas pilsētas aplenktas un drīzkritīšot ienaidnieka rokās, indiāņi ieņēmuši visus ceļus un takas kalnos, tāpēc no piekrastes nekādapalīdzība neesot gaidāma.

Daudzi runāja, ka pilsēta bez kavēšanās jāatstājot un ar kaujām jāizlaužoties uz piekrasti. Labāk kristkā vīriem cīņas laukā, nevis gaidīt, kamēr indiāņi viņus izmērdēšot un izsvēpēšot kā lapsas, ko mednieksiedzinis alā.

Tomēr citi bruņinieki kategoriski iebilda pret šo priekšlikumu. Atkāpšanās apkaunošot drošsirdīgoskaravīrus. Labāk mirt nekā atstāt šo drupās pārvērsto pilsētu. Viņiem neesot nekādas citas izvēles, jo ceļšuz piekrasti esot pilnīgi nogriezts. Taču lai viņi nezūdoties: indiāņi neesot paraduši karot ilgu laiku,dumpja gars pierimšot, un tad pienākšot ari palīgspēki. Tagad vajagot izturēt par katru cenu.

Bet, lai varētu noturēties Kusko, vajadzēja izsist indiāņus no cietokšņa. Pirms šīs bīstamāsoperācijas Pizarro nolēma krietni pārmācīt aplencējus, iedvest tiem bailes un šausmas. Spānieši trīskolonnās, iepriekš nemanot attīrījuši ejas, izlauzās no aplenkuma un, pārsteiguši indiāņus, uzsāka nežēlīguslaktiņu. Taču peruāņi atguvās, izklīdušie, bēgošie karotāji sapulcējās no jauna un bezbailīgi cīnījās ardzelzīs kaltajiem konkistadoriem — vīrs pret vīru, kaujas vāles, vara cirvji, šķēpi, bultas un akmeņi pretToledo tēraudu. Indiāņi bija pat nedaudz apguvuši spāniešu kara mākslu (Errera stāsta, ka peruāņusapmācījis gūsteknis spānietis, kam inka Manko dāvinājis dzīvību), un dažs lietoja konkistadoriematņemtos iero-

daļa (priekšplānā lamu karavāna)Saksavarnanas cietokšņa drupu sienasčus — zobenus, bruņu cepures un vairogus — un jāja zirgā. Arī jaunais inka drasēja kaujas rumakā

ar garu šķēpu rokā, ietērpies spāniešu bruņās. Peruāņi nebijās no zirgiem, drošsirdīgi metās zem to kājām,pūlējās izraut spāniešus no segliem, tomēr nespēja ilgi turēties pretim spāniešu pārākajai kara mākslai,tērauda zobeniem, bruņām un šaujamiem ieročiem un cieta milzīgus zaudējumus. Iezemieši bija spiestiatkāpties.

Pēc šīs uzvaras konkistadori ķērās pie Saksavamanas cietokšņa sturmēšanas. Cietoksnis atradās uzstāvas klints un pacēlās pāri Kusko ziemeļu daļai. Lēzenākās pieejas sargāja biezi, puslokā izliekti, noklinšu bluķiem sakrauti vaļņi. Aiz tiem atradās pats cietoksnis — trīs stipri akmens torņi, ko bija ieņēmušiindiāņu karotāji.

Bīstamās operācijas vadību Ernando Pizarro uzticēja brālim Huanam, ko hronists raksturojis kāpārgalvīgu, neprātīgi drosmīgu bruņinieku. Pie cietokšņa varēja nokļūt tikai pa kalnu takām. Tāpēcspānieši ķērās pie viltības: īsi pirms saules rieta karavīri izjāja no pilsētas un devās uz otru pusi —projām no cietokšņa, tā ka peruāņi varēja spriest, ka spānieši taisās aplaupīt kādu ciematu. Nogaidījušitumsu, jātnieki slepeni pagriezās atpakaļ un aizlavījās pie cietokšņa, nesastapuši uz takām nevienaindiāņa. Tie, nepieraduši pie kaujām naktīs, pat nebija izlikuši sardzi un jutās pilnīgā drošībā.

Spānieši klusītiņām atbrīvoja ar akmeņiem aizkrauto ieeju pirmajā valnī un nokļuva pie otrā. Tikaitagad indiāņi pamanīja konkistadorus, un viss garnizons metās viņiem pretim, apbērdams viņus ar bultāmun akmeņiem. Jātnieki nolēca no zirgiem un sāka lauzt vaļā aizkrautos vaļņa vārtus. Drīz vien viņi jauieauļoja pašā cietoksnī. Iedegās nikna tuvcīņa. No torņiem spāniešiem virsū gāzās akmeņi un baļķi. HuansPizarro cīnījās pirmajās rindās, līdz kāds akmens trāpīja viņu galvā un notrieca pie zemes. Smagi

ievainoto komandieri aiznesa uz pilsētu, un viņš pēc divām nedēļām nomira.Ernando Pizarro tūliņ pēc brāļa ievainošanas pats pārņēma cietokšņa torņu aplenkšanas vadību.

Beidzot peruāņi turējās vienīgi lielajā tornī, kura aizstāvjus vadīja drošsirdīgs augstmanis, milzīgaauguma karavīrs, ietērpies spāniešu bruņās, ar spāniešu vairogu un milzīgu kaujas vāli rokās. Šis milzis ardrausmīgo ieroci atsita visus

uzbrukumus un nogalināja ari tos savus karavīrus, k.n viņam ieteica padoties. Ernando nolēmaieņeinl lomi triecienuzbrukumā, taču aizstāvji aizvien nogāzA pieslietās kāpnes ar visiem spāniešiem.Viņš pavftlojn sagūstīt indiāņu pavēlnieku dzīvu. Spānieši pielika plo mūriem visapkārt daudzas kāpnes,vienā laikā inH.m augšā un nogalināja dažus pie dzīvības palikušo:, torņa aizstāvjus. Peruāņu pavēlnieks,redzēdams, ka putošanās veltīga, nosvieda kaujas vāli un, apmetnī ietinies, metās lejā no augstā torņa. Pēchronista vārdiem, viņš nu ris kā senais romietis, līdz pēdējam cīnīdamies par savas zemes brīvību unnevēlēdamies pārdzīvot kaunpilno sakāvi.

Cietoksnis nu bija spāniešu rokās, taču pagāja nedēļa pēc nedēļas, un nekāda palīdzība nerādījās, betaplenkums turpinājās. Peruāņi cerēja izmērdēt aplenktos badā. Par ūdens trūkumu viņiem gan nebijajābažījas, jo cauri pilsētai plūda strauti, turpretim pārtikas krājumi bija izsīkuši. Spānieši meklēja labībunodegušajās noliktavās un namos, kā arī izjāja ārpus pilsētas izlaupīt apkārtējos ciematus. Tādās reizēsizraisījās niknas sadursmes, kurās arī spānieši cieta zaudējumus. Konkistadoru spēki pamazām kusa. Viņibija atgriezti no visas pasaules un vairs necerēja, ka izdosies tikt projām no šejienes.

Peruāņi bija gandrīz visur sacēlušies, nogalinājuši dažus simtus spāniešu un aplenkuši pat Limu.Fransisko Pizarro bija visai nobažījies par Kusko garnizona likteni un sūtīja tam palīgā citu pēc citasčetras karaspēka vienības — apmēram četrsimt jātniekus un kājniekus. Tomēr neviens no viņiem netikapāri kalniem. Tikko konkistadori nonāca kalnos, viņiem šaurajās aizās uzbruka lieli indiāņu pulki unapkāva līdz beidzamajam vīram.

Fransisko Pizarro, saņēmis ziņas par šīm sakāvēm un par satraucošo stāvokli visā Peru, sākašaubīties, vai spāniešiem izdosies šeit noturēties. Daudzi runāja, ka ostā esot diezgan kuģu un jābēgotprojām uz Panamu, kamēr vēl laiks. Taču vietvaldis izjauca mazdūšīgo ļaužu nodomus, viņš aizsūtīja aršiem kuģiem vēstnešus uz Panamu, Nikaragvu, Gvatemalu un Meksiku, ziņodams par grūto stāvokli Peruun lūgdams bez kavēšanās sniegt palīdzību. Lai spānieši padomājot par savu godu un sirdsapziņu unsteidzoties, citādi būšot par vēlu. Bez palīdzības spānieši pazaudēšot Peru, šo lielo un bagāto zemi. Šaduvēstuli vietvaldis nosūtīja arī donam Pedro de Alvarado uz Gvatemalu, kaut arī šo konkistadoru vadonivēl pirms dažiem mēnešiem bija ar lielām pūlēm aizdabūjis projām no Peru, atpirkdamies no viņa pardārgu cenu.

Pienāca augusts, bet peruāņi vēl joprojām aplenca Kusko. Viņi bija stingri apņēmušies izmērdētsvešzemnieku garnizonu. Taču arī pašiem indiāņiem trūka pārtikas — aplenkums bija pārāk ieildzis, unapgādāt tik daudz karavīru nebija nekāds vieglais uzdevums, jo spānieši bija izšķērdējuši inkas labībaskrājumus. Bez tam pienāca sējas laiks. Tāpēc inka atlaida uz mājām lielāko daļu karaspēka, lai karavīriapsēj tīrumus un atkal atgriežas pie Kusko.

Pats viņš ar lielu karaspēka vienību apmetās Tambo, uz dienvidiem no Jukajas ielejas, bet Kuskoapkaimē atstāja citas vienības, kurām vajadzēja novērot ienaidnieku un bloķēt ceļus.

Spānieši ievēroja, ka indiāņu karotāju skaits kļuvis daudz mazāks, un aizvien biežāk devās tālossirojumos, lai sagādātu ēdamo. Kādu reizi viņiem izdevās atdzīt uz Kusko kādus divus tūkstošus lamu, tāka bads atkāpās.

Taču šie sirojumi allaž beidzās ar sīvām sadursmēm starp nelielām karavīru vienībām un pat ardivkaujām: dažs peruāņu karavīrs nebaidījās ar kaujas cirvi, lingu un laso viens pats stāties pretim dzelzīskaltam bruņiniekam, kas auļoja straujā zirgā.

Ernando Pizarro vairs negribēja apmierināties ar šīm sadursmēm un prātoja, kā uzreiz ar drošsirdīgutriecienu pabeigt karu — pārsteigt un sagūstīt inku Manko. Uz inkas apmetni pa aplinku ceļiem aizzagās

astoņdesmit jātnieki un neliela kājnieku vienība Ernando vadībā. Rīta agrumā pārcēlušies pāri Jukajasupei, spānieši klusām tuvojās peruāņu nometnei, cerēdami tos pārsteigt miegā. Bet tūkstoši acu bija vērstiuz viņiem; un, kad spānieši bija pienākuši bultas šāviena attālumā, piepeši virs vaļņiem parādījās milzumdaudz tumšu stāvu, kamēr inka ar šķēpu rokā, sēdēdams zirgā, no cietokšņa vadīja savus karotājus. Tajāpašā mirklī gaiss kļuva tumšs no neskaitāmiem sviežamiem ieročiem — akmeņiem, šķēpiem un bultām,kas bira kā krusa, kamēr kalnos atbalsojās mežonīgie kaujas saucieni. Pārsteigto spāniešu rindassagrīļojās, viņi gan ātri sapulcējās un divas reizes mēģināja atjaunot uzbrukumu, tomēr galu galā bijaspiesti atvilkties atpakaļ. Sajukums kļuva vēl lielāks, kad zemais līdzenums aiz spāniešu muguraspārplūda — peruāņi bija atvēruši slūžas, mēģinādami apslīcināt ienaidnieku.

Konkistadoriem vajadzēja atkāpties, un peruāņi viņus vajāja līdz pat Kusko apkvēpušajiem mūriem.Tomēr tā bija inkas pēdējā lielā uzvara.

Kusko tuvojās Lielajā Dienvidu ekspedīcijā rūdītie Almagro karavīri, tā dēvētie čīlieši, kādipiecsimt vīri. Almagro, kurš agrāk bija izturējies pret Manko visai draudzīgi, nosūtīja vēstnešus pie inkasun aicināja viņu uz tikšanos Jukajas ielejā, cerēdams noslēgt ar dumpinieku vienošanos pret brāļiemPizarro.

Almagro ierosināja, lai peruāņi ejot projām no Kusko un ļaujot viņam pašam tikt galā ar savuniknāko ienaidnieku Ernando Pizarro. Pēc tam tikšot apmierinātas visas Manko prasības un spānieši arperuāņiem dzīvošot kā brāļi.

Manko izlikās piekrītam, taču neuzticējās viltīgajiem baltajiem sātaniem un cerēja, ka svešzemniekunesaskaņas palīdzēs viņam gūt uzvaru.

Spānieši, Kusko aizstāvji, brīnījās, ieraudzījuši tuvojamies bruņotus baltos vīrus, un nezināja, vaipriecāties vai baiļoties. Drīz viņi uzzināja par Almagro atgriešanos no Čīles un viņa pretenzijām uzKusko. Ernando Pizarro nolēma pretoties sāncensim, kaut arī tas pašreiz bija daudz spēcīgāks.

Manko, bažīdamies, ka atnācēji neapvienojas ar aplenktajiem, pēkšņi uzbruka Almagro arpiecpadsmit tūkstošiem vīru. Tomēr rūdītos spāniešus viņi nebija pārsteiguši nesagatavotus. Iedegās niknakauja, kas ilga tikai kādu stundu, līdz čīlieši pēc asiņaina slaktiņa atsita peruāņu uzbrukumu un Mankoatkāpās kalnos, atmetis cerības ieņemt Kusko. Karš starp spāniešiem un peruāņiem īstenībā ar to arībeidzās, tagad brieda jauns karš — starp pašiem uzvarētājiem.

Neviens no viņiem nebija apmierināts ar sagrābto, ikviens barvedis tiecās pēc zelta, varas, goda,skanīgiem tituliem, pēc virskundzības visā šajā zemē, ikviens uzskatīja pārējos par nikniem konkurentiem,kas jānogrūž no ceļa gan ar viltu, gan ar neģēlīgu slepkavību, gan jāpieveic kaujas laukā. Pat savu karali— Spānijas valdnieku un Svētās Romas ķeizarvalsts imperatoru alkatīgie iekarotāju vadoņi turēja parsāncensi, ar kuru jādalās, un klusībā cerēja tikt vaļā no tā virskundzības. Ilgi bija briedis nikns naids starpkonkistadoru vadoņiem brāļiem Pizarro un Almagro, savstarpēji aizvainojumi un pārestības krājušās jaugadiem ilgi. Pietika niecīgas dzirksteles, lai uzliesmotu brāļu kara liesmas.

KONKISTADORU BRĀĻU KARŠ VARAS TĪKOTĀJU STRĪDI UN SADURSMES

Drūmās drāmas sākums. — «Cēri viņiem galvu nost!» — Kauja pie Abankajas upes. — Almagroliktenīgā kļūda. — Miera sarunas un šķietamais izlīgums.

Drīz vien Peru iedegās brāļu karš starp pašiem konkistadoriem, un liktenis bija lēmis visāmgalvenajām personām šajā drūmajā vēstures drāmā nenovēršamu bojā eju gluži kā Šekspīra traģēdijās.Tomēr neviens no šīs drāmas varoņiem nav spējis iemantot līdzjūtību un simpātijas. Varmācība,nodevība, neremdējama varas un mantas kāre bija pielipusi viņiem kā nikna sērga.

Almagro sāka rīkoties pirmais. Viņš nosūtīja vēstnešus pie Kusko pilsētas maģistrāta un pieprasīja,lai tas viņu atzīstot par likumīgo šī novada gubernatoru un atdodot viņam pilsētu, uz kuru viņam esottiesības saskaņā ar karaļa vēstījumu. Sis bija visai strīdīgs jautājums, un tāpēc maģistrāts nenostājās nevienā, ne otrā pusē, kamēr nebūšot skaidrs, kura tiesā atrodoties Kusko. Abas nometnes noslēdza pamieru,svinīgi apsolīdamās neuzsākt nekādas naidīgas operācijas.

Bija auksts, lietains laiks. Izmirkušie Almagro vīri, mitinādamies teltīs lauka nometnē, sāka kurnēt.Viņi bija ievērojuši, ka Pizarro piekritēji nocietina pilsētu. Atnāca vēl kāda satraucoša ziņa: no Limasšurpu soļojot liels karaspēks, ko sūtījis vietvaldis. Almagro karavīri kliedza, ka viņi esot nodoti, kapamiers vajadzīgs tikai Pizarro piekritējiem, lai sagaidītu papildspēkus. Tūliņ vajagot kaut ko darīt.

Savu karavīru mudināts, Almagro 1537. gada 8. aprīli, tumšā lietainā naktī, lauza pamiera līgumu, unviņa karaspēks klusītiņām iegāja pilsētā, nesastapis nekādu

pretestību. Čīlieši ieņēma visas svarīgākās pozīcijas, aplenca Pizarro karavīrus un ielauzās brāļuPizarro mītnē, inkas pilī. Te sākās sīva sadursme, kuras laikā nodūra vairākus vīrus. Uzbrucējiaizdedzināja pils jumtu. Kad ielenktajiem sāka gāzties virsū degošas sijas, viņi nolēma padoties. Bija arīpats pēdējais laiks — tikko cilvēki atstāja pili, liesmojošais jumts iebruka.

Almagro apcietināja brāļus Pizarro — Ernando un Gon- salo — un vēl kādus piecpadsmit vaidivdesmit bruņiniekus un lika tos ieslodzīt, taču neuzdrošinājās nevienu no tiem nogalināt, lai gan viņapadomdevēji to neatlaidīgi pieprasīja. «Cērt viņiem galvu nost! Kamēr viņi ir pie dzīvības,virspavēlnieks nevienu dienu nevar būt drošs par savējo. Tikai mirušie nekož!» viņi nerimās.Konkistadori, kuri līdz šim bija kalpojuši brāļiem Pizarro, pārgāja Almagro pusē. Tam bija spēks unvara, un tas maksāja.

Pa to laiku no Limas uz Kusko nāca Fransisko Pizarro sūtītais karaspēks. Piecsimt jātnieki un

kājnieki apmetās Hauha, ne visai tālu no Kusko.Almagro bez kavēšanās devās pretim šim karaspēkam, kas ieņēma stipras pozīcijas aiz Abankajas

upes. Pāri" tai varēja tikt pa tiltu un lejāk pa kādu braslu. Almagro ar viltīgiem solījumiem jau pirmskaujas slepeni pārvilināja savā pusē bruņinieku Pedro de Lermu ar visu tā vienību. Šis bruņinieks solījakaujas laikā pievienoties Almagro vīriem. Pēc Lermas padoma, Almagro devās uz tiltu, izlikdamies, kataisās to sagrābt un forsēt upi, un tā piesaistīja pretinieka uzmanību. Tikko satumsa vakars, viņš nosūtījalielu karaspēka vienību uz braslu. Straume bija visai stipra un aizrāva dzelmē dažus vīrus, taču pārējieātri izkāpa otrā krastā un metās kaujā. Lerma ar savu vienību pievienojās uzbrucējiem. Vietvalža karavīrunometnē sākās neaprakstāms sajukums. To izmantoja Almagro, sagrāba tiltu, pārgāja otrā krastā unielenca pretinieku no visām pusēm. Kauja bija īsa, un vietvalža karavīru komandieris, vairs nezinādams,uz ko šajā juceklī var paļauties, padevās uzbrucējiem.

Šī kauja pie Abankajas upes 1537. gada 12. jūlijā beidzās ar niecīgiem zaudējumiem abās pusēs, unAlmagro sagūstīja gandrīz tikpat daudz karavīru, cik bija pašam. Viņa spēki tagad bija divkāršojušies, jo,vilinošu solījumu kārdināti, gandrīz visi pretinieka karavīri labprāt salīga

Saules varli netālu no Kusko (pēc sena zīmējuma)viņa dienestā. Tādi bija laiki un tikumi. Algotņi daudz nerūpējās par zvērestiem un solījumiem, ko

bija devuši komandierim. Tagad atlika virzīties uz Limu, gāzt vietvaldi Fransisko Pizarro un sagrābt savāvarā visu Peru. Tomēr Almagro sāka vilcināties. Acīm redzot, viņš baidījās, ka sacelšanās pret likumīgovietvaldi — Jaunās Kastīlijas adelantado beigsies bēdīgi.

Svārstīdamies neziņā, Almagro palika Kusko un ieņēma nogaidošu pozīciju. Tā viņš pieļāvaliktenīgu kļūdu. Limā pa to laiku sāka ierasties papildspēki. No Panamas ar divsimt piecdesmit vīriematburāja licenciāts Gaspars de Espinosa, viens no tiem vīriem, kuri bija vienojušies par Peru iekarošanuun finansējuši šo pasākumu. Ernando Kortess, Meksikas iekarotājs, atsūtīja uz Limu kuģi ar pārtiku,ieročiem, bruņām un apģērbu.

Drīz vien pats vietvaldis ar kādiem četrsimt piecdesmit vīriem izgāja no Limas uz inkugalvaspilsētu. Taču viņš nebija vēl ticis necik tālu, kad saņēma vienu pēc otras satriecošas vēstis:Almagro atgriezies no Čīles, sagrābis Kusko, sagūstījis brāļus un pēc tam vēl galīgi sakāvis uz turienisūtīto karaspēku. Sāncensis tātad bija pievācis laupījumu, bet Fransisko Pizarro par to līdz šim nebijauzzinājis.

Saniknotais, bažu māktais vietvaldis steidzās atpakaļ uz Limu, lai sagatavotu jauno galvaspilsētuaizstāvēšanās kaujām. Viņš nemaz nešaubījās, ka sāncensis pūlēsies drīzā laikā sagrābt ari šo atbalstapunktu, taču nezaudēja cerības uz izlīgumu un nosūtīja uz Kusko sarunu vešanai delegāciju, ko vadījalicenciāts Espinosa.

Almagro, lepns uz saviem panākumiem, nebūt nepūlējās izlīgt ar vietvaldi — viņš prasīja sev arīLimu, jo šī pilsēta tāpat atrodoties viņam piešķirtajā apgabalā. Licenciāts veltīgi aicināja viņu būtmērenākam savās prasībās un domāt vairāk par Spānijas karaļa interesēm. Sarunas' nedeva nekādusrezultātus, turklāt Espinosa, delegācijas vadītājs, nomira pēkšņā nāvē; un par izlīgšanu neviens vairs

nerunāja.Almagro taisījās doties ar karaspēku uz piekrasti, uzcelt tur cietoksni, iekārtot ostu un no turienes

sūtīt vēstnešus uz Spāniju, lai panāktu savu taisnību. Bez tam viņš nosūtīja stipru karaspēka vienību pretinku Manko, kurš vēl uzturējās netālu kalnos nocietinātā nometnē. Pēc pēdējās sakāves Manko, likās, bijazaudējis dūšu un nespēja sapulcināt jaunu spēcīgu armiju. Viņš atkāpās aizvien tālāk kalnos, un spāniešinemitīgi vajāja indiāņu karotājus, tā ka inkas karaspēks izklīda un viņš pats ar dažiem pavadoņiempatvērās nepieejamā kalnu apgabalā — Vilka- pampā.

Virsnieki neatlaidīgi aicināja virspavēlnieku bez kavēšanās nocirst abiem sagūstītajiem brāļiemPizarro galvu un tūliņ uzbrukt ari Limai. Neviens Pizarro nekad neesot aizmirsis kaut niecīgākoapvainojumu un to, ko izdarījis Almagro, nekad un neparko nepiedošot. Pizarro esot lepni kā sātani unkaujoties kā tūkstoš velni.

Tomēr Almagro vilcinājās. Turklāt sagūstītie brāļi bija iemantojuši sev jaunu ietekmīgu draugu —Djego de Alvarado, dona Pedro de Alvarado, Kortesa līdzgaitnieka, brāli. Pedro Alvarado kopa ar brāliDjego neveiksmīgi bija mēģinājuši sagrābt Kito. Pēc šīs neveiksmes Pedro aizgāja atpakaļ uz Gvatemalu,bet Djego piebiedrojās Almagro un kopā ar to piedalījās Lielajā Dienvidu ekspedīcijā uz Čīli.

Brāļi Pizarro, ko turēja stingrā apsardzībā, bija pratuši uzpirkt sardzi, un tā atjāva ieslodzītajiempieņemt viesus. Gūstekņi ar viesiem spēlēja kārtis un meta kauliņus un pastarpām vervēja sev piekritējus.Pie arestētajiem bieži viesojās arī Djego de Alvarado, kaislīgs spēlmanis.

Viņš īsā laikā paspēlēja gūstekņiem milzīgu bagātību — astoņdesmit tūkstošus peso, bet ErnandoPizarro atsacījās pieņemt šo summu. Par tādu karalisku dāvanu brāļi ieguva lielisku, uzticamu aizstāvi.Djego de Alvarado prata iestāstīt Almagro, ka brāļu Pizarro nonāvēšana izraisīšot galmā lielu sašutumuun sacelšot Peru jaunu dumpi.

Almagro arī atstāja Kusko, pavēlējis stingri apsargāt gūstekņus, bet Ernando Pizarro paņēma sevlīdzi, lai šis ķīlnieks aizvien būtu acu priekšā un patiešām drošā apsardzībā. Augusta beigās Almagro jaubija piekrastē, Cinčas ielejā, kur nodibināja pilsētu un nosauca savā vārdā. Te viņš saņēma briesmu ziņu:Gonsalo Pizarro un citi gūstekņi uzpirkuši sardzi, aizbēguši un laimīgi sasnieguši Limu. Atrās dusmāsAlmagro jau grasījās nogalināt viņa rokās palikušo gūstekni Ernando, kad vietvaldis Fransisko Pizarropiedāvāja atsākt miera sarunas. Pēc vēstuļu apmaiņas abas puses vienojās, ka šķīrējtiesnesis būs kādsmūks — brālis Bovadilja, kas bija izdaudzināts kā ļoti taisnīgs vīrs. Turpretim kāds Espinaljo par šoordeņa brāli gan izteicies, ka tas esot bijis īsts sātans, kas par zeltu bijis gatavs izšķirt šo strīdu tā labā,kurš vairāk maksās.

Almagro, palaidis garām izdevīgo gadījumu — kaujas laukā gūt uzvaru, uzsāka ar pretiniekuvairākus mēnešus ilgas sarunas.

Notika arī abu sāncenšu sastapšanās. Kā stāsta hronisti, Almagro sagaidījis vietvaldi, noņemotcepuri un sveicinot viņu visai sirsnīgi un atklāti, turpretim tas tikko atbildējis un tūliņ uzbrucis asiemvārdiem — kāpēc Almagro sagrābis viņa pilsētu un ieslodzījis cietumā viņa brāļus. Fransisko Pizarroizlikās visai noraizējies par karaļa interesēm un visādi cildināja savus nopelnus, lepodamies ar valdniekapiešķirtajiem pagodinājumiem un pilnvarām. Almagro savukārt sūrojās, ka viņš ticis atstumts unpiekrāpts un neesot saņēmis taisnīgu daļu no laupījuma. Tā abi konkurenti neskopojās ar pārmetumiem unapvainojumiem, līdz sarunas izjuka. Almagro, nojautis nodevību — slepena uzbrukuma draudus, pēkšņiatstāja apspriedi un aizauļoja.

Plaisa starp abam naidīgajām nometnēm likās kļuvusi vēl dziļāka. Vēstneši pūlējās pārliecinātAlmagro, ka ķildas un sadursmes kaitējot jaunajai kolonijai un droši vien izraisīšot arī karaļa dusmas.Abus varas tīkotājus varot atcelt no amata.

Beidzot abas puses bija ar mieru uzklausīt šķīrējtiesneša Bovadiljas spriedumu: uz ziemeļiem, uzSantjago upi, jānosūtot kuģis ar pieredzējušu stūrmani, kurš nosacīšotšīs upes ģeogrāfisko platumu. KamērPizarro īpašumu ziemeļu robeža neesot precīzi noteikta, Peru vietvaldis saņemot atpakaļ Kusko, Almagro

atbrīvojot sagūstīto Ernando, un tas sešu nedēļu laikā atstājot Peru. Abas puses atvelkot savu karaspēku uzapgabaliem, par kuriem neesot nekādu domstarpību, un atsakoties no jebkuras naidīgas rīcības.

Par šo spriedumu Almagro piekritēji teica, ka tik netaisnīgs lēmums neesot pieredzēts kopš bībelēpieminētā Poncija Pilāta laikiem. Viņi sašutumā lādējās un izsmēja savu virspavēlnieku — ģenerālis aizvecuma un slimības esot izkūkojis prātu un viņus pārdevis. Ienaidnieki nu mitināšoties bagātajā Kusko unjaukajās, auglīgajās zemēs, bet viņiem atmesti neauglīgie Carkasas tuksneši.

Šie kurnētāji nenojauta, ka Čarkasā — tagadējās Bolīvijas plakankalnē — pavisam tuvu zemesvirskārtai slēpjas milzīgie Potosi sudraba krājumi. Viņi apvainoja šķīrējtiesnesi, ka Pizarro to uzpircis,un prasīja Ernando galvu. Gūstekņa dzīvība nemitīgi karājās mata galā. Taču Fransisko Pizarro pārākstipri mīlēja Ernando, pašu izveicīgāko no visas ģimenes, lai to pakļautu nāves briesmām, un tāpēc bija armieru līdz turpmākajam karaļa lēmumam atteikties no Kusko, lai tikai Ernando tiek brīvībā. Almagro patsdevās pie ieslodzītā un paziņoja, ka viņš nu esot brīvs, turklāt izteica cerību, ka visi strīdi tikšot aizmirstiun atdzimšot vecā draudzība. Ernando Pizarro uz to atbildēja, ka arī viņš nevēloties nekā labāka, un devasvinīgu zvērestu, liekot ķīlā Savu bruņinieka godu, ka godīgi pildīšot līguma noteikumus. Pēc svinīgamielasta atbrīvoto gūstekni augstu virsnieku un Almagro dēla Djego Almagro pavadībā nosūtīja uzFransisko Pizarro nometni. Šķita, ka nesenie sāncenši pilnīgi izlīguši. Taču tā varēja domāt tikai tie, kurinepazina Pizarro.

almagro galsTikai ieroči izšķirs, kurš būs īstais Peru valdnieks! - Kauja pie Lasalinasas. — Almagristu sagrāve.

— Izrēķināšanās. — Almagro tiesāšana un gals.Tikko Pizarro brālis Ernando bija ticis brīvībā, Peru vietvaldis atcerējās visas viņam nodarītās

pārestības: sāncensis ieņēmis Kusko, sagūstījis viņa brāļus, uzbrucis likumīgā gubernatora karaspēkam unto sakāvis. Tagad jādo- mājot nevis par mieru vai pamieru, bet gan par atriebību. Tikai ieroči izšķiršot,kurš būšot īstais Peru valdnieks.

īsā laikā Fransisko Pizarro sapulcināja septiņsimt vīrus, ko uzticēja saviem brāļiem, — pats viņšesot par vecu un vāju karagājiena vadīšanai. Pie Almagro pizarristi nosūtīja vēstnešus ar pieprasījumunekavējoties atstāt Kusko un atgriezties savā paša apgabalā.

Almagro, arī būdams vecs un smagi slims, uzticēja savus vīrus virsniekam Orgonjesam. Tasmēģināja ieņemt un aizsargāt kalnu pārejas, kas veda no piekrastes uz Kusko, taču nokavējās un bijaspiests sagaidīt pretinieku Kusko ielejā.

1538. gada aprīlī brāļu Pizarro karaspēks jau tuvojās agrākajai inku galvaspilsētai. Almagro arsaviem piekritējiem noturēja kara apspriedi. Daži ieteica aizstāvēt pilsētu līdz pēdējam vīram, betvirspavēlnieks ieminējās, ka vajadzētu atjaunot miera sarunas. Taču Orgonjess pikti iebilda: «Tagad irpar vēlu! Tu palaidi vaļā Ernando Pizarro, un tālab cits nekas neatliks kā ar viņu kauties.»

Beidzot virsroku guva Orgonjesa piekritēju domas: iziet no pilsētas un uzsākt kauju ar ienaidniekulīdzenumā, lai varētu labāk izmantot kavalēriju. Almagro piecsimt vīru karaspēks ieņēma pozīcijas netāluno Kusko pie Lasalinasas pilsētiņas, taču tās bija neizdevīgas — turienes nelīdzenais reljefs stipriapgrūtināja kavalēriju, bet tieši jātnieki bija galvenais Almagro trumpis gaidāmajā kaujā. TomērOrgonjess cerēja šajās pozīcijās aizstāvēties, jo to priekšā atradās staigns purvs un maza upīte.Almagristu kājniekiem trūka šaujamo ieroču, un viņi bija apbruņojušies ar gariem pīķiem. Uzstādījissešus lielgabalus un novietojis flangos jātniekus, Orgonjess gaidīja Pizarro vīrus.

Tie drīz vien parādījās, spožās bruņās tērpti, ar plīvojošiem karogiem maršēdami stingrā soli unciešā ierindā, pārnāca pāri līdzenumam un apmetās nometnē pretējās upes krastā.

Valodas par gaidāmo kauju bija izplatījušās plašā apkaimē, un kalnu nogāzēs varēja manītpulcējamies indiāņus, kuri taisījās noskatīties savu ienaidnieku sadursmē. Tāpat no Kusko atnāca spāniešusievas un bērni, kas, baiļu un bažu mākti, kļuva par lieciniekiem niknai, nežēlīgai sadursmei starpKastīlijas vīriem.

Atausa 26. aprīļa rīts, un trompetes signāli sauca karavīrus pie ieročiem. Sākās kauja — kauja parveselas valsts likteni. Pizarro rīcībā bija mazāk jātnieku, turpretim kājnieki — rūdīti veterāni un noKārību jūras salām atbraukušie karotāji — bija apbruņoti ar musketēm. Šie jaunie šaujamie ieroči, nesenatsūtīti no Flandrijas, rādījās krietni pārāki par arkebūzām.

Abas puses noturēja īsu lūgšanu, it kā arī šajā kaujā ar dieva palīgu vajadzētu apkaut neticīgos, neviskasti - liešus — vienas ticības brāļus. Ernando Pizarro uzrunāja savus karavīrus, atgādinādams visassāncenšu nodarītās pārestības un sagādāto postu, un, rādīdams uz rīta saulē mirdzošo inkas galvaspilsētu,sacīja, ka tā būšot balva uzvarētājiem. Gavilēdami viņa vīri metās upē un gāzās virsū Almagrokaraspēkam.

Ar kaujas saucieniem «Par karali un Almagro!», «Par karali un Pizarro!» abas naidīgās puses uzsākaizmisuma pilnu cīņu. Jātnieku pulki sadūrās pilnos auļos. Šī sadursme bijusi tik drausmīga, ka indiāņipakalnos ap kaujas lauku apsveikuši šo slaktiņu ar mežonīgām gavilēm. Pēc kaujas būtu bijis īstais laiksuzklupt baltajiem sātaniem, kas tikko izlējuši savējo asinis, un izdeldēt viņus visus līdz pēdējam. Tačuindiāņiem trūka vadības, un viņu karaspēks bija izklīdis. Tāpēc baltie iekarotāji varēja netraucēti kārtotsavus rēķinus.

Orgonjess kāvās nikni, cirzdams ar zobenu un durdams ar šķēpu. Viņš auļoja pa kaujas lauku,meklēdams Ernando Pizarro, lai to nogalinātu. Taču Orgonjesa bruņu cepuri trāpīja kāda lode, un viņš uzmirkli zaudēja samaņu. Tai mirklī nogalināja viņa zirgu, un tas krizdams piespieda jātnieku pie zemes.Ienaidnieki saklupa viņam apkārt un aicināja padoties. Taču Orgonjess liedzās atdot zobenu, prasīdams,vai tad šeit neesot neviena bruņinieka,

Skulptūra no Saules vārtiem pie Kusko (pēc sena zīmējuma)kam to varētu pasniegt. Kāds no Pizarro kalpiem, uzdevies par dižciltīgu viru, atņēma gūsteknim

zobenu, izrāva dunci un ietrieca viņam sirdī. Nogalinātajam Orgonje- sam nocirta galvu, uzsprauda pīķagalā un nēsāja apkārt pa kaujas lauku kā uzvaras zīmi, bet vēlāk asiņaino trofeju izlika apskatīšanai Kuskogalvenajā laukumā.

Pēc Orgonjesa nogalināšanas Almagro piekritējos sākās sajukums. Viņi nespēja izturēt muskešuuguni un slēpās aiz akmeņiem un mūriem, kas vietām rēgojās kaujas laukā. Pedro de Lermam, kavalērijaskomandierim, vairs neizdevās sapulcināt izklīdušos jātniekus, un viņš viens pats metās virsū ErnandoPizarro, kurš arī auļoja zirgā un nevairījās no sadursmes. Abu jātnieku šķēpi trāpīja mērķi — Pizarroiedūra Lermam gurnā, bet Lerma savukārt viegli ievainoja pretinieku. Taču tuvcīņas burzma izšķīra abuscīnītājus; mazliet vēlāk zirgs nosvieda Lermu, un brūcēm klātais bruņinieks noasiņodams palika guļamkaujas laukā.

Almagro piekritēji vairs tikpat kā neizrādīja pretestību un panikā bēga uz Kusko. Pats Almagrovēroja nežēlīgo slaktiņu no tuvējā paugura, atgūlies nestuvēs, jo bija pārāk vārgs, lai ilgi nosēdētu zirgā.Arī viņš, pārliecinājies, ka viss zaudēts, bēga uz Kusko cietoksni. Viņu drīz panāca, sagūstīja un nogādājapilsētā, iekala važās un ieslodzīja tajā pašā telpā, kur vēl nesen bija turēti gūstā brāļi Pizarro.

Kauja bija ilgusi nepilnas divas stundas. Pizarro svinēja uzvaru un sagrāba savās rokās pilsētu. Pēcdažādām ziņām, bija krituši simt piecdesmit vai divsimt vīri, lielāko tiesu Almagro piekritēji, turklātdaudzus nogalināja vēl pēc kaujas, kad tie jau lūdza žēlastību, sacirta ar zobeniem, nodūra ar pīķiem,izdūra tiem acis, nocirta rokas un kājas — tik liels bija naids un atriebības kāre. Pedro de Lermu, kas bijaievainots septiņpadsmit vietās, draugi bija aiznesuši uz pilsētu, bet tur ievainoto gultā guļošu neģēlīginodūra kāds no Pizarro karavīriem.

Pizarro karaspēks izlaupīja sagrābto pilsētu, taču mantkārīgajiem laimes meklētājiem guvums likāspārāk mazs. Pēc Sarates vārdiem, viņi prasījuši Eldorado un sacījuši, ka ar saviem nopelniem viņiem gannāktos dalība tādā ekspedīcijā, kur varētu runāt par īstu zeltu.

Ernando Pizarro apsolīja rīkot jaunus karagājienus, tikko tas būšot iespējams. Kusko bijasapulcējušies kādi tūkstoš trīssimt karavīri, jo uzvarētājiem pievienojās arī kauju zaudējušie.

Turpretim Almagro, lielais maršals, kā viņu dēvēja, palika apcietinājumā un slims, nelaimes salauztsgaidīja savu likteni. Uzvarētāji bija pavisam nobažījušies par gūstekņa veselības stāvokli. ErnandoPizarro, pirms kaujas uzzinājis, ka viņa ienaidnieks esot uz nāvi slims un laikam drīz miršot, izsaucās —pēc Erreras liecības: «Pasarg dievs, ka tas nenotiek, iekām viņš krīt manās rokās!»

Tagad Ernando bieži apmeklēja gūstekni un visādi viņu uzmundrināja, solīdams, ka drīz — tikko teieradīšoties vietvaldis — viņu atbrīvošot. Bet, ja tas tuvākajā laikā neatnākšot, viņš pats uzņemšotiesatbildību par gūstekņa atbrīvošanu un sūtīšot viņu uz Limu. Vietvaldis, domājams, neapiešoties ar viņupārāk bargi. Turklāt Ernando liekulīgi apvaicājās, kādu ceļošanas veidu — uz zirga, mūļa vai nestuvēs —pieļaušot gūstekņa veselības stāvoklis. Katru dienu Pizarro sūtīja slimniekam ēdienus no sava galda, kāari vīnu un augļus, un vecais Almagro patiešām pamazām sāka atkopties.

Taču ieslodzītais nezināja un pat nenojauta, ka pa to laiku tiesneši un rakstveži strādā vaiga sviedrosdienu un nakti, pieņemdami neskaitāmas pret viņu vērstas sūdzības un gatavodami tiesas procesu. Viņapaša līdzgaitnieki, kas vēl nesen bija vai nēsājuši uz rokam savu virspavēlnieku — karavīru elku undievekli, tagad nekautrējās viņu nomelnot un apmelot. Vajadzēja taču izkal- poties uzvarētāju priekšā. Parto bija apsolīta piedošana un vietvalža žēlastība.

Apsūdzības raksta apjoms pārsniedza divtūkstoš lappuses. Pēc spāniešu paražām visam vajadzējanotikt atbilstoši stingrām likuma prasībām. Almagro tika apsūdzēts, ka viņš sacēlis dumpi un uzsācis karupret Spānijas karali, nogalinādams simtiem uzticamu pavalstnieku, ielaidies sazvērestībā ar inku,spāniešu ienaidnieku, un sagrābis Kusko, kas piederējusi karaļa vietvaldim.

Dumpiniekam, nodevējam un Spānijas ienaidniekam, kurš uzdrošinājies pacelt ieročus pret karali,1538. gada 8. jūlijā piesprieda nāves sodu — publiski nocirst galvu Kusko centrālajā laukumā.Izmeklēšana līdzinājās izsmieklam, jo apsūdzētais par to nekā nezināja un viņu neviens pat ne-nopratināja. Spriedumu notiesātajam paziņoja kāds mūks.

Almagro negribēja ticēt savām ausīm. Tas neesot iespējams, ka viņam nodarītu tādu netaisnību. Viņšlūdza Ernando Pizarro, savu niknāko ienaidnieku, atcerēties viņa agrākos nopelnus, saudzēt viņa sirmosmatus un ļaut nodzīvot atlikušo īso mūža galu. Viņš taču tagad nevienam vairs neesot bīstams, viņš allažesot tik draudzīgi izturējies pret brāļiem Pizarro. Sis spriedums esot slikta atmaksa par to, ka viņš vēlnesen dāvinājis dzīvību sagūstītajiem. vietvalža brāļiem. Turklāt karalis neatstāšot nesodītus tos, kurinotiesāšot uz nāvi tādu nopelniem bagātu vīru,

Ernando Pizarro uz visiem šiem asarainajiem lūgumiem un draudiem atbildējā pavisam salti: tīraisbrīnums, ka tik drošsirdīgs bruņinieks tā varot pazemoties; viņa liktenis nebūšot sliktāks kā dažamkrietnam karavīram. Viņš taču esot kristīgs cilvēks un varētu izmantot savus atlikušos dzīves brīžus, koviņam dāvinājusi dieva žēlastība, lai noslēgtu visus rēķinus ar debesīm. Spriedums esot negrozāms, untālab lai viņš gatavojoties savai pēdējai stundai.

Karalis bija iecēlis Almagro par Dienvidperu (Jaunās To- ledo) adelantado ar tiesībām izraudzītiessev pēcnācēju. Testamentā Almagro piešķīra šo titulu un tiesības dēlam Djego. Tā kā tas vēl bija

nepilngadīgs, Dienvidperu pārvaldīšanu notiesātais uzticēja Djego de Alvarado. Visu mantu un īpašumusPeru Almagro novēlēja Spānijas karalim, turklāt piemetinādams, ka Pizarro esot palicis viņam krietniparādā. Ar šo novēlējumu Almagro cerēja iemantot valdnieka simpātijas un panākt, ka tas aizstāvēs viņadēlu un stingri izmeklēs ienaidnieku rīcību.

Ziņa par Almagro notiesāšanu drīz aplidoja visu Kusko un atstāja smagu iespaidu. Daži virsnieki, toskaitā Djego de Alvarado, lūkoja aizlikt kādu vārdu par notiesāto, taču veltīgi.

Ernando Pizarro, nobažījies par kolonistu noskaņojumu, pavēlēja visur izlikt posteņus ar musketēmun stingri apsargāt almagristu mājas un deva rīkojumu izpildīt nāves sodu slepus — cietumā. Bendenožņaudza lielo konkistadoru ar garoti. Almagro līķi iznesa lielajā laukumā un publiski nocirta tam galvu.

Ievērodami pieklājību, Ernando un Gonsalo Pizarro, kā arī tiesneši un pilsētas iedzīvotāji, tērpušiessērās, pavadīja Almagro pēdējā gaitā uz kapa vietu baznīcā, pūlēdamies parādīt, ka tikai valsts interesespiespiedušas nogalināt šo septiņdesmit gadus veco karavīru.

Pēc hronistu vārdiem, nogalinātais bijis drosmīgs karotājs un bieži vien bagātīgi apdāvinājis savusļaudis, tā ka konkistadori viņu mīlējuši no visas sirds. Viņš, nezināmas izcelšanās vīrs, varējis lepni teikt,ka esot savu slaveno darbu dēls.

Fransisko Pizarro nogaidīja Limā, kamēr saņēma ziņu par uzvaru pie Kusko, un tad lēnām devās uzturieni pāri Andiem, lai Ernando pagūtu izrēķināties ar dumpiniekiem, kuriem netrūka ietekmīgu draugu,kā, piemēram, bīskaps Valverde un vairāki bruņinieki. Tie prasīja apžēlot Almagro, un vietvaldisneuzdrošinājās atteikt neatlaidīgajiem lūgumiem. Ieradās arī Almagro dēls Djego un lūdza žēlot tēvu.Pizarro nomierināja lūdzēju — Almagro nenotikšot nekas ļauns.

Marķīzs neskopojās ar solījumiem, bet slepus sūtīja uzKusko instrukcijas — rīkoties tā, lai Almagro nevienam vairs nesagādātu raizes! Beidzot pienāca

vēsts, ka čīliešu vadonim nocirsta galva. Tad Fransisko Pizarro ietērpās sērās un visiem apgalvoja, kaviņa brāļi rīkojušies pārsteidzīgi. Pēc hronistu Pedro Pizarro un Erreras vārdiem, viņš licies pavisamsatriekts un lējis gaužas asaras.

VISU PERU ZEMI VIENĀS ROKAS! Uzvarētājs gatavojas valdīt inku zemē viens pats. — Ernando Pizarro neveiksmīgā misija Spānijas

galmā. — Karaļa pilnvarotais dodas uz Peru. — Inkas Manko uzbrukumi. — Cietokšņu būve. — Pedro deValdīvija araukāņu zemē.

Pēc tam lielais marķīzs sava karaspēka priekšgalā ieradās Kusko, taurēm skanot, lepns, kā jauuzvarētājs, un sāka nomierināt dumpīgo pilsētu, atņēma īpašumus čīliešiem, Almagro piekritējiem, unizdalīja saviem ļaudīm. Viņš neatzina arī Almagro testamentu un tā dēla Djego tiesības uz Dienvidperuteritoriju. Maršals ar savu dum- pošanos esot zaudējis visas savas tiesības.

Tā bija bīstama taktika — atstāt ienaidniekus dzīvus un atņemt viņiem mantu, taču Fransisko Pizarrojutās tik varens, ka nevēlējās tos pārvilināt savā pusē ar dāvanām, ne arī iznīcināt, kā ieteica viņa brāļi.

Vietvaldis paziņoja, ka viņam esot pakļauti visi apgabali šaipus Flandrijas — tas nozīmēja, kaFransisko šajā okeāna krastā necietīs nekādus sāncenšus un valdīs viens pats.

Fransisko Pizarro piešķīra saviem brāļiem tik bagātīgus repartimjento — zemi ar indiāņiem, ka patviņa piekritēji sāka kurnēt. Brāli Gonsalo viņš ar stipru karaspēku nosūtīja pret indiāņiem Čarkasasnovadā, lai tos galīgi pakļautu.

Kopš Almagro nogalināšanas bija pagājis gandrīz vesels gads. Ernando Pizarro no jauna posās uzSpāniju, lai izkliedētu nevēlamo iespaidu, kādu galmā bija radījis nāves sods. Djego de Alvarado un citiAlmagro draugi jau sen atradās Kastīlijā, kur attēloja brāļu Pizarro darbību visai nepievilcīgās krāsās unpūlējās panākt, lai

Lielais marķīzs Fransisko Pizarro (pēc senas gleznas)netaisnība tiktu atriebta un Almagro dēls Djego varētu izmantot savas tiesības.Ernando pirms aizbraukšanas brīdināja brāli no čīliešu atriebības. Lai vietvaldis sargoties un

neļaujot šiem ļaudīm uzturēties savā tuvumā, lai gādājot par stipru miesas- sardzi. Fransisko tikaipasmējās par brāļa bažām. Ikviens mats uz almagristu galvas galvojot par viņa drošību.

Ernando 1539. gada vasarā no Limas aizburāja uz Spāniju un visā spožumā ieradās karaļa galmāValjadolidā,

vezdams līdzi bagātīgas dāvanas, jo cerēja uz zelta vareno spēku. Šoreiz sagaidīšana bija visaidzestra. Djego de Alvarado un viņa draugi bija par to parūpējušies. Ernando Pizarro draudēja tiesa. Tačupārvestais zelts, ko viņš izdāļāja ar devīgu roku, darīja savu — tiesneši nesteidzās izmeklēt šo sarežģītolietu.

Alvarado, kam apnika tiesnešu birokrātija un galma intrigas, izaicināja Ernando Pizarro uz divkauju,lai izšķirtu strīdu ar tā saucamās «dieva tiesas» palīdzību, taču tas no divcīņas izvairījās — turklāt argudru ziņu. Alvarado piecas dienas vēlāk nomira pēkšņā nāvē, acīm redzot, viņu slepeni nozāļoja kādsuzpirkts slepkava.

Karalis Kārlis V nekādi nevarēja noskaidrot, kas galu galā ir vainojams konkistadoru vadoņusadursmēs. Tomēr viens bija skaidrs: tās kaitēja Spānijas interesēm. Turklāt bija noticis tas, no kā karalisbaidījās visvairāk, — Fransisko Pizarro viens pats bija sagrābis savās rokās milzīgu aizjūras teritoriju.

Tāpēc karalis pavēlēja sūtīt uz Peru tiesnesi licen- ciātu Vaku de Kastro ar ļoti plašām pilnvarām,lai viņš iepazīstas ar apstākļiem aizjūras kolonijā, izskata visas sūdzības, izveido jaunajai kolonijaipiemērotu pārvaldes sistēmu un pēc tam sniedz galmam ziņojumu. Taču karaļa pilnvarotajam tikapiekodināts pret Fransisko Pizarro, Peru vietvaldi, izturēties ar pienācīgu cieņu. Tikai viņa nāvesgadījumā Kastro drīkstēja uzrādīt Kārļa V izdotu slepenu dokumentu, ar kuru karalis bija iecēlislicenciātu par Peru gubernatoru.

Ernando Pizarro misija Spānijas galmā beidzās ar neveiksmi — viņu galu galā arestēja un ieslodzījacietoksnī, kur viņš stingrā uzraudzībā pavadīja divdesmit gadus (līdz 1560. gadam), pārdzīvodams visussavus radiniekus un arī savu slavu. Ernando vienīgais no brāļiem neņēma galu varmācīgā nāvē un nomira1578. gadā savas dzimtas muižā Estremadūrā kādu simt (vai pat simt četru) gadu vecumā, ja var ticēttālaika hronistiem.

Laikabiedri raksturojuši Ernando Pizarro kā staltu, spēcīgu vīru ar cienījamu uzvedību. Taču viņaraksturam piemitušas dažas visai nevēlamas īpašības. Viņš bijis ārkārtīgi patmīlīgs un godkārīgs, uzpūtīgsun nekautrīgs, viegli aizvainojams un atriebīgs, rīkojies ļoti enerģiski, bez līdzjūtības un sirdsapziņaspārmetumiem.

Fransisko Pizarro, nemaz negaidīdams karaļa lēmumu, dalīja iekarotās Peru zemes pa labi un kreisi,sev un saviem piekritējiem paturēdams auglīgākos apgabalus, bet Almagro karavīriem — čīliešiempiešķīra pašus tālākos, nabadzīgākos un mazauglīgākos novadus, tā no jauna izraisīdams milzīguneapmierinātību. Kolonisti sūrojās par nekaunīgo vietvaldi un viņa tuviniekiem, kas sagrābuši visuvērtīgāko iekarotajā zemē. Visā Peru valdīja nemiers.

Juku laikus izmantoja jaunais peruāņu inka Manko. Viņš laiku pa laikam atstāja gandrīz nepieejamāsAndu grēdas, sapulcināja karotājus un uzbruka spāniešiem. Peruāņi pēkšņos triecienos iznīcinājaiekarotāju garnizonus, nodedzināja viņu apmetnes, izpostīja plantācijas un aizdzina lopus.

Pret nenotveramajām indiāņu vienībām nelīdzēja ne artilērija, ne jātnieku vienības, nelīdzēja sodaekspedīcijas. Uz konkistadoriem no kalniem gāzās akmens bluķi, un aizas pārvērtās īstos slazdos, naktīspie ugunskuriem viņus nonāvēja skaudras bultas.

Beidzot vietvaldis sūtīja pret Manko prāvu karaspēka vienību brāļa Gonsalo vadībā. Andu aizās unkalnu pārejās notika vairākas niknas sadursmes, kas gan beidzās ar peruāņu sakāvi, taču inka aizvien prataizvairīties no gūsta.

Tad spānieši lūkoja ievilināt inku savās cilpās, uzaicinot viņu uz sarunām. Manko vairs neticējanevienam balto laupītāju vārdam un tomēr deva piekrišanu satikties ar Fransisko Pizarro Jukajas ielejā.

Vietvaldis nosūtīja pie inkas kādu afrikāņu vergu ar bagātīgām dāvanām, bet peruāņi pa ceļamuzbruka sūtnim un to nonāvēja. Pizarro nežēlīgi atriebās par šo aizvainojumu. Spānieši bija sagūstījušivienu no inkas Manko sievām, jaunu skaistu meiteni, ko viņš ļoti mīlēja. Pizarro pavēlēja izģērbt meitenikailu, piesiet pie koka un visas nometnes priekšā pērt ar rīkstēm, bet pēc tam nošaut ar bultām. Nelaimīgāsieviete nelūdzās žēlastības un, klusu ciezdama, bez žēlabām un vaimanām sagaidīja nāvi, tā ka pat

Pizarro, daudz pieredzējis vīrs, brīnījies.Sarunas ar inku izjuka, un peruāņi joprojām uzbruka konkistadoriem.Šajās nemitīgajās cīņās spānieši izraudzījās drošāko līdzekli — celt nocietinājumus, atbalsta punktus

un cietokšņus visos Peru svarīgākajos stratēģiskajos punktos. īsā laikā pie ceļa no Limas uz Kuskoizveidojās vairākas nocietinātas kolonijas, tāpat ari pilsētas citos novados.

Aizvadījis Kusko kādu gadu, Fransisko Pizarro atgriezās Limā, rūpējās par pilsētu būvi un jaunukolonistu ieceļo šanu, sudraba un zelta raktuvju ierīkošanu.

Kādu no saviem virsniekiem Pedro de Valdīviju, rūdītu, nežēlīgu karavīru, lielais marķīzs sūtījapabeigt aizsākto Cīles atklāšanu un iekarošanu. Valdīvija, kurš jau bija piedalījies kopā ar Almagropirmajā Čīles ekspedīcijā, ar simt piecdesmit karavīriem un diviem priesteriem 1540. gada janvāri garokeāna piekrasti devās uz dienvidiem. Samērā laimīgi šķērsojis Atakamas tuksnesi, Valdīvija nonāca līdzČīles centrālajai daļai — auglīgajām Kokimbo ielejām. Te biezos mežos mitinājās araukāņu ciltis,lielāko tiesu mednieki, kas tikai vietām nodarbojās ar zemkopību.

Sajā zemē auga diženi koki — araukārijas ar čiekuriem cilvēka galvas lielumā. Araukāriju sēklas,kas bija divas reizes lielākas par mandelēm, indiāņi lietoja uzturā. Biezie meži spāniešiem šķita sveši unnaidīgi, jo viņi saprata, cik grūti te būs cīnīties ar iezemiešiem.

Araukāņi sākumā uzņēma atnācējus viesmīlīgi, bet, kad spānieši sāka izlaupīt iezemiešu ciematus unatņemt pārtiku, kareivīgās ciltis ķērās pie ieročiem.

1541. gadā Valdīvija, aizgājis līdz 33°30' d. pl., Maipo upes vidustecē nodibināja Santjago pilsētu,kā arī sāka ierīkot kalnraktuves un plantācijas. Viņš aicināja uz Čīli kolonistus un visādi pūlējās veicinātzemkopības un tirdzniecības attīstību, jo bija iecerējis radīt šeit bagātu, plaukstošu koloniju.

Tomēr kolonizācijas gaitā spānieši bija spiesti nemitīgi cīnīties ar kareivīgajiem iezemiešiem.Araukāņiem izdevās izdzīt no Santjago iekarotāju garnizonu un nodedzināt tikko uzcelto pilsētu, tačuValdīvija to atkal atjaunoja.

1544.—1545. gadā viņš, pētīdams Čīles piekrasti, aizgāja līdz Biobio upei tālos dienvidos, bet tadviņu atsauca atpakaļ uz Peru palīgā apspiest dumpi.

UZ «KANĒĻA ZEMI» Gonsalo Pizarro un Fransisko Oreljanas ekspedīcija. — Konkistadoru likstas augstajos kalnos. —

Vilšanās «Kanēļa zemē». — Mūžameža maldi. — Bri- gantīnas būve. — Oreljarla ar kuģi dodas izlūkos.— Badā mirstošo gājiens atpakaļ uz Kito.

Peru vietvaldis Fransisko Pizarro iecēla savu brāli Gonsalo par Kito apgabala gubernatoru unuzdeva viņam atklāt un iekarot tā saucamo «Kanēļa zemi» un, ja laimētos, arī Eldorado. «Kanēļa zeme»,pēc indiāņu nostāstiem, atrodoties uz austrumiem no Kito. Tur augot bezgala daudz kanēļa koku unnetrūkstot arī citu garšvielu. Tajos laikos Eiropā kanēlis, krustnagliņas, pipari, ingvērs, kardamons uncitas tropisko zemju garšvielas bija ārkārtīgi dārgas — zelta vērtībā. Garšvielas līdzās zeltam bijastimuls, kas aizvilināja pāri okeānam gan Kolumbu, gan Kortesu, gan Vasko da Gamu, Magelānu unPizarro.

Par Gonsalo Pizarro dzīvi pirms ierašanās aizjūras zemēs nav īsti drošu ziņu. Viņa izcelšanās irtikpat tumša kā vecākā brāļa Fransisko cilme. Gonsalo bērnībā tāpat nejuta vecāku mīlestību un rūpes paraudzināšanu. Ļoti agri viņš kļuva par karavīru un ievingrināja roku kaujas laukā. Viņu uzskatīja par vienuno veiklākajiem jātniekiem un zobena cilātājiem visā Peru. Šis vīrs rīkojās drosmīgi, bez sirdsapziņaspārmetumiem un iemantoja slavu kā lielisks karavadonis visšaubīgākajās un grūtākajās avantūrās.

Ekspedīcijā uz «Kanēļa zemi» viņam piebiedrojās Fransisko de Oreljana. Šis avantūrists nāca noTruhiljo, mazās spāniešu pilsētiņas Estremadūrā, «lielo» Pizarro dzimtenes. Nabadzīgais idalgo, kasdokumentos sevi dēvēja par «dižciltīgu bruņinieku un goda vīru», jau pusaudža gados (viņš, domājams,dzimis 1512. gadā) 1526. gadā devās pāri okeānam. Ir pamats domāt, ka pirmos gadus pēc ierašanāsJaunajā Pasaulē Oreljana aizvadījis Nikaragvā, kur guvis krietnu rūdījumu kaujās ar indiāņiem. Pēc tamviņš piedalījās visos lielajos karagājienos Peru — gan Kusko un Truhiljo ieņemšanā, gan ekspedīcijā uzKito. Kādā kaujā jaunais konkistadors zaudēja aci. 1536. gadā Oreljana steidzās palīgā aplenktajamKusko garnizonam ar astoņdesmit kājniekiem, vezdams līdzi arī kādus desmit vai divpadsmit zirgus, kobija iegādājies par savu naudu. 1537. gadā

Oreljana ģenerālkapteiņa dienesta pakāpē devās nomierināt dumpīgos indiāņus Gvajakilas piekrastē.Pēc uzvaras viņu iecēla par Santjago un Puerto Vjeho gubernatoru. Tajā pašā gadā viņš pie Gvajasas upesnodibināja jaunu pilsētu Santjago de Gvajakilu (tagadējo Gvajakilu, Ekva- doras lielāko ostu).

Lasalinasas kaujā Oreljana komandēja galvenos Pizarro spēkus. Pēc uzvaras šis drošsirdīgais,enerģiskais karavīrs atkal pārvaldīja savu apgabalu, un, pēc hronista vārdiem, viņam bijis daudz labuindiāņu, muižu, ganāmpulku un visādu mantu, tā ka viņu varētu uzskatīt par ļoti bagātu cilvēku, ja vien viņšapmierinātos ar iemantoto, sēdētu mājās un vairotu savu turību.

Tomēr Oreljana, kā lielais vairums konkistadoru, neapmierinājās ar sasniegto. Viņš, izdzirdis parGonsalo Pizarro ekspedīciju, nolēma piebiedroties tai un izmēģināt laimi «Kanēļa zemē». Abikonkistadoru vadoņi norunāja, ka došoties ceļā no Kito 1541. gada martā.

Tomēr Gonsalo Pizarro izgāja uz «Kanēļa zemi» jau 21. februārī, ilgi pirms norunātā termiņa. Tābija bagātīgi apgādāta ekspedīcija. Tajā piedalījās divsimt līdz trīssimt spānieši, daudzi vergi nēģeri unvairāk nekā četrtūkstoš indiāņu, kuru uzdevums bija nest nastas. Lai nesēji pa ceļam neaizbēgtu, viņussakala važās un saķēdēja pa vairākiem kopā. Spānieši gandrīz visi jāja zirgos. Karaspēkam sekojačetrtūkstoš pārtikai paredzētas lamas un piectūkstoš cūkas, kā arī nikni suņi, kas bija apmācīti indiāņumedībām. Ekspedīcija tātad bija bagātīgi apgādāta ar pārtiku, kas domāta lielāko tiesu baltajiem, joindiāņi tālos ceļos iztika ar kaltētiem kukurūzas graudiem, ko nesa sev līdzi.

Oreljana, martā ieradies Kito, uzzināja, ka ekspedīcija jau sen aizgājusi uz austrumiem. Viņš ar savunelielo vienību — divdesmit trim vīriem steidzās pakaļ Gonsalo Pizarro, lai gan vecie kolonisti brīdinājaviņus, ka tāda maza karotāju saujiņa pazudīšot mūžamežos vai arī viņus apkaušot indiāņi.

Pa to laiku Gonsalo Pizarro pāri Andu austrumu grēdām virzījās uz dienvidaustrumiem, pārvarēdamsmilzu grūtības. Kalni likās nepārejami, turklāt reižu reizēm vajadzēja atkauties no naidīgām indiāņu ciltīmun celties pāri lielām, ūdeņiem bagātām upēm.

Augstajās kalnu grēdās pūta ledaini rietumu vēji, kas radīja īpašu slimību čunjo. Tikko ļaudis atstājasilto aizvēju aizās un izgāja plakankalnē, griezīgais vējš tūliņ sāka svilināt neaizsargātās ķermeņa daļas.Ada iekaisa un sasprēgāja, seja, deguns, lūpas un acu plaksti asiņoja un dega kā ugunīs arī naktī. Slimībailga kādu nedēļu, tad apsvilinātā āda pārklājās ar krevelēm, kas lobījās. Slimība pamazām pārgāja, tačubieži atsākās no jauna.

Rietumu vēji nesa līdzi arī šausmīgus sniegputeņus, bet pēc tam spīdēja spoža saule un sniegs kusaun neciešami spulgoja, tā ka daudzi ekspedīcijas locekļi sasirga ar sniega aklumu. Vēl pēc laiciņa debesisno jauna apmācas, atkal sniga sniegi un plosījās pērkona negaisi.

Lielajā augstumā konkistadoriem uzbruka kalnu slimība puna. Viņiem jau pēc dažiem soļiemvajadzēja dziļi ievilkt elpu un atpūsties, tomēr arvien likās — trūkst gaisa. Uzmācās vājums, galvassāpesun reibonis, karavīri nespēja pārvarēt bailes un nedrošību un drebošām kājām taustījās augšup pastāvajām kraujām. Stiprie vīri jutās kā kusli bērni. Viens otrs paģība vai arī drebēja kā drudzīsastingušām rokām un kājām.

Naktīs neviens nevarēja aizmigt, un atpūta pārvērtās īstās mocībās. Arī zirgi cietuši no kalnuslimības — pat vairāk nekā cilvēki. Indiāņi — tropu iemītnieki nespēja paciest aukstumu, viņu trūcīgaisapģērbs nesargāja no sala, un daudzi naktīs nosala.

Ekspedīcijas locekļi kalnos piedzīvoja briesmīgu zemestrīci, kas šajos vulkāniskajos apgabalosatgadās visai bieži. Zemi pāršķēla platas plaisas, un no tām kūpēja sēra tvaiki. Kāds indiāņu ciemats arvairākiem simtiem māju bija iegāzies bezdibenī.

Spānieši, gribēdami ātrāk paglābties no sala un sniega, steidzās pāri kalniem un pa ceļam pametalopus, ko dzina sev līdzi, un pārtiku. Viņus sāka vajāt izsalkums un bads.

Tagad konkistadoru ceļš veda leļujV,pa Andu austrumu nogāzēm, un salto kalnu klimatu nomainījatropu tveice, pērkona negaisi un lietus gāzes, kas nemitējās ne dienu, ne nakti. Izmirkušie, izvārgušieceļotāji tikko vilkās uz priekšu.

Kādā indiāņu ciematā viņi atpūtās divus mēnešus, gaidīdami, kamēr pārstās lietavas. Seit pie Pizarroieradās Oreljanas sūtīts vēstnesis ar lūgumu pēc palīdzības. Orel- janam bija klājies vēl grūtāk nekāGonsalo Pizarro ļaudīm, jo viņam vajadzēja šķērsot apgabalu, ko jau bija izpostījuši spānieši. Indiāņiaplenca mazo karaspēka vienību, un tā būtu gājusi bojā, ja no Pizarro nometnes palīgā neatsteigtoskapteinis Karvahals. Oreljana bija pazaudējis gandrīz visus līdzi paņemtos zirgus, un viņa vīriem bijapalikuši tikai zobeni un vairogi.

Gonsalo Pizarro iecēla Oreljanu par savu vietnieku. Viņš pats ar astoņdesmit vīriem devās meklētkanēļa kokus, bet Oreljanam ar pārējo karaspēku pavēlēja lēnā gaitā sekot izlūku vienībai. Pizarro devāsuz dienvidaustrumiem, tad pagriezās uz ziemeļiem un izgāja pie Kokas upes.

Šajā ārkārtīgi grūtajā pārgājienā aizritēja septiņdesmit dienas. Spānieši beidzot atrada kanēļa kokus.Tie bija lieli meža milzeņi, kas auga tālu cits no cita mežonīgos kalnos. Šo koku lapas un augļi patiešāmsmaržoja pēc kanēļa, turpretim mizai diemžēl nebija nekādas vērtības — tas nebija pasakaini dārgaisCeilonas kanēlis. Vai bija vērts tādas mazvērtīgas mantas dēļ dzīties pāri mežonīgiem kalniem un lauztiescauri mūžamežiem?

Kanēlis, kas auga tik tālos, nomaļos mūžamežos aiz milzīgu kalnu grēdām un staigniem purviem,alkatīgajiem laimes meklētājiem nelikās pietiekams atalgojums par izciestajām grūtībām, un viņi zaudējapar to jebkuru interesi.

Pizarro vīri ciematā pie Kokas upes atpūtās piecdesmit dienu un pagaidīja, kamēr viņiempievienojās galvenie ekspedīcijas spēki Oreljanas vadībā.

Tad Gonsalo Pizarro nolēma doties vēl tālāk uz austrumiem, jo indiāņi stāstīja, ka desmit dienu

gājumā no šejienes esot bagāta, auglīga, biezi apdzīvota zeme, kur netrūkstot zelta.Konkistadori lēnītiņām virzījās uz priekšu gar Kokas upi cauri bieziem tropu mežiem. Apkārt

milzīgajiem kokiem vijās liānas, nebija ne ceļu, ne taku, un cauri biezoknim varēja izlauzties tikai ar cirviun zobenu. Lietus lija bez mitēšanās, spāniešu drānas satrūdēja uz miesas, un asi ērkšķi plosīja sairušoskankarus.

Līdzi paņemtie pārtikas produkti jau sen bija sabojājušies un apēsti, dzīvnieki nokauti vai arīizklīduši mežos un kalnos. Spānieši bija paņēmuši līdzi kādu tūkstoti niknu suņu un tagad, badu mirdami,nogalinaja tos un ēda to gāju, kā arī pārtika no dažādām meža augu saknēm.

Kādā vietā spānieši, iedami gar upi, izdzirda tālu dunoņu, it kā apakš zemes dārdētu pērkons. Upe,lauzdamās cauri klintīm, kļuva mežonīgi strauja un gāzās lejup milzīgā, putojošā ūdenskritumā. Baisiedārdi pēc mūžamežu nomācošā klusuma likās vēl briesmīgāki. Nekur nemanīja nevienas laivas, nevienacilvēku mitekļa, neviena meža zvēra, tikai kaimani šur tur sildījās saulē.

Uz augšu un leju no varenā ūdenskrituma, kura augstumu spānieši vērtējuši uz tūkstoš divsimt pēdām(ap četrsimt metru), upe bija pavisam šaura. Bada mocītie konkistadori nolēma pārcelties uz otru krastu,lai tur lūkotu uzmeklēt kādu ciematu ar pārtikas krājumiem. Viņi pāri šaurajai, vairākus simtus pēdudziļajai aizai nogāza dažus milzīgus koku stumbrus. Pa šo nedrošo tiltu laimīgi pārgāja uz otru krastu visicilvēki un zirgi. Tikai viens vienīgs spānietis neuzmanīgi palūkojies lejup un, galvai apreibstot, nogāzieslejā, trakojošā straumē.

Tomēr arī otrā krastā viņi neatrada nekā cita kā vien necaurejamus džungļus. Indiāņi allaž stāstīja, kane visai tālu esot auglīga zeme ar lieliem ciematiem, un spānieši, cerību spārnoti, vilkās uz priekšu. Betviņus arvien gaidīja rūgta vilšanās, un apsolīta zeme atkal paslēpās kaut kur tālu, tālu.

Beidzot Kokas grīvā, pie ietekas lielajā Napo, spānieši atrada dažus nelielus indiāņu ciematus. TePizarro pavēlēja uzbūvēt brigantīnu, lai varētu ar kuģi vest slimniekus un, meklējot pārtiku, pārcelties noviena krasta uz otru. Oreljana apstaigāja visu nometni, vākdams naglu izgatavošanai vajadzīgo dzelzi, koekspedīcijas locekļi uzskatīja par vērtīgāku nekā zeltu, un norādīdams, kādi koki jācērt. Naglās pārkalaarī pakavus, kas bija palikuši pāri no apēstajiem vai nosprāgušajiem zirgiem. Darvas vietā lietoja kokusveķus vai gumijai līdzīgu sulu, bet spraugas starp apšuvuma dēļiem aizdrīvēja ar karavīru apģērbaskrandām. Kuģa būve bija grūts darbs, taču Pizarro prata uzmundrināt savus vīrus. Pēc diviem mēnešiemvienkāršo .kuģi, pietiekami drošu un ietilpīgu, Tai varētu uzņemt pusi no spāniešiem, nolaida ūdenī unnosauca par «Sanpedro».

Konkistadori, lauzdamies cauri biezokņiem un niedrā-

Gonsalo Pizarro ekspedīcija Napo upes krastos (pēc senas gravīras)

jiem un brizdami pāri slīkšņām, virzījās uz leju pa Napo ieleju — karstu, mitru tropu zemi.Kuģis Oreljanas vadībā ar nelielajiem pārtikas krājumiem, slimajiem un ievainotajiem sekoja

karaspēkam. Spānieši bija nokļuvuši milzīgajā Amazones zemienē. Tomēr arī šeit viņi nekur neatradanekādas bagātības. Upes ielejā nemitinājās arī indiāņi, kuriem varētu nolaupīt pārtiku. Bads kļuva aizvienniknāks. Badā mirstošie konkistadori ēda visādus rāpuļus un sīkus zvērus, ko viņiem laiku pa laikamizdevās noķert. Viņi nenoniecināja pat seglu, zābaku un jostu ādas.

Daudzi slimoja. Spānieši mira desmitiem, indiāņi — simtiem. Spānieši viņus dzina uz priekšu bezžēlastības,

bet smagi slimos pameta likteņa varā. Ap to laiku jau bija nomiruši tūkstoš indiāņu.Karavīri sāka kurnēt arvien niknāk un neatlaidīgāk. Tad 1541. gada decembra beigās Gonsalo

Pizarro nolēma nosūtīt ar brigantīnu lejup pa upi līdz tās ietekai dalu savu ļaužu — piecdesmit septiņusspāniešus. To vadību viņš uzticēja Fransisko Oreljanam. Viņam vajadzēja izlūkot ceļu, sagādāt pārtiku unatgriezties atpakaļ pie Pizarro. Saskaņā ar norunu ekspedīcijas galvenie spēki taisījās atkāpties uz augšugar Napo upi līdz pēdējiem indiāņu ciematiem, kur varēja dabūt pārtiku, un gaidīt atgriežamies izlūkus.Viņi izšķīrās 1541. gada 26. decembrī un vairs nesastapās. Kuģis un dažas indiāņu pirogas straujajā upēātri aizšāvās uz leju.

Pagāja dienas un nedēļas, bet brigantīna neatgriezās. Pizarro sūtīja uz leju vairākas izlūku vienības,bet tās neatnesa nekādas ziņas. Tad kapteinis nolēma aiziet ar visu karaspēku gar krastu līdz Napo grīvai.Grūtajā ceļā pagāja divi mēneši. Tomēr brigantinas arī šeit nebija. Tikai pēc kāda laika nometnē ieradāsbadā pamiris puskails spānietis. Viņš pastāstīja, ka Oreljana nobraucis šo ceļa gabalu trīs dienās (Pizarrobija to nogājis divos mēnešos), bet šeit nav atradis ne ciematus, ne pārtiku. Griezties atpakaļ pa upi pretstipro straumi neesot bijis iespējams. Oreljana nolēmis doties lejup pa lielo upi līdz pat tās grīvai, paceļam uzmeklēt bagātas zemes un tad iziet jūrā. Viņš iebildis pret šādu rīcību, un komandierisatriebdamies pametis viņu likteņa varā šajā tuksnesīgajā apvidū.

Spānieši, šausmās stingdami, klausījās šajā stāstā un pēkšņi aptvēra, ka viņi paši nonākuši bezizejasstāvoklī — bez pārtikas, bez kuģa. Gonsalo Pizarro vīriem atlika vienīgā izeja — atgriezties Kito, kasatradās vismaz četrsimt ligu (vairāk nekā divtūkstoš kilometru) attālumā. Te, mūžamežos, viņi vairsnevarēja kavēties.

Visi vienā balsī noraidīja Pizarro aicinājumu — uzbūvēt otru brigantīnu un dzīties pakaļ nodevējampa lielo straumi. Tālais, nezināmais ceļš iedvesa viņiem šausmas. Izmisušie karavīri, kuri bija cerējuši,ka Oreljana atgriezīsies ar bagātīgiem pārtikas krājumiem un vēstīm par Eldorado, tagad prasīja steigtiesatpakaļ uz Peru.

Gonsalo mēģināja iedrošināt nogurušos, cerību zaudējušos ļaudis. Viņi taču līdz šim esot turējušieskā īsti kas- *

tīlieši un ar šo ekspedīciju iemantošot spožu slavu. Mājup viņi iešot pa citu ceļu un droši vienatradīšot bagātus, auglīgus novadus. Katrs solis viņus tagad vedīšot tuvāk mājām, un drosmīgs garspalīdzēšot pārvarēt,visas grūtības. Turklāt lietus laiks bija beidzies, un laika apstākļi likās labvēlīgāki.

Spānieši atceļā meta līkumu uz ziemeļiem cerībā, ka tur būs mazāk purvu un slīkšņu. Tomēr viņiemneklājās vieglāk, kā šurpu nākot. Izbadojušies ļaudis cits pēc cita saļima takas malā.

Beidzot 1542. gada jūlijā Kito tuvojās astoņdesmit izvārguši spāniešu karavīri, kas vēl bija piedzīvības. No indiāņiem nepārnāca neviens. Dažas ligas no pilsētas pārnācēji pagaidīja, kamēr viņiematnesīs kādas drānas, ar ko apsegt kailās, saplosītās miesas. Šķita, ka šie bada un slimību salauztie,strutojošām brūcēm klātie vīri bez zirgiem, ar salauztiem un sarūsējušiem ieročiem, tērpušies skrandās unzvēru ādās, tropu saulē nomelnējušām sejām, izģinduši, mežonīgām matu pinkām un bārdām apauguši, iratgriezušies no spoku valsts.

Gonsalo Pizarro ekspedīcija nebija devusi nekādas bagātības un no konkistadoru viedokļ/i īstenībābeidzās ar pilnīgu neveiksmi, tomēr tās ģeogrāfiskie rezultāti bija ievērojami: spānieši pirmo reizi bija

šķērsojuši Andus ļoti grūti pārejamā apgabalā uz Napo augšteci, turklāt šis gājiens ievadīja FransiskoOreljanas slaveno braucienu lejup pa Amazoni.

LEJUP PA LIELO UPI Vispirmās lūpes — ēdamais! — Vai Oreljana bijis nodevējs? — Olras briganlinas būve. — Pirmās

kaujas uz lielās upes. — Iekarotāju zvērības. — Kristīgie džungļu gūstā. — Kauja ar kareivīgajāmamazonēm. — Saindētās bultas. — Ievērojamā ceļojuma beigas. — Oreljanas otrā ekspedīcija uzAmazoni.

1541. gada 26. decembrī kapteinis Fransisko de Oreljana, atvadījies no Gonsalo Pizarro, arpiecdesmit septiņiem spāniešiem un dažiem nēģeriem un indiāņiem devās lejup pa Napo. Šis brauciensvilkās nevis pāris nedēļu, kā viņi bija domājuši sākumā, bet gan astoņarpus mēnešus. Šajā laikā spāniešinobrauca lejup pa lielo upi vairāk nekā sešus tūkstošus kilometru, zaudējot vairākus cilvēkus, kas nomiraslimībās vai krita kaujās ar iezemiešiem.

Nevarētu iedomāties vēl nelabvēlīgākus apstākļus šādas grandiozas ekspedīcijas uzsākšanai. Visi tāsdalībnieki bija jau izvārguši vienpadsmit mēnešu ilgajā ceļā pa sauszemi, slimi un izģinduši, palikuši bezpārtikās krājumiem, turklāt gandrīz visā braucienā viņus vajāja tropu lietus gāzes.

Straume ātri nesa uz leju Oreljanas brigantīnu «San- pedro» un pirogas, bet krastā joprojāmnerādījās neviens indiāņu ciemats. Ļaudis kaut kā vilka dzīvību, ēdot ādas siksnas un zābaku zoles, kosavārīja ar zāli. Piestājuši krastā, izbadojušies ļaudis izložņāja apkaimi, meklēdami kādas ēdamas saknes.Tās reizēm gadījās indīgas, tā ka ēdēji par mata tiesu bijuši no nāves.

Tikai pēc deviņām dienām — 1542. gada 4. janvārī, jau tumsā, kapteinis izdzirda tālumā rībamindiāņu bungas. Otrā rītā konkistadori ieraudzīja krastā nelielu ciematu un sagatavojās kaujai, bet indiāņipaslēpās biezokņos, tā ka spānieši varēja izlaupīt viņu mitekļus un remdināt izsalkumu. Mūks Karvahals,ekspedīcijas loceklis, kurš uzrakstījis šā brauciena hroniku, atzīmēja: «Un viņi ēda un dzēra ar milzīgukārumu un nekādi nevarēja paēst.»

Indiāņi drīz sāka atgriezties ciematā, un Oreljana, kas mazliet pratis šejienes cilšu valodu, uzrunājatos un aicināja uz sarunām kasikus. Kad tie ieradās palūkoties uz neredzētajiem svešiniekiem, Oreljanasvinīgi pasludināja indiāņus un viņu zemi par Spānijas karaļa un Gonsalo Pizarro īpašumu. Viesmīlīgiekasiki apņēmās apgādāt baltos svešiniekus ar pārtikas produktiem. Drīz vien indiāņi atnesa daudz visādaēdamā — bruņurupuču gaļu, putnus, plāceņus, daždažādas zivis.

Oreljana bija izpildījis sava uzdevuma pirmo pusi — sagādājis karaspēkam pārtiku. Tomēr irtiesatpakaļ pret straumi pie Pizarro ekspedīcijas locekļi nevēlējās un pat draudējuši ar nepaklausību, jostraume viņiem likās pārāk spēcīga un ceļš — tāls un posta pilns. Kapteinis bija spiests pakļauties, laigan Viņš pats gribējis atgriezties par katru cenu.

Viņš esot gatavs vest visus ekspedīcijas locekļus, arī Pizarro vīrus, pa lielo upi uz jūru, uz zemēm,kur mitinoties kristīgie, ar vienu noteikumu: šajā nometnē jāgaidot ģe- nerālkapteinis ar karaspēku divusvai trīs mēnešus, kamēr

pietikšot pārtikas. Pa šo laiku jāuzbūvējot jauna vēl lielāka un drošāka brigantīna, lai viss karaspēks,kad tas atnākšot, varētu pa nezināmo upi sasniegt okeānu.

Oreljana pat apsolījis bagātīgu atalgojumu tiem, kuri ar pirogu aizvedīšot Gonsalo Pizarro vēstuli aršādu ziņu, taču brīvprātīgo tikpat kā nebijis.

Spānieši sāka gatavoties jaunās brigantīnas būvei. Visgrūtāk, kā noskaidrojās, bija nevis uzbūvētpašu kuģi, bet gan izkalt šim darbam nepieciešamās naglas. Taču spānieši ķērās pie naglu kalšanas arlielu neatlaidību, sameistaroja no zābakiem plēšas, cirta kokus un dedzināja ogles, un divdesmit dienāsizkala divus tūkstošus krietnu naglu. Bet pa šo laiku izsīka pārtikas krājumi, un spānieši 2. februārī atstājanometni un devās uz leju, lai otru kuģi uzbūvētu citā vietā.

Pēc tradicionālās versijas, Oreljana pametis Pizarro nelaimē ar nodomu, lai par nodevības cenupiesavinātos slavu un visus labumus no lielajiem atklājumiem. Tomēr vēlāk atrastie dokumenti liecina, ka

Oreljana praktiski diezin vai varējis atgriezties pret stipro straumi un šis brauciens uz augšu pa upi būtuveltīga pašuzupurēšanās, jo pa ceļam sagādātie krājumi tik un tā būtu izsīkuši. Bez tam Oreljana necerēja,ka pēc tik ilga laika atradīs Pizarro karaspēku agrākajā vietā.

Turklāt diezin vai var apgalvot, ka jau pašā ceļojuma sākumā Oreljana bija izlēmis pamest savupavēlnieku un pastrādāt nodevību, kādu viņam vēlāk tik neatlaidīgi pierakstīja daži hronisti un ģeogrāfijasvēsturnieki. Bet, kad brigantīna laimīgi bija sasniegusi Napo grīvu un spānieši ieraudzīja lielo upiplūstam uz austrumiem, uz okeānu, kur taču atradās spāniešu kolonizētās salas, tikai tad Orel- janam,iespējams, iešāvās prātā doma pa upi doties tālāk zemes iekšienē, izdarīt atklājumus savās interesēs, gūtpirmatklājēja slavu, sagrābt Eldorado bagātības. Konkistadori nevarēja lepoties ar uzticību un solījumuturēšanu. Tādi paši nodevīgi, viltus pilni ļaudis bija visi slavenie Konkistas vadoņi — gan Balvoja, ganKortess, gan brāļi Pizarro un citi. Kālab lai Oreljana būtu izņēmums?

Protams, šādas viņa rīcības rezultātā Gonsalo Pizarro zaudēja daudz laika, veltīgi gaidot un meklējotaizbraukušos, un tālab gāja bojā lielākā daļa ekspedīcijas locekļu.

12. februārī Oreljanas brigantīna un pirogas no Napo

Koku mizas laiva, kādas lielo Amazones indiāņiiegāja citā — vēl lielākā straumē (Amazonē). Ceļotājiem neizdevās šeit piestāt krastā, jo ietekas

rajonā vienas upes ūdeņi cīnījušies ar otras ūdeņiem un spēcīgā straume, veidodama krācošus virpuļus,nesusi daudzus ar saknēm izgāztus kokus.

Ceļotājiem no jauna pietrūka ēdamā, upes krasti likās neapdzīvoti, un izsalkušie ļaudis tikai pēc garaceļa ieraudzīja dažus ciematus. Tur atbraucējus sagaidīja draudzīgi un apgādāja ar pārtikas produktiem.

Kādu reizi — tas notika 26. februārī — pie brigantīnas upes vidū atbrauca divas pirogas, līdz augšaipiekrautas ar milzīgiem Amazones bruņurupučiem — kādu metru diametrā — un citādu ēdamo. Šīsdāvanas sūtīja kāds indiāņu kasiks Aparija un aicināja svešiniekus paviesoties pie viņa. Spānieši pieņēmašo ielūgumu. Oreljana mēģināja pierunāt virsaiti, lai viņš pieņemot kristīgo ticību, un pūlējās iestāstītiezemiešiem, ka spānieši esot Saules bērni, jo redzēja, ka indiāņi pielūdz šo spīdekli. Indiāņi, pēchronista vārdiem, patiešām turējuši baltos vīrus par svētiem cilvēkiem vai debesu iemītniekiem un viņusbagātīgi apgādājuši ar pārtiku — bruņurupučiem, putniem un zivīm, lamantīnu gaļu un pat ar ceptiempērtiķiem.

Oreljana šeit sapulcināja divdesmit sešus kasikus unsvinīgā ceremonijā pasludināja viņu zemes par Spānijas karaļa īpašumu. Par godu šim notikumam

spānieši uzsta dlja upes krastā ļoti lielu krustu, kas indiāņiem esot varen paticis.Aparijas ciematā, biezi apdzīvotā apvidu, domajams, mazliet augstāk par 2avari ieteku Amazonē,

spānieši pavadīja piecdesmit astoņas dienas, cirta kokus un piecas nedēļās uzbūvēja otru brigantīnu«Viktoriju», kas bija lielāka par «Sanpedro», kaut arī konkistadoru rīcībā nebija ne piemērotu materiālu,ne instrumentu, ne kuģu būves meistaru. Viņi izlaboja arī «Sanpedro», jo mazā brigantīna pa ceļam jaubija satrunējusi.

Šajā ciematā spānieši pirmo reizi dzirdēja stāstām par kareivīgām sievietēm, kuras mītot lejāk pielielās upes un kuras konkistadori iedēvēja par amazonēm. Pie viņiem Aparijas ciematā atnākuši arī četriļoti liela auguma indiāņi, veselu pēdu garāki par spāniešiem, baltu ādu, gariem matiem, līdz jostas vietai,krāšņās drānās, izgreznojušies ar zelta rotas lietām. Indiāņi atnesuši daudz pārtikas un izturējušies ļotigodbijīgi. Kapteinis savukārt pasniedzis atnācējiem dāvanas un aicinājis viņu valdnieku paviesoties piespāniešiem. Šādus dīvaina izskata indiāņus viņi, tāpat arī citi ceļotāji, vairs nekad nesastapa.

Kuģa būves laikā iezemiešu izturēšanās pret spāniešiem drīz vien mainījās. Indiāņi vairsnepiegādāja atbraucējiem pārtiku — droši vien tāpēc, ka varmācīgie konkistadori ilgi nenoturējās bezlaupīšanas un slepkavībām nepaņēmuši kaut ko ar varu. Hronists gān piebildis, ka Oreljana licis visiempie sirds nesanīsties ar šiem barbariem, lai vēlāk šeit būtu vieglāk izplatīt karaļa varu un svēto ticību.Taču indiāņi jau bija nopratuši, ka «Saules bērni» nav nākuši no debesīm un ir nežēlīgi laupītāji.

24. aprīlī spānieši — tagad jau ar diviem kuģiem — lielā steigā atstāja Aparijas ciematu. Upe tebija neparasti plata, ūdeņiem bagāta, un kuģotājiem šķita, ka okeāns nav vairs tālu. Tomēr dēkaiņu saujiņamaldījās, viņiem nebija nekādas jausmas, cik garš vēl būs ceļš un kādas briesmas gaidāmas.

Vēl kādu laiku upes krastos gadījās pa ciematam, kur varēja sagadat ēdamo, tomēr lielu pārtikaskrājumu te nebija. Pēc tam sākās biezi meži, kur vairs nemanīja nevienas cilvēku mītnes.

Tikai 12. maijā spānieši sasniedza kāda cita varena senjora Mačaparo īpašumus, kas stiepušiesvairāk nekā astoņdesmit ligu garā piekrastes joslā. Ciemati parasti atradušies arbaleta šāviena attālumā,bet ne tālāk kā pusligu cits no cita. Mačaparo bijis vismaz piecdesmittūkstoš karavīru.

Šajā novadā — netālu no Putumaijo (īsas) grīvas — iezemieši vajāja spāniešus gan uz ūdens, gan uzsauszemes. Pretim brigantīnām uz augšu pa upi īrās daudzas pirogas stingrā kaujas kārtībā. Indiāņislēpušies aiz lieliem aligatoru un tapiru ādas vairogiem, situši bungas un taisījušies nogalināt un apēstsvešiniekus. Karvahals rakstīja: «Indiāņi aplenca mūsu kuģus un sāka uzbrukumu, un tad kapteinispavēlēja pielādēt arkebūzas un arbaletus. Un te mums gadījās nelaime un turklāt ne jau mazā: mūsuarkebūzu strēlnieki pēkšņi pamanīja, ka pulveris savildzis, un nevarēja nevienu reizi izšaut, un arkebūzas,kas nekur vairs nederēja, vajadzēja aizstāt ar arbaletiem …»

Tomēr konkistadori atsita uzbrukumu, izcēlās krastā, izklīdināja indiāņu karotājus un sagrāba unizlaupīja ļoti lielu ciematu. Šajā pirmajā kaujā uz lielās upes ievainoja astoņpadsmit spāniešus, un viensno brūcēm nomira.

Iekrāvuši laupījumu brigantīnās, spānieši traucās lejup pa straumi, bet indiāņi nemitīgi viņus vajājavairākas dienas, milzīgos baros sakāpuši pirogās. Spānieši nekur nevarēja ne atpūsties, ne izvārīt ēdienu.

Tomēr iekarotāji šajā apvidū bija dzirdējuši arī labas vēstis — dienvidos, dziļāk zemes vidienē,atrodoties varena valdnieka iki zeme un tur esot bezgala daudz zelta un sudraba.

Konkistadori sasniedza citu tikpat lielu novadu, kur valdījis kasiks Omagva. Arī te indiāņi ar kaujusagaidīja baltos laupītājus.

Pēc dažām dienām labajā pusē skatieniem pavērās plata, ūdeņiem bagāta upe, kuras grīvā atradāstrīs lielas salas. Tāpēc spānieši to nosauca pa,r Trinidadu (Trīsvienību). Tā, iespējams, bija Žurua.Indiāņi pirogās sekoja svešzemnieku flotilei. Tomēr sarunāties ar iezemiešiem viņi vairs nespēja, jo bijasasnieguši apgabalus, kur mitinājās ciltis, kas piederēja pie citas valodu saimes.

Spānieši uzdrošinājās izcelties malā tikai mazos ciematos, aiztrieca indiāņus, kas sagaidīja nelūgtosviesus ar

Amazones indiāņu traukiieročiem rokās, un sagrāba kukurūzas un manioka krājumus. Tā konkistadori rīkojās visā ceļā un

visur sastapa sīkstu pretestību, tā ka pat Karvahals bija spiests savā hronikā atzīt iezemiešu drosmi unvīrišķību — viņi aizstāvējuši savu zemi kā īsti vīri.

Kādā izlaupītā ciematā Omagvas zemē spānieši atrada dažādus māla traukus, starp tiem milzīgaskrūzes ar apbrīnojami spožu, krāsainu glazūru un ļoti skaistiem zīmējumiem un figūrām. Bet indiāņistāstījuši, ka pavisam netālu tādus traukus taisot no zelta un sudraba. Arī ciematā bijis zelts un sudrabs,tomēr spānieši pēc visa pārciestā kļuvuši vienaldzīgi pret dārgajiem metāliem: «Bet, tā kā mēs domājāmtikai to vien kā sameklēt pārtiku, glābt dzīvību un pārvest tik svarīgas ziņas, tad mūs nesatrauca nekādidārgumi — un mēs tos neturējām nekādā vērtībā.»

1542. gada 3. jūnijā ceļotāji kreisajā pusē ieraudzīja lielu upi, kuras ūdeņi bija melni kā tinte. Tābija Rio- negro (Melnā upe), viena no lielākajām Amazones pietekām. Tās melnie, bangojošie ūdeņi garāposmā nesajaucās ar Amazones straumi.

Lejpus Rionegro grīvai Oreljana izlaupīja vairākus mazus ciematus. Kādu reizi spānieši, atsitušiindiāņu uzbrukumu, pēc kapteiņa pavēles pakāra vairākus gūstekņus. Bez tam konkistadori iebiedēšanasnolūkā nodedzināja šo ciematu. Ekspedīcijas dalībnieki vispār izturējās pret indiāņiem zvēriski. Citāciematā, nespēdami izdzīt indiāņus no lielas mājas, kur bija patvērušās vairākas ģimenes, spānieši toaizdedzināja. Savas stūrgalvības dēļ neviens indiānis neesot nācis ārā no degošā nama, un t.ā viņi visisadeguši kopā ar savām sievām, jo nav gribējuši pakļauties un izbēgt no sava šausmīgā likteņa.

10. jūnijā brigantīnas pabrauca garām Madeiras grīvai. Oreljana nosauca šo straumi par Riograndi(Lielo upi), jo šī galvenā Amazones pieteka no labās puses bija pārplūdusi un viņam likās vēl lielāka parupi, pa kuru spānieši kuģoja lejup.

Amazone bija kļuvusi plata jo plata, un ūdens klajumos bangoja lieli viļņi, taču straume joprojāmplūda lejup nerimtīgā ātrumā. Upei, šķiet, nebija gala. Garām aizslīdēja mežiem apauguši krasti,neskaitāmas salas un pietekas; pagāja nedēļa pēc nedēļas, bet ainava aizvien palika tā pati — bezgalīgoskrastus ietvēra biezi, necaurejami meži. Dažu reizi spāniešiem pat likās, ka te kaut kur tuvumā jābūtteiksmainajam bībeles paradīzes dārzam. Tomēr skarbā dzīve pusbadā, nemitīgā cīņa ar dabas spēkiem,kaujas, slimības un ievainojumi vērta ceļotāju dzīvi vairāk līdzīgu ellei.

No lieliem ciematiem Oreljana vairījās, bīdamies pēkšņa uzbrukuma, un brauca lejup aizvien tālākgar apdzīvotajiem krastiem.

Kādā salā, kurā spānieši bija izkāpuši, lai izvārītu pusdienas, viņi sagūstīja indiāņu meiteni. Meitenepastāstījusi Oreljanam par kādiem kristīgajiem, kas mitinoties uz ziemeļiem no lielās upes pie indiāņusenjora. Tur dzīvojot arī dažas baltās sievietes, bet citi kristīgie apņēmuši par sievām indiānietes, unviņiem esot arī bērni. Tomēr Oreljana un viņa ce|a biedri nosprieduši, ka patlaban neesot iespējams atstātupi un ka pienākšot laiks, kad šos kristīgos varēšot izpestīt no nelaimes.

Iespējams ka tie bija spānieši, kuri 1531. gadā Djego Ordasa vadībā bija atbraukuši.uzDienvidamerikas ziemeļaustrumiem, uz «saldūdens jūru» (Amazones grīvu). Si ekspedīcija beidzās arneveiksmi — daži Ordasa kuģi vētrā gāja bojā. Daži spānieši, iespējams, varēja sasniegt krastu unpatverties pie Amazones indiāņiem. Pēc šīs neveiksmes Djego Ordass devās uz ziemeļrietumiem, laiOrinoko baseinā meklētu sen loloto Eldorado. Tomēr šī mirāža nebija sasniedzama.

Oreljanas vīri, kas tāpat dzinās pēc šīs mirāžas, vīlušies lūkoja izglābt savas dzīvības. Drīz viņiemuzbruka ar lokiem un bultām bruņojušies indiāņi. Līdz šim Amazones krastos indiāņi nebija uzbrukušispāniešiem ar šādiem ieročiem. Konkistadori ļoti baidījās no saindētām bultām un tāpēc pat naktispavadīja uz brigantīnām.

24. jūnijā spānieši atklāja biezi apdzīvotu novadu, ko nosauca par Sanhuana (Svētā Jāņa) provinci.Indiāņi šeit uzbruka atbraucējiem sevišķi nikni un drošsirdīgi un sāka šaut ar bultām. Spāniešiem šķita, kalīst īsts bultu lietus. Pieci konkistadori tika ievainoti, tajā skaitā ari hronists Karvahals. Spānieši ielēcaūdenī un izkāpa krastā, kur sākās nikna tuvcīņa. Indiāņi vīrišķīgi kāvās veselu stundu, ciezdami lieluszaudējumus, tomēr pāri savu karotāju līķiem aizvien no jauna metās virsū baltajiem svešzemniekiem.Karvahals, attēlodams šo kauju, rakstīja: «Es gribu, lai visi zinātu, kādu iemeslu dēļ indiāņi tāaizstāvējās: turienes indiāņi ir amazoņu pavalstnieki un maksā tām meslus, un, uzzinājuši par mūsutuvošanos, aizsūtīja pie viņām pēc palīdzības; un desmit vai divpadsmit amazones atnāca viņiem talkā.Mēs redzējām savām acīm, kā amazones kaujā cīnījās visu indiāņu priekšgalā un rīkojās kā viņu kapteiņi.Viņas kāvās tik nikni, ka indiāņi neuzdrošinājās uzgriezt mums muguru, bet, ja arī kāds taisījās bēgt, toviņas nogalināja uz vietas mūsu acu priekšā ar savām kaujas vālēm.

Šīs sievietes ir ļoti liela auguma, baltu ādu, mati viņām ļoti gari, sapīti bizēs un sagriezti ap galvu.Viņas ir ļoti spēcīgas, staigā gandrīz pavisam kailas kā no mātes miesām nākušas, tikai aizklāj kaunumu.Rokās viņām ir loks un bultas, un kaujā ikviena no viņām ir līdzvērtīga kādiem desmit indiāņiem, unviņas, es to redzēju pats savām acīm, izšāva uz mūsu brigantīnām veselu klēpi bultu, tā ka brigantīnas sākaizskatīties pēc dzeloņcūkām … Mūsu biedri nogalināja septiņas vai astoņas amazones mūsu acu priekšā.Bet indiāņi, redzēdami viņu bojā eju, zaudēja dūšu, tika sakauti un izklīda uz visām pusēm …»

Tomēr šī uzvara spāniešiem drīz vien pārvērtās sakāvē. No citiem ciematiem atsteidzās palīgspēki,un Oreljana pavēlēja pēc iespējas ātrāk atkāpties uz brigantīnām.

Kādu citu reizi indiāņi no slēpņa apšaudīja spāniešus, kad tie piebrauca krastā, un bulta trāpījaKarvahalam acī, tā ka mūks pēc lielām sāpēm un ciešanām palika ar vienu aci.

Karvahals salīdzināja Sanhuana provinci ar Spāniju, tik skaista, auglīga un biezi apdzīvota tā bijusi.Labajā krastā netālu cits no cita atradušies ciemati un pilsētas. Indiāņi ar pirogām dzinušies pakaļbrigantīnām, kliegdami kaujas saucienus, sizdami bungas un pūzdami stabules. Krastā iezemiešu bari arpalmu zariem rokā dejojuši. Taču indiāņi jau zinājuši, ko spēj balto ļaužu ieroči, un turējušies pienācīgāattālumā.

Šajā novadā konkistadori sagūstījuši kādu indiāni, kura valodu Oreljana kaut cik sapratis uniztaujājis vēl sīkāk par amazonēm, kuras tik dūšīgi kāvušās nesenajā sadursmē.

Šīs kareivīgās sievietes mītot četru vai piecu dienu gājumā no upes ļoti lielos un daudzos ciematosakmens mājās. No ciemata uz ciematu vedot labi ceļi, un sardze pie tiem iekasējot no gājējiem nodevas.Šīs sievietes dzīvojot neprecējušās, bet vīrieši — balti ļaudis, tomēr bez bārdām — atnākot pie viņāmtikai uz īsu laiku un atkal aizejot. Ja amazonēm piedzimstot zēns, viņas to nogalinot vai arī aizsūtot tēvam,turpretim meiteni auklējot "un lolojot un priecājoties par viņu bez gala.

Pār šīm sievietēm valdot galvenā senjora, ko saucot par Koroni. Amazoņu zemē esot papilnam zelta,un dižciltīgie tur ēdot un dzerot no zelta traukiem — ikvienā mājā tie esot milzum lieli. Vienkāršajiemļaudīm esot māla vai koka trauki.

Amazoņu senjoras pilsētā esot piecas «Saules mājas», kur viņas turot elku dievus — sieviešu tēlusno zelta un sudraba un daudz dārgu trauku. Šīs mājas no visām pusēm esot apliktas ar sudraba plāksnēm,tāpat sēdekļi un galdi tur taisīti no tīra sudraba, bet griesti no krāsainām papagaiļu spalvām. Amazonesvalkājot zelta rotas un vilnas apģērbu, jo viņu zemē netrūkstot tādu pašu aitu kā Peru, tur esot arī kamieļiun kādi lieli dzīvnieki ar snuķi.

To visu indiānis redzējis pats savām acīm, un konkistadori visus šos stāstus uzņēma kā tīru patiesību.Viņi lielās upes krastos uzklausīja un saskatīja tikai to, ko gribēja sadzirdēt un saskatīt, kam bijapsiholoģiski sagatavoti, — Eldorado bagātības,

teiksmainās amazones, par kurām jau vēstīja antīkās pasaules teikas. Tikai no visa tā Amazonesdžungļos un savannās nebija ne vēsts. Tur bija kareivīgas ciltis, kas sargāja savus ciematus nonekaunīgiem laupītājiem.

Maks saindēto bultu glabāšanai, kādu lieto Amazones indiāņiKad spānieši uzbruka kādam mazam ciematam, indiāņi aizstāvējās un ar saindētu bultu ievainoja

vienu konkistadoru, kas otrā dienā nomira, kaut gan bulta viņam esot ieurbusies tikai puspirksta dziļi. Laipasargātu savus ļaudis, Oreljana pavēlēja ierīkot ap brigantīnu bortiem aizsegu. Līdz šim indiāņi nebijalietojuši saindētas bultas. To Oreljana bija noskaidrojis, pārbaudot aizdomīgās bultas pie sagūstītāsjaunās indiānietes: kādā ciematā spānieši bija atraduši daudz bultu un šķēpu, kas bijuši piesūcināti

ar nepazīstamiem sveķiem. Lai pārbaudītu, vai tie nav indīgi, spānieši ar bultu dūruši indiānieteirokā. Sieviete palikusi dzīva, un spānieši vairs neesot baidījušies.

Upes līmenis sāka celties uz augšu paisuma ietekmē, un spānieši nosprieda, ka lielās straumes grīvavairs nav tālu. Indiāņi šeit būvēja ciematus patālāk no upes, augstākajās vietās, kas ne vien plūdu, bet arīpaisuma laikā palika virs ūdens. Tomēr spānieši priecājās par agru — Amazonē paisuma vilnis jūtamsgandrīz tūkstoš kilometru attālumā no okeāna.

Jūlija vidū netālu no Šingu ietekas bēguma laikā abas brigantīnas palika uz sēkļa, turklāt mazākā bijaiepriekš dabūjusi krietnu sūci ielauztajos sānos, jo uzskrēja virsū peldošam koka stumbram. Sajākritiskajā brīdī konkistadoriem uzbruka iezemieši. Vajadzēja kauties ar indiāņiem un tajā pašā laikā labotiedragāto brigantīnu. Tā viņi visi pūlējās vaiga sviedros, iekām no jauna varēja turpināt braucienu.

Lielās upes grīvu Oreljana sasniedza 1542. gada 2. augustā. Spānieši sāka gatavoties gaidāmajamjūras braucienam. Mazākā brigantīna bija kļuvusi pavisam nederīga šim nolūkam. Kuģu remonts aizņēma

kādas trīs nedēļas. Spānieši kala to labošanai nepieciešamās naglas, darvoja brigantīnu korpusus,uzstādīja mastus, no zāles savija virves un no veciem peruāņu apmetņiem sašuva buras. Visu šo laiku viņivilka dzīvību pusbadā, pārtikdami no gliemežiem un vēžiem, ko sazvejoja upē. Kādā ciematā viņiemizdevās iemainīt pārtiku un lielas māla krūzes dzeramā ūdens glabāšanai.

26. augustā kuģi beidzot izgāja plašajos okeāna ūdeņos un devās uz ziemeļrietumiem. Konkistadoricerēja sasniegt kādu spāniešu koloniju Kārību jūras piekrastē vai salās. Viņi nebija profesionāli jūrnieki,viņiem nebija ne karšu, ne kompasa, tomēr laime viņus neatstāja — jūra turējās- apbrīnojami rāma, unlietus, kurš viņus tā mocīja gandrīz visā braucienā lejup pa lielo upi, vairs neuznāca nevienu reizi. PieAmazones lietus gāzēm pieradušajiem konkistadoriem šāda laika pārmaiņa likās īpaša dieva žēlastība.

Dienā brigantīnas turējās netālu no piekrastes, bet naktī aizgāja tālāk, lai* tumsā nejauši neuzskrietuklintīm vai sēkļiem.

Naktī no 29. uz 30. augustu brigantīnas izšķīrās. Lielāko kuģi «Viktoriju», uz kura brauca Oreljana,spēcīgās straumes cauri Pūķa rīkles šaurumam ierāva Parijas līcī. Veselas septiņas dienas jūras braucēji,badā mirdami, neizlaida no rokām airus, iekām izkļuva no šī mutuļojošā katla un devās uz rietumiem garkontinenta ziemeļu piekrasti. Drīz pēc tam 1542. gada 11. septembrī Oreljana piestāja Kubagvas salā(dienvidrietumos no Margaritas salas), kur atradās spāniešu kolonija Jaunā Kadisa. Te viņš sastapamazāko brigantīnu «Sanpedro», kas bija atburājusi uz šejieni divas dienas agrāk — 9. septembrī.

Viens no izcilākajiem ceļojumiem lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmetā bija beidzies. Pirmo reizispānieši bija šķērsojuši visu neizpētīto Dienvidamerikas kontinentu — no Klusā okeāna līdz Atlantijasokeānam. Oreljana līdz ar to pierādīja, ka Vinsentes Pinsona atklātā «Saldūdens jūra» ir milzīgas upesgrīva, ka šī upe, ko iedēvēja par Amazoni, sākas netālu no Klusā okeāna un pieejama kuģošanai, jomilzīgajā straumē nekur nav nepārvaramu krāču un ūdenskritumu. Tās bija ārkārtīgi svarīgas ziņas.

No Kubagvas Oreljana aizbrauca uz Espanjolu un no turienes — uz Spāniju. Tur viņš sāka rosīgigatavoties jaunai ekspedīcijai, izkaulēja no karaļa dokumentu uz tiesībām iekarot un kolonizēt zemes aplielo upi. Daži bagāti ļaudis sāka finansēt šo visai vilinošo pasākumu — te palīdzēja austrumu pasakāmlīdzīgie stāsti par Amazones brīnumiem, par milzīgajām bagātībām, lielajām, krāšņajām pilsētām. Untomēr sagatavošanās vilkās gausi — trūka cilvēku, ieroču, pārtikas.

Oreljana nolēma riskēt — 1545. gada 11. maijā viņš ar četriem kuģiem slepeni atstāja Spāniju, parspīti karaļa ierēdņu aizliegumam. Tie redzēja, ka ekspedīcija nepavisam nav sagatavota. Kuģiizskatījušies tā, it kā tos būtu izlaupījuši franči vai turki.

Oreljana cerēja visu trūkstošo sagādāt Kanāriju salās, kur viņam solīja finansiālu palīdzību. Tomērpēc trim mēnešiem tukšām rokām viņš bija spiests aizbūrāt no turienes uz Zaļā Raga salām, kur tāpatraizēs un rūpēs pagāja divi mēneši. Uz kuģiem sākās bads, vairāk nekā puse no četrsimt cilvēku lielāsekspedīcijas vārga slimī- ' bās, kādi simt ap to laiku jau bija miruši, bet piecdesmit (starp tiem trīskapteiņi) atsacījās braukt tālāk un izkāpa krastā.

Ap novembra vidu trīs kuģi devās pāri okeānam. Brauciena laikā trakoja vētras, ļaudis badojās uncieta slāpes. Viens kuģis negaisā pazuda bez vēsts, un visa apkalpe gāja bojā. Tikai divi kuģi 1545. gada20. decembrī sasniedza Amazones grīvu un izmeta enkuru starp salām.

Oreljana skubināja izmocītos, slimos ļaudis pēc iespējas ātrāk doties pa upi uz augšu, lai sasniegtuEldorado. Tomēr kuģu korpusi atradās tādā stāvoklī, ka par braucienu nebija ko domāt. Tad spāniešivienu kuģi izjauca un no iegūtajiem materiāliem trīs mēnešos — 1546. gada janvārī, februārī un martā —uzbūvēja brigantīnu, ar kuru brauca tālāk. Badā un slimībās nomira vēl kādi sešdesmit cilvēki, daudzikrita sadursmēs ar indiāņiem. Tomēr Oreljana joprojām meklēja upes galveno gultni. Viņš nomira, bēduun neveiksmju salauzts, 1546. gada novembra sākumā vai arī — pēc citas versijas — ap to laiku pazudabez vēsts.

Mīts par teiksmaino Eldorado vēlreiz bija izgaisis kā vizuļojošs ziepju burbulis. Visi stāsti parbagātajām tautām, akmens pilsētām, amazoņu ciematiem, zeltu un sudrabu, Saules tempļiem ar sudraba

sienām un zelta traukiem izrādījās blēņas, fantāzijas auglis. Oreljana, bez šaubām, bija izpušķojis arvilinošām detaļām savus patiešām apbrīnojamos piedzīvojumus, lai izkaulētu no karaļa atļauju unlīdzekļus lielai ekspedīcijai.

LIELA MARĶĪZA NĀVE Almagro piekritēju posts un atritblbas kāre. — Sazvērestība. — «Nāvi tirāniem!» — Kauja

vietvalža pilī. — Vecais tīģeris cīnās līdz pēdējam. — Jaunais Djego Almagro — Peru vietvaldis.Kamēr Gonsalo Pizarro lauzās cauri džungļiem, meklēdams «Kanēļa zemi», un Oreljanas brigantīnas

šūpojās Amazones straumē, Peru risinājās svarīgi notikumi. Nogalinātā Almagro piekritēji — čīlieši, kovadīja viņa dēls Djego, nolēma novākt no ceļa lielo marķīzu Fransisko Pizarro. Viņi neko nebijaaizmirsuši — ne sakāvi, ne pa

zemojumus, ne atrauto laupījuma daļu, kad viņiem vajadzēja rakstīt sūdzības par savu komandieri unviņu ap- rņelot.

Kā stāsta Errera, Almagro piekritēji bijuši ārkārtīgi nabadzīgi. Kādā mājā mitinājušies divpadsmit,čīlieši, un visiem viņiem kopā piederējis viens vienīgs mētelis. Lepni, kā jau visi idalgo, viņi slēpušisavu nabadzību un valkājuši mēteli pēc kārtas, un, ja viens izgājis uz ielas, pārējiem nācies sēdēt mājās.Nabadzība un posts, kādā viņi bija nokļuvuši vietvalža dēļ, protams, bija galvenais sazvērniekuneapmierinātības cēlonis. Kad no Spānijas atnāca ziņa, ka imperators Kārlis V neesot apmierināts arbrāļu Pizarro rīcību, Ernando ieslodzīts cietumā un uz Peru dodoties karaļa revidents Vaka de Kastro,čīlieši nolēma, ka atriebes stunda ir situsi.

Vietvalža draugi uzzināja par briestošo sazvērestību, bet veltīgi brīdināja viņu: apskurbis noneaprobežotās varas, Pizarro jutās spēcīgs un drošs un vairs neuzklausīja nekādus padomus. «Kamērtaisnās tiesas zobens ir manās rokās, neviens neuzdrošināsies tīkot pēc manas dzīvības,» marķīzs mēdzaatkārtot un, būdams patiešām drošsirdīgs karavīrs, nemaz neuzmanīja kādreizējos Almagro dumpjavadoņus un viņu tuvākos līdzgaitniekus, nerūpējās par savu drošību. Čīlieši, šie nabaga velni, jau esotpieredzējuši diezgan daudz posta, un viņš, vietvaldis, negribot likties par tiem ne zinis. Lai viņi tagadkarot zobus vadzī un mācoties pazemību.

Taču almagristi bija nodomājuši novākt pie malas Fransisko Pizarro, lai tas maksā ko maksādams,— vispirms ar karaļa pilnvarotā Vakas de Kastro rokām. Čīlieši gatavojās sagaidīt viņu, tērpušies sēruapģērbos — melnos apmetņos un cepurēs ar melnām spalvām, un jau iepriekš bija uzrakstījuši smagassūdzības.

Tomēr drīz vien paklīda valodas, ka Vakas de Kastro flotile pa ceļam uz Jauno Pasauli viesuļvētrāgājusi boja. Šīs nepatiesās baumas, ko laikam gan bija izlaidis Pizarro, tikai paātrināja notikumu gaitu,spieda sazvērniekus pašus ķerties pie zobeniem.

Kādu reizi vietvalža sekretārs ziņoja, ka čīlieši nolēmuši nogalināt Pizarro svētdienā, kad viņš pēcdievkalpojuma iznākšot no katedrāles. To sekretāram slepeni pastāstījis kāds garīdznieks, kas šonoslēpumu uzzinājis, pieņemot grēksūdzi no kāda sazvērestības dalībnieka. Pizarro par šo vēsti tikaipasmējās, teikdams, ka ziņotājs ar tādām pasakām laikam gribot izkaulēt sev bīskapa cepuri — augstu,ienesīgu amatu. Tomēr, paklausīdams savu līdzgaitnieku lūgumam, viņš uz katedrāli nolēma neiet unaizbildināties ar slimību.

Pienāca 1541. gada 26. jūnijs, norunātā svētdiena. Sazvērnieki sapulcējās Djego Almagro mājā ungaidīja norunāto stundu. Tad viņi uzzināja, ka vietvaldis neesot gājis uz katedrāli, — tātad sazvērestībaatklāta un viss pagalam. Daži aicināja bez kavēšanās bēgt un slēpties, turpretim pārējie — lielākā dala —nolēma tūliņ ielauzties vietvalža pilī un viņu nogalināt. Tas esot vienīgais ceļš uz glābiņu.

Sazvērnieki ar zobeniem rokā izskrēja uz ielas, saukdami: «Lai ilgi dzīvo karalis! Nāvi -tirāniem!»Kliedzienu satraukti, laukumā parādījās ļaudis, neizpratnē spriedelēdami, kas tur īsti notiek. «Viņi iet, lainokautu marķīzu,» daži sacīja gluži mierīgi. Neviens, šķiet, netaisījās aizstāvēt vietvaldi.

Montesinoss pieminējis vēl kādu interesantu epizodi. Skrienot pāri laukumam, kāds nosazvērniekiem apmetis līkumu apkārt peļķei savā ceļā. Bruņinieks, kurš vadījis sazvērniekus, uzsaucis:

«Ko tas nozīmē? Tu baidies samērcēt kājas, kad tev tūliņ būs jābrien asinīs līdz ceļiem!» Un viņšpavēlējis šim vīram tūliņ atgriezties mājās — mazdūšīgiem te nekas nebija meklējams.

Pils vārti bija ļoti stipri, tā ka tos varēja viegli aizstāvēt pret lielu uzbrucēju pulku. Taču tie bijavaļā, un sazvērnieki ar kaujas saucieniem ielauzās iekšējā pagalmā. Tur viņi sastapa divus kalpus unvienu no tiem nodūra uz vietas. Otrs iebēga pilī, kliegdams: «Palīgā, palīgā! Čīlieši nāk šurp nokautmarķīzu!»

Fransisko Pizarro kopā ar pusbrāli donu Martinesu de Alkantaru, tiesnesi Velaskesu un draugiem —dižciltīgiem bruņiniekiem tikko bija ieturējis pusdienas. Izdzirduši pagalmā kliedzienus, daži viesisteidzās uzzināt, kas tur notiek. Ieraudzījuši, ka pilī iebrūk sazvērnieki, lielākā daļa viesu pārbijušiesizlēca pa logu dārzā un meklēja patvērumu bēgot.

Fransisko Pizarro pavēlēja virsniekiem aizslēgt durvis un pats kopā ar pusbrāli steidzās pēcieročiem, un pūlējās

Kauja Peru vietvalža marķīza Fransisko Pizarro pilī (pēc senas gravīras)uzvilkt bruņas. Sazvērnieki nodūra virsnieku, uzskrēja pa kāpnēm un ielauzās zālē, saukdami: «Kur ir

marķīzs? Nāvi tirāniem!»Viņiem stājās pretim daži kalpotāji, kas tūliņ krita zem zobenu cirtieniem, un Alkantara ar diviem

vietvalža pāžiem un pāris bruņiniekiem, kas nebija bēguši. Iedegās izmisīga ciņa. Krita divi sazvērnieki,bet arī Alkantara un viņa palīgi tika vairākkārt ievainoti.

Vietvaldis steigā un uztraukumā nespēja aizsprādzēt bruņas, nosvieda tās, aptina ap kreiso rokumēteli un, izrāvis zobenu, metās palīgā pusbrālim. «Nodevēji, vai jūs esat atnākuši nokaut mani manāspaša mājās!» viņš kliedza un bezbailīgi metās kaujā. Nemaz nevarēja manīt, ka vecajam karavīram jauvairāk nekā sešdesmit gadu. Viņš sakapāja četrus uzbrucējus un vairākus ievainoja, taču spēki bija pārāknevienlīdzīgi. Hronists Naarro aprakstījis rūdītā karavīra pēdējo kauju:

«Vecais adelantado nezaudēja vīrišķību… un parādīja tādu gara un sirds spēku, ka nebūtu padeviessaviem naidniekiem un pieveiktu viņus visus, ja sadursme notiktu klajā vietā. Kad čīlieši pārliecinājās, kaviņam nevar tikt klāt, viņi ņēmās sist viņu ar pīķiem… Viņi nogalināja abus pāžus, kas ar savām krūtīmaizstāvēja Pizarro, nogalināja Martinu, marķīza pusbrāli, bet pēc tam mežonīgā niknumā, atgrūzdami citscitu, metās virsū savam galvenajam upurim. Pizarro atkāvās ar tīģera drosmi — viens pret diviemdesmitiem slepkavu. Nāvīgi ievainots, viņš joprojām cīnījās līdz pēdējam mirklim.»

Tad Fransisko Pizarro saļima uz grīdas. Sarate, spāniešu vēsturnieks, piezīmējis: «Tā viņi sasniedzamērķi, pabeiguši savu darbu ar zobena cirtienu viņam kaklā. Vairs nespēdams izteikt neviena vārda,

marķīzs uzvilka uz grīdas krusta zīmi, noskūpstīja to un izlaida savu garu.»Sazvērnieki izskrēja uz ielas un, asiņainos ieročus vicinādami, uzvaras priekā sauca: «Tirāns ir

miris! Lai ilgi dzīvo mūsu kungs un karalis un viņa vietvaldis Almagro!» No visām pusēm pie viņiemskrēja čīlieši. Drīz vien zem sazvērnieku karoga pulcējās kādi trīssimt apbruņoti viri. Tie izlaupījaPizarro namu tā, ka vairs nepalika pat tik daudz, lai nopirktu zārku un vaska sveces nogalinātā vietvalžaapglabāšanai.

Viņu apbedīja slepus naktī daži viņa draugi, steigšus izrakuši kapu klusā nomaļas baznīcas kaktā.Tikai daudz vēlāk — 1607. gadā viņa pīšļus pārnesa uz Limas katedrāli un svinīgi apglabāja. Līdz ar totika atzīti Fransisko Pizarro nopelni Peru iekarošanā un viņa kļūdas un noziegumi nodoti aizmirstībai.Kapenes izrotāja ar krāšņu, simbolisku mozaīku, kas attēloja vēsturisko brīdi Gaiļu salā, — Pizarrouzrunā konkistadorus un aicina: «Te ir ceļš uz Panamu, uz nabadzību, tur ir ceļš uz Peru, uz bagātību!» Tābez jebkādas maskas, izskaistinājuma un liekulīgām frāzēm par kristīgās ticības, kultūras un civilizācijāsieviešanu uz lielā konkistadora kapenēm attēlots īstais kolonizatoru mērķis.

Laiks un vēsture ir sprieduši bargu tiesu par šo vīru,

Fransisko Pizarro nāve (pec Pomas de A/alas hronikas)daudzi laikabiedri viņu pēluši un nolādējuši, tomēr netrūkst vēsturnieku, kas visādi slavinājuši

Fransisko Pizarro, viņa nopelnus Peru iekarošanā un viņa cildeno raksturu. Viņš bijis ļoti laipns undraudzīgs pret visiem, bieži apstaigājis sev uzticamos ļaudis un ieturējis kopā ar viņiem mielastu. Tačuēšanā un dzeršanā viņš bijis visai mērens. Saviem kalpotājiem vietvaldis esot ļoti uzticējies un uz visiemdokumentiem, rakstīt neprazdams, aizvien uzvilcis tikai divas zīmes, bet sekretārs starp tām

Fransisko Pizarro airtogrāis (zīmes labajā un kreisajā pusē uzvilcis pals Pizarro, bel parakstuuzrakstījis sekretārs ar savu roku)

ierakstījis marķīza vārdu. Viņš darījis daudz laba saviem ļaudīm, apdāvinājis viņus, pacēlis godā un

slavā un glābis viņus briesmu brīdī. Reiz, kad vietvaldis cēlies pāri upei, straume aizrāvusi līdzi viņakalpu indiāni. Marķīzs tūliņ peldējis viņam pakaļ, satvēris aiz matiem un izvilcis krastā, pats riskēdams ardzīvību.

Lielais marķīzs ārkārtīgi cienījis un godājis karali un allaž izteicies par viņu sevišķi godbijīgi. Viņšrūpīgi uzmanījis, kā kausē zeltu un sudrabu — likumīgo karaļa piektdaļu, lai ne nieciņš neietu zudumā, unsalasījis visas sīkās drumslas, kas nokritušas zemē, kad zeltkaļi pirms kausēšanas sadauzījuši gabalossmalkās rotas lietas. Pizarro mēdzis teikt, ka viņš karaļa mantu uzlasītu no zemes pat ar muti, ja citādinevarētu.

Miera laikā viņš lielāko daļu laika pavadījis ķegļu spēlē, un no tās bijis grūti viņu aizsaukt projām.Vienīgi tad, ja vietvaldis izdzirdis par indiāņu sacelšanos, viņš tūdaļ aplicis bruņas, paķēris šķēpu unvairogu un steidzies uz kauju tā, ka ļaudis tik tikko spējuši sekot viņam. Marķīzs bijis tik drošsirdīgs, kaviens pats uzdrīkstējies stāties pretim simts indiāņiem.

Sis nenoliedzami drošsirdīgais karavīrs, tā slavēts un pelts, bija iekarojis milzīgu, bagātu zemi, tačuatstāja to izpostītu, izlaupītu, asins straumēm pārplūdušu, padarījis spāniešu vārdu nīstamu visāDienvidamerikā uz visiem laikiem.

Fransisko Pizarro bieži mēdz salīdzināt ar Ernando Kor- tesu, Meksikas iekarotāju. Pizarro patiešāmbija tikpat godkārīgs, drošsirdīgs un neatlaidīgs, tikpat izveicīgs karavadonis, taču vēl pārspēja Ko'rtesumantkārē, nežēlībā, nodevībā, viltībā un divkosībā. Viņi abi patiešām bija sava laikmeta vīri, tipiskikonkistadori.

1541. gada 26. jūnija apvērsums neatrisināja jautājumu par varu plašajā Peru valstī. Pretendentu bijapārāk daudz. Sākās jukas un terors. Almagro piekritēji, trompetēm skanot, pasludināja jauno DjegoAlmagro par Peru vietvaldi un karaspēka virspavēlnieku. Tad viņi izsūtīja vēstnešus ar šo ziņu pa visuzemi un pieprasīja atzīt jauno vietvaldi. Visi, kas nepiederēja pie Almagro piekritējiem, drebēja bailēs.Tur, kur ieradās almagristu karavīri, šo prasību uzklausīja bez ierunām, kā, piemēram, Truhiljo unArekipā, bet citur visai dzestri. Almagro piekritēji sagrāba varu arī Kusko, taču drīz vien pilsētā ieradāsliela Pizarro uzticīga karaspēka vienība un padzina jaunos varasvīrus.

A1MAGRISTU SAGRĀVEKaraļa pilnvarotais dc Kastro Peru zemē. — Jaunais adelantado Almagro pacel šķēpu. —

Neveiksmīgie izlīgšanas mēģinājumi. — Izšķirošā kauja Čupasas līdzenumā. — Draugs pret draugu,brālis pret brāli! — Almagro sakāve un notiesāšana uz nāvi.

Karaļa pilnvarotais licenciāts Vaka de Kastro pretēji Limā izplatītajām valodām tomēr nebija gājisbojā. Pēc gara, grūta, vētraina jūras brauciena viņš 1541. gada pavasarī nokļuva Dienvidamerikaspiekrastē un izkāpa malā Buenaventuras ostā netālu no Sanhuanas grīvas. Bīstamais jūras ceļš bija tāapnicis augstajam ierēdnim, ka viņš deva priekšroku ceļojumam pa sauszemi. Tomēr pagāja veseli trīsmēneši, iekam Kastro sasniedza Popajanu. Par viņa ierašanos drīz uzzināja visā Peru.

Ziemeļu novados uzturējās nogalinātajam vietvaldim Pizarro uzticīga karaspēka vienība. Tāskomandieris neatzina jaunā Almagro pilnvaras un tūliņ nosūtīja vēstuli Kastro, ziņodams par vietvalža"nāvi un lūgdams augsto ierēdni pēc iespējas ātrāk doties uz Jaunās Kastīlijas dienvidiem.

Saņēmis šīs ziņas, karaļa pilnvarotais steidzās uz Kito un paziņoja, ka saskaņā ,ar valdnieka gribu unslepenajām pilnvarām uzņemoties Peru pārvaldīšanu. Viņš visur pulcināja Fransisko Pizarro piekritējusun pamazām virzījās uz dienvidiem. Gonsalo Pizarro vēl joprojām kavējās džungļos, meklēdamsnoslēpumaino «Kanēļa zemi» aiz lielajām Andu grēdām, bet Kastro savus pakalpojumus un karavīruspiedāvāja Benalkasars, Kito iekarotājs, tāpat citi nogalinātā vietvalža piekritēji.

Pa. to laiku jaunais Peru vietvaldis Djego Almagro nostiprinājās Limā, konfiscēja ieročus, zirgus unnaudu un apbruņoja savus piekritējus. Viņš sevišķi pūlējās izzināt, kur paslēptas Fransisko Pizarromilzīgās bagātības. Sazvērnieki sāka spīdzināt apcietināto bijušā vicekaraļa sekretāru, taču viņš vai nunekā nezināja, vai arī negribēja atklāt slēptuvi. Veltīgi izpūlējušies, almagristi nocirta sekretāram galvu.

Dažiem Pizarro piekritējiem, kā Kusko bīskapam Valverdem, dedzīgajam ticības karotājam, tiesnesimVelaskesam un citiem, atļāva ar kuģi atstāt Limas ostu. 1541. gada novembri bīskaps Valverde pieTumbesas krita peruāņu rokās, un viņi izrēķinājās ar nodevīgo Kristus mācības sludinātāju.

Apbruņojis savus piekritējus, jaunais adelantado, īstenībā viltvārdis, varas uzurpators, nolēmarīkoties enerģiski un doties uz Kusko, ko uzskatīja par sava apgabala — Jaunās Toledo galvaspilsētu, laineļautu apvienoties savu ienaidnieku bruņotajiem spēkiem un sāktu enerģiskas militāras operācijas.Čīlieši bez sevišķām pūlēm sagrāba Kusko. Tomēr pašu almagristu nometnē valdīja nesaskaņas un jukas.Vecie veterāni nemaz netaisījās rēķināties ar jauno vietvaldi, naidojās savā starpā un ķērās pat pieieročiem, novākdami no ceļa konkurentus un tīkodami pēc adelantado dzīvības.

Beidzot arī pats Almagro nojauta, ka pret viņu organizē sazvērestību. Divdesmit divus gadus vecaisjauneklis, kurš, šķiet, bija izgājis labu skolu, sapulcināja uzticamus karavīrus un bez vilcināšanāsnogalināja aizdomās turētos viņu pašu dzīvokļos.

Tad jauneklis ļoti enerģiski sāka gatavoties karagājienam: pievāca ļoti daudz sudraba, ko ieguvabagātajās raktuvēs, sagādāja salpetri pulvera ražošanai, pavēlēja izliet lielgabalus, izgatavot šautenes,bruņas un bruņu cepures. Tās taisītas, sajaucot sudrabu ar varu. Kāds hronists apgalvo, ka jauno Almagroatbalstījis inka Manko, kurš bijis draudzīgās attiecībās ar veco Almagro un simpatizējis arī viņa dēlam,kura dzīslās ritējušas indiāņu asinis — Djego bija kādas Panamas indiānietes ārlaulības dēls. No inkasAlmagro saņēmis ļoti daudz zobenu, šķēpu, vairogu un citu ieroču, kā arī solījumu, ka peruāņu karapulkicīnīšoties viņa pusē.

Gatavodamies bruņotajai cīņai, jaunais Almagro mēģināja uzsākt sarunas ar karaļa pilnvarotoKastro. Vēstījumā jauneklis apgalvoja, ka viņš negribētu pacelt ieročus pret karaļa ierēdni, viņš vēlētosvienīgi aizstāvēt savas tiesības uz tēvam piešķirto apgabalu Jauno Toledo (Dien- vidperu), ko FransiskoPizarro gribējis viņam nelikumīgi atraut. Viņš neapstrīdot Kastro tiesības pārvaldīt Jauno Kastīliju, jo tāesot piešķirta nogalinātajam marķīzam, un ierosināja, lai abas puses paliekot savos apgabalos līdz jaunamkaraļa lēmumam.

Tomēr Kastro neatbildēja uz šo vēstījumu. Almagro neatlika nekas cits kā vien bruņota cīņa. Viņšuzsvēra, ka tas nebūt nebūšot dumpis pret karali; viņš un viņa piekritēji paliekot uzticami pavalstnieki.Noslepkavodami Pizarro, viņš sacīja, mēs tikai izkarojām sev taisnību, kas mums tika liegta. Tagadkaraļa ierēdnis, pārkāpdams savas pilnvaras, gribot ar varu atraut viņam tēva pārvaldītos apgabalus.Tāpēc viņu cīņa esot taisnīga un izlietās asinis kritīšot uz Kastro galvas.

Almagro piekritēji, likdami rokas uz krusta, svinīgi zvērēja turēties kopā, spītēt visām briesmām unnāvei, iet kaujā par savu vadoni. Tad viņi — kādi piecsimt vīri, no tiem divsimt jātnieki, gandrīz visibruņās tērpti, labi apgādāti ar visādiem ieročiem, to skaitā ar sešpadsmit lielgabaliem, — 1542. gadavasaras vidū atstāja Kusko un devās pretim Kastro karapulkiem.

Pa to laiku Kastro bija pārņēmis savā varā plašus apgabalus un vairākas pilsētas, to skaitāSanmiģelu, Truhiljo, Arekipu un Limu, visur vākdams līdzekļus un vervēdams karavīrus, naudas trūkumadēļ pievilinādams viņus ar glaimīgām runām un* solījumiem. Visu šo pūliņu rezultātā Vaka de Kastrosavervēja kādus septiņsimt vīrus, atstāja Limu un sapulcināja savu karaspēku pie Hauhas. Jaunajā Pasaulētik lieli bruņoti spēki vēl nekad nebija sapulcējušies.

Almagro nosūtīja Vakam de Kastro uz Hauhu vēl vienu izlīguma piedāvājumu un šoreiz saņēmaatbildi. Karaļa pilnvarotais pavēstīja, ka viņš jūtot līdzi nepiedzīvojušajam jauneklim, kurš ievilktssazvērestībā pret karali. Lai viņš izdodot visus galvenos vaininiekus un pēc tam pavēlot savamkaraspēkam izklīst. Tā viņš no jauna iemantošot karaļa labvēlību un žēlastību.

Almagro ar sašutumu noraidīja šo priekšlikumu un bez kavēšanās devās pretim ienaidniekam, lai gankalnos trakoja vētras, lija lietus, sniga sniegs un bira krusa, tā ka vīri izmirka līdz ādai un stinga skarbajosvējos.

1542. gada 16. septembrī abu sāncenšu karaspēks beidzot tuvojās viens otram Čupasas līdzenumā

netālu no Hauhas. Diena bija skaista, silta un saulaina, bet gāja jau uz vakara pusi. Līdz saules rietam bijapalikušas tikai kādas pāris stundas, un Kastro šaubījās, vai uzsākt kauju tik vēlā pievakarē. Taču viņavirsnieki apgalvoja, ka vīri degot aiz nepacietības mesties cīņā un nebūtu labi ar vilcināšanos apslāpēt šodedzību.

Tad Kastro, pēc Sarates liecības, iesaucies: «Ak, kaut man būtu tāds spēks kā pravietim, kurš varējaapturēt sauli pie debesīm!» — un pavēlējis savam karaspēkam uzbrukt dumpiniekiem. Tie tikšot visiiznīcināti, un viņu mantu, zemi un citus īpašumus saņemšot tie, kuri cīnīšoties visdrosmīgāk un palīdzēšotgūt uzvaru. Šis devīgais, gudrais solījums vēl vairāk sajūsmināja Kastro karavīrus, un viņi, pēc kādaaculiecinieka vārdiem, devušies kaujā kā uz balli.

Almagro centrā bija uzstādījis savus lielgabalus, ko sedza arbaletisti un šķēpneši, bet kavalērijasargāja flangus. Kastro karaspēks, izmantodams uzkalniņu aizsegu, pievirzījās ienaidniekam tuvu un arlabi tēmētu muskešu uguni atsita indiāņus, kas bija atnākuši palīgā almagris- tiem. Uzkāpuši pakalnā,Kastro vīri ieraudzīja almagristu baltos kaujas karogus un ieņemtās pozīcijas. Almagro lielgabali tūliņatklāja briesmīgu uguni, taču pēc mirkļa nenoskaidrotu iemeslu dēļ tos notēmēja tā, ka lielgabalu lodeslielāko tiesu aizlidoja pāri uzbrucēju galvām. Nav zināms, vai šī neveiksme bija nemākulības vainodevības rezultāts. Lielgabalus komandēja Pedro de Kandija, viens no tiem trīspadsmit, kurš bija sekojisFransisko Pizarro Gaiļu salas trimdā, visu laiku uzticīgi cīnījies kopā ar viņu un tikai nesen pievienojiesalmagristiem. Iespejams, ka Kandija ar šādu rīcību gribēja izpirkt savu vainu un izpelnīties Kastrožēlastību. Almagro nemaz nešaubījās par Kandijas nodevību, metās pie lielgabaliem un nodūra viņu arzobenu. Tad Almagro pats notēmēja vienu lielgabalu un izšāva tik veiksmīgi, ka uzreiz nogalinājavairākus jātniekus.

Lielgabalu uguns izrāva lielus robus Kastro vīru ierindā, bet virsnieki ar kailiem zobeniem dzinakaravīrus uz priekšu, lai aizpildītu šos robus, un ar skaļiem saucieniem aicināja palīgā jātniekus. Tiekavējās, gaidīdami, kamēr arī pašu lielgabali varēs atklāt uguni. Tomēr no šī nodoma nekas neiznāca, unKastro jātnieki auļos metās virsū pretiniekiem.

Almagro būtu darījis prātīgi, ja paliktu izdevīgajās pozīcijās un mēģinātu izšķirt kaujas iznākumu arlielgabalu uguni, tomēr karstasinīgais jauneklis uzskatīja nogaidīšanu par bruņinieka necienīgu unpavēlēja kavalē- rijai doties uzbrukumā. Abi jātnieku pulki sadūrās līdzenuma vidū. Tā bija briesmīgasadursme. Zirgi un jātnieki notrieca cits citu pie zemes, šķēpi lūza brīkšķēdami, un bruņinieki turpinājakauju ar zobeniem vai ar kaujas cirvjiem un indiāņu vālēm. Te cīnījās ne vien vīrs pret vīru, bet arī brālispret brāli, draugs pret draugu. Almagro jātniekiem bija stiprākas bruņas, un Kastro vīri, nespēdami tāspārcirst, pamanījās apkaut ienaidnieku zirgus.

Kājnieki apšaudījās ar musketēm un arbaletiem, bet Almagro lielgabalu uguns sašķobīja pretiniekarindas, un tas jau grasījās atkāpties. Tad kāds no Kastro virsniekiem — vecais sirmais kapteinisFransisko Karvahals, gribēdams parādīt saviem biedriem nāves nicināšanu, nosvieda tērauda bruņucepuri un bruņas un veda savus vīrus straujā triecienā cauri pulvera dūmu mākoņiem un ložu krusai pielielgabaliem. Pēc sīvas sadursmes tie krita Kastro karaspēka rokās.

Pār ieleju satumsa vakars, bet kauja vēl joprojām trakoja pilnā sparā. Mijkrēslī vēl varēja saskatītabu naidīgo nometņu krāsas — balto un sarkano; un pretinieki cits citu atšķīra pēc kaujas saucieniem —«Vaka de Kastro un karalis!» uņ «Almagro un karalis!».

Labu laiku nekas neliecināja, kura puse ņems virsroku. Almagro vīri, sava komandiera uzmundrināti,cīnījās ar apbrīnojamu drosmi un izveicību un bija jau sagrābuši divus ienaidnieka karogus. Drošs paruzvaru Almagro pavēlēja ņemt ienaidniekus gūstā, nevis tos nonāvēt.

Tomēr tieši tobrīd Vaka de Kastro, redzēdams, ka ir pēdējais laiks radīt lūzumu kaujas gaitā, arrezerves spēkiem metās palīgā saviem virsniekiem. Vēl brīdi plosījās nikna tuvcīņa, bet tad almagristukaujas spars apsīka. Viņi izklīda uz visām pusēm nakts tumsā, cenzdamies ātrāk aizbēgt no vajātājiem.Almagro veltīgi pūlējās apturēt bēgļu straumi, kas arī viņu aizrāva sev līdzi.

Taču daži drosminieki stūrgalvīgi turpināja kauju un ar saucieniem: «Mēs nositām Pizarro, mēsnogalinājām tirānus!» — metās pretim uzvarētāju šķēpiem. Viņi deva priekšroku nāvei kaujas laukā, neviskaunpilnam galam pie karātavām.

Ap deviņiem vakarā slaktiņš beidzās ar Kastro karaspēka uzvaru. Daudzi almagristi bija izbēguši novajātājiem, turklāt daži izglābās, izmantojot īpašu viltību, — noņēma kritušajiem ienaidniekiem pazīšanaszīmes, pielika tās sev un, sajaukušies kopā ar Kastro karavīriem, steidzās projām nakts tumsā.

Bēgļu vajāšana tumsas dēļ nebija iespējama. Uzvarētāji visu nakti palika uz kaujas lauka ar ieročiemrokās, gaidīdami jaunu uzbrukumu. Otrā rītā apraka kritušos četros lielos brāļu kapos — uzvarētājus unuzvarētos bez atšķirības —, kā arī savāca ievainotos, kas vēl bija palikuši pie dzīvības dzestrajā naktī.

Sajā kaujā bija krituši, pēc dažādām ziņām, pavisam trīssimt līdz piecsimt vīru, turklāt uzvarētājibija cietuši vairāk — lielāko tiesu no artilērijas uguns. Ievainoto skaits bija vēl lielāks, daudzi almagristibija krituši gūstā, daudzi aizbēguši uz netālo Gvamangas pilsētu, kur meklēja patvērumu baznīcās unklosteros. Tomēr viņus no turienes izrāva ar varu un ieslodzīja cietumā. Almagro ar dažiem pavadoņiemaizbēga uz Kusko, bet viņu tur nekavējoties apcietināja paša ieceltais pilsētas maģistrāts.

Pēc Vakas de Kastro pavēles Gvamangā sākās gūstekņu pratināšana un tiesāšana. Četrdesmitdumpiniekus notiesāja uz nāvi, trīsdesmit citiem nocirta locekļus, citus izraidīja no Peru.

Jaunais vietvaldis karaspēka priekšgalā visā spožumā svinīgi iesoļoja Kusko. Pēc tam viņš sasaucakara padomi, lai spriestu tiesu pār sagūstīto dumpinieku vadoni. Daži viņu aizstāvēja, taču vairākumsnosprieda, ka gūsteknis jānotiesā uz nāvi, lai Peru galu galā iestātos miers.

Djego Almagro izveda Kusko lielajā laukumā. Jauneklis pirms nāves soda izturējās pavisamaukstasinīgi, nelūdzās tiesnešiem žēlastību, neļāva aizsiet sev acis, tikai enerģiski protestēja pretspriedumu, kurā viņš bija nosaukts par nodevēju.

Līdz ar sakāvi un Djego Almagro nāvi galīgi izira arī viņa piekritēju pulks — un čīlieši vairsneapdraudēja Peru drošību.

KARAĻA UN KONKISTADORU CIŅA Gonsalo Pizarro — pretendents uz varu Jaunajā Kastilijā. — Cīņa starp diviem laupītājiem. —

Mežonīgā patvaļa un mantkāre. — Indiāņi — cilvēki vai 'sātana kalpi? — Jaunie likumi. — «Arzobeniem mēs pratīsim aizstāvēt savas tiesības!» — Jaunā vice- karaļa de Veļas bargās valdīšanas īsaislaiks.

Kamēr risinājās šie dramatiskie notikumi, no «Kanēļa zemeš» atgriezās Gonsalo Pizarro, viens novisnopietnākajiem pretendentiem uz varu Jaunajā Kastīlijā, stalts, izskatīgs vīrs, lielisks karavīrs,izveicīgs jātnieks un strēlnieks, pārdrošs avantūrists, kuru viens otrs hronists dēvējis par īstu ceļojošobruņinieku, kam romantiskas avantūras bijušas sevišķi tīkamas. Kad Gonsalo drasējis ugunīgā kaujaszirgā, viņš neesot licies ne zinis par veselu baru indiāņu, it kā tie būtu mušas. Viņam piemita arī lieliskasorganizatora spējas un talants, kas jo spilgti izpaudās nesenajā gājienā uz Amazoni.

Tomēr šī ekspedīcija materiālā ziņā bija beigusies ar pilnīgu neveiksmi. Kito atgriezās tikaiastoņdesmit spānieši, kāda trešā daļa no visiem baltajiem ļaudīm, kuri bija devušies meklēt «Kanēļazemi», — novārguši, izģin- duši, slimi, zvēru ādās un skrandās tērpušies, bez jebkādām bagātībām.

Gonsalo Pizzaro, dziļi satriekts, tikai tagad uzzināja par brāļa — Peru vietvalža nogalināšanu un parvisiem vēlākā laika notikumiem. Ar to gaitu viņš bija ārkārtīgi neapmierināts un rūgti žēlojās, ka varaneesot nonākusi viņa — Gonsalo Pizarro — rokās. Viņu ģimene taču esot iekarojusi šo zemi. Pizarronopelnus atzinis pats karalis, un šī zeme viņam jāpārvaldot pēc tiesas un taisnības.

Tomēr cīņa par brāļa mantojumu pašreiz nebija iespējama. Gonsalo piekāpās, un Pizarro nometne,kaut arī negribot, atzina karaļa komisāra Kastro pilnvaras. Gonsalo Pizarro sāka saimniekot savāsplašajās muižās un organizēja darbus raktuvēs pie Laplatas, kur tūkstošiem indiāņu raka sudraba rūdu. Tāsbija tik bagātas, ka Gonsalo Pizarro vēlāk varēja savervēt lielas bruņotu algotņu vienības un uzsākt cīņupar varu Jaunajā Kastīlijā.

Pa to laiku Vaka de Kastro pārvaldīja iekaroto zemi ar dzelzs roku, bez žēlastības apspiezdamsdumpiniekus un pūlēdamies ieviest kārtību kolonijas pārvaldīšanā, ierobežot konkistadoru patvaļu unpārmērīgo alkatību.

Konkistadori, atrazdamies pasaules malā, tālu no Spānijas, ne visai rēķinājās ar likumiem un karaļadekrētiem un rīkojās tikai pašu interesēs. Starp karali, viņa ierēdņiem un konkistadoriem risinājāsnemitīga cīņa par sa- . grābto laupījumu aizjūras zemēs, un visniknāk tā iedegās 16. gadsimtačetrdesmitajos gados.

Tajos gados spāniešu koloniālā politika pārdzīvoja dziļu krīzi. Iekarotāji izpostīja sagrābtās zemes,padarīja indiāņus par vergiem, uzskatīdami viņus par kara laupījumu, sadalīja viņus kopā ar zemi, likastrādāt plantācijās, sadzina viņus raktuvēs, nemaz nerūpējās par nelaimīgo vergu uzturu, atpūtu unmitekļiem, iztukšoja peruāņu pārtikas noliktavas un iznīcināja viņu ganāmpulkus. Indiāņi, izsalkuši,puskaili, vergu darbā nodzīti, vilka nožēlojamu eksistenci izpostītajā zemē, katastrofiskā ātrumā gāja bojāpārmērīgi smagajā darbā un epidēmijās.

Apreibuši neaprobežotas varas apziņā, iekarotāji bieži vien sava prieka pēc rīkoja indiāņu medībasar nikniem suņiem un piedzēruši izmēģināja rokas stingrumu pie dzīviem mērķiem. Viņi ar varu ielauzāsSaules jaunavu mājās, piesmēja meitenes un ierīkoja muižās plašus harēmus. Pēc kāda laikabiedraizteiciena, daža dižciltīgā bruņinieka ģerbonim un karogam būtu vairāk piestāvējis musulmaņu —daudzsievības cienītāju simbols pusmēness nekā kristīgo neaptraipītais, šķīstais krusts.

Pat garīdzniekus, kuru pienākums bija sludināt pagāniem kristīgo ticību un iepriecināt nelaimīgos unapspiestos, bija pārņēmis patvaļas un lepnības gars, un tie rīkojās ar indiāņiem tāpat kā rupjie, tumsonīgiealgotņi. Mūku ordeņu brāļi nekautrējās savos plašajos zemes īpašumos izmantot vergu darbu un mazākdomāja par viņu dvēseļu glābšanu. Klosteriem bija piešķirti bagātīgi repartimjento, bet, pēc hronistu

apgalvojuma, neviens mūks neesot piegriezis kristīgajai ticībai nevienu iezemieti — kristīšana bijusi tīriformāla.

Te jāpiebilst, ka sākumā konkistadori, nonākuši Jaunajā Pasaulē, nemaz neuzskatīja indiāņus parcilvēkiem, dēvēja viņus par «sātana kalpiem», kas līdzīgi meža zvēriem, ko, bez šaubām, varējanogalināt, padarīt par vergiem un aplaupīt bez sirdsapziņas pārmetumiem.

Tikai vēlāk katoļu baznīca un Spānijas karalis oficiāli atzina indiāņus par cilvēkiem. Šis šķietamihumānais akts solīja baznīcai un valsts varai ļoti lielus labumus — ja indiāņi ir cilvēki, tad viņijāpiegriež kristīgajai ticībai un līdz ar to tie kļūst par baznīcas un karaļa kalpiem — desmitās tiesas unnodokļu maksātājiem.

Ziņas par inku zemes nežēlīgo izpostīšanu liecināja, ka aizjūras kolonijās vajadzīgas kādaspārmaiņas. Karalis, liekulīgi maskēdams savus nodomus ar kalpošanu dievam un cilvēku labumam, ar«rūpēm» par indiāņiem, nolēma tikt galā ar patvaļīgajiem konkistadoriem, jo tie savos īpašumos jutās kāneaprobežoti valdnieki, kā lielie grandi Spānijā.

1542. gada 20. novembrī karalis parakstīja tā saucamos «jaunos likumus». Tie paredzēja pēciespējas atbrīvot indiāņus no konkistadoru varas, reizē ar to aizkavēt indiāņu izmiršanu. Indiāņi bijagalvenā Peru bagātība. Bez viņiem plantācijas un raktuves paliktu bez darba rokām un nebūtu ne grašavērtas. Saskaņā ar «jaunajiem likumiem» indiāņus pasludināja par brīviem un uzticamiem karaļavasaļiem, par kuru noslepkavošanu draudēja bargs sods. Tie spānieši, kuri bija saņēmuši zemi ar vergiemindiāņiem, vārēja tos paturēt, un iezemieši ieguva brīvību pēc īpašnieka nāves, tas ir, nonāca valdībasrīcībā. Vergus zaudēja visi tie, kuri bija slikti izturējušies pret indiāņiem, visi ierēdņi un valdības locekļi,tāpat garīdznieki un mūku ordeņi, ka arī tie, kuri bija iejaukti sadursmēs starp

Almagro un Pizarro. Indiāņiem drīkstēja uzlikt tikai mērenus nodokļus, iezemiešus pret viņu gribunedrīkstēja dzīt darbos, un, ja viņi strādāja, viņiem vajadzēja par to saņemt nelielu atlīdzību. «Jaunielikumi» samazināja arī zemes platību, ko drīkstēja piešķirt spāniešiem aizjūras kolonijās.

Protams, karalim nebūt nerūpēja indiāņu labklājība, viņš tikai vēlējās ierobežot konkistadorupatvaļu, neļaut iekarotājiem sagrābt pārāk lielu varu un pārāk lielas bagātības. «Jaunie likumi» nepavisamneapdraudēja verdzību, kas vēl ilgi palika nesatricināta, tie tikai sargāja karaļa intereses. Indiāņuspasludināja par brīvajiem ķaraļa vasaļiem, lai tos varētu aplikt ar nodokļiem un tā palielināt valstsienākumus. Miljoni brīvu iezemiešu dotu karalim un baznīcai vairāk ienākumu nekā badā mirstoši vergi,kurus aplaupīja konkistadori, nevēlēdamies dalīties guvumā ar karali.

Bez tam karalis nolēma sūtīt uz Peru citu vietvaldi ar plašām pilnvarām — šoreiz īstu vicekarali untam līdzi četrus karaļa tiesnešus, vicekaraļa tuvākos palīgus un padomniekus (augstāko tiesu, tā saucamoaudiensiju).

Par «jaunajiem likumiem» drīz vien uzzināja visās aizjūras zemēs. Starp konkistadoriem sacēlāsšausmīga sašutuma vētra, jo nebija gandrīz neviena spānieša, kuru tie neaizskartu visvārīgākajā vietā.Kolonisti pulcējās ielās un laukumos un sašutuši sauca:

«Vai gan tādi būs visi mūsu pūliņu augļi? Vai gan tāpēc mēs esam lējuši savas asinis? Tagad, kadmūs saliekušas un nomākušas ciešanas un grūtības, mēs tiekam pamesti savam liktenim tikpat nabagi kāmūsu karagājienu sākumā! Vai gan šādā veidā valdība mūs atalgos par mūsu dienestu, par veselas valstsiekarošanu? Valdība mums šajos karagājienos ir palīdzējusi pavisam maz, un par visu, kas mums pieder,mēs varam pateikties vienīgi mūsu krietnajiem zobeniem, un ar tiem pašiem zobeniem mēs pratīsimaizstāvēt savas tiesības!»

Vecie veterāni uzrotīja piedurknes vai arī novilka drānas, lai parādītu kaujās iemantotās retas —labāko pierādījumu tiesībām uz likumīgu laupījuma tiesu. Vai gan viņiem vajadzēšot strādāt sviedriemvaigā, bet indiāņi slaistīšoties brīvībā!

Vaka de Kastro pūlējās nomierināt satrauktos prātus,piedraudēdams ar bargiem sodiem par jebkuru dumpīgu rīcību un runām. Visi gaidīja ierodamies

jauniecelto Peru vicekarali Blasko Nunjesu de Veļu, pēc laikabiedru liecības, dižciltīgu bruņinieku,drošsirdīgu un dievbijīgu vīru, kas ar spožu svītu un tiesnešiem 1543. gada novembrī atstāja Spāniju.1544. gada janvārī Veļa jau bija atburājis Nombre de Diosas ostā. Tur stāvēja ar Peru sudrabu piekrautskuģis. Jaunais vicekaralis pavēlēja to konfiscēt par labu karalim, jo šis sudrabs esot iegūts nelikumīgi arvergu rokām. Pāri zemes šaurumam nonācis Panamā, viņš pasludināja par brīviem kādus trīssimt indiāņuvergus, kurus viņu īpašnieki bija atveduši uz šejieni no Peru, un pavēlēja aizgādāt indiāņus atpakaļ uzviņu dzimteni.

Sie radikālie soļi izraisīja kolonistos asus iebildumus un protestus, bet jaunais vicekaralis atbildēja,ka viņš neesot nācis uz šejieni ne uzlabot likumus, ne arī tos izskaidrot, bet gan rīkoties pēc tiem unturēšoties pēc to burta, lai notiktu kas notikdams.

Pēc tam vicekaralis kuģos devās uz Tumbesu un no turienes pa sauszemi virzījās tālāk uzdienvidiem, pa ceļam atbrīvodams vergus un pat krietni atlīdzinādams indiāņiem par nastu nešanu. To līdzšim laikam Jaunajā Pasaulē nebija darījis neviens spānietis.

Ziņas par jaunā vicekaraļa ierašanos un viņa pirmajiem rīkojumiem sacēla visā Peru negantusašutumu un protestus. Pilsētas gatavojās slēgt savus vārtus, lai neielaistu vicekarali. Spānieši cerēja, kaadelantado Vaka de Kastro aizstāvēs viņu intereses, taču vīlās. Tad viņi griezās pēc palīdzības pieGonsalo Pizarro, kurš būtu viens no «jauno likumu» galvenajiem upuriem. Turklāt jaunais vicekaralisVeļa bija izteicies, ka viņš gādāšot, lai nevienam no Pizarro ģimenes locekļiem vairs nebūtu JaunajāKastīlijā nekāda teikšana. Neesot pieļaujams, ka šī zeme vēl ilgāk paliekot mūļu dzinēju un cūkganurokās, un viņš gādāšot, lai tā tiktu atdota atpakaļ īstajam valdniekam.

Gonsalo Pizarro sapulcināja uzticamus bruņiniekus un, paņēmis līdzi lielu daudzumu sudraba nobagātajām raktuvēm, devās uz Kusko, kur viņu pasludināja par Peru ģenerālpavaldoni un karaspēkapavēlnieku. Pizarro zvērēja, ka rīkošoties dievam par godu, aizstāvēšot karaļa un visas tautas intereses..

Pa to laiku vicekaralis Blasko Nunjess de Veļa ceļoja uz Limu. Viņu visur sagaidīja dzestri, bezsajūsmas, un kādā pilsētā viņš virs savas mītnes durvīm varēja lasīt uzrakstu: «Kurš aiztiks manuīpašumu, lai sagatavojas par to samaksāt ar savu dzīvību!»

Par spīti šiem neslēptajiem draudiem, Blasko Nunjess svinīgā procesijā iesoļoja galvaspilsētā Limā,pieņēma uzticības zvērestu un pasludināja sevi par Peru vicekarali.

Gonsalo Pizarro steigšus apbruņoja savu karaspēku. Seši tūkstoši indiāņu nesa pāri kalniemsešpadsmit lielgabalus un citus ieročus. Drīz vien zem viņa karogiem sapulcējās četrsimt vīri, un varējacerēt, ka ceļā uz piekrasti — uz Limu to skaits vēl pieaugs. Un patiešām — drīz vien viņam pievienojāsastoņdesmit gadus vecais kapteinis Fransisko Karvahals, Cupasas kaujas varonis; ar saviem vīriemPizarro pusē pārgāja arī kāda vicekaraļa jātnieku vienība un citas karaspēka daļas.

Jaunais vicekaralis de Veļa, nomanīdams visapkārt nodevību, sāka turēt aizdomās visus un vispirmspavēlēja apcietināt savu priekšgājēju Vaku de Kastro, kā arī vairākus citus bruņiniekus, un turēja tosieslodzītus uz kuģa Limas ostā. Tad viņš sāka rosīgi gatavoties uz karu: pārvērta Limu par stiprucietoksni, apbruņoja pilsētas iedzīvotājus un aicināja palīgā karaspēku no citurienes. Pēc viņa pavēlesapbruņoja arī kādus desmit kuģus, lai tie varētu atbalstīt sauszemes spēkus, un noņēma baznīcu zvanus, nokuriem lēja lielgabalus.

Kamēr abas naidīgās nometnes gatavojās sadursmei, Limā ieradās karaļa ieceltā augstākā tiesa četrutiesnešu sastāvā. Tiesneši neatzina nevienu jaunā vicekaraļa lēmumu un paši atbrīvoja tos, kurus de Veļabija licis apcietināt.

Vicekaraļa autoritātei šis tiesnešu lēmums deva smagii triecienu. Arī viņš pats rīkojās visaineapdomīgi. Ataicinājis pilī kādu bruņinieku, ietekmīgu ierēdni, vicekaralis to apvainoja nodevībā un pēcasas vārdu maiņas dusmu lēkmē izrāva dunci un iegrūda to bruņiniekam krūtīs. Svīta ievainoto nodūra arzobeniem. Nogalināto ietina viņa paša asiņainajā mētelī un slepus apglabāja kādā baznīcā. Tomēr šisbriesmu darbs nepalika apslēpts, un kopš šī brīža vicekaraļa popularitāte samazinājās aizvien straujāk.

Gonsalo Pizarro jau tuvojās Limai, un Blasko Nunjess de Veļa nezināja, ko iesākt — aizstāvētiesgalvaspilsētā vai iziet ar savu karaspēku pretim ienaidniekam. Galu galā viņš izlēma citādi — atstāt Limuun kopā ar visiem tās iedzīvotājiem un mantību pa jūru un sauszemi doties uz Truhiljo, izpostot visuapvidu, lai Pizarro pārtikas trūkuma dēļ nespētu turpināt vajāšanu.

Taču vicekaraļa pavēle uzdūrās niknai audiensijas pretestībai. Tiesneši paziņoja, ka viņi nedrīkstotatstāt pilsētu, un bez kavēšanās izdeva rīkojumu par vicekaraļa apcietināšanu. Tas grasījās .uzbruktaudiensijai ar karaspēku, taču sāka vilcināties un palaida garām izdevīgu bridi.

Turpretim tiesneši, uzzinājuši par draudošajām briesmām, ar saviem piekritējiem rītausmā izskrējauz ielas ar kliedzieniem: «Brīvību! Brīvību! Lai ilgi dzīvo karalis un audiensija!» — pulcināja domubiedrus un pēc tam iebruka vicekaraļa pilī.

Pils sardze gan izšāva zalvi, taču lodes pārlidoja pū[a galvām, un vicekaraļa karaspēks bez cīņaspārgāja tiesnešu pusē. Šajā apvērsumā neviens pat nezaudēja dzīvību. Vicekarali Blasko Nunjesu de Veļuapcietināja un viņa pili izlaupīja. Pēc tam viņu pasludināja par atceltu no amata, anulēja visus viņarīkojumus un viņu pašu aizsūtīja atpakaļ uz Spāniju, dodot gūsteknim līdzi pavadoņus, kuru uzdevums bijaizskaidrot galmā nemieru cēloņus.

LAUPĪJUMS GONSALO PIZARRO ROKĀS Savu taisnību vislabāk pierādīt ar pīķiem un muske- tēml — Gāztais vicekaralis grib vēlreiz

izmēģināt laimi. — Neej ar stipru lauzties! — Kauja pie Kito un de Veļas nāve. — Gonsalo Pizarro —Peru valdnieks.— No Potosi sāk plūst sudraba straumes. — Spožā uzvara — sakāves ievadījums.

Pēc tam kad Blasko Nunjess de Veļa bija aizraidīts atpakaļ uz Spāniju, tiesneši nosūtīja GonsaloPizarro vēstījumu, ka vicekaralis atcelts no amata, un aicināja viņu paklausīt audiensijai, atlaist mājāssapulcināto karaspēku un pašam atgriezties savos īpašumos.

Taču Pizarro atbildēja, ka tauta esot aicinājusi viņu par Peru vicekarali un, ja audiensija neatzīšotviņa tiesības, viņš ļaušot karaspēkam izlaupīt Limu. Pilsētā naktī ieradās vecais kapteinis Karvahals arnelielu karaspēka vienību, lai paātrinātu sarunu gaitu, un sāka apcietināt Pizarro ienaidniekus, izraujot tosno gultas. Trīs apcietinātos Karvahals lika uz mūļiem izvest priekšpilsētā un pakārt visus trīs vienā kokā.Viņš pats piedalījās nāves soda izpildīšanā un vienam no upuriem zobgalīgā pieklājībā sacījis, kanotiesātais, būdams vīrs augstā dienesta pakāpē, varot pats izvēlēties to zaru, kurā viņu pakāršot.

Audiensija, redzot, cik enerģiski rīkojas Pizarro vīri, lūdza viņu pašu ierasties pilsētā un pieņemtvicekaraļa titulu valsts drošības un Jaunās Kastīlijas vispārējās labklājības vārdā.

1544. gada 28. oktobrī Pizarro karaspēks — apmēram tūkstoš divsimt spāniešu un vairāki tūkstošiindiāņu — ienāca Limā ar plīvojošiem kaujas karogiem, gaviļu, lielgabalu salūta un baznīcas zvanuapsveikts.

Gonsalo Pizarro svinīgi pasludināja par Peru vicekarali un karaspēka virspavēlnieku. Viņš apmetāssava nogalinātā brāļa Fransisko pilī un pavēlēja rīkot spožus svētkus, turnīrus un vēršu cīņas, bet tai pašālaikā bez kavēšanās sāka arestēt savus ienaidniekus. Dažus no viņiem jaunais adelantado lika notiesāt uznāvi, bet citus izsūtīja trimdā uz Čīli un apķīlāja viņu īpašumus. Karaļa iecelto tiesu Pizarro pilnīgiignorēja. Viņš gan taisījās sūtīt īpašu vēstnesi uz Spāniju pie karaļa, lai kaut kā attaisnotu savu patvaļīgorīcību. Taču vecais Karvahals iebilda pret tādu soli, teikdams, ka viņš, Pizarro, esot aizgājis par tālu, laivarētu cerēt uz valdnieka labvēlību un žēlastību. Gonsalo savu taisnību tagad vislabāk varēšot pierādīt arpīķiem un musketēm.

Tad no ostas pazuda kuģis, uz kura turēja apcietināto vietvaldi Vaku de Kastro. Tas bija pierunājiskuģa kapteini būrāt uz Panamu. Kastro no turienes aizbrauca uz Spāniju. Tikko viņš izkāpa dzimteneskrastā, viņu apcietināja ūn ieslodzīja cietoksnī, apsūdzot patvaļīgā rīcībā un sabiedrisko līdzekļuizšķērdēšanā. Tikai pēc divpadsmit ieslodzījuma gadiem Kastro atzina par nevainīgu un atbrīvoja.

Tātad viens no konkurentiem Peru pārvaldīšanai Vaka de Kastro bija atstājis šo zemi, turpretimatceltais vicekaralis Blasko Nunjess de Veļa negaidot atgriežas atpakaļ.

Tikko kuģis ar izraidīto vicekarali bija atstajis piekrasti, viņa pavadoņi paziņoja, ka neuzskatot viņupar gusteķni. Veļa nolēma vēlreiz izmēģināt laimi tepat Jaunajā Pasaulē, doties uz Kito un tur savervētkaraspēku. yiņš izkāpa malā Tumbesā un aicināja pie sevis brīvprātīgos no Sanmigelas, Puerto Vjehoostas un citām piekrastes pilsētām, bet tad, Pizarro karaspēka vienības apdraudēts, steigšus aizgāja uzKito. Tomēr šeit, tālā Peru nomalē, bija grūti vervēt karaspēku, tāpēc Veļa, saņēmis no Popa janaspavēlnieka Benalkasara solījumu dot palīgus, atgriezās Sanmigelā. Drīz vien zem viņa karogiemsapulcējās piecsimt vīru, kas gan nebija visai labi apbruņoti, tomēr sāka uzbrukt Pizarro karaspēkavienībām un reizēm guva pat uzvaru.

Gonsalo Pizarro bija ar bažām vērojis ienaidnieka ro- sīšanos un tagad sāka rīkoties enerģiski. Arsešsimt vīriem viņš 1545. gada martā ieradās Truhiljo un pēc tam devās uz Sanmigelu.

Veļas karavīri nobijās, izdzirduši, ka spēcīgais ienaidnieks jau tik tuvu. Viņi atstāja pilsētu unaizgāja kalnos. Pizarro steidzās bēgļiem pakaļ un turējās tiem tik cieši uz pēdām, ka reizēm atņēma tiemmūļus un ieročus, neļāva sagādāt pārtiku. Ceļš veda pāri plašām, neauglīgām kalnienēm, kur cilvēki un

dzīvnieki nespēja atrast gandrīz nekādu uzturu. Veļas vīri lielāko tiesu iztika ar kaltētiem kukurūzasgraudiem, indiāņu ceļotāju parasto barību. Karavīri vārīja graudus kopā ar zāli, ko atrada ceļmalā, savāsbruņu cepurēs, jo viņiem nepietika katlu. Viņi vairs necēla teltis, gulēja zem klajas debess ar ieročiemrokās un turēja zirgus apseglotus.

Bēgļiem klājās sevišķi grūti plašajos purvājos, kas bija jāšķērso pa ceļam. Izsalkušie, izmocītieļaudis bieži vien pakrita bez spēka un palika guļam takas malā, jo vairs nespēja turpināt ceļu. Gūstekņinevarēja cerēt uz žēlastību, ja agrāk bija piederējuši pie Pizarro nometnes un kļuvuši tai neuzticīgi.Sevišķi nežēlīgi ar šiem nodevējiem izrēķinājās vecais kapteinis Karvahals. Arī vajātājiem — Pizarroļaudīm_ klājās grūti, kaut gan viņiem palīdzēja iezemieši, piegādādami pārtiku un stiepdami nastas.

Beidzot Blasko Nunjess de Veļa sasniedza ziemeļu provinces galvaspilsētu Kito. Iedzīvotāji visaidzestri sagaidīja bēgli, ko vajāja spēcīgs ienaidnieks, un vicekaralis meklēja patvērumu Popajanā pieBenalkasara.

Drīz vien Kito ienāca Pizarro un grasījās vajāt bēgļus līdz pat ziemeļu jūrai un ātrāk nelikties mierā,iekām viņi nebūs sakauti. Tomēr viņš nevēlējās sadursmi ar Benalka- saru, kam bija spēcīgs karaspēks,un neielauzās tā pārvaldītajā teritorijā.

Veļa Popajanā ļāva atpūsties savam izmocītajam karaspēkam, kas bija sarucis līdz piektdaļai,savāca papildspēkus no Benalkasara vīriem, sagādāja jaunus pīķus un arkebūzas un tad no jauna devās uzdienvidiem, alkdams pēc iespējas ātrāk izšķirt strīdu par varu ar ieročiem kaujas laukā.

Abas naidīgās puses sastapās netālu no Kito 1546. gada 18. janvārī. Vicekaralim de Veļam bija tikaikādi četrsimt vīri, no tiem simt četrdesmit jātnieki, turpretim Pizarro komandēja septiņsimt teicamiapbruņotus karavīrus labāko Peru bruņinieku vadībā. Tomēr de Veļa noraidīja Benalkasara ierosinājumuuzsākt miera sarunas, teikdams, ka uz nodevējiem nevarot paļauties, nevarot slēgt ar tiem nekāduslīgumus, viņi esot nākuši cīnīties, nevis vest sarunas, un viņi pildīšot savu pienākumu kā drošsirdīgi,uzticami bruņinieki. Viņš, de Veļa, būšot pirmais, kurš krustošot ar ienaidnieku šķēpus. Šajā kaujā viņivisi cīnīšoties par Spāniju, karali un dievu; un kastīlieši, kaudamies par taisnīgu lietu, nekad neesotbaidījušies no ienaidnieka pārspēka.

Kauja sākās pievakarē ar spēcīgu muskešu uguni. Dažos mirkļos kaujas lauku ietina biezi pulveradūmu mutuļi. Veļas kājnieki, satvēruši pīķus, dūmu aizsegā steidzās uz priekšu — un drīz iedegās niknatuvcīņa. Cits citam sekoja jātnieku uzbrukumi. Kad jātnieku šķēpi bija salūzuši, viņi cirtās ar zobeniem unkaujas cirvjiem vīrs pret vīru. Tomēr sadursme nevilkās pārāk ilgi. Cits pēc cita krita Veļas virsnieki,brūcēm klātais Benalkasars pakrita zem sava nogalinātā zirga un palika guļam kaujas laukā. Taču Veļa,par spīti ievainojumiem, joprojām cīnījās, līdz kāds karavīrs, zveldams ar kaujas cirvi, notrieca viņu nozirga. Pakritušo vicekarali drīz vien sazīmēja. Pieauļoja virsnieki, un viens no viņiem pavēlēja savammelnajam vergam nocirst mirstošajam vicekaralim galvu.

Pēc mirkļa tā jau rēgojās uzsprausta pīķa galā. Daži algotņi nevaldāmā atriebības kārē pat izrāvušipa šķipsnai no sirmās bārdas un piesprauduši šo asiņaino trofeju pie cepures.

Kauja drīz beidzās. Blasko Nunjesa de Veļas kājnieki ar pīķiem stūrgalvīgi atvairīja jātniekuuzbrukumus, taču Pizarro musketieri izretināja viņu rindas, un galu galā viņi izklīda un metās bēgt.

Kaujas laukā bija kritusi gandrīz trešā daļa no Veļas karavīriem, ap divsimt vīru, turpretim viņapretinieku zaudējumi bija niecīgi. Gonsalo Pizarro pats ziņojis tikai par septiņiem kritušajiem.

Daudzi bēgļi paslēpās Kito baznīcās, cerēdami izmantot tradicionālās patvēruma tiesības, tomērviņus no turienes izrāva ar varu, dažus pakāra, dažus izsūtīja trimdā uz Čīli, taču lielāko tiesu apžēloja.Ievainotajam Benalkasaram atļāva atgriezties savā pārvaldītajā apgabalā, bet viņa karaspēku uzaicinājapāriet uzvarētāja dienestā. Vicekaraļa Blasko Nunjesa de Veļas sakropļoto līķi apglabāja kādā Kitobaznīcā, un pats Gonsalo Pizarro, tērpies sērās, piedalījās bēru ceremonijā. Vēsturnieks Gomarapiebildis, ka visiem Pizarro bijis tāds paradums — parādīt godu saviem upuriem.

Gonsalo Pizarro uzvaru apsveica visas Peru pilsētas, jo tā vērsās pret karaļa «jaunajiem likumiem».

Ceļā no Kito uz dienvidiem uzvarētāju visur sagaidīja ar lielu godu, un garīdznieki lūdza dievu, laivisuvarenais piešķirot jaunajam vietvaldim ilgu mūžu un paceļot viņu slavā un godā.

Limas pilsētas pārvalde pat taisījās noplēst vairākas ēkas, lai izveidotu jaunu maģistrāli, pa kurugalvaspilsētā ienāktu Gonsalo Pizarro un kuru uz mūžīgiem laikiem nosauktu viņa vārdā.

Tomēr uzvarētājs noraidīja šo glaimojošo priekšlikumu. Svinīgajā gājienā cauri triumfa arkāmPizarro zirgu aiz pavadas veda divi augstākie komandieri, bet līdzās viņam jāja Limas arhibīskaps,Kusko, Kito un Bogotas bīskapi, bet tiem sekoja karavīri un pilsoņi. Ielas greznoja zaļi zari un zieduvītnes, no logiem lejup nokarājās krāšņi paklāji, zvanīja baznīcu zvani. Uz ielām, balkoniem un namujumtiem drūzmējās pilsētnieki un apsveica Pizarro

Peru karte iekarošanas periodā Ipēc V. Preskota)ar skaļām gavilēm un dziesmām kā «tautas atbrīvotaju un aizstāvi».Viens no brāļiem Pizarro vēlreiz bija sagrābis varu visa Peru no Kito līdz Čīles ziemeļu robežai.

Viņa flote pārvaldīja Klusā okeāna piekrastes ūdeņus, turklāt tās komandieris bija pratis nodibinātPizarro varu arī Panamā un Nombre de Diosas ostā otrpus zemes šauruma Kārību jūras krastā.

Tomēr vietām izcēlās arī nemieri. Dumpinieki virsnieka Kenteno vadībā sagrāba Laplatu arbagātajām sudraba raktuvēm un plašo Čarkasas apgabalu. Pizarro kapteinis sirmais Karvahals uzsāka prettiem cīņu. Dumpinieki neuzdrošinājās ielaisties atklātā kaujā un atkāpās mežonīgos kalnos. Karvahals, parspīti saviem astoņdesmit gadiem, vajāja bēgļus pāri kalniem un purviem, cauri mežiem un aizām, ēzdams,dzerdams un gulēdams seglos un neļaudamies nogurumam.

Šī vajāšana notika pavisam mežonīgā apgabalā, un Kenteno pamazām pazaudēja savus piekritējus.Daļa no tiem krita Karvahala rokās, un viņš tos bez žēlastības lika pakārt. Klusā okeāna krastosdumpinieki izklīda. katrs uz savu pusi, bet viņu barvedis paglābās kādā alā, gaidīdams savu stundu, laiatkal ķertos pie ieročiem.

Karvahals atgriezās Laplatā un uzsāka ārkārtīgi bagāto Potosi sudraba raktuvju izmantošanu.Šīs pasakaini bagātās atradnes atklājis kāds gans indiānis, kas nejauši izrāvis no zemes krūmu un

ieraudzījis pie tā saknēm karājamies sudraba rūdas gabalus. Kāda cita leģenda vēstī, ka bagāto sudrabakalnu zinājis jau inka Vaina Kapaks. Bet, kad viņš sūtījis uz turieni kalnračus pēc sudraba, no kalnadzīlēm atskanējusi balss: «Dievi sargā dārgumus tiem, kuri atnāks vēlāk!» Peruāņi nosaukuši kalnu parPotosi (Balsi) un vairs nav mēģinājuši tam tuvoties.

Tagad spānieši sagrāba Potosi, kur daudzos slāņos sudraba saturs rūdā sasniedzis pat septiņdesmitpiecus procentus. Drīz vien uz Limu plūda īsta sudraba straume, turklāt arī pats sirmais kapteinis paturējasev no tās krietnu daļu, jo viņa mantkārība bijusi tikpat neaptverama kā nežēlība. Potosi deva tik daudzsudraba, ka spānieši pameta citas raktuves, jo tur darbs tā neatmaksājās.

Pēc desmit gadiem šajā apgabalā dzelzs pakavs esot cenā līdzinājies tikpat smagam sudrabagabalam.

Nosaukums «Potosi» kļuva par sakāmvārdu, par simbolu, kas apzīmē visu, par ko sapņo nabags, pēckā alkst skopulis. Par bagātu muižu sacījuši, ka tā esot īsta Potosi. Ja redzējuši uz ielas jautru, bezbēdīgudzērāju, tad sacījuši: «Viņš tā priecājas, it kā būtu saņēmis mantojumā Potosi.»

Jaunais vietvaldis Gonsalo Pizarro paradīja, ka prot rīkoties ar vērienu, jo viņam patiešām piederējaPotosi, — turēja astoņdesmit miesassargu, pie viņa galda katru dienu pusdienoja vismaz simt cilvēku,viņš, līdzīgi karalim, ļāva skūpstīt savu roku, un viņa klātbūtnē neviens neuzdrošinājās apsēsties.

Daudzi vietvalža līdzgaitnieki, to skaitā Karvahals, atklāti aicināja viņu pasludināt pilnīgu Peruneatkarību un atteikties no saviem pienākumiem pret Spānijas valdnieku. Pizarro jau esot aizgājis par tālu,viņam jādodoties tikai uz priekšu. Viņš vairs nevarot cerēt uz karaļa labvēlību. Karaspēks un tautapasludināšot viņu par Jaunās Kastīlijas īsteno valdnieku.

Taču uzvarētāju šajā nelaimju un posta zemē gaidīja bojā eja — spožā uzvara kļuva par GonsaloPizarro krišanas ievadījumu. Viņš bija iedrošinājies pacelt ieročus pret vicekarali, metis izaicinājumuvisuvarenajam Spānijas karalim un Svētās Romas ķeizarvalsts imperatoram. Gonsalo piekritēju alkatībaun asinskāre nezināja robežu. Viņi pūlējās sagrābt visas Peru bagātības un netaisījās dot kaut ko karalim,un tas bija vissmagākais noziegums. Pret to Kārlis V vērsās ar nesaudzīgākajiem līdzekļiem.

UZ PERU AR «MIERA MISIJU» NĀK DIEVA KALPS Dumpis jāapspiež bez žēlastības. — Lēnprātīgais miera nesējs. — Grozījumi «jaunajos likumos». —

Viltīgās vēstules. — Kakls ikvienam ir kā radīts karātavām. — Dumpinieku nometnes sairšana.1545. gada vasarā Spānijas galms pēc ilgas apspriešanās atzina stāvokli Peru par ļoti bīstamu un

Gonsalo Pizarro rīcību — par nekaunīgu dumpi, kura nolūks bijis atraut no valdnieka kroņa krāšņoaizjūras pērli. Padome nolēma bez žēlastības apspiest sacelšanos un sodīt tās vaininiekus.

No Spānijas uz Jauno Kastīliju sūtīja īpašu komisāru — garīdznieku svētās inkvizīcijas padomeslocekli Pedro de la Gasku, valdnieka uzticības personu, ar ārkārtīgi plašām pilnvarām pārzināt un izlemtPeru visas lietas — militārās, civilās un garīgās.

Gaskam piešķīra tikai karaļa audiensijas — tiesas priekšsēdētāja titulu, taču īstenībā viņš bijapilnvarots rīkoties visos jautājumos karaļa vārdā, pārņemt Peru visu varu savās rokās, rīkoties ar visiemnaudas līdzekļiem, pieteikt karu, komandēt karaspēku, iecelt un atcelt ierēdņus un garīdzniekus, sodīt unizraidīt trimdā dumpiniekus.

Viņam uzdeva karaļa vārdā grozīt «jaunos likumus», kas bija sacēluši tādu nemieru un nepaklausību,un deva tiesības amnestēt visus, kuri bija piedalījušies dumpī. Sie divi pēdējie rīkojumi bija galvenaisierocis dumpja apspiešanai. Šis Kortess sutanā, kā to dēvējuši daži vēsturnieki, pierādīja, ka lieliski prottikt galā ar vispatvaļīgākajiem konkistadoriem. Viņu vēl dēvēja par dzelzs karavīru, jo šis garīdznieksbijis drošsirdīgs, nepielūdzams un jau agrāk piedalījies daudzās kaujās pašā Spānijā. Daži hronisti viņucildinājuši kā visai lēnīgu, mīkstsirdīgu cilvēku un rakstījuši, ka uz Peru sūtīts lēnprātīgs jērs, jo niknsrūcošs lauva šai misijai neesot derējis.

Šis «lēnprātīgais jērs» pat atsacījās pieņemt viņam piedāvāto bīskapa titulu un 1546. gada maijabeigās ar mazu eskadru devās uz Jauno Pasauli. Viņu pavadīja vienīgi neliela svīta.

Jūlija vidū karaļa pilnvarotais izkāpa malā Santamar- tas ostā Darjenas līča krastā. Te viņš uzzinājapar kauju pie Kito, par vicekaraļa Blasko Nunjesa de Veļas sakāvi un bojā eju. Gonsalo Pizarro bijasagrābis Peru neaprobežotu varu. Tas viss bija noticis vairākus mēnešus pirms Gaskas izbraukšanas noSpānijas, taču gausās satiksmes dēļ ziņas par šiem satraucošajiem notikumiem vēl nebija sasniegušasmetropoli.

Pēc tam Gaska ieradās Nombre de Diosas ostā un pay ziņoja Pizarro karaspēka vienībaskomandierim, ka esot nācis uz šejieni kā miera nesējs. Viņš apsolīja piedošanu visiem, kuri piedalījušiesdumpī, ja tie bez kavēšanās pa- kļaušoties karaļa rīkojumiem, tāpat izteica nodomu atcelt «jaunoslikumus». Dumpinieki līdz ar to atgūšot savas agrākās tiesības, tā ka dumpim vairs neesot jēgas. Unpatiešām — «lēnprātīgais Kortess sutanā» nesa karaļa izlīgumu ar konkistadoriem indiāņu ekspluatācijasjautājumā. «Jaunajos likumos» izdarīja tādus grozījumus, kas gandrīz pilnīgi iznīcināja to galvenouzdevumu — pasargāt indiāņus, padarīt viņus par tādiem pašiem karaļa vasaļiem kā baltie kolonisti.

Starp karali un konkistadoriem tika noslēgts kompromiss, kura rezultātā repartimjento aizstāja ar tāsaucamo enkomjendu — aizbildniecību. Likums pasludināja, ka ikvienas iekarotās zemes gubernatorssadala indiāņus kolonistiem un tie savukārt uzņemas visas rūpes par saviem indiāņiem un viņus aizsargā,kā arī ataicina garīdznieku, kurš māca indiāņiem kristīgo ticību un kristīgas dzīves paražas.

Enkomjendero ir nevis šo vergu vai dzimtcilvēku īpašnieks, bet gan politiski nenobriedušu dabasbērnu aizbildnis. Indiāņu uzdevums ir sagādāt savam aizbildnim eksistences līdzekļus, bet viņuekspluatācijai liktas zināmas robežas — viņiem nedrīkst likt strādāt līdz pilnīgam spēku izsīkumam, viņusnedrīkst ieķīlāt vai iznomāt citām personām.

Indiāņus pierakstīja enkomjendero uz divām paaudzēm, un tikai pēc tam viņus paredzēja pasludinātpar karaļa vasaļiem un pielīdzināt tiesībās spāniešiem. Enkomjendero deva zvērestu, ka viņš audzināšotindiāņus kristīgajā ticībā, aizsargāšot viņu mantu un dzīvību.

Tomēr par kaut kādu indiāņu aizsargāšanu nebija ne runas. Viņus paredzēja ekspluatēt bez žēlastībasarī turpmāk un netaisījās atbrīvot arī pēc divām paaudzēm. Iezemiešiem atņēma pārvietošanās brīvību,viņus varēja dzīt ar varu uz raktuvēm, saslēgt važās. Enkomjendero varēja pievākt savu aizbildināmozemi.

Konkistadori redzēja, ka valdnieks ir piekāpies un vairs radikāli neapdraud viņu intereses, unsavukārt pamazām nosvērās uz kompromisa pusi.

Pārvilcis savā pusē Nombre de Diosas garnizonu, Gaska pāri zemes šaurumam devās uz Panamu, kurstāvēja Pizarro flote — divdesmit divi kuģi. No Panamas karaļa pilnvarotais ar kāda dominikāņu mūkapalīdzību nosūtīja uz dažādām Peru pilsētām vēstules, kurās izklāstīja savas misijas mērķus, pasludināja«jauno likumu» grozīšanu un amnestiju visiem, kuri atbalstīs karaļa komisāru. Ar citu kuģi uz Limunosūtīja karaļa vēstījumu ar Gaskas pavadrakstu Gonsalo Pizarro. Karalis neapvainoja Gonsalo dumpī unrakstīja samierinošā tonī, ka uzskatot viņa rīcību kā vicekaraļa Blasko Nunjesa de Veļas stūrgalvībasrezultātu. Karalim neesot nekādu nolūku ne atcelt Pizarro no vietvalža amata, ne arī apstiprināt šajāaugstajā postenī. Gaska paziņošot viņam karaļa gribu un kopā ar viņu atjaunošot mieru Jaunajā Kastīlijā.

Arī Gaskas pavadvēstule bija tikpat gudra un diplomātiska. Tagad vairs neesot to apstākļu, kuriizraisījuši dumpi, neesot nekādas jēgas ķildām un nesaskaņām. Pizarro un viņa piekritējiem jāpierādotuzticība valdniekam un jāklausot tam visās lietās. Ja viņi turpināšot cīņu, tauta viņus pametīšot, jo patsvaldnieks kļūšot par viņu ienaidnieku.

Pagāja nedēļas un mēneši, bet Gaska joprojām kavējās Panamā, gaidīdams, kamēr uzdīgs iesētāsēkla, kamēr vēstules darīs savu darbu. Un tiešām — daudzi no kolonistiem sāka šaubīties, vai darījušipareizi, sabiedrodamies ar Pizarro, un tagad prātoja, kā labāk izpelnīties Spānijas karaļa žēlastību unpiedošanu.

Tomēr Gonsalo Pizarro vara likās stingra un nesatricināma. Viņš bija iekarojis daudzu sirdis, nojauna piešķirdams kolonistiem plašas zemes ar indiāņiem un izdalīdams bagātīgas dāvanas, rīkoja spožasdzīres, kurās viņu slavināja un apdziedāja romancēs un balādēs un salīdzināja ar seno laiku bruņiniekiem.

Uzzinājis par Gaskas ierašanos, Gonsalo atkal atgriezās pie vecās idejas — sūtīt vēstnešus uzSpāniju un.lūgt valdnieku pēc Jaunās Kastīlijas vietvalža titula. Sūtniecību vadīja viens novisuzticamākajiem Gonsalo līdzgaitniekiem augstdzimis bruņinieks Lorenco de Aldana un Limas bīskaps.

Sūtniecība veda vēstuli arī Gaskam ar pieklājīgiem laimes vēlējumiem un nožēlu, ka viņš atnācis uzšejieni par vēlu — nemieri Peru esot mitējušies un vara atrodoties drošās rokās. Sūtniecība, nonākusiSpānijā, nedomājot lūgt piedošanu, jo Pizarro neesot neko noziedzies. Viņš esot īstais vīrs, lai pārvaldītuJauno Kastīliju, un sūtniecība lūgšot Spānijas karali apstiprināt Gonsalo Pizarro par Peru vietvaldi.

Klīda valodas, ka sūtniecība gatavojoties piekukuļot Gasku ar milzīgu naudas summu, betneveiksmes gadījumā — laist darbā vēl slepenāku un iedarbīgāku līdzekli — dunci vai indi un novākt noceļa šo neatlaidīgo, viltīgo vīru, kurš valkāja nabadzīgu garīdznieka tērpu.

Bet tad Aldana ieradās Panamā, sastapās ar Gasku un uzzināja, cik plašas ir viņa pilnvaras un cikdzelžaini stingri ir viņa nodomi. Lepnais bruņinieks, par kura uzticību Pizarro nebija šaubījies, bezkavēšanās atsacījās no brauciena uz Spāniju un zvērēja uzticību karalim. Drīz to pašu darīja arī Pizarroflotes komandieris un nodeva kuģus Gaskas rīcībā. Visi dumpinieki, kuri'bija nožēlojuši savusnodarījumus, saņēma piedošanu un jaunus amatus.

Tagad Gaska sāka vervēt sev karaspēku, solīdams karavīriem labu algu, vāca naudu un pārtiku,sūtīja vēstules uz Nikaragvu un Meksiku, pieprasīdams palīdzību. Tāpat viņš aicināja palīgā Benalkasaru.Viltīgā priestera vēstules un solījumi darīja savu. Daudzi kolonisti slepenībā grasījās pāriet karaļapiekritēju nometnē, iekam žēlastības vārti vēl bija vaļā.

Ne velti kapteinis Karvahals brīdināja Pizarro, ka no šīm vēstulēm jāsargājoties vairāk nekā noKastīlijas ieročiem. Vecais karavīrs ieteica vietvaldim pieņemt karaļa piedāvāto žēlastību un šī lūgumanesējam «nobruģēt ceļu līdz galvaspilsētai ar zelta un sudraba plāksnēm». Viņš, Karvahals, esot dzīvojis

diezgan ilgi un par sevi neko neraizējoties. Paša liktenis viņam tālab esot visai vienaldzīgs, lai gan kaklsviņam rādoties tikpat garš un piemērots karātavu valgam kā citiem.

Tomēr Gonsalo Pizarro neuzklausīja labi domātos padomus un brīdinājumus. Drīz vien viņa nometnesāka irt un drupt. Flote, uz kuru Pizarro bija licis lielas cerības un kuras būvē ieguldījis milzīgas summas,jau atradās Gaskas rokās. Vairākas pilsētas ziemeļos, to skaitā Kito, pārgāja karaļa pusē.

Kenteno, kuru savulaik tik neatlaidīgi bija vajājis kapteinis Karvahals, atstāja slēptuvi kalnos netāluno Are- kipas un pulcināja savus izklīdušos piekritējus. Tad viņš ar karaspēku kādu nakti sagrāba Kuskoun atcēla Pizarro piekritējus no pilsētas pārvaldes amatiem. Pēc tam

Kenteno devās uz Čarkasas apgabalu, apvienojās ar citu Pizarro virsnieku un ar kādiem tūkstošvīriem apmetās pie Titikakas ezera, lai nogaidītu izdevīgu brīdi un uzbruktu savam agrākajamvirspavēlniekam.

Gonsalo Pizarro nekavējoties pulcināja savu karaspēku. Drīz vien zem Pizarro karogiem atradāskādi tūkstoš labi apbruņoti, ar visu nepieciešamo apgādāti un grezni tērpti vīri. Pats vietvaldis par savunaudu, izdodams vismaz pusmiljona peso de oro, apgādāja katru muskešu strēlnieku ar zirgu un izšķērdīgiatalgoja ikvienu karavīru.

Kad paša līdzekļi izsīka, Pizarro ķērās pie karaļa piektdaļas, pārņēma Peru naudas kaltuves unpavēlēja kalt pats savas monētas ar mazāku dārgmetāla saturu, kā arī aplika ar lielām nodevām bagātosLimas pilsoņus un bez žēlastības izrēķinājās ar nepaklausīgajiem.

Limā valdīja apjukums un nedrošība. Neviens neuzticējās otram, daudzi slēpa mantu, citi lūkojaapmānīt modros posteņus, kas uzmanīja, lai neviens bez atļaujas neatstāj pilsētu, un bēga kalnos.

Drīz vien pie Limas ar vairākiem kuģiem parādījās Aldana, kurš bija atstājis Panamu 1547. gadafebruārī. Pa ceļam viņš apmeklēja Truhiljo, kuras iedzīvotāji atkrita no Pizarro, un saņēma no vairākiemPizarro virsniekiem zemes iekšienē vēstules ar padevības apliecinājumiem. Aldana pavēlēja viņiem arkaraspēku pulcēties Kahamarkā un gaidīt Gasku, bet pats burāja uz Limu.

Pizarro, uzzinājis par ienaidnieka kuģu tuvošanos, atstāja Limu un apmetās nometnē ārpus pilsētas.Modri sargposteņi uzmanīja, lai no kuģiem ar sauszemi nevarētu uzturēt nekādus sakarus. Tomēr Aldanaprata izplatīt vēstules ar ziņām par Gaskas pilnvarām un augstsirdīgajiem padošanās noteikumiem. Drīzvien uz kuģiem steidzās pārbēdzēji, un apkārtnes meži un kalni arī deva patvērumu šaubīgajiem. Notvertosbēgļus Pizarro pavēlēja sodīt bez žēlastības. No vietvalža nometnes aizbēga pat virsnieks, kurš bija licisnocirst galvu kaujas laukā ievainotajam vicekaralim Blasko Nunjesam de Veļam. Ja jau tāds noziedzniekscerēja uz apžēlošanu, pārējiem par to nevarēja būt nekādu šaubu, tālab bēgļu skaits vairojās.

Pizarro, redzēdams, ka viņa karaspēks kūst, veda to projām uz Arekipu.No tūkstoš vīriem bija palikusi puse. Tomēr Gonsalo18 — Inku zelts 269 vēl nezaudēja dūšu: «Vienīgi nelaimē mēs uzzinām, kurš ir īsts draugs. Ja man

paliktu tikai desmit uzticīgu draugu, arī tad nebūtu ko baidīties, tad es no jauna kļūtu par Peru valdnieku!»Tikko Pizarro karaspēks bija aizgājis, Limas iedzīvotāji nekavējoties atvēra Aldanam pilsētas

vārtus.1547. gada aprīlī no Panamas ar kuģiem uz Jauno Kastīliju izbrauca Gaska. Cīnīdamies ar nikniem

negaisiem un vētrām, kuģi tikai pamazām tika uz priekšu. Karaļa pilnvarotais jūnijā sasniedza Tumbesasostu. No šejienes viņš, pa ceļam iegriezies Truhiljo, devās uz Hauhu, kur pavēlēja pulcēties arī visiemkaraļa piekritējiem no ziemeļiem un piekrastes pilsētām. Kenteno atsūtīja Gaskam ziņojumu, ka viņš esotnogriezis visus ceļus un Gonsalo Pizarro nekādā ziņā nevarēšot tikt projām no Peru. Dumpinieks bijanokļuvis slazdos.

pēdējais pizabro uz ešafotaCeli bēgšanai nogriezti. — Kauja pie Titikakas ezera. — «Jēzus, kāda uzvara!» — Nodevība

pieveic Gonsalo Pizarro jau pirms kaujas. — «Labāk mirsim kā kristieši!» — Nesaudzīgā izrēķināšanās.— Gaskas «miera misijas» triumls.

Gonsalo Pizarro patiešām gribēja tikt projām no Peru — viņš taisījās uz Cīli, lai tur nogaidītu, vaiPeru atkal nesāksies nemieri un nepienāks izdevīga reize no jauna sagrābt varu. Tomēr Kenteno stingriapsargāja visus ceļus un takas, kas veda uz dienvidiem.

Pizarro ar savu karaspēku ieradās Titikakas ezera apkaimē un aizsūtīja pie sava bijušā virsniekavēstnešus ar uzdevumu — uzsākt sarunas, lai izkaulētu brīvu ceļu pāri kalniem. Tomēr Kenteno palikanepierunājams. Viņš tagad atrodoties karaļa dienestā un nevarot kļūt neuzticīgs savam pienākumam. JaPizarro vēloties padoties, viņš lūkošot panākt, lai pret gūstekni izturētos žēlsirdīgi.

Gonsalo Pizarro neatlika nekas cits kā izlauzt ceļu ar ieročiem. 1547. gada 26. oktobri abu naidīgonometņu karaspēks sastapās netālu no Titikakas ezera klajā līdzenumā pie Varinas. Kenteno komandējaaptuveni tūkstoš

Aimaras indiānis niedru laiva Titikakas ezerāvīru, no tiem divsimt piecdesmit jātnieku un simt piecdesmit musketieru, Pizarro — ne vairāk par

četrsimt astoņdesmit karavīriem, bet no tiem trīssimt piecdesmit strēlnieku. Tas bija Peru konkistadoruzieds, rūdīti, lieliski apmācīti vīri, kuriem turklāt bija ikvienam pa divām trim musketēm, ko bija pametušidezertieri.

Vecais kapteinis Karvahals bija novietojis musketierus izdevīgā pozīcijā un gaidīja, lai pretiniekakājnieki, nekārtīgi šaudami, metas virsū viņa slēgtajai ierindai. Kenteno pīķneši ar saviem paceltajiemieročiem skriedami rīkojās tik neuzmanīgi, ka ievainoja vienu otru savējo un kavēja uzbrucējus.

Karvahals apmierināts noskatījās, kā ienaidnieks veltīgi izšķiež munīciju, un pavēlēja saviemmusketieriem atklāt uguni reizē un tikai tad, kad uzbrucēji būs pienākuši pavisam tuvu.

Vecie rūdītie karavīri gaidīja ienaidnieku stingrā, ciešā ierindā un atklāja uguni, kad uzbrucējipienāca uz simt soļiem. Gar visu līniju vienā mirklī uzliesmoja uguns mēIes, un pret uzbrucējiem triecāstik labi tēmētu ložu krusa, ka uzreiz krita vismaz simts no Kenteno vīriem un vēl lielāks skaits tikaievainoti. Pirms viņi paspēja attapties, Karvahala musketieri satvēra jau iepriekš pielādētos rezervesieročus, un tikpat briesmīga zalve no jauna pļāva Kenteno kājniekus. Viņi, nespēdami izturēt tik niknuuguni, panikā bēga no kaujas lauka.

Turpretim jātnieku kauja beidzās gluži citādi. Kenteno jātnieki auļos triecās pret Pizarro jātniekusaujiņu ar tādu sparu, ka tos sakapāja un notrieca pie zemes, it kā tas būtu bijis aitu bars. Kaujas laukuklāja cilvēku un zirgu līķi. Pats Gonsalo Pizarro gandrīz krita gūstā, un viņam tikai ar pūlēm izdevāsatkauties.

Kenteno jātnieki pēc šīs uzvaras vairākkārt uzbruka Pizarro kājniekiem — pīķnešiem unmusketieriem, taču tie stāvēja ciešā ierindā un turēja briesmīgos pīķus stingrās rokās, bet musketieri artrāpīgu uguni palīdzēja aizstāvēt šo dzelzīs kalto ierindu. Jātnieki veltīgi lūkoja uzbrukt šim šķēpu mežamno aizmugures, taču labi apmācītie pīķneši tāpat slēgtā ierindā pagriezās un neļāva sevi pārsteigt. Pa to

laiku musketieri retināja ienaidnieka jātnieku eskadronus, tā ka arī tie beidzot atstāja kaujas lauku.Pizarro bija guvis pilnīgu uzvaru, un viņa rokās krita ienaidnieka teltis ar klātiem mielasta galdiem

un milzīgu daudzumu sudraba (pēc dažām ziņām, 1,4 milj. peso vērtībā).Gonsalo Pizarro jāja pār līķiem klāto līdzenumu, šausmās meta krustus un čukstēja: «Jēzus! Kāda

uzvara!» Bija krituši kādi trīssimt piecdesmit Kenteno karavīri, bet ievainoto ienaidnieku skaits bija vēllielāks. Kāds simts ievainoto, atstāti bez pārsiešanas kaujas laukā, saltajā naktī nomira. Uzvarētāji bijazaudējuši tikai kādus simts vīrus — turklāt pret tik lielu pārspēku.

Vecais Karvahals, kurš likās gluži nenogurdināms, ar saviem ļaudīm vajāja bēgošos Kenteno vīrusun bez žēlastības sodīja ar nāvi ikvienu gūstekni, kamēr bēgļi izklīda nepieejamos kalnos vai ar lielāmgrūtībām nokļuva Limā.

Pēc tam Pizarro savāca no Arekipas, Laplatas un citām šā apgabala pilsētām papildspēkus un devāsuz Kusko, atmetis domu par atkāpšanos uz Čīli. Godkārīgajā konkis- tadorā no jauna iedegās cerībapārvilkt savā pusē svārstīgos un pēc tam vēlreiz krustot ieročus ar ienaidniekiem kaujas laukā.

Gaska pa to laiku uzturējās Hauhā, gaidīdams no Kenteno uzvaras vēstis, taču to vietā atnāca ziņapar briesmīgo sakāvi. Par to uzzināja arī viss karaspēks, un agrāko pārliecību par vieglu uzvaru aizstājašaubas un nedrošība — kā lai cīnās pret šo drosmīgo vīru, kurš nav baidījies iet kaujā pret divkāršupārspēku un uzvarējis?

Turpretim Gaska likās gluži mierīgs un sūtīja virsniekus uz Limu, lai tie sapulcina tur sabēgušossakautos Kenteno vīrus un atgādā šurp uz nometni smagos kuģu lielgabalus. Gaskas nometnē drīz ieradāsKenteno ar saviem piekritējiem, Kito iekarotājs Benalkasars no Peru ziemeļiem un tāpat arī slavenaisČīles iekarotājs Valdīvija, kuru Gonsalo Pizarro bija turējis par savu labāko draugu un kurš bija tagadatsteidzies no tālajiem dienvidiem, lai atbalstītu karali. Gaska sirsnīgi apsveica šo rūdīto virsnieku, pēchronista vārdiem, pašu spējīgāko Jaunajā Kastīlijā, teikdams, ka viņš viens pats esot vairāk vērts nekāastoņsimt karavīru.

Sapulcinājis gandrīz divtūkstoš karavīru ar vienpadsmit lielgabaliem, Gaska 1548. gada martāpavēlēja uzsākt karagājienu uz Kusko. Ceļš bija ļoti grūts, jo tiltus pāri upēm izpostīja ienaidnieks unvajadzēja tos vai nu atjaunot, vai celties pāri trakojošām straumēm uz plostiem. Dažs karavīrs iegāzāsūdenī un noslīka, bet kādu reizi straume sagrāba sešdesmit zirgus, kurus laida pāri upei peldus, un triecapret zemūdens klintīm, tā ka tie visi gāja bojā. Taču Gaskas armija, par spīti visām grūtībām, pāri kalniemun plašajām ielejām, cauri mežiem un purviem lēnītiņām virzījās uz Kusko.

Gonsalo Pizarro, šķiet, nemaz neraizējās par nākotni un izturējās tā, it kā Peru valdnieka kronis jauatkal greznotu viņa galvu. Tikai kapteinis Karvahals nenoguris apmācīja karavīrus, gādāja par ieročiemun joprojām ieteica " virspavēlniekam aiziet kalnos un neielaisties kaujā ar daudz pārākajiem karaļapulkiem. Tomēr Pizarro noraidīja šo gudro padomu un nolēma izmēģināt laimi kaujas laukā, piecas ligasno Kusko kādā ielejā ar saviem deviņsimt karavīriem izraudzījies izdevīgas pozīcijas.

1548. gada 8. aprīlī karalim uzticīgais karaspēks pēc ilgā, grūtā pārgājiena beidzot pārnāca pārikalnu grēdai, kas ietvēra ieleju, kur vajadzēja sākties izšķirošajai kaujai. Karavīri no kalnu koresieraudzīja apakšā ielejā spožās bruņās tērpto ienaidnieku rindas un baltiem putniem līdzīgās teltis, bettālāk indiāņu karotāju pulkus raibās, košās drānās, ko Pizarro bija savervējis sev palīgos.

Gaskas karavīri steigšus kāpa lejā pa stāvajām nogāzēm visai lielā nekārtībā, un Pizarro, tagaduzbrukdams, varētu nodarīt viņiem lielu postu. Tomēr dumpinieku virspavēlnieks palika uz vietas savāsļoti izdevīgajās pozīcijās.

Kāds dezertieris aiznesa Gaskas nometnē ziņu, ka dumpinieki gatavojoties nakts uzbrukumam, untāpēc karaļa pulki lielāko daļu nakts nostāvēja ar ieročiem rokās, lai atsistu negaidītu uzbrukumu, kaut ganno kalniem pūtis tik stiprs un salts vējš, ka vīriem bijis grūti noturēt šķēpus.

Uzausa 9. aprīļa rīts. Abas nometnes sāka gatavoties kaujai. Kad Karvahals ieraudzīja, cikpārdomāti sarindojušies Gaskas karapulki, viņš izbrīnā izsaucās: «Tur nācis palīgā vai nu pats sātans, vai

Valdīvija!» Tā bija liela uzslava Valdīvijam, jo Karvahals nemaz nezināja, ka tas patiešām atnācis šurpno Čīles un pārgājis Gaskas pusē.

Gonsalo Pizarro, aplicis lieliskas, ar zeltu bagātīgi izrotātas bruņas, krāšņu bruņu cepuri galvā,ugunīgā kaujas zirgā auļoja gar ierindu un uzmundrināja karavīrus. Kājnieku vadību viņš uzticējalicenciātam Kepedam, augstākās tiesas loceklim, kurš bija pārnācis Gonsalo pusē, kura padomiem allažbija paklausījis un par kura uzticību, likās, nevarēja būt nekādu šaubu. Taču Pizarro rūgti pievīlās. Kaujavēl nebija sākusies, kad Kepeda, nogaidījis izdevīgu mirkli, pilnos auļos laidās projām pāri līdzenumamuz karaļa pulku pusi. Jātnieks jau bija labā gabalā, kad viņa ļaudis nojauta nodevību un sāka dzīties pakaļdezertierim. Kāds bruņinieks žiglākā zirgā gandrīz panāca bēgošo, kurš bija ieauļojis purvainā vietā, unsvieda viņam nopakaļ šķēpu. Tas izurbās cauri Kepedas gurnam un ietriecās viņa zirgam sānos. Zirgs arjātnieku pakrita, un bēglim pienāktu gals, ja palīgā neatsteigtos Gaskas patruļa un neaiztriektu vajātājus.Pārbēdzēja piemēram tūliņ sekoja vēl kāds cits augstāks komandieris un kādi divpadsmit musketieri.

Pizarro, redzēdams tik klaju nodevību, sastinga. Viņam šķita, ka zeme zem kājām sagrīļojas, un viņšnolēma uzbrukt Gaskam bez vilcināšanās, neuzdrošinādamies gaidīt viņa pulkus pienākam tuvāk.

Tomēr vēl nebija norībējis neviens šāviens, kad daļa no Pizarro musketieriem pārgāja ienaidniekapusē. Jātnieku eskadrons, ko sūtīja nogriezt dezertieriem ceļu, sekoja viņu piemēram. Šajā brīdī Gaskapavēlēja saviem pulkiem apstāties, lai novērstu nevajadzīgu asinsizliešanu.

Pizarro piekritējus sagrāba šausmas. Daudzi nometa ieročus un metās bēgt uz Kusko, citi meklējaglābiņu kalnos, citi pārgāja pie Gaskas un padevās gūstā, cerēdami, ka vēl nav par vēlu lūgt apsolītožēlastību.

Indiāņi jau bija paspējuši atstāt savus sabiedrotos. Tikai Gonsalo Pizarro ar dažiem bruņiniekiemvēl kavējās kaujas laukā. Dumpinieku virspavēlnieka likteņa stunda bija situsi. Satriekts viņš vaicājakādam no virsniekiem, kurš vēl bija palicis uzticīgs savam komandierim: «Ko lai darām?» Drošsirdīgaiskaravīrs atbildēja: «Tā ka nav nekādas citas izejas, vajag gāzties ienaidniekam virsū un mirt kā senajiemromiešiem!» — «Labāk mirsim kā kristieši,» Pizarro atbildēja, kā to liecinājuši Garsilaso un Sa- rate, unjāja pie karaļa karaspēka, lai padotos gūstā.

Gaska, sēdēdams zirgā, sagaidīja gūstekni ar bargu pārmetumu — kāpēc viņš sacēlis šajā zemē tādasjukas, pacēlis dumpja karogu, nogalinājis vicekarali, sagrābis varu un noraidījis vairākkārt piedāvātokaraļa žēlastību?

Pizarro mēģināja taisnoties, ka vicekaralis esot izturējies netaisnīgi un viņš pārņēmis varu pēc tautasvēlēšanās un karaļa audiensijas lēmuma: «Mana ģimene iekaroja šo zemi, un man kā tās pārstāvim bijatiesības kļūt par vietvaldi.»

Uz to Gaska atbildēja bargiem vārdiem, ka Gonsalo brālis iekarojis šo zemi un tālab valdniekamlabpaticis viņus visus pacelt no pīšļiem slavā un godā. Fransisko Pizarro miris kā uzticams pavalstnieks,tāpēc Gonsalo vaina esot vēl lielāka.

Gaska, asi pārtraucis sarunu, pavēlēja turēt gūstekni stiprā apsardzībā. Arī drošsirdīgais kapteinisKarvahals krita gūstā. Kad vecais komandieris redzēja karaspēku izklīstam, viņš iedomājās par savudrošību un auļoja projām pāri upei, kas tecēja gar kaujas lauku. Otrā krastā viņa zirgs paklupa, un tajāmirklī Karvahaļam uzklupa viņa paša ļaudis un veda savu komandieri uz Gaskas nometni, cerēdami tāizpirkt savu vainu.

Gaskas rokās krita visi Pizarro karaspēka ieroči, teltis, pārtika un arī daudz zelta un sudraba, jokaravīri parasti mēdza nest līdzi visu savu bagātību.

Tā beidzās kauja, kura īsti nemaz nebija sākusies, — dumpinieku pusē bija krituši piecpadsmit, betkaraļa — viens pats karavīrs, turklāt sava biedra neuzmanības dēļ. Hronists piebilst, ka vēl nekad tik lētineesot gūta tik spoža uzvara un bez asinīm apspiests tik mežonīgs dumpis.

Jau nākamajā dienā sākās tiesa, kura piesprieda Gonsalo Pizarro, Karvahaļam un dažiem citiembruņiniekiem, kurus sagūstīja ar ieročiem rokās, nāves sodu, ko izpildīja turpat kaujas laukā.

Uz soda vietu Pizarro devās, tērpies greznās, ar zeltu bagātīgi izrotātās drānās, mūļa mugurānesaistītām rokām. Stingriem soļiem viņš uzkāpa uz ešafota un lūdza atļauju uzrunāt karavīrus. Daudzi noviņiem esot iemantojuši bagātību brāļu Pizarro valdīšanas laikā. Turpretim viņam no paša bagātībasnekas vairs neesot atlicis, tik vien kā drānas mugurā, bet arī tās piederot bendem. Viņam neesot līdzekļu,lai liktu nolasīt mesu par savu dvēseles mieru, un viņš lūdzot pēc šādas žēlastības pie bijušajiem cīņubiedriem.

Pēc tam, pielūdzis dievu, Gonsalo Pizarro aicināja bendi izpildīt savu pienākumu ar drošu roku, untas nocirta notiesātajam galvu ar vienu zobena vēzienu. Nocirsto galvu ielika būrī un to piestiprinājablakus pakārtajam Karvahaļam. Virs galvas bija uzraksts: «Tā ir nodevēja Gonsalo Pizarro galva, kuršbija sacēlis dumpi Peru pret savu valdnieku un kurš tirānijas un nodevības vārdā cīnījies pret karaļakarogiem Hakvihagvanas ielejā.»

Viņa lielās muižas un ārkārtīgi bagātās Potosi sudraba raktuves apķīlāja, viņa namu Limā noārdījalīdz pamatiem, tā vietu apsēja ar.sāli un zemē ieraka akmens stabu ar uzrakstu, ka neviens nedrīkst celtnamu šajā vietā, ko apgānījis nodevējs.

Karvahala līķi sacirta četros gabalos un par biedinājumu ikvienu pakāra dzelzs ķēdēs pie četriemlielajiem ceļiem, kas veda uz Kusko.

Reizē ar virspavēlnieku nogalināja ari vairākus citus bruņiniekus.Gaskas rokās krita ari citi dumpinieki, kuri bija aizbēguši uz Kusko. Kādiem desmit vai divpadsmit

dižciltīgākiem vīriem piesprieda nāves sodu, daudzus izsūtīja trimdā vai arī nosūtīja uz galerām. Visiemaizbēgušajiem konfiscēja viņu īpašumu un muižas.

Tā ar dzelzs roku rīkojās lēnprātīgais dieva kalps — miera nesējs.Gonsalo Pizarro mirstīgās atliekas apglabāja kādā Kusko baznīcā tieši blakām abiem Almagro,

tēvam un dēlam, kuri tāpat bija krituši no bendes rokas, «it kā Peru nebūtu diezgan vietas tās iekarotājukapiem», kā ar rūgtumu sacījis hronists Garsilaso de Vega.

Tā četrdesmit divu gadu vecumā gāja bojā pēdējais no brāļiem Pizarro (ja neskaita vecāko brāliErnando, kurš atradās ieslodzījumā un līdz mūža beigām vairs nepiedalījās politiskajā cīņā). Visi viņibija miruši varmācīgā nāvē.

Līdzīgs liktenis piemeklēja arī tos, kuri bija gājuši tos pašus iekarotāju ceļus un nodevuši savuvirspavēlnieku.

Kepeda bija rūdīts nodevējs, viņš kļuva neuzticīgs vicekaralim Blasko Nunjesam de Veļam, tāpat arīaudiensijai, kuras loceklis viņš bija, un, beidzot, kaujas laukā nodeva arī savu virspavēlnieku GonsaloPizarro. Gaska neļāva notiesāt Kepedu un nosūtīja gūstekni uz Spāniju, kur viņu apsūdzēja valstsnodevībā. Iespējams, ka Kepeda būtu attaisnots, jo viņš esot aizstāvējies ļoti veikli un cerējis uzietekmīgiem draugiem galmā. Tomēr viņš nomira cietumā, nesagaidījis izmeklēšanas beigas un tiesu.

Vairāki virsnieki, Pizarro līdzgaitnieki un vēlākie nodevēji, dabūja drīzu galu, it kā viņus vajātuļauns liktenis, starp tiem arī Valdīvija, ko vēlāk nogalināja araukāņi.

Pēc bargās izrēķināšanās ar dumpiniekiem, kuri nebija laikus pieņēmuši karaļa žēlastību, Gaska sākaapbalvot savus uzticamos piekritējus. Taču, kā stāsta hronisti, tas bijis tikpat grūts uzdevums kā dumpjaapspiešana un vainīgo sodīšana. Visi, kas bija tikai pirkstu pakustinājuši karaļa labā, tagad nekaunīgimetās pie laupījuma dalīšanas, uzmākdamies vicekaralim ar pārspīlētām prasībām.

Ne velti Gaska, rakstīdams karalim, ironiski sacījis: «Lai nu kā, bet skroderu te pietiek, tikainelaime, ka nav nekā ko piegriezt, vadmalas atlicis visai maz.»

Gaska pūlējās vairākus mēnešus, iekām pārbaudīja visu pretenzijas un nopelnus, un tadpārliecinājās, ka nav iespējams apmierināt visus alkatīgos atalgojuma tīkotājus. Viņus gaidīja lielavilšanās, tā ka Kusko izcēlās dumpis. To vicekaralis apspieda ar dzelzs roku.

Tad Gaska devās uz Limu, kur viņu svinīgi sagaidīja. Vicekaralis jāja uz mūļa, tērpies garīdzniekadrānās, bet karaļa zīmogu pavēlēja vest līdzās šķirstā uz izgreznota zirga, tā vēl uzsvērdams, ka rīkojas

valdnieka vārdā. Limas iedzīvotāji apsveica viņu ar skaļām gavilēm, dziesmām un dejām kā «savu tēvuun atbrīvotāju, kā Peru glābēju». Gonsalo Pizarro nesenā sumināšana jau likās aizmirsta.

Gaska uzturējās Limā vēl kādus piecpadsmit mēnešus un 1550. gada janvārī pēc četru gadu ilgāsmisijas atstāja Peru, dodot vietu jaunam vicekaralim. Viltīgais, neatlaidīgais garīdznieks bija veiksmīgiizpildījis savu uzdevumu, apspiedis dumpiniekus, atjaunojis mieru un kārtību milzīgajā aizjūras kolonijā,sodījis vainīgos un atalgojis uzticamos.

Dažs hronists slavējis viņa gudrību, vienkāršību un žēlsirdību. Viņš rūpējies, lai iekarotāji pārākneapspiež indiāņus, gādājis par Peru uzplaukumu. Viņš bijis tik vienkāršs un pieticīgs, ka atraidījis dārgussudraba traukus, ko viņam dāvinājuši indiāņu kasiki, kā arī lielas naudas summas, ar ko gribējuši izteiktsavu pateicību Peru kolonisti. Viņš teicis, ka esot nācis uz šejieni kalpot karalim un nest Peruiedzīvotājiem miera svētību. Visuvarenais palīdzējis viņam veikt šo misiju, un viņš nevēloties pieņemtdāvanas, kas varētu mest ēnu uz viņu un radīt šaubas par viņa nesavtīgajiem nolūkiem.

Gaska veda karalim uz dzimteni ne vien plašu ziņojumu par pilnīgajiem panākumiem, bet ari daudzzelta un sudraba — un savukārt nebūt nepalika tukšā: karalis apbalvoja centīgo garīdznieku ar augstu, ļotiienesīgu amatu.

SAULES BERNU VALSTS BOJA EJA Ērgļu ligzda Vilkapampa. — Slepkavas atrod patvērumu pie inkas Manko. — Manko nāve. — Ar

zeltu un tēraudu pret mazo Saules valsti. — Inka Titu Kusi — indes upuris. — Tupaks Amaru vada Vilka-pampas aizstāvjus pēdējā kaujā. — Nāves sods Kusko laukumā un nemirstīgā piemiņa. — Izpostītā zeme.— Araukāņu varonīgās cīņas. — Inka Tupaks Amaru Otrais.

Peru pēc Gaskas aizceļošanas drīz atkal uzliesmoja konkistadoru nemieri, tomēr tie aptvēranelielus rajonus, un tos apspieda daudz vieglāk nekā līdz šim.

Spāniešiem galu galā izdevās salauzt arī peruāņu pretošanos.Vilkapampas kalnos, augstajā plato starp Urubambas un Apurimakas upēm, 1538. gadā bija

izveidojusies jauna Saules bērnu — inku valsts. Peruāņu valdnieks Manko aizgāja kalnos un aizstāvējaVilkapampu, šo ērgļu ligzdu, pret visiem spāniešu tīkojumiem.

Sajā kalnu novadā, ko sargāja milzīgas aizas un mežonīgas kalnu straumes, ienaidnieks nespējaielauzties pēkšņi, pārsteigt peruāņus nesagatavotus. Modri sargi uz šaurajām kalnu taciņām, kur viens patsdrošsirdīgs vīrs varēja aizturēt simtus, pie nepārejamām Urubambas un Apurimakas upēm uzmanīja, vainetuvojas baltie sātani. Tad vajadzēja nopostīt vienīgo tiltu, kas veda uz Vilkapampu, lai drošiaizsprostotu uzbrucējiem ceļu. Manko bija sapulcinājis spēcīgu armiju. Vilkapampas aizstāvji bija gatavicīnīties uz dzīvību un nāvi.

Nejaušs gadījums palīdzēja konkistadoriem atbrīvoties no šī drošsirdīgā, bīstamā ienaidnieka, kuršlīdz šim bija izvairījies no visiem balto ļaužu slazdiem, neielaizdamies ar viņiem nekādās sarunās, undaudzas reizes uzbrucis iekarotāju apmetnēm.

Pēc 1542. gada 16. septembra kaujas pie Čupasas daži almagristi, Fransisko Pizarro slepkavas,uzpirkuši sardzi, izbēga no gūsta un meklēja patvērumu kalnos pie Manko. Viņi iestāstīja Vilkapampasdrošsirdīgajam aizstāvim, ka esot jaunā Almagro sūtņi.

Manko bija draudzīgi noskaņots pret Almagro, kura dzīslās ritēja indiāņu asinis; iespējams, ka inkacerēja atrast ar to kopēju valodu un tāpēc bez aizdomām

Mačupikču cietoksnis Vilkapampas kalnosuzņēma bēgļus savā mītnē. Viņš nenojauta, cik briesmīgus nodomus perina šie viltvārži un nodevēji.Kad Peru ieradās Blasko Nunjess de Veļa un pasludināja «jaunos likumus» un neapmierinātie

kolonisti Gonsalo Pizarro vadībā sacēla dumpi, par to pēc kāda laika uzzināja arī spānieši, kas mitinājāsManko nometnē. Viņi saprata, ka pizarristi kļuvuši par karaļa ienaidniekiem un viņiem, aizbēgušiemFransisko Pizarro slepkavām, nav jābaidās jaunā vietvalža Veļas dusmu. Un tad viņi nolēma izpirkt savusnoziegumus pret karali, nogalinot inku Manko. Kādu reizi, spēlējot kopā ar valdnieku ķegļus, viņinodevīgi uzbruka inkam un nodūra valdnieku ar dunčiem, ko bija paslēpuši zem drēbēm. Tomērslepkavām neizdevās aizbēgt — peruāņi viņus notvēra un piesprieda viņiem bargu, taisnīgu nāves sodu.

Pēc inkas Manko bojā ejas Vilkapampā sākās jukas un apmulsums, un peruāņi palaida garāmizdevīgo gadījumu — izmantot spāniešu savstarpējās kaujas.

Pēc «lēnprātīgā mūka» Gaskas uzvaras pār dumpīgajiem kolonistiem Peru pamazām iestājās miers.«Jaunos likumus» atcēla, kolonisti saglabāja savas «tiesības» uz sagrābto zemi un indiāņiem.

Tomēr Vilkapampa joprojām palika neuzvarēta, un peruāņu cerības — nokratīt iebrucēju jūgu — vēlnebija pavisam zudušas. Mazā Saules bērnu valsts gadu desmitiem neatlaidīgi aizstāvēja savu neatkarību,tā ka Peru vicekaraļi bija spiesti ar to samierināties, jo saprata, ka šo novadu tiešā uzbrukumā neieņems.Tāpēc viņi sūtīja kalnos izlūkus un spiegus ar slepenu uzdevumu — iedragāt šo cietoksni no iekšienes,nogalināt indiāņu vadoņus vai arī pārvilināt viņus pie spāniešiem.

1558. gadā no Vilkapampas uz Limu, iekarotāju solījumu samulsināts, atnāca Manko vecākais dēlsvaldnieks Sairi Tupaks ar divsimt cilvēkiem, atzinis, ka ilgāka pretošanās spāniešiem ir veltīga.

Vilkapampas aizstāvēšanu uzņēmās inka Titu Kusi, Manko spējīgākais dēls. Jaunais valdnieks lūkojasacelt uz cīņu peruāņus visā Jaunajā Kastīlijā. Pagāja gadi, un spānieši nojauta, ka briest vispārējasacelšanās. 1565. gadā viņi atklāja plašu sazvērestību netālu no Peru jaunās galvaspilsētas Limas.Vilkapampas ērgļu ligzdu, šo dumpja perēkli, vajadzēja iznīcināt par katru cenu.

Uz turieni cits pēc cita devās vēstneši, kas mēģināja izvilināt inku no nepieejamā cietokšņa vai arīuzpirkt viņu ar dāsniem solījumiem un dāvanām. Inka noraidīja visus piekšlikumus, tomēr atļāvauzturēties Vilkapampā dažiem mūkiem, kristīgās ticības sludinātājiem, jo neturēja tos par bīstamiemienaidniekiem. Tā bija liktenīga kļūda. Jaunās ticības sludinātājiem gan nebija nekādu sevišķu panākumupagānu dvēseļu glābšanā, bet viens no viņiem — mūks Ortiss, uzturēdamies inkas galvenajā mītnē,piekopa ārsta amatu, dziedināja saslimušos un bija iemantojis inkas uzticību.

1569. gadā Limā no Spānijas bija ieradies jauns Peru vicekaralis dons Fransisko de Toledo,dižciltīgs Kastīlijas grands, slavenā hercoga Albas — Nīderlandes izpostītāja tuvs radinieks, uzticamsjaunā Spānijas karaļa Filipa II kalps.

Toledo sāka valdīt ar dzelzs roku, un visi kolonisti drebēja jaunā vicekaraļa priekšā. Viņš bijanodomājis pārveidot Peru par priekšzīmīgu koloniju, uz visiem laikiem savaldīt patvaļīgos konkistadorus,pārvērst indiāņus par paklausīgiem vergiem, izravēt pat atmiņas par kādreizējo neatkarīgo valsti.

Atklājās, ka neviens vēl nezina, cik liela ir Peru, kur ir tās robežas, cik indiāņu šeit mitinās,noskaidrojās, ka augstu kalnos ir ielejas, kur savu kāju vēl nav spēris neviens spānietis, kur nevācnodevas karalim un desmito tiesu baznīcai, kur indiāņi nepilda klaušas. Tāda nolaidība ilgāk vairs nebijaciešama.

Bez tam jaunais vicekaralis izdarīja to, ko vēl neviens spānietis nebija iedomājies: ar likuma burtakalpu palīdzību pierādīja, ka inkas nemaz neesot bijuši likumīgie Peru valdnieki, ka tie sagrābuši šeitvaru ar viltu un netaisnību, kaut gan nežēlīgie, alkatīgie konkistadori paši bija nodevīgi ielauzušies inkuzemē, nogalinājuši tās valdnieku, sagrābuši Peru bagātības, izpostījuši šo zemi un pasnieguši kā dāvanukaralim Kārlim V.

Tagad vicekaralis de Toledo sastādīja dokumentus, kas apliecināja gluži pretējo — Pizarro un viņalīdzgaitnieki izglābuši Peru, atbrīvojuši iezemiešus no inkām, tirāniem un uzurpatoriem, iekarotājiem unapspiedējiem/ Spānijas karalis beidzot varēja pierādīt visai pasaulei, ka izglābis Peru tautu no verdzībasun valda šeit ar pilnām tiesībām kā atbrīvotājs.

Bet tad dons Fransisko de Toledo uzzināja,, ka netālu no Kusko jau kādus trīsdesmit gadus pastāv

dumpīga valsts, kur neatzīst Spānijas virskundzību un kur valda inka Titu Kusi. Vilkapampa jāpakļauj parkatru cenu — tāda bija stingra un negrozāma pavēle. No jauna atsākās mēģinājumi ievilināt inku zeltasprostā, taču tie nedeva nekādus panākumus.

Tad uz Vilkapampu nosūtīja slepenu vēstuli mūkam Or- tisam — nogalināt inku, un par šo darbu jauiepriekš viņam pasludināja grēku piedošanu. 1571. gada jūlijā vai augustā Titu Kusi sasirga. Mūksuzņēmās izdziedināt slimnieku, sajauca kādas zāles un iedeva inkam. Naktī slimnieks pavisam savārga unpēc dažām dienām nomira šausmīgās mokās. Tā gāja bojā gudrs, pieredzējis valdnieks.

Nodevīgo mūku, kas bija nozāļojis inku, peruāņi sagrāba un iesvieda bezdibenī, tāpat nogalināja arīcitus spāniešu mūkus, kuri mitinājās Vilkapampā.

Vecāko padome par jauno inku pasludināja divdesmit septiņus gadus veco Tupaku Amaru, Mankodēlu, Titu Kusi jaunāko brāli. Jauneklis saprata, ka tagad karš neizbēgams, — jaunais vicekaralis irviltīgs un nežēlīgs un neatkāpsies, kamēr nebūs pakļāvis nepaklausīgo novadu. Bet inka bija jauns,nepieredzējis, bez autoritātes un nepārzināja ne kara mākslu, ne diplomātiju; karaspēks bija sarucis,rūdītie veterāni novecojuši vai nomiruši. No Kusko nāca slepeni vēstneši un sēja nemieru un pārliecību,ka pretošanās veltīga.

1572. gada 31. martā sākās karš. Vilkapampai no visām pusēm uzbruka lieli spāniešu bruņotie spēki.Tiem palīdzēja uzpirktās indiāņu ciltis, kas mitinājās kaimiņos dumpīgajam novadam, kā arī vairākitūkstoši nesēju. Spāniešu priekšpulks sagrāba vienīgo tiltu pār Urubambas upi tik straujā triecienā, ka tiltaaizstāvji nepaguva to nopostīt, un ielauzās Vilkapampā. Tupaks Amaru atkāpās zemes iekšienē un pārikalniem devās uz ziemeļiem, cerēdams uz kaimiņu cilšu palīdzību. Pēc mēneša spāniešu rokās kritastiprākais cietoksnis. Uzvarētāji to sagrāva, nodedzināja inkas pili un visur meklēja paslēptos dārgumus,taču šoreiz palika tukšām rokām.

Citas spāniešu karaspēka vienības dzinās pakaļ bēgošajam inkam. Jūlijā un augustā šejienes kalnosvaldīja sals un trakoja sniegputeņi, un bēgļiem klājās ļoti grūti, viņi pat nevarēja iekurt uguni unapsildīties. Tomēr pagāja gandrīz trīs mēneši, iekām Tupaks Amaru beidzot krita spāniešu rokās.

Važās iekalto gūstekni aizveda uz Kusko un ieslodzīja cietumā. Sākās tiesas prāva. Arī šoreiz, tāpatkā tiesājot Atavalpu, spānieši izmantoja nelietīgu tulku. Tulks uzdeva nevainīgus jautājumus, betprotokolos ierakstīja spāniešiem vajadzīgās atbildes, kas pierādīja inkas vainu vissmagākajosnoziegumos. Tupaku Amaru apsūdzēja nelikumīgā varas sagrābšanā, slepkavībās, kristīgo dievnamuapgānīšanā, zvēresta laušanā, zagšanā, inku dārgumu noslēpšanā un piesprieda viņam, tāpat arī kādiemdivdesmit viņa tuvākajiem līdzgaitniekiem nāves sodu — inkam nocirst galvu Kusko lielajā laukumā piejaunās katedrāles, viņa cīņu biedrus — pakārt. 1572. gada 4. oktobrī notiesātos no cietuma cauri visaipilsētai veda uz soda vietu. Uz ielām drūzmējās lieli ļaužu bari. Spānieši baidījās no peruāņu sacelšanās,tāpēc uz nāvi notiesātos pavadīja simts līdz zobiem apbruņoti spānieši un četrsimt sabiedroto indiāņukaravīri, bet laukumu ielenca stiprs karaspēks ar pīķiem un lielgabaliem.

Vispirms nogalināja pēdējā inkas uzticamos cīņu biedrus. Pirms nāves soda viņi bija tā spīdzināti,ka trīs nomira jau pa ceļam uz soda vietu un vēl divi saļima bez dzīvības turpat uz laukuma. Bendesvispirms pakāra mirušos, pēc tam pārējos. Beidzamais uz ešafota uzkāpa inka. Bende satvēra cirvi. Untad, kā stāsta aculiecinieks, peruāņi, kas milzīgā pulkā drūzmējās lielajā laukumā, tik šausmīgi un žēliiebrēkušies, ka licies — pienākusi pastarā diena. Bet inka atgrūdis bendi, pacēlis roku, sacījis atvadurunu un tikai tad nolicis galvu uz bendes bluķa.

Nocirsto inkas galvu uzsprauda garā kārtī un uzstādīja laukumā, bet viņa miesas apglabāja katoļukatedrālē — inku pirms nāves viņa tiesātāji bija nokristījuši. Pats vicekaralis un Kusko bīskaps piedalījāsbērēs, lai parādītu peruāņiem, ka viņu valdnieks atsacījies no Saules dieva un pievērsies kristīgopestītājam. Taču mūki bija pūlējušies veltīgi — peruāņi pat no tālienes nāca uz Kusko, lai paklanītosnogalinātā valdnieka galvai kā lielākajam svētumam.

Drīz visā Peru paklīda valodas, ka inka nemaz neesot nogalināts, ka viņš aizbēdzis, paslēpies kalnos

un drīz nākšot nest brīvību. Apspiesto indiāņu sirdīs šās valodas viesa cerību, kas nenodzisa garajosverdzības gadsimtos.

Peruāņi ar visu savu vīrišķību un nāves nicināšanu bija cietuši sakāvi sadursmē ar iebrucējiem.Feodālisms pieveica pirmatnējo kopienu un vergturu iekārtu, šaujamie ieroči un tērauds — bronzas unakmens ieročus. Peruāņu sakāvi veicināja arī daudzas eiropiešu ievazātas slimības, tāpat baznīca. Tāsevišķi viltīgi iedragāja indiāņu kaujas garu, mācīdama viņiem pazemību un padevību, tā deva svētībuvisiem iekarotāju briesmu darbiem, nežēlīgajai ekspluatācijai un apspiešanai.

Inku zemes iekarošanai sekoja plēsonīga indiāņu kulturas iznīcināšana, viņu sabiedriskāsiekārtas sagraušana, materiālo vērtību un miljonu cilvēku iznīcināšana. Jauno laiku vēsturē diezinvai var atrast vēl barbariskāku iekarošanu, vēl lielāku cilvēka cieņas un dzīvības noniecināšanu,vēstures vērtību bezjēdzīgu iznīcināšanu. Nevienā zemē Jaunajā Pasaulē konkistadori nenogalinājatik daudz cilvēku un neizpostīja seno kultūru tik pamatīgi kā tieši Peru. Kalnos un ielejās balojaperuāņu kauli — asiņaino orģiju mēmie, drausmie liecinieki.

Dzīve pusbadā un pārmērīgi smagais darbs plantācijās un jo sevišķi raktuvēs augstu kalnos, nokurienes tikai retais atgriezās dzīvs, vēl straujāk samazināja iezemiešu skaitu.

Daži vēsturnieki spriež, ka, spāniešu iebrukumam sākoties, Peru dzīvojuši divpadsmit miljoniindiāņu. Puslīdz droši dati liecina, ka pēc četrdesmit gadiem — ap 1580. gadu — dzīvi palikuši astoņimiljoni peruāņu — divas trešdaļas. Bet ja nu pieņem, ka inku zemē pirms iekarošanas mituši trīsdesmitdivi miljoni indiāņu, kā liecina citi speciālisti? Tādā gadījumā nāves pļauja ir bijusi vēl kuplāka.

Daudzi buržuāziskie vēsturnieki pūlējušies attaisnot Amerikas iekarotājus, kas vainojami iekarototautu postā, nabadzībā un nelaimē, vainojami asinsizliešanā, verdzības ieviešanā, nežēlīgā ekspluatācijā,neizsakāmās ciešanās. Viņi apgalvoja un apgalvo, ka tas viss esot raksturīgs cilvēka dabai un tāpēc novisām šīm nelaimēm neesot bijis iespējams izvairīties. Tomēr tas ir pārāk lēts paņēmiens, lai attaisnotufeodālos un kapitālistiskos plēsoņas.

Inku zemē pirms spāniešu iebrukuma neviens necieta trūkumu, turpretim spānieši atnesa turneizsakāmu postu un badu. Indiāņu dzīves līmenis, viņu uzturs kļuva daudz sliktāks un nabadzīgāks. Inkuzemē neviens neubagoja, nelūdza žēlastības dāvanas, jo sabiedrība apgādāja savus locekļus. Pirmāubadze, kā stāsta hronists, parādījusies pēc Peru iekarošanas Kusko 1560. gadā. Kāda veca indiānieteklīdusi no mājas uz māju un lūgusi dāvanas. Viņas tautieši pret ubadzi jutuši tādu riebumu, ka lādējušiviņu un spļāvuši uz nelaimīgo sievieti, kaut gan viņa ubagojusi tikai pie spāniešu durvīm.

Apūdeņošanas sistēmas, ko indiāņu kopienas bija ar tādām pūlēm ierīkojušas un turējušas kārtībā,pameta no-

Seno peruāņu mājokli laika gaitā vēl nav pavisam sagruvušivārtā, un tās drīz vien sabruka. Iekoptās terases pārvērtās tuksnesī. Zemkopība panīka, zemi sāka

apstrādāt ar primitīvākiem līdzekļiem nekā inku laikos. Tās produkcija stipri samazinājās, un to nevarējaatsvērt produkti, ko deva jaunie spāniešu ieviestie kultūraugi un jaunā nozare — ganību lopkopība. Noperuāņu rūpīgi koptajiem un saudzētajiem lamu un alpaku ganāmpulkiem palika vienīgi nožēlojamasatliekas — un arī vienīgi tad, ja indiāņi bija tos aizdzinuši tālu grūti pieejamos kalnos. Četros gados, pēchronista Ondegardo liecības, spānieši nokāvuši vairāk lamu — indiāņu aitu nekā inku valdīšanas četrosgadsimtos. Bieži vien spānietis lika nokaut lamu vienīgi tāpēc, lai varētu pamieloties ar tās smadzenēm.

Saules bērnu — inku valsts nu bija galīgi izpostīta. Mežonīgie iekarotāji, kurus lielais Spānijas dēlsServantess, nemirstīgā «Dona Kihota» autors, dēvējis par «neģēļu baru», bija padarījuši savu darbu, kāvandaļi sagrāvuši peruāņu pilsētas un krāšņos tempļus, aplaupījuši kapenes un meklējuši pirmām kārtāmtikai zeltu, sudrabu un citus dārgumus. Tie bija kļuvuši par iekarotāju un arī pašas peruāņu zemes lāstu,posta un nelaimju cēloni. No dar- gajiem metāliem dvesa nāves elpa.

Iebrucēji cerēja, ka izpostītajā Peru beidzot iestājies miers — kapsētas miers. Tomēr cerētais miersspāniešu kolonijās Jaunajā Pasaulē joprojām nebija sasniegts. Laiku pa laikam šur tur uzliesmoja indiāņusacelšanas. Jo sevišķi niknas cīņas plosījās tālās Čīles dienvidos, kur mita kareivīgās araukāņu ciltis. PēcGonsalo Pizarro dumpja apspiešanas uz turieni atgriezās Pedro de Valdīvija. Viņš pamazām virzījāsaizvien tālāk uz dienvidiem un 1550. gadā Biobio upes grīvā nodibināja jaunu atbalsta punktuKonsepsjonu, bet 1552. gadā — pilsētu, ko nosauca savā vārdā par Valdīviju.

Kolonizācija šeit notika nemitīgās sadursmēs un kaujās. Spānieši šajā zemē pirmo reizi bijasadūrušies ar tautu, kas bez bailēm un svārstīšanās devās cīņā, lai aizstāvētu savu brīvību. Tikai pēcilgām, asiņainām kaujām baltie beidzot varēja apmesties Čīlē uz dzīvi. Tomēr viņus šeit negaidīja dāsnaalga — zelts un sudrabs. Araukāņu zeme baltajiem nesolīja nekā cita kā vien nāvi, un viņiem vajadzējacelt stiprus cietokšņus un patverties aiz to sienām. Indiāņi nemitīgi uzbruka šiem cietokšņiem, un spāniešipagura kaujās, kas nedeva nekāda laupījuma.

Indiāņi pamazām atkāpās un nepalika spāniešu ieņemtajos apgabalos. Araukāņu ciltis koncentrējāstālajos dienvidos un turpināja cīņu. Kolonistiem arvien vajadzēja turēt pie rokas asu šķēpu un turklātapstrādāt tīrumus pašiem, jo araukāņi nevēlējās pakļauties un kļūt par padevīgiem vergiem plantācijās unraktuvēs. Spānieši ar nedzirdētām zvērībām veltīgi pūlējās iebiedēt iezemiešus. Valdīvija pavēlējaizrēķināties ar gūstekņiem — nocirst viņiem rokas un izraut nāsis.

Araukāņi pamazām mācījās no spāniešiem kara mākslu, turklāt visai sekmīgi. Ir ziņas, ka viens noviņiem — Lau- taro izlicies par pārbēdzēju un veselu gadu nodzīvojis pie spāniešu karavīriem, bet pēctam atgriezies pie saviem ciltsbrāļiem un vadījis tos cīņā pēc visiem eiropiešu kara mākslas likumiem.1554. gadā araukāņiem izdevās saņemt gūstā un sodīt ar nāvi pašu Pedro de Valdīviju un viņa tuvākoslīdzgaitniekus.

Araukāņu zemes iekarošana ilga divarpus gadsimta (no 1535. gada līdz 1773. gadam). Pēc kādagubernatora vārdiem, tā Spānijai maksājusi dārgāk nekā visu pārējo spāniešu koloniju sagrābšana JaunajāPasaulē.

Nemitīgie uzbrukumi svešzemniekiem 1600.—1602. gadā noslēdzās ar plašu sacelšanos, kurasrezultātā spāniešus gandrīz pilnīgi iztrieca no araukāņu zemes. Iekarotāju rokās palika tikai daži atbalstapunkti, pārējās balto svešzemnieku apmetnes indiāņi sagrāva, un spānieši bez sevišķas nožēlas atstāja šoteritoriju. 1773. gadā Spānija bija spiesta uz laiku atzīt araukāņu neatkarību. Vēl 19. gadsimtā pēc Čīlesneatkarības pasludināšanas laiku pa laikam notika dienvidu cilšu sadursmes ar baltajiem kolonistiem.Tikai 1883. gadā Čīles valdībai izdevās galīgi pakļaut araukāņus un pievienot viņu zemes Čīlesteritorijai.

Peru pagāja vairāk nekā divsimt gadi, kurus varēja uzskatīt par samērā mierīgiem šās zemes vēsturē.Taču zem pelniem bija kvēlojusi uguns. 1780. gadā Peru uzliesmoja jauna ļoti plaša indiāņu sacelšanās,kas aptvēra lielu apgabalu. Sacelšanos vadīja kāds indiānis Hosē Gabriels Kon- dorkanki, tiešs inkuvaldnieku pēctecis. Viņš 4. novembrī sasauca indiāņu vecākos no plašas apkaimes un aicināja tautu pie

ieročiem:«Kamēr mēs nenosviedīsim svešzemnieku jūgu, bads, ciešanas un vergu valgs būs mūsu daļa. Mūsu

ir daudz, bet apspiedēju — saujiņa.Celieties, brāļi! Saules bērnu valsts nav gājusi bojā, tā atdzimst no jauna, tā dzīvo, tā cīnās. Nost

Spānijas karali, nost Spānijas vietvalžus un korehidorus! Peru zeme lai pieder peruāņiem!»Vēl pēc nedēļas sešdesmittūkstoš karotāju devās uz Kusko, seno inku galvaspilsētu. Hosē Gabriels,

zinādams, cik svēta ir Tupaka Amaru piemiņa, nosauca sevi par Tupaku Amaru Otro — kā inkas pēctecisun viņa cīņas turpinātājs. V

Visas ielejas uz ziemeļiem no Kusko pievienojās nemierniekiem, un tie pirmajā kaujā ar spāniešiemguva spožu uzvaru. Apurimakas un Urubambas augštecē izveidojās dumpinieku valsts, kas atbrīvoja nospāniešu koloniālā jūga kreolus, metisus, nēģerus, mulatus, indiāņus.

Decembra sākumā jaunā inkas bruņotajos spēkos jau bija astoņdesmittūkstoš vīru, taču viņiem nebijane lielgabalu, ne šauteņu, ne pulvera. Viņi cīnījās tikai ar šķēpiem un lingām. Šis vāji apbruņotaiskaraspēks gan aplenca Kusko, taču nespēja ieņemt stipri nocietināto pilsētu. Spāniešiem izdevās pievilktpapildspēkus no Limas un sanaidot kreolus un metisus ar indiāņiem, un sacelšanos pamazām apspieda.Stiprs karaspēks aplenca Tupaka Amaru pagaidu mītni. Inka slepus aizgāja kalnos.

Dumpinieku vadoni vajadzēja sagūstīt, lai tas maksā ko maksādams. Par inkas galvu izsludinājadivdesmittukstoš peso — milzīgu summu, un atradās arī nodevējs. Tupaks Amaru ar ģimeni, tāpat arī citisacelšanās vadoņi nokļuva spāniešu rokās. Nopratināšanā viņus visus nežēlīgi spīdzināja, taču neviensneteica ne vārda.

1781. gada 13. maijā tiesa pasludināja spriedumu: izvest Hosē Tupaku Amaru Kusko galvenajālaukumā, turpat, kur kādreiz nogalināja Tupaku Amaru I, lai viņš noskatās, kā izraus mēli viņa sievai unbērniem, citiem sacelšanās vadītājiem un kā pēc tam viņus visus pakārs. Kad šie noziedznieki būs miruši,bende izraus mēli arī Tupakam Amaru, tad ar stiprām virvēm viņu aiz rokām un kājām piesies četriemzirgiem un tos palaidīs auļos, lai tie sarausta gabalos noziedznieka miesas. Viņa galvu uzspraudīs mietagalā.

Drausmīgo spriedumu izpildīja, un peruāņu Saules valsts no jauna zaudēja savu vadoni. Zvēriskāizrēķināšanās izraisīja jaunu indiāņu masu sacelšanos. Viņi aplenca La- pasu un turēja to aplenkumā dažusmēnešus. Pilsoņu karu, kas ilga vairāk nekā divus gadus un prasīja astoņdesmit tukstošus dzīvību,spāniešiem izdevās apspiest ar lielām grūtībām.

spānijas spožums un posts Pasaules impērija, kur nekad nenoriet saule. — Mirdzošās zelta un sudraba straumes. — īsais

uzplaukums. — Spānijas noriets. — Koloniju Izlaupīšana. — Spānijas un Anglijas interešu sadursme. —Zelts sagrauj feodālismu. — Koloniju atbrīvošanās no spāniešu jūga.

Sagrāvusi Saules bērnu valsti, Spānija kļuva pasaules impērija. Tajā ietilpa nepārskatāmasteritorijas rietumos aiz okeāna — no ziedošās Floridas pussalas un svelmainas KalifornijasZiemeļamerikā līdz pat dzestrajiem Čīles

mežiem Dienvidamerikas dienvidos, ietverot Vestindiju — visas Antiļu salas, Meksiku, CentrāloAmeriku, inku zelta zemi Peru. Spāniešu kolonijas Jaunajā Granādā (Venecuēlā) un Laplatā (Argentīnā)arī dziļi iesniedzās jaunatklātajā kontinentā, kura kontūras aizvien skaidrāk iezīmējās pasaules kartē.

Spānija valdīja Eiropas ziemeļos — bagātajā Nīderlandē un Vācijā, dienvidos — Āfrikas piekrastēun austrumos — Itālijā un tiecās vēl pēc citām zemēm. Spānijas īpašumos nekad nenorietēja saule,Spānija apdraudēja pat Angliju un Franciju, visvairāk attīstītās Rietumeiropas valstis, lūkoja satriekt tāsar bruņotu spēku vai pakļaut, saradojot valdošos namus ar aprēķina laulībām.

Spānijas milzīgajiem īpašumiem 1581. gadā pievienojās varmācīgi sagrābtā Portugāle ar visāmbagātajām kolonijām Ostindijā — īstajā Indijā un Indonēzijā (jāpiebilst gan, ka pēc sešdesmit gadiemPortugāle atkal atdalījās no Spānijas).

Šai milzīgajai monarhijai gandrīz līdz pat 16. gadsimta beigām piederēja virskundzība pasaulesmērogā tiklab uz sauszemes, kā arī uz jūras, tā kļuva par preču apmaiņas centru starp Eiropu un Ameriku,Āfriku un Āziju. Pasaule vēl nebija redzējusi tik spožu impēriju. Neviens nespēja pieveikt tās rūdītoskaravīrus kaujas laukā, ne arī tās izveicīgos diplomātus pie sarunu galda, neviens neprata labāk vadītkuģus pasaules jūrās.

Mirdzošas zelta un sudraba straumes plūda uz Spāniju gan no aizokeāna zemēm, gan arī no bagātāsNīderlandes. Ir ziņas, ka no 1535. gada līdz 1660. gadam spānieši izveduši no Amerikas zemēmdārgmetālus par trim miljardiem zelta rubļu un ka Vecās Pasaules raktuves visas savas pastāvēšanas laikālīdz 17. gadsimta vidum nebija devušas pat pusi no šīs milzīgās summas. Sevišķi bagātas bija Potosisudraba atradnes (tagadējās Bolīvijas teritorijā). Par šo kalnu teikti zīmīgi vārdi: «No Potosi dzīlēmizlauzās sudraba straume un tecēja pāri okeānam uz Spāniju, pārplūdinādama to ar bagātību un varenību.Sākās laimīgais laikmets Spānijas saimniecībā, mākslā un zinātnē.» 16. gadsimta otrajā pusē no Potosivien uz Spāniju aizveda vairāk nekā septiņi miljoni kilogramu sudraba. Pie pasakaini bagātajām raktuvēmizauga milzu pilsēta ar 120000 iedzīvotājiem. Visā Rietumu puslodē nebija nevienas tik lielas pilsētas.Potosi iedzīvotāju skaita ziņā pārspēja Londonu, Parīzi vai Romu. Bet raktuvēs gāja bojā neskaitāmivergi, kuru rokas radīja spožā metāla straumi.

Ar salaupīto bagātību palīdzību Spānijas valdnieki cerēja iekarot visu pasauli, un šķita, ka šā spožāsapņa piepildījums nav nemaz tik tālu.

Inku zelts un sudrabs izraisīja Spānijā strauju, kaut arī īsu uzplaukumu. Tomēr rosība nevilkās ilgi,kaut arī likās, ka nav nekādu šķēršļu tālākajam uzplaukumam. Sākās ekonomisks pagrimums. Par spītiaizokeāna bagātību pieplūdumam, kas kļuva aizvien lielāks, 16. gadsimta otrajā pusē Spānijas rūpnieciskāražošana un amatniecība sāka sašaurināties, tirdzniecības apgrozība samazinājās, panīka arīlauksaimniecība. Spānijā saruka pat iedzīvotāju skaits, jo uz Jauno Pasauli nemitīgā straumē plūda projāmdaudzi tūkstoši emigrantu. Bez iedzīvotājiem palika veseli novadi, Spānija vairs nespēja izmantot noārienes ieplūstošās bagātības savas saimniecības attīstīšanai. Zelts nebija padarījis bagātu konkistadorudzimteni, šis zelts izpostīja Spāniju, iedzina nabadzībā spāniešu tautu un aizkavēja tās vēsturisko attīstību.

Ekonomiskajam panīkumam sekoja arī Spānijas politiskās nozīmes un varenības samazināšanās unbeigu beigās krahs. 1572. gadā Nīderlandē sākās plaša sacelšanās, kuras rezultātā šī bagātā province, kur

jau bija sācis attīstīties kapitālisms, atdalījās no Spānijas. Visvairāk attīstītās Rietumeiropas valstispieauga spēkā un aizsteidzās tai garām. Šo zemju augošā buržuāzija uzsāka ar Spāniju cīņu par kundzībuuz jūras un par Amerikas kolonijām.

Spānijas koloniālajai politikai piemita primitīvs, plēsonīgs raksturs. Pārceļotāju uz jaunajāmkolonijām netrūka, tomēr aiz okeāna neradās jauna sabiedrība, tur ieviesās un attīstījās tas pats vecaisfeodālisms. Metropole uzspieda kolonijām sīku birokrātisku aizbildniecību, sūtīja ierēdņus pāri okeānamno Spānijas, un tie, nezinādami un arī negribēdami zināt vietējos apstākļus un vajadzības, rūpējās vienīgipar sevi, par savu personisko labumu.

Spānijas valdība pielika lielas pūles, lai kavētu rūpniecības attīstību Peru un citās kolonijās unnodrošinātu šeit tirgu metropolē ražotajām precēm un lauksaimniecības produktiem, pat olīveļļai unkviešiem. Peru iekoptos vīna- dārzus un olīvkoku stādījumus pēc karaļa pavēles vajadzēja iznīcināt. Tātika novilcināta Peru ekonomiskā attīstība, taču Spānijai no tā bija maz labuma — uz Jauno Pasauli sākaplūst konkurentu kontrabandas preces.

Tirdzniecībā ar Jauno Pasauli pastāvēja stingrs valsts monopols. Kopš 16. gadsimta sākuma tiesībasuzturēt tirdzniecības sakarus ar visām aizokeāna zemēm bija vienīgi Spānijas ostai Seviljai. Jau 16.gadsimta sākumā Spānija aizliedza citu zemju kuģiem iebraukt ūdeņos, kas apskaloja tās aizjūrasīpašumus, cerēdama atvairīt konkurentus un ļoti stingri kontrolēt dārgmetālu izvešanu.

Ļoti drīz citas Eiropas valstis sāka protestēt pret Spānijas monopoltiesībām pasaules jūrās. ArFrancijas karaļa ziņu franču pirāti izgāja uz jūras ceļiem un sāka medīt spāniešu kuģus. 1522. gadā viņipat sagrāba Montesumas dārglietas, ko Meksikas iekarotājs Kortess no Verakrusas sūtīja uz Spāniju.

Franču jūras laupītāji — korsāri, kā viņus vēl dēvēja, sāka uzbrukt arī Kārību jūras piekrastespilsētām, tās izlaupot vai izspiežot no tām lielu kontribūciju. Franči mēģināja nodibināt kolonijas arīCentrālajā Amerikā un Dienvidamerikā. Tomēr no Brazīlijas viņus drīz vien padzina portugāļi, betFloridā, kur viņi bija uzcēluši fortu un no turienes sūtīja kuģus laupīt Kārību jūrā, viņiem uzbruka spāniešiun apkāva visus līdz pēdējam.

Franču piemēram sekoja holandieši, kas arī sūtīja pirātus pasaules okeānā.Sevišķi niknas izvērsās Spānijas un Anglijas interešu sadursmes. Anglija kļuva par jūras lielvalsti

un sūtīja pāri okeānam savus iekarotājus. Vienas paaudzes laikā izauga drošsirdīgi jūrnieki, pa puseitirgotāji, pa pusei pirāti, pa pusei ceļotāji un jaunu zemju atklājēji, kas darbojās ar atklātu vai slepenusavas valdības atbalstu.

Šie «jūras suņi», kā viņus dēvēja spānieši, lika pamatus Britu impērijai ar pirātismu, kontrabandu unvergu tirdzniecību. Savos ātrajos kuģos viņi devās uz tālām jūrām, uzbruka Meksikas un Peru krastiem,izlaupīja Kārību jūras piekrastes pilsētas vai uzlika tām milzīgu kontribūciju, aplaupīja un gremdējaspāniešu kuģus.

Patriotisms, reliģiskā neiecietība (Anglijā katoļticība bija aizstāta ar protestantismu jau 16. gadsimta30. gados) un alkas pēc zelta — tādi dzinuļi mudināja angļu pirātus. Starp tiem paši slavenākie bijaMartins Frobišers, Volters Ralejs, jūras braucējs, pirāts un rakstnieks, vergu tirgotāji Havkinsi, kampiederēja vesela pirātu flote, kā ari Frensiss Dreiks. Dreiks 1572. gadā izkāpa malā Panamas zemesšaurumā un sagrāba uz sauszemes mūļu karavānu ar Peru sudrabu. 1577.—1580. gadā Dreiks devās apkārtvisai pasaulei (kā otrais pēc Magelāna) un pa ceļam izpostīja Čīles, Peru un Centrālās Amerikas ostas.Šajā braucienā šis jūras laupītājs ieguvis četri tūkstoši septiņsimt procentus tīras peļņas un lauvas tiesu notās atdevis pirātu aizgādnei karalienei Elizabetei, kura piedalījās ar savu kapitālu jūras laupītājupasākumos.

Tomēr pašu lielāko triecienu Spānijas varenībai Anglija deva 1588. gadā, sagraujot Spānijas karaļaFilipa II «Neuzvaramo Armādu» — milzīgu floti, kas ar simt trīsdesmit kuģiem devās uz Britu salām.

Ap 1660. gadu Spānija pēc neveiksmīgiem kariem ar Angliju, Franciju un Holandi un pirātuuzbrukumos pazaudēja gandrīz visas salas Kārību jūrā. Spāniešu varā palika tikai divas salas — Kuba un

Puertoriko. Espanjolā šur tur vēl turējās spāniešu garnizoni, bet lielāko daļu salas jau bija sagrābušipirāti. Līdzās jūras laupītāju bāzēm Kārību jūras salās izveidojās angļu, franču un holandiešu kolonijas.

Bet zeltam un sudrabam, kas plūda uz Eiropu pāri okeānam no kolonijām, bija kāda cita neaizstājamaloma. Jaunās Pasaules zelts un sudrabs deva spēcīgu triecienu feodālismam, jo to pieplūdums sekmējatirdzniecības un rūpniecības attīstību, pārveidoja zemkopību. Kolonijas nodrošināja plašu noietumanufaktūru ražojumiem. Eiropā uzkrājās aizvien lielākas bagātības.

Konkistadori — feodālisma pārstāvji bija izcirtuši ceļu kapitālismam un koloniālajai sistēmai.Izveidojās pasaules tirdzniecība, un attīstījās lielrūpniecība, radās jaunas šķiras — buržuāzija unproletariāts. Pastāvošā sociāli ekonomiskā iekārta — feodālisms tika satricināta pašos pamatos visāsEiropas zemēs.

Neveiksmīgie kari ar citām Eiropas valstīm, jūras laupītāju uzbrukumi kuģu karavānām un kolonijām,iezemiešu un vergu sacelšanās un dumpji aizjūras zemēs galīgi satricināja Spānijas spēku. Tā pagrimaaizvien vairāk un pamazām pārvērtās par otrās šķiras lielvalsti. Kādreizējai spožajai pasaules impērijaipienāca gals.

1810. gadā ne vien Peru, bet arī daudzās_ citās Amerikas spāniešu kolonijās sākās tautas — indiāņu,metisu un Amerikā dzimušo spāniešu kreolu — atbrīvošanās karš pret kolonizatoriem, apspiedējiem, pretSpāniju, kas turēja žņaugos savas kolonijas.

1825. gadā Spānija bija spiesta atstāt gandrīz visus savus īpašumus Amerikā. Neatkarību izcīnīja ariPeru līdz ar citām zemēm, kuras ietilpa inku — Saules bērnu valstī. Tomēr trīssimt gadu ilgā kolonizatorukundzība bija atstājusi neizdzēšamas pēdas, atstājusi atpalicību, badu, trūkumu, gara tumsību, kas josevišķi māca indiāņus, Peru pirmiedzīvotājus. So postu mūsu dienās vēl padziļina ASV monopoli, kasnežēlīgi ekspluatē seno inku tautas pēctečus. \

Bet peruāņu darbaļaužu sirdīs joprojām nedziest cerība uz patiesi brīvu, laimīgu Saules valsti, kurvaru un visus dzīves labumus nebūtu sagrābuši bagātnieki, kur darba cilvēks neciestu trūkumu un nemirtubadā. Senās inku zemes lielā cerība ir jauna sabiedriskā iekārta, kur valdītu brīvība, darbs, vienlīdzība unlaime.

LITERATŪRAS SARAKSTS P. AAbTūMupa u Ķpeeea. Hctophh McriaHHH, t. 1—2. MocKBa, 1951. JJ. BeūKep. Heropna

reorpa(ļ)HiecKHX otkphthh h hccjieaobaiihh. M„ 1950.H. Būbuaob. H36paHHbie TpyAM. MocKBa, 1960. fl. BaccepMūH. 3ojioto KaxaMapKvi.

MocKBa, 1956. C. BoAbCKuu. riHcappo. MocKBa, 1935. 0. TeAbeaAbd. 3eMJis h ee HapOAN. CnC.,1877.

H. rpuziļAeeuH. hhaefiubi JlaTHitcKOft amephkh h hx pojib b HauHO- Haflbiio-ocBofioAHTejibiioH <5opb6e. MocKBa, 1964.

B. rt/Anee. AMepHKa h CrapuA Cbct b AOKOjiyMCony anoxy. MocKBa, 1968.A. E(1>umo6, H. 30A0TapcecK.au. KyjibTypa HHAefineB. MocKBa, 1963.HiiAeflubi AMepHKH. MocKBa, 1955.A. KoHdpaToe. riorHCmne miBH^H3au.iiH. MocKBa, 1968.KyAbTypa HHAefiueB. MocKBa, 1963.JlaTHiīcKan AMepHKa. MocKBa, 1962.JlaTHHCKaa AMepHKa n npoiujioM h HacTonmeM. MocKBa, 1960. H. Maeudoeim. HcTopna

OTKpbiTHH h HCaieAOBaHHH IļempajībtiOH h K)>khoh AMepHKH. MocKBa, 1965.H. Maiudoau'i. Onepnu no hctophh reorpaiļ)nqecKKX OTKpiJTHfi. MocKBa, 1957.P. Mopaac. AMa30iicKan HH3MenH0CTb. MocKBa, 1965. Jl. Mopzan. /Ipemiee oCmccTBo.

JleiinurpaA, 1935. A. Mijpanoe. BejiHâHuiHe peKH MHpa. JlcHHHrpaA» 1968. HapoAbiAMepHKH. MocKBa, 1959. HaUHH JlaTHHCKOH AMepHKH. MocKBa, 1964. OīKpbiTHeBeJiHKoii peKH AMa30H0K. MocKBa, 1963. O. fleiUBAb. Hctophh 3nOXH OTKpbITHfi. MocKBa,1884. P. IJoM6y. Hctophh Bpa3HAHH. MocKBa, 1962. J1ok. [JpecTOH. JlaTHHCKaa AMepHKa.MocKBa, 1949.

y. Psau. OrKpbmie ofiiunpnoi'i CoraToii it npeKpacuofi PeMaHCKOft HMiiepHH. MocKBa, 1963.fl. CeeT. riocêflUHH HiiKa. MocKBa, 1964. fl. CeeT. B cTpaHy Ocļmp. MocKBa, 1967. B.

Cueepc. IO>KHaH h CpeAHaa AiviepuKa. Crif>„ 1896. r. Cneeupee. KoiiKHCTaAopu. MocKūa, 1936.E. CyuKoecKuil. /IiicTba kokh. MocKBa, 1965.A . ToMŪC. HcTOpHSl JlaTHHCKOH AlUepHKH. MocKBa, 1960. JJ. <PucKe. OTKpuTHe

A\iepHKH. MocKBa, 1893.y. <t>OCTep. Ol iepi( riOJlHTHMCCKOH HCTOpHH AviepHKH. Mocnna, 1955. XpecTOMa-

rns! cpeflHHX BeKOB. MocKBa, 1950.B. UlapeacKan. Ky/ibTypa ApeBHtu nap0A0B otfjiacTH Aiia. MocKBa, 1959.J. Campe. Die Entdeckung von Amerika. Braunschweig, 1807. A. Federmann. Deutsche

Konquistadoren in Siidamerika. 1938. A. Humboldt. Auf Steppen und Stromen Sudamerikas. Leipzig,1965. R. Karsten. Das Altperuanische Inkareich und seine Kultur. Leipzig. 1949.

L. Kramer-Kaske. 1m Lande der Chibcha. Leipzig, 1967. K. Krelschmer. Geschichte derGeographie. Berlin, 1923. H. Kunow. Geschichte und Kultur des Inkareichs. Amsterdara, 1937. Ph.Means. Fall of the inca empire. New York, 1932.

F. Murzinna. Geschichte der Entdeckung von Amerika. Halle, 1795. H. F. Poma de Ayaia. Nuevacronica y buen gobierno. Paris, 1936 E. Poppig. Ober die Anden zum Amazonas. Leipzig, 1956.

VV. Prescott. History of the conquest of Peru, v. 1—2. New York, 1908.G. Ritter. Das Buch der Entdeckungen. Berlin, 1901.S. Ruge. Geschichte des Zeitalters der Entdeckungen. Berlin, 1881. Pedro Sarmiento de Gamboa.

Geschichte des Inkareiches. Berlin, 190G. M. Stingi. Indiāni bez tomahavku. Praha, 1966. Volkerkundefiir jedermann. Gotha-Leipzig, 1966. E. Wustmann. Indios im Hochland der Kordilleren. Radebeul, 1964

Franzisco de Xerez. Geschichte der Entdeckung und Eroberung Peru's. Stutgart und Tiibingen, 1843.

SATURS Uz Eldorado sliekšņa Zelta mirāžas vilinājums…………………………………………. 9Trīs viri sāk rikoties…………………………………………….. 14Pirmā ekspedīcija — pirmā neveiksme … 19Zobena, zelta un krusta savienība…………………………… 24Karavelas vēlreiz iziet okeānā………………………………… 27Trimda Gailu salā………………………………………………… 32Pie Peru vārtiem …. ………………. 36Uz Spāniju pēc karaļa žēlastības…………………………….. 41Saules bērnu zemePeru vēstures aizsākumi……………………………………….. 51Inku valsts iekārta……………………………………………….. 58Zemkopība un amatu prasme………………………………… 69Reliģija un zinātne……………………………………………….. 84Ar šķēpu un krustu Andu kalnosPlēsonis zogas tuvāk laupījumam…………………………. 103Iebrucēji steidz izmantot peruāņu brāļu karu . 109Pāri kalniem uz Kahamarku…………………………………. 116Pārdrošais plāns………………………………………………… 123Kahamarkas traģēdija…………………………………………. 130Inka gūstā…………………………………………………………. 137Sirotāji pārstaigā inku zemi………………………………….. 145Salaupīto dārgumu dalīšana…………………………………. 151Neģēlīgā slepkavība……………………………………………. 157Konkistadori Peru sirdī ……………………………………… 162Konkurentu tīkojumi………………………………………….. 169Almagro karagājiens uz Cīli…………………………………. 182Peruāņu sacelšanās…………………………………………….. 187Konkistadoru brāļu karšVaras tīkotāju strīdi un sadursmes……………………….. 201Almagro gals…………………………………………………….. 207Visu Peru zemi vienās rokās!………………………………. 213Uz «Kanēļa zemi»………………………………………………. 218Lejup pa lielo upi………………………………………………. 225Lielā marķīza nāve…………………………………………….. 238Almagristu sagrāve…………………………………………….. 245Karaļa un konkistadoru cīņa………………………………… 251Laupījums Gonsalo Pizarro rokās………………………… 257Uz Peru ar «miera misiju» nāk dieva kalps . . 264Pēdējais Pizarro uz ešafota………………………………….. 270Saules bērnu valsts bojā eja…………………………………. 279Spānijas spožums un posts…………………………………. 289A. Lielais INKU ZELTS Redaktore L. Hiļimonoka. Māksi, redaktors J. Svenčs. Tehn. redaktore D.

Radziņa, Korektore B. Kalēja.

Nodota salikšanai 1970. R. 20. maijā. Parakstīta Iespiešanai 1970. g. 16. septembri. Tipogrāfijāspapīrs Nr. 2, formāts 84X108/32. 9,38 fiz. Iespiedi.; 15,70 uzsk. iespiedi.; 16,54 izdevn. 1. Metiens 50000 eks. JT 01162. Maksā 59 kap. Izdevniecība <Llesma» Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr.23580/J2322, Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas 3. tipogrāfijā Rīgā. Ļeņina ielā137/139. Pašūt. Nr. 337.

INKU zelts - ARTURS LIELAIS

Documents