Ziņojums
sociālo pakalpojumu attīstības jomā
Zemgales plānošanas reģiona
Attīstības programmas 2021-2027 izstrādes ietvaros
Saturs
1.ESOŠĀS SITUĀCIJAS ANALĪZE SOCIĀLO PAKALPOJUMU
JOMĀ21.1.PAŠVALDĪBU SOCIĀLO DIENESTU DARBĪBA UN SOCIĀLĀ DARBA
SPECIĀLISTI31.2.SOCIĀLIE PAKALPOJUMI51.2.1.SOCIĀLIE PAKALPOJUMI
SAC81.2.2.PĀRĒJIE SOCIĀLIE PAKALPOJUMI101.3.SOCIĀLĀ
PALĪDZĪBA171.4.SVID ANALĪZE202.AR SKATU NĀKOTNĒ VAI KO DARĪT
TUVĀKAJOS GADOS (2021.-2027.)232.1.IETEIKUMI232.2.RĪCĪBAS
VIRZIENI262.3.IESPĒJAMĀS AKTIVITĀTES28
1. ESOŠĀS SITUĀCIJAS ANALĪZE SOCIĀLO PAKALPOJUMU JOMĀ
Tāpat kā līdz šim, sociālo pakalpojumu veidus (sociālā darba,
karitatīvā sociālā darba, sociālās aprūpes, sociālās
rehabilitācijas un profesionālās rehabilitācijas
pakalpojumi[footnoteRef:1]), šo pakalpojumu un sociālās palīdzības
sniegšanas principus un saņemšanas kārtību Latvijā nosaka „Sociālo
pakalpojumu un sociālās palīdzības likums”[footnoteRef:2] (turpmāk
- SPSPL). Tāpat tas regulē arī atbildības sadalījumu iedzīvotāju
nodrošināšanā ar sociālajiem pakalpojumiem starp valsti un
pašvaldībām. Tāpēc jāņem vērā un jāievēro saistībā ar SPSPL sociālā
jomā izdotie Ministru kabineta noteikumi, kā arī pašvaldību izdotie
saistošie noteikumi par sociāliem pakalpojumiem un sociālo
palīdzību, kurus apstiprina Vides aizsardzības un reģionālās
attīstības ministrija (turpmāk –VARAM). [1: Likuma mērķis ir
noteikt sociālā darba, karitatīvā sociālā darba, sociālās aprūpes,
sociālās rehabilitācijas, profesionālās rehabilitācijas pakalpojumu
(turpmāk — sociālie pakalpojumi) un sociālās palīdzības sniegšanas
un saņemšanas principus, to personu loku, kurām ir tiesības saņemt
šos pakalpojumus un palīdzību, kā arī sociālās aprūpes, sociālās
rehabilitācijas un profesionālās rehabilitācijas pakalpojumu
samaksas un finansēšanas principus] [2:
https://likumi.lv/ta/id/68488-socialo-pakalpojumu-un-socialas-palidzibas-likums
Likums pieņemts 2002.gada 31.oktobrī un stājās spēkā 01.01.2003.
Līdz 2020.gada decembrim grozījumi tajā veikti 27 reizes.]
Sociālie pakalpojumi ir pasākumu kopums, kas vērsts uz personu
sociālās funkcionēšanas spēju atjaunošanu vai uzlabošanu, lai
nodrošinātu viņu iekļaušanos sabiedrībā.
Sociālā palīdzība ir naudas vai mantiskais pabalsts, kura
piešķiršana balstās uz materiālo resursu novērtēšanu personām
(ģimenēm), kurām trūkst līdzekļu pamatvajadzību apmierināšanai.
Latvijā sociālos pakalpojumus sniedz, ievērojot šādus
pamatprincipus:
· vispirms tiek novērtētas personas individuālās vajadzības un
resursi,
· primāri pakalpojumus nodrošina personas dzīvesvietā vai
iespējami tuvu tai,
· nepieciešamības gadījumā bērnu aprūpē primāri nodrošināma
aprūpe ģimeniskā vidē – audžuģimenē vai pie aizbildņa,
· tikai tad, ja sociālo pakalpojumu apjoms dzīvesvietā nav
pietiekams, sociālo aprūpi un sociālo rehabilitāciju nodrošina
ilgstošas aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā (turpmāk
- SAC), kuras darbs organizējams tā, lai institūcijas vidi tuvinātu
ģimeniskai videi un nodrošinātu patstāvīgas dzīves iemaņu apgūšanu
bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem,
· laikā, kamēr bārenis vai bez vecāku gādības palikušais bērns
atrodas SAC, pašvaldības sociālais dienests un bāriņtiesa sadarbībā
ar SAC darbiniekiem veic pasākumus, lai sekmētu bērna atgriešanos
ģimenē, uzturētu kontaktus starp bērnu un vecākiem vai, ja tas nav
iespējams, meklētu iespēju nodrošināt bērna aprūpi citā ģimenē,
· sociālo pakalpojumu sniedzējs nodrošina starpprofesionālo un
starpinstitucionālo sadarbību,
· personai ir pienākums un viņa līdzdarbojas lēmuma pieņemšanas
procesā,
· u.c.
Persona (fiziska vai juridiska), kas sniedz sociālās aprūpes,
sociālās rehabilitācijas, profesionālās rehabilitācijas un sociālā
darba pakalpojumus, ir sociālo pakalpojumu sniedzējs, kam jābūt
reģistrētam sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā (turpmāk - SPSR)
attiecīgā pakalpojuma sniegšanai ne vēlāk kā trīs mēnešu laikā pēc
tam, kad pakalpojuma sniegšana uzsākta.
Sociālo pakalpojumu sniedzējiem ir pienākums sniegt Labklājības
ministrijai (turpmāk - LM) informāciju un normatīvajos aktos
noteiktos pārskatus par savu darbību sociālo pakalpojumu sniegšanas
jomā. Informācija par esošo situāciju sociālā jomā sagatavota,
pamatojoties uz publiski pieejamiem LM iesniegtajiem un
apkopotajiem sociālo pakalpojumu sniedzēju ikgadējiem darbības
pārskatiem, ZPR administrēto sociālās jomas projektu īstenošanas
laikā veiktajām darbībām un iegūtajiem novērojumiem.
Saskaņā ar SPSPL 11.panta 8.punktu, viens no pašvaldības sociālā
dienesta uzdevumiem ir veikt sociālās vides izpēti, noteikt
problēmas, kā arī piedalīties pašvaldības plānošanas dokumentu
izstrādē. Lai iesaistītu pašvaldības sociālo jautājumu risināšanā
reģionā darbu turpina sociālo pakalpojumu attīstības darba grupa,
kurā pārstāvēti visi reģiona sociālie dienesti.
Līdz šim privātā un nevalstiskā sektora iesaiste sociālā jomā
kopumā ir diezgan vāji attīstīta, un joprojām ir pašvaldības, kurās
nevalstiskās organizācijas nesniedz prasībām atbilstošus un SPSR
reģistrētus sociālos pakalpojumus. Tāpēc vēl aizvien reģionā
nozīmīgākais sociālo pakalpojumu sniedzējs ir pašvaldības sociālais
dienests un tā struktūrvienības.
1.1. PAŠVALDĪBU SOCIĀLO DIENESTU DARBĪBA UN SOCIĀLĀ DARBA
SPECIĀLISTI
Zemgales plānošanas reģiona visās (22) pašvaldībās ir izveidotas
un darbojas pašvaldības iestādes – sociālie dienesti, kas savā
teritorijā deklarētajiem pašvaldības iedzīvotājiem organizē un
sniedz sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību, kā arī
administrē sociālajiem pakalpojumiem un sociālajai palīdzībai
novirzītos pašvaldības budžeta līdzekļus.
Saskaņā ar SPSPL sociālā darba speciālists ir persona, kurai ir
SPSPL noteiktā izglītība un kura veic sociālā darbinieka,
karitatīvā sociālā darbinieka, sociālā aprūpētāja, sociālā
rehabilitētāja vai sociālās palīdzības organizatora profesionālos
pienākumus.
Atbilstoši SPSPL 10.panta 1.punktam, lai nodrošinātu iedzīvotāju
vajadzību profesionālu izvērtēšanu un kvalitatīvu sociālo
pakalpojumu un sociālās palīdzības sniegšanu, katrā pašvaldībā (tās
sociālā dienestā) jābūt vismaz vienam sociālā darba speciālistam uz
katriem tūkstošs iedzīvotājiem. Vērtējot statistikas datus par
sociālā darba speciālistu skaitu reģiona pašvaldību sociālajos
dienestos, redzama pozitīva tendence. Salīdzinot ar 2010. gadu, kad
vidēji reģionā uz 1000 iedzīvotājiem bija 0,5 sociālā darba
speciālisti, 2019.gadā šis rādītājs ir pieaudzis līdz 1,1 sociālā
darba speciālistam uz 1000 iedzīvotājiem, kas faktiski nedaudz
pārsniedz likumā noteikto minimumu. Tomēr, skatot datus pašvaldību
griezumā, redzams, ka situācija ir ļoti dažāda. Par spīti
pozitīvajām tendencēm daļā Zemgales reģiona pašvaldību sociālā
darba speciālistu skaits ir nepietiekams. Vislielākā slodze uz
vienu sociālā darba speciālistu ir Salas novadā, kur ir 0,6 sociālā
darba speciālisti uz 1000 iedzīvotājiem. Tāpat nepietiekams sociālā
darba speciālistu skaits ir abās lielākajās pilsētās un 6 novados,
kur ir tikai 0,8 (Jelgavā - 0,77 un Jēkabpilī - 0,81, Iecavas,
Ozolnieku, Vecumnieku novados) un 0,9 (Kokneses, Neretas un
Tērvetes novados) sociālā darba speciālisti uz 1000 iedzīvotājiem.
Savukārt 11 reģiona pašvaldībās sociālā darba speciālistu skaits ir
vienāds vai vairāk kā viens speciālists uz 1000 iedzīvotājiem,
novados vidēji sasniedzot rādītāju 1,2. Skatoties pa pašvaldībām,
situācija ir krasi atšķirīga. Rādītājs variē no 2,3 Dobeles novadā,
1,8 Jēkabpils novadā un 1,5 Krustpils novados, līdz jau minētajam
0,6 Salas novadā.
Papildus tam, redzams, ka sociālā darba speciālistu skaits
pašvaldībā un tās sociālajā dienestā 2019.gadā abās lielajās
pilsētās bija vienāds (19+47=66), bet novados sociālā darba
speciālistu skaits pašvaldībās kopumā ir par 59 personām lielāks
nekā sociālos dienestos (attiecīgi 251 un 192), kas visdrīzāk
skaidrojams ar speciālistu nodarbinātību citās pašvaldību
izveidotās sociālo pakalpojumu sniegšanas vietās, piemēram, grupu
dzīvokļos, dienas aprūpes centros vai SAC.
Saskaņā ar SPSPL par institūcijas, kas sniedz sociālos
pakalpojumus, vadītāju var būt persona, kurai ir otrā līmeņa
profesionālā augstākā vai akadēmiskā augstākā izglītība. Vērtējot
sociālā dienesta vadītāju izglītības līmeni, redzamas pozitīvas
tendences, jo 2010. gadā 59% sociālo dienestu vadītāju bija ar otrā
līmeņa profesionālo augstāko vai akadēmisko izglītību sociālajā
darbā vai karitatīvajā sociālajā darbā, bet 2019.gadā ar šādu
izglītības līmeni bija 68% sociālo dienestu vadītāju. Pārējās 7
pašvaldībās sociālo dienestu vadītājiem bija atbilstoša izglītība,
bet tā bija citā profesijā.
Sociālajos dienestos nodarbinātajiem un pārējo sociālo
pakalpojumu sniegšanā iesaistītajiem sociālā darba speciālistiem
prasības attiecībā uz izglītību ir atšķirīgas. Piemēram, tiesības
veikt sociālo darbu ir personām, kas ieguvušas otrā līmeņa
profesionālo augstāko vai akadēmisko izglītību sociālajā darbā vai
karitatīvajā sociālajā darbā. Savukārt sociālajiem aprūpētājiem,
sociālajiem rehabilitētājiem un sociālās palīdzības organizatoriem
ir jābūt pirmā līmeņa profesionālajai augstākajai izglītībai
sociālās aprūpes, sociālās rehabilitācijas vai sociālās palīdzības
sniegšanas jomā vai profesionālajai vidējai izglītībai sociālās
aprūpes jomā (pēc tādas profesionālās vidusskolas vai citas
izglītības iestādes beigšanas, kura īsteno profesionālās vidējās
izglītības programmas). Arī vērtējot sociālos dienestos strādājošo
sociālā darba speciālistu izglītības līmeni, vērojama pozitīva
virzība, jo periodā no 2017.gada līdz 2019.gadam par 3% reģionā ir
pieaudzis sociālā darba speciālistu ar augstāko izglītību skaits.
Kopā reģionā 2019.gadā no visiem sociālā darba speciālistiem
sociālajos dienestos 78% (200 no 258) bija ar augstāko izglītību,
bet 2017.gadā tādi bija 75% (191 no 253). Tomēr, saskaņā ar sociālo
dienestu sniegto informāciju, atsevišķās, tai skaitā mazākajās,
pašvaldībās ir grūti piesaistīt kvalificētus speciālistus.
Saskaņā ar SPSPL 9.panta 6.punktu pašvaldībai ir pienākums
nodrošināt pašvaldības sociālā dienesta un citu pašvaldības
izveidoto sociālo pakalpojumu sniedzēju sociālā darba speciālistiem
profesionālās kompetences pilnveidi — apmācības un supervīziju.
Vērtējot datus par sociālā dienesta vadītāja un sociālā darba
speciālistu skaitu, kam paaugstināta kvalifikācija, redzams, ka
pēdējo trīs gadu laikā (2017.-2019.) ik gadu vidēji 67% sociālā
darba speciālistu ir piedalījušies kvalifikācijas celšanas
pasākumos, kas ir atbilstoši normatīvo aktu prasībām (tas ir vismaz
16 un 24 ak.h/gadā).
Atbilstoši SPSPL noteiktajam, supervīzija ir mērķtiecīgi
organizēts konsultatīvs un izglītojošs atbalsts sociālā darba
speciālistiem viņu profesionālās kompetences un profesionālās
darbības kvalitātes pilnveidošanai. Arī attiecībā uz supervīziju
nodrošināšanu sociālā dienesta sociālā darba speciālistiem vērojama
pozitīva tendence, jo 2019.gadā supervīzijas saņēma 86% no visiem
reģiona speciālistiem, savukārt 2010.gadā tikai 68% speciālistu
bija nodrošinātas supervīzijas. Jāatzīmē, ka pēdējo 3 gadu laikā
tika veiktas izmaiņas par nodrošināmo supervīziju apjomu un
līdzšinējo 9h/gadā individuāli vai 18h/gadā grupu supervīzijas
formā sākot ar 2018.gada 1.janvāri minimālais apjoms ir noteikts
vismaz 21h/gadā (neatkarīgi no tā, vai supervīziju saņem
individuāli vai grupā, kā komanda vai kā organizācija), kas nav
redzams ikgadējos statistikas pārskatos. Tāpēc nav iespējams
secināt, vai 2019.gadā sociālā darba speciālisti saņēmuši
supervīziju normatīvajos aktos noteiktajā apjomā. Viens no
iemesliem tam, ka visiem darbiniekiem netiek nodrošināta
supervīzija, ir finanšu resursu trūkums, kas kā problēma no
sociālajiem dienestiem tiek minēta jau daudzus gadus. 2019.gadā
pašvaldībām bija pieejams finanšu atbalsts šīs problēmas
risināšanai. Taču, no kopumā 258 sociālā darba speciālistiem,
2019.gadā, neskatoties uz pieejamo atbalstu no ES fondiem, tostarp
LM īstenotā projekta ietvaros, 35 sociālā darba speciālistiem
diemžēl netika nodrošināta supervīzija nekādā formā un nekādā
apjomā. Analizējot ikgadējos statistikas pārskatos norādīto
informāciju pa pašvaldībām, redzams, ka ir divas pašvaldības, kur
diemžēl neviens sociālā darba speciālists nav saņēmis supervīziju
(Aknīstes un Ozolnieku novados - 3+9 speciālisti), divas
pašvaldības, kur supervīziju nav saņēmis vairums sociālā darba
speciālistu (Jēkabpilī – 15 no 19 speciālistiem un Rundāles novadā
– 3 no 4), kā arī 5 pašvaldības, kur vismaz 1 sociālā darba
speciālists nav saņēmis supervīziju, tai skaitā 4 sociālie
darbinieki un 1 sociālais rehabilitētājs. Tas var būt skaidrojams
gan ar nepietiekamu izpratni par supervīzijas lomu kvalitatīvu
pakalpojumu sniegšanā sociālā jomā, gan ar speciālistu personīgām
bailēm un stereotipiem par sava darba kritiku supervīziju laikā,
gan citiem ikdienas praksē sastopamiem iemesliem.
Viens no sociālo dienestu galvenajiem uzdevumiem ir saistīts ar
sociālo pakalpojumu organizēšanu un sniegšanu pašvaldībā
deklarētajiem iedzīvotājiem. Tālāk norādīta informācija par sociālo
pakalpojumu nodrošināšanu ZPR.
1.2. SOCIĀLIE PAKALPOJUMI
Saskaņā ar SPSPL ir pieci sociālo pakalpojumu veidi:
· sociālais darbs - profesionāla darbība, lai palīdzētu
personām, ģimenēm, personu grupām un sabiedrībai kopumā veicināt
vai atjaunot savu spēju sociāli funkcionēt, kā arī radīt šai
funkcionēšanai labvēlīgus apstākļus. Viens no sociālā darba
virzieniem ir psihosociālā palīdzība. Tās ietvaros saņēmējam tiek
sniegts psiholoģisks un sociāls atbalsts, lai palīdzētu indivīdam
un ģimenei risināt starppersonu un sociālās vides problēmas.
Sociālā darba mērķis ir palīdzēt personai, ģimenei un personu
grupai noteikt, atrisināt vai mazināt sociālās problēmas, attīstot
pašas personas resursus un iesaistot atbalsta sistēmas;
· karitatīvais sociālais darbs - sociālajam darbam analogs
darbs, kura mērķis ir palīdzēt personām, ģimenēm, grupām vai
sabiedrībai kopumā atgūt spēju sociāli un garīgi funkcionēt;
· sociālā aprūpe - pasākumu kopums, kas vērsts uz to personu
pamatvajadzību apmierināšanu, kurām ir objektīvas grūtības aprūpēt
sevi vecuma vai funkcionālo traucējumu dēļ, un ietver sevī
pakalpojumus personas dzīvesvietā un ilgstošas sociālās aprūpes
institūcijās. Sociālās aprūpes pakalpojumi personas dzīvesvietā ir
tuvināti ģimenes videi (aprūpe mājās, pakalpojumi dienas aprūpes
centrā, servisa dzīvoklī, grupu mājā (dzīvoklī) u.c.). Sociālās
aprūpes pakalpojumu sniegšanas mērķis ir nodrošināt dzīves
kvalitātes nepazemināšanos personai, kura vecuma vai funkcionālo
traucējumu dēļ to nevar nodrošināt pati saviem spēkiem;
· sociālā rehabilitācija - pasākumu kopums, kas vērsts uz
sociālās funkcionēšanas spēju atjaunošanu vai uzlabošanu, lai
nodrošinātu sociālā statusa atgūšanu un iekļaušanos sabiedrībā, un
ietver sevī pakalpojumus personas dzīvesvietā un/vai sociālās
aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā. Sociālās
rehabilitācijas pakalpojumi personas dzīvesvietā iekļauj
individuālu sociālo darbu ar personu vai ģimeni, pakalpojumus
specializētajās darbnīcās, krīzes centros, dienas aprūpes centros
u.c. Pastāv tāds sociālās rehabilitācijas virziens kā psihosociāla
rehabilitācija, kuras ietvaros personai un tās ģimenei tiek
nodrošināts atbalsts psihosociālo problēmu risināšanā. Sociālās
rehabilitācijas pakalpojumu sniegšanas mērķis ir novērst vai
mazināt invaliditātes, darbnespējas, brīvības atņemšanas soda
izciešanas, atkarības vai vardarbības un citu faktoru izraisītās
negatīvās sociālās sekas personas dzīvē;
· profesionālā rehabilitācija - pasākumu kopums, kas pēc
individualizētas funkcionālo traucējumu izvērtēšanas un
profesionālās piemērotības noteikšanas personām darbspējīgā vecumā
nodrošina jaunas profesijas, profesionālo zināšanu vai prasmju
apguvi vai atjaunošanu, tai skaitā profesionālās izglītības
programmu apgūšanu pamata un vidējās izglītības pakāpē un
multidisciplinārus pakalpojumus integrācijai darba tirgū.
Sociālo darbu un karitatīvu sociālo darbu nodrošina sociālie
darbinieki, kas visvairāk ir nodarbināti pašvaldību sociālajos
dienestos, kuri ir noteikti par sociālā darba pakalpojuma
sniegšanas galveno vietu. Sociālajiem dienestiem kā pakalpojumu
sniedzējiem ir atbilstoši izvirzītas minimālās prasības 13.06.2017.
MK noteikumos Nr.338. Tomēr, atbilstoši MK noteiktajām prasībām
sociālo pakalpojumu sniedzējiem, arī citās sociālo pakalpojumu
sniegšanas vietās, piemēram, dienas aprūpes centros (turpmāk –
DAC), grupu dzīvokļos, specializētās darbnīcās, patversmēs, krīzes
centros, sociālās rehabilitācijas centros dažādām mērķa grupām,
pusceļa mājās, kā arī atelpas brīža un SAC pakalpojumu sniegšanā ir
iesaistīti sociālie darbinieki, tostarp tie var būt arī karitatīvie
sociālie darbinieki. Līdz ar to arī šajās pakalpojumu sniegšanas
vietās tiek nodrošināts sociālais darbs.
Sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumi tiek
sniegti personas dzīvesvietā (nodrošinot aprūpi un/vai
rehabilitāciju dzīvesvietā (piemēram, aprūpi mājās), dienas aprūpes
un sociālās rehabilitācijas institūcijās, grupu dzīvokļos (grupu
mājās), servisa dzīvokļos, naktspatversmēs vai patversmēs un citur)
vai SAC.
Savukārt profesionālo rehabilitāciju nodrošina sociālo
pakalpojumu sniedzējs, kas sociālo pakalpojumu sniegšanas jomā
valstij noteikto pienākumu un valsts budžeta ietvaros sniedz
profesionālo rehabilitāciju – Sociālās integrācijas valsts
aģentūra, kuras atrašanās vieta ir Jūrmalā. ZPR teritorijā nav
izvietots šis profesionālās rehabilitācijas pakalpojumu sniedzējs.
ZPR pašvaldību iedzīvotāji profesionālo rehabilitāciju var saņemt
vispārējā kārtībā, vēršoties tieši pie minētā pakalpojuma
sniedzēja.
Jāatzīmē, ka sociālo pakalpojumu jomā, jo īpaši sociālās aprūpes
sniegšanā, Latvija jau pietiekami sen (no divtūkstošo gadu sākuma)
virzās no sociālo pakalpojumu sniegšanas SAC, kas Eiropā un pasaulē
atzīta par cilvēka pamattiesības ierobežojošu pakalpojumu
sniegšanas vietu, uz sociālo pakalpojumu nodrošināšanu dzīvesvietā.
Piemēram, lai personām ar garīga rakstura traucējumiem (turpmāk –
GRT[footnoteRef:3]) aizvietotu sociālos pakalpojumus SAC ar
pakalpojumiem dzīvesvietā, saskaņā ar SPSPL 13.pantu valsts
piedalās personām ar GRT paredzēto dienas centru finansēšanā, tai
skaitā DAC izveidošanas un uzturēšanas izdevumi tiek finansēti no
valsts budžeta: centru izveidošanas gadā — 80 procentu, darbības
pirmajā gadā — 60 procentu, otrajā gadā — 40 procentu, trešajā gadā
— 20 procentu apmērā. Līdzīgi SPSPL nosaka, ka valsts piedalās
personām ar GRT paredzēto grupu māju (dzīvokļu) un pusceļa māju
izveidošanas un aprīkošanas finansēšanā to izveidošanas gadā 50
procentu apmērā, tai skaitā piedalās ar uzturēšanos grupu mājā
(dzīvoklī) saistīto izdevumu finansēšanā 50 procentu apmērā no
vienai personai paredzētajām SAC uzturēšanas izmaksām tām personām
ar GRT, kuras atgriežas no SAC. Vēl vairāk - sociālās jomas
galvenajā likumā (SPSPL) jau daudzus gadus ir noteikts, ka valsts,
atbilstoši gadskārtējā valsts budžeta likumā piešķirtajām
apropriācijām, atbalsta un finansē citas programmas jaunu sociālo
pakalpojumu veidu attīstīšanai pašvaldībās. [3: Saskaņā ar SPSPL
1.panta 30.punktu garīga rakstura traucējums ir psihiska saslimšana
vai garīgās attīstības traucējums, kas ierobežo personas spējas
strādāt un aprūpēt sevi, kā arī apgrūtina tās iekļaušanos
sabiedrībā un kas noteikts atbilstoši spēkā esošajai Starptautiskās
statistiskās slimību un veselības problēmu klasifikācijas (SSK)
redakcijai]
Iepriekšējos finanšu plānošanas periodos Latvija saņēmusi arī
Eiropas finansiālu atbalstu SAC alternatīvu sociālo pakalpojumu
izveidei. Diemžēl izvēlētie risinājumi nav devuši nozīmīgu
ieguldījumu šo pārmaiņu īstenošanā un atvēlēto līdzekļu apjoms ir
bijis salīdzinoši zems. Vienlaicīgi, kā visā pasaulē, arī Latvijā
bija vērojama pretošanās pārmaiņu procesiem, tai skaitā sociālā
jomā, un situāciju ietekmēja vēsturiski iesakņojušies sabiedrībā
valdošie stereotipi par piemērotāko aprūpes formu personām ar
dažādiem traucējumiem – aprūpe institūcijā jeb SAC. Visdrīzāk tieši
tāpēc līdz šim virzība uz sociālo pakalpojumu sniegšanu dzīvesvietā
bijusi salīdzinoši lēna.
Atbilstoši SPSPL 9.panta 1.punktā noteiktajam, pašvaldībai,
kuras teritorijā ir deklarētā personas dzīvesvieta, ir pienākums
nodrošināt personai iespēju saņemt tās vajadzībām atbilstošus
sociālos pakalpojumus. Pašvaldības var izveidot nepieciešamos
sociālo pakalpojumu sniedzējus, tādējādi nodrošinot sociālos
pakalpojumus saviem iedzīvotājiem vai saskaņā ar SPSPL 9.panta
4.punktu slēgt līgumus ar citiem sociālo pakalpojumu sniedzējiem
savā teritorijā vai ar citām pašvaldībām jeb pirkt sociālo
pakalpojumu sniegšanu, ja attiecīgās sociālo pakalpojumu sniegšanas
vietas nav izveidotas. Tātad sociālo pakalpojumu organizēšana
saprotama plašāk, ne tikai kā sociālo pakalpojumu sniegšana
pašvaldības teritorijā. Galvenais kritērijs ir sociālā pakalpojuma
atbilstība personas vajadzībām, kas attiecināms arī uz sociālā
pakalpojuma sniegšanas vietu.
Saskaņā ar LM apkopoto pašvaldību iesniegto informāciju
2019.gadā ZPR pašvaldībās tika nodrošināti 63 sociālo pakalpojumu
sniedzēju dažādi sociālie pakalpojumi 3139 personām (955 bērniem un
2184 pilngadīgajiem iedzīvotājiem) par kopējo summu 4,71milj.Eur.
Savukārt pirkti tika 143 sociālo pakalpojumu sniedzēju dažādi
sociālie pakalpojumi 1246 personām (tai skaitā 150 bērniem),
pašvaldībām kopumā izlietojot 2.46milj.Eur. Kā nodrošināto, tā
pirkto sociālo pakalpojumu sniedzēju skaits pēdējo trīs gadu laikā
ir nedaudz palielinājies (attiecīgi par 9 un 18 pakalpojumu
sniedzējiem). Atšķirīga situācija vērojama attiecībā uz pakalpojumu
saņēmēju skaitu, kas ir mainījies pretējos virzienos: pašvaldības
nodrošināto sociālo pakalpojumu saņēmēju skaits šajā laikā ir
samazinājies par 879 personām (no 4018 līdz 3139), kas bija
aptuveni piektā daļa no visiem saņēmējiem, bet pirkto sociālo
pakalpojumu saņēmēju skaits – palielinājies par aptuveni piekto
daļu - par 226 personām (no 1020 līdz 1246). Arī izlietoto līdzekļu
apjoms nodrošinātajiem sociālajiem pakalpojumiem samazinājās (gan
tikai par 8,3%), bet pirktajiem - pieauga (par 25,8%).
Laikā no 2017.gada līdz 2019.gadam sociālos pakalpojumus
nodrošināja 20 pašvaldības, bet (ja neskaita tos pakalpojumus, ko
nodrošināja sociālie dienesti) nenodrošināja 2 – Auces un Salas
novadu pašvaldības, kam pēdējā gadā pievienojās arī Rundāles
novads. Savukārt, ja analizē pirkto sociālo pakalpojumu izdevumus,
tad konstatējams, ka sociālos pakalpojumus pirka visas 22
pašvaldības.
Jāatzīmē, ka pašvaldības sociālos pakalpojumus var pirkt 5
veidos[footnoteRef:4]: no citas pašvaldības, no nevalstiskām
organizācijā (turpmāk – NVO) savas pašvaldības teritorijā, no NVO
ārpus savas pašvaldības teritorijas, no privātpersonām savas
pašvaldības teritorijā un no privātpersonām ārpus savas pašvaldības
teritorijas. Visvairāk tika pirkti pakalpojumi no citu pašvaldību
pakalpojumu sniedzējiem – 99. Tam sekoja pakalpojumu pirkšana no
pakalpojumu sniedzējiem, kas ir NVO ārpus savas pašvaldības
teritorijas – 25. Deviņos gadījumos pašvaldības atbalstīja
pakalpojumu sniedzējus, kas ir privātpersonas tās teritorijā
(uzņēmējus), četros gadījumos – privātpersonas ārpus savas
pašvaldības teritorijas, bet sešos gadījumos NVO savas pašvaldības
teritorijā, tādējādi atbalstot arī vietējās sabiedrības iniciatīvas
un veicinot līdzdalību sociālo pakalpojumu nodrošināšanā. [4:
Saskaņā ar Valsts statistikas pārskatu kopsavilkumā “Pārskati par
sociālajiem pakalpojumiem un sociālo palīdzību pašvaldībā”
definēto]
Visvairāk līdzekļu sociālo pakalpojumu nodrošināšanai izlietoja
Bauskas novads – 820215Eur, kam seko Jelgavas pilsēta (750022Eur),
kā arī Dobeles un Jelgavas novadi (attiecīgi 675132Eur un
601769Eur). Tomēr vislielākais pakalpojumu saņēmēju skaits
2019.gadā bija Jaunjelgavas novadā (694), tad Jelgavas pilsētā
(502) un Iecavas novadā (366). Saskaņā ar LM apkopoto gada
pārskatos iekļauto informāciju, vismazāk finanšu – 540Eur
pakalpojumu nodrošināšanā izlietoti Aizkraukles novadā, sniedzot
pakalpojumu 1 personai. Savukārt pakalpojumu pirkšanai visvairāk ir
izlietojusi Jelgavas pilsēta – 825552Eur, gandrīz uz pusi mazāk -
Jēkabpils pilsēta (432202Eur), kam seko Dobeles un Jelgavas novadi
(199388Eur un 152896Eur). Vismazākie izdevumi, pērkot sociālos
pakalpojumus, 2019.gadā bijuši Krustpils novadam – 11284Eur.
Saņēmēju skaita ziņā visvairāk iedzīvotāju šādi sasniedza Jelgavas
pilsēta (413 personas), kam sekoja Jēkabpils pilsēta (171) un tad
ar līdzīgu pakalpojumu saņēmēju skaitu 3 pašvaldības – Jelgavas,
Aizkraukles un Bauskas novadi ar attiecīgi 89, 85 un 82 personām.
Vismazākais pirkto sociālo pakalpojumu saņēmēju skaits bija
Tērvetes novadā - 3 personas.
Latvijā vēl aizvien netiek apkopota informācija par izdevumiem
sadalījumā pa iepriekš minētajiem un SPSPL noteiktajiem 5 sociālo
pakalpojumu veidiem[footnoteRef:5], bet ir pieejami dati par
izdevumiem pa sociālo pakalpojumu sniegšanas vietām vai dažādiem
pakalpojumu sniedzējiem. Ikgadējos LM iesniedzamajos statistikas
pārskatos ir izdalīts pakalpojumu saņēmēju skaits un izlietotie
līdzekļi sociāliem pakalpojumiem SAC, dienas aprūpes centros, grupu
dzīvokļos, specializētās darbnīcās, patversmēs, krīzes centros,
servisa dzīvokļos, pusceļa mājās, aprūpei mājās un pārējiem
pašvaldību sociāliem pakalpojumiem. Turklāt dienas aprūpes centri
ietver vismaz sešus dažādus variantus – 1) DAC personām ar GRT, 2)
DAC personām ar fiziska rakstura traucējumiem, 3) DAC bērniem ar
invaliditāti, 4) DAC bērniem no trūcīgām ģimenēm un ģimenēm, kurās
ir bērna attīstībai nelabvēlīgi apstākļi, 5) DAC pensijas vecuma
personām un 6) pārējos DAC. [5: sociālā darba, karitatīvā sociālā
darba, sociālās aprūpes, sociālās rehabilitācijas un profesionālās
rehabilitācijas pakalpojumi]
Analizējot izlietotos līdzekļus pa sociālo pakalpojumu
sniegšanas vietām, redzams, ka no visiem sociālajiem pakalpojumiem
izlietotajiem līdzekļiem (2019.gadā ZPR tie bija 7,17milj.Eur)
66,9% tika izlietoti pakalpojumu sniegšanai SAC. 2019.gadā tie bija
4,79milj.Eur, kopumā nodrošinot sociālos pakalpojumus 1175
personām, kas aptvēra tikai 26,63% no visiem pakalpojumu
saņēmējiem.
Detalizēti izpētot informāciju pa pašvaldībām, redzams, ka ir
dažas pašvaldības, kurās sociālo pakalpojumu sniegšanai SAC
izlietoto līdzekļu apjoms ir ļoti tuvu 100% - 8 pašvaldībās tas
pārsniedzot 90% un vēl 4 - pārsniedzot 80% izdevumu, bet saņēmēju
skaits ir kardināli atšķirīgs. Tas svārstās no 11,64% (izmaksas
98,14%) līdz 89,36% saņēmēju, kam izlietoti 95,12% sociāliem
pakalpojumiem novirzīto finanšu līdzekļu. Vismazākais izdevumu
apjoms sociālajiem pakalpojumiem SAC bija Jaunjelgavas un Iecavas
novados, atbilstoši 11,74% un 16,65%. Vienlaicīgi šajās pašvaldībās
arī bija vismazākais sociālo pakalpojumu saņēmēju skaits SAC (1,67%
un 2,14% no visiem sociālo pakalpojumu saņēmējiem), kas ietekmēja
un samazināja arī vidējo rādītāju ZPR. Kopumā 2019.gadā 26,63%
personu saņēma pakalpojumus SAC jeb institucionālā aprūpē, kas ir
vairāk nekā ceturtā daļa visu sociālo pakalpojumu saņēmēju.
No minētā jāsecina, ka diemžēl vēl aizvien gan Latvijā, gan ZPR,
gan lielākajā daļā tā teritorijā esošajās pašvaldībās izdevumu
sadaļā dominē izmaksas par pakalpojumu sniegšanu SAC jeb
institūcijās. Šos pakalpojumus nodrošina visas reģiona pašvaldības.
Tās pašvaldības, kuru teritorijā neatrodas SAC, šo pakalpojumu
sniegšanu saviem iedzīvotājiem pērk no citām pašvaldībām. Tāpēc
aprūpes pakalpojumi pilngadīgām personām, tai skaitā senioriem, un
bērniem bieži tiek sniegti tieši SAC. Tālāk informācija par ZPR
teritorijā esošajiem SAC, tajos esošajiem pakalpojumu saņēmējiem un
izlietotajiem līdzekļiem.
1.2.1. SOCIĀLIE PAKALPOJUMI SAC
2019.gada nogalē Zemgales reģionā sociālos pakalpojumus bērniem
sniedza 6 SAC (turpmāk - BSAC). Saskaņā ar ZPR pieprasīto un BSAC
iesniegto informāciju sociālos pakalpojumus (sociālo darbu, sociālo
aprūpi un sociālo rehabilitāciju) šajos BSAC faktiski saņēma 126
bērni. Tāpat kā līdz šim, vairums bērnu BSAC bija pusaudžu vecumā
no 13-17.gadiem, bet diemžēl arī diezgan daudz mazāki 7-12 gadus
veci bērni un aptuveni sestā daļa bērnu bija vecumā no dzimšanas
līdz laikam, kad jāsāk iet skolā.
Savukārt sociālos pakalpojumus pilngadīgiem iedzīvotājiem
sniedza pašvaldību un citu organizāciju izveidoti un finansēti 12
SAC (turpmāk – PSAC). 2019.gada 31.decembrī pakalpojumus PSAC
saņēma 1291 persona, no kurām 39% bija vīrieši un 61% sievietes.
Lielākā daļa pakalpojumu saņēmēju bija vecumā no 70-90 gadiem, 154
- vecāki par 90 gadiem, nedaudz vairāk - 173 personas bija 62-69
gadu vecumā un pārējie (165) vecumā no 18-61 gadam. Tikai vienā
PSAC visi pakalpojumu saņēmēji bija vecāki par 62 gadiem. Vērtējot
pakalpojuma saņēmējus no materiālās nodrošinātības skatupunkta,
vairums PSAC pakalpojumu saņēmēju - 848 (66%) bija vecuma pensijas
saņēmēji, daļa (61 persona) saņēma valsts sociālā nodrošinājuma
pabalstu un daļa (360 personas) - pensiju saistībā ar noteikto I
vai II grupas invaliditāti. Šie statistikas dati ir ļoti mainīgi,
tāpat kā iestājušos un izstājušos pakalpojumu saņēmēju skaita
izmaiņas gada laikā.
No kopumā 715 jaunajiem 2019.gada laikā PSAC uzņemtajiem sociālo
pakalpojumu saņēmējiem gandrīz 78,5% (561 persona) iestājās PSAC
tieši no personīgās dzīvesvietas – no mājām. Vēl daļa uzsāka
pakalpojumu saņemšanu uzreiz pēc pakalpojumiem psihiatriskās
ārstniecības iestādē vai citās ārstniecības iestādēs, atbilstoši 21
un 104 personas, kā arī 29 personas pārcēlušās no cita SAC jeb
institūcijas. Analizējot izstāšanās jeb pakalpojumu pārtraukšanas
PSAC iemeslus, konstatējams, ka no visiem pakalpojumu saņēmējiem,
kam 2019.gada laikā pārtraukta pakalpojuma sniegšana PSAC (634
personas), nospiedošais vairākums - 514 personas (81,5%) bija
mirušas, bet 3 tika izrakstītas par sistemātiskas iekšējās kārtības
noteikumu neievērošanu. Kā, iespējams, pozitīvs rezultāts jāatzīmē,
ka daļa personu (67) atgriezās savā dzīvesvietā – mājās (ģimenē),
bet diemžēl tikai nelielai daļai no tiem – 10 personām tika
nodrošināti citi sociālie pakalpojumi dzīvesvietā. Vienlaicīgi
redzams, ka 25 personas vienkārši pārcēlās uz citiem SAC un vienai
personai tika nodrošināti pakalpojumi psihiatriskās ārstniecības
iestādē, bet vēl 24 personām cits iemesls.
Papildus tam, ir iespējams analizēt vēl vairākus aspektus
saistībā ar pakalpojumu sniegšanu PSAC. Piemēram, statistikas
pārskatos sniegtā informācija liecina, ka, lai arī 2019.gadā
plānotais vietu skaits PSAC bija 1275 vietas, faktiski dzīvojošo
personu skaits bija par 16 personām lielāks. Neskatoties uz
Latvijas kopējo virzību uz pakalpojumu sniegšanu dzīvesvietā, vietu
skaitu ZPR astoņos PSAC 2020.gadā bija plānots vēl palielināt -
līdz kopējam skaitam - 1318 vietām. 2 PSAC plānoja saglabāt esošo
vietu skaitu un 2 minimāli (katrs par 3 vietām) samazināt to.
Tāpat redzams, ka 2019.gadā faktiskie ZPR teritorijā esošo PSAC
ieņēmumi bija 8,82milj.Eur, ko veidoja gan valsts budžeta (1546Eur)
un pašvaldību iemaksas 3,44milj,Eur apjomā, gan apgādnieku iemaksas
(1,41milj,Eur), gan pašu pakalpojumu saņēmēju līdzmaksājumi
(piemēram, iemaksas no pensijas) - 3,74milj.Eur. Ieņēmumus nelielā
apjomā veidoja arī valsts budžeta dotācija pašvaldībām par
personām, kas ievietotas PSAC līdz 01.01.1998. (119 070Eur) un
institūcijas ieņēmumi, tai skaitā no saimnieciskās darbības
(atbilstoši 17091Eur un 95639Eur). Tikmēr faktiskie izdevumi bija
mazāki – PSAC vajadzībām izlietoto līdzekļu kopapjoms bija
8,49milj.Eur un kapitāliem izdevumiem vēl 107235Eur, par šo naudu
iegādājoties nepieciešamos pamatlīdzekļus. Protams, ka PSAC
izdevumu klāsts ir gana plašs - ēdināšanai (1,46milj.Eur), zāļu un
mīkstā inventāra iegādei (attiecīgi 185031Eur un 41361Eur),
kārtējiem remontiem un iestādes uzturēšanai nepieciešamiem
materiāliem (125457Eur), sanitāri higiēniskai apkopšanai
nepieciešamiem materiāliem (210928Eur), mācību līdzekļu, mācību
materiālu un periodikas iegādei (814Eur un 2122Eur), kā arī biroja
precēm un inventāram (119169Eur), darbinieku atalgojumam
(3,93milj.Eur), obligātajām sociālajām iemaksām un kompensācijām
(1,18milj.Eur), komunālajiem pakalpojumiem (435044Eur), kurināmā un
enerģētisko materiālu iegādei (217859Eur), remontdarbu un iestādes
uzturēšanas pakalpojumiem (59545Eur), citiem ar iestādes darbības
administrēšanu saistītiem izdevumiem un pārējām vajadzībām
(526747Eur).
Atbilstoši statistikas pārskatos iekļautajai informācijai un
veiktajiem matemātiskajiem aprēķiniem, ZPR teritorijā esošajos PSAC
2019.gadā uz vienu personu mēnesī vidēji izlietoti 592,71Eur, kas
bija nepilni 20Eur/dienā. No tā pakalpojumu saņēmēju ēdināšanai
šajā gadā tika izlietoti vidēji 2,87Eur/dienā. Lai arī zāļu iegādei
vidēji izlietoti nepilni 0,5Eur/dienā uz vienu personu, mēnesī šie
izdevumi veido jau aptuveni 15Eur. No vidēji mēnesī uz vienu
personu izlietoto līdzekļu apjoma 2,5% (14,83Eur) PSAC tērē, lai
iegādātos sanitāri higiēniskai apkopšanai nepieciešamos materiālus,
bet mīkstā inventāra iegādei - 2,79Eur/mēnesī. Salīdzinot
izlietotos līdzekļus uz vienu personu mēnesī starp visiem 12 PSAC,
redzams, ka 2019.gadā visvairāk pakalpojumi maksāja Jelgavas novada
Sociālās aprūpes un rehabilitācijas centrā " Staļģene" (nedaudz
vairāk kā 900Eur/mēnesī), bet vismazāk - SIA “Viesītes veselības un
sociālās aprūpes centrs” (nedaudz vairāk kā 400Eur/mēnesī).
Ikdienas līdzekļu izlietojumā vismazākā summa ēdināšanai bija
1.66Eur/dienā Jelgavas novada sociālās aprūpes un rehabilitācijas
centrā "Kalnciems", bet vislielākā summa – 5,62Eur/dienā ēdināšanai
tika atvēlēta Sociālās aprūpes centrā "Tērvete".
Analizējot pieejamo informāciju par PSAC pakalpojumu saņēmējiem
pieejamām telpām, var redzēt, ka kopumā 1291 personai 2019.gadā
bija iespēja dzīvot 579 dzīvojamās istabās – guļamtelpās. Tomēr
jāatzīmē, ka vēl aizvien PSAC personām ir jādzīvo kopā ar vairākiem
citiem cilvēkiem, tostarp 19 gadījumos guļamtelpa ir kopīga piecām
personām, 32 gadījumos - istabas ir četrvietīgas un 89 gadījumos -
trīsvietīgas. Nedaudz labāka situācija ir tiem 732 pakalpojumu
saņēmējiem, kuri dzīvo divvietīgās istabās (366 gadījumos), un
vislabākā situācija ir tām personām, kuras dzīvo vienvietīgās
istabās, bet tādas bija tikai 73.
Pārskatos iekļauta arī informācija par PSAC strādājošiem
darbiniekiem. 2019.gadā visos 12 PSAC bija apstiprinātas 557,35
amata vienības, kurās bija nodarbināti 594 darbinieki. No tiem 6,4%
(38 darbinieki) bija administratīvais personāls, 8,9% (53) –
veselības aprūpes speciālisti, tikai 1.5% (9) rehabilitācijas
speciālisti - ZPR PSAC kopumā tie bija 5 fizioterapeiti uz 3.2
slodzēm, pa vienam masierim un psihologam, un 2 citi speciālisti.
Vislielākais skaits darbinieku bija aprūpētāji – 268 (45%), bez
kuru ikdienas darba sociālās aprūpes pakalpojuma sniegšana PSAC nav
iedomājama. Skaita ziņa tam sekoja pārējie darbinieki 167 jeb 28%
(visdrīzāk palīgstrādnieki, sētnieki, kurinātāji, šoferi,
ēdināšanas nodrošināšanā iesaistītie utt.). Visbeidzot ar vismaz
trīs reizes mazāku skaitu 45,55 slodzēs nodarbināti bija 47 sociālā
darba speciālisti. Viņu vidū bija 17 sociālie darbinieki, 18
sociālie aprūpētāji un 12 sociālie rehabilitētāji. LM iesniegtajos
pārskatos redzams, ka ZPR bija 3 PSAC, kuros pakalpojumu sniegšanā
nebija iesaistīts neviens sociālais rehabilitētājs un 2 PSAC –
kuros nebija neviena sociālā aprūpētāja. Diemžēl nav iespējams
analizēt informāciju par PSAC vadītāja un darbinieku izglītību, jo
tā pieejama tikai apkopotā veidā nevis sadalījumā pa iestādēm.
Papildus pašvaldību apmaksātajiem pakalpojumiem BSAC un PSAC,
atsevišķām sociālās atstumtības riskam pakļautām grupām pakalpojumu
sniegšanu SAC apmaksā valsts (turpmāk - VSAC). Pakalpojumu saņēmēju
klāsts VSAC ir plašs - pilngadīgas personas ar GRT, pilngadīgas
neredzīgas personas, bērni ar GRT, bērni ar smagiem un ļoti smagiem
fiziskās attīstības traucējumiem, bāreņiem un bez vecāku gādības
palikušiem bērniem vecumā līdz diviem gadiem — uz laiku, līdz tiek
uzsākta aprūpe pie aizbildņa vai audžuģimenē, bet kopumā ne ilgāk
kā sešus mēnešus, kā arī bērni ar kombinētiem smagiem un ļoti
smagiem garīgās un fiziskās attīstības traucējumiem vecumā līdz
četriem gadiem vai bērniem ar smagiem un ļoti smagiem GRT vecumā no
četriem līdz 18 gadiem, kuriem funkcionālo traucējumu dēļ nav
iespējams nodrošināt aprūpi ģimenē, pie aizbildņa vai
audžuģimenē.
Zemgales plānošanas reģiona teritorijā atrodas 2 VSAC ar
filiālēm Jelgavas pilsētā un Iecavas, Dobeles, Jelgavas un Neretas
novados, kā arī viena līgumorganizācija (VSIA “Gintermuiža”), kurās
tiek sniegti valsts apmaksāti sociālās aprūpes un sociālās
rehabilitācijas pakalpojumi pilngadīgām personām ar GRT. Saskaņā ar
ZPR pieprasīto un VSAC iesniegto informāciju, visās piecās
minētajās abu VSAC filiālēs kopumā sociālos pakalpojumus
31.12.2019. faktiski saņēma 859 personas ar GRT un vēl 98
pakalpojumu saņēmēji bija VSIA “Gintermuiža”. ZPR teritorijā nav
VSAC filiāles, kurās tiek sniegti pakalpojumi bērniem un/vai citām
augstāk minētām sociālās atstumtības riskam pakļautām grupām.
Kartē Nr.3[footnoteRef:6] iezīmēti ZPR teritorijā 2019.gadā
esošie BSAC un VSAC. [6: Saskanā ar izvērtējuma ziņojumu par
progresu ZPR DI plāna ieviešanā līdz 31.12.2019.]
Karte Nr.3. Ilgstošas aprūpes institūciju un vietu skaits
Zemgales plānošanas reģionā 2019. gadā (Datu avots: Pakalpojumu
sniedzēju nodrošinātā informācija)
Tāpat šajā kartē redzams, ka reģionā kopš 2017.gada slēgtas 4
BSAC – Jelgavas pilsētā, Tērvetes, Salas un Iecavas novados, kas
galvenokārt bija saistīts ar sociālo pakalpojuma BSAC pieprasījuma
samazinājumu.
Kopā Zemgales plānošanas reģionā 2019.gadā darbojās 21 SAC
(6BSAC+12PSAC+3VSAC) ar kopējo faktisko pakalpojumu saņēmēju skaitu
31.12.2019. – 2374 personas. No tām 126 bija bērni sešos BSAC, 957
personas ar GRT piecās VSAC filiālēs un vienā līgumorganizācijā un
1291 pilngadīga persona PSAC, kas lielākoties bija seniori.
1.2.2. PĀRĒJIE SOCIĀLIE PAKALPOJUMI
LM apkopotā informācija par pārējiem pakalpojumiem liecina, ka
pēdējo trīs gadu laikā ir vairāki pakalpojumi, kuru sniegšana
reģionā nav uzsākta vai nodrošināta. ZPR pašvaldību iedzīvotājiem
netika sniegti un apmaksāti pakalpojumi specializētās darbnīcās,
servisa dzīvokļos un pusceļa mājās. Maznozīmīgas izmaiņas
notikušas, nodrošinot sociālos pakalpojumus personām pēc soda
izciešanas. 2019.gadā vienā reģiona pašvaldībā (Jaunjelgavas
novadā) 10 personām tika nodrošināti šādi pakalpojumi par kopējo
summu 410Eur.
Savukārt, aprūpi mājās saņēma gandrīz 1000 iedzīvotāju 21
reģiona pašvaldībā. 2017.gadā pakalpojuma saņēmēju skaits bija 936,
2018.gadā tas samazinājās līdz 787, bet 2019.gadā atkal pieauga un
bija 851. Izdevumu apjoms aprūpes pakalpojuma nodrošināšanai mājās
reģionā kopumā samazinājās no 956625Eur 2017.gadā līdz 732829Eur
(2018.g.) un 725512Eur 2019.gadā. Visvairāk aprūpi mājās 2019.gadā
sniedza Jelgavas un Jēkabpils pilsētās (attiecīgi 216 un 113
personām), bet vismazākais pakalpojumu saņēmēju skaits bija 2 un 3
(Tērvetes un Ozolnieku novados). Vienīgā pašvaldība, kur šo
pakalpojumu nesaņēma neviena persona, bija Salas novads. Tieši
novados pakalpojumu saņēmēju kopējais skaits laikā no
2017.-2019.gadam pieauga par 28 un tad par vēl 58 personām, kamēr
pilsētās tas svārstījās 2018.gadā samazinoties par 177 personām
pret 2017.gadu un tad atkal pieauga par 6 pakalpojuma saņēmējiem
2019.gadā.
Aprūpi mājās kā alternatīvu sociālās aprūpes pakalpojumam SAC
visbiežāk nodrošina tieši veciem cilvēkiem (2019.gadā ZPR - 571
personai) un pilngadīgām personām ar invaliditāti (183, tai skaitā
15 pilngadīgām personām ar GRT) un retos gadījumos arī bērniem ar
invaliditāti (ZPR – 0). Pērkot no NVO sociālās aprūpes
pakalpojumus, arī ZPR vienā pašvaldībā (Jelgavas pilsētā) 16
personām 2019.gadā tika nodrošināts drošības pogas pakalpojums. Vēl
sociālās aprūpes mājās pakalpojuma formas ietvaros 2019.gadā
personām tika apmaksātas pusdienas vai pavadoņa-asistenta
pakalpojumi.
Nākamās pakalpojumiem SAC alternatīvās sociālo pakalpojumu
sniegšanas vietas ir DAC un grupu dzīvokļi. Pakalpojumu saņēmēju
skaits DAC pēdējo trīs gadu laikā ir samazinājies no 1165 personām
2017.gadā līdz 963 personām septiņās ZPR pašvaldībās 2019.gadā. No
tiem 100 personas 2019.gadā saņēma pakalpojumus tieši DAC personām
ar GRT sešās reģiona pašvaldībās. Tomēr trīs gadu laikā pakalpojumu
saņēmēju skaits DAC personām ar GRT svārstījās, vispirms no 104
personām samazinoties līdz 92 un tad atkal pieaugot par 8.
Pakalpojumu sniegšanai DAC ik gadu kopumā izlietoti nedaudz vairāk
par 0,54milj.Eur, no tiem apmaksājot pakalpojumus arī DAC personām
ar GRT vidēji par 330tūkst.Eur/gadā. Savukārt sociālie pakalpojumi
grupu dzīvokļos Latvijā nodrošināmi tikai personām ar GRT.
2019.gadā ZPR pašvaldībās pakalpojumi grupu dzīvokļos tika
nodrošināt 39 personām, kas bija par 2 personām vairāk kā 2017. un
2018.gadā, kad skaits bija vienāds. Taču redzams, ka izdevumi
pakalpojumu apmaksai grupu dzīvokļos ik gadu pieauga no 228438Eur
2017.gadā līdz 237221Eur (2018.g) un 273483Eur 2019.gadā.
Pēdējo trīs gadu laikā maznozīmīgi (par 6 personām) ir
samazinājies personu skaits, kam sniegti patversmes pakalpojumi.
Nedaudz vairāk samazinājās to pakalpojumu saņēmēju skaits, kam bija
nepieciešami krīzes centru vai krīzes un uzticības tālruņu
pakalpojumi (no 262 līdz 232), kā arī pārējo pašvaldību sociālo
pakalpojumu saņēmēju skaits (no 1313 līdz 1032). Diemžēl izdevumu
apjoms minētajiem pakalpojumiem samazinājās tikai vienā –
patversmes pakalpojumu gadījumā (par 12904Eur), bet palielinājās
abos pārējos izdevumu laukos (par 119571Eur un 166726Eur). Sešas
pašvaldības (Bauskas, Kokneses, Neretas, Pļaviņu, Rundāles un
Vecumnieku novadi) šādus pakalpojumus nav sniegušas nevienā no
pēdējiem trim gadiem.
Ņemot vērā Latvijas ratificēto ANO[footnoteRef:7] Konvenciju par
personu ar invaliditāti tiesībām un Latvijā atbalstītās “ANO
Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošanas
pamatnostādnes 2014.-2020.gadam” (turpmāk =
pamatnostādnes)[footnoteRef:8], kā arī apstiprinātos plānus
pamatnostādņu un konvencijas īstenošanai, personas ar invaliditāti
ir būtiska sociālo pakalpojumu saņēmēju grupa visās ZPR pašvaldībās
un reģionā kopumā. Īpaši tas saistīts ar virzību un pāreju no
pakalpojumiem SAC uz pakalpojumiem dzīvesvietā. [7: Apvienoto
Nāciju organizācija] [8: Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas
par personu ar invaliditāti tiesībām īstenošanas pamatnostādnes
2014.−2020.gadam (turpmāk – pamatnostādnes) ir vidēja termiņa
politikas plānošanas dokuments. Tajā ietverti pasākumi, kuru mērķis
ir veicināt personu ar invaliditāti vienlīdzīgu iespēju un tiesību
īstenošanu]
2019.gada septembrī Zemgales plānošanas reģionā dzīvoja 2575
pilngadīgas personas ar invaliditāti, kurām bija noteikti GRT.
Tālāk tabulā redzamas pilngadīgās personas ar GRT (vecumā no 18-64
gadiem) sadalījumā pa invaliditātes grupām, dzimumiem un pēc
nodarbinātības.
Dati norāda, ka pašlaik (2019.gadā) nodarbinātas bija nedaudz
vairāk kā 17% personu ar GRT, kam bija noteikta II vai III grupas
invaliditāte. Ņemot vērā iedzīvotāju novecošanos, labāku izpratni
par personām ar invaliditāti un to tiesībām iesaistīties ikdienas
dzīvē, atbalsta pasākumiem darba meklējumos un darba vietu
pielāgošanā personām ar invaliditāti, jāatzīmē, ka ZPR
cilvēkresursu jomā ir pietiekami liels potenciāls personu ar
GRT/invaliditāti nodarbinātībā. Personu ar invaliditāti
nodarbināšana noteikti varētu atstāt pozitīvu iespaidu arī uz
nabadzības mazināšanu.
Saskaņā ar SPSPL 9.panta 7.puntu viens no pašvaldības
pienākumiem ir nodrošināt nepieciešamos sociālās aprūpes
pakalpojumus dzīvesvietā personām ar GRT, kurām pēc patstāvīgas
dzīves iemaņu apgūšanas sociālās rehabilitācijas programmas
ietvaros nav nepieciešama pakalpojumu sniegšana SAC. Te nozīmīga
loma ir gan valstī īstenotajam deinistitucionalizācijas (turpmāk -
DI) procesam, gan Eiropas Savienības fondu 2014-2020.gada
plānošanas periodā piešķirtajiem finanšu līdzekļiem, izvirzītajiem
mērķiem un nosacījumiem tā īstenošanai.
Kopš 2015.gada Zemgales plānošanas reģionā, tāpat kā pārējos
plānošanas reģionos Latvijā straujāk virzās deinstitucionalizācijas
process, kas šajā plānošanas periodā paredz palielināt
institucionālai aprūpei alternatīvu - sabiedrībā balstītu sociālo
pakalpojumu (turpmāk – SBSP) klāstu un ģimeniskai videi pietuvinātu
pakalpojumu (turpmāk – ĢVPP) pieejamību, tai skaitā izveidojot un
attīstot SBSP infrastruktūru personām tai skaitā bērniem ar
invaliditāti un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem, un
nodrošinot viņu neatkarīgu dzīvi un iekļaušanos sabiedrībā.
Jāpaskaidro, ka sociālās aprūpes pakalpojumi, ko nodrošina SAC,
ir institucionālās aprūpes pakalpojumi. Tos raksturo trīs
institucionālās aprūpes pazīmes[footnoteRef:9]: [9: Saskaņā ar
Eiropas Kopējām vadlīnijām par pāreju no institucionālās uz
sabiedrībā balstītu aprūpi]
· personas ir izolētas no plašākas sabiedrības un spiestas
dzīvot kopā;
· personām nav pietiekamas kontroles pār savu dzīvi un lēmumiem,
kas tās ietekmē;
· organizācijas (institūcijas) noteikumi ir prioritāri pār
personu individuālajām vajadzībām.
Savukārt tādi sociālie pakalpojumi, ko nodrošina ārpus SAC jeb
personas dzīvesvietā (piemēram, personas mājās, dienas centros,
grupu dzīvokļos, rehabilitācijas centros) un, kuru nodrošināšanā
nav novērojamas institucionālās aprūpes pazīmes, ir alternatīvi jeb
sabiedrībā balstīti sociālie pakalpojumi.
Jāatzīmē, ka ģimeniskai videi pietuvināti pakalpojumi ir tieši
saistīti ar vidi, kurā tos sniedz un aprūpes nodrošināšanas formu.
Saskaņā ar Eiropas Kopējām vadlīnijām par pāreju no institucionālās
uz sabiedrībā balstītu aprūpi, šāda vide paredz, ka bērnu aprūpi
nodrošina mazās grupās (piemēram, Latvijā noteikts, ka tās ir
grupas līdz 8 bērniem) un tā līdzinās autonomas ģimenes apstākļiem
ar vienu vai dažiem aprūpes speciālistiem, kas pilda vecāku
funkcijas.
Laikā līdz 2023.gada 31.decembrim ZPR īstenotā projekta “Atver
sirdi Zemgalē” (turpmāk – Projekts) ietvaros tiek īstenotas
vairākas darbības:
· izvērtētas personu ar invaliditāti un ārpusģimenes aprūpē
esošo bērnu individuālās vajadzības un izstrādāti atbalsta
plāni;
· izstrādāts detalizēts ZPR DI plāns, kurā izvērtēti esošie
pakalpojumi un noteikti nepieciešamie uzlabojumi to optimālai
attīstībai;
· izstrādāti BSAC un VSAC filiāles reorganizācijas plāni;
· sniegti sabiedrībā balstīti pakalpojumi personām ar
invaliditāti;
· apmācīti speciālisti;
· izglītota un informēta sabiedrība.
Projekta īstenošana aptver tikai dažas sociālās atstumtības
riskam pakļautās iedzīvotāju grupas (turpmāk – arī mērķa
grupas):
· pašvaldībās dzīvojošās un VSAC pakalpojumus saņemošās
pilngadīgās personas ar GRT, kam noteikta I un II grupas
invaliditāte,
· bērni ar funkcionāliem traucējumiem (turpmāk -
FT[footnoteRef:10]), kam noteikta invaliditāte, un viņu ģimenes,
[10: Funkcionāli traucējumi ietver redzes, dzirdes, GRT, kustību,
uzvedības un citus traucējumus]
· BSAC bērni.
Sākotnēji tika novērota pašvaldību (kā vadības, tā darbinieku)
pretestība DI procesam. Tas skaidrojams gan ar aizspriedumiem pret
projektā iesaistītām sociālās atstumtības riskam pakļautām
iedzīvotāju grupām, gan neskaidrībām par DI procesa virzību, gan
stereotipiem par institucionālo aprūpi kā labāko risinājumu
cilvēkiem ar invaliditāti un bērniem ārpusģimenes aprūpē, gan arī
bailēm no sabiedrības reakcijas par izmaiņām. Lielu ieguldījumu
sabiedrības attieksmes maiņā sniedza sabiedrisko mēdiju īstenotās
aktivitātes, akcijas un izveidotie raidījumi (piemēram, “DOD PIECI”
un “Aizliegtais paņēmiens”).
Visdrīzāk valdošie stereotipi un attieksme ietekmēja arī
paveikto: par vairāk kā pusgadu aizkavējās personu individuālo
vajadzību izvērtēšanas uzsākšana un, par pusotru gadu vēlāk nekā
sākotnēji plānots, tika pabeigta ZPR DI plāna izstrāde. Atsevišķām
pašvaldībām jau pēc DI plāna izstrādes radās nepieciešamība veikt
grozījumus DI plānā iekļautajos infrastruktūras risinājumos, kas
bija saistīts ar izmaiņām paredzamajā SBSP pieprasījumā vai arī
tika atrasts ekonomiski izdevīgāks alternatīvs infrastruktūras
risinājums. Piemēram, Jelgavas pilsēta, Dobeles, Neretas un Salas
novadi veikuši infrastruktūras objekta maiņu, kas balstīta uz
atkārtotu pašvaldības rīcībā esošo infrastruktūras objektu
izvērtējumu, un nosakot finanšu ziņā efektīvāko iespējamo
risinājumu.
Vienlaicīgi līdz šim bija vērojama būtiska nobīde SBSP
sniegšanai paredzētās izveidojamās un rekonstruējamās
infrastruktūras (tiek līdzfinansēta no ERAF) projektu iesniegumu
izstrādē, līgumu slēgšanā un īstenošanā. Sākotnēji pašvaldībās
pakalpojumu infrastruktūras izveide tika plānota līdz 2020. gada
beigām. Nobīde faktiski ir vidēji par 2 gadiem, kā rezultātā DI
plāna īstenošanas periodā līdz 31.12.2019. nav izveidots neviens
jauns sabiedrībā balstīts sociāls pakalpojums. Saskaņā ar
grozījumiem ZPR DI plānā, kas veikti līdz 31.12.2019., SBSP
izveides vai rekonstrukcijas projektu īstenošanas noslēgums tiek
plānots 2022.gadā. Līdz ar to DI plānā paredzēto darbību, kas
saistītas ar SBSP sniegšanu, īstenošana noslēgsies nevis 2020.gada,
bet 2023.gada beigās.
Projekta īstenošanas laikā novērots, ka ir ierobežots to
pakalpojumu sniedzēju skaits, kas atbilst MK noteikumu Nr.313
prasībām, kā rezultātā kavējas pakalpojumu piešķiršana bērniem un
pieaugušajiem ar invaliditāti arī tad, ja infrastruktūras izveide
nav nepieciešama.
Diemžēl daļa Projektā iesaistīto personu (gan pilngadīgas
personas ar GRT, gan bērnu ar FT vecāki) ir pārlieku pasīvi. Tas
kavē jau piešķirto pakalpojumu izmantošanu un pakalpojumu
piešķiršanu. Tāpat tādos gadījumos nepieciešams ieguldīt papildus
laiku un cilvēkresursus, lai personas motivētu pieteikties
pakalpojumu saņemšanai.
Pašreizējo situāciju SBSP attīstībā pozitīvi ir ietekmējusi
iespēja īstenot sociālās jomas projektu Latvijas-Lietuvas pārrobežu
programmas ietvaros, jo ir izveidots 1 jauns grupu dzīvoklis
Jaunjelgavas novadā. Sagaidāms, ka drīzumā tiks novērsta arī
infrastruktūras izveides projekta īstenošanas aizkavēšanās Dobeles
novadā, kur Latvijas-Lietuvas pārrobežu sadarbības programmas
ietvaros tiek plānota atelpas brīža pakalpojumu izveide.
Saskaņā ar 2020.gada sākumā veikto ZPR DI plāna īstenošanas
izvērtējumu, laika periodā līdz 31.12.20219. reģionā sasniegti šādi
rezultāti:
ZPR DI plāna izstrādes laikā un gatavojot izvērtējuma ziņojumu
par progresu minētā DI plāna ieviešanā līdz 31.12.2019., izveidotas
kartes (Nr.1 un Nr.2) un attēls, kas demonstrē situāciju SBSP
pieejamībai ZPR pašvaldībās. Pirmajā no kartēm redzama situācija
2017.gadā, bet otrā - 2019.gadā.
Karte Nr.1. Zemgales plānošanas reģionā pieejamie sabiedrībā
balstīti sociālie pakalpojumi un to skaits 2017. gadā (Datu avots:
Sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrs)
Karte Nr.2. Zemgales plānošanas reģionā pieejamie sabiedrībā
balstīti sociālie pakalpojumi un to skaits 2019. gadā (Datu avots:
Sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrs)
Atsevišķās pašvaldībās acīmredzams, ka viena pakalpojuma vietā,
tagad ir pieejami 2 pakalpojumi – sociālā dienestā un personas
tiešā dzīvesvietā (aprūpe mājās). SBSP iestāžu skaita izmaiņas
redzamas arī nākamā attēlā. Aprūpes mājās un sociālo pakalpojumu
sniedzēju grupu dzīvokļos un dienas centros skaits ir vienīgie, kas
pēdējo trīs gadu laikā ir palielinājušies.
Nākamā kartē tiek attēlots personu skaits sadalījumā pa mērķa
grupām, kas līdz 31.12.2019. bija saņēmušas SBSP, kuri tiek
finansēti ESF projekta “Atver sirdi Zemgalē” ietvaros.
Karte Nr.4[footnoteRef:11] Zemgales plānošanas reģionā personu
skaits, kas saņēmuši pakalpojumus sadalījumā pa mērķa grupām (Datu
avots: Projekta ietvaros apkopotā informācija) [11: ZPR DI plāna
izvērtējums]
DI plāna īstenošanas periodā līdz 31.12.2019. ar ERAF atbalstu
nav izveidots neviens jauns sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu
sniedzējs, bet tika izstrādāti iesniegumi un slēgti līgumi par
sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu infrastruktūras
izveidi.
Lai sasniegtu Projektā plānotos rezultātus attiecībā uz personu
skaitu, kas saņēmušas ESF apmaksātus pakalpojumus 2019. gadā veikta
papildus 36 bērnu ar FT izvērtēšana un 86 pilngadīgo personu ar GRT
izvērtēšana un individuālo atbalsta plānu izstrāde. Nepieciešamību
veikt papildus personu izvērtēšanu noteica fakts, ka daļa izvērtēto
personu ir atteikušās no dalības projektā vai mirušas vai bērnu ar
FT gadījumā sasnieguši 19 gadu vecumu.
Līdz 2019.gada 31.decembrim visi Projekta sadarbības partneri,
izņemot Tērvetes novadu, bija uzsākuši pakalpojumu sniegšanu mērķa
grupas personām un katra atbilstoši DI plāna stratēģiskajā daļā
paredzētajam, uzsākušas ERAF projektu īstenošanu. Vislielāko
ieguldījumu projekta rezultātu un DI plāna īstenošanā nodrošina
Jelgavas un Jēkabpils pilsētas, Vecumnieku, Bauskas, Dobeles un
Jelgavas novadi.
Nākamā attēlā redzams, ka saskaņā ar ZPR DI plāna izvērtējumā
iekļauto informāciju, Projekta un DI procesa Zemgalē ietvaros līdz
2022.gada beigām plānots izveidot 29 sociālo pakalpojumu sniegšanas
vietas personām ar GRT ar 389 vietām un 21 sociālo pakalpojumu
sniegšanas vietu bērniem ar FT un viņu ģimenēm ar vismaz 173
vietām. Tāpat ZPR pašvaldības plāno izveidot 4 ĢVPP sniegšanas
vietas priekš 52 bērniem, kad tiem būtu nepieciešama aprūpe ārpus
ģimenes - līdzšinējos BSAC.
Plānoto pakalpojumu izveide projekta ietvaros
Pēc attēlā norādīto pakalpojumu sniegšanas vietu izveides, ZPR
teritorijā jau tuvāko 3 gadu laikā tiks būtiski palielināta SBSP
pieejamība personām ar GRT un bērniem ar FT, kā arī radīta iespēja
bērniem-bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem saņemt
mūsdienīgākus sociālos pakalpojumus ģimeniskai videi pietuvinātos
apstākļos.
Atbilstoši LM mājas lapā[footnoteRef:12] pieejamai informācijai
līdz 2020.gada novembrim ar ERAF atbalstu DI procesa ieviešanas
ietvaros no plānotā ZPR teritorijā personām ar GRT ir izveidoti 3
dienas aprūpes centri Jelgavas, Ozolnieku un Rundāles novados, 1
grupu dzīvoklis un 1 specializētās darbnīcas Jelgavas novadā.
Bērniem ar FT izveidoti 2 dienas aprūpes centri Auces un Rundāles
novadā, 1 sociālās rehabilitācijas pakalpojums Ozolnieku novadā.
Savukārt ārpusģimenes aprūpē esošiem bērniem Jelgavas novadā
izveidotas 2 ģimeniskai videi pietuvinātu pakalpojumu sniegšanas
vietas. [12: https://www.lm.gov.lv/lv/aktualitates-5 ]
Jāatzīmē, ka 2016.gadā tika pabeigta “Sociālo pakalpojumu
attīstības programmas 2011.-2016.gadam Zemgales reģionā” (turpmāk –
Programma) ieviešana. Saskaņā ar noslēguma pārskatu par Sociālo
pakalpojumu attīstības programmas ieviešanu, ņemot vērā izvirzīto
uzdevumu izpildes 2016.gadā progresu, tika secināts, ka laikā no
2011.-2016.gadam ZPR:
· uzlabojusies sociālo pakalpojumu pieejamība gan lauku, gan
pilsētu teritorijās, īpaši attīstījās aprūpes mājās sniegšana;
· palielinājusies un par neatņemamu sastāvdaļu sociālo
pakalpojumu sniegšanā kļuvusi grupu darba forma;
· palielinājusies sociālo pakalpojumu fiziskā jeb vides
pieejamība – infrastruktūra ir kļuvusi sakārtotāka (izbūvēti lifti,
paceļamās platformas, uzbrauktuves un telpas tika aprīkotas ar
atbalsta rokturiem);
· uzlabojusies pakalpojumu sniedzēju mobilitāte, nepieciešamības
gadījumā sociālo pakalpojumu saņēmējiem ir pieejams transports;
· paplašinājies alternatīvo sociālo pakalpojumu klāsts;
· uzlabojusies iedzīvotāju informētība par sociālajiem
pakalpojumiem, pašvaldībām izmantojot dažādākus informācijas
aprites veidus;
· pakalpojumi tika pirkti, lai tos nodrošinātu iedzīvotājiem,
tai skaitā no tuvākajām pašvaldībām;
· attīstījusies NVO un pašvaldību sadarbība un notikusi regulāra
informācijas apmaiņa.
· visās pašvaldībās nebija pieejami augstas kvalitātes
speciālisti;
· nebija iespējams novērtēt pakalpojuma kvalitāti visās
pašvaldībās, jo arī 2016. gadā visās pašvaldībās nebija ieviesta
sociālo pakalpojumu kvalitātes noteikšanas sistēma.
Programmā plānotie uzdevumi tika izpildīti daļēji. Galvenais
iemesls, kāpēc daļa no uzdevumiem netika izpildīta vai tika
izpildīta daļēji, bija finanšu trūkums pašvaldību budžetos vai
atbilstoša finansējuma nepieejamība. Vienlaicīgi tika atzīmēts, ka
nevalstiskajam sektoram ir būtiska loma sociālo pakalpojumu
attīstīšanā un 2016.gadā ZPR tika veiksmīgi īstenota sociālo
pakalpojumu koordinācija, organizējot sanāksmes sociālās jomas
speciālistiem, finansējuma piesaistei sagatavojot un iesniedzot
jaunus sadarbības projektus un nodrošinot projekta “Atver sirdi
Zemgalē” īstenošanu. Tāpat ZPR pašvaldību un iedzīvotāju intereses
tika veiksmīgāk pārstāvētas dažādos pasākumos un nodrošināta
regulārāka informācijas aprite starp iesaistītajām pusēm.
Lai veiksmīgi pilnībā īstenotu Programmā plānotos uzdevumus, kas
netika īstenoti līdz 2016.gadam, arī turpmāk nepieciešams papildus
uzmanību pievērst finanšu resursu pieejamībai, sadarbības
veidošanas uzlabošanai ar nevalstisko sektoru, programmu un fondu
izpētei.
Otrs būtisks sociālo dienestu uzdevums ir saistīts ar sociālās
palīdzības sniegšanu, kas īpaši nozīmīgs personām, kas atzītas par
trūcīgām un mažnodrošinātām, kā arī krīzes situācijās nonākušajiem
pašvaldību iedzīvotājiem, kam trūkst līdzekļu pamatvajadzību
apmierināšanai. Tālāk apkopota informācija par sociālo palīdzību
ZPR pēdējo trīs gadu laikā.
1.3. SOCIĀLĀ PALĪDZĪBA
Sociālās palīdzības sniegšanas pamatprincipi noteikti SPSPL. Tie
paredz, ka sociālo palīdzību:
· sniedz, pamatojoties uz personas vai ģimenes materiālo resursu
– ienākumu un īpašuma – novērtējumu, individuāli paredzot arī
personas līdzdarbību;
· novērtējot personas materiālos resursus, tiek ņemti vērā
ienākumi, kas veidojas pēc nodokļu samaksas. Vienlaicīgi jāatzīmē,
ka par personas/ģimenes ienākumiem neuzskata atsevišķus valsts
noteiktos pabalstus un piemaksu pie ģimenes valsts
pabalsta[footnoteRef:13], kā arī saskaņā ar SPSPL pašvaldības
noteiktos sociālās palīdzības pabalstus. [13: Saskaņā ar SBSPL
5.panta 3.punkta 2.apkašpunktu “par ienākumiem neuzskata ģimenes
valsts pabalstu un piemaksas pie šā pabalsta, bērna invalīda
kopšanas pabalstu, pabalstu invalīdam, kuram nepieciešama kopšana,
pabalstu par asistenta izmantošanu, pabalstu transporta izdevumu
kompensēšanai invalīdam, kuram ir apgrūtināta pārvietošanās,
pabalstu ar celiakiju slimam bērnam, pabalstus bērna piedzimšanas
un personas nāves gadījumā, kā arī šajā likumā noteiktos
pašvaldības sociālās palīdzības pabalstus.”]
Piešķirto sociālās palīdzības pabalstu personai var izmaksāt
naudā vai par pabalsta summu apmaksāt preces vai pakalpojumus, kas
nepieciešami personas vai tās ģimenes locekļu pamatvajadzību
apmierināšanai. Sociālās palīdzības mantiskie un nemantiskie
pabalsti mērķēti uz personas pamatvajadzību nodrošināšanu.
Pamatvajadzības ietver nodrošinājumu ar ēdienu, apģērbu, mājokli,
veselības aprūpi un obligāto izglītību (bērniem no 5 gadu vecuma un
līdz obligātās pamatizglītības iegūšanai. Sociālās palīdzības
mērķis ir sniegt materiālu atbalstu trūcīgām, maznodrošinātām un
krīzes situācijā nonākušām ģimenēm (personām), lai nodrošinātu to
pamatvajadzības un veicinātu darbspējīgo personu līdzdarbību savas
situācijas uzlabošanā.
Analizējot rādītājus par ģimeņu skaitu reģionā, kam gada laikā
bija piešķirts trūcīgās ģimenes (personas) statuss redzams, ka
laikā no 2017.gada līdz 2019.gadam tas pakāpeniski samazinājās.
Līdzīgi samazinājās arī kopējais personu skaits šajās ģimenēs.
2017.gadā Zemgales reģionā kopā bija 4180 ģimenes (aptverot 8349
personas), kurām bija spēkā trūcīgas ģimenes (personas) statuss.
Savukārt 2019. gadā to skaits samazinājās līdz 3068 (-26,6%) ar
kopējo personu skaitu 5364 (-35,75%). Vienlaicīgi redzams, ka arī
ZPR pašvaldībās izlietoto līdzekļu apjoms materiālajam atbalstam
ģimenēm (personām), kam bija spēkā trūcīgas ģimenes statuss, kopumā
pēdējo trīs gadu laikā pakāpeniski ir samazinājies (attiecīgi
2017.gadā – 1,65 milj.Eur, 2018.g.-1,41 milj.Eur un 2019.g. –
1,19milj.Eur), kas visdrīzāk ir atbilstoši faktam par šādu ģimeņu
(personu) skaita samazinājumu.
Tikai daļēji līdzīga situācija ir vērojama jautājumā par ZPR
pašvaldību iedzīvotājiem, kam piešķirts maznodrošinātas ģimenes
(personas) statuss. Laika periodā no 2017.-2019.gadam
maznodrošināto ģimeņu skaits ir nedaudz samazinājies no 3948 līdz
3909 ģimenēm. Tomēr, ja analizē personu skaitu maznodrošinātās
ģimenēs, tad tas ir pieaudzis no 5788 līdz 5915 personām, pie kam
ar vēl nozīmīgāku pieaugumu iepriekšējā 2018.gadā līdz 6498
personām. Atbilstoši minētajām maznodrošināto ģimeņu (personu)
skaita izmaiņām, identiskas izmaiņas vērojamas arī izlietoto
līdzekļu apjomā, kas 2017.gadā bija 1,22, 2018.gadā - 1,31 un
2019.gadā - 1,03 milj.Eur. Tādējādi materiālajam atbalstam
maznodrošinātām ģimenēm (personām) līdzekļu izlietojums 2019.gadā
ir samazinājies par gandrīz 0,2 milj.Eur pret 2017.gadā izlietoto
finanšu apjomu.
Saskaņā ar SPSPL pašvaldības primāri izmaksā pabalstu garantētā
minimālā ienākuma līmeņa nodrošināšanai (GMI pabalsta) un dzīvokļa
pabalstu. Ja ir apmierināts pamatots pašvaldības iedzīvotāju
pieprasījums pēc GMI pabalsta un dzīvokļa pabalsta, pašvaldība,
izvērtējot ģimenes (personas) ienākumus, ir tiesīga no pašvaldības
pamatbudžeta izmaksāt arī citus pabalstus ģimenes (personas)
pamatvajadzību apmierināšanai.
GMI pabalstu izmaksā ģimenēm (personām), kuras atzītas par
trūcīgām. Šis pabalsts, kura apmēru nosaka valsts, nodrošina katram
ģimenes loceklim garantēto minimālo ienākumu līmeni.
2019.gadā GMI pabalstu saņēmušo ģimeņu (personu) skaits bija par
292 (604) mazāks kā 2018.gadā un par 456 (983) mazāks kā 2017.gadā.
Arī izlietoto līdzekļu apjomam GMI pabalstam bija tendence
samazināties no 574549Eur 2017.gadā līdz 386330Eur 2019.gadā, kas
bija par 188219Eur mazāk. Tomēr jāatzīmē, ka, neskatoties uz kopēju
GMI pabalsta saņēmēju skaita un izlietoto līdzekļu samazinājumu, šo
trīs gadu laikā nedaudz pieauga gan vienai personai mēnesī
izmaksātais vidējais GMI pabalsta lielums (no 36,63Eur līdz
40,13Eur/mēnesī), gan gada laikā vienai personai izmaksātā GMI
pabalsta vidējais apmērs (no 181,17Eur līdz 203,76Eur/gadā), gan
arī vidējais GMI pabalsta izmaksu vienai personai ilgums (no 4,9
līdz 5,05 mēnešiem).
Dzīvokļa pabalstu un parējos pabalstus nosaka pašvaldības
saistošajos noteikumos. Pašvaldību saistošajos noteikumos noteiktie
pārējie jeb citi pabalsti pamatvajadzību nodrošināšanai iekļauj
pabalstus ēdienam, apģērbam, veselības aprūpei un obligātajai
izglītībai, jo pabalsti mājoklim tiešā veidā ir saistīti ar
iepriekš pieminēto dzīvokļa pabalstu.
Dzīvokļa pabalstiem reģionā 2019.gadā tika izlietoti
1,30milj.Eur, kas salīdzinot ar 2017.gadu ir par 394898Eur jeb par
23,36% mazāk. Arī dzīvokļa pabalstu saņēmušo ģimeņu un tajās
dzīvojošo personu skaits samazinājās vidēji par 23,5% un 28,4%,
attiecīgi no 7694 līdz 5887 ģimenēm un no 12185 līdz 8721
personai.
Kopumā pārējiem pabalstiem ZPR pašvaldībās izlietoti 590375Eur
2019.gadā, kas ir par 158944Eur mazāk kā divus gadus iepriekš
(2017.gadā – 749319Eur). Salīdzinoši vienmērīgi samazinājās arī
pārējos pabalstus saņēmušo ģimeņu un tajās esošo personu skaits: no
5267 ģimenēm (7165 personas) 2017.gadā līdz 4304 (5740 personas)
ģimenēm 2019.gadā.
Pašvaldība, neizvērtējot ģimenes (personas) ienākumus, var
piešķirt ģimenei (personai) pabalstu krīzes situācijā. Ģimene
(persona) var nonākt krīzes situācijā katastrofas vai citu no
ģimenes (personas) gribas neatkarīgu apstākļu dēļ. Tādos gadījumos
parasti ģimene vai persona pati saviem spēkiem nespēj nodrošināt
savas pamatvajadzības un tai nepieciešama psihosociāla vai
materiāla palīdzība. Tā kā krīzes situācijas ir tās, ko nav
iespējams ieplānot, tas vienlaicīgi nozīmē, ka nav iespējams
precīzi paredzēt finanšu līdzekļu apjomu krīzes situācijās cietušo
ģimeņu (personu) materiālajam atbalstam. Pabalstus krīzes
situācijās parasti ģimenēm (personām) izmaksā bez iepriekšējas
ienākumu testēšanas.
Reģionā krīzes situācijā nonākušo ģimeņu skaits svārstījās no
1085 2017.gadā, līdz 926 2019.gadā. Tādējādi arī krīzes situācijā
nonākušo personu skaits bija nedaudz lielāks, bet tuvu minētajam
ģimeņu skaitam – attiecīgi 1340 un 996, tostarp iekļaujot arī otros
un pārējos mājsaimniecības locekļus, tai skaitā bērnus. Pabalstiem
krīzes situācijās nonākušajiem reģiona iedzīvotājiem izlietoti
salīdzinoši nelieli finanšu līdzekļi: 2017.gadā tie bija 142353Eur,
2018.gadā – 119525Eur un 2019.gadā atkal nedaudz vairāk –
126250Eur. Saskaņā ar sociālo pakalpojumu sniedzēju – sociālo
dienestu iesniegto informāciju LM apkopotajos ikgadējos gada
pārskatos, laikā no 2017.-2019.gadam attiecīgi 35, 21 un 14 ģimenes
(ar 54, 29 un 27 personām) bija cietušas stihiskas nelaimes
gadījumos un to atbalstam tika izlietoti no 11785Eur (2017.g.) līdz
8899Eur (2018.g.) un 4708Eur (2019.gadā). Tomēr krietni lielākas
summas (attiecīgi 130567/110626/121541Eur) izlietotas pabalstiem
krīzes situācijās nonākušajiem - citos iepriekš neparedzamu
apstākļu gadījumos. Tos saņēma atbilstoši 1050/883/912 ģimenes ar
1286 personām 2017.gadā un 968/969 personām 2018. un
2019.gados.
Papildus tam, bez iepriekšējas ienākumu testēšanas, atbilstoši
citos ārējos tiesību aktos noteiktajam, pabalstus jeb atbalstu
sociālās palīdzības formā (naudā vai precēs) saņēma audžuģimenes un
pēc ārpusģimenes aprūpes pabeigšanas arī bijušie bērni-bāreņi.
Pretēji trūcīgo un maznodrošināto ģimeņu skaita samazinājumam,
pabalstus saņēmušo audžuģimeņu un bijušo bērnu-bāreņu skaits ik
gadu pieauga par 17 un 13 ģimenēm (attiecīgi 21 un 11 personām).
Arī izlietoto līdzekļu apjomā vērojamas straujākas izmaiņas starp
2017. un 2018.gadu (par 220846Eur) nekā starp 2018. un 2019.gadu
(par 30067Eur). Izlietoto līdzekļu apjoma un saņēmēju detalizācija
ļauj secināt, ka gandrīz pusotru reizi (no 45 līdz 66) palielinājās
to personu (bijušo bāreņu) skaits, kas saņēma pabalstu ikmēneša
īres izdevumu segšanai. Arī kopējās izmaksātās summas pabalstiem
ikmēneša īres izdevumu segšanai palielinājās proporcionāli -
gandrīz pusotru reizi no 20005Eur 2017.gadā līdz 28966Eur
2019.gadā. Iespējams, ka pabalstu saņēmēju skaita un kopsummu
palielinājumi skaidrojami ar DI procesa īstenošanu, ārpusģimenes
aprūpes sistēmas izmaiņām un sabiedrības attieksmes maiņu pret BSAC
un uzņemošajām ģimenēm.
Kopumā ZPR 2017.-2019.gadā sociālajai palīdzībai tika izlietoti
10,63milj.Eur (attiecīgi 3,75milj.Eur 2017.gadā, 3,64milj,Eur
2018.gadā un 3,24milj.Eur pēdējā gadā), kas 2019.gadā bija 41,85%
no visiem sociālā atbalsta pasākumiem pašvaldībās novirzītiem
līdzekļiem (7,74milj.Eur). Šo trīs gadu laikā izlietoto līdzekļu
apjoms sociālai palīdzībai samazinājās par 0,61milj.Eur un arī
sociālo palīdzību saņēmušo personu skaits samazinājās no 18267
personām 2017.gadā līdz 14369 personām 2019.gadā.
Savukārt sociālo pakalpojumu pirkšanai, tostarp arī
pakalpojumiem SAC, 2019.gadā tika novirzīti par desmit procentiem
mazāki līdzekļi - tikai 31,77% jeb 2.46milj.Eur un salīdzinoši
liels apjoms tika novirzīts citiem atbalsta pasākumiem un
kompensācijām iedzīvotājiem 26,38% jeb 2,04milj.Eur. Tas nozīmē, ka
neskatoties uz virzību uz sociālo pakalpojumu sniegšanu personas
dzīvesvietā un, straujāku nekā jebkad iepriekš, DI procesa virzību,
finanšu līdzekļu daļa, kas tiek novirzīta SBSP, ir niecīga.
Jāatzīmē, ka tas vēl aizvien ir saistīts ar piemērotas
infrastruktūras neesamību vai trūkumu SBSP sniegšanai, kā arī vēl
aizvien stereotipu pilno sabiedrības attieksmi pret tām iedzīvotāju
grupām, kas līdz šim saņēma pakalpojumus ilgstošas sociālās aprūpes
un sociālās rehabilitācijas institūcijās jeb SAC.
Sociālo dienestu un citu pašvaldību sociālo pakalpojumu
sniedzēju institūciju uzturēšanai 2019.gadā tika izlietoti
attiecīgi 5,42milj.Eur (30,33%) un 4,71milj.Eur (26,37%). Tikmēr
sociālā atbalsta pasākumiem kopumā, tai skaitā sociālajai
palīdzībai, sociālajiem pakalpojumiem, kā arī citiem atbalsta
pasākumiem un kompensācijām iedzīvotājiem, tika novirzīti tikai
43,30% (7,74milj.Eur) no visiem sociālai jomai ZPR pašvaldībās
novirzītajiem līdzekļiem 17,87milj.Eur apmērā.
Lai arī kopumā pašvaldībās sociālo pabalstu saņēmēju skaitam ir
pietiekami pastāvīga tendence samazināties, pašvaldības nozīmīgu
savu budžeta resursu daļu tērē tieši pabalstu izmaksai. Nav
pietiekamu datu, lai secinātu vai, šim samazinājuma ir tieša
korelācija ar pastāvīgo iedzīvotāju skaita samazinājumu Latvijā un
attiecīgi arī Zemgales plānošanas reģionā.
Grūti paredzēt, kā tieši pašvaldību sniedzamās sociālās
palīdzības apjomu ietekmēs saslimstība ar Covid-19 un tās dēļ
2020.gadā izsludinātās ārkārtas situācijas un vairāku nozaru
darbības apjoma straujais samazinājums. Tomēr negaidītā situācija
epidēmijas izplatībā kopienā, pašvaldībā, Latvijā un pasaulē, jau
piedzīvotās un neparedzamās iespējamās krīzes situācijas,
salīdzinoši neplānoti vai neparedzēti zaudējot darbu, kā arī
nespēja izmantot līdzšinējos stresu mazinošos pasākumus (piemēram,
ceļot, doties atvaļinājumā, sportot, dejot, dziedāt utt.) visdrīzāk
ietekmēs personu un ģimeņu spēju tikt galā ikdienas situācijās, tai
skaitā arī emocionāli. Tas nozīmē, ka būtiska loma tuvāko gadu
laikā būs tādu sociālo pakalpojumu attīstībai, kas sniegs
psihosociālo palīdzību, emocionālo atbalstu un vienlaicīgi izmantos
informāciju tehnoloģiju piedāvātās iespējas, kas nav parasti
risinājumi sociālo pakalpojumu jomā. Vairāk kā līdz šim varētu
pieaugt nepieciešamība izmantot atbalsta un pašpalīdzības grupu
darba formas. Tāpat nozīmīga būs sociālā darba speciālistu
kompetences un kapacitātes uzturēšana. Paaugstināties varētu arī
apmācību, pieredzes apmaiņas, radošu risinājumu meklējumu un arī
supervīzijas nozīme. Pielāgoties ikdienas dzīves izmaiņām vajadzēs
arī sociālajā jomā, turklāt ātrāk nekā tas noticis iepriekš.
1.4. SVID ANALĪZE
Kā visās jomās/nozarēs, arī sociālajā jomā pēdējo gadu laikā ir
notikušas pārmaiņas, pārvarētas grūtības, mazinātas dažas
problēmas, radušies jauni izaicinājumi un arī jaunas iespējas,
tostarp pateicoties ES fondu finansējumam un tam līdzi nākošajiem
nosacījumiem. Protams, neizpaliek arī riski un draudi, īpaši ņemot
vērā iedzīvotāju novecošanos visā pasaulē un ar to saistītās vecuma
struktūras izmaiņas, aizvien vienkāršāk īstenojamo migrāciju,
informāciju tehnoloģiju (turpmāk - IT) straujo attīstību, pasaules
un Eiropas virzību uz visu cilvēktiesību ievērošanu un tāpēc vēl
aktuālāku sociālo pakalpojuma sniegšanu dzīvesvietā vai pēc
iespējas tuvāk tai (DI procesu). Nozīme ir arī centieniem panākt
klimata neitralitāti, kā arī ierobežot COVID-19 epidēmijas
izplatību un mazināt tās radītās sekas pēdējā - 2020.gada laikā.
Vēl līdz galam neizprastas izmaiņas nesīs arī Latvijas
administratīvi teritoriālās reformas (turpmāk – ATR) ietvaros
plānotā reģionālo robežu un pašvaldību teritoriju pārkārtošana. Tas
viss ietekmē arī sociālo jomu, tās izpausmes un varbūtējo attīstību
ZPR turpmākos 7 gados (2021-2027).
Izvērtējot pieejamo informāciju, ir noteiktas sociālās jomas ZPR
stiprās puses:
· Sociālo pakalpojumu sniedzēju darbinieku kvalifikācija un
kompetence vairumā gadījumu tiek regulāri paaugstināta;
· Sociālo pakalpojumu klāsts pašvaldībās tiek palielināts,
dažādots un pielāgots mērķa grupu vajadzībām;
· ZPR administrācijā pieaudzis cilvēkresursu apjoms, kas
iesaistīti sociālās jomas attīstības veicināšanā;
· Līdz šim īstenoto projektu ietvaros ir izveidojusies laba
sadarbība starp reģiona un pašvaldību sociālās jomas
speciālistiem;
· Paaugstinājies politiķu, sabiedrības un speciālistu izpratnes
līmenis par sociālajiem jautājumiem;
· Reģionā turpina darboties sociālo pakalpojumu koordinācijas
darba grupa, kas izskata jautājumus par sociālās jomas
attīstību;
· Nevalstiskais sektors kļūst aktīvāks un piedalās sociālās
jomas attīstībā (veido pakalpojumus, pauž viedokli, pārstāv mērķa
grupas intereses);
· Tiek pievērsta lielāka uzmanība sociālo pakalpojumu kvalitātei
un tās uzlabošanai;
· Sociālās jomas attīstība tiek plānota, izmantojot pierādījumos
balstīto pieeju.
Tomēr sociālo pakalpojumu un visas jomas attīstību ZPR nosaka
arī vājās puses:
· Nepietiekams speciālistu skaits, salīdzinoši zems atalgojums
un novērojama speciālistu novecošanās sociālo pakalpojumu
sniegšanā;
· Pašvaldībām sociālo pakalpojumu nodrošināšanā ir grūtības
piesaistīt un noturēt kvalificētus speciālistus;
· Zemas digitālās prasmes un tehniskais nodrošinājums (digitālie
risinājumi, tehniskie līdzekļi) speciālistiem un mērķa grupām;
· Joprojām liels SAC esošo cilvēku skaits (tai skaitā vienā
iestādē/ aprūpes centrā);
· Pieprasījums pēc sociālajiem pakalpojumiem dažādām mērķa
grupām (piemēram, bērniem un jauniešiem t.sk. ar FT un ārpusģimenes
aprūpe, personām t.sk. ar GRT, redzes, dzirdes, kustību
traucējumiem, atkarībām, vardarbības problēmām un senioriem)
pārsniedz piedāvājumu;
· Nepietiekami izmantotas grupu darba metodes dažādām mērķa
grupām prasmju un iemaņu attīstībai;
· Nepietiekami nodrošināta pēctecība pakalpojumu sniegšanā;
· Ilgstošās aprūpes institūciju mērķa grupu pārstāvjiem nav
pietiekamas prasmes patstāvīgi organizēt savu ikdienu (piemēram, DI
kontekstā bērniem BSAC un personām ar GRT);
· Salīdzinoši ilgs gaidīšanas laiks tehnisko palīglīdzekļu
saņemšanai un/vai tehniskais palīglīdzeklis neatbilst personas
individuālajām vajadzībām;
· Ierobežota finanšu resursu pieejamība SBSP infrastruktūras
attīstībai;
· Atbilstošas infrastruktūras trūkums un/vai nepietiekamas
spējas sabalansēt dažādas intereses (esošā infrastruktūra pret
mērķa grupu vajadzībām, vides pieejamību, vispārējo pakalpojumu
pieejamību utt.) SBSP veidošanā;
· Zemas prasmes izstrādāt sociālo pakalpojumu izmaksu un
attīstības plānu, kā arī noteikt sociālo pakalpojumu ekonomisko
dzīvotspēju/ilgtspēju;
· Reģiona līmenī nav koordinators sociālā jomā (tiek izmantots
pašlaik īstenojamo projektu vadības līmenis);
· Nepietiekama sadarbība starp speciālistiem, iestādēm un
institūcijām (starpprofesionāla, starpinstitucionāla,
starpnozaru);
· Joprojām nepietiekama politiķu, sabiedrības un speciālistu
izpratne par sociālajiem pakalpojumiem, mērķa grupas vajadzībām un
iespējamiem alternatīviem risinājumiem;
· Sabiedrības/speciālistu stereotips, ka institucionālā aprūpe
ir labākais risinājums, kas ir par pamatu augstam institucionālās
aprūpes pakalpojumu pieprasījumam salīdzinājumā ar pieprasījumu pēc
SBSP;
· Nabadzība nodarbinātībā un/vai zems ienākumu līmenis, kas
ierobežo iespējas saņemt sociālos pakalpojumus un uztur
nepieciešamību pēc sociālās palīdzības un/vai individuālām
vajadzībām pielāgota mājokļa un citu pamatvajadzību jautājumu
risināšanas;
· Tuvinieku (piemēram, personas ar demenci vai GRT, bērna ar
invaliditāti) aprūpē iesaistīto personu augsts nabadzības un
sociālās atstumtības risks.
Vājās puses pazemina varbūtējo resursu izmantošanu potenciālu,
tomēr sociālo pakalpojumu un jomas attīstībā ir pietiekami daudz
iespēju:
· Mainoties cilvēku izpratnei par pakalpojumiem, mainās arī
cilvēku vēlme iesaistīties SBSP sniegšanā, nodrošināšanā un
pieprasīšanā;
· Iespēja iesaistīt SBSP sniegšanā ilgstošās aprūpes,
izglītības, interešu izglītības, kultūras, jauniešu darba utt.
speciālistus, paplašinot viņu kompetences (pārkvalificējot,
apmācot, dažādojot zināšanas/prasmes);
· Uzlabot mērķa grupu prasmes un spējas, izmantojot grupu darba
metodes un vienlaicīgi racionāli lietojot ierobežotos finanšu un
cilvēkresursus;
· Izglītot sociālā jomā iesaistītos un nepieciešamos
speciālistus un paaugstināt kvalifikāciju;
· Iespēja dažādām mērķa grupām attīstīt sociālos pakalpojumus,
kas veicina indivīdu iesaistīšanos nodarbinātībā (tai skaitā
brīvprātīgajā darbā), izglītībā, veselības veicināšanā un brīvā
laika aktivitātēs;
· Paaugstināt izpratni par ANO konvenciju un cilvēktiesību
aspektiem;
· Izmantot īstenoto projektu pieredzi un iegūtās zināšanas,
veikto analīzi un lietot pieredzē balstīto pieeju sociālo
pakalpojumu attīstībā vai pilnveidē;
· Iespēja piesaistīt dažādu finanšu instrumentu līdzekļus SBSP
izveidei un attīstībai;
· Īstenot uzsākto DI procesu, veicinot racionālu cilvēkresursu,
infrastruktūras, aprīkojuma un finanšu resursu izmantošanu;
· Iespēja attīstīt inovatīvus pakalpojumus, kas ietver
starpnozaru sadarbību (piemēram, sociālos, izglītības un veselības
aprūpes pakalpojumus) un racionālāku resursu izmantošanu (piemēram,
digitalizēti pakalpojumi, efektīvāk izmantoti cilvēkresursi), tai
skaitā izmantojot citu valstu pieredzi;
· Attīstīt sociālo uzņēmējdarbību, kas uzlabotu cilvēku ar
invaliditāti nodarbinātības iespējas un risinātu citas aktuālas
sociālās problēmas vietējās kopienās;
· Iespēja attīstīt iedzīvotāju vajadzībām atbilstošus
personalizētus SBSP un pilnveidot esošos sociālos pakalpojumus.
Lai arī ZPR sociālā jomā pastāv gana daudz iespēju, novērojami
arī mazāk un vairāk būtiski draudi:
· Sabiedrībā valdošie stereotipi par mērķa grupām un to
vajadzībām;
· Ierobežotas ārējo finanšu resursu piesaistes un iekšējo
resursu pārdales iespējas;
· Ierobežota kapacitāte projektu finansējuma piesaistē un/vai
līdzfinansējuma nodrošināšanā;
· Normatīvā regulējuma izmaiņas un savstarpējās
neatbilstības;
· Uzsāktās ATR ietekme uz sociālās jomas attīstību;
· COVID-19 pandēmijas ietekme uz sociālo pakalpojumu
sniegšanu.
Būtiskākais drauds, iespējams, ir tieši sabiedrībā valdošie
stereotipi par mērķa grupām un to vajadzībām. Tas visbiežāk ietekmē
speciālistu un politiķu vēlmi skatīties plašāk un saskatīt jaunus,
radošus risinājumus senām, ilgstošām un nozīmīgām problēmām, ar
kurām ikdienas dzīvē sastopas pašvaldību iedzīvotāji, piemēram,
personas un bērni ar invaliditāti un viņu ģimenes. Tāpat liels
drauds sociālai jomai un tās turpmākai attīstībai bez lieliem
sarežģījumiem pašlaik ir COVID-19 pandēmijas ietekme uz sociālo
pakalpojumu saņemšanu un sniegšanu, kā arī vispārējo ekonomisko
attīstību visā pasaulē.
Analizējot visu zināmo un pieejamo informāciju par sociālo jomu
un tās attīstību ZPR teritorijā pēdējo gadu laikā, konstatējams, ka
pastāv sociālās jomas attīstības potenciāls, īpaši, ja tiek ņemtas
vērā kā esošās stiprās, tā vājās puses, izmantotas iespējas un
mazināti vai novērsti draudi.
2. AR SKATU NĀKOTNĒ VAI KO DARĪT TUVĀKAJOS GADOS
(2021.-2027.)
Zemgales plānošanas reģiona Attīstības programmas
2021.-2027.gadam izstrādes ietvaros, 2020.gada 21.oktobrī ZOOM
online platformā tika organizēta tematiskā darba grupa “Sociālo
pakalpojumu un veselības aprūpes attīstība” (turpmāk - Grupa).
Līdzšinējā darba grupas forma tika mainīta uz attālināto,
izmantojot IT piedāvātās iespējas, jo jau tad bija jāņem vērā
COVID-19 epidēmijas izplatība, radītie veselības apdraudējumi un
ietekme, tai skaitā pasliktinot iedzīvotāju drošības līmeni.
Neskatoties uz to, Grupas dalībnieku skaits sasniedza 53 cilvēkus,
kas pārstāvēja ZPR pašvaldību vadību un sociālos dienestus,
bāriņtiesas, citus sociālo pakalpojumu sniedzējus (SAC, ģimenes
atbalsta un daudzfunkcionālo sociālo pakalpojumu centrus), tiesu
administrāciju, veselības aprūpes centrus un slimnīcas, citus
plānošanas reģionus un vairākas ministrijas (satiksmes, veselības
un labklājības).
Grupas norises laika pirmajā daļā tika sniegtas vairākas
prezentācijas un otrajā daļā tika organizēts darbs 3 grupās sociālo
pakalpojumu un veselības aprūpes attīstības rīcības virzienu
izvirzīšanai. ZPR administrācijas pārstāve sniedz prezentāciju par
Zemgales Attīstības programmas 2021.-2027. gadam izstrādes procesu
un metodēm, LM pārstāves – par Labklājības ministrijas nozares
attīstības virzieniem 2021.-2027. un Veselības ministrijas (turpmāk
– VM) pārstāve - par Sabiedrības veselības pamatnostādnes
2021.-2027.gadam un piesaistītais eksperts sniedza ievadu darbam
grupās. Izveidotajās trīs grupās (līdz 15 dalībniekiem katrā) tika
domāts un diskutēts par to – KO un KĀ darīt periodā no
2021.-2027.gadam. Atsevišķiem dalībniekiem jau bija lielāka
skaidrība arī par laika, cilvēku un finanšu resursiem un
iespējamiem līdzekļiem (pašvaldības, valsts, ES fondu, citiem)
nosaukto iespējamo aktivitāšu īstenošanai. Grupas norise noslēdzās
ar darba grupu rezultātu prezentācijām.
Pēc Grupas norises tika veikta aptauja, kurā respondenti
atzīmēja, ka pieredze šādā jaunā darba formā ir bijusi laba
(72,2%), ērta un viegla, tā vienlaicīgi ietaupījusi laiku, kas
citādi būtu jāpavada dodoties uz un no pasākuma, kā arī devusi ātru
un labu rezultātu. Daži dalībnieki konstatēja, ka traucēja paralēli
veicamie darbi vai neprasme lietot ZOOM, dažiem bija problēmas ar
datoru vai interneta resursu lietošanu, kas apgrūtināja raitu darba
gaitu. Visi aptaujas respondenti norādīja, ka ZOOM platforma ir
ērts un efektīvs rīks, kas ietaupa laiku.
2.1. IETEIKUMI
Lai sniegtu atbalstu iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzturēšanai
vai uzlabošanai, reģionā turpmākajos gados vēl aizvien nepieciešams
attīstīt alternatīvos un sabiedrībā balstītos sociālos
pakalpojumus, īpaši pēc iespējas tuvāk personas dzīvesvietai, un
uzlabot esošo sociālo pakalpojumu kvalitāti.
Tātad jāturpina veicināt SBSP attīstību reģionā (iepriekš
R.5.2.2.) un jāuzlabo sociālo pakalpojumu sniegšanas vietu, kā arī
SBSP sniedzēju daudzveidība, sociālo pakalpojumu kvalitāte,
efektivitāte, pieejamība un teritoriālais pārklājums. Taču, to
darot, jāņem vērā arī demogrāfiskā situācija, iedzīvotāju
struktūras un skaita izmaiņas un blīvums. Piemēram, jāievēro, ka
divās lielākajās pilsētās 2019.gadā dzīvo trešā daļa reģiona
iedzīvotāju - Jelgavas pilsētā 24% (55 972 personu) un
Jēkabpils pilsētā gandrīz 10% iedzīvotāji (22 076 personu).
Jāatceras, ka pašvaldībās ar mazāku iedzīvo