BENDES MEITA - RUTKU TEVS

Annotation

RUTKU TĒVSBENDES MEITA

Mākslinieks OLAFS ŠAVELISO MataBnlMtolai» noformējums.

"Atmoda" 1991 C Mērim», "ArUvt". 1991Noskannējis grāmatu un FB2 failu

izveidojis Imants Ločmelis

Karātavu kalna spoksIIIIIIVVVIVIIVIII Audēju kāzāsIXXXIXII Johans HerejsXIIIXIVXVXVIXVIIXVIII

XIXXXXXIXXIIXXIIIXXIVXXVXXVIXXVIIXXVIII

RUTKU TĒVS

BENDES MEITA

Karātavu kalna spoks Vētrainā rudens nakti 1676. gadā,

kad godīgie Rīgas pilsoņi jau sen dusējasaldā miegā, klusi atvērās vidus bastionavāzti un uz aizsargu grāvja tilta iznācapajauns, plecīgs puisis ar lāpstu un maisupadusē.

Kā spokaini jātnieki gaisā joņojasaraustītas mākoņu dūmakas, teaizsegdamas, te atklādamas pilno mēnesi.Starp vētras brāzieniem likās dzirdamasbērnu raudas.

Bet nē. Tur vaidēja ūpis virs vārtiembastiona akmeņa spraugā.

Vārtsargs steidzīgi aizvēra vārtus,baigi nomurminādams:

- Visi labie gari slavē to Kungu!

Paspēris dažus soļus, puisis apstājāsuz tilta, nedrošu skatu pavērās mēnešaapspīdētā klajumā, ātri pārmeta krustazīmi un veicīgiem soļiem gāja uz priekšu.

Pa labi un kreisi pletās pusnokoptilauki, vietvietām rēgojās krūmu puduriemun kokiem apaugušas gruvešu kaudzes, kurdivdesmit gadus atpakaļ biji krietniapdzīvota priekšpilsēta. Toreiz, kadkrievu cara Alekseja Mihailovičakarapulki ielenca Rīgu, visa pilsētasapkārtne tika nodedzināta un vēl līdz šaidienai nebija atjaunota, jo nemierīgo laikudēļ jeb, pareizāk sakot, nemitīgu karabaumu biedēti, ļaudis vēl arvienneuzdrošinājās iebūvēties neaizsargātāpriekšpilsētas joslā.

Pagājis garām pussagruvušam tornim- atliekām no sv. Gertrūdes baznīcas -,

pēc minūtēm desmitām puisis nonāca pieRaunas vārtiem ārpilsētas vecajosapcietinājumos un nogriezās pa taku uzlabo pusi, kur netāl pacēlās nelielspakalns. Pār to lidoja iztraucētu kraukļubars. Kalnā, mēnesnīcas apspīdēti,rēgojās trīs melni stabi ar šķēršiem unrats.

Puisis sasniedza karātavu kalnu. Viņšnemanīja ēnu, kas bez trokšņa ieslīdējatuvākā krūmājā.

- Kas tad tas? - vēlais viesisnomurmināja, pamanījis vietvietāmlāpstas apsviestas zemes un apstādamiespie lielākas tikko izraktas bedres.

Vai te kāds meklējis apslēptu mantu?Vai kāds gribējis apbedīt notiesātānoziedznieka miesas, kas vēl atradās uzrata?

Bet puisim, likās, nebij laika ilgiprātot un gudrot. Viņē atmeta ar roku unnoriica:

- Jo labāk! Nebūs pašam jārok.Pārlaidis uzmanīgu skatu apkārtējiem

krūmiem, viņš nolika bedres malā maisuun lāpstu, atkal pārkrustījās un, izvilcis nojostas asu dunci, piegāja pie rata.

Atraisījis saraustīto līķi, viņš tonocēla zemē un sāka veikli rīkoties arnazi, sadalīdams nedzīvās miesas gabalos,dažus gabalus likdams maisā, citusmezdams bedrē. Kas palika pāri, to arvisu ģindeni ari vēl noguldīja kapā, tadnoraka un nolīdzināja zemi.

Viņš bija tā aizrāvies darbā, kanemanīja tuvākā krūmā dzirkstošu,nemierīgu acu skatu, kas drudžaini sekojakatrai viņa kustībai; arī to viņš nejuta, ka

no krūma pacēlās kalsens, salīcis stāvsizspūrušiem matiem, plaši ieplestām, kādrudzī kvēlojošām acīm, nokārtuapakšlūpu un lielu, melnu kārpu uz labāvaiga.

Drausmīgā parādība izplestiempirkstiem virzījās arvien tuvāk un tuvākun. kad puisis, beidzis darbu, cēla maisuplecos, pēkšņi pielēca tam klāt unsakampa krampjainiem pirkstiem viņakaklu.

Pēkšņās izbailēs puisis paspēja tikaiiekliegties, kad spoks to nogāza pie zemesun uzgūlās virsū. Spēka ziņā jauneklisdroši vien varēja būt pārāks paruzbrucēju, bet bailes sastindzināja viņalocekļus un apmulsināja prātus.

Kaulainie pirksti arvien ciešāksažņaudzās ap nelaimīgā rīkli, un

aizsmakusi it kā aizkapa balss čērkstēja:- Saki, kurtu apslēpi manu mantu?Nāves bailēs žņaugtajam parādījās

salti sviedri uz pieres. Apmiglojušās acisspiedās ārā no dobumiem. Viņš vairs nekāneatjēdza un redzēja tikai pār sevinoliekušos baismīgo seju ar degošāmoglēm acu vietā, melnus, izdrupušus zobuszem nokārtās apakšlūpas un tumšu,spalvainu kārpu uz labā vaiga. Saņēmispēdējos spēkus, viņš sametās uz sāniemun, atsvabinājis mazliet labo roku, sitauzbrucēja sejā. Tas uz bridi palaida vaļāsavu upuri. Žņaugtais paspēja pāris reizesiesaukties:

- Palīgā! Palīgā!Tad atkal spoks aizžņaudza viņa

kaklu:- Kur tu liki manu mantu? Atbildi!

Tanī pat laikā pa Raunas ceļu nāca uzpilsētu vēls ceļa gājējs. Ar somu plecos,garos, putēkļu apklātos zābakos un lielajā

platmalē to varētu noturēt parceļojošu muzikantu, bet īsais, smailaiszobens pie sāniem un labas vadmalas, kautgan novalkātais, apģērbs liecināja, ka taspieskaitāms mācītiem ļaudīm. Jauneklīgāseja bija noaugusi skaistu, tumšu bāfdiņu.

Gausiem, vienmērīgiem soļiemceļnieks tuvojās Raunas vārtiem. Domīgu,sapņainu skatu viņš raudzījās Rīgas torņuun namu jumtu siluetā sev priekšā.

Te gājēja auss uztvēra ne visai attālupalīgā saucienu.

Uz bridi viņš apstājās, tad, sataustījiszobena rokturi, veikli pārlēca pārceļmalas grāvi un cauri krūmiem steidzāsuz sauciena pusi.

Zem karātavām pamanījis kustamiescilvēkus, viņš ar pāris desmit soļiem bijapie kalna un uzsauca spēcīgā, skanīgābalsī:

-Hallo! Kas te notiek?Žņaudzējs, ātri pagriezis galvu pret

negaidīto traucētāju, pēkšņi saguba,atlaidās no sava upura un iebēga krūmos.

Uzveiktais, jau tuvu nesamaņai,pamazām sāka atžirgt. Lēni viņš rausāskājās un ar vēl neizgaisušu baiļu skatuvērās sveš- niekā. Tad, atjaudies, apmetisašu skatu sev apkārt, pieskrēja unizstieptām rokām pateicās glābējam:

- Kungs! Pateicos! Pateicos!Atkal viņš bailīgi pavērās apkārt, ātri

paķēra savu maisu un lāpstu un turpināja:- Atri, ātri, kungs, iesim prom no

šejienes!

- Bet kas tad te notika? -svešnieks interesējās zināt, kam un pret koviņš nācis palīgā.

- Spoks! Spoks! Notiesātā gars manuzbruka.

Svešais iesmējās.- Nesmejieties, kungs! - puisis

pārliecinoši viņu pārtrauca. - Es arī līdzšim neticēju, ka ir spoki, bet nu patsredzēju.

Un vēl arvien baiļu varā, uzmetismaisu pār plecu, viņš virzījās uz pilsētaspusi.

Glābējs sekoja.Aplūkojis puisi, viņš ievēroja uz tā

svārka piedurknes uzšūtos krāsainosielokus un uzminēja, ka tas ir bendeskalps; bez . šaubām būs nācis te naktinorakt notiesāto un pie tam iegūt kādas

mārciņas miroņa tauku, par ko aptiekasmaksāja labu naudu. Uzbrucējs varēja būtkāds līķu aplaupītājs, kas uzsācis ciņulaupījuma dēļ…

- Nu tagad mums jāšķiras, -sasniedzis pussagruvušo torni, teicasvešnieks. - Man būs jādodas pa kreisi uzLastadiju,

meklēt naktsmājas.- Kāpēc, kungs? - visu laiku bailīgi

apkārt skatījies un iedams svešniekam papriekšu, tā aizmuguri nodrošinādams,puisis gandrīz lūdzoši teica:

- Iekšvalnī jūs atradīsiet labākasnaktsmājas.

- Tā nu gan. Bet nakti pa pilsētasvārtiem nevienu nelaiž iekšā.

- Mani laiž vienmēr. Es eju amatadarīšanās. Man vārtsargs labs draugs, viņš

ielaidīs arī jūs.- Tādā gadījienā - iesim.Puisis, priecīgs, ka nav vienam jāiet

pa baigo nakti, paātrināja soļus un pēc īsabrītiņa pieklauvēja pie pilsētas vārtiem.Kad viņš dažus vārdus bija pačukstējissargam, tas bez iebildumiem ielaida arisvešo.

II Svešnieks

Iekšpus vārtiem svešnieka vaibstikļuva jautrāki. It kā senu atmiņu smaidspārlaidās pār viņa bārdaino, betjauneklīgo seju. Te šur, te tur kavējāsskats.

- Sekojiet man, kungs, - teica puisis,- es jūs novedīšu Toma Josta ērberģī, kur,cerams, dabūsiet mitekli.

Viņi nogriezās pa kreisi gar Rīdziņu.XVD gadusimteņa Rīga bija pavisam

citādāka, kā tagad. Lai lasītājs tajā varētuiedzīvoties, ir nepieciešami dot īsuaprakstu pēc tā laika topogrāfijas.

Kā zināms, Rīga nav celta tieši pie

Daugavas, bet pie Rīdzi- ņas upes,respektīvi- Daugavas nozarojuma, kā todaži pētnieki grib uzskatīt. Gadu simteņosjaunā pilsēta izpletās arvien plašāk un XVgadusimtenī jau ieņēma visu platību starpDaugavu un Rīdziņu. Rīdziņas upe, noUlbroka ezera iztecēdama, pie tagadējāBastejkalna sasniedza Rīgu. Te tā spējipagriezās pa kreisi mezdama pusloku appilsētu. Viņas gultne te bija šāda: noBastejkalna, vidū starp abām Ķēniņuielām no vienas un abām Kalēju ielām nootras puses; tālāk gar Rīdzenes ielu; tadstarp L. Kalēju ielu un tās turpinājumu - L.Minsterejas ielu no vienas un starp 13.janvāra ielu no otras puses, līdzDaugavai. Tāpat ziemeļos: no pils līdztagadējam Pulvera tomim, starp Torņa unTrokšņa ielām stiepās grāvis. Bez šī

dabīgā aizsarga pilsēta nocietinājās arbieziem mūriem un torņiem. Tā

Rīga bija stiprākais cietoksnisBaltijas zemēs.

Vēlāk, kara tehnikai attīstoties, Rīgavairs nevarēja paļauties uz saviemvecajiem mūriem un šauro Rīdziņu. Tāizraka jaunu aizsargu grāvi - tagadējopilsētas kanālu - un gar to uzcēla varenusvaļņus ar bastioniem.

Tā radās diezgan plašā josla -Iekšvalnis - starp kanālu un veco pilsētasmūri, tagadējo ielu līniju: L. Minsterejas,L. un M. Kalēju, L. Trokšņa un Klosteraielām.

Šis Iekšvalnis pamazām sākaapdzīvoties. Cienījamie Rīgas pilsoņivislabāk jutās aiz saviem vecajiem,saplaisājušiem mūriem. Vācu amatnieki

ari ne visai labprāt iebūvējās Iekšval- nī,un te pa lielākai daļai sāka apmestiesnicinātie latvju tautas amatnieki unstrādnieki no nedrošajām priekšpilsētām.Te bija pirts, iebraucamās vietas, priekanams, bendes mājoklis; te dzīvoja tiesaskalpi, pilsētas aptīritāji, vārtsargi,kaprači, muzikanti, torņinieki, ieluslaucītāji un citu nicinātu amatu strādnieki.

Te nu, pa Iekšvaļņa galveno ielu,mūsu bendes kalps veda svešnieku.

Svešais sekoja dažus soļus aiz tā,pētoši vērodams katru namu, katru torni,katru tiltui

Šīs vietas viņam nebija svešas.To varēja redzēt no asā, noteiktā

skata, kas senās atmiņās apstājās pieapkārtnes priekšmetiem, lasīdams viņuvēsturi laiku gaitā:

- Lūk, šī mazā, pussabrukusē būd, kābezdelīgas perēklis piekļāvusēs pilsētasmūrim… Tā pati par sevi ir mazscietoksnis: aiz tās augsta siena, priekšāRīdziņas dzelme. Tikai šaurapussatrūdējusi laipa pārmesta no durvjusliekšņa uz tuvējo Kaļķu vārtu tiltu.Tekādreiz dzīvoja kapracis Biemis… Nez',vai vēl tagad viņš tur mīt?

Rau, tālāk, priekšā, Jāņa tornis, caurkuru ved velve uz Jāņa baznīcas laukumuun kapiem. Šai vecajā tomī reiz tikanovietoti baznīcas nabagi. Starp tiem bijadažs jautrs zellis… Laikam gan daudzi novecajiem ļautiņiem būs miruši.

Tad, te pa kreisi uz vaļņu pusi - kaste jaunu namu sacelts! Ar gatvēm unšķērsielām. Augstais, šaurais nams piePankūku bastiona kādreiz piederēja

Smilšu dzirnavniekam. Tas bijastūrgalvīgs vīrs un vienmēr un visurmeklēja un aizstāvēja savu taisnību, lai turlūst vai plīst!… Varbūt tagad bezgalīgāsprāvās ar augsto rāti viņš jau izprāvojisvisu savu mantu un namu?

Pa labi atkal Audēju tornis un tilts.No tilta gala gar visu Rīdziņas krastu kābeciņas mazas, vecas būdiņas. Te karalaikā bija iebūvējušies latvju bēgļi —piebaldzēni audēji. Pēc sena likumapilsēta tos vairs neizdeva viņudzimtkungiem un ļāva mierā dzīvot. Betaust tiem neļāva viņu pašu tautas brāļi,cunftīgie audēju amata meistari iekšpusmūriem. Tie sūdzējās rātei par"bēnaušiem". Bet tomēr par spīti visiemspaidiem no augstās rātes puses nabagaaudēji paslepus, pa naktīm, turpināja aust

visskaistākos audumus un atrada tiempietiekoši pircējus… Dievs zin, vai tagadviņi izkarojuši sava darba tiesības?

Te atkal otrā pusē ielai, gabaliņu uzpriekšu - tirgotavu rindas. Aiz tām Pirtsbastions. Gandrīz pie paša bastionazemas, plašas pirts ēkas. Tur dzīvo vecaispirtnieks Klāvs ar savu daiļo meitu Baibu.

Vēl tālāk - lūk, dažus simts soļuspriekšā - uz divu ielu stūra Toma Jostaērberģis: šeņķis un prieka nams zem vienajumta.

Cauri aizslēģotiem logiem dzirdamasdūdu skaņas.

Bet mūsu svešnieka skats jaupagriezies uz otru pusi. Te pilsētas mūripaceļas pussagruvis un pielāpīts tornis,vītnēm un kokiem apaudzis. Uz šaurāszemes joslas starp mūri un Rīdziņu mazs,

rūpīgi kopts dārziņš. Šaurs tilts arpaceļamu daļu savieno šo mītni arlekšvalni. Tas ir Rīgas bendes miteklis.

Torņa mazajā logā vēl spīdēja uguns.Svešnieks kā sastindzis palika stāvam. Pusskumja, pus priecīga dzirkstīteiemirdzējās viņa acīs. Viņa skats tiecās uzapgaismoto lodziņu, it kā par varucenzdamies saskatīt torņa vēlomodrinieku.

Viņa lūpas tikko dzirdami izdvesa:— Ak, Katiņa!Pa tam vedējs bija pagājis labu

gabaliņu. Nejutis pavadoni sekojam, viņšatgriezās:

- Kur jūs paliekat, kungs? Mēs tūlītesam pie mērķa.

Svešais pamodās kā no sapņa:-Jā… jā…

Pēc dažām minūtēm viņi sasniedzaērberģi.

Diezgan prāvajam divstāvu namam -tāds tas likās, salīdzinot ar apkārtējāmbūdām - bija divas ieejas. Viena - kungukārtas viesiem, kas diezgam bieži naktsklusībā, kad viņu ģimenes locekļi un citilīdzpilsoņi jau dusēja saldā miegā,apciemoja lekšvalni, lai te, kur augstāsrātes kārtības un miera noteikumus neņēmatik pārāk stingri, izlaidīgā vaļībāpajautrinātos pie vīna kannām un priekameitām. Otra ieeja bija prastajā galā, kursaimnieks Tbms Josts kroģēja alu unsvešiem ļaudīm deva kambarītipārnakšņot.

Puisis neziņā apstājās pie stūra.- Varbūt kungam ērberģi būs par

prastu… Te, otrā galā, ir greznas istabas,

bet… dažkārt iet mazliet trokšņaini. Tešad tad kungi no viņpus mūriem nākpriecāties.

- Nē, nē, draugs, - svešais ātriatbildēja. - es labāk pasēdēšu pie kannasalus ērberģi, kamēr man sagatavovienkāršu kambarīti. Ar kungiem man navnekā kopēja.

- Tad labi! - Puisis vēra ērberģadurvis.

III Toma Josta ērberģi

Ērtā, plašā, sakaltušām brūklenājuvītnēm un vaiņagiem rotātā telpa izskatījāsdiezgan mājīga. Pie zemajiem griestiembrieža raga lukturis ar sešām eļļasspuldzēm apgaismoja lielo vidus galdu, apkuru sēdēja pie mielasta atliekām un aluskannām klusa, omulīga sabiedrība: patsērberģa saimnieks Tbms Josts, divibārdaini jūrnieki un trīs jaunavas, kuraspēc slikti nosārtinātiem vaigu galiem unlūpām varēja pazīt no pirmā skata parprieka meitām, kas te ērberģī piemita parprieku Rīgas kundziņiem uzdzīvotājiem unuz aicinājumu ieradās otrā, smalkajā

ērberģa galā.Gar sienām, puskrēslā, pie mazākiem

galdiem lēni sūca savu alu daži pilsētaskalpi. Uz krāsns mūrīša skumji pūta somudūdas vecis novalkātā zviedru kara tēipā.Dibenā, pretim durvīm, atradās kokaredelēm nožogotā kroga lete.

Viesim ienākot, no vidus galdapiecēlās saimnieks un, panācies pretim,goddevīgi palocījās svešā priekšā.

Puisis, svešā pavadonis, te jutās kāmājās.

Nometis pie durvīm savu maisu unlāpstu, viņš uzsauca saimniekam:

- Sagatavo, Tom, labāko kambarišim kungam!

Tad, piesēdies lielā galda galā,mazliet attālāk no citiem, paprasīja sevkannu alus.

Svešais apmetās pie galdiņa krāsnskaktā un lika atnest maizi un alu.

Meičas pie vidus galda, vienaldzīgiaplūkojušas svešo viesi, sāka vērot puisi.

- Kas tad tev, Jirgen, gadījies? -viena iejautājās. - Tu esi pavisam bāls,zods un kakls saskrambāti!

Bendes kalps nodrebēja, pagaidīja,kamēr tam pasniedz kannu. tad, iesūciskrietnu malku, pamāja ar galvu uzsveēmeka pusi:

- Es tagad te nesēdētu ar jums, jašis krietnais kungs nebūtu mani izglābis.

- Nu, nu? Kas tad tev gadījās? -ieinteresējās ari pārējie.

- Nupat es biju karātavu kalnānaga platumu no nāves. Jūs zināt, vakartika notiesāts uz rata laupītājs Kozlovskis.

- Nu un?…

- Viņa gars mani tikko nenožņaudza.-Mirušā gars?- Jā, drausmīgs spoks! Vēl tagad

man acu priekšā rēgojas viņa briesmīgāseja.

- Ej nu! - vecākais kuģiniekspretojās. - Spokam nemaz sejas nav!

- Tie parādās ar miroņagalvaskausu uz pleciem, - piebilda otrsjūrnieks.

- Ir seja! - Jirgens pastāvēja piesava. - Ne miroņa galvaskauss, bet dzīvacilvēka seja!

- T&d acis tevi būs mānījušas. -Pirmais paraustīja plecus. - Vakarnotiesātā izskats tev iespiedies atmiņā, unšonakt tu iedomājies to atkal savā priekšā.

- Nebūt nē, kuģinieki Notiesātaisbija resns, trekns vīrs, bet viņa gars man

parādījās kalsens, izdilis, degošām oglēmacu dobumos, nejauki nokārtu apakšlūpuun lielu, melnu kārpu uz vaiga. TādsKozlovskis nepavisam neizskatījās.

- Ko? Ko tu saki? - Kuģiniekspēkšņi pagriezās ar visu solu. pret Jirgenu,un viņa nopietnā seja pārvērtāspussmaidā. - Vai tu konojaud, stūrman? -viņš pameta skatu savam biedram.

- Nudien, kuģiniek, - tas smaidīja. -man ari liekas…

- Tu saki: liela, melna kārpa uzvaiga? - kuģinieks atkal pievērsās bendeskalpam. - Uz kura vaiga?

-Uz labā.- Pareizi! Hā, hā, hā! Un nokārta

apakšlūpa? Vai tu nepamanīji arī melnus,izdrupušus zobus?

- Jā, tādi viņam bija!

KuģiniekB sāka nosiras smieties.- Es jau teicu, ka Bpokam nav

nekad skaidri saskatāma seja. Nekāduspoku tu neesi redzējis, bet nelaimīgoPēteri Andersenu.

- Pēteris Andersens - kas tas tāds? -visas trīs meičas reizē iejautājās.

- Tas bija krietns, labsirdīgsvīrs, - kuģinieks nopietni turpināja. - Viņšpazaudēja visu savu mantību - daudztūkstoš guldeņu vērtībā, un no šīm bēdāmkļuva muļķa prātā. Nu viņš st aigā apkārtun meklē savu zudušo mantu.

Jirgens kļuva domīgs.Iestājās īss klusums bridis.i- Ak Dievs! - vecākā meiča domīgi

nopūtās, - nav nekā badīgāka, kā zaudētprātu…

v- Vai jūs zināt ko tuvāk par viņu,

kuģinieki* - jaunākā meiča iejautājās.* Jā, ūzeke. Tas ir bēdīgs stāsts. Bet,

tā kā patlaban šo vīiu pieminējām, tadpaklausieties, ko mēs abi ar manustūrmani piedzīvojām mūsu pēdējābraucienā.

Pa tam ari saimnieks, apkalpojisviesus, atsēdās atkal pie galfcla.

Kuģinieks iesāka:- Mans kuģis šovasar atstāja

Stokholmas ostu ar bagātu kravu. Zviedrutirgonis Pēters Andersens, visu savumantu pārvērtis naudā un sapircies dārgaspreces, brauca uz Rīgu cerībā taisīt labuveikalu] Viņš bija labsirdīgs un devīgskungs un neskopojās ar kuģa ļaužupacienāšanu, par ko mani zēni viņu ļotiiemīļoja.

Ap Sāmsalu mūs pārsteidza vētra.

Vienīgais glābiņš būtu meklēt patvērumupie salas, bet vētra un viļņi to nepieļāva.Neklausīja ne stūre, ne zēģeles, un vecaiskuģis savā vaļā tika nests uz Kurzemespiekrastes pusi. Beidzot vēl dabūjām sūciun sākām grimt.

Visu dienu - ne ēdis, ne dzēris -tirgonis notupēja uz klāja ceļos, apkampislielo mastu, un lūdza Dievu par savumantu. Par sevi un savu dzīvību viņšnedomāja Tris reizes mūžā viņš jau bijaizputējis un atkal sapelnījies. Ja ari šoreiztā gadītoe - tā viņš man atzinās pirmsizbraukšanas tad vecajam vīram vairsnekad nebūtu cerība tikt uz pekām.

Mēs visi jutām līdz.Ko darīt? Mani zēni sāka uzlauzt

kuģa klāju un no vīsvēr- tīgākām unpeldošām precēm gatavoja plostu, ar kuru

varētu mēģināt izpeldēt jeb ļautiesizskaloties malā.

Tā notika. Kuģis ar smago lādiņu -starp citu bija ari dzelzs - nogāja dibenā.Ar vieglajām mantām mēs pēc lielāmpūlēm sasniedzām krastu. Bij tuvupusnakts.

Noguruši turpat nokritām kāpās uniemigām cietā miegā.

Ritā pamodies es ieraudzījudrausmīgu skatu. Preces bijapazudušas.Gar kāpām skraidīja Andersensizspūrušiem matiem, ārprāta lēkmēkvēlojošām acim. Ar malā izskalotu ve*-cu lāpstu viņš rakņājās jūrmalas smiltī, tevienā, te otrā vietā apmezdams zemi.

Kamēr dusējām cietā miegā, jūrmalaslaupītāji bija aizvedini visas izglābtāsmantas. Nelaimīgais tirgonis kļuvis muļķa

prātā.Ar lielām pūlēm atvedām viņu, uz

Rīgu, novedām pie kāda viņa radinieka -pils skrodera.

Lūk, Jirgen, šis nelaimīgais vīrs irbijis tavs šīsnakts spoks…

Puisis domīgi grozīja galvu unklusēja.

Pēc brītiņa viņš piecēlās, samaksājaalu, atsveicinādamies paklanījās pretsvešnieku pie galdiņa krāsns kaktā,paņēma savu maisu un lāpstu, durvīs vēlatgriezās un teica:

- Patiesi, ja tas nav bijis spoks,kas šonakt mani tikko neno- žņaudza, tadneviena spoka es vairs nebīstos!

Bendes kalps izgāja.Visi pie galda klusēja. Ilzekes

skropstā mirdzēja liela asara.

- Annel, - pēc brītiņa viņadomīgi teica vecākai biedrenei, - tu tiklabi proti atstāstīt tā cēlā jaunekļa dzīvesstāstu, kas kļuva muļķa prātā mīlas dēļ. Esbiju vēl jauniņa, kad viņš te dzīvoja, unvisu tik labi nesapratu.

- Nu, pastāsti, pastāsti! - kuģiniekiarī piebalsoja.

- Patlaban es par viņu domāju.- Annele palocīja galvu un sāka savustāstu klusā, skumjā balsī.

IV Prieka meitas stāsts

- Būs gadi desmit atpakaļ, kadRīgā atbrauca pulciņš komēdiju spēlmaņu.Veci un jauni, vīri un sievas. Jauniespēlmaņi. smuki un iznesīgi, klejoja paielām un uzsmaidīja sievietēm. Toreiz esvēl biju jauniņa un Dzeke ar Margu -gandrīz vēl bērni. Visas meitenes, kā turaiz mūriem, tāpat te, Iekšvalnī, tvīka unjūsmoja.

Pie rātsnama izkāra lielu, krāsainuziņojumu, ka dažas dienas vēlāk Mārstaļuielā būšot komēdija: jauka un aizgrābjošaspēle par Venēcijas princi. Visiem - arīIekšvaļņa iedzīvotājiem - atļauts iet un

noskatīties par nelielu maksu izrādi.Nemierīgās gaidās pienāca noliktā

diena. No visām pusēm ļaudis plūda uzMārstaļu ielu kā uz baznīcu. Lielajāuzpostā spīķeri bija vietas viBiem. Vienāgalā uzcelts dēļu paaugstinājums unnosegts ar samta aizkaru. Appaaugstinājumu, pašā priekšā, krēsliaugstai rātei un viņu kundzenēm; aiz tiemsedekļi cienījamo pilsoņu ģimenēm, tālāksoli amatniekiem un beigās plaša,nožogota telpa, kur sastātiesvienkāršajiem ļau- dīm, kas - tāpat kā visi- kāroja redzēt notikumu.

Uz paaugstinājuma malas iededzagaišas lampas. Tad atvļērās aizkars, unparādījās jauka aina. Spilgtajā gaismāglīti ģērbti kungi un dāmas sāka runāt,dziedāt un darboties kā dzīvē. Bij tāda

sajūta, ka esam visi pārcēlušies uz citu,brīnišķu pasauli un dzīvojam viņā līdzispēlmaņiem. Tomēr ne tikai jautras unpriecīgas ainas mums rādīja. Nācās arīpārdzīvot bēdas un ciešanas, un visiraudājām gaužas asaras. Par visiempārāks bija Venēcijas princis. Kad viņšrunāja, klausītāji aizturēja elpu. Un, kadaizkars beidzot aizvērās, neviensnegribēja no viņa šķirties. Ar saucieniemun^oku plaukšķināšanu aicinājām viņuatkal parādīties. Un viņš iznāca aiz samtasegas. Kā pateikdamies par iegūtocienīšanu, viņš dziļi paklanījās uz visāmpusēm, ne tikai pret rātskungiem, bet arīpret vienkāršajiem ļaudīm otrā galā. Viņšgāja aiz samta segas, bet arvien to atkalsauca atpakaļ. Un tā daudzas reizes.

Mājup ejot, mēs nevarējām beigt

cildināt Venēcijas princi. Ilzeke un Margalēkāja kā kazlēni, pirtnieka Baiba unkaprača Tonija sastrīdējās slavināšanā;arī es nevarēju atrast diezgan labusvārdus. Tikai meistara Mārtiņa Katiņagāja klusa un domīga un visu ceļu nebijateikusi ne vārda.

- Un tev, Katiņ, nav nekā ko teikt? -es smiedamās jautāju un apliku roku apviņas vidu.

Viņa tikai nolaida acis un nosarka.Uz Audēju tilta mums nāca pretim

stalts, slaids jauneklis, viens nospēlmaņiem, kā domāju, jo biju toievērojusi vēl vakar viņu pulkā.

Tilta vidū viņš apstājās unsmaidīdams mūs sveicināja:

- Jūs, laikam, nākat no komēdijas,daiļās meičas. Nu, kā patika izrāde?

- Brīnišķi! - jūsmoja kapračaTonija.

- Bet kā jūs, kungs, gadījāties te? -es iejautājos. - Bez tam… es jūs komēdijānemaz neredzēju.

- Es tur arī nebiju. - Viņšsmaidīja. - Man labāk tīk klejot pa ielāmun parunāt ar dzīviem cilvēkiem.

Es apmulsu.-Bet vai tad jūs neesat…- Ahā! - jauneklis iesmējās. -

Tu gribēji jautāt, vai gs neesmuspēlmanis? Nē, esmu students un tāpatatbraucu kopā ar komediantu sabiedrību.

Pirtnieku Baiba bija kļuvusi domīga.- Atļaujiet, kungs, man vienu

jautājumu, - viņa teica. - Jūs nupat sacījāt,ka labāk paklejojot pa ielām un parunājotar dzīviem cilvēkiem… Vai tad spēlmaņi

nav dzīvi cilvēki?Jaunais kungs iesmējās:- Tas nav jāsaprot vārda tiešā

nozīmē. Es gribēju teikt tā: komēdijāspēlmaņi runā citu cilvēku domas un tēlocitu cilvēku dzīvi, ko samācījušies nogalvas. Bet uz ielas, piemēram, ar jumstagad, manas meičas, mēs varam runāt to,ko paši domājam un jūtam. Mēs esamcilvēki, bet komēdijā tikai tēli.

Katiņa, vērīgi ausījusēs svešniekavalodā, pēkšņi jautāja:

- Vai tad spēlmaņi uz skatuvespatiesi nemīl savas daiļavas? Vai viņitikai izliekas vien tā?…

- Jā gan! Tā ir komediantumāksla: pēc vajadzības attēlot katrucilvēcīgu jūtu un tēlu.

- Un Venēcijas princis patiesi nemīl

to augstmaņa meitu?- Ak tu mazā muļķīte! -

Smiedamies jaunais kungs ieskatījāsKatiņas acīs, un tad vienā acumirklī viņaseja kļuva nopietna. Kā apmulsisnenolaida skatu. - Cik tu esi daiļa! - viņšturpināja pēc brītiņa.

Katiņa kautri aizgriezās.Stāstītāja ieņēma malciņu no savas

kannas.Svešnieks pie galdiņa krāsns kaktā,

ar lielu uzmanību klausījies prieka meitasstāstā, apspieda smagu nopūtu un uzvilkaplatmali dziļāk pār acīm.

Annele turpināja:- Vēl labu brītiņu mēs pļāpājām

par spēlmaņiem un komēdiju. Jaunaisstudents mums pastāstīja, ka viņu saucotGabriēlu Franku un Venēcijas prinča

īstais vārds esot Johans Herejs; tas esotviņa draugs.

Šķiroties Marga, muļķa meitēns,uzlūdza Franka kungu atnākt uz mūsuIekšvaļņa svētkiem še, ērberģi, un paņemtlīdz Venēcijas princi. Studentsparaudzījās Kātiņā un teica:

- Varbūt.Vai atceries vēl, Marga, un tu,

Dzeke?- Jā, jā, lai gan tad vēl bijām

pavisam jauniņas.Atkal Annele ieņēma alus malku un

stāstīja tālāk:- Franka kungs un Herejs patiesi

ieradās.Viņi bija uztraukti un šķendējāspar uzpūtīgajiem rātes kungiem. Franksiepazinies ar zviedru baronu Kronstjemu -to pašu, kas Kundzi- ņu salā atvēris kuģu

būvētavu. Tas patīkamo jauno studentuuzaicinājis pie sevis viesos. Franksapsolījies ierasties, ja tam atļauj ļlīdzņemt draugu. Tad nogājuši abi pie baronaar spēlmani ftlereju. Viesībās bijuši arīdaudzi rātes kungi. Tie negribējuši ciestsavā vidū Franka kunga draugu, jospēlmaņus, tāpat l^ā mūs visus te,lekšvalni, lepnie kungi uzskata kānegodīgu .̂ Tad, lai nama tēvamnesagādātu nepatikšanas, Franks .arHereju aizgājuši, vēl rātskungiempateikdami dažu patiesu, skarbu vārdu.

Še. svētkos, abi jutās kā mumsvisiem līdztiesīgi, un brīnišķi jauki pagājavakars. Bendes Katiņa iemīlējās skaistajāHerejā. Izņemot pirtnieka Baibu, neviensnemanīja, kas notiek Gabriē- la Frankadvēselē.

Stāstītāja uz bridi apklusa.Svešnieks pie krāsns atspieda galvu

rokās.Annele atkal turpināja:- Aizbrauca spēlmaņi un līdz ar

tiem Herejs, solīdamies Katiņai pēc gada,kad būs notecējis līgums ar spēlmaņusaimnieku, atkal atgriezties un svinētkāzas. Franks palika te, izpildīt draugalūgumu: pierunāt meistaru Mārtiņunepretoties viņa meitas laulībām arspēlmani. Un krietnais draugs, paša sirdijlūstot, visu nokārtoja.

Kad Herejs atgriezās, še, ērberģī,sākās jautras dienas. Viņš neskopojās arnaudu, jo bija dabūjis prāvu mantojumu,un ik vakaru te deva dzīres, pats ar savulīgavu priecādamies līdz.

Šad tad kungi no viņa gala, kad mēs,

prieka meitas, tiem bijām apnikušas,ienāca arī te, lai noraudzītos jautrajāsdejās.

Kādu vakaru viņās durvīs stāvējarātskungs Johans Drei- lings un ņirdzīgismīnēja. Viņš izmeta dažus nievājošusvārdus par saderinātiem. Es ievērojuFranka acis iedegamies dusmās. Viņšpiecēlās, pakampa no sienas suņa pātaguun piegāja pie rātskunga.

- Ejiet! - viņš tam uzsauca. - Šīsabiedrība jums nepiedienas. Te priecājasnicinātie: bendes un viņa kalpi, un meitas,komedianti, prieka meitas, kaprači,pirtnieki, aptīrītāji un citi negodīgu amatustrādnieki, kuriem uz ielas jūs ar līkumuejat apkārt, kuriem jūs noliedzat rādītiessavos priekos, un tomēr bez kuriemnevarat ne dzīvot, ne elpot. Še priecājas

tie cilvēki, kas savās dvēselēs ir simtkārttīrāki un labāki par jums, godājamiemaugstajiem kungiem, un kuriem būtu daudzvairāk tiesības jūs nicināt, bet kuri tonedara tādēļ, ka drīzāk jūs nožēlo, ne nīst.Ejiet!

- Ko tu i ^drošinies, jaunekli! -Rātskungs vīstīja dūres. - Es tevi nododuaugstās rātes tiesai! Nelieti!

Franks noskaities iecirta ar pātagurātskungam pa kamiesi. Dreilings atgrūdadurvis, bet, stāvēdams ārpus s lijekšņa,turpināja:

- Tas tev dārgi maksās! Tu atbildēsiaugstās rātes kakla tiesai!

- Atbildēšu! - Franks smējās. -Esmustudēji ̂ tieslietas. Bet ko jūs stbildēsatsavai cienījamai kundzei, kad šīs nabagameičas, kuras jūs par niecīgiem grašiem

piespiežat paciest jūsu kniebienus unizvirtušos glāstus, kad šīs meičas ies piejūsu nama un kliegs pa visu pilsētu, ciksaldkaisls ir godājamais rātskungs JohansDreilings Iekšvaļņa prieka namā un cikauksts tas var būt savā laulības gultā?

Rātskungs, apmulsis, klusi aizvēraaiz sevis durvis.

Te viņš vairs nerādījās, betneaizmirsa apkaunojuma.

Pēc Katiņas un Hereja uzsaukšanasbaznīcā konsistorija uz rātes spiedienuatteicās laulāt. Viņas iebildumi bija, kaspēlmanis un bendes meita - divas tiknegodīgas un nicinātas ļaužu kārtas -nedrīkst savienoties, lai viņu pēcnācējinebūtu elles izvirtumi.

Tad krietnais Franks devās piebaznīcas valdes aizstāvēt draugu. Viņš

pierādīja, ka Herejs ir cienījamu vecākudēls, viņa tēvs ārsts, viena māsaprecējusies ar Meklenburgas rātskungu,otrs svainis tieslietu dakteris u.t.t.

Rāte, Dreilinga naida uzkūdīta,aizraksta spēlmaņa radiem, nopeldamabendes meitu, un prasa, lai tie dodrakstisku pretošanos laulībām.

Bet viss nekā nelīdz. Saderinātieaizbrauc uz Jelgavu, tur slepeni salaulājasun, atgriezušies Rīgā, nosvin te, ērberģi,savas kāzas.

Kad jaunais pāris ievilkās savāligzdiņā, krietnais Franks palika viens unatstāts. Viņa sirds vairs neizturēja. Visuviņš bija darījis Katiņas labā. lai tā būtulaimīga, jo viņš to mīlēja tā, kā laikamneviens cilvēks pasaulē nespēj mīlēt.Viens caurām dienām viņš te nosēdēja pie

galda, nerunādams ne vārda. Naktīs kāmuļķa prātā viņš staigāja gar jaunā pāradzīvokļa logiem. Kādā dienā viņš nozuda.Citi stāstīja, ka neprātā ielecis Daugavā,citi, ka aizgājis uz tālo Maskaviju.

Bridi visi klusēja.Tad ienāca vecā kalpone un paziņoja

saimniekam, ka viesa kambaris ir uzposts.Svešais krāsns kaktā ātri noslaucīja

nepaklausīgo asaru, uzvilka platmali vēlvairāk sejai un sekoja saimniekam.

V Meistars Mārtiņš

Bendes kalps, atstājis svešniekuToma Josta ērberģi, devās uz torni, kuralogā vēl arvien spīdēja gaisma. Pārgājispāri tiltiņam, ar dzelzs āķi viņš atbīdījadurvju aizšaujamo, iegāja tumšajāpriekšnamā, atkal durvis nobultēja,nometa kaktā lāpstu un ar maisu plecosuzkāpa pa šaurajām, apdrupušajāmakmens kāpēm augšstāvā.

Aiz atvērtajām durvīm parādījāsgaiša, liela, apaļa telpa. Gar dibensienuplaukti ar krūkām, podiem, vācelēm.Vienā pusē degošs pavards, ap to retortes,katliņi, pannas, kā ārsta laboratorijā. Pie

otras sienas bija sagrupēti uz vairogaplats, smags šķēps, divi platasmeņu cirvji,melnas virves ritulis - bendes amata rīki.Telpas vidū pāri galdam no griestiemnokarājās fantastisks lukturis - trīsmiroņgalvas ar degošām svecēm zobos.

Pie galda sēdēja divi vīri: sīks,kalsens kungs ar kailu gal- vasvidu unskūtu seju, nemierīgām, viltīgām ačtelēm,melnas, dārgas drānas tērpā, kādu mēdzavalkāt augstās rātes kungi; otrs - liels,stalts vīrs pāri pusmūžam, melnu, jauiesirmu bārdu, mierīgu seju un augstupieri.

Pēdējais piecēlās un nāca puisimpretim:

- Kur tik ilgi, Jirgen?- Aizkavējos, meistar, - kalps

gribēja sākt stāstīt savus šīs nakts

piedzīvojumus karātavu kalnā, bet,ieraudzījis rātskungu,aprāvās, dziļipalocījās un sveicināja:

- Labvakar, augstais kungs!Meistars, paņēmis maisu, nepiegrieza

puisim vairs vērības, bet gāja uz pavardu.Pienāca arī viesis un vērīgi raudzījās, kāsaimnieks izņēma no maisa notiesātāmiesas šķēles, tās apmazgāja un salikapodā kausēšanai. Kad trauks bijanovietots uz uguns, viņš atkal atsēdās.

Jirgens bija izgājis klusiņām, laidotos pie miera.

Saimnieks pagriezās pret viesi:- Ir vēls. Varbūt jūs, rātskungs

Dreiling, vēlaties iet mājās? Vēl paiesdaža stunda, pirms zalbe tiks gatava. Esvarētu to jums ritu agri nonest.

- Nē. meistar Mārtiņ, es labāk

pasēdēšu, lai dabūtu īstu grēcinieku taukuzalbi - adeps peccatoriae, bet nevis kautkādu adeps suillus - vienkāršus cūkutaukus.

Bende mazliet sarāva uzacis.- Varat būt bez raizēm. Tas ir

jūsu tiešs pasūtījums, un citur man nav, kurto likt.

- Hi, hi, hi, - rātskungs šķelmīgiiesmējās, - jūs esat liels blēdis, meistarMārtiņ Om!

-Kātā?- Nu, ar saviem medikamentiem.

Es tikai nesaprotu, kādēļ jums pirkt pardārgu naudu cūkas speķi, to kausēt unsagatavot, un pārdot ļaudīm par īstiemgrēcinieku taukiem, kad bez graša unpūlēm jums pieejami īsti grēcinieku taukino rata?

Bendes seja palika mierīga:- Cūku tauki ir mazāk kaitīgi.- Mazāk kaitīgi! Bet grēcinieku

taukiem ir dziedinošs spēks!- Ak, nē! Cik liels grēcinieks

kāds notiesātais arī nebūtu, viņa miesa navne drusku labāka par tā tiesātāju miesu.Vienalga, kāda tauku viela vispāri zalbeipamatā, ja tikai tā tīra. Dziedinošais spēkspiemīt klātpieliktām zālēm.

- Jums laikam tīk mani muļķot?- Nē. Jūsu maldus aizdzīt.

Cilvēka taukos, vai tas nu būtu taisns, vaigrēcīgs, nav nekāda arkanuma.

- Jūs, Mārtiņ Om, gribat būt gudrākskā citi. Visi tam tic.

- Tā ir tumšā pūļa māņu ticība.Dreilings mazliet piesarka, tad teica:- Tā? Nu, atstājiet man, lūdzu, manu

māņu ticību!Istājās klusums. Bende noskārta, ka

velti skaidrot zāļu un zalbju dziedinošāsīpašības, velti atspēkot šarlatānu izplatītosuzskatus par pārdabīgiem,noslēpumainiem brīnumiem ārstniecībā.Meistars Mārtiņš Oms - gaiša galva -,savā ilgajā bendes darbā iepazinies arcilvēka anatomiju un tautas dabiskiemārstniecības līdzekļiem, ikdienas jo vairākpārliecinājās, kādi nejēgas, salīdzinot arvienkāršajiem latvju zemniekiem, bijatrulie Rīgas pilsoņi un vēl jo vairākaizsprie- dūmu pilnie un iedomīgierātskungi. Viņš savas zāles saga-tavoja.pēc labākās sirdsapziņas unnemīlēja māžoties, kā to darīja dažs labsaugsti mācīts doktors.

Patmīlībā aizskartais Dreilings ari

klusēja. Viņam derdza bendes garīgaispārākums, ko neapzinīgi nojauta. Ak, kāviņš vēlējās to pazemot! Drīz viņa viltīgāsačteles iemirdzējās. Bija izdomāts plānB.Liekuļoti laipni viņš jautāja:

- Sakiet jel, meistar Mārtiņ, kāklājas jūsu meitai? Ilgi neesmu nekādzirdējis par jūsu Kātiņu.

Bende bija atkal piegrieziespavardam. Viņa piere sagfum- bojās.Savaldījies, viņš teica mierīgi:

- Kā zināt, viņa dzīvo pie savavīra. Ar to jū3 tiekaties biežāk, kā es.

Rātskunga viltīgajā sejā parādījāsneīsts izbrīns.

- Tā?… Es domāju, ka viņišķīrušies no gultas un galda un jūsu meitaatgriezusies atkal pie jums. Cik labi, kapar to ieminējāmies! Vēl šodien es liku

rātei priekšā dot Johanem Here- jamsekretāra vietu, pēc kuras tas ilgus gadustīkoja. Nu tas jāatsauc…

- Kāpēc?- Nu, jūs tak pats sapratīsit, meistar

Mārtiņ, ka rātes sekretārs nedrīkst būtnegodīga amata strādnieka meitas vīrs! '

Bende drūmi pavīpsnāja:- Bet pats šis augstās rātes sekretārs

var būt negodīgs? Tak gadus desmitatpakaļ, kad Johans salaulājās ar manumeitu, jūs viņu par tādu apzīmējāt!

Rātskungs neapjuka:- Toreiz - jā… Tad viņš bija

komediants. Bet viņa vecāki ir cienījamiun godīgi ļaudis!

Bende sajuta iedzēlienu. Viņš atkalnoliecās pie pavarda, maisot un filtrējotsavu zalbi. Ko viņš varēja iebilst?

Zibeņātrumā viņa smadzenēs pazibēja visaviņa dzīve.

Jā, nicināms amats - tā skatījās uzbendi. Bet reti kāds šo amatu labprātīgiizvēlējā3. Tas tika mantots no tēva uzdēlu. Pēc tēva nāves Mārtiņā, vēl jauns,tika par meistaru. Ak, pat lepns viņā tadjutās un, nevērodams sabiedrībasvairīšanos, iedomājās strādājam taisnībaslabā. Ko kārtības un miera sargātājaaugstā tiesa notiesā, to viņš. kaklameistars, soda! Bet ar laiku dzīvesīstenība šo lepnumu iznīcināja: cik bieži,ak, pārāk bieži, augstā tiesa bija netaisna,savtīga un stulba! Šādos atziņas brīžosviņš lādēja savu amatu, bet pienākumunevarēja nepildīt. Viņš centās griezt parlabu pie nevainīgi notiesāto piederīgiemto, ko tiesa bija grēkojusi. Kopā ar savu

mīļoto, nu jau daudz gadu atpakaļ Dievamierā aizgājušo sievu apmeklēja notiesātoģimenes un atbalstīja, cik spēja, viņškatra nevainīgā nāvi slepus padarījavieglāku un moku solu mazāk sāpīgu. Nobendes parasti lielajiem ienākumiem viņšnebija nekā ietaupījis vecuma dienām.Palicis atraitnis, viņš visu savu dzīvipievērsa meitenei - Katiņai. Vēl tik daudziekrāt, lai varētu kaut kā dzīvot, aizbrauktkur citur un ķerties pie kura katra citadarba. Tad Rīgā ieradās komediantu trupa.Katiņa iemīlējās jaunajā, skaistajāspēlmanī. Ak, ja toreiz viņa mīla pretvienīgo bērnu nebūtu bijusi tik akla, tadtagad Katiņa nebūtu tik nelaimīga. Viņšnebūtu savu bērnu apprecinājis ar skaisto,bet vieglprātīgo bezrakstura Hereju, piekura sāniem tagad viņa meita vārgst un

nīkst. Un godkārais komediants,cenzdamies izrauties no vienkāršo ļaužuvidus, tiekdamies pēc rātes sekretāravietas, ir kļuvis paklausīgs ierocis viltīgorātskungu rokās, spiegs un nodevējs. Jā,pazemots un iznīcināts - tāds tagad bijaJohans, un meistars Mārtiņš nešaubījās, katā ir Dreilinga atriebība par to pātagassitienu, ko bija gadus desmit atpakaļsaņēmis no Gabriēla Franka - Herejadrauga! Vēl tikai vajadzēja izšķirt viņu unKātiņu! Un Dreilings, bez šaubām, jau bijatiktāl, ka varēja par to runāt kautiedzelšanas labad. Lūk, un šāds cilvēksbija tiesnesis, kā spriedumu bendeijāpilda!

- Jā, - pēc brītiņa viņš drūmi teica, -jums taisnība, godātais kungs: bendesamats ir nicināms un arī negodīgs, ja

jāsoda nevainīgs. Bet vispirms atbildībapar šo negodīgumu krīt uz tiesu! •

- Kļūdīties var ari tiesa. - ātriiebilda Dreilings.

- Ak, tā vairs nav kļūdīšanās, -meistars Mārtiņš sāka iekarst. - Parpiemēru, kaut vakardienas augstās rātesspriedums ielu slaucītājam AndrējamKalpam: tas rit man jāper pie kauna stabapar to, ka atgādināja jums, godājamaisDreilinga kungs, jūsu bagātību!

- Tas tēviņš bija rupjš pret augstorāti!

- Viņš teica taisnību. Ir grūti laikimūsu pilsētai: zviedru karalis atņēmisvisus pilsētas kuģus kara vajadzībām,tirdzniecība sašaurinājusies, pilsētas kasēnauda izsīkusi; ir jāpaaugstina nodokļi.Bagātie pilsoņi nedod, bet nabadzīgie

nespēj. Šim nabaga Andrējam Kalpambūdā nav vairāk mantas kā pārispussapuvuši salmu kūļi guļai, viņa bērniiztiek dažu

dienu bez maizes kumosa, bet augstārāte tam atņem nodokļos divas trešdaļasviņa nabadzīgās dienas algas! Šisizmisumā dzītais vīrs iedrošinās teikt, kaaugsti godātam rātskungam Dreilingam ir50000 dālderu lādē, lai arī viņš no savaspārpilnības ko ziedo pilsētas vajadzībām,tad nabaga ļaudīm nebūs viss jāatņem.

- Tas dumpinieks bija rupjš.- Patiesība izmisumā nevar būt

smalka! Ņemiet vērā. augstais kungs:nemiers aug. Tas jau labu laiku jūtams.Būs dumpis!

Rātskungs nicīgi pasmīnēja:- Pret rāti neviens

neuzdrošināsies pacelt roku. Tad jau jūs,bende, stāvat tiem tuvāk.

Meistaram Mārtiņam saskrēja asinissejā. Jā. viņš bija vērojis naidīgunoskaņojumu pret sevi, bija dzirdējis arpusausi, ka rāte visu vainu cenšotiesuzvelt tam kā sodītājam. Ak. nelietība!Viņš gribēja teikt skarbu vārdu, betaprāvās.

Lejā uz ielas bija dzirdama kņada unbalsis. Atskanēja kliedzieni:

- Nāve bendem! Lauziet durvis!Stiepjiet to uz ielu!

Arī rātskungs ieklausījās. Viņšuzminēja, kas tur notiek. Jā. viņa sētāsēkla bija uzdīgusi!

Bet viņš nobālēja: ja pūlisielauzīsies un sastaps viņu te, kas vargalvot, ka tas tomēr neuzdrošināsies arī

viņu, īsto vainīgo, apdraudēt?Viņš bailīgi paraudzījās bendē.Tā sejā bija atkal miers.- Kas tur notiek? - Viņš bailīgi

pieplaka pie galda.- Tas. ko jūs vēlaties. Labi. Lai

viņi ielauž durvis, lai nāk un saka, kastiem sakāms!

Rātskungam sāka drebēt zods:- Nē, meistar Mārtiņ! Še viņi

nedrīkst mani sastapt!Bende mierīgi smaidīja. Tad

padomāja un teica:. - Jums taisnībai Jūs gribat, lai jūs

paslēpju kaut kur?- Jā, bet pats ejiet pie tiem ārā.Ienāca uztraukts Jirgens:-Meistar! Pūlis ielencis torni! Viņi

jums draud!

- Jā, es eju! Tu pa tam noslēpgodājamo Dreilinga kungu.

Visi trīs steigšus kāpa lejā pa kāpēm.Vidus stāvā Jirgens

ievilka rātskungu pa kādām mazāmdurvtiņām slēptuvē. Bende kāpa lejā.

Pret durvīm dunēja dobji sitieni.- Rimstiet! - meistars Mārtiņš

uzsauca spēcīgā balsī. - Es eju!

VI Dumpis

Troksnis uz ielas pamodinājasvešnieku ērberģa kambarī. Piecēlies,viņš piegāja pie zemā jumta loga. Pa tovarēja redzēt tikai mēness apspīdētopilsētas mūri un namu jumtu siluetus.Kņada nāca no torņa puses, pret kuraapgaismoto logu tas nākot bija apstājies.

Viņš sadzirdēja niknus saucienus:- Nāve bendei! Slīciniet to Rīdziņā!Svešnieks sarāvās. Ātri metās pie

gultas un, nedaudz sekundēs saģērbies, arzobenu rokā drāzās lejā, atšāva durvjubultu un skrēja uz Rīdziņas pusi, kur pūlis,mēnessgaismā pacēlis saistītu cii vāku uz

rokām, taisījās to mest dzelmē.- Stājaties! - viņš uzsauca pavēlošā

balsī.Paceltais noslīdēja-barā. Visi

pagriezās pret negaidīto traucētāju.- Kas še notiek? - svešais

sauca, spiezdamies cauri ļaužu drūzmai.- Mēs sodām savu spīdzinātāju!

- atskanēja no pūļa. - Bet kas jūs tādsesat?

Neatbildējis uz jautājumu, svešaisneatlaidīgi uzstājās:

- Par ko? Stāstiet, stāstiet, draugi!Satrakotais pūlis it viegli varētu

sviest ūdenī ari traucētāju, neraugoties uzviņa kailo zobenu, ar kuru tas barā nekānevarēja padarīt. Bet drošsirdību ciena arīsaviļņots bars, jo vairāk, ja sajūt to kā sevdraudzīgu. Un tādu iespaidu pūlis bija

guvis no svešā.Atskanēja viens otrs paskaidrojums:- Mēs negribam sev bendi!- Sunim suņa alga. Tas jāslīcina!' - Rīt viņš ģērēs asiņainu nabaga

Andrēja Kalpa muguru, un tikai par to, katas teicis rātei patiesību acīs!

- Tādēļ lai viņš nepiedzīvo rītu!- Draugi! - svešais iesaucās. —

Jūs pārsteidzaties. Raisiet viņu vaļā!- Nē, tam jāmirst! Citādi viņš

nobendēs mūsu biedru… Šodien viņš - jebrit Andrējs Kalps!

- Ar bendes nāvi jūs neglābsatsavu biedru, rāte liks izpildīt sodu tāpalīgam.

- Ho! Hermanim Fišeram? Arī tomēs noslīcināsim!

- Jūs darāt nepareizi, draugi!

Katram jāpilda savs pienākums. Arībendem.

- Jā gan, pienākums! Bet ne vairāk!- Viņš dara, ko tam liek.- Ko liek?… Ak nē! Viņš tiesas

lielais padomnieks!- Kā tā?- Uz viņa priekšlikumu rāte

stiepj Andrēju Kalpu pie kauna staba!Saistītais bende pie zemes

sakustējās, piecēlās uz elkoņa un teicadrūmi:

-Nav tiesa!- Kā nav tiesa? - kāds drukns

puisis iesmējās. - Es pats to krogūdzirdēju!

- Kas tosaka?-Tavs paša znots!- Johans!? - Mārtiņš Oms

pārsteigts ievaidējās un atkal sabruka uzRīdziņas krasta.

Uz mirkli iestājās pilnīgs klusums.Tad pūlis no jauna sagrāba upuri.

Viens pagrūda sāņus svešo traucētāju.Tas stāvēja kā apstulbis. Tad attapās.

Ar neatvairāmu spēku viņš iesaucās:- Rimstiet, draugi!Atkal viņš bija pie bendes un atgrūda

tā vajātājus.- Metiet abus upē! - iesaucās

kāda histēriska balss. - Abi labi, rāteskalpi!

- Es neesmu rātes kalps! -svešnieks saslējās. - Es esmu ar jums!

- Kādēļ tad traucē?- Jūs gribat glābt savu biedru?-Jā, tomēs gribam!- Tad taisnākais ceļš ir uz

cietumu! Ielauzt durvis! Atbruņot sargus!Izvest apcietināto brīvībā!

Pūlī bija manāms pārsteigums.- Pareizi! - iesaucās dažas balsis.Citas:- Kā to lai izdarām? Mums nav

ieroču! Tikai nūjas! Nē, tasneizdosies!- Izdosies! - svešais kā apgarots

iesaucās. - Es eju līdz ar jums!- Jā, jā, jā! - nu ari pūlis

aizrāvās, juzdams vadoni. - Ejam! Ejam!- Bet šo viru atbrīvosim! -

Jaunais vadonis ierāva dunci, veiklipārgrieza saistītā upura virves un iebāzatās kabatā. - Un nu sakiet, uz kurieni?

-Uz jauno cietumu! Kaļķu tornī!Pūlis drāzās uz priekšu gar Rīdziņu.- Bez trokšņa, draugi! - svešais

rikpja. - Labi būtu, ja mēs pārsteigtusargus negaidīti, bez cīņas un upuriem.

Bet tracis jau bija pietiekoši liels, laivienā otrā logā atmirdzētu iedegtās ugunis.Viens otrs nomiegojies stāvs parādījāsIekšvāļņa ieliņās.

- Kas te notiek? - kādsnoskrandojies, netīrs vecis jautājagarāmsteidzošam pūlim.

- Nav tava daļa, Hansi Avest! -viens no bara tam atbildēja. - Tu esi rātesroklaiža un tu ar mums nenāksi, kadjāielaužas Kaļķu torņa cietumā!

Pēc iespējas ieturēdams klusumu,pūlis steidzās aiz vadoņa. Netīrais vecisnoraudzījās tam pakaļ un noņurdēja:

- Skat', tātad tomēr dumpis! Notā ari man vajag izsist sev peļņu!

Un ātriem soļiem devās uz otru pusi.

Garāmejot Bendes tornim, viņšpamanīja Jirgenu uz tiltiņa un aiz tā bailīgiapkārt raugošos rātskungu. Viņš pazinaDreilingu un dziļi paklanījās:

- Labvakar, augstais kungs! Labi,ka jūs satieku še. Tur bars dienas zagļuaizgāja uzlauzt Kaļķu torņa cietumu.

- Sakiet, Hans Avest, - ātriiejautājās Jirgens, - vai neredzējāt starptiem meistaru Mārtiņu?

- Barā nemanīju.- Cik to dumpinieku bij? - jautāja

Dreilings.- Tā… cilvēku divdesmit. .- Labi! Pietiks ar vienu sargu

nodaļu, lai tos neliešus saņemtu ciet.Jirgen! Seko man!

Rātskungs steidzīgi pagriezās uzAudēju tilta pusi. Bendes kalps tam

sekoja.- Lai jums izdodas, augstais

kungs! - nodevējs uzsauca rātskungamnopakaļ. - Es arvien gatavs jums pakalpot.

- labi, - Dreilings jau gabalāatsaucās. - Es jūs nepiemirsīšu, HansAvest!

Ceturtdaļstundas laikā rātskungs arJirgenu bija pamodinājuši sargu nodaļaspriekšnieku, sirmo trīsdesmitgadu karakaprāli Fustu, un viņa ļaudis nu ar lāpāmrokās steidzās pa Kaļķu ielu uz cietumapusi.

No torņa puses nāca dobja dunoņa.Tur laikam dumpinieki lauzās torņadurvīs. Pavērās viens otrs augšstāva logs,un tajā parādījās nomiegojusies seja. Bet,tā kā patlaban mākonis aizsedza mēnesi,tad uz tumšās ielas nekā nevarēja saskatīt.

Dreilings pameta skatu uz debesīm:- Kaut jel izlīstu mēness! Šīs

lāpas dod maz gaismas. Ka tumsā kādsnelietis mums neizmūk! Klausaties, Fust!Jūs ņemiet vērā: mums tie dumpiniekidzīvi jādabū rokā.

Kad sargu pulciņš piesteidzās piecietuma vārtiem, patiesi pašķīrās mākonis,un mēnesnīcā gūstītāji ieraudzīja izlauztosvārtus.

- Pie velna, kad tik tie jau navprojām? - bažījās Dreilings.

- Nē, - sargu priekšnieksmierināja. - Dzirdiet: tomī balsis unkņada!

Kareivji iebruka pagalmā. Tas bijatukšs. Torņa durvis sadragātas. Ap tjjmvairāki baļķi, no netālās jaunbūves teatnesti sturmēšanai.

- Ielenkt tomi! - Dreilings pavēlēja.Tanī brīdī pa torņa durvīm izskrēja

pagalmā gavilēdami nemiernieki aratbrīvoto Andrēju Kalpu savā vidū.

Ieraudzījuši kareivjus ar lāpām unzobeniem rokās, mus- ketēm plecos, viņipēkšņi apklusa un bailīgi sāka virzītiesatpakaļ. Veiksmju reibonī tiem nebijaienācis prātā, ka varētu gadītiespretestība,

Arī svešnieks, viņu vadonis, uzbrītiņu apmulsis sastinga. Viņš stāvējaviens ar kailu zobenu rokā kareivjunodaļas priekšā. Tad viņš attapās. Pametisatpakaļ ātru skatu uz bisdriem, kas bailīgidrūzmējās ap torņa kāpēm, viņš ari lēniatkāpās.

- Ņemiet ciet šos dumpiniekus! -Dreilings teica kaprālim. - Sie- niet tos!

Fustspamāja.Kareivji noteiktiem soļiem nāca

tuvāk. Daļa nemiernieku sabēga atpakaļtomi, citi drūzmējās durvīs. Tikaisvešnieks, iebāzis zobenu makstī, palikamierīgi stāvam.

Pirmais kareivis taisījās ņemt to aizpleca. Te apcietināmais pēkšņi satvēra uzkrūtīm tS musketes siksnu, ar apbrīnojamuveiklību pārmeta to pāri viņa galvai un ariegūto ieroci rokās pārislēcienos atradāsuz kāpēm.

- Atpakaļ! - viņš uzsauca,pielicis musketi pie vaiga un mērķēdamsuz kareivju pulciņu. - Kas pirmais sperssoli, tas kritīs.

- Velns! - pārsteigts iesaucāsvecais kaprālis. - Tas tik ir veikls zellis!

- Nolādēts! - iešņācās rātskungs.

- Kas šis pārgalvis tāds ir? Uzbrukt arzobeniem!

Kareivji nekustējās.- Uz priekšu! - Dreilings kliedz,

noskaities.-Uz priekšu!- Tā nevar, kungs! - kaprālis

aizstāvēja savus ļaudis. - Kurš labprāt iestīšā nāvē, pretim lodei! Tad ari mumsjāņem rokās musketes.

- Nē! - Dreilings pretojās. -Mums tie nelieši dzīvi jāsaņem! Tiemjānobeidzas pie karātavām!

Svešā seja smaidīja. Likās, ka viņšnebūt nenojauž stāvokļa nopietnību unuzskata to par joku. Padevis musketi tuvākstāvošam biedram, viņš tam iečukstējadažus vārdus ausī, tad izvilka atkal savuzobenu un jautri teica:

- Ja tā, tad būsim līdzīgs pret

līdzīgu. Kas stās man pretim?- Li®liski! - iesmējās kaprālis

Fusts, omulīgais trisdesmit- gadū karakauslis, kurš. kā likās, uzskatīja savupienākumu par patīkamu kareiviskuizpriecu. - Jāzep! Izej cīņā ar šo zelli!

No kareivju rindām iznāca plecīgsvīrs un ar niknumu bruka virsūdumpiniekam. Bet ta3 viņu dažās sekundēsatbruņoja, veikli izsizdams zobenu norokas.

- Velns! - kaprālis priecājās. - Tasbija meistara sitiena!

- Ļaujiet man, kaprāl! - otrs stājāsuzveiktā vietā.

Tam neklājās daudz labāk.Dumpinieks rīkojās ar zobenu kārotaļādamies un nemaz nesteidzāspretinieku pieveikt.

Tas vēl jo vairāk aizrāva vecokaprāli:

- Velns! Kas par kvarti! Šādaterce! Atkārtojiet, atkārtojiet to vēlreiz!Brīnišķīgi!

Beidzot arī tas bija atbruņots.Tāpat trešais. Ceturtais.Tad Fusts vairs neizturēja. Viņš

stājās pats pretim apbruņotam cīkstonim.Likās, viņš bija pilnīgi aizmirsis, ka nācisšurp gūstīt dumpiniekus, bet ne sarīkotturnīru.

Dreilings dusmās lēca vai no ādaslaukā. Neviens viņa neklausīja. Spēka unveiklības vingrināšana bija ilgusi jaudroši minūtes desmit. Cīņas iekaisumāneviens nebija ievērojis, ka visi pārējienemiernieki bija nozuduši tornī.

Te durvīs parādījās puisis, kam

vadonis bija iedevis musketi; viņš uzsauca;

- Kungs! Viss kārtībā! Atri i- Klusi! - kāds kareivis,

piezadzies pie durvīm,tam gāza armusketes laidni. Puisis streipuļodamsnogāzās no kāpēm.

Tanī pašā acumirklī Dreilings,izrāvis kādam kareivim pistoli no jostas,izšāva uz svešinieku. Tas sagrīļojās unsmagi nokrita pāri puisim.

Vecais kaprālis sirdīgi paraudzījāsuz rātskungu, tad attapās. Viņš noliecāspie ievainotā:

- Taisni sirdī!… Žēl…Nu tikai visi ievēroja, ka nemiernieki

nozuduši tomī.- Brukt iekšā! - Dreilings

komandēja. - Ņemiet pārējos

gūstā! '- Uz priekšu, zēni! — attapās ari

kaprālis.Kareivji iebruka tomī. Ari Dreilings

sekoja.

VII Pirmos gaiļos

Tukšajā pagalmā no mūra ēnas iznācaJirgens, kurš, pazinis savu glābēju,vislielākā uztraukumā bija sekojis cīņai.

Viņš pieskrēja un noliecās pārievainoto:

- Kungs! Labais kungs!Tam smagi cilājās krūtis, no kurām

plūda asinis, arī seja bija asiņaina, acisaizvērtas. Viņš neatbildēja.

Te atskanēja balss zem ievainotā:- Vai tu tas, Jirgen?Puisis no balss pazina otru kritušo:- Tu, Fabiān? Vai smagi esi

ievainots?

- Nepavisam arī nē. Dabūjutikai krietnu belzienu pa skaustu. Izlikosbeigts, lai mani liek mierā.

- Paldies Dievam! Tad celies!Pievāksim jūsu vadoni, pirms kareivjiiznāk.

Fabiāns izrāpās no apakšas. Abipacēla ievainoto un steidzās laukā nopagalma.

- Kur viņu nesīsim? - Fabiānsjautāja.

- Uz kaprača Bierņa būdu.- Ahā! Pie tavas iecerētās, Tonijas.- Jā, tā viņu kops, ja būs vēl

glābjams.Teciņiem abi nonesa ievainoto līdz

Kaļķu tiltam. Te. pie pilsētas mūrapiekļāvusies - starp Rīdziņu un mūri —,balstījās vecā kaprača Bierņa būda. No

tilta uz durvpriekšu bija pārmesta laipabez margām. Jirgens nokāpa uz laipas, unFabiāns tam padeva rokās svešnieku.

- Nu tu vari iet, - teica Jirgens. -Tālāk piekopšu viņu viens pats. Betiegaumē: neviens nedrīkst nekā zināt!

-Ko tad?- Nu, ka nemiernieku vadonis še

apslēpts.Fabiāns iesmējās:- Par ko tu runā? Es nekā nezinu.

Jauka nakts šodien, vai ne? Nu, sveiks!Un ātriem soļiem viņš pazuda tumsā.Jirgens pārgāja pār laipu, pagrūda to

ar kāju sāņus, un tā iekrita ūdenī,aizpeldēdama zem tilta. Tad, atvērisdurvis, viņš ar savu nastu iegāja būdā.

Kareivji, iebrukuši tornī, taisījāstvert dumpiniekus.

Rātskungs ar daļu kareivjiempārmeklēja apakšstāvu. Fusts arpārējiemsteidzās augšā.

- Velns! Viņi ieslēgušies! -sauca no otrā stāva kaprālis. - Durvisnoslēgtas!

- Arī pagraba durvis ciet! -sauca Dreilings no lejas - Laužiet tās vaļā!

Ar kaktā atrastu dzelzs stieni kareivjisāka lauzt pagraba durvis. Augšā strādājamusketu rezgaļi. Rātskunga viri tika" galāpirmie. Lāpām vienā un izstieptiemzobeniem otrā rokā, tie kāpa lejā.

Te viņiem pretim nāca vecaiscietuma slēdzējs, bāls un nobijies.

- Kur nemiernieki? - Dreilingsuzsauca.

- Te viņu nav. Kad tie ielauzatorņa durvis,' es iebēgu un ieslēdzos

pagrabā, jo viens nekā pret tiem neiespētu.Kareivji kāpa atkal augšā, Dreilings

drāzās uz otro stāvu.Tur drīz atskanēja viņa satrakotā

balss:- Ak, blēži! Nelieši! Tie ir prom!

Pa logu! Nolaidušies pa virvi Rīdziņā! Te,ap torni, tā piesērējusi, viņi pārbriduši (un nu jau noslēpušies!

Augšstāvā atrada tikai sasieto torņasargkareivi. Ar smagu baļķa galu bijaietriekti biezie dzelzs logu spraišļi. Pieloga piesietā virve nokarājās lejup līdzūdenim. Nu Dreilings saprata, kā cīkstonispiekrāpis viņus ar savu mākslu. Bet patsnu gan viņš gulēja pie torņa kāpēm. Varbūttas vēl dzīvs, varbūt to izdosies izdziedēt!Jo labāk: tam jāmirst pie karātavām! Unsavi biedru tam jāizdod!

Kaprālis pienāca. Viņš omulīgibraucīja savas sirmās ūsas un teicamiermīlīgi:

- Tātad te nu mums vairs nekā nav,ko darīt!

- Kā! - Dreilings iekaisa. - Jādzenpēdas! Jānoklaušina sargi un ievainotiedumpinieki! Un kur, tad vaktmeistari. kasdzīvo tepat otrā pusē torņa pagalmam?!Kāpēc tie nav pretojušies?

Visi devās atkal lejā. Pagalmā tossagaidīja jauns pārsteigums.

- Kur ievainotie?Izmeklēja visu torņa pagalmu.- Kur vaktmeistari?Dreilings pats skrēja pāri pagalmam

uz kazarmām. Atrāva durvis. Piesteidzāskareivis ar lāpu,

Te, savās guļas vietās, gulēja saistīti,

ar vīšķiem mutēs pieci vaktmeistari unsargkareivis no vārtiem.

Pēdējais zināja pastāstīt tikai tikdaudz, ka nemiernieki, klusi piezagušiescietuma vārtiem, uzrāpušies augšā, pēkšņikā no gaisa šim uzkrituši, pirms taspaspējis iekliegties, aizbāzuši muti unsasējuši. Tad iebrukuši vaktmeistarumītnē, tos tāpat bez trokšņa uzveikuši.

- Nolādētie! - Dreilings dusmāsvīstīja dūres. - Un mēs pat nezinām, kastie tādi! Bez šaubām, pilsētas aptīritāji aribijuši to starpā! O! Ja to Andrēju Kalpuotrreiz dabūtu rokā! Bet šie nelieši protviens otru ļoti labi noslēpt…

Gūstītāji izgāja iekšvalnī. Bet ko tevairs? Viss bija tumšs un kluss.Iedziedājās pirmie gaiļi. Iekšvalnis vēldusēja cietā miegā, it kā nekas nebūtu

noticis.Saīdzis, centīgais miera un kārtības

uzturētājs atlaida kaprāli ar viņa vīriem unarī pats pēc nejaukās neizdevības gājagulēt.

Vēl pirmie gaiļi nebija beigušidziedāt, kad no kaprača Bierņa būdasiznāca Jirgens. Vērīgi ieklausījies naktsklusumā un pārliecinājies, ka var justiesdrošs, viņš noliecās pie krasta, sataustījasamirkušu virves galu un to pievilka.Iešļakstējās

ūdens, un no Kaļķu tilta apakšasizpeldēja laipa. Nostiprinājis to vecāvietā, viņš atstāja savu cietoksni unsteidzās gar Rīdziņu uz Bendes torņa pusi.

- Kas te?! - viņš tikkoneuzdrāzās virsū tumšam, sakņupušamcilvēka ķermenim uz paša krasta.

Tas lēni, klusēdams cēlās kājās.- Jūs, meistar Mārtiņ?! - kalps

no stāva pazina savu kungu. - Ko jūs tedarāt? Es steidzos pie jums. Vajadzīgaātra palīdzība. .. Bet kas jums kaiš?Meistar?!

Bende stāvēja, saņēmis galvu rokās.Viņš smagi nopūtās:

- Ak, Jirgen! Johans, mansznots, mani apmelo! Viņš rīda pret mani!Krogos kūda!

- Nevar būt, meistar! - puisissvētā pārliecībā iesaucās. - Es arī esmusēdējis dzertuvē pie viena galda ar Herejakungu, bei viņš nekad neko pret jums: Viņšbieži dzer par daudz, tas gan ir tiesa…Bet, mīļo meistar, jums jānāk tūlīt. Piekaprača Bierņa guļ smagi ievainots…

- Labi! - Bende raisījās vaļā no

sava smaguma. - Citu bēdās būs vieglāksavas aizmirst. Es eju. Tu aizteci un paķerapsienamos, zalbes, ārsta rīkus.

Jirgens aizskrēja uz tomi. Bende gājauz Bierņa būdu.

Puisis bija klāt reizē ar meistaru.Parastā kārtībā tie tika pār laipu. Iegājabūdā.

Tās iekšiene bija nabadzīga, betbrīnum spodra un tīra. Diezgan lielajātelpā atradās gulta, lāde, galds un diviķeblīši. Kaktā aužamās stelles. Uz galdadega eļļas lampele. Pie tās sēdēja vecaiskapracis Biemis. Gultā gulēja ievainotaissvešnieks nesamaņā. Pie tā ceļosnometusies, gadus divdesmit piecus vecajaunava, bālu sejiņu un melnām, dzīvāmacīm, apmainīja apliktos drānas vīšķus uzievainojuma.

Bendem ienākot, jaunava piecēlās ungāja pretim:

- Meistar Mārtiņ! Glābjiet šovīru. jo viņš šonakt karātavu kalnā izglābamanam Jirgenam dzīvību.

- Kā, Jirgen? - Bende izbrīnījiespagriezās pret savu puisi.

- Jā, meistar, tā tas bija.- Tā? Bet par to vēlāk. Aplūkosim

ievainoto.Piegājis pie gultas un uzmetis skatu

vājniekam, viņš pārsteigts iesaucās:- Dievs debesīs! Tas tak ir tas

pats krietnais vīrs, kas arī mani šonaktizglāba!

, Steigā nometis vamzi un atlocījiskrekla piedurknes, viņš ar

lielāko rūpību sāka izmeklētievainojumu.

Tas bija diezgan vārīgs, bet atlikacerēt.

Lode, trāpījusi pavisam tuvu sirdij,tomēr neķerdama galvenos asinsvadus,bija izgājusi cauri plaušām un iestrēgusiribā. Ari žoklis nodrāzts, laikam saļimstotpret mūri. Bet tas nieks.

Vispirms bende stājās pie lodesizvilkšanas. Grūts uzdevums arī meistaraOma izveicīgajām rokām. Bet galu galā tābija laukā, ievainojums izmazgāts unpārsiets sniegbaltiem lin- autiem- noTonijas pūra lādes.

Vēl atlika apsiet asiņaino žokli.Bārda traucēja. Tā bija jānoskuj. Tad,apmazgājis vainu un ieziedis ar zalbi,meistars Mārtiņš pēkšņi noliecās pavisamtuvu pie svešnieka sejas un saviļņotsiesaucās:

-Žēlīgais Dievs!Biemis, kurš ķirurgam gaismoja ar

lampeli, jau labu bridi bija vērīgiraudzījies slimniekā. Nu, saskatījies arbendi, arī viņš līksmi pasma idīja unteica:

- Tas tak ir…- Mūsu senais draugs - Gabriēls

Franks!

VIII Audēju kāzās Toma Josta ērberģī skanēja dziesmas

un dejas. Audējs Jānis Stadula svinējakāzas. Jau pagājušo rudeni viņš taisījās:bija iekrāta nauda kāzu mielastam, atliktasamaksa mācītājam, izšūdināti brūtgānasvārki un līgavas ģērbs, bija ierīkotamājīga ligzdiņa jaunceltajā namelī pieAudēju tilta lekšvalni… Bet līgava nebijadabūjama. Un kāzas toreiz izjuka.

Kā tas varēja notikt?Nu, daiļā Maija bija dzimtcilvēks.

Viņas dzimtkungs, gan solījis to atdot pieveiklā Rīgas audēja, pēdējā brīdīapdomājās un pieprasīja simts dālderu.Tik daudz naudas līgavainis nebija varējisietaupīt, kaut gan strādāja dien' un nakti,

auzdams visbrīnišķīgākos rakstus audeklā.Tik skaistus, ka pat cunftīgie meistari noviņpus Rīdzīņas nāca un vēlējāsiemācīties neieredzētā bēnauša mākslu,solīdamies to uzņemt cunftē. Bet JānisStadula jutās ļoti labi tepat starp Iekšvaļņabiedriem. Tad citi audēji nāca palīgā,sameta naudu, ko izpirkt līgavu, un nu,šoruden, kāzas tika dzertas jo svinīgāk unbagātīgāk.

Stadula neskopojās. Viņš neļāvanekam kāzu viesiem trūkt un ņēma uz savarēķina ari pārējo šeņķa apmeklētājudzērienus un uzkožamos.

Ērberģa viesi dzēra pie atsevišķiemgaldiem otrā galā, spēlēja kauliņus,pārrunāja pēdējo dienu notikumus, citinoraudzījās kāzu līksmībā, citi dejoja līdzar kāzu viesiem.

Te bija pilsētas aptīritāji, ūdensvedēji, torņa sargi, prieka meitas -Annele, Ilzeke, Marga -. pirtnieku Baiba,arī.bendes kalps Jirgens. Sarunātiesvarēja tikai tuvāk sēdošie, jo dejumūzika, čala un dziesmas skanēja pa visutelpu bez pārtraukuma.

Pirtnieku Baiba, triekusi ar Anneli unIlzeki, ievēroja uz sola Jirgenu omulīgisēžam izstieptām kājām un lēni sūcam aluno lielās kannas. Viņa piegāja tam klāt unpiesēdās līdzās:

- Klau', Jirgen! Kā tadneredzam kaprača Tonijas? Kamnepaņēmi līdz savu izredzēto?

Jirgens sakrunkoja pieri briesmīginopietnās grumbās, brītiņu klusēja, tadteica svarīgi:

- Tonijai ir masalas.

- Ko tu saki! - Baiba nobīliiesaucās. Tad padomājusi iebilda: - Kātad tas var būt? Masalas dabū tikaibērni…

- Tā? - Jirgens centās būt vēlnopietnāks. - Nu ja, Tonija jau arvienbijusi bērnišķīga.

- Ej nu! - Baiba pukojās. - Tutikai melsi! Rīt pat iešu to apciemot. ..

Nu Jirgens izkrita nosavasnopietnības:

- Nē, Baibiņ, labāk neej vis!Vecais Biernis ir savārdzis. Tu saproti,kad mājās lipīga slimība, tad nedrīkst toiznēsāt pa pasauli.

- Atkal jau! Vai tad vecajamBiernim ir masalas?!

- To es neesmu teicis. Tomērviņam ir tāda slimība, no kuras neviens

nepaliek dzīvs… Nu, nu, neveicies jauprom no manis! Man tās slimības vēl nav,jo es tur vairs nerādos, un ieteicu arī tevto nedarīt.

- Nu labi! - Baiba likās mierā.Jirgena acis slepus pasmaidīja. Kaut

gan no ārējā paskata vientiesis, viņš bijaniķu pilns. Par kaprača slimību viņšnebija neko daudz melojis, Biernis patiesibija licies gultā - ar vecuma slimību, nokuras, protams, neviens neatveseļojas. Tā,lūk, ar stiķiem viņš bija atturējis Baibu noapciemojuma kaprača būdā, lai ievainotāslēptuve būtu drošāka. Nu tam uznācajauna iedoma.

- Klau', Baiba, - viņš atkalsakrunkoja pieri, - kā būtu, ja mēs abi arinodzertu kāzas?

- Auša! - jaunava to norāja. - Tev

tak ir Tonija!- Tā var dabūt masalas.- Nejoko, Jirgen!- Nu labi. Bet saki, kāpēc tu

neprecies?Baiba nopūtās:- Es nekad neprecēšos. Var tikai

vienreiz mīlēt, Jirgen.Arī Jirgens nopūtās, cenzdamies

iejusties sarunu biedrenes jutoņā:- Jā! Tev taisnība, Baibiņ… Bet

saki, kāpēc tu negāji pie pirmā?- Viņš mīlēja citu.- Kātiņu? Un tā atkal citu -

Hereju. Šo to pa ausu galam esmudzirdējis.

- Nē. Jirgen! Katiņas sajūta pretFranka kunga draugu nebija mīla. Tā bijanepieaugušas meitenes aizraušanās.

Johans Herejs nav Katiņas mīlascienīgs… Arī Katiņa mīlēja Franka kungu.Ak, mēs visas viņu mīlējām! Cik Herejsbija skaists un iznesīgs, tik Franks-cēls unvīrišķīgs!…

Abi klusēja.Jirgena acis šķelmīgi smaidīja. Viņš

ar nodomu bija ievadījis šo sarunu un-dabūjis zināt, ko vēlējās. Viņš bijadzirdējis no Tonijas par Franka mīlu pretmeistara Mārtiņa meitu un domāja, kaslimniekam būtu vieglāk, ja pie tā gultaspasēdētu Katiņa.

- Jā, - viņš izbeidza sarunu. - Tādzīvē iet… Labāk padejosim, Baiba!

Abi pievienojās dejotājiem.Attālākā kaktā aiz krāsns trīs pilsētas

aptīritāji apspriedās par iebrukumu Kaļķutornī.

- Kad tevi jupis! Tas patiesibija tāds stiķis, ko ilgi varēs atminēt!Tādu garu degunu dabūja rātskungs! Veltišis pēc tam izošņāja visas mājas, nolikasargus visos vārtos, kad Andrējs Kalpsjau sen bija aiz mūriem. Tagad viņšdrošībā - Jelgavā.

- Jā, un neviens rātē nezin, kasbijuši tie vainīgie.

- Nakts bija krietni tumšaun.izdevīga. Kad bija vajadzīgs - mēnessnoslēpās aiz mākoņiem, he, he, he!…

- Un meistars Mārtiņš, kuršvienīgais mūs pazīst, neizdos. Patiesi viņšir krietns cii vēks. Velti mēs ticējāmvalodām.

- Un tas, ko viņa znots dzērumāpar to krogū izmuldējies, ir blēņas.Dreilings viņam samelojis, ka tā sievas

tēvs būtu licis rātei priekšā Andrēju Kalpusiet pie staba un pērt. Patiesībā tas bijispavisam citādi, kā to dzirdēju. KadAndrējs Dreilingam pateicis tieši acīs, laiarī šis no savas'bagātības kaut cik dodotpilsētas lādē un neplēšot nabaga ļaudīmno muguras septiņas ādas, tad rātskungsnoskaities un kā negudrs prasījis, laiKalpu pakarot. Viņš jāsodot ar visbargākosodu, lāi arī citi neuzdrošinātos teiktaugstiem kungiem acīs taisnību. Un lūk,fad tikai meistars Oms pazobodamiesizteicies, ka ar piesiešanu pie staba jaubūtu soda par daudz. Uz tā pamata nu tadnelietis Dreilings iestāstījis Herejam, kameistars Mārtiņš licis priekšā Andrējupērt pie staba… Rau', tur Hansis, rāteskalps, viņā galā kroga letei, tas visudzirdējis, kā patiesībā bijis. Oms ir un

paliek mūsu draugs.- Bet mēs, kā apmāti, būtu viņu

noslīcinājuši!- Lai Dievs pasarg'! Tas svešais

mūs paglāba no grēka.- Zelta cilvēks! Un Andrējs

Kalps brīvībā, un ari rāte mazlietaprāvusies.

- Bet kur tad tas svešnieks tānozuda?

- Aha! Tu gribētu gan to zināt,lai nopelnītu simts dālderu, kas izsolītipar viņa galvu?! He, he, he!…

- Nerunā muļķības. Par visaspasaules bagātībām neviens no mums tonedarītu!

- Viņu arī neviens nenotvers.- Bet kā viņš tā prata nozust!- Dzirdēju no sargiem, ka tas

sašauts.- Citi stāsta, ka kareivji viņu

iemetuši beigtu Rīdziņā. Pa torņa loguizmetuši.

- Tas nu gan nevar būt, jo tadpuse rēgotos virs ūdens. Tak pats redzēji,kā Rīdziņa piesērējusi: kad bridām pāripēc nolaišanās pa torņa logu, man vietāmūdens sniedzās tikai līdz jostas vietai.

- Tā nu gan… Ja viņš mirktuRīdziņā, tad neviens par tā izzvejošanunesolītu simts dālderu…

- Runā, ka viņš neizprotamākārtā, ar burvībām, nozudis no cietumapagalma.

- Blēņas! Kam tukšu runāt?Rau", pie kāznieku galda sēd FabiānsRiba. Tas ari palika pasists pagalmā, kadizskrēja pēc svešnieka.

- Jā. jā. tā bija gan! Vajadzētu topasaukt.

Audējs Fabiāns patlaban raudzījāsšurp. Uz mājienu tas piecēlās no savasvietas un pienāca:

- Nu. draugi, vai netrūkst alutiņa?- Kad aptrūks, pasauksim. Lai

Stadula maksā! Bet ko mēs tev gribējāmjautāt? Saki jel, Fabiān, kur tad īsti nozudamūsu vadonis tonakt?

- Vai tad viņš nozudis? - audējsbrīnījās.

-Nu jā!- Nevar būt. Gan jau kaut kur

atradīsies.- Neviens par viņu nekā nezin.-Ej nu!- Rāte tak par tā uzrādīšanu vai

notveršanu izsolījusi simts dālderu.

- Ak tā jūs domājat? Nu ja: rāteiviņš nozudis, bet pats sev ne.

- Tu mūžīgi uz jokiem, Fabiān.Mēs gribam zināt, vai viņš izglābies.

- Ai, ai. draugi, jūs tak paši armani dzenat jokus. Paši sakāt, ka viņumeklē, un tad jautājat man, vai viņšizglābies.

- Mēs gribam zināt, kur viņš palicis.Tak mūsu draugs.

-Aktā?-Nūjā!Audējs pielika pirkstu pie lūpām:-Tas noslēpums!- Pasaki gan. Mēs nevienam

neteiksim.- Tak pirms apzvēriet!- Mēs zvēram! - Nopietnām

sejām aptīritāji cēla gaisā pirkstu,

pašķielēdami apkārt, vai kāds šosnenovēro.

- Nu tad klausāties. Mēs, abikaujā krituši, gulējām bez samaņas. Tadsapņojām, ka pēkšņi ceļamies un ejam.Ejam, ejam, pienākam pie sv. Pēterabaznīcas. Te svešais iespļauj sev rokās unkā muša sāk rāpties uz augšu pa tomi.Uzrāpjas gailim uz muguras, pieķeras piepirmā garām peldošā mākoņa, paceļcepuri, liek jūs visus sveicināt unaizbrauc.

- Ak. tavu traku iedomu!- He. he, ko lai dara? Zināt ne

jūs, ne es nekā nezinām, tad jau katramkaut kas jāiedomājas. - Fabiāns paraustījaplecus un atgriezās pie kāzu galda.

Patlaban beidzās deja.Ērberģī ienāca jauni viesi: gadus

trīsdesmit vecs stalts vītb iznesīgāmkustībām un skaistu seju, tam līdzi jaunākabrinum- daiļa sieviete.

- Lūk, Johans Hereja kungs, -atskanēja balsis, - un Katiņas kundze!

Līgavainis nāca pretim ienācējiem:- Esat sveicināti! Priecājos jūs

redzēt savās kāzās. Lūdzu, esiet tik laipni,sēstaties mūsu vidū!

-Nē, nē, pateicos, -Herejs laipninoraidīja piedāvājumu. -Mēs ar sievutikai garāmiedami iegriezāmies uz mazubrītiņu. Paraudzīsimies no malas jūsulīksmībā.

- Ak, Katiņas kundze,pierunājiet tak jūs savu vīru, - līgavainislūdzās.

- Neņemiet ļaunā, līgavaiņakungs, - Katiņa lūdzoši teica. - Bet mēs

patiesi neiederamies dzīrotāju vidū.Atļaujiet mums pasēdēt lūk te, stūrīti, unno malas papriecāties par citu priekiem.

- Ak, nu tad jau neko nevardarīt. Bet dzēriens jums jāatļauj maksātman! No tā es neatkāpjos… Tom Jost! -viņš griezās pie saimnieka. - Pasniedzietmūsu draugiem kannu vīna, vislabāko,kāds jums ir!

Herejs ar Kātiņu piesēdās netāl nokroga letes. Garām ejot, viņus sveicinājaAnnele un Ilzeke. Pirtnieku Baiba pienācaun apkampa Kātiņu. Mūzikai sākoties,Jirgens apsveicinājās ar Hereju un,izprasījis atļauju, aicināja Kātiņu uz deju.Tā atteicās, jo esot nogurusi. Jā, tas bijaredzams no viņas bālās, bet brīnumdaiļāssejiņas: viņa bija nogurusi - no dzīves. Tānebija viegla nenosvērtā komedianta

sievai.Otrā galā pie letes stāvēja kāds

rātskalps un torņa sargs. Tie paslepupameta skatus uz Hereju un sačukstējās.

- Paraug' šo Hereju, - teicarātskalps. - Viņš noteikti te atnācis ošņāt.Un neviens nekā nenojauš!

- Kāpēc tu tā domā? - otrs jautāja.- Dreilingam nav miera, viņš

grib uzzināt vainīgos pie Andreja Kalpaatsvabināšanas. Un Herejs, kā Iekšvaļņaļaužu draugs, to var izošņāt. Viņš pārākjau sapinies ar to ļauno glūņu Dreilingu.Par vari grib iekāpt rātē.

- Bet Herejs tak mūsu draugs,kā spēlmanis mūsu kārtai piederīgs.Cienījamie pilsoņi to nepieņem.

- Gan! Ja Dreilings dod tamrātes sekretāra vietu, tad rau', pēc gadiem

desmit viņš jau var tikt rātskungs!-Bendes znots?!- Rāte toreiz nikni pretojās šim

laulībām. Tā labprāt tos šķirs.- Muļķis viņš būtu, šķirdamies no

tik daiļas sievas.- Redzēsim. Bet no viņa

jāpiesargās., Līgavas vedējtēvs iznāca klona vidū

un. rokas plaukšķinādams. paziņoja:-Brūtes deja!Līgavainis un līgava līdz ar kāzinieku

pāriem cēlās un sastājās vietās.Herejs kaut ko pateica sievai. Tā

pamāja ar galvu. Tad viņš piegāja piekauliņu spēlmaņiem un sāka noraudzītiesspēlē.

Sākās līgavas deja, brīnišķīgāsenlaiku latviešu līgavas deja, ar vijīgiem

gājieniem, raibām figūrām, graciozāmpozām un jautriem piedziedājumiem.

Katiņa mirdzošām acīm sekoja iksolim, ik tūrei. Viņas bālo vaigu galisārtojās, dzīvojot līdzi dejotājiem. Ak, šīpati deja tak tika reiz dejota arī viņaskāzās, šajās brīnišķās, neaizmirstamāslaimes dienās!

Deja beidzās.Katiņa ievēroja, ka no dejās laukuma

otras malas Annele un Marga, smaidot ungalvu mājot, viņā noraugās. Pamodušosatmiņu uzplūdumā viņa piecēlās unpiegāja pie agrākām draudzenēm. Bija,kopačalot.

Pēc brītiņa Katiņa pamanīja, ka vīrsatkal atsēdies savā vietā un nepacietīgi uzviņu raugās. Atsveicinājusies, tā gāja. Tenostājās ceļā Jirgens:

-Katiņas kundze!- Ko teiksi, Jirgen? - vira skata

steidzināta, tā teica kā nevaļā.-Man jāiet.- Vienu vārdu! - Jirgens viņu

satvēra pie rokas. - Kaprača Tonija ļotivēlas, lai jūs pieietu pie viņas.

- Labi. Pie gadījiena.Atraisījusies, viņa jau steidzās pie

vīra.- Kas tev ar tiem ļaudīm ko

tērzēt un apkārt klaiņāt? - viņš nelaipni taiteica.

- Bet, Johan, ar cilvēkiem takvajaga parunāt.

- Šie ļaudis tev nepiedien:aptīritāji, prieka meitas, bendes kalpi…

- Mēs tak abi esam te, Johan.- Es, tā cita lieta. Tas mans

pienākums. - Viņš aprāvās, atskārtis, ka

aplam izrunājies, tad pārlaboja,sapīdamies melos. - Man tas nekait… Tasir, es gribēju teikt, ka ar mani ir citalieta…

- Es tevi nesaprotu, Johan.Herejs, uztraucies, bija piesarcis un

nikni teica:<-Te nav nekā, ko saprast! Iesim!Katiņa padevīgi piecēlās līdz ar viru.

Abi devās uz durvīm, ar galvas mājienuatsveicinādamies no kāziniekiem.

Jirgens palika stāvam istabas vidū undomīgi grozīja galvu.

- Nu, ko es teicu! - rātskalpspie letes sacīja savam biedram. - Mēsesam tam kundziņam par prastiem. Viņšjau sajūtas kā rātes sekretārs.

Arī kāzu viesi noraudzījās

neizprašanā:- Vai kāds viņu apvainojis?Te mūzika uzsāka audēju deju.

IX Katiņa

Kādurīt kaprača Bierņa būdā ieradāsviešņa. Tonija līksmi steidzās tai pretim.

- Katiņ! Mīļā Katiņ! - viņa toapsveica, sirsnīgi apkampdama unnoskūpstīdama, tad aicināja piesēst. - Estevi gaidīju dažas dienas agrāk. Vai bijinevesela? Tu esi tik bāla…

Katiņa neatbildēja. Kā bez gribas tāsēdās pasniegtajā ķeblītī, izklaidīgu skatu,dziļām skumjām acīs. Tonija nojauta tosmagumu, kas nospiež bendes meitas sirdi.Viņa nosēda? blakus, aplika roku ap tāsplecu un lielākā līdzjūtībā raudzījāsdraudzenes skumjos vaibstos.

īsu brīdi abas klusēja.Tad Katiņa neizturēja. Tās skropstās

iemirdzējās asaru pērlītes, viņa atslējasavu zelta cirtaino galviņu pie draudzenestumšajām, smagajām bizēm uz pleca uniešņukstējās:

- Tonij! Tonij! Es esmu tik vientuļa!Jā, Tonija to bija nojautusi. Jau sen.

Ne tad vēl, kad Katiņas un Hereja kāzāspārgalvīgos priekos tika dejots līdz arlaimes apreibušo draudzeni, kad vēlnedēļu pēc tam Toma Josta ēr- berģīlīksmoja, dziedāja, smēja panāksniekos.Tāpat ari ne pirmo gadu pēc laulībām, kadjaunais pāris maz rādījās ļaudīs,baudīdams saldos medus mēnešus klusajāligzdiņā. Ne tad vēl… Bet jau dažus gadusvēlāk, kad gadījās novērot abus kādosIekšvaļņa iemītnieku svētkos vai svinībās

Toma Josta ērberģi, jau tad Tonija arbažām vēroja draudzeni un viņas vīru: ak,ziedošās, smaržojošās rožu vītnes, arkurām jaunie ļaudis bija saistījušies, tagadlikās pārvērtušās par smagām pienākumavažām. Kā aizsaluši atvari likās Johanaskaistās acis, un

Katiņas skati vairs negrima viņubezdibeņos kā senās dienās. .. Jau tadTonija nojauta, ka abu mīlas sapnisizsapņots. Tas izrādījās patiesi bijis tikaisapnis!…

Tagad Tonija klusēja līdz ardraudzeni, maigi glāstīdama tās asarumitros vaigus. Lai izraudas - viņa domāja.Tad sirds kļūs vieglāka, un būs spēkaatklāt, kas to nospiež.

Un, lūk, pēc brītiņa Katiņa sāka patirunāt:

- Cik es esmu nelaimīga, Tonij!Mīļā Tonij! Ja tu kādreiz precies, nekadneaizraujies tikai no daiļas ārienes. Unkaut viņš būtu princis!

Kaprača meita līdzjūtīgi pavīpsnāja:- Pat Venēcijas princis, vai nē?-Ak jā!- Nu, Jirgens nav princis, bet

tikai bendes kalps. Man šķiet, Katiņ. esbūšu laimīgāka nekā tu.

- Jā, Jirgens ir lāga zēns. - AtkalKatiņa iesāka šņukstēt. - Cik nelaimīgasesam mēs, nicinātās, salīdzinot argodājamo pilsoņu meitām!

- Kā tā? - Tonija nesapratadraudzenes rezignāciju.

- Es nerunāju par sevi, - bendesmeita turpināja. - Es izgāju pie Johana,pati tā vēlēdamās, no sākuma tēvam

pretojoties. Bet es domāju par tāmgodājamo pilsoņu meitām, ko vecākipiespiež apprecēt viņu izraudzīto vīru,neprasot, vai sieva to mīl, vai ne. Un, janu šādā laulības dzīvē atveras plaisa abustarpā, tad pamazām tā aizlīdzinās.Kopēja dzīve rada kopējus priekus unbēdas, centienus, rūpes. Cilvēki sarodkopā un galu galā mācās vismaz viens otrucienīt.

- Nu labi, - Tonija mēģinājaKātiņu mierināt. - Ja arī starp tevi unJohanu nav īstas mīlas, tad cienība prettevi viņam tak atliek.

Katiņa rūgti pasmīnēja:- Kā Johans var cienīt mani,

bendes meitu, kas stāv tam ceļā uz laimi?Vakar beidzot rātskungs Dreilings tamklaji pateicis, ka rātes sekretāra vietu viņš

dabūšot tikai tad, kad mūsu laulība būšotšķirta.

Tonija uztraucās. Viņas vaigipietvīka, tumšās acis iedzirk- stījās:

- Ak. šis rātskungs Dreilings!To viņš tikai grib!Taisnība ir mana tēvavārdiem: viņa karstākā sirdsvēlēšanāsesot jūs pazemot, padarīt nelaimīgus,iznīcināt. Tu, bez šaubām, nenojaut, ciktālu tavs vīrs jau ir ticis, bet tēvs saka, kaDreilings

Johanu pataisījis par savuokšķerētāju un rokas puisi, kas staigāapkārt pa krogiem un noklausās, ko te,Iekšvalnī, domā un runā par rāti, lai visuatstāstītu Dreilingam. Tā viņš to gribotsavest naidā ar mums. Nu viņš vēl izšķirsjūs abus. Bet rātes sekretāra vietā tamnetikt! Ar to viņš tikai mānās. Ne ievest

cienījamo pilsoņu sabiedrībā viņš gribJohanu, bet to iznīcināt, novest izmisumā,pataisīt par dzērāju un klaidoni, no kuravisi vairās. Un par ko? O! Es zinu! Par topātagas sitienu, ko viņš gadus desmitatpakaļ saņēma tevis dēļ! Tikai pie jumsabiem viņš to var atriebt!… Saki man,Katiņ, vai tu patiesi mūi Johanu?…

Tonija ieskatījās draudzenes sejā. Tābija pēkšņi pārvērtusies. Kaut vēl asarumitriem vaigiem, tak sapņainu laimesskatu viņa raudzījās sev priekšā, tukšumā.Tad, pēc īsa klusuma brītiņa, atbildēja,mierīga, sevī nogrimusi, it kā pati ar sevirunādama:

-Nē. Patiesībā nekad Johanu neesmumīlējusi. Tā bija nepiedzīvojuša muļķabērna jūsmošana. Tas bija jaunasmeitenes' sapnis par pasaku princi. Un,

man liekas, ari Johans mani nekad nav īstimīlējis. Es viņam patiku, tāpat kā viņšman. Es biju lepna, ka visas pilsētassuminātais daiļais princis piegrieza mansavu vērību, un šis lepnums mani saistījapie Jo- hana. Viņš, augsto kungu nonievātspulkveža Kronstjerna viesībās,apvainojuma spītē izraudzīja maninicināto vidū. Bet viņa mīla bija tikaivieglprātīga aizraušanās. Ak, īsta mīlanekad nevar rasties no pirmā skata. Tādvēseles dziļumos meklē cēlumu,krietnumu. Šāda mīla nekad nevarbeigties, tā ir mūžīga…

Tonija bija bezgala pārsteigta.- Cik jauki tu proti runāt par mīlu!

Bet pati, nabaga Katiņ, nekad neesimīlējusi!

- Ak, Tonij, es esmu'mīlējusi, kad

vēl nesajēdzu, kas ir mīla! Es esmumīlējusi krietnāko cilvēku pasaulē…

- Nekad tu man par to neesistāstījusi.

- Un nekad tu ari to nezinātu, ja šiscilvēks vēl būtu dzīvs, ja viņš būtu še.

- Viņš miris?- Man liekas, jā. Kad tas nozuda no

šejienes, ļaudis runāja, ka viņš noslīcisDaugavā. Citi domāja, ka aizbraucis uztālo Maskaviju.

- Gabriēls Franks! - priecīgāpārsteigumā iesaucās Tonija.

Katiņa nolieca galvu:-Jā.- Viņš ir dzīvs!-Dzīvs?!- Viņš ir atkal še, Rīgā.- Gabriēls Franks Rīgā?!

- Tepat lekšvalni.-Nevar būt!- Še, mūsu būdā.Katiņas rokas uztraukumā drebēja,

spiežot draudzenes elkoni. Aiz gultasaizkariem dzirdēja klusu kāsēšanu. Viņagribēja steigties turp.

Tonija to atturēja:- Tur guļ tēvs. Savārdzis. Gabriēls

ir manā kambarītī.Bendes meitas bālā seja pietvīka.

Gandrīz sveši tā uzlūkojadraudzeni:-Tavā kambarī?!- Viņš smagi ievainots.- Mans Dievs - ievainots! Kad?

Kur?- Pie Kaļķu torņa cietuma.

Atsvabinot nevainīgi ieslodzīto.

- Kā? Tas svešnieks. kas manamtēvam izglāba dzīvību - tas bija Gabriēls?

- Jā. Un tāpat viņš izglāba ariJirgenu karātavu kalnā.

- Mans Dievs! Tonij! Tonij!Katiņa. no prieka apjukusi, atkal

atsēdās:- Vai viņš bīstami ievainots?- Jā, bet ir cerība sadziedēt.

Kad Jirgens to še atnesa, viņš bija asinīmnoplūdīs, bez samaņas. Viņa lūpasčukstēja tavu vārdu, Katiņ!

-Tonij! Tonij!- Pēc dažām stundām viņš

atdabūja samaņu. Lode bija laimīgiizņemta, ievainojums apsiets. Mēscerējām, ka atveseļošanās būs drīza. Mēsar Jirgenu sapratām, ka viņš tevi mīl uniedomājāmies, ka tava klātbūtne nāks

slimniekam par labu. Jirgens tevi lūdzatnākt pie manis.

- Mans Dievs! Un es kavējos…- Nu. kopš vakardienas tam

uznākusi karstumguļa. Drudža murgos viņšatkal sauc tavu vārdu, runā nesakarīgi unneviena nepazīst.

- Ak Dievs! Tonij, vai esnedrīkstu viņu mazliet redzēt; kaut padurvju šķirbiņu paraudzīties?

- Iesim!Būdā nekur nebija redzamas durvis

uz kādu citu kambari. Bet Katiņa labipazina draudzenes istabiņu, kur jaunībasdienās tā bieži bija sēdējusi un čalojusi.Abas piegāja pie dibens sienas, noklātasar drānām. Te Ibnija kaktā pacēla drānasmalu. Sienā - tas bija pilsētas mūris, piekura būda bija piebūvēta, - atradās mazas

durvtiņas. Pa tām Tonija ar Kātiņu iegājanelielā, glītā, spodrā istabiņā - vecā,aizmūrētā ejā no tiem laikiem, kad pilsētasmūri vēl noderēja aizsardzībai un ieročuglabātuvei. No sākuma Biernis te bijaierīkojis kambari, kur novietot savaskaprača lāpstas, kapļus, virves un dvieļus,bet vēlāk atdeva šo telpu Tonijas rīcībā,kura to uzposa sev par guļamistabiņu.

Te draudzenes gultā gulēja GabriēlsFranks, no lielas asiņu zaudēšanas līķabālu seju un drudža karsonī sārtotiemvaigu galiem. Pusviru acīm viņš nespēcīgipūlējās pacelt rokas, kā pret kaut kotiekdamies. Viņa izkaltušās lūpas tikkodzirdami čukstēja nesakarīgus vārdus.

Tak pāris aprautas frāzes Katiņadomājās saprotam:

-.. .tevi… jāredz… Katiņ…

- Gabriēl! Te es esmu! - Katiņaiesaucās un noliecās pār slimnieku.

Tonija maigi atvilka viņu nost:- Viņš tevi nepazīst. Viņš murgo

nesamaņā.

X Gabriēls Franks

Pārcietis karstumguļu, Frankspamazām atspirga. Bet brūce, no ārpuseslabi dzīdama, iekšā sāka pūžņāt, un atkalslimība pasliktinājās. Meistars Mārtiņšbija spiests sadzijušo rētu no jauna atvērtun iztīrīt. Drudzis atkal atjaunojās. Bijabrīži, kad pat piedzīvojušais un tāluizslavētais brūču ārsts sāka zaudēt cerībasuz izdziedināšanu, kaut pielietoja visusavu mākslu un ar lielāko uzupurēšanos -bieži caurām naktīm, jo dienuneuzdrošinājās rādīties kaprača būdā -nosēdēja pie senā drauga un dzīvībasglābēja slimības gultas. Beidzot, ap

Ziemas svētkiem, lēni sāka iestātiesatlabšana. Bet slimnieks vēl jutās pavisamvārgs un nespēcīgs.

- Un tomēr, - kādudien izteicāsOms, - ar savu mākslu vien es nebūtu viņuglābis. Liels nopelns te ir tev. Jirgen, kaiedomājies paziņot Katiņai. Vājniekambija nepieciešama rūpīga uzraudzība unkopējas klātbūtne, ka tas nenoraujapsienamos un, nemierīgi svaidoties,neizsauc jaunu asiņošanu.

Jirgens neteica nekā. Viņš zinājalabāk, kas slimniekam var līdzēt, un parsavas nojautas pareizību viņš patspārliecinājās. Pēc pirmā apciemojumaKatiņa nāca kārtīgi ik dienas. Johans mazmājās dzīvoja, un tā arvien prataiekārtoties, lai viņas prombūtne paliktuapslēpta. Taisnība bija ari Omam, kas

attiecās uz slimnieka pieskatīšanu, jopārmiju ar Toniju, kurai bija vēl slimaistēvs kopjams un jāsaimnieko, allaž vienano abām sēdēja pie Franka, kas drudžamurgos gulēja ļoti nemierīgi. Jirgensnebija ārsts un šim apstāklim nepiegriezatik daudz vērības, un tomēr viņš darījavairāk kā ārsts, domādams par slimniekagara stāvokļa pacelšanu. Viņš bija klāt.kad Franks pēc krīzes atmodās no īsassnaudas un ar skaidru apziņu sāka lūkotiesap sevi. Viņš ievēroja Franka skatu, kadtas apstājās pie Katiņas. Vājnieka acisiepletās kā lielā izbrīnā; tajāsatspoguļojās šaubas, tad saldā smaidāatkal aizvērās. Ak, viņam likās, ka tassapņo. Pēc brītiņa atkal plaksti atdarījās,atkal viņa skats lidoja pār Katiņas seju. nujau daudz noteiktāk, neatlaidīgāk, kā stars

urbdamies iedomātā rēgā: vai tā tomērnebūtu nomoda īstenība? Viņš pūlējāspacelt nespēcīgās rokas, lai sataustītuparādību. Tās neklausīja. Viņš atvērasakaltušās, sasprēgājušās lūpas, lai koteiktu. Bet spēja tikai vāji. tikko dzirdamiizdvest: "Katiņa!" Tad Katiņa aizskāraFranka roku. Tā pirksti drebēdamitaustījās, līdz satvēra viņas pirkstus un arvisu nespēku turēja ciet - kā slīkonis, kasgrimst. Bet, kad Katiņas lūpas lēni teica:"Te es esmu, Gabriēl, pie tevis!", tadslimnieka izmisušā sejā atmirdzēja saulīte.No viņa krūtīm izlauzās atvieglota nopūta,lūpas čukstēja: "Man jādzīvo!" Pēc tamacis atkal aizvērās, seja sastinga laimīgāsmaidā, un pēc nedaudz minūtēm iestājāsciets, atspirdzinošs miegs - pirmo reizipēc vairākiem mēnešiem!

Un tad dien no dienas Jirgens vēroja,ka lēni, bet neatlaidīgi dzīvotgriba ņemvirsroku pār vājību, dziļš miers un laimesizjūta sekmē spēku atgriešanos. To Jirgensbija domājis sasniegt.

Pagāja ziema. Tuvojās pavasaris.Dažas dienas pirms Lieldienām

Franks jau bija tiktāl atspirdzis, ka varējapiecelties un sākt pamazām staigāt. Omsdomāja, ka pēc nedēļām divām tas varēšotatstāt kaprača būdu. Bet atspirgušo šī ziņanebūt neiepriecēja. Te tak viņš netraucētitikās ar Kātiņu, kura - kaut sen vairsnebija vajadzīga pieskatīšana - nāca kāagrāk, ikdienas, kaut stundiņu parunātiesar "slimnieku". Kurp lai viņš ietu, ko laiiesāktu? Kopš desmit gadiem, kad pēcHereja un Katiņas kāzām atstāja Rīgu, šisnemiers gars bija klīdis no vienas vietas

uz otru, pārtik- dams kā mājskolotājsTērbatā, Rēvelē, Narvā, Maskavā.Nevaldāmas ilgas to ikdienas dzina uzRīgu; arvien viņš bija pratis tās apslāpēt,kamēr beidzot vairs neizturēja unliktenīgajā naktī ieradās Rīgā. Un tomēr—lai slavēts liktenis par rātskunga Dreiliņalodi! Kā citādi viņš varētu pavadītbrīnumjaukās. neaizmirstamās stundasdivatā ar Kātiņu?… Nu tam visam būsbeigās… Beigas? Ak, varēs tak šad tadapciemot draugu Hereju un redzēt Kātiņu.Tādēļ Franks, pārskaitījis savu nelieloietaupījumu, nolēma apmesties kaut kurForburgā jeb Lastadijā lētākā kambarītī,lai pēc iespējas ilgāk varētu palikt te.Tagad viņā, ar skūtu seju, neviens nepazīsbārdaino nemiernieku vadoni. Slepusatstājis Bierņa būdu, viņš itkā ieradīsies

pilsētā, no Maskavas atbraucis.- Ir labi! Būs labi! - Franks noteica

pie sevis, staigādams pa būdu no vienagala uz otru. Viņš bija viens. VārgaisBiernis gulēja aiz aizkariem, Tonija bijaizgājusi uz tirgu. Franks piesēdās pie logaun ļāvās domām.

Sen gadus viņš nebija jutis tādumieru un līdzsvaru. Būt Katiņas tuvumā -tā ir laime. Un vai ar to nepietika? Viņitak pārrunāja un tērzēja par visu ko uzpasaules, smējās, jokoja, apspriedanopietnākos dzīves jautājienus, prātoja unsapņoja. Tikai viena lieta netika minēta nepušplēstā vārdā: viņu mīla. Bet ko vārdivēl varētu dot tai lielajai, svētajai Sajūtai,kas piepildīja visu Franka dvēseli? Untāpat Katiņai? Tak sapnis dziļāks par viņaizstāstījumu, sajūta varenāka par vārdiem!

Patiesi, šķiet, katrs vārds, patvisdzejiskākā frāze, drīzāk noniecinātu,aptumšotu neizsakāmo, neattēlojamo… Irlabi tā…

No šīm domām Franku iztraucējaKatiņas ierašanās.

- Gabriēl, jūs jau kājās? - viņaiesaucās, un tās balsī bija izmanāmasdrīzāk skumjas, nekā prieks.

- Jā, - Franks sveicienā saņēmaviņas rokas. - Jūsu tēvs, Katiņ, liek manpēc nedēļām divām atstāt šo viesmīlīgonamu.

Abi piesēdās:- Bet jūs tak nebrauksiet tik drīz no

Rīgas prom?- Labprāt paliktu. Bet nez' vai te

atradīšu sev iztiku?- Varbūt kā mājskolotājs?

- Grūti ticēt, ka cienījamiepilsoņi man uzticēs savu bērnuaudzināšanu. Gadus desmit atpakaļ tie bijaļoti naidīgi pret mani. Jau baronaKronstjerna viesībās man pretim pacēlāsrātskungu sažņaugtās dūres, kad viņupriekšā aizstāvēju savu draugu Johanu, tieraudzījās manī nikni caur pieri; unkonsistorijā pat baznīcas lāstiem mandraudēja.

Sieviete pat grūtākos brīžos arvienatrod padomu.

- Bet kā būtu, - Katiņa domāja, -ja aprunātos ar baronu Kronstjemu? Viņšpret jums kādreiz bija labvēlīgs undraudzīgs. Tas Kundziņsalā atvēris lielukuģu būvētavu, un viņam droši vien būsvajadzīgs mācīts cilvēks, kas kārtorēķinus.

Franks pasmaidīja. Viņš ari par tobija jau domājis. Tikai ne kā rēķinukārtotājs. Kā vienkāršs strādnieks viņšbūtu ar mieru strādāt, lai tikai atrastosKatiņas tuvumā.

- Jā. - viņš teica, - es katrā ziņāapciemošu baronu.

Ienāca Jirgens.- Katiņas kundze! Jūsu vīrs jūs

meklē. Viņš bija pie meistara Oma.Viegli piesarkusi, viešņa piecēlās:- Man jāiet. Gabriēl. Pēdējā

laikā Johans palicis aizdomīgs, kur esarvien nozūdu. Protams, es nedrīkstējuteikt, ka jūs esat Rīgājo bija norunāts, katam jāpaliek noslēpumam. Kad jūs vēlāktiksaties ar Johanu

- Pareizi, Katiņas kundze. Mēstiksimies, it kā es būtu tikko atbraucis no

Maskavas. Reibumā Johans nekā nevarpaturēt pie sevis, un tā var iekrist nelaimējūsu tēvs un Biemis, tāpat ari Jirgens.Tādu viņu pazīstu jau no senām dienām.

Katiņa atvadījās un izgāja.Jirgens domīgs palika, pie durvīm

stāvot.- Franka kungs! - pēc brītiņa

viņš nopietni, mazliet saviļņots, iesākarunāt: - Es vēlētos ar jums parunāt kādāsvarīgā lietā. '

- Kas ir, mans draugs? - Franks,raudzījies pa logu. pagriezās pret Jirgenu.- Piesēdi.

Abi atsēdās, un Jirgens teica:- Jūs mums trūkstat, Franka

kungs! rātes spaidi atkal kļūst neciešami.Iekšvalnis rūgst, dumpojas. Gatavojassacelšanās.

Franks iedegās:- Tā! Un jūs gribat, lai es stājos jūsu

priekšgalā?- Nē, kungs. Bet ļoti no svara

mums būtu jūsu padoms. Ar varu mēs nekānepanāksim, bet gan varbūt likumības untiesas, uņ taisnības ceļā. Jūs esat studējistieslietas…

-Jā, kas pārlietu?- Pilsētas kalpotāji iestiguši

galīgā trūkumā, rāte izmaksā no algas tikainiecīgu daļu, ka nepietiek vairs maizinopirkt. Bet visļaunākais ir tas, ka lieludaļu Iekšvaļņa iedzīvotāju grib atstāt bezpajumtes.

-Kātā?- Liek nojaukt viņu būdas, kas

gadu desmitiem atpakaļ celtas, kur nukatram iznāca parocīgāk. Tās bojājot

pilsētas izskatu un ceļamas no jaunakārtīgās rindās. Tāpat pavēlēts nojauktdaudzas piebūves Uz ielas pusi, kastraucējot satiksmi. Pie barga sodaaizliegts lāpīt Cauros jumtus. Vai tasvarētu būt likumīgi un pēc taisnības? Vainevaram šai lietā sūdzēties pie karaliskāburggrāfa?

Franks savilka uzacis un pārdomāja.Tad teica:

- Man liekas, ar sūdzībām pieburggrāfa nekā nevarēs panākt. Šādapavēle jau kādreiz agrāk ir dota pilsētaino paša zviedru karaļa, rātei ir tiesībasizlīdzināt pilsētas ielu līnijas un namugrupas, neļaut labot un atjaunot noplēšanainolemtās būdas.

- Bet ne uz nabaga būdnieku rēķina!- Diemžēl, jā. Šāds punkts, bez

šaubām, ir paredzēts rātes noteikumos.- Tiem ļaudīm nav līdzekļu. Paši

viņi dzīvo pusbadā.- Protams, tas ir nesaudzīgi,

nežēlīgi no rātes puses, tak likuma ceļānevar to aizkavēt.

- Bet varas ceļā?- Arī nē, mīļo Jirgen. Ko iespēs

daži simti nabaga nicināto Iekšvaļņaiedzīvotāju pret cienījamiem pilsoņiem unvareno rāti?

Abi brīdi klusēja. Franks raudzījāspa logu. Viņš intensīvi ko domāja, lēni tāseja apskaidrojās.

- Tātad atliek tikai padotiesnežēlīgajam liktenim un vārgot, kamēr vēlelpa krūtīs… - nopūtās Jirgens.

- Nē, pag! - Franks straujiapsviedās riņķī. - Tā tā lieta ies!… Saki

man. Jirgen, vai visi pilsētas aptīritāji,ielu slaucītāji, ūdens vedēji un citi var būtvienprātīgi?

- Jā, ja tikai ir cerības kaut kāuzlabot dzīvi.

- Tad uzklausi, ko tev teikšu: nekājums nevajag darīt!

- Kā?…- Iedomājies, kas notiks, ja

neviens no pilsētas apkalpotājiemnepakustinās ne pirkstu - uz ielām krāsiesnetīrumu kalni, mēslu kastes stāvēskaudzēm, Rātslaukums būs viena dubļužurga, mirušie paliks guļot savās istabās,pirtis stāvēs aukstas, neviens nepievedīsgodīgo pilsoņu kundzēm ūdeni noDaugavas - saki, kas tad būs? -

-Rīga smirdēs!- Jā! Tā nogrims netīrumu kaudzē,

rāte uzdos amatniekiem, ģildes brāļiem,rūpēties par tīrību. Tie pretosies. Kuršgodājamais pilsonis strādās nicinātodarbu? Neviens!

- Franka kungs! - Jirgens iesaucāsstarojošām acīm. - Tā ir brīnišķa iedoma!rātei būs jāpiekāpjas un jāatzīst, cikpilsētai ir nepieciešami tā dēvēto"negodīgo amatu" strādnieki, būs jādodtiem cilvēka iztika un jāatstāj virs galvaspajumts. Saņemiet mūsu visu vārdāpateicību par šo padomu. Uz redzēšanos,Franka kungs!

- Sveiks, Jirgen! Bet tu sapratīsi, katā lai ir tava doma!

Jirgens pārdomās apstājās:- Es to pastāstīšu audējam

Fabiānam Ribām. Viņš ir viskarstākaisnemiernieks un visu priekšgalā. Lai tas

visu vada.Jirgens aizsteidzās.Franks lieliem soļiem, kā vesels,

sāka staigāt pa būdu. Šis cīņas un nemieragars tikai darbojoties, kaut slepeni kāšoreiz, jutās īsti labi.

XI Augstās rātes ārkārtējāsēde

Agrā rītā pēc lieldienu svētkiem, 21.aprīlī 1677. gadā, pa Raunas un Maskavasceļiem ripoja uz Rīgu vairākas greznaskarietes lielā steigā. Ceļa gājēji sprieda,ka Maskavijas cars būs pieteicis karu unrātskungi, nenodzīvojuši savās laukumuižās parasto lieldienu atpūtas laiku -visu svētku nedēļu steidzas drošībā aizpilsētas mūriem. Šādām iedomām pamatudeva atkārtojošās baumas par jaunu karuar krieviem, kas, laiku pa laikamapklusdamas, atkal no jauna izplatījāsarvien biedinošāk. Cita izskaidrojuma tie

neatrada kariešu steigai, kuru lodziņos šadtad parādījās nomiegojusies un saīgusirātskunga seja. Patiesībā birģermeistarsbija izsūtījis pie visiem izbraukušajiemrātes locekļiem vēstnešus ar aicinājumuierasties steidzīgi un neatliekami uzārkārtēju un ļoti svarīgu sēdi 21. aprīlī,nekādas tuvākas ziņas nedodams.

Augstajiem kungiem nebija patīkami,pirmkārt, pārtraukt atpūtu, un, otrkārt, tosnomāca iedomas, ka varbūt pilsētai patiesidraud kara briesmas no krievu puses.Augstie kungi, kaut gan arvien orientētipar Eiropas politisko stāvokli unzinādami, ka krievu cars nebūt nedomātagad par karu, labprāt ļāvās tumšo ļautiņubaumām. Tāpat bailēs arī lauku muižniekisaveda Rīgā pilnus spīķerus labības, kanebija vairs nekur telpas.

Viefta pa Maskavas ceļu steidzošākariete pēkšņi pieturēja Lastadijā, netāļ noKārļa vārtiem, kur kāda kalpone nēšiemplecos gāja uz Daugavu. Pa karieteslodziņu izbāzās rātskunga Dreilinga kailāgalva, un viņš uzsauca kalponei:

- Ei, Johanna! Uz kurieni tu? Kastev te darāms?

Kalpone apstājās un, pazinusi savukungu, sūdzējās:

- Ak, augsti godātais kungs! Redzat,man pašai jāiet uz Daugavu pēc ūdens,pašai jāgrūž nost mēsli no durvju sliekšņa.Neviens nekā nedara!

- Ko tu muldi. Johanna?- Dreilingssapīka.

- Tā tas ir, kungs! Neviena ūdensvedēja nevar sameklēt, visi aptīritājinozuduši, kā Daugavā iekrituši!

- Ko tas nozīmē?!- Tas nozīmējot, tā runā, ka neviens

pilsētas kalpotājs nerādīšoties, iekam rāteneuzlabošot viņu dzīvi un neatlaidīšotnetaisnos nodokļus.

- Nolādēts! - Rātskungs sakodazobus. - Tad tādēļ birģermeistars būssaziņojis ārkārtēju sēdi! Brauc, Johan! -viņš uzsauca kučierim un aizsita karieteslodziņu.

Jau labu laiciņu pirms sēdes sākumapilsētas namos sāka pulcēties rātskungi.Dreilings, nemaz mājā neiegriezies, likabraukt tieši uz sēdi. Te jau bija gandrīzvisi kopā, un birģermeistars, nenogaidījisparasto sākuma stundu, atklāja sanāksmi.

- Godājamie augstie kungi! - viņšiesāka. - Mūsu sirmajā pilsētā notiek vēlnebijušas trakas lietas, kas apdraud rātes

cieņu un visu mūsu labklājību. Tādēļ esatradu par nepieciešamu nekavējotiessaziņot šo ārkārtējo sēdi, tā pārtraukdamslieldienu atvaļinājumu un vienu otru nogodājamiem kungiem atraudams viņuģimenes klēpim klusajos lauku īpašumos.Ir noticis kaut kas nedzirdēts unneiedomājams. Visus svētkus, jau kopšzaļās ceturtdienas, pilsēta ir bez svaigaūdens, jau •veselu nedēļu ielās unpagalmos krājās mēslu kaudzes, tepat uzRātslaukuma jau visas trīs gaišo svētkudienas guļ kritis zirgs un saindē gaisu.Doma baznīcā un svētā Pēterī iezārkotigaida trīs līķi uz nesējiem un kapračiem.Neviens no pilsētas apkalpotājiem nepildasavus pienākumus! Mani kungi! Kas piemums notiek?!

Lielajā zālē iestājās nospiedošs

klusums. Rātskungu sejas bija drūmas.Dažs labs pat šorīt nebija mazgājies ūdenstrūkuma dēļ, ar ko nācās ievērot lielākotaupību, jo ne katra kalpone, svētku laikājau tā apkrauta darbiem, labprāt gāja arsmagajiem nēšiem pār plecu cauri pilsētaiuz Lastādiju; tikai tur, augšpus Rīdziņas,ūdens bija kaut cik skaidrs un nesajauktsar pilsētas netīrumu notekām. Un Rīdziņasūdens jau pavisam nebija lietojams.

Pēc brītiņa birģermeistars pārtraucaklusumu:

- Augstie kungi! Sakiet jel, kasmums darāms!

Svētkus Rīgā pavadījušie rātskungi,kuri visas nepatikšanas un uztraukumuspaši piedzīvojuši un galvas lauzījuši,klusēja, patiesi nezinādami izeju nonejēdzīgā stāvokļa. No apkārtnes

iebraukušie izrādījās enerģiskāki.Pirmais piecēlās visjaunākais rātes

loceklis Lorencs Cimer- mans, tikai nuleiecelts rātē.

- Augstie kungi! - viņš sparīgi teica,- te nav nekā, ko domāt un spriest! Ar varujāpiespiež šie aptīritāji pildīt pienākumu!

Sirmais Nikolajs Brauers tam pretīpie galda izsmejoši pavīpsnāja:

- Jā, jā!… Tā mēs tālu tiksim, japilsētas lietas vadīsim, nekā nedomādamiun nepārspriezdami!… Še jaunībasvieglprātība nepiederas.

Cimermans apvainojās:- Es domāju, ka gudri spriedelēt un

ilgi domāt tur, kur steidzīgi kas darāms, irnosodoši!

Vecais rātskungs neatlaidās savāzobgalībā:

- Jā, jā, mans dārgais Cimerman,steiga darbā var gan būt dažreiz laba lieta,bet jūs, kā redzams, nākat mūsu apspriedēar savu ceļa steigu, kurai labi piemērotssakāmvārds: lēnāk brauksi, tālāk tiksi! Jūsvēl arvien dzīvojat savā karietē ceļā noLiepu muižas uz Rīgu. Mēs turpretim jausēžam Rīgā veselu nedēļu netīrumukaudzē, bez ūdens.

- Augstie kungi! - birģermeistarspārtrauca šo sarunu, kas, nekurpnevezdama, varēja kļūt asa un nepatīkama.- Lūdzu, nestrīdēsimies savā starpā!

Bet, kā jau saspīlētā gara stāvoklī,asumi pašu rātskungu starpā tik vieglinegribēja rimties. Otrs jaunieceltais rātesloceklis Eberhards fon Šulcs, kuršatvaļinājumā bija braucis līdziCimermanim uz viņa muižu un reizē ar to

nupat atgriezies, mēģināja aizstāvēt draugupret vecā Brauera iedzēlumiem:

- Man liekas, ka augsti godājamamNikolajam Brauera kungam nav iemeslazoboties par steigu tāda jautājienaizšķiršanā, kas nevar tikt atlikts no nedēļasuz nedēļu. Vēl šodien mēs gribam redzētnepaklausīgos pie sava darba unpienākuma! »

- Mēs ari. - smīnēja Brauers.- Bet, kungi, - iejaucās arī

Dreilings. - Uzklausīsimies vispirms, kobirģermeistars fon Benkendorfa kungs jauir darījis kārtības labā.

- To pašu, ko jūs, Johan Dreiling.Neko! -Brauers nesamierināms turpināja.

- Bet fogts Kristianija kungs?-Arī neko!- Augstie kungi! - birģermeistars

atkal centās novērst asumus unattaisnoties. - Tā tā lieta nav. Mēs ar fogtudarījām visu, kas bija mūsu varā. Mēsizsūtījām rātes ziņnešus pie visiempilsētas apkalpotājiem ar stingru pavēlistāties darbā. Tie ieradās Rātslaukumā unpaziņoja, ka neēduši nevarot strādāt, laitiem izmaksājot pilnu algu bezatvilkumiem par labu pilsētas kasei un laineskarot viņu būdas. Neklausīdamies uzfogta draudiem, tie izklīda.

- Ar varu jums vajadzēja tos vilktpie darba! - iekarsa Dreilings. - Priekš kātad mums ir pilsētas kara kalpu nodaļas?!

- Tā mēs ari darījām. Trešā svētkudienā fogts ar sargu nodaļām ieradāslekšvalni. Bet, dīvaini, neviena neatradaviņu būdās.

- He, he! Izbraukuši uz savām lauku

muižām! - Brauers, šķielēdams uzCimermani un Šulcu, vēl nevarēja rimties.

Rātskungs Pauls Rigemans apsaucaecīgo veci:

- Augsti godājamais NikolajBrauera kungs! Jūsu žults pret rāteslocekļiem, kas savā likumīgā atvaļinājumāizbraukuši no Rīgas, ir nevietā. Kā redzat,uz aicinājumu visi ieradušies, un tagadmums drīkst rūpēt tikai kārtībasnodibināšana.

- Pareizi! - piebilda JohansEtingere. - Bet augsti godājāmā Brauerakunga īgnums un steidzība būs saprotami,ja visa godātā rāte zinās to iemeslus.Proti: viņš visvairāk no šīm nekārtībāmcietis. Lieldienu rītā, saģērbies uzbaznīcu, viņš pagalmā iekrita sava pašanetīrumu bedrē, ko atstājuši vaļā aptīritāji,

pēkšņi pārtraukdami savu darbu. Kadgodājamais Brauera kungs ar pūlēmizrāpies, tad kundze to tādu nelaidusiistabā, un viņam vajadzējis trīs stundasnotupēt stallī, kamēr kučiers un kalponesastiepj no Daugavas tik daudz ūdens, kaBrauera kungs tiek kaut cik pie cilvēkaizskata un smaržas! Tā, augstie kungi, nujūs sapratīsiet Brauera kunga sparibu parkārtības atjaunošanu. Es ceru, ka visijutīsat tam līdz.

Lielākai daļai rātskungu sejāmpārlaidās smīns. Bet tie savaldījās.Brauers uztraukts piecēlās un piegāja pieloga. likdams pie deguna rokas un tāsapošņādams.

- Tā. - Etingers nobeidza. - Untagad, augsti godātais birģermeistarakungs, lūdzu, turpiniet.

- Jā, - birģermeistars uzņēmaatkal pārtraukto ziņojumu. - Fogts ar sargunodaļām neatrada neviena mājās1 : Viņuģimenes piederīgie stāstīja, ka tie gājušipēc maizes.

- Bet aptīrītāju kungi, bezšaubām, sēdēja dzertuvēs! - Cimermansiesmējās.

- Nē. Ari tās izgāja fogts ar savunodaļu. Neviena nemanīja tur.

- Bet kur tie nelieši ielīduši?! -Brauers atkal nervozi iespiedzās.

- Viņi būs noslēpušies tepatLastādijā vai Forburgā, - domāja JohansLomans. - Tie dzenami rokā ar lielākoneatlaidību un tad - tomi pie maizes unūdens.

- Slikts padoms! - teica PaulsDolmans. - Ļoti slikts!

-Kāpēc?- Pirmkārt, kā no

birģermeistara ziņojuma dzirdējām, tieprasa maizi un pajumtu. Ja mēs viņiem todosim, kaut arī tomī. tad tā būspiekāpšanās. Otrkārt, mums ir vajadzīgipilsētas kalpotāji, ne cietumnieki.

- Vislabāk nopērt visus piekauna staba un tad dzīt darbā! - domājaLomans.

- Jūs aizmirstat, - iebildaDolmans, - ka pirms visi jādabū rokā!

- Ar kauna stabu gart viņusnevarēsim sodīt. - paskaidroja sindiksPauls Brokhuzens. - Tie ir brīvi ļaudis.

Šādā garā sarunas turpinājās labulaiku. Tad Rigemans viņas mēģinājaievirzīt lietišķā gultnē.

- Augstie kungi! - viņš piecēlies

ņēma vārdu. - Laiks Btei- dzas uz priekšu,un mēslu kalni pilsētā aug. Bet mēs temīņājamies uz vietas. Viens ir skaidrs:mums nepaklausīgie jādabū rokā. Un tas irfogta kunga uzdevums. Mēs tagad varamlemt par tālāko. Man liekas, ka ļoti vēlamsbūtu apspriest šo Rigas vēsturē vēlnepieredzēto gadījumu pēc būtības… Pēcpasaules kārtEbaa un Dieva likumiem irkungi un kalpi. Kungi vadā dzīvi un rīko,kalpi paklausa un izpilda rīkojumus.Patlaban visa pasaules kārtība - vismazmūsu mīļajā Rīgā — ir apgriezušies arkājām gaisā: tagad kalpi rīko dzīvi unkungiem jāpiemērojas. Tas ir pretdabīgi,jo jāvalda spēcīgajam, kam tā vara. Betvara jāizlieto ar prātu. Kungi! Vai mēs tāesam darījuši? Nē! Mēs izdodam būvesnoteikumus, zinādami, ka trūcīgajiem

pilsētas apkalpotājiem nav līdzekļuatjaunot savas būdas. Ja tiem vēl aptrūksmaizes, tad neviens nevarēs viņuspiespiest strādāt, un pilsētai tie gulsies uzkakla kā apgādājami nabagi un klaidoņi.Mans priekšlikums būtu šāds: rātei uzsava rēķina jāatjauno vecās būdas,izdevumus pamazām atvelkot no viņualgas. Tā tie būs atkarīgi no rātes, un tāvarēs viņus izsviest uz ielas, ja kādsatsakās kalpot un maksāt kārtīgās atmaksaspar sev uzcelto mitekli. Tad neviens vairsnedomās nepildīt savu pienākumu!

Viens otrs rātskungs piekrītošipalocīja galvu.

Bet Brauers, pa tam piesēdies savāvietā, atkal pielēca kājās un sāka staigāt,ostīdams rokas.

- Kungi! - viņš, gandrīz raudot,

iesaucās. - mēs grābstāmies pa mākoņiem!Es gribu redzēt tos neliešus pie stabaasiņainām mugurām!…

- Pēc likuma mēs to nedrīkstamdarīt, - sindiks teica. - Bet tos, kas citussakūdījuši, tos tiesāsim, kāds sods tiemparedzēts.

- Jā, - Dreilings svinīgi piecēlās. -Te vārds kakla tiesai! Augsti godātiekungi, es jums gribu likt pie sirds, ka te irļoti nopietna lieta. Šiem tumšajiem,neaptēstajiem negodīgo amatustrādniekiem ir kāda gudra galva, kas toskūda un vada. Tā ir izgudrojusi šoellišķīgi gudro plānu: nosmacēt pilsētunetīrumos! Tam vajaga būt tam pašam, kaspagājušo rudeni ielauzās Kaļķu tomī unatsvabināja Andrēju Kalpu! Ja to mēsdabūjam rokā, tad viBai nepaklausībai būs

gals.- Bet kas ir šī gudrā galva? Kur viņš

atrodams? - jautāja viens pēc otra sēdesdalībnieki. - Kāpēc neviens to neuzdod? Irtak izsolīti simts Alberta dālderi par viņudzīvu vai mirušu! Jūs, Dreiling, reizteicāties, ka dabūsat to savās rokās!…

Dreilings paraustīja plecus:- Simts dālderu ir par maz tik

svarīgam noziedzniekam.Dubultojiet, trīskāršojiet šo sumņiu,

un es galvoju, ka dažās dienās viņš būstorni. Tikai ļaujiet man rīkoties.

- Ak Dievs! Vēl dažas dienas! -ievaidējās Brauers, atkal sēzdamies.

Pārējie piekrita Dreilingam unuzdeva tam nokārtot pilsētas lietas.

XII Johans Herejs Rātes sēdei beidzoties, Dreilings bez

kavēšanās sāka rīkoties. Vispirmsapspriedās ar logtu. Norunāja, ka šo pašuvakaru, krēslai iestājoties, Kristianijsnosūtīs viņa rīcībā pilsētas sargu pulciņupie Bendes torņa. Tad uzdeva rāteskalpam uzmeklēt Johanu Hereju un atvestuz viņa dzīvokli. Otru vēstnesi nosūtīja arrakstu pie Kaļķu torņa vaktmeistariem:pārbaudīt cietumu kambarus, pastiprinātšis nakts sardzi un sagatavoties uzapcietināto novietošanu. Tad viņš devāsmājās.

Kalpone Johanna, no rīta satikusikungu Rīgā iebraucot, bija parūpējusiespar pusdienām. Bet rātskungam šodien

ēdiens negaumēja. Nieku iebaudījis, viņšpiecēlās un gāja pa istabu no viena gala uzotru, nogrimis pārdomās par savuuzņemšanos.

Pagāja stunda. Divas.Rātskalps ar Hereju vēl nerādījās.- Sasodīts! - Dreilings

nemierīgs pukojās. - Tas tēviņš, bezšaubām, būs nolīdis kādā klusā dzertvē,kur neviens to nevar atrast!

Beidzot rātes kalps atnāca. Viens.-Nu? Kur Herejs?- Augstais kungs, viņš negribēja

nākt man līdzi.- Hm… Sasodīts! Vai viņš bija

mājās?- Nē, kungs. Viņa sieva teica, ka

jau no rīta izgājis. Lai meklējot to kādāvīnūzi.

-Nu?- Izmeklējos visur. Beidzot kāds

torņa sargs teicās to redzējis Toma Jostaērberģi lekšvalni. Jā, tur viņš bija. Betatteicās nākt uz jūsu aicinājumu.

- Vai viņš bija iereibis?- Nedaudz.-Labi. Vari iet.Rātskalps izgāja. Dreilings saīdzis

atkal sāka staigāt.- Sasodīts! - viņš pukojās. - Vai

tas zellis patiesi nojauž, ka tikai mānos arviņu? Jeb viņš vairās no okšķera goda?…Nē, bez viņa šonakt nevaru iztikt!… Labi.uzmeklēšu pats to. Sagrozīšu atkal galvu…

Rātskungs sniedzās pēc mēteļa uncepures.

Te Johanna atvēra durvis:- Kungs, kāds vīrs vēlas jūs satikt.

Ienāca Herejs. Piesarcis. Mazlietiereibis.

Uzreiz rātskungs kļuva omulīgs:- Ā! Mūsu sekretārs! Kāpēc nenācāt

reizē ar rātes kalpu?Herejs pameta aukstu skatu:- Dreilinga kungs! Es negribu

būt jūsu okšķeris!… Atnācu tikai lūgtnoteiktu atbildi: vai jūs man dosat senapsolīto sekretāra vietu, vai nē? Es gribureiz skaidrību.

- Ai, ai, ai! - Rātskungspussmaidīdams, pusnopietni uzlika roku uzviņa pleca. - Kā tad mans jaunais draugsuzreiz tik bargs?… Johanna, atnes mumskannu vīna!… Piesēdiet, mīļo Herej!Šodien mums jāparunā pavisam nopietniun galīgi.

Herejs kā negribēdams piesēdās.

Johanna ienesa vīnu. Dreilings piepildījakausu sev un viesim:

- Nu, uz jaunā rātes sekretāraveselību!

- Kā?! - Herejs priecīgipārsteigts iesaucās. - Vai jūs runājatnopietni, Dreilinga kungs?!

- Jā. paldies Dl -«am, nu jau mēstiktāl esam.

- Esmu rātē apstiprināts?- Vēl nē. Bet rit vai parit tas

notiks. Šonakt jums jāizpelnās savsjaunais amats.

-Kā?- Šonaki mums būs

"jāpaokšķerē", kā jūs mīlat izteikties, he,he… Nu, nu, neviebjaties! Es saprotu,mīļais draugs, ka jums nav sevišķipatīkami novērot un atstāstīt iedzīvotāju

domas un valodas par rāti. sevišķi toļaužu, ar kuriem kādreiz sagājāties kā arsev līdzīgiem. Bet man tas ir jāzin kārtībaslabā. jo laiki ir ļoti nemierīgi. Manspienākums rātē ir pārraudzība pār pilsētasapkalpotājiem, kā zināt. Un rātessekretāram jāiet roku rokā ar rātskungiem,jo arī tas ņem dalību pilsētaspārvaldīšanā, miera un kārtībasuzturēšanā. Tā, lūk, no šī brīža, mīļaisHerej, jums jāpārrauj visas saites unattiecības ar zemo kārtu.

- Bet kas tad noticis?- No šīs dienas es esmu rātes

pilnvarotais kārtības un miera■nodibinātājs Rīgā. Šonakt manjāapcietina pilsētas nepaklausīgieapkalpotāji līdz ar viņu vadoni un galvu.Te man vajadzīga jūsu un Hansa Avestā

palīdzība. Tas būs grūts darbs, betatmaksa, salda: jums sekretāra vieta!Tagad tā būs droša, jo neviens nekānedrīkstēs iebilst. Nu, uz jaunā sekretāraveselību!

Saviļņots Herejs pacēla kausu.Vai patiesi viņš reiz tiks pie mērķa?!

Pēc daudzu gadu solījumiem unmierinājumiem, pēc daudz negodīgumapret saviem kādreizējiem draugiem… Tasnebija viegli. Bet ar visu dvēseliilgodamies izrauties no nicināmo kārtas,viņš pazemoja sevi par pielidēju unnodevēju. Un mierināja sevi ar to, kanevienam nebija vēl aizdomas par viņanelabiem darbiem.

Bet tagad?Šonakt viņam jāiet līdzi Dreilingam,

jāizokšķerē apcietināmo mītnes, jānorāda

uz bijušiem draugiem, kas metami tomī,nododami spaidītāju patvaļai… Nē, taspar daudz! Kā viņš tiem vēl varēs acīsraudzīties, ja, kaut arī rātes sekretārskļuvis, nejauši kādu satiek uz ielas?… Nē,ak nē!

Dreilings likās viņa domas uzminējisun turpināja mierā un omulībā:

- Protams, mīļais Herej, jumsnemaz tiem ļaudīm nav lieki jārādās.Nakts ir tumša. Jūs uzmetīsat plecos manuotru mēteli, lūk to, kas te pie sienas,ūzsitīsat apkakli un uzvilksat platmali pāracīm. Tā neviens nekā nevarēs uzminēt.Jūs noturēs par fogtu vai kādu citu rāteslocekli. Jeb par Hileboldu, mūsu rātessekretāru, kura vietā jūs jau stāsaties, he.he…

•Herejs cīnījās ar sevi. Jā, bet kas

tad viņam cits atlika? Visas iekšējās saitesar nicinātiem negodīgo amatustrādniekiem sen bija sairušas. Viņauzslavas un suminājumu alkstošākomedianta dvēsele tiecās pēc ārējāspožuma, kaut tikpat neīsta kā komēdijubūdas mākslīgās saules staru spīdums. Un,lūk, rātes sekretārs! Pat cienījamie pilsoņi- amatnieki un sīktirgotāji - goddevīgiviņam noņems cepuri un dziļi klanīsies.Un tad - viņš vēl diezgan jauns - kā rātessekretārs viņš kādreiz var tikt rātskungos!Ak Dievs! Vai te vēl var būt vilcināšanās?Te nav ko gudrot, tas jādara, jo sekretārapienā- kums tak ir iet talkā rātei miera unkārtības uzturēšanā!

- Nu labi, Dreilinga kungs! - viņšizdvesa, kā atsvabinādamies nolielasmaguma, kas gadiem to vilcis pie zemes.

- Es būšu klāt.- Tā, - Dreilings atkal kļuva

lietišķs un sauss. - Tagad jūs noejiet pieHansa Avesta un sagatavojiet viņu šisnakts apstaigai. Lai tas krēslā ierodas pieBendes torņa. Pats jūs atnāciet te pirmskrēslas, tad saģērbsimies un dosimies piecitiem.

Herejs gāja.Viens palicis, rātskungs atkal uzsāka

staigāt pa istabu, apmierināti berzēdamsrokas.

- Nelga! - viņš pie sevisiesmējās. - Tāds nelga! Tic, ka viņukādreiz uzņems par rātes sekretāru. Nē,manu zēn, rātē tu netiksi! Un ceļš atpakaļuz šiem mīļajiem aptīritājiem arī tev būsslēgts, kā nodevējam! Tā būs manaatriebība, jo Dreilings nekad neaizmirst to

nekaunīgo lepnumu, ar kādu tu, putniņ,pretojies rātes liegumam precēt bendesmeitu; un Dreilings neaizmirst ari topātagas cirtienu, ko tevis un tavas smalkāsbrūtes dēļ saņēma kādreiz no tava drauga.Tā vietā tagad tev jāsamaksā!… Kaut ganar simtkārt lielāku gandarījumu esatriebtos viņam pašam - šim nelietimGabriēlam Frankam!

XIII Dreilings okšķerē

Pavasara vakars ātri satumsa.lekšvalni vienā otrā logā iedegās vājagaismiņa. Uz Bendes tilta, piespiedies piepilsētas mūra veco vārtu velves, stāvējakāds skrandains, netīrs vecis. Nemierīgsviņš šad tad pieliecās, raudzīdamies pavārtiem uz iekšpilsētas ielu. Tā bija tukšaun klusa, tāpat kā Iekšvalnis.

Sv. Pētera baznīcas vēl nepabeigtātomī. kas gadus desmit atpakaļ bijasabrucis un vēl arvien netika gatavs, lēniatskanēja pagaidām uzceltā mazā zvanasitieni.

- Astoņi, - izskaitīja vecis. - Kur

gan tie kavējas?…Vēl pagāja piecas minūtes, tad ar

soļu dunoņu rakstā tuvojās no pilsētaskara kalpu nodaļa kaprāļa Fusta vadībā.

Vārtos kaprālis pamanīja veco:- Kas tur?- Tas esmu es, Hansis Avests,

kaprāl Fust.- Kas tev te darāms?- Gaidu rātskungu Dreilingu.- Aha! Tad tu būsi viņa

okšķeris? Varbūt ar tavu palīdzību mumstvarstīšana izdosies labāk nekā aizvakarvieniem pašiem.

Avests paplātīja rokas, kā ko atbildētgribēdams, bet, nekā neteicis, nemierīgiatkal pavērās pilsētā.

Fusts nicinoši paraudzījās uz veco:- Saki man, ubags, vai tu

izokšķerē un nododi arī toe ļaudis, kas tevpasniedz dāvanas?

- Tas nav nabags! - iesmējāskāds kareivis. - Šim skrandainamskopulim ir liels nams un lāde pilnanaudas.

Te pienāca divi stāvi tumšoemēteļos.

Kaprālis vienu pazina pēc gaitas unpagāja tam dažus soļus pretim.

- Labvakar, godājamaisDreilinga kungs. Mēs, fogta sūtīti, jūsurīcībā. Labvakar, augtais kungs, - viņš arīpret otru palocīja galvu, kura seju gandrīzaizsedza mēteļa apkakle un uz pieresuzvilktā platmale.

Tas klusēja un vēl ciešāk ietinās.Dreilings pamanīja veci pie sienas

un piegāja tam klāt.

- Nu, Hans Avest, vai novērojātkādu no tiem neliešiem?

- Kā nē, augsti godātais Dreilingakungs! Tikai…

- Un jūs, Fust, - rātskungs ātripagriezās pret kaprāli, - jūs nevienanevarējāt atrast?

Fusts mierīgi pasmaidīja:- Atvainojiet, Dreilinga kungs;

kareivja pienākums nav bāzt degunu zemsievu brunčiem un ošņāt tur viņu vīrus.Mēs tikai izpildām pavēles: apcietinātnorādītās personas un, ja vajadzīgs, arieroču palīdzību.

Dreilings saviebās. Šī vecāTrīsdesmitgadu kara zaldāta miers unomulība tam nepatika jau no Kaļķu torņaiebrucēju neizdevīgās gūstīšanas.

- Augsti godātais Dreilingrf

kungs! - Avests nepacietīgs turpinājanepabeigto teikumu. - Tikai es baidos, kadažs labs varbūt būs izšmaucis.

-Kā?- Kad Hereja kungs pie manis

ieradās jūsu uzdevumā, es tūlīt sākunovērot Iekšvaļņa ielas, vai kur nemananolienam kādu no šiem aptīritājiem, laivēlāk zinātu, kur toe meklēt.

- Un pamanījāt kādu?- Ak jā! Pirms vārtu slēgšanas

redzēju vienu otru izejam pūlīārzemniekiem.

- Nolādēts!- Ak, Dreilinga kungs, ja jūs

būtu aizvakar pie meklēšanas, tad dabūtuvisus rokā, cik veikli tie ari neslēptos.

- Sasodītie! - rātskungs dusmojās. -Bet darīsim, ko vēl paspēsim. Pie darba!

Sāksim no šī gala! Vediet, Hans Avest!Skrandainais vecis teciņus devās pār

tiltu uz lekšvalni. Visi tam sekoja.- Kā jums liekas, Johan Herej, -

rātskungs jautāja mētelī ietinušamiespavadonim, - vai izdosies kādu notvert?

- Cerēsim.- Galvenokārt viņu vadoni. Kas tas

tāds varētu būt?- Pa ausu galam dzirdēju, ka tas

esot še, Rīgā, svešs. Vienu nakti viņšpārgulējis Toma Josta ērberģi. No citaspuses atkal dzirdēju, ka pie Toma Josta tiešad tad salasoties un apspriežoties.

- Jūs šo ērberģi labi pazīstat? Visuskaktus?

-Jā.- Tas rūpīgi jāpārmeklē.Patlaban viņi pagāja tam garām.

Iekšā dzirdēja klusi skanam somu dūdas.Tur vēl bija viesi.

Ap Ellenbrokas tomi Avests apstājāspie mazas būdeles.

- Te dzīvo ūdens vedējs MārtiņšSuns, - viņš pačukstēja Dreilingam. - Mangan likās, ka to pamanīju izejot no pilsētaskopā ar citiem. Bet varbūt tomēr esmupārskatījies.

Dreilings pavēlēja Fustam aizdegtdažas līdzpaņemtas laternas. Tad spēcīgipiedauzīja pie durvīm.

-rātes vārdā!Ķērāji iebruka nabadzīgajā mītnē.Mārtiņa Suņa sieva, apņēmusi ap

pleciem skrandainu sedzeni, drebēja, jopavasara naktis bija vēsas un viesi atstājadurvis līdz galam vaļā. Uz grīdas salmosgulēja trīs vārgi bērni un lielām, baiļu

pilnām acīm raudzījās iebrucējos.Te nebij daudz ko meklēt, pat gultas

ne, kur Hansim Aves- tam pabāzt degunu.Vīrs aizgājis meklēt maizi - tas bija

viss, ko varēja izdibināt.-Kad?-Nesen.-Naktī?!- Izsalkušais neprasa, vai nakts, vai

diena.Tādi pat panākumi bija otrā, trešā,

ceturtā būdā.Lielāka meklāšana iznāca Josta

ērberģī. Lielajā istabā sēdēja pie aluskannām viens otrs Iekšvaļņa iemītnieks.Bet ar tiem nebij rātei nekādas darīšanas.Smalkajā galā Dreilings uzgāja rātskungusprieka meitu sabiedrībā. Atvainodamiesviņš ātri nozuda. Herejs, kādreiz te

būdams pastāvīgs viesis, izvadāja tvērējuspa visiem kambariem, piebūvēm,pažobelēm. Izcēla no gultas vietām pārisnomiegojufios ceļniekus un kādus desmitzemniekus, iebraukušus un te apmetušos,bet neatrada neviena nepaklausīgā pilsētaskalpotāja.

Pie Audēju tilta Avests norādīja uzkādu būdu:

- Te dzīvo audējs Fabiāns Riba.Vakar es ievēroju pie viņa ieslapstāmiesielu slaucītāju Kristu un aptīrītāju Tobiju.Varbūt tie te noslēpti!

Kad iebruka negaidītie viesi, audējsFabiāns vēl strādāja eļļas spuldzes gaismāpie stellēm. Vecā māte jau gulēja.

Jaunais audējs i nepiecēlās nostellēm, bet mierīgā garā, jautrisvilpodams kādu amata motīvu, ļāva

atspolei staigāt.- Ei tu! - uzsauca Dreilings.Tas pagrieza galvu:- A! Augsti godātais rātskungs!

Esiet sveicināts! Ar ko varu pakalpot?Skaisti izrakstītām prievītēm augstigodātai kundzei? Brīnišķīgiem skujudvieļiem? Zīda meti. zelta audi, sidra-biņa strīpiņām!… Skat, vēl citi kungi arī!Nu būs darbs manai atspolei!

Fabiāns izkāpa no stellēm.- Kur Krists ar Tobiju? - jautāja

Avests.Audējs ieplēta acis. Tad teica

nevainīgi:-Debesīs.Avests apmulsa no šādas atbildes.- Kā?…- viņš stostījās. - Miruši?-Jā.

Vecis pagriezās pret rātskungu. Tasari bija pārsteigts.

- Miruši?… Bet kā tad tā?…- Tāds visu mūsu liktenis.- Beigti?… Pavisam?… __- Par vienu noteikti zinu. Pats

redzēju.-Kur?- Karātavu kalnā.- Nekā nesaprotu…- Par to otru man arī tā lieta nav

skaidra.-Kas ar to?- Tas augšām cēlies, kā svētos

rakstos teikts.Dreilings pagriezās pret Hereju,

kurš, seju slēpdams, stāvēja aiz tā:- Man liekas, tas puisis nav pie

prāta… Par ko tu runā? - viņš atkal

pagriezās pret audēju.Fabiāna nopietnā sejā nepakustējās

ne vaibsts.- Nu, - viņš teica vislielākā

vientiesībā, - jūs man jautājāt par melnāTobija nāvi, ko pagājušā gadā pakāra. Espats redzēju, ka to mirušu noraka aiz sētas.

- Muļķi! - rātskungs noskaitās. -Mēs tev jautājam par pilsētas aptirītājuTobiju!

-Ak par to?- Nu jā! - arī Avests dusmojās,

ka noticējis Fabiāna muldēšanai. - Un parielu slaucītāju Kristu!

- Ak tā? Un es domāju, ka parmūsu Kunga un Pestītāja nāvi jūs nācātapjautāties.

- Nē, tādu nelgu es vēl neesmuredzējis! - Dreilings noplātīja rokas un

taisījās iet.- Augtais kungs! - Avests viņu

atturēja. - Šis puisis nav tik dumjš, kāizliekas! Es pats savām acīm redzēju, kaKrists un Tobijs ienāca viņa būdā.

Dreilings atkal atgriezās pret audēju:- Mēs tev jautājam par ielu

slaucītāju Kristu un Tobiju.- Tie vēl dzīvi! - priecīgs

iesaucās Fabiāns. - Tie tagad jau būsparadīzē!

- Ar to puisi nevar nopietnirunāt! - atkal noskaities, Dreilings piegājapie lāviņas būdas kaktā, kur gulējaFabiāna Ribas māte un miegaini raudzījāsneredzētos viesos. - Saki tu, vai Krists arTobiju bija te?

- Kā nē, augstais kungs! Bijaienākuši.

- Ko viņi runāja ar tavu dēlu?- To nedzirdēju, kungs. Biju

iemigusi. Pamodos tikai, kad tie jau gājaprojām.

Dreilingam atkal bija jāatgriežas pienelgas dēla:

- Ko tu melsi par paradīzi? Atbildi!- Es nē, kungs, to viņi teica.-Kādi viņi?- Krists ar Tobiju.-Ko viņi teica?- Teica, ka te dzīve esot tīrā

elle. rāte spaidot viņus ļaunāk kā patsnelabais. Viņi gribot iet atdotiesmuižniekiem dzimtcilvēkos. Tur dzīve,salīdzinot ar rātes dienestu, esot paradīze.Tā viņi teica un gāja turp.

Dusmās nospļāvies, Dreilingssteigšus muka laukā.

Meklēšana turpinājās no būdas uzbūdu bez kādiem panākumiem.Nesaprotami, kur viņi varēja būtnoslēpušies? Veltīgā

staigāšana pat Fustu aizkaitināja, untas, aizmirsis karavīra īstos pienākumus,kā bija ar tiem nesen vēl dižojies,palīdzēja okšķerēt ne sliktāk par nicinātoAvestu. Tāpat Herejs. Ne bez iemeslaviņš bija saīdzis: kā izpelnīties sekretāravietu, ja neviena nenotver? Viņš, nosākuma atturīgs, tagad arī pats pārmeklējapažobeles un šķūnīšus. Tad viņam ienācaprātā, ka velti meklēt aptīrītājus viņu pašudzīvokļos. Zinādami, ka tos katrā ziņācentīsies uzmeklēt un piespiedīs tīrīt ielasun samazgu bedres, bez šaubām, tie būsuzmeklējuši drošāku slēptuvi pie draugiemun kaimiņiem, kur neienāks prātā viņus

meklēt. Viņš pateica Dreilingam savasaizdomas, un tas tūlīt pavēlēja pārmeklētvisu lekšvalni. Arī tas izrādījās veltsdarbs.

Jau austrumu pamale kļuva gaišāka.Dreilings bija bez mēra noskaities.- Nolādēts! - viņš šķendējās. - Vai

tie zemē ielīduši? Vai patiesi visi atstājušipilsētu? Viņu sievas un bēmi tak paliek te!… Te paliek viņu būdas, kautpussagruvušās, tak viņu īpašums!…Pilsēta smird, tā ir bez ūdens, baznīcāslīķi gaida uz godīgu kapa vietu unbojājas… Trakas lietas!…

- Pie kaprača Bierņa mēs vēlneesam bijuši! - pēkšņi atcerējās Avestsun atgriezās. - Rau', viņa logā gaismaspīd!

- Kaut jel vienu vienīgu notvertu! -

iesaucās Dreilings un pusskriešus devāsuz Kaļķu torņa tiltu. Citi. uzmudināti novarbūtēja panākuma, sekoja tāpat.

Uz gludās, mitrās laipas Dreilingsizslīdēja un līdz pusei samirka. Tonijaatdarīja durvis. Fusts palika uz Kaļķu tilta;iegāja Dreilings ar Hereju un Avestu.

Vārgais Biernis gulēja savās cisās,apgaismots no vājas spuldzītes. Tonija,likās, visu nakti bija sēdējusi pie tā gultas.

- A! Viens tomēr rokā! - iegavilējāsDreilings un lika Aves- tam iesaukt Fustuar pāris vīriem.

Pa tam Herejs ar laterni apgaismojatumšo telpu. Viņš paraudzījās aiz stellēm,pacēla dibenssienas segu, atklādamsdurtiņas uz Tonijas istabu. Iegāja.

Te viņa skats apstājās pie zobena,pie sienas pakārta, ar skaistu rokturi. Kur

viņš tādu bija redzējis? Kaut kasneskaidrs pamodās viņa apziņā. Viņšpiebāza galvu tuvāk un izlasīja rokturiiecirstus burtus: , "G. F."

Domīgs viņš atgriezās lielajā telpā.Ienāca Fusts. Dreilings stāvēja pie

gultas un baigi raudzījās Bierņa bālajā,iekritušajā sejā.

- Augstās rātes vārdā! - viņš itkā ar bailēm nomurmināja, tad, gulošāmnekā neatbildot un nepakustoties, pieliecāsvēl tuvāk, ieskatījās vērīgāk un ļāva' uzapcietināšanu paceltai rokai nespēcīginoslīdēt gar sāniem.

Fusts, arī pienācis pie gultas,saprata.

Viņš teica rūgti:-Tā.. .Viens tak nu mums būtu. Tikai-

miris!…

Rītā, Kaļķu vārtiem atveroties,ieradās lekšvalni Jirgens.

No kurienes? Kas to zin?:Viņš devās gar Rīdziņu uz Bendes

torņa pusi. Bet pagāja tam garām. Gājatālāk līdz Audēju tiltam. Te apstājās unuzmanīgi paraudzījās visapkārt, kur jauiedzīvotāji gāja savās gaitās. Tad,nogaidījis brīdi, kad neviens to neievēro,ātri pazuda Fabiāna Ribas būdā.

Audējs, likās, jau viņu bija gaidījis:-Nu, Jirgen?:Jirgens izvilka no azotes maisiņu:- Viss labi. Te būs nauda - mūsu

draugu pirmās nedēļas alga. Izdali to viņuģimenēm.

Fabiāns turēja rokās pasmagomaišeli un klusēja. Viņš bija saviļņots,viņa seja līksmi smaidīja, bet acīs gandrīz

taisījās asaras:- Vai zini, Jirgen, ej tu izdali šo

naudu! Man gandrīz kauris klausīties viņusirsnīgajos pateicības vārdos, jogalvenais nopelns pie šī trakā un tomērsirsnīgā stiķa ir tev!

- Nē, Fabiān! Darītājs esi tu. Estev pastāstu savas trakās iedomas, bet tuvisu izved un vadi. Taisnību sakot, es arīnemaz tos stiķus pats neizdomāju, bet mantos pačukst cits.

-Kas?- Nu… teiksim… ercenģelis

Gabriēls! Ha, ha. ha!… Nu, sveiks,Fabiān!

XIV Kundziņsalas kuģubūvētavā

Mums mazliet jāatgriežas atpakaļnotikumu gaitā. Uz kaprača Bierņa būdu,kur atstājām Jirgenu ar Franku īsi pirmslieldienām.

Jirgens aizsteidzās ar Frankapriekšlikumu pie Fabiāna. Protams, viņšto izklāstīja kā savu iedomu. SajūsminātsFabiāns ar lielāko dedzību sāka nodomuizvest dzīvē. Sanāksmē pie Toma Jostavisu plaši pārsprieda un nolēma. Tas bijapārdrošs solis, bet kaut kas tak jādara…

Pa tam Franks cīņas priekā,neraudzīdamies uz savu nespēku pēc ilgās

slimošanas, norunāja ar Jirgenu tūlīt pēcsvētkiem agrā rītā atstāt Bierņa būdu, laidotos uz zviedru pulkveža baronaKronstjema kuģu būvētavu Kundziņsalā.Apmainījis savu veco, nodilušo studentauzvalku pret vienkāršām, bet glītāmpilsoņu drēbēm, ko Jirgens tam apgādāja,un noskuvies, viņš, neviena nepazīts unneievērots, kopā ar bendes kalpu atstājapilsētu.

Viņi gāja pār Kuba kalnu. Garām sv.Jura hospitālim. Tad gar pilsētas ganībumalu nogriezās pa kreisi uz Daugavaskrasta pusi, kur gāja ceļš uz Kundziņsalu.

Pēc stundas abi sasniedza Daugavasnozarojuma augsto krauju pretim salai. Nošejienes varēja labi pārredzēt plašo,ķīļveidīgo, krūmiem apaugušo sēkli, kuravidū atradās neliela mājele ar sarkanu

jumtu un grupu prāvu šķūņu - darbnīcas,materiālu noliktavas un strādniekudzīvokļi. Ūdens malā pacēlās trīs augstasstalažas ar iesāktiem kuģu branguskeletiem. Tie bija lieli tirdzniecības vaiarī kaujas kuģi, droši vien, priekš simtslielgabaliem, kā domāja Franks. Pie krastaDaugavā un attekā peldēja jau atplūdinātasgaras plostu rindas no staltām eglēm unvareniem ozoliem. Tas - būvmateriāls.Starp krūmu puduriem kūpēja dūmi: turvārīja darvu. Daugavā, pretim salai,gulēja noenkuroti vairāki kuģi zemZviedrijas flagas. Bez šaubām, ar dzelzi,naglām, vara plāksnēm, tauvām,audekliem no Zviedrijas. Salā dunējaveseru sitieni, skanēja cirvji, šņāca zāģi,žvadzēja ķēdes. Ap šķūņiem un kuģuceltnēm rosīgi kustējās strādnieki.

Franks ar Jirgenu izprasīja no tuvējāzvejnieka laivu un brauca pāri Daugavasnozarojumam. Jirgens palika laivā gaidot,bet Franks gāja uz kuģu būvētavu.

- Vai es nevaru te satikt baronuKronstjemu? - viņš apjautājāsstrādniekiem pie šķūņiem.

- Kungs patlaban ir pie kuģuceltnēm. - Strādnieki norādīja uz krastu.

Franks gāja turp.Jau pa gabalu viņš ievēroja staltu,

plecīgu vīru, kurā pazina zviedrupulkvedi. Tas, ari pamanījis apmeklētāju,nāca pretim.

Franks goddevīgi sveicināja.Dažu soļu attālumā Kronstjems

apstājās. Viņa dzīvās, laipni mirdzošāsacis brītiņu vērīgi raudzījās Frankā, tadsejā parādījās priecīgs, sirsnīgs smaids:

- Patiesi! Tas esat jūs, mansjaunais draugs! Pag', kā tak bija jūsuvārds?… Gabriēls…

- Gabriēls Franks.- Pareizi! - Zviedrs satvēra

viņa rokas. - Esiet sveicināts, mīļaisGabriēl Frank! Redziet, kādas manneizdzēšamas atmiņas par jums: pēc seši,septiņi gadiem, kad redzējāmies, pazinujūs atkal no pirmā skata.

- Ir jau gandrīz desmit gadu,barona kungs, kamēr aizgāju no Rīgas.

- Desmit gadu!… Ak Dievs, kālaiks skrien… Bet jūs izskatāties bāls unnoguris. Varbūt neesat vesels?

- Iet uz labo pusi.- Vai ilgi jau esat Rīgā?- Tikai šodien to atkal skatu. -

Franks izvairījās no atbildes,

neizpauzdams sava noslēpuma patsirsnīgajam un draudzīgajam zviedrupulkvedim, kaut gan droši tas no sirds būtupasmējies par Franka stiķi pret rāti. joviņš ne sevišķi cienīja sīkstos,aprobežotos un iedomīgos Rīgasvaldiniekus un sagājās ar tiem tikai tikdaudz, cik tas bija nepieciešams viņauzņēmumam un pieklājības formām.

- Jūs, jādomā, vēl nebūsatbrokastojis? - Kronstjems saņēma jaunodraugu zem rokas un veda uz glīto māju arsarkano jumtu šķūņu rindu galā. - Es teesmu sev ierīkojis pilnīgu saimniecību unvisu nedēļu pavadu salā, uzraudzīdamsdarbus, un tikai sestdienas vakarosatgriežos Rīgas mūros.

- Es gan negribētu jūs liekiuzkavēt, barona kungs, - Franks iebilda.

- Ak, nē, jūs mani nebūtnekavējat. Darba darītāji te ir citi. Es tikaisavai patikai visu vēroju un strādāju arīlīdz, kad iepatīkas.

Tie pienāca pie Kronstjema salasdzīvokļa - ēkas, kuras viens gals bijaiekārtots kuģu būvētavas kantorim.

- Kristīn! - pulkvedis uzsaucazviedru valodā saimniecei, ļoti resnai unapaļai sievietei vidējos gados, kurarīkojās pie pavarda. - Kristīn! Šorītbrokastis diviem!

Pie vienkāršā, bet spēcīgā azaidaKronstjems apjautājās par viesa dzīvi,kopš tā vairs nesaticis. Franks vaļsirdīgipačalpja par Hereja mīlu pret bendesmeitu, rātes un konsistorijas pretošanos,savu uzstāšanos un laimīgām kāzām; tadpar aiziešanu no Rīgas, dzīvi Tērbatā,

Rēvelē, Narvā, Maskavā. Kā viņamuznākušas ilgas apciemot senos draugus,kā atnācis atkal še. Par pusgadanoelimošanu Bierņa būdā viņš neminēja.

Tad Kronstjems ar jauneklīgujūsmošanu sāka stāstīt par savu kuģubūvētavu, kam nodevies ar sirdi undvēseli. Aizraudamies viņš sīki iztēlojakuģa tapšanu no atpludināta plosta līdzlepnas, skaistas fregates ielaišanai ūdenī.Viņš zobojās par Rīgas tirgotāju unrātskungu mazdūšību un neuzņēmību, kun,angļu - holandiešu karā zaudējuši visussavus kuģus, pēc pēdējā - "Grāfa Ērika" -nogrimšanas gadus sešus atpakaļ,neuzdrošinās vairs būvēt kuģus un palikušibez tirdzniecības flotes. Tā jaukokuģošanas peļņu iegūstot Kurzemeshercogs un zviedru rēderi. Ari viņš,

Kronstjems, atvērdams savu uzņēmumu,cerējis, ka Rīga doe pārpilnām darba, betveselu gadu būvētava bijusi gandrīzpilnīgi bez darba. Tikai pagājušo rudenisaņēmis karaļa Kārļa XI pasūtījumuszviedru flotei. Nu darba pilnas rokas, betatkal, kā par nelaimi, trūkstot strādniekuun amatniekiem esot jāpadara arīvienkāršie darbi. Pieprasījis rātei uz kādulaiku pilsētu muižu dzimtļaudiszemniekus. bet tā atteikusi.

Par šo apstākli Franks bija dzirdējiscaur Toniju, kura atkal pilsētānoklausījusies valodas.

- Te es jums varētu izlīdzēt,Kronstjema kungs, - viņš teicasmaidīdams. - Šai nolūkā es esmu piejums ieradies.

- Kā? Vai jūs, mans draugs, gribētu

strādāt manā kuģu būvētavā! Ak, tas darbsnav jums īsti piemērots, un bez tam man arvienu strādnieku nav līdzēts.

- Cik tad jums vajadzētu?- Nu, vismaz simts darba rokas.- Es jums piedāvāju sešdesmit

cilvēku - simtsdivdesmit spēcīgas rokas.Kronstjems, priecīgi uztraukts,

pielēca kājās:- Ja jūs runājat nopietni, mīļais

Frank. tad patiesi pašas debesis jūs manatsūtījušas! Bet paskaidrojiet, kā tas jumsienāca prātā un kur jūs toe ļaudis domājatņemt?

- Tad, lūdzu, piesēstiet atkal. -Franks smaidīja.

- Pareizi! - Ari barons pavīpsnājaun, atkal mierīgs, sēdās.

Franks jautāja:

- Vai jūs neesat dzirdējis, kaRīgas aptīritāji un ūdens vedējiatsacījušies strādāt?

- Kā nē! Svētkos ari es arģimeni izbaudīju rātes spaidu unsīkmanības sekas. Odens trūkuma dēļ mēspalikām bez pusdienām. Bet, kad dabūjuzināt šo ļaužu lielisko iedomu undrošsirdību, tad, kaut tukšā dūšā, smējosun priecājos no visas sirds… Bet kas manienāk prātā - jūs tak…

- Es gribētu jūs lūgt pieņemt šosļaudis pie sevis darbā. Ierados viņuvārdā. ,

- Lieliski! Tie ir brīvi cilvēki unvar meklēt sev pārtiku, kur atrod. Bez tam.ja rāte iedomātos celt ierunas, gubernatorsKristens Horns ņems toe savā sardzībā!

- Tātad varu viņiem paziņot

jūsu prieka vēsti? Šie ļaudis patiesi irnovesti pēdējā postā ar rātes sīkstumu unspaidiem.

- Norunāts! - Kronstjemssniedza pār galdu roku. - Kad viņi varētuierasties darbā?

- Jau šovakar, lai rīt sāktu strādāt.- Jo agrāk, jo labāk.- Pareizi. Man bail, ka rāte

nesāk tvert nepaklausīgos rokā un ar varunepiespiež darbā.

- Labi… Bet viņu ģimenes?- Tās var dzīvot savās būdās, it

kā nekas nebūtu noticis. Jūs sapratīsat, kastrādniekiem te jāierodas slepeni, rāteinezinot. Tā lai nokaujas ar minēšanu, kurpilsētas apkalpotāji pazuduši. Viņu darbaalgu ik nedēļas kāds tāpat slepeni nogādāssievām un bērniem, un tad rātskungu

brīnumi būs vēl lielāki, kad bez vēstsnozudušo ielu slaucītāju bēmu bālievaidziņi kļūs sārtāki un actiņas spodrākas.

- Mīļais Gabriēl Frank! Jūsman iepatikāties no pirmās redzēšanāsgadus desmit atpakaļ, bet to nekadnevarēju iedomāties, ka piedzīvošu caurjums šādu prieku! Pirmkārt, man ļotinepieciešami strādnieki, otrkārt, rātei būslaba mācība ar krietnām galvas sāpēm,treškārt - tiem drošsirdīgajiem krietniemļaudīm būs līdzēts!

Kronstjems apkampa Franku unnoskūpstīja.

Tas sniedzās pēc cepures:- Tātad es varu nonest viņiem

līksmo ziņu?- Jā. Bet… cik žēl nojums

šķirties!… Vai jums nav laika pēc tam

atgriezties un pavadīt kādu nedēļu še?Franks pārdomāja. Kurp steigties?

Vēl lāgā neatveseļoju- šamies meklēt sevkur dzīvokli? Atgriezties Bierņa būdā?

- Labi, - viņš teica, - arpateicību pieņemu jūsu laipnopiedāvājumu. Es eju un pēcceturtdaļstundas atgriezīšos jūsuviesmīlībā.

- Kā? Jau pēc ceturtdaļstundas?- Viņu priekšstāvis mani gaida

tepat, pie krasta, laivā.- Lieliski!… Kristīn! Ierīko un

i^zpoe mūsu mīļajam viesim mazokambari blakus manam… Te, mīļaisFrank. jums būs miers, un, izņemot manupļāpāšanu, neviens jūs netraucēs. Tasjums nepieciešams, jo jūs patiesi neesatvesels!

Franks gāja uz laivu un pastāstījaJirgenam, kas darāms: jau šovakar pirmsvārtu slēgšanas draugiem neuzkrītoši,neievērotiem jāatstāj Rīga, arī mājās navjāsaka, kur darbu atraduši, lai viss palieklielākā noslēpumainībā.

Un lūk, viss noritēja, kā bijanodomāts.

Jirgens apspriedās ar Fabiānu. Tasapstaigāja un sameklēja visus. Tie laikāpaspēja nozust, un, kad Dreilings gājatvarstīt, viņi jau saldi dusēja Kundziņsalaskuģu būvētavas strādnieku mītnēs. AriJirgens, kurš tos noveda darba vietā, turpārnakšņoja un otrā rītā agri atgriezāsRīgā, nododams Fabiānam priekš drauguģimenēm Kronstjema iepriekš izmaksātopirmās nedēļas algu.

Franks palika pie sava labvēļa.

XV Lastadija

Pagāja nedēļa.Apaļās Kristīnes lieliski barots un

kopts, Franks atkal gandrīz pilnīgi atguvaspēkus, un viņa sirds sāka ilgoties pēcdrauga Hereja, kā viņš atzināsKronstjemam.

- Nieki! - zviedra nekā negribējadzirdēt par šķiršanos. - Mēs arī esamdraugi, un tad otram jāgaida… Jā, ja tābūtu draudzene, tad cita lieta!

Franks pieliecās pacelt no grīdasskaidiņu - lai barons neredzētu tā vaigospēkšņi pieplūstam asiņu šalti.

Nē, viņš vairs nevarēja te izturēt —

cik patīkami ari neritēja dienas sirsnīgābrīvdomātāja un augsti attīstītā cilvēka undrauga sabiedrībā - sirds viņu vilka uzRīgu. Tik ilgi viņš nebija redzējis Kātiņu!Beidzot zviedram bija jāpiekāpjas.

- Es jūs apciemošu drīz, - Frankssolījās.

- Nu tad - neko darīt. Patlabante atbraucis gubernatora ziņnesis, kareivisNils Nilsons ar kādu karaliskās kancelejasrakstu no Stokholmas. Tas drīz dosiesatpakaļ uz pili. Viņš jūs novedīs līdz Rīgaisavā laivā.

Pēc pusstundas Franks jau sēdējalaivā, kas, plecīgā zviedra spēcīgo rokuirta, ātri nesās pa Daugavu uz augšu.

Brītiņu abi brauca klusēdami, tadNils mēģināja uzsākt valodas:

- Vai jums ari Rīgas pilī darīšanas?

- Nē. Nils. Es braucu uz Rīgumeklēt sev dzīvokli. Gribu te kādu laikuuzturēties.

- Pilsētā būs grūtāk atrast mitekli.- Varu ari ārpus mūriem.- Tad varbūt lekšvalni?… Tur

gan godājamie pilsoņi ne labprāt apmetas.- Kāpēc. Nils? - Franks smaidīja.- Ak, tie rīdzinieki pārāk augsti

ceļ savus degunus! Vienkāršos ļaudis viņinegrib uzskatīt par cilvēkiem… Bet manienāk prātā kluss, tīrīgs kambarītisLastadijā pie Krakava atraitnes. Tā gan irneciešama pļāpa, bet citādi tīrīga unrūpīga saimniece.

- Kā es viņu varētu atrast?- Prasiet pēc Hansa Jurgensa

nama. Gan to jums kāds parādīs. Betvislabāk novedīšu pats jūs turp. Jūs

pagaidiet mani laivā, kad piestāsim piepils. Es tur nodošu šos rakstus un tūlītatgriezīšos. Tad brauksim tālāk līdzLastadijai.

Nu Frankam bija noteikts mērķis.Braucēji sasniedza Rīgu un piestāja

pie pils. Franks uzgaidīja Nilsuatgriežamies, un tad abi brauca tālāk uzaugšu gar Rīgas piekrasti garām Rīdziņasgalam. Te. pret Zaķu salu, Nils piestājakrastā, piesēja laivu, un abi devās uzJurgensa namu.

Te vārtu priekšā sēdēja ar adīklirokā ērmīgs radījums: tieva, kalsenasieviete neparasti garu degunu unmazām.apaļām, kā putna acīm.

- Labdien, Krakava kundze, -sveicināja Nils. - Es jums atveduiedzīvotāju, ja savu kambarīti vēl neesat

izdevusi.Ērmīgā sieviete ātri piecēlās,

pārlaida skatu Frankam, no kājāmsākdama, līdz galvai beigdama, un sākaātri bērt valodu kā zirņus no maisa:

- Neesmu, neesmu! Man īrnieksvajadzīgs. Ak, kas par jauku kambarīti!Tīrs un spodrs! Taisni kā kungam radīts!

Nāciet tik uz iekšu, nāciet tik uz iekšuun apskatiet! Tāds kambarītis, ka netiksiesir ārā nākt!

Kambarītis bija gan ļoti mazs, bettīrs. Nils atvadījās. Franks palika, jomaksa izrādījās ļoti maza, un viņamvajadzēja rēķināties ar savu plāno naudasmaku.

Samaksājis saimniecei mēnesi uzpriekšu, viņš neuzkavēdamies atstāja savujauno mītni un izgāja uz ielu.

Vispirms pie Hereja! Tik daudzFranks gan zināja, ka draugs dzīvo piekanāla, kas ap Smilšu tomi atzarojas noRīdziņas un tek gar pilsētas mūri un pili uzDaugavu. Bet kurā namā? Būtu jāpieiet piemeistara Oma, tas pateiks.

Franks izgāja cauri Kārļa vārtiem ungar bastioniem nogriezās lekšvalni. Appirts bastionu viņš ievēroja pretim nākamglītu jaunavu ar grozu uz rokas. Franksviņu pazina: tā bija pirtnieku Baiba. Arīmeiča, uzmetusi skatu pretimnācējam,pārsteigta apstājās.

Apstājas un piesarka.- Labdien. Baiba! - Franks

smaidīdams sniedza tai roku.- Franka kungs! Kāds negaidīts

pārsteigums! Jūs atkal Rīgā! Es vairsnecerēju nekad jūs satikt…

- Es ari domāju, ka neiznāksvairs Rīgā atgriezties. Bet, redziet, ilgaspēc veciem draugiem mani atvilka. Šorītapme- tos Lastadijā pie kādas Krakavakundzes.

- Jā, to pazīstu. Tā piemājoJurgensa namā. Un nu jūs, kā liekas, gribatapciemot savu draugu?

- Jā. Tik nezinu, kur Johans tagaddzīvo.

- Kerstena mājā, pie Rīdziņaskanāla, pretim pilij. Bet viņa patlabanneatradīsat mājās; viņš aizbrauca arKātiņu uz Jelgavu, kā Katiņa stāstījusikaprača Tonijai, ar kuru tā pēdējā laikābieži saietas.

- Vai viņi tur ilgi uzkavēsies?Nezini?

- Nezinu… Tie devušies turp

laulības šķiršanas lietā.- Kā? - Franks pārsteigts atkāpās

soli.- Jā. Hereja kungs grib tikt par

rātes sekretāru, bet kā bendes meitasvīram viņam šo vietu nedod.

Ļoti saviļņots, Franks vēl pārmijanedaudz vārdus ar meiču, tad atvadījās undevās uz bendes tomi.

Baiba mirdzošām acīm noraudzījāstam pakaļ, tīksminādamās pie viņa cēlāsgaitas, staltā stāva.

Pie meistara Mārtiņa Franks nekādutuvāku paskaidrojumu nedabūja. Tēvs patnezināja par meitas braucienu, kaut ganparedzēja šādu Hereja soli. Viņš vispāribija norūpējies par Katiņas likteni.Domīgs Franks atgriezās mājās. Arī viņšskuma par drauga un Katiņas nesaskaņām.

Viņam bija radusies nojauta, ka Katiņasavā pirmā meitenes mīlā jutās vīlusies,bet mierināja sevi cerībām, ka gan varēsviens pie otra pierast un samierināsies. Nutie nonākuši līdz šķiršanos, un Katiņa būsvēl vientuļāka… Bet ari cita domaFrankam uzausa: nu viņa mīļotā sievietebūs brīva! Un varbūt… ak, nē! Viņš nekadar to nevarēs savienoties, ar šķirtu sievu.To nepieļauj baznīcas likumi… Bet tomēr,ja abi aizbrauc uz Franka dzimteni, kurneviens nekā par Kātiņu nezin…?

Ceļā domu domas izdomājis, Frankssasniedza savu dzīvokli un nolikās guļasvietā domāt tālāko. Bet jau pēc neilgalaiciņa to iztraucēja ciemiņi.

Gabriēla Franka atgriešanos Baibanespēja noklusēt, un pēc stundas jau vissIekšvalnis to zināja. Franks tak bija viņas

pirmā un pēdējā mīla, un tās sirdij nebijamiera, neiztaujājušai par viņa dzīvi,nepačalojušai ar to. Visvienkāršākāspieklājības un labo tikumu dēļ, uz kuriemgan lekšvalni nepiegrieza tik daudzvērības kā starp godājamiem pilsoņiem, tāneiedrošinājās viena apmeklēt jaunucilvēku viņa dzīvokli, un tādēļ,izlietodama mazu viltību, viņa nogāja uzToma Josta ērberģi un aicināja Anneli,Ilzeki un Margu iet apsveikt seno drauguar atgriešanos, kurš ļoti vēloties redzētmeičas. Kā ciema kukuli tās paņēma līdzkannu vīna. Ceļā Baiba satika Toniju unvilka to ari līdz. Tā sieviešu pulciņšiebruka pie Krakava kundzes jaunā īrniekajau nedaudz stundu pēc viņa ierašanās.

Mazajā kambarītī neiznāca visiemtelpas, un Frankam nācās lūgt ciemiņus

apmesties pagalmā zem liepas. Jauniešivienkārši un brīvi izlaidās zālītē, un Baibanolika vidū vīna kannu.

Maz vārdos Franks pastāstīja parsavu dzīvi Maskavijā, jo tā bija aizritējusiļoti vienmuļi svešā pusē, starp svešiemļaudīm. Toties meičas prata jautri pačalot,un sirsnīgi smiekli atskanēja miegainajā,kūtrajā Lastadijā - līdz tuvākiem untālākiem kaimiņiem, kuri pabāza galvaspāri saviem žogiem un pat pakāpās kokos.

Lastadijas pilsoņu sievassačukstējās:

- Skat', skat' šo jauno Krakavienesīrnieku! Vēl lāgā nav cepuri nolicis, jauklāt tās palaidnes no Iekšvaļņa!

- Vai dieniņ, kādi tikumi!- Un cik skaļi viņš smejas līdzi tām

slampām! Ne kauna.

ne goda…- Nez' no kurienes tāds gadījies?

Mūsu jaunieši dienu ar līkumu iet apkārtšīm pļurzām un tikai nakts tumsā aizslēgtiem slē&iem uzdrīkstas aplikt kādairoku ap gurniem. Ak, samaitātais nekauņa!

- Viņš, mīļās, esot no tiempagāniem maskaļiem, no Maskavijasatbraucis! Tur jau dzīvojot kā mīļie lopiņibez kauna un goda!. ..

- Vai dieniņ! No Maskavijas? Tadjau atkal kari gaidāmi! Šis būs atnācisizlūkot, kur Rīgai visvieglāk piekļūt…

Tā labās Rīgas pilsones Lastadijātrina mēles par jauniešu brīvopajautrināšanoe un čalošanu, kas pēcpilsonības kodeksa nesaderējās arpieklājību.

Un pievakarē, kad viešņas atvadījās

no Franka, un tas atkal nolikās gultā,kaimiņi pie Jurgensa mājas ļāva vaļusavam sašutumam par nekautrīgo jaunocilvēku, kas neievēro vispārējos tikumus.

Tie apbēra Krakavieni pārmetumiem,ka šādu prieka meitu draugu nesviež laukāno sava dzīvokļa.

Tā, kaut gan ari piederēja piepieklājīgo un godājamo iedzīvotāju šķiras,šoreiz, kā par brīnumu, bija citādās domāskā visa pasaule.

Viņa iespieda kalsenās rokas sānos,pastiepa degunu vēl vairāk uz priekšu unsavām mazajām putna ačtelēm sākazibsnīt visapkārt, un bērt vārdus kā zirņusno maisa:

- Ujā! Ujā! Ko nu ķērcat kā vārnas!Ko trinat savas mēles, žagatas! Kas jumspar daļu, kad mans īrnieks parunājas ar

sievietēm! Ak, jūs te nāksat ar savutikumību!? Pašas esat gatavās plunckas!Lūk, skaistā Knorriene, kuras degunsmūžīgi balts no smalkajiem miltiem, laipatiktu savam vīra brālim! Un šī vēl drīkstte atvērt savu varzu! Un apaļā Zeifen-berģiene, kuru viņas mīļākais, bodeszellis, ar rozīnēm tādu nobarojis, kad vīrsno mājas izgājis! Pag', gan tu uztūksi vēlvairāk - tikai ne no rozīnēm! Un svētāFoeiene, šī debesu brūte - kas, sv. Jāņabaznīcas ķesterim klēpī sēdēdama, ēdsvētā vakariņa maizītes klusā pusnaktsstundā! Lai tās tev rīklē sa- strēdz, kanenāc godīgus ļaudis gānīt! Un kur tadValber- ģiene?… Ak. slampas!…

Viņas ātrrunība apsīka, jo nebijavairs nevienas, kas klausās; apbrīnojamiveikli visas bija nozudušas aiz žogiem un

pakšiem.- Tā! - Viņa beidzot atņēma

elpu. - Lai viņas trin mēles par visu uzpasaules! Bet sava jaunā īrnieka neļaušuaizskart ne ar mēles galiņu!… Viņš ir tikdaiļš! Ak, šīs acis!

Un ērms sievietes paskatā, roku piesirds spiezdams un saldi smaidīdams,iegāja savā dzīvoklī.

XVI Draugi

Nedēļas divas Franks melanholisksklejoja pa Rīgas ielām, ikdienaspieiedams Kerstena namā raudzīt, vaiHerejs nebūs jau atgriezies. Nemiers sākaviņu mākt: kādēļ Johans ar Kātiņu nebraucmājās? Ko tie tik ilgi var darīt Jelgavaskonsistorijā? Vai viņiem nav atgadījusieskādā nelaime?… Un kādudien viņšapņēmās doties uz hercoga rezidencimeklēt un aptaujāties. Pirms tam vēl reizgribēja pa ceļam iegriezties draugadzīvoklī. Viņš izgāja caur Kārļa vārtiem,lai dotos pa Kungu un Pils ielām uz Pilsvārtiem.

Pie rātsnama vārtiem viņš satikāskrūti pret krūti ar Hereju.

-Johan!-Gabriēl!Draugi sirsnīgi apkampās un

saskūpstījās. Herejs apbēra Frankujautājumiem, no kurienes, kad un kādānolūkā tas ieradies Rīgā. kā tam klājies pašiem ilgajiem gadiem un ko nodomājisiesākt, - ka Franks pats nemaz netika pieapvaicāšanās, ko Johans tik ilgi kavējiesJelgavā un kā klājas Katiņai.

Beidzot viņš ari tika pie vārda:- Bet saki jel. kā klājas tev, Johan?

Ko dara tava sieva?Hereja straujums uzreiz izgaisa.Viņš nolaida acis, dziļi nopūtās. Tad

teica neapmierināts:- Neiet kā vajadzētu, Gabriēl!

… Bet ko mēs te stāvam uz ielas? Vakarvakarā es atgriezos no Jelgavas pēcvisādām nepatikšanām un neizdošanām.Patlaban iznācu no mājas, lai dotos uzŠvarca pagrabiņu kannā vīna noslīcinātbēdas. Iesim turp, izrunāsimies no sirds.

Paņēmis draugu zem rokas, Herejsgāja pāri Rātslaukumam, cauri ļaužupūlim, uz Krievu ielas stūri. Tur abinokāpa Švarca pagrabiņā.

Pieprasījis vīnu, Herejs novilkaFranku pie galdiņa attālākā stūri.

Franks dega nepacietībā dzirdēt kopar Johanu un Kātiņu.

- Nu stāsti, stāsti! - viņš tomudināja.

- Man jāšķiras no sievas! -Herejs izdvesa, paraudzīdamies draugā.

Tas sēdēja mierīgs. Tikai skumji

pasmaidīja:- Tā tad mīlai beigas?- Nē, Gabriēl. Katiņa man ir

mīļa… Bet mīla cilvēka dzīvē tak vēl navviss…

- Pirms desmit gadiem tu tānedomāji.

- Tad - nē… Bet tad es ari vēlnedomāju par dzīvi… Man tak reiz kautkas jāsasniedz! Noteikts stāvoklis!

- Tu runā par darbu?- Jā Kā komediants - manos gados

- es vairs nevaru pub- • liku valdzināt. Esizmēģināju. Gadus piecus, sešus atpakaļ

aizbraucu uz Vāciju un sāku atkalspēlēt sava vecā principiāla Jora Jolifakomediantu trupā… Bet neatradu vairspiekrišanas un sapratu, ka tur vairs navman vietas… Ak, Gabriēl, cik tas bija

sāpīgi!…Franks piekrītoši palocīja galvu.- Un, lūk, - Herejs turpināja, - tā

kā man tak reiz jānodibina dzīve, tad jauvairākus gadus tagad gaidu uz rātessekretāra vietu. i

- Tu ceri tikt rātē?- Man apsolīja, ja šķiršos no

Katiņas.- Tātad tava sieva stāv ceļā tavam

darbam, tavai laimei?- Jā, - Herejs piekrita, bet tad

apķērās. - Laimei?… Ak, es nezinu, vaidarbs un cienījams stāvoklis vien man doelaimi… Bet dīkā dzīvē pie mīļas sievassāniem ari nevar būt nekādas laimes!…Ak Dievs. Gabriēl, es savā nelaimē esmuiesācis dzert…

Viņš piepildīja kausu un izdzēra

vienā vilcienā.Franks padomāja:- Bet vai tu nevarētu atrast sev

citu darbu starp tām aprindām, kasneprasītu tavu šķiršanos no sievas?

- Darbu tur, lekšvalni? - Herejsrūgti pasmējās. - Ak, mīļo Frank, ne tev,ne man nedos apmierinājuma pilsētasaptīrīšana, ūdens vešana vai kapu rakšana.

Franks klusēja; viņš saprata, kaJohanam taisniba.

Herejs atkal pildīja savu kausu undzēra kā lielās slāpēs. Tad turpināja:

- Jā, kā jaunekļi, mīļais Gabriēl,mēs jutāmies labi šo nicināto vidū. Mēssapratām, ka cilvēka vērtība nav viņastāvoklī, vai tas nabags jeb bagāts. Mēsspītējam lepnajiem, uzpūtīgajiemcienījamiem pilsoņiem un rātei un

aizstāvējām nievātos un nicinātos,dzīvodami starp tiem kā starp draugiem.Bet ko mēs ar to viņiem varējām dot?

- Apziņu, ka viņi savā cilvēcīgāvērtībā nav sliktāki par augsti godātiempilsoņiem!

- Šī apziņa ir katrā cilvēkā pašā.Ja pāris karstgalvji jaunekļi viņiem toatgādina, ar to šī apziņa netiek lielāka.Cita lieta, ja viņus aizstāv darbiem, kā,piemēram, kāds pārdrošnieks, kaspagājušo ruden te ieradās diez' nokurienes un, ielauzdamies cietumā,atbrīvoja nevainīgi ieslodzītu. Mēs tānevaram rīkoties, ja negribam karātieskarātavu kaJnā.

- Kas tas tāds? - Franks nevainīgijautāja.

- Kāds noslēpumains svešnieks,

kuru neviens nav tuvumā redzējis, kuruneviens nevar notvert. Viņš iztaisījis tādutraku stiķi, ko neviens cilvēks Rīgānevarētu nosapņot: nogremdēt Rīgumēslos!

- Bet tie tak pilsētas aptīritāji…- slēpdams smīnu, iebilda Franks.

- Ak, nē! Šiem vientiesīgajiemļautiņiem tas nekad neienāktu prātā, un tienekad tik vienoti nespētu ko izvest. Testrādā kāda gaiša galva! Rātskungi plēšsev matus un varbūt būs spiesti piekāptiespret nicinātiem. Lūk, tāds cilvēks irnoderīgs šiem ļaudīm… Bet mēs? Ko mēs,likuma robežās, varam darīt?… Es tagadesmu pat spiests iet pret tiem.

-Tu, Johan…?- Jā. Esmu sarāvis visas saites

ar šiem Iekšvaļņa lāga ļaudīm. Man jāstāv

rātes pusē kā nākamam rātes sekretāram.Un es piedalījos šo nemiernieku un viņugalvas tvarstīšanā.

- Un izokšķerēji?- Diemžēl nē.- Un tu šo vīru nodotu kakla tiesai,

ja dabūtu rokā?-Jā.- Bet nupat vēl izteicies, ka

viņš ir nabaga nicināto aizstāvis.- Tas viņš ir… Bet es piederu

pie pretējās puses, tas ir - es tur piederēšukā rātes sekretārs, un mans pienākums irgādāt un rūpēties par kārtību un mieru. Esvaru apbrīnot viņa gudrību, veiklību unpārdrošību, bet ne iet ar to roku rokā…

Franks raudzījās vīna apreibušajābijušā draugā, kas bija tagad pilnīgipārvērties. Cik labi, ka nebija tam

atstāstījis vaļsirdīgi savas dēkas, kā nosākuma gribēja. Tagad to vairs nevarēja,jo pārāk liela plaisa izrādījās starp abiem.Un Frankam likās, ka tikai tagad pilnīgisaprot Hereju. Tādi ir šie komēdijuļaudis… Spēlmanis savas mākslaspanākumu reiboni saindējas no publikasjūsmošanas, uzslavas un nemitīgi alkstsumināSanas un atzinības. Ari ikdienasdzīvē viņš to prasa no savas apkārtnes.Bet vai viņam uz to ir kādas tiesības, kādinopelni?… Visus cilvēka cēlos tikumusviņi var tēlot, bet paāam to nav, viņš varattēlot naidu un mūu, bet pats nav spējīgsne mīlēt, ne nīst. Viņš domā tikai pats parsevi, un visa viņa cenšanās ir - patikttūkBtošgalvainam pūlim. Viņš grib būtcienāms, ne nicināms. Un lūk, kādēļHerejs tiecas pēc rātes sekretāra goda. kā

labā bija ar mieru ziedot sievu, draugus,sirdsapziņu, pārliecību. Mainīt zeltu pretmirdzošiem stikla gabaliņiem… Jā, tāda irkomedianta dvēsele, un pārvēret viņucitādu nav cilvēka spēkā - to saprataFranks.

Bet viņš vēl nekā nezināja par Kātiņuun pārtrauca klusēšanu:

- Tā tad tu domā šķirties no sievas?- Jelgavas konsistorija, Gabriēl,

no kuras tu ar lielām pūlēm izdabūjiatļauju mūsu salaulāšanai, negrib laulībušķirt. Divas nedēļas pavadījām tur,gaidīdami uz lēmumu. Nē. nevarot.

Franks pārdomāja un pēc brīža teica:- Ir tomēr iespējams saraut jūsu

saites. Likums ir apejams.Herejs kļuva dzīvāks:- Patiesi?… Tā ari Dreilings

man teica. Gabriēl, kā tieslietu pratējs, vaitu negribētu mums līdzēt?

-Kā?- Nokārtot mūsu laulības šķiršanu.Franks pārsteigts paraudzījās draugā.

Dgi viņš nezināja, ko teikt. Beidzot lēnināca pār viņa lūpām:

- Man nebij viegli jūs savienot, betdaudz grūtāk būtu šķirt.

- Kādēļ?- Izpostīt divu dzīvi…- Ak. Gabriēl. man dzīves nav.

Šī ļaužu nicināšana mani iznīcina. Esgribu izrauties no šo nicināmo ļaužu vidus.Kaut jāziedo daudz.

- Tu domā tikai par sevi. BetKatiņa…?

- Viņa pati vēlas šķirties! Nosākuma, kad par to ieminējos, viņa

uztraucās un nebija mierināma. Bet tagadpati ieskata, ka labāk tā…

Franka acīs iemirdzējās savādadzirkstīto. Viņā nolieca galvu rokās undomāja. Katiņa pati vēlas… Vai viņanemū vairs Johanu?… Jeb tomēr mū unziedo savu mīlu vīra laimes dēļ?… Betvarbūt… kā tak Herejs teica: "No sākumatā nebij mierināma, tad atkal patiskubināja…" Varbūt no tā brīža, kadredzēja atkal viņu! Ak Dievs! Ja tas tābūtu!… Varbūt tomēr. .. Vai viņa tonekopa pa slimības laiku ar aizrautību?Vai atveseļošanās dienās tie abi nečalojakā vistuvākie cilvēki?… Nu viņa patiskubina Johanu uz āķirāanos… Un ja nuKatiņa patiesi būtu ar mieru braukt viņamlīdz uz tā dzimteni, jauko Saksiju!…

Frankam laimes uzplūdumā reiba

galva. Varbūt pirmo reizi mūžā viņš tagaddomāja par sevi, nolemdams izpildītdrauga vēlēšanos.

Ilgi abi sēdēja klusēdami. Herejstukšoja vienu kausu pēc otra. Frankssēdēja, vēl arvien galvu rokās noliecis, laiJohans neredzētu pārdzīvojumus, kas viņasejā atspoguļojās.

Tad Herejs pārtrauca klusumu:-Nu, Gabriēl?- Labi! - Franks pacēla galvu. - Es

pacentīšos tavu lietu nokārtot.Tad draugi pārrunāja lietišķi visus

apstākļus, Herejs solījās pagādāt arī rātesrakstisku prasību šķirt sev pretīgāslaulības, un Franks jau rit teicās dotiesceļā.

Ak, kā viņš tagad vēlējās satiktKātiņu! Bet apspieda vēlēšanos. Labāk nē.

Labāk paciesties līdz tam, kad viss būsnokārtots.

XVII Rāte piekāpjas

Agri no rīta piecēlies, Franks atstājasavu dzīvokli, pateikdams saimnieceiKrakava kundzei, ka došoties uz Jelgavu,kur varbūt vairākas dienas palikšot.

Viņš gāja pa Kārļa vārtiem cauripilsētai, lai pieietu vēl pie Hereja unsaņemtu rātes rakstu konsistorijai, koJohans cerēja dabūt. Kaut pāris vārdusdabūs parunāt arī ar Kātiņu.

Netīrās ielās šur tur pilsētas sarguuzraudzībā strādāja pie mēslu novākšanaszemnieki un nabagi, notverti kur gadījās unar varu piespiesti pildīt nozudušoaptīritāju darbus, jo pilsoņi noteikti

atteicās. Pie pirmās izdevības tie pametalāpstas un dakšas, laizdamies lapās, kādēļDreilings, kura uzdevums bija rūpēties parielām, dabūja savā rīcībā pilsētas karakalpu nodaļas. Viņš bija uzlicis parpienākumu katram pilsētā iebraukušamzemniekam, mājup atgriežoties, izvestvezumu mēslu. Bet tie, Jirgena un Fabiānadraugu sakūdīti, bieži vien izgāza ratusnākošā ielā, ja negadījās tuvumā, kas redz.Tā netīrumu kaudzes nevis mazinājās, betpat vēl pieauga. Tad Dreilings atrada kautcik glābiņu, likdams pagalmos unšķērsieliņās rakt dziļas bedres, kur sametamēslus un aizbēra ciet, smiltis izkaisotpāri. Cūku ielas stūri Franks ievērojapusizraktu bedri un blakus nomestaslāpstas. Racējs bija aizmucis, neraugotiesuz apsardzību. Krāmera ielā viņš pats

redzēja, ka kāds ubags, kad sargs tampagrieza muguru, ātri aizšmauca aizRozena ieliņas stūra.

Franka lūpu kaktiņos raisījās smaids.Tagad, viņš domāja, man nav vairs raizespar Rīgas aptīritājiem; tie atraduši labākudarbu un vairs atpakaļ neatgriezīsies, kadtiepīgā rāte beidzot tomēr būs spiestapadoties.

Vingriem soļiem viņš izgāja pa pilsvārtiem un iegāja Kerste- na namā.

Arī Dreilings jau agri no rīta bijakājās. Saīdzis viņš staigāja pa ielām,uzraudzīdams un skubinādams. Viņšzināja, ka šodien rātes sēdē nolemspiekāpties. Visi bija pret viņu, kuršvienīgais tiepās, visiem spēkiemcenzdamies pārējos pārliecināt, kaaptīritāji pazemīgi atgriezīsies. Tādēļ viņš

domāja sēdē nemaz neierasties, betpasteidzināt kaut ap rātsnamu tuvāko ielunotīrīšanu. Šorīt izrādījās notverts mazstrādnieku. Dreilings gāja uz Daugavasmalu, cerībā te satikt kādu dīkā stāvošu.Viņš pamanīja gar krastu no pils pusesnākam domās nogrimušu kalsenu, salikušuvīru ar lāpstu padusē. Pēc apģērba taslikās pilsoņu kārtas, kam šoreiz Dreilingsnepiegrieza vērības. Viņš to apturēja:

- Nāc līdz. draugs. Tev ir lāpsta,kas mums ļoti noderēs.

Tas pagrieza pret rātskungu bālo sejuar kārpu uz vaiga.

nokārušos apakšlūpu, melniemzobiem un, trulu skatu paraudzījiestraucētājā, izrāvās, un gribēja iet tālāk.

- Tev jānāk līdz! - Dreilingsuzsauca un atkal gribēja satvert to. Šis

sāka skriet. Uz Dreilinga saucienu dažikara kalpi, nākdami no Grēcinieku ielasgala, sagrāba bēgli, kas rokām kājāmpretojās, un veda pilsētā. Bet te, nostieptspie iesāktās bedres, tas kā par brīnumusāka naski rakt…

Pa tam Franks bija ieradies Herejadzīvokli. Viņš atrada Kātiņu vienu. Arsiltu rokas spiedienu tā apsveica draugu.

- Johana nav mājās. - viņa teica.- Es atnācu pēc kāda rātes raksta.

Viņš solījās to apgādāt.- Nekā par to nezinu, Gabriēl.

Vakar viņš pārnāca skurbulī un šorīt jauagri izgāja, liekas, atkal uz kādu šeņķi.

Franks piesēdās piedāvātā solā.Viņš klusēja, jo jutās mazliet neērti

sākt runāt par laulības šķiršanu, kuru patsar tādu aizraušanos bija izcīnījis.

Bet Katiņa pirmā iesāka:- Un tev. mīļais Gabriēl. atkal

jāuzņemas manā labā tādas rūpes!…- Tevis dēļ, Katiņ, man nekas

nav par smagu. Es ceru, ka tagad nebūspārāk grūt'. Jelgavas sv. Annas draudzesmācītājs Johans Sebastians Šmits, kas jūssalaulāja, man toreiz jau teica, tagad parto varam runāt, ka jūsu laulības dzīvenebūšot ilga. Viņš tevi uzskatīja par bērnu,kas aizrāvies no skaistas ārienes, unapsolīja, ka labprāt šķiršot jūsu laulību, jaes tam došot tikpat neatvairāmusargumentus šķiršanai, kā tadsavienošanai… Bet saki man, Katiņ, vaitev nav grūts šis solis?

Jaunā sieva papurināja galvu:- Tagad vairs nē. Gabriēl!Atkal viņi sēdēja un klusēdami

raudzījās viens otrā. Viņu skatos plūdamiers un sirsnība.

Tad Franks kā negribēdams piecēlās:- Mēģināšu uzmeklēt Johanu.

Varbūt viņam tas raksts klāt. Parasti viņšlaikam mēdz pasēdēt Švarca pagrabiņā uzKrievu ielas stūra?

- Ak. viņš sēž visur! - nopūtāsKatiņa un atvadoties paturēja Franka rokuilgāk savējā.

Pie rātsnama stūra Franks ieraudzījārātes kalpu piesitām ziņojumu. Viņšpirmais pienāca to izlasīt:

"RESKRIPTS.Ar šo augstā rāte dara zināmu visiem

pilsētas apkalpotājiem, kas atteikušies nosava darba, ka, apsverot apstākļus,atradusi par iespējamu tiem piedot viņunepaklausību un aizmirst uz visiem

laikiem mūsu pilsētai nodarītāsnepatikšanas un raizes un turpmākizmaksāt pilnu dienas algu bezatvilkumiem pilsētas kasei par labu, kā arineaizskart viņu mītnes, kas var stāvēt līdzto sabrukšanai. Tā kā minētie apkalpotājišai brīdī neatrodas pilsētā, tad visi unkatrs, kas zinātu to atrašanos vietu un kautkā varētu ar tiem sazināties, lai viņiemdara zināmu šo augstās rātes lēmumu unliek pie sirds stāties atkal pie savupienākumu izpildīšanas.

Dots augstās rātes vārdā 12. maijā1677. gadā un ar viņas zieģeliapstiprināts.

Sekretārs Joh. Hilebolds."Franks, izlasījis publicējumu,

nevarēja atturēties no smaida.Tanī brīdī nāca garām Dreilings,

kurš, dabūjis zināt par lēmumu piekāpties,saskaities uzsauca kaprālim Fustam, kasargu nodaļas varot vākties mājās, atmetaar roku uzraudzībai un gāja uz rātsnamu.Te, uz stūra, pie izliktā reskripta viņšievēroja lasītāja smaidošo, zobgalīgoseju, ieskatījās vērīgāk un pazina Franku,savu neaizmirsto ienaidnieku. Viņadzeltenīgā seja piesarka, dūressažņaudzās. Viņš savaldījās, ātri paskrējagarām un iedrāzās rātsnamā, nošņākdams:

- Pie velna! Tas nelietis atkalRīgā! Ak, kaut es tam varētu kādi nebūtatmaksāt savu pazemojumu!

Franks nebija pamanījis Dreilinga.Viņš apgriezās un gāja pāri laukumam uzŠvarca pagrabiņu, kur derēja sataptJohanu.

Kādu minūti vēlāk Herejs izkāpa

turpat netāl no rātspagra- ba. Viņš bijasalāpījis paģiras. Te atkal Dreilingsparādījās uz rātsnama kāpnēm. Herejsviņu sveicināja:

- Labrīt, augsti godātais Dreilingakungs! Pāris vārdu…

- Nu?… - Dreilings norūca,valdīdams niknumu, kas viņā vārījās. Bijiemesli: rātskungu piekāpība un atmodušāsatmiņas, atkal Franku redzot.

- Jūs teicāt, - Herejs iesāka, - kašīsdienas rātes sēdē liksat priekšā manulietu…

Rātskunga mazās ačteles nikniiedegās. Viņš nelabi iesmējās:

- Nelga! Tu laikam patiesi domā,ka dienas zagļi un žūpas ir īstie vīri. kamjāsēd rātes sekretāra krēslā!?

- Kā? - Herejs apstulba.

- Tu, muļķi, ticēji, ka tiksi rātē!- Bet jūs tak man solījāt, - nobālis

nomurmināja Herejs.- Ko man bija darīt pret tavu

uzbāšanos diendienā?- Jūs mani krāpāt! Ak, nekrietnība!- Komediants!Herejs kā neprātā gribēja gāzties

virsū rātskungam.Patlaban gāja garām daži pilsētas

kara kalpi, atbrīvoti no ielas tīrītājuuzraudzīšanas.

- Ņemiet ciet šo vazaņķi! -Dreilings tiem uzsauca. - Lieciet viņu piemēslu vešanas! - Tad apķērās, ka patspārtraucis darbus, un, atmetis ar roku.atkal iegāja rātsnamā.

Kā apstulbis Herejs streipuļoja uzDaugavas pusi.

Ap Šāļu vārtiem viņš neviļusieraudzīja pa šķērsieliņu gar mūri nākamFranku ar bendes kalpu, nogriezās unaizlīda aiz tuvējās būdas, negribēdamssastapties. Te, klusā stūri, apstājās arī abinācēji un sarunājās. Herejs aiz būdasdzirdēja katru vārdu.

Bendes kalps bija uztraukts unnoraizējies.

- Nu, Jirgen. - Franks jautāja, -kas tev man tik steidzami sakāms?

- Zviedru valdība vakaratsūtījusi baronam Kronstjemam simtskareivjus kā strādniekus kuģu būvētavā.Karalis gribot to pārņemt valsts rīcībā. Numūsu draugiem vairs tur darba nav. Mēsar Fabiānu nezinājām izmisumā, ko darīt,jo domājām, ka jūs jau būsat aizgājis uzJelgavu, kā vakar, kad tikāmies, teicāt.

Laime, ka tepat jūs vēl satvēru. Ko tagaddarīt?

- Dodies uz Kundziņsalu unaicini mūsu draugus, lai vēl šodienierodas Rīgā.

- Tātad mēs esam zaudējuši!- Nē! Rāte piekāpusies.- Patiesi?!- Jā. Nupat izlikts ziņojums.Jirgens no prieka palēcās gaisā.Franks paspieda tam roku un gāja

laukā uz Daugavmalu, celties pāri. Jirgensaizsteidzās uz rātsnamu.

Kā nedzīvs Johans atstāja savuslēptuvi un lēniem soļiem kāpa uz mājaspusi.

Viņš centās nekā nedomāt,vienaldzīgi raudzīdamies pretimnācējos,mēslu kaudzēs, pamestās lāpstās un

iesāktās bedrēs. Šaurajā Rozena ieliņāviņš apstājās pie dziļa cauruma zem namapamata. Tajā vēl viens rakās. Tas bijanelaimīgais Andersens, kurš netraucētsmeklēja savu nolaupīto mantu. Viņš pacēlagalvu, un Herejs, ieraudzījis nemierīgoacu skatienu, nokārto lūpu. melnos zobusun lielo kārpu uz vaiga, nodrebēja. Viņamlikās, ka ieskatās pats savā līdzsvaruzaudējušā dvēselē.

XVIII Lieks pakalpojums

Tikai pēc nedēļas, vēlu vakarā,Franks atgriezās no Jelgavas. Pilsētasvārti jau bija noslēgti, un viņš, laivāpārbraucis uz Lastadiju, atgriezās mājās.

Otrā rītā viņš steidzās pie Hereja unKatiņas ar prieka vēsti. Ceļā vairsnesatika pilsoņus un pilsones ejam uzDaugavu ar kannām un krūzēm pēc ūdens,bet redzēja braucam ūdens vedējus arsavām mucām. Mēslu kaudzes bijanovāktas no ielām; tās nokaisītas baltāmsmiltīm un sacirstām skujām. Pēc ilgalaika Rīgā atkal elpoja ciešami svaigugaisu. Likās, svētdiena būtu pilsētā.

- Pareizi! - Franks atcerējās. -Šodien tak ir svētdiena - 20. maijs.

Un ari savā dvēselē viņš jutasvētdienu. Grūtais uzdevums bija veikts,Katiņa būs brīva!

Franks vēra drauga dzīvokļa durvis.Pretim nāca Katiņa saraudātām acīm.

Herejs gulēja uz lāviņas paģirās drūmuseju un ar dvieli apsietu galvu. Viņš, likās,vēl nebija izgulējis vakardienas dzērumu.Bija iespaids, ka abi sastrīdējušies.

Katiņa bailīgi raudzījās Frankā, kābažīdamās, vai tam izdevies, bet,redzēdama viņa vaibstos mieru unpašpaļāvību, tā izdvesa klusuatvieglojuma nopūtu. Herejs palika guļotun uz drauga sveicienu atbildēja, tikaigalvu palokot. Katiņa piedāvāja viesimsolu un pati nosēdās iepretim.

Visi klusēja. Franks bija pārsteigtspar drauga vienaldzību, kurš patneapjautājās par ceļojuma panākumiem.Katiņa. kuras jautājošais skats neatlaidāsno Franka sejas, paraudzījās uz vīru;nesagaidījusi no tā kādu vārdu, patijautāja:

- Nu, Gabriēl, kā tev veicās?- Nokārtoju. Jau vakar vēlu

pārrados.- Ak, kā lai tev pateicamies!

Veselu nedēļu tu klapatāji un rūpējies…- Jā, tas bija grūts uzņēmums.

Man nebija nekāda atbalsta. Dodoties uzJelgavu, es neatradu Švarca pagrabiņāJohanu, nedabūju rātes rakstu. Neko darīt,domāju, jāiztiek tāpat.

Herejs pagrozījās savā guļas vietā unnorūca:

-Rātes sekretārs atteicās tādu rakstudot.

- Bez tam, - Franks turpināja, -nesastapu vairs veco sv. Annas draudzesmācītāju Šmitu. Tas ir miris, un viņapēcnācējs Johans Bemevics, īgns vīrs, netikai neatbalstīja mani, bet pat teicāskonsistorijā visiem spēkiem pretotieslaulības šķiršanai. Apstaigājukonsistorijas locekļus mājās, cik nupaspēju, bet arī tie nedeva nekādascerības. Tad man ienāca prātā grieztiespie paša hercoga. Man palaimējās ietiktpils dārzā un sastapt valdnieku, kuršpatlaban par laimi bija atgrieziesrezidencē. Viņš pacietīgi uzklausīja manulūgumu un sīkus paskaidrojumus. Centosviņu aizgrābt ar jūsu likteni. Viņšapsolījās mums līdzēt. Un patiesi,

valdnieka vārds konsistorijā izšķīra jūsulikteni. Pēc vasaras svētkiem varēs saņemtšķiršanās apliecību.

Katiņa sēdēja klusa, uz galdasaliktām rokām un noliektu galvu.

Herejs atkal pagrozījās un apātiskiteica:

- Tas nebūs vajadzīgs.- Kā? - izbrīnējušies reizē jautāja

Katiņa un Franks.- Mēs nešķirsimies.- Ko tu runā, Johan? - Katiņa galīgi

apmulsa.Tāpat Franks:- Es tevi nesaprotu…Johans gulēja, vienaldzīgi

raudzīdamies griestos.- Nē, mēs nešķirsimies, - viņš

atkārtoja.

Franks jautājoši paraudzījās Kātiņā,gaidīdams no tās paskaidrojumu, bet noviņas pārsteiguma redzēja, ka arī tā dzirdpirmo reizi šādu vīra apņemšanos.

- Johan, ko tas nozīmē? -Katiņa, bez asins pilītes vaigos, piecēlās.

Herejs ilgi neatbildēja, raudzīdamiesgriestos. Tad teica īsi, it kā izbeigdamsšojautājumu:

- Esmu pārdomājis citādi.- Bet Gabriēls tak visu nokārtojis!- Nē, mēs nešķirsimies!Pagāja bridis nospiedošā klusumā.- Tātad mans pakalpojums ir

bijis lieks? - Franks klusi kā pie sevisjautāja, ari pieceldamies.

Herejs to dzirdēja.- Jā, atvaino, - viņš teica, - ka velti

tevi traucējām.

Katiņas acis pieplūda asarām.- Johan! - viņa iesaucās. - Tā nevar!- Kāpēc nevar?- Tā nevar svaidīties. Tev

nevajadzēja dzert, kad šāda nopietna lietapriekšā.

- Nav tava daļa! - skarbiuzsauca Herejs, pēkšņi iekaisdams.

- Gabriēl! - Katiņa pagriezāspret Franku. - Neļaunojies. Johans to sakadzērumā. Rīt parunāsim prātīgi.

- Klusi tu! - Herejs teica drūmi,rausdamies sēdus, un bargi caur pieriparaudzījās Kātiņā. - Kā teicu, tā paliek…

Franks vēroja, ka draugam skurbulisizgājis un viņš ar skaidru apziņu runā. Betbaigi kļuva no viņa. Tādu Franks nekaddraugu nevarēja iedomāties, kādu tagadredzēja pirmo reizi. Nē, Johans nevarēja

būt mīlošs vīrs, mūža draugs, kas priekosun bēdās dalās ar sev tuvu cilvēku. Viņšnemīlēja, viņš domāja tikai par sevi, unKatiņa visus šos gadus tam bijusi tikaikalpone, viņa iegribu paklausīgaizpildītāja. Un to, tā domāja Franks, šispatmīlīgais cilvēks negrib zaudēt un tādēļpārdomājis citādi.

Franks saslējās un, piegājis solituvāk Herejam, jautāja neatvairāmi:

- Kāpēc tu mani lūdzi doties uzJelgavu?

- Ko jautā? - Herejs norūca. - Patszini.

-Bet tagad?- Es gribu dzīvot ar sievu.- Un Katiņa?- Ko Katiņa?- Vai tu ari viņai esi jautājis, vai tā

grib dzīvot ar tevi?Hereja piesarkušās acis iepletās.Uz

šādu jautājumu viņšnebija sagatavojies un meklēja

atbildi:- Sievas pienākums ir dzīvot ar

vīru.- Pirms nedēļas tu domāji citādi.Johans strauji pielēca kājās. Viņa

balss drebēja, uzsaucot draugam:- Gabriēl, ko tu gribi no manis?!- Skaidrību.-Priekš kā tev tā?- Ne man, bet tavai sievai.- Ak, liec mani mierā! -

sakampis galvu, Herejs aizgāja aiz gultaspriekškariem.

- Labi! - Franks noteica tampakaļ. - Šodien tu neesi lietā- jams. Es

ceru, ka rīt atnāksi pie manis izrunātiesskaidrā

galvā. Sveiks! Sveika, Katiņ!Franks gāja uz durvīm. Katiņa to

izvadīja un priekšiņā klusi teica:- Man tevi jāsatiek. Gabriēl. Rīt ap

pusdienas laiku aiz Kārļa vārtiem gaidimani.

- Jā! - Franks saņēma viņas roku uncieši saspieda. Katiņa juta uz tās uzkrītamko siltu. Tā bija asara.

XIX Jaukā maija dienā

Pamodies no rīta. Herejs saģērbāsun, nerunājis ne vārda, izgāja. Ārā bijabrīnumjauka, silta diena - ai. maijs. Ļaužusejas saulainās ielās likās prieka unlīksmības pilnas. Bet Hereja sirds bijadrūma un smaga; viņš neiederējās ziedoņapamodinātā dzīves priekā un ātri nokāpatuvākā dzertuvē. Te valdīja puskrēsla,drēgnums, smags gaiss. Viņš nolīdatumšākā kaktā, paprasīja kannu lēta vīnaun dzēra kausu pēc kausa.

Šodien, kā par brīnumu, viņš nejutareibuma. Pārāk liels nemiers plosīja viņadvēseli. Viņš sajutās pretīgs pats sev.

Dzīve salauzta. Vakarrīt, pirms Frankaatnākšanas, viņš savas dusmas parDreilinga nekrietnību bija izgāzis pretsievu bez kāda iemesla no viņas puses.Pēc Franka aiziešanas, kad Katiņa mīļilūdza to pastāstīt, kā viņš tā uz reiziatmetis kopīgi norunāto un nolemtošķiršanos, kāpēc bijis tik strups pretGabriēlu, kas viņu nospiež un kādēļ tasdzer tik daudz kā nekad, viņš bija sievuapvainojis visneglītākā kārtā un pat viņusitis. Šis nemiers, ielīdis viņa dvēselesdziļākā kaktiņa, nemitīgi atgādināja:pielūdzies Kātiņu, atvainojies pretGabriēlu, meklē dzīvei mērķi, un viss būslabi. Herejs šai balsij nepaklausīja, betcentās to noslīcināt vīnā. Viņš bēga patsno savas sirdsapziņas.

Un lūk, ari viņam še nebija miera.

Iztukšojis lielo kannu, viņš atkal izgāja.Bez mērķa klīda pa ielām, kur mazākļaužu. Tā viņš nokļuva mazajās, šaurajāsieliņās ap sv. Jāņa baznīcu. Patlaban,pusdienas laikā, te maz staigāja. Viņš bijaviens un noguris atsēdās uz kāda namakāpnēm. Bez domu, bez jūtu, viņš dzirdējakaut kur šķindam lāpstu cietā zemē.

- Kapu rok! - viņš pēkšņi iesmējās.- Jāņa baznīcas kapsētā rok man kapu…

Tad gausi piecēlās un kāmēnešsērdzīgs gāja uz Jāņa baznīcas pusi.aiz kuras žoga starp ziedos līkstošiemkokiem un krūmiem mirdzēja balti unmelni krusti. Pēc nedaudz soļiem viņšapstājās: nē, lāpstas skaņas nāca nopretējās puses. Viņš griezās atpakaļ. Teraka, aiz veciem, pusizgāztiem vārtiemnama pagalmā. Herejs piekļāvās pie vārtu

staba un it kā apmiglotu skatu paraudzījāspagalmā. Pēkšņi viņš nodrebēja,ieraudzījis nemierīgi degošas acis bālāsejā ar kārpu uz vaiga un nokārtuapakšlūpu. Tas pats baigais vīrs, kuru bijanovērojis pagājušo nedēļu Rozena ieliņā,tagad rakās te zem nama pamatiem. Kastas tāds? Ko viņš rok? Kāpēc viņš atstājtik baigu iespaidu? Vai tas nav ārprāts,kas glūn viņa nemierīgajās acīs?… Pēkšņibedres dibens iebruka, un racējs pazudazem nama pamatiem. Bet drīz atkalparādījās pār alas malu viņa dūrēsažņaugtā roka. tad baigā seja. Izrāpies nobedres, tas atvēra dūri un aplūkoja stiklagabaliņu saujā. Līksmi viņš to noglabājaazotē, tad atkal noliecās bedrē, kura, kālikās, bija izbrukusi cauri nama pagrabā.Tumsā viņš nekā nevarēja saskatīt, tādēļ

izņēma no kabatas šķiltavas, uzšķīla uguni,aizdedzināja garu salmu grīsti, kas gulējaturpat netāl no bedres, un ar šo lāpupazuda pagrabā.

- Viņš var aizdedzināt namu, -iedomājās Herejs. - Varbūt pagrabā irsalmi vai citas viegli degošas mantas…Bet kas man par daļu!… - Viņš atstājavārtus un gāja tālāk, ļauni iesmiedamies:

- Lai deg! Lai nodeg visa pilsēta!Viņš iznāca pa Jāņa vārtiem uz tilta.

Tanī brīdī gar Rīdziņu steidzīgi pagājagarām kāda sieviete.

Katiņa! Herejs to pazina no apģērbaun gaitas. Laikam atkal apciemojusikaprača Toniju?… Bet kurp tā tagadsteidzas?… A! Laikam pie tēva. sūdzētiespar mani?… Ha, ha, ha!

Viņš pārgāja pār tiltu un pa gabaliņu

sekoja sievai.Bet Katiņa pagāja garām Bendes

tornim. Cauri Iekšvalnim. pa Kārļavārtiem ārā no pilsētas. Herejs sekoja. Teviņš pamanīja np Lastadijas nākamFranku. Franks ar Kātiņu sirsnīgisasveicinājās, bridi pastāvējasarunādamies, tad lēni kā pastaigādamiessoļoja gar kanālu uz Speķupes pusi.

Herejs bija palicis vārtu ēnā,vērodams Katiņas un Franka satikšanos.No sākuma viņš apmulsa. Tad briesmīgasaizdomas pamodās: Katiņa mani pieviļ! Šīsatikšanās ir bijusi norunāta! Un tā nevarbūt pirmā reize…

Tad, drudžaini risinot domupavedienu, viņš atcerējās noklausītoFranka un Jirgena sarunu pie Šāļu vārtiem.Franks ir pilsētas aptīritāju galva un

iedvesmotājs! Viņš ir ari tas, Kaspagājušo ruden ielauzās Kaļķu tomī unatsvabināja Andrēju Kalpu! Tātadpusgadu tas te slapstījies pa Rīgu un jauagrāk saticies ar Kātiņu! Lūk, kādēļ Katiņabieži izgāja no mājām un arvien it kāizvairījās no noteiktas atbildes par savāmgaitām. Tikai nesen, pēc lieldienām, tāatzinās, ka apmeklējusi kaprača Toniju.Kaprača būdā abi visu laiku satikušies...Un vēl viņš atcerējās: tonakt, kad arDreilingu tvarstīja pa lekšvalni aptīrītājus,viņš Bierņa būdā redzēja Franka zobenu.Kā citādi tas varētu tur gadīties?! Abi turbijuši!… Viņš piekrāpts no sievas undrauga,! Nu ir skaidrs, kādēļ Katiņa savumīļāko tā aizstāvēja, kad viņš pret tostrupi izturējās. Ak jā, un tādēļ arī viņš tāuztraucās, kad Herejs vairs negribēja

šķirties! Tādēļ ari Franks - šis mīļaisdraugs, ha, ha, ha! - tā centās panāktKatiņas laulības šķiršanu, pat pieKurzemes hercoga pielīzdams! Un ciknevainīgi abi prata izlikties! Cik stingriFranks drīkstēja noprasīt, kādēļ draugsnegribot vairs šķirties, un kā Katiņanobālēja, kad Herejs paziņoja apņemšanāsgrozīšanu, ka nešķiršoties vairs!…

Herejs nešaubījās par savu slēdzienupareizību. Ar tiem pietiktu, tā viņšdomāja, lai sievu nodoti tiesai kā laulībaspārkāpēju. Šāda doma tam acumirklīpazibēja smadzenēs. Bet vēl labāk būtuabus pieķert nozieguma vietā. Bezšaubām, tagad abi dosies kaut kur aizKellera tīruma, krūmājā, zem ziedošu ievupudura baudīt jauko maija dienu…

No uztraukuma kā drudzī drebēdams,

Herejs pa gabalu sekoja sievai ar draugu,neizlaizdams viņus no acīm.

Franks ar Kātiņu, nemanīdamiHereja, lēni soļoja caur krievu karānodedzināto, tagad ar zāli un krūmiemapaugušo priekšpilsētu, kas ļoti gausiatjaunojās jaunbūvēm. Viņi runāja parKatiņas un Johana laulības šķiršanas lietu.

Uz Franka jautājienu, kas ar Herejunoticis, ka viņš tagad, kur viss nokārtots,pēkšņi vairs negrib šķirties, Katiņa nekānezināja atbildēt. Kopš Frankaaizbraukšanas uz Jelgavu, Johans vispāripārvērties, ikdienas sadzēries un bijis ļotinelaimīgs.

- Viņš tevi mū? - pusjautājoši teicaFranks.

Katiņa papurināja galvu:- Nē. Gabriēl. Ja viņš mani mīlētu,

tad būtu labāks pret mani.Franks nopūtās:- Jā. Man liekas, ka viņš

baidās tevi zaudēt tādēļ, ka viņamvajadzīga atbalsts, apkopējs, kalpone. Partevi viņš nedomā…

Katiņas acis kļuva valgas.Franks ar dziļāko līdzjūtību raudzījās

nelaimīgajā sievietē, bridi gāja tai blakusklusēdams. Tad viegli pieskārās viņaselkonim un teica, cik līksmi varēdams:

- Bet nu tu esi brīva, Katiņ!Centies visu aizmirst! Dzīve ir skaista!

Kāds spēks bija Franka būtnē. Lūk,Katiņa, paraudzījusies viņā, jau mazlietuzsmaidīja, kaut arī caur skumju asarām.

Tāpat braši un mieru iedvesmojošiFranks turpināja:

- Johans nav tevis vērts. īsta

mīla nav pārdodama jeb maināma pretgodu, slavu, bagātību, cienījamu stāvokli.Bet viņš var tevi pamest rātes sekretāravietas dēļ! Man rodas aizdomas, ka viņamšī vieta būs izputējusi, un tādēļ viņš atkalpiegriežaš tev. Nē, Katiņ, ar Johanu tuvaire nedrīkstētu kopā dzīvot. Ja viņš vēluzdrošinās teikt, ka tevi mH, tad tie irmeli. Tātad nedomā vairs par viņu,aizmirsti visas pārestības. Pēc vasarassvētkiem es tev apgādāšu tavu brīvībasgrāmatu… Es domāju, ka tad tu varētuatgriezties pie tēva?

-Jā, Gabriēl.- Un nu: nost skumjas! Redzi,

cik jauka diena!… Vai neaiziesim līdzSmilšu kalniem? Tur priedēs jauki staigāt.

-Iesim, Gabriēl!Viņi bija sasnieguši veco, aizaugušo

ārējo apcietinājumu valni. Netāl aiz tāpacēlās smilšu kalni ar staltu priežu mežu,kas gan šai pilsētas pusē, caramAleksejam Mihailovičam 1656. gadāielencot Rīgu un no šejienes apšaudotlielgabaliem, bija izcirsts un pārvērtiessmilšu nogāzē.

Franks ar Kātiņu pārgāja valni un pēcceturtdaļstundas jau atradās kalnā,nogāzes malā, no kurienes varējapārredzēt pilsētu.

Viņi nosēdās sūnās zem varenaspriedes.

Sēdēja un klusēja.Dziļš miers un laime plūda abu

dvēselēs. Aizmirsts bija viss no ikdienasdzīves. Viņi juta tikai viens otru. Ak jā!Franks tak mīlēja Kātiņu, un Katiņa —Franku… Desmit gadus viņi bija mīlējuši

viens otru, ne vārda par to neteikdami.Tagad vairs vārdi nebij vajadzīgi. Kādievišķs fluīds no katras viņu miesas undvēseles poras plūda varens jūtu vilnis.

Katiņas roka bija noplūkusi sīkuziediņu. Viņa ļāva tam krist, roka vieglipieskāra Franka roku, un tie abi dusējaviens pie otra krūts, savienodami lūpasilgā skūpstā.

Viņi nejuta nekā pa sevi. Nedzirdējapat soļus un sausu zaru brikšķi dažusdesmit soļus iesāņš, nedzirdēja klusuiekliegšanos.

XX Rīga liesmās

Herejs, sekodams Frankam ar Kātiņu,ari uzkāpa kalnā. Viņš bija tos izlaidis noacim un gāja dziļāk mežā, uzmanīgikāpdams pār siekstām un sausiem zariem.Tā viņš apstaigāja visu kalnu un atkaltuvojās kraujai, raudzīdamies visapkārt.

Piepeši viņš satrūkās un paskrējadažus soļus līdz nogāzei, bailēs ieplestāmacīm raudzīdamies pāri krūmājam uzpilsētu.

Visa Rīga stāvēja liesmās un dūmos!- Žēlīgais Dievs! - viņš iesaucās un

saķēra rokās galvu. Tad kā neprātīgs lecalejā milzu soļiem pa smilšu nogāzi un

skrēja uz pilsētas pusi. Pārskrējis ārējamapcietinājumam, viņš apstājās; kā apmāts,nekā nesajēgdams, ko gribējis, kas jādara.Ar lielu piespiešanos viņš centās sakārtotdomas.

Kas man jādara? Kurp es skrienu?…Esmu kaut ko piemirsis… Ak Dievs, kastas bija?… Kas tas bija?… Aha! Franksar Kātiņu iegāja mežā… Bet nē, ne to esgribēju… Debesu tēvs! Tas briesmīgaiscilvēka ar degošiem salmiem - to esgribēju aizkavēt izdarīt nelaimi!…

Viņš atkal- sāka skriet. Paklupa pārveciem, ar zāli apaugušiem namapamatiem. Zemē guļot, atjēdzās:

- Kur es steidzos?… Par vēlu!…Vairs nekā tak nevaru līdzēt…

Viņš atkal piecēlās. Vienā mirklī vissapjukušajā galvā noskaidrojās.

Nedomādams vaire par Kātiņu un Franku,viņš centās atcerēties briesmīgās nelaimescēloņus. Viņš tak bija vainīgs piešausmīgā ugunsgrēka, kas tā priekšāliesmu mēlēm apņēma pilsētu! "Lai deg!Lai nodeg visa Rīga!" Tie viņa vārdi, kadvājprātīgais ar degošiem salmiem ielīdaJāņa tilta ielas pagraba caurumā; viņšnebija steidzies novērst draudošāsbriesmas, bet bēga prom…

Nu savas vainas apziņas mocīts unvarenā elementa trakošanas saviļņots,viņš, kā smagu nastu plecos, tuvojās lēnipilsētai.

Kā milzu ugunsstabs pacēlās augstaissv. Pētera baznīcas tornis. Gaišās liesmāsdega sv. Jāņa baznīca. Visapkārt, viņpuspilsētas mūra, no Jāņa tilta apkārtnes līdzBendes tornim, viena milzu liesmu jūra;

tālāk pa labi un kreisi namu jumti tināsbiezos, melnos dūmu mākoņos. Mērensziemeļrītenis nesa dzirksteles, ogles,degoēas pagales tālāk uz pilsētas centru.Jau Se, laukā, varēja dzirdēt liesmusprakšķēšanu, izmisuSo iedzīvotāju baigobalsu klaigas un vēl uguns neskarto Domaun sv. Jēkaba torņu dobji dunošos zvanus.Dūmi un kvēpi aptumšoja sauli.

Nesteigdamies, nenolaizdams skatano drausmīgā milzu sārta kopainas, Herejspienāca pie Smilšu bastiona vārtiem uniegāja. Iekšvalnis bija pilns apdegušoļaužu, kuri savas steigā izglābt paspētāsmantas - pa lielākai daļai taisnivisnevajadzīgāko - novāca tuvākbastioniem; namu durvīs un logosnoraudzījās liesmu jūrā nespēcīgi vecīšiun sievietes ar maziem bērniem uz rokām.

Spēcīgākie visi bija pilsētā. Arī Herejsiegāja pa Kaļķu vārtiem. Te norisinājāsneaprakstāma kņada un apjukums. Pilsoņiar paunām un lādēm, viens otrugrūstīdami, gar zemi pagāzdami un kājāmmīdami, skrēja no degošo namu puses uzvēl uguns neaizskartām ielām; bet arī tebaiļu uztraukumā svieda pa logiem zemēmantas, lasīja tās kopā un skraidīja bezmērķa šurp turp. Aukstasinīgākie, kamnebija ko zaudēt vai kuru mantas bija vēlneapdraudētas, sastājušies pulciņos uzielu stūriem vai sakāpuši namu jumtos,noraudzījās varenajā uguns rotaļā.

Pa Smilšu ielu Herejs sasniedzarātsnamu. Te, jau mazliet pa vējam, ielastinās dūmu tvaikos, svelme smacēja nost.Bet mazāk vēroja neprātīgo skraidīšanu.No šīs, visvairāk apdraudētās puses, pats

gubernators Kristens Homs rūpējās parkārtību ar no pils izvestā karaspēkapalīdzību. Daļa kareivju noorganizētākārtībā stiepa no uguns apdraudētiemnamiem pilsoņu mantas uz attālākāmielām, neļaudami pašiem apjukušajiembez mērķa skraidelēt ar paglābto, otradaļa tukšoja ūdens vedēju nepārtrauktipievestās ūdens mucas un laistījasakarsušās vēl glābjamo namu sienas unjumtus. Citi raka no ielas smiltis, ar tāmslāpēdami iebrukušo namu degošās dru-paB, vēja iznestās ogles un pagales.

Grēcinieku un Cūku ielās rīkojāsrātskungi ar pilsētas sargu nodaļupriekšniekiem. Tie, draudošās svelmes,dūmu un dzirksteļu mākti, soli pa solimatkāpās nevaldāmā elementa pnekšā uzDaugavas pusi. Te valdīja jukas un

panika; cauri klaigām un pavēlēm dūmosdzirdēja palīgā saucienus. Viens rātskungslika darīt to, otrs to. Vecais kaprālis Fustsnoskaities uzsauca saviem ļaudīmneklausīt neviena cita, kā tikai viņapavēles, lika mest lietas, ko tie nesa ārāno apdraudētiem namiem, turpat uz ielas,pagrūda sāņš rātskungu Dreilingu un devāsar savu nodaļu atpakaļ dūmos, kurdzirdēja palīgā saucienus. Herejs, arī šurtur mēģinājis ko palīdzēt, tagad steidzāslīdzi Fustam. Nežēlodams dzīvību, viņšiznesa no degoša nama bērnu un atdevavaimanājošai mātei; tad devās palīgā karakalpiem un kopā ar tiem vēl izglābapusduci nespējnieku, kurus viņu piederīgieapmulsumā bija aizmirsuši.

Liesmas trakoja līdz krēslai,lēkdamas no nama uz namu. no vienas

ielas puses uz otru, līdz uguni apturējapilsētas mūris Daugavas malā. Kā milzusārts vēl kvēloja degošo drupu kaudze līdzotras dienas rītam; tad liesmas apdzisa.No lekšvaļņa līdz Daugavmalas mūrimbija izdegusi josla pašā Rīgas centrā: sv.Jāņa un Pētera baznīcas ar apkārtējiemnamiem, visas ēkas Grēcinieku un Cūkuielās, gandrīz visa Mārstaļu iela unmazākās ieliņas aiz Melngalvju nama.

Otrā dienā apdegušie pilsoņivaimanādami un nopūzdamies staigāja apkūpošām, gruzdošām pelnu un sprikstukaudzēm, kuru vidū rēgojās pussagruvušāssienu atliekas un skursteņi; tas bijavienīgais, kas atlicis no nelaimīgoīpašuma. Pēcpusdienā ar varenu brīkšķisagāzās vēl neiebrukušais sv. Pēteratornis, saceldams gaisā milzu dzirksteļu

stabu, kas kā ugunīgs lietus nolija pārpilsētu.

Bet vēl nebija gala Rīgas postam.Pievakarē no jauna uzliesmoja Doma

skolas jumts. Vējš bija stiprāks kā vakarun vēl vairāk veicināja degšanu. Nojumtauz jumtu lēkāja liesmu mēles, un drīzatlikusē Rīgas daļa atkal pārvērtās liesmujūrā. Tās ceļš tagad gāja no Doma garPelnu pagalmu. Jauno ielu, Krāmera ielu.Šāļu ielu un apstājās tikai tur. kur vairsnebija ko rīt, kur vakar viss jau bijaizdedzis. Še palika neskarti tikai Doms,rātsnams un Šāļu vārtu pulvera tornis.Drupās gulēja divsimts namu. daudzascilvēku dzīvības bija gājušas bojā.

Jau pa degšanas laiku sāka izplatītiesbaumas, ka uguns pielikta no krievu caraatsūtītiem pārģērbtiem izlūkiem, lai tā

vieglāk varētu Rīgu ieņemt. Jaunsuztraukums pārņēma pilsoņus un jo sevišķirātskungus. Tie vairākas reizes ieradāspilī pie gubernatora un lūdza steigāpieprasīt no karaļa karaspēku pilsētasaizstāvēšanai vai ari lūgt Kurzemeshercoga palīdzību.

Grūti nācās pārliecināt panikaspārņemtos, ka no Maskavas nekādas karabriesmas nedraud, ka starp Zviedriju unkrieviem valda miers, ka ugunsgrēkaiemesls varētu būt vienkārši neuzmanība.Rātskungu uztraukums nebijanomierināms. Gubernatoram vajadzēja dotrātes rīcībā pils kareivjus, lai tie kopā arpilsētas kara kalpiem uzsāktu tvarstītaizdomīgus svešiniekus un klaidoņus, uniecelt sevišķu tiesu ugunsgrēkaizmeklēšanai un vainīgo tiesāšanai.

Nu fogtu vadībā sākāsapcietināšanas. Notvēra cilvēkutrīsdesmit, to starpā pat kādu iebraukušumācītāju. Bet pratināšana nedeva nekādupanākumu; neviens neatzinās par vainīgo.

Te, kādu dienu vēlāk, rātskungiemapspriežoties, sēdes zālē ienāca bāls,kalsens, salicis virs ar kārpu uz vaiga unnokārušos lūpu. Tas bija PēterisAndersens.

- Augstie kungi! - viņš izdvesa. - Espie tās nelaimes esmu vainīgs!

Un smagi saļima uz tuvējā sola.

XXI Jauna Dreilinganekrietnība

Maigās Saksijas ielejas, jaukāCvikaua, Franka dzimtene, tagad bijaKatiņas un Gabriēla nākotnes sapnis. Viņinorunāja pēc laulības šķiršanasnokārtošanas ceļot turp. Bet pagaidām,kamēr Katiņa vēl bija Hereja sieva,neviens nekā nedrīkstēja zināt par abutuvumu - ģimenes goda dēļ. Nekasnedrīkstēja mest ne mazāko ēnu uz Kātiņu.Tomēr abi nolēma ik dienas redzēties, jane vairāk, tad uz pusminūti, kaut ar galvaspamājienu sasveicināties. Rīgas pilsoņuuztraukto prātu dēļ bija izdevīgs gadījiens.

Kā vīri, tā arī sievietes ik vakaruspulcējās Rātslaukumā dzirdēt jaunas ziņaspar dedzinātājiem, gaidāmām karabriesmām, rātes nodomiem. Viensnoziedznieks jau esot atzinies un sēžotrātsnamā; ik dienas te atveda kāduaizdomīgu cilvēku un izprašņāja sēžu zālēieceltās sevišķās tiesas locekļi. Uzgubernatora rīkojumu rāte bija izvēlējusitiesas sastāvu: priekšsēdētājs - karaliskaisburggrāfs Hermanis SamBons fonHimelstjerns, divi piesēdētāji - NikolajsBauers un Gothards Fegezaks, tiesaslocekļi - Johans Dreilings. JohansLomans, Pauls Brokhuzens, PaulsRigemans, un tiesas sekretārs - JohansHilebolds. Pirms kārtējo sēžu atklāšanastie izklaušināja aizturētos un gatavojāsizmeklēšanai, un uz laukuma ik dienas

pūlis apspriedās par tām baumām unziņām, ko viens otrs kaut kādā nebūt ceļābija sadzirdējis no rātes kalpiem vai kādarātes locekļa.

Še, Rātslaukumā, norunāja satiktiesarī Franks ar Kātiņu. Kaut redzēties,varbūt apmīt pāris vārdiņu, slepeni ļaužupūlī paspiest roku.

Bet līdz tam godājamās Lastadijaspilsones, aizskartas savās svētākāstikumības jūtās no kādreizēja Toma Jostaērberģa meiču apciemojuma Jurgensapagalmā zem liepas un apvainotas noKrakava kundzes runu plūdiem, trinamēles ap Franku:

- Vai, mīļās! Viņi tur rātsnamāmeklē dedzinātāju, bet tas mierīgi dzīvotepat blakus, mums!…

- Jā, jā, šis palaidnis noMaskavijas

ir vainīgs!- Ak, mīļās māsiņas! Kas tad

cits?… Otra tik bezdievīga cilvēka mūsupilsētā neatradīsat…

- Tūkstots dālderu tas saņēmispar savu grēka darbu, kā runā!

- Vai manu dieniņ! Un šāds cilvēksdzīvo mūsu vidū!…

Starp pļāpām atradās arī Jurgensa,Franka namsaimnieka,

gaspaža. Tā uzstāja vīram, lai viņštūlīt nekavējoties iet pie rātes uzdotļaundari. Jurgens nebija mazāk uztrauktspar svešnieka vaļīgo izturēšanos unbrīviem uzskatiem, kurus bija dzirdējis,pāris reizes ar to sarunājoties; un to pašuvakaru vēl steidzās uz rātsnamu, kur satikaDreilingu pie pilsētas nama kāpnēm.

- Vienu vārdu, augsti godātais

kungs!- Lieciet mani mierā! -

Dreilings sapīcis raisījās vaļā,noturēdams Jurgensu par kādu apdegušulūdzēju, kādi tagad ik uz soļa griezās pierātes pēc palīdzības.

- Bet, augstais kungs, man jumsjāuzdod Rīgas dedzinātājs!

- Kas tas tāds?- Viņš saucas Gabriēls Franks.Rātskungs uzreiz pārvērtās. Viņa seja

priekā staroja.- Patiesi! Jums ir pierādījumi pret

šo vīru?!- īstu pierādījumu nav. Bet esmu

pārliecināts, ka neviens cits šo kaunadarbu nevar būt pastrādājis.

- Tātad jūs domājat, ka tas jāņemciet?

- Katrā ziņā!- Bet kur viņu notvert? Kur viņš

dzīvo?- Viņš piedzīvo pie Krakava

kundzes manā namā, Lastadi- jā… Betnupat pamanīju viņu šepat uz laukumapūlī.

- Labi! Pagaidiet! - Dreilingspagriezās iet namā. Te ieraudzīja stāvamblakus uz kāpnēm rūpīgi iefrizētu smalkukundzi- ņu melnā uzvalkā ar baltu apkakli,kurš visu laiku vērīgi bija klausījiessarunu. - A! Hilebolda kungs! Te esotjāapcietina kāds puisis, kuru es labprātgribētu dabūt savos nagos. Esiet tik laipnsun izsauciet pāris kara kalpu!

- Acumirklī! - Hilebolds, tasbija rātes sekretārs, iegāja rātsnamā. Pēcbrītiņa atgriezās ar diviem sargiem.

- Vediet mūs! Uzrādiet šo vīru! -Dreilings teica Jurgensam.

Tvērāji iegāja pilī. Hilebolds līdzi.Jurgens sāka acīm meklēt

ļaudīs, bet rātskungs pirmaisieraudzījā Franku.

- Augstās rātes vārdā! Jūs esatapcietināts!

Franks patlaban atvadījās no Katiņasun nemanīja pienākam gūstītājus. Katiņanobālēja. Bet Gabriēls palika glužimierīgs un pasmaidīja.

. - Neraizējies. Man nekas nevarnotikt! - viņš mierināja.

Dreilings ar sargiem, Hileboldamsekojot, veda gūstekni uz rātsnamu.

Ceļā stāvēja pulciņš pilsētasapkalpotāju.

- Lūk! Apcietināts ari barona

Kronstjema draugs! - viens iesaucās.Dreilings ausījās. Barona

Kronstjema, zviedru pulkveža, vārdsdaudz nozīmēja. Ar tā draugiemnedrīkstēja neapdomīgi jokot. Bet vai tadFranks patiesi būtu tik ievērojams?…

Uz rātsnama lielajām trepēm nācapretim gubernatora vēstnesis Nils Nilsens.Ieraudzījis sargu vidū apcietināto Franku,ar kuru kopā bija braucis no Kundziņsalasun to ieteicis Krakava kundzei, viņšapjuka. Tomēr goddevīgi pagrieza ceļu unsveicināja.

Dreilings pavisam sašļuka.Atcerējās, ka kādreiz, gadus desmitatpakaļ, Franks bija starp baronaKronstjema viesiem. Vai viņu starpāpatiesi būtu tik atklāta draudzība, ka patpilsētas aptīritāji par to runā? Arī

gubernatora ļaudis viņu pazina… Protams,Dreilingam nevarēja ienākt prātā, kādosapstākļos radusies šī pazīšanās.

- Ko jūs te atvedāt, Dreiling? -sēžu zālē ienākušos saņēma birģermeistarsfon Benkendorfs.

- Kāds pilsonis man uzrādīja šovīru kā vainīgo pie ugunsgrēka. Bet varbūtte notikusi pārskatīšanās…

Pienāca citi rātskungi un sākaarestēto izprašņāt. Dreilinga nedrošība unFranka izglītota cilvēka izturēšanās unatbildes galu galā iedvesa cieņu, un viņuatlaida atvainojoties.

Katiņa Rātslaukumā bažīgi vērojapilsētas nama durvis. Kad Franks atkaltajās parādījās, viņa izspiedās cauri pūlimun sastapās ar Franku pie stūra.

- Kas bija, Gabriēl? - viņa bažīgu

skatu jautāja.- Pārpratums. Esi mierīga. Uz redzi

rītvakar tepat.Atkal slepens rokas paspiediens, un

abi gāja katrs uz savām mājām.Saīdzis Dreilings stāvēja sēžu zālē

pie loga un kodīja lūpas. Te klusi pienācasekretārs Hilebolds, gudrais lapsa, kuršuzmanīgi vēroja pazīstamo okšķeri unļaužu nīdēju un saprata, ka rātskungamvajaga būt svarīgam iemeslam dabūt rokāsšo Gabriēlu Franku.

- Man šķiet. Dreilinga kungs, -viņš viltīgi sāka šķetināt savu nodomupavedienu. - ka jūs pārsteidzāties.

- Kā? - Tas asi paraudzījāssekretārā.

- Šo vīru tomēr vajadzēja paturētapcietinājumā.

- Jūs arī viņu turat aizdomās?!Hilebolds viltīgi pasmīnēja:- Es viņu nepazīstu. Bet man

liekas, ka jums ir iemesli to nopratināt.Dreilinga piere sagrumbojās:- Kā jūs to domājat?- Viņš varbūt ir nevēlams mūsu

godājamā pilsētā?-Un tad?…- Tagadējā vispārēji saspīlētā

gara stāvoklī nebūtu grūti uz aizdomupamata viņu iemest cietumā ilgākamlaikam.

- Bet jūs tak dzirdējāt, ka tamlaba pazīšanās ar augstākām zviedruaprindām.

- Tam nav nekādas nozīmes, japierāda viņa līdzdalību noziegumā.

- Un jums būtu kādi pierādījumi?!

- Tos tiesa var izspiest! -Sekretārs viltīgi pamirkšķināja acīm.

Dreilings saprata.Franks bija jāiepin šajā dedzināšanas

prāvā. Uz pāris liecinieku aizdomām viņuvarētu nodot moku solam. Un uz tā dažslabs atzinies lietās, par kurām pirms tamnebija ne jausmas. Ak, kā viņš vēlētosredzēt šo Franku iznīcinātu! Nu bijaizdevīgs gadījlens… Kādēļ to neizmantot?… Bet barons Kron- 8tjern8?… Ak, ko!Visam tak jānotiek likumības un tiesasceļā!…

Viņš glūnoši paraudzījās sekretārā:- Jūs, Hilebold, arī esat tiesas

sastāvā… Jūs esat gudrs un veikls…- Par abiem, Dreilinga kungs, mēs

izdabūsim taisnību, - viņš pavīpsnāja,neslēpdams rātskungam savu nelietību, jo

pazina tak ari to.- Labi, sekretāra kungs! -

Dreilings paspieda tā roku. - Es vienmēresmu stāvējis par to, ka jums jātiek parrātes virssekretāru. Man šķiet, šai prāvājūs to izpelnīsaties.

Hilebolds dziļi paklanījās. Tikai šosolījumu viņam vajadzēja, jo zināja, kadarbīgajam un viltīgajam Dreilingam rātēir ļoti liels iespaids.

XXII Tiesa

Rātsnamā, nelielajā kamerejas zālē,uz paaugstinājuma pie sarkanā tiesas galdasēdēja tiesas kungi, izmeklēdami Rīgasdedzināšanas prāvu.

Priekšsēdētājs un daļa tiesas locekļucerēja lietu ātri iztiesāt, jo blakus, arestatelpās, sēdēja cilvēks, kas labprātīgi bijaatzinies par vainīgo. Bet citi, Dreilingaiedvesmoti, uzskatīja notikumu par ļotisarežģītu, atsaucās uz pilsētā un tāpat rātēizplatītām baumām par politiskupriekšspēli krievu cara Rīgas iekarošanasplāniem un pastāvēja uz bargupratināšanu, lai izzinātu citus

līdzdalībniekus.Samsons fon Himelstjems atklāja

sēdi. Sargi ieveda nelaimīgo Andersenu.Bāls, vainas sajūtu sejā, viņš noliektu

galvu nostājās pie tiesas galda. Nemierīgāuguntiņa viņa acīs bija izdzisusi; tāsraudzījās blāvi, bez dzīvības, kā caurmiglu.

Taujāts par savu personību, viņšgļēvi, kā ar mokām, paskaidroja, kasaucoties Pēteris Andersens, esot zviedrutirgotājs no Stokholmas, gribējis Rīgāatvērt tirgotavu, bet vētrā kuģis strandējisKurzemes piekrastē. Tagad dzīvojot pilīpie sava radinieka, pils skrodera meistaraMagnusa.

Priekšsēdētājs sāka uzstādītjautājienus pēc tiesas uzmesta plāna:

- Tu aizdedzināji pilsētu?

-Jā.- Kurā vietā?- Jāņa tilta ielā. Kādas pakulu un

linu noliktavas pagrabā.- Kas tevi pavedināja uz šo

nedarbu?Apsūdzētais klusēja.- Nu, - priekšsēdētājs mudināja, -

saki, saki!- Pats ļaunais! - Andersens nopūtās.- Kur tu viņu satiki? — tuipināja

Dreilings.Apsūdzētais neatbildēja.-Nu? Vai Lastadijā?Andersens ļāva galvai noslīdēt.- Aha! Lastadijā!… Sekretāra

kungs, atzīmējiet!Hilebolds jau rakstīja.Šādā garā tika ievadīta iepriekšējā

noklaušināšana un tāpatturpinājās.Nelaimīgo mocīja neprātīgiejautājieni, un viņš teica visu, ko no tāvēlēļjās. Grūtības radīja Dreilinga un cituprasība aprakstīt pavedinātāju un minētviņa vārdu. Nabaga plānprātiņš pūlējāsizdomāt un teica, kas iekrita prātā. Viņšbieži sapinās atbildēs, minēdams kāpavedinātāju sava radnieka Magnusavārdu. Pūles bija Dreilingam unHileboldam izsargāt tiesu no galīgaabsurda, kaut smieklīga bija visapratināšana jautā.

Tad nelietis rātskungs nāca klajilaukā:

- Saki, vai tas cilvēka nesaucāsGabriēls Franks?

- Jā, - noguris atbildējamocītais. - Priekšvārda nezinu. Pavārds

laikam bija Franks.Tālāk uz Hilebolda veikli

uzstādītiem jautājieniero, kuriem atbilditas ielika tieši pratināmā mutē. šis bijaspiests atzīties, ka saticies ar FrankuLastadijā, ka Franks esot no Maskavasaģentiem uzpirkts nodedzināt Rīgu, kasolījis arī Andersenam daudz naudas, kaabi kopā apstaigājuši pilsētu, aplūkodami,kur būtu vieglāk pielikt uguni, ka tam vēlbijuši citi palīgi - veci, sirmi ļautiņi. Arlielām pūlēm nabagu izdevās izsargāt nogalīgu aplamību sarunāšanas.

Pa tam jau bija nosūtīti sargiapcietināt Franku. Viņu ieveda tiesas zālē,iepriekš izvedot Andersenu blakus telpās.

Franks atbildēja uz jautājieniem, kaesot tieslietu students, dzimis Cvikauā,Saksijā, darbojies kā audzinātājs

Holšteinā, Libekā, vēlāk Rēvelē, Tērbatā,Narvā. Maskavā, Rīgā ieradies 26. aprīlīšajā gadā. apmeties Lastadijā pie Krakavakundzes. Viņš noslēpa savu slimības laikuun uzturēšanos Kundziņsalā pieKronstjerna.

Priekšsēdētājs sāka iztaujāšanu:- Vai tu nepazīsti kādu Pēteri

Andersenu?- Nē, nekad tādu neesmu pazinis.- Kādēļ tu iedomājies pilsētu

aizdedzināt?- Tāda iedoma man nekad nav

bijusi! - Franks ar humoru pasmaidīja.Ieveda Andersenu.To ieraudzījis. Franks apjuka. Šis

vīrs tam nebija gluži svešs. Viņš pūlējāsatcerēties, kur to redzējis, bet nevarējaiedomāties, ka tā seja tam liekas

pazīstama pēc Jirgena nostāsta Toma Jostaērberģi. Bet toreiz Karātavu kalnā viņšnemaz nedabūja ieskatīties uzbrucējā.

Tiesnesis griezās pie Andersena:- Lūk, te ir Franks, kas tevi

pavedināja uz briesmīgo nedarbu! Vaipazīsti viņu?

Andersens sveši uzlūkoja priekšāstādīto.

- Nu! - tiesa uzstājās. - Vai tasir tas, kas tevi iegrūdis nelaimē? Skatieslabi! Viņa dēļ tevi gaida mokas ratā!

Vājprātīgais sāka šņukstēt:-Jā, jā, tas ir viņš!Tiesas kungi pamanīja Franka

apjukumu un Andersena slimā prātauztraukuma lēkmi uzskatīja par atzīšanos.Dreilings uzvaroši paraudzījāspriekšsēdētājā. Tad piekrītoši palocīja

galvu. Lieta likās skaidra.- Nu, vai tagad beidzot

atzīsties, ka pazīsti šo vīru? -priekšsēdētājs jautāja Frankam.

Tas saņēmies atbildēja noteikti:-Nē!- Bet tu kopā ar viņu esi redzēts

ejam pa Jāņa tilta ielu! - iesaucāsDreilings.

- Kas to redzējis?Dreilings apjuka. Hilebolds saviebās

un pārmetoši noraudzījās sabiedrotā. Tasbija pārsteidzies, priekšlaikāapgalvodams to, kas bija pirmsuzpirktajiem lieciniekiem jāliecina.

- Tas nav no svara! - Dreilinguizglāba vecais Fegezaks, piesēdētājs. -Atzīsties, ka esi vainīgs pie Rīgasnodedzināšanas!

- Nevaru atzīt vainas, kādas mannav.

Apsūdzētos izveda. Sauca iekšā pavienam sameklētos un uzaicinātoslieciniekus. Starp tiem bija namsaimnieksJur- gens, Krakaviene, Vilberģiene un, kāpar brīnumu, ari sīkstulis

no Iekšvaļņa - Hansls Avests.Liecinieks Jurgens attēloja Franku kā

pēdējo palaidni, kas piedzeroties kopā arprieka meitām atklāti ļaužu priekšā unneuzskatot to par kaunu. Viņš Frankuapzīmēja par Maskavas izlūku, kas tikailabu stāstot par krieviem un draudot arkaru.

Arī Krakaviene domas par savuīrnieku bija grozījusi. Tas esotdedzinātājs, jo ap ugunsgrēka izcelšanāslaiku, - kā pirmdien, tā otrdien - bijis

prom no mājām. Viņa viena, nevarīgasieviete, esot bijusi spiesta glābt savuiedzīvi uz tālākiem namiem, kur īrniekapienākums tak būtu viņai palīdzēt.

Valberģiene apgalvoja, ka redzējusiFranku kopā ar Andersenu pie Daugavas.Hansis Avests zvērēja, ka redzējis abusap Jāņa baznīcu.

Franku ieveda un stādīja pretimlieciniekiem. Kā jurists, viņš veikli unlietišķi apgāza liecinieku tukšās liecībasun aplamos apgalvojumus, ķerdams tospašus pretrunās, un atspēkoja ar lieluasprātību visus apvainojumus.

Tiesai jau tomēr bija savs spriedumspar Franku. Bez tam Andersens to atzinakā savu pavedinātāju un līdzvainīgo.

Šīsdienas sēdi slēdzot, Dreilingsuzgavilēja. Tagad, viņš domāja, neviens

no viņa nagiem neizraus nīsto ienaidnieku.Pat gubernators Kristens Homsnē!

Otrā sēdē Pēteris Andersens atsaucavisus apvainojumus pret Franku. Viņš tonepazīstot un nekad iepriekš neesotredzējis. Nakti cietuma kambarī tam bijissapnis: kāds labs gars viņu mudinājis teiktpatiesību. Uz Dreilinga mulsināju- miemun iegalvojumu, ka tas gan varētu būt bijisļaunais gars, nabaga vājprātīgais nomocītspiekrita beigās, ka varbūt arī tā bijis…

Ik sēdes sākumā, pa nakti atspirdzis,Andersens noliedza Franka līdzdalību,bet, neatlaidīgās pratināšanas spīdzinātsun nogurdināts, viņš krita apātijā un teica,ko no tā vēlējās.

Šis un tas no tiesas gaitas rātsnamānokļuva arī uz ielas. Jirgens Boks, bendeskalps, pazīdams Dreilinga nelietību,

bažījās par Franku. Viņš dzirdēja parValherģienes liecību, ka tā redzējusiFranku kopā ar Andersenu otrā dienā pēctam. kad pilsētas aptīrītāji atkal uzsākušidarbu. Jirgens tak pats pavadīja Frankulīdz Daugavmalai, kad tas dienu iepriekšaizgāja uz Jelgavu. Liecinieces meli bijajāpierāda, un viņš steidzās uz rātsnamu.Bet to nepielaida pie liecības, jo bendes

kalps tak skaitījās par negodīgu!Andersena atsaukumi galu galā

mulsināja tiesu. Tā pati sapinās,cenzdamās prāvu noskaidrot. Neticami, kaaugstās rātes kungi, tiesneši, nenojaudanabaga Andersena prāta ap- tumšoēanoe!Bet tā patiesībā bija. Kaut liela da|a viņubija apmeklējuši augstskolas Vācijaspilsētās, kaut bija pat juristi viņu starpā,tie tomēr bija tumši nejāgas un aprobežoti

ļautiņi. Vienīgi Dreilings un Hileboldszināja, ko dara.

Kad tiesas gaita pārāk sarežģījās,tika nolemts ķerties pie moku sola.

XXIII Bende un viņa meita

Ari Kātiņu sasniedza valodas parFranka apvainojumiem dedzināšanā, par tādrošsirdīgo aizstāvēšanos un tiesas kungupamācīšanu un… ka tam draudot mokukambaris. Kur viņai griezties savāssirdsbailēs? Attiecības ar viru bijakļuvušas vēsas. Herejs pēc ugunsgrēkagluži pārvērtās. Dzertuves viņš vairaneapmeklēja, bet lielāko dienas daļupavadīja gultā, bija kluss un domīgs; pretKātiņu uzmanīgāks, bet ari atturīgāks. ArJohanu Katiņa nevarēja runāt par Franku,to viņas sirds neatļāva.

Un viņa nolēma iet pie tēva.

Meistars Mārtiņš sēdēja lielajā torņaistabā pie galda, ar kaut ko sev priekšāknubinādamies, kad meita ienāca.

Novēlējusi tēvam dievpalīgu, viņanosēdās tam pretim.

Pēkšņi tā ievēroja tēva rokas savādudzelzs daiktu, ko tas ar spalviņu ieeļļoja.

Nagu skrūves! Viņa pazina šo bendesmoku riku. Mans Dievsl VarbūtGabriēlam?!

Oms, aizņemts darbā, nemanījaKātiņu nobālam.

- Nu, kā klājas pa mājām? - viņšpret meitu parastā maigumā un sirsnībājautāja. - Vai Johans vēl dzer?

- Kopš ugunsgrēka vairs ne.- Paldies Dievam… Tu laikam

atnāci pēc naudas?- Nē, tēt. Pateicos tev. Mums vēl

kāds mazumiņš ir.- Tātad tāpat pienāci - ciemos…Katiņa. raudzīdamās uz moku

instrumentu tēva rokās, iesāka valodas parto, kas viņas sirdi nospieda:

- Vai tev, tēt, šodien būs tortura?Bende nopūtās:- Jā. Andersenu pirmo reizi iztaujās

moku kambarī.- Bet viņš tak esot atzinies. Arī

Gabriēlu apvainojis līdzdalībā.- Liecību pret Franku viņš atkal

atsauca.- Un tiesa grib viņu piespiest ņemt

atpakaļ atsaukumu?-Jā.- Bet kas tad notiks ar Gabriēlu?- Ari viņam draud moku sols.- Un tev. tēt, - Katiņas lūpas sāka

drebēt, - tev Gabriēls būs jāspīdzina?- Ak Dievs, jā! Tas man būs

jādara. Bet es ceru, ka tiktāl netiksim.- Tiktāl netiks? Kā?- Franks nav vainīgs. Viņš tiesas

priekšā arī neizturas kā apsūdzētais, bet kāpats tiesātājs. Viņš apgāž visasapsūdzības, viņš smejas par tiesas kunguaplamībām, apsūdz tos pašus tiesas cieņasgraušanā, ir jautrs un pašapzinīgs.

- Bet uz moku sola, kā tu pats,tēt, bieži stāstīji, dažs labs atzīstas…

- Man liekas, Franks nebaidāsno torturas. Nešaubos, ka viņš jau senvarētu būt brīvībā, bet, liekas, tam daraprieku norādīt uz rātskungu aplamībām pienoklaušināšanas, tos pazobot.

- Tā viņš sev uzvels viņu dusmas!- Tiesa nedrīkst vadīties ne no

dusmām, ne laipnības. Tai jāspriež pēclikuma.

- Ai, tēt, cik bieži tu pats neesistāstījis, ka tiesa uz moku sola piespiedusinabaga nelaimīgos cilvēkus atzītiesnoziegumos, ko nebija pat nosapņojuši!

- Es tev teicu, bērns, ka Frankslīdz moku solam nemaz netiks.

-Kātā?- Ar vienu vārdu viņš varēs

attaisnoties.- Ar vienu vārdu?- Jā. Viņam tikai jāpasaka un

jāpierāda, kur tas bijis tanī brīdī, kaduguns pirmo reizi izcēlās.

Katiņas vaigi pietvīka. Uztrauktaviņa piecēlās, lai tēvs to neievērotu, unpiegāja pie torņa loga. Frankam jāizstāstaun jāpierāda, kur viņš bijis viņā jaukajā

ziedoņa dienā? Tā domā tēvs, likdamsvisas cerības uz šo atzīšanos. Bet, ak vai!

Gabriēls to nedarīs, nekad! Nekadviņš nepieļaus, ka uz Kātiņu rādapirkstiem! Tak visu laiku pirmsapcietināšanas, kad abi atzinās mīlā, viņštik rūpīgi vairījās, ka kāds nemana tā jūtaspret Kātiņu… Un nu lai Franks aptraipītudrauga ģimenes godu, stāstīdams parslepenu satikšanos ar tā sievu? Lai viņšgāž kaunā stingri tikumīgo, nelokāmigodīgo meistaru Mārtiņu, varbūt uz viņamoku sola atzīdamies, ka skūpstījies arviņa citam vīram izprecēto meitu? Nē.Gabriēls labāk mirs, nekā nodoe savusdraugus ļaužu izsmieklam!… Ko darīt?…Atzīties tēvam, ka mīl Franku, ka visusdesmit gadus, kamēr salaulāta ar Hereju,viņa mīlējusi Gabriēlu? Uzticēt tēvam

savas sirds dziļākos noslēpumus? Izstāstīttam, ka Jelgavas konsistorija gatavojasšķirt viņas laulību un ka Franks to lietukārto?… Vai tas nebūtu pārāk smagssitiens vecā vira goda jēdzienam? Vaiviņš, cik maigi ari nemīlēdams savu meitu,varētu to attaisnot?… Viņa pazina tēvauzskatus laulības jautājienā: tak reiz tikarunāts, ka viņa, Katiņa, stāvot ceļā Johanalaimei, ka Herejs ieminējies paršķiršanos; tad Oms drūmi kratīja galvu,uztraucās un beidzot izteicās, ka tādāgadījienā šķirtai sievai jāatsakās nodzīves, tā nedrīkst iet ļaudīs, pat ne ardraudzenēm satikties, tai savs mūžsjānodzīvo vientulībā. Un, lūk, ko varētuteikt meistars Mārtiņš, kad dabūtu zināt, kaviņa meita, vēl būdama likumīga sievavīram, jau skūpstās ar otru?… Un tad: ko

galu galā tēvs varētu darīt Franka labā?Vai bende drīkst iejaukties tiesnešu lietās?… Nē, viņa domāja, tagad labāk neatklāttēvam savu sirdi. Nāks laiks, kad tas būsvieglāk izdarāms. ..

Bet kā glābt Franku? Kā pierādīt viņanevainību? Tikai Katiņa viena zināja, kurviņš bijis, ko darījis ugunsgrēka brīdī.

Varbūt tak tēvs atrod kādu glābiņu!- Un ja nu Gabriēls. tēt, nevar

pierādīt, kur viņš bijis?- Viņš to varēs, meitiņ. Franks nekad

nav mīlējis vientulību, viņš arvien saietasar ļaudīm. Gandrīz ik dienas viņš redzasar senajiem draugiem Toma Josta ērberģi.Arvien atradīsies pāris cilvēku, kas varēsapliecināt, ka liktenīgā brīdī bijuši ar tokopā.

- Bet ja nu Gabriēls, varbūt, izgājis

viens pastaigāt ārpus pilsētas?… Kautlīdz Smilšu kalniem…?

- Tas būtu ļauni.- Tad tam draud tortura?-Jā.- Un tev. tēt. - Katiņa iesāka

Šņukstēt, - tev būs jāizspiež no Gabriēlaatzīšanās!?

Bende drūmi raudzījās sev priekšā uzgalda stāvošā moku rīkā:

- Var gadīties, ka man tas jādara…Ak Dievs! Jāstiepj uz moku solakrietnākais cilvēks, draugs un dzīvībasglābējs… Jāsarausta viņa dzīslas, jāsalaužviņa kauli…

- VisužēlīgaisDievs!… Tēt! Tēt!- Bet apmierinies, bērxi3. Es savu

mākslu protu. Cik reizes neesmu izglābisinkvizītus, kas, pēc manām domām, bija

nevainīgi. Es remdēšu Gabriēla sāpes uzmoku sola un nepiespiedīšu to teiktnoklaušinātāju vēlamo atzīšanos. Es protupievilkt nagu skrūves bez sāpēm, uzliktspāņu zābakus, nesalaužot stilbu kaulus,staipīt locekļus, nesaraujot dzīslas. Man irzāles, kas apreibina un neliek just patspēcīgākās sāpes. Protams, Gabriēlam būsjāpaciešas, bet viņš neatzīsies, un tiesaināksies viņu attaisnot. Bez atzīšanāsnevienu nenodod kāķim vai ratam…

Tēva noteiktā pārliecība, ka izdosiesglābt Franku, Kātiņu mazliet nomierināja.

Viņa atstāja tēvu.Gāja mājup pa Iekšvalni. Pārdomāja

tēva vārdus: viņš remdināšot sāpes, laiizmisumā nepasprūk piespiesta atzīšanās.Tātad tomēr Frankam būs jāguļas uz mokusola, būs jācieš… No jauna viņu sagrāba

bailes, un galvā dzima doma: atzīties! Betne kā Johana Hereja likumīgai sievai - nē!Viņa dosies uz Jelgavu, lūgs konsistorijupasteidzināt laulības šķiršanu un izdotrakstu -"brīvības grāmatu", kā Gabriēlsbija ar jokiem teicis. Tad kā brīva tāstāsies tiesas priekšā un atzīsies, kaliktenīgā stundā bijusi ar apvainoto divatāSmilšu kalnos. Reiz tā kā tā tēvam būs jāzin, ka viņa mīl Gabriēlu un grib ar tokopā doties uz viņa dzimteni - Saksiju.Kādēļ tad ne pie laika, ja līdz ar to varaiztaupīt mīļotam cilvākam baigus brīžusun tēvam liekas pūles?

Bet pirms tā gribēja aprunāties ardraudzeni Toniju, kura kopš Bierņa nāvesviena apdzīvoja tēva būdu.

Pie draudzenes Katiņa atradaJirgenu. Līgavainis ar līgavu arī patlaban

bija runājuši par Franku. Jirgens tikko bijaatgriezies no rātsnama. Viņš izskatījāssaviļņots un spara pilns.

- Labdien, Katiņas kundze! - viņšsveicināja viešņu.

- Labdien. Jirgen… Vai neesi kodzirdējis par Gabriēlu Franku?

- Kā nē! Es nupat Tonijai stāstīju,ka pat viltus liecinieki nekā nevarēspierādīt Franka kungam.

- Tu biji uz Rātslaukuma?- Nē! Pašā tiesas zālē! Jau agrāk

man gadījās dzirdēt, ka kāda Valberģieneno Lastadijas nodevusi nepatiesu liecību,it kā būtu redzējusi 13. maijā - tas ir otrādienā pēc tam, kad pilsētas kalpotājiatjaunoja darbus - Franku kopā ar šoAndersenu Daugavas malā. Tā kā jau 12.maijā Franks bija aizgājis uz Jelgavu un es

pats viņu līdz Daugavas malai pavadīju,tad steidzos uz rātsnamu apgāzt nepareizoliecību. Bet mani nepielaida. Šorīt satikurātskungu Fegezaku un tam klaji pateicu,ka tā ir netaisna tiesa, kas uzklausa viltusliecības un negrib dzirdēt īsto patiesību!Un kaut tas būtu nicinātais bendes kalps!Tad Fegezaks pats mani ieveda tiesas zālēun lika pierakstīt manu liecību. Arā ejot,aprunājoe ar rātes kalpu. Tas teica, katikai viena lieta nākot par sliktu Frankam:viņš nesaka, kur atradies ugunsgrēka laikā.Mājās tas neesot bijis. Ja te kāds varētuapliecināt, ka bijis ar to kopā, tad viņanavainība skaidra… Ak, man nav miera!Es gribu apstaigāt mūsu draugus, vaivarbūt kāds nav to saticis tajā stundā…

Puisis aizsteidzās.Jirgena stāstījums Katiņas

apņemšanos galīgi nostiprināja. Jādodasuz Jelgavu. Ari Tonija piekrita: kā šķirtaisievai viņai nevar nekā pārmest!…

To pašu dien' Katiņa atstāja Rīgu,neko tuvāk vīram neatklādama. Viņa iešotuz Jelgavu. Herejs ari nejautāja, josaprata, ka Katiņa tam zudusi.

XXIV Moku kambari

Meistars Mārtiņš Oms ar palīgiemHermani Fišeru un Jirgenu Boku rīkojāsrātsnama pagraba moku kambari,gatavodamies torkvēt Gabriēlu Franku.Pie sarkanā inkvizitoru galda rātessulainis ar mazu nazīti asināja zoss spalvusekretāram protokola rakstīšanai.

- Meistar Mārtiņ! - viņš teicabendem. - Vai jums neliekas, ka šisAndersens ir muļķa prātā?

Oms nopūtās:- Ak, mīļais Hans, to sajēdz katrs,

kas ar šo nelaimīgo dažus vārdusparunājis, tikai rātskungi nē.

- Bet tad tak uz viņa liecībām nevarpalaisties?

- Tā gluži nav. Šim Andersenamuzbrukuši laupītāji, un no tā viņš sajucisprātā…

- Viņš zaudējis visu savu mantu,kuģim bojā ejot Kurzemes piekrastē, -paskaidroja Jirgens. - Es to dzirdēju TomaJosta ērberģī no paša kuģinieka. Precesizglābtas malā, un tur nakti laupītāji tāsaizveduši. No tā laika viņš sajucis unvisur meklē savu mantu.

- Varbūt arī tā, - Oms turpināja.- Bet šad un tad viņam uznāk skaidri brīži.Tiesnešu samulsināts, viņš saka visu, kono tā vēlas dzirdēt, bet, atgriežotiesskaidram prātam, atsauc nepatieso,izvilkto liecību. Tā jau divi reizes mocīts,viņš sāpēs no sirds atzinies, ka Franks nav

tā līdzdalībnieks un viņš to agrāknepazinis.

- Man ari liekas, - teica rātessulainis, - ka šis Franks nevar būt vainīgs.

- To redzēsim pie torturas! -stulbi pasmaidīja bendes vecākais palīgsFišers, drūmu, trulu seju.

Oms 3tingri to uzlūkoja:- Tu, Herman, tā domā?- Jā, meistar.- Varbūt tev taisnība… —

bende pagriezās sāņus, un viņa lūpukaktiņos rotājās smaids.

Ieradās invizitori, tiesneši: Fegezaks,Dreilings, Rigemans un sekretārsHilebolds.

- Hans! — Fegezaks pavēlējasulainim. - Liec, lai atved inkvizītuFranku!

Tiesneši sasēdās pie galda.Pēc dažām minūtēm cietumsargs

ieveda Gabriēlu Franku - bālu, nogurušuskatu, bet mierīgu, gandrīz miegainu unlīdzsvarotu.

Vienaldzīgi viņš aplūkoja moku solu,sveicinādams pamāja ar galvu meistaramMārtiņam un Jirgenam. Tie stāvēja auksti,kā sastinguši.

Fegezaks kā priekšsēdētājs paziņojasēdi par atklātu.

Sekretārs Hilebolds atvēra aktis unnolasīja jau uzmesto protokolu:

- Ar šo augsti godājamā tiesadara zināmu apvainotam GabriēlamFrankam, ka Pēters Andersensvairākkārtīgi atzinies esam pazīstams arminēto Franku, ko zem zvērasta vēlapliecinājuši divi liecinieki. Bez tam

minētais Andersens pirms, pēc un patorturas laiku izteicies, ka šis pats Franksviņu pavedinājis aizdedzināt pilsētu, kāari pats pielicis roku pie negantānozieguma. Tā kā apvainotais GabriēlsFranks stūrgalvīgi liedzas, tad augstā tiesanolēmusi pielietot tam tor- turu, lai tā noviņa izdabūtu patiesību. Tiesas untaisnības labā.

- Nu, - piesēdētājs griezās pieinkvizīta, - vai gribi atzīties savānoziegumā, pirms ļauji salauzt kaulus?

- Esmu nevainīgs, - Franks teicamierīgi, - un nekā nevaru atzīties.

- Izģērbt! - tiesnesis uzsaucabendes kalpiem. - Stiept uz moku sola!Uzlikt rokām nagu skrūves!

Abi bendes kalpi izpildīja savudarbu. Tad meistars Mārtiņā sāka

mocības: piegrieza skrūvi.- Vaidi! - viņš, tiesnešu nemanits,

pačukstēja Frankam.Tas noraidoši papurināja galvu.- Piegriezt! - pavēlēja tiesnesis.Bende vēlreiz pagrieza skrūvi.

Franks iekoda lūpu, bet gulēja mierīgs.- Kāpēc viņš nevaid? - brīnīdamies

jautāja Dreilings.- Tas varēs daudz panest, - noteica

Rīgemans. - Vēl ciešāk!Bende atkal piegrieza un teioa tiesas

kungiem:- Jautājiet, augstie kungi.- Mēs gaidām viņa moku kliedziena!- Viņš nekliegs.- Sasodīts!… Runā, Gabriēl

Frank! Saki, kas vainīgs pie negantānedarba?

-,Es esmu nevainīgs, - Franks tikpatmierīgi, tikai mazliet saspiestā balsīatbildēja. - Es nezinu neviena vainīgā.

- Vai pazīsti zviedru Andersenu?- Pirmo reiz to redzēju tiesā.- Nogriezt matus inkvizītam!Fišers ar dzirklēm stājās pie darba.

Meistara Oma seja ap- mācas.Tā bijaslikta zīme, ja liek pie pirmā mocībugrāda jau apcirpt matus: tiesneši nolēmušispīdzināšanu turpināt bez žēlastības.

Pagāja dažas minūtes, un inkvizītsbija apcirpts.

-* No jauna piegriezt skrūves!…Stiprāk!… Nu, atzīstaties!

Franks jau mazliet saviebās, betatbildēja ar tādu pat mieru kā pirms tam:

- Es neesmu vainīgs pie ugunsgrēkaun nepazīstu Andersenu.

- Vēl piegrieztiTā pati atbilde.-Vēl! Vēl! Vēl!Velti tiesneši pūlējās. Spīdzinātais

nezaudēja miera.- Vēl piegriezt! - noskaities sauca

Rigemans.Bende pretojās:- Nevar, augstā tiesa! Pirmais grāds

ir sasniegts.Kā plēsīga tīģera skatu raudzījies

bendes darbā, Dreilings pielēca no galdaun pieskrēja pie moku sola:

- Jūs esat pārāk maigs, meistarOm! Tā jūs varat auklēt mazus bērnus! Lūkkā to dara!

Viņš ieķērās abām rokām skrūvēs,pirms bende paspēja aizkavēt, un spēcīgipagrieza tās. Nobrikšķēja plīstoši nagi un

lūstoši kauliņi, no pirkstu galiem izšļācaasiņu strūkliņas. Bet Franks klusēja. Tikaiviņa zobi sakodās tik cieši, ka ari uzlūpām parādījās asinis.

Pārsteigts Dreilings noliecās pārsavu upuri.

Ari pārējie kungi bija ļotiizbrīnējušies.

- Nē, tādu spītību es vēl savumūžu neesmu redzējis! - priekšsēdētājsFegezaks raustīja plecus. - Viņš neatzīstas,pat neievaidas!

- Vai viņš ar pašu nelabo sakaros? -šņāca Dreilings.

- Neiedomājama pašsavaldīšanās, -norūca Rigemans.

Dreilings pamata skatu uz bendi. Taspārmetoši raudzījās

viņā, galvu grozīdams.

- Kas ir? - rātskungs satrauktiuzsauca.

- Jūs vēl lāgā nepieprotatbendes amatu, augstais kunge! - Omsgriezīgi atbildēja. - Tas bij pret visiemtiesas un cilvēcības likumiem! - Te pēkšņāiedomā viņa acis iedzirkstijās. - Tagadtiesai atliek tikai inkvizītu attaisnot!

-Kātā?- Ir vecs paraduma likums: ja

pie pirmā tarturaa grāda tiek salauztipratināmā locekļi, tad tortura jāuzskata kāpēdējā grādā, pēc kura inkvizīts vairs navpratināms.

Tiesas kungi apjuka, pareizi, tādsparadums bija.

- Še to nevar pielietot! - attapāsvecais Fegezaks.- Tā bija pārskatīšanās,un tiesas locekļa darbu nevar uzskatīt par

bendes darbu… Šodien pietiks.Dreilings. glūnoši noraudzījies bendē

un kaut ko pārdomājis, piegāja pie galda.Viņš kaut ko iečukstēja tiosneSiem. Tiepiekrītoši pamāja ar galvām.

Tad Dreilinga teica skaļi:- Augstie kungi! Tā kā mūsu

bende ir inkvizīta draugs, tad nedrīkstamto piespiest iet pret viņa sirdsjūtām. Viņšjāatbrīvo uz pāris nedēļām no amataizpildīšanas..

- Jā, jā. - piekrita pārējie.- Meistar Mārtiņ Om! -

priekšsēdētājs paziņoja. - Augstās rātesinkvizīcijas tiesa atsvabina jūs šai prāvāno jūsu pienākumu izpildīšanas. Ejiet armieru mājās. Jūsu darbu novedīs galāpalīgs Hermanis Fišers.

Bende nobālēja. Ari Jirgens

uztraucās.- Aizvest inkvizītu! - Fegezaks

deva rīkojumu cietumsargam. - Un atvestotru - Andersenu.

Oms kā nemaņā izgāja.Fišers ar Jirgenu noņēma Frankam

nagu skrūves, atraisīja to no sola unpiecēla kājās. Nelaimīgais skumjiaplūkoja savus asiņainos, sašķaidītospirkstus, tāpat paraudzījās Dreilingā un,saģērbts, grīļodamies sekojacietumsargam.

- Šī pratināšana pārāk gariievelkas, - saīdzis sacīja priekšsēdētājs. -Es vēlētos reiz mieru. Vai jums, sekretārakungs, spriedums jau uzmests.

- Jā, godājamais priekšsēdētājakungs, - Hilebolds atbildēja.

- Tad šodien būs jābeidz ar šo

Andersenu.- Bet ja viņš atkal atsauc

apvainojumu pret Franku? - iebildaDreilings.

- Piespiedīsim atzīties, - domājaRigemans. - Tas nav tik stūrgalvīgs kāotrs. Nudien, apbrīnojama izturība šimFrankam! Sašķaidīti pirksti-bet nevienavārda!…

DreilingB viltīgi saviebās:- Gan viņš atzīsies!. Cietumsargs ieveda Andersenu.Tas, iepriekšējo mocību

novārdzināts, tikko spēja paiet,atbalstīdamies uz sarga pleca. ^

- Mīļais draugs! - Fegezaksviņu tēvišķi uzrunāja.- Tev jāmirst parsaviem grēkiem. Tādēļ nepaildzini sevmokas un atzīsties vaļsirdīgi savā vainā,

ko gan tu nenoliedz, bet līdz ar to atzīstiari savus līdzbiedrus.,. Tātad atbildi: tupielaidi uguni sv. Jāņa baznīcai?…Rakstiet, sekretāri

-Jā.- Un tāpat ari Doma skolai?…Andersens pacēla pret griestiem savu

pusizdzisušo skatu un centās saprastjautājienu:

- Doma skolai?…- Jā, Doma skolai!- Nē, to neesmu darījis.Tiesneši sašuta:- Nolādēts! Stiept uz moku sola!Hermanis Fišers ar Jirgenu piesēja

tiesājamo.- Herman Fišer! - Fegezaks

teica. - Tu tagad esi bende. Strādā, kāamata cieņai pienākas!

Fišers, saviebis trulo seju laimīgāsmaidā, paklanījās.

- Staipīt dzīslas! - pavēlēja tiesa.Jaunais bende veikli sasēja nabaga

rokas un virves galu atsēja riņķī piesienas. Otru virvi aptina ap kājām un galupiesēja rata spolē.

-Sākt!Pagriezās rats. Nobrīkšķēja locekļi.Andersens izgrūda sirdi satricinošu

sāpju kliedzienu.- Apturēt!… Nu, vai atzīsties Doma

skolas dedzināšanā?-Jā, jā, jā!…-Vēlreiz pievilkt!Atkal sāpju kliedziens.- Apturēt!… Vai atzīsti Franku par

savu līdzdalībnieku?- Ak Dievs…

-Nu?-Jā.- Man šķiet, pietiks, - atvieglots

izdvesa Fegezaks. - Rīt pilnsēdē nolasīsimspriedumu un ar vienu būsim galā. Aizvestinkvizītu! Sagatavot nāvei!

- Tiesa pasteidzās ar spriedumu,jo bendes kalps Fišers patiesi slikti vēlprata savu mākslu: saraustītais Andersens,novests cietumā, tikko vairs elpoja. Nēšusviņu ienesa tiesas zālē, nēšus aiznesa atkalatpakaļ uz cietumu. Nesamaņā viņšnodzirdēja sava nāves sprieduma.

Otrā rītā agri, nepaspēdami izziņotsvarīgo aktu pilsoņiem, tiesneši likanonest sodāmo uz Rātslaukumu un piesietpie kāķa.

Un tomēr saradās labs bars ļaužu.Steigā vēlreiz nolasīja spriedumu, un

jaunais bende stājās pie darba: arkvēlošām lūkšām saraustīja notiesātārokas, tad - jau mirušam - nocirta galvu unsadalīja ķermeni četros gabalos. Galvuuzsprauda pie kāķa stabā, miesas gabalusiemeta bendes ķerrā un izvadāja papilsētu, pienaglodami galvenās ielās - parbiedinājumu…

Tā beidzās nabaga vājprātīgā PēteraAndersena mūžs.

XXV Otrais un trešaismocību grāds

Dažas dienas pēc Andersena nāvesatkal rātsnama pagraba moku kambarīieradās uz pratināšanu inkvizitori.

Priekšsēdētājs, vecais Fegezaks,tēvišķi pamācīja jauno bendi:

- Tu, Fišer, esi pārāk straujš.Ņem vērā, ka pie torturas nav jācenšassadragāt inkvizīta locekļus, bet gansagādāt ar pēc iespējas mazākiemlīdzekļiem jo lielākas mokas.

- Es saprotu, augstais kungs, -taisnojās puisis.

- Bet kāpēc tad tu Andersenu

gandrīz nogalināji?- Pārsteidzos, augstais kungs.

Aiz pārāk lielas centības. Es protu bendesmākslu, bet prieks, ka tieku ievērots un kaman uztic šo svarīgo lietu, mani uztrauca.

- Nu labi. Bet tagad esiuzmanīgs. Šis otrs noziedznieks varnecilvēcīgi daudz paciest. Ja labi izvedīsitorturu, tad būsi grūtāko meistara stiķiveicis. Un tiksi Rīgas bende!

Fišera trulā seja savilkās laimessmaidā. Viņš paklanījās gandrīz līdzzemei.

Cietumsargs ieveda Franku.Kāds miers staroja viņa apskaidrotā,

kaut gan nogurušā sejā! Baigs miers ungarīgs pārākums.

Dreilings novērsās no viņa skata.Neizturēja to.

Jirgens izģērba inkvizītu, kurš patssašķaidītiem, lupatām aptītiem pirkstiemnevarēja. Tad to ar Fišera palīdzībupiesprādzēja uz moku sola.

- Inkvizīt! - priekšsēdētājsiesāka sēdi. - Varbūt tu esi pārdomājis unatzīsies ar labu.

- Es, augstie kungi, nevaruatzīties noziegumā, ko neesmu darījis, betko man nelikumīgi uztiepj.

- Kā nelikumīgi?! Vai tiesa pēctavām domām būtu netaisna?

- Tā nerīkojas pēc likuma.- Uzsākt torturu! - dusmīgi iesaucās

Dreilings.- Nē. pagaidiet! - Fegezaks

apturēja. - Uzklausīsim, kādus iebildumusšis cilvēks varētu celt. Runā!

- Jūs mani torkvējat uz

vājprātīgam cilvēkam izspiestāapgalvojuma pamata.

- Kas ir vājprātīgs?- Andersens.- Kas to saka?.- To redz katrs.Tiesneši saskatījās.- Torturu! - sauca Dreilings.Franks turpināja:- Jūs dibinājāt apsūdzību uz

nepierādītām liecībām: es esot bijis Rīgātajā pat laikā, kad atrados Jelgavā! Es esotredzēts kopā ar kādu cilvēku, kas bijistāpat ģērbies kā Andersens! Tasnepierāda, ka esmu bijis kopā ar pašuAndersenu. Cik nav pilsoņu, kuru apģērbsir pilnīgi vienāds?… Tālāk: Andersensizteicies, ka es esot bieži ar to sagājies,vairākas reizes bijis pie viņa mājās; bet

jūs liedzaties nopratināt tā istabassaimnieku skrodermeistaru Magnusu.Jūs…

- Pietiek! Pietiek! - rātskungisašuta. - Bende! Torturu! Sākt otrā grādā!Uzlikt spāņu zābakus!

Fišers sakārtoja briesmīgo mokurīku.

-Sākt!Amūra sitiens pa ķīli; tas līda dziļāk,

sažņaugdams zābaku ap nelaimīgā lielu unceli.

Klusums.-Pievilkt!Atkal ķūis palīda. Franks gulēja gluži

mierīgs.-Vēl!Pie jauna sitiena virs mocītā ceļgala

parādījās asinis.

- Atlaist!… Nu, runā! Atzīsties!Franks dziļi ievilka elpu un turpināja

aizrādījumus par tiesas nepareizībām:- Jūs atteicāties izsaukt no

Jelgavas mācītāju Bemevicu, kas varētudot pretliecību, ka todien atrados Jelgavā,kad nepatiesie liecinieki zem zvērastaapliecināja redzējuši mani Rīgā kopā arAndersenu jeb kādu citu tādās pat drēbēs.Tas ir tiesas un taisnības necienīgi. Esprasu…

- Neļaujiet viņam tiesu pelt! -uztraucies kliedza Dreilings. - Turpinirttorturu!

Atkal priekšsēdētājs pamāja, unbende no jauna pievilka zābaka žņaugu.Vēl un vēl.

Bet Franks turpināja pat pa mocībaslaiku, neiestenēda- mies, nesaviebdamies,

tikai lielām sviedru lāsēm uz pieres:- Pēc sodu likuma 67. paragrāfa var

stiept uz moku sola tikai pēc divu ticamuliecinieku liecībām, kas tiem arījāpierāda. Valberģienes liecība irnederīga, jo viņa nevar pierādīt, ka patiesiredzējusi mani kopā ar Andersenu, bet gantikai ar cilvēku līdzīgā apģērbā. TurpretimLiecinieku, kas var apliecināt, ka todienRīgā nebiju, jūs noraidījāt, tādēļ, ka taspieder pie nicināmo kārtas, tas- bendeskalps…

- Aizbāžiet tam muti! - uztraucāsFegezaks. - Bende! Neguli!… Vai tā irspīdzināšana, kad inkvizīts uz moku solapat neievaidas, bet apvaino tiesu?!Pievilkt! Neglāstīt!

Fišers, uztraukumā nosvīdis, vēlpievilka zābaku.

Nobrikšķēja kauli.Franks klusēja. Tikai iekoda lūpu.- Nudien! Ar pašu nelabo viņā

biedros! - bailīgi čukstēja Dreilings. -Viņš nejūt sāpes!

Tiesneši atstāja savas vietas piesarkanā galda un pienāca pie moku sola.Lika noņemt zābaku. Miesa izrādījāssaspiesta gaļīgā, asiņainā masā, kurāpamirdzēja baltas kaulu šķembeles.

- Jābeidz… Aizvest inkvizītu!Kamēr moku pagrabā bendes kalps

šķaidīja nabaga Franka kaulus, garrātsnama durvīm uz priekšu un atpakaļnemierīgi staigāja Johans Herejs. KopšKatiņas aizbraukšanas uz Jelgavu, viņšdzīvoja pats sevī noslēdzies: kā ēna klīdapa ielām, nekur neapstājās, nevienasveicienus neatbildēja, ne ar vienu

nerunāja.Johana sirdi plosīja greizsirdības

mokas. Tikai tagad viņš atskārta, ka mūKātiņu, ka bez viņas viņa dzīve ir tukša unnabaga. Bet tās nebija vienīgās jūtas undomas, ar ko nodarbojās līdzsvaruzaudējušā bezrakstura cilvēka smadzenesun sirds. Viņš domāja arī par Franku un tālikteni. Sirdsapziņa tam neatļāva nodotdraugu nāvei, jo tikai viņš viens varēja toglābt, tikai viņš viens zināja, kur Franksatradies ugunsgrēka brīdī, tikai viņšredzēja, kā izcēlās briesmīgais posts. Un,lūk, jau vairākas reizes šī sirdsapziņa tobija novedusi pie rātsnama durvīm - iet unatklāt tiesai visu, ko zināja. Bet viņšnetika tālāk par pilsētas nama durvjupriekšu. Te uzausa atmiņā Katiņa, kuruFranks tam atņēmis. Greizsirdība cīnījās

ar sirdsapziņu un arvien ņēma virsroku.Šodien atkal Herejs bija atnācis ar

labākiem nodomiem.Atkal izcīnīja sevi cīņu, un šoreiz

labais uzvarēja: viņš saņēmās un gājaiekšā rātsnamā.

Pa tam tiesneši ar sekretāru, beigušiFranka iztaujāšanu otrā grādā, uzkāpa nopagraba augšstāvā, tiesas zālē, kur pēclabām pusdienām bija sapulcējušieslielākā daļa tiesas locekļu un arī burggrāfspačalot un gaidīt inkvizitoru ziņojumu.Tienu ieradās un atstāstīja neizdevīgopratināšanu un inkvizīta apbrīnojamoizturību. Tad apspriedušies nolēma, ka vēlšodien pēc pusdienas turpināmapratināšana trešā grādā līdz galīgaiatzīšanās. Tad inkvizitori un sekretārs gājaiebaudīt aizkavētās pusdienas.

Uz trepēm tie satika Hereju.- Augsti godājamie kungi, - tas

sveicināja uztraukumā drebošā balsi, -man jums kas svarīgs jāziņo.

-Kas par lietu?- Apvainotais Gabriēls Franks nav

vainīgs pie ugunsgrēka!Rātskungi saskatījās.- Kā tu to zini? - Dreilings nicinoši

iesmējās.Kaut kas Hereja dvēselē sašķobījās.

Vienā acumirklī atkal ļaunais bija ņēmisvirsroku pār labo. Viņš bridi stostījās kāapjucis, tad teica gļēvi:

-Es.. .tā… domāju…- Nelga! - pasmīnēja Fegezaks,

un visi četri kungi pagāja garām Herejam.Tas palika kā sastindzis stāvot.

Dvēselē viņš sajuta bezgalīgi dziļu

nicināšanu pats pret sevi. Neaprakstāmipretīgs smaids parādījās viņa sejā.

Tanī brīdi pa koridoru nāca garāmļoti uztraucies Jirgens. Neviļus viņšieraudzīja Hereja smaidu un satrūkās. Taslaikam bija briesmīgs, jo bendes kalpspārkrustījies nomurmināja: "Lai Dievsmums visiem žēlīgs!" un aizsteidzās.

Skriešus viņš devās pa Kaļķu ielu,tad gar izdegušā kvartāla drupu kaudzēmun jaunceltnēm uz Jāņa tiltu, no turienes palekšvalni gar Rīdziņu uz Bendes torni.Uzskrēja augšā apaļajā istabā, kur MārtiņšOms sēdēja pie galda, galvu rokāsatspiedis, smagās domās.

- Meistar! — Jirgens izmisumabalsi iesaucās. — Otrā grādā Hermanissašķaidīja Franka kunga kāju spāņuzābakā!

Oms pielēca kājās:- Ak, nejēga!- Bet tas nav viss, meistar.-Kas tad vēl?- Pēc pusotras stundas tiesneši

grib mocības turpināt - trešā grādā, līdzgalam.

Meistars Mārtiņš nobālēja:- Neiespējami! Tas ir pret tiesas un

cilvēcības likumiem!- Viņi to darīs! Bet zāļu

iespaids izgaisīs. Tādēļ es steidzos pēcjaunas porcijas.

Bende bezspēcīgi sabruka krēslā:- Velti! Jaunas zāles vairs

neiedarbosies. Vecās būs zaudējušas savuspēku. Ak Dievs! Kādas mokas viņusagaida!

- Meistar! Vai patiesi nekā nevar

līdzēt?- Nē, manu mīļo Jirgen. Viss ir

beigts!Pēcpusdienā tiesneši turpināja spaidu

iztaujāšanu.Abi bendes kalpi ienesa Franku uz

nestuvēm, tāpat kailu, kā to bija iznesuši,apklātu ar segu, un nolika uz moku sola.Viņš klusi vaidēja.

Dreilings priekā palēcās no sēdekļaun ieklausījās:

-Klau! Klau!- Sāksim iztaujāšanu trešā

grādā! - vecais Fegezaks atklāja sēdi. —Stiept ar ratu!

Dažos acumirkļos moceklis bijasagatavots.

Jirgens, līķa bālumā, drebošāmrokām pieturēja Franka galvu. Fišers sāka

lēni griezt ratu. Iebrikšķējās locītavas.Franks izdvesa skaļu vaidu.

- Nu? - apmierināts jautājaFegezaks, - vai atzīsies?

- Dievs mans liecinieks, -Franks izdvesa, - es esmu nevainīgsnoziegumā.

Priekšsēdētājs pamāja.Ratam atkal pagrieždtie3, Franks

briesmīgās sāpēs iekliedzās.- Atzīsties?- Žēlīgais Dievs! Es neesmu vainīgs

pie uguns posta.-Turpināt!Tā tas atkārtojās reizes sešas. No

nabaga Franka pieres tecēja sviedruurdziņas. Viņš vaidēja bez apstājas, sāpēssaviebtu seju un plaši ieplestām acīm.

Tiesnesis nemitīgi atkārtoja.

-Nu? Atzīsties?Nelaimīgais vairs nespēja. No viņa

krūtīm izlauzās sirdi saplosošs:-Jā!…Gavilēdams Dreilings piesteidzās

pie moku sola:- Tu pieliki uguni pie sv. Jāņa

baznīcas?-Jā…- Un pie Doma skolas?- Tā pati aizdegās.-Kā?!- No dzirkstelēm… Sv. Pētera

tornim iebrūkot.Tiesneši pārsteigti saskatījās. Tas

nevienam nebija ienācis prātā.- Kā? - apmulsis atkārtoja

Rigemans. - Vai tu to redzēji?- Nē. No briesmīgā dzirkste)u

lietus. Tas katram saprotams.Vai nu apkaunoti par savu nejēdzību

un stulbumu, vai arīneticēdami vienkāršam apstākļu

izskaidrojumam, rātskungi sapīka.- Nemelo! - Fegezaks uzsita dūri

uz galda. - Tu esi aizdedzinājis ari Domaskolu! Bende! Pagriezt!…

Atkal brākšķis. Kliedziens.-Nu? Vai tu to darīji?-Jā!- Atzīsties, kas bija tavi

līdzdalībnieki?- Man nebij līdzdalībnieku.Atkal mājiens. Rata pagriešana.

Locekļu blīkšķis. Sāpju kliedziens.-Nu?- Apžēlojaties! Es nezinu.

Sakiet man priekšā, un es visu atzīšos.

Bet augsti godājamie tiesneši ar toneapmierinājās. Viņi lika inkvizītampašam izdomāt līdzvainīgos. Dreilings,zvēriskā priekā noliecies pār pussaplosītoupuri, vilka no nelaimīgā asiņojošāmlūpām vienu vārdu pēc otra, ko mokāssatrauktie nervi spēja izgudrot.

Sekretārs rakstīja.Beidzot Franks apklusa. Bija

dzirdama tikai smaga elpošana un asinsgārgstēšana saraustītās iekšās.

- Pietiek. Inkvizīts atzinās… -Fegezaks pienāca pie moku sola. - Vaiviņš izturēs, Fišer?

Bendes kalps aptaustīja Frankalocekļus, pulsu, paklausījās sirdspukstos:

- Izturēs, augstais kungs. Betizveseļošanās prasīs vairāk nedēļu.

- Labi. Nu vairs nav jāsteidzas…

XXVI Glābēja

Gaismiņa ausa pār Jelgavu. AtvērāsLielupes vārti. Pirmais atstāja pilsētu vecsvirs vieglos ratos ar mazu, labi barotuzirdziņu. Ar plostu pārcēlies upei, viņšnogriezās uz Rīgas ceļa, kur, ļaudamszirdziņam brīvi soļot, izvilka no ceļasomas maizi ar gaļu un sāka mierīgi ēst.

Pagāja droči stunda, kad vecaisbeidza brokastot un aizsēja ceļa kuli.

- Labrīt, Klāva tēvi - viņšizdzirdēja sev priekšā spirgtu balsi unpieturēja:

-Tprū~ū!…Meža krustceļā stāvēja jauns puisis,

pēc cepures spriežot - muižas mežsargapalīgs. Viņš pienāca pie ratiem unpasniedza braucējam rakstu vīstokli:

- Esi tik labs un nodod šo Rīgasrātsnamā.

- Ko tad Skujienes lielkungsraksta Rīgas rātei? - vecais omulīgiapjautājās, itkā puisis pats būtu vēstulessūtītājB.

Bet, kā par brīnumu, tas zināja rakstasaturu:

- Mans kungs šai grāmatā izbarRīgas rātskungus: tie esot slepkavas unnejēgas, ka notiesājuši nabaga galvāsajukušu cilvēku.

- Ahā! To Andersenu!- Jā. Kad viņa kuģis ar visu

mantu gāja bojā, nabaga cilvēks zaudējaprātu. Tāds viņš iegriezās mūsu muižā.

Mans kungs to ļoti žēloja. Tas navļaundaris.

- Ak, tad par to raksta tavskungs Rīgas kungiem?… Labi, labi,nodošu.

- Nu, sveiks. Klāva tēv!Puisis aizgāja pa sānceļu. Vecais

Klāvs atraisīja vienu no abiem ādasmaisiem, kuri gulēja ratu dibenā,noglabāja tajā rakstu vīstokli, tad atkalpateica zirdziņam "nu-Q!" unnesteigdamies turpināja ceļu.

Viņš nobrauca jūdzes divas.Te zirdziņš pēkšņi apstājās.Klāvs, pēc labām brokastīm

snaudelējis, atvēra acis.Ceļmalā, pret milzu ozolu

atspiedusies, sēdēja vēl jauna daiļasieviete, ļoti bāla, nogurušu skatu.

-Mīļais vecais tēv! - viņa vājā,nespēcīgā balsī uzrunāja braucēju. - Esitik labs un pavedi mani kādu gabaliņu.Nespēju tālāk paiet.

Klāvs mazliet žirgtāk kā parastsiztūļojās no ratiem. Piegāja pie ozola.Ieskatījās sievietes sejā.

- Vai, meitiņlTu, kā redzams,esi nevesela… Kā tu te mežā gadījies?

-Eju uz Rīgu.- No Jelgavas?- Jā. Vakar izgāju. Man rit agri

jātiek Rīgā.- Labi. labi. pavedīšu. Nu,

celies! - Klāvs palīdzēja vājniecei iekāpt.No ādas maisiem sarīkoja tai pēc iespējasērtu sēdekli. Tad turpināja ceļu.

- Tu esi rīdziniece? - pēc brītiņavecais uzsāka valodas.

- Jā, veco tēv. Nedēļas sešasatpakaļ aizgāju uz Jelgavu pēc kāda rakstano konsistorijas.

- Ak, tad slinki tie mācītāji: sešasnedēļas raksta rakstu!

- Nē, veco tēv. Es vārīgisaslimu un tās sešas nedēļas nogulējupatversmē. Tikai vakar cēlos no gultas.

- Ai, ai, par agru būsi piecēlusies.- Nevaru ilgāk slimot. Rit agri man

jābūt Rīgā.- Kā tevi sauc?- Katrīne Herej… ak, nē, nē, Oms!-Oms!.. .Vai neesi rados ar Rīgas

bendi, meistaru Mārtiņu?- Esmu viņa meita.- Nu skat' kā! Šī krietnā vīra

meita! Jelgavā vienkāršie ļaudis to atminar siltu sirdi. Gadus sešus, septiņus

atpakaļ, kad mūsu bende bija saslimis,hercogs uzaicināja no Rīgas Omunopratināt uz moku sola kādu nevainīgiapsūdzētu zemnieku. Tam bija nolemtasbriesmīgas mokas. Bet tavs tēvs,pārliecinājies par nabadziņa nevainību, arsavu mākslu padarīja viņu nejūtīgu pretmokām, tas izturēja, neatzinās, un kaklatiesai gribot negribot vajadzēja viņuatlaist - gan pastīvu, bet veseliemlocekļiem. Brīvībā viņš dabūja pierādītsavu nevainību… Bet saki. kam tev tiksteidzīgi jādodas atpakaļ uz Rīgu. kanevesela atstāji gultu?

- Arī man jāglābj kāds nevainīginotiesāts. Ar Jelgavas konsistorijas rakstuceru viņu glābt.

- Par ko tad šo apsūdz?- Par Rīgas nodedzināšanu.

- Tad jau tas būs Gabriēls Franks!- Jā gan! Viņš, veco tēv, ir

nevainīgs.- Tā ari es esmu dzirdējis. Man

bieži Rīgā darīšanas, pastu novedot…Bet, mīļo meit, kā to agrāk neatģidu, rit tuneviena vairs nespēsi glābt. Šodien taksoda Franku!

- Šodien! Žēlīgais Dievs!… ManJelgavā stāstīja, ka tikai rit…

- Tā gan bija nodomāts. Bet, tā kātavs tēvs esot atteicies nevainīguspīdzināt, tad rāte uzdevusi to darītkalpam. Tas, nejēga, nelaimīgo tāsagandējis, ka ar soda izpildīšanu bijisjāpasteidzas, lai nabags nenomirtu pirmstam.

- Debesu tēvs! - Katiņa, briesmīgāizmisumā saņēmusi visus spēkus, piecēlās

ratos stāvus, taisīdamās lēkt ārā un kājāmskriet tālāk, jo patiesi slinkais zirģelis,tikpat kūtrā braucēja vadīts, kustējās uzpriekšu daudz gausāk par krietnu gājēju.

- Meitiņ! Meitiņ! - vecais ar pūlēmsavaldīja izmisušo Kātiņu un atkalnosēdināja. - Kur tu tiksi? Pat dažusdesmit soļus nepaskriesi! Gultā ir tavavieta!…

- Man jātiek! Man jātiek! -nelaimīgā vaimanāja.

- Apmierinies. Mēs pasteigsimies.Mans zirģelis var ari rikšot, ja tas, kātagad, vajadzīgs. Parasti viņš ir lēns, joman nekad nekāda steiga nav bijusi.

- Ai, mīļo veco tēv! Pasteidzies!Pasteidzies!

- Nū-ū! - vecais saparojies uzsaucazirgam un uzšāva ar vicu, ko gan parasti

mēdza pielietot tikai mušu gaiņāšanai.Zirgs no neparastā uzmudinājuma

sāka sparīgi skriet. Turpmākie veča sitienito pamudināja jau lēkšot.

-Vai mēs, veco tēv, vēl paspēsim? -Katiņa bailēs jautāja.

- Varbūt paspēsim, meit. Vēl agrs.Bez tam tik svarīgā soda dienā kā šī, kungivelk tiesāšanu garumā, dodami gudraspamācības citiem. Tiku dzirdējis, ka šogadījienu gribot atzīmēt vēl pēcniekuatmiņā, ierīkojot jaunu ielu ārpilsētā.

Vecais Klāvs patiesi steidzās,gandrīz lēkšiem vien triekdams zirgu, untikai piekalniņos ļāva iet ne soļiem, betrikšos. Bet laiks gāja. Katiņa to skaitījapēc savas sirds pukstiem.

Droši pagāja stunda, kā Klāvsrēķināja, kad putās nodzītais zirgs

sasniedza Daugavas malu pie plosta, tikkovairs kājās turēdamies. Katiņai šis laiksbija licies kā pusmūžība. Otru pusmūžībutā pārdzīvoja, pārbraucot uz plostaDaugavu. Rīgas krastā Klāvs mazliet elpuatvilkušo zirgu atkal laida lēkšos pa Šāļuvārtiem iekšā pilsētā.

Te, pie rātsnama uz cietā ielas bruģa,salūza ritenis. Par laimi braucēji kritaviegli. Katiņa, nepaspējusi pateikties,rausās kājās un streipuļojošiem soļiemtraucās pa ļaužu tukšo Kaļķu ielu cauripilsētai uz karātavu kalnu.

Rīga likākā izmirusi. Visi bija sodavietā. Tikai šur tur durvīs redzējanespēcīgu sirmgalvi vai māti ar mazubērnu uz rokas. Tie izbrīnējušiesnoraudzījās sievietē ar bailēs ieplestāmacīm, kā sapītām kājām streipuļojošu.

Nodomāja: tā vājā prātā. Nav, kasviņu pieskata. Visi soda vietā.

XXVII Staba ielas dibināšana

14. jūlijā no rīta, ap to laiku, kadJelgavas pastnieks, vecais Klāvs, pie lielāozola uzņēma savos ratos ceļā pakritušoKātiņu, Rīgas rātsnamu atstāja bēdīgaprocesija - Franka gājiens uz soda vietu.

Taurei atskanot, no pilsētas namaienāca burggrāfs Samsons fonHimelstjems ar pārējiem tiesas locekļiem.Tiem sekoja, pa pusei nests no diviemkara kalpiem, Gabriēls Franks. Viņa sejabija pelēka kā zeme, acis dziļi iekritušas,bez mirdzuma, kā mironim, salauzītāsrokas ļengani nokarājās pār vedējupleciem. Viņš tikko varēja pakustināt

slikti sadzijušās kājas, kas patiesībā arīnebija vajadzīgs, jo kalpi to turēja piedrēbēm un vilka sev līdz uz melnā zirgāiejūgto divriča ķerru pie rātsnama durvīm,kur stāvēja arī bendes kalps Jirgens unHermanis Fišers, jaunā bendes tērpā, kāno grūtā uzdevuma atsvabinātā meistaraMārtiņa vietnieks.

Rātslaukums un visas apkārtējāsielas, kā arī drupu kaudzes aiz tām bijaļaužu pārpildītas.

Abi kareivji iecēla notiesāto ķerrā.Jirgens nosēdās vienā un Fišers otrā pusē.

Pūļa aizturētās elpas klusumā ķerrasāka virzīties uz Kaļķu ielas galu, kurpilsētas sargu nodaļas Fusta un citupriekšnieku vadībā atklāja bēdīgo gājienu.Ķerrai sekoja divpadsmit mūrnieki amatatērpos ar ķellēm rokās. Tad nāca tiesneši

pa divi rindā, tiem sekoja rāte pilnāsastāvā, tad pirmās un otrās čildes pilsoņiun aiz tiem pārējie - pilsoņi un vienkāršieiedzīvotāji. Trūka tikai Iekšvaļņaiemītnieku. Tie, baigi un nospiesti, asarāsgaidīja procesiju aiz Kaļķu vārtiem un tepievienojās. Nicinātie pazina Franku, unnekas tos nevarēja piespiest ticēt viņavainai pie ugunsgrēka.

Tā visa Rīga izgāja aiz vaļņiem.Pāris mēnešos pilsētas apakārtne bija

pilnīgi pārvērtusies. Neseno, zāli unkrūmiem apaugušo gruvešu vietā tagadstāvēja taisnās līnijās un kārtīgās grupāsuz ātru roku saceltie nameļi, pa daļai jaunobeigti, pa daļai vēl celtnē. Pajumtatrūkums pēc lielā ugunsgrēka bija uzveicisnepamatotās bailes par gaidāmuienaidnieka iebrukumu miera laikā zemē

un jaunu Rīgas ielenkšanu. Kaut kurļaudīm pajumts bija vajadzīgs, un, tā kārāte veicināja šo priekšpilsētas daļasatjaunošanu, tad te iebūvējās un apmetāsne tikai bez mītnes palikušie vienkāršieiedzīvotāji, bet arī turīgie Ģildes brāļi,amatnieki un pat bagātie tirgoņi, ganpagaidām, kamēr atjaunos viņu nodegušospilsētas namus, kas ies gausi uz priekšu.

Procesija virzījās pa Raunas ceļu uzsoda vietu - šaipus karātavu kalna, pakreisi, uz pakalniņa. Te, nomalē, vēldaudz no apbūves nemanīja, un tikai šurtur pacēlās kāda būda, tomēr ne vairsizkaisīti, kur katram patika, bet rātesnospraustās robežās, lai vēlāk iznāktukārtīga un taisna ielu fronte.

Te, piekalnē, viss bija sagatavotssvinīgajam soda aktam: nokrauta kaudze

kaltu akmeņu, tai blakus gulēja prāvs,apaļi izkalts akmens ar iekaltiemdzeloņiem kā stariem, četras redeļu kāpes,vairākas lielas baļļas ar kaļķu javu - kākādai nama būvei sagatavots materiāls.Pašā vidū bija jau uzmūrēts četrstūrainsakmens pamats - pēdas divas augsts, arkoka stabu vidū. Netāl kurējās nelielsugunskurs ar ieliktām dzelzīm.

Še apstājās gājiens.Uz burggrāfa mājienu bendes kalpi

izcēla no ķerras notiesāto un nosēdināja touz mūra pamata, atsliedami viņa ļimstošostāvu pret stabu.

Atkal atskanēja taure.Hilebolds. rātes virssekretārs, nesen

šai godā iecelts, pakāpās uz pamataFrankam aiz muguras ar pergamenta rullirokā. Atritinājis to, viņš lasīja skaļā balsī:

- Augtās, godājamās rātes vārdā!Spriedums. Uz augstā kunga, karaliskāgubernatora, rīkojumu no augstās rātesieceltā kakla tiesa pēc rūpīgasizmeklēšanas, liecinieku nopratināšanas,jau notiesātā ļaundara Pētera Andersenalabprātīgās atzīšanās un inkvizīcijas aktustingras pārbaudes, pašam apsūdzētamvainu nenoliedzot, atzinusi inkvizītuGabriēlu Franku no Cvikauas par vainīguRīgas nodedzināšanā un notiesājusi to uznāvi, pirms četras reizes ar nokaitētāmlūkšām knaibot, tad sadedzinot, bet tā, kaapdegušais ģindenis par mūžīgubrīdinājumu paliek pie staba. Tiesas untaisnības labā.

Nolasījis spriedumu, sekretārsnokāpa.

Atkal burggrāfs pamāja.

Bendes kalpi satvēra zem padusēmpaģībušo Franku, uzcēla uz mūra unpiesēja ķēdēm pie staba.

Tad Hermanis Fišers izņēma nougunskura sarkani nokaitētās lūkšas un tāmsagrāba notiesātā kreiso roku. Franks ne-izdvesa ne skaņas, tikai galva, ko tas arpūlēm centās turēt augšā, nokārās. Tāpatsaplosīja otru roku. Tad krūtis.Nelaimīgajā tiesas un taisnības upurī vairsnebija dzīvības zīmes. Tad bende aplējato ar eļļu un pielaida uguni. īsā laikā piestaba stāvēja tikai apdedzis stāvs. Nupiesteidzās divpadsmit mūrnieki ar savāmķellēm, lika uz pamata apkārtapdegušajam akmeni uz akmeņa, ar javunostiprinādami. Stabam paceļoties,pieslēja kāpes; ķelles ar javu un akmeņigāja no rokas rokā. Apbrīnojama bija

mūrnieku amata veiklība: ceturtdaļstundāsodīto apņēma asis divas augsts mūrisstaba veidā. Beidzot tam galā uzcēla apaļoakmeni ar dzelzs stariem.

Šinī brīdī pūlis nemierīgi sakustējāsun atgriezās pret pilsētu. No tās puses,grīļodamās un klupdama gandrīz ik uzsoļa, tuvojās Katiņa.

- Pagaidiet! Pagaidiet! - tā saucavājā balsī, ka to sadzirdēja tikai pavisamtuvumā. — Pagaidiet! Viņš nav vainīgs!

Meistars Mārtiņš Oms, stāvējisattālāk no lielā ļaužu pūļa, piesteidzās unuztvēra saļimstošo meitu savās rokās.

- Kur viņš? Kur viņš? - tā slējāsgaisā, raudzīdamās pāri ļaužu galvām uzsoda vietu.

- Viņa vairs nav, bērns! - Omsiešņukstējās un piespieda pie krūtīm

samaņu zaudējušo Kātiņu.Atkal taure.Pūlis pagrieza muguru Omam un

Katiņai un pagriezās pret stabu, kur,pakāpies uz pieslietām kāpēm,birģermeistars Benkendorfs atritinājajaunu pergamentu. -

- Augstās rātes vārdā! - viņš iesāka.- Grūta likteņa sitiens mēnešus divusatpakaļ piemeklēja mūsu mīļo pilsētu, līdzpusei to iznīcinot un daudz ļaužu dzīvībasaprijot. Nu vainīgais pie visas mūsunelaimes, briesmīgais dedzinātājs unslepkava Gabriēls Franks, ir saņēmis savusodu par atmaksu sev un brīdinājumucitiem.,Bet, lai šis brīdinājums paliktu arīmūsu bērnu bērniem, tad augstā rātenolēma uzcelt šo kauna stabu, lai tas vēlgadu simteņiem vēsta par neganto

noziegumu un taisno sodu. Bet. ja tomērlaika zobs kādreiz šo piemineklisagrauztu, tad uz visiem laikiem lai paliekšī vieta, šī iela, ko tagad, līdz ar sodaizpildīšanu, nodibinām un nosaucam parStaba ielu. Tāds ir augstās rātes lēmums.

Tiesneši un rātskungi salasījāspulciņā un sāka svinīgi soļot uz pilsētu,ļaužu jūrai pašķiroties.Viņu sejas bijasvinīgas un pašapmierinātas.

Tiem sekoja pilsoņi.Bet nicinātie Iekšvaļņa iedzīvotāji

noliektām galvām ilgi stāvēja un klusēja.Arī meistars Oms, turēdams rokās bezdzīvības zīmēm saļimušo meitu.

XXVIII Pus gadu simteni vēlāk

1727. gada vasarā, agrā rītā, kalsens,salīcis sirmgalvis ar somu mugurā un kūjurokā pa Raunas ceļu tuvojās Rīgai.

Visapkārt apcietinājumu grāvim tālustiepās ārpilsētas taisnās namu rindas. Te,ap Raunas ceļu, tās izbeidzās tikai piekarātavu kalniņa. Svešnieka skats slīdējapāri šo nameļu jumtiem uz Iekšpilsētu, kāatmiņās to vērodams un pētīdams.

Gājējs savā nodabā sarunājās pats arsevi:

- Rau, atkal Rīga atjaunojusies. Betne vairs vecā izskatā. Sv. Pētera tornisvairs cēli neslienas pret mākoņiem. Sv.

Jānis gan atjaunots, kaut mazliet zemāks kāagrāk. Bet nodegušo namu vietā - augstākiun svešāki… Jā, laiks steidzas, dzīve ietsavu gaitu… Un, lūk, kādas visapkārtvaļņiem līdzenas un taisnas ielas… Pag',te vajadzētu būt…

Viņš bija jau pagājis garām malējainamu grupai un paraudzījās pirmajā ielāpa labi.

- Rau, tur piekalnē stabs ielas vidū!…

Viņš apstājās, raudzīdamies pa ieluuz asis divas augsto mūra stabu… Senāsatmiņās viņa vaibsti sāpīgi savilkā ,̂ acīspamirdzēja asaru mitrums. Tad, pārvilcissejai ar plaukstu, viņš devās uzpieminekli. Pa ielu skraidīja jau izlaistiesivēni, smiltīs kašņājās vistas. Viens otrsiedzīvotājs pagāja garām, uz darbu

steigdamies. Gājējs apstājās pretpieminekli un lasīja cilvēka stāvaaugstumā akmeni iekalto uzrakstu:

"1677. gada 14. jūlijā te kvēlošāmlūkšām knaibīts un dzīvs sadedzinātsdedzinātājs un slepkava Gabriēls Franksno Cvikauas, kurš 21. un 22. maijāpielicis uguni divās vietās, caur ko puspilsētas ar divām baznīcām un skolāmpelnos sagrauts."

Te pie Btaba pienāca nabadzīgiģērbta vecīte baltu galvu, ar spieķitaustīdama ceļu. Tā bija, kā redzams, akla.Rokā viņa turēja lauku puķu pušķīti.

Vecais vīrs pagājās mazliet sāņš.Vecīte ar spieķi sataustīja stabu,

nolika uz pamata ziedus, brītiņu, kālūgšanā nogrimusi, pastāvēja un atkaltaisījis iet. Vīrs ar lielu interesi raudzījies

aklajā, to atturēja sveicinādams:- Labrīt, māmiņ!- Labrīt! - vecā atņēma un

apstājās, kā gaidīdama vēl kādu vārdu.Bet vecais vīrs, ieklausījies balsī,

saviļņojās un, vērīgi raudzīdamies tāskrunkainā sejā un izdzisušās acīs,nedabūja vārdu pār lūpām. Vecā atkalgribēja pagriezties uz iešanu. Tad vīrsmanāmā uztraukumā jautāja:

- Vai šodien te notiesātam kādapiemiņas diena?

- Nē. Es te nāku diendienā, gaduno gada, vasara vai ziema, ar dažiemziediņiem vai arī skuju zariņu. Jaupiecdesmit gadus…

Vīrs aizgrābts raudzījās aklajā:- Pus gadu simteni?!- Jā. Tu laikam esi svešnieks…

Še notiesātais bija krietns vīrs. VissIekšvalnis viņu apraudāja. Un arī es esmuacis izraudājusi par viņa bēdīgo likteni.

Svešais izslaucīja pēkšņi radušosasaru:

- Vai šis Gabriēls Franks tev bijatuvs?

- Ļoti tuvs. Bet viņu notiesājanevainīgu.

- Jā, es zinu! - izlauzās no vecākrūtīm smaga nopūta.

- Ak, nē, to zinu tikai es viena pati.-Es ari.Vecīte neticīgi papurināja galvu:- Nē, nē… Viņa nevainībai

ticēja daudzi. Bet zināju tikai es viena.Varbūt ari tu, tētiņ būsi no vecajiem Rīgasiedzīvotājiem?…

- Jā. Tai laikā ari es te dzīvoju.

Nu, daudzus gadus klīdis pa pasauli, atkalatgriezos.

- Varbūt tu pazini arī GabriēluFranku?

Vecā rīkle it kā aizžņaudzās. Arpūlēm viņš izdabūja vārdu:

-Jā.Brītiņu abi klusēja, katrs savu domu

domādami.Tad vīrs atkal iesāka:- Es pazinu daudz krietnu cilvēku

Iekšvalnī. Nabaga audējus Fabiānu Ribuun Jāni Stadulu… Vai tie vēl dzīvi?

- Dzīvi gan vēl. tētiņ. Rīgasmeistari tos uzņēma cunftē, un tie kļuvušiturīgi pilsoņi.

- Jā, jā, tie prata savu amatu…Bij jautri zēni. Un brīnišķi dejotāji, kadlēca Josta ērberģī… Nez' vai Toms

Joets…- Tas, tētiņ, jau sen miris. Ērberģis

noplēsts.- Tur piedzīvoja trīs meičas.- Arī tās mirušas.- Vēl pazinu kādu Jirgenu Boku.- Jirgens vēl dzīvs. Arvien vēl

strādā kaprača darbu.- Man šķiet, viņš bija bendes kalps.- To darbu atstāja. Kad nomira

vecais kapracis Biemis, apprecēja tāmeitu Toniju un palika viņas tēva vietā.

- Pazinu arī meistaru MārtiņuOmu. Bet jau tad viņš bija vecs vīrs.

Vecīte nopūtās:- Viņš mira drīz pēc Gabriēla

Franka nāves, kad rāte to atlaida, jo bijaapsolījusi bendes amatu HermanimFišeram.

Brīdi klusums.Vecā skats zem biezajām uzacīm

nemierīgi šaudījās kā cīņā ar kāduapņemšanos. Tad teica it kā jautādams:

- Tie visi bija krietni ļaudis.- Krietni, tētiņ.- Arī kāds… Johans… Herejs

bija… - kā ar mokām izrunāja sirmgalvis,cieši raudzīdamies aklās sejā. - Šķiet, arilabs cilvēks?

Vecītes mīlīgie vaibsti pēkšņi kļuvaasi. Viņa neatbildēja. Tikai 3magi nopūtāsun, kā nepatīkamas atmiņas gainīdama,atmeta ar roku.

Vecais vīrs, it kā gaidīdams labuvārdiņu par seno paziņu, neatraisītusmaidu pieliecies pret sarunu biedreni,saguba. Viņa acis apmiglojās. Aizklājis arroku seju, viņš ātri aizgriezās

un kā bēgšus skrēja prom pa ielu.Likās, viņa pleci raustās raudu elsās.

Aklā stāvēja klusa, domās. Tad bridiausijās: kam arī sarunu biedrs apklusis?Pēkšņi, kādas domas apgarota, iesaucās:

-Vai tu…Bet aprāva teikumu, jo sajuta, ka

palikusi viena.- Žēlīgais Dievs! - viņas lūpas

murmināja. - Tas bija Johans!…Laikmetu tumsā izgaisuši seno dienu

varoņi un gļēvuļi, labie un ļaunie,godājamie un nicināmie. Iekšvalnis līdz arviņu iemītnieku būdām ir nozudis no Rīgassejas, un tā vietā paceļas milzu akmensnamu masas. Ir izzudusi nicināto šķira.

Noārdīts ir arī uz mūžu mūžiemceltais senās Rīgas tiesas nejēdzības unļaunprātības piemineklis - kauna stabs. Pat

vieta, kur tas stāvējis, nav skaidri zināma.Kaut vecā Staba iela, kuras nozīme gadusimteņos aizmirsta, vēl tagad savā vietā,tak viņas pārgrozītais vārds - Stabu iela -nekā nestāsta pēcniekiem par savām asinskristībām pirms divi ar pus gadu-simteņiem.

Rutku Tēvs (Arveds Mihelsons)BENDES MEITA (Nicinātie)

Vēsturisks rornān3 no senās Rīgas XVDgadusimtenī

Par izdevumu atbild Vladis Spāre.Galvenā redaktore Lienīte Medne

Redaktors Viesturs Vecgrāvis.Mākslinieciskais redaktors Zigurds ZuzeTehniskais redaktors Vilnis Kreilis.

Izdevums salikts ar datoruMacintosh. Programmētājs UldisStraujums. Datora operatore Dzidra

Medne.Nodots aalikSanai 10.1a.90.

Parakstīta iespieāanai 19.03.91. Ofsetapapīrs. Formāts 80x100/33. Grāmatugarnitūra. Ofsetiespiedums. 8,0 flz.iespiedi.; 7.8» uz ak. iespiedi.; 6.46izdevn. L; Metiens 35000 eks. Līgumcena.Apgāds "Artava", 326400. PDP, Rīgā, Kr.Barona ielā la. Licence Nr. 000033Iespiests tipogrāfijā "Rota". 226011,Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Pašūt. Nr.462-4