BARONS BUNDULS - Zeiboltu Jekabs

Annotation

Zeiboltu JēkabsBARONS BUNDULSRomāns«Barons Bunduls» ir literāri apstrādātu latviešu tautas nostāstu un anekdošu virknējums, kas

centrējas ap garīgi aprobežoto baronu Bundulu. Rakstnieks humoristiskā plāksnē parāda baronasmieklīgās izdarības un reizē ar to baltvācu muižnieku deģenerāciju.

ROMĀNS — PAGĀTNES LIECINIEKSRĪGA «ZINĀTNE» 1985Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

1ZAĶIS VAI ZAĶENE345DĀRGAIS VILANDES DZELTNIS7891011121314

Zeiboltu JēkabsBARONS BUNDULSRomānspasaules slavenie viri, kurus cildina, pulgo un skauž visu mūžu un vēl trīs dienas, savu slavu guvuši

visādiem lieldarbiem un dižvārdiem, kuri nezūd no tautu atmiņas.Un apgriez cimdam ļauno pusi: kas izdarījis darbu un runājis vārdus, ko tauta aizgūtnēm daudzina,

tas ari ir slavens vīrs.Maz slavenu vīru mūsu mazajai zemītei… tad ar skubu steidzos talkā citiem slavenu vīru okšķeriem,

kas ceļ gaismā vīru pēc vīra kā grāvracis purva čakārņus. Klusā naktī aizdedzināju sveķainu priežu skaluun savēžoju pa Mazzemīti pilnu kuli slavenu notikumu, kuros ārdās un spārdās barons Bunduls, ar uzvijuizpelnīdamies tautas mutē piedēkli — slavenais.

1 TĪRI TĒVĀ NOLĒCIES

Tas matā ap to laiku, kad mēslu vešana Auriķu muižā bija pašā spēkā. Vīri, puiši mēž un ved, sievasun meitas par ārdītājām. Stārastiņš Virza staigā notaļ pa pūdējumu, vērodams un rādīdams, kur mēslibiežāk gāžami, kur rešāk. Ārdītājām viņš min cieši uz papēžiem, lai tās tīrumu noklātu mēsliem kāpašaustu pubuļainu segu. Nevīžīgai viņš tā draudzīgi ar savu lazdu kūju papakšina pa saliekto muguru, —vai arī drusciņš lejāk — un tā mīlīgi paskubina: «Palūk, meit, kādi te tukši plankumi rēgojas … kā lai temāk maizīte augt.,, nāc vien un paārdi vēl smalkāk no sitās vietiņas… un paskubinies, gan tad citasārdītājas atkal panāksi…»

Niķi nelīdz! Vai tu dziedi vai raudi, bet notikt notiek Virzas griba. Gan ietiepīgs uz savu, bet netaisnsVirza nav; izkalpigam gājējam viņš rudenī labības pūra strīķēt neies.

Acīm vien Virza novēro lauka plašumu, lai pietiktu mēslu, ko vienlīdzīgi tīrumu nogāzt, — rūtēs pajaunmo- dei viņš neliek tīruma vagot. Un galvu liec droši ķīlām, ka beidzamajiem skruķu mēsliempabeigts piegāzt beidzamo ieliņu.

Virza staigā pa papuvi vērodams, vienu aci drusciņ piemiedzis. Tīruma viņšgals jau ziemu novestsmēsliem un pavasarī laikus noārdīts; tur tagad saņēmusies varena tīruma zāle, gan tāda nevienāda, kāizraustīta: kur taukāka mēslu pika, tur kuplāks un garāks zāļu čenkurs. Viņš ieņem kūjgalu vienā vietā, otrāun nopriecāties vien nevar, cik vareni zeme zem mēsliem izrūguši, kā tīrais pūpēdis.

«Būtu vai lopi te jāpārlaiž, bet tīri žēl ir… lopiņš tā kā tā šādas zāles neēd, tikai velti zāli nobradāun zemi samin kā kuļu… lai zaļo zālīte savvaļā līdz aramam laikam …» Virza nogudro un tad lēnu gaitudodas atpakaļ uz muižas pusi, jo viņš jūt kaulos, ka nupat drīz nozvanīs vakarcēlienu.

Zvanam savu tingulingu nozvanot, ārdītājas met savus ārdīklus pār pleciem, salasās pulciņos undziedādamas dodas uz muižu. Virza nogaida, kamēr pēdējais vezums atvests un izgāzts, un palaikampēdīgais vezumnieks ir vecais Dadzis. Kad rati krietni iztīrīti un Dadzis tos izklājis ar klēpīti gudrā ziņālīdzpaņemtu salmu, tad abi vecie sasēstas ratos: vienam kājas uz priekšu, otram tās karājas pār ratupakaļu, bet muguras tiem cieši kopā.

«Nu, stārastiņ, vai būs sēža laba?»Virza ir maza auguma, tamdēļ viņš no laika gala iego- dāts par stārastiņu.«Laba, Dadzīt, varena …»«Tad laidīsim …»«Laid vien, bet solīšos, lai brūnīts atrauj elpu, abi jau kalpojat muižai 21 gadu.»«Kā tu visu tik labi atmini! Tiesa, kad es atnācu muižā,-tad tu viņu pirki un man devi darbā jaunu

jauno, un vai vēl nav zirdziņš kā pūpols … ja uzsitīs tik ar mēli klakšķi, tad tik zini grožus valdīt!»«Tiesa, labam cilvēkam zirgs nokalpo divus mūžus.»«Un kurš gads tad tev, stārastiņ, jau muižai kalpojams?» Dadzis zin gan, bet prasa tikai valodas dēļ.«Man no Jurģiem 46… tā tie gadi aizskrien! Un vai zini, šinī pašā tīrumā, tur vairāk muižas galā, —

šoviet vēl tolaik bija ganību noras, — es dzinu muižā pirmo vagu. Tas bija tā tūliņ pēc Jurģiem, kā mēs artēvu bijām šurpu atnākuši. Abi ar tēvu mēs te kārtojām kartupeļu zemi. Es biju 15. gadā un ķēros pirmogadu pie spala. Tu pats vēl atminies manu tēvu un zini, kas tas bija par cietu strādnieku: ko viņš darīja, turpaskaties un pabrīnies, bet muti ciet! Tēvs noara vagu kā pa diegu, vagu pie vagas, kā vīlīti pazīt. Gan esgribēju darīt tāpat, bet zirgs ātrs, arkls smags; tas sturbuļo, un es kā dundurs tam no pakaļas … mansarums iznāk tādām vien retām, nevienādām vagām.

«Vai dzi', puika, saņemies!» tā tēvs rājās. «Kā nāks muižkungs, tā sados tev vai galva vai acis … kastie par arumiem … tīri kā daglais vepris ar purnu būtu aris …»

Tēvs gan izmācījās manis, gan izbārās, bet, kā palaiž mani vienu, tā iedomīgais arkls iet savu prāt' unmuguras gals sāk man kniesin kniešt… bij vaļīga valdniekam tolaik rociņa. Tā mēs abi arām unbīstijāmies, kamēr uzreiz tēvs paklusām man uzsauca: «Paskat, tur jau viņš nāk no muižas! Bet nuierīkosimies ar vagu tā, ka mēs esam nor- malī, kad viņš pa ceļu ies arumiem garām … varbūt šoreizpāries!»

Man tik gurni kut vien, būtu vai savilcis bikšu skroti ciešāk, bet nav spēka vienu roku arklu valdīt.«Šoreiz pāries gan … nācējs nav vis muižkungs, bet pats lielais!» tā tēvs mani drošināja. Tolaik

nebij ilgi, ka barons pēc tēva nāves uzņēmis muižu un no zemes darbiem … nu, tu jau saproti… pašājaunumā…»

«Un tāds pats palika arī vecumā!» Dadzis nešpetni iebilda, un viņi abi klusām nosmējās unaizkūpināja izdzisušās pīpes

… Un tā mēs abi ar vagām normalī gan, bet barons paliek ceļmalā pie arumiem stāvot un gaida mūsatarot. Mēs izdzenam vagu, iemejam arklus un steidzamies tam iekost rokā, bet viņš tev tāds pūcīgs vienun izprašņā mūs smalki, kas mēs tādi un no kurienes. Un tavu nedienu! Sāk vien viņš tēvam ar niedru vazātpa muguru! Tēvs vaimanā un lūdzas par mani, ka šis jau esot izmācījies un izrādījies visādi, bet es vēlnejēga pusaudzis, priekš arkla par vieglu. Tā tik barons sāk brēkt: «Turi muti! Tu pats esi nejēga! Māciestu no dēla strādāt… paskat, cik smuki viņš noaris savu gabalu, ka bez brillēm vari atšķirt vagu no vagas,bet tev zeme ne arta, ne nearta, tāda viņa vienā pusē arklam, tāda otrā … kauns tev, vecam krancim, kapats art neproti, bet vainu griez uz dēla …» — un barons vico atkal, elpu atsarāvis.

Kad tēvs atjēdzās, ka viņš tiek pērts par saviem krietniem darbiem, tad viņš izplēta tik kājas plašākun nostāvēja kā miets, ne acu nepamirkšķinājis, kamēr baronam vicojot roka nogura.

Kad kungs jau bij gabalā, tad tik tēvs kā no miega atmodās un dikti nospļāvās: «Kas to, velns, zināja,ka mūsu kungam tik gudra galviņa!»

Abi vecīši pagriezās, saskatījās un sirsnīgi uz rakstiem nosmējās.«Vai mūsu jaunais barons drīzumā no Vāczemes nākšot mājā?» Dadzis taujāja. «Redzēs, dzirdēs,

kāds tas tagad būs? Agrāk jau nu gan pa suņu dienām ar viņu bija joku pilna cepure!»«Ja dievs liks dzīvot, tad redzēsim … gaida jau lielmāte no viņa grāmatu katru dienu, kad zirgi jāsūta

pretim.»Aiz klētīm Virza izkāpa no ratiem, iebāza pīpi kabatā un gāja pāri pagalmam gar lielo māju uz savu

mitekli.Uz lievenēm izskrēja jumprava un sauca: «Stārastiņ, lai tūliņ nākot pie lielmātes!»Auriķu lielmāte bij stalta auguma dāma pasausu seju, baltiem matiem. Viņa valkāja lielu brilli un, ar

ļaudīm runājot, mēdza mazliet noliekt galvu un lūkoties pāri bril- lei. Viņas vīrs, tā sauktais vecaisbarons, jau labi sen bij miris dziļdomībā, kā viņa mēdza par vīra nāvi stāstīt, lai tad katrs domā, ko grib.Viņai bij vairāk meitas, dažas jau izprecētas, un viens vienīgs dēls, tas no Vāczemes. gaidāmais un parjauno baronu sauktais, lai gan viņn pati likās saukties tikai par lielmāti. Muižkunga viņa neturēja,saimniecību pilnīgi uzticēja Virzām, rēķinos tam izpalīdzēja pati, bet citus rakstus saveda kārtībā parmazu atlīdzību tuvējais skolotājs.

Kambarī aiz ķēķa Virza nolika kūju un cepuri, saglauda matus glumus un pie paviru kantora durvīmstipri nokrekšķējās. Tas krekšķis bij klauva vietā, jo pie durvīm pieklauvēt Virza neparko nevarējaiemācīties.

«Nāc vien iekšā.,, es esmu te!» lielmāte sauca,Pabučojis roku, Virza atvilkās galda galā, kur priekš viņa bij nolikts krēsls. Lielmāte jau sendienām

viņam bij atvēlējusi un beidzot pavēlējusi atsēsties bez sevišķa uzaicinājuma, bet Viiza nekad tā nespējaizdarīt, pirms nebij atskanējis reizēm pat dusmīgais: nu sēsties!

Kad lielmāte tā pāri brillei viņā noskatījās, tad Virzām bij tāda sajūta, ka lielmāte viņam redzot caurun cauri kā skaidram ezera ūdenim rudenī.

Lielmātei smaids lūpu kaktiņos notrīsējās, kad viņa sacīja parasto: nu sēsties!«Parīt jāsūta jaunajam baronam zirgi pretim!»«Kā lielmāte pavēl: jauno karieti četrjūgā?…»«Nē, pietiks ar puskarieti divjūgā.»Tad labu brīdi klusums.«Sāsti par darbiem!»Virza tā kā atdzīvojās un gari un plaši izstāstīja muižas saimniecības gaitu.Tad atkal brīdi klusums, kamēr lielmāte nepavēlēja: «Nu teic laukā, kas tev uz sirds!»«Vai tad nu jaunais barons pats saimniekos?»«Nē… vēl ne! Jaunais barons padzīvosies šeit muižā, tad ies vēl kādu laiku uzmācīties kādā lielākā

muižā, kā te mūsu pusē vislabāk strādājams… pie mums paliek viss pa vecam … itin viss!»«Bet ja nu žēlīgā lielmāte grib darīt tā, bet jaunais barons pavēl otrādi…»«Tad tev jāpaklausa jaunā barona pavēlei un jādara tā, kā es sacīju … vai tu vēl nesaproti?»«Saprotu gan, lielmāt, bet diezgan grūtību būs …»«Neviena cilvēka nav pasaulē bez saviem grūtumiem… nu, kā iet ar tavu dēlu Pēteri?»«Kā zināt, no Jurģiem viņš puspuiša algā, lai tad sāk no paša gala … priekš muižas un lielkungiem

viņš skrien vai ugunij cauri… varbūt iznāks man no viņa palīgs un vietnieks, ja dievs liks man vēl kādugadu dzīvot un lielmāte būs žēlīga …»

«Vai nu redzi pats, ka skolas jaunus ļaudis samaitā?»Lielmāte atlaida Virzu mājās.Ar lielmātes atļauju Virzas vecākais dēls izskolojās par muižkungu un sabija Auriķos vienu gadu.

Tas gadījās tolaik, kad jaunais barons pārnāca no Rīgas skolām un dauzījās pa muižu kādu pusgadu parpiekto riteni. Daudz suņu zaķi nokausē, un tamdēļ Virzas vecākais dēls atmeta Auriķu muižai ar roku unpretim visu gribai aizgāja uz Krieviju kādā citā vietā.

Otrs dēls ne ar valgu nebij piedabūnams mācīties par zemkopi, viņš iestājās uz savu roku seminārā,no mātes klusām pabalstīts, kamēr ietika uz kroņa rēķina. Tad jaunāko dēlu Pēteri lielmāte atļāva Virzāmsūtīt tikai 4 ziemas pagastskolā, «lai bišķin rēķinos ielauzās», un tad puika bij izpalīgs namiķim, sulainimun visai lielmātes dzimtai, kamēr viņam kauli nocietinājās. Virzas Pēteris ar to bij traki mierā, jo viņš,nabadziņš, no desmitā gada sākot, iemīlējās lielmātes jaunākajā meitā Renātes jaunkundzē, kura par viņubij gadus 12 vecāka.

Tagad lielmāte un Virza cerēja, ka puika ar laiku izaugs tēvam par palīgu un kungiem par derīgu rīku.Jaunais barons — tā viņš vienādi vēl tika saukts arī pēc tēva nāves — tika sagaidīts ar pienācīgu

godu. Kristīts vārds viņam Augusts Ferdinants, no tuviniekiem saukts par Gusto. Rīgā, kādā vācu mācītājavadītā vidusskolā, viņš aizmocījās līdz beidzamai klasei, bet lāgā pabeigt to nespēja… viņam nebij vaļas!Pablandījies kādu laiku pa Auriķiem, jaunais barons Bunduls aizgāja uz Vāczemi studēt zemkopību.Vācijā viņš sabija gadi 6 un tagad mājinieku priekšā lielījās ar skaistu diplomu pirts durvju lielumā:«Mamming, dein Herr Sohn ist jetzt ein diplomierter Landwirt! Werde bald allen beweisen, wasakademische Bildung und was Laienpfuscherei heiBt!»

Kad māte brillei pāri cieši viņā sāka lūkoties, tad dēla kungs sabozās un vedināja valodu uz citāmlietām.

Tūliņ pirmajā vakarā barons Bunduls, visai dzimtai dzirdot, pavēlēja sulainim pasacīt Virzām, ka laitas rīt pulkstens pussešos viņu sagaidot: viņš gribot revidēt muižas laukus!

«Kur tad lai es gaidot?» Virza prasīja sulainim.«Tā jaunais barons neteica,» sulainis vīpsnoja.«Un cikos tev jaunais barons jāpamodina?»«Piekodināja modināt taisni deviņos!»Tad laikus arī Virza ieradās pie lielās mājas, kad darbiniekus pulkstens sazvanīja dienvidū. Vīzīgi,

danciski barons Bunduls nāca no lieveņa zernē, jājamo pātagu pie lakzābaka stulma plīkšķinādams.«Labrīt, baronlielskungs!» Virza sveicināja, cepuri paceldams, kuru atkal uzmauca galvā, kad bija,

kā saka, iekodis rokā, kuru barons tam stiepa pa gabalu pretim, svepstēdams: «Ne to vajag, ne to vajag!Un tu drīkst allaž paturēt to kūj uz galv un to cepur iekš rok, kad manam ar tev kād darīšan. Manam tev tožēlīg vēlē… bet nu tu manam izrādīs vis muiž lauk un būšan, un tad manam tev pasacīs, kas lab darīt unkas nav lab darīt.»

Tikai dažus kodolīgus un raksturīgus teikumus es rakstīšu pazīstamajā Latvijas vācieša mēles larkšī,kad tas mokās ar latviešu valodu kā govs ar sakām, bet citādi joprojām rakstīšu tā, kā tas viņam tīši vainetīši izdodas.

Jaunais barons Bunduls ir paprāva auguma jaunskungs. Viņam tagad gadu 28, bet rudpelēkie mati jauvirzījās uz aizpakausi un aizausīm. Ausis paprāvas un atlupu, tā vien liekas, ka kāds nebēdnis viņu būtusagrābis aiz ausīm un izcēlis drusciņ matiem cauri. Seja ir putaina, acis ūdenspilnas un izvēlušās uz āru,bet ūsas gan brangas un kuplas, itin kā divas vāveres reizā būtu rijis un abām astes palikušas nenorītasabpus mutei; rokas viņam tā kā mazliet par garām, bet slaido stilbu ceļgali gan par daudz uz iekšu ieliekti,tā noliegt nevar, un tamdēļ viņa kājas vērš vairāk uzmanības uz sevi, nekā viņas patiesībā būtu pelnījušas.

Jaunais barons nu lingoja pa priekšu un Virza tam sāņš, tā vienu krietnu soli iepakaļis. BaronsBunduls sākumā cilpoja īstā muižnieka gaitā, kā zilu gaisu ķerdams, gribēdams tīri vai stārastiņu nokausēt,bet drīz viņš pats aizelsās, kad Virza vēl ne domāt nedomāja piekust, lai gan savā nodabā stārastiņš iettikai lēnu gaitu, savas domas domādams, kas atkal darāms būtu, kad tas darbiņš jau padarīts.

Auriķu druvas zeļ un zaļo, ka prieks skatīties, bet barons Bunduls jau meklē tikai iemeslus, kā izrādītsavu gudrību, bet pie laba druvu stāvokļa tas lādzīgi nav izdarāms.

Viņi pašlaik tur iet gar ziemas kviešiem, kuri ņemas burlacīgi, bet vēl nav paspējuši vienlaidusalīdzināties.

«Prasti mieži, traki prasti mieži! Vai tu redzi, stārast? Gabaliņš gari, gabaliņš mazi mazi! Vajag visutīrumu reizā apsēt, ne tā: vienu dienu mazu gabaliņu, otru dienu mazu gabaliņu un trešo dienu arī mazumazu gabaliņu …» barons Bunduls gari un plaši stāsta, ka miežus muižā varot sēt vienā pašā dienā tādulielu lielu gabalu!

Virza laik' pa laikam itin nopietni iebilst: «Paldies, baronlielskungs, par gudro padomu! Tā es likšudarīt citu gadu ..,»

ZAĶIS VAI ZAĶENE Pirmais mīkstais sniegs un pirmajā sniegā jauno garausīšu-dumiķīšu pēdas tā četratā vien… tad

mednieks tas nav īsts, kas tad nosliektos mājā!Pēc vecā barona nāves Auriķu muižā kvekšus pamazām izputināja, un jaunajam Bundulam neienāca

prātā laikus iegādāties medību suņus. Rudenī viņam atkal bij derīgs iemesls, ko lasīt dusmas uz Virzu:«Te nu atkal redzama muļķa nolaidība saimniecībā … ne godīga suņa nav muižā!»

Mātei un māsām viņš lielījās: «Heirā! kā mēs Vāczemē šāvām: bliukt un blaukt! Būtu vecie laiki, estam vecim liktu, lai diedz pats zaķim no pakaļas. Dotu ar sprunguļu pa stilbiem, gan tad viņš prastukaukt!»

Ciemos barons Bunduls satikās ar kaimiņu muižnieku Sauslejieti un žēlojās tam par savu indevi, kapats labākais zaķu laiks viņam jāpavadot dīkā, kamēr viņam atsūtīšot no pašas Vācijas parakstītoskvekšus. Sauslejietis atbildes vietā viņu laipni ielūdza pie sevis uz medībām rītdien pat. Norunājasatikties Vārnu silā pusceļā starp Auriķiem un Sausleju. Zaķu tur esot bridiens!

Pārbraucis mājā, barons Bunduls sagatavojās uz rītdienu pa godam. Sulainim viņš cieši piekodināja:«Rīt pulksten septiņos tu cel mani augšā. Ja es negribu celties … kas ļoti var notikt… tad tu kutini mankāju apakšas, kamēr es izlecu no gultas ārā un sāku tevi dauzīt … tad miegs man droši vien noies …»

Pa nakti uzsniga vēl kārtiņa jauna sniega, un laiciņš tāds lēns un mīksts, ka labāka nevarēja vēlēties.Taisni septiņos kučiers piebrauca zirgu pie lieveņa, ka zvans un zvārguļi vien nolarkšķēja. Jāgaida bijvesela stunda, kamēr barons iznāca laukā, bet tad arī bij vērts viņā paskatīties! Ģērbies viņš bija a tāVijums 2. medībās. Galvā mednieku poķis zāles zaļumā ar vanaga spalvu, mugurā skuju zaļš pārpraķis,apjozts ar patronjostu, kurai priekšā mucis no lapsas galvas ar atņirgtiem zobiem, lai gan laiciņš tik siltsun mīlīgs, ka pat plika vārna nesaltu. Plecos viņam trinīšstobru bise, medību soma un spoža taure,kreisajos sānos karājās duncis makstī, un rokā tam kūja, kuras kloķis atvāžams par sēdekli. Aizpīpējisangļu kaļķīti un ļāvis laiku sevi no visām pusēm apbrīnot, viņš cienīgi iesēdās kuražiņā, pār kurasatzveltni karājās āpšādu sega, un uzkliedza, lai brauc!

«Daudz laimes, Gusto! Pilnu somu!» māsa tam novēlēja, nezinādama mednieku parašas, bet mātepakratīja pirkstu: «Esi vērīgs! Nelaime nenāk kliegdama …»

«Ko barons nošaus, to es gatavs apēst ar visām spalvām bez sāls!» namiķis piebilda bārdā, bet šīvecā mednieku vēlējuma jaunais Nimrods vairs nedzirdēja.

Sauslejietirn ar veco virsmežkungu Tolku jau savs pāris janču kulē, un vecā Leda ar saviem abiemdēliem Bostanu un Pauku dzen atkal jaunceltu garausi, ka viss Vārnu sils skanēt skan. Kamēr vēl zaķisdiedz taisni vien un nejaudā cilpot, tikmēr jaunais Pauka vienādi priekšgalā, bet neiet ilgi, ka viņam pēdasnozūd, jo atpēdas viņš vēl neprot lāgā salasīt. Tad pienāk vecā Leda un aiz viņas Bostans. Leda uz savajaunākā reizāin tikai ierūcas, bet reizām Pauka dabūn arī just mātes zobus, Leda ņem to aiz cekula un labisapurina, tad tā met krietnu līkumu un, kā likts, atrod, kur zaķis no atpēdām aizlēcis. Pauka tikmēr kaunīgiseko mātei, bet Bostans ir drusciņ par resnu un laisku, viņš atpūšas un izknibina savas pazoles no sniega,sak, lai nu vecene sameklē vien mānekli, viņa zin visus sila zaķa rakstus no galvas.

Pats Sauslejietis ar savu virsmežkungu turas vienmēr kopā. Viņi abi reizā apmeklēja augstskolu,Sauslejietis 12 gadus un Tolks 15. Ja kāds viņiem ieprasījās, ko viņi īsti tik ilgi studējot, tad Tolksstāstīja, ka viņš mācoties par advokātu un urbjoties pašu zinību dzijumos, bet Sauslejietis paskaidroja, kamaizes amats viņam nerūpot, tamdēļ viņš no visām zinībām baudot tikai pašu virsu, tā sakot, krējumu.

Kad Sauslejietis mantoja muižu, tad Tolku viņš pieņēma par virsmežkungu.Vārnu silam pa pašu vidu iet lielceļš cauri. Kādā ceļa līkumā, kur ar lielceļu krustojas plats ziemas

ceļš, stāv abi draugi netāl viens no otra uz gaidībām. Atkal Paukam nodevies greizi, un brītiņu visi suņiapklust. No Auriķu puses dzirdamas ellišķas zvana un zvārguļu skaņas.

«Lai tad mani pakar pie pirmās egles zara, ja tas nav Auriķu kurts, kas, zvaniem un zvārguļiemskanot, brauc uz medibām!»

Tolks skaišas, jo Leda nupat mežā iekaucas savādā balsī par zīmi, ka viņa drīz vien raus zaķi nopaslēptuves laukā.

«Tad viņš pilnīgi pustraks, un velti viņu daudzināja tikai par dullu … tu redzēsi, Tolk, cik smalkiviņš mums šito zaķi izāvīs!» arī Sauslejietis errojās, jo nupat Leda priecīgi iekaucas: «Te! Te! puikas,te!» Tad Pauka tūliņ sāk līksmot: «Vai! Vai! k' nepasprūk!» Bet Bostans no pakaļas gluži tūļīgi apgalvoja:«Būs! būs! rokā būs! kurt' šis spruks!»

Zaķis kā pimberis izlēca no meža uz iebrauktā lielceļa un diedza taisni Tolkam virsū, bet no otraspuses brauca barons Bunduls, un zvans un zvārguļi skanēja, ka pat puskurlam ausis aizkristu. Zaķītsskriedams tomēr sadzirdēja elles troksni un attupās ceļa vidū, tad viens lēciens un viņš pāri grāvimkrūmos iekšā! Gan Tolks viņu sveicināja nopakaļis abiem stobriem, bet tādā tālumā zaķis tikai pašķobāsun noglauž ausis, kā mednieku izsmiedams, lai netaisot tik trakus blīkšus, šim sāpot jau tā vārīgās ausis.

No šāvieniem satrakojās tramīgais Auriķu zirgs un stiepa vienos stiepienos uz medniekiem. Kučiersgan noturēja zirgu uz ceļa, bet noslidus ceļa līkumā barons Bunduls nenocietās kuražiņā, švītīgi viņš arvisiem saviem deviņiem daiktiem ielingoja grāvī mīkstajā sniegā, galvu, zināms, pa priekšu, kākaunēdamies no Tolka un Saus- lejieša.

«Neskumsti, Tolk, ja nekrita zaķis, krita barons ar visu savu arsenālu!» Sauslejietis zobojās, kamērbarons Bunduls ķepurojās no grāvja laukā.

«Nekaitini manis! jau tā mans «pūdelis» kauc pēc atmaksas!» Tolks sirdījās, un tad viņi abi gājaAuriķu baronu apsveicināt un sameklēt viņa izputināto ieroču ma- gazinu.

Vispirms Tolks lika kučieram noņemt zvanu un zvārguļus un tos noglabāt kamanās, kā arī baronaBunduļa nevajadzīgos rīkus, kuri karājās viņam riņķī un grabēja, ik soli sperot.

«Tā, baron Bundul kungs, es esmu šo medību vadonis, un jūs būsiet tik laipni padoties maniemlēmumiem. Lūdzu to resno milnu … un tauri… tad muci… arī smago patrontašu… pietiek, kad pusducispatronu kabatā .. . tad lielo dunci… na, ar šnapsta blašķi varat darīt, kā tīk… redziet, tagad esat parpusotra puda vieglāks un varēsiet kustēties kā katrs kristīgs cilvēks … bet par to, ka jūs man ar savāmbungām un trumetēm izāvī- jāt zaķi, es jums pastāstīšu, kādas mums vietējās medību parašas, kuras jūs, paVāciju dzīvodami, būsiet piemirsuši.»

Barons Bunduls atžirga un vēlīgi atbildēja: «Jūs ļoti laipni, fon Tolka kungs, uzticos pilnīgi jūsuvadībai un rīcībai.»

Pienāca vēl divi kungi, kuri pa to starpu bij veikuši Tolka misēto zaķi.«Ko domājiet, fon Tolka kungs, zaķis dieba taisni' uz Sauslejas daktermuižu … labi, ka mēs

gadījāmies ceļā!» laimīgie šāvēji mēļoja.«Nu ko tad šis tur?» Tolks izlikās nezinātnieks.«Sacījās steigties pie ārsta, ka viens kungs šim esot aizblīkšinājis abas ausis!»Visi smējās no sirds par uzsildīto joku.«Nu tad, kungi, uz tām jūsu ārstētā zaķa bērēm noturēsim mazu brokastiņu pie lielās priedes, kur

mūsu zirgi … Ar jūsu laipnu atļauju, baron Bundul kungs, lai vecākie kungi brauc jūsu pajūgā, mēs,jaunie, iesim kājām!» sirmbārdis Tolks rīkojās. «Mežsarg Skuja, tu sa- vaņģo suņus un iepūt ragā, lai visimednieki zin salasīties norunātā vietā.»

Skuja aizgāja pa mežu taurēdams, vecākie kungi aizbrauca ar Auriķu pajūgu, un Tolks ar baronuBunduļu devās tiem pakaļ ceļā, draudzīgi pļāpādami.

«Ziniet, baron Bundul kungs, nav pie mums vairs tik daudz zaķu kā gadu 20 atpakaļ.»Tiesa, fon Tolka kungs, es pa savu muižu šoruden esmu izstaigājies vienpadsmit, desmit reiz, bet

neesmu manījis ne sapuvuša kaķa.»«Tamdēļ mēs medījumus saudzam… ari no zaķiem tnēs šaujam tikai tēviņus!»

«Ah! tas brīnum brangi, gluži pa manai garšai… Jā, mēs, Baltijas vācieši, esam saviem tautasbrāļiem Vācijā daudz lietās priekšā … tur vēl sper tik vilnā, vai tas tēviņš vai mātīte …»

«Bet sakiet, barona kungs, vai jūs pratīsiet izšķirt tēviņu no mātītes … variet drīz ar mūsu medībulikumiem sanākt ragos … pēc muižnieku brīva līguma par katru nošautu zaķeni jāmaksā 25 rubļi soda.»

«Izšķirt zaķi no zaķenes, tas taču nieka lieta …»«Bet ja nu par gabalu redziet suņu trenktu zaķi., „ nu, kā tad ātrumā izšķirsiet?»«Ah, nieka lieta … bet vārdu sakot… es tiešām esmu piemirsis ,,, nezinu teikt, kā ātrumā izšķirt zaķi

no zaķenes …»«Tad es jums ar padomu izpalīdzēšu, lai jūs nekristu klizmā. Tā lieta gluži viegla, tik vajag labu acu.

Ja zaķis, suņu trenkts, skrien lēkšos, tad tas ir mātīte un dievs pas' no šaušanas! tas jālaiž sveiks garām!Bet tēviņš skrien tikai rikšos, tam tad sprūdiet droši uz ādas virsū! Tātad tikai rikšotājus drīkst šaut!»

«Ah, viegli izšķirams… tagad pats atceros: zaķis laiž rikšus tibutibutib, bet zaķene lēkšus hopada!hopada! Ļoti pateicos.»

Kungi iebrokastoja, tad atkal devās pie kungu darba.Tolks pasauca Skuju sāņš: «Mežsarg, tu vadīsi Auriķu baronu, bet to es tev piesaku, ka cilvēki un

suņi lai no jums paliek sveiki!»Skuja saprata gan savu kungu itin labi, bet viņš gribēja nopelnīt no ciemiņa labu dzeramnaudu un

tamdēļ neveda vis baronu purvā, mežā iekšā, bet uz attāļākiem, maiņu ceļiem, kur zaķi mīl savus ceļusņemt.

Suņi dara savu darāmo, ka sirds lec un ceļi dreb jauniem medniekiem no liela prieka unuzbudinājuma.

«Vakti! vakti!» Skuja sauc, jo zaķis nāk baronam Bundulam taisni virsū. Barons pacilā gan savutrijstob- reni, bet palaiž zaķi uz soļi 40 garām … tas nāk lēkšos!

Skuja brīnās un ērmojas par tādu aklumu.«Barona kungs, kamdēļ jūs nešāvāt? …»«Ko tu, muļķi, zini, tā bij mātīte!» Bunduls vēsi, cienīgi atbild.Pēc kāda laika tā pati indeve. Zaķis skrien gluži vai baronam Bundulam pa kāju starpu cauri, bet viņš

ne acu nepamirkšķina.Skuja sarkst aiz dusmām kā vēzis.«Jaunskungs, kamdēļ jūs nešaujiet? Zaķis jau jūs gandrīz apgāza!»«Vai tu, muļķi, atkal neredzēji, ka tā bij mātīte!»Te Skujam vai mēmam jātop aiz lieliem brīnumiem.«Jaunskungs, kā tad jūs to zināt, kurš zaķis tēviņš, kurš mātīte? … un tas jau viss vienalga!»«Tu tik vecs mežsargs un vēl tā nezini! Tīri kauns, ka virsmežkungs man pielicis tādu vadoni! Tad

klausies: visas zaķenes skrien lēkšos, bet zaķi tikai rikšos!»«Vai jaunskungs, tu jau esi traks!»Skuja nospļāvās un devās milzu soļiem uz to pusi, kur domāja virsmežkungu atrast. Kad Tolks pa

lielu gabalu ieraudzīja Skuju steidzīgi nākam, tad viņš piesauca arī citus kungus klāt, lai tie nākotpaklausīties, Skuja laikam ko svarīgu teikšot.

Kad Skuja, saskaities uz nebēdu, izteica savu teicamo, tad tik spruka kungiem smiekli vaļā, ka visasmedības aizmirsa, jo no brokastīm visi bija ļoti jautrā garā un meklēt meklēja pēc iemesliem, kopasmieties. Sauslejietim pirmajam aptrūka elpas, viņš atsēdās uz celma, šķobīja muti, un asaras tam birapa sārtajiem vaigiem zirņu lielumā. Atelsies viņš deva rubli Skujam un dvesa: «Mežsarg,,, stāsti vēlreiz… bet no paša gala …»

Citi kungi darīja tāpat, un Skuja ierāva smuku grasi, stāstīdams savu stāstu ar uzviju, lai kungiemizpatiktu.

Pienāca arī barons Bunduls, taujāja un skaitās, par ko kungi tā smejoties, bet neviens to viņam

negribēja stāstīt. Kad viņš beidzot no pusteikumicm un zobgalībām atģidās, ka Tolks viņu smalki izāzējisun visi smej par viņu, tad viņš pārskaitās tā, ka tapa zili melns no vaiga, un pusskriešus vien devās uzsavu pajūgu. Gan Sausle- jiets pamēģināja viņu atlabināt un apmierināt, bet Bunduls jutās savā baronagodā par daudz smagi apvainots, viņš aizbrauca ar visu savu magazinu, krusta nemetis, bet viņam aizmuguras Vārnu sils no mednieku smiekliem līgot līgojās.

Barons Bunduls sabāza pirkstus ausīs un spārdīja kučieru kājām, lai braucot jel ātrāk!

3 VĀCZEMES DIPLOMS DARBĀ

Pie Auriķu jeb lielās Pilsmuižas piederēja vēl divas lopmuižiņas, galvenās muižas robežnieces, unviena pusmuiža, Gaisleja saukta, pagasta otrā galā.

Auriķu lielmātei, barona Bunduļa mātei, bija vērīga acs un laimīga roka; viņai izdevās izraudzītiesun izaudzināt sev dienderus un palīgus, kuri viņas priekšā vai kusa, muižas labuma dēļ vai mira.

Galvenais saimniecības vadītājs bija un palika stāras- tiņš Virza. Viņš saimniekoja pa lielo muižu unvirsuzraudzību visās trijās muižiņās pārzināja no galvas. Kas sējams, pļaujams vai kuļams, kāds darbskatru dienu darāms, kā pie pirkstiem viņš noskaitīja saviem lopmuižu apakšstārastiem priekšā, kadsvētdienu pēcpusdienās tie ieradās pie viņa pēc rīcību pavēlēm nākamai nedēļai. Neprazdams ne rakstuzīmes uzvilkt, galvā aprēķinātājs viņš bija smalks; sen viņš bija ar savu rēķinu galā, kamēr vēl baronsBunduls meta uz papīra visādus āķus un ķekšus; atmiņa dažnedažādu birku pabalstīta, kuras buntēs ka-rajās viņa istabiņā pie sienas, viņam bija lieliska.

Apskatījis druvas un pļavas, kā labība padevusies, kā zāle noaugusi, no acumēra vien viņš zinājapasacīt, cik graudu rudenī atliksies, ko pārdot, cik lopu pa ziemu varēs mitināt. I\ā reiz nolēma, tā rīkojāsun nekad nemisī- jās, ja neparedzami kavēkļi vai dabas traucēkļi neradās ceļā. Par sen gadiem atpakaļviņš zināja pasacīt, cik tanī un tanī gadā katrā inuižā turēts dažādu kustoņu, kā labība, zāle un kartupeļibijuši padevušies.

Kad barons Augusts Bunduls no Vāczemes skolām pārnāca uz Auriķiem, stārastiņš Virza saimniekojajoprojām muižā un pusmuižās pa savam prātam, lai gan jaunais barons tam maisījās pa kājām vietā unnevietā. Viņš iegaumēja lielmātes vienreiz doto padomu un turējās pie tā visu mūžu: «Paklausi lielkungapavēlei uz aci, bet darbus darīt liec tā, kā pats par labu atzīsti un kā mēs līdz šim muižā raduši unsaimniekojuši. Jaunās modes mums nevajaga, pa vecu modi rīkodamies, mēs esam godam iztikuši un patbagātību guvuši… bez visas lielības.»

Tāds padoms nebija grūti izpildāms; uz papēža riņķī apsviedies, jaunais barons vairs neatcerējās,kādu pavēli viņš nupat devis, kā strādniekiem licis rīkoties.

Saimniecība vedās glīti vecajās sliedēs, lai gan pirmajā laikā barons Bunduls piekurca Virzāmpilnas ausis visu nevisādiem jaunmodīgiem un pašdarinātiem padomiem, kādus barons pa ausu galam bijadzirdējis vai gara laika dēļ kādā grāmatā lasījis.

Virza iemanījās viņam iztapt. Kur pļavās zāle labi zēla, tīrumos āboliņš gāzās veldē, labība augagriezdamās, tur stārastiņš veda baronu Bunduļu un padevīgi viņam iestāstīja: «Redziet, baronlielskungs,kāda dieva svētība no jūsu gudrības! Jūs man pavēlējāt tā un tā izdarīt, es uz mata paklausīju jūsugudrajam padomam, un panākumus nu varam rokām taustīt. Labība, lini, bieza kā mūri, vienādā garumā, kalaid vai cepuri pa druvas virsu kā pa ezera ledu!»

Cik glumi tādi glaimi nogāja baronam dibenā, kā sīrupā mērcēti bīdelēti ķiļķeni.Lūpas nolaizījis, viņš atbildēja Virzām: «Manam smalka kunga galva, tavam prasta zemnieku galva,

tamdēļ manam ir gudrāks nekā tavam. Un, ja tavam muižā kā nezin un nesaprot, tad nāc un paprasi tikaimanam! Manam visu zin un saprot, var tavam visu pasacīt, vai naktsvidū no miega uzmodies!»

«Tiesa, baronlielskungs, ko tur vēl liegties. Jūsu gudrā kungu galva pils gaismā uzaugusi, augstāsskolās skolota, mana prastā zemnieku galviņa, rijiņā augot, dūmos izžuvusi… viss mans padomiņš pretjūsējo kā circenis pret lielo kamieli!» Virza domāja daudzināto ziloni, bet savā vientiesībā samainījaziloni ar kamieli, jo nedz viena, nedz otra zvēra viņš savā mūžā nebija redzējis.

Glaimiem barots, pa spalvai glaudīts, barons Bunduls pamazām salaba ar stārastiņu, un vēlāk viņisadzīvoja gluži labi, cik lepnam kungam ar zemu kalpu spējams sadzīvot, nenosmuļļājot savu dižciltīgo

lepnību. Vārdiem Virza iedabājās viņam iztapt, glaimus, rokas skūpstus nežēloja, — jo, pēc stārastiņauzskatiem, ar tādu mantu varēja izšķērdīgi šķiesties, par kuru pat žīds Erka ne graša nedeva, — kamērpašam sametās kauns, ja par prātīgu saucams cilvēks gadījās tuvumā. Neko darīt! Ja mierā gribēja dzīvotun kunga maizi ēst, tad barona Bunduļa priekšā stārastiņam bija jāspēlē ļišķa un acu kalpa loma, kāds viņšnedz no dabas bija, nedz arī lielmātes priekšā izlikās.

Kādu dienu mutīgā kurpniece Pelītene ieradās muižā sivēntiņu pirkt. Sieviņa bija lielmātei labapaziņa; gadiem viņa nesa uz muižu ogas, sēnes, riekstus, vēžus un citādu meža un ūdens mantu, būdamapateicīgi mierā ar cenu, kādu lielmāte maksāja, un lielmāte vienādi atpirka piedāvātās mantas, neraugotiesuz to, vai muižas saimniecībā tādas preces vajadzēja vai ne. Katram cilvēkam savi draugi, tamdēļ arīAuriķu lielmātei bija savi izredzēti draugi un draudzenes, kuriem bija brīva pieeja pie viņas katru brīdi.

«Pelītene atnākusi, žēlīgo lielmāt.,, kukņā gaida,» istabene paziņoja.«Ko labu viņa šoreiz atnesusi, Ilzīt?»«Šoreiz Pelītene tukšā, lielmāt.»«Tad sauc viņu iekšā .., parunāsimies.»Pelītene prata kungiem pa prātam izrunāt, pa jaunai ziņai, pa mēlītei pienest un pieklājīgā veidā

nodot pēc piederības.Sataisījusi lielmātei mīkstu sirdi, Pelītene pastāstīja sava nāciena īsto iemeslu: «No žēlīgās

lielmātes gribēju izlūgties vienu smuku audzējamu veprīti no lielkungu sugas. Tādai lielkungu sugascūkgaļai pavisam cits saldums, cits gauss.»

«Dabūsim, mīļā, dabūsim, tu mana veikla tecētāja, ja tikai stārastiņam tik veci cūcīši būs, ka tie jauiztikt var bez mātes pupa,» lielmāte apsolīja.

Pasauca stārastiņu Virzu.«Suķīšu mums ir, lielmāt, un dot mēs arī varam. Sivēntiņi jau mēnesi veci un ēd visu no rokas, kas

tādiem dodams,» stārastiņš paskaidroja.«Tad jauni gan viņi vēl, mazi, bet dot mēs Pelītenei vienu cūciņu dosim un noplēsīsim no viņas

krietnu maksu. Tad eita abi uz kūti un dod tu par rubli ek še manai mudīgajai ogotājai un sēņotājai vienuveprīti. Paklau, stā- rastiņ, laid Pelītenei no pulciņa izmeklēties suķīti pēc sirds patikas, būs viņaipriecīgāks prāts. Sudraba rubli tu no Pelītencs šoreiz neņem, stārastiņ, gan otrreiz viņa pati man lielonaudu samaksās … nu eita, nu eita!» lielmāte atkratījās no pateicīgās Pelītenes.

Par gabalu baronam Bundulam gadījās redzēt un dzirdēt, cik viegli cūku andele vedas. Viņš skatījāsun klausījās, ausis skurinādams.

«Veselu sudraba rubli par tādu krupi! Kas par smalku andeli, un cik viegli tā pie naudas tikt… kas tovarēja domāt!» viņš savā gudrajā putras spainī ausījās.

*Pusmuižā Gaislejā sanīka apakšstārasts un priekšstrādnieks Pampums. Gaujas pļavās siena vezumus

darot, pats Pampums stāvējis vezuma galā, minis vezumu, palīdzējis to nosiet, kad bomja pavilcējamvirve trūkusi un bomis, savā vaļā sprukdams, aizsviedis stārastu no vezuma zirgiem pāri uz cieto ceļavietu.

Kas Pampumam lūzis, kas iekšās trūcis, tā vietējais pusdakteris nezināja pasacīt, un uz lielmātespavēli aizsisto aizšķūtēja uz pilsētas slimnīcu. Tur Pampumu ietina stūķī, iemūrēja ģipšos un tampiesacīja, lai viņš guļot tā mēnesi un pirkstiņa nekustinot, tad kļūšot par jaunu vesels un varēšot atkal lēkātkā kazlēns.

Virza ar lielmāti pārrunāja Pampuma nelaimi un gudroja, ko sūtīt par viņa vietnieku uz Gaisleju.«Gaislejas ļaudis lieli niķu poļi un buntavnieki, tikai milzis Pampums viņus prata savaldīt, un man

pašam viņi tik tikko nemin uz papēžiem. Kā par nelaimi Gaislejai kroņa ļaudis ir robežnieki, tie viņuskūda, rīda un samaitā pavisam. Mūsu otrs priekšstrādnieks Rijups gan darbus prastu izdzīt un arstrādniekiem tiktu galā, bet viņam es nevaru uzticēt klēts atslēgu, tam līp pie pirkstiem … Vecais Dadzis

ir zelta cilvēks, pusgraudiņu no muižas labuma viņš bez ziņas neņems, otram nedakstīs, bet tam omas unspēka trūkst pār lielu saimi valdīt,» Virza laipojās, lielmātes nolēmumu gaidīdams.

«Auriķos mums viss kārtīgi iet, kā uzvilkts pulkstens savu zināmu gaitu; mēs ar baronlielkungu vēlciešāk pieskatīsim muižu, tad brauc tu pats uz Gaislcju,» lielmāte domāja.

«Gluži manas domas, žēlīgā lielmāt. Neko citu darīt, gudrot, ka būs man vien pašam uz mēneša laikujābrauc uz Gaisleju, tamdēļ jau es jūsu priekšā kā vista bēdājos, dēt meklēdama …»

Baronam Bundulam gadījās sarunu noklausīties. Ne mazākā prieka viņš nesajuta kopā ar māti paAuriķiem saimniekot, tā sakot, ieķerties mātes lindraku astē un viņai pirms katru darbiņu izstāstīt uniztulkot, iekams to liek ļaudīm darīt. Viņš pazina mātes lēno stingrību un neatlaidību, kad viņi atradāsdivatā.

Baronam Bundulam uznāca spēja patika vienam pašam uz savu roku mēnesi pa Gaislejupasaimniekoties.

«Manam brauks uz Gaisleju, ko tur tik daudz gudrot! Manam būs parādīt, ko gudra galviņa unVāczemes diploms mēneša laikā prot pastrādāt!» viņš iedegās savā iedomā un pasludināja to mātei unVirzām.

Stārastiņš Virza klusēja un gaidīja, ko pati lielmāte teiks.«Ļoti labi un skaisti! Kad baronlielskungs ir tik laipns un viens pats piedāvājas saimniekot pa

Gaisleju, tad lai notiek viņa prāts. Lai mans dēla lielskungs brauc uz Gaisleju, mēs, stārastiņ,saimniekosim abi pa vecam Auriķos,» lielmāte nolēma, kad brillēm pāri brītiņu cieši bija noraudzījusiesdēlā, kurš slīpēja ar kabatas nazīša vīlīti sava mazā pirkstiņa garo nagu. Mātei domas bija teicamas,nodoms labs, lai jel dēla kungs, no bērna kājām uz zemēm muižā uzaudzis, gadiem ilgi pa ārzemēmlauksaimniecību mācījies, atkal tepat pusotra gada muižā nodzīvojis, taču patstāvīgā darbā pierādītu, kaviņš nav vis dullais barons, par kādu pasaule viņu tur un dēvē.

Arī Virza noprata lielmātes domas.«Labi būtu, ja baronlielskungs tūliņ šovakar varētu doties uz Gaisleju, muiža jau otru dienu bez

rīkotāja, bez saimnieka acs,» Virza iebilda.«Manam tik ātri nevar sagatavoties, kā zemnieka cilvēks radis: trīs, divi, viens — un gatavs! Rit no

rīta manam brauks uz Gaisleju. Tagad es iešu sagatavot visu līdzņemamo un sastādīšu pilnīgu rīcībasplānu pēc visiem lauksaimniecības mākslas likumiem, kā paraugu saimniecība vadāma Gaislejā veselumēnesi ilgi. Vēlāk Virzām un Pampumam viegli būs rīkoties pēc mana darbības plāna.»

Teica un aizgāja brīnināt ar savām pavēlēm muižas meitas un Virzas Pēteri, kas viss esot ņemamslīdz, kas mājā atstājams. Divi vezumi tika piekrauti visādām mantām, istablietām un uzturas līdzekļiembarona Bunduļa jaunās mītnes un iedzīves iekārtai un jau vakarā uz Gaisleju aizsūtīti. Mantas vezumuspavadīja pavāriene Grieta un istabmeita Ilzīte, lai izvēdinātu un uzkoptu Gaislejas kungu istabas un vēlākrūpētos par baronlielkunga miesīgo labklājību pēc grūtām dienas pūlēm muižiņas saimniecībā.

Pats barons Bunduls klusām noņēmās Virzas Pēteri uz Gaisleju neņemt līdz; viņam gribējās vienumēnesi ilgi dzīvot gluži patstāvīgi un izbaudīt tādas dzīves jaukumus, iedomātus, bet nepazītus. Ne kungamvien būt, bet būt ari par kungu sev un citiem.

Visu vajadzīgo un nevajadzīgo, kam tikai nepalaimējās viņam acu starpā paslēpties, licis ievietotsaiņos un somās, barons Bunduls, visiem dienderiem un kalponēm svinīgi klausoties, pavēlēja Pēterim,lai viņu pamodinot rit pulkstens piecos, gudri piemetinādams: «Tu vēl esi jauns, Pēter, tu vēl nezini, karīta zeltam ir stunda mutē!»

Pēteris sen pazina sava kunga svēto parašu, ka pat turku bungām un lielgabalu šāvieniem viņš priekšpulkstens astoņiem rītos nav pieceļams. Modinātājs varēja mur- dzīt modināmo kā maiznieks maizesklaipu; jau grūti nācās baronu Bunduļu no mazotnes iegulētā laikā pamodināt, bet par viņa ārā dabūšanuno gultas nebija ko domāt, lai viņš pats vakarā, gulēt iedams, nezin kā to sulainim bija piekodinājis, patgalvu noraustam piedraudējis, ja rīt viņa nosacītā laikā necelšot augšā. Parjdaudz rupji un strauji

zemnieka zēns ari neiedrošinājās ar barona jaunkungu apieties, tamdēļ vienādi vai otrādi, bet Pēterimbāriens katrreiz bija drošs, kad barons rītos aizgulējās. Sulainis palika vaininieks, kad kungam nepatikano rīta tik agri celties, kā vakarā pats pavēlējis modināt.

Pēteris gudroja un izgudroja zibeņnovedēju. Neklausīdams ne modināmā lūgumam, ne pavēlei,nebēdādams ne par viņa draudiem, ne lamām, kādu rītu Pēteris uz- murdzīja baronu sēdus un dabūja viņutiktāl pie samaņas, ka tas paplēta vienu aci gandrīz pusē un parakstīja savu vārdu uz zīmītes, kurugudrinieks tam pasniedza. Zīmītē stāvēja rakstīts: «Manam stingri pavēl Pēterim Virzām nekad rītos manisnemodināt, iekams pulkstens astoņi nav sitis. Manam ir kungs par savu laiku un miegu, manam rītoscelsies, kad pats gribēs. Sī rakstiski dotā pavēle ir augstāka par visām citām senāk vārdiem dotām un vēldodamām pavēlēm.»

Pēc šī izgudrojuma Pēteris lika baronu Bunduļu rītos pavisam mierā, lai guļ un izguļas, cik ilgi miegsnāk, kamēr pats kungs nāk kalpu raudzīt, nemaz nebaidīdamies no piedraudēta soda, kad vakarosbaronkungs, citu priekšā lielīdamies, viņam stingri piesacīja rīt agri agri viņu modināt.

No šī laika sulainim bija vieglāk, kungam labāk; Pēterim miers un savvaļa darīt savus rīta darbus,baronam Bundulam miers miegā izgulēt savu īdzību, lai dienā nebūtu par slogu sev un citiem. Un ķerams,steidzams baronam Bundulam savu mūžu nekad nekas nebija; ko šodien par steidzami darāmu izdomāja, todroši bez kādas kaites varēja atstāt rītam, paritam vai jaunnedēļai.

Ja baronam Bundulam ienāca prātā izrādīt, ka lielskungs dusmo, un smukā jandāliņa dēļ celt lieluķīvi, tad Pēteris rādīja viņam ierāmēto pavēli priekšā: «Baronliel- kunga paša pavēle!»

«Jā, jā, burts ir lielāks par vārdu, tu neesi vainojams. Manam ir kungs par laiku un telpu… dodpalasīt, manā pavēlē laikam tā stāv,» barons Bunduls atkusa.

Ierāmētā pavēles zīme bija zibeņnovedējs Pēterim, dziedinoša zalbe barona iedomu brūcēm. Sevišķiizteiciens: «manam ir kungs par laiku» viņam gāja varen glumi pie sirds.

Vakarā iemigdams, noņēmies spīdoši nospēlēt atbildīga paraugu saimnieka lomu pusmuižā, baronsBunduls piecēlās otw rītu jau pulksten astoņos un sagatavojās lieliski uz Gaislejas glābiņu. Pats saposāszaļajā mednieku uzvalkā ar visiem trizuļiem un skrabuļiem, ņēma līdzi visādus mērījamos daiktus, nokuriem viņš pats saprata taisni tik daudz, cik āzis no dāmu krinoliņu mode ,̂ lika padot dažādus sveramus,beramus mērus un rīkus, slo- dzīdams tos kamanās sev priekšā, lai katrs ceļa gājējs varētu redzēt unnojēgt, ka braucējam vajaga būt augstam un gudram kungam.

Kad lielmāte ieprasījās, ko viņš ar visiem šiem daiktiem darīšot, viņš gudri atbildēja: «Manam zin,kas mācītam lauksaimniekam darāms. Visi lauksaimniecības padomnieki un virspārraugi Vāczemē tābrauc uz muižu revīzijām!»

Skrēja vēl pats pilī iekšā un ārā, rādāmo pirkstu pie deguna turēdams un bažīdamies: «Vai tik'manam kā nav aizmirsis? Manam iekšā ir, bet ārā nenāk, ka manam kaut kas svarīgs ir aizmirsies!» Viņšnobrauca laimīgi pusceļā, tad spēji atcerējās aizmirsto un uzkliedza kučierim: «Nu manam zin! Nu manamzin! Kučier, priecājies! Kāda nelaime nevarētu gadīties, ja manam laikā neatģistos, to tikai eņģeļi zin!Griez zirgus riņķī, kučier, un brauc atpakaļ uz muižu! Es jau zināju, ka manam aizmirsis pašu galveno!»

Iedrāzās kā viesulis muižā un skrēja, kā nelabā trenkāts, krizdams un klupdams pa lieveņa kāptuvēmaugšā.

Visi mājinieki saskrēja apprasīties, kāda nelaime viņam ceļā lēkusies.«Nelaime liela, bet laikus manam ceļā atģidās: manam Vāczemes diploms aizmirsies mājās!» viņš

pārskrē- jies aizelsies atbildēja.Māte ar meitu pazuda savās istabās, viņām bija kauns saskatīties, par smiekliem nemaz nerunājot;

par dēlu un brāli viņas sen bija atsmējušās, smieklus barons Bunduls viņām gādāja ik dienas.Arī barons Bunduls uzrāva degunu par tādu nevērību.«Kā allaž bābu īsredzība un paviršība! Viņas domā, ka manam var saimniekot bez diploma tik lielā

muižā.»

Viņš sadabūja diplomu, ievietoja to kabatā nēsājamā ādas sabāznē un devās otru lāgu ceļā,iebraukdams krēslā Gaislejā kā pats varenais.

«Ko domājat, ļaudis, Auriķu mamzelītēm taisnība: pats dullais barons atbrauca muižā!» Gaislejasniķu polis un barvedis visās jokupēterībās, vārdā Ķirmins, paziņoja citiem muižas iemītniekiem. «Nu tik'vajaga prast, tad dzīve mums būs kā pa jēra villu un joku bez maksas pilna cepure!»

Barona Bunduļa slava arī Gaislejas ļaudīm nebija sveša lieta.Mantas jaunais saimnieks lika sanest iekšā, kučieri ar zirgiem aizsūtīja atpakaļ uz Auriķiem.Saimnieks uz savu roku — smalka lieta.Tūliņ pirmajā vakarā viņš sapulcināja lielajā mājā visus muižas ļaudis un pasludināja tiem savas

pavēles un noteikumus: «Kamēr nosistais stārasts Pampums celsies slimnīcā augšā, manam būs vienīgaiskungs un saimnieks muižā. Tev būs, tev būs, tev būs …» tuvāk stāvošiem viņš dūra ar pirkstu taisni krūtīs,«manam paklausīt uz aci, citādi uz pēdām tev vārti vaļā! Manam ir ļaužu kungs un Jurģis. No rītdienasGaislejā sāksies citi laiki. Ausis vaļā un likt vērā: rīt darbus darāt visi… hm, hm … kas katram darāms!Saprotat?»

«Jā, jā, cienīgs, žēlīgs baronlielskungs, mēs saprotam! Jāklausa baronlielkungam un jāstrādā savsdarbs, kā līdz šim strādājuši!» no pūļa drošākie atsaucās.

«Labi! tāda mana pirmā pavēle, manam dodama, jums pildāma. Tad klausāties manu otru pavēli: jajūs kā nezināt un nesaprotat, tad prasāt tikai manam, manam visu zin un var jums pasacīt. Trešā pavēlešāda: eit tagad uz māju un darāt rīt, kas katram darāms, kā nupat manam jums smalki izstāstīja. Klausātkungam un nevienam citam. Būs manam prieks, būs jums labums.»

Ķirmins ar saviem draugiem uzurrāja jauno saimnieku līdz griestiem un izdabūja no viņa uz kroguzīmi, ka uz muižas rēķina viņiem izdodams ko nodzert spainis degvīna un pusmuca alus.

Rīt darbi tika darīti parastā veidā un gaitā, ne barons Bunduls viņus sekmēja, ne kavēja.Iesalnieki, rijnieki, modernieki, aitnieki ar saviem citiem niekiem strādniekiem prata savu darbu

katrs un zināja, kas tiem kuru brīdi darāms. Barona Bunduļa rīcībā atlikās tikai Ķirmins ar trim citiemstrādniekiem, kuri visām muižas saimniecības nozarēm piegādāja vajadzīgo materiālu; viņi dien' dienāveda salmus, pelavas, sienu, āboliņu, malku, ūdeni un visu citu, kā kuram vajadzēja, vaļas brīžosstrādādami dažādus muižas piekopības darbus, Tikai cūku kūtis bija palikušas bez savas zinātājas ungādnieces. Par cūku kopšanu un barošanu līdz šim bija rūpējusies stārasta Pampuma sieva, bet tā bijaaizbraukusi vīram līdz uz slimnīcu, lai pirmās dienas viņu koptu un mierinātu. Cūkas pārzināt baronsBunduls uzdeva Ķirminam un tā sievai.

«Manam mani iecēla par cūku kaprāli!» Ķirmins lielījās. «Es manam pierādīšu, ka šis goda amatsnācis īstā vīra rokās!»

Nebija muižā neviena, kas iedrošinātos barona Bunduļa miegu traucēt, tamdēļ pirmo nakti Gaislejaspajumtē viņš norāva slaidu snaudienu otru dienu līdz pusdienai, kad muižas ļaudis zvanīja pusdienā,izgājis laukā, viņš pagalmā sastapās ar Ķirminu, kurš kā ieceltais cūku kaprālis bija uzmeties uz savu rokucitiem par priekšstrādnieku.

«Vai viss notiek, kā manam pavēlēja? Ko labu šorīt veicāt?» viņš iztaujāja Ķirminu.«Pievedām liellopiem salmus, pelavas un citu barību, kā baronlielskungs pavēlēja,» Ķirmins

atbildēja, nododams barona pastieptai rokai vajadzīgos meslus.«Labi darīts, par to manam liels prieks! Liellopi ir valdošā un vadošā lopu kārta, tā sakot, lielkungi

citu lopu starpā, tamdēļ cieši ievērojamas viņu priekšrocības. Un kur tagad?»«Iesim putrā pūst, ja baronlielskungs žēlīgi atļauj.»«Varat putrot, cik patīk, manam to atļauj … un tad?»«Tad ar baronlielkunga žēlīgu atļauju derētu nosnaust dienvidu …»Ka dienas vidū ļaudis guļ dienvidu, to barons Bunduls zināja un tamdēļ arī ļaudīm atvēlēja kāroto

atmigu.

«Kad miegs izgulēts, tad nāc manam ar ziņu, kas vakarpusē būs darāms!» saimnieks pavēlēja, laikalps viņa vietā arī domā. Tik viegla saimniekošana baronam Bundulam traki iepatikās, un viņam gribējāszināt, ko muižas ļaudis vakara cēlienā darīšot.

Kad februāra mēneša beigās muižas ļaudis bija pirmo reizi dabūjuši muižā noraut slaidu dienvidu,tad Ķirmins ieradās atkal pie kunga.

«Tagad manam liks jums … liks jums …» barons Bunduls nezināja pavēli pabeigt, bet Ķirminsviņam palīdzēja: «Kā tad, baronlielskungs, zirgiem un aitām pievest sienu un āboliņu …»

«Tā, pareizi… tā manam pavēl… zirgiem, aitām un … un ,,» un kur tad cūkas, Ķirmin? Cūkas tupavisam aizmirstu, ja manam pats nedomātu! Cūku nedrīkst aizmirst, to manam stingri piekodina! Vedietcūkām arī,., nu, tu jau zini…»

«Vai baronlielskungs pavēl šoreiz vest cūkām sienu vai āboliņu?» Ķirmins nopietni vaicāja.Ar ko cūkas īsti mitinājamas, tā barons Bunduls no galvas neatcerējās, un vajadzīgās grāmatas par

cūkkopību viņam nebija pie rokas. Viņš gribēja paskatīties diplomā, vai tur varbūt nav atzīmētascūkkopības rubrikā šādas ziņas, bet mulstot un pa kabatām velti taustoties, — diploma sabāzni viņš nosarunu sākuma turēja rokā un iedeva to Ķirminam paturēt, kamēr pats pa kabatām čamdījās, — pašākritiskākā brīdī viņam iešāvās prātā paša acīm Vāczemē redzētais skats, cik ēdelīgi cūku bars plūcatrekno ceļmalas zāli, bet ar sevišķu kāri viņas pilnām mutēm rija zaļo āboliņu.

Viņš smagi izpūta elpu kā govs atguldamas, bet ar elpu arī viss smagums no sirds izzuda: grūtiizšķiramā lieta tapa skaidrāka kā diena bez visa diploma, kad tikai viņš savām gudrām smadzenēm likastrādāt!

«Ķirmin, kā tu manam tik muļķīgi prasi, kas pats par sevi saprotams? Šodien ved cūkām āboliņu, rītatkal sienu! Vienu dienu cūkām dodams āboliņš, otru dienu siens … vai tu manam saprati?»

«Saprotu, baronlielskungs!»«Tad ej un dari tā! Tik neaizmirsti pārmaiņas ieturēt, to manam uz ciešāko tev pavēl! Barības maiņa

ir ļoti veselīga cilvēkiem un lopiem!»Teica un aizstilboja, vicu plīkšķinādams, cēlā apziņā, ka savā mūžā izdevis bez lielām pūlēm pirmo

ievērojamu pavēli bez liekas palīdzības.«Uz mata tā tiks izdarīts, kā baronlielskungs pavēlēja!» Ķirmins pazemīgi divas trīs reizes

noskaitīja, tad lika cepuri uz pakauša.«Puiši, saturieties, nu būs joki bez maksas! Dullais barons pavēlēja šodien cūkām vest āboliņu, bet

rīt sienu! Paši dzirdējāt, ja liecinieku vajadzēs?» viņš smiedamies aptaujājās pie citiem strādniekiem,kuri stāvēja gabaliņu atstatu.

«Visu dzirdējām! Kas jādara, tas jādara, kā kungs pavēl. Mums vienalga, vai muiža liek barot savascūkas ar sienu vai ar cukuru!» strādnieki nosmējās.

Viņi izdarīja, kā pavēlēts, ne acu nemirkšķinādami.Ķirmina sieva gan bārās, kad vīrieši pa vezumam āboliņa iegāza katrā cūkkūti, bet vīrs viņai lika

vākties ratā vai klausīt kunga pavēlei, kā cūkas barojamas pēc Vācijas modes, ja negribot iepazīties arviņa piecstaraino degunslauci.

Kad cūkas par daudz sāka rūkt un kaukt pa aizgal- dām, tad Ķirminiete tās zagšis iebaroja uz savuatbildību,' kā nākas, bet Ķirmins šos niķus izdzina sievai uz ātru roku.

«Baronlielskungs, cūkas nemaz vairs negrib āboliņu ēst!» otru dienu Ķirmins sūdzējās kungam.«Apnikušas!… Manam taču sacīja, ka jāievēro barības maiņa. Cūkas skaidri pierāda manu vārdu

neapstrīdamo patiesību. Lops, mācies tu no cūkām kunga pavēli iegaumēt! Ved un dod cūkām sienu, kadmanam tev saka!»

Lepni teica un vēl lepnāk aizgāja priecīgā prātā, ka vecā pavēle par jaunu gludi izdevusies pasacīt,laimīgā apziņā, ka viņam kaut kas muižā ir ko sacīt un ka viņa sacīto uz mata izpilda.

«Es nezinu un nesaprotu, kas cūkām noticis, vai viņas apsirgušas vai ļaunu cilvēku noburtas, bet

manas vainas vien nesakiet, cienīgs, žēlīgs baronlielskungs: cūkas arī siena negrib ēst… neņem ne mutē!»trešo dienu Ķirmins žēlojās.

«Vai neviens pats negrib ēst, ne … ne … ne kungi, ne dāmas, ne mazie jaunkundziņi?» baronsBunduls pamatīgi gribēja zināt.

«Kad es saku, baronlielskungs, neviens pats neskatās sienam virsū, ne vepru kungi, ne cūku dāmas,ne mazie sivēnu jaunkundziņi! Pats sugu tēvs, kuiju lielskungs, dusmīgi rūc un zobus vien klabina.»

«Tādu brīnumu manam grib redzēt!»Viņš apskatīja cūkas abās kūtīs, galvu grozīdams.«Tādu brīnumu manam Vāczemē nav redzējis! Ja cūkas būtu slimas, tad viņas gulētu un vaidētu, bet

viņas ir loti priecīgā prātā, viņas jautri koncertē uz visām balsīm, no zemākā urk, urk, urk līdz smalkākokvī, kvī, kvī!»

«Apburtas, baronlielskungs, es saku, ka apburtas! Vai tādi burvju un pesteļu mākļi pasaulē navdzirdēti, redzēti?»

«Vai burvji ar tādu spēku muižā ir redzēti? Kāpēc viņus neņem ciet un nesūta uz bruģu tiesu?»«Tādi tēviņi, baronlielskungs, nav notverami. Dienu viņi muižā cilvēkiem nerādās, bet izdara savus

pesteļus Pa nakti… tikai rītu redzu, kāda lēkme kustoņiem piesitusies kā no zila gaisa.»«Aha! nu 'manam zin! Manam noprot cūku niķus! Manam ir gudrāks par cūku! Cūkas manam grib

spītēt! Ķirmin, cūkas streiko!!» barons Bunduls atģidās, kad bija pavēlējis cūkām ar labu un jaunu bāztsienu mutē. Āboliņu viņas vēl zelēja, bet sienam neskatījās ne virsū.

Priecīgs kā Kolombus par Amerikas atradībām barons Bunduls staigāja svilpodams un rokasberzēdams.

«Cūku niķus manam izdibināja! Stārasts vis tā nebūtu izdarījis, ne viņam mana galva, ne managudrība. Klausies, Ķirtnin, ko manam tev saka: kad cūkas neēd, ko manam pavēl, tad cita viņas nedabūitin nekā! Ko manam reiz nosaka, tam būs tā būt pie lopiem un cilvēkiem!»

Noturēja vēl vienu dienu cūkas pie siena un āboliņa, tās nīka un kauca, bet siena mutē neņēma.Barons Bunduls visā nopietnībā ar cūkām saskaitās. Par padevību kunga gribai cūkas ne domāt

nedomāja, no izlīguma negribēja ne zināt. Tādu stūrgalvību un spītību no nejēgas lopiem viņš vēl nebijapiedzīvojis, bet padoties — un vēl cūkām! — tā būtu pavisam smejama lieta.

«Lai cūkas atspītē savam vēderam, ne manam!» barons Bunduls gan tielējās, bet bija lielānesaprašanā, ko ar streikotājām lai dara, ja negribēja viņu prasībām padoties, bet gribēja palikt piesavām pavēlēm.

«Lai cilvēks vai cūka: kas baronlielkunga pavēlei neklausa, tas pelna bargu sodu. Tikai pārdot nostlielās spītnieces un vairāk itin neko! Lai viņas ēd pie zemniekiem purva grīsli, ja muižas tīrumāboliņš tāmpar sūru!» Ķirmins veikli iepūta baronam Bundulam muižas gudrinieku slepenā saeimā izgudroto padomu.

Kungam uz pēdām iepatikās kalpa padoms. Dabūs cūkas pelnīto sodu, dabūs viņš smuki iztirgoties.Viņš atriebsies ienaidniecēm, un nauda nāks aumaļām — ļoti jauka izredze!

Patiesību sakot, tirgojies uz savu roku viņš savu mūžu vēl nebija, bet te nu pati smukākā izdevībabāzās ar varu virsū.

«Kur tik daudz cūkām rāsies pircēji?» viņš vēl tā kā šaubījās. «Kad manam cūkas pārdos, tad pārdosvisas vietas.»

«Par pircējiem neraizējieties, baronlielskungs! Ja cenas būs pieņēmīgas, tad pircēji nāks gubugubām. Padosim muižas ļaudīm un apkārtnes zemniekiem ziņu, un cūkas viņi mums izraus plēsdamies kāmaizniekam mikstas bulkas. Cik baronlielskungs domā par cūku gabalā prasīt?»

Par cenu baronam Bundulam galva nebija jālauza. Viņš zināja un atminējās, ka stārastiņš Virza arpašas lielmātes ziņu mēnesi vecu sivēnu pārdeva par rubli.

«Cenas būs tādas pašas kā pie manis Auriķu muižā, Cik mēnešu cūka veca, tik rubļu viņa dārga.»«Cenas gan sālīgas, bet zemnieki uz kungu sugas cūkām traki kāri… gan pircēji rāsies, par to es

gādāšu!» Ķirmins apsolījās.«Pērk… nepērk… bet lētāk manam cūkas nepārdos! Tikai ar vecuma noteikšanu būs murkšķis. Saki

tu manam, Ķirmin, vai cūkām krustāmā zīme muižā būs dabūjama? Manam nav brīnums, kad Pampums patcūku krustāmzīmju grāmatas nav vedis, par citiem rakstiem nemaz nerunājot! Tāda nolaidība! Kā manamlai zin noteikt bez krustāmās zīmes katrai cūkai akurātīgu vecumu, lai skāde neceļas ne muižai, nepircējam?» barons Bunduls sirdījās.

«Par krustāmo zīmi nebēdājieties, baronlielskungs!» ! Ķirmins drošināja kungu un tūliņ izmeklējasev pusotra , gada vecu vepri par 12 rubļi. «Cūku vecumu es zinu bez visas krustāmās zīmes no galvas.Ja kādas cūkas vecums man būtu piemirsies, tad man jāpaskatās tik cūkai zobos, No zobiem es protucūkām nosacīt vecumu uz dienu un stundu!»

Cūkas pirkās un atpirkās pirms paši muižas ļaudis, kas savā maizē dzīvoja, tad apkārtnē katram bijalabs i draugs, mīļš rads vai tuvs paziņa, — tiem muižas kalpu sieviņas skrēja ar ziņu.

Baronam Bundulam nemaz vaļas nebij kalnā uziet un atpūsties, viens pircējs radās pēc otra unvarītēm spieda viņam naudu saujā. Par cenu nebija ko kaulēties: cik mēnešu, tik rubļu … skaidra lieta!

Arī Ķirmins klusām ierāva smuku dzeramnaudu, jo strīdīgos gadījumos viņš cūku vecumu pēczobiem vien noteica uz mata. Par gadu vecākas nevienas cūkas Gais- ' lejā neatradās. Divi un trīs gadivecas bērnu mātes un cienīgi vecpuiši — barokļi, priecīgi rukšēdami, rausās no kūts ārā, ka labaisĶirmins pazeminājis viņu vecumu uz pusi un vēl vairāk.

Līdz vakaram Gaislejas cūku kūtis bija tukšas kā izslaucītas, un barons Bunduls gāja līksms kalnā,naudu no pavārienes palienētā kulītē žvadzinādams.

Viņš iedomājās par īstu Herakli, kas slaveni iztīrījis Auģija kūti īsā laikā.«Lai nu nāk desmit stārasti un padara to pašu vienā mēnesī, ko manam vienā dienā, ir tad viņiem būtu

tiesība lielīties. Cūku andele nav bērnu rotaļa, tur vajag tādas maņas un sapratnes kā manam!» viņš piesevis priecājās.

Pirmo reizi mūžā viņš bija guvis tik spožus panākumus saimniecībā, acīm redzamus un rokāmtaustāmus.

Tik lielu prieku vienam pašam izbaudīt baronam Bundulam nācās par grūtu. Viņš lika seglot brūnovaislas ērzeli un nodomāja uz karstām pēdām jāt uz Auriķiem, lai māte, māsa un stārastiņš Virza arīdabūtu papriecāties un pabrīnīties par viņa spīdošām sekmēm saimniecībā un izdevīgo cūku andeli. LīdzAuriķiem bija verstis piecpadsmit, ko jāt, un vakars jau metās, bet barons Bunduls savā priekā aizmirsavisas bailes no tumsas, un jājējs viņš bija diezgan manīgs un izturīgs.

«Pavasaros lielais brūnis ir grūti valdāms, baronlielskungs,» staļļa puisis ieminējās.«Liec brūnim laužņus mutē, tad manam tavam nevaldāmajam brūnim parādīs, kurš no mums abiem ir

kungs!»«Laužņu mums muižā nemaz nav …»«Bet cūcība un nekārtība ir, to es jau trešo dienu manu, kamēr pār Gaisleju valdu. Dari, kā manam

tev saka! Brūnis tāpat iemācīsies manam pazīt un klausīt!» viņš uzbrēca staļļa puisim.Barons Bunduls saposās savā mednieku uzvalkā, piesprādzēja pie segliem naudas maisiņu kā slavas

un veiksmes liecinieku, tad metās ērzelim mugurā un jautrā dūšā devās jāšus ceļā uz Auriķiem.*Gaislejas garā liepu gatve sniedzās līdz pašam lielceļam, kurš pa labi aizveda uz Auriķiem, pa kreisi

uz tuvējo apriņķa pilsētiņu. Uz pilsētas pusi un lielceļa malā, verstis piecas no Gaislejas, atradāspārnovada Niķeles rnuižele, kura piederēja palkavnieka atraiknei fon Leberstein.

Niķeles mazmuižiņas īpašniece no mātes puses bija Auriķu baroniem Bunduļiem veca rada. Abasdzimtas sendienām vairs ne radojās, ne sagājās; viņu jaunatne reti sastapās, pavirši iepazinās citumuižnieku viesībās, muižniecības sarīkotās ballēs, Lebersteiniete bija dižciltīga, bet mazturīga muižniece,kas atradās mūžīgā čīgā ar nabadzību un nabadzības slēpšanu no svešām acīm. Gādīgās mātes-atraitnes

vienīgais prieks un cerība bija viņas trīs meitas, pēc vecuma vārdā Ilona, Tusnelda un Asta. Ilona bija 22gadi veca, Tusnelda 18 gadi, bet Asta 12 gadi jauna.

Prieku par meitām Lebersteiniete baudīja pati, kaut dažreiz grūti nopūzdamās, bet cerību viņa metapilnīgi «uz to kungu», kurš viņas vecāko rozi noplūks.

Grūti Lebersteinietei mūžā bija gājis pie izšķērdīga karavīra sāniem, grūti viņai tagad gāja meitasmuižnieciski ģērbjot, audzinot un skolojot, bet nabadzības dēļ viņa nezaudēja lepnumu un visā klusībā, kāteikts, meta visas savas bēdas uz to kungu, kurš viņas Ilonu apprecēs.

Tanī laikā, kad barons Bunduls valdīja trešo dienu Gaislejā, kaimiņu muižas Niķeles jaunkundzesIlona, Tusnelda un Asta nolēma braukt vizināties ar sirmo ķēvi, kura bija staltākā un žiglākā no visiemmuižas darba zirgiem.

Pie staļļa zirgiem tikt un viņus uzturēt Lebersteinietei nebija pa spēkam, vla kāds sirmās ķēveskumeļš izauga par skaistu zirgu, tad bez žēlastības viņš aizgāja žīda nagos par naudas vīšķi, ko grūstskaļākam naudas aizdevējam mutē.

Ar ziņu vai neziņu, bet jautrās braucējas aizbrauca šovakar pa lielceļu uz Gaislejas pusi.Barons Bunduls jāja soļiem pa Gaislejas liepu gatvi, vienu roku straujo brūni valdīdams, otru roku

vīzīgi sānos iespraudis, kā allažiņ laimīgs cilvēks, kas nupat noslēdzis izdevīgu andeli.Kad barons Bunduls sasniedza gatves galu, pa lielceļu brauca Niķeles jaunkundzes ar savu sirmo

kumeļmāti viņa brūnim gluži gar degungalu garām.Mīkstā laiciņa un labā ziemas ceļa vilinātas, Niķeles muižniecītes bija aizvizinājušās Gaislejai

garām un brauca patlaban mājup.Gaislejas brūnis ar Niķeles sirmo pazinās gadiem, bet šopavasar viņi saostījās pirmo reizi. Viņš

priecīgi iezviedzās, viņa kautrīgi atzviedzās; draugs pazina draudzeni. Viņš savu prieku izrādīja, kakluiecirzdams, danciski pa ceļu sturbuļodams, viņa — slepenus mirkļus atpakaļ mezdama un uz vienas vietasmīņādamās. Šķirties ir grūt'!

«Kurp tad tu, manu veco brūtīt? Vai pie manis ciemos, vai?» likās, brūnis priecīgi aptaujājās.«Palūk, lielais auša, kāds šis vis nav ar savu zviegu? Gaidi laiku!…» šķietams, sirmā vēlīgi

atbubināja.Krēslas dēļ barons Bunduls nepazina Lebersteina jaunkundzes, ar kurām viņš nesen pavirši bija

iepazinies kāda kaimiņu muižnieka godībās.Zobgalīgais jaunavu trijlapis savā pašiedvesmē noturēja bruņoto baronu Bunduļu par pašu slaveno

laupītāju virsnieku Rinaldo Rinaldini, kurš atjājis uz Baltiju gūstīt sevim visskaistāko līgavu.Un sauc tu man, gudrais Zālaman vai neticīgais Tom, pie vārda vienu jaunu meitu, kurai spogulis

divatā nečūkst ausī, ka viņa ir pirmā skaistule visu citu paziņu starpā!«Bēgsim, māsiņas-drostaliņas!» viņas drebulīgi iesaucās, spalgi atsaucās.Asta sarāva grožus, Tusnelda uzcirta ķēvei ar pīcku, Ilona spilgti iespiedzās, un sirmā ķēvīte

aizdrāzās pa ceļu uz Niķeles pusi kā vējš.Barons Bunduls grieza savu brūni pa labi uz Auriķiem, bet jājamais bija gluži pretējās domās nekā

pats jātnieks. Iemīlējies zirgs esot tikpat nevaldāms kā iemīlējies cilvēks…Brūnis papurināja tikai galvu par kunga modīgo iedomu: viņš lai skrienot pa labo roku, kad viņa

vecā brūte kā raibs pupu zieds aizlidoja pa kreiso roku!Izcēlis visskaistāko velves kaklu, Gaislejas brūnis drāzās savai Niķeles draudzenei pakaļ! Gan

barons Bunduls izmēģināja visu savu jātnieka mākslu, bet brūnis nebija nedz savaldāms, nedz atpakaļatgriežams, kā bulta viņš steidzās panākt savū sirmo draudzeni. Laužņu viņam mutē nebija, iemauktudzelzis viņš iekoda zobos un ļāvās purnu pieraut pie krūtežas, bet no uzņemtā ceļa nogriezties neļāvās,jātnieka gribai nepadevās.

Kad jaunkundzes manīja, ka Rinaldo Rinaldini viņām dzenas pakaļ, viņu uztraukums, bailes un prieksbija neaprakstāms. Spiegdamas, pātagu vicinādamas, grožus raustīdamas, viņas trenca savu ķēvi pilnos

auļos, ka sniegs vien pa gaisu juka, bet gūstītājam viņas nespēja izmukt, brūņa dvaša un sprauslas viņasvienādi juta sev aiz muguras. īsā laiciņā viņi noskrēja piecas verstis garo ceļa gabalu un kliegdamasbrēkdamas iebrauca Niķeles muižiņā.

Pie kungu nama lieveņa jaunkundzes izlēca no karna- nām, palaida ķēvi savā vaļā un pašas ieskrējanamā iekšā.

Ķēve aizrikšoja uz stalli, bet barons Bunduls drāzās ar savu satracināto brūni taisni staļļa sienāiekšā, tikai tā viņam beidzot izdevās savaldīt savu kumeļu.

Piesteidzās muižas gaitnieki palīgā; tie noķēra ķēvi, saturēja brūni, un staļļa puisis, kurš pazinabaronu Bunduļu un Gaislejas ērzeli, paskaidroja kungam, kamdēļ Gaislejas brūnis tik traks pēc Niķelessirmās ķēves.

Kad barons Bunduls atjēdzās un dabūja zināt, ka viņš atrodoties Lebersteinietes Niķeles muižiņā, tadviņš tūliņ nolēma kundzes apciemot un atvainoties par negribētiem baidiem.

Jaunkundzes bija atžirgušas no uztraukuma un sārtiem vaigiem saņēma bagāto baronu Bunduļu, kāallaž radinieku un viesi.

Barons Bunduls pavadīja Niķelē gluži patīkamu vakaru. Pati Lebersteiniete rīkojās vairāk pa kukņu,negaidītam ciemiņam vakariņas gādādama, bet viņas meitas maz ko jēdza no lauksaimniecības, tā kaviņam bija laiks un izdevība palielīties skuķu priekšā ar savu Vāczemcs izglītību lauksaimniecībā unsaviem pirmajiem spožajiem panākumiem Gaislejā ar izdevīgo cūku andeli.

«Daudzinātais barons Bunduls nemaz nav tik dulls, kā…» Ilona sprieda, bet Tusnelda papildinājasmiedamās: «…kā izskatās un uzvedās, mūs gūstīdams! Vai tu tā domāji, Loniņ?»

«Auriķu barons ir ziķeris! Man viņš atdāvināja savu medību tuteni un solījās iedāvināt sieviešuseglus, tad man vairs nebūs jājāj apjāšis kaila zirga mugurā!» mazā Asta viņu slavēja.

Nakts satumsa ļoti tumša, un barons Bunduls pārnakšņoja savu nejauši atrasto attālo radiniečumuižiņā.

Otru dienu, gaismai austot, kurpniekam Vēzītim gadījās pašam pirmajam iet pa lielceļu no Gaislejasuz Niķeli darbā. Savā nodabā soļodams, viņš ceļmalā ieraudzīja sniegā iesviestu baltu maizes tarbiņu.

«Raug, ceļa vīrs vai muižas gaitnieks pazaudējis savu pārtikas sabāznīti; lai nu vīrs visu dienu zobuskar vadzī!» Vēzīts domāja, ar kūjas galu tarbiņu no sniega ārā celdams.

«Tavu smagu!» viņš brīnījās, bet aiz brīnumiem viņš kļuva gluži mēms, kad tarbiņu atrada kā bāztpiebāztu ar visādu vara, sudraba un papīra naudu.

Kā zaķis Vēzīts iešmauca ar visu tarbiņu krūmos, pa sāneeUem aizlavījās atpakaļ uz savu piedzīvesmāju un noglabāja naudu labā vietā. Par laimīgo atradumu viņš nebilda nevienam pašam cilvēciņam nepušplēsta vārdiņa. Viņš bija vēl jauns, bet gudrs puika.

Nākamā gadā Vēzīts aizbrauca uz Rīgu. Ar laiku viņš kļuva par bagātas vācu lieltirgotāju dzimtasciltstēvu, kuri vēl tagad ir sirdīgi vācietības aizstāvji.

Ap pusdienu barons Bunduls atvadījās no laipnās Le- bersteinietes un viņas spridzīgāmjaunkundzītēm, kāpa savam brūnim mugurā un jāja atpakaļ uz Auriķiem.

Baronam Bundulam ne prātā nenāca acis pamest uz segliem, ka naudas maisiņa sen vairs tur nav.Ceļā uz Auriķiem brūnis ienesa baronu Bunduļu vēl Gaislejā, tur viņš stārastiņu Virzu atrada priekšā

pilnā darbā. Stārastiņš bija atbraucis rīta agrumā apraudzīt, kā labi jaunajam saimniekam uz savu roku arsaimniecību vedas. Viņš daudz nemaz nebrīnījās par baronlielkunga saimniekošanu pēc Vāczemes modes,bet glāba, kas vēl glābjams. Visiem muižas ļaudīm pirktās cūkas viņš jau bija aplasījis un ievietojis parjaunu muižas kūtīs, katram atmaksādams pirkuma naudu atpakaļ. Ķirminu viņš pirmo bija pamielojis arsavu ķeģi, atņēmis tam nenodzerto dzeramnaudu un lika tam patlaban sēsties sev līdzās kura- žiņā, laibrauktu pa zemnieku mājām un atprasītu tiem par smiekla naudu no muižas pirktās cūkas, kad baronsBunduls varonīgi iejāja muižā.

Aiz dusmām viņš zibšņus mestu, bet tie par laimi viņam nebija pie rokas, kad Virza neatzina viņa

skaisto andeli par pilnu, bet divatā teica viņam taisni acīs, ka cienīgs baronlielskungs esot ļāvies sevipiešmaukties kā nejēga mazais bērns.

«Nejēga mazais bērns» griezās baronam Bundulam kaulā.«Stārast, neaizmirsties, bet ņem vērā, ka tu ar manam runā!» viņš mēģināja lielkundziski uzkliegt, bet

tomēr viņam bija jāpadodas stārastiņa rīcībai, kad tas viņam kā melnu uz balta pierādīja, kabaronlielskungs pārdevis barojamu vepri par 10 rubļi, kurš vismaz 25 rubļi vērts, un tāpat esot ar visāmcitām pārdotām cūkām, — viņas visas esot pārdotas par pusi vai trešdaļu no viņu īstās vērtības.

Virza viņu labināja, iebilzdams: «Darāt, baronlielskungs, kā paši par labu atzīstat, dzīvojiet šeitGaislejā vai brauciet atpakaļ uz Auriķiem, bet es visiem bezkaunīgiem pircējiem cūkas atprasīšu. Japavēlat, arī žēlīgai lielmātei par jūsu andeli ne vārdiņa nebildīšu, bet tagad lūdzu ba- ronlielkungu atdotman par cūkām ieņemto naudu. Ne man tik daudz skaidras naudas līdz, ne Gaislejā sadabūjamas, lai būtuvisiem pircējiem par cūkām ko atmaksāt.»

Nu vēl baronam Bundulam ienāca naudas maisiņš prātā.«Naudas maiss piesprādzēts pie ērzeļa segliem! Ej ņem un vācies pie kāķa!» viņš sirdīgi atbrēca, bet

kļuva vēl daudz mazāks, kad paša acīm pārliecinājās, ka skaistajā cūku andelē iegūto naudu viņš godīgipazaudējis.

Vai nauda viņam ceļā pazudusi vai Niķelē, Gaislejā nozagta, — tā viņš nezināja pasacīt. Zēlums parzudībām viņam bija niecīgs, bet kauns totiesu lielāks.

Arī par zudībām Virzām bija jāapsolās klusēt, to pats barons Bunduls viņam kaunīgi lūdza, pavēlēja.Virza viens pats tūliņ devās ceļā visā klusībā pazaudēto naudu meklēt; vēlāk viņš nedēļām ilgi

klusām vēroja, apkoram tēgāja par zudībām, bet, kas zudis bija, zudis palika.Gluži nošļucis barons Bunduls aizbrauca atpakaļ uz Auriķiem, jo Gaislejā dzīvot un ļaudīm rādīties

viņam bija kauns. Prieks un patika uz savu roku saimniekot viņam bija zuduši uz visiem laikiem.Stārastiņš Virza atlasīja visas pārdotās cūkas, jo visi pagasta saimnieki bija atkarīgi no muižas un

nedrīkstēja Virzām un viņa ķeģim pretoties, ka pirkums paliekot pirkums.Virza turēja vārdu un nestāstīja lielmātei ne par ba- ronlielkunga izveicību saimniecībā ar Vāczemes

diplomu, ne par naudas zudībām, tikai vēlāk pavisam no citas puses viņa dabūja zināt par dēla kungasmuko cūku andeli Gaislejā.

4 MĪLU PRET ĶĪLU

«Ta rudza pekse un tā mēsla mekse, ta ira viena vella tarb'!» — tā Igauņu Jonis savu laiku Auriķumuižā bija teicis, sviedrus no pieres krekla piedurknē slaucīdams, un viņa gudro atziņu vēl šo balt' dien'daudzina pa Latviju igaunīša izteiksmē, lai gan rudzu pekse ar sprigu|u palīdzību — var droši apgalvot —ir tepat galīgi izbeigta.

Lai tik ielien vēl pa paaudzei atdusēties zem zemes māmuļas zaļās segas, tad nākamo zemes urķudēliem un meitām būs jābrauc uz Rīgas tautisko muzeju, ja gribēs vaigu vaigā iepazīties ar vareno daiktu,ko latviski sauc par spriguli.

Zemnieka rijā un piedarbā šis belžamais rīks savu slavas laikmetu ir pārdzīvojis. Ieteicams būtuvisus spriguļus, kuri tagad vēl mētājas pa rijas augšām un dīkā karājas pie bendelēm, savākt vienkopkādai Rīgas labdarības iestādei vai biedrībai. Varbūt, ka Rīgā spriguļiem rastos jauns, svētīgs darbalauks? Tā vaistsdomnieku un pilsētas tēvu vēlēšanas laikā vai tad labdarības biedrība, labu darbuveicinādama, nevarētu izīrēt vecos spriguļus un laist viņus darbā, kā «Skolas maizē» savā laikā lasījām:«Runga, iz maisa!» …

Jonis mīlēja muižas lopu meitu, sauktu par Lielo Līzi, kuras augums un visi ārīgie miesas skaistumiļubēt ļu- bēja. Viņi abi bija lieli un vareni miesās, bet sīkām balsinām un labsirdīgu dabu, kungiemrzlēeēji uz pirmo svilpienu. Kaitināt, protams, šādu lāci un viņa medus dori nedrīkstēja!

Līze bija Auriķu muižā dzimusi, augusi. Kad Igauņu Jonis turp atklīda, tad citi muižas ļaudis tūliņpirmo dienu pēc acumēra nosprieda un pa jokiem nosmējās: «No Līzes un Joņa iznāktu varens pāris!»

Daudzināja un piedaudzināja.Ka puisim braša meita patīk, tas nav nekāds brīnums, bet dabisku dzinuļu sekas, tamdēļ nav iemesla

lieliski brīnīties, kad arī baronam Bundulam patika lopu meita Līze. Šī patika drīzāk tiešs pierādījumsvecai patiesībai, ka pretstati pievelkoties: barons un lopu meita, viens smalkau- dzis, nevarīgu tēvunevarīgs dēls, otra — lopu meita kā siena guba, spēka, veselības un miesas pārmērību kopojums.

Līze baronam Bundulam traki patika. Droši viņai tuvoties, pašrocīgi, pašmutīgi viņai pieskarties, —uz tādiem darbiem viņam trūka vajadzīgās drosmes un piedzīvojumu veiksmes.

Par vidutāju viņš izraudzījās Virzēnu, stārastiņa Virzas slīpēto zēnu. Virzas Pēteris mīlas lietās vairsnebija pirmziemnieks, no parautiem pusteikumiem vien viņš saprata, kas baronam prātā. Viņš veikliizpildīja uzdevumu, bet Līze smējās viņam taisni acīs: «Ko es pie tāda gnīdas darīšu? Man pašai savsJonis!»

Virzēns pats bija puika pašā glītuma sākumā, kad jaunekļa stiedziba beidzas un vīrišķīgums sākas.Pat mīksta pavilna viņam dīga padegunē kā vīrišķības pirmā iezīme.

Kad viņš ar varu plijās Līzei virsū, apsolīdams tai barona vārdā zelta kalnus, ja viņa šovakar klusiaizzagšo- ties kalnā, tad viņa nomutēja ziņnesi un strupi pasacīja: «Aiznes šo buču savam sprīžmetim uzkārā zoba, un ar to lai viņam pietiek!»

Līze gāja savu gaitu, ka zeme dimdēja, liekulīgi izlikdamās, ka barona Bunduļa kāros skatus ne viņaredz, ne saprot.

Nav dzirdēts, ka mantīgās puses atturība un vienaldzība radītu iekārotājā tādus pašus tikumus.Barons Bunduls iedegās kaislībā un uzglūnēja Līzei pa gabalu, žēli smilkstēdams, kā suns pēc desas,

kura karājas par augstu.Kad Jonis palakstojās ar savu Līzi laidarā, barons Bunduls stāvēja kūtsaugšas durvīs. Tur viņš pa

barības vedamo tiltu savām līkajām kājiņām bija uzrausies, lai nebūtu jāsabricn lakādas stulmu zābaciņi.Teicās strādniekus darbā uzraugot, bet īstais nolūks bija acis izgār- dināt, Auriķu laidara nāru aplūkojot.

Izskats no tilta mēzējās un strādniecēs bija varens. Kā kaķis, uz peli glūnēdams, ar asti sānussmalsta, tā barons Bunduls, nemierīgi mīņādamies, plītēja ar jājamo vicu ziloņkaula spalā savu zābaciņustulmus.

Lai sver, lai mēra visu vai pa gabaliem, bet Līze bija un palika viņa acīs staltākā un pārākā parvisām citām meitām. Mugurā viņai vairāk nebija kā puspakulu krekls īsām piedurknēm un pusnātni, aitāauguši lindraki. Trešais apģērba gabals bija puķains lakatiņš, bet karstuma dēļ viņa to bija noraisījusi nogalvas un apsējusi ap viduci lindraku uzspraušanai līdz pat ceļgaliem, lai būtu ērtāk brist pa laidaradumbrāju un vircu.

Baronam Bundulam radās galvā gluži nebaroniskas domas: cik labi būtu ar Igauņu Joni mīties!Viņš atspiedās abām rokām uz tilta margām, trina kāju pie kājas kā ods, kad siltu asiņu pārsūcies, un

spļaudīja slaidi pāri lopu ceļam laidara sutrāja dīķī.Muižas zvans iezvanīja dienvida atpūtu, darbinieki izklīda savu malu katrs, laidarā palika tikai

modernieks arLīzi un citām lopu meitām, lopus no ganībām mājās gaidīdami.Piašo laidaru ierobežoja no visām pusēm lopu kūtis un barību gubeņi, gar kuru sienmaļiem veda

apaļiem akmeņiem izbruģēts ceļš, bet laidara vidū bija liels sutraiņa un lietus ūdens peļķis ar mazu saliņuvidū. Saliņā auga treknas sūrenes un akļi.

Modernieks ar citām meitām rīkojās vēl pa kūtīm, bet Līze peļķa malā pluncījās pa ūdeni, kājasskalodama, lindrakus pāri ceļgaliem sacēlusi.

Brīdis baronam Bundulam izlikās pats izdevīgākais.«Horst du mal, Liesing!» viņš paklusu svepstēja un virzījās knaši pa tiltu lejup.Līze jau sen zināja baronu Bunduļu kārās acis tilta galā valbām, uz saucienu viņa pacēla nodurto

galvu, ieknieba lindrakus ceļkaulos, iespieda rokas sānos un mēdīja: «Kā nu ne, erštumal jaunskungs!Stāvi tu rāms!»

Barons Bunduls viņas nesaprata. Kad viņš kaistošu seju un gaisā izplestām rokām — lai dubļu jūrāieturētu vajadzīgo līdzsvaru — lingoja Līzei tuvāk, tad viņa tikpat ātri sāka iet dīķītim riņķī, tā ka katrsatradās vienmēr dīķam savā pusē kā gūstītājs un gūstāmais jautrā rotaļā. Rotaļnieki no soļiem pārgājasuņu rikšos, no rikšiem pilnos plaskos, kā atspoles šaudīdamies uz vienu un otru pusi, ka viet' vietāmdubļi vien pa gaisu juka.

Barons bija iekārsies rotaļā un netaupīja vairs savu lakādas zābaciņu.Aizdurvēs, aiz durvju stenderēm bliedās citas meitas, skatījās, knieba viena otrai sānos un ķiķināja,

skaļos smieklus valdīdamas un pēcam taupīdamas.Odens joma starp sūreņu saliņu un peļķa malu bija trīs četras asis plata. Kad barons Bunduls iekarsis

nemitējās Līzi gūstīt un viņu gandrīz vai aizkausēja, viņa saceltiem lindrakiem pārbrida sutreņa jomai pāriuz mazo saliņu. Brienot ūdens sniedzās pāri ceļkauliem, bet lindraki bija saudzējami no samirkšanas!

Saliņas vidū viņa apstājās, aizmāršā tāpat lindrakus turēdama, kā pa ūdens jomu brienot. Pakāpās vēlaugstāk uz plakana akmeņa sūrenēs, dižojās visādi un skaļi smējās, tad meta baronam Bundulam ar roku,lindrakus vaļā nelaizdama, klakšķināja ar mēli un kaitinājās: «Nu, erštumal jaunskungs! Nāc nu un ņemmanu mīlu pret labu ķīlu.,, ja drīksti ķepiņas slapināt! Brīv tev bristi, brīv peldēti pār ūdeni manis dēļ!Vai manu, vai, cik bailīgs mūsu smukais lielskungs: mīlu grib, brist negrib!»

Apaļā laidara nāra sūreņu saliņā, bet viņai visapkārt brūnā sutreņu joma, — baronam Bundulambeidzamā kautrības un apdomības dzirkstelīte čukstēdama nodzisa. Viņš nenosliecās vairs ne acu bauduvien, bet savā mīlas durnumā brida peļķī iekšā.

«Manam grib mīlēt… manam drīkst brist!» barons Bunduls lielīdamies dvesa, lakādoto kāju vircāmērkdams, un, no dubļiem ārā velkot, to kā runcis tirinādams.

Līze pabridās veikli baronam Bundulam pretī, ar vienu roku pieturēja lindrakus, bet ar otru rokušaltēm vien slacīja viņam vircu acīs.

Raibs, lāsains kļuva barona baltais vasaras uzvalks, arī pats viņš neizturēja vircas gāzes, bet metāsatpakaļ uz krastu, mutautiņā degunu paslēpis.

Sutrenis apdzēsa milas guni.Pablendis pa labi un kreisi, vai kāds bīstams liecinieks nav redzējis viņa mīlas mulsa un Līzes

ķēriena nesmukās beigas, tas aizmuka no laidara, krusta nemetis.Lopu meitas smējās aiz kūts durvīm, pakrūtis žņaugdamas, bet vecais modernieks tikai paviebās pa

bārdas apakšu un pārmeta Līzei: «Muļķa meitēns! Lopu meita esi trešo gadu, bet lielkungu slaukt vēlneproti!»

«Nebaries, Annas tēv!» Līze smējās, no peļķa ārā kāpdama un steigdamās citām meitām palīgā lopuspiesiet.

*Barons Bunduls bija un palika pilnā pārliecībā, ka neviens lieks cilvēks nav redzējis viņa

neizdevīgās meitu ķērības. Viņš sūtīja Virzēnu otram lāgam pie Līzes, šoreiz ar atgadījumam piemērotāmdāvanām, bet cerēto panākumu nepieredzēja. Līze nekautrēdamās dāvanas gan saņēma, bija pat gatavaapmīļot smuko mīlas sūtni, ja Pēteris spurgdams neturētos rokām un kājām pretim trīs zirgspēkulaidarnārai, bet par pašu dāvanu sūtitāja zvi- bulību zināja tikai kodīgi zoboties.

Virzas Pēterim nācās diezgan grūti ieskaidrot baron- lielkungam sava neizdevīgā un tukšā gājienaiemeslus. Līzes kodīgās zobgalības viņš nedrīkstēja minēt, bet sadomāja citus ticamus iemeslus, ka meitaiesot savs mīļākais, Igauņu Jonis, no kura viņai esot trakas bailes.

«Traka bāba, ne trakas bailes!» barons Bunduls brēca. «Igaun kuratu grib, baronlielkungu ne!»Kādā karstā vasaras svētdienā asinskārie dunduri sadzina lopiņus laikus no ganībām mājā. Lopu

meitas piesēja govis pie gatavām silēm, novietoja sikmaņus pa aiz- gaidām, tad pašas nomazgājās piestrautiņa, saposās svētdienas drēbēs un nolikās diendusā laidardārza gubenī jaunā, smaržīgā zāļu sienā.

Nogaidījusi, kamēr citas meitas izrāzējās un iemiga, Līze aizgāja uz klētiņu pie sava Joņa ciemā.Kad laiks bija celties uz govju slaukšanu, Līze iznāca no klētiņas un gāja uz gubeni pie citām

slaucējām.Barons Bunduls gorījās pagalmā, bet Līze nelikās par viņu ne zinis.Glīta un svaiga izskatījās Līze savā svētdienas tērpā, ka paļu vārdam zemnieku mutē nebija vietas.Laidara vārtos Līze pagriezās un atskatījās: kā tad! Barons Bunduls viņai sekoja.«Horst du mal, Liesing!» barons Bunduls sauca, bet Līze ilgāk viņā neklausījās. Skriešus viņa

iemetās gubenī pie citām meitām, kuras jau arī bija nomodā un gaidīja uz modernieka saucienu pie govjuslaukšanas.

«Ko domājat, meitenes, es biju pie akas padzerties, kad kalna kurts mani pamanīja. Es veikli atpakaļuz laidaru, bet dullais diebj pa manām pēdām šurp! Ko lai nu mākam, meitenītes?» Līze smējās.

«Ņem strūpcni un dod meitu medniekam pa irkļiem!»«Līzīt, paņem viņu uz delnas un aizput pa gaisu kā pienenes pūku!»«Lai tik nāk gubenī, tad padod viņu mums, mēs viņu nokutināsiml» viena otra minēja, bet vecākā no

viņām iebilda: «Klau, Līžuk, ievilini to sienāzi • gubenī un tad krietni sarāzē! Lai viņš trenkā savas ganumeitenes pa krūmiem, bet mācās mūs, lielās meitas, likt mierā! Sper viņu sienā iekšā, mēs citasizliksimies par aizmigušām!»

Līze bija kā nākdama no sava Joņa un pie jautra, laba prāta, biedrenes padoms viņai iepatikās. Citasmeitas ierušinājās sienā un viena par otru diktāk krāca, kā cietā miegā aizmigušas. Līze stāvēja gubeņavidū, rokas sānos iespiedusi kā vangaina milzu krūka, kad barons Bunduls ieradās pie gubeņa durvīm.

«Horst du mal, Liesing!» viņš mīļi sauca, un Līze tikpat mīļi atsaucās: «Erštumal, baronjaunskungs,nāc vien droši gubenī! Es tevi sen gaidu …»

Barons Bunduls neredzēja citu gulētāju, droši tuvojās Līzei, bet vēl drošāk Līze gāja viņam pretim,apvijās tam rokām, kājām, un tad abi ievēlās sienā.

Tāds sisenis priekš Līzes kā lāču mātei zemeņoga!Līzes apkampienos barons gluži pazuda, kā dīdīgs ganu zēns čagana siena gubā ielēcis.Ceļiem miegdama, rokām žņaugdama, viņa tā saspieda baronu Bunduļu, ka tas vairs nezināja, cik

viņš īsti vecs. Viņš kārpījās, locījās zem smagās nastas, kā asaris zebe- nīcā smakdams, bet vaļā netika.Viens vienīgs sirsnīgs vēlējums viņam neizgāja no prāta: kaut šoreizīt vēl ticis dzīvs no šīm karstām lāčumātes maiglēm vaļā!

Līze tik' maidzīja, tūcīja, miedza viņu, mīļi ieprasīdamās: «Erštumal, baronjaunskungs, vai tā un šitāir labi.,, ko?»

Kāda nebēdniece piecēlās un uzmeta abiem virsū veselu blāķi siena un vīķu. Barons Bunduls sākasmakt un laida lūdzamo vaļā: «Liesing, laiž manam vaļā!»

«Baronjaunskungs, vai tu nu jūti zemnieces mīlu? Vai pazīsti? …»«Pazīstu, Liesing, pazīstu …»«Vai gribi vēl? …»«Negribu, Liesing, laiž manam vaļā!»«Par brīvu ne! Dod ķīlu par mīlu, citādi vaļā nekust!» Līze smējās.«Manam dos … visu atdos … vai! nedriķē manam vairs!» viņš lūdzās.Sēdus celdamās, Līze atgrūda siena blāķi nomaļš; kā nemaņā barons iegrūda roku kabatā, satvēra,

kas priekšā gadījās, un iespieda mantu Līzei saujā, — Līzes joku prasību barons bija noturējis par pilnupatiesību.

Kunga ķīla par zemnieces mīlu bija sudraba papirosu maks, biezs un smags, iekšā zeltīts.«Vai to dozi rnan no tiesas atdodi?» Līze klusu brīnījās.«Dozi no tiesas … tik' laid manam vaļā …» viņš elsoja, sprauslāja, siena smalkumu pierijies.Līze iegrūda dāvanu savā lindraku kabatā, lai citas meitas nedabūtu redzēt, tad palīdzēja baronam

Bundulam tikt kājās, rūpīgi nopurināja un sabalzīja viņam drēbes, uzlika cepuri galvā un izvadīja pagodam no gubeņa laukā.

Viņš aizlingoja pa laidaru, bet četras lopu meitas aiz Līzes muguras ķiķināja gubeņa durvīs unparādīja aizgājējam garu degunu.

«Tas jaunskungs par pieci soļi tuvāk man vairs nelīdīs!» Līze smējās, lindraku kabatā sudraba ķīluglaudīdama, sildīdama.

*Līze un Jonis ilgi priecājās par viegli iegūto dāvanu, bet nerādīja viņas nevienam citam muižas

cilvēkam. Kad viņi divatā diezgan bija izpriecājušies, tad nolēma maku pārdot. Ataicināja žīdu Erku, betžīds solīja viņiem paf maku tikai trīs rubļi, domādams, ka maks ir zagts, un solīdamies iet piebaronlielkunga un zagļus uzrādīt, ja tie viņam maku par trīs rubļi neatdošot.

Līzei bija tīra sirds, viņa nesabijās, bet žīdam klaji atzinās, kādiem jokiem viņa maku ieguvusi.'Zīds nokaulēja maku par pieci rubļi, lai gan tas trīsreiz vairāk bija vērts. Līzei un Jonim arī pieci

rubļi izlikās liela nauda, turklāt tik vieglā ceļā gūta, kā zemē dabūta.Līzei ar Joni bija norunāts, ka viņi abi precēsies, kad viņiem tik daudz naudas būs iekrājies, ka var

uzņemties kādu zemnieku māju, kur saimnieks taisās uz putēšanu.Tādu prātīgu precību līgumu viņi norunāja pirmo nakti, kad Jonis pie viņas atnāca, bez ilgiem

pātariem atzīdamies, ka viņi ir viens priekš otra kā radīti.Līze zināja no ļaužu valodām, ka Jonim ir iekrāts labs grasis.«Par drošību, ka tu manis nevilstosi, tev jādod visa sava iekrātā nauda manā glabāšanā!» Tādu

gudrību Līze savā meitas apdomībā un neuzticībā izgudroja un Jonim tieši noprasīja.Jonis bija ar mieru uz pēdām izpildīt viņas pirmo prasību, jo vilstoties viņam ne prātā nenāca. Viņš

bija laimīgs, ka Līze, latviete būdama, ņem viņu, igauni, sev par vīru.No tā laika viņu abu nauda glabājās kopīgi Līzes tīnī, viņas pašas adītā garā zeķē.

Igauņu Jonis bija taupīgs puisis no mazatnes, un viņa iekrātais grasis kopā ar Līzes krājumiņuiztaisīja jau smuku naudiņu, tā tuvu pie trīs simti rubļiem.

Tīri pa niekiem iegūtie pieci rubļi ar lielu prieku tika ieguldīti zeķē pie citiem lielākiem unmazākiem radiem.

Nākamā rudenī Jonis sāka aptaujāties, vai no Jurģiem nenāks pašu pagastā vai citur kur kāda nomasmāja vaļā, vai kāds dzērājs saimnieks netaisās uz putēšanu.

Tādu savas laimes, otra nelaimes putnu viņš sačakarēja Sauslejiešos. Klusumā lietu ar Lizipārrunājis, viņš klusumā aizgāja pie Sauslejas lielkunga.

Auriķu muižas kaimiņš Sauslejietis milēja dižus un spēcīgus puišus, tā ka Igauņu Jonis viņam uzpirmo acu metienu iepatikās.

Sauslejas lielskungs apsolīja Jonim pirmo un labāko māju, kura viņa pagastā no Jurģiem nākšotbrīva, lai ' tikai pēc Jaungada viņš atnākot uz muižu un vēlreiz apprasoties.

Pavasara pusē Sauslejietis ļāva Jonim izvēlēties no trim mājām, kuru viņš gribēja. Jonis izraudzījāsdiviem zirgiem apstrādājamu māju, sev pa spēkam, un nonomāja to no Sauslejieša uz 12 gadiem.

Jonis vilka no azotes laukā un cēla galdā zeķi, lai > lielskungs pats noskaitot no zeķes pienācīgopusgada nomas naudu.

Ar tādu uzticību un paļāvību kungu godīgumam Igauņu Jonis ieguva Sauslejieša sevišķu labvēlību uzvisiem laikiem.

Drīz izpaudās ziņa pa Auriķu muižu un pagastu, ka Igauņu Jonis aiziešot no Jurģiem uz Sauslejaspagastu par saimnieku Grabuļu mājā.

«Badā nosprāgs aiz skopuma!» skauģi zīlēja, bet labvēļi sacīja: «Tas iedzīvosies! Kā jau igauņadūša: maizi taupa, darbu netaupa!»

Abi ar Līzi viņi norunāja precēties tikai pēc Jurģiem, kad viņi kļūs saimnieku kārtā un saimniekisavā sētā.

«Grabuļu saimniece Līze Pupulapa no Sauslejas pagasta …» taču skanēja no kanceles pavisamcitādi nekā gluži prasti, kā tagad: «Auriķu muižas lopu meita Lielā Līze…»

Lai pasaule runā par viņiem, ko grib, par to dižais igaunis un brašā latviete nebēdāja.Strādniekus uz Grabuļiem viņi nederēja neviena paša, tikai Līze sarunāja 12 gadus veco māsasmeitu

par lopu pieskatītāju un putras vārītāju. Jonis ar Līzi palaidās uz savu spēku un čaklību; viņi zināja, kadivatā viņi pa smieklam veiks to pašu darbu, kuru citās mājās svīzdami strādāja četri pieci darbinieki.

Lielākā galvas lauza viņiem bija par to, kā iegādāties visvajadzīgākos lopus, vismaz divus zirgus,trīs govis, pāra aitu, kādu sivēnu, tad sēklu un saimniecībā nepieciešamus darba rīkus un lietas.

Ļaudis tikai nobrīnījās, galvas grozīdami, aizdomīgus vārdus mētādami, kur Igauņu Jonis tik daudznaudas ņemot, kad jaunajiem saimniekiem kādu nedēju priekš Jurģiem viss nepieciešamākais mazumā bijasagādāts. Agrāk viņi nevienam nepauda par savu naudas krāju zeķē, tagad nevienam nežēlojās, kad naudaspadoms pa rublī- šam vien no zeķes tika izvilkts, izdots un pati zeķe tukša, šļaugana karājās pie tīņa osas.

Pašu pēdīgo svētdienu priekš Jurģiem jaukā, siltā laiciņā, kad ievas jau taisījās uz ziedēšanu, Jonisar Līzi pa dienvidus laiku dūdoja uz klētiņas uzraktnes. Dūdoja un gudroja, kā visa vēl viņiem vajadzētuiegādāties, ja tikai lieks grasis būtu pie rokas. Viņi bēdājās, bet bēdājās ar iekšķīgu prieku, iepriekšizbaudīdami nākamo laimi, ka drīz viņi būs paši par sevi un kungi savā sētā.

«Neko darīt, neko būt, Jonīt, manu saimnieci:?, tev viena roka tukša, man otrā nekā!» bēdām parnākotni skanēja līdzi prieks par iegūto, sasniegto.

«Nav tukša mana roka, redzi, muks aunelis, Līzīt!» Jonis rādīja viņai rotaļu auniņu, mākslīgi darinātubērnu spēles lietiņu, kuru kāds muižas puskunga bērns bija aizmirsis, nosviedis uz klēts priekšas gridiņas.Rotaļu mantiņu grozot, aptaustot, netīšām paspaidot, aunelis izdeva žēlas skaņas, itin kā zīdainis vēkštu:kuvē! kuvē!

Līze ar Joni saskatījās, pasmējās …

Patlaban barons Bunduls jāšus nodrāzās pa ceļu gar kalpu klētīm. Uz sēdētājiem viņš nemaznepaskatījās. Nodevis kalnā staļļu uzraugam zirgu, viņš pats aizgāja uz parku, jājamo vicu pa gaisugriezdams.

Līze skatījās, skatījās aizgājējā tāļumā, te viņas šaurās actiņas savilkās vēl šaurākas, smaids izcēlāslūpu kaktiņos, kruzuļoja lūpas, vijās ap muti un pārņēma visu plato seju. Smaids pieauga par smieklu,lauzās nebēdnīgi uz āru, gribēdams sprukt pasaulē skaļo rīkli izmēģināt, bet Līze viņu nežēlīgi nosmacējasavā priekšautā.

«Līzīt, tāsti man ar, par to tu mej?» Jonis gribēja zināt.Līzei nebija vaļas savas niķu domas izstāstīt, kuras viņai nupat iešāvās prātā.«Dod man šurp to auneli!» viņa iesaucās, auniņu Jonim no rokām izraudama, paķēra no klēts vadža

dvieli, ietina dvielī auneli kā bērnu stūķī un gāja uz parku baronam Bundulam pretī, auneli žēlivēkšinādama: kuvē! kuvē!

Plati viņa nostājās parka celiņā baronam Bundulam priekšā, tā ka ari viņam bija jāapstājas.«Bāba, kas tu tāda esi? Ko tu gribi?» viņš ieskaities brēca, lai gan Līzi gluži labi pazina.«Vai nu žēlīgais lielskungs manis vairs nepazīst? Iz- ķērāties manis pa laidaru … tad pērnvasar mēs

abi divi pa gubeni… vai nu atminat lopu meitu Līzi?… Jā, jā, jā, skatāties vien, paskatāties, žēlīgaisbaronkungs, cik man smuku mazulīti mī|ais dieviņš dāvājis… Aijā, žūžū, mazulīt, manu mīļo aunelīt!…»

Līze noliecās uz stūķa auneli, itin kā viņu kušinādama, lai smieklus savaldītu, nopietnu seju sataisītu,tad vēkši- nāja atkal savu auniņu: kuvē! kuvē!

«Bāba, laiž manam garām! Ne man kāda daļa par tavu brēķi!»«Tāda pasaules alga: tad biju erštumal Līzinga, nu esot bāba, kad brēķis man kaklā! Tad ticat savām

acīm, ja neticat maniem vārdiem, un paskatāties, cik smuks mans brēķis un gluži jūsu sejā! Liedzaties nuvēl, ja kuraža jums ir! Vai neatminat vairs to reizīti gubenī? …» Līze bāza stūķi baronam Bundulam piedeguna, bet viņš atsprāga soli atpakaļ un gaiņājās abām rokām. Cik soļu Līze uz priekšu, tik soļu viņšatmuguriski atpakaļ, dziļāk parkā iekšā.

«Līz, tavam ir traka!» jau rāmāk viņš reižu pēc rei- zas atkārtoja.«Toreiz biju traka es, traks jūs, — tagad man par savu trakumu jācieš, bet jūs lidojat bez bēdas kā

zelta taurenis pa puķainu pļavu. Tagad varējāt gan man dāvināt uz tiem lieliem tēva priekiem kādumazumiņu, grūt' man uzturēt mazo tārpiņu …»

Kuvē! Kuvē!Barons Bunduls apstājās sāniski celiņa vidū, lai nebūtu jāskatās uz Līzes auklējamo, stāvēja tāds

domīgs, šaubīgs, kaunīgs, kā lielā nesapratnē kulstīdams ar vicu ceļmalas krūmiem zarus un lapas.Viņš nevarēja salasīt vajadzīgo dusmu, balss negribot kļuva klusāka, pieļāvīgāka: «Līz, viens par

diviem ir: vai manam ir traks vai tavam! Manam negrib ticēt…»«Ak negrib ticēt? To es ticu! Tādas izrunas visiem meitu viltniekiem pie rokas! Vai neatceraties vis

vairs, ka paši man sudraba dozi par ķīlu iedevāt? Bet nu viegli pasacīt: manam nekā nezin! Manam negribticēt!… Ka jau jums tāda vilka sirds, tad iešu žēlošos pie cienīgās, žēlīgās lielmātēs. Sudraba doze manvēl dzīva! Rādīšu to pašai lielmātei, visu izstāstīšu, nekā neslēpšu. Lai sauc Virzas Pēteri par lieciniekupriekšā, tas apzvērēs, ko jūs no manis … lielmāte man ticēs un apžēlosies par mani un manu mazo tārpiņu…»

Līze, šņukstus liekuļodama, virzījās no parka laukā un gāja droši uz kalnu, labi zinādama, kalielmātes pašlaik nav mājā.

Parka malā barons Bunduls viņu panāca.«Paklau, Liesing, vai no tiesas tā? … Vai tavam nemelo? …» viņš stostījās.«Kas man tur ko melot, ko nemelot! Par brīvu neietu sev tādu nesmukumu kaklā kārt! Kas bijis,

noticis! Lai gan jūs lielākais vaininieks, bet sūdzēties es neiešu, muti turēšu kā līdz šim turējusi, jabaronlielskungs parādīs cilvēka sirdi un atmetīs man kādu mazumiņu no savas lielās bagātības…» Līze

nemitējās, kamēr barons Bunduls saprata, kas viņam darāms, un sāka gramstīties pa kabatām.«Ne es to domāju, ne gaidīju … tiesa vai meli… kad tavam solās muti turēt, tad manam tev dos…

manam škandalu negrib …»«Baronlielskungs, ne gailis nedziedās; ne auniņš brēks, kad es jums saku!»Barons Bunduls sameklēja maku, neskaitījis izņēma no maka visu papīrnaudu un atroceniski uzmeta

to Līzes stūķim …«Lielo paldies mazuļa vārdā! Paskatāties pirmo un pēdējo reizi, cik viņš smuks, brūnu ģīmīti, apaļu

degun- tiņu …»Pārgalvniece Līze rādīja viņam savu dvielī ievīstīto dūri par mazuļa sejiņu, pigu pirkstu starpā par

deguntiņu, ar otru roku vēkšinādama auneli.Barons Bunduls plecam pāri greizi paskatījās uz Līzi un viņas vēkši, tad apsviedās uz papēža un

iegāja atpakaļ parkā.Kuvē! Kuvē! — vēkšinādama Līze skrēja atpakaļ uz klētiņu, naudu žņaudzīdama vienā rokā, auneli

otrā.«Ak tu lairne, ak tu laime, Joni!»Tikai Jonis spēja negrījodamies uztvert un saturēt mazo dampīti, kurš lielā priekā un pilnā sparā

drāzās viņam virsū.Klētiņā pie' paviru durvīm Līze ar Joni izgludināja un izskaitīja naudu, bija pavisam 43 rubļilAiz brīnumiem viņi abi palika labu brīdi mēmi, tad, sviedrus slaucīdami, nosēdās smagi uz gultas

malu.«Es iedama zināju, ka par velti Jaudis nesaukā mūsu lielkungu par dullo baronu, bet, ka viņš tik

dulls, tā gan negaidījul Tādu naudu, tik briesmīgi lielu naudu par tīriem jokiem …» Līzei vai bailes metāspar savu joku un tik negaidītām joka sekām.

Mazu dzeramnaudu cerējusi izmānīt, bet veselu bagātību ieguvusi! Nu viņiem jaunajā iedzīvē bijalīdzēts uz ilgu laiku. Viņiem nebūs jādiedelē no radiem un kaimiņiem putrai putraimi, sāls un aizdaragabaliņš.

«Līzīt, Līzīt, man pail, cik tu raki gudra!» Jonis brīnējās un priecājās par savu Līzi.Līze sēdēja dziļās domās.«Nē, Jonīt! Es savu mūžu vairs nesmiešos un nezobošos par mūsu labo un devīgo baronlielkungu!

Viņa dēļ mēs abi divi turpmāk vai caur uguni!» Līze aiz liela prieka nozvērējās un turēja vārdu.

5 DZĪRU VIESIS UN MEDŅA MEDNIEKS

Virsmežkungs Tolks svinēja ik gadus savu vecpuiša dzimtdienu Sauslejas mežmuižā jūnija mēnesī.Kā svinības svinamas, dzīres dzeramas, citi vecpuiši brauca pie Tolka mācīties. Svinībās un dzīrēs tikaielūgti vienīgi kungi, cienīgi kungi no izskata, pēc stāvokļa dzīvē, bet omulīgā dzīru izlaistuvē visi centāsparādīties, kādi viņi īstenībā bija, ne parādīties, par kādiem viņi dzīvē izlikās.

Viesu pulkā pats jaunākais bija Auriķu barons Bunduls. Pirmo reizi viņš atradās ciešā lielu kungusabiedrībā, kur viss norisinājās svabadi «pašu starpā», īstā omulībā, nebēdnīgā izlaidībā bez liekiemslapstiem, drebu- līgas kautres. Tolks viņu bija ielūdzis ar zināmu nolūku, sagaidīdams no viņa lielaslietas, un — nebija savās gaidās vīlies.

Tiesa, pie galvenās naktsmaltītes piedalījās vēl trīs jaunekļi, jaunāki pat par baronu Bunduļu, bet tiebija mājas ļaudis, mežkunga mācekļi un palīgi Zemmelstjerns, Linkmanis un Kocings.

Zemmelstjerns bija dižciltīgu muižnieku jaunākais dēls, agri vidusskolas beidzis un vienu gaduTērbatā sabijis, kad nopietni sasirga ar krūtīm un ārsti sūtīja viņu uz zemēm dzīvot, aizliedza tāļākmācīties un pilsētā pit: vecākiem uzturēties. Muižniekiem, Zemmelstjerna vecākiem, savas muižas nebija,tikai pilsētas nams, tamdēļ vecāki viņu nodeva Sauslejā pie radinieka Tolka, lai dzīvo tur un mācās parmežkungu.

Par labu palaidni latvietis saka, ka tam aste iespraužama un viņš mežā padzenams. Tā bagātais Rīgaspilsonis Linkmanis darīja un padzina savu vienīgo dēlu, īstu palaidni, uz Sauslejas mežiem, bet astes vietāmāte deva dēlam līdzi krietnu kušķi naudas.

«Lai patrakojas un atlauž ragus uz zemēm, tur veselīgs gaiss,» vecais Linkmanis- gudri sprieda, undēls ņēma tēva padomu vērā.

Kocings bija pārnovada mežsarga Kociņa dēls. Viņš bija beidzis apriņķa skolu un uz tēva lūgumu,kurš senāk ilgus gadus bija kalpojis zem virsrnežkunga Tolka, tika pieņemts Sauslejas mežmuižā parmācekli.

Tikai Kocings nopietni domāja izmācīties par mežkungu, bet abi pārējie viņa biedri uzturējāsSauslejas mežmuižā tā pagaidām, kā viņi abi klusībā domāja un cerēja, Zemmelstjerns tik ilgi, kamēratveseļojas, Linkmanis — kamēr pieaug un nobriest, tad tēvs solījās viņam pirkt muižu un to apprecināt,lai tad sieva valdot viņu.

«Vecie nu sāks uzdzīvot, tad par miegu arī mums ir grēks domāt!» Linkmanis sacīja, biedrusaugšstāvā uzvadījis, bet pats gāja uz patumšo eju kukņas meitu istabas starpā.

Visas Mežmuižas kalponītes bija devīgā Rīgas jaun- kunga draudzenītes, bet glītā istabmeita Ziedītebija viņa sirdsdraudzene.

«Ziedīt, tu nu neaizmirsti, ka man un mums tur augšā, tuvāk pašām debesīm, kur arī mums biežiuzsmaida debešķīga laime, bez mīlas pilnām sirdīm vēl ir tukši vēderi, kuri alkst savu tiesu. Tā! Šmaukst!To pagaidām ķīlām paņem! Taisnību sakot, sirds man vairs nemaz nav, to tu, blēde, pavisam esipaņēmusi, tamdēļ ņem nu vēderu arī savā gādībā un stiep tikai mums augšā sūru un saldu, kas tev pavērienam gadās!» Linkmanis apvārdoja savai draudzenītei zobus, un Ziedīte gādāja par jaunkungu siržulaimi un vēderu labklājību Mežmuižas augšstāvā, kur katram mežkundzēnam bija sava istabiņa, bet visiemkopīgi liela darba istaba. Trijlapis ievietojās omulīgi lielajā darba istabā ap lielo darba galdu, no kuraZiedīte novāca visas grāmatas, zemes ruļ|us, zīmējumus un cēla to vietā garkaklainas un resnvēderainaspudeles galdā. Linkmanis brūvēja sev glāzi pēc glāzes punša, Zemmelstjerns pusstundu sūca vienu pašuvīna glāzi un to neizsūca, bet spēcīgais mežsarga dēls dzēra un nepiedzēra, sperdams nesaviebies savārīklē iekšā, kas gadījās pa rokai.

Visi trīs mežkundzēni bija kaislīgi trumpotāji, kā jau jaunekļi jaunības gados. Pie kārtīm un pudelēmviņi varēja bez apnikas nosēdēt caurām naktīm. Zemmelstjerns spēlēja aizraudamies, bet lepni klusēdamsun nicīgi smaidīdams par laimi vai nelaimi spēlē. Linkmanis spēlēdams skaitās, lamājās vai līksmoja,dejoja par vinniņu vai zaudējumu, kā kuru reizi spēlē vedās. Kocings spēlēja auksti, prātīgi, drošāpārliecībā, ka spēles beigās laimīte saviem zelta spārniņiem atlidos pie viņa, lai arī pa spēles laiku viņapaķircinājās, palakstojās ar viņa vienu otru biedri. Uz lielu naudu viņi nespēlēja, bet Kocings katrumēnesi ierāva no saviem līdzbiedriem smuku grasi, kuru pēc katras spēles beigām biedri viņam bezdusmām un skaudības tūliņ izmaksāja, jo viņi bija bagāti, bet Kocings nabags. Ja kādreiz Zemmelstjernsvai Linkmanis vinnēja, tad viņiem par savu laimi bija mazāk prieka, bet lielāki brīnumi, ka spēlei varotbūt tik nedabīgas beigas.

Mežkungs Tolks turēja savus mācekļus diezgan stingri, kad pašam gadījās Mežmuižā būt, bet, tā kāviņa virspārraudzībā atradās vairāk muižnieku meži, tad vairāk viņš braukāja pa lauku nekā dzīvoja pamāju.

Mežkundzēniem tika uzdoti zināmi dienas darbi, kuri tiem bija jāpadara, iekām tika savā vaļā uzmedībām, zveju vai citām izpriecām. Pilsētiņa bija tuvu, turp viņi bieži aizzagās pa taisniem meža ceļiemun vakaros nāca nobridušies no meža puses mājā kā pēc padarīta grūta darba.

Savam vecākam mežsargam Skujam mežkungs Tolks maksāja liečis, lai tas uzmanot viņa mācekļus,ka tie brīvlaikā neblandoties uz pilsētu vai citām vietām, kur, pēc mežkunga domām un uzskatiem, viņiemneklātos iet, bet mežkundzēni tādu slepenu uzraudzību izdibināja un novērtēja par tīro nenovīdību unskaudību no vecā puses. Mežkungs domāja izdarījis gudri un brauca mierīgs savās gaitās, mežkundzēniizdarīja vēl gudrāk un gāja mierīgi savas tekas. Linkmanis un Zemmelstjerns maksāja

mežsargam otrtik, cik viņš no mežkunga slepen dabūja, un piedabūja Skuju savā pusē. Mežkungsdomājās Skuju nopircis, bet mežkundzēni viņu pārsolīja. Skuja ņēma no abām pusēm un izkalpoja visiempa prātam, ka vilcēni bija paēduši un vecais āzis dzīvs.

Virsmežkungam aiz muguras mežkundzēni dzīvoja jautru un brašu dzīvi. Kā lai mežkungs neticētu,kad viņa nopirktais un slepenais uzraugs Skuja pats palīdzēja mež- kundzēniem visādi izmeloties ar tāliemgājieniem pa mežiem un siliem, ar medībām un zveju, ar meža zagļu un malu mednieku gūstīšanu, kadjautrie zēni visu nakti pa pilsētu bija uzdzīvojuši un virsmežkungs negaidot mājā pārbraucis.

Un vasaru, pašā skaistākajā ziedu un mīlas laikā, cik mazs tad ir sarāvies nakts melnumiņš, kanemanīts ir jaunais rīts un jaunā diena klāt.

Tādās nelaimīgās rīta reizēs, kad Mežmuižā gaiss nebija tīrs, mežkundzēni droši izgulējās pie Skujasun tikai priekš pusdienas gāja nosvīduši uz māju, virsmežkungam izmelodamies, ka viņi agri agri no rītaizgājuši uz medībām. Ziedīte un Skuja viņiem bija droši liecinieki.

Uzdotos rakstu darbus un zīmējumus izgatavoja Kocings viens pats veikli un ātri, kamēr viņa biedriatdusējās no nakts gaitām un piedzīvojumiem.

Kungi dzīvoja pa leju, kundzēni pa augšu. Jaunekļu trijlapis nodziļinājās vista un skata valstībasnoslēpumos un pārsteigumos.

«Lapu pie lapiņas celdams un rindodams, cilvēks jūt patīkamu uzbudinājumu, kādu ziņu viņam kārtispaudīs, vai šovakar viņam laime smaidīs spēlē vai mīlestībā, bet laime vienmēr tā kā tā!» Linkmanis parsavu drošo laimi vienā vai otrā vietā priecājās, angļu veida jūrputu pīpīti sūkdams.

Zemmelstjerns nepīpēja, tikai kūpināja vieglus, smaržīgus cigāriņus, dūmus nemaz iekšā nevilkdams,bet šad un tad pa apaļam riņķim pret griestiem pūzdams un abām rokām reizā visu kāršu blāķi celdams,kad tās par jaunu bija izdalītas.

«Katru jaunu kāršu izdalījumu es ņemu rokās tādām pat jūtām kā jaunu, svaigu dienas avīzi lielāmgaidām un patīkamu ziņkāri, kādas jaunas vēstis un jaukas lietas viņas man stāstīs!» Zemmelstjernsatzinās.

Kocings pīpēja resnus papirosus, ar stipru tabaku piebāztus, katru dūmu dziļi iekšā ievilkdams un tad

viņu pa muti un degunu ārā pūzdams, kā sutas katls, kad tam atgriež trīs krānus vaļā un suta no tiem plūstārā krustodamās.

«Es, vienu pašu mirkli kārtīm uzmezdams, redzu, vai varēšu jūs abus liekt jeb būs man jāpaliekapakšā!» viņš savukārt paskaidroja.

*Barons Bunduls muijās pa apakšu veco kungu starpā kā nesmērēts piektais ritenis. Lai gan mīlas un

uzdzīves lietās diezgan rūdījies un visādiem suņiem trenkts, tomēr veco bramaņu vidū viņš uzmanījās,saņēmās, lai ausis nesāk svilt par veco uzdzīvotāju sālīgiem jokiem, runām un darbiem.

Brīnumaina parādība! Jo kāds kungs pasaules un ļaužu priekšā bija svinīgāks, nopietnāks, atturīgāks,jo trakāks, izlaidīgāks un nebēdnīgāks viņš bija tuvo draugu un biedru starpā, kad bija aizlējis aizapkaklītes pa glā- zātei pāri ikdienišķam mēram. Viņi centās viens otru ne- bēdnībās pārspēt, viens otrusmalki izāzēt, bet no viņu jokiem un nerātnībām visvairāk bija ko ciest baronam Bundulam kā jaunākajamviņu vidū.

Nevarēdams tik daudz vīna panest kā vecākie rūdītie kungi, barons Bunduls uzmaldījās augšā pielīksmā trij- lapa uz savu roku.

Mežkundzēni uzņēma iežilbušo skaļām urjavām savā vidū.Pie jaunajiem un jautrajiem zēniem baronam Bundulam patika gluži labi. Prieki un bauda augšā un

lejā tie paši, bet še viņš jutās un izlikās par pirmo, kamēr apakšā, veco kungu starpā, viņš bija un palikabeidzamais un citu āzējamais.

Viņš uzsvieda savu labi pietūcināto naudas maku uz galda un vēlējās kārtis spēlēt līdz, bet par laimivai nelaimi viņš neprata ne vista, ne skata, ne pat prefransa spēles.

«Vāczemē es spēlēju trumpas ar pavisam citādiem vīriem nekā jūs, ar īstiem hercogiem un grāfiem,un vinnēju lielas naudas sumas … to varat manam ticēt, kad es jums saku! Tagad es ilgi neesmu kārtisrokā ņēmis un visas spēles galīgi aizmirsis,» barons Bunduls nepieklājīgi lielījās, tā pašā sākumāsakaitinādams Linkmani un aizdodams dusmas Kocingam, kuru barons tīšām centās nemaz

neredzet, ka daždien citi kungi gluži netīšam ar viņu pašu apgājās.Linkmanis barona Bunduļa lielībai sākumā drusciņ noticēja un sāka viņam izskaidrot un atjaunot

vista spēles likumus, bet barons it nekad it nekā no šīs spēles nebija jēdzis, un vārtu stabs drīzāk būtuiemācāms pātarus skaitīt nekā barons Bunduls vistu vai skatu pareizi spēlēt.

Linkmanis saprata, ar kādu putnu viņam darīšana.«Tad es jums ierādīšu visgrūtāko un visgudrāko naudas spēli pasaulē un ceru, ka jūsu gudrā galva

uzreiz šo spēli sapratīs!» Linkmanis zobojās un ierādīja baronam Bundulam trim lapām spēlējamovienkāršo stukulku.

Šo spēli barons Bunduls saprata un drīz iemācījās. Viņš spēlēja aizraudamies, piesita tumsā katrāizdalījumā un aizripināja vienu rubli pēc otra, lai gan uz lielu ielikumu viņi nespēlēja.

Kad barons Bunduls nemitējās augstprātīgi lielīties, tad līdzspēlētāji arī viņa nežēloja, bet cirpaaunu drošiem griezieniem, kamēr pašiem cirpējiem metās nelabi ap dūšu.

Bēte auga, un barons Bunduls iegāzās atkal viens pats bētē par deviņiem rubļiem, kad patlabanmežkungs Tolks, baronu Bunduļu meklēdams, uznāca augšā pie saviem zēniem.

«Manam staigā!» barons Bunduls lielīgi sauca un piesita tumsā.Gadījās laimīgs dalījums, un barona Bunduļa devienā bija sakopojušies trumpja dūzis, ķēniņš un

devītnieks.Viņš lielmanīgi atgāzās krēslā un nepirka nevienas kārts.Linkmanis pameta virsmežkungam ar acīm un pabāza pārpalikušajai kāršu čupiņai citu trumpi.Sāka spēlēt, un barons Bunduls nedabūja neviena kāviena, visas izspēlētās kārtis nokāva

Zemmelstjerns un Linkmanis ar jauno trumpi.Barons Bunduls muti vien atplēta aiz brīnumiem.

«Redziet nu, Tolka kungs, kā daždien iet kāršu spēlē, kad piķis piemetas: manam bija trumpja dūzis,kungs un devītnieks, bet tomēr iegāzos par jaunu bētē!» viņš nopietni pukojās un nesaprata, kamdēļ citikungi tik garšīgi smejas un nesaņem vinnētās naudas.

Smiekliem spēli beidza, un pēdējo bētes naudu atdeva baronam Bundulam atpakaļ.«Ja virsmcžkungs laipni atļautu, tad mēs labāk ietu svaigā gaisā uz mežu medņu medībās,» Linkmanis

me- lojās, ātrumā sagudrojis jaunu joku, jo neviens mednis vairs ne domāt nedoma ja dziedāt. «MežsargsSkuja man stāstīja, ka Sila vērī vēl viens ik ritus dziedot, esot varens tēviņš.»

«Protama lieta! Medības — un vēl uz medņiem! — jauniem kungiem pati ieteicamākā un veselīgākāizprieca! Zināt, šaut drīkst tikai mūsu viesis barona kungs. Medņu mūsu mežos maz, to prieku mēs taupāmun novēlam tikai saviem cienītākiem viesiem,» mežkungs Tolks laipni deva savu atļauju.

«Manam medņu medības gaužām patīk, lai gan — patiesību sakot — medņu medībās nemaz neesmubijis,» šoreiz baronam Bundulam vaļsirdīgi paspruka, bet tad tūliņ viņš sāka lielīties: «Arī ērgļu medībasir ļoti interesantas! Uz ērgļu medībām es esmu bijis. Vācijā grāfs Bimmelburgs — Augšreinas novadā tamsava pils un lieli meži — mani un krievu kņazu Cugunovu reiz uzlūdza uz ērgļu medībām. Manam bijalaime ar pirmo šāvienu notriekt zemē diženu gaisa ķēniņu. Būtu jūs redzējuši, kā krievs brīnījās, kanošautajam ērglim bija tikai viena galva! Viņš tiepās un dievojās, ka Krievijā visiem ērgļiem esot divasgalvas!

«Mīļo kņaz!» grāfam Bimmelburgam ar mokām nācās ieskaidrot muļķa krievam, «es to labi zinu!Tikai lūdzu ievērot, ka acumirklī mēs neatrodamies vis Krievijā, bet esam Vācijā. Krievijā valsts ērglimir divas galvas, tamdēļ arī visi dzīvie ērgļi ir piespiesti likumīgā kārtā šķil- ties divgalvaini un visu mūžunēsāt divas galvas, bet Vācijas valsts ērglim ir tikai viena galva … Lieta skaidra kā diena, bet kņazamCugunovam nācās ļoti grūti to saprast…»

«Bet kā tad pie mums, Baltijā? Te taču ir redzēti meža ērgļi tikai ar vienu galvu!» Linkmanispiebikstīja.

«Drošākais pierādījums, ka Baltija un mēs, baltieši, piederam pie Vācijas!» brītiņu padomājis,barons Bunduls pašapzinīgi paskaidroja, galvu lepni izcēlis.

Gaismiņai svīstot, mežkudzēni teicās baronu Bunduļu vedot uz Sila vēri, bet visādiem māžiemvadāja viņu turpat pa Mežmuižu riņķu riņķiem uz tuvējo mežmalu, kamēr mežkunga kučieris gādāja parstaltu medni sausā

egles galiņā.Viņi brida pa lopu laidariem, — tos Linkmanis dēvēja par sūnu purviem, — kāpa pa sētām, žogiem

un tukšām kāpostu lecektīm, — tie esot vērī krustām šķērsām sagāztas vējlauzas, kā allaž mūža mežos,kuros medņi mīlot dzīvot.

Rīta krēslā, pāri lecot bālgani mirdzošai upei — dārza grantētam ceļam, — barons Bunduls tikkoneiekrita ūdenī un nenoslīka, bet Linkmanis un Zemmelstjerns sagrāba viņu laikā aiz rokām un kājām unizvilka viņu pa rasaino zāli laimīgi malā.

Kocings lavījās medniekiem pa priekšu, viņiem taisnāko ceļu uz Sila vēri rādīdams, sita ar mēlivisnevisādus klakšus un dziedāja pa gailiski, sagatavodams baronu Bunduļu uz medņa šaušanu.

Zemmelstjerns un Linkmanis veda viņu aiz padusēm un mācīja, kā, medņiem dziedot, medniekamjāprotot lēkt. Lēca un krita, krita un cēlās visi trīs brālīgi.

Māžu un nebēdnību bija bez gala, kādus niķus prot izgudrot tikai iesilušas galviņas.Kad gaisma ausa, tad ar deviņiem līkumiem laimīgi bija sasniegta zemzaraina priede mežmalā aiz

Mežmuižas graudnieku kūtīm, kur tūliņ sākās Sauslejas sils.Kad mednieki atnāca, mednis jau tupēja priedes zarā, viņus gaidīdams, bet barons Bunduls nevarēja

viņa saredzēt, lai biedri viņu vai desmitreiz lecināja kokam riņķī. Tikai, kad gaisma labi paplētās unmednis priedes zarā stipri spārniem sita un skaļi nodziedāja savu «kikerigī… gū … gā …», tad baronsBunduls viņu ieraudzīja.

«Vai mednis tā dzied?» viņš priecīgi čukstēja, žodam aiz uzbudinājuma drebot. «Tad manam bieži irdzirdējis medni dziedam … balss man izliekas gluži pazīstama!»

«Cst!» Linkmanis saspieda viņa dilbu kā spailēs, kad gailis otru lāgu sāka spārniem sist, uzdziedāšanu sataisīdamies. «Kā mednis otrreiz dzied, tā sprūdiet bisi vaļā, citādi viņš mūs ieraudzīs unaizlaidīsies!»

Gailis tika savā dziesmā tikai līdz pusei, kad divi bises sprādzieni reizā noskanēja un graudniecespar ortu pirktais lielais, melnais gailis vēlās kūleniski pa zariem zemē, nāves cīņā neganti spārnuskulstīdams un kliegdams ka-gā-ka-ka-kā!

Drošības dēļ Kocings baronam Bundulam aiz muguras bija sprūdījis savu bisi vaļā; viņa šāviensnonāvēja gaili, barona Bunduļa šāviens nogāja zemāk, kā vajadzēja, noraudams priedei zarus un skujas.

Barons Bunduls nesacīja ne vārda, kad gailis nokrita zemē netāl no šāvēju kājām, tikai saspraudarokas sānos un lielīgi skatījās no viena uz otru.

Kad medību biedri viņam gavilēdami novēlēja laimes par labi mērķēto šāvienu, tad tikai viņšatdabūja valodu: «Nu, ko manam jums sacīja? Vai nu redzējāt, kā manam to blēdi no zara noknieba? Katrsvis tā neizdarīs, tur vajag vērīgas acs, drošas rokas un aukstu asiņu …»

Mežkundzēni ļāva baronam Bundulam pēc sirdsapziņas izlielīties.«Varens mekainis! Būs pilnas desmit, divpadsmit mārciņas smags, kā jau vecam medņa tēvam

klājas!» Linkmanis priecājās, melno gaili aiz kājām rokās svērdams.Ar izrautām gaiļa greznām un nolauztiem priežu zariņiem viņi appušķoja laimīgā mednieka cepuri,

tad gāja līču loču mājup, teikdami acīgo šāvēju, slavēdami un apbrīnodami viņa laimīgo šāvienu.*Daži dzīru viesi bija piekusuši un atdusējās Mežmuižā, kur kurais kritis, bet izturīgākais vairums

ālējās rīta gaismā, kreklos izmetušies, pa nama lieveni dārza pusē, kur neviena sveša, nelūgta acs viņuneredzēja.

Gāja tik jautri un lieliski, ka Tolka apgādātais vīna krājums izžuva, un uz savu vīna pagrabu vēlālaika dēļ Sauslejietis nedrīkstēja sūtīt, bet kungiem vēl slāpa, lieliski slāpa …

Rīta pusē aiztrenca puisi uz tuvējo Sauslejas krogu.Pats krodzinieks Blekte atveda un iestiepa iekšā veselu grozu ar pilnām vīna pudelēm.«Cik maksā šī tava vira?» Sauslejietis uzbrēca savam krodziniekam.«Pieci kvarti pudele, cienīgs, žēlīgs lielskungs…» Blekte prata uzcirst cenu.«Un tu nekaunies tik lētu teļa putru saviem lielkungiem celt priekšā? Brauc ratā ar savu nāvekli un

gādā mums labāku un dārgāku vīnu! Vai tev dārgāka vīna mājā nav?»«Ir… dabūšu, cienīgi žēlīgi lielkungi!»«Paklausieties, cik suņam liela bezkaunība …»Kājām krodzinieks tika izspārdīts laukā ar visu atvesto vīna grozu un aiztrenkts pēc cita, dārgāka

vīna.Krodzinieks aizbrauca vienos plaskos uz krogu, pār- tina pudeles citos ietinamos, ielika citā grozā

un tad veda to pašu vīnu vēlreiz uz Mežmuižu, jo labāka vīna viņam krogā nemaz nebija.«Nu, cik tev maksā šī dzira?» Sauslejietis prasīja.«Pusceturta rubļa pudele, cienīgs, žēlīgs lielskungs! Labāka un dārgāka vīna krogā man vairs nav, ka

jūs mani vai zemē sitat!» krodzinieks dievojās.«Nu redzēsim! Varbūt, ka šī susla būs baudāma! Ieraksti vīna rēķinu kroga rentes grāmatiņā un

vācies pie kāķa!»Nogaršoja divreiz vadāto vīnu.«Gluži cits vīns! Pavisam cita garša, cita smarža nekā pirmajam! Mēle tūliņ jūt, deguns ož, ka šis

vīniņš ir pusceturta rubļa vērts!» visi dzērāji apliecināja.Iereibušie kungi dzēra Blektes dārgo vīnu teikdami.

Dārza laukumā uz akmeņa staba bija spoguļstikla bumba, kurā atspoguļojās ausiošā rīta blāzma.Sauslejietim pirmajam saviļņojās mednieka asinis.«Kungi, raug, kur spožs mērķis! Kā aicināt aicina roku izmēģināt! Sviediens maksā rubli! Kas bumbu

no šejienes sasit, dabūn visu iemaksāto naudu!»Pats Sauslejietis uzlika desmitnieku galdā un pirmais meta bumbai tukšām un pilnām pudelēm, bet

mērķī neie- svieda nevienas.Errīgi viņš atkāpās un laida citu savā vietā. Viens kungs pēc otra izmēģināja savu laimi, bet gluži

tādām pat sekmēm. Visi sviedēji notaļ bumbai mērķēja, bet vienam pudele aizskrēja sāniski, otram augstugaisā vai zemu zemē, citam pat atmuguriski lieveņa logos vai kur citur nevietā, dažs nosviedās pudeleilīdz ripiski no lieveņa zemē.

Tolks šinī jautrajā un dārgajā rotaļā nepiedalījās.. Uz galda bija salasījusies laba kopiņa naudas.«Tolk, kāpēc tu nemaz nesvied?» Sauslejietis draugam noprasīja.«Man netīk saviem viesiem par ātru šo prieku saīsināt. Es bumbu satriekšu uz pirmo sviedienu!»«Nelielies, Tolk! Es deru uz cik tu gribi, ka tu trīs sviedienos bumbas nesatrieksi, ne vēl uz pirmo

cirtienu, kā tu lielies! Vai zini, tava lielība aizskar mūsu godu, kas esam bez sekmēm izsviedušies!»«Es arī deru! Es arī turu, cik Tolka lielībai patīk!» citi kungi viens otru pārkliedza.«Tolk, Tolk, tev lielība dārgi maksās …»«Lielu vinniņu ienesīs! Tā sakiet, kungi, tad jūs dzīvu patiesību runāsiet…»Ātrumā noslēdza vairāk derības.Tolks nostājās uz kāptuvju virsējā kāpšļa, atvēzējās pāra reizes ar pilnu pudeli, kā roku

vingrinādams, tad drāza ar lielu spēku un veiksmi pudeli vaļā, un bumba sašķīda drubazu drubazās …Kungi pēc Tolka laimes sviediena vēl nebija beiguši gavilēt vai dusmoties, kad no dārza ēnas

izlobījās barona Bunduļa stāvs triju mežkundzēnu pavadībā. Zemmel- stjerna un Linkmaņa vidū nācabarons Bunduls ar gaiļa greznām pušķoto cepuri, aiz garajām kājām gaili nesdams, ka spārni plivinājās ungalva vazājās pa zemi, pats lepnais nesējs kā gailis izcēlies.

Viņiem aiz muguras soļoja Kocings. Pret Iievenēm visi četri apstājās. Kocings izšāva savas bisesabus stobrus gaisā.

«Silentium!» Linkmanis kliedza. «Mums ir lielais gods cienījamiem kungiem visā godībā stādītpriekšā Baltijas varenāko Nimrodu un slavenāko medņu kāvēju baronu Bunduļa kungu! Urrā!!»

Pats" barons Bunduls lepni uzsvieda gaili uz tuvējā galda pudeļu starpā un, izlikdamies gluživienaldzīgs, īsi noteica: «Mans rīta gājums… reti skaists melnais mednis!»

Smiekli un gaviles nemaz negribēja rimties, bet Sauslejietis rēca jau gluži necilvēcīgi, likdamsLinkmanim sīki un smalki izstāstīt, kā viņi visi četri tumsā uz medībām gājuši un cik laimīgi medni guvuši.

Kungu prieku un laimes vēlējumus barons Bunduls noturēja par pilnu.Medni viņam Tolks pasniedza par dāvanu un ciemkukuli, tūliņ lika ievīstīt skujās un ievietot glītā

kastītē, lai tas vieglāk būtu uz Auriķiem līdz ņemams.Savās goda karietēs ar saceltiem jumtiem dzimtdienas viesi lielā dienā brauca snauzdami no

Mežmuižas mājup, vienīgi līksmais barons Bunduls sēdēja taisns kā svece savā vaļējā karietē, gaiļagreznām un priežu skujām pušķoto cepurīti galvā un smuko kastīti ar melno medni uz ceļgaliem,skubinādams kučieri braukt labi ātri, lai viņš māti un māsu drīzāk pārsteigtu ar savu šīrīta laimi.

DĀRGAIS VILANDES DZELTNIS Vilandes rudens tirgus 24. septembri' visiem muižniekiem tuvā un tāļā apkārtnē pa laikam bija liela

un ievērojama andeles, satiksmes un izpriecas diena.Brauca turp paši muižnieki, brauca viņu nomnieki un pārvaldnieki no simtu un vairāk verstīm tāluma.Degvīnu dedzināja, alu tecināja vai katrā muižā, tad jāiepērkas bija igauņu vērši brāgas un drabiņu

izbarošanai.Sim bija zirgi pērkami, tam pārdodami; vienam vajadzēja stipru darba zirgu, otram skaistu karietes

zirgu.Kam nekā nevajadzēja, bet liela nauda kušņājās kabatā, tas sev vajadzību izdomāja un brauca pats

pirmais uz Vilandes tirgu.Pirka, pārdeva … mija, mānījās … nauda atlēca trakulīgai izdzīvei ar pilsētas jaunkundzēm pie

salda vīna kausiem.«Vai ar naudu cūkas barosim? Par gadu reiz var uzdzīvot …»Devīgie brālīši dzīvoja līksmu dienu; Vilandes tirgus bija slavens ar visādu mantu no malu malām;

šeit netrūka ne Rīgas putu, ne Tērbatas padibeņu.Katrs viesnīcnieks parūpējās par pievilcības spēku, lai viņa namā salasītos zaļā jaunība un naudīgā

večība.Tirgū naudu viegli pelnīja, viegli bija viņu šķiest.Lielāku muižu pārvaldnieki pa desmitiem vēršu, zirgu pirka, pa desmitiem pārdeva, — tad

nevajadzēja ne pārliecīgi gudras galvas, ne pārliecīgas drosmes un bezkaunības no katra lopiņapārdevuma cenas pa trijniekam, piecniekam atvilkt savai kabatai par labu, pirkumam atkal piespert uzmuižas rēķina, un naudiņa salasījās pussim- tiem, simtiem.

Ko tad naudu taupīt? Lai iet, kā nākusi! Lai iedzīvojas vecie trumpmaņi, jaunās lakstīgalas, ka varsagaidīt citu gadu šādu laiku!

Paspēlētāji, tērmaņi vēl palielījās viens pret otru: «Es Vilandes tirgū pagrūdu simtu rubļu … Mandivi simti mirgu vien nometa!»

Un slēdziens viegls, pat nelgām klausoties: kas tik daudz naudas smiedamies var izputināt, tam vajagbagātam vīram būt!

Auriķu muižas dzimtkungi, baroni Bunduli, no laika gala bija ieslavēti par bagātniekiem. Vecaisbarons Bunduls savā dzīvē un uzdzīves laikā ierāva vecajā bagātībā krietnu robu, bet, kamēr viņš bijatēviem piepulcināts un vecā lielmāte ar stārastiņu Virzu saimniekoja pa muižu un lopmuižām, robs bijasadzijis un bagātība par jaunu uztūkuši.

Šogad Auriķu lielmāte sūtīja stārastiņu Virzu vienu pašu uz Vilandes tirgu, kā dažu labu gadu agrākradusi. Virzām bija jāuzpērk vesels bars vēršu, jāpārdod kāds desmits izbrāķētu darba zirgu un to vietājāsapērk jauni.

Agrākos gados pati lielmāte brauca Virzām līdzi uz lielo Vilandes tirgu un valdīja naudas maku, bettagad jau vairāk gadu no vietas viņa uzticēja visus uzdevumus Virzām vienam pašam. No ilggadīgajiempiedzīvojumiem viņa zināja, ka par Virzu dārgāk neviens lopu tirgū nepārdos un lētāk neiepirks. Viņauzticējās pilnīgi Virzām un pazina savu vienīgo dēlu, jauno baronu Bunduļu, tamdēļ arī viņu nemazneskubināja braukt Virzām līdz uz Vilandes tirgu.

Barons Bunduls savu mūžu Vilandes tirgū vēl nemaz nebija bijis un, otru gadu muižā dzīvodams, arīšogad nemaz uz tirgu līdza netaisījās, bet te gadījās pāra dienas priekš tirgus, ka viņš nejauši sastapās uzlielceļa ar Sauslejieti un Tolku, savu veco kaimiņu un viņa virsmežkungu, kuri patlaban bija uz Vilandestirgu braukdami.

Vārds pa vārdam, tā un tā, kamēr atkal viss pa draugam, un šķirdamies Sauslejietis iebilda: «Jūs

taču, kaimiņa kungs, arī brauksiet uz lielo tirgu? Jums tik liela saimniecība… vai nu bez tā! Tad uzpriecīgu redzi Vi- landē!»

Sauslejietis kā degli piegrūda baronam Bundulam. Muižā pārjājis, viņš tūliņ paziņoja mātei, kaviņam jā- braucot uz Vilandes tirgu.

«Manam liela saimniecība! Vilandes tirgus bez manam nevar iztikt!» viņam izsacījās, bet domāt viņšdomāja, ka viņš nevarot iztikt bez Vilandes tirgus.

Māte nepretojās dēla braucienam uz tirgu, bet stāras- tiņam Virzām gan apkoram piesacīja, lai turottirgū abas acis vaļā.

Lielmāte cerēja, ka dēla kungs, dzīvē trinoties, beržo- ties, nogludināsies kā oliņa jūrmalā. BaronsBunduls berzās, trinās ik dienas vārdu jukumā, darbu dullumā, ko kāju spēra pār slieksni pasaulē un ļaužuvidū, bet bija un palika raupjš, kam visur ķērās kāja aiz sliekšņa, galva sitās durvju palodā.

Lielmāte nekad nepretojās dēla gribai un ieskatiem, kad sveši ļaudis bija klāt. Viņa izlikās, ka ir ardēlu visās lietās vienis prātis. Viņas pretestība ari maz lidzētu, jo barons Bunduls bija pilngadīgs unpilntiesīgs Auriķu muižas īpašnieks. Arī naudas viņai nebija žēl, lai barons Bunduls pagrūstu, izšķiestuveselus simtus, tikai tādā kārtā, kā viņa lielkundziskai kārtai klājas, saceļot brīnumu un skaudībuskatītājos, dzirdētājos, bet nevis smieklīgā ceļā un muļķīgā durnumā, kaunu un izsmieklu mantojot, kāviņas dēlam pa laikam netīšām izdevās. Viņai nebija nezināms un tas kremta viņai sirdi, ka visā apkārtnēaugsti un zemi viņas dēlu un slavenās Bunduļu ģintas tagadējo galvu savā starpā saukāja un godinājavienīgi par Auriķu dullo vai vienkārši par dullo baronu.

«Brauc izdzīvoties, bet ar godu, lai nesmird tavu darbu slava nedēļām no nama uz namu!» divatāmāte viņam īsi teica, kad viņš solījās braukt uz Vilandes tirgu. «Tikai Virzas darīšanās labāk nemaisies,no lopu un zirgu an- deles tu tikpat kā nekā nejēdz!»

Lielmāte domāja, ka dēls tirgū uzmanīsies un mēģinās izsargāties no smejamām ēverģēlibām.«Mamming, par kleperiem rūpēties manam nemaz nebūs vaļas!» viņš steidzīgi bēra, lai māte nemaz

vairs netiktu pie vārda. «Manam pirks sev pārīti vieglo zirgu, vai zini, īstu brūtgānā zirgu pārīti, bet tadskaistu un ātru, ja tik tādi Vilandes tirgū būs dabūjami, kādi manam patīk. Tu taču pati vienādi maniskubini, ka manam laiks precēties. Vai zini, manam būtu ar mieru tavu prātu izpildīt, bet nemaz nevaruvien izvēlēties, kuru jaunkundzi manam lai dara laimīgu? Vislabāk man patīk zeltmatai- nas jaunkundzesun dzeltaini zirgi. Jā, es sev pirkšu skaistu dzeltņu pāri, tad braukšu zeltmatainas līgaviņas raudzīties …pieci seši simti nežēlošu …»

Vai par zirgu pāri vai līgaviņu, tas palika barona Bunduļa noslēpums.Stārastiņš Virza brauca uz Vilandi lielajā divzirgu orē, piekrautu pilnu ar zirgu barību, apkārt pie

redelēm piesietiem pārdodamiem zirgiem; barons Bunduls aizlaida vieglā puskarietē, jauno Virzas Pēteripar kučieri uz bukas. Jaunais Virza prata iztapt barona -Bunduļa untumiem, un barons pamazām pierada tāpie viņa, ka izraudzījās to par savu uzticības viru un palīgu visās lietās un nelietās. Virzēnam bijaslavējama īpašība, ka viņš atzina un saprata visas sava kunga aplamības un kļūdas, bet nelikās tās manot,izpildīja akurātīgi viņa prātīgās un dullās pavēles un prata muti savaldīt.

Vakaru iepriekš tiklab stārastiņš Virza, kā arī barons Bunduls ieradās Vilandē. Lērums svešu unpazīstamu jau bija priekšā, citi radās vien vēl klāt.

Barons Bunduls jau muižā bija pastāstījis visiem un arī stārastiņam Virzām, ka viņš sev pirkšotskaistu dzeltņu pāri, un lielmāte no savas puses stārastiņam pačukstējusi, lai viņš palīdzot baronam patirgu pēc derīga pārīša apskatīties.

Laiciņš bija silts un jauks, kā lauku tirgus dienai radīts. Zirgu tirgotāji un mietnieki novietojāslielāko tiesu klajā laukā uz tirgus laukuma.

Nakts vēl bija tāļu, īstā tirgus diena tikai rīt, bet zirgu pirkšana, pārdošana un mietošana gāja vaļāpilnā spēkā.

Virza sačakarēja skaistu dzeltni, zirgu kā bildi. Dzel- tnis piederēja Vilandes zirgu pasta turētājam

Sleidovam, visā apkārtnē pazīstamam zirgu uzkupcim un mietniekam. Sleidovs tika daudzināts pat parbagātnieku un bija pazīstams ar lielāko tiesu no apkārtnes muižniekiem. Sleidovs katram stāstīja, kas tikaigribēja klausīties, ka viņš esot vecas poļu lielkungu ģints pēcnācējs. Pēc neizdevīgā poļu dumpja viņaģinta tikusi izraidīta no Polijas un zaudējusi visas muižas un plašos zemes piederumus, tikai skaidronaudu, vērtslietas un dārgakmeņus viņai izdevies paglābt no mantas kārīgo nodevēju un visu poļuienaidnieku rokām.

Virza gāja ap dzeltni kā kaķis ap karstas putras podu. Sleidovs prasīja 250 rubļi, Virza solīja taisnipusi no tā. Viņi pazina viens otru un ticēja, ka viņiem vienam otru traki grūti pievilt, bet mazumā Virzāmtaču izdevās Sleidovu piemānīt. Virza izlikās, ka viņš dzeltni grib pirkt priekš Auriķu muižas kleperustaļļa, un Sleidovs šoreiz viņam noticēja.

Kaulējās, mānījās, kamēr Sleidovs atlaidās par 180 rubļiem, «bet ar to norunu, ja zirgs manambaronlielkun- gam patiks!» Virza sacīja, Sleidovam saujā sizdams.

«Virza, tu mani piemānīji! Es nemaz nezināju, ka pats barons Bunduls arī ir tirgū. Ja es tikai ostu, katavs baronlielskungs ir tirgū un zirgu tu pērc priekš kungu staļļiem, tad no prasītajiem 250 rubļiem esneatlaistu nevienu grasi.,, dzeltnis to brāļu starpā ir vērts! Bet andele paliek andele! Ved savubaronlielkungu šurp! Stundas laikā tev uz dzeltņa par 180 rubļiem priekšroka. Vienu minūti vēlāk pēcnosacītā laika dzeltnim būs pavisam cita cena!»

Virza sataujāja baronu Bunduļu pie Sauslejieša, Tolka un citiem muižniekiem galvenā Vilandesviesnīcā. Viņš lika baronlielkungu izlūgt ārā un viņam vārīgi izstāstīja, ka Sleidovam esot skaists dzeltnispārdodams un viņš to galu galā atdodot par 180 rubļiem, lai baronlielskungs pats zirgu apskatot unnovērtējot.

«Apskatāt dzeltni paši, baronlielskungs, jūs no zirgiem vairāk saprotat nekā es. Ja jums dzeltnispatīk, tad par 180 rubļiem viņš pērkams.»

«Lab', lab', manam ies ar citiem lielkungiem kopā un zirgu novērtēs!» barons Bunduls atbildēja unaizgāja pēc citiem kungiem.

Reizē ar Sauslejieti, Tolku un pāra svešiem kungiem viņi gāja uz zirgu tirgu. Visiem dzeltnis patika;daži pat klusumā apskauda baronu Bunduļu, ka stārasts priekš sava kunga uzmeklējis tik skaistu zirgu unnokaulējis to par tik mērenu cenu.

Barons Bunduls gribēja ierādīties, ka viņš ir liels zirgu pazinējs, un solīja Sleidovam par dzeltnitikai 175 rubļi.

«Tik daudz zirgs manās acīs ir vērts, un es nedošu par viņu ne graša vairāk!» viņš tītīgi noteica unpalika pie sava. Arī Sleidovs nepiekāpās, un tā 5 rubļu dēļ viņi šķīrās.

Krēsla metās lielāka, un visi kungi gāja atpakaļ uz viesnīcu. Arī Sleidovs, jo viņš bija apmeties uznaktsguļu tanī pašā viesnīcā.

«Pēdējais vārds, barona kungs! Pasaku gaiši, ka tikai šovakar mans dzeltnis ir pērkams par 180rubļiem… jums tikai un nevienam citam. Kas rīt manu dzeltni gribēs dabūt, maksās par viņu 250 rubļiraudādams!» ceļā vēl Sleidovs iebilda.

«Ko manam reiz saka, pie tā manam paliek: 175 rubļi un ne kapeik' vairāk!» barons Bunduls stingrinoteica un vēlējās, kaut māte viņu tagad redzētu un dzirdētu, cik viņš pastāvīgs savos ieskatos unnelokāms savos noteikumos, tad viņa to vairs nedēvētu par vēja pilnu.

Sleidovs ar Tolku palika iepakaļis, barons Bunduls ar Sauslejieti un citiem kungiem aizgāja papriekšu.

«Sleidov, dodiet dzeltni prom! Zirgs ir skaists, tas tiesa, bet arī nauda ir smuka, nav meli! Lai baronsBun- duls papriecājas par savu pirmo zirgu andeli!» Tolks kā par garu laiku ieminējās.

«Kamdēļ lai par 175 rubļu atdodu, ja rīt pats barons Bunduļa kungs man nomaksās par dzeltni 250rubļi! Kārs viņš ir uz manu dzeltni, lai nezin cik auksts un vienaldzīgs izliekas!» Sleidovs smīnēdamsapgalvoja. «Man žēl, ka stārastam Virzām izdevās mani piešmaukt un es zirgu viņam šodien atdevu par

180 rubļiem, bet tagad man ir prieks, ka barons Bunduļa kungs par šo mēreno cenu nepatur.»«Barons Bunduļa kungs jums vairāk nedos, es viņu pazīstu. Zināms, pieci rubļi ne viņam, ne jums ir

liela nauda, bet redzējāt, kā viņš tītās, ar savu noteiktību gražodamies …»«Tad saderēsim uz brangām vakariņām rīt pēc padarītiem dienas darbiem, ka barons Bunduļa kungs

samaksās rīt par manu dzeltni 250 rubļi!»«Jūs tīšām gribat pazaudēt, Sleidov?»«Es esmu drošs, ka derību rit vinnēšu un uz savu dzeltni vēl 75 rubļi klāt! Ne tieši, bet aplinkus viņš

nodos par dzeltni šo naudu. Arī es esmu cilvēku pazinējs, fon Tolka kungs!»«Labis pratis samaksāt par zirgu 250 rubļi, kad dienu agrāk to pašu zirgu varēja dabūt par 180

rubļiem… tas būtu smalks joks un derīga mācība jaunam cilvēkam! Lai iet, līkaup! Man zaudējuma nebūsžēl, ja jums izdodas zirgu par tik dārgu cenu baronam Bunduļa kungam iesmērēt, kad viņš piecu rubļu dēļtik nepiedodami tītās!»

Kungi sadevās rokās. Zirgu andelē mānīties pat dižciltīgie muižnieki neturēja par kaunu. Katrs vēllepns bija uz to, ja, zirgus pērkot un mainot, izrādījās par otru gudrāks un niķīgāks.

«Kā jūs to izdarīsiet?» Tolks ziņkāri tēgāja.«Tas mans noslēpums … tikai lūdzu baronam Bunduļa kungam ne vārda par mūsu derību neminēt!»«Pats par sevi saprotams, mīļo Sleidov!»«Tad es' vēl brītiņu pa tirgu pastaigāšos un aptaujāšos par zirgu cenām pie savas puses igaunīšiem.

Vakarā es ieradīšos pie jums viesnīcā.»«Labi! Mēs jūs gaidīsim.»Sleidovs aizgāja savās darīšanās, bet Tolks uz viesnīcu.Dižciltīgie muižnieki vakarā uzņēma Sleidovu savā vidū kā savumu. Tirgus laikā viņi nebija lepni,

un Slei- dovs bija nesamaksājams biedrs pie vīna kausiem. Kur viņš piesēdās, tur smiekliem un jokiemnebija gala. Viņam bija neizsīkstošs krājums kutelīgu joku un atjautīgu nostāstu.

Kungi nodzīvoja jautru vakaru, bet par dzeltņa andeli kā uz norunu neviens vairs nebilda ne vārdiņa.Savu derību ar Sleidovu Tolks bija izstāstījis tikai savam draugam Sauslejietim, kuram tādi joki bija

traki mīļi.Citurīt dažam kungam bija mazas paģiras. Viens pēc otra viņi nāca kā saīguši laukā no savām

istabām, jo tēja vai kafeja vienatnē lāgā negaumēja.Sleidovs kā par brīnumu ieradās apakšā viesnīcā pats pēdīgais. Citi kungi jau bija šķidro planci

padzēruši un vīkšās doties uz tirgu katrs savās steidzamās vai nesteidzamās darīšanās. Gaisma jau bijaliela, un tirdzinieki igauņi plūda kā straume pa ielu gar viesnīcu pilsētā iekšā.

Sauslejietis, Tolks un barons Bunduls stāvēja nomalis kā neziņā, vai doties tik agri uz tirgu vai vēlpagaidīties. Arī sarunas lāgā nevedās, klusēdami viņi skatījās pa logu ārā, kad Sleidovs pie viņiempiegāja.

Radās tūliņ cita dzīvība.«Kungi, piedodiet, es šorīt aizgulējos! Gulēju kā sists, kamēr sulainis mani modināja. Ko nu

darīsim? Tukšu vēderu veikali nevedas, ticiet man, vecam tirgus laukuma minējam. Kā dosimies tirgusburzmā iekšā, tā vaļas mums nebūs ne putna kumosa iebaudīt, kamēr vēlā vakarā. Ar jūsu laipnu atļauju:sulain, sarīko mums tepat kaut kur mazu brokasta galdiņu, bet veikli, kad es tev saku!»

Sulainis zibeņātrumā sarīkoja galdiņu turpat pie ielas loga un sanesa sūro, saldo un dažādas uzkodas,kas katram izlutinātam gardēdim gaumēja, it kā sulainis gadiem būtu mācījies pazīt katra kunga sevišķogaršu.

Pienāca vēl kāds pazīstams kungs un vēlējās piedalīties pie viņu brokastīm.Sleidovs rīkojās kā saimnieks savās mājās, un visi labprāt padevās viņa rīcībai.Galdiņš bija pie paša loga. Svešo kungu un Sauslejieti Sleidovs nosēdināja vienpus galda, pats ar

Tolku atsēdās otrā pusē, tā ka baronam Bundulam nācās sēdēt galda galā, no kurienes pa logu bija laba

izredze uz ielu.Brokastis ritēja parastā kārtā. Sleidovs jokos un asprātībā pats sevi pārspēja. Neviens neievēroja,

ka pusmaltītē barons Bunduls aši piecēlās un steidzīgi izgāja laukā. Sleidovs valdzināt valdzināja cituskungus ar savu veiklo mēli.

Barons Bunduls, pret logu sēdēdams, bija redzējis, ka gar logu brauc igaunis ar skaistu dzeltni.Igauņam orē bija ievietoti trīs auni un pie ores piesietas divas toles.

Barons Bunduls izmetās kā pimberis no viesnīcas laukā un drīz panāca igauni, kurš ar lopiņiem tikailēnos solīšos virzījās uz tirgus pusi.

Barons Bunduls kliedza igaunim, lai pieturot, cik viņš par dzeltni gribot?Par laimi turpat ceļā gadījās cilvēks, kas prata pa vāciski un pa igauniski, tas piesolījās par palīgu,

un barons Bunduls lika pasacīt igaunim, lai viņš brītiņu pieturot.«Nav vaļas uz ielas stāvēt un citiem ceļu aizkrustot, jāsteidzas uz tirgu!» igaunis nevērīgi atrūca, un

baronam Bundulam ar savu palīgu bija jāiet nepaklausīgajam igaunim līdzi.«Cik zirgs maksājot?» viņš lika prasīt, jo igauņa dzeltnis bija stāvā un spalvā Sleidova zirgam matā

līdzīgs, tikai igauņa dzeltnim kreisā pakaļkāja bija balta gandrīz līdz vēzīšam. Par to nebija itin nekas! Tābija tikai interesanta skaistuma kļūda. Barons Bunduls traki priecājās par laimīgo atradumu. No igauņaviņš nopirks skaisto dzeltni, dos Sleidovam par otru dzeltni 180 vai visus 200 rubļus, bet tad viņam kā pamiegam būs tāds pārītis rokā kā izmazgāts, kas brāļu starpā savus 500—600 rubļus vērts!

Barons Bunduls.lielā priekā berzēja rokas.«Zirgs nav nemaz pārdodams … aunus vai toles varat dabūt!» igaunis atbildēja un brauca tālāk.Tikai ar varu barona Bunduļa palīgam izdevās zirgu piegriezt ielas malā un apturēt.Ilgi pakalpīgais palīgs čartāja igauni, kamēr tas pielaidās zirgu pārdot, noprasīdams par viņu 280

rubļi.Kad to dzirdēja igauņa sieva, kura sēdēja orē, lielākā auna galvu klēpī turēdama, viņa sāka raudāt,

ķērās vīram ap kaklu un lūdzās, lai nepārdodot viņu pašu audzēto dzeltnīti, viņi neesot nekādi nabagi, kapaši nedrīkstot braukt ar skaistāko zirgu visā pašu pagastā!

Igaunis sabambīja savu veceni un pavēlēja tai turēt muti.Igauniete iekrita uz mutes orē un dikti šņukstēja aiz dzeltņa žēlabām.Turpat uz ores stūra barons Bunduls noskaitīja igaunim salīgto maksu. Igaunis lūdzās, lai viņam

atļaujot ar dzeltni aizbraukt līdz tirgum. Tirgus laukums nebija vairs tāļu, tur igaunis saņēma naudu unnojūdza zirgu.

Barons Bunduls lika savam palīgam vest dzeltni uz mājvietu, kur stāvēja citi Auriķu muižas zirgi, betpats gāja iepakaļ, priecīgi smaidīdams un jaukas domas domādams.

Virza >ar dēlu un vienu puisi ausījās arī pa tirgu; barons Bunduls nodeva pirkto igauņa dzeltni otrampuisim, kurš stāvēja mājvietā pie zirgiem.

Pakalpīgajam tulkam viņš iedeva trīs rubļi dzeramnaudas, tad steidzās, prieku valdīdams, atpakaļ uzviesnīcu.

«Nu tikai man jānopērk vēl Sleidova dzeltnis, tad šīgada Vilandes tirgus zirgu kronis man rokā!»viņš iedams priecājās.

Ne ilgāk par labu pusstundu viņš bija projām bijis, tamdēļ atrada kungus vēl turpat pie galda sēdotun brokastojot, tik patīkami Sleidovs prata biedriem laiku kavēt.

Ārīgi mierīgs izlikdamies, bet iekšķīgi nepacietībā degdams, barons Bunduls atsēdās savā vecajāvietā.

«Sleidova kungs, kas būs ar zirgu andeli? Manam paliek pie sava un sola jums vakarējo cenu,» viņšiejautājās, bet Sleidovs izlikās, ka viņa nemaz neesot dzirdējis.

Šinī brīdī viesnīcā ienāca garš igaunis savos garajos paltrakos un jautāja sulainim pēc «mūsu pašuzirgu pasta komisarlielkunga».

Sulainis viņam parādīja Sleidovu.Igaunis pienāca pazemīgi pie kungu galdiņa, izvilka no aizkrekla azotes krietnu naudas žūksni un

pasniedza to Sleidovam, sacīdams: «Sakša herra, siin kakssada wiis- kūmmend rubļa… Vācu kungs, šetavi 250 rubli…»

No kungiem tikai viens pats Sleidovs prata skaidri pa igauniski runāt.Labu brīdi viņš ar igauni runājās un smējās, tad paņēma pasniegtos 250 rubļus, iedeva no tiem

desmit rubļi nesējam un pavēlēja sulainim, lai atnesot igaunim lielo glāzi degvīna, viņš to esot godamnopelnījis.

Kungi par Sleidova sarunu ar igauni nemaz nebrīnījās un runāja paši savas runas tāļāk, jo Sleidovambija veikali un sakari uz visām pusēm, ar visādiem ļaudīm.

Igaunis dzēra savu degvīnu sīkiem malkiem.Barons Bunduls nenosliecās, Sleidovam par jaunu ne- uzprasījis: «Nu, Sleidova kungs, kā būs ar

dzeltni? Taisīsim šodien pirmo andeli! Es dodu jums vēl vakar solīto cenu …»Viņš kāri gaidīja, kaut Sleidovs pa vecam atbildētu: «Par 180 rubļiem mans dzeltnis ir pērkams, bet

lētāk ne graša!»Sauslejietim un Tolkam Sleidovs pamirkšķināja ar acīm, zīmīgi ieklepodamies un papīrnaudu uz

ceļkaula gludinādams, bet tie vēl nekā nenoprata.«Par vēlu, barona kungs, daudz par vēlu! Mans dzeltnis šodien jau sen kamēr pārdots, un ļoti labi

pārdots. Smuku naudiņu nopelnīju, ka jūs vakar bijāt tik laipni un manu dzeltni neņēmāt par sviestmaizescenu! Gauži jums pateicos, cienījamais barona kungs!» Sleidovs mīļi mēļoja.

«Kā tā, pārdots? Kad tad jūs dzeltni pārdevāt? Jūs paši uz tirgu vēl nemaz neesat bijuši!» baronsBunduls ērmojās.

«Es pats ne, bet mans vietnieks, šitais lāga igaunis, pārdevis manu dzeltni ļoti dārgi!» Sleidovssmīnēdams rādīja uz igauni, kurš bija izdzēris savu degvīnu un atdeva glāzi sulainim.

«Ardievu, lielkungi!» igaunis ardievojās, zemu klanīdamies, un taisījās iet ārā.«Par cik tad igaunis jūsu dzeltni pārdevis?» barons Bunduls iesaucās, kājās uzlēcis un igaunī kā

spokā lūkodamies.«Par apaļiem 250 rubļiem!»«Un kas dzeltni nopircis?» barons Bunduls spiedza.«Tā es vēl nezinu!» Sleidovs smīnēja, tad apprasījās pie igauņa, vai viņš nezinot, kas dzeltni

nopircis?«Ja manas acis neviļ, tad tepat šitais lielskungs dzeltni nopirka!» par vientiesi izlikdamies, igaunis

atbildēja, ar pirkstu uz baronu Bunduļu rādīdams.Nu vēl citiem kungiem gaisma uzausa, ka barons samaksājis igauņu zemniekam 250 rubļi par to pašu

dzeltni, kuru vakar varējis dabūt no Sleidova par 180 rubļiem!Igaunis aizgāja, kad Sleidovs tam pamāja ar galvu.Vecie kungi nemaz nekautrējās no jaunā barona Bunduļa, bet sprūdīja aizkavēto smejamo vajā, ka lai

vai no griestiem kaļķi birst.Barons Bunduls atkrita savā krēslā un plātīja muti kā zivs uz sausuma, tad uzlēca atkal kājās un

gribēja mukt, kā līdzīgos gadījumos bija paradis darīt, bet Tolks ar Sauslejieti viņu saturēja, nosēdinājakrēslā, un tad visi ņēmās gan viņu svētīdami, gan ar labu apvārdodami.

«Bunduļa kungs, neesat taču bērns, gadi jums aizliedz tādus bērnu priekus — skriet gultā un paslēptgalvu spilvenos …» Sauslejietis uzsāka, bet Sleidovs turpināja: «Jā, mani kungi, barona kungs gribējamani pataisīt jūsu acīs par mazo bērnu, mani, veco lapsu, kas pazīst pus Vidzemes, pus Igaunijas! Tiesa,vecais vientiesis Virza mani drusciņ piemuļķoja, bet drīz es izzināju, ka barona kungs meklē sev dzeltņupārīti! Un ko domājat? Vai es savu dzeltni vakar atdotu par 180 rubļiem, ja zinātu, ka simtu verstuapkārtnē būtu dabūjams otrs tāds zirgs, kas pēc spalvas, stāva un visādi noderētu ar manu dzeltni pārī?

Arī es protu pāra simtu rubļu peļņas iebāzt kabatā. Tāds dzeltnis viens pats ir divi simti rubļu vērts, betpārītī mazākais trīs simti vai visu otrtik! Es saku un skaidri zinu, jo esmu tirgu tirgus izbraukājis, ka simtuun vairāk verstu tāļu Vilandes apkārtnē nav otra tāda dzeltņa, bet barona kungs tic ceptiem baložiem …»

Naudas baronam Bundulam tā nebija žēl, — kas tas priekš viņa, 70 rubļi bijuši, nebijuši! — kānelāga apziņa viņam acumirklī krimtās sirdī, ka viens jauns izsmieklīts pie daudzajiem vecajiem viņamatkal pierādies negaidot klāt!

Labāk viņam palika ap dūšu, kad Sauslejietis apgalvoja, ka šis mazais jociņš palikšot viņu pašustarpā.

Tāds solījums baronam Bundulam bija īsti pa prātam, jo patiesībā no vecā Virzas viņam bija lielākskauns nekā no saviem kārtas biedriem.

Kad kungi savus tirgus veikalus beidza, tad notiesāja Tolka pazaudētās vakariņas un pa nakti laidamājup.

Barons Bunduls panāca stārastiņu Virzu pie pirmās zirgu pūtinājamās un auzojamās vietas.Pie kroga, rīta gaismiņai austot, viņi abi divi vēl apskatīja un aptaustīja Vilandē pirkto dzeltni.«Redz, stārastiņ, dzeltni es tomēr dabūju par 175 rubļi! Lēti, vai ne?» barons Bunduls nenocietās,

nepamelojies un nepalielījies Virzām taisni acīs,«Bet kamdēļ dzeltnim šorīt viena kāja bija balta nokrāsota?» Virza domīgi prasīja.Barons Bunduls taisījās, ka tiek ar godu projām, jo neprata sagudrot, ko lai Virzām atbild.Ka barons Bunduls Vilandē ticis šmaukts, to stārastiņš Virza prata, bet, kā tas noticis un cik īsti

barons par dzeltni samaksājis, tā viņš nedabūja zināt.

7 KUNGA GODS MEŽSARGA SODS

Cik ātri barons Bunduls piejokots, izāzēts saskaitās, tikpat ātri viņš atskaitās, salaba, dusmas unkaunu aizmirsa, kad viņu pa spalvai prata paglaudīt, nesmejoties viņam pa prātam ņēmās izrunāt unizdarīt.

Kā biszāle viņš aizsvilās, kā biszāle gaisā ātri izšvirk- stēja.Laimīga vieglā daba, vieglā aizmārša; ne prieks viņu ilgi gaisā lēkt dīda, ne bēdas nakts miegu

laupa. Un barons Bunduls gulēja naktīs kā nosists, cietajā miegā iz- gulēdams visas nepatikas, kasvakardien gadījušās.

Aizmirst ir grūta māksla.«Vai vakar man kas sevišķs neatgadījās?» viņš rītos celdamies reizēm brītiņu pagudroja, bet kā

nupat, nupat atcerēsies, tā atmeta ar roku un vairāk negudroja: «Eh, nekas svarīgs nebūs bijis, kad manamtik drīz aizmirsies!»

Visbiežāk viņu sakaitināja Sauslejas mežkungs Tolks un visbiežāk viņu salabināja. Sabiedrībā Tolksgluži vienkārši izlikās, ka viņš baronu Bunduļu neredzot, bet, daudziem dzirdot, kādam ieprasījās: «VaiAuriķu barons Bunduļa kungs šodien nebūs? Cik žēl! Reti patīkams un omulīgs kungs mūsu barona kungs!Visiem mūsu .jaunajiem kungiem viņš ņemams par paraugu …»

Pietika!Barons Bunduls vijās laimīgs savā garā pa citu kungu vidu, kamēr sadūrās ar Tolku tieši krūtīs.«Sveiki, kaimiņa kungs, kā klājas?»«Brangi, barona kungs, gandrīz tikpat brangi un skaisti kā jums.»Naids aizmirsts, joks piedots, un roku rokās viņi pastaigājās, kā jau allaž draugi, kas mīlējās un

ķircinās.Janvārī, pēdējā zaķu med,ību mēnesī, barons Bunduls uzlūdza kaimiņu kungus uz medībām ar

dzinējiem Auriķu mežos.«Vāczemē medī tikai ar dzinējiem zaķus, fazānus, iršus un citus meža zvērus. Pats Viļums, lielākais

mednieks savā zemē, atzīst tikai medības ar dzinējiem. Ar kvekšiem, kurtiem vai medības jāšis, sakaaugstais Nim- rods, ir lopu mocīšana. Arī samocīta, notrenkāta, sasvied- rota lopiņa cepets nav baudāms.Lai skrien cilvēks par labu maksu, ne meža zvērs par brīvu, zaudēdams turklāt savas gaļas sulīgumu unlabo garšu,» barons Bunduls paskaidroja, nevienam neteikdams, no kurienes viņš šādu gudrību un runassmēlies.

Medību suņus iegādāties baronam Bundulam vienkārši bija aizmirsies. Mežsargiem gan bija pamedību suņam, bet tos talkā ņemt vai kvekšus no citurienes aizņemties viņam liedza muižnieciskais godsun iedomība.

Auriķu muižai bija skaisti meži, ne sevišķi kopti, bet savā vaļā auguši no tēvutēvu laikiem, īpašitagadējās lielmātes laikā saudzēti kā acuraugs. Mežkunga Auriķos nebija, mežus apstaigāja un sargāja trīsmežsargi, Kālebs, .Birnis un Kokainis, bet virsuzraudzību par meža ciršanu un pārdošanu pārzinājalielmāte pati ar savu stārastiņu Virzu.

Muiža ar savām lopmuižām ņēma no meža, cik patēriņam par gadu vajadzēja, zemnieki dabūja savubrīvmalku un būvkokus, cik muiža par labu atzina tiem dot, bet uz ārieni mežs netika pārdots tikpat kānemaz.

No mežsargiem Kālebs bija muižai vistuvākais, tas muižā ieradās visbiežāk un ņēma un iznēsājalielmātes un stārastiņa pavēles pārējiem diviem mežsargiem, tamdēļ no zemniekiem Kālebs likās godātiespar virsmež- sargu, lai gan algā un tiesībās visi trīs bija vienādi brāļi.

Vecais Auriķu barons, tagadējā barona Bunduļa tēvs, nebija bijis savā mūžā kaislīgs mednieks vaināvīgs zvēru bisnieks, bet gan liels medību izdzīves un trokšņa mīļotājs. Uz medībām dodoties, viņambise bija blakus lieta, bet šņabja blašķe galvenā; viņa bisi turēja un nesa mežsargs, bet šņabja blašķivaldīja pats un ielēja mēriņu sev un tuvākajam, kad citam izdevās laimīgs šāviens.

Vecais barons savā laikā bija slavens ar paša izgudrotiem un brūvētiem šņabjiem un liķieriem.Spirtā viņam mērcējās visādas zāļu saknes, lapas un ziedi. Mednieku garšā ierīkotās istabas lielajā skapīviens plaukts vēl tagad bija pilns visādām pudelēm un bundžām, kurās glabājās gadiem mirkušas unnogulējušās ziediem un augiem izvilktās sulas.

Tagadējam baronam Bundulam ienāca prātā, tēva pēdās staigājot, tēva slavu gūt. Ziedu smaržīgāssulas un sakņu sūrie novilkumi viņam bija no tēva gādās, pašam vajadzēja pagādāt tikai cukurūdeņanovārījumu.

Mežsargs Kālebs bija atnācis kalnā uz muižu, lai no barontielkunga izlūgtos beidzamās pavēles parrītdienas medībām. Gan uz lielmātes tiešu pavēli Virza saziņā ar muižas trim mežsargiem rītdienai visubija nokārtojis; dzinēji bija salūkoti un paziņoti, dzenamie masti izraudzīti, pat vietas nospriestas, kurkatrs viesis nostādāms, cienīgākie viesi labākajos zvēru maiņu ceļos, nevainīgie mednieki tikpatnekaitīgās vietās, bet pūdelnieki un karst- dabji, citu cisku sālītāji, tāļu no citiem medniekiem, kur viņinevarēja ļauna nodarīt ne biedriem, ne dzinējiem, — tomēr pēdējais gods bija jānodod baronamBundulam un jārāda seja, itin kā visi rīkojumi un pavēles nāktu tikai no viņa vienīgā.

«Manam to grib tā, un manam to pavēl tā!» barons Bunduls šķiedās un jaucās ik brīžus ar savāmpavēlēm, otrā vārdā atsaukdams, ko pirmā bija pavēlējis, bet Virza ar mežsargiem darīja un rīkojās, kāpaši par labu atzina un kā agrākos laikos ticis darīts.

Barons Bunduls alījās pa kukņu un mednieku istabu. Virzas Pēteris tīrīja bises, ieeļļoja bisēmatslēgas un spalvas, spodrināja ragus, slīpēja dunčus, pats barons maisījās pa vidu vietā un nevietā,likdams bises slīpēt, ragus iesmērēt, tuteņus aizlādēt. Virzas Pēteris bija iemācījies pat nepaviebties parbarona pavēlēm, darīja savu darāmo rūpīgi un nopietni piebalsoja ačgārno pavēļu devējam: «Tā gan,baronlielskungs, tā gan! Labi, ka jūs atgādinājāt, citādi es pavisam būtu piemirsis, ka arī tuteņipielādējami.»

Tālab stārastiņš Virza bija uzsūtījis mežsargu Kālebu kalnā ar ziņojumu, ka rītdienas medibām vissesot sarīkots un sagatavots, kā žēlīgais baronlielskungs pats esot pavēlējis.

Patlaban barons' Bunduls posās uz medību šņabju brūvi. Viņš paliēnēja mātes cakoto, baltosaimniecības priekšautu, kuru pati lielmāte apsējās, kad piedalījās pie sietalu vai citu barokļu sadalīšanasun iesālīšanas. Lielais uzpleču priekšauts ietina divkārt viņa šmaugo stāvu un sniedzās līdz zemei, tā kabaronam bija jāmācās iet sīkiem solīšiem un jāpiesargās neuzmīt uz priekšauta malām.

Samta kamzoļa piedurknes viņš bija atlocījis līdz locītavām un, rokas saspraudis sānos, grozījās paistabu kā podniekam uz ripas un ceplī neizdevies mālu pods. Viņš sajuta neizciešamu kāri šādā tērpārādīties visiem māj- niekiem un tipāja visādās izdomātās vajadzībās pie viena un otra.

Ļāvies pirms sevi apbrīnot no visām pusēm, barons Bunduls iztaujāja mežsargu Kālebu sīki unsmalki, vai viņa dotās pavēles esot stingri ievērotas un godam izpildītas.

Par dzinējiem domādams, viņš jautāja: «Vai manam var palaisties uz tevi, ka rīt visi zaķi būs katrssavā vietā?»

«Būs, baronlielskungs, par to es galvoju. Par visu ir gādāts uz labāko. Rīt dzinēji cels tik daudz zaķu,ka lielkungi nevarēs viņus ne pašaut!» Kālebs ticīgi atbildēja.

«Tā, tā, tā… un vai dzinēji ir iemācīti zaķus smuki pa pēdām un ar balsi dzīt?»«Sniedziņš birst, rīt jaunas pēdas būs, un dzinēji ir visādi mācīti, viņi dzīs, kā tik baronlielskungs

pavēlēs: ar balsi, plakšiem vai tarkši.»«Lai tad iet visādi! Smuks troksnis ir medību izpriecas jaukākā daļa. Bises rīb, suņi kauc, ļaudis

kliedz… skaists elles lērums! Lai rīt visi ļaudis kliedz un kauc, tarķš un plarkš, saki viņiem, ka manam tā

pavēlēja.»Kukņā meitas gatavoja cukura un medus ūdeni, un mežsargu Kālebu viņš aizsūtīja kalponēm palīgā.Ne mežsarga palīga tur vajadzēja, ne kalpones pēc kunga pavēlēm darīja, viņas darīja un pagatavoja

visu, kā senāk radušas un no lielmātes mācītas, bet baronam Bundulam sirds kutēja vien svešāka cilvēkaun apakšnieka acīs lielīties un viņu šurp turp grūstīt.

Kad barons Bunduls ikdienīgajā dzīvē līdzīgā kārtā sāka spārdīties un ākstīties, tad katrsdienestnieks bēga viņam no ceļa un turējās pēc iespējas no viņa atstatu, bet nu Kālebs bija viņamuzskrējis pašā untumu karstumā un iekritis kā circenis pelnos.

Virzas Pēteris skraidīja ar pudelēm un bundžām šurp turp nekurnēdams, neīgdams, pakalpīgiemsmaidiem sejā.

Pēteris bija izaudzis smuks puisis un visu kalna un lejas meitu mīlulis, ka kaut kuru tin vai ap pirkstu.«Pēterīt, kā tu tā vari panest «viņa» aplamības un dullumu? Tu desmitreiz gudrāks par «viņu», bet

izliecies par muļķi un iztapšņā «viņam» kā vergs!» draudzenītes viena otra viņam klusos brīžos tēgāja.«Muļķītes! Vai kunga riju vieglāk kult nekā kunga dullumu apmierināt? Vergi mēs esam visi, bet

gudrs vergs zin neredzami valdīt pār dullu kungu. Man viegls dienests, tik zini, kam dieni un par ko dieni.Es muižā neesmu nekas un esmu viss!» viņš tad gudri atbildēja, bet garpīnes viņa nesaprata, tikaiapbrīnoja viņu, ka viņš neesot tik smuks vien, bet arī gudrs.

Lielmāte nepretojās dēla šņabja brūvei un vispārībai nekaitīgiem rīkojumiem, no piedzīvojumiemzinādama, ka liegums viņu tikai satracināja, ļāva viņam laika kavēkļa dēļ māžoties niekiem, kamēr pašamapnika.

«Lai brūvē, zaudējums ir nieks! Ja brūvējiens nederēs kungiem, izdzirdīs viņu zemniekiem parvieglām kājām,» lielmāte pie sevis nodomāja, grieza viņam ceļu un ļāva vaļu izdarīties pēc patikas.

Šķaidāmās stiprumzāles, smaržas un garšas šķidrumi bija savākti vienkop uz lielā galda pie sienas,viss vajadzīgais sagādāts, sanēsāts, tikai cukurūdeni barons Bunduls nevarēja sagaidīt, lai varētu sākt lietun šķaidīt, jaut un maisīt un spiest nogaršot jauno ninnu visiem mājniekiem.

Kukņā sieka lieluma bļodā cukurūdens par lēnu dzisa, lai gan šķidrumu Kālebs vienlaidu maisīja arlielu koka pavārnīcu. Barons Bunduls bizoja no mednieku istabas kukņā un atpakaļ.

«Muļķi! nes bļodu ārā dzisināt! Aukstumā pavisam cita lieta! Nevienam jums tas prātā nenāk, kamērmanam pašam viss jāizdomā!» viņš lielībā uzkliedza mežsargam.

Kālebs iznesa bļodu ārā un nolika to atdzist uz lieveņa ledainām akmeņa kāptuvēm.Sala stipri, diena dzisa, Kālebs maisīja uz lieveņa sīrupūdeni, kājas aiz aukstuma mīņādams un

krēslā zag- šis pa kausam nokampdams no dzisināmā, saldā šķidruma. Viņam mēle meņģējās vien kā biteisalduma piesūkties, jo tik saldu un gārdu virumu viņa zemnieka mute vēl savu mūžu nebija baudījusi.

Ik pēc maza brītiņa barons Bunduls skrēja pats, dzina vienu otru ārā raudzīt, vai šķidrums vēl navatdzisis.

Kad beidzot saldais virums cik necik bija atšāvies, Kālebs blieza izstieptām rokām lielo sieka bļoduiekšā.

«Baronlielskungs, kur mēs salduma bļodu liksim?» Kālebs jautāja, ar lielo bļodu istabas vidūnostājies uu zagšis savas apdegušās un saldās lūpas ar mēli laizīdams.

«Pēter, atnes no rakstāmistabas kādu galdiņu, kur bļodu uzlikt!» barons Bunduls pavēlēja, patsiedams pie lielās bļodas nomēģināt šķidruma vēsumu.

Kālebs jau bijās, vai tikai baronlielskungs nav novērojis, cik daudz viņš no saldās putras irnostrēbis.

Par laimi barons Bunduls vēl nebija piegājis saldās putras Atlasam pārāk tuvu, kad bļodas dibensspēji attrūka un viss lipīgais šķidrums kā liela, salda milzu asara izkrita no caurās bļodas un ar lieluplakši nokrita uz grīdu …

Bļodas dibens, lielā salā uz akmeņa pamesla stāvēdams, bija atsalis un atsprādzis.

Kā muļķa neprašā stāvēja mežsargs, tikai rokas ar tukšo bezdibeņa bļodu viņam pašāvās uz augšu.Barons Bunduls pirmās bailēs atlēca soli atpakaļ un atkrita tuvējā krēslā.«Tu … tu … tu …» viņš svepstēja, bet nekā vairāk neprata un nespēja izsacīt. Aiz dusmām viņam

seja metās lāsaini sārta, ūsas kustējās kā prusakam, ēdiena lāsi aplūkojot; bet neviens krietns lamas vārdsnegadījās uz mēles, ar ko atvieglot sirdi un prātu, tik tukša viņam bija galva, tikpat tukša kā bezdibeņabļoda.

«Nekusti! Stāvi un gaidi, kamēr manam nāk!» viņš uzkliedza mežsargam un aizskrēja tad uz citāmistabām.

«Kas zin, kur Viļuma Grūbes dabas stāsti?» viņš lūdzās savējos, kurus pirmos sastapa ceļā.«Gusto, vai tu brūvē šņabi pēc Viļuma Grūbes vecās dabas stāstu grāmatas?» māsa Renāte smējās.«Neprasi… manam maz vaļas … manam vajag … saki, kur Viļums Grūbe?» viņš tirdīja, bet neviens

nezināja pasacīt, kurā grāmatu skapī un plauktā mētājās vecā grāmata, no kuras viņi savu laiku mājāsmācījušies dabas stāstus.

Barons Bunduls bija lielās bailēs, ka skaistās, labi pamatotās dusmas viņam neizlietotas tāpat viennepār- skrien.

Auriķu muižā patlaban sērsa barona Bunduļa precētā māsa ar saviem bērniem, kuriem parmājskolotāju bija pieņemts kāds lēns un kluss teoloģijas kandidāts. Barons

Bunduls atcerējās mājskolotāju un uzdrāzās pie viņa augšā kā aizsvilis.«Dodiet man Viļuma Grūbes dabas stāstus!» viņš, durvis vērdams, sauca.«Viļuma Grūbes dabas stāstu grāmata ir novecojusies un nestāv vairs tagadnes zinātņu augstumos,

tamdēļ es savus skolēnus pēc šis grāmatas nemācu, bet lietoju citu, daudz labāku un pilnīgāku mācībasgrāmatu …»

Mājskolotājs ar savu gudro runu tālāk netika, barons Bunduls izrāva viņam no rokas grāmatu, kurutas no plaukta bija paņēmis, un kā viesulis nodrāzās krizdams klupdams pa trepēm lejā.

Mežsargs Kālebs stāvēja kā stabs vecajā vietā, bļodu augstu gaisā turēdams un pa bļodas apakšu sērisaldum- plančkā raudzīdamies.

«Būtu es to zinājis, ka bļodai dibens atsalis un tāda nelaime notiks, es būtu lielo pusi no saldāsputras nostrēbis, ka lai vai vēders plīst!» viņš žēlabās nodomāja.

Kā bulta iešāvās barons Bunduls atpakaļ mednieku istabā un, grāmatu šķirstīdams, uzkliedzamežsargam: «Pagaidi vēl … tūliņ būs!»

Tad viņš sāka mežsargu no dabas stāstu grāmatas lamāt, pirms attiecīgā bildītē pirkstu kāiemērcēdams un tad ar to mežsargam krūtīs badīdams: «Tu suns … tu kaķis … tu mērkaķis, ragulops,govs, vērsis, zirgs, cūka, kaza, āzis, lācis, briedis, murmulis …»

Šķirstīja grāmatas lapas un lamāja mežsargu no visas sirds.Ik dūrienu mežsargs kāpās soli atpakaļ, bet barons divus soļus uz priekšu. Tā viņi riņķoja ap saldo

sīrupdīķi, kurš pa grīdas virsu plētās vienādi plašāks.Barons Bunduls lapoja grāmatā un turpināja lamāt: «Tu biezādis .. . dromedārs .. . trampeltirs …»Beidzamais nosaukums mežsargam trakiski iekodās kaulā. Viņš spēji atkāpās lielu soli atpakaļ,

nelaizdamies ar pirkstu iebadīties sev krūtīs, barons Bunduls zaudēja takti un līdzsvaru, ieklupa abāmkājām izplūdušajā glumajā šķidrumā, kājas sapinās garajā šķotelē, viņš slīdēja, vēl pastreipuļoja, rokasizplētās gaisā, atbalstu meklēdamas, un tad, visā nevaļā vēl beidzamo lamas vārdu «trampeltirs»izgrūzdams, viņš izplestām rokām iegāzās uz mutes saldajā šķidrumā.

Virzas Pēteris prata mākslu iekšķīgi smieties, ne sejas pantiņa, ne lūpu kaktiņa nesavilkdams, betmežsargs Kā- lebs, kungam glaimodams, iesaucās, cauro sieka bļodu zemē sviezdams un baronamBundulam palīgā steigdamies saldās putras dīķī: «Nekas, nekas! Gods, kam gods nākas, lai vai zemēkrītot! Tik skaisti un saldi neviens cits neprot krist kā mūsu pašu žēlīgais baronlielskungs!»

Ziemas dieniņa ir īsa, jau rīta gaismiņā dzinēji vilcēs vien no muižas devās uz norunāto vietu mežā,

pirmo dzenamo mastu.Sešas vienzirdznieku kamanas aizvizināja lielkungus uz medību vietu un izvadāja vecākos medniekus

uz viņu ieņemamām vietām.Lielmāte uzsauca veco Virzu kalnā.«Stārastiņ, kā tu domā par to lietu, vai nebūtu labāk, kad tu arī šodien ietu medniekiem un dzinējiem

līdz uz medībām? Man ceļas aizdomas, ka aizpērn Birnis, pērn atkal Kokainis…» lielmāte jautāja unapstājās pusteikumā.

«Gluži manas domas, žēlīgo lielmāt. Pēterēnu jau aizsūtīju dzinējiem līdz, lai slepus uzmanamežsargus. Man arī šī lieta neizliekas gluži tīra. Es ar savu ķeģīti iešu iepakaļis un, ja māņus redzēšu unmānekļus pieķeršu, tad likšu ķeģim zibēt!»

«Tad ir labi, stārastiņ, tu domā gluži tāpat kā es.»«Gluži tāpat, žēlīgo lielmāt! Sirds man citādi nepukst un galva nedomā, kā tikai kā žēlīgā lielmāte

pavēl!»Sākās medības.Raga pūtiens un šāviens pēc tam medniekiem bija norunātais signāls, ka dzinēji savās vietās, un tāda

pat atbilde no mednieku puses bija zīme, ka dzinēji var sākt dzīt.Dzinējus vadīja mežsargi Birnis un Kālebs, medniekus izvadīja un nostādīja viņu vietās Kokainis, jo

pirmais masts gadījās viņa sargājamā meža tiesā.«Kāleb, nu tikai proties, šoreiz pēc mūsu norunas tava peļņas diena. Pērn un aizpērn mēs ar Kokaini

izsitām no dullā barona smuku dzeramnaudu,» Birnis smējās, ar Kālebu kopā pa smalci lēnām brizdami,kad dzinēji bija nostādīti savās vietās.

«Nebēdā, ka es mūsu dullo žēlošu! Ja kungu naudas tīņiem dibeni līkst, tad mūsējiem nav grēks pamazumiņam ar gudrību no viņiem izpelnīties. Jūs bijāt ar piecnieku sāpju naudas mierā, bet šoreiz es bezdesmitnieka gan nekust, tādas dusmas man vakar «manam» aizdeva, mani spīdzinādams par velti,» Kālebsatbildēja. «Es gudru ziņu savlkšos uz karu, uzvilku vecu mēteli ar biezu pakulu oderi, arī strups īlens mankabatā, ko gurnos pa zilumam iebakstīt. Tagad jārīkojas apdomīgi, ka mūs nepieķer pie māņiem, lai ganpar paša lielā dullā pūdeļiem neviens nebrīnās. Ka tu zinātu, kādas viņš man vakar dusmas aizdeva! Nogrāmatas lamāt, tikpat kā otru ap- saucināt… vai jel pasaulē tādas lietas maz ir dzirdētas! … un gluži bezmanas vainas.»

Kālebs izstāstīja sīki savam biedrim savu vakarējo nedienu ar salduma bļodu. «Par cūku, par lopusaukāt, tas vēl nekas, to mēs, zemnieku cilvēki, esam raduši paciest, bet, kad lielais mani sāka sauktvisnesaprotamākos un nejaukākos lamas vārdos, beidzot pat par trampeltiņu, tad gan man aknas dega.Nebūtu viņš iegāzies saldum- jūrā, nezinu, kas ar mani notiktu. Jau man bija tikpat kā gatavs sacīt viņamgaiši acīs: cienīgs, žēlīgs baronlielskungs, es vis neesmu nekāds trampeltiņš!»

«Vai tev tiešām būtu tāda zvēra dūša?» Birnis brīnījās.«Nemaz nebrīnies! Manas dūšas tu vēl nepazīsti, kad es tev saku! Es sacītu gaiši un skaidri viņam

pašās acīs: cienīgs, žēlīgs baronlielskungs, lūdzu, par aunu un lopu jus varat mani saukt, bet partrampeltiņu ne, es tas neesmu, — lai tad notiktu ar mani kas notikdams.»

Viņi sarunājās un rīkojās sava nodabā, labi zinādami, ka dzinēji §tāv savās vietās un kungi ir tāļu,bet nezinādami, ka Virzēns ložņā pa viņu pēdām.

«Laiks būs medniekiem ziņu dot, ka visi dzinēji kārtībā,» Birnis domāja.«Tad dosim norunāto zīmi, lai lielkungi skubinās, ja viņi vēl nav savās vietās. Ņem ragu un pūti

vaļā, es tad izšaušu savu bisi!»Kālebs novilka mēteli, pakāra to sausas eglītes zarā, atkāpās soļu trīsdesmit un gaidīja, kamēr Birnis

izpūta uz raga savu tralli, tad drāza bises lādiņu sava mēteļa labajā stūrī, ka pakulas vien noputēja.Pēc padarītā darba abi sasmējās …Birnis kāra savu ragu kaklā, bet Kālebs pieglaudīja skrošu caurumus iin vilka tad savu saskrotēto

mēteli mugurā.Mednieks Kokainis palīdzēja kungus izvadāt vietās, tad steidzās pie barona Bunduļa atpakaļ, kad

atskanēja dzinēju vadoņa signāls.«Baronlielskungs, viss kārtībā! Vai pavēlat dot atbildi, ka dzinēji var sākt dzīt?» Kokainis, cepurīti

noņēmis, gaidīja pavēli.«Šauj tu, kad manam iepūtīs!» barons Bunduls atbildēja, likdams savu apsudraboto ragu pie lūpām.Un viņš pūta, cik jaudas, bet iznāca tikai plarkšis: «Traču!»«Mežsarg, pūt tu, manam rags laikam aizsalis!» barons Bunduls aizbildinājās, savu ragu kaklā

kārdams. «Pūt, ja proti, tik saturies, kad manam sprūdīs savu bisi vaļā!»«Kā pavēlat, baronlielskungs! Mans rags gan tik skaisti neskan kā baronlielkungam, un es pats arī tik

jauki nemāku pūst!» Kokainis nežēlīgi meloja un laida savu apskapstējušo, sadauzīto pūšamo vaļā, ka sili,meži atbalsīs līgojās un dzinēji sāka lomu dzīt trokšņodami kā mācēdami.

Citi muižnieki savās sarīkotās medībās pavēlēja dzinējiem dzīt lēni un klusi, tikai ar rungu piekokiem piedauzot, bet barons Bunduls mīlēja ellišķu troksni.

Jo tuvāk dzinēji nāca, jo biežāk plīsa šāvieni.Kokainis stāvēja savam kungam aiz muguras un lādēja viņa izšauto bisi.«Bliukt — blaukt!» barona Bunduļa un mežsarga šāvieni atskanēja gandrīz reizā, un zaķītis, nāves

cīņā vārtīdamies, krāsoja balto sniegu savām asinīm.Mežsargs Kokainis turēja par savu tiešo pienākumu ar savu uguns rīku palīdzēt savam kungam, bet

veikla šāvēja godu atstāt kungam vienam pašam.«Vai redzi, kā vilna vien noput, kad manam liek vaļā!» barons Bunduls gavilēja, kad pirmais šautais

zaķis krita. «Manam bise gan dega divdegu, bet zaķis kājas vien saslēja gaisā kā zibeņa ķerts!»Lielīdamies viņš stāstīja mežsargam, cik smalki viņš nomērķējis, nogaidījis īsto laiku un tad spēris

vaļā: bliukt! — zaķis zemē gan!Viņš iedegās mednieka kaislībā un šāva pa labi un kreisi, kur tikai kāds melnumiņš pazibēja.Ar gudru ziņu viņš pirmajā lomā no Kokaina bija nostādīts tālu no citiem medniekiem meža tekas

galā, pa kuru zaķi mīļoja no meža ārā cilpot.Vēl otru zaķi Kokainis palīdzēja savam kungam nostiept gar zemi.«Nes medījumus uz sapulces vietu un stāsti visiem, ka manam jau divi zaķi kulē!» viņš pavēlēja

mežsargam.Kokainis aizgāja, nesdams izstieptās rokās katrā savu zaķi.Dzinēji bija jau gluži tuvu, kad miedza vēl kāds novēlojies zaķīts lampatu lampatām pa dziļo sniegu

gar eglīšu puduri, kurā Kālebs nepamanīts bija ielavījies un nobēdzis, izdevīgu brīdi gaidīdams.Barons Bunduls izšāva abiem stobriem, zaķīts aizmiedza sveiks un vesels, ausis pakausī noglaudis,

bet no krūmu pudura izvēlās Kālebs un vārtījās pa sniegu, vaimanādams: «Vai, vai, vai! Cienīgs, žēlīgsbaronlielskungs, nu mana ciska beigta… nāvīgi esmu saāderēts!»

Barons Bunduls nemaz lieliski neiztrūkās, jo medībās dzinējus sašaut un sāpju naudu maksāt viņambija parasta lieta.

«Donnenvetter! Vai manam katru gadu nelaime, ka dzinēji kā durni skrien manu šāvienu skrotīsiekšā! Klusu, lielais ragulops, kam tu tur skrēji, kur manam jāšauj zaķis? Kas tu tāds esi … cik tu gribi?…» barons Bunduls, maku vilkdams, lādējās, lai drīzāk apmierinātu aizšauto, ka citi mednieki nemaznedabūn viņa neveiksmes zināt.

«Cienīgs, žēlīgs baronlielskungs, es jau jūsu žēlastības mežsargs Kālebs … tagad kroplis uz visumūžu!» Kālebs klusu vaimanāja, savas drēbes vaļā pogādams un zilumus uz plikās miesas rādīdams.

«Patiesi, tas Kālebs! Nelaimē manam liela laime, ka atkal trāpīts pašu mežsargs, ne svešs cilvēks.Kāleb, manam ir liels prieks, ka manam akurāt tevi ir sašāvis .. .»

«Ar jūsu žēlīgu atļauju, cienīgs baronlielskungs, man gan šoreiz par jūsu žēlastības šāvienu ir maz

prieka…»«Tā tu nerunā! Ciet klusu un turi muti, manam tavam zilumam uzliks labu plāksteri …»«Cienīgs, žēlīgs baronlielskungs, pieci rubļi šoreiz ir par maz! Redziet, kādas man zilas un sarkanas

rētas uz stilba un gūžām!» Kālebs kaulējās, ar īlenu iebakstītos caurumus baronam rādīdams, bet baronsBunduls neskatījās nemaz uz to pusi.

Aizpērn barons Bunduls no pašu ļaudīm patiesi netīšām bija saskrotējis Birnim ādas kažociņu unsamaksājis viņam pieci rubļi par klusēšanu, pērn Kokainis ar niķiem bija izmānījis no barona Bunduļatāpat piecnieku, viņam rādīdams savās drēbēs kožu izēstus caurumus, bet šogad

Kālebs lielījās ar zilumiem un caurumiem uz kailas miesas, tad, zināms, piecnieks bija tā kā par maz.«Vācies ratā un ciet klusu, tad manam tev liks iemērīt vēl kādu pūru rudzu!» barons Bunduls

apsolīja.«Paldies, jūsu žēlastība, par apsolīto maizīti, bet sāpju naudai gan piemetiet otru piecnieku …»Tālāk savos māņos Kālebs netika. Nemanot stārastiņš Virza pa ceriem bija pielavījies savādiem

tirgotājiem.Mežsargu māņus vecais Virza senāk bija noskārtis, bet īsto skaidrību no sava dēla Pētera dabūjis

zināt un tagad pats visu noskatījies un noklausījies.Ar vienu ceļgalu Virza uzmetās Kālebam virsū, pagrieza viņu uz mutes un sāka tik ar savu ķeģi veķēt

tam pa muguras lejas galu ne pa vienam smieklam.«Labi, labi, Kālebiņ dēliņ, guli vien mierīgi tāpat uz mutes, par laimi tev nemaz nav vairs jāpogājas

vaļā, es izskaitīšu, cik tev to zilumu. Guli vien mierīgi… par mani tu nebēdā… gan es tev pa virsu iztikšuviens pats!»

Barons stāvēja muti vaļā un otru piecnieku saujā vislielākā nesapratnē… sašautu cilvēku vēl piekaut!Puspērienā Virza atņēma elpu.«Tas bija par nešpetno valodu mežā un par izmānīto piecnieku, tūliņ godīgi dabūsi arī par pūru

rudzu!»Virza atpūtās un sāka zvejot par jaunu. Kālebs bija liels vīrs, ar -visu stārastiņu kā vērsis ar dunduru

viņš varētu aizskriet mežā, bet tomēr cieta klusu, zobus sakodis un mierīgi uz mutes sniegā gulēdams,kamēr Virza piecēlās kājās un palaida viņu vaļā.

«Tā, dēliņ Kālebiņ, saliec nu rociņas un pateicies mīļajam dieviņam, ka nu peļņa pēc nopelna tevrokā. Nu piecnieks tev godīgi nopelnīts, arī pūru rudzīšu tu dabūsi — kunga solījums un vārds ir svēts! —bet priekš tevis otru piecnieku vēl nopelnīt man elpas trūkst un rociņa notirpusi. Sapogājies un teci savāvietā pie dzinējiem! Un muti pievaldi, tikai Birnim un Kokainim gan pastāsti, cik tagad piecnieki vieglipelnāmi, nav pašam vairs sāni ar īlenu jābaksta, bet par zilumiem arī pati muiža gādā …»

Drēbes sakampis rokās, piecnieku mutē, Kālebs aizskrēja krūmos saposties un tad steidzās piedzinējiem. Ne vārdiņa pretī nebilzdams, viņš saņēma no Virzas savu sodu. Kauns viņam bija liels, bailesvēl lielākas, ka stā- rastiņš neaiztrenc viņa no vietas un maizes, ja iedrošināsies tam pretoties vārdiem vaidarbiem.

«Baronlielskungs, nu mežsargi uz visiem laikiem būs izārstēti, ka tīšu prātu viņi skrotīs vairsneskries!» Virza sacīja, sviedrus no pieres slaucīdams, un ņēmās paskaidrot mežsargu niķus un māņus, betvisas pūles bija veltas.

Barons Bunduls tikai brīnījās: «Pavisam traka padarīšana! Vienam te ir traks, vai manam vai tavam,vai mežsargam! Sašauts viņš tika, to es ticu, bet, ka pēriens ātrāk sāpes dziedē nekā nauda, to es vēlnezināju. To manam liks vērā … turpmāk iznāks medību prieki lētāki…»

Viņi nedabūja pamatīgi izskaidroties. Kokaina vadībā tuvojās citi kungi, kuri bija vedami uz jaunumastu.

«Lai paliek, stārastiņ! Rītu nāc kalnā un manam visu skaidri no paša gala izstāsti, tagad manam navvaļas klausīties un domāt. Dod šurp man savu ķeģi, varbūt ka man vajadzēs …» barons Bunduls Virzām

piekodināja, paņēma ķeģi un gāja citiem kungiem pretī.Dusmas norīdams, prieku rādīdams, Kālebs pūta ragā, ka visi sili atbalsīs līgojās.Par pērienu viņš nebilda Birnim ne vārdiņa, tikai meža visdziļākā biezoknī tam parādīja iegūto

naudas gabalu un čukstošā balsī Birnim pie pašas auss pastāstīja, ka no žēlīgā baronlielkunga viņš laimīginopelnījis šito piecnieku un vēl pūru rudzu piedevām.

Par «manam» vai «dullo baronu» Kālebs savu kungu turpmāk vairs pat domās nesauca.

8 KĀ ĀZIS IZĀZĒTS

Barons Bunduls izlaboja Cēzara lielību tā: «Es redzēju, atcerējos un iemīlējos!»Mēnesi atpakaļ viņš ciemos bija redzējis daiļu muižnieci, vakar spēji skaistuli atcerējies un atģidies,

ka viņš esot iemīlējies.Pa nakti jaukas domas par mīlas laimi domādams, barons Bunduls, otru rītu celdamies, tomčr izkāpa

ar kreiso kāju no gultas.Viņa guļamistabai līdzās atradās viņa rakstāmistaba un kabinets. Aiz kabineta bija maza istabiņa,

kurā bija ievietojies Virzas Pēteris, lai savam kungam allaž bulu pie rokas.Lai gan vecā Virzas barons Bunduls lāgā neieredzēja, tomēr jauno Virzēnu viņš bija iemīļojis no

laika gala, pieņēmis viņu par savu apkalpotāju un vēlāk izvēlējies ari par savu uzticības vīru un draugu,kāda nu draudzība barona un zemniekzēna starpā domājama.

Arī barona daba meklē otru cilvēku, ko sirdi piesiet.Lielmāte piekrita sava dēla izvēlei, klusībā cerēdama, ka Pēteris izaugs viņas dēlam tikpat uzticams

sargs un kalps, kāds vecais Virza viņai dienu mūžu bijis un vel bija.Uzvilcis rītasvārkus mugurā, barons Bunduls gāja uz Pētera istabu.Sākumā jaunais barons Pēterī pat iemīlējies bija, gluži kā jaunā meitenē. Viņam tika jauno zēnu

pakutināt, pasmīdināt, un rītos viņš bieži agrāk un veiklāk piecēlās, lai Pēteri atrastu vēl gultā.Reti viņam laimējās tik agri piecelties, bet lielāko tiesu viņš atrada Pēteri jau uzcēlušos, saģērbušos

un viņa pavēles vai zvanu gaidām.Kad Pēterim pirmās pūkas padegunē dīga, tad baronam meiteniski kairinošā labpatika pret savu

sulaini lēnām zuda, bet uzticība un draudzīgā paļāvība pieņēmās. Ne tikai savas pavēles un domas izpildītun izdarīt, bet pat savā vietā domāt viņš uzdeva savam sulainim un biedrim.

Vēlākā laikā Pētera istabiņā ierazdamies vai viņu pie sevis iesaukdams un uz gultas malasatsēdinādams, viņi abi pirms pārsprieda vakardienas notikumus un lēkmes, tad gudroja un izdomājatekošā dienā darāmos darbus, izpriecas un laika kavēkjus. Pie patīkamiem gadījumiem Pēteris prata ilgikavēties un viņus vispusīgi apgaismot baronam pa zobam, bet nepatīkamus notikumus un pārsteidzībasviņš gudri noklusēja vai apgrieza tām ļauno pusi, ka gaisma krita uz baronu un ēna uz citiem cilvēkiem, kabarons bija tas smējējs, bet citi tie smejamie …

Barons Bunduls aizgāja uz Pētera istabu, bet atrada to tukšu un saīdzis atgriezās savā mītnē.«Palaidnis tāds! Izgājis nelietībās bez manam ziņas! Kā lai es bez viņa tieku galā?» viņš errojās.Pēteris bija viņa labā roka guļoties, ceļoties, bet sevišķi mazgājoties un ģērbjoties. No mazotnes

spodrībā un tīrībā radināts, barons no ūdens un ziepēm nebijās, tikai, ārzemēs savu vaļu dzīvojot, mīļaislaiskumiņš viņu bija atradinājis no jaunības parašām. Gādībā par sava vienīgā dēla veselību lielmātepiekodināja Pēterim, ka barons katru rītu ar vēsā ūdenī slapētu dvieli noberžams un visādi citādi glīti unkārtīgi apkopjams.

Vieglu roku baronam bārdu nodzīt, viņu mazgājamā istabā zem aukstas ūdens strūklas dabūt, noberzētrupjiem dvieļiem un izdarīt citus veselības un skaistuma kopšanas darbus, — to tikai Virzas Pēteris prata.

Bez Pētera palīdzības un vadības barons Bunduls šorīt jutās kā savā vaļā no būra palaistspapagailis; ne viņš zināja, ko sākt, ko beigt, ko darīt, ko nedarīt; ne viņam patikās vienam mazgāties, neģērbties.

Viņš pazvanīja galda zvaninu. Ietecēja istabmeita Ilzīte.«Ko baronlielskungs pavēl?»«Kur mans Pēteris?»

«Pēteris gaismiņā izjāja ar baronlielkunga dzeltni.,. nezinu, kurp… domāju, ka uz baronlielkungapavēli… vēl mājās nav …»

«Nu es pats zinu … tu vari iet!»Ilzite izgāja laukā.«Tavu trakumu, kas manam par varenu aizmāršu!» barons Bunduls sevi apbrīnoja, tad apskatīja sevi

spogulī un, laimīgi smaidīdams, šķobīja ūsas.Pareizi taču! Mēnesi atpakaļ kādos ciemos viņš bija iepazinies ar muižnieci skaistuli, kura dzīvoja

verstis 40 no Auriķiem. Sirds viņam acumirklī bija svabada, un skaistule sava skaistuma, dzimuma unbagātības dēļ to pelnīja, ka barons Bunduls viņā iemīlējās.

Toreiz no ciemiem uz māju braucot, viņam ceļā visa mīla bija izgaisusi un aizmirsusies. Veselumēnesi viņš mocījās ar nelāgo sajūtu, ka viņam kaut kas ļoti svarīgs aizmirsies, ko viņš Pēterimnodomājis izstāstīt. Tikai vakar, kalendāru šķirstot un skaistules krustāmo vārdu nejauši lasot, viņš spējiatģidās savu aizmirsto mīlu. Par laimīgo atradumu viņa prieki bija lieli.

Šodien bija skaistās jaunkundzes vārda diena. Viss laimīgi sagadījās kā dieva likts. Viņamiespējams skaistulei parādīt savu padevību un mīlu, kamēr tā neatdziest un neaizmirstas. Ka skaistuleivārda un dzimtdiena sakrita kopā vienā dienā, tā gan barons Bunduls nezināja, bet tāpat uz vārda dienasrēķina pavēlēja dārzniekam sa

gatavot milzu rožu pušķi, un šorīt agri Virzas Pēteris jāšis nogādāja svaigās rozes līdz ar baronalaimes vēlējumu tāļajai kaimiņu skaistulei kā barona padevīgu rita sveicienu.

Jāšis likt sveicināt meiteni 40 verstis tālumā — lieliski! Ja maz sirds ir krūtīs, tad meitēnam vajagģībt!

Laimīgā sajūsma zuda un mīla aizmirsās par jaunu, kad barons Bunduls sāka mazgāties un ģērbties.Bārdas nazis truls, bet tomēr zodā un vaigā zin iegriezties; ūdens auksts un slapjš; veļai pogas trūkst,

veste ačgārni maucas mugurā … indeve indeves galā, ka jāskaistas, vai grib vai negrib, kamēr no dusmāmvai no adas jāsprūk laukā.

Ilzīte skraidīja noraudājusies, bet neprata un nevarēja baronam izdabāt. Pētera gādībai pieradis, viņšjutās gluži nezinātnieks sevis apkopšanā.

Uz labu laimi sāka sevi post un ģērbt no augšas gala, kamēr laimīgi nokļuva līdz kājām.«Ūdenszābakus!»Dusmojot visi lieli kungi ir strupi savās pavēlēs.Pētera istabā stāvēja divi pāri kunga ūdenszābaku, vieni gandrīz pavisam jauni, otri apvalkāti, bet

abi pāri glīti nospodrināti un zābaku skapī rindā saslieti.Ātrumā Ilzīte paķēra no rindas vienu jauno, otru veco zābaku, abus labās kājas.Baronam Bundulam aunoties, klusiem soļiem ieradās lielmātes vecais sulainis ar ziņu, ka lielmāte un

Renātes jaunkundze jau sēdot pie galda un gaidot baronlielkungu.«Ej un ziņo, ka manam tūliņ ies!» barons pavēlēja un steidzās ar aušanos.Labā kāja ļāvās apauties veikli, bet kreisā kāja greizi vien griezās zābaka kaklā. Pūles bija lielas,

kamēr baronam izdevās iemurīt kreiso kāju vecajā labās kājas zābakā.Izsunījis vēl Uzīti, ka zābaki nepadodoties viņa gribai, laikam esot slikti smērēti, viņš steidzās uz

ēdamistabu, lai kundzēm nebūtu uz viņu jāgaida.Vispirms viņš dauzījās ap visām durvju kreisajām stenderēm, kamēr iekļuva ēdamistabā.Gāja turklāt klibodams, jo kreisā kāja greiži vien metās. Nokļuva laimīgi ēdamistabā. Rumpis stūrēja

taisni uz savu zināmo vietu pie galda, bet kājas viņu nonesa krēslam garām uz kreiso pusi pie ēdamistabaskrāsns. Apsviedies veikli uz papēža riņķī, viņš mēģināja par

jaunu aizsniegt savu krēslu, bet kājas viņu novadīja ar lingu pie istabas loga.«Kam mūsu Gusto kā Jupiters šorīt dusmo un kājām zemi spārda?» Renāte smējās par brāļa īgno seju

un ērmoto pastaigu pa ēdamistabu.

«Kā manam nedusmot? Kā Pētera nav mājā, tā zābakiem velns zin kas noticis! . .. Atvainojiet stiproizteicienu, bet citādi lielais murkšis manam nav izsakāms… Manam grib iet pa labi, bet zābaki uz savugalvu tikai pa kreisi .. .»

«Bet, Gusto, tu taču esi apāvis abus labās kājas zābakus!» māte nopietni iebilda, misēkli noskārtusi,bet Renāte smējās, smieklus valdīdama, lai brāli vēl vairāk nesakaitinātu.

Ilgi barons Bunduls brīnījās, savos zābakos lūkodamies.«Es jau sacīju, ka murkšis tikai būs, kad Pētera nav mājā!» viņš beidzot atjēdzās un aizkliboja

atpakaļ uz savu istabu.«Otru pāri zābaku!» viņš uzkliedza Ilzītei.Ilzīte raudādama aizskrēja pēc zābakiem un atnesa otru pāri, kuru skapī atrada, tagad abus kreisās

kājas zābakus.«Trakā dūja, vai tu manam muļķo? Kur lai es šito pāri lieku? Atkal abi vienas kājas zābaki!» viņš

dusmojās, stīvi zābakos un viņu nesējā raudzīdamies.«Baronlielskungs, velciet šito zābaku nost un kreisās kājas zābaku kreisajā kājā, tad viss būs

kārtībā!» Ilzīte, asaras slaucīdama, skaidroja.«Ilzīt, tu esi traki gudra meitene … neraudi nemaz!» barons Bunduls atskaitās, salabināts no Uzītes

gudrā padoma.Zābaku no kreisās kājas zemē velkot, papēdī attrūka kurpe no idrējušā stulma. Dabūjis tomēr zābaku

no kājas zemē, viņš dusmīgi to ielingoja aizdurvē.Pabeidzis kājas pareizi apaut, viņš gāja cēli otrreiz uz ēdamistabu lielīgā pašapziņā, ka viņš bez

Pētera palīga tomēr ar ģērbu un apavu ticis laimīgi galā.«Kurp Pēteris ar tavu zirgu šorīt tik agri aizjājis?» māte apjautājās, valodu sākdama, lai gan Pētera

gaitu labi zināja.Lai izaudzinātu muižai derīgu rīku un baronam padevīgu kalpu, lielmāte ņēma jauno Virzēnu arī savā

audzināšanā un slepenā vadībā. Neraugoties uz lielo biju, kāduPēteris sajuta lielmātes priekšā, viņa vēl samaksāja zēnam labāk par stāstīšanu nekā barons par

klusēšanu, un tā lielmāte dabūja visu zināt, ko viņa izzināt gribēja.Zēns kalpoja ar veiksmi abām pusēm, bet, pieņemda- mies augumā un gudrībā mātes un dēla kalpībā,

viņš iemācījās notikumus un gadījumus šķirot, kuri lielmātei izpušķoti atstāstāmi, kuri galīgi noklusējamiun kuri mīkstiem meliem aptinami, lai lielmātei būtu labāk baudāmi.

Barons Bunduls šoreiz gluži neliedzās, kādās liegi maigās lietās viņš Pēteri aizraidījis.Pusteikumiem, aplinkus vārdiem viņš lika noprast mātei un māsai, ka viņa sirds acumirklī ir mīlas gunīgruzdošs un kūpošs šķutu blāķis.

Virzas Pēteris dzeltni nebija taupījis; kūpošā kumeļā viņš atgriezās no rīta izjājiena ar ziņu, kakaimiņu lielskungs un lielmāte pateicoties par uzmanību un sveicienu un lūdzot baronlielkungu vakarāierasties pie viņiem meitas dzimtdienas viesībās.

«Tikai tev mutes vārdiem lika lūgt un baronkungu vienu pašu? Zīmes atpakaļ nedeva?» lielmātetēgāja.

«Tikai mutes vārdiem pavēlēja lūgt un baronlielkungu vienu pašu,» Pēteris pēc patiesībasapliecināja.

Māte kratīja galvu, barons Bunduls līksmojās. Viņš bija iekodies pārliecībā, ka viņu kārtā tādasjaunavas nemaz neesot, kura nevēlētos viņa par savu līgavaini.

Viņš noņēmās vakarā uz dzimtdienas svinībām braukt viens pats un skaistuli bildināt, mātei nezinot.Pēterim viņš izstāstīja savu rīta ķibeli ar samaisītiem zābakiem.Laiks gausi ritēja; barons staigāja kā uz oglēm, vakaru nevarēdams sagaidīt, lai gan laikus bija

jādodas tālajā ceļā.«Liec zirgus jūgt un aizbrauksim pirms līdz miestiņam. Manam grib pasūtīt pie kurpnieka jaunus

zābakus,» viņš izgudroja laika kavēklim braucienu, bet māte viņam ieteica, lai liekot reiz saimniecībaszābakus taisīt tepat muižas kurpniekam Pelītem, kurš strādājot cietu un labu darbu.

Tā kā vakarā baronam Bundulam bija jābrauc pie skaistules un Pēterim jāliek pirms uzspodrināt unīstā gaismā izcelt visi savi skaistumi, tad šoreiz viņš padevās citu padomiem, ataicināja uz pili kurpniekuPelīti, nodeva mēru un iedeva viņam vecos zābakus, lai veciem stulmiem pietaisa jaunas galvas.

«Manam grib, ka jaunie zābaki divās dienās lai top gatavi!» viņš pavēlēja.Kurpnieks Pelīte nozvērējās darbu laikā veikt un uztaisīt tādus zābakus, ka baronlielskungs, viņa

pirmos taisītos zābakus valkādams, viņu mūžu pieminēšot.Auriķu lielmātes patiess sirds vēlējums bija apprecināt dēlu, kamēr viņas acis vēl platas. Jau dažu

labu vārdu viņa bija bildusi, gan nopietni, gan pa jokiem, ka dēlam laiks precēties.Tāļā kaimiņa skaistule bija pirmā, kurai barons Gusto visā nopietnībā nodomāja tuvoties.Iedomātā laime viņam vienam bija par smagu nesama, viņš izgāja svaigā gaisā pajautrināties, bet

drīzumā atgriezās gar krogu vienos plaskos un īsi un aši izstāstīja mātei un māsai savus nodomus.«Es skaistulīti meitenīti darīšu laimīgu, viņa ir to vērta!» barons Gusto jūsmoja, savus pirkstgalus

skūpstīdams.«Nezinu, Gusto, vai viņa tevis vērta būs? Braukt vari, labi apskaties, bet bildināšanas domas

pirmajā braucienā labāk met pie malas. Ka tu viens pats esi lūgts, nav cienības un mīlestības zīme, betvienkāršas pieklājības mesli,» māte ar savām šaubām un labi domātiem padomiem aizlēja viņam kāaukstu ūdens šalti aiz apkakles.

Lielmāte labprāt ticētu dēla vārdiem un priecātos par viņa sudrabā vizošo lielību, ja par daudzskaidri nezinātu, ka šī lielība atbalstās uz ļoti drupanām māla kājām. Uz skaistules dzimtdienu viņa tamdēļneliedza dēlam braukt, ka pazina viņa untumus un dullumu, turklāt jēgdama, ka dēlu apprecināt viņaineizdosies, kamēr tas uz savu roku nebūs piebekojis pilnu grozu atteikumu un liegumu no tām skaistulēmmuižniecēm, uz kurām barons Gusto savā pašdievināšanā kājas āva un acis meta.

Mātes pašmīlība arī klusītiņām dudināja: varbūt, varbūt … tikai prāts liedzās varbūtībai ticēt.Nenojauzdams mātes vārdos slēptās domas, ka, dēlu žēlodama, viņa skaistuli peļ, viņš uzbudināts

mātei atbildēja: «Saki gaiši laukā, ka mana izredzētā tev nepatīk, lai gan pamatotu iemeslu tavai nepatikaies nezinu un nesaprotu, tad es tev ticēšu!»

Mātei bija lielas pūles, kamēr samedoja dēlam rūgto patiesību: «Viņa, dēliņ mīļo, pie tevis nenāks!»Kad barons Bunduls tādas bažas dzirdēja un nojēdza, tad viņš ilgāki ar māti vairs nerunāja, bet,

laukā iedams no istabas, gārdi nosmējās: «Manam gribētu zināt, kuru viņa labāk par mani ņemtu, ja tikaies esmu viņas ņēmējs?»

Kājām viņš izgāja pa muižu pastaigāties, laiku pakavēdams, par ērmotām mātes bažām īgdams, paparadumam zābaku lielu ar ādas vicu kulstīdams.

Muižas ļaudis pa gabalu grieza baronam Bundulam ceļu. Katrs prata, ka vientiesīgam un godīgamcilvēkam nav jēgas ar lielkungu tikties, labums atlēca tikai tiem nebēdņiem un mānekļiem, kam dūša unvilsts ar mātes pienu iezīsts. Kam gadījās ar baronu nejauši sastapties pašās krūtīs, tas steidzās viņupazemīgi sveicināt un veikli pašmaukt viņam garām.

Pa Auriķu muižas krogu slapstījās slīpernieks Zutis un muižas grāvracis Indīte. Krogā viņi bija novakardienas laimīgi pāri palikuši. Kad sievas nāca uz krogu viņus ar koku mājās dzīt vai valgā vest kāallaž goda aunus, tad viņiem vai smaka bija pie laika šmaukt krodzinieka kaņepēs vai nobēgt uz leduspagraba augšas.

Krodzinieks viņus projām nedzina, bet uz parādu dzert arī nedeva, jo visa nauda viņiem jau svētibija nodzērusies.

Pa pašu dienvidus miera laiku krogā brālīši iedrošinājās atsēsties kroga priekšā saulītē uz apgāztāmun tukšām alus mucām, kad velti bija izkaukušies krodziniekam pēc degvīna pilītes, alus lāsītes.

Tur viņi dūdoja labu laiku, čurkstinādaini savu pīpju padibenes un gudrodami, kā tiktu pie kārotiem

dzērieniem.Indīte pirmais ieraudzīja baronu Bunduļu pa lielceļu no kalniņa lejup uz krogu nākam. Viņam iešāvās

labas domas prātā.«Bēdu brāl, bāz čurkstiņdozi kabatā un turi drošu prātu, vēl mīļais tēvs par mums gādā. Redz, kur

mūsu glābiņš nāk!» Indīte čukstēja, pie sāniem piebikstīdams.«Bēdeli, vai atkal mūsu vecenes nāk?» Zutis uztraucās.«Ne mūsu vecenes, bet pats baronlielskungs! Proties nu! Ņemsim viņu priekšā, tu ar sauli, es ar vēju!

Manies viņam ceļā un mēģini ar labu izdīkt no dullā barona pus- stopiņam. Es pamēģināšu dziedātmeldiņu uz savādu vīzi, kā Kūkumtēvs saiešanas kambarī saka …»

Viņi vēl sačukstējās, tad Indīte pazuda stadalā, bet Zutis manījās kailu galvu kungam pretī.«Mūsu pašu cienīgs, žēlīgs baronlielskungs! Kāds prieks, kāda laime, zemnieciņām žēlīgo lielkungu

redzēt! …»Zutis patiesi raudāja, — dzērumā viņam tas nemaz nenācās grūti, — kungam roku bučodams, viņu

teikdams un slavēdams.«Ar padevīgu pavalstnieku lieli kungi nekad neliedzas parunāties!»«Vai žēlīgs baronlielskungs arī neredzēja, kas tas bija par brīnumputnu, pārdrošu jātnieku, kas

brītiņu atpakaļ, dzeltenā zirgā sēdēdams, kā viesulis nodrāzās gar krogu? Ak brīnumīga dūša, neredzētsātrums, zibens pret tādu jātnieku ir tīrais kurmja urbulis …»

«Vai no tiesas nepazini? Manam taču bij tas ātrais jātnieks,» barons Bunduls glaimots atzinās.«Vai no tiesas mūsu pašu baronlielskungs? Pazīt nepazinu … tas dievam tiesa! Tādā ātrumā

lūkojoties vien, man galva reibst un acis sūrst. .. Vējš vien gar ausīm nošņācās, cepuri no galvas zemēnorāva, kad jātnieks garām drāzās …»

Zutis teica un glaimoja, slavēja un lielīja, kamēr izlielīja no kunga kabatas smuku dzeramnaudu.Tikko no padevīgā slipernieka vaļā ticis, barons Bunduls uzgrūdās nevērīgajam grāvracim virsū.Indīte bija sagramstījis vecu vienroci putras spainīti, uzmaucis cepuri uz acīm un nāca, galvu

nodūris, svilpodams baronam gausi pretim, itin kā baronlielkungu nemaz pasaulē nebūtu.Tādu rupjību un nevērību barons Bunduls savā muižā necieta. Viens rokas metiens, un Indītes cepure

aizripoja grāvī.«Vai tavam pļepene pie galvas pieaugusi? Kā tu drīksti neredzēt, kad manam pa ceļu nāk? …»

barons Bunduls brēca, bet pusbrēcienā Indīte sagrāba viņu ap vidu, pacēla ķepuriski gaisā, un tad viņi abinogāzās lielceļa vidū zemē. Indīte uzrāva baronu Bunduļu sev virsū un kliedza, viņu sev pa virsuvalstīdams un puinīdams: «Vai baronlielskungs, vai manu, vai! Nesitat veco Inditi! Žēlojat Indīti! Darbāsteidzos, muižai grāvjus roku, neredzēja manas tumšās actiņas žēlīgo baronlielkungu! Taupāt, žēlojatIndīti! Visi mani kauliņi tagad smalki un drubazu drubazās sasisti!»

Pieskrēja krodzinieks, trača troksni izdzirdīs, stāvēja nomaļus un skatījās, kā baronlielskungsIndītem pa virsu lēkā, nevarēdams no sākuma saprast, kurš kuru pa ceļa vidu muidza.

Krodzinieku ieraudzījis, Indīte par jaunu kliedza: «Vai manu, vai! Diezgan, baronlielskungs! Paliksmana sieva atraitnīte, bērni bārenīši… un dzīvotājs un darba strādnieks vairs no manis nebūs! Žēlojatmani, laižat vaļāl Diezgan, diezgan …»

Indīte ar visu savu burnāmo pacēlās augšā no zemes, nostādīja baronu Bunduļu uz kājām, tad nokritapats atpakaļ zemē, žņaudzījās un vaimanāja, ka akmenis par viņu iežēlotos, ne vēl pašapzinīgaisuzvarētājs, kas savu upuri par nieka nevērību tā piekāvis.

«Vai nu otrreiz pratīsi manam godu dot?» barons Bunduls Indītem noprasīja, kad bija elpu atrāvis.«Zināšu, zināšu! Tikai ārstēt mani neaizmirstat, žēlīgais baronlielskungs, kad līdz nabadzībai mani

esat piekāvuši!» Indīte, ceļgalos uzrausies, sūkstījās un lūdzās, kamēr Zutis ar savu cepuri saudzīgipurināja smiltis un putekļus no barona drēbēm. «Zāles man dodat, baronlielskungs, citādi es uz pēdāmsprāgšu zemē!»

«Kur lai zāles ātrumā grābjam?.,. Manam zāļu nav … nāc līdz uz pili…»«Krodziniekam visādas zāles ir! Pirts un šņabis, tā zemnieka pirmā un pēdējā zāle!»«Ak tā … nu manam saprot! Tu gribi šņabi? .. .»«Šņabi, baronlielskungs, šņabi! Dzert un ierīvēt, tad uz pēdām būšu vesels! Pavēlat krodziniekam

kādu sto- piņu šņabīša un sešas pudeles alus piedevām…»Krodzinieks sadrošinājās nākt tuvāk un padevīgi nobučoja kungam roku. Indīte vaidēdams pagriezās

sāņis.«Tu esi grāvracis Indīte, jā?… Manam tagad tevi pazīst! Atmini šo reizi un proti godu otrreiz…

citādi zini, kas tad notiek! Krodznieks, dod Indītem vienu stopu alus un sešas pudeles šņaba … manam tāpavēl!»

Sacīja un aizgāja, vicu vicinādams.«Vai dzirdēji, krodziniek, ko baronlielskungs pavēlēja?» Indīte gavilēja aiz liela prieka un kliedza

krodziniekam pašā ausī.«Vai no tiesas tik daudz, cienīgs, žēlīgs baronlielskungs?» krodzinieks iedrošinājās šaubīties, bez

cepures kungam sekodams.Barons Bunduls tikai ar vicu atmeta.«Dari, kā manam pavēlēja, un devumu ieraksti rentes grāmatiņā! Indīte to nopelnījis… manam viņu

par daudz samīstlja …»Grāvracim Indītem no šīs reizes amats bija rokā uz visu mūžu.Vismaz divas reizes gadā viņš lauzās ar baronu Bunduļu krogā vai kroga priekšā, krita aizvien

kungam apakšā un kliedza galvu galvām, baronu sev pa virsu purinādams.*Barons Bunduls atgriezās omulīgā dūšā no pastaigas un sāka tūliņ vīkšties savā iedomātā līgavaiņa

gaitā uz tālā kaimiņa skaistuli.Jūdza jaunajai karietei četrus zirgus priekšā, lika īsto bārdaino kučieri uz bukas un Pēteri sulaiņa

ģērbā viņam līdzās.Pats barons Bunduls bija tīrā svētdiena no galvas līdz kājām, ka pat māte iespēja pie sevis

pabrīnīties: «Gluži neizprotami, kamdēļ jaunie skuķi manu dēlu tā niecina? Tik zemē metams viņš nemaznav …»

Viesmīlība valda Baltijā tā zemnieka, kā kunga namā. Barons Bunduls tika saņemts skaistules muižākā allažiņ pie viņu kārtas piederīgs un uz dzimtdienu ielūgts viesis.

Viesības ritēja savu dabisko gaitu. Barons Bunduls lakstojās pa savai jēgai ap mājas jaunkundzi.Jaunā skaistule bija jautra, nebēdnīga, jokojās par viņu un kai- tinājās ar viņu, tā ka viņš ieēdās vēl dziļāksavā iedomībā, ka jaunkundze saņemšot viņu abām rokām, ja tikai viņš zināmo svarīgo vārdiņu bildīšot.

Jau uzrunas ievads «cienījamā un daiļā jaunkundz» viņam domās bija gatavs, kad uz namamāteslīgumu viesi sāka pāroties uz galveno dzimtdienas mielastu. Viņam par lielo brīnumu, pārsteigumu unerrastībām jauno skaistuli veda pie galda kāds cits, svešs un jauns kungs, bet viņa galda biedrene bijajautra, noziedējusi atraitne, tomēr brīnums auga vēl lielāks, kad mielasta beigās, pie šampanieša kausapieskandinājis, mājastēvs pasludināja savas meitas skaistules derības ar viņai līdzās sēdošo svešo kungu,kura vārdu viņš vairs neatcerējās.

Mukt bija viņa vecā paraša nelabos, piķīgos apstākļos, bet tagad viņš ar visu vari savaldījās, jogadiem bija trinies savas kārtas aprindās un cik necik piesavinājies viņu ārīgās pieklājības likumus.

«Uz mana līgavaiņa laimi!» skaistule, ar viņu glāzes sašķindinādama, smējās viņam taisni acīs.Jaunavas instinkts sen nojauda, kādā nolūkā barons Bunduls viņai rozes sūtījis un kādām domām viņš

pats šurp braucis. Lai viņai bija savs sencerētais līgavainis, bet meitenei glaimoja, ka vēl cits pēc viņastīko, lai tīkotājs vai kāds.

Būs skaistulei jauna ziņa līgavainim ko stāstīt un abiem ko pasmieties.

Pa vispārīgo burzmu, kad viesi no galda cēlās un klīda pa istabām, barons Bunduls aši atvadījāstikai no mājastēva un mājasmātes un pazuda no viesībām kā žīds pa Miķeļiem.

Neviens viņam jauna nebija darījis, ne pie budža pieskāries, ne uz varžacīm minis, ne viņupiezobojis, ne iz- smējis, bet turpmākā omulīgā sadzīvē un dejā viņam bija par grūtu piedalīties, par grūtusavaldīties, tamdēļ viņš laikus pazuda no viesu pulka, kamēr tas vēl ar godu spējams izdarīt.

Pēteris paredzēja visādas varbūtības un barona vārdā bija pavēlējis kučierim ciemā zirgus nemazzemē nejūgt. Līdzko barons deva Pēterim pavēli, ka viņš brauks uz māju, tanī pašā acumirklī Auriķu zirgibija durvju priekšā.

Viesību namā jaunība palika griežoties jautrā dejā, bet barons Bunduls aizbrauca īgnā dūšā. Viņšnospļaudījās karietē pa vienu logu, pa otru logu, izlaidās gar- šļauku mīkstajā sēdeklī un gulēja visu ceļukā dieva ausī, līgotņu ratos viegli šūpots.

Pēteris pazina sava kunga parašas un lika kučierim visu ceļu braukt soļos un sīkiem riksišiern. Pēcpusnakts viņi izbrauca no viesību nama, ap brokastlaiku bija Auriķos. Barons Bunduls bija izgulējies kālūks.

Māte un māsa tūliņ dabūja visu zināt, un abas centās viņam ieskaidrot, ka šinī gadījumā te neviensnav nedz vainīgs, nedz vainojams, bet barons Bunduls tītīgi iecir- tās savas augstprātīgās lepnības sakās:«Kamdēļ viņai tik jaunai vajadzēja saderināties? Varbūt es viņu precētu!»

Par tādu ietiepīgu lepnību un iedomību mātei un meitai cits neatlikās, ko darīt, kā grūti nopūsties unvalodu griezt citās sliedēs.

Vēlāk viņš tā kā atskārta, ka viņam laikam neesot taisnība, bet īgnums tomēr palika dvēselē parpirmo neizdevību nopietnā precību nodomā.

Lai izklaidētu galvā sabiezējušo dusmu un errastību tvanu un tiktu vaļā no pašmīlībai nepatīkamāmdomām, barons Bunduls lika apseglot Vilandes dzeltni, kuru viņš bija iedīdījis par krietnu jājamo zirgu,jo dzeltnim spalvā un augumā līdzīgu otru zirgu viņam neizdevās atrast un vienjūgā braukt Auriķu baronampat domās nenāca prātā.

Barons Bunduls vēl bija izturīgs un veikls jātnieks, tas gods viņam nav noliedzams.Pavēli dzeltni seglot ar Pēteri kučierim nosūtījis, viņš pats pēc maza brītiņa gāja no pils laukā un

soļoja savā nodabā pagalmam riņķī pa plato, grantēto ceļu uz staļļiem.Pa ceļu viņam pretī nāca muižas āzis, īsti stalts me- kainis.Kā muižas kungu pazīdams un bīdamies, āzis līdz šim vienumēr baronam Bundulam bija ceļu griezis,

bet šoreiz āzis, bārdu purinādams, nāca viņam taisni virsū un nākdams mekšināja: mek, mek, mek, mek!Pēdējā laika muižas gājēji āzi bija ieēdinājuši ar maizi, un tagad viņš prasīja no katra šo nodevu,

kuru ceļāsastapa.Āzim muižā bija liela brīvība, un šo brīvību viņš reti lietoja nelietīgi, bet smīdināja ļaudis ar saviem

jokiem un nerātnībām. Ja ļaudis viņam pāri nedarīja, tad arī viņš cilvēku ļaunā nolūkā neaiztika.Azis bija atlikums no braucamu āžu pāra, kuru barona Bunduļa precētās māsas bērni savā muižā bija

iedīdījuši par vieglu ratu vilcējiem un, uz Auriķu muižu ciemos braukdami, paņēmuši līdz.Kad mazie braucēji ar saviem braucamiem āžiem rad- niekus diezgan bija izsmīdinājuši, pret

svešiem kungiem un muižas ļaudīm diezgan izlepojušies, tad beidzot viņiem šī rotaļa apnika un āži tikaaizmirsti. Viens āzis nobeidzās, un dzīvs palika tikai otrs, kurš tagad savā vaļā klejoja pa muižu, jolielkundzēni, no Auriķiem projām braukdami, vecā bārdaiņa neņēma vairs līdz.

Āzis mitinājās zirgu stallī, gāja aitu pulkam līdz uz ganībām, bet tur viņam ik dienas cēlās nesaderībaun sadursme ar aitu bara vadoni lielo aunu. Azis uz aunu bija traki nikns, jo auns nemaz neprata likumīgibadīties. Kamēr āzis cēlās vīzīgi uz pakaļkājām, kā parasts āžu divkaujās, tikmēr auns tam — slaugš! —pa vēderu, un āzim katrreiz kājas gaisā.

Āzis, no zemes celdamies, tikai bārdu vien purināja par tik prastu divkaujnieku, otrā divkaujā araunu to dienu vairs neielaidās, bet gāja savā nodabā atpakaļ uz muižu.

Veltas bija visas gana un suņa pūles ar stūrgalvīgo āzi. Āzi atgriezt un savaldīt pie aitu ganāmpulkaviņam nekad neizdevās, kad tas bija nodomājis pa muižas malkas grēdām pastaigāties un uz malkaspalieveņa jumta nosnausties, lai naktī labāk miegs nāk.

Kā teikts, netālu no staļļiem muižas īpašnieks sastapās ar muižas āzi. Abi bija dūšā un ciešinoņēmušies viens otram ceļu negriezt, barons Bunduls kā atbraucis no skaistules precībām ar garu degunu,āzis kā nākdams no neizdevīgās divkaujas ar zilu vēderu.

«Ceļu!» barons Bunduls pirmais āzim strupi uzkliedza.«Mek, mek, mek!» āzis atbildēja, ko barons iztulkoja par skaidru «nē, nē, nē»!«Dullais āzi! vai manam ir kungs Auriķu muižā vai tavam?» barons stingri noprasīja, kad āzis viņam

ceļu negrieza, un iecirta ar jājamo vicu viņam pa pinkainiem sāniem.Tādu nebēdnību āzis uzlūkoja par tiešu izaicinājumu uz cīņu. Kā piekrizdams viņš notricināja ļipu un

tad cēlās vīzīgi pakaļkājās, uz spēcīgu belzienu gatavodamies.Nezin kā baronam veiktos, ja Pēteris āzi laikā nebūtu notvēris aiz ragiem un atrāvis atpakaļ, kad tas

bija pacēlies divkājās gaisā un tā kā nogaidīja, lai pretinieks arī darot tāpat.«Dzīt āzi tūliņ prom uz ganiem! Viņam vairs nav brīv savā vaļā pa.muižu klenderēt, kad viņš pat

manam neprot ceļu griezt!» barons Bunduls pavēlēja un aizjāja.Āzis tika valgā aizvests un āboliņa tīrumā pie aitām vaļā palaists. Vedēju pūles bija veltas. Kā āzis

tika vaļā, tā viņš, bārdu šķurinādams, gāja saviem vedējiem nopakaļ uz muižu.Āzi saņēma otrreiz muižā ciet un otrreiz aizstiepa pie aitām, bet viņš nepadevās kunga lēmumiem.

Kad gani, vedēji un suņi viņu sāka trenkāt, viņš ar lielu riņķi aiz- lēkšoja uz muižas parku un nedevāsvairs rokā.

Vedēji atmeta ar roku un aizgāja katrs pie sava darba.Barons Bunduls bija izjādelējies, atdeva zirgu pie staļļiem kučierim un pats gāja uz pili, te āzis

viņam, kā likts, otrreiz ceļā.Kučieris izstāstīja, kāda neveiksme vedējiem divas reizes bijusi ar stūrgalvīgo āzi.«Ak tā! Tavam manam neklausīt!» barons Bunduls skaitās un gāja āzim taisni virsū.Par atbildi āzis palēcās visām četrām kājām gaisā.«Ak tā! Tavam vēl manam baidīt! Pagaidi tik! Manam tūliņ tavam parādīs, kurš no mums diviem

Auriķu muižā kungs!» barons Bunduls nosolījās, atgriezās atpakaļ pie jājamā zirga un uzkāpa tam no jaunamugurā.

«Kučier, apsien āžam ap ragiem labi stipru valgu un padod manam otru galu rokā!» viņš pavēlēja.Kučiers izpildīja kunga pavēli, un valga otru galu barons piesēja pie segliem.Jāšus viņš veda āzi uz tīrumu. Gan āzis turējās tādai varmācībai pretim, visām četrām kājām pret

zemi atsperdamies, bet barons iespieda dzeltnim piešus sānos, un zirgs rāva āzi sev tentariski līdzi.Kā dzeltnis sāka soļos iet, tā āzis visām četrām kājām ara zemi.Barons Bunduls uzskaitās par āža stūrgalvību, uzcirta zirgam ar vicu un laida pilnos plaskos pa

tīrumu uz aitu baru. Tādā ātrumā āzis netiktu jātniekam līdz, ja arī no tiesas gribētu, tamdēļ viņš laidāsgulu zemē, lai rauj viņu slēpiski kur grib.

Jauns cirtiens dzeltnim, tad valgs no viena raga muka, otrs rags atlūza, un zirgs ar jātnieku ieklupaaitu barā.

Azis piecēlās, nopurinājās un, nebēdādams par asiņaino ieradzi, galvu un to pašu vienu ragu lepniizcēlis, gāja mekšinādams atpakaļ uz muižu, kā savu pretinieku mēdīdams: «Pat mani tev izāzēt neizdevās!Vai nu jēdz, kurš no mums ir kungs Auriķu muižā?»

Turpmāk viņi kā uz norunu gāja viens otram ar lielu līkumu garām.Barons Bunduls lika āzi mierā, grieza viņam pa gabalu ceļu, jo viņam bija nepatīkami uzskatīt

pretinieka sabojāto galvas rotu.*

Kurpnieks Pelīte bija rāvies ugunīgi un laikā pastei- dzis gatavu kungam apsolīto zābakpāri. Ādasviņš bija ņēmis visstiprākās, darbu pielicis cik spēka un jaudas, tad, lepni zābakus plecos uzkāris, viņšnesa savu meistardarbu uz pili.

«Vai baronlielskungs mājās?» viņš aptēgājās pirms kukņas meitām.«Mājā gan, Pelīt, bet nāc labāk ritu, šodien baronlielskungs nav pie laba prāta!» meitas pačukstis

deva kurpniekam labu padomu.«Nedrīkstu kavēt, es baronlielkungam vārdu devu, ka šovakar zābaki būs gatavi! Kas man ko bīties,

mana lieta ir taisna!» Pelīte atbildēja, sevi drošinādams.Pēteris pieteica kurpnieku.Barons Bunduls vēlējās tūliņ zābakus izmēģināt un pavēlēja Pēterim, lai velkot viņam jaunos

zābakus tūliņ kājās.Kurpnieks zābakus bija taisījis labus un stiprus, cik pratis un spējis, bet priekš kunga kājām viņi bija

izdevušies par smagiem un lieliem.Kājas ielīda zābakos, ka nočūkstējās vien.«Manam iebrauca kā … kā … kā … Pēter, saki tu, kā?» jau barons Bunduls lasīja dusmas.«Kā ceļavīrs pa lielās stadalas vārtiem!» Pēteris ātrumā kungam izpalīdzēja.«Gandrīz tā, Pēter! Vai dzirdēji, kurpniek?»Kad ejot kājas kurpēs cilājās un jaunās, neiestaigātās zoles nemaz nelocījās, bet zābaki klabēja uz

grīdas kā zirgam pakavi, pa tiltu braucot, tad barons Bunduls iedegās savās īstajās baroniskās dusmās.«Pēter, velc manam zemē tos klaburniekus, ka… ka … ka … Pēter, kas tad?»«Ka Amerikā neizceļas zemestrīce, baronlielskungs!»«Gluži pareizi, Pēter! Skaisti! Vai dzirdēji, kurpniek?»Pēteris bez pretrunas izpildīja kunga pavēli un novilka viņam jaunos zābakus.«Kurpniek, cik tu prasi par šitiem… šitiem… ši- tiem … Pēter!»«Kazas nagiem, baronlielskungs!»«Pareizi, Pēter! Kurpniek, cik tu gribi par šitiem kazas nagiem?»Kurpnieks Pelīte bija pabailīgs vīriņš ar savādo lēkmi, ka no bailēm viņam seja savilkās kā uz

smiekliem.«Cienīgs, žēlīgs baronlielskungs … ādas es ņēmu visstiprākās … darbs ir uz galvošanu… septiņi

rubļi, baronlielskungs …» viņš, baiļu sviedrus svīzdams, šļupstēja, bet sejā plaiksnījās kā smaidi.Cik īsti maksā zābakiem jaunu galvu pielikšana, tā barons Bunduls nezināja, bet kurpnieka bailes

viņš noturēja par smiekliem.Izsmiekla barons Bunduls nevarēja panest.«Septiņi rubļi!» viņš brēca. «Tu manam izsmiet drīksti! Es to redzu! Pēter, kur nazis? Dod man asu

nazi šurp!»Pēteris atnesa medību dunci, ne acu nepamirkšķinājis, bet kurpnieks aiz bailēm iebēga aizdurvē, ka

nupat viņa beidzamā stundiņa klāt.Šņikt un šņākt!Pāra griezieniem barons Bunduls atšķēla zābakgalvas no stulmiem.Kurpnieks abām rokām sagrāba savu kaklu itin kā tur griezienus justu.«Se tavam tavas tupeles.., manam paliek mani stulmi!» viņš uzkliedza kurpniekam, ar kāju viņam

tupeles piesperdams.Kad kurpnieks bailēs vēl kavējās, seju kā smaidos šķobīdams, tad barons Bunduls pašrocīgi atrāva

durvis vaļā, izgrūda kurpnieku kukņā un izsvieda nogrieztās zābakgalvas viņam pakaļ.Kurpnieks kā nemaņā pacēla tupeles, savā rokā katru, un stāvēja kukņas vidū kā jau nesaprašā, ko nu

darīt?«Vai tavam vēl manam izsmej? Pēter, ūdeni! Padod ūdeni!»

Baronam Bundulam bija ieņemta paraša dusmās savus zemnieciskos pretiniekus apliet ar ūdeni,nebēdājot par to, vai viņam kukņā auksts vai karsts ūdens gadījās pie rokas.

Kamēr Pēteris sadabūja ķipī aukstu ūdeni un pasniedza to kungam, tikmēr ķēkša atrāva āra durvisvaļā un pačukstēja Pelītem: «Kurpniek, ko vēl gaidi, ja sausa āda mīļa? Mūc nu!»

Kurpnieks paķēra tupeles vienā rokā, cepuri otrā un muka kailu galvu pa durvīm laukā, bet baronsBunduls skrēja ar ūdens ķipi rokā viņam pakaļ.

Pagalma vidū ķērējs panāca bēdzēju. Odens šalte noskrēja kurpniekam gar vienu ausi, ķipis gar otru,tad kurpnieks aizmeimuroja uz savu būdu, bet barons lepni atgriezās uz savu pili.

Ar tupeļu pauniņu padusē kurpniecene Pelītene vakarā iezagās raudādama pie lielmātes un izsūdzējaviņai savas bēdas, kādā postā un nelaimē viņas vīrs iestidzis, gribēdams kungam pa prātam izdarīt.

Lielmāte samaksāja Pelītenei prasītos septiņus rubļus un atdāvināja tai nogrieztās zābakgalvas, laivalkā vesela, nepieminot baronlielkunga ļaunā vārdā.

9 ROŽU VALGĀ UZ MĪLAS GALMU

«Baltija patiesībā īstā mīlas bada guberņa, ka manam nevar dabūt sievu! Jā, Pēter, manam kā īstambaronam šinī mazajā suklaču zemītē grūt' pie augstas kārtas sievas tikt!» barons Bunduls ne bez iemeslasūrojās vaļsirdības brīžos savam draugam — sulainim Virzas Pēterim.

Vienatnē un labos prātos kungs ar kalpu sadzīvoja kā draugs ar draugu, biedrs ar biedri. Draudzīgiviņi pārsprieda un iztirzāja barona klizmas un lēkmes dzīvē un darbā, apcerēja un sagudroja rītdienasdarāmos darbus un nākotnes izredzes, bet citu redzamībā, lai kunga vai zemnieka lieka un nelūgta acs, viņipiesardzīgi un uzmanīgi turējās savas kārtas robežās, «kuras stigotas un spraustas no paša mīļā un taisnādieva», kā pašpārliecināto un pašapmierināto muižnieku ticības apliecība skanēja. Atklātības priekšākungs izrādījās par dižciltīgu, lepnu lielmani, sulainis izlikās par uzmanīgu, pakalpīgu dienderi.

«Kā maizi ēd, tā dziesmu dziedi!» skanēja Virzas Pētera gudrība; barona Bunduļa draudzība vaikundzība viņam bija vienaldzīgas.

«Baronlielkungam nevajadzētu savu laimi svešumā vai tāļumā meklēt, varbūt tepat kaut kur tuvumādus mūsu apburtā Ērkšķurozīte, kura gaida atmodu, lai savu modinātāju aplaimotu,» Virzas Pēterispiesardzīgi aptaustīja barona jūtelību, gudri nospraiizdams kunga domām ceļu un vietām neapzinīgisakausēdams kunga un sulaiņa personas par vienu jēdzienu.

Garlaicības vakaros, bezmiega naktīs kungs lika sulainim lasīt viņam priekšā visādus dēku stāstus unbrī- numpasakas. Dēku varoņa un pasaku karaļdēla lomā iedomājās barons Bunduls pats, bet viņa sargaun labā gara loma pēc visiem taisnības iemesliem piederēja Virzas Pēterim.

Kad vieglam cilvēciņam neizdevība un kļūme dzīvē kūjas pa kājām, tad apmierinājumu un aizmāršuviņš cieši acīrn meklē pasaku un teiku valstī.

Par saviem sūri-sājiem piedzīvojumiem un dēkainiem izbaudījumiem sadzīvē un saimniecībā,medībās un andelē, tirgū un baznīcā, — kur tikai soli spēra, — viņš citādi maz ko bēdāja. Ja smalkiizgāzās un uz karstām pēdām atjēdzās, ka viņš ir āzējamais āzis un smieklu cēlonis, tad muka projām —pirmlaikā klaji, vēlāk slepen — un pāra dienas ieslēdzās savās istabās. Dusmoja par pasauli kā Jupiters,nelaida neviena cita klāt kā tikai savu Pēteri, kurš viņu prata smukiem meliem mierināt, patīkamaspasakas viņam priekšā lasīdams, kārtis likdams un laimi zīlēdams. Pētera klusā nopietnība un mierīgāklātbūtne un rūpība vien viņu jau apmierināja. Meli un miegs veicināja aizmāršību un aizdzina īdzību,vecie nesmukumi aizmirsās kā uz pavēli paši no sevis, un kā par jaunu skaidrots un tīrīts viņš rādījāspasaulei lepns un cēls paš- māņos apdullinātu galvu: «Es esmu barons Bundulst… Kur ir tāds vīrs, kasmanam drīkst ko aplinkus piemest vai tieši acīs sacīt?»

Baronam Bundulam skaitījās jau trīsdesmitā vasariņa uz pleciem. Septiņus gadus viņš bija parkleburjānīti Auriķu muižā nokleburojis, kamēr no Vācijas pārnācis ar mācīta lauksaimnieka pirktudiplomu kabatā.

Auriķu lielmāte ar saudzīgu rūpību un slēptu žēlumu gādāja par savu vienīgo dēlu.Saprast ir piedot.Pamazām viņas acis atdarījās. Viņa nojēdza īsto patiesību un ar slēptu žēlumu noraudzījās uz savu

dēlu un viņa darbiem: ne dēls vainīgs savu miesas trūkumu, gara truluma un prāta viegluma dēļ! Atvaselīdzinājās celmam; dēls garīgi gluži tēvā bija noliecies, miesīgi nesasniegdams viņa glīto ārieni un spēkujaunībā. īstie vaininieki augumu augumiem bija virtuši un ziegušies, kamēr vienādi pastiprinātā veidā caurlīdzīgu tēvu radījuši līdzīgu dēlu, kurš tuvā un tāļā apkārtnē bija izpelnījies dullā barona goda vārdu.Visgrūtāk mātei bija panesama noskārta, ka dēlam dullā barona palama nav ļaunprātīgi piekabināta, betdzīvē un darbā godam nopelnīts nosaukums.

Bailīgākie, saudzīgākie ļaudis un Auriķu muižas apakšnieki atklātībā nedrīkstēja viņu par dullobaronu saukt, tamdēļ cildināja viņu par Auriķu «slaveno» baronu, bet, kā pašam viss izvedās, padevāslielāko tiesu otrādi nekā viņš domājis, tā arī šim cildus, cienās nosaukumam bija nievu, izsmiekla nozīme.Neatkarīgiem kungiem un zemniekiem pašu starpā apspriežoties un aprunājoties, viņš bija un palika uzmūžīgiem laikiem — dullais barons.

Savas niecības, dulluma vai smieklīguma barons Bunduls nesajuta. Kā katrs cilvēks aprod ar savudieva doto dabu, ar savām vajadzībām, netikumībām, piedauzībām, tā arī barons Bunduls aprada ar sevipašu; kas svešiem un liekiem izlikās uzkrītoši, savādi, smieklīgi, pašam dzīves dzīvotājam un darbadarītājam bija parasta ikdienības parādība.

Baroni Bunduli bija vecas, slavenas cilts slavena un bagāta ģinta; kā lielmātes lepnā sirds tadsāpēja, apzinoties, ka nevarīgais dēls Gusto ir vienīgais izmirstošās ģintas vīrietis, no kura ceramaslavenās cilts un vārda pastāvēšana un turpinājums. Kad vectēvu, tēvu un dēlu pazīst, tad par gaidāmādēla dēla vērtību maz šaubu. Tomēr laulības dzīvi skaistu iztēlodama un no viņas visu labu gaidīdama,viņa neatlaidīgāk un neatlaidīgāk skubināja dēlu precēties, kamēr piekurca dēlam ausis un viņš iedomājās,ka no paša gribas un dabas tiek dzīts, tiecās pēc mierīgas dzīves un mierīgas mīlas baudas laulības ostā,kur sievai likumīgi būs padoties vīra iegribai.

Barons Bunduls izbraucās ratu ratumis, bet viņam nelaimējās atrast sievu, «kas kārt' manam būtu».Māte apkorus gudrībām aptaujājās tuvumā un tāļumā, dēls uz savu roku izdauzījās pa puspasauli,

sievu meklēdams, bet viņai nelaimējās, viņam neķērās.Emas kumoss bija tauks, bet makšķerējamās zivtiņas baidījās no ēmā iespraustā un redzamā

atkārpainā āķa. Radās vienādi cits manīgāks un laimīgāks makšķernieks, kas kāroto zivtiņu viņam nocēlano deguna priekšas.

Pirmlaikā viņš par daudz augstu mērķēja, augstāk, nekā viņa šaujamā stopa aukla bultu nesa, vēlākkjuva pieticīgāks un savās prasībās piekāpīgāks, bet visas lielās braukšanas, jādelēšanas un tekalēšanaspanākums bija lielu un mazu, smalku un prastu «kurvju» krājums, no kuriem Auriķu pilī varētu ierīkotsmuku muzejiņu.

Apceltām, bildinātām jaunavām vienādi radās cits precinieks, pie kura viņas labāk gāja nekā pieAuriķu slavenā barona Bunduļa.

Pameņģēties, paknakstīties ar citas kārtas jaunkundzēm vai meitām varēja gluži labi, jo pēc mīlassalduma zemnieciska lopu meita no dižciltīgas kungu jaunavas neesot šķirama, bet sievu ārpus kārtasprecēt, tas dižciltīgajam baronam Bundulam ne prātā nenāca.

Tā dēlam pienāca trīsdesmitā vasariņa un laiks, kad māte, pie sevis nopūzdamās, sacīja: «Nu vairsilgāk ne brīdi nevar kavēt!»

Vērīga acs varēja vērot, ka barona jaunība vīst, tas pats spēciņš un skaistumiņš, cik mīļais dieviņšviņam devis, sāk zust un plakt.

Kā visu muižas saimniecību un vadību, tā arī dēla sapreci lielmāte beidzot ņēma savās rokās.Savu jaunāko meitu Renāti viņa šinīs gados arī godam bija izprecinājusi, tā ka dēla precei viņai bija

vaļa piegriezt visu vajadzīgo vērību.Lielmāte nolēma iet lēnu, bet drošu ceļu. Uz mantu viņai nebija jāraugās, tās Auriķu dzimtkungiem

bija diezgan. Ar visu lielo apdomību un lēnību lielmātei bija jāatsakās no daudz lolotām cerībām,jāizbauda daudz neveiksmes un vilšanās gadījumu, zemāk un zemāk acis jānodur, pirms sataujāja dēlamlīgavu, kura pati bija gatava nācēja, viņas māte gatava laidēja un māsas priecīgas bīdītājas laulības jūgā.

Niķeles muižiņas Lebersteiniete bija tuvu putēšanai. Meitas skolodama, kā kārtas gods un iedomībato prasa, viņas ģērbdama, rotādama, viesībās vezdama un viesības sarīkodama, kā kārtas lepnums unnākotnes aprēķins to prasa, lai meitas dabūtu saostīties ar otro dzimumu un savaldzinātu kādu bagātu tēvadēlu, kas, smaržas apreibis, gatavs plūkt uzziedējušo, aizziedējušo vai plaukstošo rozi un atsvabināt mātino rožu dārznieces grūtajiem pienākumiem, Lebersteiniete bija uzkrāvusi Niķeles muižiņai tādu parādu

nastu, ka spāres ļodzījās, balstu baļķi brakšķēja un muiža taisījās brukt čupā pirmajā stiprākajā vētrā.Lebersteinietes trīs jaunkundzes bija glītas meitas, bet nopietni precinieki kā negribēja, tā negribēja

rasties.Paskābu dūšu Auriķu lielmāte, citādi bagāta, bet vienīgā dēla māte, atcerējās veco radniecību ar

Niķeles lielmāti, citādi nabago, bet trīs meitu māti. Dēla un meitu mātes satikušās nebija sen,Lebersteinietes meitas Auriķu lielmāte pat nepazina, jo reti viņa brauca uz citu viesībām, bet savos godosNiķeles muižnieces nemaz neuzlūdza. Viena visu mūžu uz zemēm, otra līdz vīra nāvei tālā pilsētādzīvodamas, viņas viena otru bija atsenojušās 1111 aizmirsušas.

Tieši uz Niķeli braukt Auriķu lielmāte negribēja, nedrīkstēja arī bez sagatavošanas viņas lūgt uzAuriķiem, jo ļoti bija jāuzmanās un jāpiesargās, lai deidardēls Gusto nedabūn ost, ka māte grib viņamsievu ieprecināt ar varu. Viņa pazina savu dēla kungu: ja Gusto ar savu prātiņu nojēgs mātes nolūkus, taddroši vien viņš savā ietiepībā turēsies mātes nodomam visām četrām kājām pretim kā spītīgs āzis.

Tikai rožu valgā viņš bija ievedams mīlas pagalmos.Lielmāte prata gaidīt un nogaidīt kāda kaimiņa godības, kurš ar Lebersteinieti sagājās. Viņa zināja,

ka kaimiņu muižā svinamos svētkos būs arī Lebersteiniete ar savām meitām, un brauca turp kopā ar dēlu.Svešā namā un lielās godībās viegla satiksme un neuzkrītoša izruna ar aizmirsto Lebersteinieti radās patino sevis. Lebersteiniete bija ļoti laimīga, kad bagātā un lepnā Auriķu lielmāte draudzīgi un mīļi atminējāsveco radniecību ar viņu.

Viesībās bija arī ieradušās visas trīs Niķeles jaunkundzes, kuras barons Gusto jau pazina.Gadījās tik laimīgi, ka Auriķu lielmāte piegāja pie Lebersteinietes jaunkundzēm taisni tanī brīdī, kad

barons Gusto ar viņām sarunājās, un tātad taisni viņš pats iepazīstināja māti ar svām māsīcām.Tolaik Ilonai bija patiesībā 27 gadi, Tusneldai 23 un Astai 17, bet Lebersteiniete prātīgi atņēma no

Astas vecuma vienu, no Tusneldas divus un no Ilonas trīs gadus.Ilona bija slaiku stāvu, bālu, interesantu seju, bet ne visai stipru veselību.Pamazā, apaļā Tusnelda mīlēja vēl jaunības nerātnības, jautrību, galsterību, izrādīdamās vēl

jaunāka, nekā māte noteica viņas vecumu.Asta bija pašā plauku laiciņā, un visas zīmes rādīja, ka viņa ar laiku kļūs pati daiļākā no visām

māsām, lai gan tagad izlikās, ka Ilona ir no visām trim skaistākā un pievilcīgākā, jo māte viņu, kā baragalā uz vanadziņa medībām stāvošu, vislepnāk bija uzcirtusi un izrotājusi. Pat zīda ģērbs ietērpa viņasslaiko augumu, kamēr jaunākajām māsām bija tikai smalka vilnas auduma drēbes.

Niķeles jaunkundzes bija katra savā ziņā glīta meiča, tur skauģa paļas vārdam nebija vietas, patskaistākās jaunkundzes šinīs viesībās.

Dēla māte ar meitu māti drīz sapratās. Viņas atjaunoja veco radniecību un nodibināja jaunudraudzību. Auriķu lielmāte pat nebija cerējusi, ka Lebersteinietei būs tik daiļi un izglītoti skuķi.Lebersteiniete atkal cerēja un priecājās, ka, vienu meitu pie bagātā Auriķu barona Bunduļa izdodama,viņa uz rāviena tiks no visām naudas raizēm vaļā, būs Auriķu naudas maisam, būs arī Niķeles meitumaisam gals vaļā!

Vispirms mātes novērtēja Astu un atrada, ka tā esot vēl par jaunu. Patiesībā jaunums gan precībāmnekaitētu, bet Auriķu preču māte baidījās par Astas aušību un skuķa neprātību, ka tā savā jaunībasdurnumā varbūt viņas dēlu nemaz negribēs.

Dēla mātei patiktu vislabāk Tusnelda, ar kuru arī pats barons Bunduls šovakar visvairāk kopā turējāsun ar viņu kaitējās, bet, preču tirgū meitas apvērtējot, par Tus- neldu atkal pati Lebersteiniete, tāpat kāAuriķu lielmāte, baidijās, ka tā vēl turas par jaunu un vīriešiem iekārojamu, cerē uz laimīgu laulību armīļotu vīru un tamdēļ mātes labiem nodomiem un stūmieniem pie nemīlama vīra spa- rosies visiemspēkiem pretī. Jau šovakar bija nomanāma Tusneldas gudrā daba. Viņa tērzēja un sadzīvoja mundri unvēlīgi ar jaunatrasto radinieku, bet acīs bija lasāms: «Vai tad neviens cits manis neredz kā tikai šislipīgais dullais barons?»

Domas par Astu un Tusneldu katra pie sevis paturēdama, abas mātes bez daudz vārdiem sapratās, katikai vecākajai meitai Ilonai būs sirds drosme un vajadzīgais rakstura stiprums bez tiepām precēt baronuGusto.

Ilonai sirds bija brīva un viņa pat uz pēdām dabūjama, to dēla māte noskārta, viņas īstā māļe skaidrizināja.

Kad ābols ir gatavs, tad viņš neapzinīgi krīt pirmajam klēpī, kurš ābeli papurina.Ilona savus jaunības sapņus sen bija izsapņojusi un noglabājusi atmiņu šķirstiņā aiz deviņām

atslēgām. Savu laiku lielām cerībām iemīlējusies vienā otrā diž- jaunkungā, bet vienmēr savās cerībāsvīlusies, jo cerētie staltie tēva dēli gan ar viņu lakstojās, bet precēt apprecēja citas meitas, kurām bezskaistuma vēl smags pūrs. Lielmaņiem bieži žīdu garša, ka bagātnieces priekš preces ir vienmēr skaistasdiezgan.

Lebersteiniete pie sevis klusumā nolēma vispirms ar Ilonu izmēģināt laimi, bet, ja tad baronsBunduls nemaz nebūtu iekārdināms Ilonas daiļumiem, tad ņemt Tusneldu nopietni priekšā, jo vienai viņasmeitai barons Bunduls bija jāprec, no šīs preces atkarājās viņas dzimtas visu citu locekļu laime vainelaime, un kura meita baronam būtu ieprecināma, tas mātei bija gluži viena alga.

«Manu dārgo draudzen,» Lebersteiniete gudri kvēpināja vīraku, kā meistariene jaukdama patiesībuar meliem, «mana Ilona jūsu dēla kungam būs pati derīgākā sieva. Ilona mīlē jūsu dēlu Gusto kungu …»

«Kā … mīlē… no kura laika?» Auriķu lielmāte brīnījās par negaidīto ziņu.«Dzīva patiesība, ka mīlē… mana Ilona romantiskas dabas … un Gusto kunga dēļ viņa atraidīja dažu

labu pieņemamu precinieku … mīlē no tā laika, gadus piecus atpakaļ, kad barona kungs no Gaislejas mūsumuižā iemaldījās. Vai par savu jājienu un apmeklējumu barons Gusto jums nekad nav ne vārdiņa bildis?Arī vēlāk viņi svešās viesībās ir redzējušies un satikušies…»

Lebersteiniete uz savu roku stāvu meloja, iztēlodama gadījumu par ļoti ievērojamu likteņa mājienu,kad barons Bunduls pēc laimīgās cūku andeles Gaislejā no sava ērzeļa pret paša jātnieka gribu tikaaiznests uz Niķeli.

«Es esmu savu meitu draudzene, ne tik māte vien, un viņām nav noslēpumu manā priekšā. Tusneldacerējās ar citu dižciltīgu un bagātu jaunu kungu, tikai viņa vecāki vēl pretojas dēla izvēlei mūsumazturības dēļ, lai gan mūsu ģinta ir atrodama visvecāko Baltijas muižnieku sarakstā blakus slavenajaibaronu Bunduļu ciltij, ar kuru Lebersteini notecējušos gadu simteņos caur precēšanos daudzkārtīgi irsaradojušies. Cilts vecumā mūsu ģintas ir vienādas, tikai ārējā spožuma — mantas ziņā ir starpība …»Lebersteiniete zemojās ar nolūku, lai jau laikus raisītos Auriķu baronu naudas maks vaļā, un lielījās arnodomu, lai devēji noprastu, ka šī dāvinātā nauda nebūs zemē nosviesta, bet sasniegs savu augstākomērķi, ko nauda var sasniegt: nāks par labu vecas cilts sabrukuma aizkavēšanai un dižciltīga, betsarūsējuša zīmoga uzspodrināšanai.

«Es esmu ļoti laimīga, dārgo radiniec, ka jūsu izvēle ir kritusi uz manām jauniņām un neievērojamāmmeitām, lai gan jūsu dēla kungam visu bagāto dižciltnieku nami ir vaļā un katrs turētu par laimi un godustāties tik tuvā radniecībā ar vēsturiski pazīstamo un ievērojamo baronu Bunduļu ģintu. Tā kā Astai no šīslaimes jāatsakās sava jaunuma dēj un Tusnelda pagaidām atkrīt savas nebrīvās sirds dēļ, tad atliekciešākai izvēlei tikai mana vecākā meita, lepnā un uzstājīgā Ilona; viņa ir viscienīgākā priekšdeviņstarainā Auriķu barona kroņa .. .»

Lebersteiniete dzīves skolā bija mācījusies, ka veicināmā lieta prātīgu lielību apvārdojama,glaimiem iezieķē- jama, tad viņa drīzāk īstā ritumā tiek un vieglāk uz priekšu rit.

Mātes vēl klusumā norunāja nākamās dienās kā nejauši satikties apriņķa pilsētā, viena ņemt dēlulīdz, otra savu vecāko meitu un tad stumt un aiz diedziņa vadīt viņus gudru ziņu, lai viņi sastopas unatrodas kā no nejauši, kā no paša likteņa lēmēja viens priekš otra radīti un laimes stundā kopā savesti.

Ceļā mājup Lebersteiniete savām meitām tūliņ izstāstīja, kāda laime Ilonai gaidāma. Ilona ar mātesnodomiem pilnīgi bija mierā. Māsas novēlēja daudz laimes stiprā balsī, skaņiem vārdiem Ilonai, ka viņa

dabūjot par vīru bagāto baronu Bunduļu, bet klusi katra tāpat laimi sev, ka viņām neesot jāprec dullaisbarons. Viņas smalkjūtīgi atturējās ceļā no zobgalībām un smiekliem par ķeburaino līgavaini, lai veltinesarūgtinātu Ilonu, tik daudz labi sa- prazdamas, ka māsai gaidāmā zelta saulīte ari viņas apveltīs saviemstariem.

Norunātā dienā Lebersteiniete un Ilona aizbrauca uz pilsētu, lai tur nejauši ar baronu Gusto atrastosun saprastos. Tusneldu un Astu māte gudrā prātā pat līdz neņēma, lai barona Bunduļa uzmanība tiktuvienīgi uz Ilonu vērsta un viņa savā atradību gaitā no māsām netiktu kavēta vai pat aptumšota sturbuļainābarona acīs, no kura visādas neaprēķināmas nejaušības bija sagaidāmas, ja labi neapskatījās unneuzmanījās.

Jaunākām meitām tika desmitreiz un stingri piekodināts vakarā dzīvot un ieslēgties mazajāaugšistabiņā un tikmēr nerādīties Auriķu viesiem, kuri viņas, mājup braukdami, visādā ziņā apciemošot,kamēr viss neesot skaidri noticis un cieši nodibināts visai dzimtai par lielu laimi.

Arī Ilona no mātes bija izskolota, viss viņu starpā cieši norunāts, sīki pārspriests, skaidri nolemts, kāviņai katrā gadījumā izturēties, kā satiksmē ar vilināmo baronu uzvesties.

Kad Auriķu lielmāte pārbrauca mājās no kaimiņu viesībām, kur viņa ar Lebersteinieti nolēma parIlonas un

Gusto likteni, tad tūliņ otru ritu viņa paslepen iesauca Virzas Pēteri savā istabā.Ilgi viņi sprieda un gudroja. Gribot negribot Pēteris bija jāuzņem par pilntiesīgu, pat svarīgāko

locekli slepenajā trejsabiedrībā. Lai kāroto precību lietu sekmētu un laimīgā galā izvestu, tad vecajaiAuriķu lielmātei gribot negribot bija jānolaižas no saviem kundziskiem augstumiem un jaunajam sulainimPēterim gaiši un skaidri jādara zināma jaunā sazvērestība, jo aprautiem pusteiku- miem šeit vairsnepietika un bez Pētera padoma un palīga nemaz neiztika. Lielākais svars tika likts uz to, ko Pēteris sakaun ko viņš domā. Viņa zināja Pētera iespaidu uz jauno baronu Bunduļu, ka Pēteris prot baronam iedvestdomas, kuras kungs vēlāk noturēja par paša izdomātām un atrastām. Pēterim bija jāpievienojassazvērestībai pret baronlielkunga puiša kārtu un brīvi. Visā turpmākā precību gaitā viņš bija kluss, betdarbīgs rīks.

Tamdēļ tad Pēteris kādu rītu iepriekš norunātā slazdu brauciena savam kungam ieminējās parapburto Erkšķu- rozīti, kura varbūt tepat tuvumā gaidot uz savu modinātāju karaļdēlu.

Kad norunātā dienā Auriķu lielmāte un barons Gusto brauca uz pilsētu, dažādu vajadzīgu iepirkumuun neatliekamu darīšanu slavā un rožu valgā vestais barons Bunduls gluži nejauši sastapa uz ielas vēlīgoun pieglaudīgo Ilonu, tad viņš spēji atcerējās Pētera līdzību, kā uz pavēli iedomājās pats par varonīgokaraļdēlu un Ilonu par pestījamo Ērkšķurozīti.

Satikās arī vēlāk mātes un priecājās vēl lieliskāk nekā Ilona ar Gusto par negaidīto, laimīgosastapšanos.

Pastaiga un izprieca pa pilsētu norisinājās gludi un mākslinieciski nospraustās robežās. Visur baronsGusto ar Ilonu roku rokā pa priekšu, Auriķu lielmāte un Lebersteiniete kā bez acīm un ausīm desmit soļusviņiem aiz muguras.

Mājup braucot, Niķele bija pa ceļam, un pats barons Bunduls vedināja savu māti paklausītLebersteinietes un Ilonas laipnajam ielūgumam iegriezties atpūtas slavā viņu muižā un iebaudīt vienkāršāslaucinieku vakariņas.

Niķeles muižniece pirms pārliecinājās, vai viņas jaunākās meitas-nebēdnieces atrodas smukiieslēgušās savā labprātīgajā cietumā augšas istabiņā, tad viņa viesiem paziņoja, ka viņas palaidnes esotaizsirojušas uz kaimiņiem pie kaut kādas vecas krustmātes.

Pakavējusies vēl mazu brītiņu pie barona Gusto un Ilonas, īsu laiciņu pie jaunās draudzenes, vecāsAuriķu lielmātes, Lebersteiniete atvainojās daudzkārtīgi ar nelaimīgo nevaļu, ka viņai pašai jārīkojotsaimniece, ķēķene un kalpones, — visi šie goda amati atradās savienoti vienā vienīgā īgnā un rūpīgā«meitā priekš visiem darbiem», — citādi visi ēdieni tapšot piesvilināti un sabojāti.

Auriķu lielmāte iegāja draudzenes guļamistabā atdusēties no ceļa grūtībām, tā ka barons Bunduls arIlonu uzreiz palika laimīgi vieni paši, ar melu spriguļiem tukšus salmus kuļot. Pilsētā un pa ceļu dārgaislaiks tika tāpat veltīgi izšķiests. Ilona jau sāka īgt, kad barons Bunduls vēl tūļojās un nespēra drošiizšķirīgu soli, nesacīja gaiši gaidīto vārdu.

«Ja man ilgāk jānīkst šādā neziņas stāvoklī, tad labāk viņš skrējis pa gaisu, nekā visu dienu ar savuvalodu tīņājies kā gailis pa pakulām! Grib un nevar… var un nedrīkst … bet pusratā aizmirst…» viņa piesevis pukojās un vedināja baronisko lakstotāju dārzā pastaigāties. «Tā vai citādi, bet kaut viņš drīzākizšķirtos … !»

Vēl nepacietīgāk gaidīja drīzu galu Tusnelda un Asta augšistabiņa. Viņām bija apnicis cietumā sēdēt,kur apakšā nupat norisinājās tik interesantas lietas, par kādām tikai stāstos dabūn palasīties, elpaiaizraujoties. Viņas klusu smējās, smieklus valdīja, baidīdamās pa zemnieciski griestus tricināt, kā sirdsnesās, lai viesi apakšā viņu nedzird.

«Ja tas vēl nav noticis, tad nupat būs!» Asta, pie loga glūnēdama, paziņoja Tusneldai. «Ilona vedGusto kungu uz savu iesapņoto burvīgo valstību četru liepu lapenē! Zini, tur būs notikt lielajamnotikumam, tur varoņain būs padoties uz žēlastību un nežēlastību!»

«Eima raudzīt, kā patiesībā tādas lietas norisinās, vai būs tāpat, kā romānos lasām, vai pavisamcitādi!» Tusnelda vedināja, aizmirsdama mātes pavēli, un ziņkārīgās meitenes uz pirkstgaliem izzagāsdārzā.

Skaistā vasaras dieniņa gāja uz beigām, saulīte bija vēl mazā gabaliņā, bet ēnainajā dārzā jau vakarskrēslojās. Meitenes pavisam aizmirsa mātes baidus, ložņāja pa dārzu, aiz krūmiem, ceriem slēpdamās, unlavījās uz četru liepu lapeni. Par Ilonu un Gusto viņas daudz nebēdāja; ja Ilona viņas pamanīs, viņa ganskaitīsies, bet vārdiņu bilst nedrīkstēs, un par baronu Gusto viņas zināja, ka tas ir krietni tuvredzīgs unlielā mērā nevērīgs, ja tas viņas dārzā ieraudzītu, tad noturētu par muižas meitām, jo «mēs jau neesammājās!», kā Asta zobojās.

Barons Bunduls gāja kā iedvesmē, ka Ilona viņam šovakar bildināma. Kamdēļ prieku negādāt mātei,laimi sev pašam?

Daudzās neizdevības sievas medībās viņa iedomībai un pašcieņas apziņai bija aplauzušas ragus, katagad viņam iešāvās prātā šādas domas: «Nezin, vai Ilona varēs un gribēs pie manis nākt? Ka arī viņa navsaderinājusies ar kādu citu?»

Lai vērtu atkāpībām durvis vaļā, ja Ilona varbūt nebūtu dabūjama, viņa pirmais vārds tiešāmbildinājuma ievadam izdevās ļoti prātīgs un noderīgs uz abām pusēm: «Ilonas jaunkundz, manam jumsjānoprasa šinī brīdī priekš mums abiem kāda svarīga būšana un padarīšana …»

Kreiso roku uzspiedusi sirdsvietai virsū, pārsteigumu izrādot, klusu iekliegdamās, kā laba paraša unbrīža svarīgums to prasa, Ilona, īsi elpodama, atbildēja: «Prasāt, barona kungs… savu sirdi jumsatvēršu… savas sirds domas jums neslēpšu …»

«Vai vēl brīva jūsu roka un sirds?»«Roka svabada … sirds brīva … bet kādi jūsu nolūki, kad liekat manai jaunavībai kautrībā sarkt

jūsu liesmojošo acu priekšā? …»Tad nāca vajadzīgais ceļos brukums, lūgumi, solījumi un zvēresti.«Gluži kā grāmatās stāv rakstīts!» Tusnelda kā liet- prate aiz ogulāju ceriem sprieda, bet Asta aiz

liela prieka valdīja smieklus un knieba Tusneldai sānos, kad Ilona, paklausot mātes izgudrojumam,apgalvoja baronam Gusto: «Vienīgi tevi es mīlēju no pirmās redzes, kad tu mums uz sava straujā kumeļadzinies pakaļ no Gaislejas uz Niķeli kā pats laupītāju virsnieks …»

Tusnelda māja apmierināti ar galvu, kad abi mīļotāji pacēlās kājās un nu pēc rindas nāca skāvieni unsaderības skūpsts.

Viņi bija atradušies un sapratušies.«Lieta darīta … eima!» Tusnelda čukstēja.

Jaunais pāris sēdās atkal uz sola. Barons Bunduls savā laimes uztraukumā nosēdās solam garām,atkrizdams uz saknes pret liepas celmu. Atjautīgā Ilona piemērojās gadījumam un nosēdās savamlīgavainim līdzās zemē…

Astai paspruktu līksms kliedziens, ja Tusnelda īstā brīdī ar vienu roku nesaķertu viņu ap viduci un arotru roku neaizspiestu viņai muti. Tanī pašā acumirklī ari māte satvēra Tusneldu ap viduci, aizspiezdamaar otru roku viņai muti, tāpat kā Tusnelda Astai. Māte vilka Tusneldu atpakaļ, krūmos iekšā, Tusnelda sevlīdz Astu.

Lebersteiniete, kā ļaunu paredzēdama, bija steigusies šurp, kad augšistabiņu bija atradusi tukšu, unpienākusi īstā brīdī, lai meitas aizkavētu nelūgtas iemaisīties citu sirds padarīšanās. Vienīgi mātei mutebija brīva, un viņa izlietoja šo savu priekšrocību, meitas klusi, bet sirdīgi bārdama par nepaklausību, tadlaida viņas vaļā un sūtīja ar riņķi atpakaļ uz istabu.

«Klusām paņemiet cepures un saulsargus, tad varat kā no ciema mājās nākt un mums pastāstīt, kur jūsšovakar bijušas un kā jums labi pa ciemu pie krustmātes gājis. Nu, paldies dievam, beidzot viss kārtībā!»māte vēl meitas pamācīja.

Tusnelda aizskrēja uz istabu, Asta ar riņķi uz sakņu dārzu, bet māte vēl atgriezās vecajā vietā, laipamielotu acis pie Ilonas laimes un vēlreiz drošības dēļ pārliecinātos, ka tagad tiešām viss kārtībā gan.

Ilonu un Gusto viņa atrada tāpat zemē zem liepām sēžam, bet tagad Gusto bija noliecis savu galvuIlonai klēpī un līgava kaitējās ar līgavaiņa garajām ūsām.

Lebersteiniete vai apraudājās aiz prieka un apmierinājuma, ka grūtā nasta laimīgi no sirds novelta.«Vai viņi nedzīvo un nemīlējās kā visi citi pasaulē? Lai nu vēl viens nāk un saka, ka Auriķu barons

Gusto esot dulls, — tam es acis piespļaušu, lai viņš būtu vai mūsu zemes maršals! Tik bagātam cilvēkamun baronam vēl turklāt desmitkārtīgi lielāks dullums piedodams, nekā manam znotam labpatīk pa jokamizrādīties!» Leibersteiniete novērtēja laimes lielumu un gāja tad uz sakņu dārzu, lai dārza māceklimpasūtītu vakariņām vajadzīgos svaigos salātus.

Taupības dēļ viņa īsta dārznieka neturēja, bet pietika ar apmācītu dārznieka mācekli, kurš apkopadārzu un darīja arī citus darbus.

Aizpērn viņa par dārza puisi bija salīgusi jaunu un skaistu zēnu, ar kura darbiem un uzvedību viņadivu gadu laikā ļoti bija mierā.

Vēl dārza koku starpā būdama, klaja laukumiņa vidū, viņa atsitās kā pret neredzamu koku un palikastāvot va- |ēju muti aiz lielu lieliem brīnumiem: apiņu cerā, sakņu dārza malā, uz apgāztas pusmucassēdēja dārza puisis un Asta viņam klēpī, skaisto zēnu mutēdama. Un māceklis neizlikās par muļķavientiesīti vai iztrūkušos nemākuli, bet droši saņēma dižciltīgās jaunkundzes glāstus kā godam izpelnītasnodevas.

Māte nezināja, ka ziņkārīgā Asta bija izvēlējusies smuko un veiklo zēnu par uzskatāmas mācībaspriekšmetu, ar kura laipno palīgu un padevību kungu bērnu iegribai viņa praktiski vingrinājās saldajāszinībās, kuras viņa teorētiski sen bija ieguvusi, visādus vācu un franču mīlas stāstus salasījusies.

Māte negribēja savu jauno draiskuli par daudz sakaunināt, viņa nogaidīja praktiskas dabas studijubeigas, kad Asta klusu pa krūmiem kā zebiekste aizšmauca, tad gāja tuvāk un jaunajam dārza puisim vēsipaziņoja: «Ar taviem pēdējiem darbiem es nepavisam neesmu mierā! Taisies, ka stundas laikā muiža tiekno tevis tīra, citādi es tevi nodošu bruģu tiesai!»

Rīt Asta nevarēja nobrīnīties, kad dārznieciņu bez sekmēm visur klusu izmeklējās, bet nekurneatrada, kamēr Tusnelda izsmiedama viņai paziņoja, ka māte viņu padzinuši uz visiem laikiem.

«Ja atlaišanas iemesla nezini, tad apprasies pie mātes!»Asta tikai uzmeta lūpas. Mātes un meitu starpā smukā dārznieka mācekļa vārds vairs nekad netika

pieminēts.Lebersteiniete uzmeklēja Auriķu lielmāti, kura izlikās par cieši aizmigušu, un viņu liegi modināja.«Jauna un mūsu mātes sirdīm jauka ziņa, dārgo drau- dzen! Mūsu bērni savu laimi ir atraduši viens

pie otra krūtīm, par ko es nejauši pārliecinājos, viņus sirdi pie sirds un roku rokās redzēdama!»Abas mātes apkampās un sabučojās. Kā uz norunu viņas saucās no šī brīža par «tu», kā vecām

radniecēin un laimīgās līgavas un līgavaiņa mātēm klājas.Ar troksni atnāca Tusnelda un Asta no ciema mājā.Kamēr kalpone rīkoja vakariņas galdā, abas mātes un abas meitas gāja, jautri un skaļi čalodamas,

dārzā, bet piesargājās iet uz to pusi, kur Ilona ar Gusto atradās. Viņām ilgi nebija jāgaida, kad baronsGusto ar Ilonu zem rokas ieradās pie viņām, viņš lepns un cēls savā uzvaras priekā, viņa kautrīga unpriekā sarkdama par sasniegto mērķi.

Sekoja brīnumi, prieka izsaucieni, apkampieni, asaras un laimes vēlējumi ar vajadzīgiem ak! ak vai!«Ilona, sirdsmīļo meitiņ, pats dievs tevi izredzējis par jaunu ciltsmāti mūsu vecajai ģintai! Laime un

augsts stāvoklis dzīvē mums uzliek daudz pienākumu, ko izpildīt. Lai tev īsto laimi rast pienākumuizpildījumā pret mūsu veco un slaveno cilti, to es tev no visas sirds novēlu!» līgavaiņa māte aizgrābtībāizteica savu sirdsvēlējumu, sarkstošo Ilonu pie sirds spiezdama …

Laulības un kāzas notika Auriķu pilī visā drīzumā.Svinīgām laulībām sekoja lielisks kāzu mielasts. Kad nodzēra šampanieti un jaunlaulātie saņēma

laimes novēlējumus, tad viņi sēdās četrjūgā un devās parastajā kāzu ceļojumā uz ārzemēm, kā baronukārtai piederas.

Katrā zirgu pasta stacijā viņiem bija pašu muižas veiklākie rikšotāji jau priekšā, labi atpūtināti unpabaroti, tā ka bez kavēkļiem un pārsēšanās viņi nokļuva Rīgā, no kurienes pa dzelzceļu devās pārirobežai pirms uz silto zemi, kur laime mīt un citronkoki zied.

10 GODĪBAS UN GAIDĪBAS AURIĶOS

Par kāzu ceļojuma iespaidiem jaunā baronlielkundze Ilona rakstīja uz māju sajūsmas pilnas vēstulesmātei un vīramātei. Katru vīra labo īpašību, izdevušos laba darba un smuka joka ēnu jūsmīgā rakstītājaatzinīgi cildināja savās vēstulēs, visas barona gaismas puses pirms ar vairojamo stiklu apskatīdama, tadviņas pavairotā veidā spilgtām krāsām aprakstīdama, bet katru neizdevību, smieklību un vilšanos laulībāgudri slēpdama un noklusēdama.

Sī vīraka kvēpināšana atviegloja mātēm pašmānos stiprināties un ticīgi viena otrai iegalvot: «Mūsubērni patiesi ir laimīgi!»

Ilonai bija jūtīga sirds, pašaizliedzīga daba. Drīz viņa nāca pie pilnīgas atziņas, ka viņa labis prātisir apprecējusi lielu bagātību un augstu vārdu, iegūdama piedevām izplēnējušu, izgruzdušu graustu parvīru. Viņa klusēja un klusēdama cieta, apzinādamās patiesību, ka, apzinīgi šmaukdama, viņa patineapzinīgi ir piešmaukusies. Viņa andeli-laulību bija apzinīgi slēgusi, tad nevienam nebija zināt brīv, netuviniekiem, ne svešiniekiem, kādā purvā viņa ir iebraukusi, ārīgā bagātības spožumā vizuļojošo laimisev, mātei un māsām gādādama. Viņai bija rakstura stingrība nekurnot izstrēbt, ko pati ievārījusi.Pašaizliedzībā viņa sev iegalvoja, ka drīzāk viņas vīrs ir nožēlojams, bet viņa vainojama, ka vaļējāmacīm un labprātīgi ļāvusies iejūgties šinī laulības divjūgā. Cik iespēdama viņa pūlējās vīra kļūdas slēpt,nepilnības aizplīvurot, aušības attaisnot, burtiski izpildīdama visādā ziņā pie laulības doto svētosolījumu, vērīgi sargādama un rūķa modē glabādama vīra godu un vārdu vairāk nekā savu. Radinājās unmācījās uzcītīgi un pacietīgi savā mūža uzdevumā, un vieglāk tas nācās svešumā, no vienas vietas uz otruklīstot, kur smieklīguma un dulluma ēna tā nelīp pie papēžiem un nevazājas, visiem redzot, visur līdz.

Auriķu māte un Niķeles māte vieglu sirdi varēja dēla sievu un pašas meitu noturēt par laimīgu unpilnīgi apmierinātu ar savu likteni.

Pēc trim mēnešiem Ilona rakstīja no Romas, ka viņi esot krustām un šķērsām izbraukājušies pakarstām un siltām zemēm un tagad esot ceļā uz māju. Viņa noteica pat skaidri dienu, kad viņi atbraukšotRīgā un kurā dienā un stundā viņi sagaidāmi Auriķos. šo skaidri noteikto at- ceļojuma dienu paskaidrojabarona Bunduļa pašrocīga piezīme: «Manam grib un pavēl, ka, pārbraucot mājā, visa muiža un pagastsmanam un baronietes kundzi sagaida ar pienācīgu godu …»

Svinīgas sagaidības viņš bija redzējis citurienē un vēlējās tādas arī pats piedzīvot kā jaunceptslaulāts sievas vīrs, — vīrs, diemžēl, tikai vairāk goda un vārda pēc.

Pa pagastu un muižām sākās rosīga gatavošanās. Pagasta un četru muižu iemītnieki zināja, kas viņiemdarāms un kas viņiem par to atlēks, kad no augšas ar stā- rastiņa Virzas muti tika dots nepārprotamsmājiens, kuram bija stipri pavēles smaka.

Virza bija pa šiem sešiem septiņiem gadiem, kamēr viņš vārda pēc kopā ar baronu Bunduļu paAuriķiem un lopmuižām saimniekoja, krietni pažuvis, augumā tīri kā vēl mazāks sarāvies, bet citādi žirgtsun mundrs, kam labākā cerība savai lielmātei vēl ilgi kalpot.

Domās viņš iedrošinājās pielaist lielo nešpetnību pret saviem kungiem, ka baronu Bunduļu viņšnemaz neskaitīja līdz, ja nācās pārdomāt par darāmiem darbiem un lielmātes pavēlēm. Kopdarbībā viņšbija pieradis padevīgi sacīt: «Jā gan, baronlielskungs, tā gan, baronlielskungs, jums taisnība kāvienumēr!» nemaz neklausīdamies un pat nedzirdēdams, ko barons Bunduls atkal maļ. Un barons Bunduls,uz papēža apgriezdamies, vairs neatminēja, ko viņš pirmāk pavēlējis; viņam nevajadzēja pavēļuizpildītāja, tikai zcmīga uzklausītāja citu klātbūtnē.

Vīkšās un posās uz svinīgām gaidībām lieliski. Vietējais draudzes skolotājs mācīja saviemskolēniem uz gaidību svētkiem dziedamās dziesmas dziedāt; to izzināja pa- gastskolotājs un negribēja

palikt viņam apakšā.Barons Bunduls jau pāra gadus ieņēma vārda pēc baznīcas priekšnieka goda amatu, kamēr darbus un

pienākumus itin visus izpildīja viņa vietnieks, kāds izglītots kaimiņu muižas rentes kungs, kā tolaik muižunomniekus godāja. Patronāta tiesība baronam Bundulam piederēja kopīgi ar Sauslejieti; viņu abu galvenāsmuižas ar pusmuižām un lopmuižām kopā iztaisīja lielo pusi no vietējās draudzes, tikai mazākā draudzesdaļa piederēja mazākām muižām ar maziem zemnieku pagastiem.

Kad baronam Bundulam pārdega smilga uz lauksaimniecību un zaķu medībām, viņš sāka medīt godaamatus, lai kaut kas būtu, ar ko pildīt savu tukšo bezmērķa dzīvi. Viņš vēlējās tikt ievēlēts, un viņu arīievēlēja par locekli lielaja skolu pārlūcībā. Sis amats viņam ļoti patika, jo viņam bija jābrauc tikai citiemkungiem līdzi un nebija jārunā ne vārdiņš, ja negadījās pašā pārlūcības darba laikā paprasīt otramkungam: «Lūdzu uguni, es gribu iepīpot!» Un tas arī bija viss, ko viņš pasacīja, kamēr draudzes mācītājsvai kāds cits loceklis tincināja skolas bērnus.

Ari vecais Sauslejietis bija lielās pārlūcības goda loceklis, bet reti ņēma dalību revīzijas komisijasizbraucienos. Citādi vecais omulīgais kungs bija slavens saviem meistariskiem tincināšanaspaņēmieniem.

Kādā draudzes skolā, kuras skolotājs bija kungu draugs un prata pārlūkus viesmīlīgi uzņemt, kakungiem visa revīzija vai aizmirsās, Sauslejietis pacēlās no mielasta galda, atvēra klases durvis unpameta ar pirkstu zēnam, kurš sēdēja pie durvīm pirmā sola galā.

Zēns nošņaucās aiz durvīm, ienāca droši iekšā un sveicināja: «Guten Tag!»Par sirdīgu izlikdamies, bet salda vīna apgarots, Sauslejietis uzsauca zēnam: «Hast du Hosen an?»Puika pirms apskatīja un uzraustīja savas pusnātnās bikšeles, tad droši atbildēja: «Ja!»

Galvenais saimniecības vadītājs bija un palika stārastiņš Virza. Viņš saimniekoja pa lielo muižu unvirsraudzību visās trijās muižiņas pārzināja no galvas. Kas sējams, pļaujams vai kuļams, kāds darbs katru

dienu darāms, kā pie pirkstiem viņš noskaitīja saviem lopmuižu apakš- stārastiem priekšā, kad svētdienupēcpusdienās tie ieradās pie viņa pēc rīcību pavēlēm nākamai nedēļai.

Jaunais barons Bunduls ir paprāva auguma jaunskungs. Viņam tagad gadu 28, bet rudpelēkie mati jauvirzījās uz aizpakausi un aizausim. Ausis paprāvas ar atlupu, tā vien liekas, ka kāds nebēdnis viņu būtusagrābis aiz ausīm un izcēlis drusciņ matiem cauri. Seja ir pūtaiņa, acis ūdenspilnas un izvēlušās uz āru,bet ūsas gan brangas un kuplas, itin kā divas vāveres reizā būtu rijis un abām astes palikušas nenorītasabpus mutei; rokas viņam tā kā mazliet par garām, bet slaido stilbu cejgali gan par daudz uz iekšu ieliekti,tā noliegt nevar, un tamdēļ viņa kājas vērš vairāk uzmanības uz sevi, nekā viņas patiesībā būtu pelnījušas.

Auriķu lielmāte bij stalta auguma dāma pasausu seju, baltiem matiem. Viņa valkāja lielu brilli un, arļaudīm runājot, mēdza mazliet noliekt galvu un lūkoties pāri brillei. ..Auriķu lielmātei, barona Bunduļamātei, bija vērīga acs un laimīga roka; viņai izdevās izraudzīties un izaudzināt sev dienderus un palīgus,kuri viņas priekšā vai kusa, muižas labuma dēļ vai mira. Viņas vīrs, tā sauktais vecais barons, jau labi senbij miris dziļdomībā, kā viņa mēdza par vīra nāvi stāstīt, lai tad katrs domā, ko grib. Viņai bij vairākasmeitas,, dažas jau izprecētas, un viens vienīgs dēls, tas no Vāczemes gaida- mais un par jauno baronusauktais..

Lai gan vecā Virzas barons Bunduls lāgā neieredzēja, tomēr jauno Virzēnu viņš bija iemīļojis nolaika gala, pieņēmis viņu par savu apkalpotāju un vēlāk izvēlējies arī par savu uzticības vīru un draugu,kāda nu draudzība barona un zemniekzēna starpā domājama. .. Lielmāte piekrita sava dēla izvēlei..

Barons Bunduls izbraukājis ratu ratumis, bet viņam nelaimējās atrast sievu, «kas kārt' manam būtu»...visas lielās braukšanas, jāde- lēšanas un tekalēšanas panākums bija lielu un mazu, smalku un prastu«kurvju» krājums, no kuriem Auriķu pilī varētu ierīkot smuku muzejiņu.

Pelltene prata kungiem pa prātam izrunāt, pa jaunai ziņai, pa mēlītei pienest un pieklājīgā veidānodot pēc piederības. ..Ar tupēju pauniņu padusē kurpniecene Pelītene vakarā iezagās raudādama pielielmātes un izsūdzēja viņai savas bēdas, kādā postā un nelaimē viņas vīrs iestidzis, gribēdams kungam paprātam izdarīt.

..kurpniekam Vēzītim gadījās pašam pirmajam iet pa lielceļu no Gaislejas uz Niķeli darbā. Savānodabā sojodams, viņš ceļmalā ieraudzīja sniegā iesviestu baltu maizes tarbiņu. ..

«Tavu smagu!» viņš brīnījās, bet aiz brīnumiem viņš kļuva gluži mēms, kad tarbiņu atrada kā bāztpiebāztu ar visādu vara, sudraba un papīra naudu.

.. netālu no staļļiem muižas īpašnieks sastapās ar muižas āzi. Abi bija dūšā un cieši noņēmušiesviens otram ceļu negriezt, barons Bunduls kā atbraucis no skaistules precībām ar garu degunu, āzis kānākdams no neizdevīgās divkaujas ar zilu vēderu.

«Ceļu!» barons Bunduls pirmais āzim strupi uzkliedza.«Mek, mek, mek!» āzis atbildēja, ko barons iztulkoja par skaidru «nē, nē, nē!».«Dullais āzi! vai manam ir kungs Auriķu muižā vai tavam?»

Tādu rupjību un nevērību barons Bunduls savā muižā necieta. Viens- rokas metiens, un Indītescepure aizripoja grāvī.

«Vai tavam pjepene pie galvas pieaugusi? Kā tu drīksti neredzēt,, kad manam pa ceju nāk? ..baronsBunduls brēca, bet pusbrēcienā Indīte sagrāba viņu ap vidu, pacēla ķepuriski gaisā, un tad viņi abinogāzās lielceļa vidū zemē. Indīte uzrāva baronu Bunduļu sev virsū' un kliedza, viņu sev pa virsuvalstīdams un puinīdams.

«Izšķirt zaķi no zaķenes, tas taču nieka lieta …»«Bet, ja nu par gabalu redzat suņu trenktu zaķi… nu, kā tad ātrumā izšķirsiet?»«Ah, nieka lieta … bet vārdu sakot… es tiešām esmu piemirsis… nezinu teikt, kā ātrumā izšķirt zaķi

no zaķenes…»«Tad es jums ar padomu izpalīdzēšu, lai jūs nekristu klizmā. Tā lieta gluži viegla, tik vajag labu acu.

Ja zaķis, suņu trenkts, skrien lēkšos, tad tas ir mātīte, un, dievs pas', no šaušanas! tas jālaiž sveiks garām!Bet tēviņš skrien tikai rikšos.

Patlaban barons Bunduls posās uz medību šņabju brūvi. Viņš pa- lienēja mātes cakoto, baltosaimniecības priekšautu, kuru pati lielmāte apsējās, kad piedalījās pie sietalu vai citu barokļu sadalīšanasun iesālīšanas. Lielais uzpleču priekšauts ietina divkārt viņa šmaugo stāvu un sniedzās līdz zemei, tā kabaronam bija jāmācās iet sīkiem solīšiem un jāpiesargās neuzmīt uz priekšauta malām. ..viņš sākamežsargu no dabas stāstu grāmatas lamāt, pirms attiecīgā bildītē pirkstu iemērcēdams un tad ar tomežsargam krūtīs badīdams: «Tu suns… tu kaķis… tu mērkaķis, ragulops, govs, vērsis, zirgs, cūka .

Pašu pēdīgo svētdienu priekš Jurģiem jaukā, siltā laiciņā, kad ievas jau taisījās uz ziedēšanu, Jonisar Līzi pa dienvidus laiku dūdoja uz klētiņas uzraktnes. Dūdoja un gudroja, kā visa vēl viņiem vajadzētuiegādāties, ja tikai lieks grasis būtu pie rokas. Viņi bēdājās, bet bēdājās ar iekšķīgu prieku, iepriekšizbaudīdami nākamo laimi, ka drīz viņi būs paši par sevi un kungi savā sētā.

«Neko darīt, neko būt, Jonīt, manu saimnieciņ, tev viena roka tukša, man otrā nekā!» bēdām parnākotni skanēja līdz prieks par iegūto, sasniegto.

Lai sver, lai mēra visu vai pa gabaliem, bet Līze bija un palika viņa acis staltākā un pārākā parvisām citām meitām. Mugurā viņai vairāk nebija kā puspakulu krekls īsām piedurknēm un pusnātni, aitāauguši lindraki. Trešais apģērba gabals bija puķains lakatiņš, bet karstuma dēļ viņa to bija noraisījusi nogalvas un apsējusi ap viduci lindraku uzspraušanai līdz pat ceļgaliem, lai būtu ērtāk brist pa laidaradumbrāju un vircu.

Lai vērtu atkāpībām durvis vaļā, ja Ilona varbūt nebūtu dabūjama, viņa pirmais vārds tiešāmbildinājuma ievadam izdevās ļoti prātīgs un noderīgs uz abām pusēm: «Ilonas jaunkundz, manam jumsjānoprasa šinī brīdī priekš mums abiem kāda svarīga būšana un padarīšana …» .. «Vai vēl brīva jūsuroka un sirds?»

«Roka svabada… sirds brīva … bet kādi jūsu nolūki, kad liekat manai jaunavībai kautrībā sarkt jūsuliesmojošo acu priekšā?…»

Tad nāca vajadzīgais ceļos brukums, lūgumi, solījumi un zvēresti. ..

.. no parka iznāca roku rokā barons Bunduls ar savu jauno baronkundzi sveiki un veseli, tad visi kāatviegloti atņēma elpu, čalas un: urjavas atdzīvojās no vienas ļaužu bara malas, kamēr apņēma visus ̂uzgodībām saradušos kungus un zemniekus. Skolotāji sāka par jaunu sist takti, bērni dziedāt, muzikantispēlēt, kungi smiet, zemnieki sviest cepures gaisā un klaigāt..

Pieci zēni un sestā meitenīte auga Auriķu pilī, aiz veselības vai pušu plīsdami un muižu piepildīdamiar savu jautro čalu un bērnu klaigām, viens par otru galvas tiesu lielāks, gadu vecāks… Četri zēni rotājāspils priekšā savā vaļā, mājskolotājas uzraudzībā, piekto, mazāko, bērnaukle vizināja lepnos ratiņos arcilts ģerboni, no rīkstītēm pītu, bet sestā, meitenīte, auklējās veselīgās un smukās zīdītājas rokās… «Mūsuzilasiņu ģinta uzzied jaunā košumā, un vēsturē par jaunās, spēcīgās ģintas nodibinātāju un ciltstēvuskaitīšos es! Es šinī gadījumā ar lielo E rakstāms!»

Sauslejietis noglaudīja zēnam galvu, tad izbīdīja viņu pa durvīm laukā.«Redziet, kungi, tagd šeit visa turpmākā revīzija ir lieka! Labāk turpināsim spirdzināties visā

omulībā, ko gādīgā namamāte mums galdā likusi. Zēns ienākdams pirms darbiem pierādīja, ka viņš tīrībumīl un spodrībā ir audzināts, tad, labu dienu padodams, ka viņš prot pieklājību un smalku uzvešanos.Tālāk: pareizi atbildēdams uz manu jautājumu, zēns mums visiem pierādīja, ka vācu mēli viņš pilnīgisaprot un skaidri prot tanī atbildēt. Es atrodu skolu priekšzīmīgā stāvoklī, lūdzu to atzīmēt protokolos unrevīziju ieskatīt par sāktu un beigtu …»

Tik slavens paraugs pamodināja barona Bunduļa snaudošo godkārību. Citā draudzes skolā viņšmēģināja mīt Sauslejieša pēdās. Klasē ieiedams, viņš jautāja pirmajai meitenei: «Bist du verrūckt, meinKind?»

Viņš sagaidīja droši «Nein!», lai, tāpat kā Sauslejietis, revīziju veikli sāktu un ātri beigtu, bet viņampar lieliem brīnumiem un citiem kungiem par jautriem smiekliem ņiprais skuķis ātri atbildēja: «Ich nicht!!…»

Visus darāmos darbus uz jaunā pāra godībām un gaidībām Auriķos gudroja un darīja pēc pašunorunas gaidītāju starpā.

Cik galvu, tik prātu un padomu, un katrs savējo tur par visprātīgāko.Pagasta ļaudis cēla pirmos goda vārtus uz pagasta robežas, otrus goda vārtus cēla muižas ļaudis uz

muižas zemes robežas, bet trešos un lieliskākos vārtus visi kopīgi būvēja muižas liepu gatves galā pretīAuriķu pils ieejas lievenim. Visiem vārtiem bija uz godībām un gaidībām attiecīgi un skanīgi uzraksti.

Pēc gudrām pārrunām un sīkiem iztirzājumiem godību un gaidību vīkšēju priekšgala vīri vienojāstādā ziņā, ka jauno baronlielmāti un baronlielkungu pie pirmajiem vārtiem uz pagasta robežas apsveiksmuižas mežsargi un pagasta bisenieki goda šāvieniem, pie otrajiem vārtiem visi gaidītāji kliegs trīskārtīgu«urrā!», bet īstā sumināšana un godināšana notiks pie trešajiem un pašiem diženākajiem goda vārtiemAuriķu pils priekšā.

Uz pēdējo pasta staciju gaidāmiem dzimtkungiem pretim tika aizsūtīts lepnākais četrjūgs, aizjūgtslogainā, ciešā goda karietē. Uz bukas sēdēja bārdainais kučieris kā koka dievs, nevarēdams ne lāgāpakustēties, ne pagrozīties. Viņš bija tērpies Auriķu baronu kārtas kučieru mundierī, zelta tresēm rotātu,kurš maz tika lietots un kučierim mugurā nebija bijis no vecā barona bērēm. Ka nu agrākais kučieris, kuraaugumam mundiers bija šūdināts, bij īsts truksnis bijis, tad godaģērbs nepiedienēja tagadējam kumeļuvadonim, kurš bija ikdienišķa auguma un resnuma vīrs. Lai pildītu tukšo ģērbu, jaunais kučierisuzsprādzēja sev uz vēdera un krūtīm savas vecāsmātes auzu spilvu spilveni. Mākslīgais resnums sagādājakučierim varcn cienīgu izskatu, tikai kavēja viņu brīvi un pēc prāta kustēties, bet kustēties un grozītiesviņam uz buka nevajadzēja, atpakaļ skatīties bija pat stingri aizliegts, viņa uzdevums bija raudzītiesstingri uz priekšu, galvu cēli pakausī iecirtušām.

Pie pirmajiem skuju un staipekļu godavārtiem, kuri atradās pa lielo ceļu verstis 15 no Auriķiem, pargoda sargiem un jaunā pāra sagaidītājiem bija tikai minētie mežsargi ar saviem biseniekiem, jo visi citiļaudis, kam bija spēja un griba piedalīties gaidību svinībās, jau laikus bija devušies uz Auriķu muižu, kurvajadzēja norisināties īstajām svinībām ar dziesmām, runām, mūziku un parasto brīvšņabi un brīvalu pēctam, ka loc uz kunga veselību, kamēr paliec sētmalī guļot.

«Kad tik vien ļaužu sanākuši, tad manam nav vērts viņiem rādīties!» barons Bunduls nosprieda, kadieraudzīja pirmos goda vārtus, bet ļaužu saujiņu pie rokas un kājas pirkstiem varēja saskaitīt.

Nekādas pavēles no kungiem nesagaidījis, kučieris uz savu galvu laida zirgus soļos vārtiem cauri.Mežsargs Kālebs iepūta ragā: tra-ri-rā! Bisenieku bises sprāga juku jukām kā egļu malkas paukši

ugunskurā, beidzamā nodārdēja Kāleba divstobrenīca: bra-dāc!Četrjūgs pie pirmajiem sprādzieniem sāka danciski ausīties; kad kučieris nesagaidīja kungu pavēli

zirgus apturēt pie goda vārtiem, tad viņš ļāva zirgiem vaļu, un tie aizdrāzās pa lielceļu kā vējplaukas.Mežsargi un bisenieki plēta platas mutes, lai pēc bisu sprādzieniem uz Kāleba doto zīmi visi kliegtu

pērkoņdār- došu trīskārtīgu «urrā!». Spēka elpu uz iekšu raujot, ierāvās «urrā» līdz iekšā un iespiedāsbalss rīklē, mutes viņiem palika vaļā un «urrā» neizkliegts: kam par godu lai vēl kliedz, kad četrjūgs ardzimtlielkungu un jauno dzimt- lielmāti jau atradās labu versti gabalā.

Mežsargi un bisenieki vaļējām mutēm paskatījās viens uz otru, zīlēdami īsto vaininieku. Spēcīgais«urrā» kā rīklē

iespriedies bija, tā palika. Kā uz norunu viņi lēca saviem klibzaķiem, stīvgūžiem mugurā un klibatuklabatu auļoja pa taisniem meža ceļiem uz Auriķu muižu, lai tiktu kungiem muižā priekšā un tur pie godavārtiem izkliegtu savus aiztaupītos «urrā» pret šķidru samaksu rīkļu zieķim.

Otrie goda un gaidību vārti uz muižas zemes robežas, verstis piecas šaipus Auriķiem, bija uzceltitāpat karātav- veidīgi pāri lielceļam netālu no Auriķu lopmuižiņas un kādām pāra zemnieku sētām. Pievārtiem noliktie «urrā» kliedzēji klusām viens pēc otra bija pazuduši un pa krūmiem aizzagušies uzAuriķiem, kur nebija tukšā jāsmilkst.

Aiz ziņkārības pie vārtiem bija sapulcējušies un palikuši savās vietās tikai bērni, vecīši, kalpu ungraudnieku sieviņas no lopmuižiņas un tuvējām zemnieku mājām, kuriem spēka un vaļas trūka iet uzpilsinuižas lielajām svinībām.

Sieviņas knibinājās ap saviem priekšautiem, bērni sūkāja savus pirkstiņus kā lāstekas ziemas laikā,vecīši iegrūda savus smerdeļu ķuļķus kabatā, kad četrjūgs, smiltis sijādams, tuvojās goda vārtiem.Neviens gaidnieks nezināja ne vārdiņa teikt, ne bļāviena bļaut, kad kučieris brauca goda vārtiem cauri.

Tāda klusuma nesmukumu nojēgdama, kāda kalpu sieviņa uzvilka vecum veco dzimumdienas peršu:

«No salda miega mosties un smelies spirgtumu!»Dziesmiņa tomēr bija vietā, jo barons Bunduls saldi snauda, karietes mīkstajos spilvenos atgāzies.Kad Ilonai izdevās savu kungu un pavēlnieku uzpurināt no miega, tad viņi jau bija labi gabalā no

vārtiem.Dziedātājas sajūsminājās par savu dziedāšanu un ātrāk nerimās, kamēr nebija izdziedājušas savu rīta

dziesmas penteri pantu pēc panta, lai gan godināmie sen vairs nebija redzami.Kādu labu versti tālu no pilsmuižas lielceļš veda kalnup bērzu birztalai cauri. Ilonai bija izdevies

uzmodināt savu laulāto draugu ar ziņu, ka tūliņ viņi būšot Auriķos. Kalniņā braucot, viņš galanti melsasavai sieviņai: «Manam pieplūks tev pirmās puķes, mūsu pašu valstī augušas!»

Viņš atvēra karietes durvis un pavēlēja kučierim: «Pietur', kamēr manam izkāpj un iekāpj!»Kučieris apturēja zirgus, barons Bunduls izkāpa laukā, aizcirta durtiņas ar troksni un pazuda lejup

birztaliņā.Ilona gaidīja brītiņu, tad arī viņai iepatikās paelpot dzimtenes spirgto gaisu, viņa izkāpa klusi no

karietes laukā, un durtiņas pašas no sevis aizcirtās ar lielu troksni. Kučierim atpakaļ raudzīties nebij brīv.Karietes durtiņas otrreiz atveram un aizveram izdzirdis, viņš nodomāja pie sevis, ka baronlielskungs atkalir iekāpis karietē, un lika zirgiem iet soļos kalniņā augšā. Kalna galu sasniedzis, viņš uzklakšināja ar mēli,un zirgi laida slaidiem rikšiem uz tuvējo muižu, pilnu auzu sili cerēdami.

Kad četrjūgs no lielceļa iegriezās liepu gatves viņā galā, mežsargi un bisenieki pa otram lāgamsprūdināja savas bises vaļā un ar labpatiku grūda rīklē iespriedušos «urrā» laukā.

Pie milzu goda vārtiem otrā gatves galā dziedāja pa- gastskolēni sava skolotāja vadībā, piepilslieveņa skandināja savas slavas dziesmas draudzes skolnieki ragu pūtēju pavadībā.

Pagasta rakstvedis lielā uztraukumā plūkāja savu āža bārdiņu un velti nopūlējās atcerēties sagudrotoun galvā iekalto slavas un pateicības runu. Tikai uzrunu viņš lielām pūlēm atcerējās: «Cienīgā, žēlīgābaronlielmāte un cienīgais, žēlīgais baronlielskungs, mūsu visu maizes tēvs!» Cits viss, kā galvā kalts, tāiekalts palika, ārā nenāca, lai raud vai dzied.

Gan kučieris brauca sīkiem solīšiem uz pili, bet viens suminājuma paņēmiens nebija vēl pusē, kadotrs jau sākās. Šāvieni, urjavas, dziesmu un mūzikas skaņas jaucās vienā vispārīgā, mistrainā čalā.

Uz pils lieveņa stāvēja Auriķu barona dzimtas locekļi, radi un daži kaimiņi, kuri uz sagaidībām bijaieradušies.

Kučieris apturēja zirgus pie lieveņa. Vecais lielmātes sulainis jaunā Virzas Pētera pavadībā steidzāsgaidītiem atbraucējiem pretī un cēlā rāvienā atrāva karietes durvis līdz galam vaļā, paši godbijīgisaliekdamies liecamā naža līkumā katrs savā karietes durtiņu pusē. Galviņas pagriezuši, acis pārgriezuši,viņi caur pieri raudzījās karietē, bet laukā nekāpa neviens, kariete bija un palika — tukša!

Pieskrēja citi mājnieki tukšo karieti apbrīnot! Brīnījās kungi, brīnījās zemnieki galvu galvām. Dažipārbijās, citi uztraucās, — vai tik gaidāmiem neesot kāda nelaime lēkusies?

Kā nemaņā šķībi raudzījās arī kučieris.«Kur baronlielskungs ar jauno lielmāti palika?» Auriķu lielmāte kučierim klusi vaicāja.«Nezinu … nesaprotu … ceļā no bērzu birzes līdz pilij viņu žēlastības ir pazudušas…» viņš kā

apdullis atbildēja.Apstājās rakstvedis vai desmito reizi malt: «Cienīgais, žēlīgais baronlielskungs, mūsu visu maizes

tēvs …»Aprāvās puspūtienā ragu pūtēji, apklusa dziesmas vidū draudzes skolnieki, pagastskolas bērni, un

viņu dziesmu vadoņiem paceltās rokas ar taktszižļiem palika gaisā karājoties, urjavas palika ieurrātas,mitējās kā uz burvja zižļa mājienu ļaužu runas un čalas, tikai brīnums, ka īn- dītes un Zuša gaisā uz lieloiedzeršanas prieku sviestās cepures nepalika gaisā karājoties, bet abas draudzīgi iekrita kukņas galalielajā lietus ūdens baļļā.

Ļaužu bija salasījies milzums, pilns pils pagalms, pilns parks, pilna muiža. Spēji iestājās un brītiņu

valdīja kungu un zemnieku starpā kapa klusums, — tad parka malā, lielā pagalma vienos sānos, ieskanējāspa sīkam, nedrošam kliedzienam, tiem pievienojās viena, otra, desmitā balss, bet, kad no parka iznācaroku rokā barons Bunduls ar savu jauno baronkundzi sveiki un veseli, tad visi kā atviegloti atņēma elpu,čalas un urjavas atdzīvojās no vienas ļaužu bara malas, kamēr apņēma visus uz godībām saradušos kungusun zemniekus. Skolotāji sāka par jaunu sist takti, bērni dziedāt, muzikanti spēlēt, kungi smiet, zemniekisviest cepures gaisā un klaigāt, meitas, puišu knaibītas, ļaužu burzmā spiegt un rakstvedis malt: «Cienīgā,žēlīgā baronlielmāte un baronlieltēvs …»

Barons Buduls skaitās zilas zēveles, kad kučieris viņus bija pametis birztalā vienus. Viņš nodzīrāslielā niknumā kučierim dzīvam ādu noraut pār acīm un kauna dēļ gribēja nemanīts iezagties muižā, betIlona prata kūsošo putras podu atausīt.

Pa taisnāko kājceliņu viņi ieradās muižā un ļaužu barā, Ilona jautri smaidīdama un pilnu klēpi puķunesdama, itin kā viņi, puķes plūkdami un jautri tērzēdami, būtu gribējuši beidzamo ceļa gabaliņu tīšusprātus kājām nostaigāt.

Kad barons Bunduls redzēja, ka visi augstie un zemie godnieki notic Ilonas jautrībai un ātrumāsagudrotam nostāstam, tad arī viņš aizmirsa savas dusmas, kļuva jautrs un runīgs veco paziņu starpā,ārzemju varenību salīdzinot ar dzimtenes niecību, vēlāk paklausīja mātes mājienam, izgāja laukā uzlieveņa un pateicās pagasta un muižas laužu pūlim: «Manam ir ļoti mierā par pelnīto (— gribēju teikt:parādīto —) godu! Eita visi uz lielajām rijām, tur jums būs rīkli ko skalot un vēderam ko dot!»

11 LIEPU LAPA UN ĒRCE

Ilona bija taisni kā priekš barona Bunduļa radīta sieva. Visā viņu neilgajā laulības kopdzīvē ne vīrs,ne vīramāte, ne viņas pašas māte, ne māsas nedzirdēja no viņas neviena ļauna vārda. Labis pratis krustuuzņemdamās, viņa nesa to pacietīgi, nekurnēdama, neļaudamās saliekties zem krusta smaguma, asarasnorīdama spītīgā pašlepnumā. Vēl laimi un apmierinājumu par savu laulības dzīvi viņa ārīgi tā prataizrādīt, ka pat vīramātes skaidrās acis vīlās un viņa netika reizām par vedeklu īsti gudra. Ar vīru Ilonaapgājās kā ar jēlu olu, sargāja viņa godu, slēpa viņa kaunu, jo pēc viņas pašaizliedzīgās dabas un nokārtas aizspriedumiem regulētām domām visai dzimtai, īpaši laulātai sievai, bija jāstāv nomodā dienu unnakti par vīra kā dzimtas galvas godu.

Vienā lietā Ilona izrādījās par nelabojamu stūrgalvi. Vīramātes un vīra loloto cerību viņaneizpildīja, par jaunu ciltsmāti baronu Bunduļu ģintai nekļuva, kārotā mantinieka nedeva.

Vērīgi un bēdīgi vīramāte noraudzījās uz vedeklu, bet arī s6s klusos pārmetumus viņa panesapacietīgi, nodurtām acīm, kā atzīdamās un paņemdamās par vienīgo un īsto vaininieci, ka vecajai unslavenajai baronu Bunduļu dzimtai draud izmiras briesmas.

Vecā lielmāte caurām bezmiega naktīm mocījās ar domām, kā novērst šīs draudošās briesmas, tāsakot, slavenas ģintas tīšu pašnāvību. Simtreiz viņa gribēja runāt, dot vedeklai padomu, aizrādījumus, betaplinkus vārdus, apkorīgus padomus Ilonas skaidrā vientiesība nesaprata, un gaiši izteiktie's, sānu tekasrādīt viņai mēle neklausīja aiz iedzimtās kautrības un sievišķīgās ķītrības.

Barons Bunduls dzīvoja vieglu dienu mātes, sievas un Virzas Pētera saudzīgā, sirsnīgā gādībā; novērīgo gādnieku apsardzības un vadības pasprucis, tūliņ pats neapzinīgi gādādams, lai viņam dullā baronaslava nemitētos,

Lauksaimniecība viņam pamazām bija pavisam apnikusi, un viņš meklēja mieru un laika kavēklivisādos goda amatos, darbu žēlīgi ļaudams padarīt citiem, bet savu barona vārdu visos rakstos parakstījapats. Lepns, uzpūtīgs un lielīgs pret saviem apakšniekiem un visiem zemniekiem, viņš dabas dzinuļunoskārtā atzina savu kārtas biedru pārākumu, iemanījās ar laiku cik necik gudri klusēt viņu vidū unpadoties kārtas priekšstāvju rīcībai. Vecas ģintas vārds un liela bagātība viņam bruģēja ceļu, tā ka jokudēļ kārtas biedri viņu ievēlēja dažādos mazāk svarīgos amatos — kā par baznīcas priekšnieku, draudzestiesneša vietnieku un locekli dažādās komisijās un iestādēs. Ar laiku viņš iemanījās, kurā vietā dažādospapīros viņam savs vārds jāparaksta, un ar iekšēju prieku un ārīgu svarīgumu izdarīja lēni un apdomīgi šosvarīgo darbu, kad notāri un rakstveži nieka liekumus bija padarījuši un vajadzīgos rakstus sastādījuši.

Kā dzīvē, tā arī amatos viņam gāja raibi un visādi, bet ļaudis jau bija ar dullo baronu un viņadarbiem apraduši.

Cietēja un Bunduļu ģintas ugunskura sargātāja Ilona piecus gadus cieta, tad likās gultā un vairsnecēlās.

Auriķu lielmāte kopa vedeklu uzupurēdamās. Galu galā vecā lielmāte saprata un nekaunējās savāprātā atzīties, kādu varoņdarbu Ilona gadiem bija darījusi, vīra dullumu, smieklīgumu gudri noslēpdamaun Auriķu pili padatīdaina par omulīgas viesmīlības un jautras sabiedrības viduci visā plašajā apkārtnē.Visi tālumnieki, pat Lebersteiniete ar meitām, noturēja Ilonu par laimīgu pilskundzi un apskaužamu lielasbagātības un slavena vārda valkātāju.

Savu dzīves noslēpumu, cik tukša un nevērtīga ir bijusi viņas laulība, Ilona vēl uz mirstamās gultasnosargāja, atņēma viegli beidzamo elpu un neizpūta viņas vairs, kā pasaules baidīdamās, ka pēdīgai elpaineizplūst līdzi sirdi satriecošs vaids par viņas pazaudēto mūžu, — un aizgāja pelnītā mierā.

Pēc dižām bērēm barons Bunduls ārīguma dēļ valkāja sēru lentu, — vai viņam Ilonas ir žēl vai nav

žēl, tā viņš skaidri nezināja — un aizceļoja Virzas Pētera pavadībā uz ārzemēm.Kad un kur Virzas Pēteris noārdījis sēru lentu no viņa apģērbu piedurknes, to barons Bunduls

nemanīja un nezināja.Pārceļojis dzimtenē, sievas trūkuma viņš gan nejuta, bet atskārta, ka namamātes trūkst, kas spožas

viesības zin rīkot, laipni viesus uzņemt, jo pēc Ilonas nāves vecā lielmāte atkal bija uzsākusi savuiepriekšējo vientules darbu un dzīvi.

Ka viņam pasaulē vēl kaut kas svarīgs izdarāms, to barons Bunduls neskaidri sajuta, bet darāmodarbu atminēties vai vārdā saukt, — tā viņš nezināja.

Kaimiņu virsmežkungs, vecais zobgalis un jokupēteris, pats pirmais teica viņam skaidri acīs un citikārtas biedri un paziņas visādās nokrāsās atbalsoja Tolka padomu: «Jūs vēl tik jauns un stalts kungs, vīrspašos spēka gados, vai tad visu pārējo mūžu gribat nodzīvot atraitņa kārtā?»

Nu barons Bunduls ar neskaidro sajūtu tika pie skaidrības: viņam otrreiz jāprecas!Arī mātei radās tādas pat domas. Kas zin? Kas zin? Viņa iedomājās jaunās cerības, ka viss vēl varot

par labu griezties, ko Ilona nokavējusi un neizpildījusi. Pat māte radīja un audzināja dēlam jaunu patiku ungribu precēties, pilnām burām vēlreiz stūrēt laulības ostā.

Veda, stūma, bīdīja, vadīja gudri un prātīgi, kamēr baronu Bunduļu aizstūma pie — LebersteinietesTus- neldas.

Tusneldas jaunkundze bija uz baigā trīsdesmitā gada robežām, kuru pārkāpjot, patentēts vecmeitasgods neglābjami rokā. Gan viņa bija smuka un sārta kā biete, zema un resna kā piestiņa un mīksta kā pienakunkulis — ja tikai šie uz ātru roku grābtie salīdzinājumi priekš dižciltīgās Tusneldas Auroras Metas fonLeberstein nav par prastiem — bet visi cerētie, gaidītie, zīlētie, nosapņotie precinieki darīja saviemvārdiem godu, viņi precējās viens pēc otra, ka put vien — ar citām meitām, tikai Tusneldas vien neviensneņēma, itin kā boikots jau tolaik būtu izgudrots. Nebēdnīgajai Tusneldai knipis nemaz lāgā nesitās undziesmiņa skanēja liekuļoti, kad, glaunajiem kavalieriem vienam pēc otra apprecoties, viņa mēģinājabezbēdīgi uzdziedāt: «Es apgriežos un pasmejos, un sevim citu izraugos!»

Raudzīties neviens viņai neliedza, bet izredzes apprecēties tomēr nebija nekādas.Sējējs tika sūtīts sēklu sēt, kad zeme bija sagatavota.Tusnelda bija gatava nācēja, kad barons Bunduls atjāja Niķelē gatava ņēmēja lomā.Kamēr Ilona bija dzīva un Auriķu pārpilnībā, viņa ar vīramātes atļauju nesavtīgi un saudzīgi

apgādāja māti un māsas, ka viņām nekā Niķelē netrūka. Bagātajos gados taupīt un krāt nenāca ne mātei, nemeitām prātā. Lebersteinietes vienu roku dāvanas un pabalstus saņēma, otru roku izputināja, savāvieglprātībā domādamas, ka viņu ienākumu avots neizsīks.

Viegla daba par rītdienu negādā.Kad Ilonas devīgā zelta rociņa zuda ēnu valstī priecīgai devējai līdz, tad Niķeļu kungu nams

vissāpīgāk sajuta šo trūkumu un nepelnītām balvām izlutinātās muižnieces kurnēja pret mainīgo likteni:«Kaut jel mūsu dēļ liktenis ļāvis Ilonai vēl kādus gadiņus padzīvot, kamēr mēs iedzīvojamies viņaslaimē!»

«Nav dieviņš jums nolēmis Ilonas laimi!» vecā Lebersteiniete savās bēdās negribēdama kaitinājasavas meitas.

Kad barons Bunduls par jaunu pieklauvēja kā precinieks pie Niķeles nama durvīm, tad brīnums navliels, ka Lebersteiniete viņam līksmu sirdi atdarīja durvis līdz pašam galam vaļā un Asta viņu saņēmavaļējām rokām, jo tikai tīrs labums atlēca viņām abārn no šīs preces. Bet Tusneldai bez labuma bij vēljāsaņem pats labuma nesējs.

Tusnelda gan vīzdegunīgi viebās, bet nesacīja «nē», kad barons Bunduls viņu bildināja. Viņš gribējaiedzīvoties par jaunu laimīga līgavaiņa un precinieka lomā un gribēja lietot par jaunu vecos māņupaņēmienus tāpat kā pie Ilonas, bet Tusnelda tādu muļķību necieta un aplēja viņu kā ar karstu ūdeni:«Brālēn Gusto, neblēņojies, vismaz es esmu priekš tādām blēņām un salkaniem māņiem par vecu un par

gudru. Ja tu nopietni gribi, tad precēsimies un liksimies drīzumā salaulāties, lai pasaulei mazāk laikaatliktu gar mums savas mēles trīt, un ar to pietiks!»

Vēl nenocietās barons Bunduls, neiebildis: «Ticu, ka tu manam dosi to laimi, ko mana dzimta notevis kāro…»

Tusnelda droši pārtrauca viņa valodu: «Bet es ticu, ka ar tavu palīgu es sasniegšu to laimi unstāvokli, ko es kāroju un, tevi precēdama, gribu iekarot! Tev kā savam vīram pēc iespējas mēģināšuiztapt, bet tavas dzimtas kārumi man gluži vienaldzīgi…»

Tusnelda bija māsas Ilonas pilnīgs pretstats. Cik Ilona pēc savas dabas bija padevīga, lēna,piekļāvīga un mīļa kā liepu lapa, tik Tusnelda bija skarba, taisna, nepadevīga un kodīga kā ērce.

Saderinājās, apprecējās drīzumā ar parasto ārīgo greznību un lepnumu.«Dari, kā gribi!» Tusnelda visam piekrita, kas viņai bija tā kā tā pa prātam.Arī kāzu ceļojumam Tusnelda nepretojās. Viņai patika ceļot pa svešām zemēm un malām; sen viņa

bija kārojusi redzēt pašas acīm visus jaukumus un brīnumus, par kādiem skolās mācījusies, grāmatāslasījusi.

Auriķu baronu Bunduļu ģintai piederēja Rīgā divi lieli un skaisti nami.Kā visādas varbūtības paredzēdama un visādiem gadījumiem sagatavodamās, praktiskā un apdomīgā

Tusnelda pirms pie laulas nestājās, kamēr uz viņas vārda nenorakstīja viņai par jaunītes rīta dāvanu uniepriecu lielāko un ienesīgāko Rīgas namu. Kad nu cilvēku prātiem nākotnes sarežģījumi dzīvē navparedzami un citādi laulāti draugi kopīgi valda pat savu mantu, tad Auriķu māte un dēls izpildīja joka dēļTusneldas dīvaino un dārgo iegribu.

Pusgadu jaunlaulātie braukāja un klīda pa ārzemēm, kamēr Tusnelda atēdās svešzemju brīnumu unjaukumu. Tik ilgi ārzemēs uzturēties Tusneldai bija savs slepens, bet labi domāts nolūks. Svešumā untālumā, kur nevienas draudzenes un skauģes acis neredz, viņa gribēja pieradināties pie sava vīra ārīgā uniekšķīgā cilvēka, gribēja iedzīvoties viņa aušībās un savādībās, kā to Ilona savā laikā tik skaisti bijapratusi, jo tūliņ pēc kāzām par dullā barona laulāto draudzeni visiem radiem, draugiem un paziņāmrādīties un viņu starpā dien' no dienas dzīvot Tusneldai iedomājoties vien sirds sāpēja un prāts kaunējās.

Ārzemju kopdzīves panākumi bija gluži negaidīti, nolūkam tieši pretēji. Meklētās saskaņas vietāieviesās pilnīgs lūzums. Jo ilgāk viņi kopā dzīvoja, jo vairāk Tusnelda no barona Gusto atsala, kamērviņas vienaldzība un vēsums pārvērtās par nievām un riebām.

Tusnelda te neprata cita labāka darīt kā vīram ļaut pilnu vaļu darīt, ko grib, neliekoties par viņu nezinis, un pati staigāt savu ceļu uz savu atbildību.

Pa vecam paradumam barons Bunduls gribēja, lai, mājup braucot, viņus sagaidot Auriķu muižā arparasto ārīgo svinību un lērumu, bet Tusnelda tam sparīgi pretojās un izveda savu gribu, vīram nesaudzīgiatklādama un ar uzviju iztēlodama pirmo sagaidību smieklīgumu Auriķos.

Pavisam negaidot un gluži klusi viņi atbrauca Auriķos, un klusais mājas karš sākās.Vīramātei vai vīram pa prātam izdarīt Tusnelda neprata un arī nemaz nepūlējās šinī tikumā

mēģināties. Vīra smieklīgumu un aušīgo lielību viņa nesaudzēja, nemēģināja svešām acīm noslēpt, betsmējās pati pirmā par viņu.

Visu mūžu kā sabāznē lutināts un audzēts, barons Bunduls nevarēja panest spirgto gaisu, kadTusnelda nesaudzīgi viņu vilka aiz cekula no sabāznes laukā.

Barons Bunduls staigāja kā uz adatām. Tusneldas smieklus un zobgalības neaizkavēja ne viņadusmas, ne glaimi. Viņas smieklu cēlonis nebija jautrība un prieks, bet īgnums un naids pret vīra tukšību,nevarību un gļēvumu, ar kurām vīra īpašībām visā kailumā viņa jau ārzemēs bija iepazinusies.

Kā viņi pārceļoja no ārzemēm mājās, tā tūliņ ierīkojās katrs savā guļamistabā, kā allaž lieliemkungiem klājas, kam tik daudz istabu, ka nezin, kā viņas piedzīvot.

Ka durvis abu guļamistabu starpā stāvēja dienu un nakti aizslēgtas, tā vecā lielmāte vēl nezināja.Tusnelda aiz gara laika sāka jaukties mājturībā un pat muižu saimniecībā, kuru pa vecam pārzināja

vecais stārastiņš Virza un vecā lielmāte. Ka nu Tusnelda vēl mazāk jēdza no saimniecības nekā viņas vīrsun arī mājturību viņa tikai pa acu galam no savas mātes Niķelē bija redzējusi, tad lāga jēgas no viņasiemaisīšanās nekur neiznāca. Un kādus lielus labumus gūt vai spožus panākumus sasniegt Tusnelda arīnemaz negribēja, viņas dabai tikai ienāca prātā atklātībā izrādīties, ka viņa esot muižas valdniece un pilsnamamāte.

Ko Ilona ar maigumu, padevību un vērību bija sasniegusi negribēdama, tas Tusneldai gribotneizdevās ar varu, skarbumu un tiepšas iedomību. Vecā lielmāte cietās un pacietās, vienādi lolodamacerību, ka Tusnelda piepildīs to robu, ko Ilona pametusi novārtā.

Pagāja pirmais gads laulībā, un vecajai lielmātei ne mazākās nojautas, ne drošības nebija, kaTusnelda attaisnos uz viņas liktās cerības. Viņa sāka uzbudināties, bēdāties, aptaujāties un dabūja zināt,ka vedekla viena pati guļot ieslēgusies savā guļamistabā un barona Gusto tur iekšā nelaižot ne dienu, nenakti. Vecās lielmātes brīnumi un dusmas par tādu dīvainību bija lielas. Divatā viņa visā savā bargumāstājās vedeklai ceļā un savā bībeles vārdā viņai noprasīja: «Kā tu atbildēsi baronu Bunduļu ģintas, dievaun savas sirdsapziņas priekšā? …»

Mierīgi noklausījusies ģintas mātes pārmetumos un rājienos, Tusnelda, vīzdegunīgi smaidīdama,atbildēja: «Mīļo vīramāt, tas taču pilnīgi viena alga!»

Kad vecā lielmāte nesaprata vedeklas atbildes īsto nozīmi, bet noturēja to par jaunas spītībasizteiksmi, tad viņa iedegās svelošās dusmās, rāja un bāra vedeklu, biedināja viņu ar baznīctiesu, mācītājuun nezin ko.

Tusnelda gāja vīramātei ar riņķi apkārt, bet aiziedama apgriezās un pateica viņai nopietnu un tikbiezu vārdu taisni acīs, ka vecajai lielmātei ausis svila un bāriens aprāvās pusratā, — trūka vecajai ģintasmātei uzreiz katra iemesla dusmoties un rāt jauno lielmāti, — viņa vainīga nebija …

Tā vienotājas saites arī vecās un jaunās lielmātes starpā risa. Kā Tusnelda lieka bija vīram, tā lieka,sveša un nevajadzīga viņa kļuva arī vīramātei.

Visi trīs Auriķu pils iemītnieki no lielkungu sugas dzīvoja katrs savu Šķirtu dzīvi, gāja katrs savuceļu, par otru un trešu likdamies maz zinis.

Barons Bunduls vairāk dzīvoja pa apriņķa pilsētu, ap- riņķtiesas locekļa amata izpildu slavā, nekāsavā muižā.

Tusnelda mēdza tā ierīkoties, ka viens no viņiem ar savu apkalpotāju galmu dzīvoja Auriķos, kadotrs ar savējiem uzturējās apriņķa pilsētā vai Rīgā, bet, kad otrais pa vienām durvīm ieradās Auriķumuižā, tad pirmais pa citām durvīm devās uz Rīgu vai citur.

Taču vienā lietā visiem trim pils iemītniekiem bija vienādas domas; ilgi šāda dzīve nav izturama!Par baronu Bunduļu rūpējās un viņu visur pavadīja viņa nešķiramā ēna Virzas Pēteris. Bez Pētera

barons Bunduls vairs nevarēja iztikt. Kad viņam trūka Pētera pakalpības un gādības, viņš jutās kā bezrokām un kājām.

Kamēr barons Bunduls bija savā kāzu ceļojumā ar otro sievu pa ārzemēm, tikmēr arī Virzas Pēterisno sava tēva stārastiņa ar lielmātes ziņu bija apprecināts un ielikts tuvējās Lielpūķu mājās par saimnieku.Pēc gadiem Pēteris vēl bija jauneklis, bet kuplie, zeltainie mati un iebrūnā pilnbārda norādīja, ka viņš jauatrodas uz vīra gadu staltuma un spēka robežām.

Pret Pētera preci baronam Bundulam nebija nekā ko iebilst, kad viņš 110 ārzemēm pārbrauca mājās,bet uz viņa gribu un lēmumu Pēterim bija jādzīvo muižā un jāpaliek viņa personīgā dienestā. Par alguviņam visas Lielpūķu klaušas un nodevas muižai tika atlaistas, un viņa jaunā sieva Marina radinājās vienapati saimniekot Lielpūķos.

Kunga griba izšķīra jaunā laulātā pāra kopdzīvi. Virzas Pēteris dzīvoja Auriķos, tikai pa vaļasbrīžiem vai pa naktīm viņš mēdza nostaigāt uz Lielpūķiem «pie savas sievas meitās», kā viņš pats smējās.

Lielākās viesībās baronlielkunga sulainim Pēterim bija jāpalīdz vecajam sulainim viesus pie galdaapkalpot, tad ari viņam pa sulaiņu modei bija jāģērbjas jaunās, smalkās, garās diegu zeķēs,

sudra'osprādzainās kurpēs, cieši pieguļošās, īsās biksēs, kuru stilbu gali sniedzās tikai līdz ceļgaliem, unzilos svārkos spožām sudraba pogām. Prieks bija noskatīties viņa vingrajā augumā un lokanībā, nemaznerunājot par glīto seju un sapņainām acīm. Pēteris likās nemaz neapzinoties sava vīrišķīgā staltuma unskaistuma un īsti tamdēļ visiem iepatikās uz pirmo acu uzmetienu, īpaši kundzes ļāvās un likās no viņavisādi apkalpoties.

Lebersteinu Asta bieži brauca ciemoties uz Auriķiem pie savām precētām māsām un nevarēja viennopriecāties un acis izgārdināt ap stalto Pēteri, īpaši viņa glītajām kājām ar spēka pilniem gurniem unapaļiem, vareniem ikriem, kad viņš klusiem soļiem pa gludo grīdu kā līgot aizlīgoja, kā olu uz galvasvirsus nesdams.

Kad Virzas Pēteris ielūdza baronlielkungu uz sava pirmā dēla krustībām, tad barons Bunduls acisvien izplēta un brīnījās: «Ačgārna pasaule! Manam liela manta bez mantnieka, bet tavam mantnieks bezmantas.»

Pēteris apmierināja un sadrošināja baronu Bunduļu, ka kungi jau allaž tādās lietās esot gausāki parzemniekiem, gan mantinieki pēc dieva gribas radīšoties, kad būšot laiks.

Divus gadus Tusnelda skaitās pati uz sevi, kaitināja citus, kamēr viņai līdz kaklam apnika spēlētdzīva vīra atraitnes lomu.

Klusumā viņa perināja visādus nodomus, bet Rīgas dzīve viņai nogatavināja vienu nodomu uniedvesa dūšu to izdarīt.

Laulātu draugu satiksme tā bija sašķobījusies, ka bez naida un strīdus vairs nepagāja, kad viņiemvienu dienu iznāca vienā pajumtē nodzīvot. Sarunas parasti sākās ar pārmetumiem, pārgāja izsmieklā unnobeidzās ar smuku ķildu, kurā vecā lielmāte gāja dēlam palīgā, jo citādi Tusnelda viņu pavisam ņēmazemē.

Pēc paprāva strīdus un ķildas, kad baronam Bundulam atkal bija pasprukusi kāda āveklība, Tusneldalika sakravāt visas savas mantas vezumā un aizbrauca uz Rīgu. Daudzreiz viņa bija ceļojusi turp unatpakaļ tikai kalpoņu pavadībā, tamdēļ arī šoreiz neviens par viņa daudz nebrīnījās un nepretojās viņasaizbraucienam.

Ne māte, ne dēls neievēroja, ka lielo strīdu šoreiz Tusnelda kā no zila gaisa pagrāba, pasprukušaismazais nieks nebija tā vērts. Viņi nezināja, ka Tusnelda Rīgā bija iepazinusies un samīlējusies ar kāduRīgas labiešu ģintas mazturīgu, bet godkārīgu tieslietu pratēju, kurš uzreiz bija gatavs viņas precētājs, javiņa no sava pirmā vīra atlaulājas, kad bija izdibinājis svarīgo ziņu, ka skaistais Rīgas nams ir norakstītsuz Tusneldas vārda.

Vecā Auriķu lielmāte tikai acis vien izplēta, kad Tusnelda tūliņ no Rīgas atrakstīja, ka viņa tikšotiesno barona Gusto šķirties, tādu dzīvi viņa ilgāk panest un izciest nevarot.

Auriķu lielmāte un Lebersteiniete aizplīsa uz Rīgu, bet Tusnelda no sava nodoma vairs nebijaatrunājama ne ar ļaunu, ne ar labu. Auriķu lielmātei Tusneldas žēl nebija nemaz, viņa tikai bijās no kaunaun ļaužu valodām; Lebersteinietei atkal Auriķu muižas labumi un palīdzība bija pirmajā vietā, betTusnelda nepadevās ne vīramātes niknumam, ne pašas mātes asarām.

Lai ārīgi paliktu nevainojams sabiedrības acīs un paredzamo kaunu uzveltu pretējai pusei, baronsBunduls savās ātrajās dusmās uzdeva savam advokātam pirmajam uzsākt viņu laulības šķiršanas prāvu,uzdodot par iemeslu sievas ļaunprātīgo bēgumu, kad Tusnelda liedzās atgriezties uz Auriķu pili. Nu arīTusnelda vairs nekavējās un vīra nesaudzēja, bet uzdeva tiesai savus dibinātus, baronu Bunduļu un viņavārdu un vīrišķību ļoti apvainojošus iemeslus. Lai nesaceltu veltīgus nesmukuma putekļus unapkaunojošus spriedelējumus pie augstas un zemas kārtas,, tad abas puses ņēma pirmos iemeslus atpakaļun vienojās klusām labprātīgi likt šķirties aiz abpusīgas nepārvaramas nepatikas un raksturu nesaderības.

Kur kādi kavēkļi radās, tur Auriķu barona vecais vārds un nauda nobīdīja tos klusām no ceļa.Tusnelda paturēja skaisto Rīgas namu, kurš jau pirms laulības bija norakstīts uz viņas vārda, un bez

tain vēl izkaulēja smuku apgādības naudu. Ka viņa nodomājusi drīzumā otrreiz* precēties un otrs vīrs

viņai jau ziņā, to Tusnelda pa šķirību laiku gudri noklusēja.Divi laulības gadi ar baronu Bunduļu Tusneldai bija neizsakāmi gari un nepanesami grūti, bet pēc

nelaimīgās laulības nāca laimīgās šķirības, un tagad šos divus nelaimes gadus viņa ar pilnu tiesībuuzskatīja par savas nākošās mūža laimes nodibinātājiem, jo, tikai apprecēdamās ar baronu Bunduļu, viņabija sasniegusi kāroto dzīves mērķi, ka tagad varēja dzīvot priekā un bagātībā pie īsta vīra sāniem.

12 LABAS LIETAS VISAS PA TRĪS

Barons Bunduls atdzīvojās no laulības šķirību kauna un nepatikas, kad viņa baroniskais goda vārdsno «cienīgā, žēlīgā baronlielkunga» pagarinājās par versti garo «cienīgs, žēlīgs draudzes tiesnešabaronlielskungs», ka godinātājam elpa aizrāvās, kamēr ar uzrunu vien galā tika, bet godkārīgajamgodinājumam tikpat kā garu medus mekši vilka gar lūpām.

Vecais draudzes tiesas kungs mira, un citi muižnieki papurināja plecus un nosmējās, kad viņiembarons Bunduls netīšām ievēlējās par jauno draudzes tiesnesi vietejā iecirknī.

«Ļaudis ar viņu apraduši, un ļauns viņš nav, tikai drusciņ dulls! Galvenais — viņš pats traki grib…lai notiek! Vecais notārs ir saprātīgs un uzticams cilvēks, gan viņi ar muļķa zemniekiem tiks galā…» tāskanēja jaun- vēles pamatojumi.

Amatu barons Bunduls pieņēma mīļumis. Draudzes tiesas miteklis tika pārvietots uz Auriķu muižulielās, brīvās telpās, un jaunais draudzes tiesneša kungs valkāja lepni un vīzīgi goda mundieri un cepuri arsarkano valni.

Jauns pierādījums vecai patiesībai, ka darbs ceļ vīru, mundieriņš mērkaķi.Kad barons Bunduls otru lāgu tika lūgts uz Lielpūķiem kristībās, tad viņam sirds iesmeldzās par tādu

likteņa netaisnību, ka nabaga zemniekam rodas varbūt negribot bērns pēc bērna, bet viņš visai divreizīgaiprecei par spīti stāv viens kā zars vecā grābekļgalvā. Nav viņam mantinieku paša bērnu, izmirs dižciltīgobaronu Bunduļu vārds un ģinta līdz ar viņu par lielu prieku tāliem radiniekiem, kuri jau tagad atklāti unslepeni uz viņa mantu zobus trin.

Ne pirmo reizi barons Bunduls izklāstīja savus rūpestus tā un citādi uzticamā sulaiņa un vientulībasbiedra priekšā un šoreiz savu bēdu dziesmu beidza: «Pēter, Pēter, manam vienam ir grūti! Ņem tu daļu nomanām bēdām uz saviem pleciem ,.,»

Pēteris nekaunējās smaidus ar liekulīgām žāvām nodzēst.«Vēl diena nav vakarā, baronlielskungs!» Pēteris, savu smiekla domu domādams, nopietni atbildēja.

«Visas labas lietas esot pa trīs ….»Pašam Pēterim kā zvīņi nokrita no acīm, barona Bunduļa raudu dziesmas beigās klausoties. Tīri

brīnums, ka viņš līdz šim pašam brīdim nebija ieraudzījis glābiņu vienkāršā un dabiskā patiesībā:baronlielkungam jāprecējas trešo reizi, tad varbūt bērniņi radīsies. Bez sievas taču nevar uz mantiniekiemcerēt!

Neizprotami brīnumi, kā pats baronlielskungs un vecā lielmāte nav senāk atraduši šo visvienkāršākopatiesību?

Turpat gads ir pagājis no šķirībām ar Tusneldu, vai vīram tamdēļ bez sievas jādzīvo, ka pirmā sievaviņam mirst un otrā no viņa šķiras? Un barons Bunduls ir vīrs, kas desmit sievas var uzturēt un desmitsievu bērnus ar maizi apgādāt, ja tikai bērni pasaulē rodas! Lieta vienkārša un gluda, pati par sevisaprotama, baronlielskungs tikai par jaunu jāapprecina.

Jaunās dziesmas pamatmotīvus dzirdot, barons Bunduls sāka slaistīt ausis: «Kā tu to domā, Pēter, kavisas labas lietas esot trīs?»

«Domāju gluži vienkārši un dabiski. Baronlielkungam jāprecas trešu lāgu, ja mantiniekus un bērnupriekus grib piedzīvot. Bez paša sievas arī baronlielkungiem bērni un mantinieki no zila gaisa zemēnekrīt…»

Tavu jaunu un jauku priecas vēsti! Jauno laimes ziņu viņš gluži svaigu skriešis aiznesa mātei.Jā, jā, jā! Neizprotami, kamdēļ viņš pats un arī vecā lielmāte bija iekodušies bērnu domās, ka trešā

un ceturtā prece arī nelīdzēšot tikt pie kārotiem mantiniekiem? Gluži otrādi! Lai paldies Pēterim par

gudrajām domām un vainas ārstējumu! Viņš precēsies un šķirsies vai desmitreiz, kamēr sieva viņamsagādās mantiniekus. Gluži smieklīgi! Priekš kam tad īsti sievas pašas pasaulē laistas, ja ne priekš bērnuradīšanas? Tas sievas dabiskais uzdevums un pienākums, ne baronlielkunga Bunduļa bēda!

Vecā lielmāte klausījās un uzklausījās dēla argumentos līdz galam. Galvu viņa šad un tad kāpiekrizdama palocīja, bet citādi ne viņu skubināja par jaunu precēties, ne arī viņam to liedza.

«Dari, kā redzi un pats par labu atrodi. Vecs un piedzīvojis tu diezgan esi!» māte nopietni atbildēja,kā visu

atbildību par jaunā nodoma sekām vienīgi dēlam kaklā uzkraudama.Divas dienas barons Bunduls staigāja domīgs un nevaļīgs, kā augstas lietas gudrodams, un trešajā

dienā darīja zināmus Pēterim sava gudrojuma panākumus un stingrā domu darba galīgo lēmumu: «Tavspadoms ir labs un derīgs. Lielmāte domā tāpat. Manam grib un gatavs precēties trešo reizi, bet līgava tādasameklējama, kas svēti apsolās manam tā nepievilt, kā mūsu abas pirmās sievas to izdarīja. Citādi manvēl desmitreiz būs jāprecas, kamēr pie mantiniekiem tikšu, bet visas uzrunas ķibeles un kāzu nemiers, kasar jaunu precēšanos savienots, manam vairs nemaz nepatīk. Vēl vienreiz, un jauki būtu, kad manam ar topietiktu!»

Nu nāca jaunas rūpes, galvas grozīšana un klusa apspriešanās ar Virzas Pēteri, kur tāda sieva būtuatrodama un dabūjama, kas pūra tiesā dotu apsolījumu līdz, ka par mantiniekiem viņa galvo?

Ka nu, lielum tiesu kungu visās izpriecās un svinībās pavadīdams, sulainis visas tuvās un tālāsapkārtnes pre- cējamās muižnieces mātes meitas tikpat labi pazina kā pats baronlielskungs un vienasdomas ilgi domāt baronam Bundulam nebija pa spēkam un prātam, tad arī šo sievas izdomu darbu viņšuzdeva Pēterim izdarīt.

Tikai gads bija pagājis, kamēr Tusnelda likusies no pirmā vīra atlaulāties, bet šinī īsajā laiciņā viņabija paguvusi par jaunu apprecēties un atlaist Niķelietēm priecīgo ziņu, lai viņas gatavojas drīzumā brauktuz viņas pirmdzimtā dēla kristībām.

Kad baronam Bundulam šī ziņa nāca ausīs, viņš klusumā mātei sūrojās: «Redzi, mamming, cikTusnelda nekrietna! Mums par spīti viņa izdara tādas lietas! Lielkungu kārtu apsmiedama, apdāvinaplebejieti ar mantinieku pēc nepilna gada. Zinājis to, manam nebūtu viņas projām dzinis, vēl vienu gadupilī cietis …»

Nezin kamdēļ, bet Tusneldas mātes prieki un jaunā krustabu ziņa viņu uzpurināja no miegainības unkā spie- din spieda sievoties trešu lāgu, jo drīzāk, jo labāk. Laikam arī no savas puses viņš cerējapalielīties, ar tādu pašu laimi, kāda viņa bijušai sievai lēkusies.

Tusnelda savā pārgalvībā piesūtīja krustabu ziņu arī savam bijušam vīram baronam Bundulam, betvēstulē viņu godināja ar pilnu tiesību par veco, mīļo svaini.

' Tūliņ pēc Tusneldas patvaļīgās aizejas uz Rīgu un stūrgalvīgās liegšanās atgriezties ģintas klēpī uzAuriķiem, mitējās baronu Bunduļu bagatais pabalsts Lebersteinietei, bet, kad Tusnelda par jaunuapprecējās un piedzīvoja mantinieku, tad arī viņa savu pabalstu mātei un māsai atrāva, aizbildinādamās^ar pilsētas dzīves dārdzību un vajadzību par nākotni rūpēties, kad viņu bērnu pulciņš, kā domājams,stipri vairošoties. Pēdējos gados uz citu kabatas ieradušas uzdzīvot, Niķeles kundze un jaunkundze bijapavisam ķezā un jutās kā uz sēkli izmestas. Tas viss no Tusneldas puses bija tiesa un taisnība un baronuBunduļu ģintas gluži pareizi darīts, bet Lebersteinietei un Astai tamdēļ nekļuva vieglāk. Asta gan vēl kāpa smieklam drebinājās, bet viņa tomēr neatturami tuvojās bīstamajam un nežēlīgajam vecumam, kuršnevienai jaunkundzei nepatīk, lai viņu arī vāciski godā vai par žēlīgo jaunkundzi, jo žēlīga šinī vecumāneviena jaunkundze ar pui- siešiem nav, kamēr viņa patiesībā netop padarīta par jaunu kundzi, kurš godavārds viņai šinī vecumā tīri kā par izsmieklu jāvalkā. Citam viņa vēl varēja noliegt, bet sev pašai ne, kaviņa jau piedzīvojusi divdesmit septīto vasa- riņu. Tanīs gados viņas māsas atmeta jaunības sapņiem arroku un prātīgi apprecējās, kļūdamas turklāt laimīgas katra pēc savas garšas, bet viņai kā neķērās, tāneķērās. Asta bija skaistākā no visām trim māsām, bet, brāķēdama un degunu raustīdama, viņa pat

baronam Bundulam līdzīga precinieka nebija sagūstījusi.Aizpērn kāds pajauns, bet mazturīgs atraitnis ar lielu bērnu baru pēc viņas nopietni tīkoja, bet to viņa

strupi atraidīja; pērn precēja pēc viņas vecs, bagāts vecis kaulu- kambaris, bet, kamēr viņa lūdza laikuapdomāties, tikmēr bagātais nabags apskaitās un apprecēja citu, pliku un jaunu skuķi. Ko tur smiet vairaudāt, viņam taču bija maz laika! Kad pēc pusgada bagātais vecis laipni nomira, padarīdams pliko skuķipar jaunu un bagātu atraitni, kura tagad no desmit preciniekiem varēja izvēlēt to patīkamāko, tad gancitādi prātīgā Asta koda aiz žēlabām vienā pirkstā un otrā pirkstā, — un abi pirkstiņi bija viņas pašas.

Savus spēkus apsvērusi un vērtību novērtējusi, Asta beidzamo cerību lika uz muižniecības lieloziemas balli, kad vairums muižnieku precību gados no tuvuma un tāluma salasījās apriņķa pilsētā uzsvinīgām viesībām un muižnieku kluso preču tirgu.

Visus sīkumus viņa izdomāja, kā viņa ģērbsies, kā rotāsies, kā gudri uzvedīsies, lai sēdot nepaliekdejas zālē,

lai sēdot nepaliek meitā vēlākā mūžā, bet lai viņas tikla ieskrietu labprātīgs gūsteknis, kurš ne tikaigatavs viņu pa viesību laiku apbrīnot un acīm vai apēst, bet, kad dulst, tad lai apdultu un iedegtos tā, kagatavs būtu arī viņu precēt un viņas nākotni nodrošināt. Cik jaunam vai daiļam preciniekam vajag būt, šonoteikumu un mērauklu Asta pa roku galam bija izsviedusi no sava aprēķina.

«Māt, es esmu ar sevi skaidrībā! Mīlas laime no dzīves laimes ir pavisam šķirama lieta. Viena mīlslepenību klusā nomalītē, otra atklātību greznā pili. Es ļoti savā jaunības neprātā maldījos, šīs divaslaimes gribēdama sakausēt par vienu. Maz tādu laimes lutekļu, kam tas izdodas. Var gluži labi augstugaisos uzlidināties un tad zemes līdzenumos ganīties. Tagad es zinu, kāda lieta dzīve par sevi ir, un lielaslietas es gaidu no mūsu kārtas lielās gadskār- tīgās balles, tamdēļ man nepieciešami jāiegādā jauns zīdaģērbs, vislabāk jūras ūdens zaļumā, sudraba lāsumiem, tāds manai sejas plutai un matu krāsai piedien,»viņa mierīgi un priecīgi paziņoja savu galigo nolēmumu mātei, lai māte viņas jaunizgudrojuinam līdzpriecātos, bet Lebersteinietes atbilde meitu aplēja kā ar aukstu ūdens šalti: «Ļoti skaisti izdomāts, kaut arīspēja būtu tā izdarīt, bet tās mums nav, mīļo meitiņ! Kamēr Auriķu labprātīgie pabalsti mitējās un arīTusneldas devīgā roka mūs aizmirsusi, es tiešām nezinu vairs sagudrot, kā visus galus muižā kopāsakabināt, lai sveša acs mūsu trūkumu nepamanītu. Viss, kas šogad maz atlicināms, ir jau pārdots. Ja tunopietni paliec pie savas iegribas, tad citu padomu es nezinu kā pārdot tavu jājamo ķēvi Fortūnu, tā tik untā velti robu ēd muižas auzu apcirknī un siena pūnē.»

Par to nu Asta negribēja ne dzirdēt. Tik viņai bija muižā prieka kā viņas izbraucamā un izjājamāķēve, kuru barons Bunduls uz savas pirmās sievas Ilonas iedvesmu viņai gluži jaunu bija dāvinājis. Kamātei taisnība, to Asta saprata, tikai, par savu spožo nākotni sapņodama, viņa bēdīgo tagadni Niķelestukšībā gluži bija aizmirsusi.

Gluži sērīga un domīga Asta aizgāja uz stalli, pabaroja savu ķēvi ar cietu maizi un cukuragraudiņiem, lika tad viņu apseglot un izjāja pastaigā, lai domātu grūtas domas, kā ķēvīti paturēt un tomērzīda tīklu precinieku zvejai gūt.

Pec Tusneldas bēguma satiksme starp Auriķiem un Niķeli kļuva visai vēsa, bet pēc laulībasšķiršanas tiesas ceļā draudzība un radniecība gluži izbeidzās. Gandrīz pāra

gadu jau auriķieši un niķelietes vairs nemaz neradojās, nesagājās, tamdēļ arī gluži bez nodoma Astabija aizjājusi labu gabalu pa lielceļu uz Auriķu pusi, jau pusmuižai Gaislejai garām, kad viņai no Auriķupuses jāja pretī brašs un izveicīgs jauneklis, kurš zirga mugurā sēdēja kā pieaudzis.

Par lielu gabalu jau Asta pazina Virzas Pēteri, kurš jāja uz Gaisleju ar kādu rīcības ziņu turienesstārastam.

«Kad Virzas Pēteris būtu pats Auriķu barons Bunduls! … Akla dabas un likteņa kļūda! Pēc ārīgāizskata un gara drosmes šis jātnieks simtreiz labāk derētu kunga lomā nekā viņa tagadējais īstais kungs…»

Tiktāl Asta tika savās vērtību pārvērtēšanas domās, kad domas kā spējš zibeņstars gāja Astai caurgalvu, pāršķeldamas tagadnes tumšo plīvuru un rādīdamas viņai drošu, gaišu bezbēdas nākotnes ainu.

Ko tad vēl par zīda ģērbu bažīties un muižnieku ballē uz medībām vīkšties, kad tepat kaimiņosizredze labu labā, kura viņai lielā tuvuma dēļ kā par brīnumu līdz šim acu starpā neievērota bija palikusi!

Ko velti par dabas un likteņa kļūdu gausties! Kļūda ir misēklis, un katrs misēklis kaut kā izlabojams.Vi ņa apturēja Fortūnu ceļa vidu un gaidīja zibošām acīm Pēteri piejājam. Asta nebija bailīgas

dabas. Ātra domās, bet apdomīga domu izvedamos darbos, viņa ar pārliecību nodomāja ar kāju no vienasvietas aptaustīt ejamā ceļa sākumu, kurš viņai nupat bija iešāvies prātā un tagad izkrēšļojās vienādiredzamākā un taustāmākā veidā.

«Labu dienu padevīgi novēlu mūsu žēlīgai Astas jaunkundzei!» Pēteris viņu sveicināja, un viņa skati,glaimīgi vērtēdami un par pilnas vērtības atradumu priecādamies, pārlaidās Astas augumam zirga mugurā,kur visi sievietes daiļumi tiecās iegūt redzamāko vietu īstā apgaismojumā un pazinēja vīrieša acisaplaimot un prātus apreibināt.

Kā uguntiņas iedegās viņa acu zīlēs, bet uz gribas pavēli acu plakstiem šo uguntiņu apsedza unnoslāpēja.

Glaudīgo skatu Asta novēroja un saprata, ka lielumos viņi jau sapratušies un vienojušies,«Kurp jādams, Pēter?» viņa jautāja, nodomāto sarunu nevainīgi sākdama, un draudzīgi viņam

pirmoreiz mūžā sniedza savu roku kā savas kārtas jaunkungam.«Tā un tā, žēlīgo Astas jaunkundzi» viņš atbildēja, pasniegtās rokas pirkstgalus piespiezdams un

pašu roku nobučodams. «Sī lielkundziskā rociņa par smalku manas rokas spiedienam, tikai skūpstam kāradīta!» viņš izlikās nopietni un zemīgi piemetinājām, no segliem izlēcis un bez cepures viņas priekšāstāvēdams, bet valšķis vaikstījas viņam acīs un sejā.

Asta nopriecājās par viņa vīrišķo staltumu un bezkjū- daino uzvedību. Viņai prāts nesās uznebēdnīgiem jokiem, un, Pētera dabu izpētīt gribēdama, tā smējās taisni viņam acīs, kā savu viszinībulikdama prast: «Kas tev tik smalkas parašas un atjautīgus glaimus iemācīja, Pēter? Žēlīgā Renātesjaunkundze, vai?»

Pēteris ne acu nepamirkšķināja, izturēja stingri viņas pētošo skatienu, kad Asta cieši un ilgi viņamacīs raudzījās, kā gribēdama viņa skatu lauzt, bet ne vārdiņa viņš neatbildēja un acu ari nenolaida uzAstas nerātno jautā- jienu.

Taču Astai par varu gribējās, lai Pēteris apjuktu, kautrētos, satrūktos vai stostītos viņas priekšā.«Palīdzi man tikt zemē no zirga muguras!»Viņa ielika kāju Pētera plaukstā, pašūpojās, abām rokām viņam uz pleciem atbalstīdamās un tādā

tuvumā viņam acīs lūkodamās, ka Pēterim vajadzēja tikai drusciņ paliekties, lai viņu nobučotu, — kad tasnenotika, viņa veikli nolēca zemē.

«Vai zini ko, Pēter?»«Ko žēlīgā Astas jaunkundze man pavēl zināt?»«Tu esi traki veikls un smuks puisis!»«Precēts vīrs, žēlīgā Astas jaunkundz, — bet citādi arī mana sieva to pašu saka!»«Vai tu savu sievu mīlē?»«Par divām nedējām reiz … Biežāk man neiznāk vājās, un par gabalu mīlēt mēs, zemniekcilvēki,

neprotam. Viņa dzīvo Lielpūķos, man jādzīvo uz baronlielkunga pavēli pilī.»«Un ko muižas meitas domā un saka, kuras ir tev tuvumā un acu priekšā?»«Agrāk viņu domas un runas uz to pašu pusi svērās, bet tagad es viņu domas vairs neprasu un viņu

runās vairs neklausos.»«Un ko Renātes jaunkundze agrāk sacīja?» Astai patikās viņu paspīdzināt.Uz pēdējo jautājumu viņš atkal neatbildēja, bet piemēroja savus sojus viņas solīšiem, viņai līdzās

iedams un abus zirgus pie pavadas vezdams.«Pēter, tu esi brīnum saudzīgs un prātīgs zēns!»«Ticēšu jūsu atzinīgam spriedumam, jo šāda mana ticība apstiprina jūsu gudrību!»

«Kurā gadā tu īsti dzimis, gudrais prātniek?»«Tanī un tanī, žēlīgo Astas jaunkundzi»«Cik skaisti! Vai zini, tad mēs viena gada bērni!… Un kurā mēnesī?»«Sulu mēnesī, mainīgajā aprīlī…»«15. aprīlī… vai nav tiesa?»«Tiesa … 15. aprīlī un lieldienas svētku pirmajā dienā, tā togad lieldienas iekritušas, no tā

sagadījuma mana māte atminējusies manu dzimšanas dienu…»«Pareizi un ļoti skaisti! Tu nemaz nezini, cik skaisti, Pēter! Mūsu abu dzimšana iekritusi arī vienā

mēnesī un vienā dienā!»«Cik savādi! Viena gada bērni, bet jūs vēl tik jauna un es jau tik vecs!»«Vai t u glaimosi, Peter?»«Kamdēj glaimot, kad, dzīvo patiesību izsakot, pietiek?»Un Pētera acu spulgums pārliecināja Astu, ka viņš tā runā, kā sirdī šoreiz sajūt.«To dzīve un darbs izdara, mīļo Pēter! Es, brīvā dzīvodama, jaunāka par tevi un saviem gadiem

izskatos, bet sirds un prāts man no brīvas dzīves vairāk paguruši nekā tev no darba.»Astai likās, ka šās nejaušās dzimšanas dienas sagadīšanās dēļ Pēteris viņai top desmitreiz tuvāks un

mīļāks. Vēl brītiņu padomājusi, viņa tūliņ šo mīlestību pierādīja vārdiem: «Atalgodama tavu ticību manaigudrībai, es tev teikšu īsi un skaidri, Pēter, un zinu, ka tu mani pareizi sapratīsi: es precēšu tavu baronu!»

Asta nebija maldījusies, Pēteri novērtēdama; nedz Pēteris par jauno un negaidīto ziņu brīnījās, nedzsmējās. Drīzāk viņai pašai bija jābrīnās par Pētera nosvērto atbildi: «Tad viegli man atzīties, kabaronlielskungs man uzdeva viņa vietā domas domāt, kur viņš sev sievu dabūtu, un es biju tik pārdrošs, kasava baronlielkunga vietā uz jums domāju.»

«Tavu laimīgu sastapšanos!» Asta smējās. «Tad saki savam kungam labdienas no manis un sagatavoviņu pamazām uz viņa gaidāmo lielo laimi!»

«Uz mata izpildīšu žēlīgās jaunkundzes pavēli. Tikai vienu solījumu žēlīgai jaunkundzei mansbaronlielskungs iepriekš derībām noprasīs …»

«Na nu, vai šis solījums grūti pildāms? To iepriekš izzināt būtu vērts!»«Jāapsolās baronu Bunduļu ģintas turpinājumu nodrošināt.»«Nesaprotu … izteicies skaidrāk!»«Par tiešu mantinieku jāgādā!»«Hahaha! Nu zinu un saprotu … saki, ka par pusduci turpmāk es vēl galvoju!»Teica droši, bet tad sarkdama noliecās ceļmallapiņu vālītes plūkt.Pēteris palocīja galvu, laikam par zīmi, ka precību lieta nu ir pavisam droša un skaidrībā.«Pēter, kad es apprecēšos, tad es tevi pieņemšu par savu kučieri.. .» viņa teica pusdroši, bet

neskatījās vairs Pēterim acīs un atbildi gaidīja, vālītes lasīdama un elpu aizturēdama.«Par lielu godu un laimi turēšu savu nākamo baron- lielmāti slaidi vizināt!»Asta atliecās smiedamās.«Hahaha! Kā tu sacīji, Pēter? Savu baronlielmāti vizināt? Vai tad es būšu tava baronlielmāte? …»«Kā tad, žēlīgo Astas jaunkundz … savu baronlielmāti vai sava barona lielmāti ir viens un tas pats

…»«Tev skaidrs jēdziens! Tu domā, ka būs …»«Ka būs un notiks, kā jūs pavēlēsiet. Mans baronlielskungs un es, jūsu padevīgie kalpi…»Vēl labu brīdi viņi pamatīgi izrunājās, pa zāļaino ceļmalu šurpu turpu staigādami, dzīvākās sarunas

vietās savā gaitā apstādamies, kamēr zirgi pēc zaļās zālītes snaigstījās:«Es savu nodomu esmu pamatīgi pārlikusi un droši varu apgalvot, ka no manas puses nekāds

apstāklis vai šķērslis ceļā negadīsies, kas manas domas varētu grozīt. Pēc divām nedēļām Sauslejaslielmātei būs dzimšanas dienas viesības. Šogad būšot kaut kas sevišķs, ielūgumi ir jau izsūtīti. Es gan biju

nolēmusi turp nebraukt, bet tagad visādā ziņā braukšu, tur mums visizdevīgākā pirmā satiksme. Par cituvisu es gādāšu, — pazīstu labi savu divkārtīgo svaiņa kungu, — tev jārūpējas tikai par to, ka arī tavskungs brauc uz minēto dzimšanas dienu. Viss noritēs un noskaidrosies kā pats no sevis, bet agrāk parnolikto dienu nevienam citam bez mums trim tiešiem dalībniekiem par to nav jāzin… Vai zini, Pēter, kaaugstas kārtas kungi ar starpnieku palīdzību saderinās un apprecas?»

«Zinu, žēlīgo Astas jaunkundz, ka ari jūs esat tādas pat augstas kārtas!»«Un tādēļ man jādara tāpat un ar tavu kungu jāsaderinās ar tavu starpniecību … Tad cel mani zirgā

un …»Kad Pēteris viņu bija uzcēlis zirgam mugurā un iekabinājis seglos, tad Asta paliekdamās turpināja

aprauto teikumu: «.. .un tagad tu vari dot man derību skūpstu, kā tādos gadījumos precību likumosparedzēts!»

Viņa negribēja sarkt, bet tomēr nosarka, kad nopietnību rotaļveidīgi tiktāl bija novedusi.Pēteris nesatricināmā nopietnībā viņu saudzīgi apkampa ar labo roku un ļāvās pirms skūpstīties, tad

pagarināja skūpstu arī no savas puses, kamēr Astas jaunkundze atrāvās un, atrisušos matus glaudīdama,viņu bāra: «Pēter, Pēter, kas tas par skūpstu bija? Tīri vai sviluma smaka no tāda ugunīguma!»

«Likām divas ugunīgas liesmas saplūst vienā, žēlīgā Astas jaunkundz!» viņš, savā kumeļā lēkdams,pirmoreiz dzirdami un saprotami iedrošinājās jokot.

Asta tam piedraudēja ar pirkstu un jāja tālāk pa lielceļu uz Niķeles pusi, bet Pēteris atsveicinājāspazemīgi un iegriezās uz Gaisleju. Gabaliņu pajājusi, Asta apgrieza un apstādināja savu ķēvi. Ilgi ilgiviņa noskatījās aizjājējā, kamēr vien to varēja saskatīt gatves kokos zūdam un parādāmies. Kad jājējsnozuda aiz kalniņa, viņa apmierināta jāja mājup, domādama visādas domas par savu nākotni un parPēteri: «Pēteris ir radīts malacis! Ka viņš skaistulis, to sen zināju, bet, ka viņš tik gudrs un slīpēts, tānebūtu domājusi, ja liktenis savā neizdibinājamā untu- mībā mūs šodien nebūtu laimīgi kopā savedis.Kādi likte- ņam nolūki, kad mums pašiem laba griba, to nākotne rādīs. Ne man citādi varams, ne darāms.Nekā nenožēloju, kas jau padarīts un izdarīts, bet priecājos par darāmā turpinājumu. Pēterim es pilnīgivaru uzticēties… Pat atpakaļ viņš neatskatījās, ne mazākās sazināšanās neizrādīja … tas ir lielisksvaldnieks pār savu dabu, īsts raksturs! Un citādi tikai zemnieks, otra labprātīgs vergs visu mūžu … un vēlkāda otra!… Ak likteņa ironija radīt tik aristokrātisku zemnieku un tik zemniecisku baronu… Vienu vienno viņiem ne es varu ņemt, ne dabūt, man jāņem viņi abi divi, viens otram par piedevām …»

Kad nedēļas divas vēlāk barons Bunduls piebrauca Sauslejas pils priekšā, patlaban uz vaļējā pilslieveņa pastaigājās Lebersteinu Asta citu viešņu sabiedrībā.

Viesu čala un jautrā saruna uz lieveņa negribot apklusa, viņiem brīnoties par barona lepnopiebraucienu skaistā četrjūgā un paša sulaiņa vīzīgo pieteikumu, itin kā nopaļājot Sauslejas pils mājaskārtību un neuzmanību. Izkāpis ar Pētera palīdzību lēni no karietes, barons Bunduls draudzīgi papakšinājaPēterim uz pleca un kāpa viens pats pa granīta kāptuvēm augšā, ar rokas mājienu pavēlēdams Pēterimviņam tālāk nesekot.

Miegaino pils sulaini, kurš tikai vēl tagad atmodās steigties piebraucējam pretim, vecais Sauslejietisātrās dusmās uz pēdām aiztrenca un gāja pats atvainodamies baronam Bundulam pretī.

Asta bija gatava Pēterim uz pēdām mīļi samaksāt par tādu vīzīgu uzmanību un sava kunga izglābiņuno smieklīguma, kad viņam kā mērkaķim būtu vai pusminūtes ilgi jāsēd visu acu priekšā glāžainā kastē unjāgaida sulainis durtiņas atveram. Barons Bunduls droši vien neatjēgtos, ka viņš piebraucis jau pilspriekšā.

Kas zin, tāds nieks, bet kodīgs smieklīgums vēl izjauktu visu viņas lielo nodomu, jo viņas gribas unnegribas svara mēlīte tagad šaudījās nenoteiktībā uz vienu un otru pusi.

Ari pateicoties Pētera mākslai, barons Bunduls tagad nemaz par tādu smieklīgu graustu neizlikās, parkādu viņš bija iedaudzināts un kādu Asta viņu savās domās bija iztēlojusi, viņu ilgāku laiku neredzēdama.Lai arī Asta tikai aiz sevišķa aprēķina bija nodomājusi iet pie barona Bunduļa, tomēr arī viņai kļuva

jautrāks prāts, labāk ap dūšu, kad Auriķu ģintas slavas un bagātības nepieciešamais piedēklis —precinieks izskatījās kurmēr pēc kunga cilvēka. Un gados visai vecs ari viņš nebija, knapi tā apčetrdesmitiem, kad citi vīri atrodas vēl sava spēka pilnībā un augstumā.

Ciktāl Pēteris ir sagatavojis savu kungu uz viņaru gaidāmo laimi, to Asta nezināja, bet, ka viņš uz kosvarīgu ir sataisīts, to Astas vērīgā acs noģida no viņa ārienes, ģērba un nemierīgās, šaudīgās kustībasviesu starpā.

Nevienam viesim nedūrās acīs un nekā ļauna nebija ko iebilst, kad Asta piebiedrojās savamdivkārtīgajam svainim un vēlāk viņi abi divi. vien dziļās sarunās atdalījas no citiem viesiem un divatāpastaigājās pa pils darza celiņiem.

Barons Gusto staigāja viņai līdzās, muti čāpstinādams kā sausmutis dzērājs mācītājs, gatavodamiesuz neatliekamo garo sprediķi. Astai apnika gaidīt, kad baronam Gusto nāks ārā, kas iekšā likās esam ungatavojamies, viņa pat baidījās par sevi, ka viņai tagad patiesā dzīvē uzreiz tā neapriebjas viss galvājauki izgudrotais un prātā cieši nolemtais, ka viņa uz pēdām neaizšmauc no smaržīgā barona Bunduļa uzvisiem laikiem, kurš, tuvumā apskatot, tomēr bija un palika galants un lielkundzisks — cukurzirņubaidēldis.

«Vai zini, brālēn, manu skaisto nodomu, ka arī mums jāprecas? Un nevis kaut kā ar svešu kungu vaijaunkundzi, bet taisni mums vienam ar otru. Saka: labas lietas visas pa trīs. Uz šo skaisto tautas mutespatiesību pamatojas mans tikpat skaistais nodoms. Tev trešās laulības saldais jūgs, trešā laimīgā sieva, espēc kārtas trešā aplaimotā māsa, Auriķu pils trešā nama kundze no tikpat dižciltīgas Lebersteinu ģintas.Vai tas nav tikpat jauki un patiesi, kā tikai drukātās romānu grāmatās lasāms? Nu, ko tu īsti saki par manuskaisto nodomu?» Asta smaidīdama runāja, lai vajadzības gadījumā visu sarunāto patiesību varētuizgriezt par tīro joku, bet balss viņai izskanēja nikni, sirdī bija kā niknums par sevi, niknums par baronuBunduļu un brīnums. Sinī izšķirošā brīdī niknums ari par Pēteri Virzu! Nebūtu viņa toreiz ceļā sastapusiPēteri, viņa nestāvētu šoreiz Sauslejā baronam Bundulatn līdzās un nepiedāvātu viņam savu roku.

Mazs, niecīgs, nejaušs gadījums, bet sekas tam lielas un svarīgas, kā knapi viss mūžs pietiks par topriecāties vai bēdāties.

Sevim Asta nemaz nenoliedza, ka šito pārgalvīgo un nopietno soli reizā viņa nespertu, ja Auriķosnedzīvotu viņš! Viņš ir viņš, un cita vārda Asta savās domās viņam nekad nedeva.

Barons Bunduls jutās glaimots, kā vecs runcis aizausi čubināts, kad Astas jaunkundze viņu atrada parvērtīgu un cienīgu savam bildinājumam, un tad viņš meta arī run- cisku kupri un ņurdēja: «Jā, jā, mīļāAsta, tu esi pati skaistākā no visām trim Lebersteinu jaunkundzēm, un es tevi jau mīlēju… patiesi, varumīlēt… hehehe… tici manam barona goda vārdam …»

Glaimiem sekoja rokas skūpsts, ka Asta sadrebinājās tiklab no skūpsta, kā par salkanajiem meliem.«…bet tevi precēt es varu tikai tad, ja tu man nosolies … ar goda vārdu apsolies.,. hehehe…» un

baronsGusto sāka krekšināt kā sajukumā, kā neziņā, bet A ta atdabūja savu zudušo jautrību.«Labo brālēn, tu lietu mazdrusciņ pārproti: ne tu mani precē, bet šoreiz es tevi!» viņa jau paguva

jokoties. «Lai nu vai kā, mūsu preces gala iznākums tomēr viens un tas pats, bet kādu grūtu solījumu tu nomanis gaidi? Vai man jāgādā būs rakstisks solījums vai pagaidām pieliksi ar mutisku?»

Viņa savaldīja skaļos smieklus aiz zobiem, labi zinādama, kādu pustraku solījumu barons Bundulsviņai nupat noprasīs.

«Kā lai izsakos, mīļā Asta … hehehe… ja tu man apsolies gādāt mūsu slavenai baronu Bunduļuģintai und so weiter turpmāk vēl, tad es mierā …»

«Es tevi lāgā nesaprotu, mīļais und so weiter, izteicies tu skaidrāk!»«Es domāju par mūsu vārdu un mantas mantinieku. dēlu … ja tu man apsolies …»«Bet, labo brālēn, vai tu nezini, ka par tādām lietām ar jaunkundzēm nerunā?»«Zinu to, bet, ar tavām māsām un priekštecēm amatā lietu skaidri iepriekš nenolīdzis, es traki

pievīlos…»«Un vairāk tu no manis nekā neprasi?»«Tas ir galvenais … un cita itin nekā …»«Vai tev ir stipra ticība?»«Mīļā, labā Asta! Manam gatavs tev par vergu norak- stīties, tā es tevi cienīšu, ja tu manas cerības

un savu solījumu piepildi… nu labi, labi, vairāk ne vārda!»«Tad mēs skaidrībā! Eima atpakaļ pie citiem viesiem! Rīt brauc uz Niķeli, tur visu skaidri

norunāsim!»Viesi viens otram pauda atklāto noslēpumu, ka šovakar Sauslejietis savas kundzes dzimšanas dienas

svinībās pie mielastgalda izsludinās savas jaunākās meitas derības ar kādu apkārtnes jaunu muižnieku.Barons Bunduls sēdēja pie mielasta Astai līdzās, un sirds viņam svila darīt zināmu svētku viesiem

savu laimi, lai viesi arī viņu suminātu, viņu turētu par apskaužamu un laimīgu vīru.Sauslejietis paziņoja maltītes beigās jocīgā runā savas pastarītes saderināšanos ar kāda kaimiņu tēva

pirmdzimto. Viesi izrādīja lielu brīnumu un jautru pārsteigu, tad čalodami drūzmējās ap jauno pāri, ar tošampanieša ̂glāzes saskandinādami un viņiem laimīgu nākotni novēlēdami.

Kad čalas un troksnis mazliet rima, barons Bunduls nenocietās visiem Astas brīdinājumiem par spīti.Viņš pietrūkās kājās un sagatavoja viesiem īstu pārsteigumu.

«Atļauju izlūgdamies no cienījamā namatēva un žēlīgās namamātes, viņiem un viņu dārgajiemviesiem un saviem godājamiem kārtas biedriem pasludinu no savas puses, ka šovakar šinī namā atrodasvēl otrs laimīgs saderināts pāris: manam ir notikusi liela un necerēta laime iegūt savas māsīcas Astas fonLeberstein žēlīgās jaunkundzes roku un sirdi. Kad šovakar pat un šinī namā šis svarīgais notikums notika,tad manam atļaujas sev brīvi šo notikumu šinī vietā arī atklātībai zināmu darīt…»

Viesi patiesībā bija pārsteigti: runā klausīdamies, viņi patiesi aiz brīnumiem aizturēja elpu un tadsprūdīja to reizā vaļā ar gavilēm un laimes novēlējumiem.

Asta pirms īga, ka barons Gusto savā ātrumā svešā namā izsludina viņu precību derības, bet, kadšoreiz viņam izdevās izteikties bez parastiem stostiem un gadījumam piederīgā veidā un balsī, tad viņaapmierinājās: «Labs, kas padarīts! Laipa dzelmē ierauta un atgriešanās neiespējama … labi tā!»

Nakti mājup braucot, jaunais līgavainis bija pat tik uzmanīgs — uz Pētera klusu iebildumu, — kaaizveda savā četrjūgā Astu uz Niķeli, nebēdādams par lielo ceļa līkumu. Četrjūgam iepakaļis kliminājatukšā Niķeles ku- čiers, dārznieks, stārasts, kukņas puisis un, vilks viņu zin, kas viss vēl ne vienā bārdaināpuišcilvēkā ar Astas ķēvīti Fortūnu.

Asta atvadīdamās cieši spieda Pēterim roku, kad viņš tai palīdzēja Niķelē no karietes laukā tikt.

13 TRŪDU CELMS DZEN JAUNAS ATVASES

Gluži uztraukta Lebersteiniete ieskrēja otru dienu no kukņas Astas istabā.«Asta! Asta! Auriķu barons Bunduls un vecā lielmāte nupat piebrauca pie mūsu nama durvīm! Vai tu

vari minēt, ko tas nozīmē!»Asta laiski piecēlās no krēsla, liekuļoja žāvas un nosvieda lasīto grāmatu uz galda pie citām.«Minēt var katrs, bet es protu atminēt, mīļo māt. Kari viņi pie nama durvīm piebrauca, tad viņi nāks

iekšā …»«Tu, lielā nebēdniece, nenelgo mani!»«Nejaucies starpā, bet uzklausies… viņi nāks iekšā un meklēs Auriķu mirušās un dzīvās sievas

atraitnim jaunu lielmāti! Pavisam piemirsu tev pastāstīt, ka es vakar Sauslejā satikos un saderinājos arsavu divkārtīgo svaini baronu Gusto! Nu, nebīsties jel tu, tev šis biķeris nav jādzer!»

Jaunā un negaidītā ziņa priekš Lebersteinietes bija tik svarīga, ka galvā ilgi netvērās, bet noslīdējakājās un dzirkstīja, tērpāja tur. Viņai bija pie galda malas jāpieturas, lai kājas negrīļotos.

Patiesību sakot, par šo glābiņu no visa posta Lebersteiniete jau labi ilgi sapņoja, tikaineuzdrošinājās Astai par to vārdiņu bilst, domādama meitu vēl par mīkstu un negatavu šādai laimei.

«Tu … auša … lielā gudriniece … laikam esi ko nopratusi un nu mani nelgo …»«Diemžēl, dzīvu patiesību runāju.»«Un nestāsti lielo laimi man agrāk?… Man darbdienas drēbes mugurā … no cigoriņu tīrīšanas

pirksti melni… skrej tu dārgajiem viesiem pretī!»«Mums dārgi viesi, mēs viņiem dārgi… tev šoreiz taisnība, māt!» Asta zobojās, tad aizgāja viesus

saņemt un pakavēt, kamēr māte nomet darbdienas drēbes.Cik gudra Auriķu vecā lielmāte arī nebija, bet Astas sirds domas izpētīt viņai neizdevās. Viņa bija

un palika domīga visu vakaru. Asta izturējās nopietni un brīvi, tikai Lebersteiniete bija patiesīgi laimīgaun barons Gusto, par tādu izlikdamies, ķēmojās.

Lebersteiniete un viņas nākošais trīskārtīgais znots mala viens par otru kā diviem tukšiem gaņģiem,ka dzirnavas dūca un klabēja, bet vecā lielmāte iemeta pa retam graudam tukšo akmeņu starpā, un Astauzmanījās, ka tukšās klabatas neapstātos, bet arī neaizdegtos.

Par lieliskām precībām vai kāzu svinībām Asta visā nopietnībā negribēja ne zināt. Vecā Auriķulielmāte pabalstīja Astu un palīdzēja viņai abus vēja malējus atrunāt no viņu tukšībām un aušīgālieliskuma.

«Kamdēļ pasaulei savu varu un spēju slēpt? Lai brīno, kam tīk, lai skauž, kam netīk tava laime! Tunemaz ne kā māsām māsa, kā mana meita …» Lebersteiniete sūrojās nesapratnē, kad Auriķu preciniekiaizbrauca.

«īsti tamdēļ, ka māsām es negribu līdzināties ne vienai, ne otrai, nekādā ziņā!» Asta atcirta.Ja šo Auriķu mātes un dēla viesojumu par precībām neskaita, tad precību nebija nemaz, un kāzas

notika visā klusumā Auriķu pilī maz draugu, maz radu klātbūtnē. Pie laulas Asta ielika brīvprātīgi savusilto un mīksto rociņu barona Bunduļa kaulainajā un mitri vēsajā.

Arī no kāzu ceļojuma Asta noteikti atsacījās.Barons Bunduls nemaz nevarēja saprast, kā viņš tā bez visa trokšņa un lēruma ticis pie trešās sievas.

Vai tikai viss pareizi un likumīgi noticis, par to viņš negalvotu, ja kāds viņam to drīkstētu prasīt.Pagāja laulas un kāzu diena, un tūliņ no otrās dienas viss ritēja Auriķos parastajā gaitā. Maz manīja

muižas ļaudis, vēl mazāk apkārtnes muižnieki, ka Auriķu pilij atkal sava jaunā lielmāte.«Mana mīļā un labā Asta! Tu man esi prātīga, par daudz prātīga, un tamdēļ mīļa, jau tagad mīļa, bet

mana vecā galva tevis nesaprot, kā mūsu laikos jauna, daiļa sieviete var būt tik nesavtīga? Tu esi retsizņēmums sieviešu kārtā. Ilonu es sapratu, Tusneldu beidzot sapratu un atvainoju, bet tevis es nesaprotu!No māsām tu zini visu un tomēr … tomēr … Tu man vari visu, vai dzirdi, itin visu tu man vari uzticēt unvisās lietās manu padomu prasīt,» vecā lielmāte prieka un šaubu maiņā apkampa jauno vedeklu untaustīdamās mēģināja izpētīt Astas domas.

«Nāks laiks, kad mēs sapratīsimies bez vārdiem, kuri grūti izsakāmi. Es ticu un ceru, ka mēssapratīsimies, bet tagad man vēl nav nekā ko jums stāstīt vai uzticēt, mīļo vīramāt… tā jau jūs man tagadpasaules dēļ esat godi- nājama!» Asta smaidīdama izvairījās.

Asta bija Ilonas un Tusneldas tiešs pretstats sadzīvē. Tanī ziņā Lebersteinietei bija taisnība, ka viņanelīdzinoties nevienai no māsām. Ne viņa dižojās pēc lieka greznuma, ne lieliskām godībām, lai spīdētuvisā apciemā, ne viņa likās zinis par barona Bunduļa savādībām, ne par muižas saimniecību vaimājturību.

Jaunā lielmāte bija laipna pret katru, tomēr maz viņa rādījās muižas ļaudīm, maz brauca apkārtnēciemos. Viņai bija sava zināma, noslēgta laimes pasaule, kuru viņa sargāja ciešāk nekā sirdi azotē.

Labpatika izvērtās par kaislu mīlu.Grāmatas, žurnāli gubu gubām un dažādās valodās, mūzika, izjājieni un izbraucieni pa Auriķu

apkārtni bija viņas dienišķie galvenie laika kavēkļi un izprieca. Pat medīt pa laukiem un mežiem Pēterapavadībā viņa mīlēja, tikai reti atnesa mājā medījumu, apgalvodama nesaskanīgo savādību, ka medībasviņa mīļojot, bet uz meža zve- riem šaut viņai esot žēl, gaili spiežot un šaujot, acis pašas no sevis verotiesciet.

Pats barons Bunduls bija agrākos gados diezgan dūšīgs un veikls jātnieks bijis, un vēl tagad viņš cēlisaslējās seglos, kad zirga mugurā bija uzcelts, bet citādi miesa vairs neklausīja labai gribai, un savu jaunolielmāti un straujo jātnieci viņš tikai šad un tad pavadīja īsākos iz- jājienos un rāmos rikšos. Strauju unilgu jāšanu viņa mugurkauls vairs nepanesa, viņš nogura drīz, un tad bij kā mērkaķim līkam jākurn zirgamugurā.

Pirmajos izjājienos pēc kāzām viņš pats bruņnieciski pavadīja savu jauno kundzi jāšus, bet, kad Astaņēma tāļus ceļus, lielus līkumus, plaskas kalnā augšā un lejā un vienādi vēl vēlējās: vēl! vēl!, tad baronsdrīz apkusa, mitējās viņu jāšus pavadīt, aizbildinādamies ar visādu nevaļu un steidzamiem draudzestiesneša darbiem.

Pienāca rudenis ar savu spožo dienvidus sauli, bet vēsi dzidro gaisu.Miķeļa dienā gadījās pats skaistākais rudens laiciņš, skaidrākā rudens dieniņa. Tikai nepilnu mēnesi

atpakaļ bija notikusi barona Bunduļa un Astas laula. No pirmās dienas Auriķu pilī Asta bija pieņēmusiVirzas Pēteri par savu kučieri izbraucienos un par pavadoni un drošības sargu izjājienos.

«Vai mēs šodien drusciņ neizjāsim tavu pasauli apskatīt, Gusto, kamēr vēl laiciņš pieturas mīlīgs unskaists?» Asta pie brokastgalda jautāja vīram.

Astas drusciņu barons Gusto jau smalki pazina.«Šodien man nepavisam nav vaļas … kad tu zinātu, cik man daudz darba draudzes tiesas kancelejā,

bet tur pie manis tu nekad nenāc! Lūdzama atvaino, mīļā Asta, rītu mums būs tiesas diena …»Barons Bunduls atrunājās ar svarīgiem un steidzamiem tiesneša darbiem, bet īstenībā viņam jau

smilga bija pārdeguši izrādīt savu bruņnieciskumu, jo Astai jāšus visur līdz tikt viņam nebija spējams unpakaļ palikt vai pusceļā vienam uz māju atpakaļ jāt lepnums liedza.

«Jāj droši viena pati, lai Pēteris tevi pavada! Viņš pazīst apkārtni un visas tekas no bērnu dienām kāsavu delnu un ir gandrīz tikpat labs jājējs kā es. Manam uzticas Pēterim, un ari tu vari to pašu darīt…akurāt pilnīgā mērā!»

Barons Bunduls steidzama darba slavā aizgāja nevaļīgi uz draudzes tiesas mitekli, parakstīja dažusgatavus papīrus, papļāpājās ar notāru kādu stundu, tad gāja atpakaļ uz pili.. .

Rāmi ritēja diena pēc dienas, kamēr pienāca pavasaris ar savām ilgām un cerībām.

Vienu labu dienu visiem ļaudīm Auriķu pilī un pils tuvumā tika uz stingrāko piekodināts tikai uzpirkstgaliem staigāt un čukstis runāt.

Kas apsolījās visu dienu nemaz nerunāt, bet tikai zīmēm rādīties, tam barons Bunduls lika apsolītsudraba rubli.

Pils telpas un visas trepes bija izklātas tepiķiem, bruģētais braucamais ceļš pusversti gar pili noklātsgarkūļu salmiem un grīšļa sienu, lai rati nedārdētu, pa bruģi braucot. Visas šīs bažas un liekā uzmanībabija paša barona Bunduļa izgudrojums un tieša pavēle, jo baronlielmāte Asta solījās izpildit baronaBunduļa prasību un savu solījumu sadcrinājoties.

Aiz liela prieka un laimes viņš nezināja, kā Astu sargāt, kā viņu apkalpot, kā lutināt, kad māte viņampačukstēja, kādi prieki viņam gaidāmi.

Pašā Pēterdienā ieradās Auriķu pilī sengaidītais mantinieks. Barona Bunduļa prieks bijaneaprakstāms un nesavaldāms.

Vecā lielmāte pirmā apmeklēja atspirgušo nedēļnieci un raudāja prieka un aizgrābtības asaras, uzAstas gultas sēdēdama.

Ilgi viņas raudzījās pētoši viena otrai acīs, bet pirmais vārds nevienai negribēja nākt tik drīz no sirdsun mutes laukā.

«Vai tagad tu saproti mani un esi ar mani mierā? Sevis neaizmirsdama, esmu izpildījusi baronuBunduļu ģintas karstāko vēlējumu!» Asta saņēmusies klusi, bet droši vaicāja, un tikpat klusi vecā lielmāteatbildēja: «Tagad saprotu un no visas sirds esmu mierā, mīļā Asta! Līdzīgas domas man sirdī slependega, bet ne spēka man bija viņas no sevis pašas apslēpt vai no sirds izsviest, ne dūšas tavām māsāmizteikt. Es nezaimoju, kad droši apgalvoju, ka tev tāda dūša un tāda gudrība no paša mīļā dieva tika dotašo sarežģīto Gordija mezglu veiklu roku ne pārcirst, bet klusumā gludi atrisināt. Tu piepildīji no brīvasgribas, ko veca cilts un gadu simteņi no tevis kāroja un gaidīja, un par to es tev pateicos visas mūsupagājušās un nākošās cilts vārdā. Mēs, sievietes, zinām, ko mēs ar apziņu darām, cilts labā seviuzupurēdamās un no nestiprā dzimuma augumu augumos krāto veco lāstu par jaunu svētību pārvērsdamas.To izdarījušas, mēs esam savu dzīves uzdevumu izpildījušas: cilts no bojas glābta, vecais celms dzenspēcīgas atvases! Katrs gudrs cilvēks un mūsu cilts draugs mūs saprot un mūs svētī, bet mūsu skauģiem unnaidniekiem tā nebūs zināt…»

Jaunais dižciltnieks dabūja kristībā trīs vārdus: Arendu — no slavena senča krustakarotāja, kurškrusta karā uz Vidzemi atnācis un baronu Bunduļu cilts jaunāko zaru šinī zemē nodibinājis, Ferdinandu —no tagadējā un dzīvā Auriķu baronu Bunduļu cilts galvas, un Pēteri — svarīgai dienai par godu, kadviņam labpaticis pasaulē nākt par jaunu stūrakmeni vecai ciltij.

Pieci zēni un sestā meitenīte auga Auriķu pilī, aiz veselības vai pušu plīsdami un muižu piepildīdamiar savu jautro čalu un bērnu klaigām, viens par otru galvas tiesu lielāks, gadu vecāks.

Gadījās vecajam virsmežkungam Tolkam jāt Auriķiem garām. Pils tuvumā uz ceļa viņš nejaušisastapās ar baronu Bunduļu. Laimīgais ģintas tēvs nelaida arī viņa garām, nepalepojies vecā zobgaļapriekšā ar savu dižo saimi.

Tolks ziedēja kā ābele, bet citādi vēl bija vingrs un lokans kā sauss egles zars. Sevišķi viņš lepojāsar savu varavīksnas krāsās vizošo degunu.

Četri zēni rotājās pils priekšā savā vaļā, mājskolotājas uzraudzībā, piekto, mazāko, bērnauklevizināja lepnos ratiņos ar cilts ģerboni, no rīkstītēm pītu, bet sestā, meitenīte, auklējās veselīgas unsmukas zīdītājas rokās.

Visi zēni bija kupliem, gaišiem matiem, kuri vecākajiem atspīdēja jau zeltganumā, tikai mazāpastarīte bija mātē nolēkusies, tumšiem matiem un brūnām acīm.

«Kas par skaistiem zēniem!» Tolks no sirds priecājās, bet tad nenocietās nepajokojis: «Visisārtvaidži un zelt- mati… kraus und goldiggelb, ganz wie_ "VVirsingkohl! Skaistās līdzības dēļ jumsģintas vārds bus japapildina tā: «Baron Bundul fon Wirsing,,,»»

«Tiesa, vecais draugs, mani dēli atsitušies īstajā tīr- asiņu veco ģermāņu tipā … es esmu lieliskilepns par to! Mūsu zilasiņu ģinta uzzied jaunā košumā, un vēsturē par jaunās, spēcīgās ģintas nodibinātājuun ciltstēvu skaitīšos es! Es šim gadījumā ar lielo E rakstāms!»

14 ZVANS GALU SAUC, DZIED KREISĀ AUSS

Ne tik drīz lūst koks, kas ilgi čīkst.Sendienām barons Bunduls kā aizlauzts koks čīkstēja, pēdējā laikā manāmi drebuļoja rokām,

trīcināja galvu, kā brīnos un nepiekritībā to vienmērīgi kratīdams par jauno pasauli, — bet vienmēr vēldzīvoja un pūta, lai salīcis un izžuvis, desmit gadu vecāks izlikdamies nekā patiesībā bija, jo viņš nebijavēl septiņdesmit gadu gluži pilns. Kad viņš savās ātrajās, sīkajās dusmās iedegās, tad žods tam drebēja unraudzījās kā jokupēterim, uz otra košanu taisoties, bet dusmu vārdiņa viņš nevarēja tik ātri laukā dabūt kāvēlējās, — viņš tomēr dzīvoja, gribot negribot savu diezgan cienīgo vecumu visādi ar smieklīgumubojādams.

«Nāks dullais barons un tevi maisā iebāzīs, skrapt! rīkliti pārkodīs …» inates baidīja Auriķu muižāsavus nerātnos, netīros, bet tomēr mīļos bērnus, gultā likdamas un rādīdamas, kā dullais barons mazusbērnus kožot.

Mira jauni, mira pusmūžā, bet Auriķu vecais barons Bunduls dzīvoja un pūlējās sīkumiem,mazumierri uzturēt spēkā mūža sākumā un spēka laikā iegūto dullā barona palamu, — viņš. dzīvoja, cēlāsun gūlās, ēda un dzēra savas otrās ēnas, Virzas Pētera, apkalpībā un uzraudzībā, dzirdot no visiem ļaudīmAuriķu muižā godāts par veco baronlielkungu, aiz muguras tāpat pa vecam saukāts par veco dullo baronu,kamēr Astas pirmdzimtais dēls Arends izpelnījās muižā un pagastā jaunā un smukā barona godavārdu.

Vecākais brālis barons Arends jau kādus gadus saimniekoja Auriķos tēvamātes vietā, uz kuras tiešoierosinājumu un lēmumu viņam pēc studiju beiguma un mācīta agronoma vārda ieguvuma vēl divi gadipraktikā bija jāvingrinās kādā svešā muižā izslavēta lauksaimnieka vadībā, pirms viņu mājās sauca unsaimniecību nodeva viņa pilnīgā rīcībā un atbildībā,

Visi pieci Astas dēli bija veseli miesā, veseli garā, apķērīgām un vieglām galvām; viņi augstskolaspabeidza tanī vecumā, kad citi dižciltīgie knapi spēja tur iestāties.

Arī vecā lielmāte vēl dzīvoja, neraugoties uz viņas deviņdesmit gadiem. Viņa sava mūža un lielāvecuma pēdējās dienas pavadīja garīgā un miesīgā snaudā. Kad viņa kā no miega atmodās un pie pilnasjēgas nāca, tad katrreiz bažīgi uzprasīja: «Kur mani bērnubērni? Asta, vai tu nedzirdi, kā man kreisā aussdzied … kreisā auss nav uz labu! Būs kāds nelabums kādam lēcies!»

Stārastiņš, vecais Virza, jau labi sen kamēr bija atrasts uz lauka, ziedošas āboliņa druvas ežmalī, uzsava ķeģa sakrustotām rokām snaužam. Viņš bija atgūlies druvmalī, lai atpūtinātu vecās kājas, veco galvunolikdams uz sakrustotām rokām, un tā iesnaudies mūža snaudā.

Vecās lielmātes vadībā un uzraudzībā Asta ar laiku bija iedzīvojusies muižas iekšējās saimniecībasnoslēpumos un mājturības vadīšanā, un, bērnu pulciņam vairojoties, viņai rokas bija pilnas darbu dienuun nakti. Fortūna, žēlastības maizi ēzdama, bija nobeigusies, un cita zirga mugurā Asta sen vairs nekāpa,bet vaļīgā brītiņā izbraukt pavizināties mīlēja tāpat kā jaunības dienās. Viņa dzīvoja saviem bērniem,savai klusai nomalītes laimei, izaugdama ar laiku vecās lielmātes, slavenās saimnieces un rūpīgāsnamamātes pēctece.

Vecais barons Bunduls pamazām bija atvaļinājies un atvaļināts no visiem goda amatiem un klīda pamuižu, braukāja uz Rīgu un atpakaļ, mieru, laika kavēkli un atpūtu meklēdams, Virzas Pētera sargājams unkopjams.

Pats Virzas Pēteris vēl bija spēka vīrs, kam gadi nekā nespēja padarīt, tikai bārda viņam padziekstēssāka ziedēt, kā pats smieklā smēja. Cik algas viņš muižā pelnīja, cik naudas bija iekrājis, tā neviensskaidri nezināja, bet bērniem viņš katrreiz deva tik daudz, cik tie savām patiesām vajadzībām no viņalūdza. No saviem bērniem Lielpūķos viņš vairāk tika bīts nekā mīlēts, no sievas un bērniem uzskatīts kā

biežs ciemiņš ne kā vīrs un tēvs. Kad viņa Lielpūķos nebija un nejuta, tad mājnieki to uzskatīja par īsto undabisko stāvokli.

Savu sarga un sulaiņa lomu Pēteris Auriķos izpildīja uzticami un pašaizliedzīgi. Abas lielmātes unvecais barons uzticējās viņam bez vārda runas, tikai Astas dēli pieaugdami sāka greizi uz viņu lūkoties unno viņa izvairīties.

Pēdējās vasaras karstajā laikā visa baronu Bunduļu dzimta pilnā skaitā un omulīgā draudzībā kādasnedēļas bija nodzīvojusi Rīgas jūrmalā, kur viņiem bija pašiem sava vasarnīca. Taisni no jūrmalas visičetri jaunākie dēli aizbrauca katrs uz savu vietu vai skolu, bet citi mājup uz Auriķiem.

Kāda nedēļa dzimtai pagāja, par jaunu vecajās sliedēs muižā ierīkojoties, vecajā omulībāiedzīvojoties, tikai vecajam baronam tas neizdevās, nekur viņam nebija diezgan labi, nekur īsti pa prātam,lai viņa istabas kārtoja kā kārtodami, istablietas grozīja kā grozīdami, vai desmitreiz dienā.

Citi dzimtas locekļi papūlējās nerādīties viņam ceļā, un vienīgi Pēteris novēroja, ka barons Bunduls,kā sevišķa nemiera vajāts, klīst pa pili un muižu no vienas vietas uz otru.

Viņa miesas un gara spēki cēlās un plaka, uzliesmoja stiprāk un vājāk, kā uz dzišanu taisīdamies.«Manam rīt jābrauc uz Rīgu!» barons Bunduls savējiem vakarā pie galda paziņoja.Kamdēļ viņam jābraucot, to viņš nevienam nestāstīja, bet garā kļuva jautrāks un mierīgāks, kad savu

spējo iedomu citiem bija paziņojis.Bieži viņš bija braucis uz Rīgu un atpakaļ tikai Virzas Pētera pavadībā, tamdēļ arī šoreiz Pēterim

tika uzdots, lai sagatavo visu vajadzīgo Rīgas ceļam.Ceļojums uz Rīgu tagad bija to tiesu ērtāks un vieglāks, ka nebija vairs jābrauc pa zemes ceļu, bet

jaunais ziemeļrietumu dzelzceļš Vidzemei cauri bija gatavs un tuvākā dzelzceļa stacija no Auriķiem tikaitrīs stundas slaida brauciena tāļu.

Bez Tusneldai atdāvinātā nama baroniem Bunduļiem piederēja Rīgā vēl viens mantots nams, un otruvecā lielmāte izdevīgā gadījumā bija pret skaidru samaksu nopirkusi.

Otru rītu vecais barons Bunduls nebija vis aizmirsis vakarējo iedomu, bet abi ar Pēteri aizbrauca uzRīgu. Viņi apmetās uz dzīvi kā palaikam savā namā.

Tādā pat nevaļā un nemiera steigā kā uz laukiem pēdējās divās dienās vecais barons klīda arī paRīgu. Pabijis brītiņu muižniecības namā vai viņas iestādēs pie veciem paziņām, apskatījis un pārraudzījispa savai garšai abus namus, izpircies un piepircies visādus niekus, viņš vienādi uz Pēteri bažījās: «Pēter,manam liekas, ka ceļā es esmu aizmirsis, kamdēļ es īsti uz Rigu braucu. Atgādini, Pēter, kas īsti manamaizmirsies… tev taču tā vajag zināt!»

Kad kungs uz viņu tik lūdzoši lūkojās, tad kalpam viņa metās patiesi žēl. Pēteris no galvas zinājavisas kunga darīšanas un vajadzības, jo gadiem bija ne tikai viņa darbus darījis, bet arī viņa domasdomājis, un mierinājuma dēļ sauca tagad pēc kārtas desmitām vajadzīgas un nevajadzīgas lietas undarīšanas, bet barons Bunduls kā skaizdamies atsaucās ik minējumam: «Nav tas, Pēter, tas nav! Domāgudrāk …»

Viņi abi pabraukājās ar ormani pa pilsētu, barons — pūlēdamies atcerēties savu aizmirsto, betneatliekamo lietu, kamēr nokļuva Daugavmalā.

Pilsētā kaut kur baznīcā zvanīja lielo zvanu, bet no otrpus Daugavas dunēja dobja atbalss. Viņuacumirklīgā vietā tā izlikās, ka noslēpumainās skaņas nāk no Pārdaugavas.

«Paklau, Pēter, kā zvans manam sauc!» barons Bunduls nočukstēja un izkāpa steidzīgi no ratiem.Pēteris samaksāja ormanim un sekoja savam kungam.

«Kas tur viņpus Daugavas?»«Āgenskalns, baronlielskungs!»«Āgenskalns, pareizi, Āgenskalns! Kā tu to agrāk nezināji un nevarēji atminēties, ka manam jātiek…

kalnā! Kādā kalnā tu sacīji, Pēter?»«Āgenskalnā, baronlielskungs!»

«Pareizi tā, nu es zinu! Āgenskalnā manam jātiek!»Nebija viņš atrunājams, bet iekāpa ratu tvaikonītī, kuri tolaik paretam jau pa Daugavu braukāja.«Baronlielskungs, šis tvaikonītis nemaz neiet uz Āgenskalnu …»«Vēl jo labāk! Tad brauksim turp, uz turieni, kurp viņš manam grib vest! … Manam traki grib zināt,

uz kurieni viņš mūs īsti aizvedīs!»Pēteris nesaprata, vai viņa kungs runā prāta mulsā vai savā tītīgā ietiepībā.Nezinādams cita labāka padoma, Pēteris paklausīgi izpildīja kunga iegribu, iekāpa viņam līdzi

tvaikonītī, un tā viņi pēc brītiņa iebrauca Daugavas vidū.Vakars bija lēns un jauks, saulīte vēl labā gabaliņā.Barons Bunduls atsēdās vienā vietā, atsēdās otrā vietā, bet nekur viņam nebija pa prātam, nekur labi

un ērti diezgan, tad viņš atspiedās abām rokām uz kuģīša malas margām un skatījās Daugavas nemieraūdeņos.

Zvanīšana pārtrūka vidū pušu …Pēdīgais dobjš zvana dūciens, dobja, gari dziedoša atbalss, — un saucēja zvans drebinādamies savu

saucienu beidza, tikai jūtīgas ausis vēl ilgi dimdēja.Kā vēja pūsma uz ūdens iepūtās, kā kuģīts sadrebējās, zvana dimdiem pārtrūkstot, — vecais barons

Bunduls spēji satrūkās, kā apreibis sagrīļojās, un cepure viņam nokrita no galvas ūdenī. Neapzinīgi abasrokas reizā vaļam palaižot no kuģīša margām un pēc cepures tverot, viņš zaudēja līdzsvaru un pārvēlāsmargām pāri Daugavā …

Virzas Pēteris tanī acumirklī lēca milzu soli, tvēra pēc barona, bet tikai svārku stērbeles palikaviņam rokā.

Ne acumirkli neapdomādamies un nekavēdamies, viņš metās Daugavā, pāra spēcīgu roku un kājuairējieni reizā … un viņš sagrāba aiz skausta grimstošo baronu Bunduļu.

Braucēji kuģītī kliedza, bļāva nelabās balsīs… arī tvaikonīša stūrmanis bija redzējis nelaimi… labidomātā dedzībā viņš spēji sagrieza pilnā spēkā skrejošo tvaiko- nīti, lai steigtos slīcējam un viņaglābējam palīgā, jo ķēdē piesieto laiviņu neizdevās tik ātri atmurkšīt valarn kā gribēja.

Stūrmanis apsvieda kuģīti veikli riņķī, bet sacelto lielo viļņu dēļ viņš nesaredzēja slīcēju unuzdrāzās viņiem sāniski virsū. Kuģīša dzinējrata lāpsta ķēra Virzas Pēteri taisni aiz galvas un ierāva viņudziļumā, bet kapa nāves krampjos spēji sastingusi roka ievilka kungu sev līdz.

Kopā dzīvē, kopā nāvē …Otru dienu upes policija abus slīkoņus izzvejoja.Vērtslietas, nauda abiem slīkoņiem bija klāt, bet citādi ne rakstu galiņa, kas iespēju dotu viņu

piederību uzzīmēt, un tā kungs un kalps ieradās reizā miroņu apskatāmā namiņā un tika draudzīgi kopāguldīti uz viena galda, kā viņi draudzīgi ilgu mūžu kopā bija nodzīvojuši…

Tikai vēl nākamā dienā barona Bunduļa Rīgas nama namiķis uzzīmēja slīkoņus par Auriķubaronlielkungu un viņa sulaini Pēteri Virzu, kad viņš velti kungu un sulaini bija mājās izgaidījies un, viņuspa pilsētu meklēdams, visur izskraidījies, nezinādams, vai viņi atrodas vēl Rīgā vai ir aizbraukuši uzAuriķiem, nebilzdami viņam par to ne vārda.

Reiz taču piepildījās vecās Auriķu lielmātes pareģojums, ko viņa ilgus gadus neatlaidīgi sludināja:«Man kreisā auss dzied … tas nav uz labu!»

Bija baigs apmierinājums vecajai kundzei, kad viņai kunga un kalpa spējo nāvi ieskaidroja.«To jau es paredzēju! Abi reizā … tā labi un taisni!… Nu mierā arī es varu aiziet… nekā man šeit

pasaulē vairs ko sargāt, nekā vairs ko baidīties …» viņa klusi dudināja.Jaunais barons Arends no muižas bija izbraucis, tamdēļ tikai pati baroniete Asta dienestmeitas un

sulaiņa pavadībā devās tūliņ ceļā uz Rīgu, lai tur uz vietas visu vajadzīgo bērēm sarīkotu.Karstā vasaras laika dēļ vajadzēja visā ātrumā gādāt par miroņu pienācīgu un drīzu iezārkošanu, jo

vienu dienu ūdenī un divas dienas uz sausuma viņi jau neapkopti bija sagulējuši.

Algotie apkopēji un bēru rīkotāji ķērās steidzīgi pie uzdotā darba.Apkopti, uzposti katrs pēc savas kārtas un pasaulē ieņemtā stāvokļa sadzīvē, abi aizmigušie tika

guldīti līdzīgos svina zārkos, tad barons Bunduls tika ievietots otrā, lepnā ozolkoka zārkā ar visādām viņakārtai piederīgām nozīmēm. Virzas Pēteri ielika vienkāršā, melnā priežu koka šķirstā bez kāda ārējagreznuma. Pēc abu miroņu iezārkošanas viņus tūliņ aizgādāja uz puķu pušķoto kapliču un atkal līdzāsnostādīja; kungu uz lepnām sudrab- pumpainām kungu bērēm, ar melnu samtu pārklātām, zemnieku — uzviņam piederīgām plikām kalpu kārtas bērēm.

Mācītājs par piecdesmit rubļiem turēja skaistu un svinīgu bēru runu. Baznīcas dziedātāji nodziedājaskaistas sēru dziesmas. Tā garīgā ceremonija beidzās.

Pirms abus zārkus uz mūžu aizdarīja, atraitne Asta, paradumam sekodama, iegāja viena pati abušķirstu vidū un atvadību nolūkā pacēla barona Bunduļa zārka plīvuru.

Domātā kungu zārkā viņa ieraudzīja Virzas Pētera nopietno seju, ierāmētu no skaistās bārdas …Acis izmirkšķinājusi, kā dienas laikā māņus aizdzī- dama, un asariņu no acīm izslaucījusi, Asta otru

lāgu cieši pavērās nomirējā: Virzas Pēteris kā dusējis, tā dusēja kunga zārkā!Ātri viņa apsedza Pētera seju un pacēla sulaiņa zārka plīvura stūri: tur mūža galā iegūtā mierā un

laimē gulēja barons Bunduls!Kā likās, tad kungs un sulainis ar samainītām mūža mājām ļoti bija mierā … jeb viņiem bija gluži

viena alga, kur viņiem tagad pēc nāves jāguļ?Neveiklo pārmaiņu bija izdarījuši svešie iezārkotāji ne gribēdami, ne zinādami, savā vienkāršā omā

staltāko mironi noturēdami par baronu, bet izdēdējušo par viņa sulaini.Brītiņu baroniete Asta stāvēja dziļās domās kā apsvērdama, — ko tagad darīt, ko nedarīt?Atmainīt mūža mājas, traucēt nomirējus viņu iesvētītā mierā, kad viss jau noticis un pabeigts? Celt

jucekli un dot vielu visādām baumām un melšām, kuras jau tā viņas mūžā diezgan bijušas?«Lai tad notiek dieva prāts, ja viņš tā caur svešām, nezināmām rokām lēmis… tā mirstot, man

vienīgai zinot, taisnība top piepildīta …» viņa ātrumā nolēma.Vēl ar pateicīgas mīlestības skūpstu uz aukstās pieres atraitne Asta atvadījās no sava vira, tad deva

apkalpotājiem pavēli zārkus aizvāzt un palikt par sargiem kapličā, kamēr sevišķs vilciens tiek sarīkots, arkuru kungs un kalps reizā vedami rnāļup.

Auriķu muižai tuvējā apriņķa pilsētā bēru vilcienu sagaidīja barons Arends un daudz muižas ļaužubraukšus un kājām.

Arī apkārtējo muižnieku, zemnieku un vietējo pilsoņu bija salasījies milzums.Baroniete Asta no Rīgas pa telefonu bija pasūtījusi pilsētas sēru ratus abiem miroņiem pretī, bet

piestātnē viņa saskatīja tikai vienus greznus miroņu ratus, tiem priekšā melnās segās tītus zirgus.«Kur otri vedamie līķu rati?» viņa aptaujājās.«Vieniem pietiks!» jaunais barons Bunduls cieši un noteikti atbildēja mātei.Jaunais barons Arends nebija mazāk lepns un iedomīgs uz savu kārtu un augsto dzimumu kā vecais

barons Bunduls.«Otrus līķu ratus es aizsūtīju atpakaļ uz pilsētu… nevajag! Redzamas starpības pēc nāves vajag būt

starp lielkungu un viņa zemnieku… Sēru ratos uz Auriķiem es pavadīšu tikai savu tēvu!»«Kad tu tā gribi un saki, tad lai notiek pēc tava prāta …» māte domīgi atbildēja un palaidās dēla

gribai.Sulainim nodomātais vienkāršais priežu koka zārks ar īsto baronu Bunduļu tapa ievietots Auriķu

muižas vienjūgu redeļratos, bet Virzas Pēteris greznajos lielkungu līķa ratos.Brauca visu garo ceļu vienos soļos, rindai pa priekšu greznie līķu rati, aiz tiem baroniete Asta ar

dēlu Arendu, tad lielkungi, kungi, puskungi, pēdigi zemnieki, bet redeļ- rati ar melno priežu koka šķirstugarajā rindā vispēdīgie.

Auriķu pils priekšā divkārtīgos bēriniekus sagaidīja piederīgie un mājnieki ar vietējo mācītāju

priekšgalā.Muižā bija salasījies puspagasts.Spēlēja sēru maršus, dziedāja sēru dziesmas, tuvējā kapsētas baznīciņā zvans dunēja visu vedamo

laiku.Trešajā dienā notika bēres ar goda vārtiem, runām, dziesmām un visām piedevām, kā parašas to

prasa.Līķu vedamie sēru rati stāvēja pilnā gatavībā pie pils durvīm, bet pagasta amatvīri, lielākie

saimnieki, pusmuižu nomnieki, krodznieki, melderi un citi ievērojamākie nākošās baronu Bunduļu ciltspavalstnieki ieradās, sēru lentām jozušies, un piedāvājās nāves miegā dusošo ciltstēvu nēšus aiznest uzkapiem.

Barons Arends lepodamies pateicās par parādīto uzmanību: «Mēs paši, dārgā aizgājēja dēli, nesīsimsavu ciltstēvu uz kapiem!»

Lepnajam bēru gājienam pa priekšu brauca tukšie līķu rati, tad visi pieci dēli nesa uz pleciem savatēva šķirstu un trīs jauni Lebersteini viņiem palīdzēja.

Kad jaunie kungi drīz apkusa, smago šķirstu nesdami, tad tikai vēl barons Arends atļāva zemniekunesējiem mainīties ar lielkungiem, bet kapsētas grezno goda vārtu priekšā viņi atkal paši vien ņēmaciltstēva šķirstu uz saviem dižciltīgajiem kamiešiem …

Puķes un vaiņagi, cildinošas runas un sēru dziesmas, tad, lielās baznīcas un kapu baznīciņas zvaniemdūcot, kaps aizdarījās un kapa kopiņa tapa bērtin apbērta dzīvām puķēm, ziedu pušķiem un visādiem zieduun metāla kroņiem,' bet pats lielākais un dārgākais bija lepnā barona Arenda pasūtītais vaiņags, kura lentātālu bija lasāms: «Dižajam ciltstēvam — pateicīgie pēcnācēji.»

Nomalis, kā zagt iezagās kapsētā Lielpūķu bērinieki ar otro zārku un mironi.Sķesteris čukstēdams iesvētīja viņa guļas vietu lejiņā, un bērinieki klusi viņu apbeda, lai savām

dziesmām nejauktu saskaņu tiem lielajiem tur kalna galā …Atraitne Asta uz kapiem līdz negāja un arī savu vienīgo meitiņu paturēja pie sevis mājā.Asta nevarēja iestāstīt vecmāmuļai, ka viņas vīrs miris un šodien viņu apbedot.Pēdējās dienās vecā lielmāte manāmi bija sabrukusi, ka pat nespēja piedalīties bēru svinībās.Kā viņa drusciņ pamodās no garīgās un miesīgās snaudas, tā sauca Astu pie sevis un čukstēdama

pētīja Astai pie auss:«Nu kurš tad, mīļā Asta … nu kur tad…»Pusjautājienā viņa atkal aprāvās un iemiga.Auriķu baronu Bunduļu cilts par jaunu uzzēla un uzplauka. Cerības viņiem labu labās atkal vairoties,

iekarot un piepildīt iekaroto zemi…Tālu sniedzās vergu pakalpība saviem kungiem…Nav viņiem ko baidīties par skauģu daudzināto «mori- turi», kamēr vēl Virzas Pēteri dzīvos un

kungiem kalpos …Barona Arenda Bunduļa pirmais ievērojamākais liel- darbs bija, ka, mirušā barona Bunduļa pēdās

un mantojumā stājoties, viņš pārdeva Auriķu klaušu mājas zemniekiem par dzimtu un Pētera Virzas divusdēlus un trīs meitas vīrus izsvieda no mājām, nepārdodams tiem viņu iekoptās mājas ne par kādu naudu …

Izdzītie daudz neskuma; tolaik vēl zemnieki nesaprata zemes un dzimtpirkšanas īsto vērtību. Viņiemvisiem bija savs ietaupīts grasis, tāpat no tēvatēva un pašu tēva viņi mantoja uz galviņām labu tiesu.

Daži no Virzas Pētera tiešiem un likumīgiem mantiniekiem iepirkās par dzimtu citu kungu tiesā, kuruzemes vāravs viņus nepazina, citi aizklīda pasaulē par bodniekiem, melderiem un krodzniekiem.

Baroniete Asta viņiem visiem palīdzēja slepen iedzīvoties svešumā.Arī vēlākā mūža laikā baroniete Asta neliedza padoma un pabalsta zemniekiem Virzam, kad viņi

grūtā brīdī pie viņas griezās.SATURS

BARONS BUNDULS …. …………………………………… . 2091. Tīri tēvā nolēcies……………………………………………. 2112. Zaķis vai zaķene ………………………………………………… 2183. Vāczemes diploms darbā …….. 2234. Mīlu pret ķīlu……………………………………………….. 2425. Dziru viesis un medņa mednieks …… 2546. Dārgais Vilandes dzeltnis ..,,,… 2657. Kunga gods mežsarga sods……………………… . 2768. Kā āzis izāzēts .,……,«. 2889. Rožu valgā uz mīlas galmu 30510. Godības un gaidības Auriķos . ………………………….. 31811. Liepu lapa un ērce , ………………………… 34212. Labas lietas visas pa trīs 35113.Trūdu celms dzen jaunas atvases …… 36414. Zvans galu sauc, dzied kreisā auss ….. 370

BARONS BUNDULS

Romāna «Barons Bunduls» pirmpublicējums laikrakstā «Dzimtenes Vēstnesis», 1916., 123. nr. —161. nr. (no 3. (16. jūnija) — 19. jūlijam (1. augustam)).

Atsevišķā izdevumā pirmoreiz publicēts 1925. gadā («Valtera un Rapas» izdevniecība) ar IndriķaZeberiņa ilustrācijām. Pēc tam «Barons Bunduls» līdzīgi romānam «Ūdens burbuļi» vēl izdots divasreizes un publicējums šajā izdevums ir ceturtais. Sī izdevuma pamatā ir pirmpublicējuma teksts, kassalīdzināts ar pārējo izdevumu tekstiem, uri novērstas acīmredzamās drukas kļūdas, kas ieviesušāsavīzes teksiā un saglabājušās citu izdevumu tekstos. Piemēram, Strazdiņu nācās labot par stārastiņu u. c.

No romānā «Barons Bunduls» izmantotajām anekdotēm dažas sasaucas ar Pētera Birkerta krājumā«Latvju tautas anekdotes» (2. sēj., R., 1930.) ievietotajām. Vistiešāk divas, kuras arī šeit tiek publicētas.Viena par iespējamo Bunduļa prototipu Mēru muižas baronu Cekeli (Zoeckell, respektīvi, Ceiķeli, kā tassaukts tautā. Anekdote izplatīta Smiltenes apkārtnē. Tā publicēta minētajā P. Birkerta krājumā (Nr. 1568).

«Pie Virešiem vedējs atsveicinās no Mēru dzimtkunga. Viņam cepurīte padusē un padevīgs smaidssejā. Vedējs bučo kungam roku un saka: «Ardievu, ardievu, dzimts Mēra lielskungs, ceļa bruģa kungs,skolu vecākais, baznīcas foršteijers fon Ceikeļa kungsl Ardievu, ardievu!» Ceikeļa kungs lepni izvelknaudu un, cik paņēmis, visu sviež vedējam saujā: «Sel» — «Paldies, paldies!» Vedējs sāk skaitīt savakunga titulus un saņem atkal naudu. 5ī goda parādīšana atkārtojās trīs reizes, un pēc tam Ceiķelisaizbrauc.»

Romāna sižetā iesaistīta arī anekdote, kurai diezgan līdzīga ir P. Birkerta krājumā par Dundagasbaronu (Nr. 1449).

Kā Vecbužu saimnieks Dundagas Diž-Kārli (dzimtkungs Kārlis fon Osten-Zakens) pārmācījis!Vecbužu saimnieks bijis liels palaidnieks un malu mednieks. Diž- kungs šo nekādi nevarējis labot,

tādēļ nolēmis to izlikt no mājām. Atsaucis uz muižu. Vecbuža noiet pie kunga. Te vārds pa vārdam līdzVecbuža ieķeras kungam krūtīs, nogāž to pie zemes tā, ka pats paliek apakšā, un nu tik plēst dižkunga baltozīda vesti. Dižkungs sauc sulaiņus palīgā. Tie ieskrien un redz: kungs Veebužam virsū, tātad tas vainīgs.

Pēcāk tomēr kungs Veebužam nav piedevis un izlicis viņu no mā jāin. Ļaudis šo smej: «Nu, ko tastev līdzēja, tomēr esi no mājām ārā!» Vecbuža atbild: «Le' ir, bet es viņam sadev pa riktīgam!»

Romāna «Barons Bunduls» popularitāti vairojuši vairākkārtēji dramatizējumi. Jau trīsdesmitajos

gados pazīstami divi dramatizējumi — N. Kreišmaņa «Barons Bunduls» (1934) un V. Zonberga «Dul-lais barons Bunduls» (1935). Sie dramatizējumi izrāditi Rīgas, Liepājas, Daugavpils, Jelgavas unZiemeļlatvijas teātros.

Padomju laikā pēc šī romāna motīviem veidota G. Ordelovska un Valta Grēviņa muzikālā komēdija«Barons Bundulis», kas iestudēta Liepājas teātrī (1959). Un jauns V. Sauleskalna (agrāk V. Zon- bergs)dramatizējums, spēle četros cēlienos «Dullais barons Bunduls» (izrādīta Akadēmiskajā drāmas teātri1959, publicēts 1960).

2i 1. lpp. Stārastiņš Virza staigā .. vērodams un rādīdams.Stārasts — muižas darbu uzraugs. Romānā tēlotais un par stā- rastiņu dēvētais Virza ir arī citu

uzdevumu veicējs un muižas īpašniecei galvenais palīgs muižas pārvaldīšanā... kā pašaustu pubuļainu segu.Pubujaina sega — nevienāda, nelīdzena sega. kas austa no nevienādi, pubuļaini savērptām dzijām

vai diegiem.212. Ipp. . ka beidzamajiem skruķu mēsliem pabeigts piegāzt beidzamo ieliņu.Skruķis — kruķis. Teiktais par skruķu mēsliem un beidzamo ieliņu nozīmē, ka ar pēdējiem

atvestajiem kūtsmēsliem būs pilna arī mēslu kaudzīšu beidzamā rinda.213. Ipp. Sturbuļot — iet nevienādā ritmā, lēkāt.Tā mēs abi arām un bistijāmies. Bīstities — baidīties.216. Ipp. Mamming, dein Herr Sohn ist jetzt ein diplornierter Lar.d- wirt! Werde bald alleti

beweisen, was akademischo Bildung und was Laienpfuscherei heitit (vācu vai.). Māmiņ, tavs dHa kungstagad ir diplomēts lauksaimnieks. Drīz visiem parādīšu, kas ir akadēmiska izglītība un kas ir diletantiskanemākulība.

217. Ipp. .. pazīstamajā Lutvijas vācieša mēles larkši, kad tas mokās ar latviešu valodu.Larkšis — taršķis, varkšķēšana.218. Ipp. .. a lā Vijums 2. medībās.A lā (franču vai.) — kā; (tādā) veidā.Viļums 2. — Vilhelms Otrais (1859—1941) — Vācijas imperators un Prūsijas karalis (1888—

1918).219. Ipp. .. viņš cienīgi iesēdās kuražlņā. Kuražiņa — mazas kamanas... jaunais Nimrods vairs nedzirdēja.Nimrods — Bībeles persona, minēts kā veiksmīgākais mednieks.220. Ipp. .. viņš mums šito zaķi izāvis. Izāvīt — izniekot.Zaķis kā pimberis izlēca.Pimberis — vara naudas gabals, apmēram 7,5 kapeiku vērtībā.214. Ipp. Ķur pjavās zāle labi zēla, tīrumos āboliņš gāzās veldē. Velde, veldre — lietus un vēja

sagāzta, pie zemes noliekta labība, āboliņš u. c. laukaugi.226. Ipp. Tādai lielkungu sugas cūkgaļai pavisam cits saldums, cits gauss.Gauss — sāts, sātība.227. Ipp. Kā par nelaimi Gaislejal kroņa ļaudis ir robežniekl.Kroņa ļaudis — valsts (kroņa) muižām piederīgie kalpi un zemnieki... pusgraudiņu no muižas labuma viņš bez ziņas neņems, otram nedakstis.Dakstīt — dot, sniegt.234. Ipp. Vai tādi burvju un pesteļu rnākļi pasaulē nav dzirdēti, redzēti?Burvju un pesteju mākļi — maģiskas izdarības ar nolūku panākt sev vēlamu rezultātu.Kāpēc viņus neņem ciet un nesūta uz bruģu tiesu? Bruģu tiesa — kārtības tiesa. Dibinājusi zviedru

koloniālā vara Vidzemē 17. gs. Ar pārtraukumiem tā pastāvēja kā zemākā tiesu instance Vidzemesguberņā līdz 1889. gadam, kad ieviesa cariskās Krievijas tiesu sistēmu.

235. lpp. Priecīgs kā Kolombus par Amerikas atradībām.Kristofors Kolumbs (1451—1506) — portugāļu un spāņu jūrasbraucējs. Vēsturē pazīstams kā

Amerikas kontinenta atklājējs.237. lpp. Viņš iedomājās par īstu llerakli, kas slaveni iztīrījis Auģija kūti īsā laikā.Herakls — grieķu mitoloģijā varonis, kas apveltīts ar lielu spēku un paveicis divpadsmit

varoņdarbus. Viņš iztīrījis arī Elīdas valdnieka Augeja (Auģija) milzīgos staļļus, kuri nebija tīrītivairākus gadus.

239. lpp. .. noturēja bruņoto baronu Bunduļu par pašu slaveno laupītāju virsnieku Rinaldo Rinaldini.Rinaldo Rinaldini — galvenas varonis, laupītāju virsnieks vācu rakstnieka K. Vulpiusa (1762—

1827) tāda paša nosaukuma romānā. K. Vulpiuss (J. V. Gētes svainis) pazīstams kā t. s. laupītāju romānuautors. Viņam radušies arī sekotāji un aizguvēji; tā latviešu valodā tulkotu stāstu «Rinaldo Rinaldini,laupītāju virsnieks. Itāliešu stāsts iz astoņpadsmitā gadu simteņa» izdevis J. Sablovskis Jelgavā 1888.gadā. Grāmatas titullapā autors nav minēts, bet bibliogrāfs J. Misiņš norādījis, ka to sarakstījis Norbertsllirte.

Un sauc tu man, gudrais Zālaman vai neticīgais Tom, pie vārda vienu jaunu meitu.Zālamans, Izraēlas un Jūdejas valdnieks (965.—928. g. p. m. ē.). Bībelē viņš raksturots kā gudrs un

taisnīgs ķēniņš, kura vārdam gandrīz vienmēr pievienots epitets — gudrais. Neticīgais Toms — Bībelespersona, Jēzus māceklis, kas apšaubījis Jēzus augšāmcelšanos no kapa. Viņš noticējis tikai pēc Jēzusparādīšanās un tā roku un kāju rētu aptaustīšanas.

242. lpp. .. apkoram tēgāja par zudibām. Apkoram — aplinkus.«Ta rudza pekse un ia mēsla mekse, ta ira viena vella tarb'!» — tā Igauņu Jonis savu laiku Auriķu

muižā bija teicis. Teiciens dots igauņiem raksturīgā latviešu valodas izrunā. Rudza pekse — rudzukulšana ar spriguļiem. Mēsla mekse — kūtsmēslu mēšana un izvešana no kūts uz tīrumu. Tie bija vieni nosmagākajiem lauku darbiem.

243. lpp. .. kā «Skolas maizē» savā laikā lasījām: «Runga iz maisa!»Mācītāja L. Hervāgena sastādītā lasāmgrāmata «Skolas maize». Pirmizdevums 1867. gadā. «Skolas

maizē» ievietotas arī tautas pasakas to vidū trīs sižetiski saistītas: «Galdiņ, klājies!», «Zirdziņ, stiepies!»un «Runga iz maisa!», kurā negodīgais saimnieks saņem rungas sitienus, jo nav paklausījis ceļa gājējapadomam.

244. Ipp. .. laidara sutrāja dīķī.Sutrājs — ūdens un vircas satecējums.245. Ipp. Horst du mal, Liesing! (vācu vai.). Paklau, Līziņ! .. četras asis plata.Ass — garuma mērs, apmēram 1,7—2 in.247. Ipp. Ņem strupeni un dod meitu medniekam pa irkļiem. Strūpene — ganu rikste.Irkļi — (šeit) stilbi... kā vangaina milzu krūka. Vanga — osa, rokturis.248. Ipp. .. kā asaris zebenicā smakdams. Zebenīca — zivju kule... nedrikē manam vairs. Driķīt, driķināt — giauzt.249. Ipp. .. ka tu manis nevilstosi. Vilstot — mānīt.252. Ipp. Liedzaties nu vēl, ja kuraža jums ir! Kuraža — drosme, dūša.Lize bāza stūki baronam Bundulam pie deguna. Stūķis — vīstoklis.257. Ipp. .. nodziļinājās vista un skata valstības noslēpumos. Vists un skats — kāršu spēles.259. Ipp. Bēte auga, un barons Bunduls iegāzās atkal viens pats bētē par deviņiem rubļiem. Bēte —

liksta, posts, negadījums.262. Ipp. Ar izrautām gaiļa greznām.Greznas, grezni — divas garākās spalvas gaiļa astē.264. Ipp. Silentium (latīņu vai.) — klusums, klusēšana.

265. Ipp. Degvīnu dedzināja, alu tecināja vai katrā muižā, tad jāiepērkas bija igauņu vērši brāgas undrabiņu izbarošanai. Brāga — paliekas pēc degvīna notecināšanas.

Drabiņas — paliekas pēc misas (šķidrums, no kura raudzē alu) notecināšanas.267. Ipp. Stārastiņš Virza brauca uz Vilandi lielajā divzirgu orē. Ore — lieli darba rati ar

redeļveida malām.268. Ipp. Pēc neizdevīgā poļu dumpja.Poļu dumpis — poļu sacelšanās pret cariskās Krievijas valsts varu Polijā. Nemieri sākās 1863.

gada janvārī un turpinājās līdz 1864. gada pavasarim. Nemierus apspieda un Krievijas valdība bargisodīja dumpiniekus.

272. Ipp. Igauņam orē bija ievietoti trīs auni un pie ores piesietas divas toles.Tole — bezragu govs.273. Ipp. Sakša herra, siin kakssada wiiskūmmend rubļa… (igauņu vai.). Vācu kungs, šeit tavi

divisimti piecdesmit rubļi.277. Ipp. . fazānus, iršus un citus meža zvērus, Irši — brieži.278. Ipp. .. kad piedaliļus pie sietalu vai citu barokļu sadalīšanas un iesūtīšanas.Sietais — barojama cūka.281. Ipp. Par laimi barons Bunduls vēl nebija piegājis saldās putras Atlasam pārāk tuvu.Atlants (Atlass) — grieķu mitoloģijā milzis jeb titāns, kas sodīts par līdzdalību sazvērestībā pret

Olimpa dieviem. Zevs viņu sodīja, likdams turēt uz saviem pleciem debess jumu... Viļuma Grūbes dabas stāsti.Domājams, kāda no vācu dabaszinātnieka un rakstnieka Augusta Vilhelma Grūbes (1816—1884)

sarakstītajām grāmatām par dabu.283 Ipp. .. dzinēji vilcēs vien no muižas devās uz norunāto vietu mežā.Vilce — rinda, virkne. 286. Ipp. Donnervuetter! (vācu vai.). Velns lai parauj!288. Ipp. Barons Bunduls izlaboja Cēzara lielību tā: «Es redzēju, at~ cerējos un iemīlējos!»Cēzars Gajs Jūlijs (102. vai 100. — 44. g. p. m. ē.) — Senās Romas valsts darbinieks, karavadonis,

rakstnieks. Cēlies no senas patriciešu Jūliju dzimtas. Nodibināja militāru diktatūru, iekaroja citas zemes.Pazīstams viņa izteiciens, ziņojot par uzvaru: «veni, vidi, vici» (latīņu vai.) — «atnācu, ieraudzīju,uzvarēju».

292. Ipp. Kam mūsu Gusto kā Jupiters šorīt dusmo.Jupiters — romiešu mitoloģijā debesu un dievu valdnieks, līdzīgs grieķu Zevam.Zābaku no kreisās kājas zemē velkot, papēdi attrūka kurpe no iclrējušā stulma.Idrēt — trūdēt, kļūt trauslam, irdenam.293. Ipp. .. ka viņa sirds acumirkli ir mīlas guni gruzdošs un kā' poŠs Šķutu blāķis.Šķuta — krūmi, biezs krūmājs.296. Ipp. Indīte bija sagramstījis vecu vienroci putras spainīti.Vienrocis putras spainītis — koka spainītis, kam viens dēlis pagarināts un izlietojams kā rokturis.

Tādu trauku mēdz saukt par ķipīti.299. Ipp. .. pazuda no viesībām kā žīds pa Mikeļiem.Miķeļa diena — 29. septembris. Pazīstama kā svētā Miķeļa (Mihaela) diena gan ebreju reliģijā, gan

kristīgajā ticībā. Ebrejiem šī diena saistīta ar diennakts ilgu gavēšanu un atrašanos lūgšanas namos.Domājams, ka no šādas rīcības arī radies minētais izteiciens, kas savulaik lietots bieži tādos gadījumos,kad cilvēks pēkšņi ir ne no viena neatvadījies aizgājis. Satura ziņā līdzīgs izteiciens: kā ūdenī iekritis.

Neviens viņam ļauna nebija darījis, ne pie budža pieskāries. Budzis — augonis.303. lpp. Kā ceļa virs pa lietās stadalas vārtiem.Stadula, stadala — kroga stallis, kur braucēji novietoja zirgus un pajūgus,305. lpp. ,. manam kā īstam baronam šin't mazajā suklaču zemītē grūt' pie augstas kārtas sievas likt.

Suklačs — lamu vārds.307. lpp. Barons Bunduls izbraucās ratu ratumis.Ratu ratumis — Zeiboltu Jēkaba dzimtajā pusē pazīstams izteiciens, kas nozīmē: šur un tur, daudzās

vietās.309. lpp. Tusnelda milēja vēl jaunibas nerātnības, jautrību, galste- ribu.Galsteriba — aušība.320. lpp. Guten Tagl (vācu vai.). Labdien! Hast du Hosen an? Ja! (vācu vai.). Vai tev bikses kājās?

Jā.337. lpp. Bist du verrūcki, mein Kind? Neinl Ich nichtt (vācu vai.), Vai tu esi jucis, mans bērns? Nē!

Es nē!338. lpp. .. agrākais kučieris, kura augumam mundiers bija šūdināts, bij ists truksnis bijis.Truksnis — drukns, pazema auguma cilvēks... auzu spilvu spilvens. Spilvas — auzu skaras.341. lpp. .. bet Ilona prata kūsošo putras podu atausit, Atausīt — novērst kūsāšanu, (šeit) nomierināt.346. lpp. ,.jaunite — jauna sieva, vedekla.319. lpp. .. kad baronam Bundulam atkal bija pasprukusi kāda āvekliba.Āveklība — ģeķība muļķība.351. lpp. .. tikpat kā garu medus mekši vilka gar lūpām.Mekša, mekše — apdarināts koks, ko izmanto maisīšanai un citām vajadzībām.353. lpp. .. apdāvina plebejieti ar mantinieku.Plebejs, plcbejietis — senajā Romā pilsoņi, kuriem nebija politisku tiesību pretstatā priviliģētajiem

patriciešiem. Vēlāk par plebejiem saukli zemākie un nemantīgie iedzīvotāju slāņi.363. lpp. .. und so weiter (vācu vai.) — un tā tālāk.369. lpp. .. sarežģīto Gordija mezglu veiklu roku ne pārcirst, bet klusumā gludi atrisināt.Gordija mezgls — sarežģīts mezgls, ar kuru leģendārais Frīģijas valsts nodibinātājs Gordijs piesējis

zirga sakas pie ratu dīseles grieķu dievu valdnieka Zeva templī Gordijā. Tā radies izteiciens, ko lieto tad,kad risināms kāds sarežģīts uzdevums,

369. lpp. .. kraus und goldiggelb, ganz wie Wirsingkohl (vācu vai.) — sprogains un zeltaini dzeltens,gluži kā virziņkāposti.

378 lpp. moriturl (latiņu vai.) — bojā ejai, nāvei nolemti.. citu kungu tiesā, kuru zemes var avs viņus nepazina. Vāravs — tā bībeies latviešu tulkojumā

atveidots senās Ēģiptes valdnieku tituls — faraons,